Pañcavīsatimo paricchedo
Pañcavīsatimo paricchedo第二十五章
25. Vipassanāvuddhikathā二十五、观增长论
§981
981.
九百八十一。
Sīlacittadiṭṭhikaṅkhāvitaraṇavisuddhiyo ;
戒、心、见及疑惑的断除之清净;
Patvā kalāpato tāva, sammaseyya tato paraṃ.
破除缠结之后,即得此清净,接着证至他果。
§982
982.
九百八十二。
Kalāpato sammasanaṃ, udayabbayadassanaṃ;
破除缠结即为正念正定,能显现起灭;
Bhaṅgañāṇaṃ bhayañāṇaṃ, tathādīnavanibbidā.
能知灭坏,能知畏怖,由此而生厌离。
§983
983.
九百八十三。
Muccitukamyatāñāṇaṃ, paṭisaṅkhānupassanā;
解脱所欲之智,谓即反观内观;
Saṅkhārupekkhānulomamiccānukkamato ṭhitā.
依缘观察诸行无常,顺其本性而住。
§984
984.
九百八十四。
Vipassanāti cakkhātā, dasañāṇaparamparā;
称为内观者,是十种智慧之传承;
Lakkhaṇattayamāhacca, saṅkhāresu pavattati.
以对诸相之本质毫不厌弃,观察诸行而流转者也。
§985
985.
Tasmā kalāpato tāva, sammaseyya tilakkhaṇaṃ;
因此,应当如实观察三种特性,了知其真实特征;
Sammasitvā atītādikhandhāyatanadhātuyo.
了知过去及各种蕴、处、界的性质。
§986
986.
Aniccā te khayaṭṭhena, khandhā dukkhā bhayaṭṭhato;
由于无常的消灭,诸蕴是苦且生怖畏;
Anattā asārakaṭṭhena, iccābhiṇhaṃ vicintayaṃ.
由于无我和无实体的本性,应当断然辨思不执取。
§987
987.
九百八十七。
Tassevaṃ sammasantassa, upaṭṭhāti tilakkhaṇaṃ;
对已如此正受闻知者,于三相(无常、苦、无我)亲近而依止;
Saṅkhāresu tato yogī, khaṇasantatiaddhato.
修行者于造作法中,紧随当下瞬间相续而观察。
§988
988.
九百八十八。
Paccuppannāna dhammānaṃ, udayañca vayaṃ tathā;
于现行法中,观察其生起与灭尽;
Paññāsākārabhedehi, anupassati tattha hi.
以智慧之分辨力,正见此中究竟真相。
§989
989.
第九百八十九条。
Avijjātaṇhākammānaṃ, udayā ca nirodhato;
无明与渴爱这两种行为的生起与灭尽;
Samudayā nirodhā ca, pañcannaṃ dassitā tathā.
五蕴的生起与灭尽,皆如是所彰显。
§990
990.
第九百九十条。
Rūpassāhārato tiṇṇaṃ, phassato nāmarūpato;
色蕴所依,谓三界;触处,则是名色界;
Viññāṇasseti sabbepi, cattālīsa samissitā.
识蕴则总摄万事,共计四十四种混杂生起。
§991
991.
Nibbattilakkhaṇaṃ bhaṅga-
涅槃的特征是断灭,
Lakkhaṇañcettha passato;
此处当观其断灭之相;
Khaṇatodayato ceti,
即是瞬间生灭起落,
Samapaññāsa honti te.
此乃智慧圆满之象。
§992
992.
Iti khandhamukhenete, vibhattā udayabbayā;
由此,可知蕴门中之法,依其差别,分别为生与灭,
Āyatannādibhedehi, yojetabbā yathārahaṃ.
依诸感官等界之差别,应当如理加以分别契合。
§993
993.
九百九十三。
Udayañca vayañcevaṃ, passato tassa yogino;
修行者若如此观察生与灭的现象,
Vibhūtā honti saṅkhārā, samuṭṭhāti tilakkhaṇaṃ.
行蕴即依此分别而成,显现三相之相貌。
§994
994.
九百九十四。
Bodhipakkhiyadhammā ca,
正觉支分,又名觉支现行,
Te passanti visesato;
彼等特异明显地显现,
Tato jāyantupaklesā,
由此生诸染污,
Dasopaklesavatthukā.
即出于十恶染污之根本。
§995
995.
第九百九十五条。
Obhāso pīti passaddhi, adhimokkho ca paggaho;
光明、喜乐与宁静,觉知进取与专注。
Sukhaṃ ñāṇamupaṭṭhānaṃ, upekkhā ca nikanti ca.
『快乐』者,是指智慧的观察;『舍』与『安忍』亦同样是如此。
§996
996.
Taṇhāmānadiṭṭhiggāhavasena tividhepi te;
关于『渴爱、我执、见取』三者的把握,有三种方式;
Assādento unnamanto, mamāyanto kilissati.
若迎合它们,纵容它们,则必会被其所扰乱。
§997
997.
Maggaṃ phalañca nibbānaṃ, pattosmīti akovido;
不懂者错认『道、果、涅槃』已得成就。
Vekkhabujjhāti maññanto, pappoti adhimāniko.
以为『已觉悟』者,增上慢者如此执取。
§998
998.
Maggādayo na hontete,
道等诸法于彼不生,
Taṇhāgāhādivatthuto;
如渴爱等因缘所依。
Taṇhāmānadiṭṭhiyo cupaklesā paripanthakā.
渴爱之所依者,则有邪见、烦恼及其造成之障碍。
§999
999.
Porāṇameva khandhānaṃ, udayabbayadassanaṃ;
众蕴乃古者,于生起灭见而成;
Tilakkhaṇārammaṇato, maggo nibbānapaccayo.
因三相所显,乃道与涅槃之条件。
§1000
1000.
Iti maggaṃ amaggañca, visodhentassa sijjhati;
如是,苦集灭道与无道者,清净者断灭;
Visuddhi ca maggāmaggañāṇadassananāmikā.
清净即谓道与无道、智与见之名。
§1001
1001.
Tathāparā visuddhīnaṃ, udayabbayadassanaṃ;
又如清净者们的觉知,是对生起与灭尽的见解;
Ādiṃ katvā paṭipadāñāṇadassananāmikā.
从起始了知,谓之道之智慧与觉知;
§1002
1002.
Pacchā saṃklesavikkhepavisuddhantaṃ yathā pure;
后来如先前,断除染污而得清净,
Paṭipajjati medhāvī, udayabbayadassanaṃ.
智者修行,具有生起与灭尽的见解;
§1003
1003.
Iti khodayabbayānupassanāñāṇavīthiyaṃ;
如是,谓「胡痴与生灭观」之智路;
Sikkhantassācireneva, paripakkā vipassanā.
学者长此修习,内观得以圆熟成熟。
§1004
1004.
Pahāyodayavohāraṃ, vayamevādhimuccato;
舍离出生滞碍之束缚,正当努力奋进;
Uppādābhogamohāya, bhaṅgamevānutiṭṭhati.
由断生灭与分别迷惑,犹如瓦解必将灭亡而立。
§1005
1005.
Tato nijjharadhārāva, gaṅgāvārodakaṃ viya;
于是如同瀑流般倾泻,宛若恒河之水奔腾而上;
Bhijjamānatiṇāniva, paṭipajjā sikhā viya.
如同水珠聚集汇成水渠,逐渐汇聚上升。
§1006
1006.
Patante ca vayante ca, bhijjanticceva saṅkhate;
其倾泻荡涤、流转不息,如同蓄积沉淀的水珠;
Passato tassa bhaṅgānupassanāñāṇamīritaṃ.
由此观照而生洞见,犹如智慧的甘露涌现。
§1007
1007.
Tato bhayānupassanā, sabhayāti vipassato;
于是,修习正见的人分别观察恐怖不安的现象,这即是『畏惧观』。
Ādīnavānupassanā-ñāṇaṃ ādīnavāti ca.
观察烦恼危险之智,所谓『危险观』亦是此义。
§1008
1008.
Nibbidānupassanā ca, nibbindantassa yogino;
又于修习者厌倦烦恼时,观其厌离,这称『厌倦观』。
Muccitukamyatāñāṇaṃ, tato muccitumicchato.
觉知欲求解脱之念,由此生解脱意愿。
§1009
1009.
Niccā ce na nirujjheyya, na bādheyya sukhā yadi;
如果快乐永不停止,也不会受阻碍;
Vase vatteyya attā ce, tadabhāvā na te tathā.
如果自体保持不变,这种不存在才是真实。
§1010
1010.
Suṭṭhu muccitumiccevaṃ, paṭipaccakkhato tato;
正确解脱犹如如此,紧接着反向观察;
Paṭisaṅkhānupassanā-ñāṇaṃ jātanti vuccati.
由此产生所谓相续观察的智慧。
§1011
1011.
Sādhukaṃ paṭisaṅkhāya, saṅkhāresu tilakkhaṇaṃ;
善观其理,蕴中标示三相:
Supariññātasaṅkhāre, tatheva paṭipassati.
完备无缺的蕴,即如是观之。
§1012
1012.
Aniccā dukkhānattā ca, saṅkhārāva na cāparo;
无常、苦、无我,诸行非彼所他;
Attā vā attanīyaṃ vā, nāhaṃ na tu mamāti ca.
无我亦非我所,既非我亦非我的。
§1013
1013.
Tatova tattha majjhatto, nandirāgavinissaṭo;
于是,于其中居中处,喜乐对爱染已断灭;
Attattaniyabhāvena, saṅkhāresvajjhupekkhati.
以自所性的无我而观,行无喜无忧地平等观照。
§1014
1014.
一零一四。
Saṅkhārupekkhāsaṅkhātaṃ, ñāṇaṃ tassa itīritaṃ;
对行无喜无忧的观察者的知见,谓之已分别知;
Tato vuṭṭhānaghaṭitaṃ, anulomanti vuccati.
从此离现起重聚之苦,称为顺流而行。
§1015
1015.
一零一五。
Supariññātasaṅkhāre, susammaṭṭhatilakkhaṇe;
『完具定义之行』者,谓此行具备完善且清晰的特征。
Upekkhantassa tasseva, sikhāpattā vipassanā.
『于此行,观者具足正念与正智,达至般若内观之果。』
§1016
1016.
Saṅkhāradhamme ārabbha, tāva kālaṃ pavattati;
从‘行’法开始,时间遂起流转,
Tīradassīva sakuṇo, yāva pāraṃ na passati.
如同飞鸟目送至彼岸,未曾窥见终点。
§1017
1017.
Yadā passati nibbānaṃ, vuṭṭhānagahitā tadā;
当时见到涅槃,即是起去之法被契入之时;
Vuṭṭhānagāminī nāma, sānulomā pavuccati.
此起去之法名为顺动,谓其与法义相一致而行。
§1018
1018.
一零一八。
Iti dvīhi visuddhīhi, visuddhāya vipassato;
如是以两种清净,彼清净者,内观行者;
Vipassanāpaṭipadaṃ, pūretīti pavuccatīti.
即谓成就内观修行,谓此渐满之故如是宣说。
Iti nibbānavibhāge vipassanāvuddhikathā niṭṭhitā. · 如是,涅槃分别中,观增长论已毕。
Pañcavīsatimo paricchedo. · 第二十五章。