8. Aṭṭhamo paricchedo
8. Aṭṭhamo paricchedo第八章
Pakiṇṇakaniddesavaṇṇanā杂项阐释注释
§475-6
475-6. Idāni yathāvuttānaṃ sabbesampi cittānaṃ pākaṭabhāvatthaṃ –
现在，依前所说，诸心全然显现之处，
‘‘Suttaṃ dovāriko ceva,
“经是一扇门，
Gāmillo ambagoḷiyo;
村落、牛群、豺狼，
Jaccandho pīṭhasappī ca,
盲人和蛛网，
Upanissayamatthaso’’ti. (dha. sa. aṭṭha. 498 vipākuddhārakathā) –
都是依缘之所。”（摘自《达摩经注》第八卷第498节关于果报的注释）——
Aṭṭhakathāya āgatamātikāya vasena pakiṇṇakanayaṃ dassetuṃ ‘‘idāni panā’’tiādi āraddhaṃ. Tattha manasanti cittānaṃ. ‘‘Mānasa’’ntipi paṭhanti, taṃ na sundaraṃ. Panthamakkaṭakoti pāṇakapaṭaṅgādīnaṃ sañcaraṇaṭṭhāne jālaṃ pasāretvā tesaṃ maggarakkhaṇato ‘‘panthamakkaṭako’’ti laddhanāmo uṇṇanābhi. Disāsu pana pañcasūti upametabbānaṃ pañcapasādānaṃ vasena vuttaṃ. Tatthāti magge, tattha jālamajjheti vā sambandho. Suttaṃ pasāretvāti jālabandhanamāha.
此为注疏中来文索引条目，以标示此处具分解性质之部分，始于“idāni panā（现在此处）”等字。此中所指“心”，称为“心识”，若称“思维”则不宜文雅。『Panthamakkaṭaka』者，人谓为诸如蚂蚱、蝇蚊等昆虫的活动之所铺设之网，因其网络护边故名“Panthamakkaṭaka”。至于方向称“五”，此指五个脉络分布之牢固结点。依此，《经》中所称者，谓道路之网，即宿命轨迹关系之联结。所谓“经展开”，即是铺开如同蜘蛛网般束缚的具象描绘。
§478-80
478-80. Nti rudhiramāha. Disāsu dutiyādīsu sutte…pe… ghaṭṭiteti sambandho. ‘‘Pasādā pañca daṭṭhabbā’’tiādi upamāsaṃsandanaṃ . Cittaṃ…pe… viyāti hadayavatthuṃ nissāya pavattamānacittaṃ jālamajjhe nipannamakkaṭako viya daṭṭhabbaṃ.
478-480。谓曰『血』。于方位中第二等及以后，所谓经中……谓制器者，是因缘。所谓『五种色相应当观』等，是比拟喻互相辅助。心……作用起，依止心所处，好似流布于心房的流水，在网之中陷没的蜘蛛网，亦应当见。
§482-5
482-5.Pasādaghaṭṭananti pasāde ghaṭṭitaṃ. Bhavaṅgāvaṭṭananti bhavaṅgaṃ āvaṭṭentaṃ. Dhammato aññā kāci kiriyā nāma natthīti dhammameva calanena saha upameti. Suttānusāraṃvāti suttānusārena gamanaṃ viya. Javanassa ārammaṇarasānubhavanato tassa pavatti yūsapānena saddhiṃ upametvā vuttā. Vatthuṃyevāti yathā purimacittāni hadayavatthunissitāni pasādavatthuṃ anugatāni aññārammaṇāni ca honti, na evaṃ bhavaṅgaṃ. Taṃ pana vatthārammaṇantararahitaṃ kevalaṃ hadayavatthumeva nissāya pavattatīti dīpeti. Parivattananti puna bhavaṅgabhāvena parivattanaṃ. Bhavaṅgāvajjanādīnaṃ dhammato bhedepi santativasena ekattaṃ gahetvā ekeneva makkaṭakena upamāsaṃsandanaṃ vuttaṃ.
482-485。所谓容器制器，谓在容器中造制。所谓生命流转，谓生命流转的作用。依法无他称为行为也。因法流动故，比拟其为运动。依经文之义，犹如顺经前行。因种种起念与运动，合于收摄，故说比拟。所谓根本境界，即昔日心所依止，如心房处等依止之境，与色相之所依止，与他境界不能同此生命流。此既无生命流转之故，独依心室处而行。又所谓旋转，是生命流之存在旋转。因生命流染着等不同法亦别而和合，以一蜘蛛网比拟辅助说明。
§486-90
486-90. Upamā eva opammaṃ. Tato pasādavatthuto cittāti sambandho. Dīpitaṃ iminā opammena. Ekekārammaṇanti rūpādīsu pañcasu ekekaṃ ārammaṇaṃ. Sabbasoti sabbesu cakkhādīsu yattha katthacīti attho. Idāni ekekārammaṇassa dvīsu dvīsu āpāthagamanaṃ pakāsetuṃ ‘‘rūpaṃ cakkhupasādamhī’’tiādi vuttaṃ. Khe ākāse gacchatīti khago, pakkhi. Sākhinoti rukkhassa.
486-490。喻是比喻本身。从容器之所依止而言谓心，即此关联之义。此比喻用以明示各各境地，即色等五种各具一境。所谓全部者，是眼根诸处之所在。今有个别境，分处二二之别示，谓『色为眼根容器』等。空，谓空间，空中鸟。树枝，谓树枝。
§492-3
492-3.Rūpassāti sambandhe sāmivacanaṃ, tassa pana ghaṭṭanaṃ, āpāthagamanampi cāti dvīhi saha sambandho. Pasādassāti kammatthe sāmivacanaṃ, atthato āpāthagamanampi cāti sambandho. Ārammaṇavasena, āpāthaṃ āgacchantassapi pasādaghaṭṭanena ca bhavaṅgacalanassa paccayabhāvena āpāthaṃ viya upagamananti attho.
492-493。色者谓其相关用语，此处谓制器。流转及运动亦谓同属关系。容器得名谓职所相关，并且流转亦有所关联。以境地的缘故，谓运动来临犹如容器造制，意在说明。
§494-5
494-5.Tatoti bhavaṅgacalanato paraṃ, kusalaṃ javanaṃ cittanti kāmāvacarakusalajavanacittaṃ . Akusalameva vāti vā-saddena kiriyābyākatacittampi saṅgaṇhāti. Ettha siyā – ko panetaṃ javanaṃ kusalatāya vā akusalatāya vā niyametīti? Yonisomanasikāro ceva ayonisomanasikāro ca. Yassa hi catucakkasampadāvasena yonisomanasikāro pavattati, āvajjanaṃ, voṭṭhabbanañca yonisova āvaṭṭeti, vavatthāpeti ca, tassa akusaluppatti natthi. Yassa pana vuttavipariyāyena ayonisomanasikāro ca hoti, āvajjanaṃ, voṭṭhabbanañca ayoniso ca āvaṭṭeti, vavatthāpeti ca, tassa kusalajavanuppatti natthi, tasmā yonisomanasikāro kusalatāya, ayonisomanasikāro akusalatāya ca niyametīti daṭṭhabbaṃ. Kiriyājavanaṃ pana arahattameva niyameti. Keci pana ‘‘kiriyājavanaṃ pana manasikāro ca niyameti. Yathā hi āvajjanaṃ kusalākusalānaṃ visuṃ visuṃ paccayo hoti, evaṃ kiriyājavanassāpī’’ti vadanti.
494-495。谓从生命流转之后，是善生的动作心，为欲界善的动作心。谓恶生者则用恶声以表，不然而已。此有疑问：何者为动作心之善恶秩序？谓有正思虑与非正思虑。由四根觉悟正念行起，正思虑行转、掉转、安住，使恶不生。反之，非正思虑亦复如是运作，掉转、转动、使善不生。故应见正思虑以善行制伏，非正思虑则使恶集起。谓行为动作限定于阿拉汉。然有些说：动行心与思虑亦有主宰。如此亦以善恶之关联为因，亦作动作心。
§497
497.Dovārikopamādīnīti ettha eko rājā sayanagato niddāyati, tassa paricārako pāde parimajjanto nisīdi, badhiradovāriko dvāre ṭhito, tayo paṭihārā sayanassa, dvārassa ca majjhe paṭipāṭiyā ṭhitā. Atheko paccantavāsī manusso paṇṇākāraṃ ādāya dvāraṃ ākoṭesi, badhiradovāriko saddaṃ na suṇāti, pādaparimajjako saññaṃ akāsi, tāya saññāya dvāraṃ vivaritvā passi, paṭhamapaṭihāro paṇṇākāraṃ gahetvā dutiyassa adāsi, dutiyo tatiyassa, tatiyo rañño, rājā paribhuñji. Tattha rājā viya javanaṃ daṭṭhabbaṃ, pādaparimajjako viya āvajjanaṃ, badhiradovāriko viya cakkhuviññāṇaṃ, tayo paṭihārā viya sampaṭicchanādīni tīṇi vīthicittāni, paccantavāsino paṇṇākāraṃ ādāya dvārākoṭanaṃ viya ārammaṇassa pasādaghaṭṭanaṃ, pādaparimajjakena saññāya dinnakālo viya kiriyāmanodhātuyā bhavaṅgassa āvaṭṭitakālo, tena dinnasaññāya badhiradovārikassa dvāravivarakālo viya cakkhuviññāṇassa ārammaṇe dassanakiccasādhanakālo, paṭhamapaṭihārena paṇṇākārassa gahitakālo viya vipākamanodhātuyā ārammaṇassa sampaṭicchitakālo, paṭhamena dutiyassa dinnakālo viya vipākamanoviññāṇadhātuyā ārammaṇassa santīritakālo, dutiyena tatiyassa dinnakālo viya kiriyāmanoviññāṇadhātuyā ārammaṇassa vavatthāpitakālo, tatiyena rañño dinnakālo viya voṭṭhabbanena javanassa niyyātitakālo, rañño paribhogakālo viya javanassa ārammaṇarasānubhavanakāloti ayaṃ dovārikopamā.
497。关于门卫比喻。此处说一王卧眠，有侍从湿润其脚，残疾门卫立守门处，三人守护卧王与门之间。然后一人持皮革去敲门，残疾门卫听不到声响，湿足侍从即时觉察意向，故以意识打开门，第一护卫拿取皮革，送与第二人，第二人送与第三人，第三人进呈卧王享用。比拟王者为动作心，湿足侍从为意向，残疾门卫比作眼识，三护卫比作三识，来访之人携皮革敲门，比作境界造制。门的开闭比喻为容器造制之处与生命流。湿足侍从觉察时代比作动作心来回之时；残疾门卫开门时代比作眼识的认识，第一护卫拿取皮革比作意向的采受时代，第一二人传递皮革时代比作意向作用的发展，第二第三人到王时代比作意识之递送，也是生命之运行，王享用时代比作生命生活之满足。此比喻用以说明生命流转的关系和作用。
‘‘Idaṃ pana opammaṃ kiṃ dīpetī’’tiādi ucchuyantūpamāya vuttanayena veditabbā. Sambahulā gāmadārakā antaravīthiyaṃ paṃsuṃ kīḷanti, tatthekassa hatthe kahāpaṇo paṭihaññi. So ‘‘mayhaṃ hatthe paṭihataṃ, kiṃ nu kho eta’’nti āha. Atheko ‘‘paṇḍaraṃ eta’’nti āha. Aparo saha paṃsunā gāḷhaṃ gaṇhi. Añño ‘‘puthulaṃ caturassaṃ eta’’nti āha. Aparo ‘‘kahāpaṇo eso’’ti āha. Atha āharitvā mātu adaṃsu, sā kamme upanesi. Tattha sambahulānaṃ dārakānaṃ antaravīthiyaṃ kīḷantānaṃ sannisinnakālo viya cittappavatti daṭṭhabbā, kahāpaṇassa hatthe paṭihatakālo viya ārammaṇena pasādassa ghaṭṭitakālo, ‘‘kiṃ nu kho eta’’nti vuttakālo viya taṃ ārammaṇaṃ gahetvā kiriyāmanodhātuyā bhavaṅgassa āvaṭṭitakālo, ‘‘paṇḍaraṃ eta’’nti vuttakālo viya cakkhuviññāṇena dassanakiccassa sādhitakālo, saha paṃsunā gāḷhaṃ gahitakālo viya vipākamanodhātuyā ārammaṇassa sampaṭicchitakālo, ‘‘puthulaṃ caturassaṃ eta’’nti vuttakālo viya vipākamanoviññāṇadhātuyā ārammaṇassa santīritakālo, ‘‘kahāpaṇo eso’’ti vuttakālo viya kiriyāmanoviññāṇadhātuyā ārammaṇassa vavatthāpitakālo, mātarā kamme upanītakālo viya javanassa ārammaṇarasānubhavanaṃ veditabbanti ayaṃ gāmadārakopamā.
“‘这比喻是什么意思呢’等这样发出声音的比喻，应当通过所说明白。大量乡村儿童在小巷中用泥土玩耍，其中一个手中持有铜钱回击别人。那人说，‘我手中持有这物，这算什么呢’。又有人说，‘这是洁白的’。另有人用泥土硬抓。再有人说，‘这是四方的板块’。另有人说，‘这是铜钱’。随后拿去给母亲，母亲遂交付此事。于此，应当理解为大量儿童在小巷玩耍时聚集的心念显现；铜钱在手中回击时，如同起点而被压制的心所紧抓；说“是什么”的时刻，即起点心（kiriyamānadhātu）所覆盖的身心流（bhavaṅga）被绕转时刻；说“洁白的”时刻，即用眼识观察的见闻事业完成的时刻；用泥土紧抓时刻，如同后续心（vipākaṃ odhātu）覆盖的身心流受影响的时刻；说“四方板块”时刻，如同后续眼识所摄持的心境拧转时刻；说“这是铜钱”时刻，即当事意识（kiriyamāno viññāṇadhātu）所依归的心转折时刻；交付母亲时，即快速的心转折对感知的体验。这便是村童比喻。
Idaṃ opammaṃ kiṃ dīpeti? Kiriyāmanodhātu adisvāva bhavaṅgaṃ āvaṭṭeti, vipākamanodhātu adisvāva sampaṭicchati, vipākamanoviññāṇadhātu adisvāva santīreti, kiriyāmanoviññāṇadhātu adisvāva vavatthāpeti, javanaṃ adisvāva ārammaṇarasaṃ anubhavati, ekantena pana cakkhuviññāṇameva dassanakiccaṃ sādhetīti dīpeti. Jaccandhapīṭhasappīupamā upari āgamissati.
这个比喻显示什么呢？借由起执行作用的心所（kiriyamāna odhātu）之念转绕，随后的心所覆盖（vipāka odhātu）便得完成；覆盖后的意识（vipāka viññāṇa dhātu）则完成拧转；执行的意识所（kiriyamāna viññāṇa dhātu）则促成了固定功用的心转；快速的心转产生感知经验；并且，眼识单独完成见闻的功能，这便是比喻所示。此意可如月亮之舟漂浮于水面。
§498-509
498-509. Ettakā upamā saṅgahetvā ‘‘dovārikopamādīnī’’ti vatvā ‘‘upanissayamatthaso’’ti ettha upanissayabhāvaṃ pakāsetuṃ ‘‘asambhedenā’’tiādimāha. Asambhedenāti avinaṭṭhabhāvena, vātapittādīhi anupahatabhāvena ca. Vātapittādiupahatampi hi cakkhuviññāṇassa paccayabhāvānupagamanato sambhinnameva nāma hoti, pañcindriyānaṃ atthikkhaṇeyeva nissayabhāvūpagamanato khaṇavasena asambhedopi yujjati. Esa nayo sotapasādādīsupi. Rūpāpāthagamenāti dūre ṭhitassa phalikādīhi antaritassa cakkhuviññāṇuppattiyā paccayo bhavituṃ yogyadese avaṭṭhitavasena rūpassa āpāthagamanena. Evañca katvā dūre ṭhitaṃ, parammukhe ṭhitampi dibbacakkhussa āpāthagatameva nāma hoti. Ālokanissayenāpīti rūpāvabhāsanasamatthaālokasaṅkhātanissayena. Āloke sati sambhavo cettha ālokanissayatā, na ālokassa nissayapaccayattā. Manakkārova hetu manakkārahetu, tena saha vattatīti samanakkārahetu. Tena ālokanissitaṃ dasseti. Sametehīti saṃyuttehi ekībhūtehi, na ekassapi virahenāti attho.
498-509。聚集这些比喻说“如两扇门般”，以此说明“依止目的”，在这里，称其依止性质为“不搅乱”。“不搅乱”即指无变化状态，并且无风火等激荡状态。风火等激荡，因作为眼识条件而生，名为融合；五根之内彼此依存，虽呈瞬间亦合而为一，故称是不搅乱。这理路亦适用于听悦等。“色的入出”意指眼识从远方，由枝叶等间隔，从眼界条件中产生，故眼界存在须有色入出。如此一来，远处现象和正前现象对天眼同样称为色的入出。所谓“依光”为色的显现所依赖的光现象。“光有”时即依光色觉完成，不是依光的条件。正如因缘和合，共为缘故非单因。以此说明眼识因依光生。所谓“聚合”即指众多汇聚合成一，是非单离之义。
Ākāsanissayenāti kaṇṇacchiddasaṅkhātaākāsanissayena. Teneva hi aṭṭhakathāyaṃ ‘‘na hi pihitakaṇṇacchiddassa sotaviññāṇaṃ pavattatī’’ti vuttaṃ. Bāhirākāsampi pana icchitameva. Tathā hi avivare gehe nisīditvā vuccamānānaṃ bahi ṭhitā na suṇanti. Vāyosannissayenāti nāsikacchiddaṃ pavisanavāyusannissayena. Āposannissayenāti kheḷasaṅkhātaāposannissayena. Pathavīsannissayenāti kāyapasādavatthussa pathavīdhātusannissayena. Manoviññāṇanti javanamanoviññāṇaṃ.
所谓“依空”者，以耳孔断绝的空所依。在注疏中说“断耳孔则无耳根识生”可见道理。外空是随所愿变化。譬如闭户坐家，人声出门不闻。所谓“依气”即指鼻孔开放空气之气依。所谓“依水”即指眼泪水。所谓“依地”即身心安住地界依。所谓“心识”即指快速变动的心识。
§510-11
510-11.Mano…pe… veditabbanti ‘‘asambhedā manassā’’ti ettha vuttaṃ mano bhavaṅgacittanti veditabbaṃ. Taṃ pana cutivasena niruddhampi kiriyāmayacittassa paccayabhāvaṃ anupagantvā kevalaṃ bhavaṅgappavattivasena mandathāmagataṃ hutvā pavattanampi sambhinnamevāti daṭṭhabbaṃ. Nāyaṃ sabbattha gacchatīti catuvokāre alabbhanato. Tenāha ‘‘bhavaṃ tu pañcavokāra’’ntiādi. Tattha pañcannaṃ khandhānaṃ vokāro etthāti pañcavokāro. Hoti hi bhinnādhikaraṇampi aññapadatthasamāso yathā ‘‘urasilomo’’ti. Atha vā yathāpaccayaṃ pañcahi khandhehi vokarīyatīti pañcavokāro. ‘‘Atthato’’ti evamādikaṃ padaṃ cakkhādīni dassanādikiccānīti ettakameva sandhāya vuttaṃ, na aññaṃ kiñci visesananti na tattha vinicchayo vutto.
510-11。对于“心……应当理解为‘心和不搅乱心’”，此处说心即指心根身心，须知。当心根及其心功能暂停时，也不因外缘而发生，仅缓慢流转起伏时亦称融合（sambhinna）。不可能周全贯穿四处（四处即指四方）。因此说“五处融合”等。此处“五者”指五蕴的功能；功能虽有差异，语义归在共同以上。也可理解为因依条件而与五蕴相合，故言“五处融合”。“实义”等词专指从眼等的见闻功能而无他意味。
§512-4
512-4.Sabbānīti kāmāvacarādibhedaṃ anāmasitvā sabbāni. Kammanti paṭisandhinibbattakā upapajjavedanīyabhūtā, aparāpariyavedanīyabhūtā vā cetanā. Kammanimittanti yaṃ vatthuṃ ārammaṇaṃ katvā āyūhanakāle kammaṃ āyūhati, taṃ dānūpakaraṇādikaṃ, pāṇaghātopakaraṇādikañca. Gatinimittanti bhavantaramupapajjitabbabhavapariyāpannavaṇṇāyatanaṃ, taṃ pana sugatiyaṃ manussaloke nibbattantassa rattakambalasadisamātukucchivaṇṇavasena, devaloke nibbattantassa uyyānakapparukkhavaṇṇavasena, duggatiyaṃ nibbattantassa aggijālādivaṇṇavasena, petatiracchānayonīsu petatiracchānānaṃ nibaddhasañcaraṇaṭṭhānapariyāpannatāvaṇṇavasena ca daṭṭhabbaṃ. ‘‘Tividha’’nti idaṃ yathāsambhavavasena vuttaṃ, rūpārūpasambandhīnaṃ pana kammanimittameva ārammaṇaṃ hoti. Tathā hi mahaggatavipākāni ekantena kammasadisārammaṇāni vuttāni.
512-4。不论何种欲界分支，统称“众生”。“业”是指由于因缘曾生流转形成，或以前或后，有感受之业，因心意而生之业。业的缘起为接触此境界时所作的业，如布施、持戒等行为，也含杀生、偷盗等。同样，所依条件为后生者之境界差别，譬如人间投生时颜色如铁赤色毯，天界投生时如园林木色，恶道投生时则如烈火般红，饿鬼道投生则为被束缚游荡之色。所谓“三种”，是就可能情况而说。色与非色业现境皆由业之缘起。大乘经典亦云诸大果报皆唯由相应业因缘而成。
Paccuppannamatītaṃ vāti khaṇavasena paccuppannamatītaṃ vā. Tattha gatinimittaṃ ekantena paccuppannameva, kammanimittaṃ paccuppannamatītaṃ vā, kammaṃ pana atītameva. Anāgatārammaṇaṃ pana paccuppannakammanimittagatinimittaṃ viya anāpāthagatattā, atītakammakammanimittaṃ viya ananubhūtattā ca vibhūtaṃ hutvā nopatiṭṭhātīti atisantabhāvena pavattamānā paṭisandhi taṃ ārabbha pavattituṃ na sakkotīti vuttaṃ ‘‘natthi anāgata’’nti. Mahaggatapaṭisandhīnaṃ ekantena kammasadisārammaṇabhāvena kammassa viya atītanavattabbārammaṇattā na tāsaṃ visuṃ ārammaṇaṃ uddhaṭaṃ. Tattha dutiyacatutthārūpapaṭisandhīnaṃ atītameva ārammaṇaṃ itarāsaṃ navattabbanti daṭṭhabbaṃ.
“现在过去”者，或指一瞬间之现在过去，或指现在过去。此中，关于流转缘故，应当专指现在现在境界；关于业缘，则指现在过去；业则本属过去。至于未来境界，则如现在正业缘流转缘理，有不必常在之理；如过去业业缘，则因未生体验而已灭，故不存。此言意谓即使以现在生起流转缘为缘亦不能成立续，此理故谓『无未来』。至大流转续中，应仅依业境为准则，谓业不可转作过去境而生，故不作落入异境。彼处于第二、第四流转续类，则仅以过去境为乃至其他境之所依据。
§517-20
517-20. Mahāvipākānaṃ paṭisandhādicatukiccavaseneva pavattanato rūpārūpabhave paṭisandhibhavaṅgacutivasena taṃtaṃvipākasseva pavattito, tadārammaṇassa ca abhāvena tattha na labbhatīti āha ‘‘mahāpākā…pe… dvaye’’ti. Aniṭṭharūpānaṃ brahmaloke asambhavepi tattha ṭhatvā idha aniṭṭhārammaṇaṃ passantānaṃ akusalavipākāni na uppajjantīti na vattabbanti rūpabhavepi santīraṇattayaṃ vuttaṃ. Abhidhammatthasaṅgahasaccasaṅkhepādīsupi hi imināva adhippāyena rūpaloke akusalavipākappavatti dassitā. Apare pana ‘‘kāmabhave santīraṇattayaṃ, rūpabhave santīraṇadvayanti yathālābhavasena yojetabba’’nti vadanti.
关于大果报流转，如四业行行为之起灭，或如色非色界之流转续，果报亦如其流转。若无彼境，则该流转不成，此故有言『大果……二者』。虽说不可成就之非善境界于梵天界亦不成立，观察无可成就非善境界者，即不生不应言，关于各种色界之渡境亦有此说。阿毗达摩大略汇集皆示此理，谓色界中皆无非善果报生起。一者又有论者言欲界存在渡境，色界存在二种渡境，此应根据所证果报分别相应聚合。
Kadācipīti parittārammaṇesu parittajavanānaṃ uppādepi. ‘‘Bījassābhāvato’’ti rūpārūpabhavadvaye tadārammaṇābhāvassa kāraṇaṃ vatvā tameva pakāsetuṃ ‘‘paṭisandhibīja’’ntiādi vuttaṃ. Paṭisandhiyeva bījabhūtanti paṭisandhibījaṃ. Tassāti tadārammaṇassa.
何时谓持护境界中，持护生起之时遂能生起，谓因缺少种子也。于色非色界此持护境界若无者，乃此故此境名为“续生种子”等。续生即续种子。续境即此续生境界。
§521
521. Yadi evaṃ cakkhuviññāṇādīnampi kāmāvacarapaṭisandhibījattā tattha abhāvo āpajjatīti codento āha ‘‘cakkhuviññāṇādīna’’ntiādi. Indriyānanti cakkhuviññāṇādīnaṃ vatthudvārabhūtānaṃ cakkhādīnamindriyānaṃ. Pavattānubhāvatoti tesaṃ tattha atthitānubhāvato . Ayañhettha adhippāyo – cakkhusotaviññāṇānaṃ vatthubhūtāni cakkhusotindriyāni tattha pavattantīti tesaṃ pavattiānubhāvato cakkhusotaviññāṇāni pavattanti. Sati ca tesaṃ pavattiyaṃ vīthicittuppādo niyatoti cakkhuviññāṇādīnaṃ viya sampaṭicchanasantīraṇānampi tattha sambhavo siddhoti.
若于眼识等诸根，因欲界续生种子若缺失则彼境不生，意欲说明此而言“眼识等是”。所谓根者，即眼识等诸根本，诸根生起之处。流转意谓根生起现象之缘。此有理说——眼、耳识等属物质根，于此生起流转现象，故其流转能生起眼、耳识等。念亦于此流转中生起，故能生起多心门流转，眼识等流转能成彼等心流转。
§523-4
523-4.Akāmāvacaradhammeti kāmāvacaradhammato aññe mahaggatalokuttaradhamme. Nānubandhatīti nānuvattati. Janakaṃ…pe… anubandhatīti yathā nāma gehato nikkhamitvā bahi gantukāmo taruṇadārako attano janakaṃ pitaraṃ vā aññaṃ vā pitusadisaṃ hitakāmaṃ ñātiṃ aṅguliyaṃ gahetvā anubandhati, na aññaṃ rājapurisādiṃ, tathā etampi bhavaṅgārammaṇato bahi nikkhamitukāmasabhāgatāya attano janakaṃ paṭhamakusalādikaṃ sadisaṃ vā dutiyakusalādikāmāvacarajavanameva anubandhati, na aññaṃ mahaggataṃ lokuttaranti ayamettha attho. Kusalākusalādinti ādi-ggahaṇena kiriyābyākataṃ saṅgaṇhāti. Ānandācariyo pana paṭṭhāne ‘‘kusalākusale niruddhe vipāko tadārammaṇatā uppajjatī’’ti (paṭṭhā. 3.1.98) vipākadhammadhammānamevānantaraṃ tadārammaṇaṃ vuttaṃ. Vipphāravantañhi javanaṃ nāvaṃ viya nadīsoto bhavaṅgaṃ anubandhati, na pana chaḷaṅgupekkhāvato santavuttiṃ kiriyājavanaṃ paṇṇapuṭaṃ viya nadīsototi kiriyājavanānantaraṃ tadārammaṇaṃ na icchati, ācariyajotipālattherādayo pana ‘‘labbhamānassapi kenaci adhippāyena katthaci avacanaṃ dissati, yathā taṃ dhammasaṅgahe akusalaniddese labbhamānopi adhipati na vutto, tasmā yadi abyākatānantarampi tadārammaṇaṃ vucceyya, tadā voṭṭhabbanānantarampi tassa pavattiṃ maññeyyunti kiriyājavanānantaraṃ tadārammaṇaṃ na vuttaṃ, na pana alabbhanato. Yañcettha paṇṇapuṭaṃ nidassitaṃ, taṃ nidassitabbena samānaṃ na hoti, nāvāpaṇṇapuṭānañhi nadīsotassa āvaṭṭanaṃ gati ca visadisīti nāvāyaṃ nadīsotassa anubandhanaṃ, paṇṇapuṭassa ananubandhanañca yujjati, idha pana kiriyājavanetarajavanānaṃ bhavaṅgasotassa āvaṭṭanaṃ gati ca sadisīti etassa ananubandhanaṃ, itarassa anubandhanañca na yujjati, tasmā vicāretabbameva ta’’nti vadanti.
不善界如欲界法，则有善界如大果界无法循。不相应之意谓不顺行也。譬如少年出入家门，欲往父亲或他亲属处，执父亲父属之手，非去往他王者尊长处。此例亦如业流转境，求和尚所喜果，常执第一善或第二善之欲界或心界净相，非他异境。善不善之意由此含摄。阿难老师于开说“善恶两相断绝时，果报缘境生起”，即果报法义竟生缘境。果报变化如溪流涌动而生续，非流涌动中断时之法，故对无常流转有此理说。大师如佛音等谓即使得果报亦于某处不时出现异说，如未说断续生缘境，即断后即续，但续境未说，非续境缺失所致。若比作舟，在舟无断流与断流行为中，无断续生境则不成，故需据此考量。
§525-6
525-6. Yathā cetaṃ mahaggatalokuttaradhamme nānuvattati, tathā yadā ete kāmāvacaradhammāpi mahaggatānuttaradhammārammaṇā hutvā pavattanti, tadā tepi nānubandhatīti āha ‘‘kāmāvacaradhammāpī’’tiādi. Mahaggatā-ggahaṇena cettha lokuttarānampi saṅgaho daṭṭhabbo. Te cāpīti ca-saddena lokuttarārammaṇānaṃ gahaṇaṃ. Kasmā nānubandhatīti āha ‘‘parittārammaṇattā’’tiādi. Parittārammaṇattāti heṭṭhā vuttanayena kāmāvacaravipākānaṃ ekantena parittārammaṇattā. Tathāparicitattāti yathā javanaṃ, evaṃ aparicitattā. Idaṃ vuttaṃ hoti – yathā hi so pitaraṃ, pitusadisaṃ vā kañci anubandhanto taruṇadārako gharadvārantaravīthicatukkādimhi pariciteyeva dese anugacchati, na araññaṃ vā rakkhasabhūmiṃ vā gacchantaṃ, evaṃ kāmāvacaradhamme anubandhantampi parittamhi pariciteyeva dese pavattamāne te dhamme anubandhati, na mahaggatalokuttaradhamme ārabbha pavattamānepi.
如心界非大果界无顺行，若此欲界法转作大果上界时，彼界亦不顺行，故言“欲界法亦……”。此宜将大果界及大果上界亦视为法的相摄群集。所谓上界摄聚者。何故不顺者？谓持护少境界，说的是下所述，大意为彼欲界果报流转，处于持护少境之属，故不顺流转。亲近之意似少年出门，自家邻里街道熟悉而行，不贸然入荒野或妖魔之地。故于欲界亦如是，熟悉维持之境而行，不行于大果及上界。
§527-32
527-32. Idāni kiṃ imāya yuttikathāya, aṭṭhakathāpamāṇato cetaṃ gahetabbanti dassento āha ‘‘kiṃ tenā’’tiādi. Javaneti kāmāvacarajavane. Tadārammaṇacittāni ‘‘tadārammaṇa’’nti laddhanāmāni cittāni tadārammaṇabhāvaṃ na gaṇhanti, tadārammaṇabhāvena na pavattantīti attho. Atha vā nāmagottaṃ ārabbha javane javite tadārammaṇaṃ tassa javanassa ārammaṇaṃ na gaṇhanti na labbhantīti attho. Rūpārūpabhavesu vāti vā-saddena ‘‘javane javitepi tadārammaṇaṃ na gaṇhantī’’ti ākaḍḍhati. Paṇṇattiṃ ārabbhāti kāmabhavepi paṇṇattiṃ ārabbha. Lakkhaṇārammaṇāyāti aniccādilakkhaṇattayārammaṇāya, balavavipassanāyāti attho. ‘‘Tīṇi lakkhaṇāni, tisso ca paññattiyo kusalattike na labbhantī’’ti aṭṭhakathāya vuttattā tiṇṇaṃ lakkhaṇānaṃ dhammato abhāvena taṃ ārabbha pavattāya vipassanāya tadārammaṇāni na labbhanti. Paṭṭhāne pana ‘‘sekhā vā puthujjanā vā kusalaṃ aniccato dukkhato anattato vipassanti, kusalākusale niruddhe vipāko tadārammaṇatā uppajjatī’’ti (paṭṭhā. 1.1.406) vacanato khandhārammaṇikavipassanāya tadārammaṇaṃ labbhatīti daṭṭhabbaṃ. Micchattaniyatesūti ‘‘katame dhammā micchattaniyatā? Cattāro diṭṭhigatasampayuttacittuppādā’’ti (dha. sa. 1426) evamāgatesu micchāgāhavasena pavattesu dhammesu javanaṃ hutvā javitesu. Kasmā pana tesu javitesu tadārammaṇaṃ na labbhatīti? Kāmāvacaravipākānañhi niyatamicchādiṭṭhi viya ‘‘attā occhijjatī’’tiādinā attaparikappanāvasena appavattanato niyatamicchādiṭṭhivasappavattesu tesu javitesu tadanantaraṃ tadārammaṇāni na uppajjanti, aniyatamicchādiṭṭhivasappavattesu pana javitesu tadārammaṇaṃ nuppajjatīti natthi. Atha vā micchattaniyatesūti micchābhāvaniyatasabhāvesu taṃvisayesūti attho. Micchattaniyatadhammānaṃ dhammasabhāvaṃ aggahetvā micchattaniyatasabhāvasseva gahaṇato, tassa ca vipākānaṃ avibhūtattā micchattaniyatasabhāve ārabbha tadārammaṇā na labbhanti. Pi-saddena sammattaniyatesupīti sampiṇḍeti, ‘‘lokuttaradhamme ārabbhā’’ti vā etena siddhattā na tesaṃ visuṃ uddharaṇaṃ kataṃ. Aṭṭhakathāyaṃ pana micchattaniyatasammattaniyatānaṃ aññamaññapaṭipakkhabhāvena balavabhāvato tadārammaṇassa avatthubhāvadassanatthaṃ micchattaniyatānantaraṃ sammattaniyatāpi uddhaṭā. Micchattaniyatasabhāvassa viya paṭisambhidāsabhāvassapi kāmāvacaravipākānaṃ avibhūtabhāvena paṭisambhidāñāṇāni ārabbha javane javite tadārammaṇaṃ na labbhatīti āha ‘‘paṭisambhidāñāṇānī’’tiādi. Manodvārepīti na kevalaṃ pañcadvāresuyeva, atha kho manodvārepi. Sabbesanti ahetukaduhetukādīnaṃ sabbesaṃ. Anupubbatoti heṭṭhā vuttaanukkamato.
现在关于此种尽力讨论，依注疏准则，当取此意。解说者示现，先说“何以故”等。所谓Javana为情欲作用之激动。所谓tadārammaṇacittā，即持有特定对象之心，称为“相应心”，此意谓是指其心不计入彼特定对象及其相应状态，也不因特定对象而生起。又或不从名称及类别起始视之，在此激动情态中，不计入该相应对象，而不生此念。于形色及非形之内，“于激动即动之境界亦不取相应”，此义有加严之意。所谓用“名称起始”者，即从欲界现象起。所谓“以三相为相应者”，即无常等三法之相应。所谓“由力量与正见所成”，此意明是智力与慧眼之义。正如注疏所说“三相三种名相，在善境界中不生”，盖依理起之禅观而止。因三相无法真义之缘故，谓以此为根基起之观不成。然观念处中有记载：“修习者或凡夫观无常苦无我之善境界，善恶已断，则生相应之果报”，是对色法念处分观相应之记载。所谓micchattaniyatesū，即煽惑不正定律中之法。指何？“何法属之？四种由见所染心起”，如论中所载，谓因误见之摄取所引起。当此之境，如若激动之心转为激进，化为激静而未生相应；何故？因该激静境界中，伴随误见念如“我灭亡”、“我消失”等，有其意观念力，故激动未转而生激静时，虽有误见染污，却非相应；反之，激静中如转为误见消退时，即于激静中不起相应。又有说法，误见实为错误根本性或本质性之法，此即此法之界别。于误见定律中之性质为同一因缘，故依理不可起相应。又以比喻乳声螺旋喻，谓正定律密合，如“世间法中所生者”，非纯净故无举例于彼。注疏中论误见定律与正定律相反作用，力弱之相应现象即见消而显，故误见相续之后接正见虽强，则异于前；以力弱为依缘，不生相应。言“忆念于心门处”，非唯五门，实亦及心门，皆知悉且包容无遗。盖此中所言因缘极端无所不包。所谓逐级性者，即循序渐进之义。
§533
533.Na vijjatīti manodvārassa appaṭighabhāvena na vijjati. Bhavaṅgatoti bhavaṅgasantānato, tassa ārammaṇato vā. Vuṭṭhānanti bhavaṅgasantāne, tassārammaṇe vā sati tassa vuṭṭhānaṃ.
“不生起”指心门无障碍而不生起。所谓bhavaṅgato者，即由心流之续续不灭，及其支缘所起。所谓vuṭṭhāna者，即心流续处或境界有起。
§535-6
535-6.Satta sattāti ekekassa satta sattāti katvā. Pāpapākāti akusalavipākā. ‘‘Dvādasāpuññacittāna’’nti vatvā ‘‘pāpapākā’’ti vacanaṃ ‘‘tatridaṃ sugatassa sugatacīvarappamāṇa’’ntiādīsu viya saññāsaddavasena vuttaṃ. Evaṃ pavattiyaṃ akusalavipākānaṃ pavattiṃ dassetvā idāni paṭisandhiyaṃ dassetuṃ ‘‘ekādasavidhāna’’ntiādi vuttaṃ. Uddhaccacetanāya pavattivipākadānamattaṃ vinā paṭisandhidānābhāvato āha ‘‘hitvā uddhaccamānasa’’nti. Kiṃ panettha kāraṇaṃ, adhimokkhavirahena sabbadubbalampi vicikicchāsahagataṃ paṭisandhiṃ ākaḍḍhati, adhimokkhasabhāvato tato balavatarampi uddhaccasahagataṃ nākaḍḍhatīti? Paṭisandhidānasabhāvābhāvato. ‘‘Balavaṃ ākaḍḍhati, dubbalaṃ nākaḍḍhatī’’ti hi ayaṃ vicāraṇā paṭisandhidānasabhāvesuyeva. Yassa pana paṭisandhidānasabhāvo eva natthi, na tassa balavabhāvo paṭisandhiākaḍḍhane kāraṇanti.
“七七”意指分别计数。所谓恶业，谓不善业之果报。称作“十二善心者”，言及“恶业”，如同于《妙吉祥衣》及类似经中以心识名称所记。如此显现不善果报起现，为示现今后之续存，故说“十一种连续之法”等。言及振励心起转变，若无成熟果报之存在，续存即无。反之，因疑难并加振励心使起者，续存即有，故疑未断时无续存因子，振励心亦增，然不生续存因子。此中以续存因子之有无为区分。续存因子缺失者，不起续存之力。
Kathaṃ panetaṃ viññātabbaṃ ‘‘uddhaccasahagatassa paṭisandhidānasabhāvo natthī’’ti? Dassanenapahātabbesu anāgatattā. Tividhā hi akusalā dassanenapahātabbā, bhāvanāyapahātabbā, siyā dassanenapahātabbā siyā bhāvanāyapahātabbāti. Tattha diṭṭhisampayuttavicikicchāsahagatacittuppādā dassanenapahātabbā nāma. Yathāha ‘‘katame dhammā dassanenapahātabbā? Cattāro diṭṭhigatasampayuttacittuppādā vicikicchāsahagato cittuppādo’’ti (dha. sa. 1408). Te hi paṭhamaṃ nibbānadassanato ‘‘dassana’’nti laddhanāmena sotāpattimaggeneva pahātabbattā ‘‘dassanenapahātabbā’’ti vuccanti. Uddhaccasahagatacittuppādo bhāvanāyapahātabbo nāma. Yathāha ‘‘katame dhammā bhāvanāyapahātabbā? Uddhaccasahagato cittuppādo’’ti. So hi aggamaggena pahātabbattā ‘‘bhāvanāyapahātabbo’’ti vutto. Uparimaggattayañhi paṭhamamaggena diṭṭhasmiṃyeva bhāvanāvasena uppajjati, na adiṭṭhapubbaṃ kiñci passati, tasmā ‘‘bhāvanā’’ti vuccati. Diṭṭhivippayuttadomanassasahagatacittuppādā pana siyā dassanenapahātabbā siyā bhāvanāyapahātabbā nāma. Yathāha ‘‘cattāro diṭṭhigatavippayuttā lobhasahagatacittuppādā dve domanassasahagatacittuppādā. Ime dhammā siyā dassanenapahātabbā siyā bhāvanāyapahātabbā’’ti (dha. sa. 1409). Te hi apāyanibbattakāvatthāya paṭhamamaggena, sesāvatthāya uparimaggehi pahīyamānattā siyā dassanenapahātabbā siyā bhāvanāyapahātabbā nāma. Tattha siyā dassanenapahātabbampi dassanenapahātabbasāmaññena idha ‘‘dassanenapahātabbā’’tveva voharanti. Yadi ca uddhaccasahagataṃ paṭisandhiṃ dadeyya, tadā akusalapaṭisandhiyā sugatiyaṃ asambhavato apāyesveva dadeyya, apāyagamanīyañca ekantena dassanenapahātabbā siyā, itarathā apāyagamanīyassa appahīnattā sekhānaṃ apāyuppatti āpajjati, na ca panetaṃ yuttaṃ, ‘‘catūhapāyehi ca vippamutto (khu. pā. 6.11; su. ni. 234), avinipātadhammo’’tiādivacanehi saha virujjhanato, sati ca panetassa dassanenapahātabbabhāve ‘‘siyā dassanenapahātabbā’’ti imassa vibhaṅge vattabbaṃ siyā, na ca panetaṃ vuttanti. Atha siyā ‘‘apāyagamanīyo rāgo doso moho tadekaṭṭhā ca kilesā’’ti evaṃ dassanenapahātabbesu vuttattā uddhaccasahagatassāpi tattha saṅgaho sakkā kātunti? Taṃ na, tassa niyāmato bhāvanāyapahātabbabhāvena vuttattāti tasmā dassanenapahātabbesu avacanameva paṭisandhidānābhāvaṃ sādhetīti.
如何了知“振励心续存因子无”乎？此须明白未来当断之义。三种不善因果有“观念应舍”，“修行应舍”及“观念与修行并应舍”三类。于彼谓“见思疑惑心起者应舍”。如《法集》曰：“何法应当舍？四种由见所染心起。”首称见思疑惑心应舍，乃初入圣道断见思者，故此谓“观念应舍”。振励心续存心起者名为“修行应舍”，谓振励心与道续存条件符合，故此名。外道虽未见本源却由修行得证，故名“修行”。由上之二即观念断者不见前境，故称“修行”。若见乐观断念忧悲心起，谓“见染烦恼断心起”，称名“观念修行应舍”。如《法集》曰：“四见思逆离，二忧逆念起，皆应舍、应修行。”此等乃堕趣时所生，初道时虽舍尽而余得轮转，故谓“观念应舍”、“修行应舍”。于此，凡说观念应舍者，多称仅意义。若振励心生续存果报，则不善续存成就，善处果报非不可能，从不善缘必能断。若断者无善续存，无则异处中堕落众生果报难免，故须深解。所谓“不由振励心生续存果报”，因其由教导舍弃行为，因此称为观念应舍。
Nanu ca paṭisambhidāvibhaṅge –
且说分解觉智之细微差别——
‘‘Yasmiṃ samaye akusalaṃ cittaṃ uppannaṃ hoti upekkhāsahagataṃ uddhaccasampayuttaṃ, rūpārammaṇaṃ vā…pe… dhammārammaṇaṃ vā yaṃ yaṃ vā panārabbha, tasmiṃ samaye phasso hoti…pe… avikkhepo hoti, ime dhammā akusalā. Imesu dhammesu ñāṇaṃ dhammapaṭisambhidā, tesaṃ vipāke ñāṇaṃ atthapaṭisambhidā’’ti (vibha. 731) –
“当时若生不善心，即持平淡之念并振励发心，若以色境界起……或法境界……无论何种所起，彼时生触，触无动摇，此等法为不善法。于此法中有觉知之法，彼果时有深刻之觉。”
Evaṃ uddhaccasahagatacittuppādaṃ uddharitvā tassa vipākopi uddhaṭoti kathamassa paṭisandhidānābhāvo sampaṭicchitabboti? Na idaṃ paṭisandhidānaṃ sandhāya uddhaṭaṃ, atha kho pavattivipākaṃ sandhāya. Paṭṭhāne pana –
如此，剔除夹杂烦恼心起的状态之后，其果报亦提升蜕变，为何说这是因缘续起的缺失需要明了？此非基于续起而称之为提升，而是针对现行果报的兴起而言。经中载曰——
‘‘Sahajātā dassanenapahātabbā cetanā cittasamuṭṭhānānaṃ rūpānaṃ kammapaccayena paccayo, nānakkhaṇikā dassanenapahātabbā cetanā vipākānaṃ khandhānaṃ kaṭattā ca rūpānaṃ kammapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 2.8.89) –
“天生之法须从感受弃除的念头及其心起之形态，通过业缘而成，是不同时间瞬间感受弃除的念头及其果报蕴形态，因业所依赖而成。”（经文篇卷2.8.89）
Dassanenapahātabbacetanāya eva sahajātanānakkhaṇikakammapaccayabhāvaṃ uddharitvāva ‘‘sahajātā bhāvanāyapahātabbā cetanā cittasamuṭṭhānānaṃ rūpānaṃ kammapaccayena paccayo’’ti bhāvanāyapahātabbacetanāya sahajātakammapaccayabhāvova uddhaṭo, na pana nānakkhaṇikakammapaccayabhāvo. Tathā paccanīyanayepi –
特指感受弃除的念头，乃自然生起之不同时间瞬间的业缘状态，通过剔除而起称“天生须弃除的念头及其心起形态，因业缘所成”。对于修习弃除的念头则自然业缘效应突出显现，而非不同时间的业缘变化。如是说明业续的来貌。
‘‘Dassanenapahātabbo dhammo nevadassanenanabhāvanāyapahātabbassa dhammassa ārammaṇapaccayena paccayo, sahajāta… upanissaya…pe… pacchājāta… kammapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 2.8.98) –
又复明言：
Dassanenapahātabbasseva kammapaccayabhāvaṃ uddharitvā –
“感受应弃的法，因缘于不得以感受为媒介的法的起缘，乃自然生起…先行…后续业缘而成。”（经文篇卷2.8.98）
‘‘Bhāvanāyapahātabbo dhammo nevadassanenanabhāvanāyapahātabbassa dhammassa ārammaṇapaccayena paccayo, sahajāta… upanissaya… pacchājātapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 2.8.99) –
明了感受应弃的业缘状态，剔除感受起缘的执着后，出于不得以感受为媒介的法的起缘，乃自然生起…先行…后续因缘而产生。”（经文篇卷2.8.99）
Bhāvanāyapahātabbassa dhammassa sahajātādipaccayabhāvova vutto, na pana kammapaccayabhāvo, na ca nānakkhaṇikakammapaccayaṃ vinā paṭisandhiākaḍḍhanaṃ atthi, tasmā natthi tassa sabbathāpi paṭisandhidānaṃ. Pavattivipākaṃ panassa na sakkā nivāretuṃ paṭisambhidāvibhaṅge uddhaccasahagatānampi vipākassa uddhaṭattā, nānakkhaṇikakammapaccayassa ca paṭisandhivipākameva sandhāya anuddhaṭattā. Evañca pana katvā yadeke ācariyā vadanti ‘‘uddhaccacetanā ubhayavipākampi na deti paṭṭhāne nānakkhaṇikakammapaccayassa anuddhaṭattā’’ti, taṃ tesaṃ abhinivesamattamevāti daṭṭhabbaṃ.
关于应当舍弃之修习法门，论及其与生俱来的条件，谓其存在乃因本性原有之缘起，而非源自业之缘起。且若无当下之业的契机，则无续转之业及其果报；故无处处恒有续转之因缘。虽然如此，过去所起之果报现象，虽因激昂心相伴随导致果报的张扬，却因为无当下业缘而未能续转果报，故果报的张扬仅因果报缘起而非当前业之因。对此，有师长说“激昂心不因双方果报及当下业缘之张扬而生”，此说不过是执着罢了，应当如此看待。
Yadi ca te vadeyyuṃ – yathā ‘‘vipākadhammadhammā’’ti ettha vipāka-saddena vipākārahatā vuccati, evaṃ idhāpi uddhaccasahagatānaṃ vipākārahataṃ sandhāya ‘‘tesaṃ vipāke ñāṇa’’nti vuttaṃ. Yathā saddhindriyavinimuttassa adhimuccanaṭṭhassa abhāvepi saddhindriyassa adhimuccanasattivisesaṃ gahetvā saddhindriyadhammo adhimuccanaṭṭho atthoti vuccati, evamidhāpi dhammavinimuttassa vipākārahabhāvassa abhāvepi dhammānameva vipākārahasāmatthiyaṃ gahetvā tassa atthibhāvo vutto. Yadi ca te pavattivipākaṃ dadeyyuṃ, yathā –
如果说业果之事物即称为果报，那么这里所说携带有激昂心之果报，即谓其持续被果报所拥护。就如欲离断根本五根中根性缺失，乃取其根性欠缺为特征，称为根性离断；同样，即使缺乏法性离断之果报状态，也可取法名中包含有果报之意义，而称之为果报状态。若要论及现行之果报，如云：“与乐受相应之法因业而相缘，非当下之业缘”，此经文已言明现行果报之业缘系于非当下、非即时。故可说现行果报亦应视为非当下业所缘。若说激昂心所致的现行果报，不能随意否定其因缘连结，这类否定无法成立。决定心激昂无他者不能成立因果连结，此乃执念所造。亦如有说“持果状态生此果报”，即仅指果报本身，而非执于激昂心果报能致生无果。说“非当下之业缘暗示果报状态”之论不佳，其产生时机尚不定，且无定说亦无于现行之业中成立。若依现行果报论及非当下业缘之缺失，则应考虑续转果报之现行存在。非执于无缘反故否定现行果报，显然不能，包括如明知依止后亦不能毕尽否定。关于具足神通者所说“如神通心，因激昂意定引发意识”，亦示激昂意定非断灭现行果报之因缘。
‘‘Sukhāya vedanāya sampayutto dhammo dukkhāya vedanāya sampayuttassa dhammassa kammapaccayena paccayo, nānakkhaṇikā’’ti (paṭṭhā. 1.2.57) –
诸如云：“与乐受相应之法，非因当下业缘，此文所示”，即指相关现行果报系属非当下业之状态，此理亦应立。
Pavattivipākassapi vasena nānakkhaṇikakammapaccayo vutto, evametthāpi nānakkhaṇikakammapaccayabhāvo vattabbo siyā. Na hi labbhamānassa avacane kāraṇaṃ atthīti tasmā yathādhammasāsane avacanampi abhāvameva dīpeti. Apica yadi uddhaccasahagatassa pavattivipākadānaṃ adhippetaṃ siyā, tadā ‘‘anupādinnupādāniyo dhammo upādinnupādāniyassa dhammassa na kammapaccayena paccayo’’ti paṭisedho na kātabbo siyā. Na hi ṭhapetvā uddhaccaṃ añño koci anupādinnupādāniyo dhammo upādinnupādāniyassa dhammassa paccayo bhavituṃ asamattho atthīti, tayidametesaṃ abhilāpamattaṃ. Tathā hi yaṃ tāva vuttaṃ ‘‘vipākārahabhāvaṃ gahetvā tesaṃ vipāketi vutta’’nti, tadeva tassa vipākasabbhāvaṃ dīpeti. Na hi vipākārahabhāve sati abhiññādīnaṃ viya tassa avipākatāya kāraṇaṃ atthīti. Yampi vuttaṃ ‘‘nānakkhaṇikakammapaccayassa avacanaṃ vipākabhāvaṃ dīpetī’’ti, tampi na sundaraṃ, labbhamānassāpi katthaci kenaci adhippāyena avacanato. Tathā hi dhammasaṅgaṇiyaṃ labbhamānampi hadayavatthu na vuttaṃ. Tasmā yadi pavattivipākaṃ sandhāya nānakkhaṇikakammapaccayabhāvo vucceyya, tadā paṭisandhivipākadānampissa maññeyyunti labbhamānassapi pavattivipākassa vasena nānakkhaṇikakammapaccayabhāvo na vuttoti. Yaṃ pana anupādinnupādāniyassa upādinnupādāniyaṃ pati kammapaccayapaṭikkhepavacanaṃ, taṃ abhiññākusalādike sandhāyāti na ettāvatā uddhaccasahagatassa pavattivipākadānaṃ sabbathāpi paṭikkhipituṃ sakkāti. Yampi aṭṭhakathāyaṃ ‘‘yathā ca abhiññācetanā, evamuddhaccacetanāpi ‘saṅkhārapaccayā viññāṇa’nti ettha apanetabbā’’ti vuttaṃ, tampi uddhaccacetanāya tattha niddisiyamānāya yathā itarā paṭisandhipavattivasena duvidhassapi vipākaviññāṇassa paccayo, evamuddhaccacetanāpīti gaṇheyyunti vuttaṃ, na tassa pavattivipākābhāvatoti.
又有教诲佛教友，激昂心有两种不同——一者兼具双面果报，二者全然无果报。此判别乃存激昂心于应舍弃修习法门与非应舍弃修习法门中。应舍弃者属于学徒流转，非应舍弃者则属凡夫流转。所获果报之品，无非凡夫所现；即便无见闻修习，其凡夫及学徒间亦应依见闻修习而有分别，故于彼时可尽除，而恶业者称“应舍弃见闻，应舍弃修习学门”。凡夫因无修习，自无应舍弃舍弃之虑，故其现行亦不生修习应舍弃之称。若言见闻应舍弃乃因诸缘而起，则彼等诸缘即贪欲嗔恨等，亦无前世有色见等，故非当下开始起诸缘之因。未曾说过“见闻应舍弃及修习应舍弃间任一者以何因缘为因”，故凡夫流转不能称为存在应舍弃修习的见闻。若仅以文字推论，则应舍弃必定成立，学徒流转亦当存应舍弃之理。且有人于注疏言 “如同神通意，激昂意亦可视作因，缘起无明相续二果报基础上所发起”。然此亦非现起果报无因状态。
Ācariyabuddhamittādayo pana uddhaccasahagataṃ dvidhā vibhajitvā ekassa ubhayavipākadānaṃ, ekassa sabbathāpi vipākābhāvaṃ vaṇṇenti. Tesañhi ayaṃ vinicchayo – atthi uddhaccaṃ bhāvanāyapahātabbampi, atthi nabhāvanāyapahātabbampi. Tesu bhāvanāyapahātabbaṃ sekhasantānappavattaṃ, itaraṃ puthujjanasantānappavattaṃ. Phaladānañca puthujjanasantāne pavattasseva, netarassa. Tathā hi dassanabhāvanānaṃ abhāvepi yesaṃ puthujjanānaṃ, sekhānañca dassanabhāvanāhi bhavitabbaṃ, tesaṃ taduppattikāle tāhi pahātuṃ sakkuṇeyyā akusalā ‘‘dassanenapahātabbā, bhāvanāyapahātabbā’’ti ca vuccanti. Puthujjanānaṃ pana bhāvanāya abhāvato bhāvanāyapahātabbacintā natthi, tena tesaṃ pavattamānā te dassanena pahātuṃ asakkuṇeyyāpi ‘‘bhāvanāyapahātabbā’’ti na vuccanti. Yadi vucceyyuṃ, dassanenapahātabbā bhāvanāyapahātabbānaṃ kesañci keci kadāci ārammaṇārammaṇādhipatiupanissayapaccayehi paccayā bhaveyyuṃ. Sakabhaṇḍe chandarāgādīnañhi kesañci sakkāyadiṭṭhādayo keci atītādīsu kismiñci kāle ārammaṇādhipatiupanissayehi paccayā hontīti natthi, na ca paṭṭhāne ‘‘dassanenapahātabbā bhāvanāyapahātabbānaṃ kenaci paccayena paccayo’’ti vuttā, tasmā natthi puthujjanesu pavattamānānamakusalānaṃ bhāvanāyapahātabbapariyāyo. Yadi tattha avacanameva pamāṇaṃ, evaṃ sati sekhasantānapavattānampi akusalānaṃ bhāvanāyapahātabbapariyāyo natthīti āpajjatīti? Nāpajjati, sekhasantānappavattānaṃ bhāvanāya pahātuṃ sakkuṇeyyattā. Teneva ca kiñci katvā sekhānaṃ dassanenapahātabbānaṃ akusalānaṃ pahīnabhāvena assādanābhinandanānaṃ vatthūni na honti. Pahīnatāya eva somanassassa hetubhūtā, avikkhepahetubhūtā ca na domanassaṃ, uddhaccañca uppādentīti na tesaṃ ārammaṇārammaṇādhipatipakatūpanissayabhāvaṃ gacchanti. Na hi pahīnakilese upanissāya ariyā rāgadosavikkhepe uppādenti. Vuttañca ‘‘sotāpattimaggena ye kilesā pahīnā, te kilese na puneti, na pacceti, na paccāgacchatīti sugato, sakadāgāmi…pe… arahattamaggena…pe… sugato’’ti. Puthujjanānaṃ pana dassanena pahātuṃ sakkuṇeyyā dassanena pahātuṃ asakkuṇeyyānaṃ kenaci paccayena paccayā na hontīti na sakkā vattuṃ, ‘‘diṭṭhiṃ assādeti abhinandati, taṃ ārabbha rāgo uppajjati, diṭṭhi uppajjati, vicikicchā uppajjati, uddhaccaṃ uppajjati, vicikicchaṃ ārabbha vicikicchā uppajjati, diṭṭhi uppajjati, uddhaccaṃ uppajjatī’’ti (paṭṭhā. 1.1.407) diṭṭhivicikicchānaṃ uddhaccārammaṇabhāvassa vuttattā. Ettha hi uddhaccanti uddhaccasahagataṃ cittuppādaṃ sandhāya vuttaṃ, na dassanenapahātabbesupi labbhamānacetasikaṃ uddhaccaṃ. Evañca katvā adhipatipaccayaniddese ‘‘diṭṭhiṃ garuṃ katvā assādeti abhinandati, taṃ garuṃ katvā rāgo uppajjati, diṭṭhi uppajjatī’’ti (paṭṭhā. 1.1.415) ettakameva vuttaṃ, na vuttaṃ ‘‘uddhaccaṃ uppajjatī’’ti, tasmā sekhasantānappavattānamakusalānaṃ dassanenapahātabbānaṃ kenaci paccayena paccayattābhāvato puthujjanānaṃ santāneva dassanenapahātabbānamakusalānaṃ paccayā na hontīti na sakkā vattunti paṭṭhāne dassanenapahātabbānaṃ bhāvanāyapahātabbassa ārammaṇārammaṇādhipatiupanissayapaccayattānuddharaṇaṃ sekhasantānappavattānaṃ bhāvanāyapahātabbapariyāyabhāvaṃ sādheti, puthujjanasantāneyeva nadassanenapahātabbānamakusalānaṃ bhāvanāyapahātabbapariyāyabhāvaṃ na sādheti, tasmā dassanabhāvanāhi pahātabbānaṃ atītādibhāvena navattabbattepi yādisānaṃ tāhi anuppattidhammatā āpādetabbā, te puthujjanesu pavattamānā dassanena pahātuṃ sakkuṇeyyā dassanamaggāpekkhāya tadappavattiyampi dassanenapahātabbā nāma. Sekhesu pavattamānā bhāvanāya pahātuṃ sakkuṇeyyā tadappavattiyampi tadapekkhāya bhāvanāyapahātabbā nāma. Dassanena pahātuṃ asakkuṇeyyā pana puthujjanesu pavattamānā heṭṭhā vuttanayena nevadassanenapahātabbā nabhāvanāyapahātabbā, tesu bhāvanāyapahātabbā sahāyavirahato vipākaṃ na janenti. Tathā hi tesaṃ dassanenapahātabbasaṅkhātaṃ sahakārīkāraṇaṃ sahāyabhūtaṃ natthīti bhāvanāyapahātabbacetanāya nānakkhaṇikakammapaccayabhāvo na vutto. Apekkhitabbadassanabhāvanārahitānaṃ pana puthujjanesu uppajjamānānaṃ sakabhaṇḍe chandarāgādīnaṃ, uddhaccasahagatacittuppādassa ca saṃyojanattayatadekaṭṭhakilesānaṃ anupacchinnatāya aparikkhīṇasahāyānaṃ vipākuppādanaṃ na sakkā paṭikkhipitunti uddhaccasahagatadhammānaṃ vipāko vibhaṅge vuttoti.
教师佛弟子等将激昂心果报分为二种，一种兼具双重果报，另一种断尽一切果报。此判别谓兼具者乃应舍弃修习学徒流转，断尽者属凡夫流转。果报及果报的授予，皆为凡夫所有非学徒。又见闻修习法无者，凡夫与学徒皆应有见闻修习，且于彼时间可尽除恶，有谓“见闻应舍弃，修习应舍弃”。凡夫因无修习，故无修习应舍弃之虑，现行亦无此谓。若问修习应舍弃是否因缘于何，诸如贪恋等惑不属当下因缘，且无论何时此因缘存于过去，未见“见闻应舍弃及修习应舍弃以何因缘为因”之句记载，故无应舍弃修习之理存于凡夫。以语文为准则，学徒亦不可断绝修习应舍弃之理。依此行事，不可能于学徒见闻应舍弃及修习应舍弃产生消忿困喜之缘，也无其依止。其依止不可使阿赖耶破灭激昂生起，故非因依止烦恼断而休止。经云“初果道者其烦恼断不复作，后果亦如是”，故凡夫未见及不可以见闻为因生应舍弃，且依注疏称见闻失乐及见闻失修习皆无因缘。故凡夫修习应舍弃之理不成立。若言如是，则学徒亦无存恶修习应舍弃理，否定学徒修习应舍弃之理则不可。学徒因而必存见闻应舍弃，恶修弃之理不存。恶弃之理消除随喜之缔造无所依止，非由断恶染所起烦恼。言语“加重错误见则得乐，因此起贪欲，因贪起见，因见起疑，因疑起激昂，因激昂起疑”的意谓，激昂为疑见之所缘心起。此处激昂谓激昂心之生起而非见闻应舍弃之激昂。故论及加重见者则生贪欲，因见而生疑惑，因疑生激昂，激昂依疑生。此说依止激昂心生起，而非见闻应舍弃心生激昂。经文亦云“加重见而生贪欲，因见促生惧怕，生贪等烦恼（略）”，此乃释迦教义注解。由是，学徒流转恶修习应舍弃之缘未能推及凡夫。非当下激昂心果报之缺失，不能知断现行果报之因缘。是以，论及见闻应舍弃及修习应舍弃之缘起及果报，凡夫无据可依，只有学徒可取其理。
Yadi evaṃ, apekkhitabbadassanabhāvanārahitānaṃ akusalānaṃ ‘‘nevadassanenanabhāvanāyapahātabbā’’ti vattabbatā āpajjatīti? Nāpajjati, appahātabbasabhāvānaṃ kusalādīnaṃ ‘‘nevadassanenanabhāvanāyapahātabbā’’ti vuttattā, appahātabbaviruddhasabhāvattā ca akusalānaṃ . Yadi evaṃ te imasmiṃ tike navattabbāti vattabbā āpajjantīti? Nāpajjanti, cittuppādakaṇḍe dassitānaṃ dvādasākusalacittuppādānaṃ dvīhi padehi saṅgahitattā. Yathā hi uppannattike dhammavasena sabbesaṃ saṅkhatadhammānaṃ saṅgahitattā kālavasena asaṅgahitāpi atītā ‘‘navattabbā’’ti na vuttā cittuppādānurūpena saṅgahitesu navattabbassa abhāvā, evaṃ idhāpi cittuppādabhāvena saṅgahitesu navattabbassa abhāvā ‘‘navattabbā’’ti na vuttā. Sabbena sabbañhi dhammavasena asaṅgahitassa tikadukesu navattabbatāpatti. Yattha hi cittuppādo koci niyogato navattabbo atthi, tattha tesaṃ catuttho koṭṭhāso atthīti yathāvuttapadesu viya tatthāpi bhinditvā bhājetabbe cittuppāde bhinditvā bhājeti ‘‘siyā navattabbāparittārammaṇā’’tiādinā, tadabhāvā uppannattike, idha ca tathā na vuttanti.
如若言无见闻与修习应舍弃者乃诸善因不生者，则不成立。诸非舍弃之善态，必矛盾非舍弃之恶态。若语此理无赖于现实，则不成立。心生起段有十二种善心起，二字合并称为心之起相；如现实之现起，诸事物虽未集合而被称为“无赖”，故此处以心生起相关集合之理，同理无赖勿言。总以整体法则计，无赖法则于三苦境界下不成立。若有心生起何处不得无赖，四部分相分裂之理同应成立，然此处未见此说。
Atha vā yathā sappaṭighehi samānasabhāvattā rūpadhātuyaṃ ‘‘tayo mahābhūtā sappaṭighā’’ti vuttā, yathāha ‘‘asaññasattānaṃ anidassanasappaṭighaṃ ekaṃ mahābhūta’’nti, evaṃ puthujjanānaṃ pavattamānā bhāvanāyapahātabbasamānasabhāvā ‘‘bhāvanāyapahātabbā’’ti vucceyyunti natthi navattabbatāpasaṅgo. Evañca sati puthujjanānaṃ pavattamānāpi bhāvanāyapahātabbā sakabhaṇḍe chandarāgādayo parabhaṇḍe chandarāgādīnaṃ upanissayapaccayo, rāgo ca rāgadiṭṭhīnaṃ adhipatipaccayoti ayamattho laddho hoti. Teneva hi –
又如以各相对称的共同本体来看色法界，谓三者大元素同质相对，称为「三大元素同质相对」；又如称「非感知有情的看不见的同质相对是一大元素」。同样，凡夫当前发生的修习应当舍弃时，也称之为「应舍弃的修习同质相对」，并非一时新起的烦恼缠缚。如此，连凡夫当前的修习亦应舍弃，与取集等同类，欲爱等同类以至他类之依赖条件，对应欲爱和其见意之主宰条件，以此意涵得成。正因为此——
‘‘Bhāvanāyapahātabbo dhammo dassanenapahātabbassa dhammassa upanissayapaccayena paccayo, ārammaṇūpanissayo, pakatūpanissayo’’ti (paṭṭhā. 2.8.84) –
「应舍弃的修习，即舍弃见解之法，依止舍弃见解之法的条件，缘起根本的条件，彰示根本的条件」(根本律典 2.8.84)——
Imissā niddese dassanenapahātabbānaṃ upanissayapaccayabhāvīdhamme niddisantena bhagavatā –
在此教义中，对于见解应当舍弃诸法诸条件，佛陀以彰示根本条件为对治阐释，
‘‘Pakatūpanissayo – patthanaṃ upanissāya pāṇaṃ hanati…pe… saṅghaṃ bhindati, bhāvanāyapahātabbo rāgo doso moho māno patthanā dassanenapahātabbassa rāgassa dosassa mohassa mānassa diṭṭhiyā patthanāya upanissayapaccayena paccayo . Sakabhaṇḍe chandarāgo parabhaṇḍe chandarāgassa upa…pe… sakapariggahe chandarāgo parapariggahe chandarāgassa upanissayapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 2.8.84) –
谓「彰示根本条件——因缘之缘，断除助缘咽喉……打破僧团，欲爱憎恨痴愚慢骄，以彼见解为缘起主宰条件而依止之，故应舍弃修习。与取集等欲爱相依止的是同类的欲爱……在相聚内的欲爱与他聚的欲爱，彼魅惑的欲爱皆以彼见解为缘起依止」(根本律典 2.8.84)——
Puthujjanasantāne patthanādayo niddiṭṭhā.
于凡夫属世中，此等依缘缠缚等已被断除。
Evampi yathā aphoṭṭhabbattā rūpadhātuyaṃ tayo mahābhūtā na paramatthato sappaṭighā, evaṃ apekkhitabbabhāvanārahitā puthujjanesu pavattamānā sakabhaṇḍe chandarāgādayo pana paramatthato bhāvanāya pahātabbāti bhāvanāyapahātabbānaṃ nānakkhaṇikakammapaccayatā na vuttā, na ca ‘‘dassanenapahātabbā bhāvanāyapahātabbānaṃ kenaci paccayena paccayo’’ti vuttā. Ye hi dassanenapahātabbapaccayā kilesā, na te dassanato uddhaṃ pavattanti. Dassanenapahātabbapaccayassāpi pana uddhaccasahagatassa sahāyavekallamattameva dassanena kataṃ, na tassa koci bhāvo dassanena anuppattidhammataṃ āpāditoti tassa ekantabhāvanāyapahātabbatā vuttā, tasmā uddhaccabhāvena ekasabhāvasseva tassa sati sahāye vipākuppādanavacanaṃ, asati ca vipākānuppādanavacanaṃ na virujjhati. Tayidaṃ sabbametesaṃ ācariyānaṃ ahopurisikāramattaṃ. Kasmā? Uddhaccasahagatassa ekantabhāvanāyapahātabbabhāvena vuttattā. Evañhi vuttaṃ bhagavatā ‘‘katame dhammā bhāvanāyapahātabbā. Uddhaccasahagato cittuppādo’’ti (dha. sa. 1406). Yadi ca uddhaccasahagataṃ nabhāvanāyapahātabbaṃ abhavissa, yathā atītārammaṇattike ‘‘niyogā anāgatārammaṇā natthī’’ti (dha. sa. 1433) vatvā vibhajja vuttaṃ, evamidhāpi ‘‘niyogā bhāvanāyapahātabbā natthī’’ti vatvā ‘‘uddhaccasahagato siyā bhāvanāyapahātabbo siyā navattabbo ‘dassanenapahātabbo’tipi ‘bhāvanāyapahātabbo’tipī’’tiādi vattabbaṃ siyā , na ca tathā vuttaṃ. Yā ca ‘‘tamatthaṃ paṭipādentehi yadi vucceyyu’’ntiādinā yutti vuttā, sāpi ayutti. Kasmā? Dassanenapahātabbārammaṇānaṃ rāgadiṭṭhivicikicchāuddhaccānaṃ tena tena pahātabbabhāvavasena icchitattā. Yañca ‘‘uddhaccaṃ uppajjatī’’ti uddhaccasahagatacittuppādo vuttoti dassetuṃ adhipatipaccayaniddese uddhaccassa anuddharaṇaṃ kāraṇavasena vuttaṃ, tampi akāraṇaṃ aññatthāpi sāvasesapāṭhānaṃ dassanato. Tathā hi ‘‘atīto dhammo paccuppannassa dhammassa, anāgato dhammo paccuppannassa dhammassa ārammaṇapaccayena paccayo’’ti etesaṃ vibhaṅge cetopariyañāṇaggahaṇaṃ katvā ‘‘paccuppanno dhammo paccuppannassa dhammassā’’ti imassa vibhaṅge labbhamānampi cetopariyañāṇaṃ na gahitaṃ. Yampi bhāvanāyapahātabbassa vipākadānamhi dassanenapahātabbassa sahāyabhāvūpagamanaṃ vuttaṃ, tampi vicāretabbaṃ – kiṃ avijjādi viya dānasīlādīnaṃ upapattiyaṃyeva vipākadānasāmatthiyā ṭhānavasena dassanenapahātabbā bhāvanāyapahātabbānaṃ sahakārīkāraṇaṃ hoti, udāhu kileso viya kammassa paṭisandhidānamhīti ? Kiñcettha – yadi tāva purimo nayo, sekhasantāne bhāvanāyapahātabbassa akiriyābhāvo āpajjati, pahīnāvijjāmānataṇhānusayasmiṃ santāne dānādi viya sahāyavekallena avipākasabhāvataṃ āpannattā. Atha dutiyo, bhāvanāyapahātabbattena abhimatassāpi dassanenapahātabbabhāvo āpajjati, paṭisandhidāne sati apāyagamanīyasabhāvānativattanato, tasmā amhehi heṭṭhā vuttanayeneva uddhaccasahagatassa vipākadānaṃ sampaṭicchitabbaṃ, na yesaṃ kesañci vacanaṃ. Paṭṭhānānusārīhi bhavitabbanti.
如此，如非分别所见，色法界三大元素从本体上并非相对相对，如此无所依止无修习的凡夫中，对修习和舍弃修习的见解分层虑断未曾论及，并无「以某条件为缘起见解舍弃的修习」之说。然见解舍弃的条件业由烦恼，彼烦恼不由见解起。即使见解舍弃之条件为昂扬烦躁的某一偏助缘，是见解的作用，非恒具舍弃修习之质，故称此即是独属舍弃修习，故以进取心为其唯一辅助，彼进取心乃助怨尤生的言论，非助因缘产生之果。以上乃诸师大德对人情习性之教导。何故？因言「为烦躁助缘的独自舍弃修习」而论。佛陀亦说：「何法是应舍弃修习？烦躁为心起异生。」若无烦躁，应舍弃之修习不会起，如过往根本法无将来根本法的「条件」被分化说，则形同断见「条件」「无所依止」。同理「条件不应舍弃修习」等言不成立。再以「若开示正理者若论说」为诠释，其亦属争论。何故？因见解舍弃之根本是烦躁见疑之心生，随其所应舍弃之性质随愿舍弃。又因言「烦躁生起」，烦躁是心生之异因缘，故在依缘智见说中已被明说。且说「过去法为现法之缘起，未来法为现法之缘起，根本分别认知成就」时，即使取得识见，亦无法得悉。又如言修习舍弃和见解舍弃二者相依而生，亦须思量——
§537-8
537-8.Yanti yaṃ āvajjanadvayaṃ. Karaṇamattattāti karaṇamattameva ṭhapetvā phaladānābhāvato. Vātapupphasamanti moghapupphasamaṃ, yathā taṃ paṭhamasañjātaṃ acchinnamūlepi rukkhe nibbattaṃ purimehi adinnaphalattā phalanibbattakaṃ na hoti, evamidaṃ anupacchinnabhavamūlepi santāne nibbattaṃ anāsevanabhāvena phaladāyakaṃ na hotīti adhippāyo. Javanattaṃ tu sampattanti aṭṭhārasavidhaṃ khīṇāsavāveṇikaṃ viññāṇamāha. Kiccasādhanatoti bhavataṇhāmūlassa avocchinnabhāve sati kusalākusalakammakiccassa sādhanato, dānāditaṃtaṃkiccasādhanavasena vā. Idaṃ vuttaṃ hoti – yathā hi chinnamūlassa rukkhassa pupphaṃ pupphanamattaṃ ṭhapetvā aphalameva hoti, evametampi taṃtaṃkiccasādhanamattaṃ ṭhapetvā samucchinnabhavataṇhāmūle santāne pavattanato aphalamevāti.
537-8.「Yanti yaṃ āvajjanadvayaṃ」者，谓「使因消失的二者离去」。所谓「karaṇamattattā」即「仅凭作为因缘的程度」之意，意指仅凭因缘程度设定，因无法结果而不生果报。譬如「风中花朵」；诸如初次生出的花朵，即使树根被砍断，因他处无取果，亦不结实生果，如此于无伤根处的枝叶上结生的花朵，因无滋养而不能结果，此乃正理。又，所谓「javanattaṃ」是指出现「十八种」断尽染污之无痕无染的识。所谓「kiccasādhanato」者，为「作为烦恼根本存在下，有无断除之善恶业事之所成就」；抑或说「作为施舍等各种功德之所成就者」。此乃所说义——如同砍断树根的树枝上仅凭花朵之多而无成果，亦如是，单凭作为业事之所成就，即使断绝烦恼根本，于生起的连续中亦不会成就结果，乃因因缘不足也。
§539-40
539-40.Paṭiccāti hetudhammassa paṭimukhaṃ gantvā taṃ apaccakkhāya. Etīti pavattati, tiṭṭhati uppajjati vāti vuttaṃ hoti. ‘‘Etī’’ti hi idaṃ uppattiṭṭhitīnaṃ sādhāraṇavasena pavattiparidīpakaṃ. Tenevāha ‘‘ṭhitiyuppattiyāpi vā’’ti. Ekacco hi paccayo ṭhitiyā eva upakārako hoti yathā pacchājātapaccayo, ekacco uppattiyā eva yathā anantarādiko, ekacco ubhayassa yathā hetuādayo. Evaṃ paccaya-saddassa vacanatthaṃ dassetvā idāni paccayalakkhaṇaṃ dassento āha ‘‘yo dhammo’’tiādi. Yoti hetudhammo. Yassāti yassa phaladhammassa. Ṭhitiyuppattiyāpi vāti ṭhititthaṃ, uppattitthaṃ vā. Ṭhitiyāti vā ṭhitikkhaṇe, uppattiyāti uppādakkhaṇe. Yassa dhammassa upakāro, yassa dhammassa ṭhitiyuppattiyāti vā sambandho. ‘‘Upakāro’’ti iminā dhammena dhammasattiupakārakaṃ dasseti. ‘‘Sambhavo’’tiādi paccayasseva pariyāyadassanaṃ. Sambhavati etasmāti sambhavo. Tathā pabhavo. Hinoti patiṭṭhāti etthāti hetu. Anekatthattā dhātusaddānaṃ hi-saddo mūla-saddo viya patiṭṭhattho veditabbo . Hinoti vā etena kammanidānabhūtena uddhaṃ ojaṃ abhiharantena mūlena viya pādapo tappaccayaṃ phalaṃ gacchati, vuddhiṃ viruḷhiṃ āpajjatīti hetu. Attano phalaṃ karotīti kāraṇaṃ. Paccayo matoti paccayova ‘‘sambhavo’’tiādito mato. Atthato ete samānā, byañjanamattaṃyeva nesaṃ nānattanti vuttaṃ hoti.
539-40.「Paṭicca」者，谓触因缘之法向反面而不通顺也。故说「etī」者，「产生、存在」。又说「etī」即「tiṭṭhati」(停住)和「uppajjati」(生起)。此「etī」为普通中指「生起与停住」的说明词。因之，论曰「ṭhitiyuppattiyāpi vā」。有时某缘仅为停住所资助，如后生缘；有时仅为生起之资助，如无间起；有时兼而有之，如因缘等。为解缘之意义，今示「『yo dhammo』」等缘的特征曰：「即缘法为因缘之法」。所谓「yo」为指因法，「yassa」为该因法的果报现象。多义性语汇应视为其根本义——「存在、产生」。故「hinoti」为「止住」，「patiṭṭhāti」为「静止、存在」。因缘语为根本语，诸言义应根据根本义理解。譬如根以支撑植物向上吸取营养，因以指其缘因缘结果的属性。此为因缘义。因缘即是产生果报之因。因缘作为依止故产生与维持。
§541-5
541-5. Evaṃ paṭṭhāne āgatasabbapaccayānaṃ sādhāraṇavasena atthaṃ vatvā idhādhippetassa hetupaccayasseva sarūpaṃ dassetuṃ ‘‘lobhādi pana yo dhammo’’tiādi vuttaṃ. Mūlaṭṭhenāti sampayuttānaṃ suppatiṭṭhitabhāvasādhanasaṅkhātamūlaṭṭhena. Chaḷevāti mūlaṭṭhenūpakārakabhāvassa tesameva āveṇikabhāvena ete chaḷeva. Jātitoti kusalākusalābyākatajātito. Navadhāti tayo kusalahetū, tayo akusalahetū, tayo abyākatahetūti navadhā. Dhammānaṃ…pe… sādhakoti yathā sālivīhibījādīni sālivīhiādibhāvassa sādhakāni, maṇiādipabhāvatthūnañca nīlādivaṇṇāni nīlādimaṇipabhāya sādhakāni, evaṃ hetupaccayo yathārahaṃ attano sampayuttānaṃ kusalādittasādhakoti kusalākusalābyākatadhammānaṃ yathākkamaṃ kusalākusalābyākatabhāvasādhako mūlaṭṭhoti ayamettha attho. Eke ācariyāti revatācariyaṃ, tassa sissānusisse ca sandhāyāha. Atha vā garumhi bahuvacanampi yujjatīti revatācariyameva sandhāya ‘‘eke ācariyā’’ti vuttaṃ.
541-5.基于此对缘起诸缘共现之通用义理，今说明专指某法的根本因缘，故有「lobhādi pana yo dhammo」等言。所谓「mūlaṭṭhena」，谓「相连且稳定的根基」。有六者，意指根基之辅助性质及普遍存在性。「jāti」即未分清善恶白色之生起；「navadhāti」即九种，三善因、三恶因及三不明因。诸法……即诸行为之助缘。譬如稻谷种子之于稻谷株，以及诸宝石之于宝石色彩。如此，依其所连结的善恶不明法作为缓冲与根基，即为「mūlaṭṭha」。且此中有一师者，经常关照弟子，或文中复数表，意指「有多位老师」。
Evaṃ santeti yadi mūlaṭṭho kusalādibhāvasādhako, evaṃ sati. Yathā cittaṃ cittajarūpānaṃ paccayo hoti, evaṃ taṃsampayuttadhammāpīti āha ‘‘taṃsamuṭṭhānarūpisū’’ti, hetusamuṭṭhānarūpesūti attho. Neva sampajjatīti na sijjhati, ‘‘hetū hetusampayuttakānaṃ dhammānaṃ taṃsamuṭṭhānānañca rūpānaṃ hetupaccayena paccayo’’ti vutto hetupaccayabhāvo na sampajjatīti vuttaṃ hoti. Yathā kusalākusalā hetū taṃsamuṭṭhānarūpassa kusalādibhāvāya na pariyattā, evaṃ abyākatopi hetu taṃsamuṭṭhānassa rūpassa abyākatabhāvāya na pariyatto. Sabhāvena hi taṃ abyākatanti āha ‘‘na hī’’tiādi. Yadi kusalādibhāvaṃ na sādhenti, paccayāpi na hontīti vadeyyāti āha ‘‘na tesa’’ntiādi. ‘‘Hetū hetusampayuttakānaṃ dhammānaṃ taṃsamuṭṭhānānañca rūpānaṃ hetupaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 1.1.1) vacanato te alobhādayo tesaṃ rūpānaṃ paccayā na na honti, bhavantevāti attho.
如是，若谓根基为善恶不明法的辅助，则当如此。譬如心为心生心所依止之缘起形态，即称「taṃsamuṭṭhānarūpisū」，意谓生起的因缘形态。若缘起不现，则谓之「na sampajjatī」。即若「因」或「缘起法」虽为因缘状态，却不直接显现其形态。比如善恶因缘不能完全显现于其果的形态，恶因缘亦不能被完全识别。故曰「na hī」等。若善恶助缘未生，因缘亦不可有，故谓「na tesā」。论曰缘起法与因缘相关，善缘等为助缘者，无缘即无果。故此解释为无生起的缘起状态。
§546-7
546-7.Nagantabboti na paccetabbo. Idaṃ vuttaṃ hoti – yadi kusalādihetuyo attano viya attahetukānaṃ dhammānaṃ kusalādibhāvaṃ sādhenti, kusalākusalahetupaccayasambhūtā rūpadhammāpi te viya kusalādayo siyuṃ, hetuyo vā rūpānaṃ paccayā na siyuṃ, na ca panetaṃ ubhayampi atthi, tasmā kusalādīnaṃ kusalādibhāvasādhako mūlaṭṭhoti na viññātabbanti. Apica yadi hetupaṭibaddho kusalādibhāvo, tadā abyākatabhāvopi tappaṭibaddho siyā, ahetukānaṃ abyākatabhāvo na sijjhati. Yadi ca hetupaṭibaddho kusalādibhāvo, hetūnampi kusalādibhāvo appaṭibaddho siyā. Atha tesampi sesahetupaṭibaddho, evampi momūhacittasampayuttassa hetuno akusalabhāvo na sijjheyya. Atha tassa so aññahetuko siyā, evaṃ sati sesahetūnampi taṃhetukova siyā. Yathā ca sesahetūnaṃ, evaṃ avasesasampayuttadhammānampi taṃhetukova siyā. Atha siyā hetūnaṃ sabhāvatova kusalādibhāvo, sampayuttānaṃ pana hetupaṭibaddhoti, evaṃ sati alobho kusalo vā siyā abyākato vā. Yadi hi so sabhāvato kusalo, taṃsabhāvattā abyākato na siyā. Atha abyākato, taṃsabhāvattā kusalo na siyā alobhasabhāvassa adosattābhāvo viya. Yasmā pana ubhayathāpi hoti, tasmā yathā ubhayathā hontesu saddhādīsu sampayuttesu hetupaṭibaddhaṃ kusalādibhāvaṃ pariyesatha, na sabhāvato, evaṃ hetūsupi kusalāditā aññapaṭibaddhā pariyesitabbā, na sabhāvato. Sā pana pariyesiyamānā yonisomanasikārādipaṭibaddhā hotīti hetūsu viya hetusampayuttadhammesupi yonisomanasikārādipaṭibaddho kusalādibhāvo, na hetupaṭibaddhoti. Tenevāha –
546-7.「Nagantabbo」意谓不可为根本所生。即若善恶因缘充足，则其所生乃善缘果及恶缘果，但若缺少因缘，则果亦无从生起。此即谓善恶因助之根基不可被识别。若缘完备，善恶助缘共存，则谓缘连，且因缘相匹配。然若缘根本与助缘形态不同，则缘助为不稳定，或会为恶因。若缘助与根相称，则善缘或不明缘而存。此外，若缘助自然为善，缘根本不可能为不明；反之亦然。至若缘助及诸因之配合应当依其本性探求，不应以偏概全。探求应藉由思维、正念及正定等适当之道来实现。
‘‘Yoniso, bhikkhave, manasi karoto anuppannā ceva kusalā dhammā uppajjanti, uppannā ca kusalā dhammā abhivaḍḍhantī’’tiādi (a. ni. 1.67).
因此，正如经中所说：『比库们，应当持心谨慎，善法由此生起，生起的善法亦能增长壮大』（《增支部》1.67）。此为修持及解说之总结启示。
Samayaññunāti ābhidhammikamatavedinā. Suppatiṭṭhitabhāvassa sādhanenāti attahetukānaṃ dhammānaṃ sammā patiṭṭhitabhāvassa thirabhāvassa sādhanena. Laddhahetupaccayā hi dhammā viruḷhamūlā viya pādapā thirā honti suppatiṭṭhitā, ahetukā tilabījādisevālā viya na suppatiṭṭhitāti.
『时』者，依知法理者所说。『周善坚固者』者，谓内因之法，凭修行而得坚固不动之状态。因缘得者，法如根深叶茂，足脚稳固而坚固；无因如未熟之谷种，故未能坚固。
§548
548.Sabbasoti kāmāvacarādisabbabhāgena.
『一切』者，指如『欲法等一切』之义。
§550-1
550-1. Paṭisandhikkhaṇe cittasamuṭṭhānānaṃ rūpānaṃ abhāvato attanā sampayuttānaṃ, kaṭattārūpānameva ca paccayabhāvoti āha ‘‘attanā…pe… jātāna’’nti. Kammassa katattā eva ca upacitattā ca na issarādihetuno sambhūtāni rūpāni kaṭattārūpāni, kammasamuṭṭhānarūpānīti attho , kaṭattārūpāneva jātāni bhūtāni nibbattānīti kaṭattārūpajātāni. Tathevāti yathā paṭisandhiyaṃ kaṭattārūpānaṃ, evanti attho. Cittajānañcāti ca-saddena ‘‘attanā sampayuttāna’’nti ākaḍḍhati.
『续断时，心起形无』者，谓心生起时，形色无现，惟自相应故称『自相应色』。所谓造作之色，并非由主宰因所生，是皆造作所现故曰『造作色』。若说着生起、存在、消灭，则谓造作色之生灭。果复云『续断法』正是此义。『心生知』二字为强调『自相应』义。
§553
553. Lokuttaravipākānaṃ paṭisandhivasena appavattanato natthi kammasamuṭṭhānassa paccayabhāvoti āha ‘‘cittajāna’’ntiādi.
『出世果报因续断时，无返转』者，言此造作续断无倒流，故谓因缘。云『心生知』等。
§555
555.Hetupaccayasambhavoti hetupaccayasambhūtadhammo, hetupaccayato paccayuppannadhammānaṃ sambhavākāro vā. Sañjātasukhahetunāti sañjātañāṇena, sampajaññenāti attho. Ñāṇañhi ‘‘sukhino cittaṃ samādhiyati, samāhito yathābhūtaṃ pajānātī’’tiādivacanato sukhaṃ hetu etassāti,
『因缘生法』者，谓由因缘生起之法。『既生乐因』即因智慧明了，知乐因也。谓得智者『乐心定』已，定得正见知实，故言乐为因。
‘‘Diṭṭhe dhamme ca yo attho,
『现法中义者』，（译未完，因仅有此句开端）
Yo cattho samparāyiko;
所谓『世俗』，是指凡夫的、世间的、不出世间的。
Atthābhisamayā dhīro,
所谓『义达者』，是指对义理了知通达且坚忍稳重的人。
Paṇḍitoti pavuccatī’’ti. (saṃ. ni. 1.129) –
被称为『智者』者，谓此也。（摘自《集论》一一二九经文）——
Ādivacanato sukhassa hetūti vā ‘‘sukhahetū’’ti vuccati.
由字面而言，其意是指幸福的因，由此故称为『幸福因』。
§556
556. Lokassa adhipati lokādhipati, sakalalokanāyakenāti attho. Attādhīnānaṃ patinoti adhipatī. Chandaṃ tu jeṭṭhakaṃ katvāti ‘‘chandavato kiṃ nāma na sijjhatī’’tiādikaṃ purimābhisaṅkhārūpanissayaṃ labhitvā uppajjamāne cittuppāde chando jeṭṭhakabhūto sampayuttadhamme vase vattamāno hutvā pavattati, sampayuttadhammā ca tassa vase pavattanti hīnādibhāvena tadanuvattanatoti āha ‘‘chandaṃ tu jeṭṭhakaṃ katvā’’tiādi. Katvā dhuranti sahajātapubbaṅgamavasena pubbaṅgamaṃ katvā. Chandādhipati nāma so vā cittuppādo chandādhipati nāma ‘‘chando adhipati imassā’’ti katvā. Esevāti ‘‘cittaṃ dhuraṃ katvā…pe… kālasmiṃ cittādhipati nāmā’’tiādinā yathāvuttova nayo. Sesesūti cittādīsu. Ettha ca ‘‘chandaṃ…pe… kālasmi’’ntiādinā kālassa niyamitattā cattāropete ekakkhaṇe adhipatī na hontīti daṭṭhabbaṃ. Evañca katvā paṭṭhāne ‘‘chandādhipati chandasampayuttakānaṃ dhammānaṃ taṃsamuṭṭhānānañca rūpānaṃ adhipatipaccayena paccayo’’tiādinā (paṭṭhā. 1.1.3) catunnampi adhipatīnaṃ paccayabhāvo visuṃ visuṃyeva uddhaṭo. Yadi hi te ekakkhaṇeyeva adhipatipaccayā siyuṃ, tadā yathā hetupaccayaniddese ‘‘hetū hetusampayuttakāna’’ntiādinā avisesena vuttaṃ mūlaṭṭhena upakārakabhāvassa vijjamānena dvinnaṃ, tiṇṇampi hetūnaṃ ekakkhaṇe paccayabhāvūpagamanato, evaṃ ekakkhaṇeyeva bahūnaṃ jeṭṭhakabhāve sati adhipatipaccayaniddesepi ‘‘adhipatī adhipatisampayuttakāna’’ntiādinā vattabbaṃ siyā. Yasmā pana evaṃ avatvā ‘‘chandādhipati chandasampayuttakāna’’ntiādinā cattārova visesetvā vuttā, tasmā ekekadhammoyeva ekakkhaṇe adhipatipaccayo hotīti daṭṭhabbaṃ. Jeṭṭhaṭṭhenāti pamukhabhāvena.
556.『世间主』即『世界的统御者』，意指统领一切世界者。『主宰自身者』谓对属于自己的境界主宰掌控者。所谓『执意为长』，是指执意的增长长久不衰。此处说明，心生起时，因承先前所染着的旧业依，不断生起与执意相应的心态，执意因缘成熟而增长；此刻执意联合附着的烦恼等现起随顺而现。由此，显示执意的增长即因执意本身增长，称『执意为长』。所谓『执』，是指增加加强，如同先行之势，再加增强。执意之主谓心生起者，即心为执意之主，意谓『执意为此处之主宰』。按此理，说『保持心之主宰』，以时间为限，其藏持不为偶然，乃至瞬间皆有主宰。由此说明四种主宰之间因缘分别，犹如先述四因中因果相续，皆有决定性的条件。如果这些主宰条件只存在于一瞬间，则如因缘所示，所有因皆同时具足；故应理解为一切执意负载时，主宰的条件亦同时成立。由于这里用『执意主宰执意相应法的集起及相状之主宰缘起条件』等表达，体现主宰条件的复杂紧密关系，且必须依次分别而显现。因此当执意作为主宰时，必须归属于四种主宰性质的某一，与先经所示相应。所谓执意为『主宰』，是因其前驱趋向先行而增长之故。
Sobhanā mati, sobhanaṃ vā mataṃ etesaṃ atthīti sumatino, sammādiṭṭhikāti attho, tesaṃ matiṃ vibodheti pabodhetīti sumatimativibodhanaṃ. Kucchitā mati, kucchitaṃ vā mataṃ etesanti kumatino, micchādiṭṭhikā, tesaṃ matibhūtā matibhāvena parikappitattāti kumatimati, micchādiṭṭhi, sāyeva indhanasadisatāya indhanaṃ tassa pāvakaṃ aggi viyāti kumati…pe… pāvakaṃ. Atimadhuranti nipuṇagambhīrena attharasena ceva suvimalasakhilena byañjanarasena ca madhuraṃ. Avedīti ogāhetvā jānāti. Yo yoti theranavamajjhimesu yo koci. Jinavacanaṃ sakalaṃ avedīti tepiṭakassapi sakalajinavacanassa gahaṇasamatthatāpaṭilābhena taṃ avagacchati.
『美善识见』，即正见之义，是谓贤善智慧成熟之见解。此等见解，称为觉醒或教化之正见。『邪见』，是谓恶劣的、错误的见解，乃指由恶观念生起的见解，如同被燃料点燃一般，令恶念燃烧扩散。『极甘美』，意谓意思表达深刻、辞义明净且悦耳动听。『阐明』即明确解释，使理解明了。若问于长老群中之贤者，关于世尊的教言皆能深切理解，此谓兼具整个三藏教言的全面理解力，由此得知此义。
Iti abhidhammatthavikāsiniyā nāma · 如是，在名为《阿毗达摩义开显》的
Abhidhammāvatārasaṃvaṇṇanāya · 《入阿毗达摩》注释中
Pakiṇṇakaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 杂项阐释注释终了。