2. Cetasikaparicchedavaṇṇanā · 2. Cetasikapariccheda解释
2. Cetasikaparicchedavaṇṇanā第二、心所分别之注释
Sampayogalakkhaṇavaṇṇanā相应特相之注释
§1
1. Evaṃ tāva cittaṃ bhūmijātisampayogasaṅkhārajhānārammaṇamaggabhedena yathārahaṃ vibhajitvā idāni cetasikavibhāgassa anuppattattā paṭhamaṃ tāva catubbidhasampayogalakkhaṇasandassanavasena cetasikalakkhaṇaṃ ṭhapetvā, tadanantaraṃ aññasamānaakusalasobhanavasena tīhi rāsīhi cetasikadhamme uddisitvā, tesaṃ soḷasahākārehi sampayogaṃ, tettiṃsavidhena saṅgahañca dassetuṃ ‘‘ekuppādanirodhā cā’’tyādi āraddhaṃ. Cittena saha ekato uppādo ca nirodho ca yesaṃ te ekuppādanirodhā. Ekaṃ ālambaṇañca vatthu ca yesaṃ te ekālambaṇavatthukā. Evaṃ catūhi lakkhaṇehi cetoyuttā cittena sampayuttā dvipaññāsa lakkhaṇā dhāraṇato dhammā niyatayogino, aniyatayogino ca cetasikā matā.
1. 如此时，依心与地界所生俱缘行禅相之不同道路分别，适当地分辨开来。现今依据心所分别而未生故，初次以四种俱缘分别相之显现，构立心所的特征。继而又以他种不同善妙光明的特性，显现三荟，并示其十六种辅助特性，显明与心所的俱缘。且应当示三十三种总摄，并以三十三种分别归类，统摄展示 "一生一灭现象等" 起始调伏等义。与心相应者有一生一灭及消灭之义，如此分别生灭俱缘称为一生一灭。彼此生灭的依靠和根本，皆为其一生一灭所依。由此四种特征俱存，而心与俱缘俱缘者二十五种特征常持守作用，彼此有定缘及不定缘的心所，故心所可谓是如此。
Tattha yadi ekuppādamatteneva cetoyuttāti adhippetā, tadā cittena saha uppajjamānānaṃ rūpadhammānampi cetoyuttatā āpajjeyyāti ekanirodhaggahaṇaṃ. Evampi cittānuparivattino viññattidvayassa pasaṅgo nasakkā nivāretuṃ, tathā ‘‘ekato uppādo vā nirodho vā etesanti ekuppādanirodhā’’ti parikappentassa puretaramuppajjitvā cittassa bhaṅgakkhaṇe nirujjhamānānampi rūpadhammānanti ekālambaṇaggahaṇaṃ. Ye evaṃ tividhalakkhaṇā, te niyamato ekavatthuyevātidassanatthaṃ ekavatthukaggahaṇanti alamatippapañcena.
其中文句若仅谓“一生”者，意在说明唯心生亦即心与俱缘相应，且由心生起的色法亦相应随生，名为心与相应。此能摄持心续并令识续二分之相拥断不能断输者，故谓“一生一灭”者。又“一生一灭”故而称为一依止摄持。若已起之识于断坏刹那仍继续相应的色法为一依止摄持。此类显明三种特征者，依规律仅示一依止之显相，故称为一依止摄持，此名称表明其三种分别特征具足且规律生起。
Sampayogalakkhaṇavaṇṇanā niṭṭhitā. · 相应特相之注释完毕。
Aññasamānacetasikavaṇṇanā同他心所之注释
§2
2.Kathanti sarūpasampayogākārānaṃ kathetukamyatāpucchā. Phusatīti phasso (dha. sa. aṭṭha. 1 dhammudesavāraphassapañcamakarāsivaṇṇanā), svāyaṃ phusanalakkhaṇo. Ayañhi arūpadhammopi samāno ārammaṇe phusanākāreneva pavattati, sā cassa phusanākārappavatti ambilakhādakādīnaṃ passantassa parassa kheḷuppādādi viya daṭṭhabbā. Vedayati ārammaṇarasaṃ anubhavatīti vedanā, sā vedayitalakkhaṇā. Ārammaṇarasānubhavanañhi patvā sesasampayuttadhammā ekadesamatteneva rasaṃ anubhavanti, ekaṃsato pana issaravatāya vedanāva anubhavati. Tathā hesā ‘‘subhojanarasānubhavanakarājā viyā’’ti vuttā. Sukhādivasena panassā bhedaṃ sayameva vakkhati. Nīlādibhedaṃ ārammaṇaṃ sañjānāti saññaṃ katvā jānātīti saññā, sā sañjānanalakkhaṇā. Sā hi uppajjamānā dāruādīsu vaḍḍhakiādīnaṃ saññāṇakaraṇaṃ viya pacchā sañjānanassa kāraṇabhūtaṃ ākāraṃ gahetvā uppajjati. Nimittakārikāya tāvetaṃ yujjati, nimittena sañjānantiyā pana kathanti? Sāpi puna aparāya saññāya sañjānanassa nimittaṃ ākāraṃ gahetvā uppajjatīti na ettha koci asambhavo.
2. 诠释形色俱缘之本质特性述及因询问其说法。接触，即感受之缘起。此为感触的本质标志。此处含无色法彼此俱缘，亦表达了与缘起接触形态相同之观念，此处的触相出现如同蜜汁等具有黏着性的物质，乃举为说明。感受即感知接触缘味，是感受的本质特征。感受味之感记，余余俱缘法专一于此味而感受，一方面以主宰权断感知感受。如“美食味念起”的言说，亦示其快乐之差别自己揭示。识别诸颜色差别之法为识，识为识别之本质。此乃初生于木石等物，具成长和识别之作用，且为识所继起。本质缘由能生此等形状，称为因缘。关于因缘的功能问题，侧重解释。识由己生起与心相应，所识之境均被心理现象所摄受。思想乃同本质依赖所识之境而生，意谓由心所生意向其境。如同驾驭车之车夫，因心之作用指引力，推动意识对境物生起，表现为意志所导，以此特异区别。因缘之法，依其自然本性被世尊依教区别解说，指出理理真相，令依教法觉解，非由误解导致教诲。总而言之，普遍现生之心，随规律平常生起。
Ceteti attanā sampayuttadhamme ārammaṇe abhisandahati, saṅkhatābhisaṅkharaṇe vā byāpāramāpajjatīti cetanā. Tathā hi ayameva abhisaṅkharaṇe padhānattā vibhaṅge suttantabhājaniye saṅkhārakkhandhaṃ vibhajantena ‘‘saṅkhatamabhisaṅkharontīti saṅkhārā’’ti (saṃ. ni. 3.79) vatvā ‘‘cakkhusamphassajā cetanā’’tyādinā (vibha. 21) niddiṭṭhā. Sā cetayitalakkhaṇā, jeṭṭhasissamahāvaḍḍhakiādayo viya sakiccaparakiccasādhikāti daṭṭhabbaṃ. Ekaggatāvitakkavicārapītīnaṃ sarūpavibhāvanaṃ heṭṭhā āgatameva.
3. 意即以意念相应的心所，依缘起条件念于境而生，谓之意志。此即由结集之行蕴引发袭与蔓延，称生意志。基于此即于结集行蕴所显现之作用，依经典所释“所谓结集行动为行”，且又言“色触生意等”为例证。意念属心所中生起的标志，犹如长者及老者亦劳作以谋生，显示其功能必不可少。心能专一念住，兼具思维及分析判断能力，专注于形色之辨析。
Jīvanti tena sampayuttadhammāti jīvitaṃ, tadeva sahajātānupālane ādhipaccayogena indriyanti jīvitindriyaṃ, taṃ anupālanalakkhaṇaṃ uppalādianupālakaṃ udakaṃ viya. Karaṇaṃ kāro, manasmiṃ kāro manasikāro, so cetaso ārammaṇe samannāhāralakkhaṇo. Vitakko hi sahajātadhammānaṃ ārammaṇe abhiniropanasabhāvattā te tattha pakkhipanto viya hoti, cetanā attanā ārammaṇaggahaṇena yathāruḷhe dhammepi tattha tattha niyojentī balanāyako viya hoti, manasikāro te ārammaṇābhimukhaṃ payojanato ājānīyānaṃ payojanakasārathi viyāti ayametesaṃ viseso. Dhammānañhi taṃ taṃ yāthāvasarasalakkhaṇaṃ sabhāvato paṭivijjhitvā bhagavatā te te dhammā vibhattāti bhagavati saddhāya ‘‘evaṃ visesā ime dhammā’’ti okappetvā uggahaṇaparipucchādivasena tesaṃ sabhāvasamadhigamāya yogo karaṇīyo, na pana tattha tattha vippaṭipajjantehi sammoho āpajjitabboti ayamettha ācariyānaṃ anusāsanī. Sabbesampi ekūnanavuticittānaṃ sādhāraṇā niyamato tesu uppajjanatoti sabbacittasādhāraṇā nāma.
生起与此相应之法，即为生活，谓基础之生命共同保持与依赖，因缘附带于感官，称为生命根本。此种依止之标称为莲花等守护物，似水体之存在而依护。手为业力所为，心为意念所造，故心于境界相应具备涵摄之义。念念相续，一切本质法因所摄而生，意念乃如同牵引猛兽的领头马，是心所依境之驱动力，擎动无知者的引路主，具有独特功能。诸法以其各自适当的性质被分别观照，世尊依信心说出“如此特殊法”等语，以便懂得其本质理趣。夫此了解是生起相续之系统，非由瞋恨生起得惑乱。凡此俗性中一心相续乃常规性现起，故称普遍心续现生。
§3
3. Adhimuccanaṃ adhimokkho, so sanniṭṭhānalakkhaṇo, ārammaṇe niccalabhāvena indakhīlo viya daṭṭhabbo. Vīrānaṃ bhāvo, kammaṃ, vidhinā īrayitabbaṃ pavattetabbanti vā vīriyaṃ, ussāho, so sahajātānaṃ upatthambhanalakkhaṇo. Vīriyavasena hi tesaṃ olīnavuttitā na hoti. Evañca katvā imassa vitakkādīhi viseso supākaṭo hoti. Chandanaṃ chando, ārammaṇena atthikatā, so kattukāmatālakkhaṇo. Tathā hesa ‘‘ārammaṇaggahaṇe cetaso hatthappasāraṇaṃ viyā’’ti (dha. sa. aṭṭha. 1 yevāpanakavaṇṇanā) vuccati. Dānavatthuvissajjanavasena pavattakālepi cesa vissajjitabbena tena atthikova khipitabbausūnaṃ gahaṇe atthiko issāso viya. Sobhanesu taditaresu ca pakārena kiṇṇā vippakiṇṇāti pakiṇṇakā.
3. 慾望者即欲望或痴迷，实为存在本质之显现，平静而不动之状态，如钉子牢固不可移。精力为动力，是业力与义务驱动，而精进努力，属于本性自然之保护功能。精力并非因惰性之托辞而消逝。依此功用，借此意念等显其特殊重要性。欲望如通常对食物之渴求，为行动之表现，本质即为行动所向之本质标志。正如“意念如手掌展开之驰张”所言。即使于施舍时亦应放下斯欲，因其为正当且迅捷之取得，如同比较强烈之占有欲。于众多纯净事物与间别之中，谓之区分与不区分。
§4
4. Sobhanāpekkhāya itare, itarāpekkhāya sobhanā ca aññe nāma, tesaṃ samānā na uddhaccasaddhādayo viya akusalādisabhāvāyevāti aññasamānā.
第四章 关于善不善的对待，一方面对善法生起期待，另一方面对非善法也怀有期待，这两者虽异，因同等缘故，不同于如起烦躁或愤恨等不善诸心态，故称为异类中的同类。
Aññasamānacetasikavaṇṇanā niṭṭhitā. · 同他心所之注释完毕。
Akusalacetasikavaṇṇanā不善心所之注释
§5
5. Evaṃ tāva sabbacittasādhāraṇavasena, pakiṇṇakavasena ca sobhanetarasabhāve terasa dhamme uddisitvā idāni heṭṭhā cittavibhāge niddiṭṭhānukkamena akusaladhammapariyāpanne paṭhamaṃ, tato sobhanadhammapariyāpanne ca dassetuṃ ‘‘moho’’tyādi vuttaṃ. Ahetukā pana āveṇikadhammā natthīti na te visuṃ vuttā. Ārammaṇe muyhatīti moho, aññāṇaṃ, so ārammaṇasabhāvacchādanalakkhaṇo. Ārammaṇaggahaṇavasappavattopi hesa tassa yathāsabhāvappaṭicchādanākaāreneva pavattati. Na hirīyati na lajjatīti ahiriko, puggalo, dhammasamūho vā. Ahirikassa bhāvo ahirikkaṃ, tadeva ahirikaṃ. Na ottappatīti anottappaṃ. Tattha gūthato gāmasūkaro viya kāyaduccaritādito ajigucchanalakkhaṇaṃ ahirikaṃ, aggito salabho viya tato anuttāsalakkhaṇaṃ anottappaṃ. Tenāhu porāṇā –
第五章 如此，以普遍心性和散乱心性的差别，将善、非善两类法分别说明。今在心品中初述非善法的遍计，次为善法遍计中出现“痴”等心法。“无因”者非自然现象，非空语；“痴”为心境不明，是无明之障蔽。无明由心缘起遮蔽而发生。无羞耻及无愧疚为无羞耻者，如人、或法之集体所具无羞耻之心性。无羞耻即无害羞，是其本相。无虑畏则是无畏。此处以隐秘凶恶之地如毒蚁穴、不洁猪圈体例为无羞耻；如猪头受激为无畏。古语谓之：
‘‘Jigucchati nāhiriko, pāpā gūthāva sūkaro;
“厌恶者非无羞，污秽如猪穴；
Na bhāyati anottappī, salabho viya pāvakā’’ti.
无畏者不慌张，犹如火烧蚁窝。”
Uddhatassa bhāvo uddhaccaṃ, taṃ cittassa avūpasamalakkhaṇaṃ pāsāṇābhighātasamuddhatabhasmaṃ viya. Lubbhatīti lobho, so ārammaṇe abhisaṅgalakkhaṇo makkaṭālepo viya. Cittassa ālambitukāmatāmattaṃ chando, lobho tattha abhigijjhananti ayametesaṃ viseso. ‘‘Idameva saccaṃ, moghamañña’’nti micchābhinivesalakkhaṇā diṭṭhi. Ñāṇañhi ārammaṇaṃ yathāsabhāvato jānāti, diṭṭhi yathāsabhāvaṃ vijahitvā ayāthāvato gaṇhātīti ayametesaṃ viseso. ‘‘Seyyohamasmī’’tyādinā maññatīti māno, so uṇṇatilakkhaṇo. Tathā hesa ‘‘ketukamyatāpaccupaṭṭhāno’’ti (dha. sa. aṭṭha. 400) vutto. Dussatīti doso, so caṇḍikkalakkhaṇo pahaṭāsīviso viya, issatīti issā, sā parasampattiusūyanalakkhaṇā. Maccharassa bhāvo macchariyaṃ, ‘‘mā idaṃ acchariyaṃ aññesaṃ hotu, mayhameva hotū’’ti pavattaṃ vā macchariyaṃ, taṃ attasampattinigūhanalakkhaṇaṃ. Kucchitaṃ katanti kukataṃ. Katākataduccaritasucaritaṃ. Akatampi hi kukata’’nti voharanti ‘‘yaṃ mayā akataṃ. Taṃ kukata’’nti. Idha pana katākataṃ ārabbha uppanno vippaṭisāracittuppādo kukataṃ, tassa bhāvo kukkuccaṃ, taṃ katākataduccaritasucaritānusocanalakkhaṇaṃ. Thinanaṃ thinaṃ, anussāhanāvasaṃsīdanavasena saṃhatabhāvo. Middhanaṃ middhaṃ, vigatasāmatthiyatā, asattivighāto vā, tattha thinaṃ cittassa akammaññatālakkhaṇaṃ, middhaṃ vedanādikkhandhattayassāti ayametesaṃ viseso. Tathā hi pāḷiyaṃ (dha. sa. 1162-1163) ‘‘tattha katamaṃ thinaṃ? Yā cittassa akallatā akammaññatā. Tattha katamaṃ middhaṃ? Yā kāyassa akallatā akammaññatā’’tyādinā imesaṃ niddeso pavatto. Nanu ca ‘‘kāyassā’’ti vacanato rūpakāyassapi akammaññatā middhanti tassa rūpabhāvopi āpajjatīti? Nāpajjati, tattha tattha ācariyehi ānītakāraṇavasenevassa paṭikkhittattā. Tathā hi middhavādimatappaṭikkhepanatthaṃ tesaṃ vādanikkhepapubbakaṃ aṭṭhakathādīsu bahudhā vitthārenti ācariyā. Ayaṃ panettha saṅgaho –
躁动者为烦躁，是心能乱之标志，如石被岩击而粉碎。贪欲为欲界之执着，是痴之现前形态。其欲望激动以至心炽盛，谓之贪执。邪见误执此有为真理，称作“这就是真理，愚昧之见”。真正智者依本性知其障蔽，识破此误见，斩断邪执，不取染它，是其特别义。自大心如状态膨胀，实为傲慢，亦称“想我为最”。又有“嫉妒心兴奋备至”等称谓。嗔恚为嗔怒，显露为恶暴猛厉；嫉妒为他方财富不平，种恶意心。贪欲之心为自恋心，心存“这不可他人有，专属我者”的私见，为隐秘执着。恶行谓丑恶不善行为，未作亦称不善，彼此互指。种种的忿恚、懈怠、昏沉为心的散乱及无作为特征。如《律藏》中云：“何谓懈怠？即心之不精勤不作为。何谓昏沉？即身之不精勤不作为。”其“身”指色身，有时因教理传承所致分解。由是，在阿含等注疏中对昏沉费用别阐释甚多。今于此汇集如下：
‘‘Keci middhampi rūpanti, vadantetaṃ na yujjati;
“有些昏沉为色身，彼等主张不成立；
Pahātabbesu vuttattā, kāmacchandādayo viya.
诸欲等障碍，因被断除而谓应舍。
‘‘Pahātabbesu akkhāta-metaṃ nīvaraṇesu hi;
『所谓应舍者，即于此称为障碍之物；
Rūpantu na pahātabba-makkhātaṃ dassanādinā.
色之如来者，不应舍者，乃因见闻等所显现者也。
‘‘‘Na tumhaṃ bhikkhave rūpaṃ, pajahethā’ti pāṭhato;
『比库们，当知，色不可舍』此说出于经典；
Paheyyabhāvalesopi, yattha rūpassa dissati.
即使是应舍者，其色仍可见、可现。
‘‘Tattha tabbisayacchanda-rāgahāni pakāsitā;
因彼处，而显现出贪、嗔等毒染之欲。
Vuttañhi tattha yo chanda-rāgakkhepotiādikaṃ.
这里所说者，即指那些能断除对欲爱和嗔恨等心所的念想者。
‘‘Rūpārūpesu middhesu, arūpaṃ tattha desitaṃ;
『于色等色阴中打盹，非色法亦当如是宣说；』
Iti ce natthi taṃ tattha, avisesena pāṭhato.
若此法中无此，则依经特别宣说。
‘‘Sakkā hi anumātuṃ yaṃ, middhaṃ rūpanti cintitaṃ;
因为只有色法中所思惟的打盹，才允许被许可；
Tampi nīvaraṇaṃ middha-bhāvato itaraṃ viya.
此打盹为烦恼之一种，如同他种烦恼障碍。
‘‘Sampayogābhidhānā ca, na taṃ rūpanti nicchayo;
诸般缘起名称，不应视为色法的终极断除；
Arūpīnañhi khandhānaṃ, sampayogo pavuccati.
无形的蕴之间，称作结合。
‘‘Tathāruppe samuppatti, pāṭhato natthi rūpatā;
“在无形之中，没有形态之生起；
Niddā khīṇāsavānantu, kāyagelaññato siyā’’ti.
仅有断尽烦恼者，身心的憎厌才成立。”
Akusalacetasikavaṇṇanā niṭṭhitā. · 不善心所解释已毕。
Sobhanacetasikavaṇṇanā净心所解释
§6
6. Saddahatīti saddhā, buddhādīsu pasādo, sā sampayuttadhammānaṃ pasādanalakkhaṇā udakappasādakamaṇi viya. Saraṇaṃ sati, asammoso, sā sampayuttadhammānaṃ sāraṇalakkhaṇā. Hirīyati kāyaduccaritādīhi jigucchatīti hirī, sā pāpato jigucchanalakkhaṇā. Ottappatīti ottappaṃ, taṃ pāpato uttāsalakkhaṇaṃ. Attagāravavasena pāpato jigucchanato kulavadhū viya hirī, paragāravavasena pāpato uttāsanato vesiyā viya ottappaṃ. Lobhappaṭipakkho alobho, so ārammaṇe cittassa alaggatālakkhaṇo muttabhikkhu viya. Dosappaṭipakkho adoso, so acaṇḍikkalakkhaṇo anukūlamitto viya. Tesu dhammesu majjhattatā tatramajjhattatā, sā cittacetasikānaṃ ajjhupekkhanalakkhaṇā samappavattānaṃ assānaṃ ajjhupekkhako sārathi viya.
第六，信心称为信，指对佛陀诸法的信赖，这信是结合法中的信赖标志，如水晶宝石一般清净安稳。依止则为念，守护不散乱，这念是结合法中的依止标志。害羞指因身体恶行等而起的羞耻心，这羞耻心是恶行所生的羞耻标志。惭愧即正惭愧，是恶行的防止标志。由自家尊严之故生起的羞耻，犹如守护家门的女子；由他家尊严之故生起的正惭愧，好似守护宫殿的女侍。贪的对立是不贪，像比库专注流离修行一样，对心无贪著的标志称为安立；瞋的对立是不瞋，是无贪执的标志，好比亲友的善意伴侣。在这些品质中居中者即为中道，乃心意所的平等观照之标志，带动已成熟禅定。中道如车夫引导车马驶向正路。
Kāyassa passambhanaṃ kāyappassaddhi. Cittassa passambhanaṃ cittappassaddhi. Ubhopi cetā kāyacittadarathavūpasamalakkhaṇā. Kāyassa lahubhāvo kāyalahutā. Tathā cittalahutā. Tā kāyacittagarubhāvavūpasamalakkhaṇā. Kāyassa mudubhāvo kāyamudutā. Tathā cittamudutā. Tā kāyacittathaddhabhāvavūpasamalakkhaṇā. Kammani sādhu kammaññaṃ, tassa bhāvo kammaññatā, kāyassa kammaññatā kāyakammaññatā. Tathā cittakammaññatā. Tā kāyacittaakammaññabhāvavūpasamalakkhaṇā. Paguṇassa bhāvo pāguññaṃ, tadeva pāguññatā, kāyassa pāguññatā kāyapāguññatā. Tathā cittapāguññatā. Tā kāyacittānaṃ gelaññavūpasamalakkhaṇā. Kāyassa ujukabhāvo kāyujukatā. Tathā cittujukatā. Tā kāyacittānaṃ ajjavalakkhaṇā. Yathākkamaṃ panetā kāyacittānaṃ sārambhādikaradhātukkhobhapaṭipakkhapaccayasamuṭṭhānā, kāyoti cettha vedanādikkhandhattayassa gahaṇaṃ. Yasmā cete dve dve dhammāva ekato hutvā yathāsakaṃ paṭipakkhadhamme hananti, tasmā idheva duvidhatā vuttā, na samādhiādīsu. Apica cittappassaddhiādīhi cittasseva passaddhādibhāvo hoti, kāyappassaddhiādīhi pana rūpakāyassapi taṃsamuṭṭhānapaṇītarūpapharaṇavasenāti tadatthasandassanatthañcettha duvidhatā vuttā. Sobhanānaṃ sabbesampi sādhāraṇā niyamena tesu uppajjanatoti sobhanasādhāraṇā.
身体的宁静称为身宁静，心的宁静称为心宁静。身心二者皆为坚固清净的稳定标志。身体的轻盈称为身轻，心亦轻盈。此二者标志身心轻安坚稳。身体的柔软称为身柔软，心亦柔软，此为身心柔和稳固的标志。行为善良称为行为善趣，行为的本性为善，此为身心行为善趣的标志。性恶之相即恶性，是身体恶性之标志，心亦为恶性，此乃身心恶性之憎恶标志。身体的正直称为身体正直，心亦正直，此为身心坚正稳固的标志。于行为善恶上，身体的行为善趣称为身体行为善趣，心亦是心的行为善趣标志。各自加以起用，身体和心各自有轻重柔正、善恶的差别。对于身体和心之组成，依赖身心二蕴结合而生起，身体指的是感受及色法的二蕴。由此身心二者二及二合而成，并依照各自相反的修行法相互摧毁，因此此处说为二分法，非谓定等其他法。虽说心宁静等是心的状态，但身体宁静等虽存于有形身体中，亦是诸法集合之上的精妙负载，故此处说为二分法。所有美好品质普遍皆因其缘而生起，成就一般之美好。
§7
7. Sammā vadanti etāyāti sammāvācā, vacīduccaritavirati. Sā catubbidhā musāvādā veramaṇi, pisuṇavācā veramaṇi, pharusavācā veramaṇi, samphappalāpā veramaṇīti. Kammameva kammanto suttantavanantādayo viya. Sammā pavatto kammanto sammākammanto, kāyaduccaritavirati. Sā tividhā pāṇātipātā veramaṇi, adinnādānā veramaṇi, kāmesumicchācārā veramaṇīti. Sammā ājīvanti etenāti sammāājīvo, micchājīvavirati. So pana ājīvahetukakāyavacīduccaritato viramaṇavasena sattavidho, kuhanalapanādimicchājīvaviramaṇavasena bahuvidho vā. Tividhāpi panetā paccekaṃ sampattasamādānasamucchedavirativasena tividhā viratiyo nāma yathāvuttaduccaritehi viramaṇato.
第七，所谓正语是指正确的话语，即断恶口。此正语包含四种戒恶语，分别是禁止妄语、禁止两舌、禁止粗恶语、禁止杂秽语。行为本身即是业，圣教中的诸种对治法亦如是。正当实施的业即是正业，从身口恶行中断者即为戒除恶行。此正止恶口包含三种戒杀生、戒盗取、戒邪淫。正命即是正当谋生，断恶命，即不从事邪恶谋生。因止恶行恶口的正命修戒其种类繁多，包括防止暗室偷盗等各种恶命断除法。以上三者都是对个人业障斩断障碍的三种断绝戒法，称为三正戒断离，以保护身口戒律不退失，便能断除恶行。
§8
8. Karoti paradukkhe sati sādhūnaṃ hadayakhedaṃ janeti, kirati vā vikkhipati paradukkhaṃ, kiṇāti vā taṃ hiṃsati, kiriyati vā dukkhitesu pasāriyatīti karuṇā, sā paradukkhāpanayanakāmatālakkhaṇā. Tāya hi paradukkhaṃ apanīyatu vā, mā vā, tadākāreneva sā pavattati. Modanti etāyāti muditā, sā parasampattianumodanalakkhaṇā, appamāṇasattārammaṇattā appamāṇā, tā eva appamaññā. Nanu ca ‘‘catasso appamaññā’’ti vakkhati, kasmā panettha dveyeva vuttāti? Adosatatramajjhattatāhi mettupekkhānaṃ gahitattā. Adosoyeva hi sattesu hitajjhāsayavasappavatto mettā nāma. Tatramajjhattatāyeva tesu paṭighānunayavūpasamappavattā upekkhā nāma. Tenāhu porāṇā –
第八：在觉知他人痛苦时，良善者的心会感受到伤害；在他人痛苦中活动或搅扰时，或者因他人痛苦而愤恨或伤害时，这就是慈悲，其特色即为愿意解除他人痛苦。借由此慈悲之心，能解除或消弭他人之痛苦；否则，恰恰因着此心而继续发生痛苦。因而产生欢喜者谓之喜悦，这是赞叹他人成功之特征，具有无限宽广、无量增长、无边尽的品质，此即无量欢喜。然他语所谓“四无量心”，为何此处仅说二者？此因在恼怒之处，心之中庸特征表现于慈爱与慈悲。恼怒之处，即为有情中利益他人之思惟活跃，称为慈爱。于此中庸（不偏不倚）处即为消弭敌意、怨恨、缓和心境者，谓为舍。古人因此说——
‘‘Abyāpādena mettā hi, tatramajjhattatāya ca;
“由无杀害故，慈爱成立；且有中庸故；无法持故舍成立。”
Upekkhā gahitā yasmā, tasmā na gahitā ubho’’ti. (abhidha. 70);
（此语见于阿毗达摩第七十经）
Pakārena jānāti aniccādivasena avabujjhatīti paññā, sā eva yathāsabhāvāvabodhane ādhipaccayogato indriyanti paññindriyaṃ. Atha saññāviññāṇapaññānaṃ kiṃ nānākaraṇanti? Saññā tāva nīlādivasena sañjānanamattaṃ karoti, lakkhaṇappaṭivedhaṃ kātuṃ na sakkoti. Viññāṇaṃ lakkhaṇappaṭivedhampi sādheti, ussakkitvā pana maggaṃ pāpetuṃ na sakkoti. Paññā pana tividhampi karoti, bālagāmikaheraññikānaṃ kahāpaṇāvabodhanamettha nidassananti. Ñāṇavippayuttasaññāya cettha ākāraggahaṇavasena uppajjanakāle viññāṇaṃ abbohārikaṃ, sesakāle balavaṃ. Ñāṇasampayuttā pana ubhopi tadanugatikā honti. Sabbathāpi pañcavīsatīti sambandho.
智慧方面：由观察无常等性质而通达，称为般若智；它因缘行而生，通晓各种根境呈现。至于想与识方面，想仅辨识色蓝等差别，仅仅辨识表象，不能断知相貌。识能够断知相貌，但明了后无法通达解脱道。智慧则包含三种有力表现，为儿童、奴仆、义工等传授教法，这里以此为喻说明。与智慧无分离之想，虽起用于起始，识此时为主动，终则退居次要。与智慧相连两者，皆随正道而转行。整体共二十五者，彼此相联。
§9
9.‘‘Terasaññasamānā’’tyādi tīhi rāsīhi vuttānaṃ saṅgaho.
第九：“三同想”等名称，按三类集体说明。
Sobhanacetasikavaṇṇanā niṭṭhitā. · 净心所解释已毕。
Sampayoganayavaṇṇanā相应法解释
§10
10. Cittena saha aviyuttā cittāviyuttā, cetasikāti vuttaṃ hoti. Uppajjatīti uppādo, cittameva uppādo cittuppādo. Aññattha pana sasampayuttaṃ cittaṃ cittuppādoti vuccati ‘‘uppajjati cittaṃ etenāti uppādo, dhammasamūho, cittañca taṃ uppādo cāti cittuppādo’’ti katvā. Samāhāradvandepi hi pulliṅgaṃ katthaci saddavidū icchanti. Tesaṃ cittāviyuttānaṃ cittuppādesu paccekaṃ sampayogo ito paraṃ yathāyogaṃ pavuccatīti sambandho.
第十：心（citta）与其未分别的状态（aviyutta citta）及心理状态（cetasika）相称。起生意谓生起，起生即是心的生成，即心生。另有说法，合连而生的心称为心生，即“心生心，从这一说起作起生，称为心生”，是法之集合，心亦为此起生，故名为心生。部分语爱雄性的人士讣欲特定词语，其中aviyutta cittā表示未分别心，cittuppāda为心生。这类未分别心到心生间的相互联系，从此到彼，依序相续，称为联系。
Aññasamānacetasikasampayoganayavaṇṇanā其他共通心所相应法解释
§13
13. Sabhāvena avitakkattā dvipañcaviññāṇāni vajjitāni etehi, tehi vā etāni vajjitānīti dvipañcaviññāṇavajjitāni, catucattālīsa kāmāvacaracittāni. Tesu ceva ekādasasu paṭhamajjhānacittesu ca vitakko jāyati sesānaṃ bhāvanābalena avitakkattāti adhippāyo.
第十三条：以无分别心的议会心为基础，二十五种清净心被摒弃。凭此或彼，即这些被摒弃的称为二十五种清净心所摈弃的，即四十四种欲净心中受制者。在这些之中，第十一种及初禅心中生起思维，其余依托修习力量保持无思维，这称为支配之心。
§14
14.Tesu ceva pañcapaññāsasavitakkacittesu, ekādasasu dutiyajjhānacittesu cāti chasaṭṭhicittesu vicāro jāyati.
第十四条：五十五种有思维的清净心，第十一种的第二禅心，以及六十六种调心中分别的思维生起。
§15
15. Dvipañcaviññāṇehi, vicikicchāsahagatena cāti ekādasahi vajjitesu aṭṭhasattaticittesu adhimokkho jāyati.
第十五条：在二十五种清净心中，因怀疑心而生起的错乱状态，在十一种被摈弃心与七十八种心中产生斥责意。
§16
16. Pañcadvārāvajjanena, dvipañcaviññāṇehi, sampaṭicchanadvayena, santīraṇattayena cāti soḷasahi vajjitesu tesattatiyā cittesu vīriyaṃ jāyati.
第十六条：因五门戒护、二十五种清净心、觉知两分、三重胜过，在十六种被摈弃心及七十三种心中生起精进。
§17
17. Domanassasahagatehidvīhi , upekkhāsahagatehi pañcapaññāsacittehi, kāyaviññāṇadvayena, ekādasahi catutthajjhānehi cāti sattaticittehi vajjitesu ekapaññāsacittesu pīti jāyati.
第十七条：因惭愧心与舍心，及五十五种有思心、两种身识心，十一种第四禅心，以及七十三种被摈弃心中的五十一种心内发生喜悦。
§18
18. Ahetukehi aṭṭhārasahi, momūhehi dvīhi cāti vīsatiyā cittehi vajjitesu ekūnasattaticittesu chando jāyati.
第十八条：因无因缘者十八、愚痴二，在二十种被摈弃心中的七十一种心中生起欲求。
§19
19.Te panāti pakiṇṇakavivajjitā taṃsahagatā ca. Yathākkamanti vitakkādichapakiṇṇakavajjitataṃsahitakamānurūpato. ‘‘Chasaṭṭhi pañcapaññāsā’’tyādi ekavīsasatagaṇanavasena, ekūnanavutigaṇanavasena ca yathārahaṃ yojetabbaṃ.
19.「是谓排除杂染者及所随附者」是指排除诸念及其杂染所随附之义。谓根据念头等杂染不生灭之相，合于相应而生。譬如以「六十与五十之和」等，依二十一百数及不满百数，依其真实应合而造作。
Aññasamānacetasikasampayoganayavaṇṇanā niṭṭhitā. · 其他共通心所相应法解释已毕。
Akusalacetasikasampayoganayavaṇṇanā不善心所相应法之阐释
§20
20. ‘‘Sabbākusalasādhāraṇā’’ti vatvā tadeva samatthetuṃ ‘‘sabbesupī’’tyādi vuttaṃ. Yo hi koci pāṇātipātādīsu paṭipajjati, so sabbopi mohena tattha anādīnavadassāvī ahirikena tato ajigucchanto, anottappena anottappanto, uddhaccena avūpasanto ca hoti, tasmā te sabbākusalesu upalabbhanti.
20.称为「一切善法之共性」，即谓说『一切皆具足』等，旨在说明其共同具足之理。若有人从事杀生等恶业，则此人总是被贪、嗔、痴蒙蔽，于其中不见如实不耻，亦不生懊悔，心意散乱不安定，故在一切善法中不生受用。
§21
21.Lobhasahagatacittesvevāti eva-kāro adhikāratthāyapi hotīti ‘‘diṭṭhisahagatacittesū’’tiādīsupi avadhāraṇaṃ daṭṭhabbaṃ. Sakkāyādīsu hi abhinivisantassa tattha mamāyanasambhavato diṭṭhi lobhasahagatacittesveva labbhati. Mānopi ahaṃmānavasena pavattanato diṭṭhisadisova pavattatīti diṭṭhiyā saha ekacittuppādena pavattati kesarasīho viya aparena tathāvidhena saha ekaguhāyaṃ, na cāpi dosamūlādīsu uppajjati attasinehasannissayabhāvena ekantalobhapadaṭṭhānattāti so diṭṭhivippayuttesveva labbhati.
21.因贪蕴藏心中故，其作用亦为主宰，即便在「执见蕴藏心」等名相中亦应观察。因我见等于身见等方面，此中因我执生，故执见亦得于蕴藏心即为贪意心。又我执亦因自我观转动，故执见与一心同生，譬如狮子与其首冠色相相应，或如同一洞穴中并生。不由于嗔根等生，不依自爱缘而生，乃因贪意根所现执见相，故得执见与贪意心共生。
§24
24. Tathā parasampattiṃ usūyantassa, attasampattiyā ca parehi sādhāraṇabhāvaṃ anicchantassa, katākataduccaritasucarite anusocantassa ca tattha tattha paṭihananavaseneva pavattanato issāmacchariyakukkuccāni paṭighacittesveva.
24.同理，对他人之成就生忌妒，对自己之成就心生不愿，见他行恶恶行方止，心中所生痛惜悲愤之意，皆如同反复起落，产生憎恶、嫉妒、悔恨、怨恨等心，与反对之心相应。
§25
25. Akammaññatāpakatikassa tathā sabhāvatikkhesu asaṅkhārikesu pavattanāyogato thinamiddhaṃ sasaṅkhārikesveva labbhati.
25.不善行为之根本断灭时，及在诸性难修之境界，因起心昏沉懈怠，亦如同修行禅定时所现心静不动之相。
§27
27. Sabbāpuññesveva cattāro cetasikā gatā, lobhamūleyeva yathāsambhavaṃ tayo gatā, dosamūlesveva dvīsu cattāro gatā, tathā sasaṅkhāreyeva dvayanti yojanā. Vicikicchā vicikicchācitte cāti ca-saddo avadhāraṇe. Vicikicchā vicikicchācitteyevāti sambandho.
27.一切功德之心法共有四种，依贪根之性如理具足为三种，依嗔根之性有二者，依行蕴亦有二者，如此合计有多种。疑惑心名为「怀疑」，与怀疑心名称相同。二者有相互关联之义。
Akusalacetasikasampayoganayavaṇṇanā niṭṭhitā. · 不善心所相应法之阐释已毕。
Sobhanacetasikasampayoganayavaṇṇanā净心所相应法之阐释
§29
29. Lokuttaracittesu pādakajjhānādivasena kadāci sammāsaṅkappaviraho siyā, na pana viratīnaṃ abhāvo maggassa kāyaduccaritādīnaṃ samucchedavasena, phalassa ca tadanukūlavasena pavattanatoti vuttaṃ ‘‘viratiyo panā’’tyādi. Sabbathāpīti sabbehipi taṃtaṃduccaritadurājīvānaṃ vidhamanavasappavattehi ākārehi. Na hi etāsaṃ lokiyesu viya lokuttaresupi musāvādādīnaṃ visuṃ visuṃ pahānavasena pavatti hoti sabbesameva duccaritadurājīvānaṃ tena tena maggena kesañci sabbaso, kesañci apāyagamanīyādiavatthāya pahānavasena ekakkhaṇe samucchindanato. Nanu cāyamattho ‘‘ekatovā’’ti imināva siddhoti? Taṃ na, tissannaṃ ekatovuttiparidīpanamattena catubbidhavacīduccaritādīnaṃ paṭipakkhākārappavattiyā adīpitattā. Keci pana imamatthaṃ asallakkhetvāva ‘‘‘sabbathāpī’ti idaṃ atiritta’’nti vadanti, tattha tesaṃ aññāṇameva kāraṇaṃ. ‘‘Niyatā’’ti imināpi lokiyesu viya kadāci sambhavaṃ nivāreti. Tathā hetā lokiyesu yevāpanakavasena desitā, idha pana sarūpeneva. Kāmāvacarakusalesvevāti avadhāraṇena kāmāvacaravipākakiriyesu mahaggatesu ca sambhavaṃ nivāreti. Tathā ceva upari vakkhati. Kadācīti musāvādādiekekaduccaritehi paṭiviramaṇakāle. Kadāci uppajjantāpi na ekato uppajjanti vītikkamitabbavatthusaṅkhātānaṃ attano ārammaṇānaṃ sambhavāpekkhattāti vuttaṃ ‘‘visuṃ visu’’nti.
29. 在出世间心、足念等心品中，有时会出现与正思惟相离的状态，但这并非断绝修戒比库因身业恶行而生灭之道及相应果报，只是在特定功用上有所分别。因此经中说“戒行为本”等。所谓一切恶缘恶行者，是指所有恶劣伤害生命、难以长久生存的恶行因缘，因其种种不善之因缘而生起，无论世间或出世间，虚妄等恶行的断除都是渐次进行，不能在某一时刻将所有因缘完全断灭。未必因为某因缘一时断尽，就称为“统一”。这里所说“统一”，并非字面之意，而是指因四种恶口业的对立行而被熄灭相应对治。有人执着此意而称“一切同时”“一切断尽”，属于过度误解，缘此其认识偏差。所谓“定时发生”，即如世间事物有时会发生，有时则止息。正如所说，世间中善欲行相续皆有其业果报的相续，生起时或不生起，因缘变异而常有变化。如上所言，为断除一恶口罪行而断除时，有时虽生起恶行，但未必同时全然发生，是因各自依赖其自身之缘起。故称“渐次渐次”等。
§30
30. Appanāppattānaṃ appamaññānaṃ na kadāci somanassarahitā pavatti atthīti ‘‘pañcama…pe… cittesu cā’’ti vuttaṃ. Vinīvaraṇāditāya mahattaṃ gatāni, mahantehi vā jhāyīhi gatāni pattānīti mahaggatāni. Nānā hutvāti bhinnārammaṇattā attano ārammaṇabhūtānaṃ dukkhitasukhitasattānaṃ āpāthagamanāpekkhatāya visuṃ visuṃ hutvā. Etthāti imesu kāmāvacarakusalacittesu, karuṇāmuditābhāvanākāle appanāvīthito pubbe paricayavasena upekkhāsahagatacittehipi parikammaṃ hoti, yathā taṃ paguṇaganthaṃ sajjhāyantassa kadāci aññavihitassapi sajjhāyanaṃ, yathā ca paguṇavipassanāya saṅkhāre sammasantassa kadāci paricayabalena ñāṇavippayuttacittehipi sammasananti upekkhāsahagatakāmāvacaresu karuṇāmuditānaṃ asambhavavādo kecivādo kato. Appanāvīthiyaṃ pana tāsaṃ ekantato somanassasahagatesveva sambhavo daṭṭhabbo bhinnajātikassa viya bhinnavedanassapi āsevanapaccayābhāvato.
30. 五根心中，具足专注无失念的状态不曾缺乏明显的欢喜，因此说“五根……心中”等。所谓能断诸烦恼之根本，众多出定禅者所达到的境界即为“高等境界”。他们因种种分别分别而对自身依止的心处所生起的苦乐快不快之感受，均在修习断舍上彼此分别显现。就此而言，在善欲行心中，慈、喜、舍三无碍慈心缘起时，若未专注于此，无明暗昧的习气虽存，但因先前内在熟知，仅稍加修持时，仍有相关作用。这如同一缕善法的网状结，若对另个修习法门亦很熟悉，则于观察恶法习气时，能以亲近力量与智慧相应之心加以绽放。有些关于慈喜舍无碍善欲行的非现实时的论断，属于不可能实现的说法。专注无失念的状态，仅在具足欢喜的诸心中发生，此因不同性质的觉受不存在亲近缘，故生起量虽异，无非因各自缘起不存亲近。
§32
32.Tayo soḷasacittesūti sammāvācādayo tayo dhammā aṭṭhalokuttarakāmāvacarakusalavasena soḷasacittesu jāyanti.
32. 关于第十五、十六心品，三种规范所指，乃是依八种出世间善欲行之心而生起的十六心中的三种。
§33
33. Evaṃ niyatāniyatasampayogavasena vuttesu aniyatadhamme ekato dassetvā sesānaṃ niyatabhāvaṃ dīpetuṃ ‘‘issāmaccherā’’tyādi vuttaṃ. Issāmaccherakukkuccaviratikaruṇādayo nānā kadāci jāyanti, māno ca kadāci ‘‘seyyohamasmī’’tyādivasappavattiyaṃ jāyati. Thinamiddhaṃ tathā kadāci akammaññatāvasappavattiyaṃ saha aññamaññaṃ avippayogivasena jāyatīti yojanā. Atha vā māno cāti ettha ca-saddaṃ ‘‘sahā’’ti etthāpi yojetvā thinamiddhaṃ tathā kadāci saha ca sasaṅkhārikapaṭighe, diṭṭhigatavippayuttasasaṅkhārikesu ca issāmacchariyakukkuccehi, mānena ca saddhiṃ, kadāci taditarasasaṅkhārikacittasampayogakāle, taṃsampayogakālepi vā nānā ca jāyatīti yojanā daṭṭhabbā. Apare pana ācariyā ‘‘māno ca thinamiddhañca tathā kadāci nānā kadāci saha ca jāyatī’’ti ettakameva yojesuṃ.
33. 因为因缘的无常有时在无序无规律条件下呈现一致性，且能显示余者的有序性，故有“嫉妒、贪欲、忧愁之断戒，慈悲等情起多种生起”，及“傲慢有时会以‘我是最佳’之语相续生起”的说法。昏沉瞋恚，有时共同生起，有时因不作为而断续，于某些条件下互相无缘共存。又或因共起，又受相关行为之缠绕，因见解不同等缘，则嫉妒、贪欲等会不时依缘变化，有时相依相续。部分师长亦言“傲慢与昏沉有时共同生起，有时不同时生”，即对此生起状态的简单归纳而已。
§34
34.Sesāti yathāvuttehi ekādasahi aniyatehi itare ekacattālīsa. Keci pana ‘‘yathāvuttehi aniyatayevāpanakehi sesā niyatayevāpanakā’’ti vaṇṇenti, taṃ tesaṃ matimattaṃ, idha yevāpanakanāmena kesañci anuddhaṭattā. Kevalañhettha niyatāniyatavasena cittuppādesu yathārahaṃ labbhamānacetasikamattasandassanaṃ ācariyena kataṃ, na yevāpanakanāmena keci uddhaṭāti.
34. 关于余者，如前所说，有十一无常具变化因缘相续，及另外四十一较无常者。有些人则说“如前说那些无常因缘，其余皆为有常因缘”。此语为其片面观点。此处无常因缘与常因缘均为心产生之条件，依心量视见层次的差异而做出区分，由老师述说，非因某一因缘有显著优越性而为无常中之常。
Evaṃ tāva ‘‘phassādīsu ayaṃ dhammo ettakesu cittesu upalabbhatī’’ti cittaparicchedavasena sampayogaṃ dassetvā idāni ‘‘imasmiṃ cittuppāde ettakā cetasikā’’ti cetasikarāsiparicchedavasena saṅgahaṃ dassetuṃ ‘‘saṅgahañcā’’tyādi vuttaṃ.
如是，之前所述“于触及等心中，此法乃生”的见地，用心品辨析法理显现其相续关系，现在以“于此心产生之中，此理微细脑识即呈现”为心识根本的整体解说，且以“整体”为名作综述，言“此为综述也”等。
Sobhanacetasikasampayoganayavaṇṇanā niṭṭhitā. · 净心所相应法之阐释已毕。
Sampayoganayavaṇṇanā niṭṭhitā. · 相应法之阐释已毕。
Saṅgahanayavaṇṇanā摄法之阐释
§35
35.‘‘Chattiṃsā’’tyādi tattha tattha yathārahaṃ labbhamānakadhammavasena gaṇanasaṅgaho.
35.“三十六”以及其他数字，皆依适当获得的法义，汇集计数归纳。
§36
36. Paṭhamajjhāne niyuttāni cittāni, taṃ vā etesaṃ atthīti paṭhamajjhānikacittāni. Appamaññānaṃ sattārammaṇattā, lokuttarānañca nibbānārammaṇattā vuttaṃ ‘‘appamaññāvajjitā’’ti. ‘‘Tathā’’ti iminā aññasamānā, appamaññāvajjitā sobhanacetasikā ca saṅgahaṃ gacchantīti ākaḍḍhati. Upekkhāsahagatāti vitakkavicārapītisukhavajjā sukhaṭṭhānaṃ paviṭṭhaupekkhāya sahagatā. Pañcakajjhānavasenāti vitakkavicāre visuṃ visuṃ atikkamitvā bhāventassa nātitikkhañāṇassa vasena desitassa jhānapañcakassa vasena. Te pana ekato atikkamitvā bhāventassa tikkhañāṇassa vasena desitacatukkajjhānavasena dutiyajjhānikesu vitakkavicāravajjitānaṃ sambhavato catudhā eva saṅgaho hotīti adhippāyo.
36.第一禅中专注的心，称为第一禅心。谓其具有无上觉知、具足安乐的特质，且适合离世法乃至涅槃之具足安乐，故称“具足无上觉知”。“如是”的意思是与之同类的“具足无上觉知”是美善的心，故此汇总说明。所谓“伴随平等无喜无厌”，即心伴随着思维、观想、喜悦、乐受，展开在安乐境界中，且与平等心并住。由五种禅那所成，越过粗重的思维观想深入安乐，称为禅的五禅。第一禅已超越粗重思维者，由三禅的思维无扰净境产生；第二禅亦以无思维安乐为基础，产生四禅中无思的缘起，故而总结出四种禅的心态。
§37
37.Tettiṃsadvayaṃ catutthapañcamajjhānacittesu.
37.三十七品双数的心，存在于第四至第五禅心中。
Mahaggatacittasaṅgahanayavaṇṇanā广大心摄集方法的注释
§38
38.Tīsūti kusalavipākakiriyavasena tividhesu sīlavisuddhivasena suvisodhitakāyavacīpayogassa kevalaṃ cittasamādhānamattena mahaggatajjhānāni pavattanti, na pana kāyavacīkammānaṃ visodhanavasena, nāpi duccaritadurājīvānaṃ samucchindanapaṭippassambhanavasenāti vuttaṃ ‘‘virativajjitā’’ti. Paccekamevāti visuṃ visuṃyeva. Pannarasasūti rūpāvacaravasena tīsu, āruppavasena dvādasasūti pannarasasu. Appamaññāyo na labbhantīti ettha kāraṇaṃ vuttameva.
38.“三为”指善恶果报业的三种功德力量，以戒净为标准净化身语意业，单凭心定完成之，产生广大无比禅定，而非依身语净化，亦非断除恶行的息灭安稳力量，称为“离欲所摄”。谓此仅指内心之修持。所谓“独自”的意思是单纯地、全部如此。十五数指三种形态：物质形态有三十五，非形态还有十二，合计十五十五。因未得无上无轻安乐之觉知，即使以此缘起无漏禅定，亦无法生起，故此说明缘由。
Mahaggatacittasaṅgahanayavaṇṇanā niṭṭhitā. · 广大心摄集方法的注释终了。
Kāmāvacarasobhanacittasaṅgahanayavaṇṇanā欲界美心摄集方法的注释
§40
40.Paccekamevāti ekekāyeva. Appamaññānaṃ hi sattārammaṇattā, viratīnañca vītakkamitabbavatthuvisayattā natthi tāsaṃ ekacittuppāde sambhavoti lokiyaviratīnaṃ ekantakusalasabhāvattā natthi abyākatesu sambhavoti vuttaṃ ‘‘virativajjitā’’ti. Tenāha ‘‘pañca sikkhāpadā kusalāyevā’’ti (vibha. 715). Itarathā saddhāsatiādayo viya ‘‘siyā kusalā, siyā abyākatā’’ti vadeyya. Phalassa pana maggapaṭibimbabhūtattā, duccaritadurājīvānaṃ paṭippassambhanato ca na lokuttaraviratīnaṃ ekantakusalatā yuttāti tāsaṃ tattha aggahaṇaṃ. Kāmāvacaravipākānampi ekantaparittārammaṇattā, appamaññānañca sattārammaṇattā, viratīnampi ekantakusalattā vuttaṃ ‘‘appamaññāvirativajjitā’’ti.
40.“独自”指出净心单一体性。因具足无上觉知，离欲者因缺乏应当观照之境界，故无单一心的生起，显示世俗离欲者虽修善行，但无法达到绝对善的本性，未达成无漏者故无“离欲所摄”之称。故言“戒五戒者纯善也”如释义715。也有人说应从信乐等心态中观之为“或善或不动”，但其果显现为道之反映，因恶行断除及息灭安稳，故称非世俗离欲者之纯善。即使对欲行的果报，也因单一避免及无上具足缘起，称之为“具足无上离欲所摄”。
Nanu ca paññattādiārammaṇampi kāmāvacarakusalaṃ hotīti tassa vipākenapi kusalasadisārammaṇena bhavitabbaṃ yathā taṃ mahaggatalokuttaravipākehīti? Nayidamevaṃ, kāmataṇhādhīnassa phalabhūtattā. Yathā hi dāsiyā putto mātarā icchitaṃ kātuṃ asakkonto sāmikeneva icchiticchitaṃ karoti, evaṃ kāmataṇhāyattatāya dāsisadisassa kāmāvacarakammassa vipākabhūtaṃ cittaṃ tena gahitārammaṇaṃ aggahetvā kāmataṇhārammaṇameva gaṇhātīti. Dvādasadhāti kusalavipākakiriyabhedesu paccekaṃ cattāro cattāro dukāti katvā tīsu dvādasadhā.
然而，对既定境界如欲行善亦是善，因其果报亦属善境界，应否视为无上无漏果？答案是否定的，因为其果是由欲贪引起。如同奴婢之子因母之欲求不能成，唯由主人意志成就，故奴婢之子以主人意志为果。欲贪牵引害心以此果为主，以此定为欲贪果。三种善恶果报功德力量中又分为四种、四种、九种，则称“三为十二”。
§42
42. Idāni imesu paṭhamajjhānikādīhi dutiyajjhānikādīnaṃ bhedakaradhamme dassetuṃ ‘‘anuttare jhānadhammā’’tyādi vuttaṃ. Anuttare citte vitakkavicārapītisukhavasena jhānadhammā visesakā bhedakā. Majjhime mahaggate appamaññā, jhānadhammā ca. Parittesu kāmāvacaresu viratī, ñāṇapītī ca appamaññā ca visesakā, tattha viratī kusalehi vipākakiriyānaṃ visesakā, appamaññā kusalakiriyehi vipākānaṃ, ñāṇapītī pana tīsu paṭhamayugaḷādīhi dutiyayugaḷādīnanti daṭṭhabbaṃ.
42. 现在须从初禅等起、第二禅等不同之法中，显示其差别，称为「无上禅法」等。所谓无上禅法者，于无漏心中，以思维与伺察、喜悦与乐味为特异区别之禅法。中禅是大欢喜、无比之禅法。出离禅中，戒除欲界行为、智慧之喜与无比乐为特异区别，其中戒行为胜于善之果报，乐为善业果报，智慧之喜则当由初禅等三种前组与第二组而下之不同阶段得见。
Kāmāvacarasobhanacittasaṅgahanayavaṇṇanā niṭṭhitā. · 欲界美心摄集方法的注释终了。
Akusalacittasaṅgahanayavaṇṇanā不善心摄集方法的注释
§44
44.Dutiye asaṅkhāriketi diṭṭhivippayutte asaṅkhārike lobhamānena tatheva aññasamānā, akusalasādhāraṇā ca ekūnavīsati dhammāti sambandho.
44. 第二，即非造作者，是于对见相违者中，是因贪爱妄念，及其他相似之不善普遍法，共二十一法之关系。
§45
45.Tatiyeti upekkhāsahagatadiṭṭhisampayutte asaṅkhārike.
45. 第三，谓与舍涩相应、于对见相违之非造作者。
§46
46.Catuttheti diṭṭhivippayutte asaṅkhārike.
46. 第四，谓对见相违之非造作者。
§47
47.Issāmacchariyakukkuccāni panettha paccekameva yojetabbāni bhinnārammaṇattāyevāti adhippāyo.
47. 至于嫉妒、恶意、猜忌者，应以此处之个别分别为界，此为主导观念。
§50
50. Adhimokkhassa nicchayākārappavattito dveḷhakasabhāve vicikicchācitte sambhavo natthīti ‘‘adhimokkhavirahitā’’ti vuttaṃ.
50. 断尽（解脱）之决断形态发起于两难之心，疑惑心则无此故，故称为“无断尽者”。
§51
51. Ekūnavīsati paṭhamadutiyaasaṅkhārikesu, aṭṭhārasa tatiyacatutthaasaṅkhārikesu, vīsa pañcame asaṅkhārike, ekavīsa paṭhamadutiyasasaṅkhārikesu, vīsati tatiyacatutthasasaṅkhārikesu, dvāvīsa pañcame sasaṅkhārike, pannarasa momūhadvayeti evaṃ akusale sattadhā ṭhitāti yojanā.
51. 在第一、第二行无行为位共十九个，在第三、第四行为十八个，在第五行为二十个无为位，在第一、第二三行为二十一有行为位，在第二三第四行为二十二有行为位，第十五为迷惑二重，如此七种不善业态依此顺序排列。
§52
52.Sādhāraṇāti akusalānaṃ sabbesameva sādhāraṇabhūtā cattāro samānā ca chandapītiadhimokkhavajjitā aññasamānā apare dasāti ete cuddasa dhammā sabbākusalayoginoti pavuccantīti yojanā.
52. 通说者，谓所有不善法皆为共相法，有四种共具，即：同欲、同离欲、同禁戒、同于他处，共计十三法，称为诸不善行者所具备。
Akusalacittasaṅgahanayavaṇṇanā niṭṭhitā. · 不善心摄集方法的注释终了。
Ahetukacittasaṅgahanayavaṇṇanā无因心摄集法注释
§54
54.‘‘Tathā’’ti iminā aññasamāne paccāmasati.
54. 『如是』者，用于表达与其他同类法相对而强调。
§56
56. Manoviññāṇadhātuyā viya visiṭṭhamananakiccāyogato mananamattā dhātūti manodhātu. Ahetukapaṭisandhiyugaḷeti upekkhāsantīraṇadvaye.
56. 心识界如同特别的聚集体，因无量事相应而构成，仅由思惟而成，故名心界。由因缘成对，即无因对有因，及无智对安忍二法所组成。
§58
58. Dvādasa hasanacitte, ekādasa voṭṭhabbanasukhasantīraṇesu, dasa manodhātuttikāhetukapaṭisandhiyugaḷavasena pañcasu, satta dvipañcaviññāṇesūti aṭṭhārasāhetukesu cittuppādesu saṅgaho catubbidho hotīti yojanā.
58. 十二为笑意心，十一为安心喜乐对治，十为因行因缘对治之心，共五，七乘二十五识。此十八因缘所起之心，可分为四种，由此而成聚合。
§59
59.Tettiṃsavidhasaṅgahoti anuttare pañca, tathā mahaggate, kāmāvacarasobhane dvādasa, akusale satta, ahetuke cattāroti tettiṃsavidhasaṅgaho.
59. 三十三种聚合，最高者为五种正断聚合，如欲界十二、不善七和无因四共计三十三种聚合。
§60
60.Itthaṃ yathāvuttanayena cittāviyuttānaṃ cetasikānaṃ cittaparicchedavasena vuttaṃ sampayogañca cetasikarāsiparicchedavasena vuttaṃ saṅgahañca ñatvā yathāyogaṃ cittena samaṃ bhedaṃ uddise ‘‘sabbacittasādhāraṇā tāva satta ekūnanavuticittesu uppajjanato paccekaṃ ekūnanavutividhā , pakiṇṇakesu vitakko pañcapaññāsacittesu uppajjanato pañcapaññāsavidho’’tyādinā katheyyāti attho.
第六十节。依照前已说明之法，心所分别已断者之诸心行，以心分法表达；以心所根分别为心行分别法表达；了解汇总法后，如何以心为顺对应而辨别差异，示现：『一切心所共有者共为七种，发生于九十九种心中分别为九十九种，各种散乱心中因所分别为五十五种散乱各异的五十五种』等，依此理说。此义乃当如此解释。
Ahetukacittasaṅgahanayavaṇṇanā niṭṭhitā. · 无因心摄集法注释终。
Iti abhidhammatthavibhāviniyā nāma abhidhammatthasaṅgahavaṇṇanāya · 如是，在名为《阿毗达摩义阐明》的《阿毗达摩义摄》注释中，
Cetasikaparicchedavaṇṇanā niṭṭhitā. · 心所分别章注释终。