5. Kathāvatthumātikā
5. Kathāvatthumātikā五、《论事》母题
Puggalakathāvaṇṇanā人论注解
Idāni kathāvatthumātikāya atthasaṃvaṇṇanānayo hoti. Tattha anuttānatthato tāva ‘‘puggalo upalabbhati saccikaṭṭhaparamatthenā’’ti ayaṃ pucchā, ‘‘āmantā’’ti ayaṃ paṭijānanā. Kassa panāyaṃ pucchā, kassa paṭijānanāti? ‘‘Asukassā’’ti na vattabbā. Na hi bhagavā paravādīhi saddhiṃ viggāhikakathaṃ kathento imaṃ mātikaṃ ṭhapesi, puggalapaññattidesanādiṃ pana nissāya ‘‘paramatthato attā nāma atthī’’tiādinā anāgate vipallāsagāhibhikkhūnaṃ, paravādīnañca nānappakāradiṭṭhiṭṭhānavisodhanatthaṃ moggaliputtatissattherassa vādanayadassanavasena puggalavādametaṃ ārabbha tantivasena mātikaṃ ṭhapento sakavādiparavādīnaṃ pucchāvisajjanadosāropananiggahapāpanādivacanapaṭivacanavaseneva ṭhapesi, tasmā tadatthassa sukhāvadhāraṇatthaṃ sakavādīpucchā paravādīpucchā sakavādīpaṭiññā paravādīpaṭiññāti evaṃ vibhāgaṃ dassetvā atthavaṇṇanaṃ karissāma.
今应当讲说此题纲，此为义义阐述之引导。在此处，“有个人以真实正断之极义而被觉察”是问句，此即称为“召请”之义。问者为何而问，称请为何？“非违非逆”（asukassā）不可谓也。因为世尊不会与异议者同声讲述义理而立此题纲，乃凭借对人之指定、显说等，为后世迷惑乖谬的比库及异议者、多见诸多观见立场错误者，依摩嘎利菩提萨长老之说示，如此由人物之论争始发，以异见者及同议者之问答反驳、铺陈恶语等对言对答而立此题纲。由是，为使义理易于持守，将异见者之问、同议者之应答、同议者之认识、异议者之认识等，如此划分表达，作义释。
‘‘Puggalo upalabbhati saccikaṭṭhaparamatthenā’’ti ayaṃ sakavādīpucchā, tāya ca ‘‘ye ‘atthi puggalo’ti evaṃladdhikā puggalavādino, te evaṃ pucchitabbā’’ti dīpeti. Ke pana te puggalavādinoti? Sāsane vajjiputtakā ceva sammitiyā ca bahiddhā bahū aññatitthiyā ca. Kadā panete sāsane uppannāti? Parinibbānato dutiye vassasate. Bhagavati kira parinibbute mahākassapattherena samussāhitehi tappamukhehi vasigaṇehi subhaddavuḍḍhapabbajitādīnaṃ pāpabhikkhūnaṃ pavesokāsanisedhanatthaṃ ajātasatturājānaṃ sahāyaṃ labhitvā dhammavinayasarīraṃ saṅgahaṃ āropetvā sāsane acale pavattāpite tato vassasatassa accayena vesāliyaṃ vajjiputtakehi dīpitāni dasa vatthūni madditvā te ca bhikkhū niggahetvā yasattherasamussāhitehi vasigaṇehi puna dhammavinayasaṅgahe kate tehi niggahitā dasasahassā vajjiputtakā kañci dubbalarājānaṃ balaṃ labhitvā mūlasaṅgahaṃ bhinditvā attano anācārānukūlavacanaṃ pakkhipitvā buddhavacanañca chaḍḍetvā mahāsaṅgītīhi visuṃ dhammavinayasaṅgahaṃ katvā mahāsaṅghikācariyakulaṃ nāma akaṃsu. Parisuddhasāsanaṃ pana therehi paripālitattā ‘‘theravādo’’ti paññāyi, imesu pana dvīsu vādesu mahāsaṅghikato bhijjitvā ekabyohārikā, gokulikā ca, tato paṇṇattivādā, bahuliyā, cetiyavādā cāti pañca vādā, mahāsaṅghikehi pana saddhiṃ cha ācariyakulāni nāma jātāni. Tathā theravādato bhijjitvā mahisāsakā, vajjiputtakā ca, tato dhammuttariyā, bhadrayānikā, channāgārikā, sammitiyā ca, mahisāsakato dhammaguttikā, sabbatthikā ca, tato kassapikā, tato saṅkantikā, tato suttavādā cāti ime ekādasa vādā jātā. Te purimehi chahi saddhiṃ sattarasa bhinnavādā dutiye vassasate uppannā, theravādo pana ekova asambhinnako, tena saddhiṃ sāsane aṭṭhārasa nikāyā jātāti veditabbā, ye ‘‘aṭṭhārasācariyakulānī’’ti pavuccanti. Imesaṃ pana aṭṭhārasannaṃ ācariyavādānaṃ vasena āyatiṃ sāsanassa āluḷanaṃ ñatvā sammāsambuddho dvinnaṃ vassasatānaṃ accayena sāsane paṭiladdhasaddhena asokena dhammaraññā bāhirake anoloketvā sāsane eva lābhasakkāre pavattante lābhasakkāratthāya sāsanavesaṃ gahetvā sakāni sakāni diṭṭhigatāni tathato dīpentesu dvāsaṭṭhidiṭṭhigatikesu yathāvuttasattarasācariyakulesu ca samayakusalatāya vicinitvā setakāni datvā uppabbājitesu parisuddhe mahābhikkhusaṅghe nisīditvā moggaliputtatissattherassa yāni tadā uppannāni vatthūni, yāni ca āyatiṃ uppajjissanti, sabbānipi tāni attano satthārā dinnamātikāmukhamattena paṭibāhitvā suttasahassapaṭimaṇḍitaṃ parappavādamathanaṃ āyatilakkhaṇaṃ kathāvatthuppakaraṇaṃ mātikāvibhajanavasena bhāsitvā taṃ tatiyasaṅgītiyaṃ saṅgahaṃ āropetvā āluḷitaṃ sāsanaṃ paggahetuṃ samatthabhāvaṃ bhikkhusaṅghe pakāsanatthaṃ āyativādappaṭibāhananayadassanavasena imaṃ kathāvatthumātikaṃ vatvā therassa okāsaṃ ṭhapento tassā vibhaṅgaṃ na avocāti veditabbaṃ.
“有个人以真实正断之极义而被觉察”此谓同议者之问，且由此指出“凡称‘有个人’之人物论者，当如此发问”。何谓人物论者？于教法里，‘跋耶比库’亦有，合法合意信仰外道及多他宗亦多。此等何时于教法出现？于佛涅槃后第二年。世尊涅槃，摩诃咖萨巴长老及其弟子们因同恶比库之纠缠侵扰，于火炉前结集佛法戒律之正法法藏，令教法稳固。继之后一百年，迦尸国跋耶比库亦整顿十部经典，摄取僧众，再由其弟子等背离正法，断绝根本，偏执己见，违背佛语，且以大集兴起，号称“大众部”，造成僧团分裂。然由长老们恪守清净教法谓之“长老部”，而在两大争执中分裂出此派，大众部另起派系，出现五种分别派别。又从长老派即出马戏室派、跋耶派等，继有更多派别，共计十一个。如是由先前六派同起分裂，第二年教法复兴长老派唯一直存，故于教法中产生十八教派，称“十八教派”。世尊知此未来教法衰坏之事，故于涅槃时，示现以正信者、无忧者之形像，揭示真义，令僧众持守护持教法，俾教法延续。出于此意，设此纲要以明确教义，长老尊者亦讲述而未宣讲详细解释，故应知此义。
Tattha puggaloti attā jīvo satto. Upalabbhatīti paññāya upagantvā labbhati, ñāyatīti attho. Saccikaṭṭhaparamatthenāti ettha saccikaṭṭhoti māyāmarīciādayo viya abhūtākārena aggahetabbo bhūtaṭṭho. Paramatthoti anussavādivasena aggahetabbo uttamattho. Ubhayenāpi yathā rūpavedanādayo dhammā bhūtena sabhāvena upalabbhanti, evaṃ tāva ‘‘puggalo upalabbhatī’’ti pucchati. Paravādī ‘‘āmantā’’ti paṭijānāti. Paṭijānanañhi katthaci ‘‘āma bhante’’ti āgacchati, katthaci ‘‘āmo’’ti āgacchati, idha pana ‘‘āmantā’’ti āgataṃ. Tatrāyaṃ adhippāyo – paravādī hi yasmā bhagavatā ‘‘atthi puggalo attahitāya paṭipanno’’tiādinā (a. ni. 4.95-96) puggalo pakāsito, bhagavā ca avitathavādī, tasmā so ‘‘saccikaṭṭhaparamattheneva atthī’’ti laddhiṃ gahetvā ‘‘āmantā’’ti paṭijānāti.
其中人物者谓“我” 即“生命存在”。“被觉察”意为经智慧到达而获得，“觉知”意指此义。所谓真实正断之极义，此处“真实正断”犹如幻术之光，非实有本体而应当摈弃。所谓极义乃以传承说及其他证义作为上义。二者俱足，如同色受等法因缘和合才得生起，故谓“有个人被觉察”。异见者谓“召请者”认同此义。有时说“召请尊者”，有时作“召请”，此处形容“召请者”已至。此处此意为异见者因世尊言：“有人为自他利益而修行”等文而召请人物已显现，世尊非虚妄宣说，故确立“真实正断而有”之认知异见者认同之。
Athassa tādisassa lesavacanassa chalavādassa okāsaṃ adadamāno sakavādī ‘‘yo saccikaṭṭho’’tiādimāha. Tatrāyaṃ adhippāyo – yvāyaṃ heṭṭhā rūpavedanādiko dhammappabhedo āgato, na sammutisaccavasena, nāpi anussavādivasena gahetabbo, attano pana bhūtatāya eva saccikaṭṭho, attapaccakkhatāya ca paramattho, so tathāpaṭiññāto puggalo tato tena saccikaṭṭhaparamatthena ākārena upalabbhati, yathā ruppanānubhavanādinā sakiyenākārena puna saccikaṭṭhaparamattho upalabbhati, kiṃ tava puggalopi evaṃ upalabbhatīti vuttaṃ hoti. Na hevaṃ vattabbeti avajānanā paravādissa. So hi tathārūpaṃ puggalaṃ anicchanto avajānāti. Na hi attā nāma khandhādivimutto koci dissati aññatra byāmohamattā. Tatrāyaṃ padacchedo – na hi evaṃ vattabbeti. ‘‘Na ha eva’’ntipi paṭhanti, dvinnampi evaṃ na vattabboti attho.
继此，未接受此题纲中连串诳语辞藻的同议者提出反问：“何谓‘真实正断’？”此处意为因色受等法有分别差异，非依定真迹或遵古传承而取，唯凭事理而足为真实正断。自身本质即为真实正断，人物亦以此为前提而被觉察，如若人物亦如是被觉察，他当不能否认。非。若违此，则不当说。该异见者乃不愿正确解知此人物，乃出于嫉妒无明而轻视之。非实有除五蕴解脱外别无他有，仅于昏矇见而有异解。于是有分说：曰“非如是应说”。曰“非也”，二者皆以否定为辞。
Ājānāhi niggahanti sakavādivacanaṃ. Yasmā te purimāya vattabbapaṭiññāya pacchimā navattabbapaṭiññā, pacchimāya ca purimā na sandhīyati, tasmā niggahaṃ patto, taṃ niggahaṃ dosaṃ aparādhaṃ ājānāhi, sampaṭicchāhīti attho. Evaṃ niggahaṃ ājānāpetvā idāni taṃ ṭhapanāya ceva anulomapaṭilomato pāpanāropanānañca vasena pākaṭaṃ karonto ‘‘hañci puggalo’’tiādimāha. Tattha hañcīti yadi, sace puggalo upalabbhatīti attho. Ayaṃ tāva paravādīpakkhassa anuvadanena ṭhapanato niggahapatiṭṭhāpanato niggahapāpanāropanānaṃ lakkhaṇabhūtā anulomaṭṭhapanā nāma. Tena vata retiādi anulomapakkhe niggahassa pāpikattā anulomapāpanā nāma. Tattha tenāti kāraṇavacanaṃ. Vatāti okappanavacanaṃ niyamavacanaṃ. Reti āmantanavacanaṃ. Idaṃ vuttaṃ hoti – tena vata re vattabbe vata re hambho bhadramukha tena kāraṇena vattabbo evāti attho. Yaṃ tattha vadesītiādi anulomapakkhe niggahassa āropitattā anulomaropanā nāma. Yañcassa pariyosāne ‘‘micchā’’ti padaṃ, tassa purato ‘‘idaṃ te’’ti āharitabbaṃ. Idaṃ te micchāti ayañhettha attho. Evaṃ uparipi . Parato pāḷiyampi etaṃ āgatameva. No ce pana vattabbetiādi ‘‘na hevaṃ vattabbe’’ti paṭikkhittapakkhassa anuvadanena ṭhapitattā paṭilomato niggahapāpanāropanānaṃ lakkhaṇabhūtā paṭilomaṭṭhapanā nāma. No ca vata retiādi paṭilomapakkhe niggahassa pāpitattā paṭilomapāpanā nāma. Puna yaṃ tattha vadesītiādi paṭilomapakkhe niggahassa āropitattā paṭilomaropanā nāma.
异见者于此互相指摘责备。因原先陈说者对本题纲反覆前后不应相符，是故互相指责，责备即显露其过失恶行之意。故指责者举发，现今又有成立此纲而反覆颠倒之恶意附加，且不择手段地诬蔑他人，“有人污秽”等语。所谓“污”者如“如有人被觉察”意也。此乃异见者一方陈述，诬陷成立的反覆倒置争论，则名为倒置附加污蔑。以此理“故”字为因缘，诚如“是事、是故当云……”，并依附言称“倒置附加”之义。前述言辞之意即是如此。若此非为正说，附以“非如是应说”等否定言辞，则又因附用否定者指责之，因此产生相反倒置附加污蔑之义。且“又则……”，故“又则”意为补充、约束言辞。而所谓“倒置”乃指附加污蔑者逆向加以言辞，上述因缘出于附加，两者相对故又有反倒置附加污蔑名之。此即说明正反两表之争论方式。
Tatrāyaṃ ādito paṭṭhāya saṅkhepattho – yadi puggalo upalabbhati saccikaṭṭhaparamatthena, tena vata bho so upalabbhatīti vattabbo. Yaṃ pana tattha vadesi ‘‘vattabbo kho purimapañhe ‘saccikaṭṭhaparamatthena upalabbhatī’ti no ca vattabbo dutiyapañhe ‘tato so puggalo upalabbhatī’’’ti, idaṃ te micchāti evaṃ tāva anulomato ṭhapanāpāpanāropanā honti.
此处以开首语汇略解：若“有人被觉察”以真实正断而显现，则应如是说“彼有者即被觉察”。论者于前问中言“‘以真实正断被觉察’”当说，不当于第二问言“彼即有者被觉察”，此正谓错误。此即系正反倒置附加污蔑之例。
Atha na vattabbo dutiyapañhe ‘‘tato so puggalo upalabbhatī’’ti, purimapañhepi na vattabbova. Yaṃ pana tattha vadesi ‘‘vattabbo kho purimapañhe ‘saccikaṭṭhaparamatthena upalabbhatī’ti, no ca vattabbo dutiyapañhe ‘tato so puggalo upalabbhatī’’’ti, idaṃ te micchāti evaṃ paṭilomato ṭhapanāpāpanāropanā honti. Evametaṃ niggahassa ca anulomato dvinnaṃ, paṭilomato dvinnanti catunnaṃ pāpanāropanānañca vuttattā upalabbhatītiādikaṃ anulomapañcakaṃ nāma. Ettha ca kiñcāpi anulomato pāpanāropanāhi eko, paṭilomato pāpanāropanāhi ekoti dve niggahā katā, ājānāhi niggahanti etasseva pana paṭhamassa niggahassa dvīhākārehi āropitattā ekovāyaṃ niggahoti gahetabbo. Paṭhamo niggaho.
此时不可说为第二个疑问“那么那个众生被认识”的说法，也不可说是之前疑问。然则，有人说“在前疑问中应说‘真实相应法义被认识’，不应说第二疑问‘那么那个众生被认识’”，这种说法是错误的，属于逆行的立定与恶意归责。因以此说建立的断言，逆着正理，有两种；顺理有两种，共四种恶意归责。其中有一类顺理的恶意归责，一类逆理的恶意归责，合计断言为两种。此两类断言中，首类断言因被叠加为两重而成为一，但仍须视为一断言。此为第一断言。
Idāni paccanīkanayo hoti. Tattha puggalo nupalabbhatīti pucchā paravādissa. Sakavādī yathā rūpavedanādayo dhammā upalabbhanti, evaṃ anupalabbhanīyato ‘‘āmantā’’ti paṭijānāti. Puna itaro attanā adhippetaṃ saccikaṭṭhaṃyeva sandhāya ‘‘yo saccikaṭṭho’’tiādimāha. Sammutisaccaparamatthasaccāni vā ekato katvāpi paravādī evamāha. Sakavādī puggalo hi upādāyapaññattisabbhāvatopi dvinnaṃ saccānaṃ ekato katvā pucchitattāpi ‘‘na heva’’nti paṭikkhipati. Idāni kiñcāpi tena paṭhamaṃ paramatthasaccavasena nupalabbhanīyatā sampaṭicchitā, pacchā pana sammutisaccavasena vā vomissakavasena vā paṭikkhittā. Paravādī pana ‘‘nupalabbhatī’’ti vacanasāmaññamattaṃ chalavādaṃ nissāya ‘‘yaṃ tayā paṭhamaṃ paṭiññātaṃ, taṃ pacchā paṭikkhitta’’nti bhaṇḍanassa paṭibhaṇḍanaṃ viya attano katassa niggahakammassa paṭikammaṃ karonto ‘‘ājānāhi paṭikamma’’nti āha. Idāni yathāssa anulomapañcake sakavādinā vādaṭṭhapanaṃ katvā anulomapaṭilomato pāpanāropanāhi paravādiniggaho pākaṭo kato, evaṃ paṭikammaṃ pākaṭaṃ karonto ‘‘hañci puggalo’’tiādimāha. Taṃ heṭṭhā vuttanayeneva atthato veditabbaṃ. Yasmā panettha ṭhapanā nāma paravādipakkhassa ṭhapanato ‘‘ayaṃ tava doso’’ti dassetuṃ ṭhapanamattameva hoti, na niggahassa vā paṭikammassa vā pākaṭībhāvakaraṇaṃ, pāpanāropanāhi panassa pākaṭīkaraṇaṃ hoti, tasmā idaṃ anulomapaṭilomato pāpanāropanānaṃ vasena catūhākārehi paṭikammassa katattā paṭikammacatukkaṃ nāmāti ekaṃ catukkaṃ veditabbaṃ.
此处为反问。若有人问“众生不被认识”，反方有说法。正说者如实言，“诸色受等法被认识”，如是对‘不可认识者’说“召唤”而肯定。又有一方依据自己认定的真实体说“谁是真实者”，或说作共识的真实法。正说者虽将因执取见解而知的两种真实合而为一，对反方问仍否定。此时，第一真实法被否定之不可认识性已确立，随后也可能否定共识真实法。反方仅凭辞句说“不可认识”乃妄言，谓“你之前所认之事，后来否定”，如同对自己断言的断否，是其断言行为的回击，说“我知道这是回击行为”。如正说者提出了以顺理恶意归责的五项立论而成论，反方当场揭露其恶意归责，行为显露，遂提出“灭除众生”之辞。以下所说的含义亦当照此处理解。因该立论仅为反方立场中的立论，非断言或回击行为，不构成显现恶意归责，唯是在恶意归责中显露，故此称顺逆恶意归责，因反击行为而形成四分回击，名为回击四分。此处若有任何顺理恶意归责一，逆理恶意归责一，则分别称为两种断言，称断言。第一断言。
Evaṃ paṭikammaṃ katvā idāni yvāssa anulomapañcake sakavādinā niggaho kato, tassa tameva chalavādaṃ nissāya dukkaṭabhāvaṃ dassento ‘‘tvaṃ ce pana maññasī’’tiādimāha. Tattha tvaṃ ce pana maññasīti yadi tvaṃ maññasi. ‘‘Vattabbekho’’ti idaṃ paccanīke ‘‘āmantā’’ti paṭijānanaṃ sandhāya vuttaṃ, ‘‘no ca vattabbe’’ti idaṃ pana ‘‘na hevā’’ti avajānanaṃ sandhāya vuttaṃ. Tena tava tatthāti tena kāraṇena tvaṃyeva tasmiṃ ‘‘yo nupalabbhatī’’ti pakkhe hevaṃ paṭijānanti ‘‘āmantā’’ti evaṃ paṭijānanto. Hevaṃ niggahetabbeti puna ‘‘na hevā’’ti avajānanto evaṃ niggahetabbo. Atha taṃ niggaṇhāmāti athevaṃ niggaṇhanārahaṃ taṃ niggaṇhāma, suniggahito ca hosīti sakena matena niggahitattā suniggahito ca bhavasi. Evamassa niggahetabbabhāvaṃ dassetvā idāni taṃ niggaṇhanto ‘‘hañcī’’tiādimāha. Tattha ṭhapanāpāpanāropanā heṭṭhā vuttanayeneva veditabbā. Pariyosāne pana idaṃ te micchāti idaṃ tava vacanaṃ micchā hotīti attho. Idaṃ chalavādena catūhi ākārehi niggahassa katattā niggahacatukkaṃ nāma.
既作出回击行为，现以顺理恶意归责五项之一对正说者称“若你认为”，方言。此“若你认为”，乃在反问“召唤”肯定和否定否认中提出。以此原因，“你即在‘不可认识’立场上肯定‘召唤’”，反方如此承认。正反方应当接受此断言。随后说“否定”为否认方。故此名为“断言”。按说正方断言“不可认识”，反方称说“召唤”，如实断言，正方不应拒绝，故曰“我知道这是应当接受的回击行为”，并以此断言形式回击。现以顺逆恶意归责回击论成立，称“灭除众生”等辞。此中回击恶意归责三十六项成立，名为反击论。能从此知晓，因设立作为反方立场的回击论，故称“灭除众生”等辞。以下依此所述理义，亦应知。归怨于被指错误的恶意归责，在此称为反击四分。称正方断言不可认识的立场，是反方根据立论成立的回击断言。此称回击断言。
Evaṃ niggahaṃ katvāpi idāni ‘‘yadi ayaṃ mayā tava matena kato niggaho dunniggaho, yopi mama tayā heṭṭhā anulomapañcake kato niggaho, sopi dunniggaho’’ti dassento ‘‘ese ce dunniggahite’’tiādimāha. Tattha ese ce dunniggahiteti eso ce tava vādo mayā dunniggahito, atha vā eso ce tava mayā kato niggaho dunniggaho. Hevamevaṃ tattha dakkhāti tatthāpi tayā mama heṭṭhā kate niggahe evamevaṃ passa. Idāni yvāssa heṭṭhā sakavādinā niggaho kato, taṃ ‘‘vattabbe kho’’tiādivacanena dassetvā puna taṃ niggahaṃ aniggahabhāvaṃ upanento ‘‘no ca mayaṃ tayā’’tiādimāha. Tattha no ca mayaṃ tayā tattha hetāya paṭiññāyātiādīsu ayamattho – yasmā so tayā mama kato niggaho dunniggaho, tasmā mayaṃ tayā tattha anulomapañcake ‘‘āmantā’’ti etāya paṭiññāya evaṃ paṭijānantā puna ‘‘na hevā’’ti paṭikkhepe katepi ‘‘ājānāhi niggaha’’nti evaṃ niggahetabbāyeva, evaṃ aniggahetabbampi maṃ niggaṇhāsi, īdisena pana niggahena dunniggahitā mayaṃ homa. Idāni yaṃ niggahaṃ sandhāya dunniggahitā ca homāti avoca, taṃ dassetuṃ ‘‘hañci puggalo…pe… idaṃ te micchā’’ti āha. Evamidaṃ anulomapaṭilomato catūhi pāpanāropanāhi niggahassa upanītattā upanayanacatukkaṃ nāma hoti.
即便作了反击断言，此时说“若我根据你的观点作的断言是错误断言，且你根据我的观点作的断言亦是错误断言”，亦如是观。又说自己所作较下者断言亦错误。如此观，此处若作下断言，亦依此观。此时，当下正说之断言虽为下断言，然视为同样。此时若反方以“应当承认”作断言，却显露断言错误之性质，因其所谓自己的断言为错误断言，则不应接受。故称“你已断言了”，但因属下断言，故断言不成立。此时，有判解说“若据我断言此为下断言，则你所作断言即是错误断言。因我未否定你所断言，且断言不可认识，视为肯定断言，故应当接受。倘若你不接受，则断言不成立，我亦不接受。此所谓断言不成立，乃因断言者未立断言，称为不可断言。因断言不成立，称不可承认。今你已知断言本体，即重新承认为断言”。然后说“灭除众生”等辞，示现断言行为已成，因而称此为断言行为。此即是反击断言行为的表现，称作回击四分成就者。
Idāni na hevaṃ niggahetabbetiādikaṃ niggamanacatukkaṃ nāma hoti. Tattha na hevaṃ niggahetabbeti yathāhaṃ tayā niggahito, na hi evaṃ niggahetabbo, etassa hi niggahassa dunniggahabhāvo mayā sādhito. Tena hīti tena kāraṇena. Yasmā esa niggaho dunniggaho, tasmā yaṃ maṃ niggaṇhāsi. Hañci puggalo…pe… idaṃ te micchāti idaṃ niggaṇhanaṃ tava micchāti attho. Tena hi ye kate niggaheti yena kāraṇena idaṃ micchā, tena kāraṇena yo tayā niggaho kato, so dukkaṭo. Yaṃ mayā paṭikammaṃ kataṃ, tadeva sukataṃ. Yāpi cesā paṭikammacatukkādivasena kathāmaggasampaṭipādanā katā, sāpi sukatāti. Tadeva puggalo upalabbhatītiādikassa anulomapañcakassa nupalabbhatītiādikānaṃ paṭikammaniggahopanayananiggamanacatukkānañca vasena anulomapaccanīkaṃ nāma niddiṭṭhanti veditabbaṃ. Ettāvatā sakavādino pubbapakkhe sati paravādino vacanasāmaññamattena chalavādena jayo hoti.
此时则不应作如此断言，名为否断四分。其处断言未显立，应如彼所断未成立，故不应成断言。因其断言为错误断言，述者已证明。由此因故，若断言为错误，则废弃否断。若诸断言以何故为错误，则断言者即为恶者。若我先作回击断言，则诸断言皆正。若转而造诸错误断言，则为恶；而我先作回击断言者，则善。以此及因回击而作之行为均为善。作之善者为善人。以上令诸断言与回击立论得以成立，名为顺逆相依的正确顺序。至此，正说者依旧不失，反方仅凭其辞句蛮横称胜。
Idāni yathā paravādino pubbapakkhe sati sakavādino dhammeneva tathena jayo hoti, tathā vāduppattiṃ dassetuṃ ‘‘puggalo nupalabbhatī’’ti paccanīkānulomapañcakaṃ āraddhaṃ. Tattha paccanīke pucchā paravādissa, rūpādibhedaṃ saccikaṭṭhaparamatthaṃ sandhāya paṭiññā sakavādissa, suddhasammutisaccaṃ vā paramatthamissakaṃ vā sammutisaccaṃ sandhāya ‘‘yo saccikaṭṭho’’ti puna anuyogo paravādissa, sammutivasena ‘‘puggalo nupalabbhatī’’ti navattabbattā missakavasena vā anuyogassa saṃkiṇṇattā ‘‘na heva’’nti paṭikkhepo sakavādissa, paṭiññātaṃ paṭikkhipatīti vacanasāmaññamattena ‘‘ājānāhi niggaha’’ntiādivacanaṃ paravādissa. Evamayaṃ puggalo nupalabbhatīti dutiyavādaṃ nissāya dutiyo niggaho hotīti veditabbo. Evaṃ tena chalena niggaho āropito.
如前所述，反方先占上风，正说者胜之。为示论争，生起“众生不可认识”之反问顺理五项故此。此时反方尔然问询，依色等分别法与真实法应答，以共识真实或正确真理为论据而称“谁是真实者”。继而反方进一步论证，虽以共识真实否定“众生可认识”，但正说者反驳其诳言。以明确共识真实为据表明“不可认识”，因而否认前说。反方亦以“召唤知觉”作为断否，遂反击正说者断言。由此众生不可认识的反方说法成为第二断言，即第二回击断言。正说者由此处得以据此回击断言加以推论。
Idāni dhammena samena paravādipaṭiññāya attano vāde jayaṃ dassetuṃ anulomanaye pucchā sakavādissa, attano laddhiṃ nissāya paṭiññā paravādissa, laddhiyā okāsaṃ adatvā paramatthavasena puna anuyogo sakavādissa, paramatthavasena puggalassa anupalabbhanato paṭikkhepo paravādissa, tato paraṃ dhammena samena attano jayadassanatthaṃ ‘‘ājānāhi paṭikamma’’ntiādi sabbaṃ sakavādivacanameva hoti. Tattha sabbesaṃ paṭikammaniggahopanayananiggamanacatukkānaṃ heṭṭhā vuttanayeneva attho veditabbo. Evamidaṃ ‘‘puggalo nupalabbhatī’’tiādikassa paccanīkapañcakassa ‘‘upalabbhatī’’tiādīnaṃ paṭikammaniggahopanayananiggamanacatukkānañca vasena paccanīkānulomapañcakaṃ nāma niddiṭṭhaṃ hoti. Evametāni paṭhamasaccikaṭṭhe dve pañcakāni niddiṭṭhāni, tatthetaṃ vuccati –
现在，为了显示自己在辩论中的胜利，须根据法的平等，顺序追问对方论敌的论说。依靠自己所获得的，去挑战论敌，放弃已得的机会，再次以究竟目的继续追随论敌的论述。由于无法直接认知究竟法，故对论敌进行否定，继而为了显示自己胜利而依照法的平等而对话，全部不过是论敌言语的延续而已。在此处，应知全部四种聚集起来的否定、约束、展开、总结的用意，乃是以下所说。像“此人未被认知”等说的反复否定五个环节和由此展开的否定、约束、总结四种环节，归结起来被明确地称为“反向顺行五法”。如此，在第一真谛章节内已经示现两组五法，故谓之曰——
‘‘Niggaho paravādissa, suddho paṭhamapañcake;
“约束即为论敌，纯正则为第一五法；
Asuddho pana tasseva, paṭikammajayo tahiṃ.
而污秽者唯为彼等处，正反胜负即由此生。”
‘‘Niggaho sakavādissa, asuddho dutiyapañcake;
“约束即为己方，净正为第二五法；
Visuddho pana tasseva, paṭikammajayo tahiṃ.
彼处亦为清净者，辩胜果报由此出。”
‘‘Tasmā dvīsupi ṭhānesu, jayova sakavādino;
“所以于这两处，也就是辩论者之处，胜利只属于己方。”
Dhammena hi jayo nāma, adhammena kuto jayo.
确实，用正法获得胜利；若不依止正法，胜利从何而来？
‘‘Saccikaṭṭhe yathā cettha, pañcakadvayamaṇḍite;
„如同五边形或两边形的结构，
Dhammādhammavaseneva, vutto jayaparājayo.
正法与非正法的存在，胜负之理皆如是所说。
‘‘Ito paresu sabbesu, saccikaṭṭhesu paṇḍito;
智慧者在此与他方所有正法之处，
Evameva vibhāveyya, ubho jayaparājaye’’ti. (kathā. aṭṭha. 7-10);
亦应如是辨析胜败二事。‟（说法部，缘说篇第七至第十节）
Paṭhamo suddhikasaccikaṭṭho niṭṭhito. · 第一单纯真实义论段结束。
Evaṃ suddhikasaccikaṭṭhaṃ vitthāretvā idāni tameva aparehipi okāsādīhi nayehi vitthāretuṃ puna ‘‘puggalo upalabbhatī’’tiādi āraddhaṃ. Tattha pucchā sakavādissa, paṭiññā paravādissa. Puna sabbatthāti sarīraṃ sandhāya anuyogo sakavādissa, rūpasmiṃ attānaṃ samanupassanādosañca ‘‘aññaṃ jīvaṃ aññaṃ sarīra’’nti āpajjanadosañca disvā paṭikkhepo paravādissa. Sesamettha anulomapaccanīkapañcake heṭṭhā vuttanayeneva veditabbaṃ. Pāṭho pana saṃkhitto. Tattha yasmā sarīraṃ sandhāya ‘‘sabbattha nupalabbhatī’’ti vutte sarīrato bahi upalabbhatīti āpajjati, tasmā paccanīke paṭikkhepo sakavādissa, paṭhamaṃ anujānitvā pacchā avajānātīti chalavādassa vasena paṭikammaṃ paravādissa, sesaṃ pākaṭameva.
如此详释纯洁的真实经文后，如今又开始用其他词句，带着引入之意复述，譬如『有人得见』等。此处又包含提问、对答，反复探讨。紧接着从整体身心的观点分开探讨，带入问答，观察形身，并见己心自他分别见及其过患，因见他有别他身而生厌弃之患，故返问反唇相讥。此处最后，须依从依次条理分明的五法叙说而知。篇章虽简略，但此因明言身体处处不可得，自身入外皆现，可证所谓反唇之问答，以六论者论敌立场，第一因知后又不解，遂为再反答，余次皆明示已定。
Dutiyanaye sabbadāti purimapacchimajātikālañca dharamānaparinibbutakālañca sandhāya anuyogo sakavādissa, sveva khattiyo so brāhmaṇotiādīnaṃ āpattidosañca dharamānaparinibbutānaṃ visesābhāvadosañca disvā paṭikkhepo paravādissa. Sesaṃ paṭhamanaye vuttasadisameva.
第二节中，释义以‘在此教法中’涵盖了东西方各时段诸行止息之事。论及同罪时，依照贵族及婆罗门等的过失，察其止息之事及特殊无过之罪，予以废除他犯。其余内容同第一节所述。
Tatiyanaye sabbesūti khandhāyatanādīni sandhāya pucchā sakavādissa, rūpasmiṃ attā, cakkhusmiṃ attātiādidosabhayena paṭikkhepo paravādissa. Sesaṃ tādisamevāti.
第三节中，通说涵盖诸蕴、处等，专论同罪时，因执着『色内有我』、『眼内有我』等恶见，废止他罪。其余同前所述。
Evamimāni tīṇi mukhāni anulomapaccanīkapañcake anulomamattavaseneva tāva paṭipāṭiyā bhājetvā puna paccanīkānulomapañcake paccanīkamattavaseneva bhājetuṃ ‘‘puggalo nupalabbhatī’’tiādi āraddhaṃ. Tattha heṭṭhā vuttanayena attho veditabbo. Ettāvatā suddhikassa ceva imesañca tiṇṇanti catunnaṃ saccikaṭṭhānaṃ ekekasmiṃ saccikaṭṭhe anulomapaccanīkassa, paccanīkānulomassa cāti dvinnaṃ dvinnaṃ paccanīkānaṃ vasena ayaṃ aṭṭhamukhā nāma vādayutti niddiṭṭhā hotīti veditabbā. Yā ekekasmiṃ mukhe ekekassa niggahassa vasena vuccati. Tatthetaṃ vuccati –
诸如此类，以上述三门为缘，依五节《顺诠经》依正顺序加以分解，继而又以五节逆正厘清之，始发『无得人』等断言。由此务须知其意旨：清净者能证诸四圣谛中每一圣谛之顺诠及逆诠，即此二相──顺诠与逆诠──以二二蕴处之俱持作用，谓为‘八门’名次所显，谓乃依各门单一禀受而命名，此为应当理解之义。
‘‘Evaṃ catubbidhe pañhe, pañcakadvayabhedato;
『此即四种问难中，因五节二合之区别；
Esā aṭṭhamukhā nāma, vādayutti pakāsitā.
此名为八门，乃依禀受联合而表显。
‘‘Aṭṭheva niggahā tattha, cattāro tesu dhammikā;
八门禀受即其中四种法门，
Adhammikā ca cattāro, sabbattha sakavādino;
法中共有四种，全处皆承认者；
Jayo parājayo ceva, sabbattha paravādino’’ti. (kathā. aṭṭha. 14);
胜利与失败亦复如是，全处皆别人言说者。”（注释第十四）
Ayaṃ tāvettha anuttānatthato saṃvaṇṇanā.
此为本处极致最高之阐述。
Atthavinicchayo panetthāpi moggaliputtatissattherena kataniddesassa nayamukhamattadassanavaseneva hoti. Therena hi bhagavatā ṭhapitāya etissā mātikāya paduddhāravasena niddesaṃ akatvā bhagavatā dinnaaṭṭhamukhavādayuttinaye ṭhatvā aparehi pariyāyehi puggalavādaṃ, tadaññaṃ nānappakāraṃ micchāgāhañca nirākaronteneva puggalakathaṃ ādiṃ katvā sādhikadvisatakathāhi niddeso kato.
然而即使对义理的详细辨析，也不过似摩诃利布塔长老所作之注解之引领示现而已。因长老所依世尊所立此义纲，未详尽赘述，而世尊以八面阐明法义的开示与他人各别诠释诸品个人见说之后，遂发明多种纠正谬误之篇章并否定杂见，始终标举个人说法，作成严密论说解说。
Tattha puggalavādanirākaraṇatthaṃ tāva khandhāyatanadhātuindriyavasena sattapaññāsāya dhammesu ekekena saddhiṃ ‘‘puggalo upalabbhati saccikaṭṭhaparamatthena, rūpañca upalabbhati saccikaṭṭhaparamatthena…pe… puggalo upalabbhati saccikaṭṭhaparamatthena, vedanāpi upalabbhati saccikaṭṭhaparamatthenā’’tiādinā nayena puggalasaṃsandanavasappavattaṃ suddhikasaṃsandanaṃ, yathā rūpavedanādayo sattapaññāsa dhammā aññamaññā visadisā upalabbhanti, evaṃ rūpādīhi visadiso puggalo upalabbhatīti pucchanavasappavattaṃ opammasaṃsandanaṃ, ‘‘rūpaṃ puggalo, rūpasmiṃ puggalo, aññatra rūpā puggalo, puggalasmiṃ rūpa’’nti evaṃ catukkanayena sattapaññāsāya dhammehi pucchanavasappavattaṃ catukkanayasaṃsandananti tividhā saṃsandananayā vuttā. Tattha puggalassa rūpādisabhāvatte niccasassatucchedādippasaṅgato yathānurūpaṃ nirākaraṇaṃ veditabbaṃ, ativitthārabhayenettha upari cetaṃ na vitthārīyati.
对此，为了驳斥个人见，乃由蕴、界、处、根、识五十五法，逐一共证谓“个人凭真实法相而得见，色亦凭真实法相而得见……个人凭真实法相而得见，受亦凭真实法相而得见”等等，以此因缘观见和清净共证，葡萄串联，譬如色法与受法等五十五法彼此无碍，而个人亦由色等清净法所显见，因此询问与应答辩洁之法，依四种因缘逻辑，谓“色是个人”、“个人在色中，唯色是个人”等等，此四种因缘问答，共证五十五法，说为三种论证因缘。故应依个人中色法等之常住生灭不变观理，辨明合理之驳斥，过度引申则不可为。
Tato ‘‘yathā rūpādayo sappaccayā, appaccayādayo vā honti, evaṃ tava puggalopi sappaccayatādilakkhaṇayutto’’ti pucchanavasappavattā lakkhaṇayuttikathā, ‘‘puggalo’’ti, ‘‘upalabbhatī’’ti ca padadvayādisodhanatthaṃ ‘‘yo puggalo, so upalabbhati. Yo vā upalabbhati, so puggalo’’tiādipucchanavasappavattaṃ vacanasodhanaṃ, ‘‘rūpadhātuyā rūpī’’tiādi nāmapaññattisodhanavasappavatto paññattānuyogo ca, ‘‘sova puggalo sandhāvati asmā lokā paraṃ lokaṃ, añño vā, na añño vā, neva añño nānañño vā’’tiādinā gatiparivattanamukhena cutipaṭisandhānuyogo, ‘‘rukkhaṃ upādāya chāyādīnaṃ viya khandhādiṃ upādāya paramatthato puggalapaññattī’’ti vāde tassa aniccasaṅkhatatādippasaṅgadīpako upādāpaññattānuyogo, ‘‘kalyāṇapāpakānaṃ kammānaṃ kārako puggalo’’ti vāde tassa vaṭṭadukkhānupacchedādippasaṅgadīpako purisakārānuyogo ca, ‘‘yo iddhivikubbako, so puggalo’’tiādivādabhedako abhiññānuyogo, ‘‘mātāpitādayo nāma atthi, tena puggalo atthī’’ti vādabhedako ñātakānuyogo, ‘‘evaṃ khattiyo’’tiādi jātyānuyogo, ‘‘gahaṭṭho pabbajito’’tiādi paṭipattānuyogo, ‘‘devo manusso’’tiādi upapattānuyogo, ‘‘sotāpanno’’tiādi paṭivedhānuyogo, ‘‘aṭṭha purisapuggalā’’tiādi saṅghānuyogo, ‘‘puggalo saṅkhato’’tiādivasappavatto saccikaṭṭhasabhāgānuyogo, ‘‘sukhaṃ vedanaṃ vediyamāno’’tiādi vedakānuyogo, ‘‘kāye kāyānupassī’’tiādi kiccānuyogo, ‘‘atthi puggalo attahitāya paṭipanno’’tiādinā puggalasabhāvasādhakasuttesu sannissitesu –
接着，于色法等因缘所合与不合中，乃至于个人亦具此因缘及其特征等所问答，谓“个人为所觉者”，为清理“个人”及“觉知”语词之含义，进一步问答辩正：“谁为个人，彼为所觉者。彼觉者，必为个人”及其他类似逻辑纠正，搜索名相连用处；继以“色界依色而成，是人名相缘合”，逻辑因缘转变，探讨造作和无常之理；又于“善恶业之作因为个人”等论题，表显个人于业果轮回中的作用；又分明分别“拥神通者是个人”等证悟关系；“父母等名为其亲属，则个人即属此关系”等亲属依附；“此为种姓”等家族依托；“家居出家”等修行依序；“天人及人类”等生存依托；“入流者”等觉悟依入；“八种人类”及“聚集”等僧团依合；“个人所造”等真实性参与；“感受快乐”等感受依托；“身观身”等修学依据；“个人为自利行者”等助益个体性质诸法中综合而说。
Sabbe dhammā anattā (ma. ni. 1.353, 356; dha. pa. 279), dukkhameva uppajjamānaṃ uppajjati (saṃ. ni. 2.15).
诸法无我（见于《中部法义释》1.353、356；《法句经羯磨》279），苦者因缘生起，因缘而起（见于《相应部法义释》2.15）。
Kinnu sattoti paccesi, māra diṭṭhigataṃ nu te;
为何说有情？你心里有所依止，魔的见解岂非在内？
Suddhasaṅkhārapuñjoyaṃ, nayidha sattūpalabbhati.
纯净之行的聚集所得，不是在此得有情。
Dukkhameva hi sambhoti, dukkhaṃ tiṭṭhati veti ca;
确实因苦而生，且生苦、受苦；
Nāññatra dukkhā sambhoti, nāññaṃ dukkhā nirujjhati. (saṃ. ni. 1.171);
他处无苦起，他处苦亦不灭（见于《相应部法义释》1.171）；
Yasmā ca kho, ānanda, suññaṃ attena vā attaniyena vā…pe… tasmā suñño lokoti vuccati (saṃ. ni. 4.85).
阿难，因自心或他心空无所有……因此称为空无世界（见于《相应部法义释》4.85）。
‘‘Attani vā, bhikkhave, sati attaniyaṃ meti assāti…pe… attani ca bhikkhave attaniye ca saccato thetato anupalabbhaniyamāne yampi taṃ diṭṭhiṭṭhānaṃ, so loko, so attā, so pecca bhavissāmi, nicco dhuvo sassato avipariṇāmadhammo, sassatisamaṃ tatheva ṭhassāmīti , nanāyaṃ, bhikkhave, kevalo paripūro bāladhammo’’ti (ma. ni. 1.244), ‘‘tatra, seniya, yvāyaṃ satthā diṭṭhe ceva dhamme attānaṃ saccato thetato na paññāpeti, abhisamparāye ca…pe… ayaṃ vuccati, seniya, satthā sammāsambuddho’’tiādinā puggalābhāvadīpakasuttasandassanavasappavatto suttasandassanānuyogo cāti ettakena kathāmaggena vitthārato paṭhamā puggalakathā vibhattā. Tattha ‘‘atthi puggalo attahitāya paṭipanno’’tiādīsu yathā rūpādayo dhammā paccattalakkhaṇasāmaññalakkhaṇavasena labbhanti, na evaṃ puggalo, rūpādīsu pana sati lokavohāramattena ‘‘atthi puggalo’’ti vuccatīti. Vuttampi cetaṃ bhagavatā – ‘‘imā kho, citta…pe… lokavohārā lokapaññattiyo’’ti (dī. ni. 1.440). Dvidhāpi buddhānaṃ kathā sammutikathā, paramatthakathā ca. Tattha ‘‘satto puggalo gāmo pabbato’’tiādikā sammutikathā nāma, ‘‘aniccaṃ dukkhaṃ anattā khandhā āyatanānī’’tiādikā paramatthakathā nāma. Buddhā hi ye ye sattā yathā yathā bujjhitvā catusaccapaṭivedhaṃ kātuṃ sakkonti, tesaṃ tesaṃ tathā tathā sammutivasena vā paramatthavasena vā vomissakavasena vā desetvā nāmarūpaparicchedadassanavaseneva amataṃ maggaṃ pakāsenti. Ayañhi –
『在自身，具寿比库啊，念觉自他不相干』者，指『在此教法中，若有人念自他而不混淆……若念自他而如实明见者，就此见地，无论是此世界，或我，或未来之我，不变不灭永远如是，常住不迁也』，此为众生中纯净完整的愚痴本性。此智教导语出中部尼柯耶第一百四十四经，曰：『在此，护法者未能如实证知自他，于觉悟契机虽有分别不明，乃谓彼者为正觉世尊。』诸如此类关于人之存在意义与证明之经文称为『个人显体经』。此为该经文教学的开端详细阐释。此处『存在个人为自利而行』等语，正如色等法之自性分析，不同于仅以世俗世间说法『存在个人』之断言。世尊亦言：『如是心……世俗行为，乃为了世俗利益』（长部尼柯耶第一章四百四十经）。佛语分两种：世俗表达和究竟真理。世俗表达如『众生、个人、乡村、山岳』等，究竟真理则如『无常、苦、无我、五蕴、六入、十八界』等。诸佛依彼诸众生觉悟之能，或以世俗方式，或以究竟义，或复两者演说以便开示名色分解后之涅槃正道。这是开头的详述。
Duve saccāni akkhāsi, sambuddho vadataṃ varo;
佛陀宣说了两种真谛；
Sammutiṃ paramatthañca, tatiyaṃ nupalabbhati.
世俗真谛与究竟真谛，第三种则难以成就。
Tattha –
于此——
Saṅketavacanaṃ saccaṃ, lokasammutikāraṇaṃ;
所谓是指示之言为真谛，是世俗相约之真谛；
Paramatthavacanaṃ saccaṃ, dhammānaṃ tathalakkhaṇaṃ.
所以究竟之谛，乃法之真实本性。
Tasmā viññū akatvāna, byañjanebhinivesanaṃ;
因此，智者不执着于文字辞义的依止，
Paramatthe patiṭṭhāya, puggalādiṃ vivajjaye.
而在究竟义上立足，舍离诸如『人』等概念。
Paññattiṃ anatikkamma, paramattho pakāsito;
他不逾越约定俗成的表达，然却能明示究竟真实；
Vināyakena so yasmā, tasmā aññopi paṇḍito;
因为真理无需引导，所以他亦为智者。
Paramatthaṃ pakāsento, samaññaṃ nātidhāvayeti. (kathā. aṭṭha. 237);
他显现究竟义，绝不越过世俗之言而迷失。 (话语八卷237)
Ayaṃ puggalakathānayo. · 这是人论的理路。
Parihānikathādivaṇṇanā退失论等注解
Puggalakathāto paraṃ ‘‘parihāyati arahā arahattā’’tiādinā asekhā, sotāpannavajjitasekhā ca aggamaggaphalato parihāyantīti pavattā parihānikathā. Pabbajjā viya paṭivedhasaṅkhāto brahmacariyavāsopi manussesu eva bhavati, natthi devesu brahmacariyavāsoti pavattā brahmacariyakathā. Dukkhadassanena ekadesato kilesā pahīyanti, tathā samudayadassanādīhīti evaṃ nānābhisamayavasena odhiso kilesā pahīyantīti pavattā odhisokathā. Jhānalābhī puthujjano kāmarāgabyāpāde samucchedavasena jahati, so catusaccābhisamayā paṭhamameva anāgāmī hotīti pavattā jahatikathā. Atītādibhedaṃ sabbaṃ khandhādikaṃ kālattayepi khandhādisabhāvena atthīti pavattā sabbamatthītikathā. Atītaṃ, anāgatañca khandhādikaṃ atthīti pavattā atītakkhandhādikathā. Atītesu vipākadhammadhammesu ekaccaṃ avipakkavipākameva atthi, na itaranti pavattā ekaccamatthītikathā. Sabbe dhammā satipaṭṭhānāti pavattā satipaṭṭhānakathā. Atītānāgatādivasena natthi, sakabhāvena vā atthi, parabhāvena natthīti pavattā hevatthikathā. Tattha hevatthīti evaṃ iminā pakārena atthīti attho.
关于众生的说法，以『阿拉汉因阿拉汉果而被弃舍』等语为例，是群聚汇总无漏、已断流涕之境界的最高境界所废舍者，即所谓废舍说。出家者如同顿悟般具体体现戒行，且仅存在于人类中，而天众中无戒行说，因此谓之戒行说。痛苦的显现使得部分烦恼一次性断除，因缘于苦起灭，于是以不同修习层次描写烦恼断灭，称为断除苦恼说。初学入禅者断除贪欲、嗔恚，如斩断般彻底，此为四圣谛之首悟，故称断说。诸过去之分别全部归于五蕴等合和体，按时序分析其存在，有五蕴合和之义，此名为全体义说。即过去未来及五蕴等的义理说为过去五蕴义理说。于过去种种果报现象中存在部分未成熟及已成熟的果，相对而言，并非其它义理，此谓一部分义理说。万法即念处之义，此谓念处义说。关于过去与未来等共存，有时成有时不成，有他时则无，此谓成义说。成义即由此方式说明其义。
Adhimānikānaṃ, kuhakānaṃ vā arahattapaṭiññānaṃ sukkavissaṭṭhiṃ disvā mārakāyikā devatā upasaṃharantīti pavattā parūpahārakathā. Arahato paresaṃ nāmagottādīsu atthi aññāṇaṃ, atthi kaṅkhā, parehi ñāpanīyato atthi paravitaraṇāti tisso kathā. Sotāpattimaggakkhaṇe dukkhanti vācā bhijjatīti pavattā vacībhedakathā. Dukkhanti vācaṃ bhāsanto dukkhe ñāṇaṃ āharati, tañca lokuttaranti pavattā dukkhāhārakathā. Samāpattiyaṃ, bhavaṅge ca cittaṃ ciraṃ tiṭṭhatīti pavattā cittaṭṭhitikathā. Sabbe saṅkhārā nippariyāyena ādittā kukkuḷanirayasadisāti pavattā kukkuḷakathā. Paccekaṃ catusaccadassanavasena ekekassa maggassa catukkhattuṃ uppattivasena soḷasahi koṭṭhāsehi arahattappattīti pavattā anupubbābhisamayakathā. Buddhānaṃ vohāravacanaṃ lokuttaranti pavattā vohārakathā. Suddhasattānaṃ appaṭisaṅkhāya maggena vinā kilesanirodhasaṅkhāto appaṭisaṅkhānirodho, paṭisaṅkhāya tena maggena kilesanirodhoti dve nirodhāti pavattā nirodhakathā.
关于高傲者与妄语者看到阿拉汉果证如轻细之蜂巢般的细微现象，而被魔身的天神们收摄的说法，是流传于世的虚妄夺取之说。论及阿拉汉是否对他人之姓名及族属有他知、或疑虑，或以他方所明可知为前提者，存在三种说法。提及初果的修行路程时，谓其言语产生痛苦，是分裂言语的说法。又有言修行者却言苦痛，此痛苦为超世之知的说法。又言心神于修集及存在上长驻不散，称为心地坚固的说法。谓一切行，因恒时被火燃烧，乃地狱恶趣，因此称为难受的说法。论及分别显现四圣谛之各自道法，以及修成各对应四圣谛路径的十六种阶段即得阿拉汉果，是渐次证悟的说法。佛陀诸种教导语皆是超世的说法。谓清净众生无所失，依正道断除烦恼，断为二种，即未失断和已失断的说法。
Tathāgatabalaṃ sāvakasādhāraṇanti pavattā balakathā. Āsavakkhayañāṇavirahitaṃ navabalaṃ lokuttaranti pavattā ariyantikathā. Sarāgaṃ cittaṃ nibbānaṃ ārabbha rāgato vimuccatīti pavattā vimuttikathā. Jhānena vikkhambhanavimuttiyā paṭhamaṃ vimuttaṃ cittaṃ maggakkhaṇe samucchedavimuttiyā vimuccamānaṃ nāma hotīti pavattā vimuccamānakathā. Aṭṭhamakasaṅkhātassa sotāpattimaggaṭṭhassa anulomagotrabhukkhaṇe diṭṭhivicikicchā pahīyanti nāma, maggakkhaṇe pahīnā nāmāti pavattā aṭṭhamakakathā. Aṭṭhamakassa maggakkhaṇe saddhindriyādīni paṭilabhanti, na paṭiladdhānīti pavattā aṭṭhamakassa indriyakathā. Catutthajjhānadhammupatthaddhaṃ maṃsacakkhumeva dibbacakkhu nāmāti pavattā dibbacakkhukathā. Tathā maṃsasote dibbasotakathā. Yathākammūpagatañāṇameva dibbacakkhūti pavattā yathākammūpagatañāṇakathā. Devabrahmānaṃ pāṇātipātādiasaṃvarābhāvamattena sampattaviratiyā abhāvepi saṃvaro atthīti pavattā saṃvarakathā. Asaññīnampi cutipaṭisandhikkhaṇe saññā atthīti pavattā asaññakathā. Nevasaññānāsaññāyatanabhūmiyaṃ saññā nappavattatīti pavattā nevasaññānāsaññāyatanakathā.
谓如来的力量为弟子的一般力量，是世间流传的力量说。说不依烦恼灭尽智慧的九力为超世的说法。心染污时生嗔恨，涅槃时染恨断灭，称为解脱的说法。以禅定之解脱为第一解脱，以修行道果时断除根本定障为涅槃解脱，是自由的说法。谓在第八果流果即初果阶段，色见和疑惑俱灭，称为第八果的说法。第八果时获得信解等根识，却不获无所疑惑，是第八果根识之说。说第四禅所现的肉眼能见天眼，谓天眼的说法。依此谓肉耳能见天耳也。谓依种种相续而得的知识即为天眼，称为知识的说法。谓天人及梵天因无意杀生等戒律，具足自制，即使法失效自制仍存，称为自制的说法。言无色定有无觉者初生时续识中的有觉称为分别觉，谓分别觉的说法。言无觉定无无色界相续，此心识不复生，谓无觉定心识的说法。
Arahā gihī assāti pavattā gihissa arahātikathā. Anāgāmino suddhāvāsesu paṭisandhicittena upapattikkhaṇe arahanto hontīti pavattā upapattikathā. Arahato lokiyadhammāpi anāsavāti pavattā anāsavakathā. Paccuppannakkhaṇe samaṅgibhāvasamannāgamo ca rūpāvacarādibhūmantarapaṭilābhasamannāgamo cāti dve samannāgamā, yesaṃ pana ime dve samannāgame ṭhapetvā aññopi hettha upapattidhammavasena eko samannāgamo nāma atthi, tena arahā catūhi phalehi samannāgatoti pavattā samannāgatakathā. Imināva nayena arahā chahi upekkhāhi samannāgatoti pavattā upekkhāsamannāgatakathā. Maggañāṇasabbaññutaññāṇasaṅkhātabodhiyā sadā sannihitabhāvena buddhoti pavattā bodhiyā buddhotikathā. Mahāpurisalakkhaṇayuttāva bodhisattāti pavattā lakkhaṇakathā. Bodhisattānampi magganiyāmo atthīti pavattā niyāmokkantikathā. Catutthamaggaṭṭho tīhi phalehi samannāgatotiādinā pavattā aparāpi samannāgatakathā. Paṭhamamaggādīhi pahīnehi saddhiṃ nippariyāyato arahattaṃ sabbasaṃyojanappahānanti pavattā sabbasaṃyojanapahānakathā.
关于阿拉汉是世间俗人这样的说法，是俗人与阿拉汉的说法。说不还果阿拉汉依清净外身得生复现的当下即为彼果为说复现的说法。谓阿拉汉对世间法尚具有无染，是无染的说法。言于当下得了完整的和平喜乐，及对色所作等际断灭遍满，是两种遍满；而这两遍满中只设一遍满，被视为存在之说，是遍满说。以此为依归谓阿拉汉与六种不动之心所遍满，是不动遍满说。论及所有道知识及知识之际明察智慧，常备如来智慧的说法，是觉知的说法。谓具大丈夫相的证悟者，称为具相说。谓虽为菩萨，进道有一定规则，是规则说。又谓第四道包含三种果，是另一种遍满说。谓断除第一道等余流垢，谓阿拉汉，即斩断所有烦恼的说法。
Nippariyāyato phalaṃ vimutti nāma, vipassanāmaggapaccavekkhaṇañāṇāni pana pariyāyato. Evaṃ pana aggahetvā yaṃ kiñci kilesavippayuttaṃ ñāṇaṃ vimuttīti pavattā vimuttikathā. Buddhādiasekhārammaṇaṃ asekhañāṇanti pavattā asekhañāṇakathā. Pathavīkasiṇādisamāpattiyo paramatthato avijjamāne paññattārammaṇe pavattattā viparītañāṇanti pavattā viparītakathā. Tattha anicce niccantiādinā catubbidho vipallāso veditabbo. Sabbesaṃ puthujjanānaṃ niyāmagamanāya ñāṇaṃ atthīti pavattā niyāmakathā. Sabbaṃ ñāṇaṃ paṭisambhidāti pavattā paṭisambhidākathā. Sammutivisayampi ñāṇaṃ bhūtārammaṇamevāti pavattā sammutiñāṇakathā. Cetopariyañāṇaṃ cittārammaṇameva, na taṃsampayuttarāgādicetasikārammaṇanti pavattā cittārammaṇakathā. Sabbasmiṃ anāgatadhamme sabbesaṃ ñāṇaṃ atthīti pavattā anāgatañāṇakathā. Paccuppanne attano ñāṇepi ñāṇaṃ pavattatīti pavattā paṭuppannañāṇakathā. Buddhā viya sāvakāpi tena tena veneyyajanena pattabbaphalaṃ ñatvāva tadatthāya dhammaṃ desentīti pavattā phalañāṇakathā.
断尽烦恼所达的果位称为解脱，观智之念乃果的观察，是转知的说法。至于依此而断除一切烦恼杂染的智慧，谓为解脱智慧。谓佛及诸弟子皆为无染之智慧的性质，是无染智说。论地水火风四大之成就时，因无明故依世俗成就称为反理智，是颠倒说。谓此是不善人的迷误导向次第，是导向的说法。谓一切智能的集合称智慧，是智慧的说法。于世俗所约定之事物，智慧以所造境为对象，是约定智说。谓心的认识以心为境，不以心所缘的贪嫉等染法为境，是心境说。谓于未来一切法，有全面的智慧，是未来智的说法。谓当下自识所生智慧，就是当下智的说法。谓佛如是，弟子亦应知依各因缘分别所得之果，以此缘由而宣说法，是果智的说法。
Sammattaniyāmo niyamato niccaṭṭhena asaṅkhatoti pavattā niyāmakathā. ‘‘Dhammaṭṭhitatā dhammaniyāmatā’’tiādivacanato paṭiccasamuppādo asaṅkhatoti pavattā paṭiccasamuppādakathā. ‘‘Saccāni tathāni avitathānī’’tiādivacanato catusaccāni asaṅkhatānīti pavattā saccakathā. ‘‘Cattāro āruppā āneñjā’’ti vacanato asaṅkhatāti pavattā āruppakathā. Nirodhasamāpatti asaṅkhatāti pavattā nirodhasamāpattikathā. Asaṅkhato ākāsoti ākāsakathā. Ākāso sanidassanotikathā. Pathavīdhātu sanidassanātiādiṃ katvā kāyakammaṃ sanidassananti pariyosānakathā.
谓于宿命定流转常恒不变，称为法之规律说。依诸真实之因缘说法则，称为缘起真实说。谓四圣谛乃恒真不异真实，是真实论。谓无色界有四种无根遍行法，是无根说。谓灭尽境界亦无根，是灭境无根说。谓所谓无根即空界，是空界说。论空界实相，谓为现相义说。由四大本体和身身之业，体察身体，称为了达的终结说。
Natthi keci dhammā kehici dhammehi saṅgahitā, tena ekavidhena rūpasaṅgahotiādi niratthakanti pavattā saṅgahitakathā. Vedanādayo arūpadhammā aññamaññaṃ na sampayuttāti pavattā sampayuttakathā. Cetasikaṃ natthīti pavattā cetasikakathā. Cetanādhammova dānaṃ, na deyyadhammoti pavattā dānakathā. Paṭiggāhakānaṃ paribhogamayaṃ puññaṃ atthīti pavattā paribhogakathā. Petā ito dinnacīvarādīheva yāpentīti pavattā itodinnakathā. Pathavīkammavipākotikathā. Jarāmaraṇaṃ vipākotikathā. Kilesappahānamattameva sāmaññaphalaṃ, na cittacetasikā dhammāti pavattā ariyadhammavipākakathā. Aññamaññādipaccayatāya vipāko vipākadhammadhammotikathā.
谓若一法不集合于任何法中，或用某类法聚合而成，皆属无用之法，是聚合物说。谓受等法为无色界法者，彼此互不依缘，谓无缘说。谓意所法不存在，是意所法无的说法。谓所谓意志法者只是施与故，不属可布施之法，是布施说。谓受奉者得到的功德，为习用之善果，是受用说。谓饿鬼界衣食由他所施，如出离界，谓他施说。谓地大业报的说法。谓老死各因果报的说法。谓以断烦恼为根本功德，非心意所法的般若果报说。谓因互依而现的果报，为因果法义的说法。
Asurakāyena saddhiṃ cha gatiyoti pavattā gatikathā. Matasatto mātuutusamayañca mātāpitusaṃyogañca olokayamāno sattāhaṃ, atirekasattāhaṃ vā yasmiṃ bhave tiṭṭhati, so antarābhavo nāma atthīti pavattā antarābhavakathā. Rūpādipañcakāmaguṇāva kāmadhātu nāma, na tu vatthukāmakilesakāmāti pavattā kāmaguṇakathā. Pañcevāyatanāni kāmātikathā. Rūpadhammāva rūpadhātūtikathā. Arūpadhammāva arūpadhātūtikathā. Rūpadhātuyā sattā ghānādīhi saddhiṃ saḷāyatanikāti pavattā rūpadhātuyāāyatanakathā. Āruppepi atthi sukhumarūpantikathā. Kāyavacīviññattivasena rūpaṃ kammantikathā. Cittavippayutto arūpadhammova jīvitindriyaṃ, rūpajīvitindriyaṃ natthīti pavattā jīvitindriyakathā. Ariyupavādakammena arahattā parihāyatīti pavattā kammahetukathā.
关于阿修罗身与六趣的论述，是谓流转趣法。观察到母性结合、母亲和父亲的聚合处，有七个或超过七个世间存续的生命，谓之地狱间世，是谓间世论。由色等五欲法所构成的五欲境界名为欲界，而非执着于形体器物及其染污欲的意。五入处谓欲界。由色法组成谓色界。非色法组成谓无色界。由色界众生与鼻等六根相应，谓名色界六入论。即便无色界也有细微柔软之色相。色以身体所现识为体，是谓业识论。心离五蕴的无色法为生命根本，无色界无生命根本，是谓生命根本论。阿拉汉由高贵戒行所灭除业故，是谓业因论。
Aniccādivasena saṅkhāre ādīnavato apassitvā nibbānaṃ ānisaṃsato passantassa saṃyojanappahānaṃ hotīti pavattā ānisaṃsadassāvikathā. Nibbānārammaṇampi saṃyojanaṃ atthīti pavattā amatārammaṇakathā. Rūpaṃ sārammaṇantikathā. Anusayā anārammaṇātikathā. Ñāṇaṃ anārammaṇantikathā. Atītārammaṇañca anāgatārammaṇañca cittaṃ anārammaṇantikathādvayaṃ. Sabbaṃ cittaṃ vitakkānupatitantikathā. Vitakkavipphārova saddo, so ca na sotaviññeyyoti pavattā vitakkavipphārasaddakathā. Vināpi cittena vācā pavattatīti pavattā nayathācittassavācātikathā. Vināpi cittena kāyakammaṃ pavattatīti pavattā nayathācittassakāyakammantikathā. Atītehipi jhānehi, anāgatehipi yogino samannāgatāti pavattā atītānāgatasamannāgatakathā.
如无常等法，见三界法生起之难，契入涅槃缘起中者，断除烦恼诸缚，是谓通达涅槃之因缘智者之论。涅槃法是无缚故，是谓无死法论。色为五欲境界，是谓五境界论。烦恼不生入无缚论。智的缘起不生离相论。既往与未来之心，皆无缚论。心之所现，皆随意念，是谓随念论。念起变化如声，非耳能知，是谓声不同识论。无心亦有语，无心亦有身业，是谓心无语言身业论。过去禅定，未来行者资具，是谓过去未来禅定资具论。
Bhavaṅgacitte aniruddhe eva kusalākusalacittāni uppajjanti, tadabhāve ca santatinirodho siyāti pavattā nirodhakathā. Saha vācāhi viññattirūpaṃ maggotikathā. Pañcaviññāṇasamaṅgissāpi maggabhāvanā atthīti pavattā pañcaviññāṇasamaṅgissamaggakathā. Pañcaviññāṇā kusalāpi akusalāpītikathā. Pañcaviññāṇā sābhogātikathā. Maggakkhaṇe lokiyena, lokuttarena cāti dvīhi sīlehi yuttātikathā. Sīlaṃ acetasikantikathā. Sīlaṃ na cittānuparivattītikathā. Samādānahetucittavippayutto puññopacayo hotīti pavattā samādānahetukakathā. Viññatti sīlantikathā. Pāṇātipātādayo vināpi viññattiṃ hontīti pavattā aviññattidussīlyakathā.
在未散乱的心流状态，善不善心起，善不善境界亦生，境界灭即心涅槃，是谓灭境论。与语言并存之识，是谓相续论。五识和合则成道理，是谓五识合道论。五识中有善恶，谓善恶之论。五识之间有亲密依存，是谓依存论。道理现起时，世俗与出世俗以二戒相应，是谓戒理论。戒非无意识状态，是谓戒非无心论。因专注心离散，生善果，是谓集因论。识为识体，称为相续论。即使杀生，无识时仍有恶，是谓无识恶行论。
Anusayā abyākatā, ahetukā, cittavippayuttāti tissopi anusayakathā. Asekhassa ñāṇavippayuttappavattiyā so ñāṇīti navattabboti pavattā ñāṇakathā. Ñāṇaṃ cittavippayuttantikathā . Maggakkhaṇe idaṃ dukkhanti ñāṇaṃ pavattanti pavattā idaṃ dukkhantikathā. Buddhā iddhibalena āyukappaṃ vināpi mahākappaṃ tiṭṭhantīti pavattā iddhibalakathā. Cittasantati samādhi, na ekacittakkhaṇikoti pavattā samādhikathā. Avijjādipaṭiccasamuppādaṅgehi aññā dhammaṭṭhitatāti pavattā dhammaṭṭhitatākathā. Rūpādīhi aññā aniccatāti pavattā aniccatākathā.
烦恼未明，未知因，是谓三毒不明显论。随正觉心生起智慧不随卷，称智论。智慧离心中各种变化，是谓智慧非变化论。道理显现时，此苦即道理，此苦论。佛以神通力延长寿命，无论是长劫或短劫，常住被称为神通力论。心连续称为禅定，不是一刹那心，是暮续不息禅定论。缘起中诸法为他法所依，是缘起法论。色等无常，是无常论。
Viññattiyo vināpi indriyasaṃvaro kāyavacīkammanti pavattā kathā. Sabbaṃ kammaṃ vipākajanakanti pavattā kammakathā. Saddo vipākoti pavattā kathā. Saḷāyatanaṃ vipākoti pavattā kathā. Maggaṃ vināpi sattakkhattuparamotikathā. Tathā kolaṃkolaekabījikathāsupi. Diṭṭhisampanno jīvitā voropetītikathā. Diṭṭhisampannassa apāyaduggatiyā saddhiṃ rūpāditaṇhāsaṅkhātaduggatipahīnāti pavattā duggatikathā. Sattamabhavikassa taṇhāsambhavato duggati appahīnāti pavattā sattamabhavikakathā.
无意识识亦拘束身语行为，是谓业行为。诸业皆生果，是业论。声音乃其果，是声音果报论。六入处生果，是六入果报论。出离道理非六十七世出现，是二道论。像迟缓徐动种子者亦有此论。有见者远离凡尘，是凡尘远离论。有见者陷入恶道，因色与渴爱因缘恶道消减，是恶道消减论。因有欲为因的恶生死或世间中生死，恶趣受报减轻，是恶趣减轻论。
Saṅghabhedādikappaṭṭhaṃ kammaṃ katvā tena mahākappaṃ asītibhāgaṃ katvā tato ekabhāgamattaṃ kālaṃ āyukappaṃ niraye paccantīti aggahetvā sakalaṃ mahākappaṃ paccanti, vinassamānepi kappe cakkavāḷantaresu paccantīti pavattā kappaṭṭhakathā. Saṅghabhedako appanākusalāni viya kāmāvacarakusalampi na paṭilabhatīti pavattā kusalapaṭilābhakathā. Aṅgasampannāya āṇattiyā abhāvepi mātughātādiānantariyakammapayojako micchattaniyato evāti pavattā anantarāpayuttakathā. Aniyatadhammesupi keci kusalasampayuttāniyatā atthīti pavattā niyatassa niyāmakathā. Nīvaraṇehi nivutena paṭicchanneneva cittena nīvaraṇaṃ pajahantīti pavattā nivutakathā. Sammukhībhūtaṃ saṃyojanameva jahatīti pavattā sammukhībhūtakathā. Samāpanno ca jhānārammaṇanikantiyā jhānaṃ assādetīti pavattā samāpanno assādetītikathā. Dukkhavedanāyapi rāgassādavedanā hotīti pavattā assātarāgakathā. Dhammataṇhā abyākatātikathā. Dhammataṇhā na dukkhasamudayotikathā.
说因僧团分裂而作恶业，因恶业造下亿劫，在恶业支配下，转生地狱，分为八十七分劫，受生地狱中受苦，是谓劫论。分裂因，随意所作及皆恶如男女奸淫等，有善或无善，其不可得为善，是善得论。有德相足而无嗔恚，虽无相，仍生杀母等不可受乐之恶业，故为恶业果作用，是恶有果论。在变异法中，亦有善相许可，是谓命定使者论。被威仪等盖住烦恼，用净心意断舍烦恼，是净化论。断烦恼，即是断一切烦恼者，是断见论。达至禅乐相时，禅果生起，是禅乐果论。苦受亦生贪爱，是贪爱苦受论。法渴爱不可明释，是无明法渴。法渴爱非苦集起因，是非苦集起因论。
Kusalaṃ vā akusalassa, akusalaṃ vā kusalassa anantarā uppajjantīti pavattā kusalākusalapaṭisandahanakathā. Gabbhaseyyakānampi bījamattaṃ saḷāyatanaṃ paṭisandhikkhaṇe uppajjatīti pavattā saḷāyatanuppattikathā. Pañcaviññāṇāni aññamaññassa anantarā uppajjantīti pavattā anantarapaccayakathā. Sammāvācākammantaviññattiyo ariyarūpantikathā. Kāmarāgādito añño anusayotikathā. Kilesapariyuṭṭhānaṃ cittavippayuttantikathā. Yathā kāmarāgo kāmadhātuyaṃ pariyāpanno, evaṃ rūparāgaarūparāgā rūpārūpabhūmiyaṃ pariyāpannāti pavattā pariyāpannakathā. Dvayaṃ diṭṭhigataṃ abyākatantikathā. Diṭṭhigataṃ apariyāpannantikathā. Yo yesaṃ hetupaccayo, so puna tesaṃ sahajātādipaccayo na hoti, ekadhāva ekassa paccayo hotīti pavattā paccayatākathā. Avijjāva saṅkhārānaṃ paccayo, na pana saṅkhārā avijjāyāti pavattā aññamaññapaccayakathā. Kāladdhānā ime parinipphannena paññattimattāti pavattā addhākathā. Evaṃ khaṇalayamuhuttakathā. Aññassa āsavassa abhāvā āsavā anāsavāti pavattā āsavakathā. Lokuttarānaṃ dhammānaṃ jarāmaraṇaṃ lokuttaranti pavattā jarāmaraṇakathā. Nirodhasamāpatti lokuttarāti pavattā saññāvedayitakathā. Sā lokiyāti pavattā dutiyasaññāvedayitakathā. Nirodhasamāpannopi kālaṃ kareyyāti pavattā tatiyasaññāvedayitakathā. Nirodhasamāpatti asaññasattupikātikathā. Kammato añño cittavippayutto kammūpacayotikathā.
关于善与不善，或不善与善之间无间断相续而生的说法，称为善不善相续说。又如胚胎中仅仅种子而六入即相续产生的说法，称为六入生成说。五识依彼此无间断而生的说法，称为无间缘生说。有正语善行的阿拉汉形态说。又有如欲渴等余习气的说法。烦恼被去除的心离染说。如同欲贪遍满欲界，色贪与无色贪亦遍满色界与无色界的说法，称为遍满说。二者即：有见取与不表见取说。谓因缘之因，复非其自身等所共因，不同时因一因之说，名因缘说。无明为行之因，而行非无明所缘说，称彼此缘说。时间起点为现成约定的所成说，名时说。此说犹如刹那瞬间。余漏无有即无漏之说，名漏说。超世间法之老死谓为超世老死说。灭定是超世者谓灭定说。谓此为世间殊胜识觉说，名为世间第二识觉说。灭定成时亦作时识说，谓第三识觉说。灭定是不生识说。因业有别心不住说。
Balappattā buddhādayo iddhibalena sattānaṃ cittaṃ rāgādianuppattiyā niggaṇhantīti pavattā niggahakathā. Evaṃ kusaluppattiyā paracittapaggahanakathā. Buddhā iddhiyā paresaṃ sukhaṃ dentīti pavattā sukhānuppadānakathā. ‘‘Saṅkhārā aniccā’’ti manasikaroto atītādibhedabhinne sabbe saṅkhāre ārammaṇavasena ekato adhigaṇhātīti pavattā adhigayhamanasikārakathā. Rūpaṃ hetukantikathā. Evaṃ rūpaṃ sahetukantikathā. Rūpaṃ kusalākusalantikathā. Rūpaṃ vipākotikathā, yathā kāmāvacarakammena jātaṃ rūpaṃ kāmāvacaraṃ, evaṃ rūpāvacarārūpāvacarakammehi jātaṃ rūpaṃ rūpāvacarārūpāvacarantikathā . Rūparāgo rūpadhātuyā, arūparāgo ca arūpadhātuyā pariyāpannotikathā.
具足力量的如来及其弟子，因神通力而摄伏众生心欲贪等起，称为摄摄说。如此善法生，摄受他心的说，称为摄心说。佛以神通令他人得乐的说，称为乐生说。思惟“造作无常”而分辨当下、过去等所生一切造作，作为认知对象一处集中取得的说，名为认知取得说。色为因缘因的说。色即因缘因的说。色为善不善因缘因的说。色为果报的说，如欲行业生色为欲行色，复如色行或无色行业所生色，谓色行无色行说。色贪遍满色界，非色贪遍满无色界的说，称为遍满说。
Atthi arahato puññūpacayotikathā. Natthi arahato akālamaccūtikathā. Yaṃ kiñci uppajjati, sabbamidaṃ kammatotikathā. Indriyabaddhameva dukkhaṃ, na sabbe saṅkhārāti pavattā indriyabaddhakathā. Sabbe saṅkhārā dukkhā ṭhapetvā ariyamaggantikathā. Maggaphalāneva saṅgho nāma, na ca tāni dakkhiṇaṃ paṭiggaṇhanti, tasmā na vattabbaṃ saṅgho dakkhiṇaṃ paṭiggaṇhātītikathā. Tathā na vattabbaṃ saṅgho dakkhiṇaṃ visodhetītikathā. Na vattabbaṃ saṅgho bhuñjatītikathā. Na vattabbaṃ saṅghassa dinnaṃ mahapphalantikathā. Buddhā na kiñci bhuñjanti, tasmā na vattabbaṃ buddhassa dinnaṃ mahapphalantikathā. Dāyakato dānaṃ visujjhati, na paṭiggāhakatoti pavattā dakkhiṇāvisuddhikathā.
有阿拉汉果中功德说。无阿拉汉无时得舍利子说。一切所生皆因业说。受根为苦，不是诸造作皆苦的说，称为受根说。舍弃一切造作苦而行圣道说。僧团仅得果报，不受施财，故僧团不当受施说。僧团亦不应受净戒说。僧团不应食施主受食说。佛不取任何饮食，故不当受佛受食说。施主施与清净故，不取舍受说，称为净施说。
Buddhā tusitaloke eva nibbattanti, na manussaloke. Ettha hi nimmitarūpamattaṃ dassentīti pavattā manussalokakathā. Nimmitarūpaṃ dhammaṃ deseti, na buddhoti pavattā dhammadesanākathā. Rāgova karuṇā nāma, tato natthi buddhānaṃ karuṇātikathā. Buddhānaṃ uccārapassāvo aññe gandhajāte ativiya adhigaṇhātīti pavattā gandhajātakathā. Buddhā ekena maggena cattāri sāmaññaphalāni sacchikarontīti pavattā ekamaggakathā. Parikammādiṃ vināva paṭhamādijjhānā dutiyādijjhānaṃ saṅkamatīti pavattā jhānasaṅkantikathā. Pañcakanaye avitakkavicāramattaṃ jhānaṃ visuṃ jhānaṃ nāma na hoti, jhānantarikaṃ nāma hotīti pavattā jhānantarikakathā. Samāpanno saddaṃ suṇātītikathā. Viññāṇaṃ vinā pasādacakkhunā rūpaṃ passatītikathā.
佛仅住于忉利天，不在人间界。此说仅示相貌形态，说为人间世界说。示相为法说，不是说佛本身说。贪即慈悲名，非佛有慈悲过度说。佛之言行超凡妙香，谓为超香说。佛一乘道得四圣果真谛说。未依世俗行法，初禅通达第二禅说，即禅近说。五盖除净、无垢无随念者谓为清净禅不成禅，称为间禅说。成就见闻声响声说。无识眼能见色说。
Tekālike kilese pajahatīti pavattā kilesappajahanakathā. Nibbānasaṅkhātāpi suññatā saṅkhārakkhandhapariyāpannāti pavattā suññatakathā. Asaṅkhatameva sāmaññaphalantikathā . Yesaṃ kesañci dhammānaṃ paṭilābhā asaṅkhatāti pavattā pattikathā. Sabbadhammānaṃ sabhāvasaṅkhātā tathatā asaṅkhatāti pavattā tathatākathā. Anavajjaṭṭhena nibbānampi kusalantikathā. Ānantariyādiṃ vināpi atthi puthujjanassa accantaniyāmatātikathā. Lokiyasaddhādayo na indriyānīti pavattā indriyakathā.
一次断贪瞋痴说，谓为断烦恼说。涅槃名为空性，涵盖诸行蕴，谓为空说。诸果报皆无为，谓为无为说。得诸法取无为，谓为得说。诸法本性皆因缘法，实相无为，谓为实相说。无瑕疵之处的涅槃亦属善法说。即使无间隔乃至复又存，谓凡夫界限超越说。世俗信如等非根说，谓为根说。
Asañciccāpi ānantariko hotīti pavattā asañciccakathā. Natthi puthujjanassa ñāṇanti pavattā ñāṇakathā. Nerayikānaṃ kammāneva nirayapālarūpena vadhenti, na nirayapālāti pavattā nirayapālakathā. Atthi devesu tiracchānātikathā. Viratittayaṃ cittavippayuttaṃ, pañcaṅgikova maggoti pavattā maggakathā. Paṭiccasamuppādesu ñāṇaṃ lokuttaranti pavattā ñāṇakathā.
即使不寂静也有连继性，称为不寂静说。凡夫无智慧说，谓为智说。地狱诸业受报者如地狱守者被杀，不谓为地狱守者说。天人有说超出三界说。离欲是心离染，谓为道说。缘起知识谓为超世说。
Tisso saṅgītiyo ārabbha sāsanaṃ navaṃ katanti pavattā sāsanakathā. Puthujjano ekakkhaṇe tedhātukehi dhammehi avivittoti pavattā avivittakathā. Ñeyyāvaraṇahetukaṃ kiñci saṃyojanaṃ appahāyapi arahā hotīti pavattā saṃyojanakathā. ‘‘Saṅkhārā niccā hontu, rukkhā niccapupphaphalādiyuttā khemino hontū’’tiādinā yathādhippāyaṃ iddhi pavattatīti pavattā iddhikathā. Buddhānaṃ sarīraāyupabhāvemattato aññāpi vemattatā atthīti pavattā buddhakathā. Ekasmiṃ khaṇe sabbalokadhātūsu aneke buddhā santīti pavattā sabbadisākathā. Sabbe dhammā niyatāti pavattā dhammakathā. Sabbakammāni phaladāne niyatānīti pavattā kammakathā.
三种三会开始，宣说新教法，因此称为教法论。凡夫一时对这些法未能洞悉，称为未洞悉论。说到可应当斩断障碍的任何结缚，阿拉汉虽未尽除亦成阿拉汉者，称为结缚论。以“行无常，树常带花果，安稳不动”为例，说明此理故，说有神通，称为神通论。以诸佛身命有限视之，有他更有限义，称为佛论。一时于诸界间有多佛同在，称为普及诸方论。一切法皆有定性，说为法论。一切业皆有果报定着，说为业论。
Arahā asabbaññubhāvena sabbaññuvisaye kiñci saṃyojanaṃ appahāya parinibbātīti pavattā parinibbānakathā. Arahā kusalacitto parinibbāyatīti pavattā kusalacittakathā. Arahā āneñje saṇṭhito parinibbāyatīti pavattā āneñjakathā. Atthi gabbhaseyyāya dhammābhisamayo, atthi gabbhaseyyāya arahattappatti, supinante dhammābhisamayo, arahattappatti cāti pavattā tissopi kathā. Sabbaṃ supinacittaṃ abyākatantikathā. Khaṇikatāya cittānaṃ natthi āsevanapaccayatātikathā. Sabbe saṅkhatā ekacittakkhaṇikāti pavattā khaṇikakathā.
阿拉汉以无分别智摄境，断除一切结缚，证得涅槃，称为涅槃论。阿拉汉有善心证涅槃，称为善心论。阿拉汉内心清净聚集，证涅槃，称为清净聚论。有胎卧时的法集合证，胎卧时成阿拉汉，睡眠时亦有法集合成阿拉汉，称为三合论。睡眠时皆为无分别心，故称无分别论。心念短暂，非依持续，称为无依止论。诸行均为聚合统一一心刹那，称为刹那论。
Itthiyā saddhiṃ ekato sampattiṃ anubhavissāmāti pūjādiṃ katvā ekādhippāyappattassa bhikkhuno methuno dhammo paṭisevitabboti pavattā ekādhippāyakathā. Pāpabhikkhūsu methunaṃ paṭisevantesu arahantānaṃ vaṇṇena amanussā methunaṃ paṭisevantīti pavattā arahantavaṇṇakathā. Keci sattā attano issariyena kāmakārikāvasena vinipātaṃ gacchanti, na kammavasenāti pavattā issariyakāmakārikākathā. Na rāgo rāgapatirūpakotiādi patirūpakathā. Khandhāyatanādayo aparinipphannāti pavattā aparinipphannakathāti sādhikadvisatakathā. Pāḷiyaṃ aṭṭhamukhavādayuttivaseneva sammitiyādīnaṃ bhinnaladdhikānaṃ laddhibhedavasena nānāpakārato vibhattā, tā pana sabbakathā puggalakathāva. Tā taṃtaṃladdhibhedavasena saṅkhepatopi vuccamānā atibhāriyaṃ ganthaṃ karonti, tasmā na vitthāritā. Taṃ pana nayaṃ icchantehi pāḷiaṭṭhakathāsu (kathā. 1 ādayo; kathā. aṭṭha. nidānakathā) eva vitthārato gahetabboti ayamettha pāḷinayena saddhiṃ atthavinicchayo.
女人与男人一心同得成就，说以礼敬等，须由一心达成的比库夫妇处修持法门，称为一心达成论。对恶比库与夫妇修习法门，阿拉汉颜色不妒，谓非人道之夫妇修习，称为阿拉汉色论。有些众生因其主宰而收到情爱惩罚，非因业力，称为主宰情爱论。不贪即非贪所具形态，谓非贪所标识，称为标识论。蕴、处等未圆满，称为未圆满论。巴利文八卷论义分为诸类，由于利见差别、利见异分，故有所异支分，合称总论而非全文展开。以此方法，有志者应于巴利论注中详细取义，谓以巴利义解行作此总解法。
Mohavicchedaniyā abhidhammamātikatthavaṇṇanāya · 于《断痴》中阿毗达摩母题义注解的
Kathāvatthumātikatthavaṇṇanā niṭṭhitā. · 《论事》纲目义释终了。