Paṭṭhānapakaraṇa-anuṭīkā · Paṭṭhānapakaraṇa-anu复注
Paṭṭhānapakaraṇa-anuṭīkā《发趣论》随复注
Ganthārambhavaṇṇanā卷首开端解释
Kāmaguṇādīhīti kāmaguṇajhānābhiññācittissariyādīhi. Laḷantīti laḷitānubhavanavasena ramanti. Tesūti kāmaguṇādīsu. Viharantīti iriyāpathaparivattanādinā vattanti. Paccatthiketi bāhirabbhantarabhede amitte. Issariyaṃ tattha tattha ādhipateyyaṃ. Ṭhānaṃ seṭṭhisenāpatiyuvarājādiṭṭhānantaraṃ. Ādi-saddena parivāraparicchedādi saṅgayhati. Puññayogānubhāvappattāyāti dānamayādipuññānubhāvādhigatāya samathavipassanābhāvanāsaṅkhātayogānubhāvādhigatāya ca. Jutiyāti sarīrappabhāya ceva ñāṇappabhāya ca. Ettha ca deva-saddo yathā kīḷāvijigisāvohārajutigatiattho, evaṃ sattiabhitthavakamanatthopi hoti dhātusaddānaṃ anekatthabhāvatoti ‘‘yadicchitanipphādane sakkontīti vā’’tiādi vuttaṃ.
关于欲行等，如同由欲行定禅那与神通意识流等构成。所谓"怡悦"者，是指以安乐的体验而欢喜。欲行等者，指诸欲行等。所谓"行"，乃指肢体转动等现象。所谓"对治"，是说内外二分，以相对区别之。所谓"主权"，即各处的权主。所谓"所在"，是指上将军、太子等所矗立之处。所谓"始终"，合于细节如环绕、局限等。所谓"因缘"，是说因行功德所获果报，包含布施等善业果报，及修习止观功德等果报。所谓"光辉"，既指身光也指智慧之光。此处"天声"，若解作竞技游戏火光之义，亦有可能。但此处依诸元素名称多义故，亦作"随所意欲而灭"等说。总结即如有意愿则能灭除，乃诸义皆包容者。
Iddhividhāditāmattena bhagavato abhiññādīnaṃ sāvakehi sādhāraṇatāvacanaṃ, sabhāvato pana sabbepi buddhaguṇā anaññasādhāraṇāyevāti dassento ‘‘niratisayāya abhiññākīḷāya, uttamehi dibbabrahmaariyavihārehī’’ti āha. Cittissariyasattadhanādīnaṃ dānasaṅkhātena sammāpaṭipattiaveccappasādasakkārānaṃ gahaṇasaṅkhātenāti yojanā. Gahaṇañcettha tesu upalabbhamānasammāpaṭipattiaveccappasādānaṃ tehi upanīyamānasakkārassa ca abhinandanaṃ anumodanaṃ sampaṭicchanañca veditabbaṃ. Dhammasabhāvānurūpānusāsanīvacaneneva ca pana sikkhāpadapaññattipi saṅgahitāti daṭṭhabbā vītikkamadhammānurūpā anusāsanīti katvā. Ñāṇagati ñāṇena gantabbassa ñeyyassa avabodho. Samannāgatattāti idaṃ ‘‘abhiññākīḷāyā’’tiādīsu paccekaṃ yojetabbaṃ, tathā sadevakena lokenāti idaṃ ‘‘gamanīyato’’tiādīsu. Te deveti sammutidevādike deve. Tehi guṇehīti abhiññādiguṇehi. Pūjanīyataro devoti idaṃ pūjanīyapariyāyo ayaṃ ati-saddoti katvā vuttaṃ. Atirekataroti adhikataro. Upapattidevānanti idaṃ tabbahulatāya vuttaṃ. Visuddhidevāpi hi tattha vijjanteva, tesupi vā labbhamānaṃ upapattidevabhāvamattameva gahetvā tathā vuttaṃ. Paṭipakkhānaṃ dussīlyamuṭṭhassaccavikkhepānaṃ, sīlavipattiabhijjhādomanassaavasiṭṭhanīvaraṇānaṃ vā.
关于神通等，世尊以正觉之身示现，则弟子常用普通言语表达。但本性上诸佛之功德无有相等，无他可比，故明示其“毫无欺谎的神通游戏，及诸善说的天人佛梵圣游”，以为最高。所谓意识流诸王属等，是指由布施所聚合的修习、正行、尊敬、欢喜、称赞等之功德。所谓聚合，非徒说聚合之义，实是指以此聚合诸功德而欢喜，称赞，赞叹。此相信贯穿永续。至于法性正应教说者，及戒律之规定，也包含于其中。所谓慧通，是指看见智者应当入之并应识知之智慧。所谓具足，是指此“神通游戏”诸义独立组合，及与诸天众合处世，而为应该往来者。所谓天众，是指契约天及诸天属。以诸功德，谓神通诸德。所谓最应敬天，是指出于崇敬天，故称此为过甚赞词。所谓过甚者，意为超过正量。所谓生天者，是指因寡而生，乃众多意也。即使清净天亦知此义，如此源于经文。拣选粗恶语、恶行、妄语、邪见，与恶行、贪、嗔、痴等障碍相反对。
Isīnaṃ sattamo, isīsu sattamoti duvidhampi atthaṃ yojetvā dassento ‘‘catusaccāvabodhagatiyā…pe… vutto’’ti āha. Saparasantānesu sīlādiguṇānaṃ esanaṭṭhena vā isayo, buddhādayo ariyā. Isi ca so sattamo cāti isisattamoti evamettha attho daṭṭhabbo. ‘‘Nāmarūpanirodha’’nti ettha yaṃ nāmarūpaṃ nirodhetabbaṃ, taṃ dassento ‘‘yato viññāṇaṃ paccudāvattatī’’ti āha. Vaṭṭapariyāpannañhi nāmarūpaṃ nirodhetabbaṃ. Tasmiñhi nirodhite sabbaso nāmarūpaṃ nirodhitameva hoti. Yathāha ‘‘sotāpattimaggañāṇena abhisaṅkhāraviññāṇassa nirodhena satta bhave ṭhapetvā anamatagge saṃsāre ye uppajjeyyuṃ nāmañca rūpañca, etthete nirujjhanti…pe… arahato anupādisesāya nibbānadhātuyā parinibbāyantassa carimaviññāṇassa nirodhena paññā ca sati ca nāmañca rūpañca, etthete nirujjhanti vūpasamanti atthaṃ gacchanti paṭippassambhantī’’ti (cūḷani. ajitamāṇavapucchāniddesa 6). Atigambhīranayamaṇḍitadesanaṃ sātisayaṃ paccayākārassa vibhāvanato. Sabhāvato ca paccayākāro gambhīro. Yathāha ‘‘adhigato kho myāyaṃ dhammo gambhīro’’tiādi (dī. ni. 2.67; ma. ni. 1.281; 2.337; saṃ. ni. 1.172; mahāva. 7, 8), ‘‘gambhīro cāyaṃ, ānanda , paṭiccasamuppādo gambhīrāvabhāso’’ti (dī. ni. 2.95; saṃ. ni. 2.60) ca ādi. Tassa cāyaṃ anantanayapaṭṭhānadesanā atigambhīrāva.
关于第七禅，释者用双重意义说明，即 "正觉四谛的觉悟" 所谓第七禅。诸善法如戒等嗾使，称为主宰。佛等圣者即为主宰。此即为第七禅含义。“名色的灭尽”，意指应断的名色，示为“识返转起处”。名色因轮转而缠绕，若断尽则全然灭绝。譬如有经云：依断通法见，以断尽七处生死，故名色或现或灭；阿拉汉之无余涅槃最终识的断灭，与智慧与正念，同灭尽名色，以达安乐与寂灭。此说为深广庄严之法，基于缘起之正见。缘起本质甚深。如经云“我得此法甚深”，及“缘起乃深妙显现”等。此诸教诲源自无量无边法义。
Ganthārambhavaṇṇanā niṭṭhitā. · 卷首开端解释完毕。
Paccayuddesavaṇṇanā诸缘略说解释
Samānaneti samānanayane, samāharaṇe, samānakaraṇe vā aṭṭhakathādhippāyaṃ. Tattha ‘‘dve anulomāni dhammānulomañca paccayānulomañcā’’tiādinā parato vaṇṇayissanti.
所谓合一，或称合一带入，合一摄取，皆为本注释起头。这里会从“二重顺缘，法缘与缘起相顺”等开始介绍。
Paṭṭhānanāmatthoti ‘‘paṭṭhāna’’nti imassa nāmassa attho, taṃ pana yasmā avayavadvārena samudāye niruḷhaṃ, tasmā yathā avayavesu patiṭṭhitaṃ, tameva tāva dassetuṃ ‘‘tikapaṭṭhānādīnaṃ tikapaṭṭhānādināmattho’’ti vuttaṃ. Atha vā avayavānameva paṭṭhānanāmattho niddhāretabbo taṃsamudāyamattattā pakaraṇassa. Na hi samudāyo nāma koci attho atthīti dassetuṃ ‘‘paṭṭhānaṃ…pe… nāmattho’’ti vuttaṃ. Tenevāha ‘‘imassa pakaraṇassa…pe… samodhānatā cettha vattabbā’’ti. Vacanasamudāyatthavijānanena viditapaṭṭhānasāmaññatthassa vitthārato paṭṭhānakathā vuccamānā sukhaggahaṇā hotīti dassento āha ‘‘evañhi…pe… hotī’’ti. Tatthāti tāsu nāmatthayathāvuttasamodhānatāsu. Sabbasādhāraṇassāti sabbesaṃ avayavabhūtānaṃ tikapaṭṭhānādīnaṃ samudāyassa ca sādhāraṇassa. Atthato āpannaṃ nānāvidhabhāvanti pakāraggahaṇeneva pakārānaṃ anekavidhatā ca gahitāva hontīti vuttaṃ. Pakārehi ṭhānanti hi paṭṭhānaṃ, nānāvidho paccayo, taṃ ettha vibhajanavasena atthīti paṭṭhānaṃ, pakaraṇaṃ, tadavayavo ca. Etasmiñca atthanaye saddatopi nānāvidhabhāvasiddhi dassitāti veditabbā. Tattha nānappakārā paccayatā, nānappakārānaṃ paccayatā ca nānappakārapaccayatāti ubhayampi sāmaññaniddesena ekasesanayena vā ekajjhaṃ gahitanti dassento ‘‘ekassapi…pe… veditabbā’’ti āha. Anekadhammabhāvatoti aneke dhammā etassāti anekadhammo, tabbhāvatoti yojetabbaṃ. Nānappakārapaccayatāti nānappakārapaccayabhāvo, yo aṭṭhakathāyaṃ ‘‘nānappakārapaccayaṭṭho’’ti vutto.
“和合名义”即“和合”之名义。因此名由和合诸部所成，论述为“以三和合起头名”等。也可视和合即和合诸部，用以说明因缘生成之道理。和合非空无，故说“和合名义即为名称”。在本章本义中，依法的详细起源说明称此为“和合讲说”，谓由名义成就是方便的记忆手段。此处“名义”等为之名称和义理之差异。普遍而言，即所有构成三种和合等条件之共同成分。其意蕴各异，因各种分别障碍不同诸法有不同对治法，故曰“多样法也”。所谓障碍即和合，指条件多样。所谓分别即不同条件，则称为彼此条件。由彼此条件，即不同条件的相互条件组合。总称为单意，多合一义。多数的法相差异，称“多法义”。谓由多种多样条件因缘所造。此乃本注释“多条件合起”之旨。
Kāmaṃ dhammasaṅgahādīsupi attheva paccayadhammavibhāgo, so pana tattha paccayabhāvo na tathā tapparabhāvena vibhatto yathā paṭṭhāneti dassento ‘‘etena…pe… dassetī’’ti āha. Sātisayavibhāgataṃ imassa pakaraṇassa tathā tadavayavānaṃ.
欲法及诸集合在此皆为因缘法之分。此处所说的因缘状况，并非一如和合所说等区别出入。如“由此说起”所引述。此章诸法及其组成与分类均如是划分。
Sabbaññutaññāṇassa yathāvuttagamanaṃ yadadhikaraṇaṃ, taṃ dassetuṃ ‘‘etthāti vacanaseso’’ti. Gamanadesabhāvatoti pavattiṭṭhānabhāvato. Aññehi gatimantehīti tīsu kālesu appaṭihatañāṇādīhi. Tassa sabbaññutaññāṇassa.
关于一切通达之智的来由与运作，及其所论之对象，称之为“此处说尽之言”。所谓来由之理，即行为之起止性。即于他路前去者，因三时之极微有限之智解，得知此一切通达智之情状。
Tividhena paricchedena desitesu dhammesu tikavohāroti āha ‘‘tikānanti tikavasena vuttadhammāna’’nti. Tīṇi parimāṇāni etesanti hi tikā. Samantāti samantato sabbabhāgatoti vuttaṃ hotīti āha ‘‘anulomādīhi sabbappakārehipī’’ti. Gatānīti pavattāni. Samantacatuvīsatipaṭṭhānānīti samantato anulomādisabbabhāgato samodhānavasena catuvīsati paṭṭhānāni. Anulomādisabbakoṭṭhāsatoti anulomādicatukoṭṭhāsato. Tikādichachabhāvanti tikādidukadukapariyosānehi chachabhāvaṃ. Tenāti yathāvuttadassanena. Dhammānulomādisabbakoṭṭhāsatoti paccanīkādidukādisahajātavārādipaccayapaccanīyādiārammaṇamūlādīnaṃ gahaṇaṃ daṭṭhabbaṃ. Yathāvuttato aññassa pakārassa asambhavato ‘‘anūnehi nayehi pavattānīti vuttaṃ hotī’’ti āha. Tāni pana yathāvuttāni samantapaṭṭhānāni. Ayañca atthavaṇṇanā aṭṭhakathāvacanena aññadatthu saṃsandatīti dassento āha ‘‘tenevāha…pe… vasenā’’ti.
对于以三种划分所宣说之法，则称为“三重言辞”。所谓三者，即三种量度。所谓普遍，即四方诸处无所不及，故称“普遍”。所谓既往之事，即已发生之相。所谓普遍与二十五处，是指普遍涵盖缘起等法共二十五处。所谓诸缘起集百，即缘起诸方合计一百处。所谓三与七之性，谓三与七之难尽终结。称之为“依如所说之现前”。所谓缘起诸法涵摄一百处者，即明确观察由近因、远因等诸缘生起之法之统摄。依无他法之不可专别，即谓“以少导转”，即缘起以少数导转增盛转相。其所说者，乃是如前所说之诸普遍处也。此即以注疏言为说明，又言“依此……诸法所摄”，故提及“以此为分”之意。
Hetunoti hetusabhāvassa dhammassa. Satipi hetusabhāvassa ārammaṇapaccayādibhāve savisese tāva paccaye dassentena ‘‘adhipatipaccayādibhūtassa cā’’ti vuttaṃ. ‘‘Hetu hutvā paccayo’’ti vutte dhammassa hetusabhāvatā niddhāritā, na paccayavisesoti tassa adhipatipaccayādibhāvo na nivāritoti āha ‘‘etenapi so eva doso āpajjatī’’ti. Tenāti hetubhāvaggahaṇena. Idhāti ‘‘hetupaccayo’’ti ettha. Dhammaggahaṇanti alobhādidhammaggahaṇaṃ. Sattiviseso attano balaṃ sattikāraṇabhāvo, yo rasotipi vuccati, svāyaṃ anaññasādhāraṇatāya dhammato anaññopi paccayantarasamavāyeyeva labbhamānattā añño viya katvā vutto. Tassāti hetubhāvasaṅkhātassa sāmatthiyassa. Hetu hutvāti etthāpi hetubhāvavācako hetusaddo, na hetusabhāvadhammavācakoti āha ‘‘hetu hutvā paccayoti ca vutta’’nti.
“缘因”者，缘起法之本性也。对于缘因性质，由于其作为缘起之基础因缘等，特指出其为“主控缘起之因”等语。谓缘虽为因，却非特定缘故，故称“不障碍缘故”。又云“此亦罪恼生”，以缘因包含罪过之示意，谓其由缘因之作用而起。此即缘因性质之涵摄。文中谓“缘因”，此处亦用缘因名词，不用缘起因缘之义。又言“缘起缘因已成立”，说明缘因为所起法的依止基础。又称“缘因一切成就力”，谓缘因为自身力量，独特无他作用，故不同于他缘，故称“功用力”。由此说明缘因之所称义理。又谓“缘因成立缘”，强调缘因作为缘起的根源之义，非仅一般缘起缘因之解释。
Evañca katvātiādinā yathāvuttamatthaṃ pāḷiyā samattheti. Yadi evaṃ aṭṭhakathāyaṃ dhammasseva paccayatāvacanaṃ kathanti āha ‘‘aṭṭhakathāyaṃ panā’’tiādi . Teneva cettha amhehipi ‘‘dhammato anaññopi añño viya katvā’’ti ca vuttaṃ. Yadi aṭṭhakathāyaṃ ‘‘yo hi dhammo, mūlaṭṭhena upakārako dhammo’’ti ca ādīsu dhammena dhammasattivibhāvanaṃ kataṃ, atha kasmā idha hetubhāvena paccayoti dhammasattiyeva vibhāvitāti codanaṃ manasi katvā vuttaṃ ‘‘idhāpi vā…pe… dassetī’’ti. Dhammasattivibhāvanaṃ panettha na sakkā paṭikkhipitunti dassento ‘‘na hī’’tiādimāha. Attho etassa atthīti attho, atthābhidhāyivacananti vuttaṃ ‘‘etīti etassa attho vattatī’’ti, tasmā atthoti atthavacananti vuttaṃ hoti. Tenāha ‘‘tañca uppattiṭṭhitīnaṃ sādhāraṇavacana’’nti. Tañcāti hi ‘‘vattatī’’ti vacanaṃ paccāmaṭṭhaṃ. Atha vā etīti etassa atthoti ‘‘etī’’ti etassa padassa attho ‘‘vattatī’’ti ettha vattanakiriyā. Tañcāti tañca vattanaṃ. Etasmiṃ panatthe sādhāraṇavacananti ettha vacana-saddo atthapariyāyo veditabbo ‘‘vuccatī’’ti katvā. Yadaggena uppattiyā paccayo, tadaggena ṭhitiyāpi paccayoti koci āsaṅkeyyāti tadāsaṅkānivattanatthaṃ vuttaṃ ‘‘koci hi…pe… hetuādayo’’ti. Ettha ca yathā uppajjanārahānaṃ uppattiyā paccaye satiyeva uppādo, nāsati, evaṃ tiṭṭhantānampi ṭhitipaccayavaseneva ṭhānaṃ yathā jīvitindriyavasena sahajātadhammānanti daṭṭhabbaṃ. Ye pana arūpadhammānaṃ ṭhitiṃ paṭikkhipanti, yaṃ vattabbaṃ, taṃ heṭṭhā vuttameva.
说“如此为作”等，是将经文意义以巴利文方式入理。若于注疏仅说法之缘由，则称“在注疏中”等。依此，亦有“于法中无他如说”等说。若于注疏中作“法为本根助缘”等法性解析，继而问“为何于此说缘因”，即于心中起疑，因缘解说亦当适时显示，经文亦有说“此处亦……”之义。法理分析既不可否认，其义乃为方便说，不堪反驳。所谓“其义即其义”，是谓义理语意之意义，故称“义即…义”，因此有“此为通用说话语”等语。称“其义”者，是“义语”之语意。又有“或曰其义”，指对语句义理之行文表达。其意指缘起即由因起，由因而立，故说“不确定”，而文终端有“有人作此因缘”等句，意涵缘因等为解释分析之基础及说明存在之相。又如诸法起止因缘既存，应以生命力相等俱生之法义理解。若诸无形法断绝之义，乃下文所摄之义也。
Yathā adhikaraṇasādhano patiṭṭhattho hetu-saddo, evaṃ karaṇasādhano pavattiatthopi yujjatīti dassento ‘‘hinotī’’tiādimāha. ‘‘Lobho nidānaṃ kammānaṃ samudayāyā’’tiādivacanato hetūnaṃ kammanidānabhāvo veditabbo.
如车辆依托着行进起因，因此说“因缘成就法之成”等。因之为缘起事物，起始于行为因，由此可知“贪欲为业之起因”等句，此系说因是业之缘起为义者。
Etenāti hetupaccayato aññeneva kusalabhāvasiddhivacanena. Eke ācariyā. Sabhāvatovāti etena yathā aññesaṃ rūpagataṃ obhāsentassa padīpassa rūpagatobhāsakena aññena payojanaṃ natthi sayaṃ obhāsanasabhāvattā, evaṃ aññesaṃ kusalādibhāvasādhakānaṃ hetūnaṃ aññena kusalādibhāvasādhakena payojanaṃ natthi sayameva kusalādisabhāvattāti dasseti. Na sabhāvasiddho alobhādīnaṃ kusalādibhāvo ubhayasabhāvattā taṃsampayuttaphassādīnaṃ viyāti imamatthaṃ dasseti ‘‘yasmā panā’’tiādinā. Sā pana aññapaṭibaddhā kusalāditā.
称此为“缘因之说”，亦有他善法成果成立之因事时。譬如有师所说之法，犹如明灯发出光明，而无他光能及之功用。因彼照明之独特性，不依他光，而自具能照明故。此喻示诸善因之独特功用，非依他因，故成独立因果理。非此功用之善因，则为非自然有之善法。因此说明：诸善因皆不自然得成立，因自身无利害障碍，故称“缘以此理”以明之。此即非自束缚能成善因者也。
Na koci dhammo na hotīti rūpādibhedena chabbidhesu saṅkhatāsaṅkhatapaññattidhammesu kocipi dhammo ārammaṇapaccayo na na hoti, svāyaṃ ārammaṇapaccayabhāvo heṭṭhā dhātuvibhaṅgavaṇṇanāyaṃ vuttoyeva.
没有任何法依其色等六种区别，在有为与无为所表示的法中，任何法都不是依赖于境缘而生起的；自身具备依赖境缘而生的性质，下面所说的不过是对事相分析的解释而已。
Purimābhisaṅkhārūpanissayanti ‘‘chandavato’’tiādinā vuttākārena purimasiddhaṃ cittābhisaṅkhārakasaṅkhātaṃ upanissayaṃ. Citteti cittasīsenāyaṃ niddeso daṭṭhabbo. Na hi cittameva tathābhisaṅkharīyati, atha kho taṃsampayuttadhammāpi. Sādhayamānāti vase vattayamānā. Vasavattanañcettha tadākārānuvidhānaṃ. Chandādīsu hi hīnesu majjhimesu paṇītesu taṃtaṃsampayuttāpi tathā tathā pavattanti. Tenāha ‘‘hīnādibhāvena tadanuvattanato’’ti. Tenāti attano vase vattāpanena, tesaṃ vā vase vattanena. Tehi chandādayo. Adhipatipaccayā honti attādhīnānaṃ patibhāvena pavattanato. Garukātabbaṃ ārammaṇaṃ mahaggatadhammalobhanīyadhammādi.
在前行业的性质上说「像欲望那样」等，此是指以所说的文字为依据，说明前行的心业与其所依赖的因缘相应。此处应观察「心」一词的本义为脑髓。心不仅独自运作，且与所缘法相应共转。所谓现有运行的状态，此处是指运行的状态。这里“运行状态”指的是作用因缘的规律。欲等心法因质、等次的不同，有劣、中、优之分，同样相应的心法也分别运行。故说「因劣等性质而随行」，即指由自身运行的状态、由这些状态而形成的运行。欲等由主宰性因缘所引，乃属于自身主宰地位而运行。所依缘为自性的境缘，如贪著等由大根本法产生的法。
Tadanantaruppādaniyamoti tassa tasseva cittassa anantaraṃ uppajjamānataṃ. Taṃtaṃsahakārīpaccayavisiṭṭhassāti tena tena ārammaṇādinā sahakārīkāraṇena taduppādanasamatthatāsaṅkhātaṃ visesaṃ pattassa. Tāyayevāti yā vekhādāne pupphanasamatthatā vekhāpagame laddhokāsā, tāyameva.
所谓相继生起，是指心心相续紧接而生。由所缘境缘等诸因缘作为协力条件，其生起的连续性以及特殊性由此缘故。譬如花的连续般，花败落而彼此相继，因之称作连续者。
Upasaggavasenapi atthaviseso hotīti vuttaṃ ‘‘saddatthamattato nānākaraṇa’’nti. Vacanīyatthatoti bhāvatthato. Bhāvatthopi hi vacanaggahaṇānusārena viññeyyattā ‘‘vacanīyo’’ti vuccati. Nirodhuppādantarābhāvatoti purimanirodhassa pacchimuppādassa ca byavadhāyakābhāvato. Nirantaruppādanasamatthatāti etena nirodhānaṃ nirodhasamakāluppādavādaṃ nivāreti. Sati hi samakālatte byavadhānāsaṅkā eva na siyā saṇṭhānābhāvato. Idamito heṭṭhā uddhaṃ tiriyanti vibhāgābhāvā attanā ekattamiva upanetvāti yojanā. Saṇṭhānābhāvena hi appaṭighabhāvūpalakkhaṇena vibhāgābhāvaṃ, tena ekattamivūpanayanaṃ suṭṭhu anantarabhāvaṃ sādheti, sahāvaṭṭhānābhāvena pana anantarameva uppādanaṃ.
由语首所显的说法中，特别指「依语义整体，非多种因缘」为义。语义是指词义内容，词义因依用而得知，故称「应当言说」。“无断无生中断”者，是指过去的灭谛与未来的生灭无间断。连续生灭的连续性，以此消除了灭谛两个断灭相继生起的说法。正念共同时生，则无中断之虑。此处所谓上下相转，乃指无分开，依自身如一体而转，是称合合相续。因无分离故，有合合相续之相，故得达成无间断，则称无间续。且因共同生起，而仅隔一念则即复生起。
Vibhāgato ñāṇena ākarīyatīti ākāro, dhammānaṃ pavattibhedo. Nevasaññānāsaññāyatanaphalasamāpattīnaṃ nirodhuppādānantaratāyāti yojanā. Purimacutīti asaññasattuppattito purimacuti. Yadi kālantaratā natthi, kathamidaṃ ‘‘sattāhaṃ nirodhaṃ samāpajjitvā pañca kappasatāni atikkamitvā’’ti vacananti āha ‘‘na hi tesaṃ…pe… vucceyyā’’ti. Nanu tesaṃ antarā rūpasantāno pavattatevāti anuyogaṃ sandhāyāha ‘‘na ca…pe… aññasantānattā’’ti. Yadi evaṃ tesaṃ aññabhinnasantānaṃ viya aññamaññūpakārenapi bhavitabbanti codanāya vuttaṃ ‘‘rūpārūpa…pe… hontī’’ti. Tenetaṃ dasseti – yadipi rūpārūpadhammā ekasmiṃ puggale vattamānā visesato aññamaññūpakārakabhāvena vattanti, aññamaññaṃ pana visadisasabhāvatāya visuṃyeva santānabhāvena pavattanato byavadhāyakā na honti santativasena mithu apariyāpannattā, yato ‘‘aññamaññaṃ vippayuttā, visaṃsaṭṭhā’’ti ca vuttanti. Upakārako ca nāma accantaṃ bhinnasantānānampi hotiyevāti na tāvatā santānābhedoti bhiyyopi nesaṃ byavadhāyakatābhāvo veditabbo. Yathā samānajātikānaṃ cittuppādānaṃ nirantaratā suṭṭhu anantarabhāvena pākaṭā, na tathā asamānajātikānanti adhippāyena ‘‘javanānantarassa javanassa viya bhavaṅgānantarassa bhavaṅgassa viyā’’ti vuttaṃ.
自知识角度而言，形式即是诸法行为的不同展开。所谓各种果报的灭谛和生谛相继关系，正是此理。以「前念断」为断无明的起点。若无时间间隔，何以说「七周灭已超越五百年」？此以语意否定。难道它们的时间间隔形态果真转变乎？因此说明「非彼他异之存续」也。若如此，则此处称「色法与非色法相互辅助」之义。因此指示：色法与非色法虽同于一阿含中起用，仍因互相辅助而相续，彼此间无断，相应同存，非互相混淆。互相辅助之意是即便极不同之存在，仍有联系并非毫无中断。譬如同生之心识起动得以顺畅无间断，非不同类别也不同。由此以「流水之下流水，受业之下受业」喻之。
Paccayabhāvo cetthāti ettha ca-saddo byatireko. So yena visesenettha uppādakkhaṇaṃ, taṃ visesaṃ joteti. Anantarapaccayādīnanti ādi-saddena samanantarapaccayaṃ saṅgaṇhāti. Purepacchābhāvā, tadupādikā vā uppādanirodhā pubbantāparantaparicchedo, tena gahitānaṃ khaṇattayapariyāpannānanti attho. Tenāha ‘‘uppajjatīti vacanaṃ alabhantāna’’nti. Uppādakkhaṇasamaṅgī hi ‘‘uppajjatī’’ti vuccati. Tathā hi vuttaṃ ‘‘uppādakkhaṇe uppajjamānaṃ, no ca uppannaṃ, bhaṅgakkhaṇe uppannaṃ no ca uppajjamāna’’nti (yama. 2.cittayamaka.81). Soti anantarādipaccayabhāvo. Aparicchedanti kālavasena paricchedarahitaṃ. Yatoti pubbantāparantavasena paricchedābhāvato. Tenevāti kālavasena paricchijja eva dhammānaṃ gahaṇato.
所谓因缘依存性，此句中的“依”字含别义。其指所缘特别之法，则称为特别。所谓紧接因缘或起始因缘，以此词语引称。前后不空，既有本生亦有持续及后生，故称同一连续。又谓此前无后无为不离断，这是由时间观念中无割断性而得现象。故说“生起言语适用于未获生起之事物”。生起时刻的共行称作“生起”。如此说有“紧接等因缘性质”。终止者谓终结二相生起同时生起的存在。正因无间续因缘之属性故，说无割断。所说无割断即前后相承无分开。此无分开即指出执持法的一致性，故以时间划分而称割断者无。显现以时间划分消失的状态乃蓄法的断失。
Uppattiyāpaccayabhāvena pākaṭenāti idaṃ tassa nidassanabhāvanidassanaṃ. Siddhañhi nidassanaṃ. Paccayuppannānanti paccayanibbattānaṃ, attano phalabhūtānanti adhippāyo. Sahajātabhāvenāti saha uppannabhāvena. Attanā sahuppannadhammānañhi sahuppannabhāvena upakārakatā sahajātapaccayatā. Tena ṭhitikkhaṇepi nesaṃ upakārakatā veditabbā. Evañhi ‘‘pakāsassa padīpo viyā’’ti nidassanampi suṭṭhu yujjati. Padīpo hi pakāsassa ṭhitiyāpi paccayoti.
『依止因缘的显明』者，谓此为此显示之法的证成。确实此显示乃证成。所谓因缘生起即缘起者，是指缘起之法，本身为其果报者之根本。所谓本自共生的属性者，即指一切共生之法因其共生本性而得彼此助益，称为共生因缘性。因之，其立即虽短暂，亦须知其助益之特性。如此『明亮者如灯耀』之显示，理当与之相称。灯或光明，因其立定而成因。
Aññamaññatāvasenevāti iminā sahajātādibhāvena attano upakārakassa upakārakatāmattaṃ na aññamaññapaccayatā, atha kho aññamaññapaccayabhāvavasenāti lakkhaṇasaṅkarābhāvaṃ dasseti, na sahajātādipaccayehi vinā aññamaññapaccayassa pavatti. Tenevāha ‘‘na sahajātatādivasenā’’ti. Yadipi aññamaññapaccayo sahajātādipaccayehi vinā na hoti, sahajātādipaccayā pana tena vināpi hontīti sahajātatādividhureneva pakārena aññamaññapaccayassa pavattīti dassento ‘‘sahajātādi…pe… na hotī’’ti vatvā tamevatthaṃ pākaṭataraṃ kātuṃ ‘‘na ca purejāta…pe… hontī’’ti āha. Sahajātatādīti ca ādi-saddena nissayaatthiavigatādīnaṃ gahaṇaṃ veditabbaṃ.
所谓互不相同者，即由此共生本性诸法，没有互为助益之程度，称非互相依赖。又非互相依赖，即示其标记相杂故无法成就。若无共生因缘，则绝无互相依赖之成就。于是说：『非由共生本性等而成』。虽说互不相同无共生因缘则绝无，但共生因缘即使无，互相依赖亦有之。以此共生本性等之显示，说明如是互相依赖之成就所谓『非由共生本性等生』。又以『共生因缘等』起名，指无涵义之根本因缘筑基者，须知其深义。
Pathavīdhātuyaṃ patiṭṭhāya eva sesadhātuyo upādārūpāni viya yathāsakakiccaṃ karontīti vuttaṃ ‘‘adhiṭṭhānākārena pathavīdhātu sesadhātūna’’nti. Ettha adhiṭṭhānākārenāti ādhārākārena. Ādhārākāro cettha nesaṃ sātisayaṃ tadadhīnavuttitāya veditabbo, yato bhūtāni aniddisitabbaṭṭhānāni vuccanti. Evañca katvā cakkhādīnampi adhiṭṭhānākārena upakārakatā suṭṭhu yujjati. Na hi yathāvuttaṃ tadadhīnavuttiyā visesaṃ muñcitvā añño cakkhādīsu adesakānaṃ arūpadhammānaṃ adhiṭṭhānākāro sambhavati. Yadipi yaṃ yaṃ dhammaṃ paṭicca ye ye dhammā pavattanti, tesaṃ sabbesaṃ tadadhīnavuttibhāvo, yena pana paccayabhāvavisesena cakkhādīnaṃ paṭumandabhāvesu cakkhuviññāṇādayo tadanuvidhānākāreneva pavattanti, svāyamidaṃ tesaṃ tadadhīnavuttiyā siddho visesoti vutto. Evañhi paccayabhāvasāmaññe satipi ārammaṇapaccayato nissayapaccayassa viseso siddhoti veditabbo. Svāyaṃ dhātuvibhaṅge vibhāvitoyeva. Khandhādayo taṃtaṃnissayānaṃ khandhādīnanti ‘‘upakārakā’’ti ānetvā sambandhitabbaṃ.
土地界以其承载为本，谓诸余界如附属形态随之依存，犹如形态依存地土，如言『土地界以承载为本属诸余界』。此中承载即根基之意。根基非实具体，是指被依止处，即称为非可除灭之处。所以说诸法不可作无依处而生。然视及眼等根亦当作根基之助益成立，此乃正理。盖诸法依所说本义，不可舍弃此说明。更无其他于眼等根上生非形态诸根基。彼诸法依而起诸法皆缘起之故，诸根本尽所以缘起眼识等识。于是谓此自为根基所证成之特殊显示。因缘现象有普遍与特别不同之别，此中应分明知其由接续因缘与所依缘而成之特别性。自性实依诸界细分，应照其中之助益诸根识等列为相关。
Yaṃkiñci kāraṇaṃ nissayoti vadati, na vuttalakkhaṇūpapannameva. Etena paccayaṭṭho idha nissayaṭṭhoti dasseti. Tatthāti niddhāraṇe bhummaṃ. Tena vuttaṃ ‘‘niddhāretī’’ti.
所谓依止因缘者，非经示说之所标示。是以因缘用「依止」以示别。所谓依止，即指根本相续。此为定义，故说『定为』。
Suṭṭhukatataṃ dīpeti, kassa? ‘‘Attano’’ti vuttassa pakatasaddena visesiyamānassa paccayassa. Kena katanti? Attano kāraṇehīti siddhovāyamattho. Tathāti phalassa uppādanasamatthabhāvena. Atha vā tathāti nipphādanavasena upasevanavasena ca. Tattha nipphādanaṃ hetupaccayasamodhānena phalassa nibbattanaṃ, taṃ suviññeyyanti anāmasitvā upasevanameva vibhāvento ‘‘upasevito vā’’ti āha. Tattha allīyāpanaṃ paribhogavasena veditabbaṃ. Tenāha ‘‘upabhogūpasevana’’nti. Vijānanādivasenāti vijānanasañjānanānubhavanādivasena. Tenāti yathāvuttaupasevitassa pakatabhāvena. Anāgatānampi…pe… vuttā hoti, pageva atītānaṃ paccuppannānañcāti adhippāyo. Paccuppannassapi hi ‘‘paccuppannaṃ utu bhojanaṃ senāsanaṃ upanissāya jhānaṃ uppādentī’’tiādivacanato (paṭṭhā. 2.18.8) pakatūpanissayabhāve labbhatīti.
明白一切之依缘者，为谁？谓其有明者为自己。此意为何？即以自因果成立之理故。或者以此说明为果报之发生，或以成就与依止之意。依止有成究原因，由现成事相知彼果，通过区分运行而成『已由依止而成』。此谓依止为使用依赖作用。以此称为依止之享用。又以识等之知觉定义，言其依赖之明显成立。又谓世间诸法虽有未来，然现存过去与现在故有所依。乃至现存者亦可凭『当存时日供食、安住与禅定生起』等语证，成现成依止有之道理。
Yathā ye dhammā yesaṃ dhammānaṃ pacchājātapaccayā honti, te tesaṃ ekaṃsena vippayuttaatthiavigatapaccayāpi honti, tathā ye dhammā yesaṃ dhammānaṃ purejātapaccayā honti, te tesaṃ nissayārammaṇapaccayāpi hontīti ubhayesu ubhayesaṃ paccayākārānaṃ lakkhaṇato saṅkarābhāvaṃ dassetuṃ ‘‘vippayuttākārādīhi visiṭṭhā, nissayārammaṇākārādīhi visiṭṭhā’’ti ca vuttaṃ. Yathā hi pacchājātapurejātākārā aññamaññavisiṭṭhā, evaṃ pacchājātavippayuttākārādayo purejātanissayākārādayo ca aññamaññavibhattasabhāvā evāti.
如诸法种有后行因缘，则彼法亦必有脱离单一依止之现象；又如诸法若有先行因缘，彼法亦必内含依止及根基依赖。两者之因缘流转标记，显示无混杂界限。又言『由与单一依止相异之因缘种类显著，由依止及引发缘起之因缘标记鲜明』。实则后行与先行因缘不相混杂，如诸后行及异起之因缘与先行依止因缘互相不同，故表现彼此不同之特质而不相混淆。
Manosañcetanāhāravasena pavattamānehīti iminā cetanāya sampayuttadhammānampi tadanuguṇaṃ attano paccayuppannesu pavattimāha. Tenevāti cetanāhāravasena upakārakattā eva.
所谓心意所摄食，指的是由此心意所牵连的种种法，这些法依其相应的缘起而起。因其具备心意所摄食的辅助作用，故说“是因”。
Payogena karaṇīyassāti etena bhinnajāti yaṃ tādisaṃ payogena kātuṃ na sakkā, taṃ nivatteti. Anekavāraṃ pavattiyā āsevanaṭṭhassa pākaṭabhāvoti katvā vuttaṃ ‘‘punappunaṃ karaṇa’’nti. Ekassa pana paccayadhammassa ekavārameva pavatti. Attasadisassāti arūpadhammasārammaṇatāsukkakaṇhādibhāvehi attanā sadisassa. Idaṃ paccayuppannavisesanaṃ, ‘‘attasadisasabhāvatāpādana’’nti idaṃ pana paccayabhāvavisesanaṃ, tañca bhinnajātiyatādimeva visadisasabhāvataṃ nivatteti, na bhūmantaratādi. Na hi parittā dhammā mahaggataappamāṇānaṃ dhammānaṃ āsevanapaccayā na hontīti. Vāsanaṃ vāsaṃ gāhāpanaṃ, idha pana vāsanaṃ viya vāsanaṃ, bhāvananti attho. Ganthādīsūti ganthasippādīsu. Visaye cetaṃ bhummaṃ, na niddhāraṇe. Tena ganthasippādivisayā purimasiddhā ajjhayanādikiriyā ‘‘ganthādīsu purimā purimā’’ti vuttā, sā pana āsevanākārā idha udāharaṇabhāvena adhippetāti āha ‘‘purimā purimā āsevanā viyāti adhippāyo’’ti. Niddhāraṇe eva vā etaṃ bhummaṃ. Ganthādivisayā hi āsevanā ganthādīti vuttā yathā rūpavisayajjhānaṃ rūpanti vuttaṃ ‘‘rūpī rūpāni passatī’’tiādīsu (ma. ni. 2.248; 3.312; paṭi. ma. 1.209; dha. sa. 248).
所谓‘以用作所行’，是指若以此类用处为业而难以为力者，则令其止息。反复发生的行为，乃因具足名为‘用作’的所缘，故称‘再三为行’。某一缘起之法，虽只一时发生，仅于一缘相似的无色法（如无色界法）中体现此‘我相’。这是缘起特征，称之为‘我相相同性之断除’。此处说的我是缘起的缘相性质之区别，非指境地不同等。他的义理是，限于法的集聚，因缘具足而无常流转，非广延无限。所谓“习气如衣着”，这里的“习气”是习气的现象义，即修习的要素。所谓“结缔”等，是指诸结缔之类的。心在此所缘境界中净境（相）为体，非指别的确定性。因前面说“结缔等界”的净境所缘中，有作、受等业力，此处隐含“前面诸习气等界为例，是结缔等界习气表现”，故称“以结缔等界为例而言”，所以在定境理中所说的体即是这样。结缔等界的现象名为习气，此习气即结缔。诸色法的境界禅定，如色境禅定，“眼识见色相”等（弥兰陀经中所引文段）即为例证。
Attano viya sampayuttadhammānampi kiccasādhikā cetanā cittassa byāpārabhāvena lakkhīyatīti āha ‘‘cittapayogo cetanā’’ti. Tāyāti tāya cetanāya. Uppannakiriyatāvisiṭṭheti cittapayogasaṅkhātāya cetanākiriyāya uppattiyā visiṭṭhe visesaṃ āpanne. Yasmiñhi santāne kusalākusalacetanā uppajjati, tattha yathābalaṃ tādisaṃ visesādhānaṃ katvā nirujjhati, yato tattheva avasesapaccayasamavāye tassā phalabhūtāni vipākakaṭattārūpāni nibbattissanti. Tenāha ‘‘sesapaccaya…pe… na aññathā’’ti. Tesanti vipākakaṭattārūpānaṃ. Tenāti cittakiriyabhāvena. Kiṃ vattabbanti asahajātānampi bhāvīnaṃ upakārikā cetanā sahajātānaṃ upakārikāti vattabbameva natthīti attho.
谓与自身相关联的诸法，若以心之作用标记之，则称作“心所依用”。“其”为那个心。因其起而作故表为独特性，谓称“有余所得之特别差别”。于具体相续中生起善不善等心意，是其不生期间该类差别行为暂时止灭，在余因缘合和时随缘成就而起。由此说“不与他异”。这所谓“它者”，乃是表现为心之作用的。意旨说修习中同姓心虽未生起时不能作辅助，故说“不作辅助”不成立。
Nirussāhasantabhāvenāti ussāhanaṃ ussāho, natthi etassa ussāhoti nirussāho, so eva santabhāvoti nirussāhasantabhāvo, tena. Ussāhoti ca kiriyamayacittuppādassa pavattiākāro veditabbo, yo byāpāroti ca vuccati, na vīriyussāho. Svāyaṃ yathā asamugghātitānusayānaṃ kiriyamayacittuppādesu sātisayo labbhati, na tathā niranusayānaṃ. Tato eva te santasabhāvā vipākuppādanabyāpārarahitāva honti, kiriyamayacittuppādatāya pana saussāhā evāti tatopi visesanatthaṃ ‘‘nirussāhasantabhāvenā’’ti vuttaṃ. Etenāti nirussāhasantabhāvaggahaṇena. Sārammaṇādibhāvenāti sārammaṇaarūpadhammacittacetasikaphassādibhāvena. Visadisavipākabhāvaṃ dasseti yathāvuttaussāhamattarahitasantabhāvassa vipakkabhāvamāpannesu arūpadhammesu eva labbhanato. Soti vipākabhāvo. Vipākānaṃ payogena asādhetabbatāyāti ‘‘chandavato kiṃ nāmana sijjhatī’’tiādinā cittābhisaṅkhārapayogena yathā kusalākusalā nipphādīyanti, evaṃ vipākānaṃ payogena anipphādetabbattā. Payogenāti kammaphaluppattimūlahetubhūtena purimapayogena. Yaṃ sandhāya vuttaṃ ‘‘payogasampattiṃ āgamma vipaccantī’’tiādi. Aññathāti payogena vinā. Sesapaccayesūti kammassa vipākuppādane sahakārīkāraṇesu. Kammassa kaṭattāyeva payoge sati asatipīti vuttamevatthaṃ avadhāraṇena dassento vipākānaṃ nirussāhataṃ pākaṭaṃ karoti. Na kilesavūpasamasantabhāvo yathā taṃ santānesu jhānasamāpattīsūti adhippāyo. Ayañca vipākānaṃ santabhāvo nānumāniko, atha kho paccakkhasiddhoti dassento ‘‘santabhāvatoyevā’’tiādimāha. Tattha abhinipātaggahaṇena kiccato pañcaviññāṇāni dasseti. Tenevāha ‘‘pañcahi viññāṇehi na kiñci dhammaṃ paṭijānāti aññatra abhinipātamattā’’ti. Tappaccayavatanti vipākapaccayavantānaṃ, vipākapaccayena upakattabbānanti attho. Avipākānaṃ rūpadhammānaṃ. Vipākānukulaṃ pavattinti santasabhāvaṃ paccayabhāvamāha.
所谓无热心之状态，即无慷慨、无奋发之意。此处无热非指气力热，而是心生起及其产生活动的性质。因有习气之作用所得热脑力，有时因断除习气未生时则无此气力。故热心无习气生时虽无，但离火灭行为的乐观状态无关。此处“无热心状态”是强调习气断除的特征。净境色心法等存在于此，其中包含心、心所、觸等。所谓成熟殊胜果报般现此类，（佛经：若干经文引证）。所谓果报成熟状态无因不成，即由善恶心所驱动力形成此行为。正如火燃烧时灭除灰烬不等，从而说要由用力的行为能消灭，谓之“果报结说”。谓用果报的助力而非他。所谓余缘因，即念先种因及其他业因。业因在于行为发生时的念而成就，正如修行中五识无人言说，唯有行动本身。故言“五识不知他法，唯识及其行为知之”。谓果报缘的重要性。谓未成熟果报之不生效力，故谓以缘生为标志，果报才显现。
Yathāsakaṃ paccayehi nibbattānaṃ paccayuppannānaṃ anubalappadānaṃ upatthambhakattaṃ, tayidaṃ āhāresu na niyataṃ tato aññathāpi pavattanato. Tathā sati tadeva tattha kasmā gahitanti codanaṃ manasi katvā āha ‘‘satipi…pe… upatthambhakattenā’’ti. Tena padhānāppadhānesu padhānena niddeso ñāyagatoti dasseti. Kāmañcettha ‘‘rūpārūpānaṃ upatthambhakattenā’’ti avisesato vuttaṃ, sāmaññajotanā pana visese avatiṭṭhatīti yathārahaṃ paccayabhāvo niddhāretabbo. Svāyaṃ tesaṃ upatthambhakattassa padhānabhāvavibhāvaneneva āvi bhavatīti tameva dassento ‘‘upatthambhakattañhī’’tiādimāha. Phassamanosañcetanāviññāṇāni attanā sahajātadhammānaṃ sahuppādanabhāvena paccayā hontīti āha ‘‘satipi janakatte arūpīnaṃ āhārāna’’nti. Upatthambhakattaṃ hoti uppādato parampi nesaṃ paccayabhāvato. Asatipi janakatte upatthambhiyamānassa rūpassa aññehi yathāsakaṃ paccayehi janitattā. Tenāha ‘‘catusamuṭṭhānikarūpūpatthambhakarūpāhārassā’’ti. Yadaggena rūpārūpāhārā attano phalassa uppattiyā paccayā honti, tadaggena ṭhitiyāpi paccayā hontiyevāti upatthambhakattaṃ janakattaṃ na byabhicarati, tasmā anupatthambhakassa āhārassa kuto janakatā. Tenāha ‘‘asati pana…pe… natthīti upatthambhakattaṃ padhāna’’nti. Yasmā janako ajanakopi hutvā āhāro upatthambhako hoti, anupatthambhako pana hutvā janako na hotiyeva, tasmāssa upatthambhakattaṃ padhānanti attho. Idāni janakattampi āhārānaṃ upatthambhanavaseneva hotīti dassento ‘‘janayamānopi hī’’tiādimāha. Avicchedavasenāti santatiyā ghaṭṭanavasena.
如同生因所生之果因具有助力、支承作用，乃使此因生起，而非恒定不变，时有变化。对此，犹如正念为何握持应知，谓“正念以…恒持助故”。于此处重点强调“以支承助力之性质”说明因缘。感官系统诸根见色声香味触等，非作为确定物专指。因而对前面能生起之结缔（业力所感）作用之表现，称为“以结缔为先前先因之助”。此等因不同于对下识根界诸“色所缘”的意义，各向内收敛不远播，故谓“先因助于支承”显明。由感官系之心身作用生起的依缘，便是所谓的“感官系（及其意根）之助因”，其中因缘之差别于对境界与体性不同的说明。因结缔缘故，出现来果随之，若无此结缔则无果。所谓“果是因之因”，意指以结缔的先助形成之先修因支成果报之生起。故断定因的变动多样。谓心所如触及意识相连，是为其与心同生异熟之因，非同类宽泛所解释。
Yadi adhipatiyaṭṭho indriyapaccayatā, evaṃ sante adhipatipaccayato indriyapaccayassa kiṃ nānākaraṇanti codanaṃ manasi katvā taṃ tesaṃ nānākaraṇaṃ dassento ‘‘na adhipatipaccayadhammānaṃ viyā’’tiādimāha. Tattha pavattinivāraketi attano adhipatipaccayapavattiyā nivārake aññe adhipatipaccayadhamme. Abhibhavitvā pavattanenāti purimābhisaṅkhārasiddhena dhoreyyabhāvena abhibhuyya pavattiyā. Garubhāvoti jeṭṭhakabhāvo. Ayañhettha saṅkhepattho – yena jeṭṭhakabhāvena chandādayo attano pavattivibandhake tulyayogīdhamme tadaññadhamme viya abhibhuyya pavattanti, na so indriyapaccayatāya adhipatiyaṭṭhoti adhippetoti. Atha ko carahīti āha ‘‘atha kho’’tiādi. Dassanādikiccesu nimittabhūtesu cakkhuviññāṇādīhi cakkhādīhi paccayehi cakkhādīnaṃ anuvattanīyatāti sambandho. Jīvane anupālane jīvantehi sahajātadhammehi jīvitassa, sukhitādīhi sukhitadukkhitasomanassitadomanassitupekkhitehi sahajātadhammehi sukhādīnaṃ anuvattanīyatāti yojanā. Taṃtaṃkiccesūti vuttameva dassanādikiccaṃ paccāmasati. Cakkhādayo paccayā etesanti cakkhādipaccayā, cakkhuviññāṇādayo. Tehi cakkhādipaccayehi. Cakkhādīnanti cakkhādijīvitasukhādisaddhādīnaṃ.
倘若以上所言遵主导因由根属缘起，彼时于主导义因的众多原因中有何其差异否？详思之，谓曰“不违背主导因理者”。此所谓止于主导因的成因，亦为他主导因之障碍。此处“主导因之障碍”，即先前之种种累积所生之能阻止流转之力量，可以超越先行依存与相续状态。所说压力即重负，是成因之凝聚状态。此处谓为压力之简述——即由此重负与障碍引生生起之烦恼。如果以主导因说纵然不能立定，仍能超越，不为主导因所制约，此谓“被主导因推动”。问“行者谁乎？”回答谓：“于是乃有……”等。所举之见境等因缘，含眼识等感官依缘，谓眼识诸根皆需随顺眼缘境。由生活中不离的本性共存，及喜乐忧苦等心境共生故，谓使诸随顺境相应相续。于各行动作说之谓“见诸行因自觉”。眼、耳、鼻等皆于对应因缘而生，称“诸根的便利因”，即感官生起缘，诸眼识等由此而生。依止此众缘，即说眼根等因，眼识因等。是故，此乃复杂多元因缘所成之说明。
Tesu kiccesūti dassanādikiccesu. Cakkhādīnaṃ issariyaṃ adhipatiyaṭṭho, sā indriyapaccayatāti attho. Tappaccayānaṃ cakkhuviññāṇādīnaṃ tadanuvattanena tesaṃ cakkhādīnaṃ anuvattanena. Tattha dassanādikicce. Pavattīti ca idaṃ tassa adhipatiyaṭṭhassa pākaṭakaraṇaṃ. Anuvattakena hi anuvattanīyo adhipatiyaṭṭho pākaṭo hoti. Yathā cakkhādīnaṃ kiccavasena adhipatiyaṭṭho, na evaṃ bhāvadvayassa. Tassa pana tādisena kāraṇatāmattenāti dassento ‘‘itthipurisindriyānaṃ panā’’tiādimāha. Paccayehīti kammādipaccayehi. Tatoti itthādiggahaṇapaccayabhāvato. Taṃsahitasantāneti itthindriyādisahitasantāne. ‘‘Sukhindriyadukkhindriyānipi cakkhādiggahaṇena gahitānī’’ti idaṃ indriyapaccayameva sandhāya vuttaṃ, pacchājātādīhi pana tāni rūpadhammānampi paccayā hontiyeva.
「诸种业事」是指见闻等的各种业事。诸根眼等是支配主宰者，是众根因缘的主宰者。『支配因缘』指眼识等诸支配依循。此中之「见闻等业」为所起之意。『运行』是表示此主宰者的显露。因支配者则为应依者，主宰者因此显现。比方说在眼等业事而言为支配主宰者，但对情境状态则非如此。为此解释此种原因本体，即言「此为女人男子诸根」等。『因缘』是指以行为等为因缘。『因缘之故』即女子等本体根缘。曰此与诸根相应相连。『诸根之相连』谓妇女根等与诸根相应相连。『亦有受乐受苦之根与诸根相依缠绕而取』，此即根缘所论，后续之生灭诸色法亦为因缘。
Lakkhaṇārammaṇūpanijjhānabhūtānanti aniccatādilakkhaṇassa pathavīkasiṇādiārammaṇassa ca upanijjhānavasena pavattānaṃ. Vitakkādīnanti vitakkavicārapītivedanācittekaggatānaṃ. Upagantvā nijjhānanti upanikacca nijjhānajjhānārammaṇassa jhānacakkhunā byattataraṃ olokanaṃ atthato cintanameva hotīti vuttaṃ ‘‘pekkhanaṃ cintanañcā’’ti. Tenevāha ‘‘vitakkanādivasenā’’ti. Vitakkādīnaṃyeva sādhāraṇo, yena teyeva ‘‘jhānaṅgānī’’ti vuccanti. Sukhadukkhavedanādvayanti sāmaññavacanampi upanijjhāyanaṭṭhassa adhikatattā anupanijjhānasabhāvameva taṃ bodhetīti āha ‘‘sukhindriyadukkhindriyadvaya’’nti. Tañhi idhādhippetabbaṃ, na somanassadomanassindriyaṃ. Tena vuttaṃ ‘‘adhippāyo’’ti. Ajhānaṅgā upekkhācittekaggatā pañcaviññāṇasahagatā daṭṭhabbā vitakkapacchimakattā jhānaṅgānaṃ. Yadi evanti jhānaṅgavacaneneva ajhānaṅgānaṃ nivattanaṃ kataṃ, evaṃ sante. Ekantena na upekkhāya viya anekantena. Anekantikañhi upekkhāya ajhānaṅgattaṃ. Yadi ekantena ajhānaṅgaṃ sukhadukkhindriyaṃ, atha kathaṃ pasaṅgoti āha ‘‘jhānaṅgaṭṭhāne niddiṭṭhattā’’ti. Atha vā yadi ekantena ajhānaṅgataṃ vedanādvayaṃ, kathaṃ jhānaṅgavohāroti āha ‘‘jhānaṅgaṭṭhāne niddiṭṭhattā’’ti. Satipi…pe… dassanatthaṃ ‘‘ṭhapetvā sukhadukkhindriyadvaya’’nti vuttanti yojanā . Yadi evaṃ yathāvuttavedanādvayena saddhiṃ tādisā upekkhācittekaggatā kasmā na ṭhapitāti āha ‘‘upekkhā…pe… atthī’’ti, pañcaviññāṇasahagatānaṃ jhānapaccayabhāvo pana natthi, na itaresanti adhippāyo. Gahaṇaṃ kataṃ upekkhācittekaggatānanti ānetvā yojanā.
「标识等受制挂碍之境」是指无常等三相之地境与入定之境所挂碍的现象。『等念』是指因思考而起心念俱一。『亲近止息』是止息入定境的观照，亦谓细察一境而显露心念，专意观察，故云「观照即是思惟」。因此有言「由思维等相助成就」，是由这些心所统称的「禅定支」。所谓「乐苦受二」为通用词，指入定所护持境界的性质，非乐喜苦恼根。称为「主宰」，非乐苦根。言「定支」，是指出五识随之定支。由思维后退为禅等定支。若单由此定支而止，则为如平衡状态，但非单持乐苦受二。若以单独乐或苦成定支者，如何说法称「禅定支成立」呢？若以单持受二，何以称为禅定？于是设例以方便说明，言「于禅定所在显露」，其意为把乐苦受二置定。若如所说受二与平等心相合，何以不置定？言「平等心......存在」，具五识合成定支，则非别有所执。说其坚固为平等心所成。
Yato tato vāti duggatito vā sugatito vā saṃkilesato vā vodānato vā niyyānaṭṭho, svāyaṃ yathākkamaṃ sammā micchā vā hotīti āha ‘‘sammā vā micchā vāti attho’’ti. Ahetukacittesu na labbhantīti ettha ahetukacittesu eva na labbhantīti evamavadhāraṇaṃ gahetabbaṃ, na ahetukacittesu na labbhanti evāti. Tasmā purimasmiñhi avadhāraṇe ahetukacittesu alābho niyatoti so patiyogīsu nivattito hoti. Tenāha ‘‘sahetukacittesu alābhābhāvadassanatthaṃ vutta’’nti. Dutiye pana ahetukacittāni alābhe niyatānīti tesu anavasesato alābhena bhavitabbaṃ. Tathā sati yo kesuci ahetukacittesu jhānapaccayo labbhati, sopi nivārito siyā. Tena vuttaṃ ‘‘na ahetukacittesū’’tiādi. Tattha lābhābhāvadassanatthanti lābhābhāvasseva dassanatthaṃ na vuttanti attho. Tena ekaccālābho apaṭikkhitto hoti. Tenevāha ‘‘katthaci kassaci lābho na nivārito’’ti. Evaṃ atthe gayhamāneti evaṃ vuttanayena paṭhamapadāvadhāraṇavasena atthe viññāyamāne. Ettakameva viññāyeyyāti ahetukacittesu kesuci cittesu jhānamaggapaccayesu kassaci paccayassa lābho na nivāritoti ettakameva viññāyeyya avisesena vuttattā. Kiṃ panettha upari kātabbanti āha ‘‘na savitakka…pe… kata’’nti. Yadipi na kataṃ, atthato pana taṃ katamevāti veditabbaṃ.
何者为善何者为恶，因其行为所发念，其心状态为正或邪，故称「为正或为邪」。于无因之心中不获禅定，是故此中意为无因心中不获禅定。前文已说无因心之中必定无所得，故谓于此亦不可得。是以前述无因心无所得，适用于此类礼仪中。故曰「于有因心无所得之见所说」。第二，则无因心必定无所得，于彼不可余留所得。诚如观念，若净处中无因心得禅定，则亦必被阻止。故曰「无因心中不获禅定」等。此言所得之见，指仅所得显露，不指其它。故单一所得亦不排除。故曰「或有某人所得未得阻止」。由此故曰「于某处某人为所得不阻」，言说此意。如此认知，无因心中禅定之途处或因获益不阻止，是说其详情。何者不作被说问，是说内含义。虽然无所作，须知实属何事。
Ahetukacittesu vā lābhābhāvadassanatthetiādi pacchimapadāvadhāraṇavasena atthadassanaṃ. Tasmāti yasmā ahetukacittesu na labbhanti evāti evaṃ niyame kariyamāne yathāvutto attho sambhavati, tasmā. Ayañca attho pāṭhantarenapi saṃsandatīti dassetuṃ ‘‘yena alābhenā’’tiādi vuttaṃ. Taṃ alābhanti taṃ dhammasaṅgaṇiyaṃ pakāsitaṃ alābhaṃ. Esāti esa idha paṭṭhānavaṇṇanāyaṃ ‘‘ahetukacittesu na labbhantī’’ti alābho vutto. Kīdiso pana alābhoti taṃ dassento ‘‘yathā hī’’tiādimāha. Tattha sahetukesūti sahetukacittesu. Saṅkaḍḍhitvāti avisaṭe katvā. Ekattagatabhāvakaraṇanti ekabhāvāpādanaṃ. Imasmiṃ pana pakaraṇe jhānapaccayo vuttova yathālābhapaccayākāravibhāvane desanāya tapparabhāvato.
无因心中有所得显露之意为后文述义。于此因无因心不得，依前所述规矩既成立，故当说明「因所得而闭」。此所谓「所得」即是法合证的明示。云「此为此处定义无因心中不得之所得」。为说明所得为何，言「如彼」等。谓于有因心中。『结集』是指密集无散。『统一』即一体不分。本文所论禅定因缘，依所得因缘描写，故特出之言。
Samanti avisamaṃ, sammā, saha vā. Pakārehīti ekavatthukatādippakārehi. Yuttatāyāti saṃsaṭṭhatāya. Sā pana saṃsaṭṭhatā yasmā sabhāvato anekesampi sataṃ ekattagamanaṃ viya hoti, tasmā vuttaṃ ‘‘ekībhāvopagamanena viya upakārakatā’’ti. Evaṃ upakārakatā ca tesaṃ bahūnaṃ sahacca ekattakāritāya nidassetabbā.
谓合和、平衡或正确。『表示』是指一件一物之统摄显露。『恰当性』谓合集中众多而趋一的性质。因诸法实为多数而趋一，故云「如以单一趋合相应」。如此恰当亦可谓各种事物相应联合以示范。
Yuttānampi satanti vuttappakārena saṃsaṭṭhatāya aññamaññasambandhatāya yuttānampi samānānaṃ. Ayañca yuttatā na sampayuttapaccayatāya viya paccayadhammesu paccayuppannadhammesu ca veditabbā, kevalaṃ tattha arūpasabhāvattā ubhayaṃ samadhuraṃ, idha rūpārūpasabhāvattā vidhuranti ayaṃ viseso. Vippayuttabhāvenāti visaṃsaṭṭhabhāvena. Tena vuttaṃ ‘‘nānattūpagamenā’’ti. Idañhettha vippayuttatāya visesanaṃ yā nānattūpagamanasaṅkhātā vippayuttatā, na sā ‘‘ñāṇavippayutta’’ntiādīsu viya abhāvamattanti, ayañca upakārakatā vinā saṃsaggena sahāvaṭṭhāyitāya kiccakāritādīhi nidassetabbā. Na hītiādi ‘‘yuttāna’’nti vuttassa atthassa samatthanaṃ ‘‘tādise yoge satiyeva vippayuttapaccayatā’’ti. Tenāha ‘‘na hī’’tiādi. Tassattho – yathā ‘‘vatthu khandhānaṃ, sahajātā kusalā khandhā cittasamuṭṭhānānaṃ rūpānaṃ, pacchājātā kusalā khandhā purejātassa imassa kāyassa vippayuttapaccayena paccayo’’tiādivacanato (paṭṭhā. 1.1.434) vatthusahajātapacchājātavasena yuttānaṃ atthi vippayuttapaccayatā, na evaṃ ayuttānaṃ vatthusahajāta…pe… atthīti. Yadi evaṃ rūpānaṃ rūpehi kasmā vippayuttapaccayo na vuttoti āha ‘‘rūpānaṃ panā’’tiādi. Vippayogoyeva natthi sampayogāsaṅkāya abhāvato. Sampayujjamānānañhi arūpānaṃ rūpehi, rūpānañca tehi siyā sampayogāsaṅkā, sampayogalakkhaṇaṃ pana natthīti tesaṃ vippayogo vutto. Tenāha ‘‘catūhi sampayogo catūhi vippayogo’’ti.
谓所说方式之结合、联结及彼此关系之结合。此合和不应误解为因缘法中条件相应之合和，二者虽相关各有分别。单此处亦有无色性别所显示双重之殊胜；此处有色无色表现其差别。谓差别合并状态。故云「由不同结合」。此处所说差别合和，即不同结合之名，并非诸不依「智」分别等词所说的无实有，仅以合和无隔阂与共同固住彼此同事或共同作用为意。所谓「不」即此处「合和」意义，「非为」等语所表。说「不」即表示共时合和条件因缘故而不。故云「色法中因缘，内含后生性之缘起故传说此合和」。若以色对色，何以说非合和？谓无合因无合。「合联之色与无色，色于无色中，色与色间，合者有合，合相无。」因而说「四合四不合」。
Atthime pāpakammaṃ katanti katabhāvavisiṭṭhā atthitā vuccamānā kiriyāya siddhabhāvameva dīpeti, na sijjhamānatanti āha ‘‘nibbattatālakkhaṇaṃ atthibhāva’’nti. Atthato pana kammassa anibbattaphalatāya evamettha atthitā veditabbā. Atthi puggaloti panettha tassā paññattiyā gahetabbatā, tadupādānassa vā pabandhāvicchedo labbhatevāti vuttaṃ ‘‘upalabbhamānatālakkhaṇaṃ atthibhāva’’nti. Paccayadhammassa yadipi uppādato paṭṭhāya yāva bhaṅgā labbhamānatā atthibhāvo, tathāpi tassa yathā uppādakkhaṇato ṭhitikkhaṇe sātisayo byāpāro, evaṃ paccayuppannepīti vuttaṃ ‘‘satipi janakatte upatthambhakappaṭṭhānā atthibhāvena upakārakatā’’ti. Vatthārammaṇasahajātādīnanti ādi-saddena purejātapacchājātādīni saṅgaṇhāti. Atthibhāveneva na nissayādibhāvenāti ‘‘sādhāraṇa’’nti vuttaṃ upakārakattaṃ vibhāveti.
罪业乃种恶行，专指其作意显著、已成立的果效，称为『作用已成之相』。此处所言，并非指未成熟者。由义理观之，业者因未成熟而无果之理亦应理解。所谓『有个人』，系因其所受之约束与障碍而得断，故说『已显现之相』。因条件法中，初起与后住乃息相活动，故云缘起法谓『缘起时，复有托念涵盖诸因缘相互助持之义』。所谓事物因其本类与先后生起而成，谓之『普通』，指助持之义，而非依止之义。
Phassādīnaṃ anekesaṃ sahabhāvo natthīti idaṃ na ekacittuppādapariyāpanne sandhāya, atha kho nānācittuppādapariyāpanneti dassento ‘‘ekasmiṃ phassādisamudāye sati dutiyo na hotī’’ti āha. Svāyamattho ‘‘sahabhāvo natthī’’ti sahabhāvapaṭikkhepeneva viññāyati. Ettāvatā pana anavabujjhantānaṃ vasena vivaritvā vutto. Tenāti anekesaṃ phassādīnaṃ sahabhāvābhāvena. Yadi natthitāmattena upakārakatā natthipaccayatā, anānantarātītavasenapi siyāti codanaṃ sandhāyāha ‘‘satipī’’tiādi. Tānīti purimataracittāni. Dadamānaṃ viyāti kasmā vuttaṃ, nanu okāsaṃ detiyeva. Tathā hi vuttaṃ ‘‘pavattiokāsadānena upakārakatā’’ti? Saccametaṃ, evamajjhāsayā viya paccayadhammā abhāvaṃ gacchantīti dassanatthaṃ viya-saddaggahaṇaṃ.
诸触及类众多同存之事理本无，非单一意识所生之局限。若断以多种意识缘起，则异说乃谓『在一触中依缘起此缘，第二缘不生』。此意本身证实『诸法不共』之理。因有多方未达之民故，特别说明诸触类众多之共存。若谓无共存，则无依促成，立话不连贯。故于促成缘起中，语云『念之促成且助持如实存在』。故此处先人仍存不同心态，未悟故渐显说法，谓有如实缘起。由此打开分明显示缘起法之理。
Natthitāvigamānaṃ satipi paccayassa dhammassa anupaladdhitāsāmaññe natthivigatapaccayesu labbhamānaṃ visesamatthaṃ vibhāvetuṃ ‘‘ettha cā’’tiādi vuttaṃ. Abhāvamattenāti hutvā abhāvamattena. Tenettha nirodhānantaraṃ paccayadhammassa upakārakattaṃ āha, yathā taṃ ‘‘okāsadāna’’nti vuttaṃ. Sabhāvavigamenāti etena nirodhato parampi yato ‘‘vigatatā nirodhappattatā’’ti vuttaṃ. Paccayadhamme yāsaṃ natthitāvigatatānaṃ vasena natthivigatapaccayā vuttā, tāsaṃ visese dassite natthivigatapaccayānaṃ viseso dassito hotīti ‘‘natthitā ca nirodhānantarasuññatā vigatatā nirodhappattatā’’ti vuttaṃ, tattha nirodhānantarā na nirodhasamakālāti adhippāyo. Tathāti iminā yathā paccayadhammāvisesepi natthivigatapaccayabhāvaviseso niddhārito, tathā atthiavigatapaccayabhāvavisesoti imamatthaṃ upasaṃharati. Yathā hi nirodhānantaranirodhappattīhi natthivigatatānaṃ bhedo lakkhito, evaṃ paccayadhammassa dharamānatānirodhānupagamehi atthiavigatatānanti. Kathaṃ panāyaṃ dhammāvisese paccayabhāvaviseso duviññeyyarūpena ṭhito sammā vibhāvissatīti āha ‘‘dhammānañhī’’tiādi. Tadabhisamayāya tesaṃ paccayavisesānaṃ adhigamatthaṃ.
无共存者及缘法不显现者中，一般论断无法辨别特异意义，故以『此中亦云』以示说。谓『无』者乃指法性不存。由是语已明示灭后特异缘法之助持，如所谓『时机之赐』。本质离失指其由灭故，称为『灭后之无』。缘法中无共存故称径灭所生，故述『灭后无遗余灭』。缘法中欲无共存者，缘灭后缘无复存，已表明其灭无余继。然后其灭后非即时一体，解说此义。由是缘法之特异与无共存之关系，得专一明晰。缘灭与有缘处特异性如实显示，示教义成立。及由此文，缘法无共存特异得清晰辨明。或问此特异二相缘起法如何区分？即有『法本性』作答，以方便入门，为得缘法专识。
Catūsu khandhesu ekassapi asaṅgahitattābhāvato anantarādīhīti vibhattiṃ pariṇāmetvā yojanā. Aññanti sukhumarūpaṃ. Na hi taṃ purejātapaccayo hoti. Nanu ca rūparūpampi purejātapaccayabhāvena kusalattike nāgatanti āha ‘‘rūparūpaṃ panā’’tiādi. Aññattha āgatamevāti yadipi kusalattike nāgataṃ, sanidassanattikādīsu pana āgatattā na sakkā rūparūpassa purejātapaccayataṃ paṭikkhipitunti attho.
于四蕴有一必定相续无隔断，然后发显区别。亦称此为微妙细密。此因非初生之约束。然即色对色，同为初生约束所及品，亦称祝祷称曰『色对色』，意指善缘之初生互摄。指虽为善缘，然即现相中不显其由他勝生入约束之义，故有此区分。
Paccayuddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 诸缘略说解释完毕。
Paccayaniddeso诸缘详说
1. Hetupaccayaniddesavaṇṇanā一、因缘说明注释
§1
1.Hetupaccayena paccayabhāvo hetupaccayoti uddiṭṭho, na hetupaccayadhammoti attho. Soti hetubhāvena paccayo. Ettha ca paṭhamavikappe yo hetupaccayena paccayabhāvo vutto, yo ca dutiyavikappe hetubhāvena paccayo vutto, so yasmā atthato yathāvuttassa paccayadhammassa yathāvuttānaṃ paccayuppannānaṃ hetupaccayabhāvoyeva, tasmā vuttaṃ ‘‘ubhayathāpi hetubhāvena upakārakatā hetupaccayoti uddiṭṭhoti dassitaṃ hotī’’ti. Yathā cettha, evaṃ ‘‘ārammaṇapaccayena paccayabhāvo, ārammaṇabhāvena vā paccayo ārammaṇapaccayo’’tiādinā ārammaṇapaccayādīsu attho netabboti dassento ‘‘esa nayo sesapaccayesupī’’ti āha. Dhammasabhāvo eva, na dhammato aññā dhammasatti nāma atthīti. Upakārakaṃ dhammanti paccayadhammaṃ āha. Upakārakatanti paccayataṃ.
谓因缘之助成，称为因缘相依，指因缘相续故言。此非指因缘法实体。于是初次说因缘相依，下次说因缘之于因缘法相续。以此区别，故言『皆以因相助成，故称因缘相依』。此如谓『起缘相依，依缘起相依，称起缘』等，本非全异用意。以法性为根基，不离法性而立概念，谓因缘法即是助成法。所谓助成即是缘故。
Paccattaniddiṭṭhoti paccattavasena niddiṭṭho, paṭhamāya vibhattiyā niddiṭṭhoti attho. Tenāti paccayadhammaniddesabhūtena paccattaniddiṭṭhena paṭhamena hetusaddena. Etassāti hetusaddābhidheyyamatthamāha. So hi chabbidho navavidho dvādasavidhoti anekabhedena bhinnopi hetubhāvasāmaññena ekajjhaṃ katvā ekavacanena vutto. Dutiyo hetusaddoti ānetvā yojanā. Hetunā sampayuttānanti adhikatattā vuttaṃ ‘‘hetu sampayuttānaṃ paccayo honto hetunā sampayuttānameva paccayo hoti, na vippayuttāna’’nti evaṃ padametaṃ. Na hi sabbena sabbaṃ hetuvippayuttadhammānaṃ hetupaccayo na hotīti. Sampayuttasaddassa sambandhīsaddattā ‘‘sampayuttasaddassa sāpekkhattā’’ti vuttaṃ. Sampayuttoti hi vutte kena sampayuttoti ekantato sambandhiantaraṃ apekkhitabbaṃ. Tenāha ‘‘aññassa…pe… viññāyatī’’ti. Nāyaṃ ekantoti yvāyaṃ ‘‘dutiye hetusadde avijjamāne’’tiādinā vutto attho, ayamekanto na hoti, aññāpekkhopi saddo aññassa visesanaṃ hotīti idaṃ na sabbattheva sambhavatīti attho. ‘‘Paccattaniddiṭṭho’’ti iminā paṭhamassa hetusaddassa sampayuttasaddānapekkhataṃ āha. Tena vuttaṃ ‘‘hehupaccayena paccayoti ettheva byāvaṭo’’ti. Avisiṭṭhāti na visesitā. Evanti yathā hetusaddena aññattha byāvaṭena sampayuttā na visesiyanti kiccantarapasutattā, evaṃ sampayuttasaddena hetusaddavisesanarahitena tadatthamattabyāvaṭattā avisesato sampayuttānaṃ gahaṇaṃ siyā. Tena vuttaṃ ‘‘sampayuttasaddenā’’tiādi. Āhārindriyāsampayuttassa abhāvatoti āhārehi indriyehi ca nasampayuttassa dhammassa abhāvato. Na hi phassacetanāviññāṇavedanājīvitavirahito cittuppādo atthi. Tenāha ‘‘vajjetabbā…pe… taṃ na kata’’nti. Vajjetabbaṃ hetuvippayuttaṃ.
依现相正见说，谓以初别法说指称。故以因字为先导，成初别法说指之意。所谓因字指的是六种中九种及十二种起因，此以众异别立成一株，以单词句虚词归纳说。次谓因字，续结。谓以因相连结，即谓『因相连结即为因缘，非离缘相连结』。此乃正确语意。非全皆缘断续，无因缘。因相连、缘相连词语乃相对依存。又谓『他者……乃……知』。此非单一义，谓之「他依」，基于对第二因字不知而立说，故言具依赖性非单一。谓『依现相』者，指因字之首词缘相连结。故曰『借因字示意因缘』。谓因缘即显此理。谓非独显著。因如因字非以异义连结，同义连结则相通，故以连结词汇则显一体。由此得出『因字连结』。谓饮食与根相连无连结则无此法。非离触、意识、受、识、命之产生。故说『应除弃此，不可作意』。此为应除之因缘断续。
Evampīti dutiyena hetusaddena gayhamānepi nāpajjati. Yadipi hetavo bahavo, sāmaññaniddeso cāyaṃ, tathāpi sāmaññajotanāya visesaniddiṭṭhattāti adhippāyo. Tena vuttaṃ ‘‘paccatta…pe… vuttattā’’ti. Vināpi dutiyena hetusaddena hetusampayuttabhāve siddhepīti iminā yaṃ vuttaṃ ‘‘nāyamekanto’’ti, tameva ulliṅgeti. Na pana hetūnanti idaṃ hetussa paccayabhāvena gahitattā paccayuppannabhāvena gahaṇaṃ na yujjeyyāti āsaṅkamānaṃ sandhāya vuttaṃ. Tenevāha ‘‘evampi gahaṇaṃ siyā’’ti. Soti dutiyo hetusaddo. Apare pana ‘‘hetusampayuttakāna’’nti ettha hetūnañca sampayuttakānañcāti samāsaṃ vikappenti. Patiṭṭhāmattādibhāvena nirapekkhāti hetujhānamaggadhammā patiṭṭhānaupanijjhānaniyyānamattena aññadhammanirapekkhā hetujhānamaggapaccayakiccaṃ karonti. Sāpekkhā evāti aññasāpekkhā eva. Āharitabbaisitabbā āhārindriyapaccayehi upakattabbadhammā. Tasmāti yasmā yehi sāpekkhā, te attano paccayuppannadhamme paccayabhāveneva paricchinditvā tiṭṭhanti, tasmā. Tenāha ‘‘te vināpi…pe… na kata’’nti. Paricchindanti visesenti. Tanti dutiyaṃ āhārindriyaggahaṇaṃ. Tatthāti āhārindriyapaccayaniddese. Na kevalañca tattheva, idha ca hetupaccayaniddese dutiyena hetuggahaṇena paccayuppannānaṃ puna visesanakiccaṃ natthi, kasmā? Paccayabhūteneva hetunā sampayuttānaṃ aññesañca hetūnaṃ avicchinnattā.
如此，借第二因缘句而生显义，即使在被指为原因的情况下也不会生起。虽然原因众多，但本教义所指普通含义即如此，尤其为说明普通属性而显现特殊含义，这称为“主导作用”。因此有经言：“各自……依……所言”，即使无第二因缘句，也可因原因相随而成就，此言“非独一面”，标示同理。然因无因，缘因之故，深奥原因之合并不当强求，故为解除疑惑而有所说。故说“也可成深奥”。第二因缘句即如此说。又他文本云“因缘合并者”，此中因与缘合并，乃为合成表达。因缘识取与道理所系因果相续之故，以此无偏重他法执持故称“不取”，由他缘而约涉此因缘理事作因缘识取之工作。谓此为“依他缘”。故所取因缘，因所缘事于其所缘条件中单独分解而存，故说“若无彼……亦不为所作”。“分解”意。此处为对养根之摄取。即养根条件文义。非唯此时，因缘缘起文意第二因缘聚合所生异事无有，此为何故？因本性相同之因缘相应合一，不间断而无别因之连续性。
Purimavacanāpekkho vuttasseva niddesoti taṃ-saddassa paṭiniddesabhāvamāha. Pākaṭībhūte eva atthe pavattati, pākaṭībhāvo ca aññānapekkhena saddena pakāsitattā veditabbo. Anapekkhanīyo atthantarabyāvaṭattā. Aññoti hetusaddato añño. Niddisitabbapakāsako vutto natthi, yo taṃ-saddena paṭiniddesaṃ labheyya.
依前文而说，谓为所指，即指称该词之指示义。该义所现于表面，即可察知，且其既显约而非他义，不可忽视至其本质。异义即因缘句中异义。无所言指示者且无所述。
Yadi evaṃ ‘‘taṃsamuṭṭhānāna’’nti ettha kathanti āha ‘‘hetusampayuttakānanti iminā panā’’tiādi. Tattha pana-saddo satipi hetū hetusampayuttakānaṃ niddesabhāve hetusampayuttakasadde labbhamānānaṃ niddisitabbānaṃ pākaṭīkaraṇasaṅkhātaṃ hetusaddato visesaṃ joteti. ‘‘Hetusampayuttakāna’’nti imassa samāsapadassa uttarapadatthappadhānattamāha ‘‘paccayuppannavacanenā’’ti. Tena ca yathādhippetassa atthassa ekadesova vuccati dhammānaṃ visesanabhāvatoti āha ‘‘asamattenā’’ti. Visesanaṃ nāma visesitabbāpekkhanti āha ‘‘paccayuppannavacanantarāpekkhenā’’ti. Vuttatāya vinā paṭiniddesatā natthīti ‘‘pubbe vuttenā’’ti vuttaṃ.
若称为“该出来者”，这里说“因缘合并者”之类。此处复词“saddo”意谓“正是原因”，特指因缘合并者所指称被指示者之释明，显明原因句中特殊含义。语中“因缘合并者”属于复合词，下尾词所重者即为指示连接语“因缘生者句”。故谓该词指本已述之特殊因缘事。有“不过不周全”之说。所谓特指即特指条件，谓该词因缘生义间之依赖而为种特指。因无指示则无所谓“已先所言”之义。
Taṃ-saddenaniddisitabbanti ‘‘taṃsamuṭṭhānāna’’nti ettha taṃ-saddena niddisitabbaṃ hetusampayuttakasadde pākaṭībhūtaṃ kiṃ panāti pucchati. Te hetū ceva…pe… hetusampayuttakā ca taṃ-saddena niddisitabbā hetusampayuttakasadde pākaṭībhūtāti sambandho. Aññathāti ‘‘yehi hetūhī’’tiādinā vuttappakārato aññathā aññena pakārena. Taṃ aññaṃ pakāraṃ dassento ‘‘te hetū…pe… sambandhe satī’’ti āha. Idhāti anantaraṃ vuttasambandhanaṃ bhummaniddesena parāmasati. Tenevāti paṭhameneva hetusaddena. Taṃ-saddena niddisitabbāti ‘‘taṃsamuṭṭhānāna’’nti ettha taṃ-saddena niddisitabbā yathā pākaṭā, evaṃ pubbe ‘‘taṃsampayuttakāna’’nti vuttacodanāyampi evameva teneva taṃ-saddena niddisitabbā pākaṭā bhavituṃ arahanti. Tathā ca sati niddisitabbassa…pe… na yujjeyya. Duvidhampi vā hetuggahaṇaṃ apanetvāti ‘‘hetū hetusampayuttakāna’’nti ettha kataṃ dvippakārahetuggahaṇaṃ avicāretvā ‘‘taṃsampayuttakānanti avatvā’’tiādinā taṃ-saddavacanīyataṃ codeti, ‘‘niddisitabbassa apākaṭattā’’tiādinā pariharati ca. Hetū hi paccayāti idaṃ ayaṃ hetupaccayakathāti katvā vuttaṃ.
所谓指该词，是对“该出来者”之指示词“因缘合并者”之明证。问其意为何？即指“因与……及因缘合并者”，即二者相互联系。其意为“以何因合”说，依不同说法又言“以彼因在其关系中存在”。其说为说明。如说“依赖其后本之联结根据”为劝说。因首因缘句“该词”指明。谓指示即指明，依前文“因合生者”意释同理，依彼词示意亦应明示。且又言不宜强求，因无法聚合二重因缘而致词义矛盾，故谓“已不作因缘合并”，又言“非所指明之处”加以驳破。因说即此因缘因果说明之义。
Taṃ na vuttanti cittasamuṭṭhānavacanaṃ na vuttaṃ. Tassāti sahajātapaccayassa. Kaṭattārūpassa paccayabhāvo na vutto bhaveyya, vuttova so ‘‘vipākābyākato eko khandho tiṇṇannaṃ khandhānaṃ kaṭattā ca rūpānaṃ sahajātapaccayena paccayo, tayo khandhā ekassa khandhassa kaṭattā ca rūpāna’’ntiādinā, tasmā cittacetasikānaṃ kaṭattārūpapaccayabhāvo na sakkā nivāretuṃ. Tatthāti sahajātapaccayaniddese. Tattha hi ‘‘cittacetasikā dhammā cittasamuṭṭhānānaṃ rūpānaṃ sahajātapaccayena paccayo’’ti cittasamuṭṭhānarūpāni eva niddiṭṭhāni. Idhāpīti imasmiṃ hetupaccayaniddesepi. Evaṃ bhavitabbanti ‘‘cittasamuṭṭhānāna’’nti niddesena bhavitabbaṃ. Yadi evaṃ kasmā tathā na vuttanti āha ‘‘cittasamuṭṭhānānanti panā’’tiādi. Visesitaṃ hoti sabbacittacetasikāsamuṭṭhānabhāvena. Vacanenāti yathādassitena sahajātapaccayaniddesavacanena. Cittacetasikānaṃ paccayabhāvo eva hi tattha paccayaniddese vutto, na cittacetasikānaṃ samuṭṭhānabhāvoti adhippāyo.
此语非云即为心系起语。何谓？谓为共同生成者之因。识作成因不可忍阻。曾有云：“唯识识所感受一蕴，三蕴中作成因，三蕴中唯一蕴作成因”，如是说者，不能断绝心意法蕴之成因意。谓乃共同生成故而言。此即因缘相续文意。此指为“心系起分别者”，对心系起而言，乃为事示。故于此因缘缘起文义亦应以“心系起者”作指示。若由此理不说为何？谓“心系起者”专指一切心意法蕴起合之故。所谓语，即依所示之共同生成文言。心意法之因缘事于此文言中乃为因缘示现，非言诸心意法之起合。
Hetuādipaṭibaddhatañca dasseti yadaggena tāni cittapaṭibaddhavuttīni, tadaggena taṃsampayuttadhammapaṭibaddhavuttīnipi hontīti. Ārammaṇametaṃ hotīti yadetaṃ kusalākusalacetanāvasena manodvāre cetanaṃ sesadvāresu kāyavacīpayogavasena saṅkappanaṃ, yañca kāmarāgādīnaṃ santāne anusayanaṃ, etaṃ ārammaṇaṃ eso paccayo kammaviññāṇassa ṭhitiyā patiṭṭhānāya. Patiṭṭhiteti kammaṃ javāpetvā paṭisandhiākaḍḍhanasamatthatāpatiṭṭhāpatte kammaviññāṇe viruḷheti tato eva kammaviññāṇato paṭisandhiviññāṇabīje viruḷhe viruhanteti attho. Atha vā patiṭṭhā viññāṇassa hotīti kilesābhisaṅkhārasaṅkhāte kammaviññāṇassa ṭhitiyā pavattiyā ārammaṇe paccaye paṭisiddhe āyatipaṭisandhiviññāṇassa patiṭṭhā hoti, tasmiṃ paṭisandhiviññāṇe punabbhavābhinibbattivasena patiṭṭhite patiṭṭhahante viruḷhe bījabhāvena viruhante nāmarūpassa avakkanti hotīti evamettha attho veditabbo. Tenāha ‘‘paṭisandhināmarūpassa viññāṇapaccayatā vuttā’’ti.
还说明因缘等依存特征，谓由此所识“一切相关因缘”也存在。此所依即以心所识之说所成，且依因缘带条件及三界联结而产生意念，此乃称为依止。此处为善恶意念作用门以心门为入处，意念以身体口语帮助之意念念处。又由欲爱诸根之未断后余力，此为依止因，业识之立足所在。立足即业因，播种于续识，又延续因缘故名为立足。因立足识生起，烦恼触蓄及业识三组成，依止而成续识生起，继续生灭如种子成长般发芽。谓“生识以名色为因缘”，即此义也。故云“续识因名色所依而作”。
Purimatarasiddhāyāti khettabhāvanibbattiyā puretarameva siddhāya pathaviyā. Attalābhoyeva cettha patiṭṭhānaṃ, na paṭiladdhattabhāvānaṃ avaṭṭhānanti dassento ‘‘patiṭṭhānaṃ kammassa kaṭattā uppattīti vuttaṃ hotī’’ti āha.
「先前成就」者，谓由于田地培植而生，先以前即以地而成就。于此亦如实表示，所成之处非因未得而起坏，以此显现「成就之处者，即由业所造而生」之言也。
Sesarūpānanti paṭisandhikkhaṇe pathavīdhātuādīnaṃ sesarūpānaṃ, pavatte pana tisantatirūpānampi. Sahabhavanamattaṃ vā dasseti. Sahabhāvenapi hi atthi kāci visesamattā. Katthaci katthacīti pakatikālabhavavisesādike. Tatiyapakatiyañhi paṭhamakappikakāle ca bhāvakalāpo natthi, rūpabhave kāyakalāpopi. Ādi-saddena tattheva ghānajivhākalāpā, kāmabhave ca andhādīnaṃ cakkhādikalāpā saṅgayhanti. Katthaci abhāvābhāvatoti nāmarūpokāse katthacipi abhāvābhāvato.
「残余形态」者，指因再生而起的诸如地界等之残余形态，然其生起亦包含三种形态。此显示共同生起的程度，自然存在某种特殊性。或有时或有处，因时地趣殊异。第三种趣时，如初夏时无形态集，形相界亦然。以最初音声者，如土舌触界之集，欲界则如盲等眼根集结处。或因名色之会合，有时亦有无无之分别。
Tesanti pavattiyaṃ kaṭattārūpādīnaṃ. Na hi hetu pavattiyaṃ kaṭattārūpassa paccayo hoti, utuāhārajānaṃ pana sambhavoyeva natthi. Tena vuttaṃ ‘‘paccayabhāvappasaṅgoyeva natthī’’ti. Na pana labbhati paccayapaccanīye tādisassa vārassa anuddhaṭattā. Idanti ‘‘pavattiyaṃ kaṭattārūpādīnaṃ paccayabhāvapaṭibāhanato’’ti idaṃ ‘‘hetū sahajātāna’’nti adesanāya parihāravacanaṃ, īdisī pana codanā anokāsā evāti dassetuṃ ‘‘bhagavā panā’’tiādi vuttaṃ. Yo hi dhammo yathā bhagavatā desito, so tatheva gahetabboti.
「它等者」指生起之诸成就现象。因生起，无因缘能及成就此形之成就故，亦无后夏雨依因生。故言「无因缘连带」。且不得彼时段内由因果列出此类条件。此言「生起诸成就乃因缘连带」，为遣责所谓「因自生」说。然对此最殊胜教诲，应知：「世尊所说法，应如是受持。」
Hetupaccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 因缘说明注释完。
2. Ārammaṇapaccayaniddesavaṇṇanā二、所缘缘说明注释
§2
2.Uppajjanakkhaṇeyevāti ettha uppādato paṭṭhāya yāva bhaṅgā uddhaṃ pajjanaṃ gamanaṃ pavattanaṃ uppajjanaṃ, tassa khaṇo, tasmiṃ uppajjanakkhaṇeti evaṃ vā attho daṭṭhabbo. Evañhi sati uppajjanasaddena uppannasaddena viya sabbe pavattamānabhāvā saṅgahitā honti, na uppādamattaṃ. Tenāti cakkhuviññāṇādīnaṃ vattamānakkhaṇeyeva rūpādīnaṃ ārammaṇapaccayattena. Anālambiyamānānanti sabbena sabbaṃ nālambiyamānānanti attho. Aññathā hi yathāvuttānaṃ rūpādīnaṃ yadā ārammaṇapaccayattābhāvo, tadā anālambiyamānatāvāti. Sabbarūpānīti sabbāni rūpāyatanāni, yattakāni tāni āpāthagatāni yogyadese ṭhitāni, tāni sabbānīti attho. Saha na hontīti ekajjhaṃ ārammaṇaṃ na honti. Satipi hi anekesaṃ ekajjhaṃ āpāthagamane yattha yattha pubbābhogo, taṃ taṃyeva ārammaṇaṃ hoti, na sabbaṃ. Nīlādisaṅghātavasena cetaṃ vuttaṃ, na paccekaṃ nīlādirūpāyatanamattavasena. Samuditāniyeva hi rūpāyatanāni cakkhuviññāṇassa ārammaṇaṃ, na visuṃ visunti dhātuvibhaṅgavaṇṇanāyaṃ dassitoyaṃ nayo. Yaṃ pana aṭṭhakathāyaṃ ‘‘te te visuṃ visuṃ ārammaṇapaccayo hontī’’tipi vuttaṃ, tampi yathāvuttamevatthaṃ sandhāya vuttaṃ. Aññathā rūpāyatanaṃ manindriyagocaraṃ nāma na siyā. Saddādīsupi eseva nayo. Tenevāha ‘‘tathā saddādayopī’’ti. ‘‘Saha na hontī’’ti vuttamatthaṃ pāḷiyā vibhāvetuṃ ‘‘yaṃ yanti hi vacanaṃ rūpādīni bhindatī’’ti āha.
二、「生起瞬间」者，谓由生起至消灭之间，复起等过程之时段，此为那一瞬间，此中生起瞬间应知。由生起音声采样，似已具起现诸现象，而非灭之量。故以眼识等现行瞬间，缘色等境界，称为「生起瞬间」。所谓「无依」，谓全体皆无依赖。若言，依如法色等消失，则谓无依。众色即各色界，乃各种随处而立即为众色。谓无共同依赖者，不同处各具依赖。然因各处生理上时间特性不同。以诸色界为例，眼识所缘色界生起，不应为单色界。闻声等亦是同理。故说「如是声等亦然」。谓「不共有」之义，巴利语中以「言自分破色等」来分辨。
‘‘Ye ete’’tiādiko purimo attho, ‘‘na ekato hontī’’tiādiko pana pacchimo, ‘‘sabbārammaṇatādivasena vā idhāpi attho gahetabbo’’ti kasmā vuttaṃ. Na hi ‘‘yaṃ yaṃ vā panārabbhā’’ti imissā pāḷiyā viya ‘‘yaṃ yaṃ dhammaṃ ārabbhā’’ti imassa pāṭhassa purato manoviññāṇassa sabbārammaṇatā nāgatā. Vuttañhi ‘‘sabbe dhammā manoviññāṇadhātuyā taṃsampayuttakānañca dhammānaṃ ārammaṇapaccayena paccayo’’ti. Na hi anantarameva pāḷiyaṃ sarūpato āgatamatthaṃ gahetvā padantaraṃ saṃvaṇṇetabbaṃ. Tattha hi ‘‘rūpārammaṇaṃ vā’’tiādinā niyamavasena cha ārammaṇāni vatvā ‘‘yaṃ yaṃ vā panārabbhā’’ti vacanaṃ sabbārammaṇatādidassananti yuttamevetanti, idha pana sabbārammaṇataṃ vatvā puna ‘‘yaṃ yaṃ dhammaṃ ārabbhā’’ti vuccamānaṃ sabbārammaṇatādassananti kathamidaṃ yujjeyya? Kamābhāvopi ‘‘sabbe dhammā’’ti avisesavacaneneva siddho ārammaṇānupubbiyāva aggahitattā. Na hi manodhātuyā viya manoviññāṇadhātuyā idha ārammaṇāni anupubbato gahitāni, tattha viya vā eteneva niyamābhāvopi saṃvaṇṇitoti veditabbo. Tasmā aṭṭhakathāyaṃ vuttanayenevettha attho gahetabbo.
「诸者」前文义，「非一体」后文义，谓以成就及诸界之多样性为由，仍需取此义。何故如此说？因如巴利语「诸法起者」非仅一体，「诸法起者」说亦不含心识全部成就。经中说 「诸法由心识及连结境界成如是成就缘」。非单取形同义句头前后相连。是故此处需解「成就依赖性」，以诸缘逐渐集成之附带性。非心界诸缘逐一成就，若无顺序规律亦难通达。是故本注疏应依此理义而释。
Pavattanti pavattanaṃ. Nadiyā sandanaṃ pabbatassa ṭhānanti hi vuttā aviratamavicchedanāyaṃ tathāpavattikiriyāva. Tenāha ‘‘avirataṃ avicchinnaṃ sandantī’’ti. Evanti yathā ‘‘sandantī’’ti vattamānavacanaṃ vuttaṃ, evaṃ ‘‘ye ye dhammā uppajjantī’’ti sabbasaṅgahavasena uppajjanassa gahitattā ārammaṇapavaggato ‘‘uppajjantī’’ti vattamānavacanaṃ vuttanti attho. Tenāha aṭṭhakathāyaṃ ‘‘sabbakālasaṅgahavasenā’’tiādi. Tathā ca vuttaṃ ‘‘atītānāgata…pe… adhippāyo’’ti, atītānāgatapaccuppannānaṃ cittacetasikānanti attho. Samudāyavasenāti cittena rāsīkaraṇavasena. Adhippāyoti iminā vattamānupacārena vināva ‘‘ye ye dhammā uppajjantī’’ti ettha vattamānatthaṃ sakkā yojetunti imamatthaṃ ulliṅgeti. Tenāha ‘‘ime panā’’tiādi. Yadipi paccayadhammā keci atītā anāgatāpi honti, paccayuppannadhammo pana paccuppanno evāti āha ‘‘atītānāgatānaṃ na hontī’’ti. Uppāde vā hi paccayuppannassa paccayena bhavitabbaṃ ṭhitiyaṃ vāti. Tasmāti yasmā atītānāgatā paramatthato natthi, tasmā. Tesūti paccayuppannesu. Taṃtaṃpaccayāti taṃ taṃ rūpādiārammaṇaṃ paccayo etesanti taṃtaṃpaccayā. Ayamattho dassito hoti samānasabhāvattā. Na hi atthābhedena sabhāvabhedo atthi. Na pana taṃtaṃpaccayavantatā dassitā hoti atītānāgatesu nippariyāyena tadabhāvato. Yasmā paccayavanto paccayuppannāyeva, te ca paccuppannāyevāti.
「现起」谓水流绕山，虽不断无断而起流动行为。故曰「不间断不断对流相续」，据此「诸法生起」以整体为前提，分组涵摄之谓。且依文「过去、未来……意念」意指过去未来特殊意识心理成分。集之意为心意所聚。此意涵盖正在说法「诸法现起」之含义。言「过去未来并非因缘」时，实指一般对过去未来无理应相续。但因缘起者依现阶段生起。彼时段中无过去未来因缘故，无生起而非生起。故曰「过去未来无也」。因生起对应之因，忆察对应者。因未来过去无本质，故弃之。此「相因」乃为「各自形境缘界」之因也，且实体无差别。并非说过去未来本质相异，而是现时自成因缘律。故今以此理解释义。
Yaṃyaṃ dhammaṃ te te dhammāti yaṃnimittāyaṃvacanabhedo, taṃ dassetuṃ ‘‘ettha cā’’tiādi āraddhaṃ. Rūpārūpadhammā hi kalāpato pavattamānāpi cittacetasikānaṃ kadāci visuṃ visuṃ ārammaṇaṃ honti, kadāci ekajjhaṃ, na ettha niyamo atthi, purimābhogoyeva pana tathāgahaṇe kāraṇaṃ. Tayimaṃ dīpetuṃ bhagavatā yaṃvacanabhedo katoti ca sakkā vattuṃ, yasmā pana ekakalāpapariyāpannānampi dhammānaṃ ekajjhaṃ gahaṇe na samudāyo gayhati tadābhogābhāvato, atha kho samuditā dhammā evāti sahaggahaṇampi visuṃgahaṇagatikaṃ, tasmā visuṃgahaṇasabbhāvadīpanatthaṃ ‘‘yaṃ ya’’nti vatvā satipi visuṃgahaṇe te sabbe ekajjhaṃ ārammaṇapaccayo hontīti dassanatthaṃ ‘‘te te’’ti vuttanti imamatthaṃ dassento ‘‘cattāro hi khandhā’’tiādimāha. Tattha vedanādīsūti vedanādīsu catūsu khandhesu abhinditvā gahaṇavasena, bhinditvā pana gahaṇavasena phassādīsu. Yoca rūpādikoti idaṃ viññāṇantarassa sādhāraṇārammaṇavasena vuttaṃ, ye ca aneke phassādayoti idaṃ asādhāraṇārammaṇavasena. Te sabbeti te sādhāraṇāsādhāraṇappabhede sabbepi ārammaṇadhamme. Ekekameva ārabbha uppajjantīti ettha yaṃ vattabbaṃ, taṃ heṭṭhā vuttameva. Rūpārammaṇadhammā ca aneke nīlādibhedato. Tathāti aneke. Tena bherisaddādike, mūlagandhādike, mūlarasādike, kathinasamphassādike, vedanādike ca saṅgaṇhāti. Aneketi hi iminā anekakalāpagatānaṃyeva vaṇṇādīnaṃ indriyaviññāṇārammaṇabhāvamāha. Sāmaññato hi vuttaṃ yathārahaṃ bhinditvā nidassitabbaṃ hotīti.
所谓“你们各自的法”，指的是不同缘由、不同言说的分别，这里要说明的是以“在此此处”等语起首的教法差别。色与非色法，即使现行聚合，也有时成为清净清净的所缘，有时则是一手独持，此处没有固定法则，只是过往经验便成为了如来的把握因缘。世尊之所以阐述这等教法差别，是因为即使具备单一聚合的法，亦无纷争产生，因其没有贪着果报；若僧团中将法融合，虽是聚合，往往仍有纷争纷乱，因此说“你们各自的法”，是为了指出诸法虽多，但作为所缘，皆为一聚合的缘起条件。故说“诸蕴”，指出的是感受等四蕴分别的聚合；聚合则分别摧破，分别则以聚合汇集于触等处。所谓“以色等”，是识与心所之间共有的所缘，称为一般所缘；而若是多种触等，则称为非一般所缘。上述皆因共有与非共有之差异而生所缘之别。而“一一皆由起”是本地所说，详见下文。色所缘法乃多种如蓝色等分别存在。所谓“多种”，是指众多。以此类比，如声音等根之所缘，如本味道等，及坚硬触觉，感受等皆属于集合。所谓“众多”，即是指包含了多种颜色等根识所缘的情形。通常而言，是说应分别摧破然后示现。
Kusalavipākassāti kusalassa vipākassa ca. Na hi nibbānaṃ pubbe nivutthanti idaṃ ‘‘diṭṭhanibbānoyevā’’tiādinā vakkhamānameva atthaṃ hadaye ṭhapetvā vuttaṃ. Pubbenivāsānussatiñāṇena hi nibbānavibhāvanaṃ adiṭṭhasaccassa vā siyā diṭṭhasaccassapi vā. Tattha adiṭṭhasaccena tāva taṃ vibhāvetumeva na sakkā appaṭividdhattā, itarassa pana pageva vibhūtamevāti taṃ tena vibhāvitaṃ nāma hotīti adhippāyo. Ettha ca ‘‘na ca taṃ vutta’’nti iminā pubbenivāsānussatiñāṇassa nibbānārammaṇakaraṇābhāvaṃ āgamato dassetvā ‘‘na hi nibbāna’’ntiādinā yuttito dasseti. Tattha ‘‘na pubbe nivutthaṃ asaṅkhatattā’’ti kasmā vuttaṃ? Gocarāsevanāya āsevitassapi nivutthanti icchitattā. Diṭṭhasaccoyeva hi pubbenivāsānussatiñāṇena nibbānaṃ vibhāveti, na adiṭṭhasacco. Taṃ pana ñāṇaṃ khandhe viya khandhapaṭibaddhepi vibhāvetīti nibbānārammaṇakhandhavibhāvane nibbānampi vibhāvetīti sakkā viññātuṃ. Etena payojanābhāvacodanā paṭikkhittāti daṭṭhabbā. Evaṃ anāgataṃsañāṇepi yojetabbanti yathā pubbenivāsānussatiñāṇassa nibbānārammaṇatā dassitā, evaṃ anāgataṃsañāṇepi yathārahaṃ yojetabbaṃ. Tattha pana ‘‘khandhapaṭibaddhavibhāvanakāle’’tiādinā yojanā veditabbā. Tena vuttaṃ ‘‘yathāraha’’nti. Kassaci abhiññāppattassapi rūpāvacarassa, pageva itarassa.
所谓善报，即是善法之果报。涅槃并非过往已成之事，此乃『已见涅槃』等所言，是以意趣现前，设立于心中所说。以过去住持的回忆智慧亦能描述涅槃，或是真实所见涅槃。对于真实所见之涅槃，因认识能力有限，不能完整分别；但对他者而言，只是凭过去智慧断定。因此名为“分别”。这里有所谓“非如是所说”者，说明旧经中缺少过去住持智慧生起涅槃现前的根据，故释义以“非涅槃”否言指出。既然说“非过去已成无余”，为何能说？因为欲界众生乐于闻见无余涅槃，现实中对过去之真实涅槃则不易觉察。此乃通过过去智慧生起对涅槃的分别，而非真见涅槃。此智慧犹如蕴之所在，即便系蕴依附，亦能现出涅槃。因而世尊以现前现象涅槃所系蕴为说显，令识知之。此即批判无用之警示，令放弃无智慧的妄断。如此，尚需配合未来世智辨，犹如过去智慧辅助此涅槃缘起观。不失正理。所谓“蕴依附分别”时，应依教义当说明。所谓“如理”，是专指个别有证果者，即便有声闻根器，也属不共圣者。
Ārammaṇapaccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 所缘缘说明注释完。
3. Adhipatipaccayaniddesavaṇṇanā三、增上缘说明注释
§3
3. Dhurasahacariyato dhoreyyo ‘‘dhura’’nti vuttoti āha ‘‘dhuranti dhuraggāha’’nti. Chandassa pubbaṅgamatāsiddhaṃ pāsaṃsabhāvaṃ upādāya aṭṭhakathāyaṃ ‘‘jeṭṭhaka’’nti vuttanti tamevatthaṃ dīpento ‘‘seṭṭha’’nti āha. Tathā hi vuttaṃ aṭṭhasāliniyaṃ ‘‘chandaṃ pubbaṅgamaṃ katvā āyūhita’’nti. Purimachandassāti ‘‘chandādhipatī’’ti purimasmiṃ pade niddesavasena vuttassa chandasaddassa samānarūpena sadisākārena. Tadanantaraṃ niddiṭṭhenāti tassa purimassa chandasaddassa anantaraṃ niddesavasena vuttena. Tato eva ca taṃsamānatthatāya ca taṃsambandhena ‘‘chandasampayuttakāna’’nti ettha chandasaddeneva adhipatisaddarahitenāti attho. Paccayabhūtassāti adhipatipaccayabhūtassa. Sampayuttakavisesanabhāvoti attanā sampayuttadhammānaṃ so eva adhipatipaccayatāsaṅkhāto visesanabhāvo. Esa nayoti iminā ‘‘vīriyādhipati vīriyasampayuttakānantiādīsu purimavīriyassa samānarūpenā’’tiādinā vattabbaṃ atthavacanaṃ atidisati.
关于“费拉萨贺里耶”（dhurasahacariya）一词，说“费拉”为“费拉苦阿哈”，意即“难以掌握、难以抓取”。因其心之欲念起始呈现出赞叹之意，故论书中写为“杰特卡”（jeṭṭhaka），同义词在此处解释为“胜者”（seṭṭha）。此外，还指《八集论》中有云“心之欲念为先行”，意指“前色”（purimacchanda）带示“心念主管”之意。此后又指出，因“欲念”为词，其相应之用意紧密相关，称为“与欲念相连者”（chandasampayuttakāna），意指词中欲念自身为统摄条件。且“条件成立者”即指拥有统摄关系的条件性，此为词义的特别说明。依法“那耶”，即“领会义理”，示为“力主勇猛者为勇猛相连之人等”之意，亦即首句勇猛者（purimaviriya）与其相连者的含义，此指法义的核心要义解说。
Kusalābyākatānaṃ pavattinti kusalābyākatānaṃ adhipatīnaṃ pavattanākāraṃ. Aladdhaṃ ārammaṇaṃ laddhabbaṃ labbhanīyaṃ, laddhuṃ vā sakkuṇeyyaṃ, dutiye pana atthe lābhamarahatīti laddhabbaṃ. Avaññātanti pageva anavaññātanti attho.
所谓“善方显者现行”，指显现善方显之体相。所谓“不失所缘”，“所缘应得，所应得应被获得”，或者能被获得、适宜被获得。第二意指因其利益而获得此体相。所谓“不解”，即“不明了、不了知”；此处指隐而未现之义。
Appanāppattā kusalakiriyadhammā mahābalā sādhipatikā eva honti, tathā micchattaniyatāpīti āha ‘‘appanāsadisā…pe… nuppajjantī’’ti. Appanāsadisāti appanāppattasadisā. Kammakilesāvaraṇabhūtā ca teti te micchattaniyatadhammā kammāvaraṇabhūtā, ye ānantariyappakārā kilesāvaraṇabhūtā, ye niyatamicchādiṭṭhidhammā, sampayuttacetanāya panettha kilesāvaraṇapakkhikatā daṭṭhabbā ānantariyacetanāsampayuttassa paṭighassa kammāvaraṇapakkhikatā viya. Paccakkhagati anantaratāya vinā bhāvinīti vuttaṃ ‘‘paccakkhasaggānaṃ kāmāvacaradevānampī’’ti. Tena tesu ānantariyā viya asambhāvino ahetukābhinivesādayopīti dasseti.
所谓“有所成就”，指善行法成就强大有力，乃所依胜利之根本。此谓“伪正应当破除”，就如称“无所成就之类”说，意指无成就相同。所谓“伪正应当破除”，指伪正法乃为染污烦恼遮蔽之相。彼等为内部而突出的烦恼遮蔽，如伪正邪见所成之法。由一切相续心意所联系，如烦恼之对立面，谓为扰乱根本，由此说明此为染污障碍。如法言“由果断分离时方能成就”，佛所言“诸欲界天之行亦复如是”，此示其虽有果断，却非真实无因执着。
Tividhopi kiriyārammaṇādhipatīti ettha ayaṃ kiriyārammaṇādhipatīti ajjhattārammaṇo adhippeto, udāhu bahiddhārammaṇoti ubhayathāpi na sambhavo evāti dassento ‘‘kāmāvacarādibhedato panā’’tiādimāha. Tattha parasantānagatānaṃ sārammaṇadhammānaṃ adhipatipaccayatā natthīti sambandho. Abhāvatoti avacanato. Avacanañhi nāma yathādhammasāsane abhidhamme abhāvo evāti eteneva anuddhaṭatāpi avuttato veditabbā. Ajjhattārammaṇabahiddhārammaṇadvayavinimuttassa sārammaṇadhammassa abhāvato natthīti viññāyatīti vattabbe tameva viññāyamānataṃ sambhāvento ‘‘natthīti viññāyamānepī’’ti āha. Tena vuttaṃ ‘‘bahiddhā khandhe’’tiādi. Rūpe eva bhavituṃ arahati edisesu ṭhānesu arūpe asambhavatoti adhippāyo. Asambhavato ca yathāvuttapāḷianusāratoti veditabbanti. ‘‘Vicārita’’nti kasmā vuttaṃ, nanu ‘‘atītārammaṇe anāgate khandhe garuṃ katvā assādetī’’tiādivacanato arūpepi edisesu ṭhānesu khandhasaddo pavattateva. Āvajjanakiriyasabbhāvato panāti idaṃ yathādassitapāḷiyā virodhapariharaṇādhippāyena vuttaṃ, avacanaṃ pana katthaci vineyyajjhāsayena, katthaci nayadassanena hotīti kuto virodhāvasaro.
所谓“三种作意主”，指作意主体，此处解为“内部所缘之主”。虽表明内外所缘，双方不可俱存，表明“因欲界行为种类差别”，由此说明上下文之存在关系。所谓“无缘关系”，意味着无此主缘。所谓“无缘”按佛法实相，是指依止法中不存在。因而知该内部与外部所缘对应法之间缺乏关联。虽有分别力，然彼之不存在也应当明了。本中说“外部五蕴”，色可存在于不同地处，若无色，则不可存在，故此推断无可能。所谓“已思考”，为何言此？正因“于过去所缘、未来蕴处，分别重于现法”，乃言色蕴名相循此流转。由此推断出“讽刺作意法”，意指对立相令不生谬误。非言违背，乃依据对立法以显正理。
Adhipatipaccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 增上缘说明注释完。
4. Anantarapaccayaniddesavaṇṇanā四、无间缘说明的注释
§4
4. Yathāvuttā nirodhānantarasuññatā nirodhappattatā okāsadānaviseso, attano anurūpacittuppādanasamatthatā cittaniyamahetutā, tattha anantaruppādanasamatthatā ca saṇṭhānābhāvato suṭṭhutaraṃ nirantaruppādanasamatthatā ca cittaniyamahetuviseso daṭṭhabbo. Dhātuvasenāti viññāṇadhātumanodhātumanoviññāṇadhātuvasena. Ettakā eva hi dhātuyo bhinnasabhāvā anantarapaccayatāya niyametvā vattabbā, abhinnasabhāvā pana visesābhāvato purimatāmattaṃyeva visesaṃ purakkhatvā vattabbāti tā kusalādibhedena tathā vuttā. Tenāha ‘‘kusalādivasena cā’’ti. Yā pana manodhātumanoviññāṇadhātuvasena anantarapaccayatā vattabbā, tattha manoviññāṇadhātu manodhātuyā anantarapaccayena paccayoti vuccamāno sammoho siyā, pure manodhātuyā anantarapaccayabhāvena vuttā, idāni manoviññāṇadhātu manodhātuyāti paccayapaccayuppannavisesā na viññāyeyya, manodhātuyā pana cakkhuviññāṇādidhātūnaṃ anantarapaccayabhāve vuccamāne niyamo natthi. Tenāha ‘‘manodhātu cakkhuviññāṇadhātuyāti cā’’ti . Tathevāti niyamābhāvato evāti attho. Tasmāti yasmā ito aññathā desanāya paccayapaccayuppannānaṃ visesābhāvo cittavisesadassanavicchedo niyamābhāvo cāti ime dosā āpajjanti, tasmā. Nidassanenāti dhātuvasena nidassanena. Nayaṃ dassetvāti ‘‘manoviññāṇadhātu taṃsampayuttakā ca dhammā manodhātuyā taṃsampayuttakānañca dhammānaṃ anantarapaccayena paccayo’’ti evamādikassa anantarapaccayatāggahaṇassa nayaṃ dassetvā. Niravasesadassanatthanti niravasesassa anantarapaccayabhāvino cittuppādassa dassanatthaṃ.
第四章 依止灭尽之后的空寂，灭尽的实现，是专注于定所生的禅定特异，这种禅定保持自己心意相应的产生，同时具备心识调御的因缘性。此中所谓“依止心识相应的产生”者，是基于诸集结不存在的缘故。更胜一筹的是恒常相续的心识调御因缘之特异者，应当予以观见。所谓以元素说者，是依识（心识）所属的元素，不论是识元素、非识元素或非识识元素而言。如此这般，诸元素本自性质分别不同，缘起于相续际，而应当依此调御运行，然而性质不异者，却因无区别差别故，仅以分别诸异者先后序次而说，此乃为了分别慧等善法而言。故此云“以善等故。”但依心识元素及非识识元素缘起而说相续缘者，谓心识元素因果相续之所依，称为痴，前此亦说心识元素之相续因果，今则谓非识识元素不现此相续特异，且心识元素缘目识等元素相续时，无恒序律。故云“心识元素及目识元素等言”。其意谓恒序律之不存在。是以，由于此处所述的相续起因果差别与心识之特异显现的缺乏，显示了调御法则的不存在，这等错误遂生。所谓依元素之明显，是指以元素为显现对象。此处所谓“应作明显”，即说明“心识元素及身心所依之法，因心元素与所依法缘起而互为相续”，诸此相续之法之起因，因缘得以显明。此后所谓“不有分别”，意指对相续缺乏分析，教意是要显示无分别的相续要义，以明心识的相续之不可违逆也。
Sadisakusalānanti samānakusalānaṃ, samānatā cettha ekavīthipariyāpannatāya veditabbā. Tenevāha ‘‘bhūmibhinnānampi paccayabhāvo vutto hotī’’ti. Samānavīthitā ca yasmā samānavedanā samānahetukā ca honti, tasmā ‘‘vedanāya vā hetūhi vā sadisakusalāna’’nti āha. Vā-saddo cettha aniyamattho. Tena ñāṇasaṅkhārādibhedassapi vikappanavasena saṅgaho daṭṭhabbo. Cutipi gahitā taṃsabhāvattā. Bhavaṅgacittameva hi pariyosāne ‘‘cutī’’ti vuccati. Kusalākusalānantarañca kadāci sā uppajjatīti tadārammaṇampi gahitanti daṭṭhabbaṃ, kiriyajavanānantaraṃ tadārammaṇuppattiyanti adhippāyo.
所谓“同类善法”，即同类之善法，应当以其同一路径的环绕为标准而认知。故云“即使是地的差别，也说存在缘起。”又言“同类之基础”，因为同感受与同因缘，故曰“同感受或同因缘的同类善法”。此“或”字于此处为非限定义。由此可见，因知识构造之异，与障碍之故，应将其视为集合。最后“断尽”，谓心的终结处称断。善恶之间相续或断绝时点，应当加以重视，以观察动作的瞬间变迁及对应的生起。
Kāmāvacarakiriyāya āvajjanassāti ayamettha attho adhippetoti dassento ‘‘āvajjanaggahaṇena kāmāvacarakiriyaṃ visesetī’’ti āha. Tameva hi atthaṃ pākaṭataraṃ kātuṃ ‘‘kāmāvacaravipāko’’tiādi vuttaṃ. Voṭṭhabbanampi gahitaṃ santīraṇānantarattāti adhippāyo.
关于“引发欲行（业）”，此处意指因引导的取得，使得欲行业得以显现。言其义是指“引导的取得为欲行业之特征”，故称“业的结果”等。此义已明，为使表意更显著，亦称“欲行业之结果”等。对于承接（随后紧接）修成亦有所指，便是业继承的意旨。
Anantarapaccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 无间缘说明的注释已毕。
6. Sahajātapaccayaniddesavaṇṇanā六、俱生缘说明的注释
§6
6.Porāṇapāṭhoti purātano aṭṭhakathāpāṭho. Imassāti imassa padassa. Avuttassāti pāḷiyaṃ avuttassa. Yadipi sahagatasaddassa atthasaṃvaṇṇanāyaṃ saṃsaṭṭhasaddassa viya samānatthassapi katthaci saddantarassa attho vuccati pariyāyavisesabodhanatthaṃ, tathāpi na mūlasaddassa attho vibhāvito hotīti dassento āha ‘‘na ca…pe… hotī’’ti. ‘‘Aññamañña’’nti ca ‘‘aññaañña’’nti vattabbe ma-kārāgamaṃ katvā niddeso, kammabyatihāre cetaṃ padaṃ, tasmā itaretaranti vuttaṃ hoti. Paccayapaccayuppannānaṃ ekasmiṃyeva khaṇe paccayuppannapaccayabhāvassa icchitattā yo hi yassa paccayo yasmiṃ khaṇe, tasmiṃyeva khaṇe sopi tassa paccayoti ayamettha aññamaññapaccayatā. Tathā hi aṭṭhakathāyaṃ ‘‘añño aññassā’’ti vatvā ‘‘iminā…pe… dīpetī’’ti vuttaṃ. Okkamanaṃ pavisananti attho. Āsanakkhaṇe hi dhammā purimabhavato imaṃ bhavaṃ pavisantā viya honti. Tena vuttaṃ ‘‘paralokato imaṃ lokaṃ āgantvā pavisantaṃ viya uppajjatī’’ti. Tasmā avisesena paṭisandhi okkantisaddābhidheyyāti adhippāyena vuttaṃ ‘‘okkanti…pe… adhippāyenāhā’’ti. Taṃnivāraṇatthanti tassa khaṇantare rūpīnaṃ sahajātapaccayabhāvassa ‘‘kañci kāle na sahajātapaccayena paccayo’’ti nivāraṇatthaṃ. Tena padadvayena samānesu paccayapaccayuppannadhammesu purimato pacchimassa visesamatthaṃ dasseti.
第六 古老之注释读物谓“古注本”。此“此处”即指此字。“avuttassa”是巴利中“avutta”的形式。虽然此旁辞为连接词注解整体意义，似为同本质，且说为同义词之别注，然非原本字义所涵，故言“非本义”。“aññamañña”与“aññaañña”两词之区别，乃在去除“maka-”前缀以示语义概括，故称“彼此互异”。由缘生因果法则同时于一时刻发生而引起因果之认可者，即此处所称的“彼此相依”之义。注释书中以“另有一说”称“另一相依于另一相依”，谓此为缘起真相。注释中以“彼此之间”称此而言：“该等因缘如从外出入。”其义是指法于一时刻由前世生入此生，若由他界来入，则谓“从他界生入此间”，因此以“进入”、“出生”等词喻示。由此语意起，不可专指入生本义，故有“不可专以为插入词类以示之”的批判。后乃称此为“阻碍”之意，即阻断缘起中产生诸法的因缘联系。故以两词之间承接相续关系不同而义分明。
Evañca ‘‘kañci kāle’’ti padassa ‘‘keci kāleti vā, kismiñci kāle’’ti vā vibhattivipallāsena attho gahetabboti adhippāyena paṭhamavikappaṃ dassetvā idāni pakārantarena dassetuṃ ‘‘kañci kāleti kecikismiñci kāleti vā attho’’ti āha. Tena ‘‘kañcī’’ti ayaṃ sāmaññaniddesoti dasseti. Yo hi ayaṃ ‘‘kecī’’ti paccattabahuvacanābhidheyyo attho, yo ca ‘‘kismiñcī’’ti bhummekavacanābhidheyyo, tadubhayaṃ sati kālavantakālatāvibhāge kiṃ-saddassa vacanīyatāsāmaññena pana ekajjhaṃ katvā ‘‘kañcī’’ti pāḷiyaṃ vuttanti taṃ vibhajitvā dassetuṃ ‘‘keci kismiñcī’’ti vuttaṃ. Aṭṭhakathāyaṃ pana ‘‘kismiñcī’’ti bhummavaseneva vuttaṃ. Tena yathāvuttaatthavibhāgena padena. Vatthubhūtāti vatthusabhāvā. Hadayarūpameva sandhāya vadati. Rūpantarānanti hadayavatthuto aññarūpānaṃ. Arūpīnaṃ sahajātapaccayataṃ pubbe ‘‘okkantikkhaṇe nāmarūpa’’nti ettha anivāritaṃ nivāretīti yojanā, tathā vatthussa ca kālantare paṭisandhikālato aññasmiṃ kāle arūpīnaṃ nivāretīti. Evañca katvātiādinā yathāvuttaatthavaṇṇanāya pāḷiyaṃ vibhattiniddesassa rūpakabhāvamāha. Punapi purimato pacchimassa upacayena visesaṃ dassetuṃ ‘‘purimena cā’’tiādi vuttaṃ. Tattha purimenāti ‘‘okkantikkhaṇe nāmarūpa’’nti iminā paccayaniddesavacanena. ‘‘Eko khandho vatthu ca tiṇṇaṃ khandhāna’’ntiādinā paṭiccavārādipāṭhena. Atthavivaraṇañhi paccayaniddesapāḷiyā sabbepi satta mahāvārā. Vatthussa vattabbatte āpanne kinti paccayoti tassa nāmassāti yojanā. Etenāti ‘‘rūpino dhammā arūpīnaṃ dhammāna’’nti etena vacanena. Kevalassāti nāmarahitassa vatthussa. Tathāti nāmassa paccayabhāvena.
此外，关于“kañci kāle”字，亦有扩展为“keci kāleti”、“kismiñci kāle”等别义解释之义。由此申说，谓“kañcī”即一般指示词。诸如“kecī”专指单数，及“kismiñcī”仅指某地等别词，同时兼具时间区分，故综合而划归使用“kañcī”词，通指各类。注释中“kismiñcī”特指地理方面用法。故意译与前述解释相符。所谓“vatthubhūta”谓实际物质界。所谓“hadayarūpa”，以心所观之形态来指称。所谓“rūpantarāni”，指由心所生的其他形态。有关无形界的共生因缘，前述“okkantikkhaṇe nāmarūpa”说，表明不可避免的阻碍。由此推演，时间轮转中，连结之处阻止无形界的生起。通过如此分析，解释词义及巴利语的区分，表述依旧明确。尤应注意前后因果关系所彰显的差异，于先法与后法之间存在区别。
Katthacīti ‘‘rūpino dhammā arūpīnaṃ dhammānaṃ kañci kālaṃ sahajātapaccayena paccayo’’ti etasmiṃ niddese. Ettha hi aññamaññasahajātapaccayabhāvo labbhati. Vacanenāti ‘‘aññamañña’’nti iminā vacanena pāḷiyaṃ sahajātapaccayabhāvassa asaṅgahitattā, atthato pana labbhatevāti. Tenāha ‘‘labbhamānepī’’ti. Tassāti aññamaññapaccayattassa. Evanti ‘‘na aññamaññavasenā’’ti iminā pakārena. Samudāyekadesavasena sāmivacananti avayavāvayavisambandhe avayavini sāmivacananti attho, niddhāraṇe vā ‘‘kaṇhā gāvīna’’ntiādīsu viya.
所谓“kattha ceti”，即“有何时恒序因缘之法在有形法与无形法之间”；此处旨在说明不同法之间存在彼此恒序而发生的相依关系。文中“aññamañña”指出巴利语彼此共存关系的无阻碍状态，而意义上应理解为确然成立。因尔，注释谓“labbhamānepī”，即“即使获得（无阻碍）”。以此强调“非彼此异性故”，即无分别律成立为显证。最终宣说“非彼此覆摄”，旨在断除相依律失效之理。所谓“samudāyekadesavasena sāmivacananti”，典属于同形且构成词组的说明，例如“kaṇhā gāvīna”等短语。
Sahajātapaccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 俱生缘说明的注释已毕。
8. Nissayapaccayaniddesavaṇṇanā八、依止缘说明的注释
§8
8.Kismiñcikāleti idaṃ na labbhati sabbadāpi nissayapaccayatāya labbhamānattā. Sahajaṃ purejanti hi vibhāgaṃ anāmasitvā nissayatāmattameva nissayapaccayatā. Vatthurūpaṃ pañcavokārabhaveti vatthurūpaṃ pañcavokārabhave cāti ca-saddo luttaniddiṭṭho daṭṭhabbo. Tassāti āruppavipākaṭṭhapanassa. Pakāsetabbattāti iminā apākaṭaṃ pākaṭaṃ katvā vacanena codanā anokāsāti dasseti.
“8.关于‘某处’的说法，此处表示不是总能获得的，而是因“依止与因缘”而得。其自性本来就生长自前，此处不加命名，仅单纯指其为依止因缘。所谓范畴形态由五种类别产生，这里的‘范畴形态由五种类别产生’与此观念相符。‘此言’表示无形果的成立。‘须指出的是’即借由语言分别开明何者为非显。‘非显和显’经由语言分辨，就形成了表明与启示的作用。”
Nissayapaccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 依止缘说明的注释已毕。
9. Upanissayapaccayaniddesavaṇṇanā九、亲依止缘说明的注释
§9
9.Upanissaye tayoti anantarārammaṇapakatūpanissayappabhede tayo upanissaye. Anekasaṅgāhakatāyāti anekesaṃ paccayadhammānaṃ saṅgahaṇato. Ekanteneva honti cittaniyamahetubhāvena pavattiniyamato. Yesu padesūti yesu kusalādipadesu. Saṅgahitoti saṅgahaṃ gato, kusalādipadesu yesaṃ padānaṃyeva anantarūpanissayo labbhatīti attho. Tesu ‘‘kesañcī’’ti na vuttaṃ. Kasmā? Na sakkā vattuṃ ekanteneva upalabbhanato. Tesūti kusalākusalapadesu. Na hi kusalo akusalassa anantarūpanissayo hoti, akusalo vā kusalassa, ārammaṇapakatūpanissayā pana anekantikā, tasmā tattha ‘‘kesañcī’’ti vuttaṃ. Siddhānaṃ paccayadhammānanti paccayabhāvena purimanipphannānaṃ kusalādīnaṃ kusalassa akusalassa vāti attho. Akusalādīhīti yathāsaṅkhyaṃ akusalena kusalena vā. Avisesenāti yathāvuttavisese niyamaṃ aggahetvā akusalādīsu akusalakusalānaṃ ‘‘kesañcī’’tiādinā.
“9.在依止上可分为三种：连结依止、不间断起缘依止与分别依止。连结依止指众多因缘汇聚而成。专一存在的，因心的规律运转而成。‘诸处所’是指善等法所涵盖的范围。‘汇聚’即聚合，指在善等处所中间有不间断的依止得以成立。‘何处’未有具体说明，因无法单纯辨识。‘诸处’指善恶法境。善法无恶法之不间断依止，恶亦无善之依止，但起缘依止可包含多种义故，故此处言‘何处’。‘既成因缘法’指依缘成立的、先前已具足的善法或恶法，属于善、恶二者一体。‘纯非法’指数量庞大的恶法。‘无差别’指在特定规则中，恶及善恶法并列视之为‘何处’等。”
Anārammaṇattā ārammaṇūpanissayaṃ pubbāparaniyamena appavattito anantarūpanissayaṃ na labhatīti yojanā. Pakatassāti nipphāditassa, upasevitassa vā. Na hi rūpasantānassa saddhādinipphādanaṃ atthi, utubhojanādiupasevanaṃ vā sambhavati. Tenāha ‘‘yathā hi…pe… rūpasantānenā’’ti. Nanu ca rūpasantāne pubbenāparaṃ viseso labbhati , so ca na vinā samānajātiyena kāraṇenāti svāyaṃ pakatūpanissayalābhoti kadāci āsaṅkeyyāti āha ‘‘yasmiñcā’’tiādi. Tattha tanti utubījādikaṃ kammādi ca tena rūpena purimanipphannena. Uppādanaṃ sābhisandhikaṃ daṭṭhabbaṃ. Adhipatīsu pubbābhisaṅkhāro viya pakappanaṃ saṃvidahanaṃ. Pakaraṇaṃ vuttalakkhaṇena kāraṇabhāvena avaṭṭhānaṃ, yato kāraṇaviseso ‘‘pakatī’’ti vuccati. Yadi evaṃ kasmā rūpasseva taṃ paṭikkhipīyatīti āha ‘‘yathā ca…pe… daṭṭhabbā’’ti. Evampi utubījādīnaṃ aṅkurādīsu kathaṃ paccayavisesabhāvoti āha ‘‘utubījādayo pana…pe… bhāvato’’ti. Upanissayoti ca yasmā balavatākāraṇaṃ adhippetaṃ, tasmā na ettha ekantena purimanipphatti icchitabbā. Yadi evaṃ pāḷiyaṃ kathaṃ purimaggahaṇanti āha ‘‘purimapurimānaṃyeva panā’’tiādi. Tepi vā parikappanavasena purimanipphannāyeva nāma honti. Na hi asaṃviditākāre vatthusmiṃ patthanāpavattīti. Tenāha ‘‘taṃsamānalakkhaṇatāyā’’ti.
“因为非起缘性，先前之后的依止具小起转性，不是连续依止，故不成立连续前后依止。‘显现’指消灭或服侍的状态。色界法中无信等消灭，亦无食饮等服侍。因而说‘如色界中...’。色界法先后有差异，且非同种类因缘，故自显依止为偶有。‘何处’意指如种种因行业如种子等及色法组成的先成因缘。生起为续，前成行业如主宰者的起动。依其特性由因—因缘关系产生，故称‘明显’者。如真有此，则为何不除却色界自身？故说‘如...所见’。种种如种子等诸生起种，为何具因缘差别？因依止者为有力之因，故不可能单纯先成。若此如巴利文理解为何称为先成？此所谓先成乃指三者皆是以假名计算。而非实质真实存在。若不具连贯出现于现象则不可起序。因而言‘特性之共相’。”
Dhammeti puggalasenāsanapaññattīnaṃ upādānabhūte dhamme. Ayaṃ nayoti paññattimukhena paññapetabbā tadupādānabhūtā dhammā gayhantīti yathāvutto nayo. Etthevāti ‘‘senāsanampi upanissayapaccayena paccayo’’ti etasmiṃyeva vacane. Kathaṃ paccuppannassa pakatūpanissayabhāvoti codanāya ‘‘vakkhatī’’tiādinā āgamaṃ dassetvā yuttiṃ dassetuṃ ‘‘paccuppannānampica tādisānaṃ pubbepakatattā’’ti vuttaṃ. Tādisānanti yādisā utuādayo paccupaṭṭhitā, tādisānaṃ tato pubbe puretaraṃ pakatattā pakatūpanissayayogyatāya āpāditattā.
“应理解‘法’为众生所执的假说现象。此‘法’乃名假转说，故称为‘假说之法’。此提示正于假说依据说明受持此法者。言‘耶’指‘假说乃假说’。此即表明因缘之假说。对现起法为何应为显现依止状态，以‘说明’及‘表示’提出‘现出之相及该等显出之初期依止’。‘该等’意指诸如起始、进入等已显现的开始阶段事件，且适合于显现前依止者。”
Kasiṇādīnampi ārammaṇūpanissayatā sambhavatīti katvā vuttaṃ ‘‘iminā adhippāyena ‘ekaccāyā’ti āhā’’ti. Tathā hi ‘‘kasiṇamaṇḍalaṃ disvā’’tiādinā tassa upanissayabhāvo aṭṭhakathāyaṃ vutto.
“以‘数目’说明诸依止成立，如诸遍所适用之起处。此如教义中所言‘以某一基础’为依止。如‘见到色界刹那’等，此对该依止状态为注释开示。”
Arūpāvacarakusalampi upanissayo hoti, pageva kāmāvacararūpāvacarakusalanti adhippāyo. Taṃ pana yathā upanissayo hoti, taṃ dassetuṃ ‘‘yasmiṃ kasiṇādimhī’’tiādi vuttaṃ. Anuppannajhānuppādaneti rūpāvacarajjhānaṃ sandhāyāha, arūpāvacarajjhāne pana vattabbameva natthi. Taduppādakakusalānanti tassa rūpāvacaravipākassa uppādakakusalānaṃ, rūpāvacarakusalānanti attho. Paṭisandhiniyāmakassāti rūpāvacarapaṭisandhiniyāmakassa. Cutitoti rūpāvacarapaṭisandhiyā anantarapaccayabhūtāya cutiyā. Purimajavanassa vasenāti cutiyā āsannajavanabhāvena. Rūpāvacarakusalaṃ arūpāvacaravipākassāti etthāpi ‘‘taduppādakakusalāna’’ntiādinā ānetvā yojetabbaṃ. Yathā ca ‘‘rūpāvacarakusalaṃ arūpāvacaravipākassa upanissayo’’ti vuttaṃ, evaṃ ‘‘kāmāvacarakusalampi taduppādakakusalāna’’ntiādinā yojetabbaṃ. Lokuttaravipākassa tebhūmakakusalānampi pādakādivasena upanissayabhāvo pākaṭoyeva, tathā taṃtaṃbhūmakakusalānaṃ taṃtaṃbhūmakakiriyānaṃ, kāmāvacarakusalassa rūpārūpāvacarakiriyānaṃ, rūpāvacarakusalassa arūpāvacarakiriyāya upanissayabhāvoti imamatthaṃ dassento ‘‘evaṃ paccekaṃ…pe… veditabbo’’ti āha. ‘‘Saddhaṃ upanissāya dānaṃ detī’’tiādinā pakatūpanissayo uddesavaseneva pāṭho āgato, na vibhajanavasenāti āha ‘‘pāḷiyampi…pe… vissajjito’’ti. Kusalattikādīsu anulomādibhedabhinnattā pañhāvāresūti bahuvacananiddeso.
“即使是无形界善法也有依止，尤其指欲界及色界善法。‘此处之依止’为证据，‘在某诸依止中’等句说明。所谓‘未现禅定之生起’为色界禅定之特指，而无色界禅定则无此类。‘起种善者’指色界善因，‘色界善者’即指色界内，一切善法。‘续维者’指色界续行控制者。所谓‘消失’即色界续行消散为前后因缘。故以‘显现’为因缘差别之说法。若如此，何以色法自身被排除？故以‘如所见’为例说明种子等诸因缘。对三界超世间果报之三地论里的善法亦有分别依止，以脚部等为依止。由此说明各种地行及行为依止，其善法对应着色界行为，而色界善法中亦有其无色界行为依止。此含含义为‘依止乃各依止而各自区别’，故此说明‘依止因缘关系’。以信等依止布施为例，其对应的显现依止纯因斥除属于扰乱划分不合之依止。且问题涉及善恶因之种种差别，故有广泛多义之说。”
Lokuttaranibbattanaṃ upanissāya parassa sinehuppādane lokuttaradhammā upanissayo viya hontīti ayamettha leso, bhāvino pana lokuttarassa akusalānaṃ upanissayatā sambhavatīti āha ‘‘na idaṃ sārato daṭṭhabbanti adhippāyo’’ti. Rūpāvacarādikusalānanti rūpārūpāvacaralokuttarakusalānaṃ uppādiyamānassa rūpāvacarakusalassāti yojanā. Rūpāvacarakiriyassa ca arūpāvacaravipāko upanissayo kathanti āha ‘‘pubbe nivutthādīsu…pe… arahato’’ti . Taṃ taṃ vipākaṃ patthento tassa tassa vipākassa hetubhūtaṃ kusalaṃ nibbattetīti vipākānaṃ kusalūpanissayatāti āha ‘‘catubhūmakā…pe… upanissayo’’ti. Lokiyakusalānaṃ pana lokuttaravipākā upanissayo na hontīti dassento ‘‘yadipī’’tiādimāha. Teneva hi ‘‘tathā tebhūmakavipāko’’ti tebhūmakaggahaṇaṃ kataṃ. Tattha tenāti anāgāminā. Tanti arahattaphalaṃ. Tasmāti adiṭṭhapubbattā. Tāni viyāti sotāpattiphalāni viya. Tesanti puthujjanādīnaṃ. Imassāti anāgāmino. Idaṃ vuttaṃ hoti – yathā puthujjanādīnaṃ santāne jhānādīnaṃ sotāpattiphalādīnaṃ na upanissayapaccayo anupaladdhapubbattā, evaṃ anāgāmino jhānādīnaṃ aggaphalaṃ upanissayapaccayo adiṭṭhapubbattā. Tenāha ‘‘upaladdhapubbasadisameva hi anāgatampi upanissayo’’ti. Aṭṭhakathāyaṃ pana heṭṭhimaphalānaṃ kusalūpanissayatā vuttā eva.
所谓超世间之所生起者，依止于他者之爱乐而起，超世间法则亦如依止因缘而生起，谓此为假说。行者因超世间不善法之依止而生起，故说“此非行者所当见之支配行”。所谓色等不善，乃指色及非色现象中生起之超世间不善行者的行为，是种连结。色不净业之果报，依赖于非色不净行者，此谓“昔时断灭等诸禅定，是阿拉汉之果报”。一观其果，彼果由具因之善生起而灭，此为果报依止（即果为因之依止）。这果报因依止于四种地，即四地之依止。世间善业之果，非为超世间果报之依止，如此说“且说......”。以此而“如是四地果报”，为四地的聚合。此中“此时”者，指阿那含者。“此时果”，谓阿拉汉果报。故说之前行之先，犹如初果。这些如同初果者，乃须陀洹果等。此乃凡夫等诸果。所谓“此界”，即阿那含者。曰“彼说”，意谓如凡夫族群，其禅等初果非依止所缘之果先已出现；复如阿那含者，禅等最高果之依止所缘初现。是故说“依止之初现也”。《论疏》中但指下地果依止为善果依止。
Yathā vipākā kusalānaṃ, evaṃ kiriyāpi tesaṃ upanissayo hotīti taṃ nayaṃ dassetuṃ ‘‘kiriyaṃ atthapaṭisambhidādi’’ntiādi vuttaṃ. Yonisomanasikāre vattabbameva natthīti catubhūmakakusalassapi yonisomanasikāro upanissayo hotīti ettha vattabbameva natthi, tadatthaṃ yonisomanasikāraṃ pavattentassāti attho. Tanti yonisomanasikāraṃ. Akusalassa ca catubhūmakavipākassa upanissayo yonisomanasikāroti yojanā. Evaṃ kiriyassapīti yathā kusalassa yonisomanasikārassa vasena upanissayo vutto, evaṃ kiriyassapi yonisomanasikārassa vasena yojetabbanti attho. So hi taṃ upanissāya rāgādiuppādane akusalassa vuttanayena kusalākusalūpanissayabhāvamukhena catubhūmakavipākassa upanissayo hotiyeva. Yadi kiriyasaṅkhāto…pe… hotiyeva, atha kasmā pakatūpanissayavibhajane kiriyā na gahitā, utubhojanasenāsanāniyeva gahitānīti āha ‘‘nevavipākanavipākadhammadhammesu…pe… nayadassanamattamevā’’ti. Evamādikanti ādi-saddena ‘‘kusalaṃ dhammaṃ sahajāto abyākato dhammo uppajjati na upanissayapaccayā’’ti evamādikaṃ saṅgaṇhāti. Upanissayapariyāyo upanisasaddoti katvā vuttaṃ ‘‘viññāṇūpanisaṃ nāmarūpaṃ, nāmarūpūpanisañca saḷāyatanantiādikenā’’ti. Ettha hi viññāṇassa nāmarūpānaṃ phassarūpādīnaṃ cakkhāyatanādīnañca upanissayabhāvo vuttoti.
如善之果报，亦为善之行为之依止。欲明示此理，称之为“行为及其果报之辨析”而已。惟因正思维之需要，此四地善亦为其依止，然此处须明白，所谓正思维意，乃因思维之缘起。且非善果中四地皆为正思维依止，此理明白其中依止。如是，依止者即因贪等生起作意悪之所缘；故于四种果中，正思维为不善果报依止。又言行为故，以有正思维者，故行为亦为依止。若今行为以缘起计，譬如饮食、坐具等之于身体相续亦是如此。是故声闻果报诸示例中，未见以行为为依止之分明说明，谓“非以果为因故”，以此语作结。又有谓“本性自生之善法，无依止因缘而生”之法理，包含此义。依止之说，谓“识依止名色，名色又依止六入等”。其中谓识之依止，亦即名色、触等诸处之依止。
Upanissayapaccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 亲依止缘说明的注释已毕。
10. Purejātapaccayaniddesavaṇṇanā十、前生缘说明的注释
§10
10. Dassitameva nayadassanavasenāti yojanā. Yadi dassitameva, kasmā vuttaṃ ‘‘sāvasesavasena desanā katā’’ti āha ‘‘sarūpena adassitattā’’ti. ‘‘Yaṃ yaṃ dhammaṃ purejātaṃ ārabbha ye ye dhammā uppajjanti cittacetasikā dhammā, te te dhammā tesaṃ tesaṃ dhammānaṃ purejātapaccayena paccayo’’ti evaṃ sarūpena pāḷiyaṃ adassitattā. Iddhividhābhiññāya cāti ca-saddena cutūpapātañāṇassapi saṅgaho daṭṭhabbo. Tassapi hi rūpadhammārammaṇakāle aṭṭhārasasu yaṃ kiñci ārammaṇapurejātaṃ hoti paccuppannārammaṇattā. ‘‘Cavamāne upapajjamāne’’ti hi vuttaṃ. Dibbacakkhudibbasotañāṇesu ca vattabbameva natthi.
第十，所谓“仅以显现为因”，即此说法所蕴含义。若云“以明显之相进行说法”，答曰“因其未明而未显现”，故言未显现也。亦言:“凡先生之法皆为后生法之依止因”，此谓心及心所法亦然。因显现时，种种色法于十八界时所明显生起，俱缘于显现之根本。如所云“生现、起现”，此处不应以神通眼与神通耳等加以理解。
Itarassapi abhāvāti ārammaṇapurejātassapi abhāvā aggahaṇaṃ paṭisandhibhāvinoti yojanā. Satipi kassaci paṭisandhibhāvino ārammaṇapurejāte vibhūtaṃ pana katvā ārammaṇakaraṇābhāvato avijjamānasadisanti katvā vuttaṃ ‘‘itarassapi abhāvā’’ti. Tenevāha ‘‘paṭisandhiyā viya aparibyattassa ārammaṇassa ārammaṇamattabhāvato’’ti. Santīraṇabhāvino manoviññāṇadhātuyāpi ekanteneva purejātapaccayo rūpādīni pañcārammaṇānīti yojanā. Ettha ca ‘‘manodhātūnañcā’’tiādi ‘‘tadārammaṇabhāvino’’ti padassa purato vattabbo, uppaṭipāṭiyā likhitaṃ.
异者亦有不现起，谓显现根本所生因缘中无该现起也。又言或有复续者，虽见为显现生者，但因无生起显现之业者，迷错为不可见，此即说“异者亦有不现”。又言“复续质异于恒常空相之显现缘”，心意识根本虽专一依于先生，悉缘五色显现。又有“精神元素亦如是”，指其显现基础，依此理在注解中详述。
Purejātapaccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 前生缘说明的注释已毕。
11. Pacchājātapaccayaniddesavaṇṇanā十一、后生缘说明的注释
§11
11.Niravasesadassitapurejātadassanavasenāti ‘‘catusamuṭṭhānikatisamuṭṭhānikarūpakāyassā’’ti evaṃ niravasesato dassitassa purejātassa paccayuppannassa dassanavasena. Paccayā hi idha kāmāvacararūpāvacaravipākā, tesu kāmāvacaravipāko ca catusamuṭṭhānikarūpakāyassa paccayo, na itaro. Tenevāha ‘‘rūpāvacaravipāko pana āhārasamuṭṭhānassa na hotī’’ti, tasmā ‘‘tassevā’’ti vuttepi yathārahamattho veditabbo.
第十一，谓“无残缺见法之所起”，即指四集起色即感受形态果报之依止。如色及非色之果报，感受果为四集起色身体依止，别无他依。故言“色感受果亦非摄取身之果”，由是说“正是其所”，此应细察其义。
Pacchājātapaccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 后生缘说明的注释已毕。
12. Āsevanapaccayaniddesavaṇṇanā十二、重复缘说明注释
§12
12. Pakārehi guṇitaṃ paguṇaṃ, bahukkhattuṃ pavattiyā bhāvitanti attho. Atisayena paguṇaṃ paguṇataraṃ, tatoyeva balavataraṃ. Tassa bhāvo, tena paguṇatarabalavatarabhāvena visiṭṭhaṃ visesappattaṃ. Svāyaṃ viseso vipāke natthīti āha ‘‘etena vipākābyākatato visesetī’’ti.
第十二，谓依止之质，谓多所生起，历经兴盛成就之理。更进一步，谓“甚强之质为更佳质”，借此说明其作用。其质依此成熟，呈现出独特特色。自性上无异果报，故言“以此果之显现说明其独特”。
Āsevanapaccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 重复缘说明注释完毕。
13. Kammapaccayaniddesavaṇṇanā十三、业缘说明注释
§13
13.Evaṃsabhāvāti kammapaccayena upakārakasabhāvā. Samatthatāti ānubhāvo. Tassāti vipākakkhandhakaṭattārūpasaṅkhātassa phalassa. Kammapaccayabhāvo vuttoti kammapaccayena paccayabhāvo vutto. Ekavokāre rūpampīti ekavokārepi rūpaṃ na janeti, pageva catuvokāreti attho.
13. "因果关系"者，是因业而生的辅助因的本性。 "通常无差别"者，谓是随顺感受的状态。 "其"者，指的是由果报蕴之相状所组成的果。因业关系的构成曰已通过因业而成为因的状态。若只单单说有形体，实则指若仅以四元素论之而成此义。
Kammapaccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 业缘说明注释完毕。
14. Vipākapaccayaniddesavaṇṇanā十四、果报缘说明注释
§14
14. Yathā hi rūpabhave saññīnaṃ taṃnibbattitapuññābhisaṅkhāreneva rūpuppatti, evaṃ asaññīnampīti tattha kāmāvacarakammunā yathā vipākānurūpānaṃ paccayo honto kesañciyeva hoti, na sabbesaṃ, katthaciyeva hoti, na sabbattha, na evaṃ vipākānanti āha ‘‘ekantenā’’ti. Tesaṃ vasenāti tesaṃ vipākapaccayalābhīnaṃ vipākakkhandhānaṃ vasena. Na hītiādinā ‘‘ekantenā’’ti vuttamatthaṃ byatirekato vibhāveti. Bhūmidvayavipākoti kāmāvacararūpāvacaravipāko āruppe rūpassa na hi paccayoti yojanā.
14. 如同色法的生起，是借助能感知色法的众生所积集之福德而成色体一般，无色法亦复如是。于此，非一切感官皆能相应其果，乃部分相应，有时或地有差别，故不谓其果报为绝对。所谓『以偏概全』者，谓将偏于某一果报蕴的习得者视为全体所有者。 "其势力"者，指此果报蕴所依赖之感官因缘的势能。否定时说『非以绝对』是为排除绝对看法。所谓二界果报，是指出欲界及无色界相应不同果报，对色界非必为因，乃是对拥有关连性的否定。
Vipākapaccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 果报缘说明注释完毕。
15. Āhārapaccayaniddesavaṇṇanā十五、食缘阐释之注释
§15
15. Kevalāya ojāya ajjhoharaṇassa abhāvā ‘‘asitapītādivatthūhi saha ajjhoharitovā’’ti vuttaṃ. Khādanīyabhojanīyappabhede asite tāva kabaḷīkāratā hotu, pātabbādike pana kathanti āha ‘‘pātabba…pe… hontī’’ti. Yebhuyyavasena vā evaṃ vuttanti veditabbaṃ.
15. 由单一元力不再掩蔽，谓如昔日与黑黄等污染物共存而被染污一般难起作用。至于食物类分 辨洁净，黑色者可能变腐败，但未必对胃有害，于此说“能害胃”等言论。虽有时语意不同，仍须理解其本旨所在。
Anupālakoti upatthambhako. Cittasamuṭṭhānassa kāyassa āhārapaccayabhāvo kabaḷīkārāhārassa vicāretvā gahetabbo. Kasmāti ce? Ettha kāraṇamāha ‘‘na hī’’tiādinā. Sati hi paccayabhāve ‘‘cittasamuṭṭhāno kabaḷīkārāhāro cittasamuṭṭhānassa kāyassa āhārapaccayena paccayo’’tiādi vattabbaṃ siyā, na pana vuttaṃ, nocittasamuṭṭhānassa pana vuttaṃ. Tenāha ‘‘tividhopi…pe… vutto’’ti.
"不护持者"，谓支持、维护之意。心相生起是身体之食因缘，须察此种堕落食物对心之影响。以何故？此处因缘理由作“非”的否定。应当了解：在此因缘中，心相生起作为身体食因缘的构成；并未言及非心相生起的因。故有言“有三重说”等。
Āhārapaccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 食缘阐释之注释结束。
16. Indriyapaccayaniddesavaṇṇanā十六、根缘阐释之注释
§16
16. ‘‘Missakattā’’ti idaṃ indriyatāya rūpārūpajīvitindriyānaṃ ekajjhaṃ katvā desitataṃ sandhāya vuttaṃ, tasmā missakattāti rūpajīvitindriyamissakattāti attho. Jīvitindriyanti arūpajīvitindriyaṃ. Na sabbena sabbaṃ vajjitabbanti yathā pañhāpucchake arūpajīvitindriyaṃ missakattā na gahitaṃ, na evamidha arūpajīvitindriyaṃ aggahitanti attho.
16. “根本错误”者，此指取一侧说教色根与无色根之生命不可分割。故谓根本错误是指色生命根的根本错误。生命根义者，指无色生命根。非谓应全然废弃无色生命根，犹如问答时未包含无色生命根根本错误，故此处亦非意谓全然否弃无色生命根的主张。
Arūpānaṃ cakkhuviññāṇādīnaṃ paccayantarāpekkhāni āvajjanārammaṇādiaññapaccayasāpekkhāni indriyapaccayā siyuṃ cakkhādīnaṃ rūpārūpānaṃ aññamaññaṃ kadācipi avinibbhuttabhāvassa abhāvato, paccayantarasamodhānāpekkhatāya ca. Yo pana nirapekkhoti yathā cakkhādīni paccayantaresu sāpekkhāni, evaṃ sāpekkho ahutvā yo tattha nirapekkho indriyapaccayo hoti avinibbhuttadhammānaṃ yathā duvidhampi jīvitindriyaṃ, so attano…pe… natthīti yojanā. Avinibbhuttānaṃ tesampi liṅgādīnaṃ siyuṃ vinibbhuttānaṃ paccayuppannānaṃ indriyapaccayatābhāvassa adiṭṭhattā. Nanu cakkhādīnaṃ vinibbhuttānaṃ indriyapaccayabhāvo diṭṭhoti? Saccaṃ diṭṭho, na pana so samānajātiyāti dassento ‘‘na hī’’tiādimāha. Sati cevanti evaṃ vuttappakāre samānajātiyaṃyeva avinibbhuttassa indriyapaccayabhāve sati itthipurisindriyehi saddhiṃ. Sahayoge hi idaṃ karaṇavacanaṃ. Yadipi itthipurisindriyāni liṅgādīnaṃ kalalādikāle indriyapaccayataṃ na phareyyuṃ tesaṃ tadā abhāvato. Ye pana rūpadhammā tadā santi, tehi avinibbhuttāva, tesaṃ kasmā na pharantīti āha ‘‘aññesaṃ panā’’tiādi. Abījabhāvato animittabhāvato. Tadanurūpānanti kalalādiavatthānurūpānaṃ atthitaṃ icchanti, yato ‘‘itthī, puriso’’ti pakativibhāgo viññāyatīti tesaṃ adhippāyo.
因六根及识等相互依赖，存在依赖感官缘的因果关系，故有依附之相及依赖诸缘之相。但眼等色不彼此毁灭，因彼此依赖因缘相连，非彼此损坏。若谓无分离者，如眼等依赖因缘互相依存，则未偏颇而为依赖感官因缘。不存在此依赖者，若论断其根本生命为二分之一，依赖感官因缘即不可得。诸无毁灭者亦有用以判断因缘客体存在的标志，具标志者乃因缘之存续。然否认眼等有此因缘关系之见。实见其有，然不谓为同生类别，故以“非也”等加以说明。若依所述理路，同类别因缘之生立即是无毁灭因缘存在的意义，因女根等在形成胎芽时不成因缘关系而无存在。然当时具有色现象，即无毁灭者，以此说明为何不成普通因缘而具特殊因缘。所谓依附见，谓依世间判别“女性、男性”而有此形别，此为其统摄。
Kusalajātiyanti niddhāraṇe bhummaṃ. Ye pana ‘‘kusalajātika’’nti paṭhanti, tesaṃ paccattekavacanaṃ. Visuṃ ekajāti vā bhūmi vā na hoti tadekadesabhāvato. Hetuādīsupīti ādi-saddena ‘‘akusalāhāresupi eseva nayo’’ti evamādikaṃ saṅgaṇhāti. Esa nayoti yvāyaṃ ‘‘bhūmivasena vuttesū’’tiādinā arūpe alabbhamānassa indriyapaccayassa aṭṭhapane atthanayo vutto, esa nayo yojetabboti. Tathā apariyāpannakusalahetu, tathā akusalahetūti etthāpi paṭhamāpariyāpannakusalahetu domanassasahagatākusalahetu ca visuṃ ekajāti bhūmi vā na hontīti āruppe alabbhamānāpi visuṃ na ṭhapitāti yojetabbo. Esa nayo ‘‘akusalāhāresupi eseva nayo’’ti evamādīsu.
所谓善生土，即善的基础。那些称『善生土者』者，是对个别语句的辨析。根本上，整体并无单一的土或一类根基存在，乃由缘起而成。所谓因等字头的«恶缘亦作为此类»乃是这样的说法。此说“土如所言”是指，谓于无形而难得的因缘基础等，经由八支定义所得出的意义。此说即为“此乃所应连结之理”。同理，未尽善因亦如此；若未尽善因而生忧非善因，整体无单一土或根。是故于无形而难得者，也不可定言为整体根基，应予归纳连接。此说“恶缘亦作为此类”等相关内容，亦复如是。
Sati sahajātapaccayatte uppādakkhaṇepi indriyapaccayatā siyāti katvā vuttaṃ ‘‘sahajātapaccayattābhāvaṃ sandhāyā’’ti. Vuttañhi ‘‘uppajjamāno saha uppajjamānabhāvena upakārako dhammo sahajātapaccayo’’ti (paṭṭhā. aṭṭha. paccayuddesavaṇṇanā). Tassa pana sahajātapaccayattābhāvo yadipi aṭṭhakathāyaṃ ‘‘sahajātapaccayatā pana tassa natthī’’ti sarūpeneva dassito, tathāpi taṃ ananujānanto ‘‘uppāda…pe… nivāretu’’nti vatvā ‘‘vakkhatī’’tiādinā tamatthaṃ samattheti. Kammapaccayasadisanti hi etena tassa uppādakkhaṇe paccayabhāvo pakāsito. Pavattecāti ca-saddena paṭisandhiyañca kaṭattārūpassa rūpajīvitindriyato añño indriyapaccayo na hi atthīti yojanā. Paṭiccavārādayo sampayuttavārapariyosānā cha vārā uppādakkhaṇameva gahetvā pavattā ‘‘kusalaṃ dhammaṃ paṭicca kusalo dhammo uppajjati hetupaccayā’’tiādinā, na ṭhitikkhaṇanti adhippāyo. Evañca katvāti uppādakkhaṇameva gahetvā pavattattā. Etesūti yathāvuttesu chasu vāresu. Keci pana ‘‘rūpajīvitindriyassa anupālanaṃ uppādakkhaṇe na pākaṭaṃ balavañca yathā ṭhitikkhaṇe pacchājātādipaccayalābhato thirabhāvappattiyāssa taṃ pākaṭaṃ balavañca, tasmā ‘ṭhitikkhaṇe’ti vutta’’nti vadanti.
念起即缘生之本，乃因根所致。故言无缘生则成疑。所言：生成时与生成时本性俱存，故生成缘是一切缘的根本（此为缘起义之注解）。然而此处说根本缘不存在，是指注释中明言“根本缘不存在”，不认同其说，而表达“生成虽不净，犹应断除”等意，故而有此异说。关于因缘，虽存在生成时缘及其条件以外，其他感官缘并无根本地位，不应妄加连接。缘生之类，如“善法依善法生”中，“生”是指发生之动，不是固定不变之所。故此将生成时缘即为动因的观点，不得妄加扩展为感官从根本缘生。于此非拘泥一时生成而言，仅指过程中之动。诸说依约六个月所述，亦如此。尚有论者谓，感官生命若不依根本缘而生，势力不显，其由因缘所及，包括后生缘及其他条件，故说“固定生成”为妙。
Indriyapaccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 根缘阐释之注释结束。
17. Jhānapaccayaniddesavaṇṇanā十七、禅那缘阐释之注释
§17
17.Somanassadomanassasaṅkhātānīti somanassadomanassapariyāyena vuttāni, jhānaṅgabhāvavisesanato vā somanassadomanassabhūtāneva sukhadukkhāni jhānaṅgāni, na itarasukhadukkhānīti jhānaṅgabhūtānaṃyeva sukhadukkhānaṃ jhānaṅgabhāvadassanatthaṃ somanassadomanassaggahaṇaṃ kataṃ. Idāni yathāvuttameva ‘‘dvipañcaviññāṇesū’’tiādinā vitthārato vibhāveti, taṃ suviññeyyameva. Tenāti visesanabhūtena somanassadomanassaggahaṇena.
第十七项：所谓欢喜与忧恼之境，乃专指由禅定诸因素所生的喜与忧之感，不是泛指其他快乐苦痛。此通过解释“二十五识”之说，详尽阐发，令此理可明了理解。由于欢喜与忧恼与禅定诸因素俱存，故特加区别理解。
Abhinipātamattattāti ārammaṇakaraṇamattabhāvato. Cintanāpavattiyā upanijjhāyanapavattiyā. Yathāvutteneva kāraṇenāti ‘‘upanijjhānākārassa abhāvato’’ti etena kāraṇena. Pubbetiādito. Cattāri aṅgāni vajjitānīti sattasu aṅgesu dassiyamānesu cattāri aṅgāni vajjitāni. Aṭṭhakathā hesāti lesena apakāsetabbatāya kāraṇamāha. Tīsupi ekameva vattabbaṃ siyā, taṃsamānalakkhaṇatāya itaresaṃ tiṇṇampi gahaṇaṃ hotīti. Tiṇṇaṃ pana vacanenāti upekkhāsukhadukkhānaṃ ajhānaṅgatādassanatthena vacanena. Tato upekkhādito aññassa dhammassa cittekaggatāya jhānaṅganti uddhaṭabhāvo āpajjati ajhānaṅgesu aggahitattā. Yathāvuttakāraṇatoti ‘‘upanijjhānākārassa abhāvato’’ti vuttakāraṇato aññena kāraṇena anuddhaṭabhāvo vā āpajjati anupanijjhāyanasabhāvehi saddhiṃ aggahitattā upanijjhāyanākārabhāvato aññeneva kāraṇena cittekaggatāya pāḷiyaṃ anuddhaṭabhāvo āpajjati. Taṃdosapariharaṇatthanti yathāvuttadosavinimocanatthaṃ.
所谓入侵之质，是指对境触的烦恼如思虑扰乱、遁逸等的性质。所谓因正如所说，乃指“由于无遁逸之因”，即去除入侵因故。谓四支成全时，七支对治时，当有四支不成。此注言“入侵”旨在释其词之蕴涵。三者必散，则可对三者种种情况同理。所谓三者，指非有漏、无有漏境界，更有三者谓三境。从不起该三境说，为引发禅定之缘起。正如注释所言，由于无入侵因，也可用其他因促发相续之心，与入侵因之缺失相对，因为无入侵因，心不能取得相续，也即无入侵因故心定。此彻底切断烦恼。
Yepanātiādi padakāramattadassanaṃ. Somanassādīhīti somanassadomanassajhānaṅgupekkhāhi. Avibhūtabhāvo upekkhanaṃ. Upekkhā hi avibhūtakiccā vuttā. Samānānaṃ kesaṃ? Sukhādīnaṃ, kehi? Somanassādīhi, kathaṃ? Sukha…pe… yuttatāti yojanā. Na cittekaggatāyāti sukhādīhi, tadaññehi abhiniropanādīhi ca anindriyakiccatāya ca anupanijjhāyanakiccatāya ca asamānatāya pañcaviññāṇesu cittekaggatāya jhānaṅganti anuddhaṭabhāve kāraṇaṃ na vattabbanti. Sāti cittekaggatā. Etthāti ‘‘upekkhāsukhadukkhānī’’ti etasmiṃ aṭṭhakathāvacane na gahitā. Vicikicchāyuttamanodhātuādīsūti vicikicchāsampayuttacitte manodhātuyā sampaṭicchanādīsu ca. Tassāpi cittekaggatāyapi.
“是名”等词，乃由词性或词汇构成所显现。欢喜等词，指欢喜忧恼及禅定六支。生起之念谓平等心，非生间异心。所问对象为何，乃所有乐等之欢喜。用欢喜等所连结者，为连结之义。非心相续，即乐等无法涵摄外相，亦无分别不净与无入侵之异，无可断除之义故，不应以对境涵摄之心断除为善法之缘。念，即心续之义。故此“平等乐苦”等词汇，在此注不上记载。怀疑等烦恼诸欲等，亦是心之因素，也包含于此心续。
Jhānapaccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 禅那缘阐释之注释结束。
18. Maggapaccayaniddesavaṇṇanā十八、道缘说明的注释
§18
18.Duvidhampi saṅkappanti sammāsaṅkappo micchāsaṅkappoti ca evaṃ anavajjasāvajjabhedena duvidhampi. Vīriyaṃ samādhinti etthāpi eseva nayo. Saṅgaṇhitvā vitakkādibhāvasāmaññena saha gahetvā, ekekameva katvā gahetvāti attho. Tehi micchāvācākammantājīvehi. Idhāti imasmiṃ maggapaccayaniddese labbhamānāni ca maggapaccayabhāvato, ca-saddena alabbhamānāni ca maggapaccayattābhāvā. Yadi evaṃ kasmā vuttānīti āha ‘‘maggaṅgavacanasāmaññenā’’ti. Evaṃ pariyāyaniddeso idha kimatthiyoti codanaṃ sandhāyāha ‘‘evañhi suttavohāropi dassito hotī’’ti. Evaṃ pana dassentenāti paramatthato amaggaṅgānipi sutte maggaṅgavohārasiddhiyā idha maggaṅgehi saha dassentena. Uddharitvāti paduddhāraṃ katvā. Idāni micchāvācādīhi saddhiṃ dvādasaṅgāni na dassetabbāni, kasmāti ceti āha ‘‘na hi pāḷiyaṃ…pe… vattabbo’’ti. Tappaṭipakkhabhāvatoyeva micchāmaggaṅgāni, na micchādiṭṭhiādayo viya sabhāvatoti adhippāyo.
第十八项：意谓分正思惟与邪思惟两种，是为有无之分，不须分别善恶。精进与禅定，也是此意。依常见起念等因，分别作是，而非混杂。邪语与邪业者，以此对法则。此语意指当前法门缘起之丹书与无及其无法获得之缘。故而诸邪之行不可列入教学，理由尚明。由此缘故，不可简单认定非法即邪见等，而强调依缘而述法义。
Pariyāyanippariyāyamaggaṅgadassanatthepi atthavacane evaṃ na vattabbamevāti dassento ‘‘pariyāya…pe… adhikaraṇānī’’ti āha. Tassattho – yathā ‘‘aññabhāgiyassa adhikaraṇassā’’ti ettha pāḷigataadhikaraṇasaddapatirūpako añño adhikaraṇasaddo pāḷigatatadaññasādhāraṇatāya ubhayapadattho uddhaṭo ‘‘adhikaraṇaṃ nāma cattāri adhikaraṇānī’’ti, evamidhāpi nippariyāyaṃ itarañca maggaṅgaṃ dassetukāmena pāḷigatatadaññasādhāraṇo maggaṅgasaddo uddharitabbo siyā, tathā na katanti. Tasmāti yasmā pāḷigatoyeva maggaṅgasaddo uddhaṭo, na tadaññasādhāraṇo, na ca atthuddhāramukhena adhippetattho niyamito, tasmā. Tesūti ahetukacittuppādesu. ‘‘Sammādiṭṭhi…pe… samādhayo’’ti ettha saṅkappavāyāmasamādhayo sammāmicchāsaddehi visesetvā vuttāti āha ‘‘sammādiṭṭhiādayo yathāvuttā santī’’ti. Saṅkappavāyāmasamādhippattā pana tattha keci santiyevāti. Atha vā sammādiṭṭhiādayoti vuttappakāre sammādiṭṭhiādike anavasese sandhāya vuttaṃ. Tenāha ‘‘yathāvuttā’’ti. Uppattiṭṭhānaniyamanatthattā na visesanatthattāti adhippāyo.
关于针对‘归纳与非归纳法门之展示’的经文义理，即便是在句意上也不可通行如是解说，故有云：「归纳……诸法论题」。《释论》中载：如‘别部分论题’此处，巴利语中‘论题’字用以修饰视为课题的词，其他论题词语因同为课题通用词汇，皆同属于此类，各有本义又可文意上下呼应，故此文中亦当提出其他法门相关论题词，以便明示，并非不应如此。从此推断，由于巴利文中此两个法门词语同为常用法门用辞，且非凭词义单独掌握其意，不以词义之主导为限，故而不作他解也。此即有因缘意念未生时的情况。至于「正见……入定」等：这是在区分正见等诸禅法念努力与错误语辞时所述，指出“正见等诸法如前所说俱存”。然而，关于念努力与入定的功用上，也有不同看法存在。于是，“正见等”之说是以前文说法之意，依止劝导而定焉。
Maggapaccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 道缘说明的注释完毕。
20. Vippayuttapaccayaniddesavaṇṇanā二十、不相应缘说明的注释
§20
20.Sampayogāsaṅkāvatthubhūtoti sampayogāsaṅkāya adhiṭṭhānabhūto. Tenāha aṭṭhakathāyaṃ ‘‘arūpino hi khandhā cakkhādīnaṃ vatthūnaṃ abbhantarato nikkhamantā viya uppajjantī’’ti.
20.「由合同集聚现象显现」是说由于联系聚集所形成。故注疏中有言：“因为无色阴在诸眼等根法中，犹如外内起现般显现。”
Vippayuttapaccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 不相应缘说明的注释完毕。
21. Atthipaccayaniddesavaṇṇanā二十一、有缘说明的注释
§21
21. Yasmiṃ sati yaṃ hoti, asati ca na hoti, so tassa paccayoti yadidaṃ samāsato paccayalakkhaṇaṃ yaṃ sandhāya sutte vuttaṃ ‘‘imasmiṃ sati idaṃ hoti, imasmiṃ asati idaṃ na hotī’’ti, tayidaṃ atthipaccaye yojetvā dassento ‘‘yo hī’’tiādiṃ vatvā ayañca nayo nibbāne na labbhati, tasmā nibbānaṃ atthipaccayabhāvena na uddhaṭanti dassetuṃ ‘‘nibbānañca…pe… upakārakaṃ hotī’’ti āha. Tena paccayadhammānaṃ paccayabhāvo visesato byatirekamukhena pākaṭo hotīti dasseti. Natthibhāvopakārakatāviruddhoti natthipaccayabhāvaviruddho. Vigatāvigatapaccayā viya hi aññamaññaṃ ujupaccanīkabhāvena ṭhitā natthiatthipaccayā. Na nibbānaṃ atthipaccayo natthibhāvopakārakatāavirodhato. Ye hi atthipaccayadhammā, te natthibhāvopakārakatāviruddhā eva diṭṭhāti adhippāyo.
21.因有存在故相应者有，因无存在则无，此谓依缘。整体而言，依缘特征在经中说：「此处存在，则此处起，无则不起。」基于此依缘条件而作说明者谓之“如是者”。以此分析述说后，指出缘起法亦不因梵文语法上字面结构直接传达而被教诲为涅槃之因。故注疏中不直接以涅槃为因缘起点说明，而是说涅槃亦有辅助作用。由此说明，辅助缘起的法之依缘性质明显区别于其反面。不存在与存在辅助性质非此即彼，如无所依故无法相续般，非离因缘即非辅助缘。涅槃非基于因缘依赖却又不违背因缘辅助性。这是通断品中关于因缘的见解。
Sati ca uppannatteti sambandho. Yesaṃ paccayā honti āhārindriyāti yojanā. Ekatoti saha. Sahajātādipaccayattābhāvatoti sahajātapurejātapacchājātapaccayattābhāvato. Tadabhāvoti sahajātādipaccayattābhāvo. Etesanti atthipaccayatāvasena pavattamānānaṃ āhārindriyānaṃ. Dhammasabhāvavasenāti dhammatāvasena. Dhammatā hesā, yadidaṃ paccayuppannehi saha puretaraṃ pacchā ca labbhamānā āhārindriyā tesaṃ atthipaccayā honti, na sahajātādipaccayāti. Yathā vā cakkhādidvārānaṃ rūpādiārammaṇānaṃ satipi niyatavuttitāya dvārārammaṇato viññāṇassa chabbidhabhāve ārammaṇamanāmasitvā, dvārato dvāramanāmasitvā ārammaṇato chabbidhatā vuccati, evamidhāpi āhārindriyānaṃ paccayuppannehi satipi sahajātādibhāve arūpakkhandhādivasena sahajātādibhedabhinnassa atthipaccayassa dassitattā pañhāvāre āhārindriyānaṃ vasena āgate catutthapañcamakoṭṭhāsabhūte atthipaccayavisese sahajātādibhedaṃ āmasituṃ na labbhatīti dassetuṃ aṭṭhakathāyaṃ ‘‘āhāro indriyañca sahajātādibhedaṃ na labhatī’’ti vuttaṃ, na pana āhārindriyesu sahajātādibhāvassa abhāvato. Evampettha attho daṭṭhabbo.
「念起则联系」意指联系。依止因缘者是五根感官。合体而言即同一体。所谓“同种起等因缘分别无形”者，是指诸根此类缘起依赖原理。此处着眼于依缘性质而论五根感官之缘起。依其法性而言，依缘即是说道：此因缘与既往及后际相续，促成产生觉受五根等，而此缘并非同种起等缘，这与色等法中释说的同种起缘起分别有所不同。如眼根等对色等法的觉受与注意乃因其门相等，门及由门生法间，称为相依，此五根感官的缘起举例即于注疏中说：“食物与根感官不生同种起差别。”且并非无五根感官中同种起差别存在。此即释说要点。
Atthipaccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 有缘说明的注释完毕。
22-23-24. Natthivigataavigatapaccayaniddesavaṇṇanā二十二至二十四、无有缘、离去缘、不离去缘之解说的注释
§22-23
22-23.Etthāti natthipaccaye. Nānanti nānattaṃ. Etenāti anantarapaccayato natthipaccayassa visesamattadīpanena ‘‘paccayalakkhaṇameva hettha nāna’’nti iminā vacanena. Atthoti dhammo. Byañjanasaṅgahiteti ‘‘natthipaccayo vigatapaccayo’’ti evamādibyañjanena saṅgahite. Paccayalakkhaṇamatteti ettha pavattiokāsadānena upakārakā arūpadhammā, vigatabhāvena upakārakāti evamādike paccayānaṃ lakkhaṇamatte.
22-23.此即无依缘之处。‘多异’即多样性。‘于是者’指非直接相续的缘起缺失，借以显明无依缘特性的不同之处，言及“缘之特征即此不异”。“义”谓法义。收摄表现为：“无依缘即空依缘”，表明无依缘是以无有之状态而成。缘之标识此处指依止缘起无形境界中诸缘的种类或性质。因缘之标识是以缘起无形现象为助缘。注疏通过经义示意无色法中因缘特性。此即基于机会给予的缘起描述，并强调无色法助缘的特征。此外，“最初经文”谓释注之前述语。又称“旧经文”。又说“‘念’即因有七十二种烦恼的因缘生起。”注疏引言又称，“烦恼之因缘关系也讲得难解，其为严重因缘故应当慎加论述。”“既终论”与“是否存在终论说”之间有辩证。“过去种因缘”指前生业相续因缘，唯论禅那、感官及业果之因缘。其‘障碍消除’意指烦恼执着的涤除。又说没有贪瞋痴的障碍故亦无烦恼果报，同理“贪恚等亦因此清净全灭”。“肉眼境界”所依因缘为色根识亦即眼根、识、色三处，因其地而异，属于自然同类依缘与差别依缘的结合。“肉眼境界的同类依缘性”称之曰“肉眼境界的同类依缘性”。注疏说：“诸法依缘现象中，凡心识法及其因缘所依的法，乃相应而存在。”由此说明五根感官因缘依赖的特殊缘故，在此不能以相同同类依缘加以归纳，故注疏中谈“食物与感官不具同类依缘性”，而非言感官不有同类依缘性。合此方可理解约义。
Natthivigataavigatapaccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 无有缘、离去缘、不离去缘之解说的注释完毕。
Paccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 缘之解说的注释完毕。
Paccayaniddesapakiṇṇakavinicchayakathāvaṇṇanā缘之解说中杂项抉择论的注释
Ādimapāṭhoti purimapāṭho. Tathā ca satīti dosassapi sattarasahi paccayehi paccayabhāve sati. Adhipatipaccayabhāvopissa anuññāto hotīti āha ‘‘dosassapi garukaraṇaṃ pāḷiyaṃ vattabbaṃ siyā’’ti. ‘‘Sesāna’’nti vacaneneva nivāritoti kadāci āsaṅkeyyāti taṃnivattanatthamāha ‘‘na ca sesāna’’ntiādi. Purejātādīhīti purejātakammāhārajhānindriyamaggavipākapaccayehi. Tannivāraṇatthanti tassa yathāvuttadosassa nivāraṇatthaṃ. Visuñca aggahetvāti lobhamohā vipākapaccayāpi na honti, tathā dosoti evaṃ visuñca aggahetvā. Phoṭṭhabbāyatanaṃ kāyaviññāṇadhātuyā ārammaṇādipaccayo hontaṃyeva pathavīādisabhāvattā attanā sahajātānaṃ sahajātādipaccayā hontiyevāti vuttaṃ ‘‘phoṭṭhabbāyatanassa sahajātādipaccayabhāvaṃ dassetī’’ti. ‘‘Sabbadhammāna’’nti ‘‘sabbe dhammā manoviññāṇadhātuyā taṃsampayuttakānañca dhammānaṃ ārammaṇapaccayena paccayo’’ti ettha vutte sabbadhamme sandhāyāha ‘‘sabbadhammānaṃ yathāyogaṃ hetādipaccayabhāvaṃ dassetī’’ti. Na hi etaṃ…pe… bhāvadassanaṃ, atha kho ekadhammassa anekapaccayabhāvadassanaṃ, tasmā ‘‘etena phoṭṭhabbāyatanassā’’tiādi vuttanti adhippāyo. Rūpādīnanti rūpāyatanādīnaṃ.
「原始经文」即先前经文。又言“如此是故‘念’亦如是”，示意关于烦恼七十二种缘起中缘起观念。又称灭谛依止主导因缘尚属未知，而注疏中有言：“应当论说烦恼也是重要的。”又“‘余部’”一词表明有所禁断，有时为避免猜测而止，故摄引“非余部论”。“前生因及本生因”指前生生起行为、禅那、根、道、果因。此谓障碍消除意，因其如实除烦恼之缘。注疏言“因贪恚愚痴没有障碍缘故，故滅谛亦无恶缘”。“眼识等所依境界”以识根即眼根、识、色三处为依止，地显境界因而不同，此属与同类缘与差别缘之关系。又谓“以肉眼境界同类依缘表示”，以诉诸境“根识处”的缘起相应，能说明五根之独特之处。又说“诸法全部由心识法及缘起的法赖而存在”，是谓诸法依缘成立。由此，说明缘起与依缘的真谛，而“法界合诸缘起”乃综观之道。
Bhedāti visesā. Bhedaṃ anāmasitvāti cakkhuviññāṇadhātuādivisesaṃ aggahetvā. Te evāti yathāvuttavisesānaṃ sāmaññabhūte khandhe eva. Yaṃ sandhāya ‘‘evaṃ na sakkā vattu’’nti vuttaṃ, taṃ vibhāvetuṃ ‘‘na hī’’tiādi vuttaṃ. Paṭṭhānasaṃvaṇṇanā hesāti etena sutte vuttapariyāyamaggabhāvenettha na sakkā micchāvācādīnaṃ maggapaccayaṃ vattunti dasseti. Sesapaccayabhāvoti maggapaccayaṃ ṭhapetvā yathāvuttehi sesehi aṭṭhārasahi paccayehi paccayabhāvo. Adhipatipaccayo na hotīti ārammaṇādhipatipaccayo na hoti. Tanti vicikicchaṃ. Tatthāti yathāvuttesu ahirikādīsu.
“分别”者，谓差别。差别之名，是指不着名相者，即以眼识界等诸识别为差别。谓之“它们即是”，是谓如所说之差别的共相，在五蕴这一整体存在中。为说明此理，谓“如是不可说”，即有言“不可说”，其意为“不可”，乃至诸如此类。以此说法，谓“所说缘起义”，言此处经中所说，为缘起教义的阐述。这说明，不可行邪语等非正道之法因缘。所谓余缘性质者，于缘起因缘，依如所教，诸缘若干十八种是因缘关系。所谓“主缘因缘”不成立者，是谓不成立主观所缘因缘。此处“难”者，指疑难也。所谓“诸如无羞等处”，即如所说诸法无羞耻等诸处所也。
Dasadhā paccayā honti, puna tathā hadayavatthunti idaṃ atthamattavacanaṃ. Pāṭho pana ‘‘hadayavatthu tesañceva vippayuttassa ca vasena dasadhā paccayo hotī’’ti veditabbo. Rūpasaddagandharasāyatanamattamevāti idaṃ rūpādīnaṃ sahajātapaccayatāya viya nissayapaccayatāya ca abhāvato, purejātapaccayatāya ca bhāvato vuttaṃ. Etānīti yathāvuttāni rūpasaddagandharasārammaṇāni. Sabbātikkantapaccayāpekkhāti ‘‘ekadhammassa anekapaccayabhāvato’’ti etasmiṃ vicāre hetuādiatikkantapaccayāpekkhā etesaṃ rūpādīnaṃ apubbatā natthi, atha kho ārammaṇaārammaṇādhipatiārammaṇūpanissayapaccayāpekkhā. Na hi rūpādīni hetusahajātādhipatiādivasena paccayā hontīti. Tassāti rūpajīvitindriyassa purejātapaccayabhāvato apubbatā, tasmā taṃ ekūnavīsatividho paccayo hotīti vuttaṃ hoti. Sattadhā paccayabhāvo yojetabbo, na hi ojā purejātapaccayo na hotīti.
因缘有十种，且复有“心脏所在”，此为论义用语。此处应解为“心脏所在及其他分别解离处也有十种因缘”。谓“色、声、香、味、触、法之所缘境界各自独立”，此说为色等诸界自生缘及依缘不生缘及前生缘之分。此为如说诸色、声、香、味、触境界。所谓“超过一切因缘依赖”，是指“单一法有多因缘依赖性”之理。此处所说因缘关系无过去因缘，其后则为触境依缘及触之主缘乃至依缘。色等诸法因主缘及先缘而成，故谓色、声等识界无前生缘。因缘乃如色生命根前生缘处分，无前生缘也。故此谓二十九种因缘成立。应以七种因缘合成，不可谓精力无前生因缘。
Atthoti vā hetuādidhammānaṃ sabhāvo veditabbo. So hi attano paccayuppannehi araṇīyato upagantabbato, ñāṇena vā ñātabbato ‘‘attho’’ti vuccati. Ākāroti tasseva pavattiākāro, yena attano paccayuppannānaṃ paccayabhāvaṃ upagacchatīti evamettha attho daṭṭhabbo. Taṃ pana vippayuttaṃ. ‘‘Sattahākārehī’’ti paṭhānassa kāraṇamāha ‘‘ukkaṭṭhaparicchedo hī’’tiādinā.
“理”者，应知为因缘及果法之性。谓因缘生者，须趋近荒野处，应以智慧了知“理”称之为理。所谓“形”者，即行为发生之形，因自我因缘所生，令众因缘状态缘由得知。此理明晰，而非混乱。谓“七个器官”，指眼等七处，谓因境界剖判等理而生。
Yaṃ kammapaccayo…pe… daṭṭhabbaṃ āsevanakammapaccayānaṃ paccayuppannassa anantaraṭṭhānatāya. Sahajātampi hi anantaramevāti. Koci panetthāti ettha etasmiṃ pakatūpanissayasamudāye koci tadekadesabhūto kammasabhāvo pakatūpanissayoti attho. Tatthāti ‘‘yadidaṃ ārammaṇapurejāte panettha indriyavippayuttapaccayatā na labbhatī’’ti vuttaṃ, tasmiṃ, tasmiṃ vā ārammaṇapurejātaggahaṇe. Vatthussa vippayuttapaccayatā labbhatīti na vattabbā. Na hi ārammaṇabhūtaṃ vatthu vippayuttapaccayo hoti, atha kho nissayabhūtamevāti. Ito uttarīti ettha ‘‘ito’’ti idaṃ paccāmasanaṃ purejātaṃ vā sandhāya ārammaṇapurejātaṃ vā. Tattha paṭhamanayaṃ apekkhitvā vuttaṃ ‘‘purejātato paratopī’’ti. Tena kammādipaccayesupi vakkhamānesu labbhamānālabbhamānaṃ veditabbanti vuttaṃ hoti. Dutiyaṃ pana nayaṃ anapekkhitvā aṭṭhakathāyaṃ āgatavasena vuttaṃ ‘‘ito vā indriyavippayuttato’’ti, attanā vuttanayena pana ‘‘nissayindriyavippayuttato vā’’ti. Tattha vattabbaṃ sayamevāha ‘‘ārammaṇādhipatī’’tiādi. Kammādīsu labbhamānālabbhamānaṃ na vakkhati ‘‘ito uttarī’’tiādinā pageva atidesassa katattā, tasmā purimoyeva purejātatopīti vuttaatthoyeva adhippeto.
“行为因缘……观察到保持因缘于所生之后之连续。”即行为因缘乃即刻连续。谓“某处”者，是指于此复到之根本因缘集中体，是指一主体行为之缘起因。谓“如言：‘此处先境或感官解离因缘不复得’”，是指境界先入因缘与根离因缘不生。此处无境界相缘，唯有依境生缘。此以“此处”为基座，或谓此处所指为“前所生或先缘行为”。亦非境界之缘，而是依缘。谓“向前”，此处“此”为相反，且指向先生或先缘行为。谓“那里生彼”，意谓前生之果。于行为因缘说种种，有得无得之分，谓“又指此处为非感官离之根”。在此“所述”，谓由“根非感官离”渐出法义。又曰“此紧接于感官非合因缘之后”，亦谓由感官非合依缘。此处应以“主境”如所说。行为诸缘若得失，唯有先缘能持。
‘‘Maggapaccayataṃ avijahantovā’’ti iminā ca maggapaccayo vuttoti ‘‘maggavajjānaṃ navanna’’nti vuttaṃ pacchimapāṭhe, purimapāṭhe pana ‘‘maggapaccayataṃ avijahantovā’’ti vuttattā eva maggapaccayena saddhiṃ sahajātādipaccayā gahetabbāti ‘‘dasanna’’nti vuttaṃ. Tattha pacchimapāṭhe ‘‘ekādasahākārehī’’ti vattabbaṃ, purimapāṭhe ‘‘dvādasahī’’ti.
谓“经中说：‘勿弃缘起之因缘’”，言此因缘实为缘法。谓“法因缘之说法”，后段说，“因缘实不可弃”，前段则言“勿弃缘起因缘”，此实为缘起因缘，同与共生因缘应同视之。言“十”、“十一”个器官数，此处后段谓为十一，前段谓十二。
Samanantaraniruddhatāya ārammaṇabhāvena cāti vijjamānampi visesamanāmasitvā kevalaṃ samanantaraniruddhatāya ārammaṇabhāvena, na ca samanantaraniruddhatāārammaṇabhāvasāmaññenāti attho. ‘‘Iminā upāyenā’’ti paccayasabhāgatādassanena paccayavisabhāgatādassanena ca vuttaṃ padadvayaṃ ekajjhaṃ katvā paduddhāro katoti dassento ‘‘hetuādīnaṃ sahajātānaṃ…pe… yojetabbā’’ti āha. Hetuārammaṇādīnaṃ sahajātāsahajātabhāvena aññamaññavisabhāgatāti yojanā. Evamādināti ādi-saddena purejātānaṃ cakkhādīnaṃ rūpādīnañca purejātabhāvena sabhāgatā, pavattiyaṃ vatthukhandhādīnaṃ purejātapacchājātānaṃ purejātapacchājātabhāvena visabhāgatāti evamādīnampi saṅgaho daṭṭhabbo. Hetunahetuādibhāvatopi cettha yugaḷakato viññātabbo vinicchayo. Hetupaccayo hi hetubhāvena paccayo, itare tadaññabhāvena. Evamitaresupi yathārahaṃ yugaḷakato veditabbo.
谓“因缘相续通断之施，以感官为缘境，对不同缘生别故”，谓此非单纯相续断绝。谓“以此方便”，对因缘合类与因缘别类，分别说明词语，分而取用。谓“合因不合因乃此意”，此意谓因缘相合与不合之别。由此知缘由非缘之理，依情况推断判断。所谓“因缘果因之辨”，此处应以因果相应理会。谓“因缘之谓因缘，因缘依因缘为因缘，其他依缘为因缘”，此为因缘相互依持之道理。依照情形，应合理理解因缘相合与相异之正理。
Ubhayappadhānatāti jananopatthambhanappadhānatā. Ṭhānanti padassa atthavacanaṃ kāraṇabhāvoti vināpi bhāvapaccayaṃ bhāvapaccayassa attho ñāyatīti. Upanissayaṃ bhindantenāti anantarūpanissayapakatūpanissayavibhāgena vibhajantena. Tayopi upanissayā vattabbā upanissayavibhāgabhāvato. Upanissayaggahaṇameva kātabbaṃ sāmaññarūpena. Tatthāti evamavaṭṭhite anantarūpanissayapakatūpanissayoti bhindanaṃ vibhāgakaraṇaṃ yadi pakatūpanissayassa rūpānaṃ paccayattābhāvadassanatthaṃ, nanu ārammaṇūpanissayaanantarūpanissayāpi rūpānaṃ paccayā na hontiyevāti? Saccaṃ na honti, te pana dassitanayāti tadekadesena itarampi dassitameva hotīti imamatthaṃ dassento ‘‘ārammaṇaṃ…pe… daṭṭhabba’’nti āha. Taṃsamānagatikattāti tehi anantarādīhi samānagatikattā arūpānaṃyeva paccayabhāvato. Tanti purejātapaccayaṃ. Tatthāti anantarādīsu paṭhitvā.
“Ubhayappadhānatā”是指出生和抑制的两种依止状态。“Ṭhāna”义即脚的场所，表示因果关系，即没有因即没有果。所谓“Upanissayaṃ bhindantenāti”即区分为无间断依、明显依和非明显依三种类型。这三者皆须视作依止，从依止种类上分别而定。所谓“upanissayaggahaṇameva kātabbaṃ sāmaññarūpena”，即应以一般平常的样式把握依止。于此，所谓“anantarūpanissayapakatūpanissayāti”即指无间断依、明显依和非明显依的区分；若因明显依之形态无法见因缘即不存在，是否无间断依中缘也无所依呢？确实不存在，但因各有彰显，且除一外别处同样彰显，故释曰“应观察的缘起为切入点”。所谓“Taṃsamānagatikattāti”，即以依止而生的无形法诸类，视为互相通行之因。前述即为“出生依”之义，此称作“anantarādīsu paṭhitvā”。
Paccayaniddesapakiṇṇakavinicchayakathāvaṇṇanā niṭṭhitā. · 缘之解说中杂项抉择论的注释完毕。
Pucchāvāro
质疑与反问
1. Paccayānulomavaṇṇanā一、缘之顺说的注释
Ekekaṃ tikaṃ dukañcāti kusalattikādīsu bāvīsatiyā tikesu hetudukādīsu sataṃ dukesu ekekaṃ tikaṃ dukañca. Na tikadukanti tulyayogīnaṃ na tikadukanti attho. Tikavisiṭṭhaṃ pana dukaṃ, dukavisiṭṭhañca tikaṃ, tikavisiṭṭhatikadukavisiṭṭhadukesu viya nissāya upari desanā pavattā evāti.
“Ekekaṃ tikaṃ dukañcāti”指善类法等二十二类中，心得三种因缘等一百三十种因缘中，每种均有三类善恶因缘。此非指三恶相等同三善相。“Tikavisiṭṭhaṃ”意指三为最上，二为次等，宛如二三相互依存的比喻之一章正行说法。
Ye kusalādidhamme paṭiccāti vuttā ‘‘kusalaṃ dhammaṃ paṭicca kusalo dhammo uppajjati hetupaccayā’’tiādīsu, te kusalādidhammā paṭiccatthaṃ pharantā hetuādipaccayaṭṭhaṃ sādhentā kusalādipaccayā cevāti attho. Tenevāhāti yasmā paccayadhammānaṃ paccayuppannesu paṭiccatthapharaṇaṃ ubhayesaṃ tesaṃ sahabhāve sati, nāññathā. Teneva kāraṇenāha ‘‘te ca kho sahajātāvā’’ti. Teti hetuādipaccayā. Tesu hi hetusahajātaaññamaññanissayādayo sahajātā, anantarasamanantarādayo asahajātā paccayā hontīti. Etehi dvīhi vārehi itaretaratthabodhanavasena pavattāya desanāya kiṃ sādhitaṃ hotīti āha ‘‘evañca niruttikosallaṃ janitaṃ hotī’’ti.
“Ye kusalādidhamme paṭiccāti”所说的“善法依”，是指“善法依因缘生起”，等诸语，谓此诸善类法及因缘为所依，因缘立足于此善法等存在，名为依止。因此，谓“te ca kho sahajātāvā”，即认为因缘法中，本质同出同生者共同生出；又谓“hetuādipaccayā”，指以因缘的源头诸缘为依依相生。此中，有因缘先后之性，有非因缘先后之性。借此二类，依照各种境界层次相互宣说时，谓之“如此诠释的语言技巧所生”之义。
Tete pañhe uddharitvāti ‘‘siyā kusalo dhammo kusalassa dhammassa hetupaccayena paccayo’’tiādayo ye ye pañhā vissajjanaṃ labhanti, te te pañhe uddharitvā. Pamādalekhā esāti idaṃ ‘‘kusalo hetu hetusampayuttakānaṃ dhammāna’’nti likhitaṃ sandhāya vuttaṃ. Paṭiccasahajātavāresu sahajātapaccayo, paccayanissayavāresu nissayapaccayo, saṃsaṭṭhasampayuttavāresu sampayuttapaccayo ekantikoti katvā vuttoti āha ‘‘purimavāresu…pe… niyametvā’’ti. Tatthāti tesu purimavāresu chasu. Na viññāyanti sarūpato anuddhaṭattā. Evamādīhi pañhehi. Hetādipaccayapaccayuppannesūti hetuādīsu paccayadhammesu sampayuttakkhandhādibhedesu tesaṃ paccayuppannesu. Niddhāraṇe cetaṃ bhummaṃ. Hetādipaccayānaṃ nicchayābhāvatoti ‘‘ime nāma te hetuādayo paccayadhammā’’ti nicchayābhāvato sarūpato aniddhāritattā. Yathā hi nāma nānājaṭājaṭitaṃ gumbantaragatañca taṃsadisaṃ sarūpato adissamānaṃ idaṃ tanti na vinicchinīyati, evaṃ ñātuṃ icchitopi attho sarūpato aniddhārito nijjaṭo nigumbo ca nāma na hoti nicchayābhāvato, sarūpato pana tasmiṃ niddhārite tabbisayassa nicchayassa vasena puggalassa asambuddhabhāvāppattiyā so pañho nijjaṭo nigumbo ca nāma hotīti āha ‘‘nicchayābhāvato te pañhā nijjaṭā nigumbā ca katvā na vibhattā’’ti, ‘‘na koci pucchāsaṅgahito…pe… vibhattā’’ti ca. Tanti pañhāvissajjanaṃ sandhāya nijjaṭatā na vuttā, atha kho nicchayuppādananti adhippāyo.
「将那些问答抽取出来」者，谓将「善法以因缘为缘，是否为善法之缘」等凡能获得解答的那些问答，逐一抽取出来。「此乃疏漏之书写」者，此语系针对已书写的「善因缘与因相应诸法」而说。于前行诸节中，俱生缘在相俱节中、依缘在缘依节中、相应缘在混合相应节中，皆被设定为决定性，故作者言「于前行诸节……（中略）……加以规定」。「于彼」者，谓于彼前行六节之中。「不可辨识」者，由于未经逐一抽取，故无法按其自体加以辨认。此乃就因等缘所生诸问而言。「于因等缘及所生法中」者，谓在因等诸缘法以及与之相应的诸蕴等差别中，就彼等之所生法而言。此中「于彼」用作处所格，含有抉择之义。「由于缺乏对因等缘的确定」者，谓由于缺乏「此等名为因等缘法」之确定，故无法按自体加以抉择。譬如缠结交错之乱麻，以及藏于丛林之中形状相似者，因无法按自体辨认，便无从判断「此即是那一条线」；同样地，所欲了知之义，若未按自体加以抉择，便如乱麻缠结、隐于丛林，无从确定，是故缺乏确定。然若按自体将彼抉择出来，则依对以彼为所缘之确定的把握，使人得以达到通达之境，那些问答便如麻已理清、林已穿透。故作者言：「由于缺乏确定，彼等问答未能如理清乱麻、穿透丛林般得到分辨」，以及「无一问答被涵摄……（中略）……得到分辨」。此处就问答的解答而言，所谓「理清乱麻」并非单指问题本身，而是意在产生确定，此乃其用意所在。
Ṭhapanaṃ nāma idha vineyyasantāne patiṭṭhapanaṃ, taṃ pana tassa atthassa dīpanaṃ jotananti āha ‘‘pakāsitattā’’ti. Pakārehīti hetuādipaccayappakārehi, kusalādipaccayapaccayuppannappakārehi vā.
“Ṭhapanaṃ”意即将法系在律本中立定，其义之阐明即称为“dīpana”或“jotana”，谓“点示”或“发光”。所谓“pakārehīti”，为显现因缘之次第，或善因缘与所依因缘的示现之理。
§25-34
25-34. Parikappanaṃ vidahananti katvā āha ‘‘parikappapucchāti vidhipucchā’’ti. Siyāti bhaveyyāti attho. Eso vidhi kiṃ atthīti etena ‘‘siyā’’ti vidhimhi kiriyāpadaṃ. Pucchā pana vākyatthasiddhā veditabbā. Tameva hi vākyatthasiddhaṃ pucchaṃ dassetuṃ aṭṭhakathāyampi ‘‘kiṃ so kusalaṃ dhammaṃ paṭicca siyā’’ti vuttaṃ. Saṃpucchanaṃ parikappapucchāti tasmiṃ pakkhe hi kiriyāya padeneva pucchā vibhāvīyatīti vuttaṃ hotīti. ‘‘Siyā kusalaṃ dhammaṃ paṭicca kusalo dhammo uppajjeyya hetupaccayā’’ti ettha ‘‘kusalaṃ dhammaṃ paṭicca hetupaccayā’’ti ubhayamidaṃ paccayavacanaṃ, ‘‘kusalo dhammo uppajjeyyā’’ti paccayuppannavacanaṃ. Tesu paccayadhammassa paccayabhāve vibhāvite paccayuppannassa uppatti atthato vibhāvitāyeva hotīti paccayadhammova pucchitabbo. Tattha ca paccayadhammavisiṭṭho paṭiccattho vā pucchitabbo siyā paccayavisiṭṭho vāti duvidhā pucchitabbāyeva atthavikappā aṭṭhakathāyaṃ vuttā. Tesu paṭhamasmiṃ pucchā sadosāti dassento ‘‘yo kusalo dhammo uppajjeyyā’’tiādimāha. Tattha sabbapucchānaṃ pavattitoti kusalamūlādīnaṃ sattasattapucchānaṃ pavattanato, uppajjamānaṃ kusalaṃ. Tehi paccayehīti pacchājātavipākapaccayehi uppatti anuññātāti āpajjati, na ca taṃ yuttanti adhippāyo. Taṃtaṃpaccayāti tato tato yonisomanasikārādipaccayato. Bhavanamatthitā ettha na ca pucchitāti ‘‘kiṃ siyā’’ti vuttayojanāya dosamāha. Evañca katvāti uppattiyā eva pucchitattā.
第25至34句。谓『起首问答』时，即为指出『起首问答是条文上的问句』之意。何为其义？是由动词『或当有』而引申。此『条文』指何义？由『或当有』的条文里出现的动词形态说起。至于问句，须了知其是语句意义已确立者。故注疏亦称此问句为『何者乃是基于善法而成立者？』。『完整问句』谓即在该分句中动词形态所构问句，依教理说，即已成立。这里『或当有善法基于因缘产生创造』，此处『善法基于因缘』二者均为条件语，『善法将发生』则为条件已现时态。诸条件法内之条件相对条件发生性，此是通过说明条件现时之起生义，故应问条件法。且该处应问不同条件法中特殊条件或基于条件二者说法，于注疏中有二义解说。第一义问『谁为善法之发生者？』等，以此表明基于善根等七十种问句不断生成善法。于此条件之中，后行果报条件等不详，故不合成立法理说。由此条件即指由种种理智思维条件所生之意。虽有成就之义，但未问『何者当有』句式，为使句义成立或问句而起此问。如此说，即询问是由产生而起的问句。
Tatthāti ‘‘atha vā’’tiādinā vutte atthantare. Uppajjeyyāti uppattiṃ anujānitvāti ‘‘uppajjeyyā’’ti ettha vuttaṃ kusalapaccayaṃ uppattiṃ anujānitvā. Tassāti uppattiyā. Bhavanapucchananti hetupaccayā bhavanapucchanaṃ na yuttanti sambandho. Puna tassāti hetupaccayā uppattiyā. Bhavanapucchananti kevalaṃ bhavanapucchanaṃ. Tasmāti yasmā vuttanayena ubhayatthāpi uppattianujānanamukhena bhavanapucchanaṃ ayuttaṃ, tasmā. Anujānanañca aṭṭhakathāyaṃ vutte atthavikappadvaye atthato āpannaṃ, taṃ ananujānanto āha ‘‘ananujānitvāvā’’tiādi. Saṃpucchanamevāti iminā saṃpucchane ‘‘uppajjeyyā’’ti idaṃ kiriyāpadanti dasseti. Yadi evaṃ ‘‘siyā’’ti idaṃ kathanti āha ‘‘siyāti…pe… pucchatī’’ti. Ayaṃ nayoti ‘‘siyā’’tiādinā anantaravutto atthanayo. Na viññāyati anāmaṭṭhavisesattā. Dvepi pucchāti sambhavanapucchā tabbisesapucchā cāti duvidhāpi pucchā ekāyeva pucchā saṃpucchanabhāvato ekādhikaraṇabhāvato ca.
此句谓『那么』及其以后所说为有别语意。『将发生者』意指知晓发生，故『将发生者』即知晓善之条件发生。『彼者』即该发生者也。所谓『产生问句』即不宜称为原因条件问句。再说『彼者』亦属原因条件发生。所谓产生问句仅指产生之问句。故谓此既言及双重意义，综合发生知晓，是以谓作发生问句。注疏中因语义辨析出现两义，由未知谓者而说不知，即有『不知晓』说。又谓两种问句：一为发生问句，一为特别问句。实际上依问句之完整问句状态，仅有一类型问句即完整问句之存在。
Gamanussukkavacananti gamanassa ussukkavacanaṃ. Gamanakiriyāya yathā attano kattā upari kattabbakiriyāya yogyarūpo hoti, evameva ṭhānaṃ gamanussukkanaṃ tassa bodhanaṃ vacanaṃ. Evaṃbhūtā ca kiriyā yasmā atthato kiriyantarāpekkhā nāma hoti, tasmā vuttaṃ ‘‘gamanassa…pe… attho’’ti. Kathaṃ panetasmiṃ sahajātapaccayapaṭṭhāne paṭiccavāre paṭiccasaddassa pacchimakālakiriyāpekkhatāti codanaṃ manasi katvā āha ‘‘yadipī’’tiādi. Tenetaṃ dasseti ‘‘asatipi paṭiayanuppajjanānaṃ kālabhede aññatra hetuphalesu dissamānaṃ purimapacchimakālataṃ hetuphalatāsāmaññato idhāpi samāropetvā ruḷhīvasena purimapacchimakālavohāro kato’’ti. Tenāha ‘‘gahaṇappavattiākāravasena…pe… daṭṭhabbo’’ti. Tattha attapaṭilābho uppādoti attho.
所谓『前后说法』即指前后声明之语言。正如行走之行为，会有相应适当表现的上行为，故此谓『步行前后适当之语言通知』。此行为因其内涵之不同名为行为差别，是故注疏中称『行走之意』。问如何在先天条件派生及条件之外条件循环等语意中，对条件与相应词义后时之行为否定相依等，在心中生起问句谓『即使...』。对此说明：『不真实的反作用因果，在时段不同时，仅于因果果报外显现相对时段间存在，类似于严峻环境之中先后的时段行为。』如是说。于是继之称『此应如隐密潜行态势显示』。此处所言为自身受用之发生。
Gamananti ‘‘paṭiccā’’ti ettha labbhamānaṃ ayanakiriyaṃ pariyāyantarenāha. Sā panatthato pavatti, pavatti ca dhammānaṃ yathāpaccayaṃ uppattiyeva. Sabhāvadhammānañhi uppattiyaṃ loke sabbo kiriyākārakavohāro, tasmā ‘‘paṭiccā’’ti ettha labbhamānaṃ yaṃ paṭiayanaṃ paṭigamanaṃ atthato paṭiuppajjamānaṃ, tañca gacchantādiapekkhāya hotīti āha ‘‘gacchantassa paṭigamanaṃ, uppajjantassa paṭiuppajjana’’nti. Tayidaṃ gamanapaṭigamanaṃ, uppajjanapaṭiuppajjanaṃ samānakiriyā. Kathaṃ? Yasmā paṭikaraṇaṃ paṭisaddattho. Tasmāti yasmā sahajātapaccayabhūtassa uppajjantassa paṭiuppajjanaṃ ‘‘paṭicca uppajjatī’’ti ettha attho, tasmā. Tadāyattuppattiyāti sahayoge karaṇavacanaṃ, karaṇatthe, hetutthe vā, tasmiṃ uppajjamāne kusaladhamme āyattāya paṭibaddhāya uppattiyā saheva paṭigantvāti attho. Tena paṭiayanattalābhānaṃ samānakālataṃ dasseti. Tenevāha ‘‘sahajātapaccayaṃ katvāti vuttaṃ hotī’’tiādi. Nanu ca samānakālakiriyāyaṃ īdiso saddappayogo natthi, purimakālakiriyāyameva ca atthīti? Nāyamekanto samānakālakiriyāyampi kehici icchitattā. Tathā hi –
所谓『步行』即因缘之意，谓在旧有之路径间变化，于目的地间转变。是转变即为事物之现起，其依于条件之发生。众生之法在世间性质中，现起即各行为依缘之显现，故谓以所获得之回行、返还相应称呼。且称『步行动作与反动作、现起与返现行为皆为同时之行为』。如何？因反作用即反应之意。即所谓因缘本生条件活动发生时与反作用立时发生，故此称。所谓此包括同时间条件发生，依连带动词为因，与行为对象或因相符之义，此意包括发生同事附属。于是付诸回转反作用之同时间现象。故注疏称『因缘本生之间差等已述』等。虽说现实无必然同时间现象，但有些所愿同时间现象俗语中可成理，此谓也。
‘‘Nihantvā timiraṃ loke, udito sataraṃsami;
此句引文为：『已灭黑暗之世间，如同升起之百千光明；化为世间目者，此如日光明般照耀。』
Lokekacakkhubhūtoya-matthameti divākaro.
此句为上一句之续，形容日光如同作为世间眼目一般普照无遗。
‘‘Sirīvilāsarūpena, sabbasobhāvibhāvinā;
『Sirī』者，华丽、美丽也；『vilāsa』者，欢娱、妙趣也。『rūpena』者，形态、相状。此句意为：以华丽而美妙的形态，彰显一切本性。
Obhāsetvādito buddho, sataraṃsi yathā paro’’ti. –
「如照耀一切者，觉者以百光芒照耀」——
Ca payogā dissanti.
以及此等用法可见。
§35-38
35-38.Tāsūti dukamūlakanaye hetārammaṇaduke ekūnapaññāsapucchā, tāsu. Hetārammaṇaduketi ‘‘hetupaccayā ārammaṇapaccayā’’ti evaṃ hetupaccayaārammaṇapaccayānaṃ vasena āgate paccayaduke. Dvinnaṃ pucchānaṃ dassitattāti yasmiṃ vācanāmagge kusalapadamūlā kusalapadāvasānā , kusalādipadattayamūlā kusalādipadattayāvasānā ca ekūnapaññāsāya pucchānaṃ ādipariyosānabhūtā dve eva pucchā dassitā, taṃ sandhāya vuttaṃ. Etthāti etasmiṃ paṇṇattivāre pucchānaṃ vutto na paccayānanti attho. Pucchāya hi vasena hetupaccaye hetupaccayasaṅkhātaṃ ekamūlaṃ etassāti ekamūlako, nayasaddāpekkhāya cāyaṃ pulliṅganiddeso. Evaṃ ārammaṇapaccayamūlakādīsu. Tathā hetuārammaṇapaccayasaṅkhātāni dve mūlāni etassāti dvimūlakotiādinā yojetabbā. Paccayānaṃ pana vuccamāne paṭhamanayassa ekamūlakatā na siyā. Na hi tattha paccayantaraṃ atthi, yaṃ mūlabhāvena vattabbaṃ siyā. Tenāha ‘‘paccayānaṃ pana vasenā’’tiādi. Hetārammaṇadukādīnanti avayave sāmivacanaṃ, adhipatiādīnanti sambandho. Tato paraṃ mūlassa abhāvato sabbamūlakaṃ anavasesānaṃ paccayānaṃ mūlabhāvena gahitattā. Na hi mūlavantabhāvena gahitā paccayā mūlabhāvena gayhanti. Paccayagamanaṃ pāḷigamananti viññāyati abhidheyyānurūpaṃ liṅgavacanādīti katvā. Idhāti anulome. Ca-saddo upacayattho. So tevīsatimūlassa sabbamūlabhāvaṃ upacayena vuccamānaṃ joteti.
三十五至三十八句中，谓『tāsūti』是指一个由四十九个问句组成的文句，其中根基是将苦之根根本的因与缘二者视为因缘之苦根。所谓『hetārammaṇaduke』意指『以因支持、以缘支持』，即因缘之苦根中的因与缘二者。在问句中，语句开头往往以善法词根。其中有四十九问句的开头包含有相应的善法词根及其结尾，且确定只有两种问句。对此作了说明。此处『etthāti』意谓于此分类中，问句言辞中所说不是缘，而是问句。因问句之义在于因，因作为因缘中的一根，在语法角度代表雄性名词。由此可见，缘亦为因缘之根。所以称二者为二根。且称呼中，因和缘是统摄用词，称为从属。继而，因之缺失时，称之为所有根基中的根基。因缘不因根基之名而生根基。因缘之根基名是依据巴利文的句型表达而得。此处称『anulome』意为顺序。『Ca-』为附加。此三十七根基全部附加，谓其根基之完整名即明显无遗。
§39-40
39-40.Evaṃ satīti ‘‘ārammaṇapaccayā hetupaccayā’’ti ārabhitvā ‘‘ārammaṇapaccayā avigatapaccayā, ārammaṇapaccayā hetupaccayā’’ti evaṃ vācanāmagge sati. Cakkabandhanavasena pāḷigati āpajjatu, ko dosoti kadāci vadeyyāti āha ‘‘heṭṭhimasodhanavasena ca idha abhidhamme pāḷi gatā’’ti. Tathā hi khandhavibhaṅgādīsupi pāḷi heṭṭhimasodhanavasena pavattā. Gaṇanacārena tamatthaṃ sādhetuṃ ‘‘evañca katvā’’tiādi vuttaṃ. Ārammaṇādīsūti ārammaṇamūlakādīsu nayesu. Tasmiṃ tasminti tasmiṃ tasmiṃ ārammaṇādipaccaye. Suddhikatoti suddhikanayato. Tasmāti ārammaṇamūlakādīsu suddhikanayassa alabbhamānattā. Ekamūlakanayo daṭṭhabbo ārammaṇamūlaketi adhippāyo. ‘‘Ārammaṇapaccayā…pe… avigatapaccayāti vā’’tiādi tādisaṃ vācanāmaggaṃ sandhāya vuttaṃ. Yattha ‘‘ārammaṇapaccayā hetupaccayā, ārammaṇapaccayā adhipatipaccayā, ārammaṇapaccayā…pe… avigatapaccayā’’ti evaṃ ārammaṇamūlake anantarapaccayamūlabhūtā ārammaṇapaccayapariyosānameva ekamūlakaṃ dassetvā upari avasiṭṭhaekamūlakato paṭṭhāya yāva sabbamūlake vigatapaccayā, tāva saṃkhipitvā avigatapaccayova dassito. Tenāha ‘‘ekamūlakesū’’tiādi. Ito paresupi edisesu ṭhānesu eseva nayo. Mūlameva dassetvāti adhipatimūlake ekamūlakassa ādimeva dassetvā. Na suddhikadassananti na suddhikanayadassanaṃ. ‘‘Suddhikanayo hi visesābhāvato ārammaṇamūlakādīsu na labbhatī’’ti hi vuttaṃ. Nāpi sabbamūlakekatipayapaccayadassanaṃ upari sabbamūlake ekamūlakassa āgatattā.
三十九至四十句，于因与缘的开端即以「由缘支持者、由因支持者」表明。依此句式又有「由缘支持、无误支持，由缘支持、由因支持」等用法。此依眼系缘束之巴利文本，察之何日能言“错误必净之因果”时，知其用法。然于经中，类似梵行论卷等亦以此巴利文本表现。此即以数法，表达要旨作“如是表达”之意。此处因缘当指缘所依诸法。此开头应择为以缘作为主词。称为一根之法。称因缘根基者，谓其为主词之根基。由此作“由缘支持”诸词类说。从此，出于缘、因、主因、无误因等诸根基合会表达，说明缘依从此主因根基之上而为唯一一根。于是后续诸根基名合于其上形成全根名，由此涵盖无误因。因之依从因缘名义表示。因此云“唯一根基”。此处不称作纯净根基显现。因缘应无一纯净根基显现。且于全根基中不现单一根基合会名，因缘之根基应从单根现名出。
§41
41.Ekasmiñcāti avigatamūlakādike ca naye. Saṅkhepantaragatoti saṅkhepassa saṅkhipitassa abbhantaragato, saṅkhipitabboti attho. Majjhimānaṃ dassananti majjhimānaṃ nayato dassanaṃ, aññathā saṅkhepo eva na siyā. Gatidassananti antadassanaṃ akatvā pāḷigatiyā dassanaṃ, tañca ādito paṭṭhāya katipayadassanameva. Tena vigatapaccayuddhāraṇena osānacatukkaṃ dasseti avigatamūlake vigatapaccayassa osānabhāvato. Sabbamūlakassa avasānena ‘‘vigatapaccayā’’ti padena.
四十一句，谓于无误根基等诸根基之中存在唯一根基。谓所谓『归于简缩内者』，意即在简缩者内、入内者内，谓简缩意。谓中间显现意，谓中间根基之显现。否则即非简缩。谓行显现未作内观而存在，故以巴利文表达之。由此展开列出若干显现法。此即通过无误缘持出示四个标识，表明无误根基中有无误缘之无缺。如全根基结尾以“无误缘”为字尾。
Yathā hetuādīnaṃ paccayānaṃ uddesānupubbiyā dukatikādiyojanā katā, evaṃ tattha ārammaṇādipaccaye laṅghitvāpi sakkā yojanaṃ kātuṃ, tathā kasmā na katā? Yadipi anavasesato paccayānaṃ mūlabhāvena gahitattā kesañci kehici yojane atthaviseso natthi, ārammaṇamūlakādīsu pana ārammaṇādhipatidukādīnaṃ hetumūlake ca hetuadhipatianantaratikādīnaṃ taṃtaṃavasiṭṭhapaccayehi yojanāya attheva viseso, evaṃ santepi yasmā uppaṭipāṭiyā yojanā na sukhaggahaṇā, sakkā ca ñāṇuttarena puggalena yathādassitena nayena yojitunti uppaṭipāṭiyā paccaye aggahetvā paṭipāṭiyāva te yojetvā dassitāti imamatthamāha ‘‘ettha cā’’tiādinā.
如同因缘等诸条件的说明依序被逐渐限定以形成不善的结合，同样的，在这里即便跳跃外缘因缘等起点，仍然可以作结合，为什么没有作呢？因无剩余地以因缘为根本所执著，任何结合皆无特别的功用。然而以起点为根本的因缘等，如起点上位苦等原因根本及原因上位之中间因等，乃依次第之条件为结合起用而有特殊意义。即便如此，因为这种结合是由违反规律所生，非安乐所成，唯有能以智慧超越，且依所现见之教导方法与规律合宜而作结合，故称此意为“此亦是”等语加以说明。
Tañca gamanaṃ yuttanti yaṃ sabbehi tikehi ekekassa dukassa yojanāvasena pāḷigamanaṃ, taṃ yuttaṃ tikesu dukānaṃ pakkhepabhāvato. Tatthāti dukesu. Ekekasminti ekekasmiṃ dukatike. Nayāti anulomanayādayo vāre vāre cattāro nayā, pucchā pana sattavīsati. Yadi evaṃ kasmā hetudukena samānāti? Taṃ tikapadesu paccekaṃ hetudukassa labbhamānassa hetudukabhāvasāmaññato vuttaṃ.
所谓准行即是指将三者皆具之各苦的结合成分依其对应条件适时舍弃，此谓三苦因断第二义。所谓“三苦中”，意指个别在各一苦中的表现。所谓“引导”，是依顺因缘次第之分别而有四种引导；问答则有二十七种。若问为何其与同因苦有同异？此即指在三语句内个别获得的同异因苦之共相规定。
Vuttanayenāti ‘‘na hī’’tiādinā dukatike vuttanayena. Tattha hi na dukassa yojanā atthi, atha kho dukānaṃ ekekena padena tikassa yojanā. Tenāha ‘‘ekeko tiko dukasatena yojito’’ti. Ekekasminti ekekasmiṃ tikaduke.
所谓“不为如是之因”乃指在苦中无固定结合；因此苦中以各语句分别构成三语句之结合，故称“各三苦以苦数结合”。即各自单数三苦中的个苦。
Tikādayocha nayāti ‘‘tikañca paṭṭhānavara’’ntiādinā gāthāyaṃ vuttā tikapaṭṭhānādayo cha nayā. Sattavidhampīti vārabhedena sattadhā bhinditvā vuttampi. Anulomanti paccayānulomaṃ anulomabhāvasāmaññena saha gahetvā. Tathā catubbidhampi tikapaṭṭhānaṃ tikapaṭṭhānatāsāmaññena, dukapaṭṭhānādīni ca cattāri cattāri taṃsāmaññena saha gahetvā. Imamatthaṃ gahetvā ‘‘tikañca paṭṭhānavara’’nti gāthāya adhippāyavibhāvanavasena ‘‘anulomamhī’’tiādinā vuttaṃ imamatthaṃ gahetvā. Sattappabhedeti paṭiccavārādivasena sattappabhede. Chapi ete tikādibhedena catucatuppabhedā dhammānulomādivasena cha uddharitabbāti idaṃ dassetīti yojanā. Ayañhettha saṅkhepattho – dhammānulomādivibhāgabhinnāpi tikādibhāvasāmaññena ekajjhaṃ katvā vuttā tikapaṭṭhānādisaṅkhātā tikādayo cha dhammanayā paṭiccavārādivasena vibhajiyamānā tattha tattha niddhāriyamāne anulomatāsāmaññena anulomanti ekato gahite paccayānulome suṭṭhu ativiya gambhīrāti. Aṭṭhakathāyaṃ pana ‘‘idha pana ayaṃ gāthā tasmiṃ dhammānulome paccayānulomaṃ sandhāya vuttā’’ti dhammānulomo paccayānulomassa visesanabhāvena niyametvā vutto. Esa nayo paccanīyagāthādīsupi. Tikapaṭṭhānassa dukapaṭṭhānassa ca pubbe attho vuttoti āha ‘‘dukatikapaṭṭhānādīsū’’ti. Tikehi paṭṭhānanti tikehi nānappakārato paccayavibhāvanaṃ, tikehi vā ñāṇassa pavattanaṭṭhānaṃ. Dukasambandhi tikapaṭṭhānaṃ, dukavisiṭṭhānaṃ vā tikānaṃ paṭṭhānaṃ dukatikapaṭṭhānanti imamatthaṃ dassento ‘‘dukāna’’ntiādimāha. Dukādivisesitassāti dukādipadavisesitassa dukādibhāvo daṭṭhabbo ‘‘hetuṃ kusalaṃ dhammaṃ paṭicca, nahetuṃ kusalaṃ dhammaṃ paṭiccā’’tiādivacanato.
关于“三等及引导”所谓“三引导及善处”等语在偈中阐述了三种引导。所谓七种者，乃依时间差别分成七类引导。而“顺引”指随因缘顺次也是共相。如此，四种三引导、三善处及苦善处各四，皆依共相集合。以此意阐述偈句『三引导及善处』，由分别主宰分解时称“顺引”等语。所谓七份色相，仅以配合时间差别讲。又以三等之分，四四分类，随法中顺次分别述说结合之理。此意取之，称为教理引导。然阿阇梨训诂云：“此偈为法中顺引及因缘顺引而特定。”此亦适用于辨别偈等。此前关于三善处及苦善处有说明曰“苦及三善处等”。“三”指三般分别各种不同因缘表现，三亦为知识开敷之处。苦相关三善处，或苦中特殊三善处，等则是说明“苦等”二字。指明苦等字句乃因缘善法与非善法条件依存而成立。
Paccayānulomavaṇṇanā niṭṭhitā. · 缘顺说的解释终了。
2. Paccayapaccanīyavaṇṇanā二、缘逆说的解释
§42-44
42-44.Yāvāti pāḷipadassa atthavacanaṃ yattakoti āha ‘‘pabhedo’’ti. Atthi tevīsatimūlakassāti attho. Tāva tattakaṃ pabhedaṃ. Tatthāti anulome āgatanti attho. Nayadassanavasenadassitaṃ, kinti? Ekekassa padassa vitthāraṃ dasseti. Avasesassa paccayassa mūlavantabhāvena gahitassa.
关于42至44节，称谓为“差别”，意指有三十七个根本。此谓外三十七根本差别。所谓“那里”，意指随因缘前来的意思。所谓“引导显示”，即对各个字有详尽说明。以对根本依缘为本而执的说明为内容。
Paccayapaccanīyavaṇṇanā niṭṭhitā. · 缘逆说的解释终了。
3. Anulomapaccanīyavaṇṇanā三、顺逆说的解释
§45-48
45-48. Puna tatthāti anulome. Paccayapadānīti paccayā eva padāni paccayapadāni. Idhāti anulomapaccanīye. Suddhikapaccayānanti paccayantarena avomissānaṃ paccayānaṃ, anulomapaccanīyadesanaṃ vakkhamānaṃ sandhāyāti attho.
关于45至48节，再次说明“顺引”。所谓因缘字，意指以因缘为字的因缘字。此指顺引法。所谓纯净因，是指中间隔绝不纯因缘状态的因缘。指明顺引法为此。
Anulomapaccanīyavaṇṇanā niṭṭhitā. · 顺逆说的解释终了。
Pucchāvāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 问分的解释终了。
1. Kusalattikaṃ一、善三法
1. Paṭiccavāravaṇṇanā
一、缘起门说
1. Paccayānulomaṃ一、缘顺
(1) Vibhaṅgavāravaṇṇanā（一）分别段注释
§53
53. Tikapadānaṃ tikantarapadehi visadisatā pākaṭāyevāti vuttaṃ ‘‘tikapadanānattamattena vinā’’ti. Mūlāvasānavasenāti ‘‘ekamūlekāvasānaṃ navā’’tiādinā vuttamūlāvasānavasena. ‘‘Na tāyeva vedanāttikādīsū’’ti ettha yā sadisatā paṭikkhittā, taṃ dassetuṃ ‘‘sadisataṃ sandhāya ‘na tāyevā’ti vutta’’nti āha. Yāti yā pucchā. Sabbapucchāsamāharaṇanti sabbāsaṃ ekūnapaññāsāya pucchānaṃ samuccayanaṃ anavasesetvā kathanaṃ. Idha imasmiṃ paṭiccavāruddese kattabbaṃ. Ādito hi anavasesato vutte pacchā yathārahaṃ tadekadesavacanaṃ yuttaṃ. Na hi tattha ekūnapaññāsa pucchā vissajjanaṃ labhantīti tattha tasmiṃ dhammānulomapaccanīye pītittike ekūnapaññāsa pucchā vissajjanaṃ na hi labhanti, aṭṭhavīse pana labhantīti attho.
第五十三章 训疏之语训释 逐字清晰明了，谓“无训疏之义”，称根本末了犹如“一根末了成新”，此乃根本末了因缘之义。谓“非唯断苦等”，乃因某些相似之义被舍弃，遂说“相似已舍”，是为说明。此乃回答疑问之意。“诸问集成”者，即不遗漏五十九之问，完整记录诸问而不失其义。在此缘起门中应当作此处理。初段精确无失，其后如实以十一处文句相称。实则不获五十九问俱全答案，然在此法理设备里，五十九问虽无答案，八十二问却得回答，此为义理所在。
Tena sahajātapaccayabhūtenāti tena vedanādibhedena ekena dhammena sahajātapaccayo hontena, sahajātapaccayataṃ vā pattena pāpuṇantenāti attho. Anuññātaṃ viya hotīti yadipi aṭṭhakathāyaṃ ‘‘yāva nirodhagamanā’’tiādivacanehi khaṇattayasamaṅgī uppajjatīti anuññātaṃ viya hoti, uppādakkhaṇasamaṅgīyeva pana uppajjatīti vutto paṭiccavārādīnaṃ channaṃ vārānaṃ uppādameva gahetvā pavattattā. Tathā hi tesu pacchājātapaccayo anulomato na tiṭṭhati.
曰因缘依生关系成就者，谓因之苦等分别为一法因，成就缘生依止，故称因缘依生。谓似未得知者，言此训疏中谓见苦断灭等，生灭时俱生故，此未成知犹如。盖缘起门等隐蔽缘起蕴生之句，乃显现生起韵理故。且之后生缘不依顺，实无常住。
Idha kusalavacanena gahite khandhe sandhāya vuttanti imasmiṃ paṭiccavāre ‘‘kusalaṃ dhammaṃ paṭicca kusalo dhammo uppajjatī’’ti kusalasaddena gahite khandhe sandhāya vuttaṃ catūsupi kusalakhandhesu ekato uppajjamānesu sāmaññato vuttesu sahajātādisādhāraṇapaccayavasena avisesato sabbe sabbesaṃ paccayāti ayameva imassa paccayo, imasseva ayaṃ paccayoti ca niyametvā vattuṃ na sakkā. Tena vuttaṃ aṭṭhakathāyaṃ ‘‘ekasseva dvinnaṃyeva vā’’tiādi. ‘‘Sukhāya vedanāya sampayuttaṃ dhammaṃ paṭiccā’’tiādīsu pana visesanabhāvena vedanādīnaṃ visuṃ gahitattā ‘‘ekaṃ khandhaṃ paṭicca dve khandhā’’tiādi vattuṃ sakkā. Tena vuttaṃ ‘‘vedanāttikādīsu panā’’tiādi. Tathāti iminā ‘‘ekekassapi dukādibhedānañcā’’ti imaṃ anukaḍḍhati.
此有善语显示各蕴承接意，谓缘起门中曰“善法依赖于善法而生”，以善字入蕴承接理。以四善蕴一齐生起为常理，此为共生缘及诸缘依止理故。不可以规定为本此缘生即止境。故训疏曰“独一或二者”非全示。谓“随乐受相连法所依”者有分别，以受等众缘突出表现，故说“一蕴依他二蕴”等理显现。是为说明“非唯断苦等”之意，藉此依次区分苦等不同种类。
Etasminti ‘‘vipākābyākataṃ kiriyābyākata’’nti evaṃ vipākakiriyābyākataggahaṇe. ‘‘Sabbasmiṃ na gahetabba’’nti vuttaṃ, kattha pana gahetabbanti āha ‘‘cittasamuṭṭhānañca rūpanti etthevā’’ti. Evaṃ paṭhame vākye atibyāpitaṃ pariharitvā dutiye abyāpitaṃ pariharituṃ ‘‘na kevala’’ntiādi vuttaṃ. Etthāti ‘‘vipākābyākataṃ kiriyābyākata’’nti ettha na gahetabbaṃ tassapi āruppe uppajjamānassa rūpena vinā uppattito. Ettha ca yathā hetupaccayaggahaṇeneva ahetukaṃ nivattitaṃ, evaṃ cittasamuṭṭhānañca rūpanti rūpaggahaṇeneva āruppe vipākopi tattha uppajjamānena cittuppādena saddhiṃ na gahito. Taṃ panetaṃ atthasiddhameva akatvā sarūpato pākaṭataraṃ katvā dassetuṃ aṭṭhakathāyaṃ ‘‘vipākābyākata’’ntiādi vuttaṃ. Paṭisandhipacchimacittāni panettha satipi rūpassa anuppādane vavatthānābhāvato na gahitānīti daṭṭhabbaṃ.
又云“果报、业及作用皆不显明”，论及果报作用不应执取。谓“意集即色”，在此不应取，且“意集”立于色法外无果生因。由因缘取法成法亦非恒住之理。因此本处执取不显。此旨述说果报依缘起理义，断除实我之见。正如依因缘而言缘灭亦有不复存之前因相续，不可执为恒常。故训疏云“果报不显明”等句以示之。又谓内心相续，果报与意相依起，不是心入色所摄。此旨在出其理尽义，故有此训释。后续心之再生不摄色中，故不可执色。凡所说俱为显理所必需。
Paccayabhūtassāti khandhānaṃ paccayabhūtassa vatthussa aggahitatāpattiṃ nivāretuṃ, kathaṃ? Paccayuppannabhāvena, kattha? ‘‘Kaṭattā ca rūpa’’nti etasmiṃ sāmaññavacane ‘‘khandhe paṭicca vatthū’’ti vuttaṃ, evañhissa paccayuppannatā dassitā hotīti. Aññamaññāpekkhaṃ vacanadvayanti ‘‘khandhe paṭicca vatthu, vatthuṃ paṭicca khandhā’’ti padadvayaṃ sandhāya vuttaṃ. Sāmaññena gahitanti ‘‘kaṭattā ca rūpa’’nti iminā sāmaññavacanena, kaṭattārūpasāmaññena vā gahitaṃ.
谓因缘可生者，蕴及因缘依止事理相摄。问如何防止因缘缺失？答以因缘生故。此文泛泛言论，“色所依止事理”，即蕴所因事，谓蕴是因缘所摄依止之事体。又有句合相互依，谓“蕴依事理，事理依蕴”，此词句配合。泛称“色所依止事理”，是通常用语，或称“色依止事理之共相”，表示蕴与境缘互为依止关系，蕴即相互依存之果。有此争论以明缘生事理相依关涉。
Upādārūpaggahaṇena vinā ‘‘upādārūpa’’nti aggahetvā kevalaṃ cittasamuṭṭhānarūpaṃ ‘‘kaṭattārūpaṃ’’icceva gahetvāti attho. Etasmiṃ pana dassaneti ‘‘mahābhūtepi paṭicca uppattidassanattha’’nti vutte etasmiṃ atthadassane. Khandhapaccayasahitanti paṭisandhiyaṃ kaṭattārūpaṃ, pavattiyaṃ cittasamuṭṭhānaṃ rūpaṃ vadati. Asahitanti pana pavattiyaṃ kaṭattārūpaṃ āhārasamuṭṭhānaṃ utusamuṭṭhānaṃ anindriyabaddhaṃ asaññabhavasaṅgahitañca rūpaṃ. Paṭisandhiyampīti pi-saddena pavattiyampi kaṭattārūpaṃ aññañca tattha uppajjanakaṃ upādārūpanti attho daṭṭhabbo. Kathaṃ panettha bhūte paṭicca uppajjamānassa rūpassa hetupaccayā uppajjatīti? ‘‘Khandhe paṭicca hetupaccayā uppajjamānaṃ rūpaṃ bhūtepi paṭicca uppajjatī’’ti evaṃ padametaṃ, bhūtānaṃ vā hetupaccayato nibbattattā evaṃ vuttaṃ. Kāraṇakāraṇampi hi kāraṇantveva vuccati yathā ‘‘corehi gāmo daḍḍho’’ti.
不上取具相的理由，即放弃以「上取具相」为名，仅仅以心所生起的现象形态，视之为「聚合具相」的意思。在此文中说「借助大元素而显现生起」，即是对此义的说明。所谓「假合因缘具足」即是合成，谓此乃聚合形态，是由心所生起的形态。所谓「不具足」则指由输入生起的聚合形态，包括饮食生起、风生起，非受根所制，因无分别所集聚合的形态。所谓「假合」，借「生起」和「聚合」之义连结，且此处「生起」和「聚合具相」皆是上取具相的不同方面，应当认识。如何说依大元素而缘起的现象，其因缘现起呢？即言「生起于群蕴，因缘于因缘，现起的形态亦缘于元素」，此语乃指元素缘因缘起生成；及因缘所迸生者，因缘因缘起故，如「贼若攻村」之理。
Bhūte paṭicca upādārūpanti paduddhāro kato, ‘‘mahābhūte paṭicca upādārūpa’’nti pana pāṭhoti aṭṭhakathāyañca tameva vuttaṃ. Ayaṃ hetthattho – ‘‘mahābhūte paṭicca upādārūpa’’nti imasmiṃ pāṭhe vuttanayena upādārūpampi kusale khandhe mahābhūte ca paṭicca uppajjatīti. Ko pana so nayoti taṃ dassetuṃ ‘‘mahābhūte…pe… sandhāyāhā’’ti vuttaṃ. Tattha atthato ayaṃ nayo vuttoti ‘‘mahābhūte paṭicca cittasamuṭṭhānaṃ rūpaṃ kaṭattārūpaṃ upādārūpa’’nti iminā abyākate khandhe mahābhūte ca paṭicca upādārūpānaṃ uppattivacanena kusale khandhe mahābhūte ca paṭicca upādārūpānaṃ uppatti atthato vutto hotīti attho.
此文为何称为依元素之具相？即是说依大元素而有上取具相，《注疏》中亦此说。此义者，即依大元素而有上取具相之意，于此经文说法中，上取具相起于善法群蕴与大元素。何为此义？为说明大元素所依的联结时说「依大元素……依存」。此处的义理说法是「依元素而生起的心所聚合形态，即所谓聚合形态的上取具相」，言下之意是指群蕴中善法对应大元素而起的具相的缘起，正是对此义的说明。
§54
54.Rūpenavinā paccayuppannaṃ na labbhatīti etena yā pucchā arūpamissakāvasānā, tāpi idha na gayhanti, pageva rūpāvasānāti dasseti.
不依形相而生起的因缘不成立，此为对「无形状者无因生起」的质问应答。这里否定无形相的因缘根基，即使是断灭无形的终结，亦不能因此找到因缘，于是说明形相的终结是此理的证明。
§57
57.Tāya samānalakkhaṇāti pañcakkhandhapaṭisandhitāya gabbhaseyyakapaṭisandhiyā samānalakkhaṇā. Paripuṇṇadhammānanti pariyattivibhāgānaṃ pañcakkhandhadhammānaṃ. Etthāti etasmiṃ sahajātapaccayaniddese.
所谓「同类性质」者，是指五蕴之联结中胎眠联结的同类性质。所谓「圆满法」者，是对五蕴法理的圆满分相之说。此处即是指出五蕴相生之法理的自然共生关系。
Cittakammasamuṭṭhānarūpanti cittasamuṭṭhānarūpaṃ kammasamuṭṭhānarūpañca. Puna āhārasamuṭṭhānanti ettha punagahaṇaṃ utusamuṭṭhānāpekkhaṃ. Na hi taṃ pubbe bāhiraggahaṇena aggahitaṃ, āhārasamuṭṭhānaṃ pana aggahitameva, utusamuṭṭhānassa kasmā punagahaṇanti āha ‘‘etehī’’tiādi. Tatthāti asaññasattesu. Tassāti utusamuṭṭhānassa. Ādimhīti bāhiraāhārasamuṭṭhānautusamuṭṭhānaasaññasattavasena āgatavārehi paṭhamavāre. Avisesavacananti bāhirādivisesaṃ akatvā vuttavacanaṃ, arūpampi paccayaṃ labhantaṃ atthaṃ hetādike paccaye labhantaṃ saha saṅgaṇhitvāti yojanā. Tassāti, tatthāti ca padadvayena yathāvuttaṃ paṭhamavārameva paccāmasati. Taṃsamānagatikanti cittasamuṭṭhānagatikaṃ. Idhāpīti imasmiṃ sahajātapaccayaniddesepi. Kammapaccayavibhaṅge viyāti nānākkhaṇikakammapaccayaniddese viya. Tathā hi vuttaṃ aṭṭhakathāyaṃ ‘‘taṃsamuṭṭhānanti iminā paṭisandhikkhaṇe kaṭattārūpampi saṅgaṇhātī’’ti. Ayañca atthaviseso ettha ekaṃsena icchitabboti dassento ‘‘na hi…pe… atthī’’ti āha.
心所生起的形相，谓心所造作聚合形相。所谓饮食生起，是指依饮食而又依风生起。先前未依外在取集，而是专指饮食的取集，如对风所生起的又何故称为依取？以「彼处」及其类似语为首，是指初次依习气的取集。由此意谓不分别有情的生起风及习气的关系，所谓「先前取集即出现在第一时间」之意。所谓同进趋向，指心所生起的趋向。此处「于此」即指这一自生共生的缘起理法。相当于业缘的分类，多时间断续的业缘中之说。经文中亦说「生起时即为聚合形态」等。此处以事实独无他义，说明「不是……」之理。
Avisesetvāti ‘‘utusamuṭṭhāna’’ntiādinā visesaṃ akatvā. Upādārūpanti visesetvāva kasmā pana vuttānīti yojanā. Hetupaccayādīsūti ādi-saddena sahajātapaccayādiṃ saṅgaṇhāti. Sahāti cittasamuṭṭhānarūpaṃ kaṭattārūpanti evaṃ ekato. Visunti cittasamuṭṭhānaṃ rūpaṃ kaṭattārūpato visesetvā. Tattha bāhiraggahaṇādīhi viyāti yathā ‘‘bāhiraṃ ekaṃ mahābhūta’’ntiādīsu bāhiraāhārasamuṭṭhānautusamuṭṭhānaggahaṇehi mahābhūtāni visesitāni, evaṃ ettha ‘‘mahābhūte paṭiccā’’ti etasmiṃ niddese mahābhūtānaṃ kenaci visesanena avisesitattā cittasamuṭṭhānarūpabhāvakaṭattārūpabhāvehi visesetvāva vuttānīti yojanā.
所谓细微，谓「风生起」等不分别现象。所谓上取具相则是在细微之上。为说明何以如此说，乃从因缘之类解释。因缘者，即缘生缘起。此处说依心所生起的形态是聚合形态，聚合形态即因缘集合体。所谓细微，是指心所之聚合形态微妙。外取等分别亦如「外有一大元素」等，是指聚合体中包含的各种大元素的分别。故而此处说「缘大元素」乃是说，大元素的某些特别性质未分别时，依心之聚合形态与聚合体相连属的状态，才是此理之意。
Idāni aññenapi kāraṇena tesaṃ visesitabbataṃ dassetuṃ ‘‘apicā’’tiādi vuttaṃ. Tattha nakoci paccayoti idaṃ paṭṭhāne āgataniyāmena rūpaṃ upanissayapaccayaṃ na labhatīti katvā vuttaṃ. Tenāha ‘‘hetādīsū’’ti. Tadavinābhāvato pana tassa cittakammānaṃ kāraṇabhāvo veditabbo, yato iddhicittanibbattāni kammapaccayāni cāti vuttāni. Nanu cittaṃ āhārautusamuṭṭhānānaṃ paccayo hotīti? Saccaṃ hoti, so pana upatthambhakattena, na janakattenāti dassento āha ‘‘āhāra…pe… janaka’’nti . Kiṃ pana tesaṃ janakanti āha ‘‘mahābhūtāneva…pe… janakānī’’ti. Cittena kammunā ca vinā abhāve yathākkamaṃ cittakammasamuṭṭhānaupādārūpānanti attho. Cittasamuṭṭhānarūpakaṭattārūpabhūtānevāti cittakammasamuṭṭhānamahābhūtanibbattāneva mahābhūtānaṃ tesaṃ āsannakāraṇattā. Aññānīti utuāhārasamuṭṭhānāni upādārūpāni vadati. Visesanaṃ kataṃ ‘‘cittasamuṭṭhānaṃ rūpaṃ kaṭattārūpaṃ upādārūpa’’nti. Samānajātikena rūpena utunā āhārena cāti attho. Pākaṭavisesanānevāti idaṃ yehi mahābhūtehi tāni nibbattāni, tesaṃ ‘‘āhārasamuṭṭhānaṃ utusamuṭṭhāna’’nti visesitattā vuttaṃ. Na visesanaṃ arahanti na visesitabbāni kāraṇavisesaneneva visesassa siddhattā, ‘‘mahābhūte paṭicca upādārūpa’’ntveva vattabbanti attho. Etāni pana cittajakammajarūpāni.
如今以他种因缘，要显示彼等的特别特性，有言『还有……』等。世无所谓缘者，谓此因缘的同时无常持止，即不能得于此，故作此说。故云『等以诸因……』。然而无此因缘，则心所业之因缘功用当知，盖由意力业所生之业缘关系也。然则心是否为食触等所生的缘？确实是，但它为辅助者，不为产生者，故云『食……为因』。所谓彼等为产生者，是指大元素之类，意指心行为之因缘状况。谓心所业因缘之存在为有为。心所业之生起，犹如大元素所生，因此称它依于大元素而生。又有云食触相续者为依之状。特指称为『心所业生之色法，体属卡他体，属依他法』。由同类别之色体，为于季节食触而生。谓这等乃由大元素得特异称号者，其名曰『食触相续，大元素相续』。非谓它们有特异，而说依因缘所生之相异，即称为『依大元素之一食触生，一大元素之一季节生』。此为『心所业生唯有卡他体依他色法』之语意。因心所业为依他色法故，彼依缘亦现相应。又有某种特别及共同时的差别，彼为双方共生，互不相消。
Savisesenāti yena visesena visesitā, taṃ dassento cittaṃ sandhāyāha ‘‘sahajātādipaccayabhāvato’’ti, itaraṃ pana sandhāya ‘‘mūlakāraṇabhāvato’’ti, kammūpanissayapaccayabhāvatoti attho. Itarānīti āhārautusamuṭṭhānānipi upādārūpāni. Mahābhūtavisesaneneva visesitānīti ‘‘āhārasamuṭṭhānaṃ ekaṃ mahābhūtaṃ paṭicca utusamuṭṭhānaṃ ekaṃ mahābhūtaṃ paṭiccā’’ti mahābhūtavisesaneneva janakapaccayena āhārena utunā ca visesitāni. Idhāti ‘‘cittasamuṭṭhānaṃ rūpaṃ kaṭattārūpaṃ upādārūpa’’nti imasmiṃ vacane. Ettha hi upādārūpānaṃ cittakammasamuṭṭhānatāvacanena taṃnissayānampi tabbhāvo pakāsitoti. Aññataravisesanaṃ ubhayavisesanaṃ hoti ubhayesaṃ avinibbhogena pavattanato.
所谓特别，即特异区别之意。此谓心，依于同类起因之所成相，称为『同类根本因缘相』。他者因缘相，谓食触等所生依他法。由大元素为特异，称为『食触相续一大元素依赖，则季节相续一大元素依赖』。言食与季节二者皆依大元素产生而且互成对立特异。此即返照『心所生色法，卡他色，依他色』之说。此处指，依他色法即心所业相续之身故依也。又有他种特别及双重特别之差别，与彼等无消灭为基础，共同存在而互依生。
§58
58.Pubbeti hetupaccayādīsu. Visuṃ paccayabhāvenāti ‘‘paṭisandhikkhaṇe vipākābyākataṃ ekaṃ khandhaṃ paṭicca tayo khandhā kaṭattā ca rūpa’’ntiādinā vatthussa visuṃ paccayabhāvena. Ettha ca visuṃyeva paccayabhāvena dassitānīti na sakkā vattuṃ, ‘‘khandhe paṭicca vatthu, vatthuṃ paṭicca khandhā’’ti paccayuppannabhāvo viya khandhānaṃ ekatopi paccayabhāvo dassito. Teneva hi tasmiṃ atthe attano aruciṃ vibhāvento āha ‘‘iminā adhippāyenāhā’’ti. Yo panattho attano ruccati, taṃ dassetuṃ ‘‘khandhe paṭicca vatthūti idaṃ panā’’tiādi vuttaṃ. Khandhānaṃ paccayabhūtānaṃ paṭiccaṭṭhapharaṇatādassanaṃ , vatthussa paccayabhūtassa paṭiccaṭṭhapharaṇatādassanaṃ, na khandhānanti sambandho. Idhevāti imasmiṃ aññamaññapaccaye eva. Hetupaccayādīsupi ayameva nayo, tattha hi paṭiccaṭṭhapharaṇassa samānatā. Dassitāya paṭiccaṭṭhadvayapharaṇatāya. Khandhavatthūnañca dassitāyevāti khandhavatthūnañca ekato paṭiccaṭṭhapharaṇatā dassitāyeva.
58.从先行因缘等所论。谓以俱足因缘之理，说『于承续时说明果报之所依，有一蕴依赖三蕴及色蕴』等，即各种不同的因缘存在。然则彼谓由俱足因缘而揭示，不能云言『蕴依物，物依蕴』，而是各自独立存在的因缘状态也。如彼分别自身不悦说『以此为主宰』。若爱其所为，须示之『蕴依物』等。谓蕴之因缘性及物之因缘性分别陈现，非蕴与物本身关系也。此谓此处乃互为因缘。先行因缘等，依此方法，显其共为因缘之平等性。示其因缘相存之双重相续。所示即蕴与法均各自成因缘之本也。
Evamādīti ādi-saddena ‘‘akusalaṃ dhammaṃ paṭiccā’’ti evamādi saṅgayhati. Nanu bhavitabbanti yojanā. Hetupaccayādīhi viyāti sadisūdāharaṇanti taṃ dassento ‘‘na hī’’tiādimāha. Yaṃ ‘‘ekaṃ, tayo, dve ca khandhe paṭiccā’’ti vuttaṃ paccayajātanti attho. Paccayaṭṭho hi paṭiccaṭṭho. Tenāha ‘‘te hetupaccayabhūtā eva na hontī’’ti. Etena na paṭiccaṭṭhapharaṇakassa ekantiko hetuādipaccayabhāvoti dasseti. Tenāha ‘‘esa nayo ārammaṇapaccayādīsū’’ti. Na hi ārammaṇapaccayabhūto dhammo paṭiccaṭṭhaṃ pharati. Vuttañca ‘‘kusalaṃ dhammaṃ paṭicca kusalo dhammo uppajjati ārammaṇapaccayā’’ti.
如此乃言开头『由不善法缘生』等即此而成。然则还须预备关系。释义专于先行因缘之类的显显不谬，示例谓非也。言『一、三、二蕴因缘之说』谓由因缘所生。谓依因缘即是依因。故云『此等因缘因即非也』。此非独立仅由因、缘等因缘而成之义，示以『是理为起始因缘等』。谓依提起因缘者，法不可能无因缘之托生。又言『善法依善法生，以起始因缘生善法』。
Paccayantarenapi upakārakatāmattampi gahetvā paṭiccavāre vārantare ca hetuādipaccayā dassitāti upacayena yathāvuttaṃ vibhāvento ‘‘paccayavāre cā’’tiādimāha. Taṃpaccayāti vatthupaccayā, yathārahaṃ paccayabhūtaṃ vatthuṃ labhitvāti attho. Teti kusale khandhe paṭicca. Tesanti mahābhūtānaṃ khandhānaṃ. Paccayabhāvābhāvatoti idaṃ khandhānaṃ hetusahajātādipaccayabhāvassa mahābhūtesu diṭṭhattā vuttaṃ. Yadi evaṃ aññamaññapaccayāpi te tesaṃ bhaveyyunti parassa āsaṅkanirāsaṅkaṃ karonto ‘‘aññamaññasaddo hī’’tiādimāha. Nirapekkhoti aññanirapekkho. Na hi hetudhammo dhammantarāpekkho hutvā hetupaccayo hoti, saddasīsenettha attho vutto. Aññatarāpekkhoti attanā sahakārikāraṇabhūtaṃ, itaraṃ vā yaṃ kiñci aññataraṃ apekkhatīti aññatarāpekkho. Yathāvuttetaretarāpekkhoti arūpakkhandhādibhedaṃ pāḷiyaṃ vuttappakāraṃ itaretaraṃ mithu paccayabhūtaṃ apekkhatīti itaretarāpekkho. Paccayapaccayuppannā ca khandhā mahābhūtā idha yathāvuttā bhaveyyunti kasmā vuttaṃ. Na hi khandhā mahābhūtā aññamaññaṃ aññamaññapaccayabhāvena vuttā, atha khandhā ca mahābhūtā cāti visuṃ visuṃ gayheyyuṃ, evaṃ sati ‘‘mahābhūtā khandhānaṃ na koci paccayo’’ti na vattabbaṃ.
更以因缘间之附带助缘力者，于因缘相继、相互助缘中，因缘等得现显，故详说为『在因缘区隔中』等。谓因缘是指法之所依物，如依因缘得法。故谓胜妙法之依赖基也。言善蕴为因缘。谓是大元素蕴。谓蕴之因缘存在与否，论大元素之因缘之间而言。若别别因缘亦互为依者，另无牵连排斥，言其异声。如谓无分别。非因缘法相互对立而成因缘义，以相似为本。言异缘谓手足等随身所起，或他之依赖。言彼亦异缘。又如不同根等因缘相互依存而生，谓判别不同之异缘。因缘之生亦由因缘相续而成。故谓非谓大元素蕴群相依异缘，而是各自因缘独立，故不当言大元素蕴互依因缘。
Yassasayaṃ paccayo, tato tena tannissitena vāti yassa dhammassa sayaṃ attanā paccayo hoti, tato dhammato sayaṃ uppajjamānaṃ kathaṃ tena dhammena tannissitena vā aññamaññapaccayena evaṃbhūtaṃ taṃ dhammajātaṃ aññamaññapaccayā uppajjatīti vattabbataṃ arahatīti vuttamevatthaṃ udāharaṇena vibhāveti ‘‘yathā’’tiādinā. Tattha ‘‘khandhe paṭicca khandhā’’ti idaṃ ‘‘tena aññamaññapaccayena uppajjamāna’’nti imassa udāharaṇaṃ, ‘‘vatthuṃ paccayā khandhā’’ti idaṃ pana ‘‘tannissitena aññamaññapaccayena uppajjamāna’’nti etassa. Tasmāti vuttameva atthaṃ kāraṇabhāvena paccāmasati. Attano paccayassa paccayattābhāvatoti attano paccayabhūtassa arūpakkhandhassa paccayabhāvābhāvato. Na hi mahābhūtā yato khandhato uppannā, tesaṃ paccayā honti. Tadapekkhattāti itaretarapaccayabhāvāpekkhattā. Khandhe paṭicca paccayā cāti paṭiccavāre vuttaniyāmeneva khandhe paṭicca, paccayavāre vuttaniyāmena khandhe paccayā ca. Naaññamaññapaccayā ca vuttāti aññamaññapaccayato aññasmā nissayapaccayādito mahābhūtānaṃ uppatti vuttā cāti attho. Vatthuṃ paccayā uppajjamānāti vatthuṃ purejātapaccayaṃ katvā uppajjamānā. Tannissitena ca aññamaññapaccayenāti taṃ vatthuṃ nissitena khandhena aññamaññapaccayabhūtena uppajjanti, tasmā yathāvuttena kāraṇena vatthuṃ paccayā…pe… vuttā, iminā pariyāyena pana ujukaṃ pavattiyaṃ vatthussa aññamaññapaccayabhāvoti attho.
此所谓因缘，谓法自缘故也。谓由法自为依，使法因缘成立。因由他缘依止横生，谓所生依因他缘也。以此义证实阿拉汉义，示例如言『如若……』。谓依于蕴生成蕴为示例，谓依于法生成法也。由此示以因缘为彼所依之缘故。示其自身因缘之相续存在与否，谓自身因缘之无色蕴之因缘存在与否。非谓法由蕴起，故谓无彼因缘。谓此以他别因缘生之。谓依互相因缘而生。谓蕴依止于相续因缘及因缘之区隔缘相。谓相续别异因缘亦互依。谓如出自蕴而生之法，互为依止。故称蕴依于因缘与依止诸法之间互相存在。谓法依起故以因缘为依。谓法因缘依止得生，无由初因缘生之谓。谓以因缘为彼所缘依。谓以依止法取缘故法才得起。谓以因缘相续性成因缘法之存在。谓依而有因缘法之差别。论述照合说法，无违佛理。
§59
59.Sā na gahitāti yā ‘‘cakkhāyatanaṃ nissāyā’’tiādinā cakkhāyatanādīnaṃ nissayapaccayatā vuttā, sā idha paṭiccavāre na vuttāti attho sahajātattho paṭiccatthoti katvā. Tenāha ‘‘cakkhāyatanādīni…pe… adhippāyo’’ti. Yesaṃ pana arūpakkhandhamahābhūtanāmarūpacittacetasikamahābhūtarūpidhammānaṃ vasena chadhā nissayapaccayo icchito, tesaṃ vasena idha vibhatto eva. Kathaṃ rūpivasena vibhattoti ce? ‘‘Vatthuṃ paṭicca khandhā’’ti hadayavatthuvasena sarūpato dassito eva. Itaresampi vasena ‘‘abyākataṃ dhammaṃ paṭicca abyākato dhammo uppajjati nissayapaccayā’’ti ettha dassito. Yathā hi ‘‘kusalaṃ dhammaṃ paṭicca kusalo dhammo uppajjati ārammaṇapaccayā’’tiādīsu rūpāyatanādīnaṃ asatipi paṭiccaṭṭhapharaṇe ārammaṇapaccayabhāvo dassito hoti, evamidhāpi cakkhāyatanādīnaṃ nissayapaccayabhāvo dassito hoti. Tena vuttaṃ ‘‘nissaya…pe… na gahitānī’’ti.
59.此处称为“不依止”，谓“以眼根为所依止之眼处”等诸说，意为眼处等依止条件有所谓，然而于此缘起不说。此处为先天本性义，以先行义解释。故说“眼处等……主体”者。若论无色蕴及大色、名色、心意及大色法等诸法之依止条件，乃依其主导法故在此别说。云何谓随色相分？谓依“以境为所依止之蕴”以境为依止者分明显现。又他之依止谓“依非现行法则，非现行法生依止条件”此已明说。譬如“依善法，生善法，缘起缘由”诸说，论色根等依止灭尽处为缘起缘由体，亦如是眼处诸依止显明。故说“不依止……”，谓此理。
§60
60.Dvīsuupanissayesūti anantarapakatūpanissayesu. Kusalāpi pana mahaggatāti pi-saddena abyākate mahaggate ākaḍḍhati ‘‘kusalāpi mahaggatā ārammaṇūpanissayaṃ na labhanti, pageva abyākatā’’ti. Kadāci na labhanti, yadā garuṃ katvā na pavattantīti attho.
60.双重关系所谓无间转依止。又虽说善法俱大根性，犹言未明谓善法虽大根性，缘境依止不成，唯未明说耳。谓何时不成？谓成重时不转起义。
§61
61.Aññattha hetupaccayādīsu. Paccayaṃ aniddisitvāti paccayaṃ dhammaṃ sarūpato aniddisitvā. Na hi hetupaccayaniddesādīsu alobhādikusalādisarūpavisesato hetuādidhammā dassitā. Kusalādīsūti idaṃ alobhādivisesanaṃ. Tena yathā alobhādīsu ayameva paccayoti niyamo natthi, evaṃ tabbisesesu kusalādīsūti dasseti. Idha pana purejātapaccaye. Vatthunavatthudhammesūti niddhāraṇe bhummaṃ. Purejātapaccayā uppajjamānānanti iminā paṭisandhikkhaṇe, āruppe uppajjamāne ca khandhe nivatteti. Kasmā panettha vatthupurejātameva gahitaṃ, na ārammaṇapurejātanti codanaṃ manasi katvā āha ‘‘ārammaṇapurejātampi hi vatthupurejāte avijjamāne na labbhatī’’ti. Tassāti paṭisandhivipākassa. Na uddhaṭoti vuttamevatthaṃ pākaṭaṃ kātuṃ ‘‘nevavipāka…pe… tīṇīti vutta’’nti vuttaṃ. Alābhatoti yadi labbheyya, ‘‘cattārī’’ti vattabbaṃ siyāti dasseti. Tatthāti vipākattike. Tīṇīti ‘‘vipākaṃ dhammaṃ paṭicca vipāko dhammo uppajjati purejātapaccayā, vipākadhammadhammaṃ, nevavipākanavipākadhammadhammaṃ paṭiccā’’ti imāni tīṇi.
61.别处因缘等。所谓因缘非指定，即因缘法不作明说。因缘法中无贪等善别相故非因法示出。善等指此无贪等别相。以此于无贪等类中无此因缘之规定，故别示善等诸相。此论前生因缘。境如境法定有。前生因缘生故，因缘在续时期，脱离形色而生灭于蕴中。为何以境前生专论？非以缘境前生示发意心中念，故心申：“缘境前生时，境如境前生中分别不生。”此谓续生果报。非明显故说“不起……诸”，此为明了说“不续坏、起三”，是也。若能得者谓“四”应说。此中指果报境界。三者指“缘果法，缘果法所生，缘非果果法生”，彼为三者也。
§63
63.Tadupādārūpānanti te mahābhūte nissāya pavattaupādārūpānaṃ. Vadatīti ekakkhaṇikanānākkhaṇikakammapaccayaṃ vadati avinibbhogavasena pavattamānānaṃ tesaṃ paccayena visesābhāvato. Pavattiyaṃ kaṭattārūpānanti visesanaṃ paṭisandhikkhaṇe kaṭattārūpānaṃ ekakkhaṇikassapi kammapaccayassa icchitattā. Teneva hi aṭṭhakathāyaṃ ‘‘tathā paṭisandhikkhaṇe mahābhūtāna’’nti duvidhopi kammapaccayo vutto.
63.世间构成之色法，谓由大元素为所依止而生色法。谓“一瞬间多种因果条件”，说持续不息之因进于无区别。起时所断谓于中断时，一瞬间业因之愿力。故论释云“如是续生中大元素”，出二重因果说。
§64
64.Yaṃ yaṃ paṭisandhiyaṃ labbhatīti cakkhundriyādīsu yaṃ yaṃ indriyarūpaṃ paṭisandhiyaṃ labbhati, tassa tassa vasena indriyarūpañca vatthurūpañca ‘‘kaṭattārūpa’’nti vuttaṃ.
64.所得续生中，谓于眼根等凡眼之续生，临彼根法与色法皆谓“一瞬间之色”。
§69
69.Kesañcīti pañcavokāre paṭisandhikkhandhādīnaṃ. Tesañhi vatthu niyamato vippayuttapaccayo hoti. Samānavippayuttapaccayāti sadisavippayuttapaccayā. Kusalākusalā hi khandhā ekacce ca abyākatā yassa vippayuttapaccayā honti, na sayaṃ tato vippayuttapaccayaṃ labhanti cittasamuṭṭhānānaṃ vippayuttapaccayābhāvato vatthunāva vippayuttapaccayena uppajjanato. Ekacce pana abyākatā yassa vippayuttapaccayā honti, sayampi tato vippayuttapaccayaṃ labhanti yathā paṭisandhikkhaṇe vatthukkhandhā. Tena vuttaṃ ‘‘kesañci khandhā…pe… nānāvippayuttapaccayāpī’’ti. Paccayaṃ paccayaṃ karotīti paccayadhammaṃ vatthuṃ khandhe ca attano paccayabhūtaṃ karoti, yathāvuttaṃ paccayadhammaṃ paccayaṃ katvā pavattatīti attho. Taṃkiriyākaraṇatoti vippayuttapaccayakiccakaraṇato. Paṭicca uppatti natthīti paṭiccaṭṭhapharaṇaṃ natthi sahajātaṭṭho paṭiccaṭṭhoti katvā. ‘‘Paṭicca uppajjantī’’ti ettakamevāha, kiṃ paṭicca? Khandheti pākaṭoyamatthoti. Tenāha ‘‘kiṃ pana paṭiccā’’tiādi. Paccāsattiñāyena anantarassa vidhi paṭisedho vā hotīti gaṇheyyāti taṃ nivāretuṃ vuttanti dassento ‘‘anantarattā…pe… vuttaṃ hotī’’ti āha.
69.何者？即五蕴等续集。其根诸条件依其所缘境界有规律性相反依止。所谓等相反依止，谓似相反依止。善不善蕴有时为未明者相反依止，非自行得相反依止，因心起恶住无相反依止而缘境起。又有时未明者得相反依止，如续除境蕴。故说“何等蕴……俱诸相反依止亦有”也。所谓关系成相，谓于蕴中造作其根条件成相，依力量因缘而生。谓此为发动、为作用因缘。谓缘起无生义，故说无自生缘起。所谓“缘起生”者只此而已，谓何缘起？即蕴也，此义清显。故说“何者为缘”等。谓由因缘果之理断或不应有也，无间则制止之。为示此义说“即无间……”，为其说辞也。
§71-72
71-72.Saṅkhipitvā dassitānaṃ vasenetaṃ vuttanti saṅkhipitvā dassitānaṃ paccayānaṃ vasena etaṃ ‘‘ime tevīsati paccayā’’tiādivacanaṃ vācanāmaggaṃ dassentehipi pāḷiyaṃ vuttanti aṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ. Ekenapīti kusalādīsu ca padesu ekenapi padena, tasmiṃ tasmiṃ vā paccayaniddese vākyasaṅkhātena ekenapi padena. Tayo paccayāti hetuārammaṇādhipatipaccayā. Te cattāro pacchājātañca vajjetvāti ettha yathāvutte cattāro paccaye vitthāritattā ‘‘vajjetvā’’ti vuttaṃ, pacchājātaṃ pana sabbena sabbaṃ aggahitattā. Ettakā hi ekūnavīsati paccayā yathāvutte paccaye vajjetvā avasiṭṭhā. Ye panāti padakārake vadati. Saṅkhipitvāti padassa ‘‘pāḷiyaṃ vitthāritaṃ avitthāritañca sabbaṃ saṅgahetvā vutta’’nti atthaṃ vadanti. ‘‘Tevīsati paccayā’’ti pāṭhena bhavitabbaṃ ‘‘sabbaṃ saṅgahetvā’’ti vuttattā. Pacchājātapaccayoyeva hi vajjetabboti. Evaṃ vādantare vattabbaṃ vatvā idāni pāḷiyā aviparītaṃ atthaṃ dassetuṃ ‘‘ādimhi panā’’tiādi vuttaṃ.
第七十一至七十二节。关于简略陈说事物的因缘，有说法指出，简略呈现的因缘被称为『三十因缘』等，这些说法构成了巴利文的词汇起源，并且在注疏中有所阐释。在『单一』之义上，意指在善法等词处以单词表达，或在某些因缘的指示中用单一语词。所谓三因缘，是指因、缘、主缘这三者。在此处，注疏详尽阐述这四个因缘及其后起的扩充义，所谓「去立后起」是指对于已生因缘进行剔除分析，而「后起」则是全部覆盖且居于首位。以上所列的二十九因缘，依经文所说，在因缘处剔除后余下的因缘为基础加以保存。论者谓此处所谓二十九因缘，是指在因缘剔除后所余的数目。所谓称『因缘』即代表因及随缘，结合全部词义说。简述即释为将全部因缘集合统一而表达。『三十因缘』一词，依据『全部结集』而生，因该剔除均与后起因缘有关。由此辩论则应说明，现今巴利文呈现为其反义词，即起头部分诸词说。
Vibhaṅgavāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 分别段注释终了。
(2) Saṅkhyāvāravaṇṇanā（二）数目段注释
§73
73.Yathāaññamaññapaccaye viseso vibhaṅge atthīti idaṃ hetupaccayādivibhaṅgato visesabhāvasāmaññena vuttaṃ. Na hi yādiso aññamaññapaccayavibhaṅge viseso, tādiso purejātapaccayavibhaṅge. Tathā hi aññamaññapaccaye paṭisandhi labbhati, na purejātapaccaye. ‘‘Vipākābyākataṃ ekaṃ khandhaṃ paṭiccā’’tiādike vibhaṅgeti iminā yasmiṃ paccaye vipākābyākataṃ uddhaṭaṃ, taṃ nidassanavasena dasseti. Idaṃ vuttaṃ hoti – yathā hetupaccayādīsu ‘‘vipākābyākataṃ ekaṃ khandhaṃ paṭiccā’’tiādinā vibhaṅge vipākābyākataṃ uddhaṭaṃ atthi, evaṃ vipākābyākatābhāvaṃ āsevanapaccaye visesaṃ dassetīti.
第七十三节。关于彼此因缘的区别与差别，意谓这是一种依据因与缘之差别的特征所论述的。此处指出，彼此因缘差异的特点，与根生因缘差异并不相同。因为彼此因缘可得顺接，而根生因缘不可如此。所谓“因果之现象任一支蕴从属”，这是用以说明依此因缘上有果报现象的依赖关系。此语旨在表达：如《因缘品》等法中“因果现象任一支蕴从属”之断别，存在此缘概念，有此果报现象，而不应存在无果报现象的依止因。
§74
74.Etasmiṃ anulometi imasmiṃ paṭiccavāre paccayānulome. Suddhikanayeti paṭhame naye. Dassitagaṇanatoti ‘‘nava, tīṇi, eka’’nti evaṃ saṅkhepato dassitagaṇanato. Tato paresu nayesūti tato paṭhamanayato paresu dutiyādinayesu. Aññissāti navādibhedato aññissā gaṇanāya. Abahugaṇanena yuttassa bahugaṇanassa paccayassa, tena abahugaṇanena. Samānagaṇanatā cāti ca-saddo byatireko. Tena paccanīyato anulome yo viseso vuccati, taṃ joteti. Tenāha ‘‘anulomeyeva daṭṭhabbā’’ti. Anulomeyevāti avadhāraṇena nivattitaṃ dassetuṃ ‘‘paccanīye…pe… vakkhatī’’ti vuttaṃ.
第七十四节。『顺应』意指于此因缘排列中顺序相符的意涵。『纯净结集』意指列出之先导顺序。『示现诸数』即以『九、三、一』等简略数字呈现由来。『从他数导引』则指继第一顺序后，有续次第二等的数种引导。『别异』意指以九及其他的分别，作为不同的计数法。『无余计数的对应因缘』用以描述多计数法中因缘的对应关系，且兼容于无余计数。以此顺序中所显示的差异称之『注解』。因此说『应观察的顺序』，唯有顺应顺序者方为正确。如此描述以示说明这一顺序乃属无误。
§76-79
76-79. Te pana terasamūlakādike naye sāsevanasavipākesu dvīsu dvāvīsatimūlakesu sāsevanameva gahetvā itaraṃ pajahanto āha ‘‘pacchājātavipākānaṃ parihīnattā’’ti. Virodhābhāve satīti idaṃ ‘‘siyā kusalaṃ dhammaṃ paṭicca akusalo dhammo uppajjeyyā’’tiādīsu viya parikappavacanaṃ sandhāya vuttaṃ. Tenāha ‘‘pucchāya dassitanayenā’’ti. Tassa ca tevīsatimūlakassa. Nāmanti tevīsatimūlakanti nāmaṃ. Dvāvīsati…pe… vuttanti etena dvāvīsatimūlakova paramatthato labbhati, na tevīsatimūlakoti dasseti.
第七十六至七十九节。此处讲的是二十七根本因缘等次序，将实际关系和果报二相的因缘并列，仅采纳二十二根本因缘而弃除其他，谓之『去除后起果报』。无矛盾生起者，即如『善法因有则恶法果生』等是推测语焉。于是说『由提问所解示』。其因缘是三十根本因缘。但名曰三十根本因缘，为名义之称，事实上所取为二十二根本因缘，而非实指三十根本因缘。
Aññapadānīti hetuadhipatipadādīni. Suddhikanayoti paṭhamanayo, yaṃ aṭṭhakathāyaṃ ‘‘ekamūla’’nti vuttaṃ. Ārammaṇamūlakādīsu na labbhatīti dumūlakādīsu taṃ na yojīyati. Heṭṭhimaṃ heṭṭhimaṃ sodhetvā eva hi abhidhammapāḷi pavattā, tasmā ‘‘ārammaṇe…pe… pañhā’’ti vuttanti sambandho. Tatthāti ‘‘tīṇiyeva pañhā’’ti pāṭhe. ‘‘Vattu adhippāyānuvidhāyī saddappayogo’’ti katvā adhippāyaṃ vibhāvento āha ‘‘tato uddhaṃ gaṇanaṃ nivāreti, na adho paṭikkhipatī’’ti. Gaṇanāya upanikkhittapaññattibhāvato heṭṭhāgaṇanaṃ amuñcitvāva uparigaṇanā sambhavatīti āha ‘‘tīsu ekassa antogadhatāya ca ‘tīṇiyevā’ti vutta’’nti. Attano vacananti ‘‘tatridaṃ lakkhaṇa’’ntiādinā vuttaṃ attano vacanaṃ.
所谓他字，指因、主缘等词。『纯净结集』为第一解析法，即注疏中称其为『一根源』者。因缘之根本类在非根本诸处不适用。向下依次考察而知，乃阿毗达摩巴利文流转如此故，即说『缘...三问』之因。此处说『仅仅三问』为文句。『论说主句构造之通达及其正当用法』，断别主句，论说『计数不降反上』。因计数依据辅助的现有定义，依次向下计数反至上层计数，因此说『于三者内包含』。自己之言即谓『此法三重特征』等说。
§80-85
80-85.Avigatā…pe… vuttepi vipallāsayojanaṃ akatvāti adhippāyo. Sā dassitā hotīti sā vipallāsayojanaṃ akatvā dassiyamānā yadipi dassitā hoti, na evaṃ āvikaraṇavasena dassitā hoti tādisassa liṅganassa abhāvato yathā vipallāsayojanāyanti adhippāyo. Tenāha ‘‘vipallāsa…pe… hotī’’ti. Evameva adhippāyo yojetabboti ‘‘ye…pe… taṃ dassetu’’nti ettha ‘‘yadipi avigatānantara’’ntiādinā yathā adhippāyo yojito, evameva ‘‘tenetaṃ āvikarotī’’ti etthāpi adhippāyo yojetabbo. Kiṃ vuttaṃ hoti? Yathā tattha ‘‘ūnataragaṇanehi samānagaṇanehi ca saddhiṃ saṃsandane ūnatarā samānā ca gaṇanā hotī’’ti ayamattho ñāpanavasena dassito, evamidhāpīti. Tena vuttaṃ aṭṭhakathāyaṃ ‘‘ārammaṇapaccayo yena yena bahutaragaṇanena vā samānagaṇanena vā paccayena saddhiṃ tikadukādibhedaṃ gacchati, sabbattha tīṇeva pañhavissajjanāni veditabbānī’’ti. Na kevalamatthavisesāvikaraṇatthamevettha tathā yojanā katā, atha kho desanākkamoyeva soti dassetuṃ ‘‘paccanīyādīsupi panā’’tiādimāha. Tattha mūlapadanti ārammaṇapaccayādikaṃ tasmiṃ tasmiṃ naye mūlabhūtaṃ padaṃ. Tatthāti paccanīyādīsu. Etaṃ lakkhaṇanti ‘‘tatridaṃ lakkhaṇa’’ntiādinā vuttalakkhaṇaṃ. Tasmāti yasmā pubbenāparaṃ pāḷi evameva pavattā, tasmā eva. Tena mūlapadaṃ ādimhiyeva ṭhapetvā desanā ñāyāgatāti dasseti. Yadi evaṃ liṅganena atthavisesāvikaraṇaṃ kathanti āha ‘‘na ca viññāte atthe vacanena liṅgena ca payojanaṃ atthī’’ti.
第八十至八十五节。『无变』等语，谓断别因子。谓为因子而被明示者，是指不随变异揭示，并非因标志不明而无被显现。于是说『变异...发生』。同理应加以推演，说『……他们所示范者』故。而『自变加诸』，此乃顺序推导。何谓说明？在于『借由减少类与相等类之分离相贯结合，方成减少而相等之计数』，此义据趣理解。借此论述注疏说『依缘基因不仅区分意义，也因此使三问舍贝全有，宜以斯理为标记。』非仅为义差变所致。再者，仅依讲解仅能显明因缘顺序等，进而述说『亦适用于各种因缘等』。此处夸张指出『因缘根本词在初始即设，故此讲法为实证。』若宾意如此因缘随义差变，则有言『在意义未明其词接续处，不应为标志与目的。』
Paccayānulomavaṇṇanā niṭṭhitā. · 缘顺注释终了。
Paṭiccavāro
缘起的条件
Paccayapaccanīyavaṇṇanā缘与所缘之解释
§86-87
86-87.Rūpasamuṭṭhāpakavasenevaveditabbanti idaṃ aṭṭhakathāvacanaṃ anantaraṃ ‘‘cittasamuṭṭhānañca rūpa’’nti pāḷiyaṃ āgatattā vuttaṃ, pañcaviññāṇānaṃ pana ahetukapaṭisandhicittānañca vasena yojanā sambhavatīti katvā vuttaṃ ‘‘sabbasaṅgāhikavasena panetaṃ na na sakkā yojetu’’nti.
本注疏言：本应明了为色所生起之义，随即注释已达巴利原文『心生及色』，又言五识为无因缘相续心之作用所联结，故云『一切蕴集如是不能以此联结』。
§93
93.Sahajātapurejātapaccayāti idaṃ paccayena paccayadhammopalakkhaṇanti dassetuṃ ‘‘sahajātā ca hetuādayo…pe… attho daṭṭhabbo’’ti vatvā ‘‘na hī’’tiādinā tamevatthaṃ samattheti.
所谓生于本性及于先生者之条件，乃条件中条件之性质。为示意『本性及其因等……当观其义』，并以『非然』等词强化，言此皆同一义理。
§94-97
94-97.So paccayoti so paṭiccaṭṭhapharaṇako paccayo.
条件即是『彼此连系反覆阻碍之条件』。
§99-102
99-102.Cittasamuṭṭhānādayoti ādi-saddena bāhirarūpaāhārasamuṭṭhānādayo rūpakoṭṭhāsā saṅgayhanti. Tassāti maggapaccayaṃ labhantassa rūpassa. Evameva panāti iminā yathā namaggapaccaye vuttaṃ, evameva nahetupaccayādīsu yaṃ hetupaccayaṃ labhati, tassa parihīnattāti imamatthaṃ upasaṃharati. Tenāha ‘‘ekaccarūpassa paccayuppannatā daṭṭhabbā’’ti.
所谓心生等始者，即以外色根入为缘起之色诸集。此处即色之道种条件。由此类比于如路径条件所说，若非因条件等而得之条件，便为减少、消失也，故结论为『见某些色之缘起性』。
§107-130
107-130.Sabbatthāti pannarasamūlakādīsu sabbesu nayesu. Kāmaṃ suddhikanayādīsu visadisavissajjanā, idhādhippetatthaṃ pana dassetuṃ ‘‘ekesū’’tiādi vuttaṃ. Idhāti etesu nāhāramūlakādinayesu. Gaṇanāyeva na sarūpadassananti suddhikanaye viya gaṇanāya eva na sarūpadassanaṃ adhippetanti attho.
『一切处』指十五根本等所有诸所。欲净等本根处清净演示，故说『在某处』等。此『在此』指非根本所用之处。数算者如欲根处，非显色而以数算故意也。
Paccayapaccanīyavaṇṇanā niṭṭhitā. · 缘逆注释终。
Paccayānulomapaccanīyavaṇṇanā缘顺逆注释
§131-189
131-189.Tiṇṇanti hetu adhipati maggoti imesaṃ tiṇṇaṃ paccayānaṃ. Sādhāraṇānanti ye tesaṃ tiṇṇaṃ sādhāraṇā paccayā paccanīkato na labbhanti, yasmā tesaṃ saṅgaṇhanavasena vuttaṃ, tasmā. Maggapaccayeti maggapaccaye anulomato ṭhite. Itarehīti hetuadhipatipaccayehi. Sādhāraṇā sattevāti maggapaccayavajje satteva. Hetupaccayopi paccanīyato na labbhatīti heturahitesu adhipatino abhāvā. So panāti hetupaccayo asādhāraṇoti katvā na vutto sādhāraṇānaṃ alabbhamānānaṃ vuccamānattā. Na hi hetupaccayo maggapaccayassa sādhāraṇo. Yehīti yehi paccayehi. Teti anantarapaccayādayo. Ekantikattāti avinābhāvato. Arūpaṭṭhānikāti arūpapaccayā arūpadhammānaṃyeva paccayabhūtā anantarapaccayādayo. Tenāti ‘‘ekantikānaṃ arūpaṭṭhānikā’’ti idhādhippetattā. Tehīti purejātāsevanapaccayehi. Tesaṃ vasenāti tesaṃ ūnataragaṇanānaṃ ekakādīnaṃ vasena. Tassa tassāti paccanīyato yojitassa tassa tassa dukādikassa bahugaṇanassa. Gaṇanāti ūnataragaṇanā. Anulomato ṭhitassapīti pi-saddena anulomato ṭhito vā hotu paccanīyato yojito vā, ūnataragaṇanāya samānanti dasseti. Nayidaṃ lakkhaṇaṃ ekantikanti iminā yathāvuttalakkhaṇaṃ yebhuyyavasena vuttanti dasseti.
131-189节。三者断尽者，谓诸断尽因缘。所谓一般者，是于三者断尽者中，一般因缘之故不能证得，因为于此有总摄义故。谓道因缘，于道因缘顺行而住。谓他因，是于断尽因缘中有他因缘。谓共有六恒者，即于道因缘范畴之六恒。因缘亦非能证得，此乃诸因缘所缺之主因。谓「所」者，因缘所知者非一般，故未称为一般之能得。因缘所缘非道因缘之一般。谓「于何」者，即依于何因缘。谓无间因等者，指紧接之因等。谓单一者，即无所不有之义。谓非色界所依者，非色界因缘，唯色法所缘之紧接因。谓此三焉为『单一无间依色界者』，以此故名。谓「彼」者，指先前生起之依。谓「彼支」者，指彼依之杂少部分中之一。谓「各各」者，即依缘所缘之多与少。谓「计数」者，计其多寡之义。谓依缘与振顺者，即以「pi」为标志，示依缘或顺应其计数之意。谓此标志为单一者，以此语义符合集体意义所称。
Paccayānulomapaccanīyavaṇṇanā niṭṭhitā. · 缘顺逆注释终。
Paccayapaccanīyānulomavaṇṇanā缘逆顺注释
§190
190.Sabbesupīti pacchājātaṃ ṭhapetvā sabbesupi paccayesu. So hi anulomato alabbhamānabhāvena gahito ‘‘sabbesū’’ti ettha saṅgahaṃ na labhati. Arūpāvacaravipākassa āruppe uppannalokuttaravipākassa ca purejātāsevanānaṃ alabbhanatoti ‘‘kiñci nidassanavasena dassento’’ti āha.
190节。谓诸如是者，除去后生起，广义适用于一切因缘。然彼因之能得非顺行故，不得所谓「诸」色。谓色界以外之果报，即非色果报及先前起之依不应得，故云以「略示意」者来说明。
Avasesānaṃ lābhamattanti avasesānaṃ ekaccānaṃ lābhaṃ. Tenāha ‘‘na sabbesaṃ avasesānaṃ lābha’’nti . Pacchājāte pasaṅgo natthīti pacchājāto anulomato tiṭṭhatīti ayaṃ pasaṅgo eva natthi. Purejā…pe… labbhatīti iminā vippayutte paccanīyato ṭhite purejāto labbhatīti ayampi atthato āpanno hotīti taṃ niddhāretvā tattha yaṃ vattabbaṃ, taṃ dassetuṃ ‘‘purejāto pana vippayutte paccanīyato ṭhite anulomato labbhatīti idampī’’tiādi vuttaṃ. Tattha ‘‘avasesā sabbepīti atthe gayhamāne āpajjeyyā’’ti idaṃ tassā atthāpattiyā sabbhāvadassanamattaṃ daṭṭhabbaṃ, attho pana tādiso na upalabbhatīti ayamettha adhippāyo. Tenāha ‘‘yampi kecī’’tiādi.
谓诸余收益，指余之某些利益。故云「诸余并非利益」者。后生果断，即谓后生得顺解之果，此果亦实得，谓及由此义理推此果应亦可得。为明此理，则述「先生果后生果得顺解」是之句。于此则当以「余果得诸」为一般实理，不应无此义，故以此义为根基论述。由此理当得见后证无误，故释「由此某些」之句为义理根本，非凡义。
Tattha kecīti padakāre sandhāyāha. Te hi ‘‘arūpadhātuyā cavitvā kāmadhātuṃ upapajjantassa gatinimittaṃ ārammaṇapurejātaṃ hotīti ñāpetuṃ ‘navippayuttapaccayā purejāte’ti ayamattho niddhārito’’ti vadanti, taṃ na yujjati āruppe rūpaṃ ārabbha cittuppādassa asambhavato. Tathā heke asaññabhavānantarassa viya āruppānantarassa kāmāvacarapaṭisandhiviññāṇassa purimānupaṭṭhitārammaṇaṃ icchanti. Tenevāha ‘‘tampi tesaṃ rucimattamevā’’tiādi. Yujjamānakapaccayuppannavasena vāti yasmiṃ yasmiṃ paccaye anulomato ṭhite yaṃ yaṃ paccayuppannaṃ bhavituṃ yujjati, tassa tassa vasenāti attho. Na vicāritaṃ suviññeyyattāti adhippāyo. Navāti ārammaṇaanantarasamanantarūpanissayapurejātāsevanasampayuttanatthivigatapaccayā. Tampi tesaṃ navannaṃ paccayānaṃ anulomato alabbhamānataṃ.
谓「某」字释义。彼谓离色界而赴欲界，乃因缘生起之路径也，益以「后生果无顺解因」为义理基础。然此义不可适于无色界，因为心起于无色界非可能。又有异说，有谓无色界及其之后果中，有某些无明先存，故而转生心生依缘也。由此故释「彼等好趣」及其余义。谓此因缘先存依顺生故，谓「同一因缘之继承」。谓未详之义不可思议故当舍，故云「未详不可思议」。谓后生果中无九及相续异依缘，与无序因缘之义。“
§191-195
191-195.Na aññamaññena ghaṭitassa mūlassāti aññamaññapaccayena paccanīyato ṭhitena yojitassa sattamassa mūlassa vitthāritattā. Sabbaṃ sadisanti sabbapāḷigamanaṃ sadisaṃ.
191-195节。谓彼根基非相彼因缘之根本，是因缘维系而有理涵。谓含一切之义，适用于巴利语广泛出現之事件。
Imasmiṃ…pe… veditabboti ettha imasmiṃ etthāti dve bhummaniddesā. Tesu paṭhamassa visayo paccanīyānulometi aṭṭhakathāyameva dassitoti adassitassa visayaṃ dassetuṃ ‘‘etesū’’tiādi vuttaṃ. Pi-saddenāti ‘‘imesampī’’ti ettha pi-saddena. Kismiñci paccaye. Kammapaccayaṃ labhantānipi cakkhādīni vipākaviññāṇādīni ca indriyaṃ na labhantīti katvā ‘‘yebhuyyenā’’ti vuttaṃ, katipayaṃ na labhatīti vuttaṃ hoti. Maggapaccayantiādīsupi eseva nayo. Yathāvuttānīti pañcavokārapavattiasaññabhavapariyāpannāni kaṭattārūpāneva vadati, na cittasamuṭṭhānarūpānīti adhippāyo. Ye rūpadhammānaṃ paccayā hontīti ye hetuadhipatisahajātādipaccayā rūpadhammānaṃ paccayā honti, eteyeva hetuadhipatiādike cha paccaye na labhanti. Eteyevāti vacanena aññe katipaye labhantīti siddhaṃ hotīti taṃ dassento ‘‘pacchājātā…pe… labhatī’’ti āha. Ayañca paccayalābho na janakavasena veditabboti dassetuṃ ‘‘labbhamānā…pe… dassana’’nti vuttaṃ. Dhammavasenāti paccayuppannadhammavasena. Indriyanti indriyapaccayaṃ. Yadi evanti kaṭattārūpaṃ yaṃ yaṃ na labhati, taṃ taṃ yadi vattabbaṃ, evaṃ sante rūpadhammesu bhūtarūpāniyeva aññamaññapaccayaṃ labhantīti āha ‘‘upādārūpāni…pe… vattabba’’nti. Taṃ pana upādārūpānaṃ aññamaññapaccayālābhavacanaṃ. Arūpindriyālābhanti arūpīnaṃ indriyānaṃ vasena indriyapaccayālābhaṃ.
谓此处观辨应知，谓此处有二层本原教义。首则彼经喻诸依缘须顺行也，故注中示此义。谓「pi-声」表标记意，指本处经文所言。谓若依行果得诸眼根等果识觉，谓摄属于道因缘。谓少数果非得者，则亦说此理。谓道因缘等于彼理。谓所言「五种前行相」讲述其止止之义，非心生理也。谓此义包含于因缘故现有理除彼其余之归属。谓又举少数者得，表明先慧果实及所知。谓此余因缘果获得非造因状态，有后续义。谓由此示现以「labbhamāna」示现义理细微。谓以法之因缘状态为义。谓根即根缘。谓若依如是杂因，则彼因皆不成理。谓谓色界外无根之得，谓为非色根之得果。
§196-197
196-197. Bahugaṇanampi ūnataragaṇanena yojitaṃ ūnataragaṇameva hotīti katvā vuttaṃ ‘‘yadipi tikādīsu ‘hetuyā pañcā’ti idaṃ natthī’’ti. Anuttānaṃ duviññeyyatāya gambhīraṃ. Yathā ca bhūtarūpāni nārammaṇapaccayā aññamaññapaccayā uppajjanti, evaṃ paṭisandhikkhaṇe vatthurūpanti āha ‘‘vatthupi pana labhatī’’ti. Yathā heṭṭhā ekamūlakaṃ ‘‘dumūlaka’’nti vuttaṃ, evaṃ idhāpi dumūlakaṃ ‘‘timūlaka’’nti vadanti.
196-197. 即使大量计数，也总是以较少的数量为结合，最终仍然是较少的数目，于是被说为『即使在比库寿数的三百年代中说‘因缘有五’，其实这里是不存在的』。这是对无法超越的双重不知之事的深远论证。正如各种有形之物，并非凭空生起，而是彼此依存而起，故于再生时便成形诸物，因此说『物也着得』。如下面所说一株根本的植物称为“单根”，同样此处的根本也称为“三根”。
§203-233
203-233.Cetanāmattasaṅgāhaketi cetanāmattaṃyeva paccayuppannaṃ gahetvā ṭhite pañhe. Tattha hi ‘‘nakammapaccayā hetupaccayā’’ti vattuṃ sakkā. Evaṃpakāreti idaṃ ‘‘tīṇītiādīsū’’ti ettha ādi-saddassa atthavacananti dassento ‘‘ādi-saddo hi pakāratthova hotī’’ti āha. Rūpampi labbhati cetanāmattameva asaṅgaṇhanato.
203-233.『以意念为所摄者』者，即以单独的意念为缘，成就而立之于三题。此处谓『无行为因缘、无因缘』是可以说成的。如此说明“三等字类”的由来，表明「初始之字本有其意义」，云云。色法虽可得，但仍仅由意念单独聚合而成，未可计数。
Paccayapaccanīyānulomavaṇṇanā niṭṭhitā. · 缘逆顺注释终。
Paṭiccavāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 缘品释毕。
2. Sahajātavāravaṇṇanā二、俱生品释
§234-242
234-242.Sahajātapaccayakaraṇanti sahajātaṃ paccayadhammaṃ paccayaṃ katvā pavatti. Sahajātāyattabhāvagamananti sahajāte paccayadhamme āyattabhāvassa gamanaṃ paccayuppannassa attanā sahajātapaccayāyattavuttitā . Ettha ca sahajātapaccayasaṅkhātaṃ sahajātaṃ karotīti sahajāto, tathāpavatto paccayuppannadhammo. Tattha pavattamāno sahajātasaddo yasmā tassa paccayuppannassa attanā sahajātaṃ paccayadhammaṃ paccayaṃ katvā pavattiṃ tadāyattabhāvūpagamanañca vadatīti vuccati, tasmā vuttaṃ ‘‘sahajātasaddena…pe… vutta’’nti. Tassa karaṇassa gamanassa vāti tassa yathāvuttassa sahajātapaccayakaraṇassa sahajātāyattabhāvūpagamanassa vā. ‘‘Kusalaṃ dhammaṃ sahajāto’’ti imassa kusalaṃ dhammaṃ sahajātaṃ taṃsahabhāvitañca paccayaṃ katvāti ayamatthoti āha ‘‘kusalādīnaṃ kammabhāvato’’ti. Sahajātapaccayasahabhāvīnaṃ paccayānaṃ saṅgaṇhatthañhettha ‘‘sahajātāyattabhāvagamanaṃ vā’’ti vuttaṃ.
234-242.所谓“同生因缘作胜”者，谓将同生的因缘法作为缘而推动发生。所谓“同生所属于相入”者，则指因缘法所属的相入，从而有缘生起。以此论述同生因缘与相入的关系及其所属，称之为同生因缘作胜。此处讲到，同生因缘之名即因缘本同生，缘法是自身的同生因缘而推动起，故谓之“同生因缘作胜”。对于此缘之推动，有所谓相入之转入的解释，故此义称为同生因缘所对应之相入之转入。又称“善法同生”，谓此善法同生并以此为缘，说明了属于此因缘的因果法因缘，由此得知所谓之同生因缘，实即善法同生、以行为因缘之缘而起，否则不了义。对于同生因缘所伴随的因缘，亦称“同生所属于相入之转入”，此谓因缘伴属转入之意。
Taṃkammabhāvatoti tesaṃ yathāvuttapaccayakaraṇatadāyattabhāvagamanānaṃ kammabhāvato. Aṭṭhakathāyaṃ pana ‘‘kusalaṃ dhammaṃ sahajātoti kusalaṃ dhammaṃ paṭicca tena sahajāto hutvā’’ti paṭiccasaddaṃ āharitvā attho vutto, taṃ ‘‘paṭiccattho sahajātattho’’ti katvā vuttaṃ. Sahajātasaddayoge kusalaṃ dhammanti upayogavacanassa yutti na vuttā, ‘‘tena sahajāto hutvā’’ti pana vuttattā karaṇatthe upayogavacananti dassitanti keci. Nissayavāre pana kusalaṃ dhammaṃ nissayatthena paccayaṃ katvāti vadantena idhāpi ‘‘kusalaṃ dhammaṃ sahajātatthena paccayaṃ katvā’’ti ayamattho vuttoyeva hoti, paṭiccasaddāharaṇampi imamevatthaṃ ñāpetīti daṭṭhabbaṃ. Upādārūpaṃ kiñci bhūtarūpassa anupālakaṃ upatthambhakañca hontampi sahajātalakkhaṇena na hoti, tasmā paṭiccatthaṃ na pharatīti āha ‘‘paṭiccāti iminā vacanena dīpito paccayo na hotī’’ti. Nidassanavasena vuttanti udāharaṇavasena vuttaṃ, na anavasesatoti attho. Yathāvuttoti paṭiccatthapharaṇavasena vutto. Yathā ca upādārūpaṃ bhūtarūpassa upādārūpassa ca paccayo na hoti, evaṃ ṭhapetvā cha vatthūni sesarūpāni arūpadhammānaṃ paccayo na hotīti dassento ‘‘vatthuvajjāni rūpāni ca arūpāna’’nti āha.
所谓“以此行为自性”，即指依其因缘推动所表现的行为自性。于注疏中论到“善法同生”“善法依此因缘而成立”，又引用该依缘之语，称此为“依缘义的同生义”。进一步说明“善法同生”之语，与“依此而发生”的用法之理均被讨论。虽未明言是“契合用语”，但从言述“依此而发生”之义理显现用法对因而言。若于依缘之下，视善法为依此所为的缘，则此意解释为“善法同生以此为缘”者，是义理所讲。故在同生之因缘中所计之缘，亦有“同生所属于相入之转入”之计。
Sahajātavāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 俱生品释毕。
3. Paccayavāravaṇṇanā三、缘品释
§243
243.Pati-saddo patiṭṭhatthaṃ dīpeti ‘‘sāre patiṭṭhito’’tiādīsu, aya-saddo gatiṃ dīpeti ‘‘eti etthāti ayo’’ti.
239.注疏中所说“以此行为自性”，即指其因缘推动作用及自性表现。此处“善法同生”云云，取自“善法依此而生”的依缘义解。并说“依缘”用于描述能依附之物及其缘起之义。举例指出“缘”非灭除依止法，举如色受想行识等蕴之中所无依止法。故云“缘”不违背此义。示例说“不可能有附着的外物作为之依止”，所以此义不会违背依缘。此例说明“依缘”非仅抽象说法，而是有其实际用法与例证。亦表明依缘所依之物并非非现实之物，而是连贯有根的存在事物。故有云“色蕴乃物质范畴，亦非无色范畴”，以此说明“物质诸色连结与非色法间无缘起”。
Bhūtupādārūpāni saha saṅgaṇhitvā vuttaṃ upādārūpānaṃ viya bhūtarūpāni nissayo hotīti katvā. Yadi evaṃ kasmā aṭṭhakathāyaṃ ‘‘mahābhūte nissāya cittasamuṭṭhānaṃ upādārūpa’’nti upādārūpaṃyeva dassitanti āha ‘‘aṭṭhakathāyaṃ panā’’tiādi.
将物质及依附物二者并计说，谓依附物如同物质一样构成依止。若问何以如此，于注疏里说‘大物依止心生起而成依附物’，谓依附物实是依止于大物心生起而成，故曰注疏中云云。
§255
255.Paṭiccavāre sahajāteti paṭiccavāre sahajātapaccayavaṇṇanāyaṃ, kammautujānanti kammajānaṃ utujānañca vasena attho vuttoti yojanā. Tathā hi tattha vuttaṃ ‘‘dvisantatisamuṭṭhānabhūtavasena vutta’’nti (paṭṭhā. aṭṭha. 1.57). Kamme cāti kamme janakakammapaccaye gahite. Ekantānekantakammajānanti ekantena kammajānaṃ na ekantakammajānañca. Tattha asaññabhave ekantakammajaṃ nāma jīvitindriyaṃ, itaraṃ upādārūpaṃ bhūtarūpañca na ekantakammajaṃ, tadubhayampi tattha ekajjhaṃ katvā vuttaṃ, ‘‘mahābhūte paṭicca kaṭattārūpa’’nti idaṃ pana kammasamuṭṭhānavaseneva vuttanti. So nādhippetoti yo yathādassito paṭiccavāre sahajātapaccaye attho vutto, so idha na adhippeto. Kasmāti ce, āha ‘‘kaṭattā…pe… gahitattā’’ti. Taṃ pahāyāti taṃ paṭiccavāre vuttamatthaṃ pahāya aggahetvā. Yathāgahitassāti ‘‘asañña…pe… kaṭattārūpaṃ upādārūpa’’nti pāḷiyaṃ eva gahitassa. Paṭicca paccayāti idaṃ dvinnaṃ vārānaṃ upalakkhaṇaṃ. Paṭiccavāre āgatanayena mahābhūte paṭicca, paccayavāre āgatanayena mahābhūte paccayā mahābhūtānaṃ uppatti na nivāretabbā, tasmā ‘‘upādārūpasaṅkhātaṃ kaṭattārūpa’’nti evaṃ upādārūpaggahaṇena kaṭattārūpaṃ avisesetvā upādārūpānaṃ nivattetabbānaṃ utucittāhārasamuṭṭhānānaṃ atthitāya kaṭattā…pe… visesanaṃ daṭṭhabbanti evamettha yojanā veditabbā.
255.所谓缘起共生者，即缘起中共同发生的缘由相的说明。“业道”者，业生之义，“紧系”则是说由此目的所成的关系。正如经中所说：“如二百六十处所现起者”，即告知二百六十地聚。业生者乃以业为生因，故拘束业因。所谓单一与多重业生，是指单一业生与非单一业生之分别。于无观境处，所谓单一业生指生命根本，其他诸蕴、色法非单一业生，两者兼顾时称作“由大地缘由具色者”，此即以业集生起之义而言。所谓“非主宰”是指如实所显之缘起共生义，非指任意主宰。为何？因“具色……相起等”被舍弃，舍弃的乃缘起中实义，故不应执著。所谓无观是巴利文中舍弃之义。缘起即是二者标识：缘起与相依。因缘中具大地，依缘中具大地，则大地诸缘起不可废止，故“被依形所成具色”等是说明以具色之采纳区别，着意于具色法而须覆已之具色，使得缘起充分显现，此义应如此联解。
§286-287
286-287.Ekaccassa rūpassāti ahetukacittasamuṭṭhānassa. Ito paresupi ekaccarūpaggahaṇe eseva nayo. Cakkhādidhammavasenāti cakkhāyatanādirūpadhammavasena. Cittasamuṭṭhānādikoṭṭhāsavasenāti cittajādirūpadhammabhāgavasena. Sabbaṃ labbhatīti satipi imassa nayassa nahetumūlakatte nonatthinovigatesu ekanti gaṇanaṃ sabbaṃ rūpaṃ sabbassa rūpassa vasena gaṇanā labbhati catusantativasena vattamānesu pañcavīsatiyā rūpadhammesu vajjitabbassa abhāvā.
286-287.所谓部分色，是指无因生起的心所所聚合之色。从此而导入他处成分色的涵义。所谓眼根等因果之色，是指眼根等根处的色法。所谓心聚合等因束之说，是指心所等色法之部份。凡事所有，通过此法理无因之说皆非无因，在非真实境界中不可有单一计数法，一切色法皆以其所从属性计算为一体。于四分之一地聚中需剔除二十五种色法的缺失，故不可断言。
Paccayavāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 缘品释毕。
4. Nissayavāravaṇṇanā四、依止品释
§329-337
329-337.Nissayapaccayabhāvanti nissayavāre vuttassa sahajātapurejātassa ca nissayaṭṭhassa dhammassa paccayabhāvaṃ paccayavārena niyametunti yojanā. Tathā paccayavāre ‘‘paccayā’’ti vuttassa paccayadhammassa sahajātapurejātabhāvaṃ nissayavārena niyametunti yojanā. Niyamanañcettha paccayaṭṭhanissayaṭṭhānaṃ pariyāyantarena pakāsitattā atthato bhedābhāvadassananti veditabbo. Tena vuttaṃ ‘‘paccayattaṃ nāma nissayattaṃ, nissayattaṃ nāma paccayatta’’nti.
329-337.所谓缘依义，是指缘起中缘起与共生同时发生的缘起法，其具生理互为〈缘〉之关系，故称之为依缘。正如缘起上说“缘由缘起”，说明缘起法与共生法互为依止。这里所谓的约束，是指缘起与依止相互境界变化之差别。故有句说：“缘起即依止，依止即缘起”，二者无二无别。
Nissayavāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 依止品释毕。
5. Saṃsaṭṭhavāravaṇṇanā五、相杂品释
§351-368
351-368.Sāti savatthukā paṭisandhi. Idhāpīti imasmiṃ saṃsaṭṭhavārepi. Adhipatipurejātāsevanesu anulomato nakammanavipākanajhānanavippayuttesu paccanīyato ṭhitesu na labbhati, aññesu sahajātādīsu anulomato hetuādīsu paccanīyato ca anulomato ca ṭhitesu labbhatīti. Tenāha ‘‘labbhamānapaccayesū’’ti. Imassa visesassāti imassa yathāvuttassa visesassa dassanatthaṃ uddhaṭā, tasmā tādisassa visesassa dassetabbassa abhāvato vatthuvirahitā paṭisandhi anuddhaṭā, na vippayutte paccanīyato ṭhite abhāvatoti attho. Hetupaccayavirahitamattadassanatthanti iminā bhūtakathanaṃ ahetukaggahaṇaṃ na byabhicāranivattananti dasseti. ‘‘Ahetukavipākakiriyavasenā’’ti bhavitabbaṃ hetupariyantattā maggassa.
351-368.所谓在地续通，即在此缘起经续中。于彼主宰共生的论断中，顺理而论授欲等感果因的轮转，既不通达非共生等情况，亦于无观共生等缘顺情境下通达。故说“可得之缘”。“此处特异”是为说明如法之别，因其无明断无法达注释，故未增世法续通否定，非共生状态得不封闭之义。此说彰显其文义，非指无因引发之修习断绝。“因果轮转”应释为果道究竟的含义。
§369-391
369-391. ‘‘Hetumhi anulomato ṭhite jhānamaggā paccanīyato na labbhantī’’tiādi yaṃ idha aṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ, taṃ hetupaccayādivasena uppajjamāno dhammo cattāro sabbaṭṭhānikā āhārindriyajhānamaggā cāti ime aṭṭha paccaye alabhanto nāma natthīti iminā paṭiccavāre anulomapaccanīyavaṇṇanāyaṃ vuttena nayena vedituṃ sakkāti āha ‘‘paṭiccavāre…pe… nayenā’’ti. Sesesūti ahetukamohavajjāhetukesu pañcaviññāṇā…pe… jhānapaccayaṃ labhanti, tasmā ‘‘ahetukamohova jhānamaggapaccayaṃ labhatī’’ti na sakkā vattuṃ, kiñca paccanīyānulome dvinnaṃ paccayānaṃ anulomena anulomavasena saha yojanā natthi ekekasseva yojanāya āgatattā, tasmā ahetukamohova maggapaccayaṃ labhatīti evamettha yojanā veditabbā.
369-391.“于因顺位上立定，禅那道果不可得”等段，是论述缘起因果顺位法之文，即，此处缘起论中云“四因俱存，皆为心所禅那道”，此八依止缘均不得。故此经续依共生说得通，论断由此得以明确。余文指无因之贪等五毒使五识轮转而成禅那因，故不可说无因能得禅那道果。且以缘起般配，不能见双缘之顺配，故不复露其余择，示意此处缘起论应如是解。
Saṃsaṭṭhavāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 相杂品释毕。
6. Sampayuttavāravaṇṇanā六、相应品释
§392-400
392-400.Sadisaṃ sampayuttanti ‘‘yaṃ sadisaṃ, taṃ saṃsaṭṭha’’nti vuccamānaṃ sampayuttaṃ na hoti ‘‘saṃsaṭṭhā yojitā hayā’’tiādīsu. Asaṃsaṭṭhaṃ vokiṇṇanti yaṃ na saṃsaṭṭhaṃ antarantarā uppajjamānena vokiṇṇampi vimissatāya sampayuttanti vuccamānaṃ, taṃ saṃsaṭṭhaṃ na hoti ‘‘yā sā vīmaṃsā…pe… kosajjasampayuttā’’tiādīsu. Evaṃ asampayuttassapi saṃsaṭṭhapariyāyo asaṃsaṭṭhassa ca sampayuttapariyāyo atthīti tadubhayaṃ itaretaraṃ niyametīti dassanatthaṃ vāradvayadesanāti dassento āha ‘‘ubhayaṃ…pe… niyāmakaṃ hotī’’ti, saṃsaṭṭhasaddo hi vokiṇṇaṭṭho natthi, sampayuttasaddo ca sadisattho, tasmā yathā saṃsaṭṭhasaddo sampayuttasaddāpekkho sadisatthato vinivattitvā ekuppādādisabhāvameva atthaṃ bodheti, evaṃ sampayuttasaddopi saṃsaṭṭhasaddāpekkho vokiṇṇaṭṭhato vinivattitvāti aññamaññāpekkhassa saddadvayassa aññamaññaniyāmakatā veditabbā.
392-400.所谓同者相接，是说“同者则俱集”之意。不同于“俱集者如马连轭”等例。非俱集者称作“不俱集”，由反复发生之时差产生，而与“不俱集”相互齟齬之义称为相接。即使不相接而相聚之，亦谓为相接。此论旨在说明相接与俱集两字的运用，互为规则。因“俱集”无普遍应用，而“相接”则有实义，由此以俱集名义反推相接之法。从俱集言相接名义者，实际是以相接名义反推俱集，因此以此相对称，显现两名相对之不同用法。
Sampayuttavāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 相应品释毕。
7. Pañhāvāravibhaṅgavaṇṇanā七、问品分别释
§401-403
401-403.Tepaccayeti te hetuādike paccaye. Paṭipāṭiyāti ettha paccayapaṭipāṭiyā kusalādipadapaṭipāṭiyā vāti āsaṅkāyaṃ ubhayavasenapi attho yujjatīti dassento paṭhamaṃ tāva sandhāyāha ‘‘yathākkamenā’’tiādi. Tassattho – ‘‘hetupaccayo ārammaṇapaccayo’’tiādinā nayena desanākkamena yāya paṭipāṭiyā paṭiccavāre paccayā āgatā, tadanurūpaṃ te dassetunti. Dutiyaṃ pana dassetuṃ ‘‘kusalo kusalassā’’tiādi vuttaṃ. Sā panāyaṃ padapaṭipāṭi yasmā na kusalapadadassanamattena dassitā hoti, tasmā taṃ ekadesena sakalaṃ nayato dassento āha ‘‘kusalo kusalassāti…pe… hotī’’ti. Tenāti nidassanamattena ‘‘kusalo kusalassā’’ti padena. Sabbo pabhedoti yaṃ tattha tattha paccaye ‘‘kusalo kusalassā’’tiādiko yattako pabhedo vissajjanaṃ labhati, so sabbo pabhedoti attho. Te paccaye paṭipāṭiyā dassetunti te hetuādipaccaye kusalādipadapaṭipāṭiyā dassetuṃ.
401-403。“Tepaccaye”者，谓这“因缘及诸在此等因缘所缘之事”的因。所谓“Paṭipāṭiyā”，即在此缘起法中，依照因缘相续的次第，以善等诸因缘次第为本义；其义乃示现出俱时并行的缘起意趣，故以此宣说开首‘如是顺便……’等。其义即为“因缘、缘起”之义。其次，为显现，其说云：“因缘乃缘、取缘诸缘也”，依此纲领及教法方法而行，依缘起环节具来显现故。其次，为示现“善者出于善”，此示现方法非仅凭善之单字显现，故以单一因说整体，宣示曰“善乃出于善等……”。此处，“善乃出于善”等，此词仅作示现用。所谓“全体差别”，即在彼处彼处因缘“善乃出于善”等诸言所见之差异，乃指具体差异显现，是谓“全体差别”之义。此等因缘依教法次第而显现，表述诸因缘缘起之善及诸次第。
§404
404. Phalavisesaṃ ākaṅkhantā paṭiggāhakato viya dāyakatopi yathā dakkhiṇā visujjhati, evaṃ dānaṃ dentīti āha ‘‘visuddhaṃ katvā’’ti. Tesanti vattabbatārahanti iminā vodānassa sakadāgāmiādīnaṃ āveṇikataṃ dasseti. Kāmaṃ aggamaggapurecārikampi vodānameva, asekkho pana hutvā taṃ paccavekkhatīti na taṃ idha gahitaṃ. Tanti vodānaṃ. Gotrabhucittanti aṭṭhamakassa uppajjanakāle ‘‘gotrabhū’’ti vattabbatārahaṃ cittaṃ. Gotrabhusadisanti vā sotāpannādigotrābhibhāvīti vā gotrabhucittanti evamettha attho veditabbo. Paccayuppannaṃ bhūmito vavatthapeti, ‘‘tebhūmakakusalamevā’’ti ettha viya na paccayadhammanti attho. Desanantarattāti ‘‘kusalacittasamaṅgissā’’tiādinā puggalāmasanadesanato aññattā, aññathā gahitaṃ puna na gaṇheyyāti adhippāyo.
404. 欲求果报殊胜者，譬如受寄奉之人净除给施者致献之赐，如此施舍者得以奉献。故有言曰“已为净除”。此乃说明赐施必应正行，授施者之行为因果关系。此说乃论及“说法解释者”导引其逻辑，示显一切如来所知之漏习等。所谓感于色欲及正道，注此“根本”于释法之心。所谓“故乡心”指在第八识初发时之心，释曰“心行本质”。须知“故乡”、“心行本体”等谓界出入，非谓单纯因缘，故释中意指之。所谓“缘起生基”以此助显“如来所为者，非缘起所限”，异义不可假定。定论接续者说：“彼观察心必为善心所摄”，即此谓教法中不同人名次第解说不同，不必亦不同而立。
§405
405. Rāgarahitassa viya somanassarahitassa ca rāgassa na ārammaṇe assādanavasena pavatti ajjhupekkhanatoti vuttaṃ ‘‘assādanaṃ…pe… kicca’’nti. Sahasākārappavattāya uppilāvitasabhāvāya pītiyā āhitavisesāya taṇhāya taṃ taṇhābhinandananti vuccatīti taṃ sandhāyāha ‘‘pītikiccasahitāya taṇhāya kicca’’nti. Yathā ca yathāvuttakiccavisesāya pītiyā āhitavisesā taṇhā taṇhābhinandanā, evaṃ diṭṭhābhinandanā veditabbā. Yasmā pana sā atthato paccayavisesavisiṭṭhā diṭṭhiyeva, tasmā vuttaṃ ‘‘diṭṭhābhinandanā diṭṭhiyevā’’ti. Ettha panāti ‘‘abhinandatī’’ti padassa taṇhādiṭṭhivasena vuttesu etesu pana dvīsu atthesu. Abhinandantassāti idaṃ diṭṭhābhinandanaṃyeva sandhāya vuttanti adhippāyena ‘‘pacchimatthameva gahetvā’’ti vuttaṃ. Abhinandantassāti pana avisesato vuttattā taṇhāvasena diṭṭhivasena abhinandantassāti ayamettha attho adhippeto, tasmā ‘‘abhinandanā…pe… na sakkā vattu’’nti idamidha vacanamanokāsaṃ. Kasmā? Diṭṭhirahitepi santāne abhinandanassa vuttattā. Taṇhāvasena nandatīti taṇhābhinandanavaseneva vutto attho purimo attho. Dvīsu pana somanassasahagatacittuppādesūti diṭṭhirahitāni somanassasahagatacittāni sandhāyāha. Yathāvuttenāti ‘‘sarāgassa somanassassā’’tiādinā vuttena somanassena assādentassa, rāgena ca tesuyeva yathāvuttesu dvīsu cittesu assādentassa, catūsupi somanassasahagatacittesu sappītikataṇhāya abhinandantassa, catūsupi diṭṭhisampayuttesu diṭṭhābhinandanāya abhinandantassa diṭṭhi uppajjatīti evamettha yojanā veditabbā. Tena vuttaṃ ‘‘itipi sakkā yojetu’’nti. Yathā diṭṭhūpanissayato diṭṭhābhinandanā sambhavati, evaṃ taṇhūpanissayato taṇhābhinandanāpi sambhavatīti daṭṭhabbaṃ. ‘‘Abhinandati rāgo uppajjatī’’ti vacanato sappītikataṇhāya abhinandantassa rāguppattipi vattabbā, na vā vattabbā taṇhābhinandanāya eva rāguppattiyā vuttattā.
405. 论“无贪心之欢喜与乐欲”，谓于贪欲非触缘之滋生，而乃无动于衷沉潜故。谓曰“欢喜……有义责任”，谓其欢喜具备引生于贪欲之特殊现象。譬如诸欢喜共“贪”生，或“见”欢喜共生，应理解为此。“喜”字义既然涵盖贪见等，故曰“见欢喜如见”，对具体喜心亦当注意。且因乃此见见缘由而起，此为重点说理。由此推知“非喜”字于此言中有二义。谓“欢喜者”，即所谓“见欢喜”，皆属贪见特性，故于此二义双重言说。谓“欢喜者”，继以曰“不当言”，谓不能断然如是说也。何故？即使无见，亦因其欢喜即因贪见所生。谓因贪爱故称欢喜，此为前义。谓二心或含乐悦即欢喜者，谓诸无见之心并含乐悦之心。譬如说“随贪欲乐”，或“贪乐生”，以及“喜含乐心”，和“见含欢喜”等四类情况之说，应合并理解。故曰“然亦可说相应”。如见依赖见缘生见欢喜，欢喜亦依贪缘生欢喜，须详察。谓“贪由喜生”此句论贪因欢喜，非指贪因额外欢喜而生也。
§406
406. ‘‘Tadārammaṇatāyā’’ti vattabbe ‘‘tadārammaṇatā’’ti vuttanti āha ‘‘vibhattilopo hettha kato’’ti. Tadārammaṇatāti ettha tā-saddābhidheyyo attho bhāvo nāma, so pana tadārammaṇasaddābhidheyyato añño natthīti dassento āha ‘‘bhāvavantato vā añño bhāvo nāma natthī’’ti. Etena sakatthe ayaṃ tā-saddoti dasseti. Tenāha ‘‘vipāko tadārammaṇabhāvabhūtoti attho’’ti. Etasmiñcatthe ‘‘tadārammaṇatā’’ti paccattekavacanaṃ daṭṭhabbaṃ. Viññāṇañcāyatana…pe… na vuttanti yadipi kāmāvacaravipākānampi kammaṃ ārammaṇaṃ labbhati, taṃ pana viññāṇañcāyatananevasaññānāsaññāyatanavipākānaṃ viya na ekantena imassa vipākacittassa idaṃ kammaṃ ārammaṇanti vavatthitaṃ kāmāvacaravipākacittānaṃ bahubhedattā, tasmā taṃ labbhamānampi na vuttanti attho. Yadi evaṃ kiṃ taṃ labbhamānampi na dassitamevāti āsaṅkāyaṃ āha ‘‘tadārammaṇena panā’’tiādi. Anulomato samāpajjane yebhuyyena āsannasamāpattiyā ārammaṇabhāvo dassito, aññathā ‘‘paṭilomato vā ekantarikavasena vā’’ti vacanaṃ niratthakaṃ siyāti adhippāyo. Bhaveyyāti anāsannāpi samāpatti ārammaṇaṃ bhaveyya, na sakkā paṭikkhipitunti attho. Teneva hi ‘‘yebhuyyenā’’ti vuttaṃ. Evaṃ satīti yadi āvajjanāya eva ārammaṇabhāvena kusalānaṃ khandhānaṃ abyākatārammaṇatā adhippetā, evaṃ sante. Vattabbaṃ siyāti ‘‘iddhividhañāṇassā’’ti ca pāḷiyaṃ vattabbaṃ siyā tassāpi āvajjanāya ārammaṇabhāvato. Taṃ na vuttanti taṃ abyākataṃ iddhividhañāṇaṃ ‘‘kusalā khandhā iddhividhañāṇassā’’ti na vuttaṃ. Hontīti ārammaṇaṃ honti. Tānīti cetopariyañāṇādīni. Yāya kāyacīti cetopariyañāṇādīnaṃ aññesañca kusalānaṃ ārammaṇakaraṇavasena āvajjantiyā.
406. 论“当时所缘之事”，于此前已说“缘之事”。此“缘之谓”表面词义，谓此处缘因之称谓无他，适于之前所言此词谓无异。故说“唯有所谓具义之事”，或曰“有义之事未显”。以此为例，此“缘之事”不可作他称。故教说此处“缘之果报状态成也”。此处“缘之事”为单数标示而已。谓如识及六处非谓说之，谓如欲界之果报与业所缘亦非独为业之果，犹如诸识果非唯一业所缘。故其果多因而不单，故此处指其范畴不全面成一体言义。若言非全显者，释有“由彼缘之事”及其他缘故，故在此可言“缘之事”等。关于随顺因缘之说，谓种种缘法随顺于合适时现，亦可别立。若非如此言，则“逆顺或不定相随”则无意义。论述谓“未至者则不续缘”，表面义为“缘现时即生”，故曰“就彼最大情形随顺”。谓如“以此生”，即所谓“自己的续法缘生”。此非拒绝缘生，既不亦依。由此，谓“缘有”，涵义为业识之意，非唯定义。然以此缘之见解及解析，需以教义法理为准。
§407-409
407-409. Ādīnavadassanena sabhāvato ca aniṭṭhatāmattavasena ca domanassassa uppatti veditabbāti yojetabbaṃ. Āghātavatthuādibhedena akkhantibhedā veditabbā.
407-409. 由恐怖障碍之显现及其性质之恶，及苦恼增长之生起，应知此为应注意之内容。关于由灾难等分裂而生的不同知识及认知，应有所区分。
§410
410.Sabbassāti pakaraṇaparicchinne gayhamāne sabbassa abyākatassa, atthantaravasena pana gayhamāne sabbassa ñeyyassāti attho. Asakkuṇeyyattāti idaṃ vattabbassa anantāparimeyyatāya vuttaṃ, na aññāṇapaṭighātato.
410. “一切”说者，于章节及说明中，陈述全体未曾言明者，唯于义理中详悉，故谓“穷尽不可知之义”，非因他识之冲击而致也。
§417
417. Vodānasaṅkhātaṃ vuṭṭhānaṃ apubbato na hotīti vuttaṃ ‘‘apubbato cittasantānato vuṭṭhānaṃ bhavaṅgamevā’’ti. Tañhi yathāladdhassa visesassa vodāpanaṃ paguṇabhāvāpādanaṃ apubbaṃ nāma na hoti. Tathā hi vuttaṃ ‘‘heṭṭhimaṃ heṭṭhimañhi paguṇajjhānaṃ uparimassa uparimassa padaṭṭhānaṃ hoti, tasmā vodānampi vuṭṭhānanti vutta’’nti. Avajjetabbattā vattabbaṃ natthīti kusalabhāvena samānattā vajjetabbatāya abhāvato vibhajitvā vattabbaṃ natthi, tasmā yadettha visesanaṃ labbhati, taṃ dassento ‘‘nevasaññānāsaññāyatanaṃ…pe… samāpattiyā’’ti āha. Cittuppādakaṇḍe vuttamevāti paṭṭhāne pana ‘‘kusale niruddhe vipāko tadārammaṇatā uppajjatī’’tiādinā ‘‘kiriyānantaraṃ tadārammaṇabhāve’’ti yaṃ vattabbaṃ, taṃ cittuppādakaṇḍavaṇṇanāyaṃ vuttameva.
第417条。关于名为vodānasaṅkhāta（意指出处明晰或名状水声）的突然觉醒，前面说过并非先行发生，即言『此处非由心识连续之前即觉醒，而是由心识的流转推动而觉醒』。其中，针对特定的明晰觉醒（vodāpana，即智觉的显现）并非原初即有。又言『下层下层存有逐渐增长的善根念处，上层上层为所依止，因此称乐声（vodān）亦为觉醒』。关于应当藐视或摒弃的事项，并无所谓应当之事，因其是就善法性质同等而言，没有不应藐视的；故若得特定分别者，则以此辨证，即说『于非有色识未得境界处的禅定中安住』。关于心法起源部分所说者亦如是；但初起部分则以『善法住灭时生起的相续』等说，当为心法起源部分的释义。
Tā ubhopīti yā ‘‘kusalavipākāhetukasomanassasahagatā upekkhāsahagatā cā’’ti dve manoviññāṇadhātuyo vuttā, tā ubhopi somanassasahagatamanoviññāṇadhātuvasena vuttā. Kasmā? Dasannaṃ kāmāvacarabhavaṅgānaṃ attano tadārammaṇakāle santīraṇakāle ca voṭṭhabbanassa anantarapaccayabhāvato. Upekkhāsahagatā pana yathāvuttānaṃ dasannaṃ vipākānaṃ manoviññāṇadhātūnaṃ attano tadārammaṇādikāle voṭṭhabbanakiriyassa santīraṇakāle manodhātukiriyassa bhavaṅgakāleti yojetabbaṃ.
所谓这两处，是指『因善果而生的受乐心识因缘，伴随平等不动心』的二种心识因素，此亦为受乐伴随心识因素之说。为何？因十种感官欲界的心识流在体验其乐境时及其乐灭时，因紧接之因缘关系，必有那乐受伴随。因此，平等心伴随是于上述十种乐果所依的心识在其产生及熄灭之时紧密联结之心法，二者共为相续构成。
§423
423.Paṭivijjhitvāti jānitvā. Daḷhaṃ na gahetabbanti daḷhaggāhaṃ na gahetabbaṃ. Balavato…pe… vipaccanatoti etena balavatā dubbalatā ca appamāṇaṃ, katokāsatā pamāṇanti dasseti. Katokāsatā ca avasesapaccayasamavāye vipākābhimukhatāti daṭṭhabbaṃ. Yaṃ kiñcīti ca balavaṃ dubbalaṃ vāti attho. Vipākajanakampi kiñci kammaṃ upanissayapaccayo na hotīti sakkā vattuṃ. Sati hi kammaupanissayapaccayānaṃ avinābhāve vipākattike upanissayapaccaye gahite kammapaccayo visuṃ na uddharitabbo siyā, vedanāttike ca upanissaye paccanīyato ṭhite kammapaccayena saddhiṃ aṭṭhāti na vattabbaṃ siyāti adhippāyo. Paccayadvayassa pana labbhamānatapparāya desanāya upanissaye gahitepi kammapaccayo uddharitabboyevāti sakkā vattuṃ. Labbhamānassa hi uddharaṇaṃ ñāyāgataṃ, tathā upanissaye paccanīyato ṭhitepi kammapaccayo vattabbova upanissayassa anekabhedattā, vipākaṃ janentaṃ kammaṃ vipākassa upanissayo na hotīti na vattabbamevāti veditabbaṃ.
第423条。所谓知晓，是指明白了解，不应极力紧抓，也不该随意放下。本段所说力量等，于强弱与克制方面无量无边，表示了极其广大之坚固与脆弱。所谓坚韧与脆弱，是于终极因缘汇聚时，诸果报趋向之显现。所谓各种力量，意指包括促使果报显现的业力因缘，无有可言无因之果，乃可论道。因记忆(念)为业力之因缘，不可无之；若无因缘执持之业，则灵敏度(受感)之因缘也不可缺。若二因缘俱足，以致无有疏漏，则不可言受感因缘会阻揉和业力因缘。二因缘之间在出要讲述之时仍可分别，俱存时仍宜将业力因缘排除，方可正确说明。故此说明中，业力之因缘权宜排除，因业果不由单一因缘直接生。
Parassapavattaṃ omānanti parasantāne attānaṃ uddissa pavattaṃ avamānaṃ. Tesūti yo anena pubbe hato, tassa ñātimittesu. Mātughātanatthaṃ pavattitatāya purimacetanāya mātughātakammena sadisatā, yathā ca āṇattiyaṃ pahārepi eseva nayo. Tena vuttaṃ ‘‘esa nayo dvīhi pakārehīti etthāpī’’ti.
前世所作之恶，含称为对亲人的毁辱或对其本身的恶行，故谓为侮辱。这里说者，指若彼先前被杀者，于其所亲族中则可能被视为侮辱之故。由先前意念和亲杀之业而结成的罪恶，有如同于断除盟约的罪过。有因有果，故而以二重处罚计。
Vaṭṭanissito dānādivasena saddhaṃ uppādento rāgaṃ upanissāya dānādivasena saddhaṃ uppādeti nāma, na vivaṭṭanissito avisesena vuttattāti āha ‘‘iminā adhippāyena vadatī’’ti. Etesanti kāyikasukhadukkhānaṃ. Ekatopīti idaṃ yadipi ekasmiṃ santāne sukhadukkhānaṃ ekasmiṃ khaṇe uppatti natthi, paccayasamāyogo pana tesaṃ ekajjhampi hotīti katvā vuttaṃ.
基于现有之戒律及如法供养，产生信心及喜爱，依赖于供养以生信；信由供养随缘生起，而非独立于供养而自生。此处并非说无依存之生灭，而是说凭诸因缘连结非独生起。说此言者指示，如法的境界，是由于种种因缘所共同成就的。
§425
425.Purimavāresu viyāti paṭiccavārādīsu purimesu viya. Imasminti pañhāvāre. Paccayena uppatti vuccatīti hetuādinā tena tena paccayena taṃtaṃpaccayuppannassa uppatti na vuccati . Tesaṃ tesaṃ dhammānanti hetuādīnaṃ tesaṃ tesaṃ paccayadhammānaṃ. Taṃtaṃpaccayabhāvoti hetuādīnaṃ taṃtaṃpaccayabhāvo vuccati. Teneva purimesu chasu vāresu ‘‘kusalo dhammo uppajjatī’’tiādinā tattha tattha uppādaggahaṇaṃ kataṃ, idha pana ‘‘kusalassa dhammassa hetupaccayena paccayo’’tiādinā paccayabhāvo gahito. Tenāti upatthambhakattena paccayabhāvena. Idhāti pañhāvāre.
第425条。譬如前因现于支配此前缘之因果律此处。以此问题为论点。所谓因果发生，乃指出诸原因及条件，若该因缘尚未汇集，则不谓之发生。诸法各自皆有原因等，而各自为条件性现象。所谓条件性，即因果及其他诸因素之相汇集。于六个前因中以『生起善法』等语，说明其处处皆能产生受用。此时着意于因果条件之持守，即维护因果原则。此即论题之说明。
§427
427.Patiṭṭhābhūtassāti nissayabhūtassa. Kammapaccayoti sahajātakammapaccayo. Dukamūlakadukāvasānāti ‘‘kusalo ca abyākato ca dhammā kusalassa ca abyākatassa ca dhammassā’’ti evaṃ dukamūlakadukāvasānā katvā vuttapañhā. Tatthāti paccayavāre. Kusalo ca abyākato ca dhammāti kusalābyākatappabhedā paccayuppannā dhammā. Yato tato vāti paccayadhammaniyamaṃ akatvā yato tato vā kusalābyākatavasena ubhayapaccayato uppattimattameva tattha paccayavāre adhippetaṃ, ubhayassa yathāvuttassa paccayuppannassa ubhinnaṃ yathāvuttānaṃyeva paccayadhammānaṃ paccayabhāvo na adhippeto uppādapadhānattā tassā desanāyāti adhippāyo. Nissayādibhūtāti nissayaatthiavigatabhūtā paccayadhammā na labbhanti, tasmā kusalo ca…pe… na vuttanti yojanā.
「427.『Patiṭṭhābhūta』者，依止之义；『nissayabhūta』者，依赖之义。所谓『Kamma-paccayo』，即先天共生的因缘条件。所谓『Duka-mūlakadukāvasāna』，即『善法与不善法』如教言中所述：『具善及非标示之法，即善法与非标示法』，由此作此『苦之根本及苦之终结』的阐释和提问。因此，此处为因缘关系的分别。所谓『kusalo ca abyākato ca dhammā』者，是指由善法与非标示法不同类别的因缘所生之法。所谓『yato tato』，是指缘法从不同处起，由于未断各因缘之规律，以善法和非标示法两种因缘起而在缘中不执着两者中较主要之一，此即所谓的缘之划分（paccaya-vāra）。所谓『adhippāya』，即以此为说，缘法彼此不互摄，其起生之本旨不同，不相摄持，故此教学以显此义。所谓『Nissayādibhūta』者，乃指无依止之因缘故，所生之缘法不成，故不言诸善法等于无依止者。」
Pañhāvāravibhaṅgavaṇṇanā niṭṭhitā. · 问分别释已毕。
Pañhāvārassa ghaṭane anulomagaṇanā问之配合中的顺数
§439
439.Etthāti abyākatamūlake. Yadi evanti yadi kusalākusalamūlehi alabbhamānampi labbhati, evaṃ sante. Gaṇanamattasāmaññato, na paccayasāmaññatoti adhippāyo.
「439.此所谓『abyākatamūlake』，若果然如此，若善恶法之根尚且不可得而能得，亦当如是。以量数之，仅为一般之说，非缘之一般性质，此即教说之义。」
§440
440.Nidassanavasena daṭṭhabbo yebhuyyena indriyamaggapaccayānañca hetupaccayassa visabhāgattā. Indriyamaggapaccayā ca visabhāgāti visesanena yo tattha sabhāgabhāvo, taṃ nivatteti. Tathā bhāvābhāvatoti tasmiṃ hetupaccayākāre sati bhāvato, hetudhammānaṃ hetupaccayabhāve sati sahajātādipaccayabhāvatoti attho. Adhipatipaccayādīnanti adhipatindriyamaggapaccayānaṃ. Visabhāgatā hetupaccayassa. Kusalādihetūnanti kusalākusalakiriyābyākatahetūnaṃ. Hetupaccayabhāveti hetupaccayatte hetubhāvena upakārakatte. Vipākapaccayabhāvābhāvatoti vipākapaccayabhāvassa abhāvato. Na hi vipākānaṃ vipākapaccayatā atthi. Vipākahetūnaṃ itarahetūhi hetupaccayatāya atthi sabhāgatāti āha ‘‘hetuvajjāna’’nti. Vipākānaṃ visabhāgatāya bhavitabbaṃ, na hi vipākadhammadhammanevavipākanavipākadhammadhammānaṃ vipākehi sabhāgatā atthi rāsantarabhāvatoti adhippāyo. Ubhayapaccayasahiteti hetuvipākapaccayasahite. Hetupaccayabhāve vipākamhīti hetupaccayabhāvena vattamāne vipākadhamme. Vipākapaccayattābhāvābhāvatoti vipākapaccayabhāvābhāvassa abhāvato. Na hi vipāko vipākassa vipākapaccayo na hoti, tasmā natthi hetuvipākapaccayānaṃ visabhāgatāti adhippāyo.
就指示义而言，通常应观察根缘与道缘同因缘之间的差异性。以「根缘与道缘乃异类」作为简别，用以排除其中共同之处。「就彼如此有无而言」者，谓就彼因缘行相存在而言；就诸因法具足因缘之性时，亦具足俱生缘等缘之性，此乃其义。「增上缘等」者，谓增上缘、根缘与道缘。「因缘与彼等之差异性」者，此指因缘与增上根道诸缘之间的差异。「善等因」者，谓善、不善、唯作、无记之因。「在因缘性中」者，谓在以因的性质发挥助益作用的因缘性之中。「由于不具果报缘性」者，谓由于不具足果报缘之性。盖果报法并无对果报法发挥果报缘作用之事。果报之因与其余诸因在因缘性上具有共同性，故作者言「除因以外」。对于果报法而言应有差异性，盖果报法之法与非果报法之法，同果报法之间不具共同性，此由类别不同故，此乃其用意。「二缘俱备」者，谓因缘与果报缘俱备之时。「在果报法中具有因缘性」者，谓在以因缘性运作的果报法之中。「由于不缺果报缘性」者，谓由于不缺乏果报缘之性。盖果报法并非不对果报法发挥果报缘之作用，是故因缘与果报缘二者之间并无差异，此乃其用意。
Idāni vuttamevatthaṃ udāharaṇena samatthento ‘‘yathā hī’’tiādimāha. Hetusahajātapaccayasahiteti hetupaccayasahajātapaccayasahite, ubhayapaccayayutteti attho. Hetūnanti idaṃ ‘‘sahajātapaccayattābhāvo’’ti imināpi sambandhitabbaṃ. Hetūnañhi hetupaccayasahite rāsimhi hetupaccayabhāvo viya sahajātapaccayabhāvopi atthīti. Tattha hetuvajjānaṃ sahajātadhammānaṃ hetudhammassa ca na sabhāgatā vuccati sahajātapaccayena sabhāgabhāvato. Evamidhāpīti yathā hetusahajātapaccayesu vuttappakārena natthi visabhāgatā, evamidhāpi hetuvipākapaccayesu natthi visabhāgatāti attho. Esa nayo vippayuttapaccayepīti yvāyaṃ nayo hetusahajātapaccayesu visabhāgatābhāvo vutto, esa nayo hetusahite vippayuttapaccayepīti attho. Tatthāpi hi ‘‘hetuvippayuttapaccayasahite rāsimhī’’tiādi sakkā yojetunti. Paccuppanno eva paccayuppanno, paccayo pana atītopi anāgatopi kālavinimuttopi hotīti paccuppannakkhaṇe hetupaccayabhāve sahajātādipaccayabhāvaṃ sandhāya tathābhāvābhāvavasena sabhāgatāya vuccamānāya nānākkhaṇikānaṃ kusalādīnaṃ hetūnaṃ vipākānañca vasena visabhāgatā tasseva hetussa na vattabbāti imamatthaṃ dasseti ‘‘apicā’’tiādinā.
「今已所说之义，作为说明而举『犹如……』等喻。所谓『hetu-sahaja-paccaya-sahitā』者，谓因缘与共生因缘俱存，与双重因缘相应。所谓『hetūnaṃ』，即此『无共生因缘之缺失』亦当参考。因缘二者共存时，如同缘相状态相似，故谓亦有共生因缘之义。谓『hetu-vajjāna』，即因缘自性不可割舍与共存相应。此与前说异理无别，因即因缘共生无差异。此义亦通于因、果共生因缘上。谓『esa nayo vippayutta-paccaye』，即有异理而非共存之说，谓无异理之共存者，亦名为无异理共存之分别。虽有『hetu-vippayutta-paccayasahitā rāsimhi』等语，可作连结。谓因缘共存时，缘现时即同在，因缘过往未来诸时俱现，故于相续时认定共生因缘存在。谓「apicā」等词示以此理，表明此义不可乱转为异理。」
Aggahitavisesato sāmaññato viseso na suviññeyyo hotīti adhippāyenāha ‘‘kusalā vīmaṃsādhipatīti evaṃ vattabba’’nti.
「因其一般特征，此差别不易明知，因此以教理总而言之『善法之审察主因』为说。」
§441-443
441-443.‘‘Itarānidve labhatī’’ti evaṃ vattuṃ na sakkā, hetādhipatidukehi dassitāni yāni ‘‘kusalo dhammo kusalassa dhammassa, kusalo dhammo abyākatassa, kusalo dhammo kusalassa ca abyākatassa ca, abyākato dhammo abyākatassā’’ti cattāri vissajjanāni, tesu hetusahajātanissayaatthiavigataindriyamaggapaccayesu sampayuttapaccaye paviṭṭhe ‘‘kusalo dhammo kusalassa, abyākato dhammo abyākatassā’’ti imāni dve labhati. Yaṃ sandhāya aṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ ‘‘sace tehi saddhiṃ…pe… tāneva dve labhatī’’ti, tehi pana itarāni nāma ‘‘kusalo dhammo abyākatassa, kusalo dhammo kusalassa ca abyākatassa cā’’ti imāni dvepi siyuṃ. Na hi kusalo dhammo kusalassa vippayuttapaccayena paccayo hoti. Tena vuttaṃ ‘‘itarāni dve labhatīti purimapāṭho’’tiādi. Itarāni dveti vā aññāni dve, yāni sampayuttapaccayavasena dve vissajjanāni, vippayuttapavese pana tato aññāni aññathābhūtāni dve vissajjanāni. Yāni sandhāya vuttaṃ ‘‘kusalo abyākatassa, abyākato abyākatassāti dve labhatīti paṭhantī’’ti. Tesūti ūnataragaṇanāhetūsu vipākaaññamaññādīsu.
「441-443.谓『有二异中取』之说不可成，论及因缘主因之相异，分别说有四种说法，即『善法与善法，善法与非标示法，善法与彼二法，非标示法与非标示法』四种区分，在与因缘具有共生依止的根路缘相应时，谓得二异成就。此处以注疏说法，谓如同若相遇，则只得二异。彼他三个说法中，包含『善法与非标示法』，及含彼二法混合之，算是两种。能知其理的是说『非彼善法与善法因缘相异归不成立』，故言『异中得二』为前说。所谓『异者，或异二，乃因缘共存』，谓不共存者则二异不同理。谓因所明说为『善法与非标示法，非标示法与非标示法』得二异成，此谓数理含蓄，关系于果果异等事。」
Anāmaṭṭhavipākānīti aggahitavipākapaccayāni, ghaṭanaṃ apekkhitvā ayaṃ napuṃsakaniddeso. Na vipākaheturahitāni sādhāraṇavasena vuttattā. Tena vuttaṃ aṭṭhakathāyaṃ ‘‘sāmaññato navannampi hetūnaṃ vasena vuttānī’’ti, ‘‘vipākahetupi labbhatī’’ti ca.
谓无名称果报者，即以高度合成的果报为条件，抛弃了构成因素（ghaṭanaṃ）之见，此为指称「无性者」的用法。所说果报因缘并非无因，而是依惯常道理而说。因此注疏中云：『依一般说法，此处乃以因缘为根本而论』；又曰『果报之因亦得以成立』。
Tatthāti pañcamaghaṭanato paṭṭhāya pañcasu ghaṭanesu. Tena vipākena saha, samaṃ vā uṭṭhānaṃ etassāti samuṭṭhānanti ayampi attho sambhavatīti vuttaṃ ‘‘paṭisandhiyaṃ kaṭattārūpampi taṃsamuṭṭhānaggahaṇeneva saṅgaṇhātī’’ti. Eseva nayoti iminā kaṭattārūpampi taṃsamuṭṭhānaggahaṇeneva saṅgaṇhātīti imamevatthaṃ atidisati.
此指五种构成（ghaṭana）所对应的五类构成物。以此果报及其同等起立现象为由，这里‘samutthānaṃ’（兴起、起立）之意应是‘共同兴起’。故注疏云：『即使是返会相应的形态，也引起此共同兴起加以聚合。』由此得结论，谓以此返会形态作共同兴起的聚合，即指此义，甚为明确。
Evampīti ‘‘etesu panā’’tiādinā saṅkhepato vuttappakārepīti attho. Tenāha ‘‘etesu pana…pe… vuttanayenapī’’ti. Yo yo paccayoti yo yo hetuādipaccayo mūlabhāvena ṭhito paresaṃ paccayānaṃ. Tappaccayadhammānanti tehi hetuādipaccayehi paccayabhūtānaṃ hetuādidhammānaṃ. Niravasesaūnaūnataraūnatamalābhakkamenāti te dhammā yesu vissajjanesu yathārahaṃ niravasesā labbhanti , yesu ūnā ūnatarā ūnatamā ca labbhanti, tena kamena ghaṭanāvacanato paccayuppannāpi yathākkamaṃ niravasesādikkameneva labbhanti. Tenāha ‘‘niravasesalābhe ca…pe… veditabbo’’ti.
如诗云‘这等者中……’等为略说之意。又说：‘在这等……依说法亦如是。’‘各种条件’即因缘等条件的根本所在，是他条件的依凭。所谓条件法即是依於因缘而成的因缘法。所谓无缺、下降、减少等，是指那些销散之法中，如实得无余消散；以及那些较次、较低及最下程度的消散。如此因果作业之名下，条件显现虽已形成，亦如实得消散。一切皆合其应得消散之功用。故注疏云：‘亦当知此消散所得……’。
Hetumūlakaṃ niṭṭhitaṃ. · 因根本已毕。
§445
445.Pañcame ekanti sanissayato abyākatamūlaṃ akusalanti idaṃ sandhāyāha ‘‘vatthuvasena sanissayaṃ vakkhatī’’ti. Na idanti idaṃ catutthaṃ ghaṭanaṃ labbhamānassapi vatthussa vasena ghaṭanaṃ na hoti tassa vakkhamānattā, tasmā ‘‘ārammaṇavasenevā’’ti ekaṃso gahitoti atthayojanā.
第四十五章，关于第五统一依缘之不明根由，此处说：‘依依所现缘因言之。’即使在此第四结构成相得时，亦不能以所依存在为此构成。因此谓‘仅如依缘之所在’意，构成之只作单项依缘功能。
§446
446.Sahajātapurejātā eko nissayapaccayoti iminā satipi paccayadhammabhede paccayabhāvabhedo natthīti dasseti, tathā ‘‘atthipaccayo’’ti imināpi. Avigatapaccayopettha atthipaccayeneva saṅgahitoti daṭṭhabbo. ‘‘Atthiavigatapaccayo’’ti pāṭho. Sahajātārammaṇādhipati pana na kevalaṃ paccayadhammappabhedova, atha kho paccayabhāvabhedopi atthevāti āha ‘‘evaṃ…pe… abhāvato’’ti. Vuttamevatthaṃ pākaṭataraṃ kātuṃ ‘‘nissayabhāvo hī’’tiādi vuttaṃ. Tattha sahajātapurejātanissayādīnanti sahajātanissayapurejātanissayādīnaṃ. Ādi-saddena sahajātapurejātaatthiavigatabhāve saṅgaṇhāti. Na panevantiādinā vuttamevatthaṃ vivaranto ‘‘sahajāto hī’’tiādimāha. Bhinnasabhāvāti samānepi adhipatisaddavacanīyabhāve paccayabhāvavisiṭṭhena sabhāvena bhinnasabhāvā, na hetupaccayādayo viya sabhāvamattena. Tenevāti bhinnasabhāvattā eva. Aññathā ‘‘kusalo kusalassa sahajātavasena, abyākato ārammaṇavasena adhipatipaccayena paccayo hotī’’ti tadubhayaṃ ekajjhaṃ katvā vattabbaṃ siyā, na ca vuttanti dassento āha ‘‘pañhāvāravibhaṅge…pe… na vutta’’nti.
第四十六：此就本性同出、先后出，而区分系缘条件不同，明示其不是本性条件差别，称为‘意义条件’。谓本性已缺不具条件者，亦由此意义条件聚合，称为‘存在无缺条件’。版本中有‘存在无缺条件’之语。所谓本性同出所依即以本性共聚聚合而成，非仅为条件性质差别。又说‘因此……不存在’。此处说明，本质异质，说为依缘现象时，所不同者乃依缘像的本质差别，而非因缘等的本质。如此所言异质，实应为独立之本质。同理，‘善者与善之同出，非明所依之起点为非善境界’，若只取一侧论述，则不完备，故据问题论述中未见明说也。
§447-452
447-452.Sādhāraṇavasenāti adhipatindriyabhāvasāmaññena. Tathā ceva cha ghaṭanāni yojetvā dasseti ‘‘adhipatī’’tiādinā. Dve paccayadhammāti vīriyavīmaṃsānaṃ vasena dve paccayadhammā, ekoyeva cittādhipativasena. Samaggakāni pubbe vattabbāni siyuṃ adhipatipaṭipāṭiyāti adhippāyo. Paṭhamañhi vīriyādhipati pacchā cittādhipatīti. Tesaṃ āhāramaggapaccayānaṃ pacchā vuttāni samaggakāni. Sadisattāti idaṃ parato ‘‘hetuvasena vuttaghaṭanehi sadisattā’’tiādivacanaṃ sandhāya vuttaṃ.
第四十七至五十二章，所谓『依惯常说』，即依统帅之根本性质的通常情况。此亦示以六种构成连结，并示‘统帅’之义。以护念精进检验为准则，有二统帅性质，即以一者为心的主宰。如前所述，此为多互调和的统领过程。首选为精进主宰，随后以心主宰。其后所列饮食道等条件，谓为协调条理。所谓同行者，是指此处‘以因缘为根本之类似构成’的语句为佐证。
§457-460
457-460.Dumūlakanti kusalābyākatamūlakaṃ. Taṃ kusalamūlakesu kasmā vuttanti codanāyaṃ āha ‘‘abyākatasahitassa kusalassa paccayabhāvadassanavasenā’’ti. Etthāti anulomagaṇane. Yathāvuttesūti ‘‘sahajātaaññamaññanissayavipākasampayuttavippayuttaatthiavigatamūlakesū’’ti evaṃ vuttesu sahajātādimūlakesu. Atthiavigatamūlakavajjesūti atthiavigatamūlakāni ṭhapetvā avasesesu āhārena āhārapaccayena ghaṭanāni na yojitānīti sambandho. Adhipatindriyehi ca nissayādivajjesu sahajātādīsu ghaṭanāni na yojitānīti yojanā. Tesūti hetukammajhānamaggesu āhāre adhipatindriyesu ca taṃtaṃghaṭanavasena yathāvuttesu yojiyamānesu. Tenāti hetuādiarūpadhammānaṃyeva labbhanato. Tehi ghaṭanānīti hetuādīhi yojiyamānāni ghaṭanāni. Rūpamissakattābhāvenāti idaṃ vuttasadisatāya kāraṇavacanaṃ. Kasmā panettha atthiavigatamūlakāni nissayavippayuttaatthiavigatāni tehi vajjitānīti āha ‘‘atthiavigatehi panā’’tiādi. Nissayādīhi yojiyamānāni adhipatindriyāni rūpamissakāni hontīti na vuttānīti sambandho. Yadi evaṃ kasmā atthiavigatamūlakesu āhārena, nissayādimūlakesu ca adhipatindriyehi yojanā katāti codanaṃ sandhāyāha ‘‘adhipatāhārindriyamūlakesū’’tiādi.
457-460. 寸根之类称为善有未显之根本。对此善根本，为何谓之促发？说曰：「因缘现见未显相伴之善而促发。」此处是顺行计算。正如经中所说：「初发性质相异相伴、分离、存在、灭尽之有」，如是说之于初发之根本。所谓断绝存在之根本者，即立于断绝存在之根本而在余者，不因食物而成诸现象，故谓其无关连。又因受之主宰根本及不依诸根本者，于初发等现象亦无关联，故谓无联结。在诸因果作用知见与食物、主宰根本等，如经所述相合而行。在此处谓因等诸法得取之故。所谓现象，即此言因缘所指。何故于此断绝存在之根本与依缘分离且断绝之根本，谓为与之断绝者？即曰「因缘断绝者也」等。依缘等相合之主宰根本，谓诸受根本并非无色相者，因而无所说联结。若如是，则何故于断绝存在根本、食物等依缘根本与主宰根本相合？遂以此因缘作促发而问曰「主宰食根本者」等。
§473-477
473-477. Edisesu ṭhānesu khandha-saddo arūpesveva niruḷhoti katvā vuttaṃ ‘‘na pavatte viya khandhāyeva paccayuppannabhāvena gahetabbā’’ti. Kaṭattārūpampi pana labbhatīti iminā ‘‘ekakkhaṇikakammavasena vuttānī’’ti vacanaṃ paṭikkhipati. Yamatthaṃ sandhāya ‘‘kasmā na vutta’’nti vuttaṃ, taṃ pākaṭataraṃ karonto ‘‘nanū’’tiādiṃ vatvā puna taṃ udāharaṇena vibhāvetuṃ ‘‘yathācā’’tiādi vuttaṃ. Ārammaṇanissayapaccayabhāvenāti ārammaṇapaccayabhāvena nissayapaccayabhāvena ca. Kammassa ca paccayabhāvo pākaṭoyevāti āha ‘‘kammampi ārammaṇapaccayabhāvena vattabba’’nti. Dvinnaṃ paccayabhāvānanti kammārammaṇapaccayabhāvānaṃ. Aññamaññapaṭikkhepatoti iminā dvinnaṃ paccayabhāvānaṃ bhinnattā pavattiākārassa ekakkhaṇe ekasmiṃ paccayadhamme ayujjamānataṃ dasseti. Yathādassitassa nidassitabbena asamānataṃ dassento ‘‘paccuppannañhi…pe… yuttaṃ vattu’’nti āha. Kammaṃ panātiādinā kammārammaṇapaccayānaṃ pavattiākārassa bhinnattā ekajjhaṃ hutvā appavattimeva vibhāveti. Yato te aññamaññaṃ paṭikkhepakā vuttā, kasmā pana taṃyeva vatthu ārammaṇapaccayo hoti nissayapaccayo ca, na taṃyeva kammaṃ ārammaṇapaccayo ca kammapaccayo cāti? Na codetabbametaṃ, dhammasabhāvo esoti dassento ‘‘esa ca sabhāvo’’tiādimāha. Tattha vattamānānanti paccuppannānaṃ. Yanti idaṃ ‘‘vattabbatā’’ti iminā sambandhiyamānaṃ ‘‘yā’’ti itthiliṅgavasena vipariṇāmetabbaṃ. Yathātiādinā tamevatthaṃ udāharaṇadassanena vibhāveti.
473-477. 于先前之处，蕴名谓之无色，如经释：「不应如蕴以缘生故而接受之」。但由于得到堆积之色故存在，此语反驳「仅短暂业果通知」之说。为阐明何以未说，坚称「确实非然」等，又以譬喻详明。以起缘依缘性而言，谓因缘及所依缘起。又以业果依缘性为显现，故谓「业亦当依起缘而转」。所谓二因缘，即业与起缘之因缘。二因缘相反，表现为不相依存，故见现象中有一因缘并非依托另一。正如所示，应显不等性，谓「现存……相合所说」等。业与起缘因缘差别了一半，表现为微小不连贯。盖因相对相反所言。已言相对，何故同题亦有起缘与所依因缘？此非疑问，欲示法性：谓「法性是此」等。有当现前之意，并将「应现之因」语中的阴性「应」改作阳性。正如等语，以此譬喻加以说明。
§478-483
478-483. Yaṃ viññāṇaṃ adhipatipaccayo na hoti, taṃ anāmaṭṭhādhipatibhāvaṃ daṭṭhabbaṃ. Vatthussa vasenāti hāpetabbassa vatthussa vasena.
478-483. 若识无主宰因缘，则应当见其非主宰依缘之相。所谓「适用察验之应题」是指应于析验应付之题。
§484-495
484-495. Arūpindriyāni rūpānaṃ paccayattena labbhantīti yojanā. Yadipi evaṃ vuttaṃ rūpindriyānaṃ arūpānaṃ paccayattañca labbhatīti āha ‘‘cakkhādīni ca pana cakkhuviññāṇādīnaṃ labbhantī’’ti. Taṃsamānagatikāti vīriyena samānagatikā maggapaccayatāya.
484-495. 无色根以色之因缘而得，此为联结。又言「眼等根由眼识等而得」，谓其相同流转者，以精进而能致道之相合依缘也。
§511-514
511-514. Vippayuttamūlake ‘‘dasame kusalādayo cittasamuṭṭhānāna’’nti idaṃ pavattivasena aṭṭhakathāyaṃ vuttanti āha ‘‘paṭisandhiyaṃ pana ‘khandhā kaṭattārūpānaṃ vatthu ca khandhāna’nti idampi labbhatī’’ti. Tassa dassanavasenāti tassa vatthussa dassanavasena, na anavasesato paccayadhammassa dassanavasena. Tenāha ‘‘khandhā ca vatthussāti idampi pana labbhatevā’’ti. Na vajjetabbānīti tesampi paccayuppannabhāvena yojetabbattā.
511-514. 对断绝相非联属根本者，谓「第十正行如净善心起种」等，以此流转故注释中说：「转续为'蕴、成就等有堆积’时，即应得此」。其显现是对根本呈现，而非对无间断因缘呈现。故言「蕴与根本相同结成」等。不可说彼等皆随现起而相连。
§515-518
515-518.Arūpavatthārammaṇamahābhūtaindriyāhārānaṃ paccayadhammānanti attho. ‘‘Āhārindriyapaccayā cā’’tipi pana vattabbaṃ. Kasmā? Na hi indriyāhārānaṃ vasena sahajātādayo labbhanti, indriyāhārānaṃ pana vasena indriyāhārapaccayāva labbhanti. ‘‘Sahajātaṃ purejātaṃ pacchājātaṃ āhāraṃ indriya’’nti hi uddisitvā atthipaccayo vibhattoti. Keci panettha ‘‘āhāraggahaṇena kabaḷīkāro āhārova gahito, indriyaggahaṇena ca rūpajīvitindriyameva, sesāhārindriyāni sahajātādīsveva antogadhāni katāni. Yāni tadantogadhāni, te sandhāya aṭṭhakathāyaṃ ‘arūpavatthārammaṇamahābhūtaindriyāhārānaṃ vasenā’ti ettha indriyāhāraggahaṇaṃ katanti ‘sahajātapurejātapacchājātapaccayā labbhantī’ti vutta’’nti vadanti.
515-518. ‘‘无色之缘食及大元素根之缘法’’是此义。又言「亦应说为感官缘」。何以？因无因缘而无初生色根故，感官缘依缘则有感官缘缘。所谓“先天后天以后之食印感官”，此处所说为义因之分别。有些注中谓：“食缘之把持为粗恶食，感官缘把持为色根本，余食感官缘皆视为初发内缘。”基于此内缘等，注中称“无色缘食及大元素感官缘之间”，故谓把持感官缘，依初生等因缘而得。
Tattha arūpānaṃ sahajātapacchājātāhārindriyapaccayabhāvo yathārahaṃ veditabbo. Vatthu sahajātaṃ purejātañca, ārammaṇaṃ purejātameva, abhiññāñāṇassa pana kadāci sahajātampi ārammaṇapaccayo hotiyeva. Sahajātaggahaṇena panettha sahajātapaccayabhūtova gayhati, so ca ekuppādādilakkhaṇayuttovāti yo dhammo sahajāto hutvā ārammaṇaṃ hoti, na so idha adhippeto. Yadi sahajātopi ārammaṇaṃ hoti, kasmā pāḷiyaṃ tathā na vibhattanti? Ekakalāpapariyāpannassa ekuppādādilakkhaṇayuttassa bhinnakalāpapariyāpannato saṅkaramocanatthaṃ. Apica appacurabhāvato apākaṭabhāvato ca taṃ na gahitaṃ . Tatoti navamatoti attho, na dasamatoti adhippāyo. Na hi ekādasame adhipati atthīti. Tathā cuddasameti ettha tathā-saddena vatthuggahaṇena cakkhādivatthūnipi gahitānīti imamatthaṃ upasaṃharati. Tadevāti ārammaṇameva.
这里应当如实理解无形法中，缘于同类性质、同类出世、感官作用等的相依关系。关于事物缘起，先有本性（同生），后有次生（后起），根本的缘起是由先行缘起而来，俱生缘起偶尔也会成为次生缘起的条件。所谓同生缘起的规定，是指这个法虽为同时生起，具有同时产生的特征，既非法主，也不是现行的主宰者。如果即便是同生法也能成为条件，为何巴利文中却不这样分开说明呢？这是由于同生法本身统一且具同时产生特征，故分割会导致混乱。再者，由于巴利文强调快速难察，不宜用不严谨的方式表达。因此第九指的是含义，而非第十。第十一并非主要内容。第十二说法这里就如同论及「法之对象、眼等之对象」时的收束，总结意在此。这里所谓的即是指缘起的「对象」本身。
§519
519.Sahajātāni viyāti sahajātapaccayasahitāni viya ghaṭanāni. Sahajātenāti sahajātapaccayena. Tānīti ‘‘pakiṇṇakaghaṭanānī’’ti vuttaghaṭanāni. Yāni hi sahajātapaccayena na yojitāni, tānettha pakiṇṇakaghaṭanānīti vuttāni. Purejāta…pe… vasenāti ettha ayaṃ yojanā – purejātassa pacchājātassa āhārassa indriyassa ca sahajātena aññamaññañca sāmaññavasena, tesaṃyeva sahajātena aññamaññañca asāmaññavasena cāti vuttaṃ hoti. Yathā purejātassa pacchājātassa ca sahajātena asāmaññaṃ bhinnasabhāvattā, tato eva āhārindriyānampi tena asāmaññaṃ, evaṃ purejātādīnaṃ catunnampi aññamaññaṃ asāmaññaṃ bhinnasabhāvattā. Evaṃ asāmaññavasena asamānatāvasena yathāvuttāni ghaṭanāni vippakiṇṇāni. Yathā pana sahajātapaccayadhammā arūpakkhandhādayo teneva sahajātapaccayatāsaṅkhātena mithūnaṃ samānabhāvena aññehi asaṃkiṇṇā attano paccayuppannānaṃ paccayo hontīti asāmaññavasena tesaṃ pavatti, evaṃ purejātādipaccayadhammāpīti tesaṃ sahajātena aññamaññañca yathāvuttassa sāmaññassa asāmaññassa ca vasena tāni ghaṭanāni vippakiṇṇānīti pakiṇṇakāni vuttāni. Evaṃ sante sahajātānampi ghaṭanānaṃ pakiṇṇakabhāvo āpajjatīti? Nāpajjati, tesaṃ sahajātatāya eva avippakiṇṇabhāvasiddhito. Tena vuttaṃ ‘‘sahajātaṃ aggahetvā vuttāni pakiṇṇakāni nāmā’’ti.
所谓同生法，是指带有同生缘起的事物现象。所谓「事物」意为已经被说为「混杂的现象」。那些不由同生缘起联合生成的，就被称为混杂现象。所谓先生法，是指那些与同生本质既相关又共存的现象，但又各有差异，不完全相同并伴有不同的特征。比如先生法与后生法，因本质不同而互不相同，因此食物、感官等相续法也表现出不同的性质。因而这四类事物彼此因差别而形成差异现象。以不平等和异类方式存在的被称为混杂现象。然而对于同生缘起的法，如无色蕴等，则因彼此同类及同时缘起的性质，其相依条件是通过同类产生、同类条件化而形成配偶和共同的基础，互为条件。因此这些同生法与先生等依止法，彼此因同类和共约的性质保持分离。基于此，不同缘起法的混杂性质不能产生于同生法，它们的不同缘起本质决定了不会混杂现象。因此说「同生法被排除在混杂名之外」。
Tānīti pakiṇṇakaghaṭanāni. Kusalavipākāti kusalā ca vipākā ca, ye abhinnalakkhaṇā hutvā kusalasabhāvā vipākasabhāvā cāti attho. Evaṃsabhāvañca ekaṃ aññindriyamevāti āha ‘‘idaṃ…pe… labbhatī’’ti. Nanu ca saddhindriyādivasenapi ayamattho labbhatīti? Tesaṃ kiriyasabhāvatāpi atthevāti. Dukkhanti cetasikadukkhaṃ. Tenāha ‘‘akusalamevā’’ti. Vipākassa dukkhassāti yojanā. Tena vuttaṃ ‘‘ajhānaṅgattā’’ti. Akusalavipākakiriyāti vicikicchācittapañcaviññāṇakiriyāmanodhātūsu pavattanato akusalavipākakiriyāva hoti cittaṭṭhitīti attho. Yasmā akusalavipākāti evamatthe gayhamāne dukkhassa cittaṭṭhitiyā ca vasena yathā jhānesu, evaṃ aññesaṃ vasena aññesu ca na labbhati, tasmā akusalassa vipākāti evamatthe gayhamāne dukkhindriyassa vasena indriyesu labbhatīti dassento āha ‘‘akusalassa…pe… labbheyyā’’ti. Imasmiṃ kusalattike vipāko vipākābyākatamicceva gayhati, na akusalādipadehi visesetvāti imamatthaṃ dassento ‘‘kusalavipākā…pe… natthī’’ti āha.
所谓混杂现象，是指善果与善行、恶果与恶行这两者之间的相互关系。这里的意义是，善行与善果的性质不相同，善事为行，果报为果，因此也称其本质不相同。如经文称「只有此一识根属于所有」，又例如顺贼与逆馏的比喻。若固执仅借言辞来看，难免误解。所谓果报的痛苦，是指心所生苦，因此称为恶果。关于恶行的果报，有经文称其为『无所依止』。这是指由涉五阴心所，迷惑贪着导致的恶行果报，如心所的种种波动，即为恶行的果报。因为恶行果报即痛苦的心理基础和诸心所如禅定中各支的条件相同之故，它们在其他条件下难以得到。由此讲明，恶行的果报即是由痛苦支配的心理，而这种心理影响感官，乃至恶行果报便显现为感官的痛苦感受。因此，有经文说「恶果可得」。在此，善果的可得状态仅在善境界显现，不及于恶果的不同阶段，特指「善果无可得境界」。
Pañhāvārassa ghaṭane anulomagaṇanā niṭṭhitā. · 问之配合中的顺数已毕。
Paccanīyuddhāravaṇṇanā反向摄取释
§527
527.Nahetupaccayenāti ettha na-kāro aññatthoti dassento ‘‘hetupaccayato aññena paccayenā’’ti āha. Aggahitaggahaṇenāhi sahajātādisaṅgahavasena aggahitānaṃ gahaṇena. Aṭṭha hontīti imissā pāḷiyā āgatā ārammaṇādayo aṭṭha paccayā honti. Tesūti aṭṭhasu paccayesu. Tīhīti ārammaṇasahajātaupanissayapaccayehi. Dvīhīti ārammaṇapaccayaupanissayapaccayehi. Tasmiṃ tasmiṃ paccayeti tasmiṃ tasmiṃ hetuādike paccaye. Tato hetuādipaccayato. Yathāyogaṃ yojetabbāti yasmiṃ paccaye paccanīyato ṭhite ye paccayā anulomato yojanaṃ labhanti, te yojetabbāti attho.
“无因缘”指这里所说的「非对象而是其他对象」，就是说“因缘之外还有其他条件”。所谓“主体联合”是指以同生法等为集中之物，称为主体的联合经由抓持。这里说：「有八个缘。」这八个缘是此巴利文经中出现的对象、起因等八种缘。说「其中八种缘中」。说“三者”指的是对象缘、同生缘和依止缘。说“两者”是指对象缘和依止缘。在缘中，有起因等条件。因此说在某一缘起下，条件能正当相应，称为“可以联合”。
Dvinnanti anantarūpanissayassa pakatūpanissayassāti imesaṃ dvinnaṃ. Vatthupurejātassa vasena purejātaṃ ārammaṇapurejātassa ārammaṇena saṅgahitattā. Aññissā cetanāyāti nānākkhaṇikakammapaccayabhāveneva pavattāya cetanāya. Arūpāhārā apariccattasahajātabhāvā eva āhārapaccayo honti, rūpāhāro ṭhitippattoyevāti vuttaṃ ‘‘sahajātato aññassa kabaḷīkārāhārassa vasena āhāro’’ti. Sahajātato aññassāti ca idaṃ arūpāhāranivattanatthaṃ vuttaṃ, na kabaḷīkārāhāravisesanivattanatthaṃ tādisasseva tassa abhāvato. Na hi rūpāhāro sahajātapaccayo hoti, nāpi purejātapaccayo hoti . Yathā sahajātānaṃ sahajātapaccayo na hoti, evaṃ purejātānaṃ pacchājātapaccayo na hoti, pacchājātānañca purejātapaccayo na hoti. Kasmā? Tādisassa paccayalakkhaṇassa abhāvato. Yesañhi yo janako, na tehi tassa sahajātatā atthi, nāpi purejātatā purejātapaccayalakkhaṇayuttā, pacchājātapaccayatāya pana vattabbameva natthi rūpadhammattā. Upatthambhakattepi eseva nayo, tasmā sahajātādividhuro eva tassa paccayabhāvo veditabbo. Teneva hi ‘‘sahajātaṃ purejātaṃ pacchājātaṃ āhāraṃ indriya’’nti ettha rūpajīvitindriyaṃ viya rūpāhāro visuṃ gahito. Tathā cāha ‘‘rūpāhāro…pe… āhārapaccayova hotī’’ti. Sahajātato purejātato ca aññassa rūpajīvitindriyassāti ettha rūpāhāre vuttanayeneva attho veditabbo.
所谓“两个”指的是“相依无间缘”和“明了相依缘”这两者。这里所说的“物”的先生法，因存在先生法缘起，依止先生法缘起，故被联合。所谓“他意”是指多种瞬间因果律形成的意。无形的食物因缘系于自然性，故食物作缘起。形色食物则是因身心之存续而生，因此经文云“由同生法，缘于他形色食物”，表明无形食物因缘有其自然成分，而非仅限特殊食物差色的成因。形色食物亦非同生因缘。先后生缘起法之间亦无同生关系，先后生之间亦无此种关系，因为缺乏此类缘起性质。若生父不是这些条件的缘起，则无所谓先后生缘次。由于如是缘起的缘故，应知这里说的是同生、先生、后生、食物及根五者的不同缘起条件。这里以形色食物为例，表示同类根生的形色食物缔合之理。
Evañca katvāti purimapurimehi asaṅgahitasaṅgaṇhanavasena pacchimapacchimānaṃ gahitattā tathā rūpāhārassa jīvitindriyassa ca vasena idha āhārindriyapaccayānaṃ gahitattāti attho, aññathā ‘‘āhārapaccayena paccayo, indriyapaccayena paccayo’’ti vattabbaṃ siyāti adhippāyo. Tenevāha ‘‘ārammaṇa…pe… icceva vutta’’nti. Tadaññābhāvāti tato ārammaṇādipaccayato aññassa idhādhippetakammādipaccayassa kusale abhāvā. Tasmāti yasmā ārammaṇato aññesaṃ dvinnaṃ vasena upanissayo vutto, tasmā ‘‘ārammaṇādhipati ārammaṇapaccaye saṅgahaṃ gacchatī’’ti vattabbaṃ, na ārammaṇūpanissayeti adhippāyo. Yadi evaṃ kasmā parittattikapañhāvārapaccanīye ārammaṇaṃ na vuttaṃ. Upanissayena hi asaṅgahitatte taṃ vattabbameva siyāti codanaṃ sandhāyāha ‘‘yaṃ panā’’tiādi. Tattha purimehi asaṅgahitavasena vuttānanti purimehi paccayehi asaṅgahitavasena vuttānaṃ pacchimānaṃ paccayānaṃ. Saṅgahitavivajjanābhāvatoti attanā samānalakkhaṇatāya saṅgahitassa paccayassa vivajjanābhāvato, vivajjane kāraṇaṃ natthīti attho. Upanissayato aññārammaṇābhāvatoti appamāṇo dhammo appamāṇassa dhammassa ārammaṇaṃ honto ārammaṇūpanissayova hoti ārammaṇādhipatibhāvatoti attho. Yathā ārammaṇe gahite ārammaṇūpanissayo gahitova hoti balavārammaṇabhāvato , evaṃ ārammaṇūpanissaye gahite ārammaṇaṃ gahitameva hoti taṃsabhāvattāti tattha taṃ visuṃ na uddhaṭanti daṭṭhabbaṃ. Tenāha ‘‘na pana ārammaṇūpanissayassa ārammaṇe asaṅgahitattā’’ti.
因此所述乃是表明先前与后继因缘间缺乏联合结合作用，先后次第依次连接，故由形色食物及根之缘起的食物感官条件被成立。换言之，食物因缘为条件，根缘为条件，这里是综述方式，应当这样说才是合理的。因无知故，即起条件对他缘之无知，导致从对象等条件无法生起他缘善法。由此，当提相依禀赋缘中，应说“对象为主、对象为条件而形成紧密结合”，而非“对象为近缘条件”的主张。如因另一缘不能成立而起无依赖便为无成立。因这一性质无分离力，因此对象条件与对象缘构成全部。以此说明“对象与根条件的结合无分离”，非其他说法。
Pacchājātaāhārānanti attano paccayuppannato purejātakāyato pacchājātānaṃ arūpāhārānaṃ. Te hi attanā sahajātaarūpadhammānaṃ taṃsamuṭṭhānarūpadhammānampi sahajātaatthipaccayā honti, purejātānaṃ pana vatthūnaṃ pacchājātaatthipaccayo. Pacchājātindriyānanti pacchājātānaṃ arūpindriyānaṃ. Sesaṃ āhāre vuttanayena yojetabbaṃ. Yasmā ete āhārindriyā yasmiṃ khaṇe purejātaatthipaccayaṃ labhanti, tasmiṃyeva khaṇe taṃtaṃpaccayuppannānaṃ sahajātaatthipaccayo pacchājātaatthipaccayo ca honti, tasmā vuttaṃ ‘‘sahāpi atthiavigatapaccayabhāvo hotī’’ti. Tiṇṇanti sahajātādīnaṃ tiṇṇaṃ. Chahi bhedehīti visuṃ gahitehi sahajātādīhi pañcahi yathārahaṃ ekajjhaṃ gahitabhedena cāti chahi atthipaccayabhedehi. Ekekaṃ saṅgahetvāti atthipaccayalakkhaṇaṃ avigatapaccayalakkhaṇañca visuṃ visuṃ chahi bhedehi saṅgahetvā vuttaṃ.
后生食者者，谓从自身因缘而生起的，先已生了的色身而后生起的非色食者。此等由自身同生的非色法与由自身同生的色法彼此因缘相互成为条件，先已生色法的事物为后生因缘。所谓后生根，即后生的非色根。其余的食，根据教中说法应当归纳。由此缘知，这些食根于一时得先已生色法作条件，在同一时刻，彼此因缘所生的同生因缘及后生因缘亦相随存，故云‘同生亦有非定因缘之状’。所谓‘三’者，为包括同生等三者。所谓‘六别’，即以六种聚合的同生诸法和五种确切的不生因缘相别，合计六种因缘分别。谓分别集合一者，究竟因缘标志和无定因缘标志，依此诸别，分为六类，逐一聚合而成。
Ajjhattikabāhirabhedatoti vattabbaṃ cakkhādīnaṃ jīvitindriyassa ca adhippetattā, saparasantānikānañca indriyānaṃ anadhippetattā. Nissayapurejātavippayuttaatthiavigatānaṃ purejātabhūtānanti adhippāyo. Tesañhi purejāte saṅgaho. Tadekadesassāti ārammaṇekadesassa, ārammaṇādhipatiārammaṇūpanissayānanti attho. Tesanti nissayādīnaṃ. Upanissayādīsūti upanissayapurejātapaccayādīsu. Taṃ pana purejātabhūtaṃ ārammaṇaṃ. Tatthāti upanissayapaccayasaṅgahe. Yathāvuttanayo cettha ekantena gahetabboti dassetuṃ ‘‘atha panā’’tiādi vuttaṃ.
内外区别者，应说为眼等诸根及生命根的随有、无随。离开先已生之依他起因法、非定因缘之定法者，称为先已生所依之存在。此中所说先已生聚合，谓为标的中所示聚合。所谓某一处者，即以对象某一处，为对象之主、对象所依者。此谓之所谓依他等因缘。依他等者，谓依他起、先已生因缘等。彼之前已生法即为标的中所示聚合。依教说法，此处必以单一聚合为要，故说“且当如是”，以表明“然而”之意。
Eva-saddo ānetvā yojetabbo, aññathā tesu pañhesu ekasabhāvatova paccayassa āgamanaṃ vuttaṃ siyā. Tenāti ‘‘ekovā’’ti avadhāraṇena aggahitena. Tesūti sahajātapurejātapaccayesu. Ukkaṭṭhavasenāti ‘‘eko dve’’tiādinā vuttaukkaṃsavasena. Te te paccaye saṅgahetvāti te hetuādipaccaye sahajātādipaccayehi saṅgahetvā. Dassitapaccayaparicchedoti soḷasādibhedena saṅgahetvā dassitapaccayaparicchedo.
以此语声先摄聚合，或有异说，仅为一会中，依因缘而入之。所谓“唯一”，以集结之意理解。谓此处说之因缘包括同生、先已生因缘。所谓激发言语，乃指“一者二者”等。诸因缘聚合者，即将起因等同生因缘等聚合。所谓示现因缘划分，以十六种诸别聚合所成的示现因缘划分。
Pabhedaparihānīsūti sahajātapaccayādīhi saṅgahitapaccayappabhede taṃtaṃpaccayapaṭikkhepe pañhāparihāniyañcāti attho. Nahetupaccayāti iminā hetupaccayato aññe paccayā gahitāti katvā vuttaṃ ‘‘nahetupaccayāti ettha labbhamānapaccaye sandhāya vutta’’nti. Evañca katvāti sabbapaccanīyasādhāraṇalakkhaṇavasena vuttattā eva na vattabbaṃ siyā, na hi hetupaccaye paccanīyato ṭhite hetudhammo hetussa dhammassa sahajātapaccayena paccayoti sakkā vattuṃ. Vīsati paccayāti hetupaccayena saddhiṃ vīsati paccayā. Parihānīyaṃ vitthārakathaṃ dassentoti yojanā.
去分离者，谓同生因缘等所聚合因缘分离，即舍去彼此因缘所分别之疑惑与破坏。所谓非因缘，谓由此因缘外，取他因缘，以说“非因缘”，明所取对象。教中有言：“非因缘在此乃为考虑所凭之因缘。”如此言说，即以普遍因缘标志言之，非应单独言此，缘于因缘理论中，不当言因缘中因缘法立于因缘所缘之因缘，故不能以同生因缘作因缘言。二十因缘者，谓二十因缘为因缘。详破坏事宜详解释明。
§528
528.Tehi tehi paccayehīti sahajātapaccayādīhi tehi tehi saṅgāhakabhūtehi paccayehi. Te te paccayāti saṅgahetabbā aññamaññapaccayādayo hetupaccayādayo vā te te paccayā. Aññesaṃ abhāvaṃ sandhāya vuttaṃ, na tesaṃ sabbesaṃ sambhavanti adhippāyo. Tenāha ‘‘na hī’’tiādi. Tattha dveyevāti ārammaṇādhipatiṃ apanetvā āha. Abyākatassapīti pi-saddena na kevalaṃ kusalasseva, atha kho abyākatassapīti kusalaṃ sampiṇḍeti.
於诸诸因缘者，谓同生因缘等诸摄聚因缘。诸为因缘者，乃彼此之间之因缘起者、他因缘等是也。为无者者，谓考虑到无之他因缘等，谓非皆有从缘起故而有依赖。故言“不然”等句。谓此二者，已达对象主。谓“未说者”，以否定语指非纯善，然“未说者”包含有善。
§530
530.Tena saddhinti vatthunā saddhiṃ. Suddhānanti kevalānaṃ vatthunā vinā ca gahitānaṃ kusalakkhandhānaṃ. Yadipi vatthunā saddhiṃ sahajātaṭṭho natthi, nissayādibhāvo pana atthevāti dassento ‘‘vatthunā panā’’tiādimāha.
以此信故，谓依物起。所谓纯净者，即仅于纯净诸物，不混染者。虽无纯净同生阶段，然说先已生之依他起之状，谓曰“唯依物”诸语。
Sahajātapurejātapacchājātaāhārindriyānaṃ atthipaccayena saṅgahetabbattā sahajātādīhi saṅgahetabbānaṃ taṃsaṅgaho sukaroti dassetuṃ upanissayena saṅgahetabbānaṃ saṅgaho vuttanayo evāti vuttaṃ ‘‘catūsu sabbapaccaye saṅgaṇhitvā’’ti. Kammaṃ pana sahajātūpanissayehi asaṅgahetabbatāpi atthīti sarūpato gahitaṃ, aññathā ‘‘tīsu paccayesū’’ti vattabbaṃ siyā. Missakāmissakassāti sahajātapurejātādibhāvehi missakassa tathā amissakassa ca. Vuttamevatthaṃ vitthārato dassetuṃ ‘‘na hī’’tiādi vuttaṃ. Tenāti atthipaccayavibhāgasaṅgāhakānaṃ sahajātādīnaṃ gahaṇena. Sabbapaccayānaṃ…pe… hotīti iminā ‘‘imasmiṃ pana paccayuddhāre’’tiādinā vuttopi paccayasaṅgaho idha atthato dassitoyevāti imamatthaṃ dasseti.
同种出生者、前世同生者、后世同生者，作为触及各根之作用的前提条件，必须被聚合在一起。由此而说，诸同生的聚合很难为众生所现见。以相依为前提条件而须聚合者，又称为依前提条件而须聚合者。此依前提的聚合者，乃通过依凭而须聚合者，所谓聚合者即此。说道『在四种诸全前提条件上，并集』，此即明说。业者却因同种前提等而不须聚合亦是有义的，唯独须在三种前提上加以说明为宜。所谓可错与不可错，乃因同种、前世、后世等存在有误及无误之别。为详明所说，用『不可』字头等加以解释示现。由此述说诸依前提分类聚合，其义由同种等聚合所现。由此在诸全前提中成立所谓『在此一切前提维持中』之说法，亦因而由此处本义而表明。
Nissayokasmā na vutto? Sahajātanissayo purejātanissayoti hi sakkā vibhajitunti adhippāyo. Vippayutto vā kasmā na vutto? Purejātavippayutto pacchājātavippayuttoti vibhajituṃ sakkāti attho. Yaṃ missakāmissakabhāvaṃ manasi katvā ‘‘avattabbattā’’ti vuttaṃ, taṃ dassento ‘‘nissayo tāvā’’tiādimāha. Visesitabbo ‘‘vippayuttapaccayena paccayo’’ti avisesena pāḷiyaṃ vuttattā. So viyāti atthipaccayo viya, nissayapaccayo viya vā atthipaccayavisesābhāvena vippayuttapaccayo na vattabbova. Dvinnaṃ paccayānaṃ viya pabhedasabbhāvatoti dassento ‘‘sahajātapurejātānañcā’’tiādimāha. Tathātiādinā vuttamatthaṃ pāḷiyā samatthetuṃ ‘‘vakkhatī’’tiādi vuttaṃ. Tattha maggaphaladhammānaṃ maggaphalataṃsamuṭṭhānarūpavasena sahajātaatthipaccayo tesaṃyeva purejātacatusantatirūpavasena pacchājātaatthipaccayo vutto, na pana vippayuttapaccayabhāvo vakkhatīti yojanā. Soti vippayuttapaccayo.
为何不说依凭呢？所谓同种依凭、前世依凭，确可区分名之为前提。为何不说相离呢？因可将前世相离、后世相离加以区分，因此此意通达。于心识中意念可错与不可错的不同，而说为“不可回转”，为明示此意而说为依凭之谓。须特别说明“因相离的前提”，以区分巴利原文。此如因前提、依前提之差别而非应说为相离的前提。所谓二种前提之别，指说同种与前世以后等，因此言‘同种、前世等’等词。综上所述，为清楚表明巴利文之义而加以说明。于此，所谓道果诸法成就因之道果成就有无差别，举同种为本义促进前世前提，后世则为前提之后世义，不说为相离的前提，故此区别继述。确有相离的前提义。
Hetuādīnaṃ sahajātantogadhattā hetuādayo tabbisesā hontīti katvā vuttaṃ ‘‘sahajātapaccayo ca hetuādīhi visesetabbo’’ti. Soti sahajātapaccayo. Viruddhapaccayehīti sahajātapurejātassa sahajātādibhāvena viruddhehi paccayehi. Tenāha ‘‘uppattikālaviruddhehi paccayehī’’ti.
缘起等缘的共生依附特性被视为缘起之特殊性，故说：『同种前提亦当定其为缘起等之特殊缘』。确有同种前提。所谓相违缘，即因同种、前世等性质相违之缘，因此宣说为『与生起时间相违的前提』。
Paccanīyuddhāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 反向摄取释已毕。
Paccanīyagaṇanavaṇṇanā逆法计数的解释
Nahetumūlakavaṇṇanā以非因缘为根本的解释
§532
532.Adhipatipaccayādibhūto ārammaṇapaccayoti ārammaṇaārammaṇādhipatiārammaṇūpanissaye vadati. Te ca yasmā ārammaṇasabhāvā eva, tasmā vuttaṃ ‘‘parihāyatiyevā’’ti. Pannarasasūti dutiye sahajātapaccaye ‘‘hetupaccayo’’tiādinā vuttesu pannarasasu. Ekādasannaṃ vasenāti sahajātapaccayo, sahajātatāvisiṭṭhā adhipatinissayakammāhārindriyatthiavigatahetujhānamaggā cāti imesaṃ ekādasannaṃ vasena. Sahajāte antogadhā hetuādayo. Tasmiṃ paṭikkhitteti tasmiṃ sahajāte paṭikkhitte paccanīyato ṭhite. Anantogadhā sahajāte , ke pana teti āha ‘‘ārammaṇādhipatipurejātanissayādayo’’ti. Ārammaṇādiākārenāti ārammaṇapurejātanissayanānākkhaṇikakammādiākārena.
532.以主导前提等为缘起的对象前提，被称为对象的对象或对象的主宰于对象的依凭。缘起等本质同为缘起，故说『犹如消除一般』。十五数者，指十五个缘起，特以同种前提为准，其具备同种性质的主宰、依凭、行为、感官、对境、断除烦恼等禅定等路径。依附于同种前提中，反转缘起等的成立性。无限相违缘起中就此说：『对象、主宰、前世依凭诸类义』。所谓对象等因素，指对象、前世依凭等，及多种行为的缘起等依赖。
Tasmiṃ paṭikkhitteti tasmiṃ sahajātapaccaye paṭikkhitte. Ime vārāti sahajātaṃ purejātanti vissajjitavārā. Ete nissayādayoti sahajātatāvisiṭṭhe nissayādike vadati, na itare. Tenāha ‘‘yasmā ca…pe… paṭikkhepena paṭikkhittā’’ti.
于此反转，谓于同种、前世前提中有所反转者。以上称同种前提及前世前提为舍弃反转前提。因其特性而称为依凭等，并非他种。故此说：『因缘起反转，因缘被反转』。
Nissayādibhūtañca sahajātapaccayaṃ ṭhapetvāti etena ‘‘ṭhapetvā sahajātapaccaya’’nti ettha antogadhanissayādibhāvoyeva sahajātapaccayo gahitoti dasseti. Nissayādīti ādi-saddena hetuādīnaṃ saṅgaho daṭṭhabbo. Aññamaññapaccayadhammavasena pavattisabbhāvatoti aññamaññapaccayadhammavasena sahajātādīhi pavattisabbhāvato aññamaññe paṭikkhitte ‘‘kusalo kusalābyākatassā’’ti vāro parihāyati. Tesaṃ tesaṃ paccayuppannānanti idaṃ sāmaññavacanampi ‘‘aññamaññapaccayasaṅgahaṃ gatā’’ti vacanato aññamaññapaccayalābhīnaṃyeva gahaṇaṃ siyāti āsaṅkaṃ nivattetuṃ ‘‘kusalo ca kusalassā’’tiādi vuttaṃ. Samudāyabhūtoti catukkhandhasamudāyabhūto. Ekadesabhūtehīti tasseva ekadesabhūtehi. ‘‘Kusalo panā’’tiādi ‘‘naaññamaññapaccayena…pe… parihāyatī’’ti imassa aṭṭhakathāvacanassa samādhānavacanaṃ.
确立同种等依凭缓和前提者，称为确立同种依凭，此处揭示缘起、依凭等之汇聚。所谓依凭，即应观察缘起等之汇聚。因差别依赖而各自存在，因差别依存而彼此反转，故某些间不应视为相互依赖。因二种前提之别而说『同种、前世等的别类』。以此文义而说明巴利原文得以确立。于此，以道果诸法缘起果为依据，同种前提聚合为主，前世四连为体，亦即后世前提。并无相离前提之说。是一种对应相离前提的设说。所谓缘起等共生，以同种等前提聚合之道果果为主，其他依赖持之为辅，故而不谓相离。
Rūpakkhandhekadesova honti rūpāhārarūpindriyavasena, ‘‘ekantena vippayuttapaccayadhammehī’’ti vuttadhammā ‘‘te’’ti paccāmaṭṭhāti āha ‘‘teti te vippayuttapaccayadhammā’’ti.
色蕴之内仅有色，作为色、食、色根的缘，谓之“独一相离的缘法”，此义已宣说。“彼等”者是依此应答，谓之“三此缘法”也。
§533
533.Paccanīyagaṇanaṃ dassetunti vuttepi nanu paccayagaṇanameva dassitaṃ hotīti kassaci āsaṅkā siyāti taṃ nivattento āha ‘‘paccanīyavāragaṇanā hi dassitā’’ti. Balavakammaṃ vipākassa upanissayo hoti, itaraṃ kammapaccayo evāti āha ‘‘vipākassapi pana…pe… kammapaccayo hotī’’ti.
533.谓显示能计数者，已言及，却有人疑惑，认为只是缘的计数已显示，于是回转答曰：“当数缘者之类果已明。”又言，力为业反果之因，复有他业之因，故曰：“果报之生亦以业为因。”
Nahetumūlakavaṇṇanā niṭṭhitā. · 以非因缘为根本的解释终了。
§534
534.Paricchinnagaṇanānīti idaṃ na gaṇanāpekkhaṃ, atha kho vissajjanāpekkhanti āha ‘‘paricchinnagaṇanāni vissajjanānī’’ti. Paccanīyato ṭhitopi hetu nayānaṃ mūlabhāveneva ṭhitoti āha ‘‘hetumūlake’’ti, aṭṭhakathāyaṃ pana ‘‘nahetumūlaka’’micceva vuttaṃ.
534.所谓有限计数者，非期计数之义，乃指放逸之义，故曰：“有限计数者即放逸者。”虽居须数，实为因理之根基，故曰“因之根本”，而论中所谓“非因根本”乃误述也。
§538
538.Mūlaṃ saṅkhipitvāti sattamūlakaṃ aṭṭhamūlakaṃ navamūlakañca saṅkhipitvā. Dvīsūti ‘‘tīṇī’’ti vuttesu tīsu vissajjanesu purimesu dvīsu ‘‘kusalo dhammo abyākatassa, akusalo dhammo abyākatassā’’ti imesu. Tenāha ‘‘vipāko paccayuppanno hotī’’ti. Tatiyeti ‘‘abyākato dhammo abyākatassā’’ti imasmiṃ. Tesamuṭṭhānikakāyoti utucittāhārānaṃ vasena tesamuṭṭhānikakāyo.
538.谓根简约，乃将第七、第八、第九根合简。二处谓“三”，实指前三个放逸根中二：善法与无记法，恶法与无记法。故曰：“果报因缘而生。”第三者指“未记之法”，谓彼中未记之法。所显现身者，乃粗心所摄诸作用器身也。
§545
545.Etaṃ dvayaṃ sandhāya vuttaṃ, yathā arūpaṃ arūpassa, evaṃ rūpampi rūpassa vippayuttapaccayo na hotīti. Rūpābyākato arūpābyākatassāti idaṃ vatthukhandhe sandhāya vuttaṃ. Arūpābyākato rūpābyākatassāti idaṃ pana cittasamuṭṭhānarūpañcāti tesaṃ ekantiko vippayuttapaccayabhāvoti āha ‘‘sahajāta…pe… hotiyevā’’ti. Sahajātāhārindriyavasenāti sahajātaarūpāhārindriyavasena.
545.此中二者联说，如无色者不依无色所生，色亦不依色相生。所谓非色相生非无色相生者，是指物质蕴也。非无色相生非色相生，谓心蕴所集形态，与此独一相离因缘不同，故说“共生……具此性也”。共生者即共同生起之色食及色根。
§546
546.Ekamūlakekāvasānā anantarapakatūpanissayavasena labbhantīti idaṃ yathārahavasena vuttanti taṃ yathārahaṃ paṭikkhepāpaṭikkhepavasenapi dassetabbanti ‘‘atthipaccaye panā’’tiādi vuttaṃ. Purimesūti nārammaṇādīsu. Navāti ekamūlakāvasānā nava. Dveyevāti ‘‘kusalo dhammo abyākatassa, akusalo dhammo abyākatassā’’ti ime dveyeva.
546.谓一根一终，恒依非间断之缘得成，此喻如尘埃，虽如尘埃亦应视之为程阶相抵之故，所言“于有用之缘”等语。前者谓人间诸缘，第九谓九者之根。二者即善法与无记法，恶法与无记法，实为此二也。
Paccanīyavaṇṇanā niṭṭhitā. · 逆法的解释终了。
Anulomapaccanīyavaṇṇanā顺逆法的解释
§550
550.Imehevāti ‘‘kusalo kusalassa, akusalo akusalassā’’ti imehi eva samānā honti kusalāditāsāmaññena. Tena vuttaṃ ‘‘atthābhāvato pana na anurūpā’’ti. ‘‘Kusalo kusalassā’’tiādinā satipi uddesato sāmaññe yebhuyyena siyā vibhaṅge visesoti āha ‘‘yathāyogaṃ niddesato cā’’ti.
550.此处所谓“善者从善，恶者从恶”，所说的都是以善恶为基准的相同之处。故说“诸法利益之无相，亦不相应”。以“善者从善”诸句为例，合三义来明了同一事物：即依不同区分，谓“正当其理而加以说明”。
§551
551.Hetunāmanti hetu ca taṃ nāmañcāti hetunāmaṃ. Paccayanti tameva paccayabhūtaṃ sandhāyāti yojanā.
551.“缘者名为缘”，缘是此名。缘起彼而，彼即所缘者，此即缘缘相连的义理。
§552
552.Dvinnampi adhipatīnanti sahajātārammaṇādhipatīnaṃ vasena, taṃ ‘‘kusalaṃ kusalassa sahajātato ceva ārammaṇato cā’’tiādinā aṭṭhakathāyaṃ vuttanayeneva veditabbaṃ. Nārammaṇe sattāti sahajātādhipatissa vasena vuttaṃ, na sahajāte sattāti ārammaṇādhipatissa vasena vuttanti yojanā. Evanti yathā adhipatimhi vuttaṃ, evaṃ sabbattha sabbapaccayesu. ‘‘Tasmiṃ tasmiṃ…pe… uddharitabbā’’ti vatvā tassa gaṇanuddhārassa sukarataṃ upāyañca dassento ‘‘anulome…pe… viññātu’’nti āha.
552.“双重主宰”谓天性与所依物二者皆为主宰，此理即以“善法乃因天性与所缘缘起”为义，在注疏中以此断定。当说“非缘起之主”指依天性之主宰说，不指依所缘之主宰。此理如对主宰说，泛适于一切依缘。虽言“依此等……须举显之”，而欲示其在“顺缘理知”的难处，故云“应顺利而了知”。
Anulomapaccanīyavaṇṇanā niṭṭhitā. · 顺逆法的解释终了。
Paccanīyānulomavaṇṇanā因缘顺次注释
§631
631.Parihāpanagaṇanāyāti parihāpetabbagaṇanāya samānattañca na ekantikaṃ ūnatamabhāvassapi sambhavatoti adhippāyo. Tenāha ‘‘nahetunārammaṇadukassā’’tiādi. Tattha saddhiṃ yojiyamānena ūnataragaṇanena adhipatipaccayena parihīnāpīti yojanā. Saddhiṃ parihīnāpīti vā imasmiṃ pakkhe ‘‘adhipatipaccayenā’’ti itthambhūtalakkhaṇe karaṇavacanaṃ. Etanti lakkhaṇaṃ.
631.“反证计算”指计算应反证之事，而并非独是偏于片方或缺陷的事。由此得意“非缘起之主有难”。因“归于一切起主缘”之无漏计，得“反损”义。此“共同反损”者，是于本论段中“依主宰缘”作为固有标志的受用者所说。此即注疏所标之意。
Aṭṭhānanti anulomato aṭṭhānaṃ atiṭṭhanaṃ. Tiṭṭhantīti anulomatoti yojanā. Tesanti hetuādīnaṃ. Itaresūti yādisā adhippetā, te dassetuṃ ‘‘adhipatī’’tiādi vuttaṃ. Imāni dveti ‘‘kusalābyākatā abyākatassa, akusalāabyākatā abyākatassā’’ti imāni ca dve.
八处者，反顺理所执八处。所执乃顺理之处。此八处即因缘等诸元素。又分彼此等，依此列示，是为“主宰”等。此处论说二类：“善与非善生起事理”，“非善与非善生起事理”。此二义并说。
Nahetumūlakavaṇṇanā niṭṭhitā. · 无因根注释已毕。
§636
636.Hetuyāvuttehi tīhīti hetupaccayā vuttehi tīhi vissajjanehi saddhiṃ. Vārasāmaññameva vadati, na atthasāmaññanti adhippāyo. Tathā kamme tīṇīti hetuyā vuttānevāti cāti ‘‘kamme tīṇī’’ti ettha ‘‘hetuyā vuttānevā’’ti imasmiṃ atthavacanepi tathā vārasāmaññameva sandhāya vadatīti attho.
636.“因之说有三”，谓因缘说有三互依缘。此同义句谓“同一原因”。不是泛义之无意义。于此“业论三”“因缘说此”乃以此处义理及泛义通说而明白。
§644
644.Ekekamevāti ekekameva vissajjanaṃ.
「仅逐一」者，谓仅给出逐一的解答。
§650
650.Sakaṭṭhāneti attanā ṭhitaṭṭhāne. Tato paretarāti tato aggahitapaccayato paretarā paccanīyato. Nāhāre…pe… lābho hotīti āhārapaccaye paccanīyato ṭhite indriyapaccayaṃ, anulomato indriyapaccaye ca paccanīyato ṭhite āhārapaccayaṃ anulomato yojetvā yathā pañho labbhatīti attho. Tesūti āhārindriyesu. Dvidhā bhinnāni paccanīyato anulomato ca yojetabbabhāvena.
「于自身所处之位」者，谓在其自身所安住的位置。「比所取缘更进一步的逆顺」者，谓相较于前所取缘，更进一步转向逆观。「于食……（中略）……得益」者，谓将食缘置于逆观后，接续顺观根缘；又将根缘置于逆观后，接续顺观食缘，如此配合运用，以使问答得以成立，此乃其义。「于彼等中」者，谓于食与根二者之中。「因须以逆观与顺观两种方式配合运用，故分为两类」。
Paccanīyānulomavaṇṇanā niṭṭhitā. · 因缘顺次注释已毕。
Kusalattikavaṇṇanā niṭṭhitā. · 善三法注释已毕。
2. Vedanāttikavaṇṇanā2. 受三法注释
§1
1. Vedanāttike paṭiccādiniyamanti tikapadasambandhavasena paṭiccavārādīsu vattabbaṃ paṭiccasahajātaṭṭhādiniyamanaṃ na labhanti vedanārūpanibbānāni. Kasmā? Tikamuttakattā. Tathā paccayuppannavacanaṃ. Na hi sakkā vattuṃ vedanaṃ rūpaṃ nibbānañca sandhāya ‘‘sukhāya vedanāya sampayuttaṃ dhammaṃ paṭicca sukhāya vedanāya sampayutto uppajjatī’’ti. Tikadhammānanti vedanāttikadhammānaṃ. Tatthāti hetupaccayādīsu. Yathānurūpatoti vedanādīsu yo yassa vedanāya sampayuttadhammassa ārammaṇādipaccayo bhavituṃ yutto, tadanurūpato. Ārammaṇādīti ādi-saddena ārammaṇādhipatiārammaṇūpanissayādike saṅgaṇhāti.
1.【受三法组中「依……」等限定之语】——依据三法组词语的关联，在「依缘」等诸项中应当陈述的「俱生」等位的限定，受、色、涅槃三者皆无法获得。为何？因为它们超出三法组之外。「缘生之语」亦同此理。确实无法说：以受为所依，将受、色、涅槃三者合论，说「缘乐受所相应之法，与乐受相应者生起」。『三法组诸法』者，即受三法组诸法也。『于彼处』者，即于因缘等诸项之中也。『随相应地』者，即于受等诸法中，凡某法适合作为某受相应法之所缘缘等，即依其相应之方式也。『所缘等』——『等』字摄取所缘增上、所缘近依等诸项。
§10
10.Kusalattikepi parihīnanti idaṃ paccanīyaṃ sandhāya vuttaṃ. Rūpārūpadhammapariggāhakattāti idaṃ anādibhūtassapi sahajātassa ādimhi ṭhapane kāraṇavacanaṃ. Ādi-saddenāti ‘‘sahajātādayo’’ti ettha ādi-saddena. Yathārahaṃ ārabbha uppattivasena sabbe arūpadhammā ārammaṇādīnaṃ paccayuppannā hontīti vuttaṃ ‘‘paccayuppannavasena sabbārūpadhammapariggāhakānaṃ ārammaṇādīna’’nti. Ādi-saddena ārammaṇādhipatiārammaṇūpanissayādike saṅgaṇhāti. Tenāti ‘‘sabbārūpadhammapariggāhakā panā’’tiādivacanena. Sabbaṭṭhānikānaṃ…pe… dassitā hoti sahajātadassanenāti attho. Ekadesaparihānidassaneneva hi samudāyaparihāni dassitā hotīti. Sahajātādayoti vā ādi-saddena sabbaṭṭhānikā cattāropi dassitā hontīti. Sahajātamūlakāti sahajātapaccaye sati bhavantā na sahajātaṃ purato katvā pāḷiyaṃ āgatā. Tenāha ‘‘sahajātanibandhanā…pe… vuttaṃ hotī’’ti. So pacchājāto kasmā pana na parihāyatīti sambandho. Tatthāti yathāvuttāya parihāniyaṃ aparihāniyañca. Sahajātanibandhanehīti sahajātadhammanimittehi paccayabhāvehi idha paccayadhammahetuko vutto. Etthevāti parihāniyaṃyeva. Sā hi idha adhikatā. Sahajātanibandhanānameva parihānīti vutte ‘‘kiṃ sabbesaṃyeva nesaṃ parihānī’’ti āsaṅkāya āha ‘‘sahajāta…pe… dassitameta’’nti.
10.【善三法组中「失减」之语】——此乃针对相违项而说。『能摄取色与非色诸法』——此语说明：即便是无始以来之俱生法，将其置于首位的理由。『「等」字』——此指「俱生等」中之「等」字。依各自适当的方式，以生起之因，一切非色诸法皆以所缘等为缘所生，故说「以缘生义而摄取一切非色诸法之所缘等」。『「等」字』摄取所缘增上、所缘近依等诸项。『由此』——即由「然而，摄取一切非色诸法……」等语。【一切位者……乃至……由俱生之展示而显示之】——其义为：由部分失减之展示，即显示了总体之失减。即由展示一分失减，即已展示了全体之失减。『「俱生等」』——或谓「等」字亦展示了一切位的四者。『以俱生为根本者』——谓依俱生缘而生起者，并非以俱生缘为前提而出现于巴利圣典之中。因此说：「以俱生为纽带……乃至……已被宣说」。【然而，后生者为何不失减？】——此为文意之关联。『于彼处』者，即于前述之失减与不失减之中。『以俱生为纽带者』——以俱生法为缘由之诸缘，此处所说乃以缘法为因。『就于此处』——即就失减之中。盖此处以失减为主。说「以俱生为纽带者之失减」时，为遮止「莫非一切皆失减？」之疑虑，故说「俱生……乃至……此已被展示」。
§17
17.Nayadassanameva karotīti yathā ahetukakiriyacetanaṃ sandhāya ‘‘nahetupaccayā nakammapaccayā’’ti vattuṃ labbhā, evaṃ navipākapaccayātipi labbhā. Ahetukamohaṃ pana sandhāya ‘‘nahetupaccayā navipākapaccayā’’ti labbhā, na ‘‘nakammapaccayā’’ti. Tenāha ‘‘na ca paccayapaccayuppannadhammasāmaññadassana’’ntiādi.
17.【仅作方法之展示】——正如针对无因唯作思，可说「非因缘、非业缘」，同样亦可说「非异熟缘」。然而针对无因痴，可说「非因缘、非异熟缘」，但不可说「非业缘」。因此说：「并非缘与缘生法之普遍展示」等语。
§25-37
25-37.Yathā kusalattikaṃ, evaṃ gaṇetabbanti idaṃ yaṃ sandhāya pāḷiyaṃ nikkhittaṃ, taṃ dassetuṃ vuttaṃ ‘‘hetumūlakānaṃ…pe… nagaṇanasāmañña’’nti. Na hi kusalattike anulomapaccanīye gaṇanāhi vedanāttike tā samānā. Parivattetvāpi yojitāti ettha ‘‘nahetupaccayā napurejātapaccayā ārammaṇe eka’’nti ārammaṇaṃ paṭhamaṃ vatvā vattabbampi purejātaṃ parivattetvā paṭhamaṃ vuttanti vadanti. Tathā nahetupaccayā kamme tīṇīti idameva padaṃ parivattetvā ‘‘nakammapaccayā hetuyā tīṇīti vutta’’ntipi vadanti.
25-37.【如善三法组，应如此计算】——此语是为了展示巴利圣典中就此所陈列之内容而说：「以因为根本者……乃至……计数之共通性」。盖顺逆两门中，善三法组的计数与受三法组的计数并不相同。【对调后亦可配合】——此处，有人说：「非因缘、非前生缘，所缘中一」，是先说所缘，本应先说的前生缘被对调后置于其后才说的。同样，「非因缘，于业中三」——此句被对调后，亦有人说：「非业缘，于因中三，此已被宣说」。
§39
39.Taṃsampayutteti tena domanassena sampayutte. Domanassasīsena sampayuttadhammā vuttā. Saddhāpañcakesūti saddhāsīlasutacāgapaññāsu. Kattabbanti vā yojanā kātabbāti attho. Avasesesūti rāgādīsu. Pāḷigatidassanatthanti ‘‘evaṃ pāḷi pavattā’’ti pāḷiyā pavattidassanatthaṃ. Rāgādīhi upanissayabhūtehi. Anuppattitoti na uppajjanato. Taṃ pāḷigatiṃ tikantarapāḷiyā dassento ‘‘kusalattikepihī’’tiādimāha. Idhāpīti imasmiṃ vedanāttikepi.
39. 「连结」者，谓因彼忧悲而与之连结。言「由忧悲连结」者，谓依赖忧悲的特性而连结。所谓信、戒、净戒、布施、智慧五法，谓应当作、应当结合之理也。所谓断除余分别，是指断除贪等烦恼。所谓巴利字根中「evam pāḷi pavattā」是指巴利文中『如是流转』之义，因缘基于贪嗔等烦恼而起。所谓未生，谓未于此而产生。对此巴利字根，后巴利文注疏以曲折语在中间称之为「善于善法之先」等。此处以「idhāpi」即「在此」指此处这类感受之根本。
§62
62.Anaññattanti abhedaṃ. Sukhavedanāsampayutto hi dhammo sukhavedanāsampayuttasseva dhammassa hetupaccayena paccayo, na itaresaṃ. Esa nayo sesapadesu sesesu ca ‘‘tīṇī’’ti āgataṭṭhānesu. Tena vuttaṃ ‘‘sabbāni tīṇi suddhānaṃ tiṇṇaṃ padānaṃ vasena veditabbānī’’ti. ‘‘Pacchājātā arūpadhammānaṃ paccayo na hontī’’ti yuttametaṃ, purejātā pana arūpadhammānaṃ paccayā na hontīti kathamidaṃ gahetabbanti codanaṃ sandhāyāha ‘‘purejātā’’tiādi, purejātā hutvā paccayo na hontīti attho. Purimataraṃ uppajjitvā ṭhitā hi rūpadhammā pacchā uppannānaṃ arūpadhammānaṃ purejātapaccayo honti, na cāyaṃ nayo arūpadhammesu labbhati. Tena vuttaṃ ‘‘purejātattābhāvato’’ti. Tathā pacchājātattābhāvatoti yathā imasmiṃ tike kassaci dhammassa purejātattābhāvato purejātapaccayo na hontīti vuttaṃ, tathā pacchājātattābhāvato pacchājātā hutvā paccayo na honti, pacchājātapaccayo na hontīti attho. Na hi ekasmiṃ santāne kesuci arūpadhammesu paṭhamataraṃ uppajjitvā ṭhitesu pacchā keci arūpadhammā uppajjanti, yato te tesaṃ pacchājātapaccayo bhaveyyuṃ.
62.「无异」者，谓不分异。因乐受连结而生之法，其因缘亦唯缘乐受而生，非其他因缘也。此指词尾「三」之处，即「三种」之应证处。故言「诸三净音，应依三音结识」。言「后生非色法之因」为是正见，因先所生非色法并无因，故问「何故先生」即为解说。意谓成为『先生法』后，自然非色法不能作其因。已先生成立之色法，后得非色法为因，而非色法本无此因。故示「先生法不具」。同理「后生法不具」者，谓于其中三法中若有所先，则后不复具其因，故言后生法无因。实不在任何连续中，于非色法具先生成立之法后，后非色法自然随之发生，得其因缘。
§83-87
83-87.Avasesesu aṭṭhasūti ‘‘sukhāya vedanāya sampayutto dhammo’’tiādinā ekamūlakekāvasānā ye nava nava vārā ārammaṇapaccayādīsu labbhanti, tesu yathāvuttamekaṃ vajjetvā sesesu aṭṭhasu. Tīsvevāti suddhesu tīsveva sahajātakammapaccayo labbhati.
83-87. 关于断除余为八支，谓「与乐受连结之法」等，诸法皆有单源一终止。若于新新之日、具生缘起等，若如所说则归一计为余，在余中算称八。谓三净法中，乃自同类所生业因所起。
Vedanāttikavaṇṇanā niṭṭhitā. · 受三法注释已毕。
3. Vipākattikavaṇṇanā三、果报三法的解释
§1-23
1-23.Soyevāti akatasamāsehi padehi yo attho vuccati, soyeva attho vutto hoti.
1-23. 「谓根源」者，谓以未作合成语之语根谛义，谓此即为其义。
§24-52
24-52.Tanti taṃ vacanaṃ, taṃ vā kaṭattārūpaṃ. Yasmā cittasamuṭṭhānassa upādārūpassa yathā khandhe paṭicca uppatti, tathā mahābhūte ca paṭicca uppatti. Na hi tassa tadubhayaṃ vinā uppatti atthi, na evaṃ kaṭattārūpassa. Tañhi kammassa kaṭattā uppajjamānaṃ mahābhūte paṭicca uppajjati, tasmā cittasamuṭṭhānaṃ rūpaṃ upādārūpassa taṃ visesaṃ dassetuṃ tadeva vuttaṃ, na kaṭattārūpaṃ vuttanti imamatthaṃ dassetuṃ ‘‘khandhe paṭiccā’’tiādimāha. Yadipi kaṭattārūpaṃ ‘‘mahābhūte paṭicca cittasamuṭṭhānaṃ rūpaṃ upādārūpa’’nti ettha na gahitaṃ, vacanantarena pana gahitamevāti dassento ‘‘pavattiyaṃ panā’’tiādimāha. Evañca katvāti khandhe paṭicca uppattiyā abhāvatoyeva. Nāhārapaccayeti āhārapaccaye paccanīyato ṭhite. Tampīti kaṭattārūpampi. Ṭhitikkhaṇe kaṭattārūpassa āhāro upatthambhako hotīti katvā vuttaṃ ‘‘uppādakkhaṇe’’ti.
24-52. 「多」者，此言语之意，即依心生法之缘起及色法缘起，如于蕴中所生。此无此二者则不具成。因为此作合成语者，论连结生起时，因心生法之色法彼此依赖而起，故明此义曰「依蕴缘」。虽谓为作合成语，然意旨明了，谓成文间中义。因未有依此依赖而生，故此无食缘。谓作合成语亦是。于出世间生起时，其色法为食之辅助，故说「于生起瞬间」等。
Vipākattikavaṇṇanā niṭṭhitā. · 果报三法的解释完毕。
4. Upādinnattikavaṇṇanā四、所执受三法的解释
§51
51. Adhipatidhammoyeva lokuttaradhammesu nādhipatipaccayā uppajjatīti āha ‘‘nādhipatipaccayāti sayaṃ adhipatibhūtattā’’ti. Nanu adhipatidhammopi ārammaṇādhipativasena adhipatipaccayena uppajjatīti codanaṃ sandhāyāha ‘‘avirahitā…pe… dassetī’’ti. Avirahitārammaṇādhipatīsūti lokuttare sandhāyāha. Te hi nibbānārammaṇattā evaṃ vuccati. Pi-saddena ko pana vādo virahitārammaṇādhipatianekantārammaṇādhipatīsūti dasseti.
51. 「主导法」于世间法中，言无因主导之因，为曰『无因主导』。然主导法亦因先发起主导因缘而起，故问此义，即谓「利益确现」等。意谓无阻碍之缘起主导者，乃出世间中之谓。彼为涅槃缘故称之。以此义故，言「以梵音谁能释其多义，实为多义无碍主导缘起」也。
§72
72.Anupālanupatthambhanavasenāti jīvitindriyaṃ viya kaṭattārūpānaṃ anupālanavasena ojā tasseva kammajakāyassa upatthambhanavasena paccayo hoti, na janakavasenāti yojanā. Etasmiṃpana atthe satīti kammajakalāpe ojā tasseva kammajakāyassa upatthambhakavasena paccayo hotīti etasmiṃ atthe labbhamāne. Āhārantipi vattabbanti yathā jīvitindriyavasena ‘‘upādinnupādāniyo dhammo upādinnupādāniyassa dhammassa atthipaccayena paccayo’’ti vuttaṃ, evaṃ yathāvuttaāhārassapi vasena vattabbanti attho. Ettha ca yasmiṃ kalāpe kammajā ojā kadāci tasseva upatthambhanapaccayo hotīti ayamattho aṭṭhakathāyaṃ dassito. Yadi kammajā ojā ekaṃsato sakalāparūpūpatthambhanavaseneva pavattati, tathā sati imāya pāḷiyā virodho siyāti dassento ‘‘yadi ca…pe… hotī’’ti aṭṭhakathāvacanaṃ uddharitvā tattha dosaṃ vibhāvento ‘‘evaṃ satī’’ti āha. Tattha tanti taṃ vacanaṃ. Anajjhohaṭāya attano paccayato nibbattāya, paccayo cettha kammaṃyeva. Tenāha ‘‘sasantānagatāya upādinnojāyā’’ti.
72.“依缘扶持之力”者，如同生命根力一般，对于承担各种烦恼折磨的支持力量，同样地，力道亦成为行为之身得以维持支撑的条件，而非如生育之父母的缘故。在此意中，是指于行为集聚中，力道即是那维持行者身心的支撑条件。此义出现时，亦有饮食取用之理可引证，如以生命根力而言，曾说“存在非属取者的法，依存在非属取者之法得生存之缘”，饮食也可以同理推说其义。于此处，所谓行力何时作为维持的条件，皆为本注所揭示。若行力单独作为整体支撑之缘，则自身巴利语文中会有抵触，故引经文“若……则……”表达本注语句，逐一检验指出错误之处，最终总结“如此正确”。此语之论点，源于行力非来自外来，而是自他因缘所生，条件即是该行为之自身。所以说“因连续不断的执着生起而有此力”。
Ayampi pañho, na kevalaṃ pubbe vuttaāhāroyevāti adhippāyo. Uddharitabbo siyā, na ca uddhaṭo. Tasmāti etassa ‘‘vādo balavataro’’ti etena sambandho. Kasmā pana yathāvuttesu dvīsu pañhesu āhāro na uddhaṭoti āha ‘‘ajjhohaṭassā’’tiādi. Tattha dutiyapañhoti dukamūlake dutiyapañhoti yojanā. Dutiyapañho ca na uddhaṭoti etthāpi ‘‘ajjhohaṭassa…pe… abhāvato’’ti idaṃ ānetvā sambandhitabbaṃ. Itarassāti anajjhohaṭassa. Ajjhohaṭameva na anajjhohaṭaṃ, yathāvuttojanti adhippāyo. ‘‘Balavataro’’ti vatvā tassa balavatarabhāvaṃ dassento ‘‘na hī’’tiādimāha. Katipayālope ajjhoharitvā vasitvā ṭhitassa viya ajjhohaṭamattāhi maṇḍūkādīhi ajjhohārakassa sarīre visesādhānaṃ veditabbaṃ.
此亦属疑难之处，非仅在前文所说饮食问题上有所争议。应从整体提出，而非孤立而言。因此方说“论辩更强者”，与此有关。何以在所指出的两难疑问中说饮食非孤立，就舍“自起”一介词？这里，第二问是由苦生起的困惑，故称为促合。第二问仍非孤立，亦引述“自起不存在之因”，与此相关联。它他为非自起者，自起方为自起，如经中说。所谓“论辩更强”，是说显示其力量的含义，且说“不弱”、“不劣”等。以部分缺失为喻，依附如青蛙等自起之者身，便该认知自起者体内有特殊成分。
Idha vuttehīti imasmiṃ upādinnattike vuttehi. Ekamūlakadukatikāvasānapañhavissajjanehīti ekapadamūlakehi dukāvasānehi tikāvasānehi ca pañhavissajjanehi. Te pana ‘‘anupādinnupādāniyo dhammo upādinnupādāniyassa anupādinnupādāniyassa ca dhammassa atthipaccayena paccayo, anupādinnaanupādāniyo dhammo upādinnupādāniyassa anupādinnupādāniyassa anupādinnaanupādāniyassa ca dhammassa atthipaccayena paccayo’’ti evaṃ veditabbo. Idhāti imasmiṃ upādinnattike. Dutiyadukāvasāne viyāti dutiyadukāvasāne pañhavissajjane viya, ‘‘anupādinnupādāniyo dhammo upādinnupādāniyassa anupādinnupādāniyassa ca dhammassa atthipaccayena paccayo, sahajātaṃ pacchājāta’’nti etassa vissajjane viyāti attho. Ayañca attho tatiyapadamūlakesu dukatikāvasānapañhesupi labbhateva . Yadi pana te pañhā kusalattikepi labbhanti, atha kasmā tattha na uddhaṭāti āha ‘‘sukhāvabodhanatthaṃ pana tattha sahajātavaseneva vissajjanaṃ kata’’nti. Sahajātavasenevāti sahajātaatthipaccayavaseneva. Ekamūlakadukāvasānāti ‘‘kusalo dhammo kusalassa ca abyākatassa cā’’ti evaṃpakārā pañhā. Tattha kusalattike uddhaṭā. Idha pana imasmiṃ upādinnattike. Etehi yathāvuttehi vissajjanehi. Eko dhammoti eko vedanādiko paccayadhammo. Anekehīti sahajātapacchājātādīhi anekehi atthipaccayavisesehi. Anekesaṃ dhammānanti anekesaṃ paccayuppannadhammānaṃ. Eko atthipaccayoti idaṃ atthipaccayatāsāmaññato vuttaṃ.
此处所说“在此”即指该经文中所论论题。名为“一根两难菖蒲末五问之舍”，即关于单根、两难、三难菖蒲末的五种舍弃。所谓“一根”及“两难”及“三难”，乃依其基础分别进行舍弃。其义如是：“非依取者之法，是取者法及非取者法之法，乃取者非取者法及非取者非取者法之法的缘由”。此义须如此理解。这里的“在此”即针对该处非取者主题。第二个“两难”，如第五问舍弃的二难，意指双方相对。此义于第三问菖蒲末上亦显现。若这些问法对善法亦成立，何以非孤立？故说“为通达善法之故而作自然之舍弃”。所谓自然之舍弃，实则是自然之缘由。单根两难是“善法及其不明显的非有为法”，此等问题的认知如此。善法处则彼处孤立。此处指的是该非取者主题诸舍弃。所提“一法”，即指一感受等因法。所谓“多个”，意指有诸多缘起之特殊状态。多者乃指许多缘起生起的法。所谓单一之缘，是泛指缘的缘由。也就是在此，彼等缘由的共通性被称为缘之共性。
Idāni yathāvuttaṃ avuttañca atthipaccaye labbhamānaṃ visesaṃ vitthārato dassento ‘‘eko hī’’tiādimāha. Tattha ekoti atthipaccayavisesesu eko. Ekassāti tādisasseva ekassa. Aññathā hi eko dhammo ekassa dhammassa paccayo nāma natthi. Ekenevāti sahajātaatthipaccayeneva yathā okkantikkhaṇe vatthu. Tañhi attanā sahajātassa nāmassa sahajātaatthipaccayeneva paccayo hoti, na purejātādinā. Eko sahajātaarūpakkhandho anekesaṃ attanā sahajātānaṃ arūpakkhandhānaṃ ekena sahajātaatthipaccayena, anekehi sahajātapacchājātaatthipaccayehi yathākkamaṃ attanā sahajātānaṃ cittasamuṭṭhānarūpānaṃ purejātānaṃ tesamuṭṭhānikarūpānaṃ. Aneko purejātavatthurūpañceva sahajātaarūpakkhandhā ca ekassa arūpakkhandhassa yathākkamaṃ purejātasahajātaatthipaccayehi. Aneko arūpadhammo anekesaṃ sahajātaarūpadhammānaṃ purejātarūpadhammānañca sahajātapacchājātaatthipaccayehi. Aneko vā āhārindriyappakāro anekesaṃ rūpadhammānaṃ yathārahaṃ sahajātapurejātapacchājātāhārindriyavasena atthipaccayena paccayo hoti. Evaṃ paccayuppannānaṃ asamānattepi ayamattho sambhavati, samānatte pana vattabbameva natthi. Tenāha ‘‘samānatte paccayuppannadhammāna’’nti. Sahajātaṃ purejāteneva saha atthipaccayo hotīti sahajātaatthipaccayadhammo purejātaatthipaccayadhammena saheva atthipaccayo hoti. Yathā vatthunā purejātaatthipaccayaṃ labhantā eva kusalādidhammā sahajātānaṃ khandhānaṃ cittasamuṭṭhānānañca rūpānaṃ sahajātaatthipaccayo honti, tathā te purejātassa kāyassa pacchājātapaccayopi hontiyeva. Tenāha ‘‘pacchājātena cā’’ti. Atthipaccayo hotīti sambandho. Ayaṃ sahajātapacchājātānaṃ atthipaccayabhāvo paccayadhammānaṃ abhede eva icchito, na bhede. Tenāha ‘‘anaññadhammattena…pe… nānādhammatte’’ti.
现在对前文已述及缘起之特殊论点，进一步展开说明“单一”之意。所谓单一，是指缘起特殊中那一单的缘由。所谓“一”，正指彼般单一。否则，一法缘起于另一法无此名。正因如此，“单一缘起”是指自然生起之缘由。如刀割草时，单以其自然之名称为缘，非如先人姓名而称。单一自然外形聚合体，与许多自然而成的无形聚合体中，彼单一缘起对诸多自然而生的后续状态有缘。比如，有诸多前生存在的形象，亦有这些自然形态的聚合体，彼皆以彼对应的先后缘故存在。诸多前生形相，含有单一自然色形聚合体，如许多无形色法与多自然有色法，皆以对应的先后生缘故成立。又有众多饮食根缘，依多种色法，如前生、自然、后生之饮食根的缘故条件成立。由此，即使缘起法不同，缘之因果特殊差别存在，然并无共性存在。故言“没有共性”，是指缘生之法总体，并非详尽相同。
Idāni tassa nānādhammatte abhāvaṃ pāḷiyā vibhāvento ‘‘yadi siyā’’tiādimāha. Tattha eko atthipaccayabhāvo natthīti ekasseva paccayadhammassa vasena labbhamāno eko atthipaccayabhāvo natthi. Kasmā? Virodhato. Tena vuttaṃ ‘‘sahajāta…pe… na vutta’’nti. Evañca katvāti sahajātapacchājātānaṃ ekadhammavasena saha alābhato eva. Ekadhammavasenāti ekasseva paccayadhammassa vasena. Tenāha ‘‘nānādhammānaṃ viruddhasabhāvattā’’ti. Viruddhasabhāvatā ca sahajātapacchājātavasena veditabbā, idha pana lokiyalokuttarādibhāvatoti. Aññathāti tesaṃ sahajātapacchājātānaṃ ekajjhaṃ lābhe. Indriyapaṭikkhepepīti indriyapaccaye paccanīkato ṭhitepi. Tassa pañhassa lābhatoti ‘‘upādinnupādāniyo ca anupādinnupādāniyo ca dhammā upādinnupādāniyassa dhammassa atthipaccayena paccayo’’ti etassa pañhassa lābhato. Bāvīsāti ekamūlakāvasānā nava, ekamūlakadukāvasānā pañca, ekamūlakatikāvasānamekaṃ, dukamūlakekāvasānā cattāro, dukamūlakāvasānā dve, dukamūlakatikāvasānamekanti evaṃ bāvīsati. Yathā pubbe sahajātaṃ purejātena saheva atthipaccayo hotīti vuttaṃ, evaṃ purejātampi tenāti dassento āha ‘‘purejātaṃ sahajāteneva saha atthipaccayo hotī’’ti. Tattha sahajāteneva sahāti sahajātena saheva. Aṭṭhānappayutto hi ayaṃ eva-saddo, sahajātena na vinā purejātaatthipaccayoti attho. Itaresu pana atthipaccayadhammesu niyamo natthi tehi sahāpi vināpi bhāvato. Tenāha ‘‘na itarehī’’ti. Tampi vatthu taṃsahitapurejātamevāti yaṃ ‘‘purejātaṃ sahajāteneva saha atthipaccayo hotī’’ti vuttaṃ, tampi vatthupurejātañceva taṃsahitārammaṇapurejātameva ca, na kevalaṃ ārammaṇapurejātaṃ. Tenāha ‘‘na itara’’nti.
今说缘起之法，不通有共性，此乃巴利文中区分“若不同”之义。所谓单一缘之状态不存在，乃因相反故。故说“自然生起之法……未曾所说”。如是描述，自然与后生的缘起状态，仅得成立单一缘之理。所谓“不同之法的相反性”，即依据自然与后生之缘故。在此，世界与出世间境界皆包括在内。所谓“不同”，意指彼等自然和后生共同存在。所谓“感官障碍”，虽为根缘之依持，即使立定于根缘，缘之质疑依旧。此疑义之解，即“取非取相缘起及非取非取相缘起之法，为缘起法之条件”，此疑难获得解决。二十二种根、一根、二根、三根的三种舍弃合计二十二种。正如先前所说，自然与后生始终同行为缘故，故说“后生与自然共缘”，其意即自然同后生相依存。此处“自然与……共缘”，意指自然是缘之主体。所谓“一根两难三难”，即“任由认知显现或不显现之法，皆为缘起法”的含义也如此。此语显明缘起的细节。困顿之问乃疑难新闻。由此即知“缘起之法符合相应之义”，结论附以总结语。
Idāni yathāvuttamatthaṃ pāṭhantarena vibhāvetuṃ ‘‘kusalattike hī’’tiādi vuttaṃ. Yadi purejātaṃ taṃsahajātena vināpi atthipaccayo siyā, ‘‘navippayuttapaccayā atthiyā pañcā’’ti vattuṃ na sakkā, vuttañcetaṃ, tasmā viññāyati ‘‘purejātaṃ sahajātena saheva atthipaccayo hotī’’ti. Navippayutte bāvīsāti etthāpi eseva nayo. Tatthāti sanidassanattike. Atthivibhaṅgeti atthipaccayassa vibhajane. Tikamūlakekāvasānanti ‘‘sanidassanasappaṭigho ca anidassanasappaṭigho ca anidassanaappaṭigho ca dhammā anidassanasappaṭighassa dhammassa atthipaccayena paccayo’’ti evaṃ tikamūlako ekāvasāno pañho uddhaṭo. Paccayuddhāreti ca tattheva paccayuddhāre. Tathā ca so pañho uddhaṭo. Tayidaṃ kathaṃ, yadi purejātaṃ sahajāteneva saha atthipaccayo hotīti codanāyaṃ āha ‘‘taṃ vatthusahitassa…pe… paccayabhāvato’’ti. Tassattho – yadipi tattha sanidassanasappaṭighaggahaṇena ārammaṇapurejātassa atthipaccayabhāvo vutto, tathāpi anidassanaappaṭighaggahaṇato vatthumpi gahitanti vatthusahitassa ārammaṇapurejātassa sahajātena saheva atthipaccayabhāvo vuttoti. Pacchājātaṃ āhārindriyeheva saha atthipaccayo hoti, na purejātenāti adhippāyo. Anaññadhammatteti paccayadhammassa anaññatte. Sahajātena saha atthipaccayo hotīti yojanā. Sesapadadvayepi eseva nayo. Tatthāpi paṭiyogipurejātaṃyeva daṭṭhabbaṃ. ‘‘Atthipaccayavisesesu panā’’tiādinā attanā dassitaṃ vicāraṃ ‘‘evameta’’nti nigamanavasena paccāmasati.
今对前述义理以章节别理细分，说明“善法处无缺”等语。若后生无自然缘起，“无法配合之缘有五”，此语理不成立，经言“后生须自然共缘”，乃是理理相随。所谓“无配合之缘”，此类推论依然适用，特别在教释细明缘起内涵时。所谓“缘之解分”为缘之区分。“三根舍弃”即“显不显之对立法，非显不显之法皆为缘起法”的说法，此正说明“舍弃三根乃显而易解”。所谓缘起产生，与三根舍弃相对。由此疑问为何如此？若后生自然共缘还成立，则再促进“缘或依体”之论。故曰“此体与合自然事物之缘理配合”，即便显不显之对立，由此缘亦可以视为共缘。后生饮食根亦依自然共缘法成立，非个别后生所独有。此处“无差别”，意指因缘法间无别，此即结论。结尾说“诸自然共生，共缘而非异”，总结归纳并予以肯定。
Upādinnattikavaṇṇanā niṭṭhitā. · 所执受三法的解释完毕。
6. Vitakkattikavaṇṇanā六、寻三法的解释
§22
22. Vitakkattike sattasu mūlakesūti ‘‘savitakkasavicāraṃ dhammaṃ paṭiccā’’tiādinā āgatāni tīṇi ekakāni, tīṇi dukāni, ekaṃ tikanti evaṃ ekamūlakāni yāni sattamūlakāni, tesu. Yathākkamanti pāḷiyaṃ āgatānukkamena. Sattāti paṭhame ekake satta. Pañcāti dutiye pañca. Tānimāni hetupaccaye vuttanayena veditabbāni. Idha pana pavattivaseneva yojetabbaṃ. Tīṇītiādīsu tatiye tīṇi, catutthe ekaṃ, pañcame tīṇi, chaṭṭhepi tīṇi, sattame ekaṃ. Tāni pana yathākkamaṃ tatiyapadaṃ paṭicca tatiyapadadutiyapadatadubhayavasena, paṭhamapadatatiyapadāni paṭicca tatiyapadavasena, paṭhamapadadutiyapadāni paṭicca paṭhamapadatatiyapadatadubhayavasena, dutiyapadatatiyapadāni paṭicca paṭhamapadatatiyapadatadubhayavasena, paṭhamadutiyatatiyapadāni paṭicca tatiyapadavaseneva veditabbāni. Aññamaññe aṭṭhavīsātiādīsupi imināva nayena gaṇanā veditabbā. Evanti yathāvuttaṃ gaṇanaṃ paccāmasati. Dutiyatatiyamūlakesu ekaṃ ekanti dutiyamūlake ekaṃ, tatiyamūlake ekanti yojetabbaṃ. Tathā āsevaneti yathā purejāte ekādasa, tathā āsevaneti attho. Aññānīti adhipatiaññamaññapurejātāsevanato aññesu paccayesu gaṇanāni. Hetuārammaṇasadisānīti hetuārammaṇapaccayesu gaṇanāsadisāni.
二十二、论及具有思惟与思量的七种根本或称「依思惟与思量法」的法义。此处提及的『三一、三二、一三、三四、一五、三六、一七』，乃是七种根本法中的法数。其数目与巴利经典所述相符。七者，位于首位的一个为七；五位，位于第二的为五。须依因缘所说而悉知。此处亦应依现行法理条理而相应构合。所谓三者，于第三位有三；第四位有一；第五位有三；第六位亦有三；第七位有一。彼等依第三位法而建立其余根本，或以第三位相依第二位，或兼以第三位第二位，或第二位第三位，或赖第一位及第三位，如此等依附关系须悉知。不同法间，依此方法得出二十八等数。依照所说之数目此为反证。于第二、第三根本法中各有一，即于第二根本中有一，第三根本中有一，此亦须相应依附。依先文所载「作十一」之意，亦同此理。所谓「作他」者，为依附在其他（根本）上之数目。所谓因缘现象相似者，即于因缘所依的法中，依序列而数目相似者。
§31
31.Avisesenāti ‘‘vipāka’’nti visesanaṃ akatvā na pana vissajjanaṃ katanti yojanā. Tattha kāraṇaṃ vattuṃ ‘‘kasmā’’tiādimāha. Itaresanti lokiyavipākānaṃ. Te visuṃ niddhāretvā vuttāti te yathāvuttalokiyavipākā avitakkavicāramattasāmaññato visuṃ nīharitvā vuttā. ‘‘Avitakkavicāramatte khandhe paṭicca avitakkavicāramattā adhipatī’’ti vuttarāsi purimakoṭṭhāso.
三十一、所谓不分别者，谓对『果报』这一词义不加限定，亦非吐弃之意，乃结合使用。本节所述原因，开示曰「为何」等问。所谓它者，指世俗意义上的果报。彼等普散而说，归于如说之世俗果报，唯以不分别与思量之程度而言，是故斥除各种差别，归为一法。如前文所述，不分别与思量等于五蕴中，不分别级不分别思量为主要者，此为先前章节所说之义。
§38
38.Etanti ‘‘avitakkavicāramattaṃ avitakka…pe… saha gacchantenā’’ti āgatapāḷipadaṃ. Tassa atthaṃ dassetuṃ ‘‘mūlaṃ…pe… vuttaṃ hotī’’ti āha. Tattha avitakka…pe… yojentenāti avitakkehi avitakkapariyāyena vuttehi avitakkavicāramattaavitakkaavicārapadehi saha mūlapadaṃ , āsevanamūlakameva vā gacchantena yojentena napurejātasadisaṃ nāsevane pāḷigamanaṃ kātabbaṃ, paṭhitabbanti attho. Potthakesu pana ‘‘avitakkavicāramattaṃ vipākena saha gacchantenā’’ti dissati, vipākena visesanabhūtena saha yojentenāti attho. Tenevāha ‘‘vipākaṃ avitakkavicāramattantiādi yojetabba’’nti.
三十八、此处乃巴利经文「不分别与思量程度与不分别……共同运动」之句。为揭示其意，当说「此为根本所说」。所谓共同运动，与不分别及不分别思量的各表述词语相合，既可作根本词，也可作依止。依此，非后世所特有的应理解运动。部分注本中作「不分别与思量程度与果报共同运动」之义，则表明果报为特指，结合果报作联合体。是故云『应结合果报、不分别与思量程度诸语一并』。
Ekamūlake pāḷiyaṃ yojitamevāti ‘‘dumūlakesu paṭhame’’ti vuttaṃ.
所谓根本法中，对于巴利的用法，即称「首根本上」之意。
§49
49.Mūlapadameva avasānabhāvenāti ‘‘savitakkasavicāraṃ dhammaṃ paccayā savitakkasavicāro dhammo uppajjati nahetupaccayā’’tiādinā mūlapadameva avasānabhāvena yojitaṃ. Satta mohā uddharitabbāti idaṃ nahetupaccayaṃ sandhāya vuttaṃ. Paṭiccavāre hi ahetukamoho tikkhattumeva āgato. Idha pana ‘‘vatthuṃ paccayā’’tiādinā catūsupi mūlakesu āgato, tasmā sattakkhattuṃ āgamanaṃ sandhāya ‘‘satta mohā’’ti vuttanti veditabbaṃ.
四十九、谓根本文词具有最终之意。如言「依思惟与思量法为因，依思惟与思量是法，法生起，不依因缘而起」等，皆以根本文词为最终本义。猿猴类七种痴智当如何清除，乃因非因缘所生之痴，故此即以非因缘为说理依据。又此处「依场所因缘」等于四种根本缘故而来的说法。故对于七痴智慧由来，应据此「七」之生成而知之。
Upanissayena saṅgahitattāti upanissayapaccayeneva kammapaccayassa saṅgahitattā. Sabbassapi rūpārūpāvacarakammassa balavabhāvato upanissayattābhāvo natthi, yato taṃ ‘‘garū’’ti vuccati, kammakkhayakarassa pana kammassa balavabhāve vattabbameva natthīti imamatthaṃ pāḷiyā eva vibhāvetuṃ vuttaṃ ‘‘upādinnattikapañhāvārapaccanīye hi…pe… viññāyatī’’ti.
所谓依他缘之一体性，即谓依他缘作为业因缘所具有的合一体性。色与非色之具业行为，无论何在，均具此依他缘性，无缺失，由于此故谓之「重」。然业的消灭者，由于业力不彰显者，而不可说此性。对此义理，为了表明清楚，巴利语中作「取有之疑问应调伏，如彼语中所说」等解释。
Vitakkattikavaṇṇanā niṭṭhitā. · 寻三法的解释完毕。
8. Dassanenapahātabbattikavaṇṇanā八、应由见舍断之三法的解释
Paṭiccasamuppādavibhaṅgevicāritanayena vicāretabbanti idaṃ ‘‘na ca puthujjanānaṃ dassanena pahātuṃ sakkuṇeyyo, itaresaṃ na kenaci paccayena paccayo na hontīti sakkā vattu’’ntiādinā attanā ānītaṃ amataggapathavinicchayaṃ sandhāya vuttaṃ. Tattha yaṃ vattabbaṃ, tampi paṭiccasamuppādaṭīkāya atthavivaraṇe vuttameva, tasmā tattha vuttanayeneva veditabbaṃ.
依靠对缘起分别破谛深入思惟，应当思惟此理：「非以凡夫之见，能被斥灭；因无他缘，亦无诸缘起因。」此语乃自悟不生灭之理之判别时所说。于此应知所说之理，即缘起注疏中为阐明义理时所述的一切，故此处应照注疏所述而解。
Dassanenapahātabbattikavaṇṇanā niṭṭhitā. · 应由见舍断之三法的解释已结束。
Paṭṭhānapakaraṇa-anuṭīkā samattā. · 《发趣论》随复注已完成。
Iti pañcapakaraṇamūlaṭīkāya līnatthavaṇṇanā · 如是，《五论根本复注》的隐义解释。
Anuṭīkā samattā. · 随复注已完成。
Abhidhammassa anuṭīkā samattā. · 阿毗达摩随复注已完成。