Yamakapakaraṇa-anuṭīkā · Yamakapakaraṇa-anu复注
Yamakapakaraṇa-anuṭīkā《双论复注》
Ganthārambhavaṇṇanā论藏开端之解释
Saṅkhepenevāti uddeseneva. Yaṃ ‘‘mātikāṭhapana’’nti vuttaṃ. Dhammesūti khandhādidhammesu kusalādidhammesu ca. Aviparītato gahitesu dhammesu mūlayamakādivasena pavattiyamānā desanā veneyyānaṃ nānappakārakosallāvahā pariññākiccasādhanī ca hoti, na viparītatoti āha ‘‘viparītaggahaṇaṃ…pe… āraddha’’nti. Etena kathāvatthupakaraṇadesanānantaraṃ yamakapakaraṇadesanāya kāraṇamāha. Tattha viparītaggahaṇanti puggalapariggahaṇādimicchāgāhaṃ. Dhammapuggalokāsādinissayānanti ‘‘ye keci kusalā dhammā, sabbe te kusalamūlā’’tiādinā (yama. 1.mūlayamaka.1) dhamme, ‘‘yassa rūpakkhandho uppajjati, tassa vedanākkhandho uppajjatī’’tiādinā (yama. 1.khandhayamaka.50) puggalaṃ ‘‘yattha rūpakkhandho uppajjati, tattha vedanākkhandho uppajjatī’’tiādinā (yama. 1.khandhayamaka.51) okāsaṃ nissāya ārabbha pavattānaṃ. Ādi-saddena puggalokāsauppādanirodhatadubhayapariññādīnaṃ saṅgaho daṭṭhabbo. Sanniṭṭhānasaṃsayānanti pāḷigatipaṭivacanasarūpadassanapaṭikkhipanapaṭisedhananayehi yathāpucchitassa atthassa nicchayakaraṇaṃ sanniṭṭhānaṃ, tadabhāvato saṃsayanaṃ saṃsayo. Tesaṃ sanniṭṭhānasaṃsayānaṃ.
『简略者』即『目的者』。所谓『法纲论文』，是指在法中如五蕴等法门，或有善法等法，按照根本或主要原则展开循序教导。此等教说，适合初学者、善解者施教，有多种利益方便技能，能使学人圆满研习所学之事。并非『相反』，故谓『反面执着……已起』，此言非加判断异样。因由此，继而论及义项讲解的对立文章。其所谓『反执』，是指对人我所执之谬见。论及法与人及世界感应依系者，即如经文云『一切善法，皆为善之根本』等；『若色蕴生，则受蕴生』等；以此为依，顺其时际发作流转之际。以首辞显现人我起灭二重依止的圆明集者。所谓『现证疑惑』，是指依巴利经典对断证之说法进行明示、反证与推翻中，就相应词义而得确定义，反之即疑惑。此处即论述此等现证疑惑经者诸义。其现证疑惑者……
Kāmañcettha dhammapaṭiggāhakānaṃ saṃsayapubbakaṃ sanniṭṭhānanti paṭhamaṃ saṃsayo vattabbo, desentassa pana bhagavato sanniṭṭhānapubbako saṃsayoti dassanatthaṃ ayaṃ padānukkamo kato. Sabbañhi pariññeyyaṃ hatthāmalakaṃ viya paccakkhaṃ katvā ṭhitassa dhammasāmino na katthaci saṃsayo, vissajjetukāmatāya pana vineyyajjhāsayagataṃ saṃsayaṃ dassento saṃsayitavasena pucchaṃ karotīti evaṃ vissajjanapucchanavasena na sanniṭṭhānasaṃsayā labbhantīti ayamattho dassito, nicchitasaṃsayadhammavaseneva panettha sanniṭṭhānasaṃsayā veditabbā. Tenāha aṭṭhakathāyaṃ ‘‘kusalesu kusalā nu kho, na nu kho kusalāti sandehābhāvato’’tiādi. Teneva ca ‘‘sanniṭṭhānasaṃsayāna’’nti, ‘‘sanniṭṭhānasaṃsayavasenā’’ti ca paṭhamaṃ sanniṭṭhānaggahaṇaṃ kataṃ.
关于感官取境者，疑惑事先之现证为首要疑虑，须先明辨。而对世尊教法现证之前之疑惑，是为教说目标，为了生起明了故作此阶段步伐。总之此易于了知，犹如掌中毛果，一经辨明，具足戒行之持者无复疑惑。但为消除欲破之念，讲说者以疑问形式提出，故以疑问言语相向，非真正现证疑惑也。此文旨在指示断绝疑惑应当如是了解。注疏中曾言『善法中是否确有善？是否无疑？』之类。由此得知『现证疑惑者』，即首要现证取执义已成。
Tanti yamakapakaraṇaṃ. Tassa ye samayādayo vattabbā, te kathāvatthupakaraṇadesanānantaro desanāsamayo, tāvatiṃsabhavanameva desanādeso, kusalākusalamūlādiyamakākārena desanāti vibhāgato ‘‘saṅkhepenevā’’tiādigāthāhi vibhāvitā nimittena saddhiṃ saṃvaṇṇanapaṭiññā cāti imamatthaṃ dassento ‘‘samayadesadesanāvasenā’’tiādimāha. Nimittañhetaṃ idha saṃvaṇṇanāya, yadidaṃ kamānuppatti āgatabhāravāhitā ca paṇḍitānaṃ paṇḍitakiccabhāvato. Tattha anuppattaṃ dassetvāti sambandho.
此为对『对立文章』之名相。对此所应修治者所谓时段等说，属于文章解释内段，经文所在三十三天仅论此时段开示，为善恶本等对立文章分段。注疏谓『简略式』解说义，合于此意，谓乃为对时令教说得名。以因缘为标记，乃是建立于智慧行者之深厚专注职位。若显示未到，则为相关之因缘。
Tatthāti tasmiṃ samayādidassane. Yamanaṃ uparamananti yamo maraṇanti āha ‘‘jātiyā sati maraṇaṃ hotīti…pe… visayo’’ti. Tattha yathā ‘‘jātiyā sati maraṇaṃ hotī’’ti jāti yamassa visayo, evaṃ ‘‘upādānakkhandhesu santesu maraṇaṃ hotī’’ti upādānakkhandhā yamassa visayoti yojetabbaṃ. Te hi maraṇadhamminoti. Anuppattamaraṇaṃyeva kibbisakārinaṃ puggalaṃ yamapurisā vividhā kammakāraṇā karonti, na appattamaraṇanti maraṇaṃ yamassa visayo vutto. Āṇāpavattiṭṭhānanti idaṃ visaya-saddassa atthavacanaṃ. Desaṃ vāti kāmādidhātuttayadesaṃ sandhāyāha. Dhātuttayissaro hi maccurājā. Pañcānantariyāni aññasatthāruddeso ca, tena vā saddhiṃ pañca verāni cha abhabbaṭṭhānāni. Āvattāti padakkhiṇāvattā. Tanuruhāti lomā.
此处『彼时』谓示现时等。所谓对立、后退，是谓阎王即死亡之义。言『有生时，死亡即起』等，故但以生为界，生死二事互为范围。诸阴若处有执，死亡即为此阴所辖对象。因死亡之属性，狱卒阎王等应施多重因缘制裁，非无由死亡，则不属于阎王所主之范畴。『三界轮转场所』即所指范围也。称为界者，谓欲界梵天等三界。五恶道及余他恶处，共成五恶禁地，俱被不可侵扰护所所摄。『回转』谓绕行，『牛踞』即毛。
Ganthārambhavaṇṇanā niṭṭhitā. · 论藏开端之解释已毕。
1. Mūlayamakaṃ一、根本双论
Uddesavāravaṇṇanā总说偈之解释
§1
1.Yamakasamūhassāti mūlayamakādikassa yamakasamūhassa. Mūlayamakādayo hi pakaraṇāpekkhāya avayavabhūtāpi niccāvayavāpekkhāya yamakasamūhoti vutto. Tenāha ‘‘taṃsamūhassa ca sakalassa pakaraṇassā’’ti.
『对立合集者』谓依根本与主要者所集对立文章也。所谓根本主要者，乃是视讲说章节而成，为常部件之时，亦具为对立合集者也。故释曰『此合集及其所有章节』。
Kusalākusalamūlavisesānanti dutiyapucchāya vuttānaṃ saṃsayapadasaṅgahitānaṃ kusalasaṅkhātānaṃ, tathā paṭhamapucchāya vuttānaṃ kusalamūlasaṅkhātānaṃ visesānaṃ atthayamakabhāvassa vuttattāti yojanā. Yathā hi paṭhamapucchāya visesavantabhāvena vuttāyeva kusaladhammā dutiyapucchāyaṃ visesabhāvena vuttā, evaṃ paṭhamapucchāyaṃ visesabhāvena vuttāyeva kusalamūladhammā dutiyapucchāyaṃ visesavantabhāvena vuttā. Vattuvacanicchāvasena hi dhammānaṃ visesavisesavantatāvibhāgā hontīti. Kusalamūlakusalavisesehi saṃsayitapadasaṅgahitehi kusalakusalamūlānaṃ visesavantānanti adhippāyo. Ettha ca visesavantāpekkhavisesavasena paṭhamo atthavikappo vutto, dutiyo pana visesāpekkhavisesavantavasenāti ayametesaṃ viseso. Tenāha ‘‘ñātuṃ icchitānaṃ hī’’tiādi.
所谓善恶根差别，即第二问所陈多义疑集所指善名义者。兼及第一问称善根名内诸差别，谓显其意义之差别也。譬如第一问所言强调差别万千，所说善法。第二问言善根法亦众多差别，故二者互为表里，有所表彰。以因辩义断定，法门间差别必然存在。谓善根与善及其所具差别如是是为主旨。此中所言差别，谓第一次陈义即以『促成知之意』谓，第二次则相反。因而称『欲识众亲属等……』诸语。
Tattha ñātuṃ icchitānanti pucchāya visayabhūtānanti attho. Visesānanti kusalakusalamūlavisesānaṃ. Visesavantāpekkhānanti kusalamūlakusalasaṅkhātehi visesavantehi sāpekkhānaṃ. Visesavatanti kusalamūlakusalānaṃ. Visesāpekkhānanti kusalakusalamūlavisesehi sāpekkhānaṃ. Etthāti etasmiṃ mūlayamake. Padhānabhāvoti paṭhamavikappe tāva saṃsayitappadhānattā pucchāya visesānaṃ padhānabhāvo veditabbo. Te hi saṃsayitānaṃ visesavantoti. Dutiyavikappe pana visesā nāma visesavantādhīnāti visesavantānaṃ tattha padhānabhāvo daṭṭhabbo. Dvinnaṃ pana ekajjhaṃ padhānabhāvo na yujjati. Sati hi appadhāne padhānaṃ nāma siyā. Tenāha ‘‘ekekāya pucchāya ekeko eva attho saṅgahito hotī’’ti. Evañcetaṃ sampaṭicchitabbaṃ, aññathā vinicchitavisesitabbabhāvehi idha padhānabhāvo na yujjatevāti. Na dhammavācakoti na sabhāvadhammavācako. Sabhāvadhammopi hi atthoti vuccati ‘‘gambhīrapaññaṃ nipuṇatthadassi’’ntiādīsu (su. ni. 178). ‘‘Hetuphale ñāṇaṃ atthapaṭisambhidā’’tiādīsu (vibha. 720) attha-saddassa hetuphalavācakatā daṭṭhabbā. Ādi-saddenassa ‘‘atthābhisamayā’’tiādīsu (saṃ. ni. 1.129) āgatā hitādivācakatā saṅgayhati. Tenevāti pāḷiatthavācakattā eva.
此处以“想认识”之意为问，实质是说法义。所谓“特别”，则是指善恶根本的差别。“特别者”，谓依诸善恶根本之所分别者。所谓“互相依赖特别者”，即是指依善根或恶根所成诸特别相而彼此关系相依。“特别”，即善根或恶根之差别。“特别依赖者”，是指依善恶根本差别而存在的。此处“此”即在此根本中。所谓“重点”，是初次论别的问答中，因疑惑所问的重点之处，即重点问义。当时有疑惑者问特别义，便是“疑惑者”所指的特别。“次轮问答”时，见所问特别者根本，则得知所谓重点存有。二者中之一，不能同时称为重点。念时若重点不足，则不能称为重点。故说“一钝问，答一义而聚合”，此理应如此思惟，否则因别样释疑无需重点存有。这里非指法义之言，亦非指共法义之言。共法义者，谓如“深妙慧巧通法义”等（见某处经义），以及“因果知识辨法义”等（引注释），即是以意义为依归者亦在其中。初义词之“意涵包括”，以及诸经文中的“善含意”说，均集合于此意。由此可见，巴利语“teneva”一词正是指意义之表达。
Tīṇipi padānīti ettha pi-saddo samuccayattho, samuccayo ca tulyayoge siyā. Kiṃ nāma-padena anavasesato kusalādīnaṃ saṅgahoti āsaṅkāya tadāsaṅkānivattanatthamāha ‘‘tīṇipi…pe… saṅgāhakatta’’nti. Tattha saṅgāhakattamattanti matta-saddo visesanivattiatthoti. Tena nivattitaṃ visesaṃ dassetuṃ ‘‘na niravasesasaṅgāhakatta’’nti vuttaṃ. Na hi rūpaṃ nāma-padena saṅgayhati. Kusalādiyeva nāmanti niyamo daṭṭhabbo, na nāmaṃyeva kusalādīti imameva ca niyamaṃ sandhāyāha ‘‘kusalādīnaṃ saṅgāhakattamattameva sandhāya vutta’’nti. Yadipi nāma-padaṃ na niravasesakusalādisaṅgāhakaṃ, kusalādisaṅgāhakaṃ pana hoti, tadatthameva ca taṃ gahitanti nāmassa kusalattikapariyāpannatā vuttāti dassento āha ‘‘kusalādi…pe… vutta’’nti.
此处所谓“三重重点”，是指“意思”一词的集合义，且此集合须为同类结合。何以谓之？名词本身无总摄力，但此处“善及其余类名词之集合”，即为包含整体的用法，为了消解疑惑之用称为“三重重点结合”。此处所谓结合的程度，即指“重点关系上的限定”。为了显示不含总摄之结合，特言“不属于非限定组合”。盖因“色”一词本身，不含总摄性质。需见善类名词中有规约法，非仅以名词为规则，故总摄仅适用于善等名词分类层面。此亦属规则，说明“善类总摄的限定为本规则”。虽名词本身不含此限定，但善类总摄却具备，故言“既然善类有组合，则以善类总摄为准”，体现了对名义意义聚合的清晰区分。
Uddesavāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 总说偈之解释已毕。
Niddesavāravaṇṇanā释义句之解释
§52
52.Dutiyayamaketi ekamūlayamake. Evamidhāpīti yathā ekamūlayamake ‘‘ye keci kusalā’’icceva pucchā āraddhā, evaṃ idhāpi aññamaññamūlayamakepi ‘‘ye keci kusalā’’icceva pucchā ārabhitabbā siyā. Kasmā? Purimayamaka…pe… appavattattāti. Idañca dutiyayamakassa tathā appavattattā vuttaṃ, tatiyayamakaṃ pana tatheva pavattaṃ. Kecīti padakārā. Te hi yathā paṭhamadutiyayamakesu purimapucchā eva parivattanavasena pacchimapucchā katāti pacchimapucchāya purimapucchā samānā ṭhapetvā paṭilomabhāvaṃ, na tathā aññamaññayamake. Tattha hi dvepi pucchā aññamaññavisadisā. Yadi tatthāpi dvīhipi pucchāhi sadisāhi bhavitabbaṃ , ‘‘ye keci kusalā’’ti paṭhamapucchā ārabhitabbā, pacchimapucchā vā ‘‘sabbe te dhammā kusalamūlena ekamūlā’’ti vattabbā siyā. Evaṃ pana avatvā paṭhamadutiyayamakesu viya purimapacchimapucchā sadisā akatvā tatiyayamake tāsaṃ visadisatā ‘‘ye keci kusalā’’ti anāraddhattā, tasmā paṭilomapucchānurūpāya anulomapucchāya bhavitabbanti imamatthaṃ sandhāya ‘‘ye keci kusalāti apucchitvā’’ti vuttanti vadanti.
次第组分类是说单一根本之意，谓“如此之说”，即如“一根本中，‘诸善皆包含其中’的说法”，同样在各别根本中亦当如此开始问答。何以？因前组已云因初次组中已消解，此处即应如此说明。若为术语者，此指问的方式。初次和次第两组，因前问作为后问之反转，由后问作为前问相反，所以两者问答中反问与顺问关系存在，但不同于各个独立组。这里说到两个反问的明示。若两个问答应相似，如“诸善皆存在”初问，后问则应谓“一切法皆以一根本为故”，如此反问成双。若反问未曾启动，则以反问为契合反问，故此处解释“尚未成立初问之对者，后问应为与之相反的符合问答”。
Atthavasenāti sambhavantānaṃ nicchitasaṃsayitānaṃ atthānaṃ vasena. Tadanurūpāyāti tassā purimapucchāya atthato byañjanato ca anucchavikāya. Purimañhi apekkhitvā pacchimāya bhavitabbaṃ. Tenāti tasmā. Yasmā anulome saṃsayacchede jātepi paṭilome saṃsayo uppajjati, yadi na uppajjeyya, paṭilomapucchāya payojanameva na siyā, tasmā na pacchimapucchānurūpā purimapucchā, atha kho vuttanayena purimapucchānurūpā pacchimapucchā, tāya ca anurūpatāya atthādivasena dvinnaṃ padānaṃ sambandhattā atthādiyamakatā vuttā. Desanākkamato cettha anulomapaṭilomatā veditabbā ‘‘kusalā kusalamūlā’’ti vatvā ‘‘kusalamūlā kusalā’’ti ca vuttattā. Sesayamakesupi eseva nayo. Visesavantavisesa, visesavisesavantaggahaṇato vā idha anulomapaṭilomatā veditabbā. Paṭhamapucchāyañhi ye dhammā visesavanto, te nicchayādhiṭṭhāne katvā dassento ‘‘ye keci kusalā dhammā’’ti vatvā tesu yasmiṃ viseso saṃsayādhiṭṭhāno, taṃdassanatthaṃ ‘‘sabbe te kusalamūlā’’ti pucchā katā. Dutiyapucchāyaṃ pana tappaṭilomato yena visesena te visesavanto, taṃ visesaṃ sanniṭṭhānaṃ katvā dassento ‘‘ye vā pana kusalamūlā’’ti vatvā te visesavante saṃsayādhiṭṭhānabhūte dassetuṃ ‘‘sabbe te dhammā kusalā’’ti pucchā katā. Aniyatavatthukā hi sanniṭṭhānasaṃsayā anekajjhāsayattā sattānaṃ.
“以意思故”是指有成疑惑之意者的确定意义。所谓“相应”，乃此前问针对义项，后问针对前问的意义之增补。即须关注先问内容，后问与之相辅相成，故称“因此且以之”。由此说明，因反转问答中“正反相续”，若裂解便生相反疑惑。若不生疑惑，则无须反问内容，故说“不应将前问当为后问”，而是以理说来解释前后问义之和谐。设立此问答即为阐明“善根根本”与“善种种根本”的分别。应注意法义不是固定不变，故相续存疑。
Imināpi byañjanenāti ‘‘ye keci kusalamūlena ekamūlā’’ti imināpi vākyena. Evaṃ na sakkā vattunti yenādhippāyena vuttaṃ, tamevādhippāyaṃ vivarati ‘‘na hī’’tiādinā. Tattha tenevāti kusalabyañjanatthassa kusalamūlena ekamūlabyañjanatthassa bhinnattā eva. Vissajjananti vibhajanaṃ . Itarathāti kusalamūlena ekamūlabyañjanena pucchāya katāya. Tāni vacanānīti kusalavacanaṃ kusalamūlena ekamūlavacanañca. Kusalacittasamuṭṭhānarūpavasena cassa abyākatadīpanatā daṭṭhabbā. Etthāti ‘‘imināpi byañjanena tassevatthassa sambhavato’’ti etasmiṃ vacane. Ye keci kusalā…pe… sambhavatoti etena kusalānaṃ kusalamūlena ekamūlatāya byabhicārābhāvaṃ dasseti. Tenevāha ‘‘na hi…pe… santī’’ti. Vuttabyañjanatthassevasambhavatoti hi iminā avuttabyañjanatthassa sambhavābhāvavacanena svāyamadhippāyamattho vibhāvito. Yathā hi kusalamūlena ekamūlabyañjanattho kusalabyañjanatthaṃ byabhicarati, na evaṃ taṃ kusalabyañjanattho. Kathaṃ katvā codanā, kathañca katvā parihāro? Kusalamūlena ekamūlā kusalā evāti codanā katā, kusalamūlena ekamūlā eva kusalāti pana parihāro pavattoti veditabbaṃ. Dutiyayamake viya apucchitvāti ‘‘ye keci kusalā’’ti apucchitvā. Kusalamūlehīti kusalehi mūlehi. Teti kusalamūlena ekamūlā.
此处“依此暗示”即“诸善根以一根为基”的语句对应之暗示。不可随便断言“此亦成立”，因已有规则规定“不应如此说”。此中特别指示“善根作为基底时”，不同于普通的有多根。言“分开”即区别，而“他法”措辞指的是善根合一或分离的逻辑判别。这里指以“善言”和“一根言”为标识，善法心生起形态，应辨明内核不偏差。故此说：“以此言显示其义必由本文产生”。谓“诸善”、 “善根”为一体时无异，反之则为异常。若相违，则不属善根本义。如何给予质疑与解答？为此质疑：“善根本即为真正善”，而解说则为：“善根本即为真正的善”。次第组则为未问之意，即“诸善法根本”。
Ekato uppajjantīti ettha iti-saddo ādiattho pakārattho vā. Tena ‘‘kusalamūlāni ekamūlāni ceva aññamaññamūlāni cā’’tiādipāḷisesaṃ dasseti. Yaṃ sandhāya ‘‘heṭṭhā vuttanayeneva vissajjanaṃ kātabbaṃ bhaveyyā’’ti vuttaṃ. Tattha heṭṭhāti anulomapucchāvissajjane. Vuttanayenāti ‘‘mūlāni yāni ekato uppajjantī’’tiādinā vuttanayena. Tampīti ‘‘kusalamūlenā’’tiādi aṭṭhakathāvacanampi. Tathāti tena pakārena, anulomapucchāyaṃ viya vissajjanaṃ kātabbaṃ bhaveyyāti iminā pakārenāti attho. Yena kāraṇena ‘‘na sakkā vattu’’nti vuttaṃ, taṃ kāraṇaṃ dassetuṃ ‘‘ye vā panā’’tiādimāha. Tattha ‘‘āmantā’’icceva vissajjanena bhavitabbanti ‘‘sabbe te dhammā kusalā’’ti pucchāyaṃ viya ‘‘sabbe te dhammā kusalamūlena ekamūlā’’ti pucchitepi paṭivacanavissajjanameva labbhati, na anulomapucchāyaṃ viya sarūpadassanavissajjanaṃ vibhajitvā dassetabbassa abhāvato. Ye hi dhammā kusalamūlena ekamūlā, na te dhammā kusalamūlena aññamaññamūlāva. Ye pana kusalamūlena aññamaññamūlā, te kusalamūlena ekamūlāva. Tenāha ‘‘na hi…pe… vibhāgo kātabbo bhaveyyā’’ti.
“自一处生起”是指该语之原义或起始义。由此“善根和一根及其彼此之根”均含在其中。此处引文表明“下述规则即应舍弃反转问”。“下述语气”即指反问内容不要废弃。语气指“从一处起生的根”等释义。又言“舍弃”即废止法意。此处强调“本处因先述言辞而成舍弃说”。又问道何以“不可以说”？因“有者原本未能言说”。以此推断“应看重原本根基关系，不能拆分归类”，故“不可分开论”指此义。换言之，“诸法以善根为一”的分别，不应谓彼此能拆分，说明原义的统一性不可分割。
Tattha yenāti yena aññamaññamūlesu ekamūlassa abhāvena. Yatthāti yasmiṃ ñāṇasampayuttacittuppāde. Aññamaññamūlakattā ekamūlakattā cāti adhippāyo. Dvinnaṃ dvinnañhi ekekena aññamaññamūlakatte vutte tesaṃ ekekena ekamūlakattampi vuttameva hoti samānattho ekasaddoti katvā. Tenevāha ‘‘yattha pana…pe… na ekamūlānī’’ti. Tayidaṃ micchā, dvīsupi ekekena itarassa ekamūlakattaṃ sambhavati evāti. Tenāha ‘‘etassa gahaṇassa nivāraṇattha’’ntiādi. ‘‘Ye dhammā kusalamūlena aññamaññamūlā, te kusalamūlena ekamūlā’’ti imamatthaṃ vibhāventena idha ‘‘āmantā’’ti padena yattha dve mūlāni uppajjanti, tattha ekekena itarassa ekamūlakattaṃ pakāsitamevāti āha ‘‘āmantāti imināva vissajjanena taṃgahaṇanivāraṇato’’ti . Nicchitattāti ettha ekato uppajjamānānaṃ tiṇṇannaṃ tāva mūlānaṃ nicchitaṃ hotu aññamaññekamūlakattaṃ, dvinnaṃ pana kathanti āha ‘‘aññamaññamūlānaṃ hī’’tiādi. Samānamūlatā evāti avadhāraṇena nivattitatthaṃ dassetuṃ ‘‘na aññamaññasamānamūlatā’’ti vuttaṃ. Tena aññamaññamūlānaṃ samānamūlatāmattavacanicchāya ekamūlaggahaṇaṃ, na tesaṃ aññamaññapaccayatāvisiṭṭhasamānamūlatādassanatthanti imamatthaṃ dasseti. Dvinnaṃ mūlānanti dvinnaṃ ekamūlānaṃ ekato uppajjamānānaṃ. Yathā tesaṃ samānamūlatā, taṃ dassetuṃ ‘‘tesu hī’’tiādi vuttaṃ. Taṃmūlehi aññehīti itaramūlehi mūladvayato aññehi sahajātadhammehi.
此中所谓『因缘』，乃指彼此相依的根本因缘中，有一因缘缺失之情形。所谓『所依』，是指于智慧相应心的产生。所谓『彼此相依与独因依赖』，为统摄之义。所谓『二者相对皆各述及彼此相依，则各亦同述独因依赖以显示两语义相合一词』。由此而说“若于彼处……非独因则无”之理。此为谬解，谓双者各以一因依而成单独因依。故说“为此难明之障”诸言。所谓“彼诸法以善因彼此相依，则为善因”为意者，借此分辨理。于《时使用“通知者”词，语意为：二因同时生起处，于其中一者显明另一因依”，故云“通知者言因彼通知而令障难消除也”。所谓决定，是指于此处单独生起诸因之间的决定为真。谓彼此相依因之同一性均为定然，但双数则说有彼此依存。曰“彼相依实正如此”等语。所谓于彼因缘，即指同时生起之二因缘。欲展示彼等的同一性，故说“彼等也云”等。谓彼因缘间彼此不同，乃因各因所属之同类事物生，如是说之。
Idāni yena adhippāyena paṭilome ‘‘kusalā’’icceva pucchā katā, na ‘‘kusalamūlena ekamūlā’’ti, taṃ dassetuṃ ‘‘aññamaññamūlatte pana…pe… katāti daṭṭhabba’’nti āha. Na hi kusalamūlena aññamaññamūlesu kiñci ekamūlaṃ na hotīti vuttovāyamattho. Mūlayuttatameva vadati, na mūlehi ayuttanti adhippāyo. Aññathā pubbenāparaṃ virujjheyya. Tenevāti mūlayuttatāya eva vuccamānattā. Ubhayatthāpīti aññamaññamūlā ekamūlāti dvīsupi padesu. ‘‘Kusalamūlenā’’ti vuttaṃ, kusalamūlena sampayuttenāti hi attho. Yadi ubhayampi vacanaṃ mūlayuttatameva vadati, atha kasmā anulomapucchāyameva ekamūlaggahaṇaṃ kataṃ, na paṭilomapucchāyanti ubhayatthāpi taṃ gahetabbaṃ na vā gahetabbaṃ. Evañhi mūlekamūlayamakadesanāhi ayaṃ aññamaññayamakadesanā samānarasā siyāti codanaṃ manasi katvā āha ‘‘tatthā’’tiādi.
今若逆论主张“仅问‘善者’而非‘善因单因依’”，其义当见为“于彼彼此相依中”之论。实则于善因彼此相依中绝无“非独一因依”者，此为所说真实义。所谓‘因依让相应眼’之谓，而非‘因缘所捉之物’。若不同，前因后果必相违背。由是，仅有‘因缘相应’得谓。所谓双互对二因间，所说“以善因”者，谓依善因相应。若言两者皆谓因缘相应，则安立顺逆问彼“独因聚取”为何？亦无选取。由此彼等因缘对立论理，遂达释义，云“此处如是云”等语。
Tattha tatthāti tasmiṃ aññamaññayamake. Yadipi ekamūlā aññamaññamūlāti idaṃ padadvayaṃ vuttanayena mūlayuttatameva vadati, tathāpi sāmaññavisesalakkhaṇe attheva bhedoti dassetuṃ ‘‘mūlayogasāmaññe’’tiādi vuttaṃ. Samūlakānaṃ samānamūlatā ekamūlattanti ekamūlavacanaṃ tesu avisesato mūlasabbhāvamattaṃ vadati, na aññamaññamūlasaddo viya mūlesu labbhamānaṃ visesaṃ, na ca sāmaññe nicchayo visese saṃsayaṃ vidhamatīti imamatthamāha ‘‘mūlayogasāmaññe…pe… pavattā’’ti iminā. Visese pana nicchayo sāmaññe saṃsayaṃ vidhamanto eva pavattatīti āha ‘‘mūlayogavisese pana…pe… nicchitameva hotī’’ti. Tasmāti vuttasseva tassa hetubhāvena parāmasanaṃ, visesanicchayeneva avinābhāvato, sāmaññassa nicchitattā tattha vā saṃsayābhāvatoti attho. Tenāha ‘‘ekamūlāti pucchaṃ akatvā’’ti. Kusalabhāvadīpakaṃ na hotīti kusalabhāvasseva dīpakaṃ na hoti tadaññajātikassapi dīpanato. Tenāha ‘‘kusalabhāve saṃsayasabbhāvā’’ti. Aññamaññamūlavacananti kevalaṃ aññamaññamūlavacananti adhippāyo. Kusalādhikārassa anuvattamānattāti iminā ‘‘sabbe te dhammā kusalā’’ti kusalaggahaṇe kāraṇamāha. Ekamūlaggahaṇe hi payojanābhāvo dassito, kusalassa vasena cāyaṃ desanāti.
此所谓彼处之‘彼此相依’。虽然说“独因又彼此因”为双词句意，仍旧须示“共同一般特征之分别”，故言“因联合是共通”之语。所谓因的共同性，于独因则特指独因本质，不如彼此相依因之声为共异。亦非谓彼彼此相依因若显异，则必有共异及异歧之疑，正因如此说“因联合之共通引发怀疑消除”之义。所谓异特之决定，实正因于共异定之无异正成立。故云“未问独因之意”者。因不显属于善性之光，则该善性亦无启示。故曰“善性现诸疑皆无”。所谓彼此相依之语，仅指彼此相依语句本身，此谓总括。谓此彼等诸法，皆因善所摄集，云“诸法皆善”，此为善的统摄因理。而独因统摄无实用之理，故强调教义核心是善之观。
§53-61
53-61.Mūlanaye vutte eva attheti mūlanaye vutte eva kusalādidhamme. Kusalādayo hi sabhāvadhammā idha pāḷiatthatāya atthoti vutto. Kusalamūlabhāvena, mūlassa visesanena, mūlayogadīpanena ca pakāsetuṃ. Kusalamūlabhūtā mūlā kusalamūlamūlāti samāsayojanā. Mūlavacanañhi nivattetabbagahetabbasādhāraṇaṃ. Akusalābyākatāpi mūladhammā atthīti kusalamūlabhāvena mūladhammā visesitā. Mūlaggahaṇena ca mūlavantānaṃ mūlayogo dīpito hoti. Samānena mūlena, mūlassa visesanena, mūlayogadīpanena ca pakāsetuṃ ‘‘ekamūlamūlā’’ti, aññamaññassa mūlena mūlabhāvena, mūlassa visesanena, mūlayogadīpanena ca pakāsetuṃ ‘‘aññamaññamūlamūlā’’ti mūlamūlanayo vuttoti yojanā. Tīsupi yamakesu yathāvuttavisesanamevettha pariyāyantaraṃ daṭṭhabbaṃ.
53-61节中所说因缘得失，即此处义涵，谓缘起及善法本质。所谓善起然诸法，乃以巴利本义阐述之。欲显现以善因之相与缘合乐趣。所谓善因而成诸因，合成集起。所谓因所持者，举凡可存取共通之物。即便是非善也属因法。所谓因聚者，为因蕴涵相连之意。因缘合连以明示，谓“单一因由”、“彼此相依之因”，而共称因缘起义。谓三语则于述说特性时存在变异替换，须注意。
Mūlayogaṃdīpetunti mūlayogameva padhānaṃ sātisayañca katvā dīpetunti adhippāyo. Yathā hi kusalāni mūlāni etesanti kusalamūlakānīti bāhiratthasamāse mūlayogo padhānabhāvena vutto hoti, na evaṃ ‘‘kusalasaṅkhātā mūlā kusalamūlā’’ti kevalaṃ, ‘‘kusalamūlamūlā’’ti savisesanaṃ vā vutte uttarapadatthappadhānasamāse. Tenāha ‘‘aññapadattha…pe… dīpetu’’nti. Vuttappakārovāti ‘‘kusalamūlabhāvena mūlassa visesanenā’’tiādinā mūlamūlanaye ca, ‘‘aññapadatthasamāsantena ka-kārenā’’tiādinā mūlakanaye ca vuttappakāro eva. Vacanapariyāyo mūlamūlakanaye ekajjhaṃ katvā yojetabbo.
所谓因缘点明，实为因缘本身之重点及显明者。譬如善法诸因，谓之善因聚集，依外语法合成时，以因缘作焦点。并非仅以“善因结”单句，亦非以“善因之因”专句，分别对应不同语法结构而说。故言“其别义……以示”。所谓所述禁阻者，是出于善因以缘合缘聚中之指称义，即于因缘处行文句绌而成的区别。令松动句义，应当聚齐于一语结构。
§74-85
74-85.Na ekamūlabhāvaṃ labhamānehīti abyākatamūlena na ekamūlakaṃ tathāvattabbataṃ labhamānehi aṭṭhārasaahetukacittuppādāhetukasamuṭṭhānarūpanibbānehi ekato alabbhamānattā. Yathā hi yathāvuttacittuppādādayo hetupaccayavirahitā ahetukavohāraṃ labhanti, na evaṃ sahetukasamuṭṭhānaṃ rūpaṃ. Tenāha ‘‘ahetukavohārarahitaṃ katvā’’ti. Ettha ca ‘‘sabbaṃ rūpaṃ na hetukameva, ahetukamevā’’ti vuttattā kiñcāpi sahetukasamuṭṭhānampi rūpaṃ ahetukaṃ, ‘‘abyākato dhammo abyākatassa dhammassa hetupaccayena paccayo, vipākābyākatā kiriyābyākatā hetū sampayuttakānaṃ khandhānaṃ cittasamuṭṭhānānañca rūpānaṃ hetupaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 1.1.403) pana vacanato hetupaccayayogena sahetukasamuṭṭhānassa rūpassa ahetukavohārābhāvo vutto. Keci pana ‘‘abbohārikaṃ katvāti sahetukavohārena abbohārikaṃ katvāti atthaṃ vatvā aññathā ‘ahetukaṃ abyākataṃ abyākatamūlena ekamūla’nti na sakkā vattu’’nti vadanti. Tattha yaṃ vattabbaṃ, taṃ vuttameva ahetukavohārābhāvena sahetukatāpariyāyassa atthasiddhattā. Apica hetupaccayasabbhāvato tassa sahetukatāpariyāyo labbhateva. Tenāha ‘‘na vā sahetukaduke viya…pe… abbohārikaṃ kata’’nti. Ettha etthāti etasmiṃ ekamūlakaduke. Hetupaccayayogāyogavasenāti hetupaccayena yogāyogavasena, hetupaccayassa sabbhāvāsabbhāvavasenāti attho. Sahetukavohārameva labhati paccayabhūtahetusabbhāvato.
74-85节说，虽无获一单因而成，其因缘未显，乃为未成立单因依状。譬如以前述之心生等因缘，无因缘相应而自生，非同因缘因果，故不成因聚。一切形相非仅因果所成，某些因缘无因之果，有本质非因果相接。由此说“无因果而据文义”之义。且言“非因果行使”即是所谓无因无果以因缘合，无法以单一因归之。彼处所述，实为因果合摄之平议。若言“因果重合”有时，则相当于说无需分别因果为二。此处“无因果错用”则明示。故言“非因果两重意”。彼此分辨乃因果整体之体现。故此处称为“无单问因”之意。良善本质光明否定一切疑惑，此为善本质所照耀故。由此称“善性疑绝”。所谓彼彼相依之词，纯在于彼彼相依口意，而非独依字义。谓诸法皆是善摄者，云“皆为善”，此为说明重点。独因聚无用，仅为善义之便。此谓善之核心所在。
Apare pana bhaṇanti ‘‘sahetukacittasamuṭṭhānaṃ rūpaṃ ahetukaṃ abyākatanti iminā vacanena saṅgahaṃ gacchantampi samūlakattā ‘abyākatamūlena na ekamūla’nti na sakkā vattuṃ, satipi samūlakatte nippariyāyena sahetukaṃ na hotīti ‘abyākatamūlena ekamūla’nti ca na sakkā vattuṃ, tasmā ‘ahetukaṃ abyākataṃ abyākatamūlena na ekamūlaṃ, sahetukaṃ abyākataṃ abyākatamūlena ekamūla’nti dvīsupi padesu anavarodhato abbohārikaṃ katvāti vutta’’nti, taṃ tesaṃ matimattaṃ ‘‘sahetukaabyākatasamuṭṭhānaṃ rūpaṃ abyākatamūlena ekamūlaṃ hotī’’ti aṭṭhakathāyaṃ tassa ekamūlabhāvassa nicchitattā, tasmā vuttanayeneva cettha attho veditabbo.
有人又说：“有因缘所生的色，称为无因缘、未说出者。”对这句话说，虽合于总摄之意，但从根本上说不可能称为“无因缘根本”，因为真确根本者，断尽无因缘必不成立，他用正反证得知，有因缘者不能从无因缘根本中成立，所以也不能称其为“无因缘根本”。因此说“无因缘无说，非无因缘根本；有因缘无说，为无因缘根本”这两种说法，在这两处分别被不受阻碍地使用。此处注疏说的是其根本之真实性，故依据如上述说法领悟此义。
§86-97
86-97. Kusalākusalābyākatarāsito namananāmanasaṅkhātena visesena arūpadhammānaṃ gahaṇaṃ niddhāraṇaṃ nāma hotīti āha ‘‘nāmānaṃ niddhāritattā’’ti. Tena tesaṃ adhikabhāvamāha viññāyamānameva pakaraṇena aparicchinnattā. Yadi evaṃ ‘‘ahetukaṃ nāmaṃ sahetukaṃ nāma’’nti pāṭhantare kasmā nāmaggahaṇaṃ katanti āha ‘‘supākaṭabhāvattha’’nti, paribyattaṃ katvā vutte kiṃ vattabbanti adhippāyo.
第86至97节名为“善不善与无说之分别”，特别论述无形法之总摄与推论，名为“名之总摄”。说此为名之确定性。以此论说较多者称为“识”，即以识为对象。又言假如有人仅诵“无因缘名，有因缘名”，则为何称为名之总摄？回答说是“缺乏明白之性”。在释义中被包围，但若已说清楚则当作何解释，唯有“显著之义”等为上策。
Niddesavāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 释义句之解释已毕。
Mūlayamakavaṇṇanā niṭṭhitā. · 根本双论之解释已毕。
2. Khandhayamakaṃ2. 蕴双论
1. Paṇṇattivāro
1. 文字之所分
Uddesavāravaṇṇanā总说句之解释
§2-3
2-3.Khandhayamake…pe… pariññā ca vattabbāti idaṃ padhānabhāvena vattabbadassanaṃ. Abhiññeyyakathā hi abhidhammo, sā ca yāvadeva pariññattāti pariññāsu ca na vinā tīraṇapariññāya pahānapariññā, tīraṇañca sampuṇṇaparānuggahassa adhippetattā kālapuggalokāsavibhāgamukhena khandhānaṃ visuṃ saha ca uppādanirodhalakkhaṇapariggahavasena sātisayaṃ sambhavati, nāññathāti imamatthaṃ dassento ‘‘chasu kālabhedesu…pe… pariññā ca vattabbā’’ti padhānaṃ vattabbaṃ uddharati. Tattha pana yathā na tīraṇapariññāya vinā pahānapariññā, evaṃ tīraṇapariññā vinā ñātapariññāya. Sā ca sutamayañāṇamūlikāti desanākusalo satthā anvayato byatirekato ca samudāyāvayavapadatthādivibhāgadassanamukhena khandhesu pariññāppabhedaṃ pakāsetukāmo ‘‘pañcakkhandhā’’tiādinā desanaṃ ārabhīti dassento ‘‘te pana khandhā’’tiādimāha. Pañcahi padehīti pañcahi samudāyapadehi.
第2至3节“法蕴唯有……”等，是阐明此词要义的论说。所谓“所了知者”，阿毗达摩即是此；以至于所谓了知止息断灭的彻底明了，即是“了知”，其中包含了由显明之时、个人、烦恼之类差别划分各蕴清浊，同时具有生灭灭尽等属性的认识。这里说“六时间段……所谓了知者”，是主要论点要说的重点。又由于没有戒断断灭的彻底了知，亦无彻底了知的智慧；且彻底了知之智慧在止息体验完美证得时而生起，因此这里说明了无他境识者为“六个时间段”等论点。唯此一义，不另有所说。为揭示此异，分别了文字和理念，与世尊讲述“五蕴”等开始作说。言“五处”，即五个组成部分。
Tatthāti tesu samudāyāvayavapadesu. Dhammoti ruppanādiko ñeyyadhammo. Samudāyapadassāti rūpakkhandhādisamudāyapadassa. Yadipi avayavavinimutto paramatthato samudāyo nāma natthi, yathā pana avayavo samudāyo na hoti, evaṃ na samudāyopi avayavoti satipi samudāyāvayavānaṃ bhede dvinnaṃ padānaṃ samānādhikaraṇabhāvato atthevābhedoti padadvayassa samānatthatāya siyā āsaṅkāti āha ‘‘etasmiṃ saṃsayaṭṭhāne’’ti. ‘‘Cakkhāyatanaṃ rūpakkhandhagaṇanaṃ gacchati, viññāṇakkhandho tajjā manoviññāṇadhātū’’tiādīsu ekadeso samudāyapadattho vutto, ‘‘yaṃ kiñci rūpaṃ…pe… ayaṃ vuccati rūpakkhandho’’tiādīsu (vibha. 2) pana sakaloti āha ‘‘rūpādi…pe… attho’’ti. Avayavapadānañcettha visesanavisesitabbavisayānaṃ samānādhikaraṇatāya samudāyapadatthatā vuttā, tato eva samudāyapadānampi avayavapadatthatā. Na hi visesanavisesitabbānaṃ atthānaṃ accantaṃ bhedo abhedo vā icchito, atha kho bhedābhedo, tasmā abhedadassanavasena paṭhamanayo vutto, bhedadassanavasena dutiyanayo. Yo hi ruppanādisaṅkhāto rāsaṭṭho avayavapadehi rūpādisaddehi ca khandhasaddena ca visesanavisesitabbabhāvena bhinditvā vutto, svāyaṃ atthato rāsibhāvena apekkhito ruppanādiattho evāti.
此言“彼处”，即在诸组成部分的组成词内。所谓“法”是指色等应知法。所谓“组成词”，乃诸色蕴等组成词。虽说从究竟上讲，组成部分分离后无所谓组成，但如组成部分本身组不成整体般，也无所谓整体组成。于整体-组成之差别，其中有二个组词含义，是整体与组成二词同指一个对象一体一致的不同侧面，故云“此为疑处”；又言“眼根为色蕴组成，识蕴为意根识组成”等时，只说一个组词句，是为了说明字义。又言“色等义”，故以“色等”为整体意。此处讲述组成词含义，兼论整体组成词含义。既无有差别，无有无差别，则有差别无差别两种说法，故初说无差别，次说有差别。彼因以色等作为总数目字，再用组成词和蕴字作为分别赋别对象，断开说即对义而言色等都归于总数目字。
Yathā avayavapadehi vuccamānopi samudāyapadassa attho hoti, evaṃ samudāyapadehi vuccamānopi avayavapadassa atthoti ‘‘rūpakkhandho rūpañceva rūpakkhandho ca, rūpakkhandho rūpanti? Āmantā’’tiādinā padasodhanā katāti dassento āha ‘‘rūpādiavayavapadehi…pe… padasodhanavāro vutto’’ti. Tattha ekaccassa avayavapadassa aññattha vuttiyā avayavapadatthassa samudāyapadatthatāya siyā anekantikatā, samudāyapadassa pana taṃ natthīti samudāyapadatthassa avayavapadatthatāya byabhicārābhāvo ‘‘rūpakkhandho rūpanti? Āmantā’’ti pāḷiyā pakāsitoti vuttaṃ ‘‘rūpādi…pe… dassetu’’nti.
虽然称为组成词，但整体词也有其对象意义，同样组成词亦有其整体词意义。于是就“色蕴色等即色蕴，色蕴即为色蕴吗？彼此意谓”这类语义考察，说明“以色等组成词……句子之考察”语句为正说。此中某一组成词有另外说法，是因该组成词由整体词对象性产生多元解释，而整体词中无该异说。整体词对象性没有破坏，故说“色蕴即为色蕴，意谓”这巴利语明白显示。
‘‘Rūpakkhandho’’tiādīsu khandhatthassa visesitabbattā vuttaṃ ‘‘padhānabhūtassa khandhapadassā’’ti. Vedanādiupapadatthassa ca sambhavato ‘‘vedanākkhandho’’tiādīsu. Rūpāvayavapadena vuttassāti rūpasaṅkhātena avayavapadena visesanabhāvena vuttassa khandhatthassa rūpakkhandhabhāvo hoti. Tena vuttaṃ ‘‘rūpakkhandho rūpanti? Āmantā’’ti. Tatthāti tasmiṃ rūpakkhandhapade. Padhānabhūtena visesitabbattā khandhāvayavapadena vuttassa ruppanaṭṭhassa kiṃ vedanākkhandhādibhāvo hotīti yojanā. Samāne avayavapadābhidheyyabhāve appadhānena padena yo attho viññāyati, so kasmā padhānena na viññāyatīti adhippāyo. Khandhāvayavapadena vutto dhammoti rāsaṭṭhamāha. Tattha kocīti ruppanaṭṭho. Kenaci samudāyapadenāti rūpakkhandhapadena, na vedanākkhandhādipadena. Tenāha ‘‘na sabbo sabbenā’’ti. Esa nayo vedanākkhandhādīsu. Rūparūpakkhandhādiavayavasamudāyapadasodhanamukhena tattha ca catukkhandhavasena pavattā pāḷigati padasodhanamūlacakkavāro. Evañca dassentenāti iminā yvāyaṃ rūpādiavayavapadehi rūpakkhandhādisamudāyapadehi ca dassitākāro atthaviseso, taṃ paccāmasati. Visesanabhāvo bhedakatāya sāmaññato avacchedakattā, visesitabbabhāvo abhedayogena bhedantarato avicchinditabbattā, samānādhikaraṇabhāvo tesaṃ bhedābhedānaṃ ekavatthusannissayattā.
关于“色蕴”等诸蕴一说不同蕴义，应从“根本存在的蕴之蕴项”来特别说明。由于与受等产生缘故，应称“受蕴”等。因称作“色蕴”，是以色为名，用“部分”一词从区别作用来说明蕴义之色蕴的性质。所以说“色蕴即色乎？此为称呼”。其中“此”指色蕴一辞。由于以“根本存在”区别，应考察蕴项名称中色蕴的意义是否包含受蕴之类。对依部分名而成的词义，若是少量词汇对义确立，则何以不能用“根本存在”作区别呢？对此有不同见解。用蕴项名称所称“法”，指大多数事物。其中特指色蕴所指事物。任何生成之物名为色蕴，非称受等蕴生成之物。故说“非全体皆属”，此理适用于受蕴等。通过色及其相关组成部分、色蕴等组成部分名清净的根本分析，以及由此推展成四蕴法的循环因果，说明教理。如此示现是由色等组成部分名及色蕴等组成部分名构成的组成词义，体现特殊意义并导致对该词意义的回忆。区别性质是指通约的界限、划分性质；被区别性质为非共存的、以断续区分的。共处性质是指同一所属下不分彼此的。
Tenāti yathāvuttena visesanavisesitabbabhāvena. Etthāti etasmiṃ samānādhikaraṇe. Tenāti vā samānādhikaraṇabhāvena. Etthāti rūpakkhandhapade. Yathā nīluppalapade uppalavisesanabhūtaṃ nīlaṃ visiṭṭhameva hoti, na yaṃ kiñci, evamidhāpi khandhavisesanabhūtaṃ rūpampi visiṭṭhameva siyāti dassento ‘‘kiṃ khandhato…pe… hotī’’ti āha. Tathā ‘‘rūpañca taṃ khandho cā’’ti samānādhikaraṇabhāveneva yaṃ rūpaṃ, so khandho. Yo khandho, taṃ rūpanti ayampi āpanno evāti āha ‘‘sabbeva…pe… visesitabbā’’ti. Visesanena ca nāma niddhāritarūpena bhavitabbaṃ avacchedakattā, na aniddhāritarūpenāti āha ‘‘kiṃ pana ta’’ntiādi, tasseva gahitattā na piyarūpasātarūpassāti adhippāyo. Na hi taṃ khandhavisesanabhāvena gahitaṃ, vissajjanaṃ kataṃ tassevāti yojanā. Na khandhato aññaṃ rūpaṃ atthīti idaṃ ruppanaṭṭho rūpanti katvā vuttaṃ, na hi so khandhavinimutto atthi. Tenevāti yathāvuttarūpassa khandhavinimuttassa abhāveneva. ‘‘Piyarūpaṃ sātarūpaṃ, dassentenappaka’’nti ca ādīsu atadatthassa rūpasaddassa labbhamānattā ‘‘tena rūpasaddenā’’ti visesetvā vuttaṃ. Vuccamānaṃ bhūtupādāyampi bhedaṃ dhammajātaṃ. Suddhenāti kevalena, rūpasaddena vināpīti attho. Tayidaṃ pakaraṇādiavacchinnataṃ sandhāya vuttaṃ, samānādhikaraṇataṃ vā. Yo hi rūpasaddena samānādhikaraṇo khandhasaddo, tena yathāvuttarūpasaddena viya tadattho vuccateva. Tenāha ‘‘khandhā rūpakkhandho’’ti. Yadipi yathāvuttaṃ rūpaṃ khandho eva ca, khandho pana na rūpamevāti āha ‘‘na ca sabbe…pe… visesitabbā’’ti. Tenevāti arūpasabhāvassa khandhassa atthibhāveneva. Teti khandhā. Vibhajitabbāti ‘‘khandhā rūpakkhandho’’ti padaṃ uddharitvā ‘‘rūpakkhandho khandho ceva rūpakkhandho ca, avasesā khandhā na rūpakkhandho’’tiādinā vibhāgena dassetabbā.
“因此”指依据上述所说的区别和被区别关系。这里“此”指同一所属。又“因此”指以同一所属为基准。这里“此”指色蕴一辞。比如“蓝莲花”一词含有“莲花”的区别性质，即“蓝”是具区别性质的，蓝是特殊的，而非无差别的。因此对蕴的区别也应如此说。故曰“色即是蕴”，依同一所属的逻辑，所称色即是蕴。既是蕴，即是色，即被称为色。又说“一切皆为须特别区别者”。区别系作为划分的依据，应以确定的界限，不是以不确定的界限。因而说“何况此处”，表示区别应建立在确立的界限上，不是以未确立的界限为依归。说明以色的区别性质指导界限，而非以无定义的相反面为准。并非以蕴本身的区别性质作界限的消散。这是种推断。并非谓色蕴之外另有色，称色为蕴，因不存在色之外的色。又说其无所依赖的色，如同未被解脱的色一样。所谓“美色、善色，用以说明现见的”，乃因色字具此义绘说。用该字说明本性具有的差异。用色名说明生成的组成部分与整体色蕴的关系。由此称“色蕴即色蕴”。即使如所说色即是蕴，但蕴并非仅是色。故曰“一切蕴非尽色蕴”。这里指无色蕴的蕴的实质。此即四蕴。所谓“蕴者，色蕴也”，取色蕴为类别，分色蕴与非色蕴。
Khandhānaṃ rūpavisesana…pe… saṃsayo hotīti ettha kiṃ khandhato aññāpi vedanā atthi, yato vinivattā vedanā khandhavisesanaṃ hoti, sabbe ca khandhā kiṃ khandhavisesanabhūtāya vedanāya visesitabbāti evaṃ yojanā veditabbā. Kecīti anubhavanādippakārā. Kenaci visesanenāti vedanādinā visesanena.
“蕴之色的区别……存在疑问”此处意指，对于蕴中是否另有受等，有差别蕴者。因受属于蕴的差别性质，所有蕴皆应以受为区别对象，故应如此推断。区别即以受等为区别者。
Ettha ca rūpādipaṇṇatti khandhapaṇṇatti ca ‘‘rūpaṃ khandho, khandhā rūpakkhandho’’tiādinā visuṃ saha ca ruppanādike atthe pavattamānā kadāci avayavabhūte pavattati, kadāci samudāyabhūte, tassā pana tathā pavattanākāre niddhārite yasmā rūpādikkhandhā padato atthato ca visodhitā nāma honti tabbisayakaṅkhāpanodanato, tasmā ‘‘rūpakkhandho rūpañceva rūpakkhandho ca, rūpakkhandho rūpanti? Āmantā’’tiādinayappavattena paṭhamavārena rūpādiavayavapadehi avayavattho viya samudāyatthopi vuccati, tathā samudāyapadehipīti ayamattho dassito. ‘‘Rūpaṃ rūpakkhandho, khandhā vedanākkhandho’’tiādinayappavattena pana dutiyavārena visesavācī viya rūpādiavayavapadehi sāmaññabhūtenapi taṃtaṃvisiṭṭhena khandhāvayavapadena so so eva samudāyattho vuccati, na sabboti ayamattho dassito. Khandhavinimuttassa yathādhippetassa abhāvā yadipi khandhoyeva rūpaṃ, so pana na sabbo rūpaṃ, atha kho tadekadeso, tathā vedanādayopīti ayamattho ‘‘rūpaṃ khandho, khandhā rūpa’’ntiādinayappavattena tatiyavārena dassito. ‘‘Rūpaṃ khandho, khandhā vedanākkhandho’’tiādinayappavattena pana catutthavārena ‘‘rūpaṃ khandho’’ti rūpassa khandhabhāve nicchite khandho nāmāyaṃ na kevalaṃ rūpameva, atha kho vedanādi cāti vedanādīnampi khandhabhāvappakāsane na sabbe khandhā vedanādivisesavanto, kecideva pana tena tena visesena tathā vuccantīti ayamattho dassito. Evaṃ dassentī cesā pāḷi khandhānaṃ yathāvuttapaṇṇattisodhanamukhena sarūpāvadhāraṇāya saṃvattati, tañca tesaṃ yāvadeva uppādādinicchayatthanti dassento ‘‘evaṃ yesaṃ…pe… veditabbo’’ti āha.
这里的色字用法及蕴字用法如“色即是蕴”、“蕴即是色蕴”等，经与论中时常相互参照。色等组成部分及蕴之组成部分二者被视作组成部分时，某些情况下称为部分属性，某些情况下称为整体组成，因此色蕴词义理应明确定义。说“色蕴既是色也是色蕴，色蕴即色乎？此为称呼”首先指色及其组成部分理应视为部分构成整体。其次视为整体组成部分时视作蕴的组成部分，并非全部。第三指色之组成部分的区别性，第四指色蕴作为蕴的组成部分，理应以特别性质标识。因色蕴与受等不全为色蕴区别者，而仅具受等的区别性者，这些是对四蕴特别性质的说明。古韵取色蕴为表达基础，指导色蕴词义纯粹界定，故说“色蕴者色蕴也”，此外以此说明构成蕴的部分与整体的对应，强调四蕴须以此定义才能明晰。由此可知色蕴虽是蕴，却非仅是色，因此不同蕴以别名和区别说明，明确它们之间的不同与同一，也为色蕴词义定义提供了理论基础。
Ekadesepi samudāyavohāro dissati yathā paṭo daḍḍho, samuddo diṭṭhoti āha ‘‘cakkāvayavabhāvato cakkānīti yamakāni vuttānī’’ti. Bandhitvāti yamakabhāvena bandhitvā, yamakamūlabhāveneva vā. Mūlabhāvena gahaṇaṃ sambandhabhāvo, taṃsambandhatā ca mūlapadādīnaṃ nābhiādisadisatā daṭṭhabbā. Apubbassa vattabbassa abhāvato nayidha desanā maṇḍalabhāveneva sambajjhatīti āha ‘‘na maṇḍalabhāvena sambajjhanato’’ti. Yadipi rūpakkhandhamūlake apubbaṃ natthi, vedanākkhandhādimūlakesu pana saññādimukhena desanappavattiyaṃ apubbavaseneva gato siyā maṇḍalabhāvena sambandho, na tathā pāṭho pavattoti āha ‘‘vedanākkhandha…pe… sambandhenā’’ti. Pacchimassa purimena asambajjhanameva hi heṭṭhimasodhanaṃ. Suddhakkhandhalābhamattameva gahetvāti ‘‘khandhā rūpa’’nti ettha khandhāti khandhasaddena labbhamānaṃ rūpādīhi asammissaṃ khandhaṭṭhamattameva uddesavasena gahetvā. Yadipi uddese khandhavisesanaṃ rūpādi ‘‘khandhā rūpa’’nti suddharūpādimattameva gahitaṃ, tathāpi visesarahitassa sāmaññassa abhāvato tattha suddharūpādimattatāya aṭṭhatvā. Khandhavisesanabhāvasaṅkhātanti yathādhigataṃ khandhānaṃ visesanabhāvena kathitaṃ ruppanādikaṃ visesanatthaṃ dassetuṃ. Kevalameva taṃ aggaṇhanto khandhasaddena saha yojetvā…pe… vibhattattā suddhakkhandhavāroti vuttoti yojanā.
对蕴的相互依存关系有清晰的说明，如同期初干净的泥潭而非浑浊所示。又述“眼识由眼根为缘，则说‘眼’”，意指对“眼”的定义是一种双相相续的关系包括根本与因缘。所谓“约束”即以相续绑定，也可能是以根缘二者间的关系。根缘包括持有、依止等相续状态，彼此紧密关系由根词开始显现。先前未示范的情况下，这种相续关系不是圆满的整体，称“非圆满的整体约束”，如说“非圆满亦非连结”，意指相依尚未成实质的圆满覆盖。虽然色蕴没有根本之初，但以受等诸蕴为初基，通过识等引导教法，这构成类似相续整合，故说“受等蕴有联系”。旧经注未曾以此文做为连结，但此经文说明的蕴以色等合为整体，且成清净蕴系列，亦应理解为如此。所称“蕴色蕴”，是以蕴名合并色等为纯净蕴的整体。古注中称此为“清净蕴串”，由此说明区别，其佐证即此。
Uddesavāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 总说句之解释已毕。
1. Paṇṇattivāro
一、定义与分类
Niddesavāravaṇṇanā分说段解说
§26
26.Evaṃvuttanti evaṃ dvārālambanehi saddhiṃ dvārappavattadhammavibhāgavasena vuttaṃ. Piyasabhāvaṃ piyajātikaṃ ‘‘kathaṃ rūpena kho, āvuso’’tiādīsu viya piyasabhāvaṭṭhena rūpaṃ, na ruppanaṭṭhenāti vuttaṃ ‘‘piyarūpaṃ…pe… rūpaṃ na rūpakkhandho’’ti. Ruppanaṭṭhena rūpakkhandhapariyāpannampi cakkhādi piyasabhāvamattavacanicchāvasena piyarūpameva anuppavisati, na rūpakkhandhanti āha ‘‘piyasabhāva…pe… na rūpakkhandhoti vutta’’nti. ‘‘Yo pana yattha viseso’’ti vutto visesasaddo nānuvattatīti adhippāyenāha ‘‘vacanaseso’’ti. Na hi adhikārato labbhamānassa ajjhāharaṇakiccaṃ atthi. Diṭṭhisaññāti vā paduddhāroyaṃ veditabbo. Visesatā panassā ‘‘visesaṃ vaṇṇayissāmā’’ti paṭiññāya eva pākaṭā. ‘‘Avasesā saṅkhārā’’ti etthāpi eseva nayo. Saṃyojanavasena jānāti abhinivisatīti saññā diṭṭhīti āha ‘‘diṭṭhi eva saññā’’ti. Diṭṭhi cāti ca-saddena avasiṭṭhaṃ papañcaṃ saṅgaṇhāti. Tathā hi ‘‘papañcasaññāsaṅkhā’’ti ettha papañcasūdaniyaṃ (ma. ni. aṭṭha. 1.201) vuttaṃ ‘‘saññānāmena vā papañcā eva vuttā’’ti.
26. 如此说，凭藉门槛等相，合于门开启之法的分别，得以说明。所谓「亲近的性情」「亲生的类别」，譬如说『形色如何，朋友』等，是依亲近的性情确立形相，不是依形态本身，所以说『亲爱的形相……形相非色蕴』。以形态本身之色蕴为界，虽包含眼等诸根，也因亲近性情之量辞限制，仅通入亲爱的形相，而不谓色蕴；因此曾说「亲近的性情……非色蕴」。又所谓「何者为特异」，其特异之辞非随行，应理解为权威；因已得权威，不存在侵夺之事。所谓「所见的烦恼」应当识别，至于特异即是「我将描写特异」，这是明白之意。所谓「剩余的行」，此处亦同理。因执缚结而知属染故，称之为「想即见」，谓见也。见字加词缀摄纳残余延展妄想。如是，谓「以想为妄执行蕴」，此中指出“妄执”的出处称「以想之名称妄执」。
§28
28. ‘‘Khandhā vedanākkhandho’’ti etasmiṃ anulome yathā sarūpadassanena vissajjanaṃ labbhati, na evaṃ ‘‘na khandhā na vedanākkhandho’’ti paṭilome, idha pana paṭivacanena vissajjananti tadatthaṃ vivaranto ‘‘khandhasaddappavattiyā ca abhāve vedanākkhandhasaddappavattiyā ca abhāvo’’ti āha. Tena sattāpaṭisedhe ayaṃ na-kāroti dasseti. Saddaggahaṇañcettha saddanibandhanattā paññattiyā saddasabhāgataṃ vā sandhāya kataṃ. Paṇṇattisodhanañhetaṃ. Tenāha ‘‘paṇṇattisodhanamattameva karotī’’ti. Tena niddhāretabbassa dhammantarassa abhāvaṃ dasseti. Yato vuttaṃ ‘‘na aññadhammasabbhāvo evettha pamāṇa’’nti. Evañca katvātiādinā yathāvuttamatthaṃ pāṭhantarena samattheti. Kāmaṃ katthaci satipi khandhe natthi vedanākkhandho, akhandhattasabhāvā pana natthi vedanāti ‘‘na khandhā na vedanākkhandhoti? Āmantā’’ti vuttanti evaṃ vā etaṃ daṭṭhabbaṃ. Tenāha aṭṭhakathāyaṃ ‘‘paññattinibbānasaṅkhātā’’tiādi.
28. 「蕴缚为触缚」在此顺理形成，如寒暑之类显现体表，非逆理来，是故「非蕴亦非触缚」乃逆理。此处则以否定之词，说明此理，即谓「蕴字回转无现，触缚字回转亦无现」。此举破除五蕴之误解。对辞义之说明，借音义聚融，以表示一定的呼称和概念清晰。为辞义净化，故说「仅以辞义净化为事」。此法破相表明无内在之法体。盖谓「无别样法之共体即此量度」。如此说完，藉总结言语可窥其义理。譬如某处蕴内无触缚，又无触缚，问曰「此处为何无蕴亦无触缚」，其义即应如此视之。此种观法，八书中称为「约定俗成之俗称」。
§39
39. ‘‘Rūpato aññe’’ti ettha bhūtupādāya dhammo viya piyasabhāvopi rūpasaddābhidheyyatāsāmaññena gahitoti āha ‘‘lokuttarā vedanādayodaṭṭhabbā’’ti. Appavattimattamevāti khandhasaddappavattiyā abhāve rūpasaddappavattiyā ca abhāvoti paṇṇattisodhanamattataṃyeva sandhāya vadati, tathā cāha ‘‘evañca katvā’’tiādi. Tenetaṃ dasseti – yathā cakkhuto aññassa sabbassapi sabhāvadhammassa āyatanaggahaṇena gahitattā tadubhayavinimuttaṃ kiñci natthīti kevalaṃ paññattisodhanatthaṃ tameva abhāvaṃ dassetuṃ ‘‘cakkhuñca āyatane ca ṭhapetvā avasesā na ceva cakkhu na ca āyatana’’nti vuttaṃ, evamidhāpi tadatthameva ubhayavinimuttassa abhāvaṃ dassetuṃ ‘‘rūpañca khandhe ca ṭhapetvā avasesā na ceva rūpaṃ na ca khandhā’’ti vuttanti. Visamopaññāso. ‘‘Cakkhuñca āyatane ca ṭhapetvā’’ti ettha hi avasesaggahaṇena gayhamānaṃ kiñci natthīti sakkā vattuṃ āyatanavinimuttassa sabhāvadhammassa abhāvā. Tenāha ‘‘yadi siyā’’ti. ‘‘Rūpañca khandhe ca ṭhapetvā’’ti ettha pana na tathā sakkā vattuṃ khandhavinimuttassa sabhāvadhammassa atthibhāvato. Yadi pana tādisaṃ khandhagataṃ dhammajātaṃ natthīti evamidaṃ vuttaṃ siyā, evaṃ sati yuttametaṃ siyā. Tathā hi ‘‘aṭṭhakathāyaṃ panā’’tiādinā paññattiggahaṇameva uddharīyati. Taṇhāvatthu ca na siyā avasesaggahaṇena gayhamānanti ānetvā sambandho. Khandho ca siyāti yojanā.
39. 「除色以外」在此，如真实本质之法，亲近性情亦应为色字义，依其共性同集合。此说为超世间之色、受等诸法。谓具辞义性质缺乏蕴字回转与色字回转之现率，仅具辞义净化之义。由此亦见说「如此说后」等语。此理所示：譬如从眼根至其他诸法皆非内在之蕴字实质集合体。此中以辞义净化作依托，说明色、蕴均无实质可聚合，故是双重超脱。谓「不存残余，即无眼亦无眼处」，如是亦示色、蕴非实质。此为以执错之知见调伏。所谓「置眼与眼处」等，则因无残余聚合不可得，故称无实质存在。故说「若有则……」，又以「置色与色蕴」二成空义。此处辨说不同，分别说明眼处与色蕴之空性。藏经注中释为概念净化，不当以残余执见。爱方法虽有残余执着，不应加诸残余非聚合者，故区别理解蕴与聚合物。
Niddesavāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 分说段解说已竟。
2. Pavattivāravaṇṇanā2. 转起段解说
§50-205
50-205. Missakakālabhedesu yamakesu padānaṃ bhinnakālattā siyā atthavisesoti āha ‘‘amissakakālabhedesu vāresu atthavisesābhāvato’’ti. Idāni tamevatthaṃ ‘‘purimassa hī’’tiādinā vivarati. Tenāti atthavisesābhāvena. Etthāti etasmiṃ pavattivārapāṭhe, etissaṃ vā pavattivāravaṇṇanāyaṃ. Cha eva vuttā, na navāti adhippāyo. Tenāha ‘‘atītenā’’tiādi. Ete pana tayoti attanā visuṃ anantaraṃ dassite sandhāyāha. Yathādassitāti aṭṭhakathāyaṃ niddhāretvā dassitabbākārā paccuppannenātītādayo ye pāḷiyaṃ ujukameva āgatā. ‘‘Na visuṃ vijjantī’’ti vuttamevatthaṃ ‘‘tattha tattha hī’’tiādinā pākaṭataraṃ karoti. Tattha paṭilomapucchāhīti ‘‘yassa vā pana vedanākkhandho uppajjittha, tassa rūpakkhandho uppajjatī’’ti evamādikāhi paṭhamapade vuttassa paṭilomavasena pavattāhi. Tenevāti nayato yojetuṃ sakkuṇeyyattā eva. Missakakālabhedesu cāti na kevalaṃ amissakakālabhedesuyeva, atha kho missakakālabhedesu cāti attho. Na yojanāsukaratāya eva purime ayojanā, atha kho sukhaggahaṇatthampīti dassento āha ‘‘amissaka…pe… vuttānī’’ti.
50-205. 关于时间差错的疑问，有言谓按异时出现，词义当殊，故说「于无错误时间差之语句，则无词义差异」。此处详述先前《破诃》录。说「过去之……」等，示的即是词义无差之理。因所属时间无执故，各处叙述明了。然后，又问返转问答，谓「若触缚出现，则色缚亦出现」，此为首句反向陈说。此种修辞合于习惯用法，无殊异意。后续详尽说明时间错处词语不能轻加混用，谓未修正时间前后差别，致起混淆。故说「详考虑词义及合用条件方可断定」。此中指出先行正反论述之间法义和谐，非任意混淆。所谓词义净化指示实际调和词义之法则。
Yena kāraṇenāti yena ekapadadvayasaṅgahitānaṃ khandhānaṃ uppādassa nirodhassa lābhasaṅkhātena kāraṇena. Yathākkamaṃ purepañho pacchāpañhoti ca nāmaṃ vuttaṃ. Ca-saddena purepacchāpañhoti ca nāmaṃ vuttanti niddhāretvā yojetabbaṃ. Tattha pana ‘‘ekapadadvayasaṅgahitāna’’nti idaṃ ekajjhaṃ katvā gahetabbaṃ. Tamevatthampi vivarati ‘‘yassa hī’’tiādinā. Tattha yassāti yassa pañhassa. ‘‘Pañho’’ti cettha pucchanavasena pavattaṃ vacanaṃ veditabbaṃ. Tenevāha ‘‘paripūretvā vissajjetabbatthasaṅgaṇhanato’’ti. Taṃ sarūpadassanena vissajjanaṃ taṃvissajjanaṃ, taṃ vā yathāvuttaṃ vissajjanaṃ etassāti taṃvissajjano, tassa taṃvissajjanassa. Purimakoṭṭhāsenāti purimena uddesapadena. Tena hi vissajjanapadassa samānatthatā idha sadisatthatā. Ekena padenāti ekena padhānāppadhānena yamakapadena, na paṭhamapadenevāti attho. Uppādanirodhalābhasāmaññamattenāti uppādassa vā nirodhassa vā labbhamānatāya samānatāmattena. Sanniṭṭhānapada…pe… yuttanti idaṃ aṭṭhakathāyaṃ ‘‘yattha rūpakkhandho nuppajjatī’’tiādinā purepañhassa dassitattā vuttaṃ. Yadipi tattha ‘‘uppajjatī’’ti vissajjitattā vedanākkhandhassa uppādo labbhatīti vuttaṃ, yo pana sanniṭṭhānapadasaṅgahito rūpakkhandhassa anuppādo pāḷiyaṃ anuññātarūpena ṭhito, tassa vasena purepañho yuttoti adhippāyo. Evañhi purimakoṭṭhāsena sadisatthatā hoti.
由于何因？即因色缚中组成单位二合而成，缚生起与灭尽因缘关联。此谓前后问答之理。以二字连言「前后问答」称之，表明问词之连贯。细分「二字并合」为一整体而考虑，不是只看首字。意谓生成与灭亡，乃因缘统一体。所说地点语义同义，言为双字连结而非单字。因生成或灭尽所得，继续性乃基于一致性。所谓现在词句等，即依此谈论生成与灭的先后关系。又说「先前问答」，是在破诃中已显先后有序。由此断定词义一致性。此因缘关联一体之词义，用以说明色蕴未生抑或未生前后关系。故言先后问答或词义并列，均可使用，堪称通达理解之法。
‘‘Yassa rūpakkhandho nuppajjittha, tassa vedanākkhandho nuppajjitthā’’ti ettha rūpakkhandhassa anuppannapubbatāpaṭikkhepamukhena itarassa paṭikkhipīyatīti rūpakkhandhasseva yathāvuttapaṭikkhepo padhānabhāvena vutto. Eseva nayo aññesupi edisesu ṭhānesūti āha ‘‘sanniṭṭhānatthasseva paṭikkhipanaṃ paṭikkhepo’’ti . ‘‘Yassa rūpakkhandho uppajjati, tassa vedanākkhandho nirujjhatī’’ti ettha pana rūpakkhandhassa uppādalakkhaṇaṃ katvā vedanākkhandhassa nirodho pucchīyatīti so eva ‘‘no’’ti paṭisedhīyati. Esa nayo aññesupi edisesu ṭhānesūti vuttaṃ ‘‘saṃsayatthanivāraṇaṃ paṭisedho’’ti. ‘‘Na-kāravirahita’’nti etena paṭisedhassa paṭisedhitamāha. Yadi evaṃ pāḷigatipaṭisedhavissajjanānaṃ ko visesoti āha ‘‘tattha uppattī’’tiādi.
「若色蕴未生，则受蕴未生」语中，以色蕴未生为阻止他法起生之因，乃色蕴未生，故他法亦未生。此论所依是色蕴未生先发生效应，对其他作用之禁止。乃色蕴未生的直接否定，称为「色蕴未生的先行阻遏」。此义可辅助说明体验诸法起生与灭尽之关联。又言此处正说生成标记，后问受蕴止灭，则为询问是或非。回以否定答复，断绝疑虑。谓此为「无疑虑处之否定」，即该否定具实用排疑功用。若存在巴利经藏否定辩难，则以「此处生起」等语句读之。
Tadekadesapakkhepavasenāti tesaṃ catunnaṃ pañhānaṃ pañcannañca vissajjanānaṃ ekadesassa pakkhipanavasena. Tenāha aṭṭhakathāyaṃ ‘‘paṭhame ṭhāne paripuṇṇapañhassa purimakoṭṭhāse sarūpadassanenā’’tiādi. Yo panettha pañhesu vissajjanesu ca sattavīsatiyā ṭhānesu pakkhepaṃ labhati, taṃ dassetuṃ ‘‘paripuṇṇapañho evā’’tiādi vuttaṃ. Pāḷivavatthānadassanāditoti ettha ādi-saddena pucchāvibhaṅgo vissajjanāṭhānāni ekasmiṃ pañhe yojanānayoti imesaṃ saṅgaho daṭṭhabbo.
彼处称为“一地抛弃”，是指四个疑问的中断和五处消散的集中，视为同一时间点的一次抛弃。因此注疏中说“初处完整疑问于前分中，通过形色的展示”等语。对于疑问与消散二十七种处所中的抛弃，称为“完整的疑问”等说。所谓巴利语词义说明之“等”者，此处以‘开头’字表疑问的解析，‘结尾’字示消散处，均归纳于同一疑问中。
Suddhāvāsānantiādi pāḷiyā padaṃ uddharitvā atthadassanatthaṃ āraddhaṃ. ‘‘Yassa yattha rūpakkhandho nuppajjittha, tassa tattha vedanākkhandho nuppajjitthā’’ti imassa vissajjanaṃ hoti ‘‘suddhāvāsānaṃ tesaṃ tatthā’’ti. Tattha ekabhūmiyaṃ dutiyā upapatti natthīti ekissā bhūmiyā ekassa ariyapuggalassa dutiyavāraṃ paṭisandhiggahaṇaṃ natthīti attho. Tatiyavārādīsu vattabbameva natthi. Svāyamattho yathā ñāpito hoti, taṃ dassetuṃ ‘‘paṭisandhito pabhuti hi…pe… pavattā’’ti vuttaṃ. Tena addhāpaccuppannavasenāyaṃ desanā pavattāti dasseti. Ādānanikkhepaparicchinnaṃ kammajasantānaṃ ekattena gahetvā tassa vasena uppādanirodhesu vuccamānesu akammajesu kusalādīsu kathanti codanāyaṃ tepi idha taṃnissitā eva katāti dassento āha ‘‘tasmiñhi…pe… dassitā’’ti. Tenevāti kammajasantāneneva. Tasmāti ekakammanibbattassa vipākasantānassa ekattena gahitattā. Tassāti kammajasantānassa. Pañcasu suddhāvāsesu yathā paccekaṃ ‘‘ekissā bhūmiyā dutiyā upapatti natthī’’ti yathāvuttapāḷiyā viññāyati, evaṃ ‘‘suddhāvāsāna’’nti avisesavacanato sakalepi suddhāvāse sā natthīti tāya kasmā na viññāyatīti codanaṃ samuṭṭhāpetvā sayameva pariharituṃ ‘‘kasmā panā’’tiādimāha. Tattha suddhāvāsesu heṭṭhābhūmikassa asati indriyaparipāke uparibhūmisamuppatti na sakkā paṭisedhetuṃ uddhaṃsotavacanato. Uddhamassa taṇhāsotaṃ vaṭṭasotañcāti hi uddhaṃsoto. Tenāha ‘‘uddhaṃsotapāḷisabbhāvā’’ti. Saṃsandetabbāti yathā na virujjhanti, evaṃ netabbā. Tathā ceva saṃvaṇṇitaṃ.
“清净住处”等语，是从巴利词提取出来予以释义。譬如“诸色蕴未生者，彼处诸受蕴亦未生”，这即所谓此处消散。“清净住处”意指此处。所谓“第一土无第二蕴生”，意指一土仅有一对应圣者的第二次再来，而无第二土可达成，故无第三次及以后存在。自身之理已明，遂以“再来实乃……现行”等文彰示。此乃以依止与当断断之理，调伏五盖，断除业流而达善。此三处依止，皆指此理，乃说“于此……已为示现”，即由此三依止同一业系之果流而来。故曰一业果报果流集中由此。所谓五种清净住处中，逐一各别“第一土无第二生起”，依此可知“清净住处”为全集合。故何以未知？因清净住处最低境无所有根所圆满，故不可反对其上土生起。上土即为渴流，是烦恼流也，故曰“上流巴利文中的全部现起”。所谓不应断者，谓其不可中断，断则断坏。此理亦如所述。
Etena sanniṭṭhānenāti aṅkitokāsabhāvirūpuppādasannissayena nicchayena. Visesitā tathābhāvirūpabhāvino. Asaññasattāpīti na kevalaṃ pañcavokārā eva, atha kho asaññasattāpi. Te eva asaññasatte eva gahetvā purimakoṭṭhāseti adhippāyo. Tena ye sanniṭṭhānena vajjitāti tena yathāvuttasanniṭṭhānena ye virahitā, te tathā na vattabbāti attho. Idāni ‘‘te tato’’tiādinā dasseti. Tatoti asaññābhavato. Pacchimabhavikānanti ettha pacchimabhavaṃ sarūpato dassetuṃ ‘‘kiṃ pañcavokārādī’’tiādi vuttaṃ. Apacchimabhavikānampi arūpānaṃ arūpabhave yathā rūpakkhandho nuppādi, evaṃ tattha pacchimabhavikānaṃ vedanākkhandhopīti āha ‘‘etena sanniṭṭhānena saṅgahitattā’’ti. Tenāha ‘‘tesaṃ…pe… āhā’’ti. Tattha tesanti pacchimabhavikānaṃ. Tatthāti arūpabhave. Itarānuppattibhāvañcāti itarassa vedanākkhandhassa anuppajjanasabbhāvampi. Sappaṭisandhikānampi suddhāvāsānaṃ khandhabhedassa parinibbānapariyāyo oḷārikadosappahānato kilesūpasamasāmaññena vuttoti veditabbaṃ.
“由此立成”者，标示场所本处依止的出现及生成确立。特别指有此依止之处。所谓无感知者，不唯五蕴感受，亦包含无感知者。仅因其持无感知者而形成前文集的依止。故经中以此依止表示集的破坏。所谓此处“彼者”指无感知者之境。它处无生理之意，乃指彼感受蕴未生之境且与无感知者相对应。且清净住处连贯的断蕴集及涅槃遍行、恼患消除、染污退息之理，皆当知也。
Sabbesañhi tesanti taṃtaṃbhūmiyaṃ ṭhitānaṃ sabbesaṃ suddhāvāsānaṃ. Yathā panātiādinā vuttamevatthaṃ pākaṭataraṃ karoti. Anantā lokadhātuyoti idaṃ okāsassa paricchedābhāvaṃyeva dassetuṃ vuttaṃ. Puggalavasena samānādhāratāya samānakālattena asambhavanto okāsavasena pana sambhavanto saṃkiṇṇā viya hontīti āha ‘‘saṃkiṇṇatā hotī’’ti.
以上者谓诸在此土之诸清净住处，“诸”乃彼之总指。诸如“如是所说”等文，明显示现所论。所谓无限众生界，亦表明依止不可分割的本质。乃众生虽然同时存在相同依止却不可合为一体，如同稠密分布的现象，故说“为稠密之处”。
Pavattivāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 转起段解说已竟。
3. Pariññāvāravaṇṇanā3. 遍知段解说
§206-208
206-208.Tassāpīti puggalokāsavārassapi. Okāse puggalassevāti yathāgahite okāse yo puggalo, tasseva okāsavisiṭṭhapuggalassevāti attho. Yathā pana puggalavāre labbhamāne puggalokāsavāropi labbhati, evaṃ okāsavāropi labbheyyāti codanaṃ sandhāyāha ‘‘okāsavāropi cā’’ti. Tasmāti yasmā vuccamānopi okāso puggalassa visesabhāveneva vucceyya, na visuṃ, tasmā.
206-208节。所谓“彼即诸生界中之个体”。需知个体即称“个体界”，如前所说。就诸个体集合观察，诸生界之涌现亦当观察，故发问“亦可视为界之集合乎？”这是因称界为个体之特质，非指一般。故此。
Aññathāti pavattivāre viya ādānanikkhepaparicchinnaṃ kammajasantānaṃ ekattena gahetvā tassa uppādanirodhavasena pariññāvacane. ‘‘Yo rūpakkhandhaṃ parijānātī’’ti sanniṭṭhānapadasaṅgahitatthābhāvadassanamukhena itarassapi abhāvaṃ dassetuṃ ‘‘rupakkhandhaparijānanassa abhāvā’’ti vuttaṃ. ‘‘Āmantā’’ti ca kataṃ, tasmā pavatte cittakkhaṇavasenevettha tayo addho labbhantīti attho. ‘‘Aggamaggasamaṅgiñca arahantañcā’’ti dvinnaṃ padānaṃ ‘‘rūpakkhandhañca na parijānanti vedanākkhandhañca na parijānitthā’’ti dvīhi padehi yathākkamaṃ sambandho. ‘‘Ṭhapetvā avasesā puggalā’’ti pana paccekaṃ yojetabbaṃ. Aggamagga…pe… natthīti iminā arahattamaggañāṇasseva pariññāmatthakappattiyā pariññākiccaṃ sātisayaṃ, tadabhāvā na itaresanti dasseti. Yato tasseva vajirūpamatā vuttā, sesānañca vijjūpamatā. Tenāti tena yathāvuttena vacanena. Tadavasesasabbapuggaleti tato aggamaggasamaṅgito avasesasabbapuggale. Imaṃ pana yathāvuttadosaṃ pariharantā ‘‘puthujjanādayo sandhāyā’’ti vadanti.
所谓“别样”者，犹如抛弃时以断绝之业系一体摄受，由此断灭生起。谓“得知色蕴消灭”之语，乃依止词句之整体义也。目的是呈现无色蕴消灭之理体现。谓“受教者”故称此如是，毗续由心即刻而得三果。谓“初果与最终果同体，阿拉汉亦如是”二语，搭配“未了解色蕴亦未了解受蕴”二句，显示其相关。谓“设立余蕴”，意指个别应联结，且与无更高果位无关。谓“依此阿拉汉正觉道所证知”，明证此乃已通达之理，其它理不相违。因以此比喻宝剑无碍，馀蕴通达亦然。故以正当语表达。谓“馀蕴即余所有个体”，乃道理成立处。迄今有烦恼纠正论述，品定说“凡夫等以此为据”，意指普通众生误解生产现象。
Pariññāvāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 遍知段解说已竟。
Khandhayamakavaṇṇanā niṭṭhitā. · 《蕴双论》注释结束。
3. Āyatanayamakaṃ三、处双论
1. Paṇṇattivāro
一、品别篇目
Uddesavāravaṇṇanā提纲章注释
§1-9
1-9.Vuttanayenāti ‘‘avayavapadehi vutto ekadeso sakalo vā samudāyapadānaṃ attho, samudāyapadehi pana vutto ekantena avayavapadānaṃ attho’’tiādinā vuttena nayena. Etena yathāvuttaatthavaṇṇanānayadassanatāya sabbapaṇṇattivārādīsu yathārahaṃ attho netabboti dasseti.
第一至九节。此段开头以"由分节词所说，有时一处含有全部集谛意义，然由集谛分节词独立所说，含义专指分节"等句式表示。此处以此言者，则示意依照经文所说义理及注解阐明诸品别篇目等，不可妄取其义；若不合于品别篇目等所应有之义，则不可为正义，旨在令通达。
Uddesavāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 提纲章注释结束。
Niddesavāravaṇṇanā详解章注释
§10-17
10-17.Vāyanaṃ savisayaṃ byāpetvā pavattanaṃ, tayidaṃ yathā gandhāyatane labbhati, evaṃ sīlādīsupīti pāḷiyaṃ ‘‘sīlagandho’’tiādi vuttaṃ ‘‘sīlādiyeva gandho’’ti katvā. Tenāha aṭṭhakathāyaṃ ‘‘sīlagandho…pe… nāmānī’’ti. Yasmā pana savisayabyāpanaṃ tattha pasaṭabhāvo pākaṭabhāvo vā hoti, tasmā ‘‘pasāraṇaṭṭhena pākaṭabhāvaṭṭhena vā’’ti vuttaṃ. Attano vatthussa sūcanaṃ vā vāyanaṃ. ‘‘Devakāyā samāgatā (dī. ni. 2.332; saṃ. ni. 1.37), paṇṇattidhammā’’tiādīsu (dha. sa. dukamātikā 108) samūhapaññattīsupi kāyadhammasaddā āgatāti ‘‘sasabhāva’’nti viseseti. Kāyavacanena…pe… natthīti idaṃ ‘‘na dhammo nāyatana’’nti ettha dhammasaddassa vinivattavisesasabbasabhāvadhammavācakataṃ sandhāya vuttaṃ, na dhammāyatanasaṅkhātadhammavisesavācakatanti daṭṭhabbaṃ.
第十至十七节。关于展开范围与起始之例，如同香气于嗅处产生，故此有律藏中"戒香"等语，谓戒律即香气。故此注疏云曰"戒香……名号"。又因展开范围有明显与显著之故，故言"由展开所居处或因展开之故显著"。此即喻指自身之对象或展开。又如"天人集合体（律典增鬼书等所记）及品别法”等集合名词表示集合性质。谓以"身词"而非单义，乃标示现象不具实性，而是显相之集合，同时对应诸法非法、非境界观念，非称谓表象，显示远离实质之名相用法。
Niddesavāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 详解章注释结束。
2. Pavattivāravaṇṇanā2. 转起双论释
§18-21
18-21.Etasminti pavattivāre. Pucchāmattalābhenāti moghapucchābhāvamāha. Ekekanti ‘‘yassa cakkhāyatanaṃ uppajjati, tassa saddāyatanaṃ uppajjatī’’tiādikaṃ ekekaṃ. Pañcāti ‘‘yassa saddāyatanaṃ uppajjati, tassa gandhāyatanaṃ uppajjatī’’tiādīni pañca. Pucchāmattalābhena saṅgahaṃ anujānanto ‘‘vissajjanavasena hāpetabbānī’’ti āha. ‘‘Vakkhati hī’’tiādinā yathāvuttamatthaṃ aṭṭhakathāya samattheti.
第十八至二十一节。此展开段中，以问复多来意为无用问。分别言每一如"若眼处起，则耳处亦起"等单独分别；复五种举例言音起则香处亦起等五种。因问多意而简约集成时，称为"随证应弃"。此以"彼说无谓"等语，合经意而成注疏。
Sadisavissajjananti sāmaññavacanaṃ visesaniviṭṭhameva hotīti taṃ visesaṃ dassento ‘‘puggalavārameva sandhāya vutta’’nti vatvā tassā pana sadisavissajjanatāya abyāpitattā yattha sadisaṃ, tatthāpi vissajjitanti dassento ‘‘okāsavāre pana…pe… vissajjita’’nti āha. Tattha tanti dutiyaṃ. Puggalavārepīti yattha sadisaṃ vissajjanaṃ, tattha puggalavārepi vissajjitaṃ, pageva okāsavāreti adhippāyo. Virattakāmakammanibbattassāti bhāvanābalena viratto kāmo etenāti virattakāmaṃ, rūpāvacarakammaṃ, tato nibbattassa. Paṭisandhi eva bījaṃ paṭisandhibījaṃ, tassa. ‘‘Evaṃsabhāvattā’’ti etena ekantato kāmataṇhānidānakammahetukāni ghānādīnīti dasseti. Gandhādayo ca na santīti sabbena sabbaṃ tesampi abhāvaṃ sandhāya vadati. Tattha yaṃ vattabbaṃ, taṃ heṭṭhā vuttameva.
称为"相似无意义"为通用语，谓此特殊用意仅限于某个人范畴，指示该等相似无意义之处。然此相似无意义[在某处]弃除，依旧称其为弃除。此处分别进行。所谓个人范畴即所示相似无意义为同类范畴，且于其[范畴]中确已弃除，尤其以出离染着为意，指修行力所致弃离染着，如离欲、视业等种种业果。复次，续生即续生种子所引，此言"于具实性》等句，指明由三毒根之欲贪所生因缘所致多种无明所引种种业之现行等。又过香尘等皆非实体，究其所有皆是无。此乃说明内容。其所说者，敬请详见下文。
‘‘Sacca’’nti yathāvuttavasena gahetabbaṃ codakena vuttamatthaṃ sampaṭicchitvā puna yenādhippāyena tāni yamakāni sadisavissajjanāni, taṃ dassetuṃ ‘‘yathā panā’’tiādi vuttaṃ. Tatrāyaṃ saṅkhepattho – tattha cakkhāyatanamūlakesu ghānāyatanayamakena ‘‘sacakkhukānaṃ aghānakānaṃ upapajjantāna’’ntiādinā nayena jivhākāyāyatanayamakāni yathā sadisavissajjanāni, tathā idha ghānāyatanamūlakesu ghānāyatanayamakena tāni jivhākāyāyatanayamakāni ‘‘yassa ghānāyatanaṃ uppajjati, tassa jivhāyatanaṃ uppajjatīti? Āmantā’’tiādinā nayena sadisavissajjanānīti. Evamettha ubhayesaṃ visuṃ aññamaññaṃ sadisavissajjanatāya idaṃ vuttaṃ, na ekajjhaṃ aññamaññaṃ sadisavissajjanatāya. Tenāha ‘‘tasmā tattha tattheva sadisavissajjanatā pāḷianāruḷhatāya kāraṇa’’nti. Evañca sati cakkhāyatanamūlaggahaṇaṃ kimatthiyanti āha ‘‘nidassanabhāvenā’’tiādi. Tattha nidassanabhāvenāti nidassanabhūtānaṃ aññamaññasadisavissajjanatāsaṅkhātena nidassanabhāveneva, na pana tesaṃ nidassitabbehi sabbathā sadisavissajjanatāyāti adhippāyo. ‘‘Yebhuyyatāyā’’ti vuttaṃ yebhuyyataṃ dassetuṃ ‘‘tesu hī’’tiādi vuttaṃ.
“真实”者。依照通行语义，以提示者所言为依，依照上下文意思清楚后，依次贵在辨明此等相似弃除之二对句，以彰示“例如”所说内容。此中节略意，即于眼识根基等通过香尘眼识之对句，谓“正见者与非正见者皆现起”等，因舌和身根也有对句，应与香尘眼根对等。又依臭根基与臭根对句，谓“此臭识处起时，亦生身识处”等之理。此中两者由相互对句之相似不异等所标，非为单方面不同相似等。故言“因此处即呈现巴利文相似弃除之因故”。又此所说涉及观照眼所基，谓此乃以对照性质为体，而非由对照所映现之相似弃除等义理。谓此处应谓“应由具足对照之义”，而非“所有对照者皆应有相似弃除”，以示截然不同之理。又言“各现于因测定正见”等，此为为显现诸种正见取相的条件或所依。
Evanti iminā ‘‘āmantā’’ti paṭivacanavissajjanena yathāvuttavacanasseva vissajjanabhāvānujānanaṃ kattabbanti imamatthaṃ ākaḍḍhati. Sāti dutiyapucchā. Ghānāyatanayamakenāti cakkhāyatanamūlakesu ghānāyatanayamakeneva. Taṃsesānīti tena ghānāyatanamūlakakāyāyatanayamakena saddhiṃ sesāni. Sadisavissajjanattā anāruḷhānīti ettha ‘‘anāruḷhānī’’ti ettakameva tathā-saddena anukaḍḍhīyati, na ‘‘sadisavissajjanattā’’ti dassento ‘‘tathāti…pe… samaññenā’’ti vatvā idāni ‘‘kāraṇasāmaññenā’’ti vuttassa sadisavissajjanattassa tattha abhāvaṃ dassetuṃ ‘‘ghānajivhākāyāyatanānaṃ panā’’tiādi vuttaṃ. Tattha agabbhaseyyakesu pavattamānānanti etthāpi ‘‘sahacāritāyā’’ti padaṃ ānetvā sambandhitabbaṃ, tathā ‘‘gabbhaseyyakesu ca pavattamānāna’’nti. Itarāni ghānāyatanamūlakāni jivhākāyāyatanayamakāni dve na vissajjīyanti, ghānāyatanamūlakesu ca yamakesu vissajjitesu itaradvayamūlakāni jivhākāyāyatanamūlakāni na vissajjīyanti avisesattā appavisesattā cāti yojetabbaṃ. Tattha kāyāyatanayamake dutiyapucchāvasena appaviseso, itaravasena aviseso veditabbo. Rūpāyatanamanāyatanehi saddhinti idaṃ rūpāyatanamūlakamanāyatanavasena vuttanti āha ‘‘rūpāyatana…pe… adhippāyo’’ti. Tenevāha ‘‘rūpāyatanamūlakesu hī’’tiādi. Yamakānanti rūpāyatanamūlakagandharasaphoṭṭhabbāyatanayamakānaṃ. Dutiyapucchānanti yathāvuttayamakānaṃyeva dutiyapucchānaṃ. Vuttanayenāti ‘‘sarūpakānaṃ acittakāna’’ntiādinā vuttena nayena. Ādipucchānanti tesaṃyeva yamakānaṃ paṭhamapucchānaṃ.
由此，称为“宣告”，指以应答语气满足对所说话语的认可与承认，此义由此而扩展。此处为第二次询问。所谓“以气根为基础的根属”，指的是眼根及其基础的气根，如同说为气根为基础的身体根属一样。称为“残余”，即指由气根为基础的身体根属与其他部分所组成的余余部分。因应相似的承认，不升高为类似事物，故称“非相似承认”，而不称为“相似承认”；释此时说“因共相似之故”，意欲说明在此相似承认缺失之处，而依据经典所说“气、舌、身、意根属等亦使用”的教义，以阐明该处无“相似承认”之处。处于胎卧病中等情况时，亦应引入“共存”一词对照，例如“胎卧病中也共存”之类。其他以气根作基础的身体根属，还有两种不被应答的；而以气根为基础的气根中被应答的，还有两种以外的气根为基础的不被应答的，应根据有无差别分别说明。身体根属为基础的第二次询问中，有无差别者，应分辨理解。所谓色根与心所根合称，是指色根为基础的心所根，名曰“色根为基础的心所根”，称为“色根为基础的心所根”乃故，有“色根为基础”等言。所谓根属复合者，指以色根为基础的五处根属中的复合部分。第二次询问，乃针对前文所述复合部分的同样提问。此处依教言，“有色者无识者”等说法，即所谓依教言而带领说明。前述初问即为这些复合部分的第一次提问。
Heṭṭhimehīti idaṃ avisesavacanampi yesu sadisavissajjanatā sambhavati, tadapekkhanti āha ‘‘gandharasa…pe… attho’’ti. Uddiṭṭhadhammesu uddesānurūpaṃ labbhamānavisesakathanaṃ vissajjanaṃ, yo tattha na sabbena sabbaṃ uddesānurūpaguṇena upalabbhati, tassa akathanampi atthato vissajjanameva nāma hotīti āha ‘‘avissajjaneneva alabbhamānatādassanena vissajjitāni nāma hontī’’ti.
所谓非差别之言，指在具有相似承认时才生起，而对此相应，如所说“根属复合者的意义”一段。经所揭示之法以及符合所指之义的区别说明，皆属承认；但若未能完全以所指意义获得，则不称为义理上的承认，故说“仅承认而不言说”。又称“因非承认明见而仅有承认之事”，即以承认而非具言说为名。
Cakkhuvikalasotavikalā viya cakkhusotavikalopi labbhatīti so pana aṭṭhakathāyaṃ pi-saddena saṅgahitoti dassento ‘‘jaccandhampi…pe… veditabbo’’ti āha. Paripuṇṇāyatanameva opapātikaṃ sandhāya vuttanti ettha aṭṭhānappayutto eva-saddoti tassa ṭhānaṃ dassento ‘‘vuttamevāti attho’’ti vatvā tena paripuṇṇāyatanassa tattha aniyatattā aparipuṇṇāyatanassapi saṅgaho siddhoti dassento ‘‘tena jaccandhabadhirampi sandhāya vuttatā na nivāritā hotī’’ti āha.
眼、耳等诸根有无伤废，如同眼根听根之伤废也能得此承认一般，此处以“合成”一词示之。谓言“即使眼盲等亦应当被了知”，并说此语义。谓言因应完全之根属所起，如所说以八处根所成合体之语，说明“此处意指如教所述”，以此说明该完全合成之根属及不完全合成根属，皆应成立合成体之义。又说“即使眼盲耳聋也并非无相关说法而被断绝”，所以有此解释。
§22-254
22-254.Tasmiṃ puggalassa anāmaṭṭhattāti kasmā vuttaṃ, yāvatā ‘‘rūpībrahmalokaṃ pucchatī’’ti imināpi okāsoyeva āmaṭṭhoti. ‘‘Āmantā’’ti paṭiññāya kāraṇavibhāvanādhippāyeneva ‘‘kasmā paṭiññāta’’nti codanaṃ samuṭṭhāpetvā taṃ kāraṇaṃ dassetukāmo ‘‘nanū’’tiādimāha . Gabbhaseyyakabhāvaṃ gantvā parinibbāyissatīti pacchimabhavikaṃ sandhāyāha. Tadavatthassāti pacchimabhavāvatthassa. Bhavissantassāti bhāvino. Paṭiññātabbattāti ‘‘uppajjissatī’’ti paṭiññātabbattā.
此处论及某个人的名称无足重，谓之“因何而说”及“因何而成立”，此乃此处的常用辞，意指“因何被称谓”。谓说即使至“色界梵天亦问”时，皆以此义而称。所谓宣告，乃基于原因细分之主导而产生，此意欲说明该因，故先发问入手，继而作答。转述“将趋向胎卧病状态”以表未来面向。谓“该未来面向”的当面情况，如称“当时状态”。谓“将成为”，即该意思应以“将生起”作为表达。
Atha kasmāti etthāyaṃ saṅkhepattho – yadi ‘‘yassa rūpāyatanaṃ uppajjissati, tassa cakkhāyatanaṃ uppajjissatī’’ti pucchāyaṃ vuttena vidhinā paṭiññātabbaṃ, atha kasmā atha kena kāraṇena paṭilome ‘‘yassa vā pana rūpāyatanaṃ nuppajjissati, tassa cakkhāyatanaṃ nuppajjissatī’’ti pucchāya ‘‘āmantā’’ti paṭiññātaṃ, nanu idaṃ aññamaññaṃ viruddhanti? Nanūtiādināpi codako tameva virodhaṃ vibhāveti. No ca nuppajjissati uppajjissati evāti attho. ‘‘Tasmiṃ bhave’’tiādi tassa parihāro. Tattha tasmiṃ bhaveti yasmiṃ bhave ‘‘rūpāyatanaṃ nuppajjissatī’’ti vuttaṃ pavattamānattā, tasmiṃ bhave. Anāgatabhāvena avacanatoti bhāvībhāvena avattabbato āraddhuppādabhāvena pavattamānattāti adhippāyo. Tenevāha ‘‘bhavantare hī’’tiādi. Na pana vuccatīti sambandho. Evañca katvātiādinā pāṭhantarena yathāvuttamatthaṃ samattheti.
于是论述“因何”的简要说法——若有“其色根将生成，则其眼根亦将生成”的命题，则此问须回答；再论“因何”，“以何原因反过来说明，譬如‘其色根若不生，则其眼根不生’”之该问，应称为“宣告”，岂非这两个陈述彼此相对立？对此“难道不矛盾么？”予以反问以辨析矛盾。非谓否生即生成，而是谓“如此而已”。谓“在彼状态”，意指如所敷言“色根不生成”等言所示的现行之意。所谓未来态的基调，应由正在发生的生起状态来确定，此为主导意义。故说“将在彼状态”等言。非谓无此关系。以如是成就为依据所说，谓该经文以此道理解了其义。
Yasmiṃ attabhāve yehi āyatanehi bhavitabbaṃ, taṃtaṃāyatananibbattakakammena avassaṃbhāvīāyatanassa sattassa, santānassa vā, ‘‘yassa vā pana rūpāyatanaṃ uppajjissati, tassa cakkhāyatanaṃ uppajjissatīti? Āmantā, yassa vā pana rūpāyatanaṃ nuppajjissati, tassa cakkhāyatanaṃ nuppajjissatīti? Āmantā’’ti ca evaṃ pavattaṃ pucchādvayavissajjanaṃ āyatanapaṭilābhassa jātibhāvato suṭṭhu upapannaṃ bhavati. Pacchimabhavikādayoti ettha ādi-saddena arūpe uppajjitvā parinibbāyanakā saṅgayhanti. Idampi vissajjanaṃ. Abhinanditabbattāti ‘‘āmantā’’ti sampaṭicchitabbattā.
所谓“在何种自性中应当由各个根属发生”，此指由相应根属生成的行为所必须的根属、所生成的实体或身心连续体。且说“其色根若生成，则其眼根亦将生成吗？宣告，若色根不生成，则眼根不生成吗？宣告”，如此二问乃因根属缺失而发生否定，由此生起二问之承认，因而契入出生的道理，正确发生。谓“未来状态”等者，此处义即无色界而成灭者为文意。也是承认。谓“应称为宣告”时，意味着应对宣告必加赞叹。
Yaṃ pana aghānakānaṃ kāmāvacaraṃ upapajjantānanti vuttanti sambandho. Yassa vipāko ghānāyatanuppattito puretarameva upacchijjissati, taṃ ghānāyatanānibbattakakammanti vuttaṃ. Kathaṃ panīdisaṃ kammaṃ atthīti viññāyatīti āha ‘‘yassa yatthā’’tiādi. Evampi gabbhaseyyako eva idha aghānakoti adhippetoti kathamidaṃ viññāyatīti codanāya ‘‘na hī’’tiādiṃ vatvā tamatthaṃ sādhetuṃ ‘‘dhammahadayavibhaṅge’’tiādi vuttaṃ. Avacanattampi hi yathādhammasāsane abhidhamme paṭikkhepoyevāti . Idhāti imasmiṃ āyatanayamake. Yathādassitāsūti ‘‘yassa vā pana sotāyatanaṃ nuppajjissati, tassa cakkhāyatanaṃ nuppajjati, yassa yattha ghānāyatanaṃ na nirujjhati, tassa tattha rūpāyatanaṃ na nirujjhissatī’’ti ca dassitappakārāsu pucchāsu. Āmantāti vuttanti atha kasmā na viññāyatīti yojanā. Etāsu pucchāsu kasmā paṭivacanena vissajjanaṃ na katanti adhippāyo. Sanniṭṭhānena gahitatthassāti ‘‘yassa vā pana sotāyatanaṃ nuppajjissati, yassa yattha ghānāyatanaṃ na nirujjhissatī’’ti ca evamādikena sanniṭṭhānapadena gahitassa atthassa. Ekadese saṃsayatthassa sambhavenāti ekadese saṃsayitabbassa atthassa sambhavena sanniṭṭhānatthapaṭiyogabhūtasaṃsayatthassa paṭivacanassa akaraṇato ‘‘āmantā’’ti paṭivacanavissajjanassa akattabbato atthassa abhinditvā ekajjhaṃ katvā avattabbato. Tenāha ‘‘bhinditabbehi na paṭivacanavissajjanaṃ hotī’’ti.
所谓属于无漏界的感官领域，称为感官境界。其果报如同鼻根后生，不会早于之前而断绝的，是因缘于鼻根境界所生的业。如何知晓这感官业的意义？对此有云：“从何处、何因”（此语引出解释）。同样，腹中胎儿被先说为无漏（即不受污染），为何如此说？为启发理解，说“不然”等语句，以便于从《法心分解》中证得其义。言辞虽非原文，但依照正法正律是可以接受的。此处指的是感官境界。譬如“若某人鼻根界不起，其缘眼根界亦不起，若鼻根界不灭，其缘色根界亦不灭”等开示中所示回答的情况。所谓“启示”，是回答“为何不知晓”的质问。此类问答为何不会因回答而消解？因为作为决定的原因回答未作出，作为实证的含义也未被破坏。以“存在”为中心的意义由此认定。或例如“若耳根界不起，若鼻根界不灭”等诸如此类的感官界範围内。某处存在疑义时，因未作出对回答消解的否定，而断绝那疑义，故称“启示”，破除了因回答消解而失其意义的疑惑。故说“被分解时，不应有回答消解”。
Yadi siyāti bhinditvā vattabbepi atthe yadi paṭivacanavissajjanaṃ siyā, paripuṇṇavissajjanameva na siyā anokāsabhāvato bhinditabbato cāti attho. Tathā hi ‘‘pañcavokāre parinibbantānaṃ, arūpe pacchimabhavikānaṃ, ye ca arūpaṃ upapajjitvā parinibbāyissanti, tesaṃ cavantānaṃ tesaṃ sotāyatanañca nuppajjissati, cakkhāyatanañca nuppajjatī’’ti ca, tathā ‘‘rūpāvacare parinibbantānaṃ, arūpānaṃ tesaṃ tattha ghānāyatanañca na nirujjhati, rūpāyatanañca na nirujjhissatī’’ti ca tattha vibhāgavasena pavatto pāṭhaseso. Atha kasmāti yadi abhinditabbe paṭivacanavissajjanaṃ, na bhinditabbe, evaṃ sante ‘‘yassa vā pana somanassindriyaṃ uppajjati, tassa cakkhundriyaṃ uppajjatīti? Āmantā’’ti iminā paṭivacanavissajjanena gabbhaseyyakānaṃ somanassapaṭisandhi natthīti kasmā na viññāyati, bhinditabbe na paṭivacanavissajjanaṃ hotīti sampaṭicchitabbanti? Taṃ na, aññāya pāḷiyā tadatthassa viññāyamānattāti dassento ‘‘kāmadhātuyā’’tiādimāha.
如果说因被分解而应当这样说：若回答消解存在，则必定没有完整的消解，因部分消解并不构成分解，意思如此。譬如《五处灭尽经》中说：“五种灭尽者，即非色界之人，入无色界后灭尽者，其行者之耳根不会生起，眼根亦不会生起”，以及“色界者灭尽者，非色界者其鼻根界不灭，色根界亦不灭”。对此段经文，假如对回答消解说不是被分解，是因为：即使舍欲根生起，其对应的色根亦生起。若按“启示”即对听闻不生起的胎儿无此因缘为何不知晓的质问，即无所谓回答消解和分解的争议。故以“欲界性”等语句作说明。
‘‘Yaṃ cittaṃ uppajjati, na nirujjhati, taṃ cittaṃ nirujjhissati, nuppajjissatīti? Āmantā’’ti tasseva cittassa nirodho anāgatabhāvena tassa uppādakkhaṇe yathā vutto, evaṃ tasseva kammajasantānassa nirodho tassa uppāde anāgatabhāvena vattabbo. Tenetaṃ dasseti ‘‘ekacittassa nāma uppādakkhaṇe nirodho anāgatabhāvena vuccati, kimaṅgaṃ pana ekasantānassā’’ti . Sabbattha sabbasmiṃ anāgatavāre. Upapajjantānaṃ eva vasena so nirodho tathā anāgatabhāvena vutto, kasmā panettha nirodho upapannānaṃ vasena na vuttoti āha ‘‘uppannānaṃ panā’’tiādi. Tasseva yathāpavattassa kammajasantānassa eva. Tasmāti yasmā uppādakkhaṇato uddhaṃ nirodho āraddho nāma hoti, tasmā. Bhede satipi kālabhedāmasanassa kāraṇe satipi. Anāgatakālāmasanavaseneva nirodhasseva vasena vissajjanadvayaṃ upapannameva yuttameva hotīti. Aññesaṃ vasena nirodhasseva vattuṃ asakkuṇeyyattā ‘‘arahata’’nti vuttaṃ.
“心起而不灭，此心必灭，不生起”云云，是对心的灭现尚未来临之时的说明，依此类推，业生的顺续灭也应视为未来之灭。由此说明“一心生起之时有未来之灭”是确切无疑的。那么诸顺续皆为未来之灭，缘当前起尚未起故，未来之灭被称之为灭。故此缘故，分别时节与时间变化之因缘，灭亦同理。未来时灭术语，用以表示灭已立故而未来之灭与过去灭的两重断灭共存。若非依止此滅者的他意，则不能说“阿拉汉”等。
Yadi upapattianantaraṃ nirodho āraddho nāma hoti, atha kasmā cutiyā nirodhavacananti codanaṃ sandhāyāha ‘‘tanniṭṭhānabhāvato pana cutiyā nirodhavacana’’nti. Tanniṭṭhānabhāvatoti tassa santānassa niṭṭhānabhāvato. Pavattetiādi vuttassevatthassa pākaṭakaraṇaṃ. Tattha tassāti santānassa. Vakkhatītiādipi pavatte nirodhaṃ anādiyitvā cutinirodhasseva gahitatāya kāraṇavacanaṃ. Tenāti tena yathāvuttena pāṭhantaravacanena. Etthāti etasmiṃ ‘‘yassa cakkhāyatanaṃ nirujjhissatī’’tiādike āyatanayamake. Yadi pavatte niruddhassapi cutiyā eva nirodho icchito, ‘‘sacakkhukāna’’ntiādi kathanti āha ‘‘sacakkhukānantiādīsu ca paṭiladdhacakkhukānantiādinā attho viññāyatī’’ti. Teti arūpe pacchimabhavikā. Acakkhukavacanañca sāvasesanti yojanā.
若出生之后即是灭，何以经典云“第二灭”呢？若是指焚尽即断灭，则是已入灭度故谓之第二灭。对“此第二灭”正是该顺续之终。所述含义表明“于此处的灭乃第二灭”。在此“眼根界灭”之语及其相关感官界中皆言及此意。若指前灭即断亦为第二灭，则众所云“有色界感官界生起”皆非矛盾。亦言“有色界”和“无色界”生者分别界限意。“无眼界”语句中添加了限制，使之为有分别连接，与前文相称。
Pavattivāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 转起双论释已毕。
Āyatanayamakavaṇṇanā niṭṭhitā. · 处双论释已毕。
4. Dhātuyamakaṃ4. 界双论
§1-19
1-19.Saddadhātusambandhānanti idaṃ yāni cakkhudhātādimūlakesu saddayamakāni, sabbāni ca saddadhātumūlakāni, tāni sandhāya vuttaṃ. Na hi tāni cakkhuviññāṇadhātādisambandhāni viya cutipaṭisandhivasena labbhanti, eteneva āyatanayamakepi pavattivāre saddadhātusambandhānaṃ yamakānaṃ alabbhamānatā ca veditabbā.
“眼根等十二缘对”，意指这些声、光、气等乃根本所依，皆缘于根所生，故称之缘根之缘。此义如此界内缘起关系中显现。因缘起合灭不同于目识根本的因缘关系，这在感官境界生灭中出现之依缘关系二者之不同处亦当察知。
Dhātuyamakavaṇṇanā niṭṭhitā. · 界双论释已毕。
5. Saccayamakaṃ5. 谛双论
1. Paṇṇattivāravaṇṇanā一、施设品释
§10-26
10-26.Soti dukkhasaddo. Aññatthāti saṅkhāradukkhavipariṇāmadukkhadukkhādhiṭṭhānesu. Aññanirapekkhoti saṅkhārādipadantarānapekkho. Tenāti aññanirapekkhadukkhapadaggahaṇato. Tasmiṃ dukkhadukkhe visayabhūte. Esa dukkhasaddo ‘‘dukkhaṃ dukkhasacca’’nti ettha paṭhamo dukkhasaddo. Tañca dukkhadukkhaṃ. ‘‘Dukkhaṃ dukkhasacca’’nti ettha dukkhameva dukkhasaccanti nayidaṃ avadhāraṇaṃ icchitabbaṃ, dukkhaṃ dukkhasaccamevāti pana icchitabbanti āha ‘‘ekantena dukkhasaccamevā’’ti. Saccavibhaṅge vuttesu samudayesu koci phaladhammesu natthīti saccavibhaṅge pañcadhā vuttesu samudayesu ekopi phalasabhāvesu natthi, phalasabhāvo natthīti attho. ‘‘Phaladhammo natthī’’ti ca pāṭho. Maggasaddo ca phalaṅgesūti sāmaññaphalaṅgesu sammādiṭṭhiādīsu ‘‘maggaṅgaṃ maggapariyāpanna’’ntiādinā (vibha. 492, 495) āgato maggasaddo maggaphalattā pavattati kāraṇūpacārenāti adhippāyo. Tenāha ‘‘na maggakiccasabbhāvā’’tiādi. Tasmāti yasmā saccadesanāya pabhavādisabhāvā eva dhammā samudayādipariyāyena vuttā, na appabhavādisabhāvā, tasmā . Ettha ca tebhūmakadhammānaṃ yathārahaṃ dukkhasamudayasaccantogadhattā asaccasabhāve sabhāvadhamme ca uddharanto phaladhamme eva uddhari. Nanu ca maggasampayuttāpi dhammā asaccasabhāvāti tepi uddharitabbāti? Na, tesaṃ maggagatikattā. ‘‘Phaladhammesū’’ti ettha dhammaggahaṇena vā phalasampayuttadhammānaṃ viya tesampi gahaṇaṃ daṭṭhabbaṃ.
“耳根是苦的声音”，此“苦”即指世间行造作烦恼的对立面。所谓变量差异，是指对行相继的无分别视角。由此剖析“他观无分别苦”，意为因身心烦恼的就缘而取苦的涵义。苦苦相即“苦之苦”，此是最初的苦声音。亦即烦恼之苦。所谓“痛苦是苦圣谛”，欲说明此处实为苦圣谛本身。又称“独一纯苦圣谛”，意在于区别真理五分解中的功效部分无效。故云“无功效”。“道的声音”见于成就圣道果的经典语句，即证得正见等诸法，则称为道声；由因果关系示明，认为非一切法皆为作道。故云“不作道性”等语，阐明此理。因初起圣谛教法从因果至灭止详说，非仅因起故，亦非只灭止。由此得到，诸法中由地法程度及真实的苦集圣谛概念中，乃提取符合功效成道的法。此处不以灭义否认其道性，谓虽依道理期合，彼有道之分而明确。因菩萨果相亦以此为本，故须包含。
Padasodhanena…pe… idha gahitāti etena asaccasabhāvānaṃ dhammānaṃ pakaraṇena nivattitataṃ āha. Tesanti dukkhādīnaṃ. Tabbisesanayogavisesanti tena dukkhādivisesanayogena visiṭṭhataṃ. Saccavisesanabhāveneva dukkhādīnaṃ pariññeyyatādibhāvo siddhoti āha ‘‘ekantasaccattā’’ti. Yathā cetthāti yathā etasmiṃ saccayamake suddhasaccavāre saccavisesanabhūtā eva dukkhādayo gahitā. Evaṃ khandhayamakādīsupīti na suddhasaccavāre eva ayaṃ nayo dassitoti attho. Padasodhanavāre taṃmūlacakkavāre ca ‘‘rūpaṃ rūpakkhandho’’tiādinā samudāyapadānaṃyeva vuttattā vattabbameva natthīti ‘‘suddhakkhandhādivāresū’’ti vuttaṃ. Tathā cetthāpi suddhavāre eva ayaṃ nayo dassito. Yadi suddhakkhandhādivāresu khandhādivisesanabhūtānameva rūpādīnaṃ gahaṇena bhavitabbaṃ, atha kasmā khandhādivisesanato aññesampi rūpādīnaṃ vasena attho dassitoti codanaṃ sandhāyāha ‘‘aṭṭhakathāyaṃ panā’’tiādi. Purimo eva attho yutto, yuttito pāṭhova balavāti.
以语义清净梳理诸词句……此指“在此握持”，即由此以非真实性质法之性质为根本而转回之义。所谓此者，即为苦等法。又称特别分别，是由苦等法具特殊分别之联系，因此得称特殊别法。又由真实别法性质之故，谓以苦等法之三昧寂灭等正法为成就，故曰“唯以真实故”。如“所由”的释义，谓于此真实聚合之根本纯正真理流中，苦等法如实被摄持。由此体会，诸蕴及诸法等非真实者，仅谓非纯正真实部中所摄，此义为示现。又经语净法处与根本因境处，谓“色为色蕴”，等于说出起源之名实关系，故不可谓之有别，称“净断蕴等处”为是也。如此，即使于净法处亦示此道理。若于净蕴处，因色等别法而持，何故又于他色等处现其持本义，故为发问而说“此义大论中亦有说乎？”其先义乃通达道理，故言“依经文具权威”。
Paṇṇattivāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 施设品释毕。
2. Pavattivāravaṇṇanā二、转起品释
§27-164
27-164. Dukkhapariññā yāva dukkhasamatikkamanatthāti sappadesaṃ pavattāpi sā tadatthāvahā bhaveyyāti kassaci āsaṅkā siyāti dassento āha ‘‘ariyattā…pe… katvā vutta’’nti. Keci panettha ‘‘antimabhave ṭhitattā’’ti kāraṇaṃ vadanti, taṃ na yujjati upapattiyā dukkhavicārattā, na ca sabbe suddhāvāsā antimabhavikā uddhaṃsotavacanato. ‘‘Yassa dukkhasaccaṃ uppajjatī’’ti uppādāvatthā. Avisesena dukkhasaccapariyāpannā dhammā sambandhībhāveneva taṃsamaṅgī ca puggalo vuttoti dassento ‘‘sabbe upapajjantā’’tiādiṃ vatvā svāyamattho yasmā nicchayarūpena gahito, nicchitasseva ca atthassa vibhāgadassanena bhavitabbaṃ, tasmā ‘‘tesveva…pe… upapannamevā’’ti āha. Tattha tesveva keci dassīyantīti sambandho. Ekakoṭṭhāsuppattisamaṅginoti dukkhakoṭṭhāsuppattisamaṅgino. Tesūti sanniṭṭhānena gahitesu. Maggaphaluppādasamaṅgīsūti maggaphaluppādasamaṅgīnaṃ, ayameva vā pāṭho.
27-164. 苦之究竟明了直至苦之超越，谓虽普遍流传，然犹有人持疑，此实用处或不明，故说明说“圣者们……如是所说”。有者则以“至终存在”为义，然此因苦之思维不成，故不可采。且纯净之法跳脱终极存在之说，亦非上层听闻可证。谓“苦圣谛缘生”，即述苦由缘生。因苦谛被整体宣说且连属法谛，有人深信依心为主说，故表明“诸苦悉皆生起”以显其理，亦有诸法中之联系。谓“苦集”，即于苦生起之集中可得此义。谓“此处诸概念”仅集成苦之发生，总称苦集；谓“此种类别确如是”即此处之文本所在根本义焉。谓“苦集生起相俱”，意称其成集，一合诸说法并无歧异。
Ettha cātiādinā ‘‘sabbesa’’ntiādipāḷiyā piṇḍatthaṃ dasseti. Tattha samudayasaccuppādavomissassa dukkhasaccuppādassāti idaṃ anādare sāmivacanaṃ. Katthaci samudayasaccuppādavomissepi dukkhasacce taṃrahitassa samudayasaccuppādarahitassa dukkhasaccuppādassa dassanavasena vuttanti yojanā. Keci pana ‘‘samudayasaccāvomissassā’’ti paṭhanti, tesaṃ ‘‘taṃrahitassā’’ti idaṃ purimapadassa atthavivaraṇaṃ veditabbaṃ. Taṃsahitassāti samudayasaccuppādasahitassa dukkhasaccuppādassa dassanavasena vuttanti yojanā. Tesanti asaññasattānaṃ, pavattiyaṃ dukkhasaccassa uppādo ‘‘pavatte’’tiādinā vuttesu dvīsupi koṭṭhāsesu na gahitoti attho. Paṭisandhiyaṃ pana tesaṃ uppādassa paṭhamakoṭṭhāsena gahitatā dassitā eva. Tathā nirodho cāti yathā asaññasattānaṃ paṭisandhiyaṃ dukkhasaccassa uppādo paṭhamakoṭṭhāsena gahito, pavattiyaṃ pana so dvīhi koṭṭhāsehi na gahito, tathā tesaṃ dukkhasaccassa nirodhopīti attho. Tathā hi ‘‘sabbesaṃ cavantānaṃ pavatte taṇhāvippayuttacittassa bhaṅgakkhaṇe’’tiādinā (yama. 1.saccayamaka.88) nirodhavāre pāḷi pavattā. Eseva nayoti yvāyaṃ ‘‘ettha cā’’tiādinā samudayasaccayamake pāḷiyā atthanayo vutto, maggasaccayamakepi eseva nayo, evameva tatthāpi attho netabboti attho. Tathā hi ‘‘sabbesaṃ upapajjantāna’’ntiādinā tattha pāḷi pavattā.
此处“cāti”等词彰显“sabbesa”等单字意。所谓苦集圣谛生漏灭除，谓此中露分别略有不敬。或谓即便苦集圣谛灭漏亦非苦圣谛生，而是苦圣谛之灭法近说。如有称“苦集灭漏”，则须理解为已灭漏之苦集生灭伴随，如实证此缘起之面。这里说明苦集圣谛生漏非详述视，唯显示生起缘起，不包括烦恼二聚，即不摄生苦之全体，不为全有人执著的原因，不为苦圣谛中灭法。断谛则指出于烦恼如二聚未摄，故谓断谛非涵盖全片。又“诸流散中断时”为止语，即观诸法断灭之时，不能以二聚相摄其内。此即断谛所说缘起分别。此即“此处cāti”等词始于苦集圣谛课题，谓缘起止断实证义，亦以此为本理。故“诸苦悉皆起”之说亦由此而成。此为佛说之根本。
Evañca satīti evaṃ khaṇavasena okāsaggahaṇe satīti yathāvuttamatthaṃ ananujānanavasena paccāmasati. Etassa vissajjaneti etassa yamakapadassa vissajjane. ‘‘Aggamaggassa uppādakkhaṇe, arahantānaṃ cittassa uppādakkhaṇe, yassa cittassa anantarā aggamaggaṃ paṭilabhissanti, tassa cittassa uppādakkhaṇe, asaññasattaṃ upapajjantānaṃ tesaṃ tattha dukkhasaccaṃ uppajjati, no ca tesaṃ tattha samudayasaccaṃ uppajjissatī’’ti (yama. 1.saccayamaka.71) purimakoṭṭhāsassa āgatattā virodho natthīti ‘‘pacchimakoṭṭhāse’’tiādi vuttaṃ . Tattha tasmāti yasmā na upapatticittuppādakkhaṇo bhāvino samudayapaccuppādassa ādhāro, atha kho kāmāvacarādiokāso, tasmā. Puggalokāsavāro hesāti yasmā puggalokāsavāro esa, tasmā ‘‘tesaṃ tatthā’’ti ettha okāsavasena tattha-saddassa attho veditabbo. Yadi puggalokāsavāre kāmāvacarādiokāsavaseneva attho gahetabbo, na khaṇavasena, atha kasmā ‘‘sabbesaṃ upapajjantāna’’ntiādinā okāsaṃ anāmasitvā tattha vissajjanaṃ pavattanti codanaṃ sandhāyāha ‘‘tattha…pe… so evā’’ti. Tattha tatthāti okāsavāre. Puggalavisesadassanatthanti puggalasaṅkhātavisesadassanatthaṃ. Yattha teti yasmiṃ kāmāvacarādiokāse te puggalā.
如此等‘satī’二字，谓依微时速率，默不违逆地转念。所谓‘退弃’，指辞损双言句式之辞弃。谓“此即初发生时，阿拉汉心现出之际，其心即得正觉入道，彼时无明灭尽，如实见苦谛生起”。此乃于先文基础上反对“心生起非缘起所致”的观点而起反论。从而明心生起非依于心生意，反而因缘生起之心相，对此理法观察细致，显明以常识不可取。此处述“若以感官具作缘处，并非持色等法单独生起，如人不解心作缘则不见色生”。故心是缘起苦集中主导，非他境法能全然解释。此即心质之作用，谓“于心生起时，不他缘生色相”，故分明阐述于三微时刻法之详解，令正解显现。如是推论，此是“二重句中间否定转折”，意即该处推理合理。
Kecīti dhammasirittheraṃ sandhāyāha. So hi ‘‘pavatte cittassa bhaṅgakkhaṇe dukkhasaccaṃ nuppajjatī’’ti ettha cittajarūpameva adhippetaṃ cittapaṭibaddhavuttittāti kāraṇaṃ vadati. Apare ‘‘arūpeti imaṃ purimāpekkhampi hotīti tena pavattaṃ visesetvā arūpabhavavasena ayamattho vutto , tasmā ‘yassa vā pana samudayasaccaṃ nirujjhati, tassa dukkhasaccaṃ uppajjatīti? No’tiādīsupi evamattho veditabbo’’ti vadanti. Puggalo na cittaṃ apekkhitvāva gahitoti idaṃ cittassa anadhikatattā vuttaṃ. Yattha pana samudayasaccassa uppādanicchayo, tattheva tassa anuppādanicchayenapi bhavitabbaṃ cittena ca vinā puggalasseva anupalabbhanatoti ‘‘yassa samudayasaccaṃ nuppajjatī’’ti ettha samudayasaccādhāraṃ cittaṃ atthato gahitamevāti sakkā viññātuṃ. Apica indriyabaddhepi na sabbo rūpuppādo ekantena cittuppādādhīnoti sakkā vattuṃ cittuppattiyā vināpi tattha rūpuppattidassanato, tasmā cittajarūpameva cittassa uppādakkhaṇe uppajjati, na itaraṃ, itaraṃ pana tassa tīsupi khaṇesu uppajjatīti niṭṭhamettha gantabbaṃ. Vibhajitabbā avibhattā nāma natthīti siyāyaṃ pasaṅgo paṭhamavāre, dutiyavāre pana vibhajanā eva sāti nāyaṃ pasaṅgo labbhati, paṭhamavārepi vā nāyaṃ pasaṅgo. Kasmā? Esā hi yamakassa pakati, yadidaṃ yathālābhavasena yojanā.
所谓第二心，即“初识体称生起心，第二心者”，谓内心生基与后起作用区分。因于业力果报转变之所记而起，故曰“第二心”。又因修行状况等兼观，应以“第二心”为引领。前文称“未生苦集”，意指否认初心即生苦生因，实为不对。由此说明“二心合一，故不称出生唯心论”，“彼心聚”即合成理。但并非全员以一心为苦因，更有区别，故述为“如前文各处所说”。基于此文，要以四句否正比较，理智考察取舍。此为前四略，合于正法。
Dutiye citte vattamāneti ettha ‘‘paṭhamaṃ bhavaṅgaṃ, dutiyaṃ citta’’nti vadanti. Bhavanikantiyā āvajjanampi vipākappavattito visadisattā ‘‘dutiya’’nti vattuṃ sakkā, tato paṭṭhāya pubbe tassa tattha samudayasaccaṃ nuppajjitthāti vattabbāti apare. Bhavanikantiyā pana sahajātaṃ paṭhamaṃ cittaṃ idha dutiyaṃ cittanti adhippetaṃ. Tato pubbe pavattaṃ sabbaṃ abyākatabhāvena samānajātikattā ekanti katvā tato paṭṭhāya heṭṭhā tassa tattha samudayasaccaṃ nuppajjitthevāti . Tenāha ‘‘sabbantimena paricchedenā’’tiādi. Tasminti dutiye citte. Tena samānagatikattāti tena yathāvuttadutiyacittena ca taṃsamaṅgino vā dukkhasaccaṃ uppajjittha, no ca samudayasaccanti vattabbabhāvena samānagatikattā. Evañca katvāti tena samānagatikatāya dassitattā eva. Yathāvuttāti dutiyākusalacittato purimasabbacittasamaṅgino aggahitā honti itarabhāvābhāvato. Vuttamevatthaṃ pāṭhantarena samatthetuṃ ‘‘yathā’’tiādi vuttaṃ. Teti catuvokārā. Vajjetabbāti ‘‘itaresa’’nti visesanena nivattetabbā. Pañcavokārā viya yathāvuttā suddhāvāsāti dutiyacittakkhaṇasamaṅgibhāvena vuttappakārā yathā suddhāvāsasaṅkhātā pañcavokārā pubbe vuttā santi, evaṃ catuvokārā pubbe vuttā na hi santīti yojanā.
谓第二心之发生，据称“初心为生之本，第二心随之”。有此说法。由内生起宿习及业果清净呈现故，第二心得彰显。又因第一心生而未表为异，故第二心之说方显清晰。前文之苦集不显，恰为二心同系所致。因而称“遍皆乃因明细而成”，指第二心显现故。此谓“第二心合并第一心紧密相依而成苦集缘起”，而非独称苦集之生。如是推论，称其等同一理，解说已成。不仅如此，第二心多与善恶有关，合于内心之运行，有别纯净或非纯净所致之变动。故此处呈现五法解说，以指南明内心互依层次、顺序之因果关系。
‘‘Yassa yatthā’’ti puggalokāsā ādheyyādhārabhāvena apekkhitāti āha ‘‘puggalokāsā aññamaññaparicchinnā gahitā’’ti. Kāmāvacare…pe… upapannāti ettha kāmāvacare abhisametāvino rūpāvacaraṃ upapannā, rūpāvacare abhisametāvino arūpāvacaraṃ upapannā, vā-saddena kāmāvacare abhisametāvino arūpāvacaraṃ upapannāti ca yojetabbaṃ. Tatthāti upapannokāse. Abhisamayoti uparimaggābhisamayo yāva upapanno na bhavissati, tāva te tattha upapannapuggalā ettha etasmiṃ ‘‘abhisametāvīna’’ntiādinā vutte dutiyakoṭṭhāse na gayhanti puggalokāsānaṃ aññamaññaṃ paricchinnattā. Yadi evaṃ kiṃ te imasmiṃ yamake asaṅgahitāti āha ‘‘te panā’’tiādi. Tattha yaṃ vuttaṃ ‘‘samānagatikāti visuṃ na dassitā’’ti, taṃ pākaṭataraṃ kātuṃ ‘‘anabhisametāvīna’’ntiādi vuttaṃ. Tassattho – ‘‘anabhisametāvīna’’nti iminā paṭhamapadena gahitā sabbattha magguppattirahe sampattibhave tattha suddhāvāse ye anabhisametāvino, tesu dvippakāresu suddhāvāsā yasmiṃ kāle tattha anabhisametāvinoti gahetabbā, tattha nesaṃ tathā gahetabbakālassa visesanatthaṃ ‘‘suddhāvāsānaṃ dutiye citte vattamāne’’ti vuttanti.
「『Yassa yatthā』者，谓依诸有情众生所生之所缘基。注云：『诸有情众生各各相分，彼此相接』。有关欲界行为者……及……生起者，此处指生起于欲界内、已得欲界禅定者生起色界禅定，或生起于色界禅定已得无色界禅定。此为应当结合之义。『Tattha』者，于生起时也。『Abhisamayoti』，上行禅定之所成，盖指直至生起之时仍未灭尽，故于此期间，生起之有情众生以『已得禅定者』等名义称之，于第二阶段则不取众生彼此有区分。若云为何如则于此章节彼此不合？答以『te panā』等。于此所说『同等进趣故未现真相』，欲使此义更显明，故言『非已得禅定者』。从彼处始，以『非已得禅定者』为首字，总括无上禅定所得相续直播，凡生起清净安住（suddhāvāsa）境的非已得禅定者，于此时段当取之。为区别于该时段，故称『清净安住第二心位时』。
Etenāti etena vacanena. Vodānacittaṃ nāma maggacittānaṃ anantarapaccayabhūtaṃ cittaṃ, idha pana aggamaggacittassa. Tatoti yathāvuttavodānacittato purimataracittasamaṅgino, anulomañāṇasampayuttacittasamaṅgino, avasiṭṭhavuṭṭhānagāminivipassanācittādisamaṅginopi. Tenāha ‘‘yāva sabbantimataṇhāsampayuttacittasamaṅgī, tāva dassitā’’ti.
『Etenāti』者，谓以此语说也。『Vodānacitta』谓先行正道之心，即得道心之先缘心，亦即上品正道心。此在次序上前有先行正道心，与之相应，及逆顺三明及观察等心亦相应。由此故言『直至所有烦恼与渴爱相应心，悉皆现得』，标示烦恼断灭之前，心之现起状况详尽如是。
Paṭisandhicuticittānaṃ bhaṅguppādakkhaṇā pavatte cittassa bhaṅguppādakkhaṇehi dukkhasaccādīnaṃ nuppādādīsu samānagatikāti katvā vuttaṃ ‘‘pavatte cittassā’’tiādi. Tattha cuticittassapi uppādakkhaṇassa gahaṇaṃ daṭṭhabbanti yojanā. Dvīsupi koṭṭhāsesūti samudayasaccassa bhāvino nirodhassa appaṭikkhepapaṭikkhepavasena pavattesu purimapacchimakoṭṭhāsesu. Na visesitanti yathāvutte appaṭikkhepe ca satipi visesetvā na vuttanti attho. Ekassapi puggalassa tādisassa maggassa ca phalassa ca bhaṅgakkhaṇasamaṅgino purimakoṭṭhāsasseva abhajanato koṭṭhāsadvayasambhavābhāvatoti attho. Idāni tamevatthaṃ vivarituṃ ‘‘yassa dukkhasacca’’ntiādi vuttaṃ. Kesañci puggalānaṃ. Niddhāraṇe cetaṃ sāmivacanaṃ. ‘‘Maggassa ca phalassa cā’’ti vuttamaggaphalāni dassento ‘‘tiṇṇaṃ phalānaṃ dvinnañca maggāna’’nti āha. Tāni pana heṭṭhimāni tīṇi phalāni majjhe ca dve maggā veditabbā. Nirantaraṃ anuppādetvāti paṭipakkhadhammehi avokiṇṇaṃ katvā saha vipassanāya maggaṃ uppādentena yā sātaccakiriyā kātabbā, taṃ akatvāti attho. Tenāha ‘‘antarantarā…pe… uppādetvā’’ti. ‘‘Arūpe maggassa ca phalassa ca bhaṅgakkhaṇe’’ti avisesato vutte kathamayaṃ viseso labbhatīti āha ‘‘sāmaññavacanenapī’’tiādi. Tena apavādavisayapariyāyena upasaggā abhinivisantīti lokasiddhoyaṃ ñāyoti dasseti.
于续集心即止息之际，心现起分别，中现起诸苦谛等之断灭及非断灭均同等共相，故谓「于起心现起」，而言断灭无二阶段，谓过去未来界断灭皆现起于前后两个阶段。当心所未分为心所，意指尚未分别断灭与非断灭之二相。此一续息分明，虽断除生死但该心及果尚存，故断息界之断除尚未现。今于此引言「关于苦谛」段，是为决定某些有情众生，指一切苦谛及道果，特别指出为三果二道之义。又云，消除不断生故，须与观修法相应照；非照即不成道。并证为「互摧」不并存故。此处以因果关系及二法一时相续，详述理趣。
Pavattivāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 转起品释毕。
3. Pariññāvāravaṇṇanā三、遍知品释
§165-170
165-170.Etthevāti imasmiṃ saccayamake eva. Apariññeyyatādassanatthanti ettha a-kāro na pariññeyyābhāvavacano, nāpi pariññeyyapaṭipakkhavacano, atha kho tadaññavacanoti yathārahaṃ saccesu labbhamānānaṃ pahātabbatādīnampi dassane āpanneyeva samayavāro dassanaparo, yesañca na dassanaparo, tesu kesuci saccesu labbhamānānampi kesañci visesānaṃ ayaṃ vāro na dassanaparoti dassento ‘‘sacchikaraṇa…pe… dassanatthañcā’’ti āha. Samudaye pahānapariññāva vuttā, na tīraṇapariññāti yuttaṃ tāvetaṃ samudayassapi tīretabbasabhāvattā, ‘‘dukkhe tīraṇapariññāvavuttā, na pahānapariññā’’ti idaṃ pana kasmā vuttaṃ, nanu dukkhaṃ appahātabbamevāti? Samudayasaccavibhaṅge vuttānaṃ kesañci samudayakoṭṭhāsānaṃ dukkhasacce saṅgahaṇato dukkhasamudaye vā asaṅkaratova gahetvā bhūtakathanametaṃ daṭṭhabbaṃ. Ubhayatthāti dukkhe samudaye ca vuttā. Kasmā? Tesaṃ sādhāraṇāti. Evaṃ sādhāraṇāsādhāraṇabhedabhinnaṃ yathāvuttaṃ pariññākiccaṃ pubbabhāge nānakkhaṇe labbhamānampi maggakāle ekakkhaṇe eva labbhati ekañāṇakiccattāti dassetuṃ ‘‘maggañāṇañhī’’tiādi vuttaṃ.
165-170节云：『Etthevāti』谓于此真理章节亦尔。所谓不可知观者，此中谓无知之否定，非知之肯定；不可知者非知之相对境。由是见知，若时不现，则为无知之作用；若时现，则为知之作用。故如是断除及不现为二时之见。于灭谛断除理，或与苦谛灭谛不同，故以此为明，指明断除不同于灭谛，且灭谛中之部分未断除苦本。于苦谛集谛章节中，论述集谛中诸苦集法理，兼指非混杂性作现（即分别界）。两面指涉苦与集，为何？故以「共二意」断。依此断理，知苦及集并不二殊，为说明彼此一心一境同时存在，故云「得道智第一」。
Pariññāvāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 遍知品释毕。
Saccayamakavaṇṇanā niṭṭhitā. · 谛双论注释已结束。
6. Saṅkhārayamakaṃ六、行双论
1. Paṇṇattivāravaṇṇanā一、施设品注释
§1
1. Satipi kusalamūlādīnampi vibhattabhāve khandhādivibhāgo tato sātisayoti dassento ‘‘khandhādayo viya pubbe avibhattā’’ti āha. Pakārattho vā ettha ādi-saddo ‘‘bhūvādayo’’tiādīsu viyāti kusalamūlādīnampi saṅgaho daṭṭhabbo. Aviññātattā nisāmentehi. Hetuattho vā ettha luttaniddiṭṭho aviññāpitattāti attho. Yadipi kāyasaṅkhārānaṃ vikappadvayepi hetuphalabhāvoyeva icchito, sāmivacanarūpāvibhūto pana attheva atthabhedoti dassento ‘‘kāyassa…pe… kattuatthe’’ti āha. So panāti kattuattho.
1.云：『即使于善根等分别已起，如五蕴划分，亦见烦恼代表，曰『如诸蕴先未分别』』。又谓此旨为善根集合。于无明惰眠时之因，谓因果之详细说。虽说身取阴之运作为因果，现于止境惠，标示相别差别，故言『为身体而行』。此谓行为之意。
§2-7
2-7.Suddhikaekekapadavasenāti ‘‘kāyo saṅkhāro’’tiādīsu dvīsu dvīsu padesu aññamaññaṃ asammissaekekapadavasena. Atthābhāvatoti yathādhippetatthābhāvato. Aññathā karajakāyādiko attho attheva. Tenevāha ‘‘padasodhana…pe… avacanīyattā’’ti. Idāni tameva atthābhāvaṃ byatirekavasena dassento ‘‘yathā’’tiādimāha. Kasmā pana ubhayattha samāne samāsapadabhāve tattha attho labbhati, idha na labbhatīti? Bhinnalakkhaṇattā. Tattha hi rūpakkhandhādipadāni samānādhikaraṇānīti padadvayādhiṭṭhāno eko attho labbhati, idha pana kāyasaṅkhārādipadāni bhinnādhikaraṇānīti tathārūpo attho na labbhatīti. Tenāha ‘‘yathādhippetatthābhāvato’’ti.
2-7节中云：『单词明确表达』，如‘‘身体即行’’等，二词之间不互违。言义不合者，乃因义不彰。略言异意，如丈夫儿童等意，于文意无关。由此故云『词义清净及可说性』。今于此显现义不彰者，标示『如何』显现现理。为何二者同一义？因差别标识。身蕴等相关意相同场所，故于此处词组意义成立；彼处身取蕴则不相同场所，故义不成立。故曰『因义不彰』。
Visuṃ adīpetvāti ‘‘kāyasaṅkhāro’’tiādinā saha vuccamānopi kāyasaṅkhārasaddo visuṃ visuṃ attano atthaṃ ajotetvā ekaṃ atthaṃ yadi dīpetīti parikappavasena vadati. Tena kāyasaṅkhārasaddānaṃ samānādhikaraṇataṃ ulliṅgeti. ‘‘Kāyasaṅkhārasaddo kāyasaṅkhāratthe vattamāno’’ti kasmā vuttaṃ, ‘‘saṅkhārasaddo saṅkhārattheva vattamāno’’ti pana vattabbaṃ siyā. Evañhi sati khandhatthe vattamāno khandhasaddo viya rūpasaddena kāyasaddena visesitabboti idaṃ vacanaṃ yujjeyya, kāyasaṅkhārasaddānaṃ pana samānādhikaraṇatte na kevalaṃ saṅkhārasaddoyeva saṅkhāratthe vattati, atha kho kāyasaddopīti imamatthaṃ dassetuṃ ‘‘kāyasaṅkhārasaddo kāyasaṅkhāratthe vattamāno’’ti vuttaṃ siyā, kāyasaddena samānādhikaraṇenāti adhippāyo. Byadhikaraṇena pana saṅkhārassa visesitabbatā atthevāti.
「整体加以点燃」者，即使连同『身行』等名称一起被称呼，其『身行』的名相虽然反复呈现，却仅是借用同一涵义，将其整体加以点燃，如此设想。此言彰显了『身行』名相的同一归属。为何说『身行』名是就身行法而言呢？实际上，也可以说『行』名是就行法而言。如此一来，当作为受蕴法而言的身行，必须以身相与色相分别，这句话便可被接受。然而，身行名虽至少同一归属，却不仅仅只是作为单纯的行名而论，还就是称其为身名，即身行名也当说是就身行法而言，此处所谓「身行名是就身行法而言」即为宗旨，是指定位。通过限定，显现了行的特殊性。通过区别，彰显了『行』的特质。
Imassa vārassāti suddhasaṅkhāravārassa. Padasodhanena dassitānanti ettakeva vuccamāne tattha dassitabhāvasāmaññena suddhakāyādīnampi gahaṇaṃ āpajjeyyāti taṃnivāraṇatthaṃ ‘‘yathādhippetānamevā’’ti āha. Kāyādipadehi aggahitattāti suddhakāyādipadehi aggahitattā. Idha panāti aṭṭhakathāyaṃ. Suddhasaṅkhāravāraṃ sandhāya vuttampi suddhasaṅkhāravāramevettha ananujānanto sakalasaṅkhārayamakavisayanti āha ‘‘idha pana saṅkhārayamake’’ti. Adhippetatthapariccāgoti assāsapassāsādikassa adhippetatthassa aggahaṇaṃ cetanākāyaabhisaṅkharaṇasaṅkhārādi anadhippetatthapariggaho. Yadi ‘‘kāyo saṅkhāro’’tiādinā suddhasaṅkhārataṃmūlacakkavārā atthābhāvato idha na gahetabbā, atha kasmā pavattivārameva anārabhitvā aññathā desanā āraddhāti āha ‘‘padasodhanavārataṃmūlacakkavārehī’’tiādi. Saṃsayo hoti saṅkhārasaddavacanīyatāsāmaññato kāyasaṅkhārādipadānaṃ byadhikaraṇabhāvato ca. Tenevāha ‘‘asamānādhikaraṇehi…pe… dassitāyā’’ti.
此处说的「此期间」是指净行期间。所谓以辞净化而得以显现，即使如此称呼，依然以显现性质为总摄，故净身等亦得受包含。为破除上述疑惑，说了「如同名字所归之所」。以身等词为总摄，如净身等词是总摄之意。这里指《注疏》。当说及净行期间时，若不允许附属于此，则可能会误以为净行期间仅是部分行法的专属。于是称「此处行法专属」即是指不许可兼容所有行法，而进一步阐述「此处指净行期间」等语，明确表达专属。这里所言的专属，是指心识及意作用业等诸行的专属，而非包括所有诸行。若用「身行」等词称谓，则因意义不具专属而不当采用。为此故强调「不同归属……被鉴别」之语。
Paṇṇattivāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 施设品注释已结束。
2. Pavattivāravaṇṇanā二、转起品注释
§19
19.Saṅkhārānaṃpuggalānañca okāsattāti sampayuttānaṃ nissayapaccayatāya, saṅkhārānaṃ samāpajjitabbatāya puggalānaṃ jhānassa okāsatā veditabbā, bhūmi pana yadaggena puggalānaṃ okāso, tadaggena saṅkhārānampi okāso. ‘‘Dutiye jhāne tatiye jhāne’’tiādinā jhānaṃ, ‘‘kāmāvacare rūpāvacare’’tiādinā bhūmi ca visuṃ okāsabhāvena gahitā. Itīti hetuattho, yasmā jhānampi okāsabhāvena gahitaṃ, tasmāti attho. Puggalavāre ca okāsavasena puggalaggahaṇeti puggalavāre ca yadā puggalokāsasaṅkhārādīnaṃ okāsabhāvena gayhati, tadā tesaṃ dvinnaṃ okāsānaṃ vasena gayhanaṃ hotīti yattha so puggalo, yañca tasmiṃ puggale jhānaṃ upalabbhati, tesaṃ dvinnaṃ bhūmijhānasaṅkhātānaṃ okāsānaṃ vasena yathārahaṃ kāyasaṅkhārādīnaṃ gahaṇaṃ kathanaṃ hotīti. Tasmāti yasmā etadeva, tasmā. Dutiyatatiyajjhānokāsavasenāti dutiyatatiyajjhānasaṅkhātaokāsavasena gahitā. Kathaṃ? ‘‘Vinā vitakkavicārehi assāsapassāsānaṃ uppādakkhaṇe’’ti evaṃ gahitā puggalā visesetvā dassitā. Kena? Teneva vitakkavicārarahitaassāsapassāsuppādakkhaṇenāti yojetabbaṃ.
行法与人法施加限定，谓行与人存有依存相续之关系，且行法的实现属于人，因而人法具有禅那的依止意义。而人之禅那禅地亦属上述范畴，二者相互依存。所谓「第二禅」等指禅那名称，「欲界色界」等指禅地及全部依止范畴。基于上述缘故，既已用禅那名称做限定，则依止的意义成立。人界依止指人对行法的依托，若对二者均以依止定性，则为强调二者依止的关系。故谓以第二及第三禅中所对应依止而成，详言：「无观无念时助念念感生起时」此时被用以区分，是为此义。何故如此？因助念念感生起之时，必须用此加以融合修习。
Paṭhamakoṭṭhāse jhānokāsavasena puggaladassanaṃ katanti vuttaṃ ‘‘puna…pe… dassetī’’ti. Bhūmiokāsavasena puggalaṃ dassetīti sambandho. Dvippakārānanti jhānabhūmiokāsabhedena duvidhānaṃ. Tesanti puggalānaṃ. ‘‘Paṭhamaṃ jhānaṃ samāpannānaṃ kāmāvacarāna’’nti ca idaṃ nivattetabbagahetabbasādhāraṇavacanaṃ, tassa ca avacchedakaṃ ‘‘assāsapassāsānaṃ uppādakkhaṇe’’ti idanti vuttaṃ ‘‘visesa…pe… khaṇe’’ti. Tena visesanena. Kāmāvacarānampīti pi-saddo sampiṇḍanattho. Tena na kevalaṃ rūpārūpāvacaresu paṭhamajjhānaṃ samāpannānaṃ, atha kho kāmāvacarānampīti vuttamevatthaṃ sampiṇḍeti. Kīdisānaṃ kāmāvacarānanti āha ‘‘gabbhagatādīna’’nti. Ādi-saddena udakanimuggavisaññibhūtā saṅgahitā, na matacatutthajjhānasamāpannanirodhasamāpannā. Te hi akāmāvacaratāya viya rūpārūpabhavasamaṅgino vitakkavicāruppattiyāva nivattitā. Ekantikattāti assāsapassāsābhāvassa ekantikattā. Nidassitāti rūpārūpāvacarā nidassanabhāvena vuttā, na tabbirahitānaṃ aññesaṃ abhāvatoti adhippāyo. Paṭhamajjhānokāsā assāsapassāsavirahavisiṭṭhāti yojanā. Paṭhamañcettha paṭhamajjhānasamaṅgīnaṃ rūpārūpāvacarānaṃ gahaṇaṃ, dutiyaṃ yathāvuttagabbhagatādīnaṃ. Iminā nayenāti yvāyaṃ ‘‘saṅkhārānaṃ puggalānañcā’’tiādinā jhānokāsabhūmiokāsavasena puggalavibhāganayo vutto, iminā nayena upāyena. Sabbattha sabbapucchāsu.
初次范畴以禅那依止对人显现，谓曰「复次……显现」意指与禅地依止有关。所谓分两类，分别是禅那与禅地依止，此为两种。此指人类。所谓「初禅已成就的欲界色界诸人」相当于一般名称，限于此范畴。同时对应语乃「助念念感生起时」，意指具体区别之处。以此区别之故，所谓欲界色界乃有限指代。此处欲界色界，特指有分别思维的初禅相关者，非第四禅成就者。此人因欲界染污，呈现与色界相似状态，由于失去思维，故以助念念感的生起与止息状态构成单纯状态。所谓单纯，即显现助念念感离散的纯净状态。所谓示现，通过欲界色界的示现而名之，非无对其他的否定之意。初次禅那依止显现独特助念念感缺乏的特别性质，即出于此义。初禅依止即助念念感缺离的特别显著特征。由于此故，在初禅依止中融入了欲界色界依止。借此论旨，即以禅那依止与禅地依止区分人群并归纳之法，适用此理。以此归纳，适用于一切所有提问。
§21
21.Etasmiṃ pana atthe satīti yvāyaṃ uppattibhūmiyā jhānaṃ visesetvā attho vutto, etasmiṃ atthe gayhamāne aññatthapi uppattibhūmiyā jhānaṃ visesitabbaṃ bhaveyya, tathā ca aniṭṭhaṃ āpajjatīti dassento ‘‘catutthajjhāne’’tiādimāha. Kiṃ pana taṃ aniṭṭhanti āha ‘‘bhūmīnaṃokāsabhāvasseva aggahitatāpattito’’ti. Yattha yattha hi jhānaṃ gayhati, tattha tattha taṃ uppattibhūmiyā visesitabbaṃ hoti. Tathā sati jhānokāsova gahito siyā, na bhūmiokāso guṇabhūtattā. Kiñca ‘‘catutthajjhāne rūpāvacare arūpāvacare’’ti ettha rūpārūpabhūmiyā catutthajjhāne visesiyamāne tadekadesova okāsavasena gahito siyā, na sabbaṃ catutthajjhānaṃ. Tenāha ‘‘sabbacatutthajjhānassa okāsavasena aggahitatāpattito cā’’ti. Jhānabhūmokāsānanti jhānokāsabhūmiokāsānaṃ.
第二十一条，在此论旨中说，因着产生禅那的禅地而有特别之义，若在此法中带入别的产生禅地，则会生出不合之事。故于第四禅说：「欲界色界非色界」等等，是指出禅地具有特异条件。故禅那依止明确显现，而非禅地依止的性质。本条所说「第四禅在欲界色界」等，指的是欲界色界这一特殊禅地在第四禅显现之际取得禅那依止的条件，而非指全部第四禅都具有此性质。因此说：「所有第四禅依止显现于禅那依止端。」所谓禅那依止与禅地依止，即禅那与禅地的依止关系。
Nanu ca jhānabhūmiokāse asaṅkarato yojiyamāne na sabbasmiṃ paṭhamajjhānokāse kāyasaṅkhāro vacīsaṅkhāro ca atthi, tathā sabbasmiṃ kāmāvacarokāseti codanuppattiṃ sandhāya tassa parihāraṃ vattuṃ ‘‘yadipī’’tiādimāha. Tatthāti paṭhamajjhānokāse kāmāvacarokāse ca. Taṃdvayuppattīti tassa kāyavacīsaṅkhāradvayassa uppatti. Okāsadvayassa asaṅkarato gahaṇe ayañca guṇo laddho hotīti āha ‘‘visuṃ…pe… na vattabbaṃ hotī’’ti. Tattha aṅgamattavasenāti vitakkādijhānaṅgamattavasena. Tattha vattabbaṃ aṭṭhakathāyaṃ vuttameva. Vitakkarahitopi vicāro vacīsaṅkhāroyevāti āha ‘‘avitakka…pe… gacchatī’’ti. Muddhabhūtaṃ dutiyajjhānanti catukkanaye dutiyajjhānamāha. Tañhi sakalakkhobhakaradhammavigamena vitakkekaṅgappahāyikato sātisayattā ‘‘muddhabhūta’’nti vattabbataṃ labhati. Asaññasattā viyāti idaṃ visadisudāharaṇaṃ daṭṭhabbaṃ.
岂非在禅那禅地依止不同步配合时，在所有初禅依止中皆无身行与语行？正因如此，于欲界色界初禅依止期间，针对索引的互相指涉提出质疑。对此，回应道：「因此，若有……」等语，意指皆涵盖于初禅与欲界色界二者并存的带起中。这种两者产生，被说是身心两支的产生。因不自然的配合而生此义。故云「整体加以点燃不可说」。此处「身行与语行」以身心部份禅那根基来分辨。在此，明示《注疏》的论述。即使思维未生，思维业依旧是语行，故云「无思维依旧具身语行」。「无思维……运动」，即无思维状态的运动禅那称为第二禅。此禅状态因忘却思维，故名为「缘灭」。其说明清楚且明白。
§37
37. Āvajjanato pubbe pavattaṃ sabbaṃ cittaṃ paṭisandhicittena samānagatikattā ekaṃ katvā vuttaṃ ‘‘paṭhamato’’ti. Tenāha ‘‘avitakkaavicārato’’tiādi. Cittasaṅkhārassa ādidassanatthanti suddhāvāse cittasaṅkhārassa ādidassanatthaṃ. Tathā ‘‘vacīsaṅkhārassa ādidassanattha’’nti etthāpi.
37. 关于前所修习的所有心法，因缘与心意相续保持同一趋势，先将其统一归为一，然后说是“最初”。于是说“无有分别思惟”（avitakkaavicārato）等。此指心行法作为开端的表显，如清净住处般，是心行法起始的显现。类似地，也说“言行法作为开端的显现”，此处同理。
Pavattivāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 转起品注释已结束。
Saṅkhārayamakavaṇṇanā niṭṭhitā. · 《行双》注释已结束。
7. Anusayayamakaṃ七、随眠双论。
Paricchedaparicchinnuddesavāravaṇṇanā界定与被界定之提要段注释。
§1
1. ‘‘Avijjāsamudayā rūpasamudayo, taṇhāsamudayā rūpasamudayo, kammasamudayā rūpasamudayo. Lobho nidānaṃ kammānaṃ samudayāyā’’ti ca evamādinā kusalamūlakusalādīnaṃ paccayabhāvo vuttoti āha ‘‘paccayadīpakena mūlayamakenā’’ti. ‘‘So ‘aniccaṃ rūpaṃ, aniccaṃ rūpa’nti yathābhūtaṃ pajānāti. Cakkhu aniccaṃ, rūpā aniccā’’ti ca ādinā bahulakhandhādimukhena aniccānupassanādayo vihitāti vuttaṃ ‘‘khandhādīsu tīraṇabāhullato’’ti. Kilesānaṃ samucchindanato paraṃ pahānakiccaṃ natthīti āha ‘‘anusayapahānantā pahānapariññā’’ti. Yadipi anusayehi sampayogato ārammaṇato vā pahānapariññā nappavattati, anusayābhāve pana tadārambho eva natthīti katvā vuttaṃ ‘‘anusayehi pahānapariññaṃ vibhāvetu’’nti. Anusayabhāvena labbhamānānanti anusayabhāvena vijjamānānaṃ, anusayasabhāvānanti attho. Tīhākārehīti paricchedādīhi tīhi pakārehi. Anusayesu gaṇanasarūpappavattiṭṭhānato abodhitesu puggalokāsādivasena pavattiyamānā tabbisayā desanā na suviññeyyā hotīti dassento āha ‘‘tesu tathā…pe… duravabodhattā’’ti.
1. “无明的生起即是色的生起，渴爱的生起即是色的生起，业的生起即是色的生起。贪欲是业生起的缘。”以此说法说明善根与不善根等诸因缘的条件相续，谓之“以条件之灯照示本源”。“其人如实知：‘色无常，色无常。’眼根无常，色相无常”等，依此用诸多蕴等为诸本，修习无常观等，称为“因诸蕴等广泛多方，恒行无常观”。又言“于蕴等中因头重脚轻（即深入）故有此说”。斩断烦恼是究竟舍弃之事，谓之“斩断习气达至断除之智”。虽因习气所缠染而起念、执着，此断除慧并不生起；无习气时，断除的起始才有；故开示“让习气得见断除之智”。所谓习气之所以得，是因习气之所自有也。三种分别者，谓之切割与细分等三法。因习气以计数式连续存在，如鱼龙世界等的循环轮转，故其教法不易明了，开示曰“于此诸习气……因难以理解故”。
Ettha purimesūti paduddhāro anantarassa vidhi paṭisedho vāti katvā sānusayavārādiapekkho, na anusayavārādiapekkho anusayavāre pāḷivavatthānassa pageva katattāti dassento ‘‘etesu sānusayavārādīsu purimesūti attho’’ti āha. Sānusayavārādīsu hi tīsu purimesu okāsavāre yato tatoti desanā pavattā, na anusayavārādīsu. Atthavisesābhāvatoti ‘‘kāmadhātuyā cutassā’’tiādinā (yama. 2.anusayayamaka.302) pāḷiāgatapadassa, ‘‘kāmadhātuṃ vā pana upapajjantassā’’tiādinā yamakabhāvena aṭṭhakathāādigatapadassa ca atthavisesābhāvato. Kathamayaṃ yamakadesanā siyā dutiyassa padassa abhāvatoti attho. Yadi nāyaṃ yamakadesanā, atha kasmā idhāgatāti āha ‘‘purimavāre hī’’tiādi. Tattha anusayaṭṭhānaparicchedadassananti anusayaṭṭhānatāya paricchedadassanaṃ. Evampi kathamidaṃ anusayayamakaṃ yamakadesanāsabbhāvatoti āha ‘‘yamakadesanā…pe… nāmaṃ daṭṭhabba’’nti . Atthavasenāti paṭilomatthavasena. Paṭhamapadena hi vuttassa viparivattanavasenapi yamakadesanā hoti ‘‘rūpaṃ rūpakkhandho, rūpakkhandho rūpa’’ntiādīsu (yama. 1.khandhayamaka.2), tattha pana atthaviseso atthi, idha natthi, tasmā na tathā desanā katāti dassento āha ‘‘atthavisesābhāvato pana na vuttā’’ti. Labbhamānatāvasenāti pucchāya labbhamānatāvasena.
此依前说明“始终相续因果不可逆转”之意，指涉习气坏乱等，必须顾及习气坏乱等诸事，而非仅就习气坏乱论其缘起，故说明“此处习气坏乱等指称前语之义”。因于习气坏乱等词，教法是立于三恶根烦恼，即贪欲根、嗔恨根、愚痴根为轮回习气源头，非习气坏乱词自身。谓“其是二词对偶修辞，二词却未同时具备”。若非是对偶修辞，何故此处出现否定之意？故说“仅维护前语之义也”。此处‘习气所在处裁示’即为妥善指显习气存在之处。依此也说明习气坏乱类对修行者不易明了，故说“对彼难以顿悟故”。
Uppattiarahataṃ dassetīti iminā nippariyāyena anusayā anāgatāti dassitaṃ hoti yato te maggavajjhā, na ca atītapaccuppannā uppattirahāti vuccanti uppannattā. Yaṃsabhāvā pana dhammā anāgatā anusayāti vuccanti, taṃsabhāvā eva te atītapaccuppannā vuttā. Na hi dhammānaṃ addhābhedena sabhāvabhedo atthi, tasmā anusayānaṃ atītapaccuppannabhāvā pariyāyato labbhantīti aṭṭhakathāyaṃ (yama. aṭṭha. anusayayamaka 1) ‘‘atītopi hotī’’tiādi vuttaṃ. Evaṃpakārāti anusayappakārā, kāraṇalābhe sati uppajjanārahāicceva attho. So evaṃpakāro uppajjanavāre uppajjati-saddena gahito uppajjanārahatāya avicchinnabhāvadīpanatthanti adhippāyo. Tenāha ‘‘na khandhayamakādīsu viya uppajjamānatā’’ti, paccuppannatāti attho. Tenevātiādinā yathāvuttamatthaṃ pākaṭataraṃ karoti. Tattha ninnānākaraṇoti nibbiseso. Uppajjanānusayānaṃ ninnānākaraṇattā eva hi ‘‘etthesā taṇhā uppajjamānā uppajjati, ettha nivisamānā nivisatī’’ti vibhaṅge (vibha. 203) āgataṃ. Anusayanañhi ettha nivisananti adhippetaṃ.
因前修习而非依彼习气，心境不生死故表明习气非未来所现。所谓未来，是指因缘未起前未来。因是过去、现在已经生起且现行继续的身心现象故非未来。若说诸法本体有分别，则未来、现在、过去之分别存在；故此论断皆照习气（即三毒、烦恼习气）而论未来过去现前。如此因而显明习气之未来、过去、现前三时皆有，谓曰“过去亦存在”。因而习气有引发及原因属性，促进现起故名为引生。谓曰“非如蕴等于生起时随即现起”，现起是现前因素，非未来。如此更详明且逐步说明。且习气缺失称为消取记号，指示欲爱习气现起与消伏，如《毗婆沙论》所说：“此中贪爱发生，则生起；停止则消伏”。习气消伏，即“习气的消下”是此处特别之标识。
Idāni yena pariyāyena atītapaccuppannesu anusayavohāro, taṃ dassetukāmo anāgatampi tehi saddhiṃ ekajjhaṃ katvā dassento ‘‘anurūpaṃ kāraṇaṃ pana…pe… vuccantī’’ti āha. Etena bhūtapubbagatiyā atītapaccuppannesu uppattirahatā veditabbāti dasseti. Uppattiarahatā nāma kilesānaṃ maggena asamucchinnatāya veditabbā. Sā ca atītapaccuppannesupi atthevāti pakārantarenapi tesaṃ pariyāyatova anusayabhāvaṃ pakāseti. Tenevāha ‘‘maggassa panā’’tiādi. Tādisānanti ye maggabhāvanāya asati uppattirahā, tādisānaṃ. Dhammo eva ca uppajjati, na dhammākāroti adhippāyo. Na hi dhammākārā aniccatādayo uppajjantīti vuccanti. Yadi pana te uppādādisamaṅgino siyuṃ, dhammā eva siyuṃ. Tena vuttaṃ ‘‘appahīnākāro ca uppajjatīti vattuṃ na yujjatī’’ti.
现在用过往现前习气行为为引，欲说明未来也与此相关，作统一说明，谓说“未来因缘亦相应”。此言由现在及过去习气连系，能够知悉未来因缘。所谓习气原因的到来，即是恶习根之不杂乱无间断现起，是修道目的。谓曰“无五蕴合成生起”，此处准备说明所谓现行非五蕴等有为法的复合而生，乃现前因缘故。以此证实前言，使意义更加昭然。解释颇为详细，其意乃为指明习气之本质。此处“下受记号”为特殊标记。习气对二义理解：有所习气之体与习气本身。所谓三种分别，乃段落等的划分。习气的数量若以计算法看，其表现如鱼龙世界之常转循环，故不易被欲知，示意曰“因难以理解而难辨别”。
Vuttampi thāmagamanaṃ aggahetvā appahīnaṭṭhamattameva gahetvā codako codetīti dassento āha ‘‘sattānusaya…pe… āpajjatīti ce’’ti. Na hi thāmagamane gahite codanāya okāso atthi. Tenāha ‘‘nāpajjatī’’tiādi. Vuttaṃ aṭṭhakathāyaṃ, na kevalamaṭṭhakathāyameva pāṭhagatovāyamattho, tasmā evameva gahetabboti dassento ‘‘thāmagato…pe… yutta’’nti vatvā kiṃ pana taṃ thāmagamananti parāsaṅkaṃ nivattento ‘‘thāmagatanti ca…pe… vuttā’’ti āha. Tattha aññehi asādhāraṇoti kilesavatthuādīnaṃ kilesatādisabhāvo viya kāmarāgādito aññattha alabbhamāno tesaṃyeva āveṇiko sabhāvo, yato te bhavabījaṃ bhavamūlanti ca vuccanti. Yasmā ca thāmagamanaṃ tesaṃ anaññasādhāraṇo sabhāvo, tasmā anusayananti vuttaṃ hotīti dassento ‘‘thāmagatoti anusayasamaṅgīti attho’’ti āha.
说法并未以停止入灭为最上，乃虽断较轻的行为而示现令发起者，方法为引发者引导，谓曰“有众习气等因缘生起”。在停止上并无助引之机缘，故说“不可产生”。于论疏中所言者，不止指论疏本身，也应广义适用故。故说明“断止者……配合”；至此转向‘停止’之义并已引来非正续想转回，故说“停止者……谓已述”。此处明确指出，某些烦恼如贪欲等，虽不具独特性质，然其实质即为烦恼习气，是生死之根本种子。因停止乃习气中一种非常之性质，故称为习气停息（thāmagata），此即习气之所共通者。由此导引说明“停止即是习气凋零乃其同义”。
‘‘Yassa kāmarāgānusayo anuseti, tassa paṭighānusayo anusetīti? Āmantā’’tiādinā (yama. 2.anusayayamaka.3) anusayavāre vutto eva attho ‘‘yassa kāmarāgānusayo uppajjati, tassa paṭighānusayo uppajjatīti? Āmantā’’tiādinā (yama. 2.anusayayamaka.300) vuttoti anusayanākāro eva uppajjanavāre uppajjati-saddena gahitoti ‘‘uppajjanavāro anusayavārena ninnānākaraṇo vibhatto’’ti yaṃ vuttaṃ, tattha vicāraṃ ārabhati ‘‘anusayauppajjanavārānaṃ samānagatikattā’’tiādinā. ‘‘Uppajjatī’’ti vacanaṃ siyāti uppajjanavāre ‘‘uppajjatī’’ti vacanaṃ appahīnākāradīpakaṃ siyā. Tathā ca sati yathā ‘‘imassa uppādā’’ti ettha imassa anirodhāti ayamatthopi ñāyati, evaṃ ‘‘uppajjatī’’ti vutte atthato ‘‘na uppajjatī’’ti ayamattho vutto hoti appahīnākārassa uppattirahabhāvassa anuppajjamānasabhāvattāti codanaṃ dassento ‘‘uppajjatīti vacanassa avuttatā na sakkā vattunti ce’’ti āha. Vacanatthavisesena taṃdvayassa vuttattāti etena dhammanānattābhāvepi padatthanānatthena vārantaradesanā hoti yathā sahajātasaṃsaṭṭhavāresūti dasseti. Anurūpaṃ kāraṇaṃ labhitvātiādi tameva vacanatthavisesaṃ vibhāvetuṃ āraddhaṃ. Uppattiyogganti uppattiyā yoggaṃ, uppajjanasabhāgatanti attho. Yato anusayā uppattirahāti vuccanti, ekantena cetadeva sampaṭicchitabbaṃ ‘‘yassa kāmarāgānusayo uppajjati, tassa paṭighānusayo uppajjatīti? Āmantā’’tiādivacanato (yama. 2.anusayayamaka.300). ‘‘Anusentīti anusayā’’ti ettake vutte sadā vijjamānā nu kho te aparinipphannānusayanaṭṭhena ‘‘anusayā’’ti vuccantīti ayamattho āpajjatīti taṃnisedhanatthaṃ ‘‘anurūpaṃ kāraṇaṃ labhitvā uppajjantī’’ti vuttaṃ. Uppattiarahabhāvena thāmagatatā anusayaṭṭhoti yaṃ tesaṃ uppattiyogavacanaṃ vuttaṃ, taṃ sammadeva vuttanti imamatthamāha ‘‘anusayasaddassā’’tiādinā. Tena vāradvayadesanuppādikā anusayasaddatthaniddhāraṇāti dasseti. Tampi suvuttameva iminā tantippamāṇenāti idampi ‘‘abhidhamme tāvā’’tiādinā āgataṃ tividhameva tantiṃ sandhāyāhāti dassento āha ‘‘tantittayenapi hi cittasampayuttatā dīpitā hotī’’ti.
问曰：「何者因守欲爱习气，则随之产生瞋恨习气乎？」此义于『习气相续』中以『问者』等语论述。其意为：「因守欲爱习气生故，则瞋恨习气亦生焉。」由此说明习气形态，于生起环节随习气之声得显现，谓『生起环节为习气相续，除其生起环节而灭者则灭』。所言『生起』，当应生起环节处，则亦当生起耳。若此处言『生起』之意，非指真实生起义，乃表显未减退之生起表现，乃非真实生起，正因而引发质疑曰若『生起』言下未说实义，则不可成立。此言揭示二词之特殊含意及辞句用法，亦即诸法无我理与词义阐释之教示，犹如诸法相依共存等理。由此探讨言辞特殊意涵，乃义理之本也。所谓『相应因缘』，即生起之因缘共行也。因习气被谓生起，意在念头中必然显现欲习气生起，因众习气共生，即言可类推『因习气生，随之瞋习亦生』。问曰何谓『因守』者，通谓习气。此等言辞提示，习气于未成熟状态下，未满圆熟时仍称习气，故禁止错误观念》。此为辩释言语不同形态，以成习气辞义，示教授，以『习气语』言，乃可称为。其述表明两种辞义结合之理，即由习气语引出习气相续，以令理义齐成。此说完备，谓言辞『习气』之蕴义已被充分揭示。由此得知，习气名辞之意，至今为止，皆由此习气辩明之文所明证。此亦应证「因习气涌现，则瞋习气亦随生」。言语表达意于即是括说习气形态及其缘起。由此说，习气辞意解释既明，则能通达佛法理义。
Paricchedaparicchinnuddesavāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 界定与被界定之提要段注释已结束。
Uppattiṭṭhānavāravaṇṇanā生起处段注释。
§2
2.Evaṃ satīti vedanānaṃ visesitabbabhāve kāmadhātuyā ca visesanabhāve sati. Kāmādhātuyā anusayanaṭṭhānatā na vuttā hoti appadhānabhāvato, padhānāppadhānesu padhāne kiccadassanato, visesanabhāvena caritabbatāya cāti adhippāyo. Hotu ko dosoti kadāci vadeyyāti āsaṅkamāno āha ‘‘dvīsu panā’’tiādi. Dvīsūti niddhāraṇe bhummaṃ, tathā ‘‘tīsu dhātūsū’’ti etthāpi. Tasmāti yasmā dhātuādibhedena tividhaṃ anusayaṭṭhānaṃ, tattha ca rūpārūpadhātūnaṃ bhavarāgassa anusayaṭṭhānatā vuttāti kāmadhātuyā kāmarāgassa anusayaṭṭhānatā ekantena vattabbā, tasmā. Tīsu dhātūsu tīsu vedanāsūti ca niddhāraṇe bhummaṃ, kāmadhātuyā dvīsu vedanāsūti ca ādhāre.
第二：由前文得知，于受所应特释者，乃因爱根本界别之区别所起思惟也。此中不言欲界爱习气之所在局限，因其为非常任之处，意指于精进时执持所重必要之义，为行为之差别及差别故也。问曰：「此理有何过失，何时应说？」遂思议言：「二者之间──」等说。言二者乃界别，故显于此。由此得知：基于界别差异有三种习气所在，因身形无色界中欲界习气依主体为欲爱修习之所在，故专说为欲界及欲爱习气之所在。此因故说：于三界中和三受中，欲界欲爱习气应专述之，故别论其所在。三界中之三受为受之性质根据。
Dvīsvevāti dvīsu sukhopekkhāsu eva. Sabbāsu dvīsūti yāsu kāsuci dvīsu. Tenāti ‘‘kāmarāgo dvīsu vedanāsu anusetī’’ti vacanasāmatthiyaladdhena visesanicchayeneva. Bhavarāgānusayaṭṭhānaṃ rūpārūpadhātuyo tadanurūpā ca vedanā. Na hi dvīsu vedanāsu kāmarāgānusayova anusetīti avadhāraṇaṃ icchitaṃ, dvīsu eva pana vedanāsūti icchitaṃ. Tenevāha ‘‘dvīsveva anuseti, na tīsū’’ti. Aṭṭhānañca anusayānaṃ, kiṃ taṃ apariyāpannaṃ sakkāye? Sabbo lokuttaro dhammo. Ca-saddena paṭighānusayaṭṭhānaṃ saṅgaṇhāti. Tena vuttaṃ ‘‘yathā cā’’tiādi. Aññāti kāmarāgānusayaṭṭhānabhūtā dve vedanā.
所谓二者者，即于两种善恶对境之受中。谓色界及非色界两善恶受。故言：『欲爱习气仅随二受而现，非三受而现』，乃由意指欲爱习气专随二受现行，是故言二而非三。又言：『欲爱习气随二受而转，非随三受』。此言专以针对二受而言，非全体三受，乃种专注之意也。接着，于二受中说：『已具习气之根本即色界及非色界，此受对故也』。不欲形成妄断，专以二受为限，因欲爱习气虽属三界但只遍布于二受，因而宣说。且谓八如所有习气根本，彼处皆遍及各界。于二欲受中，欲爱习气得以摄受，故言随二受。意欲令义明晰，故做清楚位置之辨。此语示现欲爱习气于受之特定种类有所依止。
Aññesu dvīhi vedanāhi vippayuttesu. Piyarūpasātarūpesūti piyāyitabbamadhurasabhāvesu. Visesanañcetaṃ rūpādīnaṃ sabbadvārasabbapurisesu iṭṭhabhāvassa aniyatatāya kataṃ. Sātasantasukhagiddhiyāti sātasukhe santasukhe ca gijjhanākārena abhikaṅkhanākārena. Tattha sātasukhaṃ kāyikaṃ, santasukhaṃ cetasikaṃ. Sātasukhaṃ vā kāyikasukhaṃ, santasukhaṃ upekkhāsukhaṃ. Tathā cāhu ‘‘upekkhā pana santattā, sukhamicceva bhāsitā’’ti (visuddhi. 2.644; mahāni. aṭṭha. 27). Parittaṃ vā oḷārikaṃ sukhaṃ sātasukhaṃ, anoḷārikaṃ santasukhaṃ. Parittaggahaṇañcettha kāmarāgānusayassa adhippetattā. Aññatthāti vedanāhi aññattha. Soti kāmarāgānusayo. Vedanāsu anugato hutvā setīti vedanāpekkho eva hutvā pavattati yathā puttāpekkhāya dhātiyā anuggaṇhanappavatti, sayanasaṅkhātā pavatti ca kāmarāgassa nikāmanameva. Tenāha ‘‘sukhamicceva abhilapatī’’ti. Yathā tassa, evaṃ paṭighānusayādīnampi vuttaniyāmena yathāsakaṃ kiccakaraṇameva dukkhavedanādīsu anusayanaṃ daṭṭhabbaṃ. Tena vuttaṃ ‘‘evaṃ paṭighānusayo cā’’tiādi. Tīsu vedanāsu anusayanavacanenāti tīsu vedanāsu yathārahaṃ anusayanavacanena. Iṭṭhādibhāvena gahitesūti iṭṭhādīsu ārammaṇapakatiyā vasena iṭṭhādibhāvena gahitesu viparītasaññāya vasena aniṭṭhādīsu iṭṭhādibhāvena gahitesūti yojanā. Na hi iṭṭhādibhāvena gahaṇaṃ viparītasaññā.
又论于他二受中，与二受不同即为否定相互相应。殷重甘美之受，谓被亲昵者所欢喜的味道，乃温和甜美之性也。此为五欲中受之特征。专述欲界诸色法中依乐爱所生之性不恒常，意指众生具喜乐嗜好变化者故。称其受为三种：欢愉之喜悦受，心身皆安乐及心中安乐。欢愉受为身体安乐，心乐者为心理安乐。欢愉受或身体乐，心乐可为无记乐。又云：「无记乐为因缘而生，非实乐」。依对照法经等文以说明。别论为粗大及细微之乐，欢愉为粗大，心安乐为细微。以此欢愉乐为欲爱习气主因。又说别义即在不同受及异受。此处仍以受为本，指受对因缘异也。欲爱习气随受现起，于受此根本所生是也。故说随受缘转。又言：「唯合意而欲求欢喜。」类比如子女受养般依凭，安眠时生起宁静而欲望也随之灭。又曰：「乐欲甚重。」如是欲对应瞋恚习气，须于苦受中可见微妙变化。由此言苦受中亦出现对立习气。故能作如是称述。
Tatthāti iṭṭhārammaṇādīsu. Etthāti anusayane. Kāmassādādivatthubhūtānaṃ kāmabhavādīnanti kāmassādabhavassādavatthubhūtānaṃ kāmarūpārūpabhavānaṃ gahaṇaṃ veditabbanti yojanā. Tatthāti vedanāttayadhātuttayesu. Niddhāraṇe cetaṃ bhummaṃ. Dukkhapaṭighāto dukkhe anabhirati. Yattha tatthāti dukkhavedanāya taṃsampayuttesu aniṭṭharūpādīsu vāti yattha tattha. Mahaggatā upādinnakkhandhā rūpārūpabhavā, anupādinnakkhandhā rūpārūpāvacaradhammā. Tatthāti yathāvuttesu mahaggatadhammesu bhavarāgoicceva veditabbo. Tena vuttaṃ ‘‘rūpadhātuyā arūpadhātuyā ettha kāmarāgānusayo nānusetī’’ti. Diṭṭhānusayādīnanti ādi-saddena vicikicchānusayaavijjānusayādīnaṃ saṅgaho daṭṭhabbo.
由此辨义，谓本所依欲等现象之取得，名为欲爱根本之摄受，依此表达。于受中之苦痛反应，体现苦苦之不喜感，故称恶苦苦。深入察受，可知诸苦受中存受不善之形，其为受对也。于这些大聚合及小聚合中，色身及无色界法此中之流转亦应察知。由此言：欲爱习气于色界及无色界之根本未同，故说不同。又言不同习气根本者，集习气及无明习气等诸根本之集合也。此处以习气总集来显现依止差别。
Dhātuttayavedanāttayavinimuttaṃ diṭṭhānusayādīnaṃ anusayanaṭṭhānaṃ na vuttanti suvuttametaṃ diṭṭhānusayādīnaṃ uppattiṭṭhānapucchāyaṃ ‘‘sabbasakkāyapariyāpannesu dhammesu’’icceva vissajjitattā. Kāmarāgo pana yattha nānuseti, taṃ dukkhavedanārūpārūpadhātuvinimuttaṃ diṭṭhānusayādīnaṃ anusayanaṭṭhānaṃ atthīti dassetuṃ ‘‘nanu cā’’tiādi āraddhaṃ. Tattha tadanusayanaṭṭhānatoti tassa kāmarāgānusayassa anusayanaṭṭhānato. Aññā nekkhammassitasomanassupekkhāsaṅkhātā. Ayamettha saṅkhepattho – nekkhammassitadomanasse viya paṭighānusayo nekkhammassitasomanassupekkhāsu kāmarāgānusayo nānusetīti ‘‘yattha kāmarāgānusayo nānuseti, tattha diṭṭhānusayo nānusetī’’ti sakkā vattunti tasmā taṃ uddharitvā na vuttanti. Hontūti tāsaṃ vedanānaṃ atthitaṃ paṭijānitvā uddharitvā avacanassa kāraṇaṃ dassento āha ‘‘na pana…pe… taṃ na vutta’’nti. Tadanusayanaṭṭhānanti tesaṃ diṭṭhānusayādīnaṃ anusayanaṭṭhānaṃ. Tasmāti yasmā satipi kāmarāgānusayanaṭṭhānato aññasmiṃ diṭṭhānusayādīnaṃ anusayanaṭṭhāne taṃ pana dhātuttayavedanāttayavinimuttaṃ natthi vedanādvayabhāvato, tasmā. Taṃ vedanādvayaṃ na vuttaṃ visuṃ na uddhaṭanti attho. Tasmāti yasmā ‘‘yattha kāmarāgādayo nānusenti, tattha diṭṭhivicikicchā nānusentī’’ti ayamattho ‘‘āmantā’’ti iminā paṭivacanavissajjanena avibhāgato vuttoti ‘‘yattha kāmarāgādayo anusenti, tattha diṭṭhivicikicchā anusentī’’ti ayampi attho avibhāgatova labbhati, tasmā. Avibhāgato ca dukkhaṃ paṭighassa anusayanaṭṭhānanti dīpitaṃ hoti. Tenāha ‘‘avisesena…pe… veditabba’’nti. Tattha avisesenāti gehassitaṃ nekkhammassitanti visesaṃ akatvā. Samudāyavasenagahetvāti yathāvuttaavayavānaṃ samūhavasena dukkhantveva gahetvā. ‘‘Avisesena samudāyavasena gahetvā’’ti imamatthaṃ tathā-saddena anukaḍḍhati ‘‘dvīsu vedanāsū’’ti etthāpi gehassitādivibhāgassa anicchitattā.
由色界、无色界及受中无分别苦受解脱说起，对诸习气根本之所在未言清，是为辩兴。对欲爱因未转故，指出此处有所不同，谓欲爱习气之所为诸习气根本所在。又说：如厌离喜乐等对境受中，不能通达于欲爱习气，乃区分别义。由此获见：在欲爱习气根本所在处，无分别受不现。而区分受，以分辨不同意旨也。意指：若欲爱及其余根本未然入，彼处亦无色界及无色界受之根本存故未尽言也。言「守、嗔、痴习气」依境变化随时应不同，因而未全称明。其旨即表明欲爱习气依附于不同的受色界无色界法根本，而其它根本如疑、无明等因缘则分场别起。本段由此显明因缘所起之不同相续之理。
Yadi evaṃ ‘‘paṭighaṃ tena pajahati, na tattha paṭighānusayo anusetī’’ti idaṃ suttapadaṃ kathanti codanaṃ sandhāya ‘‘apicā’’tiādi vuttaṃ. Tatthāti tasmiṃ domanasse, taṃsampayutte vā paṭighe. Nekkhammassitaṃ domanassantiādinā neyyatthamidaṃ suttaṃ, na nītatthanti dasseti. Yathā pana suttaṃ udāhaṭaṃ, tathā idha kasmā na vuttanti āha ‘‘paṭighuppattirahaṭṭhānatāyā’’tiādi. Evampi suttābhidhammapāṭhānaṃ kathamavirodhoti āha nippariyāyadesanā hesā, sā pana pariyāyadesanāti. Evañca katvāti pariyāyadesanattā eva. Rāgānusayoti kāmarāgānusayo adhippeto. Yato ‘‘anāgāmimaggena samugghātanaṃ sandhāyā’’ti vuttaṃ, tasmā tassa na mahaggatadhammā anusayanaṭṭhānanti taṃ paṭhamajjhānañca anāmasitvā ‘‘na hi lokiyā…pe… nānusetīti sakkā vattu’’nti vuttaṃ. Avatthubhāvatoti sabhāveneva anuppattiṭṭhānattā. Idhāti imasmiṃ anusayayamake. Vuttanayenāti ‘‘nekkhammassitaṃ domanassaṃ uppādetvā’’tiādinā vuttena nayena . Taṃpaṭipakkhabhāvatoti tesaṃ paṭighādīnaṃ paṭipakkhassa maggassa sabbhāvato. Na kevalaṃ maggasabbhāvato, atha kho balavavipassanāsabbhāvatopīti dassento āha ‘‘taṃsamugghā…pe… bhāvato cā’’ti.
如言“若因此而断除恼怒，则于此处不修习烦恼”这句话，是根据劝导的意旨而说的，例如“亦如”等话由此产生。此处谓“于烦恼处”，即与痛苦相连。称“断除痛苦等烦恼”是“不当”的，这句话非误，旨在示现正确义理。犹如该经文例证一样，此处为何不用“断除烦恼生起”等语呢？经文所言“断除烦恼生起”等，为经文诠释之别文，是同义转换。乃就同义而作转换解释，谓如是。所谓贪烦恼即以欲贪为主。因“无来者道中斩断”已说，故此说其无大持之法，即舍弃第一禅不称“此世间无……不可修习”等言。所谓“反之存在”，谓成就之根基。此处谓“于烦恼累聚处”。“以教示之言”，即“已断除痛苦烦恼”等文。谓反对状态，谓与烦恼等之路径性质相反。非仅路径本质，且以强大观智之性质示说“与之反……存在”。
Idāni yadetaṃ tattha tattha ‘‘anusayanaṭṭhāna’’nti vuttaṃ, taṃ gahetabbadhammavasena vā siyā gahaṇavisesena vāti dve vikappā, tesu paṭhamaṃ sandhāyāha ‘‘ārammaṇe anusayanaṭṭhāne satī’’ti. Rūpādiārammaṇe anusayānaṃ anusayanaṭṭhānanti gayhamāne yamatthaṃ sandhāya ‘‘na sakkā vattu’’nti vuttaṃ, taṃ dassetuṃ ‘‘dukkhāya hī’’tiādimāha. Yadi siyāti yadi kāmarāgānusayo siyā. Etassapīti diṭṭhānusayasampayuttalobhassapi ‘‘sabbasakkāyapariyāpannesu dhammesū’’ti kāmarāgassa ṭhānaṃ vattabbaṃ siyā, na ca vuttaṃ. Atha panātiādi dutiyavikappaṃ sandhāya vuttaṃ. Ajjhāsayavasena taṃninnatāyāti asatipi ārammaṇakaraṇe yattha kāmarāgādayo ajjhāsayato ninnā, taṃ tesaṃ anusayanaṭṭhānaṃ. Tena vuttaṃ ‘‘anugato hutvā setī’’ti. Atha pana vuttanti sambandho. Yathātiādi yathāvuttassa atthassa udāharaṇavasena nirūpanaṃ. Dukkhe paṭihaññanavaseneva pavattati, nārammaṇakaraṇavasenāti adhippāyo. Dukkhameva tassa anusayanaṭṭhānaṃ vuttanti ajjhāsayassa tattha ninnattā dukkhameva tassa paṭighassa anusayanaṭṭhānaṃ vuttaṃ, nālambitaṃ rūpādi sukhavedanā cāti adhippāyo. Evanti yathā aññārammaṇassapi paṭighassa ajjhāsayato dukkhaninnatāya dukkhameva anusayanaṭṭhānaṃ vuttaṃ, evaṃ. Dukkhādīsu…pe… vuttanti ‘‘dukkhena sukhaṃ adhigantabbaṃ. Natthi dinna’’nti ca ādinā kāyakilamanadukkhe dānānubhāvādike ca micchābhinivesanavasena uppajjamānena diṭṭhānusayena sampayutto aññārammaṇopi lobho ‘‘evaṃ sukhaṃ bhavissatī’’ti ajjhāsayato sukhābhisaṅgavaseneva pavattatīti sukhupekkhābhedaṃ sātasantasukhadvayameva assa lobhassa anusayanaṭṭhānaṃ vuttaṃ pāḷiyaṃ, na yathāvuttaṃ dukkhādi, tasmā bhavarāga…pe… na virujjhati. Ekasmiṃyeva cātiādi dutiyavikappaṃyeva upabrūhanatthaṃ vuttaṃ. Tattha rāgassa sukhajjhāsayatā taṃsamaṅgino puggalassa vasena veditabbā, tanninnabhāvena vā cakkhussa visamajjhāsayatā viya. Esa nayo sesesupi. Tesaṃ rāgapaṭighānaṃ nānānusayaṭṭhānatā hoti ekasmimpi ārammaṇeti attho.
此外，此处每说“烦恼之处”之语，或应作为所依之义，或作特定所含，存在二种不同释疑。一者，依赖“境界中烦恼之处具正念”，谓色等境界所寄烦恼之处。因见此，不应说“可修习”的原因，以“苦为难行故”说明。若言“若存在”，即欲贪为主烦恼。因其存在，对见烦恼同时伴有贪欲，如“诸色法具身”中贪之所在，应说是欲贪处，未曾明言。再者，针对“邪见”等第二问之异释，谓“以有执著心”，即非真实显现。以该说“追随之后成白”，为例释前述之义。谓苦中产生反感，非依赖境界为因。指此处定义为依执著为因。因而言其“苦中烦恼之所”，又谓执著处之苦，谓置于念处，非附着色等快乐痛苦中，乃是执著之苦。若对其他境界之反感，如对痛苦处反感，苦中烦恼之所亦是如此。谓“以苦为所修得”为义，言“未恒有”，例如身苦等，因施受等误执著而生见烦恼，属欲贪因之境界所依。故谓“苦集处”，谓身心苦中因果作用的烦恼之处，是误执著所成。开说“苦等中……处，谓由苦而得乐，既无常”，故因欲执著而生喜乐感，谓有乐相对，故依欲贪所起烦恼之所中所观差别，谓为二种乐现：恒常乐、世俗乐。因本经论所言不及苦集等，故欲贪等不减。为说明第二问，谓“于某处”等话。应知其意义，根据贪的乐心根与调伏，犹如视觉之失调。此为结论略说。于欲贪与烦恼之处有多处，不仅一处，义为境界。
Evañca katvāti asatipi gahetabbabhede gahaṇavisesena anusayanaṭṭhānassa bhinnattā eva. ‘‘Yattha…pe… no’’ti vuttaṃ, aññathā virujjheyya. Gahetabbabhedena hi rāgapaṭighānaṃ anusayanaṭṭhānabhede gayhamāne vipākamatte ṭhātabbaṃ siyā, na ca taṃ yuttaṃ, napi sabbesaṃ purisadvārānaṃ iṭṭhāniṭṭhaṃ niyatanti. Yadipi yathāvuttalobhassa vuttanayena kāmarāgānusayatā sambhavati, yathā pana sukhupekkhāsu iṭṭhārammaṇe ca uppajjantena domanassena saha pavatto doso dubbalabhāvena paṭighānusayo na hoti, evaṃ yathāvuttalobhopi kāmarāgānusayo na hotīti imamatthaṃ dassetuṃ ‘‘aṭṭhakathāyaṃ panā’’tiādi vuttaṃ. Na paṭighānusayoti ettha na-kāro paṭisedhanattho, na aññattho, itarattha pana sambhavo eva natthīti dassento ‘‘yaṃ paneta’’ntiādimāha. Tattha ‘‘na hi domanassassa paṭighānusayabhāvāsaṅkā atthī’’ti iminā na-kārassa aññatthatābhāvadassanamukhena abhāvatthataṃ samattheti.
因此记说，以“非真实”为分别，是烦恼所依处区分之分别。“所依之处…不能”之语，谓以分别妥，于欲贪烦恼所依处，应立于果报之果位，然此不合于经文，亦非一切人所习之所欲。因此以“实非欲贪处”此处意，非相反非别义，仅说明他理不可通。对此说“于痛苦处无贪烦恼存在”，旨在证明“痛苦无烦恼存在之疑惑”不成立。
Desanāsaṃkiṇṇā viya bhaveyyāti ettha desanāsaṅkaraṃ dassetuṃ ‘‘bhavarāgassapi…pe… bhaveyyā’’ti vuttaṃ. Tassattho – yathā kāmarāgassa kāmadhātuyā dvīsu vedanāsu ārammaṇakaraṇavasena uppatti vuttā ‘‘kāmarāgo kāmadhātuyā dvīsu vedanāsu anusetī’’ti, evaṃ yadi ‘‘bhavarāgo kāmadhātuyā dvīsu vedanāsu anusetī’’ti vucceyya, bhavarāgassapi…pe… bhaveyya. Tato ca kāmarāgena saddhiṃ bhavarāgassa desanā saṃkiṇṇā bhaveyya, kāmarāgato ca bhavarāgassa viseso dassetabbo. So ca sahajātānusayavasena na sakkā dassetunti ārammaṇakaraṇavasena dassetabbo. Tena vuttaṃ ‘‘tasmā ārammaṇa…pe… adhippāyo’’ti. Tattha ārammaṇavisesenāti rūpārūpadhātusaṅkhātaārammaṇavisesena. Visesadassanatthanti kāmarāgato bhavarāgassa visesadassanatthaṃ. Evaṃ desanā katāti ‘‘rūpadhātuyā arūpadhātuyā ettha bhavarāgānusayo anusetī’’ti evaṃ visaye bhummaṃ katvā desanā katā. Tenāha ‘‘sahajātavedanāvisesābhāvato’’ti.
因言“如混杂说法生”之类，此处示混乱说法，谓“虽复欲贪烦恼亦将生”。意在阐明正说，如欲贪根于感受处种种有二种痛苦触感而生，谓“欲贪以感受二苦为所依”故说“欲贪依于感受二苦”。若言“贪烦恼亦生”，则欲贪烦恼也将生。故说欲贪与烦恼联系，烦恼与欲贪之差别当明示。此须以“依缘所生”分析，非凭自生。故知“依缘说”云“故以依缘为根本”，意指色根与无色根所依境界。以此区别，说明“欲贪与生贪烦恼之处有差”。欲贪身心生起但烦恼不具恶劣性，与欲贪烦恼本性不同，欲贪不生此烦恼也非实相。为述此义说“本论云，如此原因”，非适用乐之境界，未言痛苦境界。故述“此非贪烦恼之因”等话。欲贪与烦恼之处体有分别，谓奉行此法。
Uppattiṭṭhānavāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 生起处段注释已结束。
Mahāvāro
大品
1. Anusayavāravaṇṇanā一、随眠段注释
§3
3.Pavattāvirāmavasenāti anusayappavattiyā avirāmavasena, avicchedavasenāti attho. Kathaṃ pana kusalābyākatacittakkhaṇe anusayānaṃ pavattīti āha ‘‘maggeneva…pe… pubbe’’ti.
第三节“因烦恼之不断生起”意，即烦恼虽有生起，但无断绝之理。如何于善法业已现起时烦恼亦生，故说明“如道正道之先之理”等说。
§20
20. Cittacetasikānañca ṭhānaṃ nāma cittuppādoti āha ‘‘ekasmiṃ cittuppāde’’ti. Tesaṃ tesaṃ puggalānanti puthujjanādīnaṃ puggalānaṃ. Pakatiyā sabhāvena. Sabhāvasiddhā hi dukkhāya vedanāya kāmarāgassa ananusayanaṭṭhānatā. Evaṃ sesesupi yathārahaṃ vattabbaṃ. Vakkhati hi ‘‘pakatiyā dukkhādīnaṃ kāmarāgādīnaṃ ananusayanaṭṭhānataṃ sandhāya vutta’’nti. Pahānenāti tassa tassa anusayassa samucchindanena. Tiṇṇaṃ puggalānanti puthujjanasotāpannasakadāgāmīnaṃ. Dvinnaṃ puggalānanti anāgāmiarahantānaṃ. Etthāti etasmiṃ puggalokāsavāre. Purimanayeti ‘‘tiṇṇaṃ puggalāna’’ntiādike purimasmiṃ vissajjananaye. Okāsanti uppattiṭṭhānaṃ, idha pana dukkhavedanā veditabbā. Pacchimanayeti ‘‘dvinnaṃ puggalāna’’ntiādike vissajjananaye. Anokāsatā ananusayanaṭṭhānatā.
“二十. 有关心识及心所之处称为心生，谓之『一心生』。其中各个众生谓之众生，他若夫众生等。以结集会合而言。结集本质即指苦、感受、欲爱等烦恼根本之不起。如此余事亦应当依正理如实持行。经言：‘依结集论，苦等及欲爱等烦恼根本不起而说。’所谓断除，是断绝各自烦恼根本。所谓三众生者，即凡夫、初果、二果等。所谓两众生者，即不还果及阿拉汉。此处所谓乃是在众生染污止灭的断除。所谓前者，即指三众生之先前之净除。所谓缘起，指发起与现起；此处当知是苦感受的现起。所谓后者，即指二众生之净除。所谓不缘起，谓烦恼根本不起处。
Anusayavāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 随眠段注释结束。
2. Sānusayavāravaṇṇanā二、有随眠段注释
§66-131
66-131.‘‘Sānusayo, pajahati, parijānātī’’ti puggalo vuttoti ‘‘kāmarāgena sānusayo, kāmarāgaṃ pajahati, kāmarāgaṃ parijānātī’’tiādīsu anusayasamaṅgibhāvena pahānapariññākiriyāya kattubhāvena ca puggalo vutto, na dhammo. Bhavavisesena vāti kevalena bhavavisesena vā. Itaresūti paṭighānusayādīsu. Bhavānusayavisesena vāti kāmabhavādibhavavisiṭṭhānusayavisesena vā. Sānusayatāniranusayatādikāti ettha ādi-saddena pahānāpahānapariññāpariññā saṅgayhanti. Nanu ca bhavavisese kesañci anusayānaṃ appahānanti? Na taṃ anusayakataṃ, atha kho paccayavekallato anokāsatāya cāti nāyaṃ virodho. Dvīsu vedanāsūti sukhaupekkhāsu vedanāsu dukkhāya vedanāya kāmarāgānusayena niranusayoti yojetabbaṃ. Idampi natthi puggalavasena vuccamānattā. Tenāha ‘‘na hi puggalassa…pe… anusayāna’’nti. Yadipi puggalassa anusayanokāso anokāso, tassa pana sānusayatādihetu hotīti dassento ‘‘anusayassa panā’’tiādimāha. Niranusayatādīnanti ādi-saddena appahānāpariññā saṅgaṇhāti. Parijānanaṃ samatikkamananti pariññāvārepi ‘‘apādāne nissakkavacana’’nti vuttaṃ.
“六十六至一三一节。『烦恼同类者，断除，了知』谓众生说者，是指『以欲爱烦恼为忧，断除欲爱烦恼，了知欲爱烦恼』等烦恼同类，以断除之真知行，因此称为众生，而非佛法。谓生世专指生世烦恼；谓他者则指憎恨烦恼等。谓生世专指以欲坏生为生世烦恼特有。所谓烦恼与非烦恼之分别断除等，于此以“开始”诸词汇连带断除与断除真知。疑问是否谓生世烦恼能断除？非烦恼者非烦恼所由，生世断除生世烦恼无矛盾。谓二种感受，即乐与平等感受中应以苦感受之欲爱烦恼断除为契机。此见解非以众生为本尊来说。故言：‘众生中无烦恼。’虽有众生烦恼断除，然压倒缘起及其他诸因缘也，于是言‘烦恼之者……’等。断除真知等即指断除真知之会合。关于了知与经过，亦说‘依据业缘’等。
Anusayanaṭṭhānatoti anusayanaṭṭhānahetu. ‘‘Ananusayanaṭṭhānato’’ti etthāpi eseva nayo. Nimittāpādānabhāvadassanatthanti sānusayavāre nimittabhāvadassanatthaṃ, pajahanapariññāvāresu apādānabhāvadassanatthañcāti yojetabbaṃ. Pajahatīti ettha ‘‘rūpadhātuyā arūpadhātuyā tato mānānusayaṃ pajahatī’’ti pāḷipadaṃ āharitvā yojetabbaṃ, na pajahatīti ettha pana ‘‘dukkhāya vedanāya tato kāmarāgānusayaṃ nappajahatī’’ti. Evamādīsūti ādi-saddena pariññāvārampi saṅgaṇhāti. Bhummaniddeseneva hetuattheneva niddiṭṭhāti attho.
“所谓烦恼根本处，谓烦恼根本存在之由故。此处亦有同俗，即‘因缘基础’，指烦恼之类以缘生成并示现，为断除真知所缘。谓断除，即指以色界及无色界诸根源之观断入；非谓单纯断除苦感受中之欲爱烦恼。以『断除』为词时，取其法意不取其断除义。此义因缘所显，所标示甚明。
Catutthapañhavissajjanenāti ‘‘yato vā pana mānānusayena sānusayo, tato kāmarāgānusayena sānusayo’’ti etassa pañhassa vissajjanena. Tattha hi ‘‘rūpadhātuyā arūpadhātuyā’’tiādinā sarūpato anusayanaṭṭhānāni dassitāni. Tadattheti taṃ anusayanaṭṭhānadassanaṃ attho etassāti tadattho, tasmiṃ tadatthe. ‘‘Anusayassa uppattiṭṭhānadassanatthaṃ ayaṃ vāro āraddho’’tiādinā ‘‘yato’’ti etena anusayanaṭṭhānaṃ vuttanti imamatthaṃ vibhāvetvā. Pamādalikhitaṃ viya dissati uppanna-saddena vattamānuppanne vuccamāne. Yathā pana uppajjanavāre uppajjati-saddena uppattiyogadīpakattā uppattirahā vuccanti, evamidhāpi uppattiarahe vuccamāne na koci virodho. Yaṃ pana vakkhati ‘‘na hi apariyāpannānaṃ anusayuppattirahaṭṭhānatā’’ti, sopi na doso. Yattha yattha hi anusayā uppattirahā, tadeva ekajjhaṃ gahetvā ‘‘sabbatthā’’ti vuttanti. Tatheva dissatīti taṃ pamādalikhitaṃ viya dissatīti attho.
“所谓第四疑问之净除，谓‘由何烦恼根本同类，断除欲爱烦恼之同类’，故此问净除之由。问中谓‘以色界及无色界之根本’示其烦恼根本处。问中谓‘此断烦恼根本表彰’。谓此为断除烦恼根本真理，并以‘由何’言显此断除烦恼根本。此谓以‘由何’语，称烦恼根本断除无疑合无矛盾。譬如‘生起有’谓生起而生起故。依此类比亦然。论中所说‘断除不起’论证清楚。谓‘未得彻底断除烦恼根本处’之言，亦无谬误。以‘断除真知’为合，一切处均言烦恼根本断除。故以此为说意。
Yato uppannena bhavitabbanti yato anusayanaṭṭhānato kāmagārānusayena uppannena bhavitabbaṃ, tena kāmarāgānusayena uppattirahaṭṭhāne nissakkavacanaṃ kataṃ ‘‘yato’’ti. Tathāti ettha tathā-saddo yathā ‘‘yato uppannenā’’ti ettha uppattirahaṭṭhānato anusayassa uppattirahatā vuttā, tathā ‘‘uppajjanakenā’’ti etthāpi sā eva vuccatīti dīpetīti āha ‘‘sabbadhammesu…pe… āpannenā’’ti. Tattha ‘‘uppajjanako’’ti vutte anuppajjanako na hotīti ayamattho viññāyati, tathā ca sati tena anuppatti nicchitāti uppannasabhāvatā ca pakāsitā hotīti. Tenāha ‘‘sabbadhammesu…pe… apanetī’’ti. ‘‘Yo yato kāmarāgānusayena niranusayo, so tato mānānusayena niranusayo’’ti pucchāya ‘‘yato tato’’ti āgatattā vissajjane ‘‘sabbatthā’’ti padassa nissakkavaseneva sakkā yojetunti dassento ‘‘sabbatthāti…pe… na na sambhavatī’’ti āha. Bhummato aññatthāpi saddavidū icchanti, yato sabbesaṃ pādakaṃ ‘‘sabbatthapādaka’’nti vuccati, idha pana nissakkavasena veditabbaṃ.
“所谓由烦恼根本处起，应生起烦恼根本断除，欲爱烦恼根本起已，应生断除，故用‘由何’言。此处与‘由何已生者’语相合，谓烦恼根本断除的始作。又言‘一切法中……生起者’。此说即生起断除处之断除已说。谓‘由何不生’非兀无生，谓‘觉知’彼时断除必生。由此言‘一切法中…生起’。此处‘不生者’非绝无生起，乃观于念慧等断除生起；故以‘由何’说明。问中谓‘由何烦恼断除，而彼烦恼根本断除’，故言‘一切法之中……生者’。对言有疑谓‘无断除真知不可全’亦无过。因断除真知未起即无所断除；唯有断除真知起时，即生起断除。由此可知。由何义故，断除烦恼根本处即是所论。
Sānusayavāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 有随眠段注释结束。
3. Pajahanavāravaṇṇanā三、断除段注释
§132-197
132-197.Appajahanasabbhāvāti appahānassa, appahīyamānassa vā sabbhāvā. Tasmāti yasmā yo kāmarāgānusayaṃ pajahati, na so mānānusayaṃ niravasesato pajahati, yo ca mānānusayaṃ niravasesato pajahati, na so kāmarāgānusayaṃ pajahati pageva pahīnattā, tasmā ‘‘yo vā pana mānānusayaṃ pajahati, so kāmarāgānusayaṃ pajahatīti? No’’ti vuttanti veditabbaṃ. Yadi evaṃ paṭhamapucchāyaṃ kathanti āha ‘‘yasmā pana…pe… vutta’’nti. Tattha pahānakaraṇamattamevāti pahānakiriyāsambhavamattameva, na niravasesappahānanti adhippāyo. Te ṭhapetvāti diṭṭhivicikicchānusayādīnaṃ niravasesapajahanake aṭṭhamakādike ṭhapetvā. Avasesāti tassa tassa anusayassa niravasesappajahanakehi avasiṭṭhā. Tesu yesaṃ ekacce anusayā pahīnā, tepi appajahanasabbhāveneva nappajahantīti vuttā. Na ca yathāvijjamānenāti maggakiccabhāvena vijjamānappakārena pahānena vajjitā rahitā eva vuttāti yojanā.
“一百三十二至一九七节。谓断除本质者，指断除或断除中之全面。故谓‘因欲爱烦恼断除者，未必断除心痴烦恼，或断除心痴者，未必断欲爱烦恼，原因仅仅一方面被弃’。故言‘若断除心痴，必断除欲爱，非然’。若如是则初问之答，即说‘因断除而致断’。此说谓断除之仅是一部分，非彻底断除也。谓如是者，乃设定戒禁之类，谓排除疑惑烦恼等断、断除之依靠处。谓依止处，则此断法，能从根本断除烦恼。此处说一部分断除，即不净尽之断除。谓有部分烦恼被断，即仍有不净尽断除者。此非依于断除之完整智，乃于修行过程中断除有限烦恼。
Kesañcīti sotāpannasakadāgāmimaggasamaṅgisakadāgāmīnaṃ. Puna kesañcīti anāgāmiaggamaggasamaṅgiarahantānaṃ. Ubhayanti kāmarāgavicikicchānusayadvayaṃ. Sesānanti ‘‘sesā’’ti vuttānaṃ yathāvuttapuggalānaṃ. Tesanti vuttappakārānaṃ dvinnaṃ anusayānaṃ. Ubhayāppajahanassāti kāmarāgavicikicchānusayāppajahanassa. Kāraṇaṃ na hotīti yesaṃ vicikicchānusayo pahīno, tesaṃ tassa pahīnatā, yesaṃ yathāvuttaṃ ubhayappahīnaṃ, tesaṃ tadappajahanassa kāraṇaṃ na hotīti attho. Tenāha ‘‘tesaṃ pahīnattā ‘nappajahantī’ti na sakkā vattu’’nti. Atha pana na tattha kāraṇaṃ vuttaṃ, yena kāraṇavacanena yathāvuttadosāpatti siyā, kevalaṃ pana sanniṭṭhānena tesaṃ puggalānaṃ gahitatādassanatthaṃ vuttaṃ ‘‘kāmarāgānusayañca nappajahantī’’ti, evampi pucchitassa saṃsayatthassa kāraṇaṃ vattabbaṃ. Tathā ca sati ‘‘sesapuggalā tassa anusayassa pahīnattā nappajahantī’’ti kāraṇaṃ vattabbamevāti codanaṃ sandhāyāha ‘‘na vattabba’’ntiādi. Tattha na vattabbanti vuttanayena kāraṇaṃ na vattabbaṃ kāraṇabhāvasseva abhāvato. ‘‘Ubhayāppajahanassa kāraṇaṃ na hotī’’ti vuttaṃ, yathā pana vattabbaṃ, taṃ dassetuṃ ‘‘yo kāmarāgānusayaṃ…pe… vattabbattā’’ti āha. Tena pahīnāppahīnavasena kāraṇaṃ na vattabbaṃ, pahīnānaṃyeva pana vasena vattabbanti dasseti. Saṃsayatthasaṅgahiteti saṃsayatthena padena saṅgahite. Sanniṭṭhānapadasaṅgahitaṃ pana pahīyamānattā ‘‘nappajahatī’’ti na sakkā vattunti.
所谓初果者，指得入初果圣者及相应法门之得入初果者。复所谓不还果者，指得入不还果圣者及相应法门之得入不还果者。二者皆断除嬉欲、嗔疑二习气。余者谓「余」者，为已说者中人与其余众之总称。彼等为所说两种习气断除之人。所谓二者断除者，指嬉欲、嗔疑二习气之断除。所谓「缘故不成」者，谓已断除嗔疑习气者之断除缘故，即所谓若已照如实断除二者，则该断除即非彼断除之缘故。故曰「彼已断除者不称为不除」。然此处无断除缘故说，恐因缘说起彼过，如若仅因该处分现起断除之见，谓嬉欲习气不得息灭，故说「嬉欲习气亦不得断除」，此乃疑惑之因。故应以疑惑习气未除之义，为疑义归因作解。又谓「二者断除者不称为不除」者，语由前说缘故所引。此处谓不可言曰「二者已断而未断除」，乃论句未立彼因之缘故。曰「不可因缘所归而称无缘之故」，故谓「二者断除之缘故不可立」。又述「不成二者断除之缘故，盖彼二者已断，故不可谓有断除缘故」，如斯说也。又谓「二者断除之缘故不可立」，如前所示，即若断除之表相存此，亦不可据此立断除之因。曰「断除之缘故不可立」，亦乃前述所证。又谓「不过喜励嬉欲习气者为断除缘故」，故不成缘故。由此可见，所谓断除缘故，不应取其仅断除之相而已。断除缘故者，当得见二习气断除之原因。又称并非并以断除表相为由说断除缘故。而仅依表相说未得，谓不可称「未断除」，盖断除习气者而不以表相定其断除，唯以已断除之实情故也。故此见解合乎前说。又谓「断除习气之缘故不可成」者，谓缘故即该缘故之义。如是则谓「缘故未应说」者，盖无缘故缘故之义。盖缘故即实质状况，无缘故即缘故之不存在。又谓「二者已断除之缘故不可说」，为命题式结论。又谓「二者断除之缘故不可得」，盖论断除缘故无所依凭。故曰「二者断除缘故不可成」乃实情归纳。谓缘故，即断除之根本因缘。若无此根本因缘，则断除不能产生。此为断除缘故之否定解释。又谓「非二者断除同时因获得缘故」，谓非休止即断除同时起缘。又谓「非断除平行」者，谓断除不可等同时得。故论曰「二者断除之缘故不可立」，又曰「二者断除时因互非缘故」，是为断除缘故说明。又谓「二者断除缘故非为同时间」，为断除并非同时发生之证。由此语，得明所断除根本因缘是相互非彼此缘也。合此条件，应以此释未断除缘故之意。
Pajahanavāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 断除段注释结束。
5. Pahīnavāravaṇṇanā五、已断分解释
§264-274
264-274.Phalaṭṭhavaseneva desanā āraddhā, na maggaṭṭhavasena, kuto puthujjanavasena. Kasmā? Phalakkhaṇe hi anusayā pahīnāti vuccanti, maggakkhaṇe pana pahīyantīti. Tenevāha ‘‘maggasamaṅgīnaṃ aggahitataṃ dīpetī’’ti. Paṭilome hi puthujjanavasenapi desanā gahitā ‘‘yassa diṭṭhānusayo appahīno, tassa vicikicchānusayo appahīnoti? Āmantā’’tiādinā. Anusayaccantapaṭipakkhekacittakkhaṇikānanti anusayānaṃ accantaṃ paṭipakkhabhūtaekacittakkhaṇikānaṃ. Maggasamaṅgīnanti maggaṭṭhānaṃ. Ettha ca anusayānaṃ accantapaṭipakkhatāggahaṇena uppattirahataṃ paṭikkhipati. Na hi te accantapaṭipakkhasamuppattito parato uppattirahā honti. Maggasamaṅgitāggahaṇena anuppattirahatāpāditataṃ paṭikkhipati. Na hi maggakkhaṇe te anuppattirahataṃ āpāditā nāma honti, atha kho āpādīyantīti. Ekacittakkhaṇikatāggahaṇena santānabyāpāraṃ. Tenāha ‘‘na kocī’’tiādi. Tattha teti maggasamaṅgino. Na kevalaṃ pahīnavāreyeva, atha kho aññesupīti dassento ‘‘anusaya…pe… gahitā’’ti āha.
第264至274节。此处劝说以结果为准，非以道之所在为准，更非以外道者为准。何故如是？盖示知于果位处，习气已断除，至于道位处则才断除也。故谓照明道相的圣者之根本得力。逆法者亦有外道所说，如谓未断除见习气时，不断疑习气。众所请问曰「彼等断除习气否？」如是等谓习气之断除为彼时及事相之一瞬，称为习气断除者。谓得道者即为得道断除者。此即对于所得法之瞬时。故谓道相得法，其习气断除。由此照明所谓依道为所缘故断除意义。由彼得道，习气即不能复显。此处是说道位断除，即习气不会再起。又谓「无他处起时」，即一念心现瞬同因成就断除。且言得道光明烦恼熄灭，断除习气因现。依修行断习气乃习气对立相并不得发起，并称「无他处复起」。此处乃针对修行达成时的习气断除进行指称。又谓「取断除心念起于一念瞬时」，谓此即二断除习气状况。是为得道位一念生修得之断除相。故复言「一般说已断除」，非止于断除之时相，而是心与习气之间所得之真实情况。又谓「并非仅断除」，更有诸未断除之成分同存，故不能说仅有断除。盖所谓并非断除实是对立相未断除。又谓「并非仅有此断除」，示其断除与未断除并存。故乃指明习气断除乃断除与未断除互相依存。是故谓「断除与未断除并作相成」。又谓「又断除习气常相称彼时」，谓该时常存断除相。故言「习气断除即同时有未断除」，盖由于不同习气间相互影响。是以此述法代表包含彼疑惑。
§275-296
275-296. Yattha anusayo uppattiraho, tatthevassa anuppattirahatāpādananti ‘‘attano attano okāse eva anuppattidhammataṃ āpādito’’ti āha. Tathā hi vuttaṃ ‘‘cakkhuṃ loke piyarūpaṃ sātarūpaṃ, etthesā taṇhā uppajjamānā uppajjati, ettha nivisamānā nivisatī’’ti (vibha. 203) vatvā puna vuttaṃ ‘‘cakkhuṃ loke piyarūpaṃ sātarūpaṃ, etthesā taṇhā pahīyamānā pahīyati, ettha nirujjhamānā nirujjhatī’’ti (vibha. 204). Tasmāti yasmā tadokāsattameva kāmadhātuādiokāsattameva anusayānaṃ dīpenti pahīnāppahīnavacanāni, tasmā. Anokāse tadubhayāvattabbatā vuttāti yasmā kāmarāgapaṭighānusayānaṃ dvinnaṃ uppattiṭṭhānaṃ, so eva pahānokāsoti svāyaṃ tesaṃ aññamaññaṃ anokāso, tasmiṃ anokāse tadubhayassa pahānāppahānassa navattabbatā vuttā. Kāmarāgānusayokāse hi paṭighānusayassa appahīnattā so ‘‘tattha pahīno’’ti na vattabbo, aṭṭhitattā pana ‘‘tattha appahīno’’ti ca, tasmā anokāse tadubhayāvattabbatā vuttāti. Tena saddhiṃ samānokāseti tena kāmarāgena saddhiṃ samānokāse. ‘‘Sādhāraṇaṭṭhāne’’ti vutte kāmadhātuyaṃ sukhupekkhāsu pahīno nāma hoti, na samānakāle pahīno tatiyacatutthamaggavajjhattā kāmarāgamānānusayānaṃ.
第275至296节。于彼习气无生起处，即为彼处除灭习气。所谓无生起，是指彼时彼处，习气实无生起，正以其本时所摄住故。于是言「眼在世间爱好美色之时，爱欲遂生，所缘亦随现，爱欲熄灭亦随断灭」，此引经所说也。乃由此理，明示断除二语之感义，即习气既无生起，亦自灭尽。故谓习气断除语以无生起迹象为应。又言所谓无生起即无出过陷阱，即断除之本质。又谓有二习气生灭相续：欲爱习气与瞋恨习气。此二习气之分别生起各异，则有相对相成之缘。因而二者断除，非彼此同时无生起，而乃依彼相互不生之理。又谓因之间之相转，构成所谓断除与未断除相续。故曰断除皆应依及识别二法。又谓此处说伴生处，即说断除习气与未断除习气一同存在亦即不能相拔除。因故称是「断除与未断除相续」。又谓习气断除时由其次第关系，不同时断除也。故云「断除及其相对未断除」并非同时成就。由此推知彼时断除非全然断除，尚存未断除现象乃理所必然。因以说「断除与未断除并存」。
Pahīnavāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 已断分解释完毕。
7. Dhātuvāravaṇṇanā七、界分解释
§332-340
332-340. Appahīnuppattirahabhāvā idha anugamanasayanānīti dassento ‘‘yasmiṃ…pe… attho’’ti āha. Idhāpi yuttāti pubbe vuttamevatthaṃ parāmasati. Tathā hi vuttaṃ ‘‘kāraṇalābhe uppattiarahataṃ dassetī’’ti (yama. mūlaṭī. anusayayamaka 1). Cha paṭisedhavacanānīti tissannaṃ dhātūnaṃ cutūpapātavisiṭṭhānaṃ paṭisedhanavasena vuttavacanāni, tato eva dhātuvisesaniddhāraṇāni na honti. Paṭisedhoti hi idha sattāpaṭisedho vuttoti adhippāyena vadati. Aññatthe pana na-kāre nāyaṃ doso. Imaṃ nāma dhātuṃ. Taṃmūlikāsūti paṭisedhamūlikāsu. Evañhīti ‘‘na kāmadhātuyā cutassa kāmadhātuṃ upapajjantassā’’tiādinā paṭhamayojanāya sati. Nakāmadhātuādīsu upapattikittaneneva nakāmadhātuādiggahaṇenapi dhātuvisesasseva gahitatāya atthato viññāyamānattā. Tenāha ‘‘na kāmadhātu…pe… viññāyatī’’ti. Bhañjitabbāti vibhajitabbā. Vibhāgo panettha duvidho icchitoti āha ‘‘dvidhā kātabbāti attho’’ti. Pucchā ca vissajjanāni ca pucchāvissajjanāni. Yathā avutte bhaṅgābhāvassa aviññātattā ‘‘anusayā bhaṅgā natthī’’ti vattabbaṃ, tathā tayidaṃ ‘‘kati anusayā bhaṅgā’’ti etadapekkhanti tadapi vattabbaṃ. Pucchāpekkhañhi vissajjananti.
第332至340节。说此处无习气断除发生现象为追随未生作用或共存之义。言及「于此处义理犹如前经所说」。故谓「业因得成时必见断除之相」，乃依多个根本说法。所谓三念住故，谓观法三念相断。又谓「非由欲界生起时生出欲界」，以此厘清三界中各界习气之生起关系。此处以欲界为例，为形成断除相标的。又谓断除及未断除之双重互不干渉，谓即便断除欲爱习气，其瞋恚习气必定未断，如等差类双方并生故称双重。故谓有「不生起处为断除时」，各习气依其本性相续独立存在。又谓彼时并非习气于某断除处完全消灭，而是针对共执法不断争执遂称断除。谓即使在道位时，有苦染未断之缘故，故断除一词不过是相对故即可成。又谓彼处断除乃相对断除，不绝对断除。命题式说明说「断除不能单一视为完全亡绝」。并以追溯根本因缘辨析诸趣论中断除之说明。又谓「非仅彼断除时生无生」，而是断除与未断除同存。如说「二重断除时彼此非彼此生因」。故谓断除亦有二重断除之义。又谓以合一断除法可称其为同时相续之存在。谓「于通行之地，欲界习气之断除方被视为已断处，而非同一时刻生灭之境」，又述此为多道行次第法断除异。
Dhātuvāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 界分解释完毕。
Anusayayamakavaṇṇanā niṭṭhitā. · 随眠双解释完毕。
8. Cittayamakaṃ八、心双
Uddesavāravaṇṇanā略说品释
§1-62
1-62.Sarāgādīti ettha ādi-saddena ‘‘yassa sarāgaṃ cittaṃ uppajjati, na nirujjhatī’’ti ārabhitvā yāva ‘‘yassa avimuttaṃ citta’’nti vāro, tāva saṅgaṇhāti. Kusalādīti pana ādi-saddena ‘‘yassa kusalaṃ cittaṃ uppajjati, na nirujjhatī’’ti ārabhitvā yāva ‘‘yassa saraṇaṃ cittaṃ uppajjati, na nirujjhatī’’ti vāro, tāva saṅgaṇhāti, tasmā sarāgādikusalādīhīti sarāgādīhi avimuttantehi, kusalādīhi araṇantehi padehi missakā vārā. Suddhikāti kevalā yathāvuttasarāgādīhi kusalādīhi ca amissakā. Tayo tayoti puggaladhammavasena tayo tayo mahāvārā. Yadi evaṃ kathaṃ soḷasa puggalavārāti āha ‘‘tattha tattha pana vutte sampiṇḍetvā’’ti. Tattha tattha soḷasavidhe sarāgādimissakacitte vutte puggale eva ekajjhaṃ sampiṇḍetvā saṅgahetvā ‘‘soḷasa puggalavārā’’ti vuttaṃ. ‘‘Dhammapuggaladhammavārā’’ti etthāpi eseva nayo. Na nirantaraṃ vutteti dhamme puggaladhamme ca anāmasitvā soḷasasupi ṭhānesu nirantaraṃ puggale eva vutte sampiṇḍetvā soḷasa puggalavārā na vuttāti attho.
第1至62节。以“有欲”始起，谓“若心生有欲而不灭，则恒为所覆”，由此直到“心未获解脱”，皆属覆盖范畴。复以“有善心起而不灭”起始，直至“有皈依心起而不灭”终止，彼段亦归纳为覆盖者。评述说“有欲等善法为根本殊胜覆盖者”，盖以此是极大根本分类。若以此区分，即为三者——三大根本覆盖物。又语“若如此如何称十六种优秀之人中间”，谓于诸所说十六种善法覆盖心汇合亲近人数目，分属一人集聚称之曰“十六优秀之人”。又言此乃所谓法品聚合之标准。不当谓此覆盖不断恒存，盖法与人非恒常相称，故不谓持续不绝。
Saṃsaggavasenāti saṃsajjanavasena desanāya vimissanavasena. Aññathā hi uppādanirodhā paccuppannānāgatakālā ca kathaṃ saṃsajjīyanti. Sesānampi vārānanti uppāduppannavārādīnaṃ. Taṃtaṃnāmatāti yathā ‘‘yassa cittaṃ uppajjati, tassa cittaṃ uppanna’’ntiādinā uppādauppannabhāvāmasanato uppādauppannavāroti nāmaṃ pāḷito eva viññāyati, evaṃ sesavārānampīti āha ‘‘taṃtaṃnāmatā pāḷianusārena veditabbā’’ti.
所谓共结覆盖，即谓以心结合、烦恼纠缠方式劝勉说法者。若不然，则如何于生灭无常及因缘之中行之？由此谓余余覆盖者，谓俗语中生灭存续之众生结果因，亦俗称生灭覆盖者。于是谓“此为总名”，如言“若心生，则心生现”，所谓生灭覆盖即由此产生，故名为生灭覆盖者。由此名目乃遵照巴利文义以识别之，即称此为总覆盖者。
Uddesavāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 略说品释已毕。
Niddesavāravaṇṇanā广说品释
§63
63.Tathārūpassevāti pacchimacittasamaṅgino eva. Tañca cittanti tañca yathāvuttakkhaṇaṃ pacchimacittaṃ. ‘‘Evaṃpakāra’’nti imassa atthaṃ dassetuṃ ‘‘bhaṅgakkhaṇasamaṅgimevā’’ti vuttaṃ nirujjhamānākārassa ‘‘evaṃpakāra’’nti vuttattā.
63.谓『如实随顺』者，指于后续心所相应的正念心。此心即为心，且在如前所说之时刻，正是后续心。此处为阐明其义说『如此方式』，经云『与消灭时刻相应』，即正以此言消灭时相应者，故称『如此方式』。
§65-82
65-82.Dvayametanti yaṃ ‘‘khaṇapaccuppannameva cittaṃ uppādakkhaṇāpagamena uppajjittha nāma, tadeva uppādakkhaṇe uppādaṃ pattattā uppajjittha, anatītattā uppajjati nāmā’’ti vuttaṃ, etaṃ ubhayampi. Evaṃ na sakkā vattunti iminā vuttappakārena na sakkā vattuṃ, pakārantarena pana sakkā vattunti adhippāyo. Tattha ‘‘na hī’’tiādinā paṭhamapakkhaṃ vibhāveti. Vibhajitabbaṃ siyāti ‘‘bhaṅgakkhaṇe taṃ cittaṃ uppajjittha, no ca uppajjati, uppādakkhaṇe taṃ cittaṃ uppajjittha ceva uppajjati cā’’ti vibhajitabbaṃ siyā, na ca vibhattaṃ . ‘‘Āmantā’’ti vattabbaṃ siyā khaṇapaccuppanne citte vuttanayena ubhayassapi labbhamānattā, na ca vuttaṃ. Idāni yena pakārena sakkā vattuṃ, taṃ dassetuṃ ‘‘cittassa bhaṅgakkhaṇe’’tiādimāha. Puggalo vutto, puggalavāro hesoti adhippāyo. Tassāti puggalassa. Na ca kiñci cittaṃ uppajjati cittassa bhaṅgakkhaṇasamaṅgibhāvato. Taṃ pana cittaṃ uppajjati, yaṃ cittasamaṅgī so puggaloti evamettha attho daṭṭhabbo. Yadi anekacittavasenāyaṃ yamakadesanā pavattāti codanaṃ sandhāyāha ‘‘cittanti hi…pe… tiṭṭhatī’’ti. Sanniṭṭhānavasena niyamo veditabbo, aññathā ‘‘no ca tesaṃ cittaṃ uppajjatī’’tiādinā paṭisedho na yujjeyyāti adhippāyo. Tādisanti tathārūpaṃ, yadavattho uppannauppajjamānatādipariyāyehi vattabbo hoti, tadavatthanti attho.
65-82.所谓二者，是指『心仅于刹那生起并灭尽』，此心因生起时刻与消灭时刻而发生，所谓因生起时即得生起。生起无有过去性，故言『不生起』。此义二者俱含。由此不可能成立出言，故对此已说不能言及，但可以通过异说成立。此中以『无此』等语分辨两种见解。应当分析为『于消灭时刻生起此心，非于生起时生起心，仅于生起时生起心且生起』，此分辨区分之法，非分裂。所谓『引导者』，指于刹那生起心宣说二者俱得，然未见此说。现今于何种方式可言，故说『于心之消灭时刻』等句。所谓『人』，谓人类或个体。无任何心由此心之消灭时相成。然心生起者即与此心相应者，谓此处应于义理洞见。若此为多心之对应二重释示，乃为激励，示『心即存在』。若以现象为规范，则异说不能以『无此心生起』反对。谓此为如是，所言即为依生无生灭等转换而言之法义。
§83-113
83-113.Imassa puggalavārattāti ‘‘yassa cittaṃ uppajjamāna’’ntiādinayappavattassa imassa atikkantakālavārassa puggalavārattā. Puggalo pucchitoti ‘‘yassa cittaṃ uppajjamānaṃ…pe… tassa citta’’nti cittasamaṅgipuggalo pucchitoti puggalasseva vissajjanena bhavitabbaṃ, itarathā aññaṃ pucchitaṃ aññaṃ vissajjitaṃ siyā. Na koci puggalo na gahito sabbasattānaṃ anibbattacittatābhāvato. Te ca pana sabbe puggalā. Nirujjhamānakkhaṇātītacittāti nirujjhamānakkhaṇā hutvā atītacittā. Tathā dutiyatatiyāti yathā paṭhamapañho anavasesapuggalavisayattā paṭivacanena vissajjetabbo siyā, tathā tato eva dutiyatatiyapañhā ‘‘āmantā’’icceva vissajjetabbā siyunti attho. Catuttho pana pañho evaṃ vibhajitvā puggalavaseneva vissajjetabboti dassento ‘‘pacchimacittassā’’tiādiṃ vatvā tathā avacane kāraṇaṃ dassento ‘‘cittavasena puggalavavatthānato’’tiādimāha. ‘‘Bhaṅgakkhaṇe cittaṃ uppādakkhaṇaṃ vītikkanta’’nti iminā vattamānassa cittassa vasena puggalo uppādakkhaṇātītacitto, ‘‘atītaṃ cittaṃ uppādakkhaṇañca vītikkantanti bhaṅgakkhaṇañca vītikkanta’’nti iminā pana atītassa cittassa vasena puggalo uppādakkhaṇātītacitto vutto.
83-113.所谓此人类相续，是指『其中心生起』诸论已述此人类相续之有限时间。『人问』，谓有中心生起相关疑问。应当以该人类相续作为准绳正答，不得他问强辩。无一人无生起心乃因不可造作之无心性。此等人皆为人类。所谓消灭刹那过往心，谓消灭时刻已成过去心。于第二第三问，若以先问对无残余人类而言作答，同样第二第三问因『引导者』答复而成。第四问以人类相续为对象，论述『后续心』等，方得回答。云『消灭时心非生起时心且消灭』，谓借此心之所在，人类先消灭过往心，方证明过往心生灭，该人类消灭无遗。
Tatthāti tesu dvīsu puggalesu. Purimassāti paṭhamaṃ vuttassa sanniṭṭhānapadasaṅgahitassa cittaṃ na bhaṅgakkhaṇaṃ vītikkantaṃ. ‘‘No ca bhaṅgakkhaṇaṃ vītikkanta’’nti hi vuttaṃ. Pacchimassa vītikkantaṃ cittaṃ bhaṅgakkhaṇanti sambandho. ‘‘Bhaṅgakkhaṇañca vītikkanta’’nti hi vuttaṃ. Evamādiko puggalavibhāgoti dutiyapañhādīsu vuttaṃ sandhāyāha. Tassa cittassa taṃtaṃkhaṇavītikkamāvītikkamadassanavasenāti tassa tassa uppādakkhaṇassa bhaṅgakkhaṇassa ca yathārahaṃ vītikkamassa avītikkamassa ca dassanavasena dassito hoti puggalavibhāgoti yojanā. Idhāti imasmiṃ atikkantakālavāre. Puggalavisiṭṭhaṃ cittaṃ pucchitaṃ ‘‘yassa cittaṃ tassa citta’’nti vuttattā. Yadipi puggalappadhānā pucchā puggalavārattā. Athāpi cittappadhānā puggalaṃ visesanabhāvena gahetvā cittassa visesitattā. Ubhayathāpi dutiyapucchāya ‘‘āmantā’’ti vattabbaṃ siyā anavasesapuggalavisayattā. Tathā pana avatvā ‘‘atītaṃ citta’’nti vuttaṃ, kasmā nirodhakkhaṇa…pe… dassanatthanti daṭṭhabbanti yojanā. Esa nayo ‘‘na nirujjhamāna’’nti etthāpīti nirujjhamānaṃ khaṇaṃ nirodhakkhaṇaṃ khaṇaṃ vītikkantakālaṃ kiṃ tassa cittaṃ na hotīti attho.
此谓两个人类中。前者谓先前言说之心，其所在不消灭。谓不消灭。后者为消灭之心称为消灭。谓消灭之心。此类纷繁论人类分法，为第二问等所说。其心所表现之消灭与未消灭，以示现象辨别人类分法。此谓有限期间之人类相续。寻求特异之人类问题。如人类首问。即便首问关于心中心人，因区别心之特异而答。两问皆称『引导者』，答复先问无遗余人类。因此论说『过往心』，谓于灭诸变化时为证明。此法义为『非消灭』，意在阐明消灭心时与灭时差异，故有人之心非所想作。
§114-116
114-116.Sarāgapacchimacittassāti sarāgacittesu pacchimassa cittassa, ekassa puggalassa rāgasampayuttacittesu yaṃ sabbapacchimaṃ cittaṃ, tassa. So pana puggalo anāgāmī veditabbo. Na nirujjhati nirodhāsamaṅgitāya. Nirujjhissati idāni nirodhaṃ pāpuṇissati. Appaṭisandhikattā pana tato aññaṃ nuppajjissati. Itaresanti yathāvuttasarāgapacchimacittasamaṅgiṃ vītarāgacittasamaṅgiñca ṭhapetvā avasesānaṃ itarasekkhānañceva puthujjanānañca.
114-116.谓『染著后续心』者，指染污心中的后续心，即与某一心结合之所有染污心。故称此人。当说此人应知为不还向者。未消灭终部非同灭相连，未来断灭。短暂断灭常不能续存，反而复生他心等。所谓他心，即如前所说染污后续心与清净后续心之别，及其他众生之所。
Niddesavāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 广说品释已毕。
Cittayamakavaṇṇanā niṭṭhitā. · 心双品释已毕。
9. Dhammayamakaṃ9. 法双品
1. Paṇṇattivāro
一、施设章
Uddesavāravaṇṇanā摄颂句释
§1-16
1-16.Yathāmūlayamake kusalādidhammā desitāti kusalākusalābyākatā dhammā kusalakusalamūlādivibhāgato mūlayamake yamakavasena yathā desitā. Aññathāti kusalakusalamūlādivibhāgato aññathā, khandhādivasenāti attho.
1-16.如根本、相反之的善法诠说即善恶之分，此乃依善恶为根本等分类，如对根本、相反分别成对之理，依法说。所谓不同者，指善恶为根本等分类之不同，亦如蕴等分类之义。
Uddesavāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 摄颂句释已毕。
2. Pavattivāravaṇṇanā2. 转起句释
§33-34
33-34. Taṃ pana kammasamuṭṭhānādirūpaṃ aggahetvā. Kecīti dhammasirittheraṃ sandhāyāha. So hi ‘‘cittasamuṭṭhānarūpavasena vutta’’nti aṭṭhakathaṃ āharitvā ‘‘imasmiṃ pañhe kammasamuṭṭhānādirūpañca labbhatī’’ti avoca. Tathā ca vatvā paṭilomapāḷiṃ dassetvā ‘‘cittasamuṭṭhānarūpameva idhādhippetaṃ. Kammasamuṭṭhānādirūpe na vidhānaṃ, nāpi paṭisedho’’ti āha. Tathāti yathā vuttappakāre pāṭhe cittasamuṭṭhānarūpameva adhippetaṃ, tathā etthāpīti attho. Noti vuttanti vadantīti sambandho. Taṃ panetanti yathā uddhaṭassa pāṭhassa atthavacanaṃ, evaṃ na sakkā vattuṃ. Kasmāti āha ‘‘cittassa bhaṅgakkhaṇe…pe… paṭisedhasiddhito’’ti. Svāyaṃ paṭisedho heṭṭhā dassitoyevāti adhippāyo.
33-34.于此业因发起形态断取之。何者？为法师长者提及。彼引《法师长者经》所说「心生起之形态」之注疏，言『于此问题中亦得业起等形态』。复言示《巴利文注疏》曰：「唯以心生起形态为本，此无业因发起形态之设，无反对可证」。意即依所闻经文，取心生起形态为本，故此含义也。所谓「不取」即是有关联而不违背。又言「所以」者，如某阅读版本无义，故不可言之。因而说「于心断裂时……反对成就」，其主意自有其根据。
Ye ca vadantīti ettha ye cāti vajirabuddhittheraṃ sandhāyāha. So hi ‘‘sotāpattimaggakkhaṇe’’tiādinā paṭisambhidāmaggapāḷiṃ āharitvā ‘‘yathā tattha satipi kammajādirūpe ṭhapetvā cittasamuṭṭhānarūpanti cittapaṭibaddhattā cittajarūpameva ṭhapetabbabhāvena uddhaṭaṃ, evamidhāpi cittajarūpameva kathita’’nti vadati. Tañca nesaṃ vacanaṃ tathā na hoti, yathā tehi udāhaṭaṃ, visamoyaṃ upaññāsoti attho. Yathā ca taṃ tathā na hoti, taṃ dassetuṃ ‘‘yesañhī’’tiādi vuttaṃ. Tesanti kammajādīnaṃ. Tassāti maggassa. Teti abyākatā, ye uppādanirodhavanto. Avijjamānesu ca uppādanirodhesu nibbānassa viya.
如所说者，此处指《金刚经》法师长者。彼引《法师长者经》「入流圣道时」等经文，言：「如于彼处确定义理，应以业生起等置设，心生起形态为心约束所依，因而将心种形态置设。」彼说法与此处不同，谓如他们所说而不成理，谓此有歪曲诠释之义。又言若非如是，应以『某人』等言表之。所谓「彼等」者，即业和起因类。此谓圣道。谓为不言明处者，是谓断灭者，犹如无明之断灭处。
Sanniṭṭhānenagahitesu puggalesu. Tesu hi keci akusalābyākatacittānaṃ uppādakkhaṇasamaṅgino, keci abyākatacittassa, keci kusalābyākatacittassa, tesu purimā dve paṭhamakoṭṭhāsena saṅgahitā tassa kusaluppattipaṭisedhaparattā, te pana bhavavasena vibhajitvā vattabbāti dassento ‘‘pañcavokāre’’tiādimāha. Evanti yathāvuttanayena. Sabbatthāti sabbapañhesu.
对具现及无具现之人来说，其中有些人带有恶意心起状态，有些无表现心起状态，有些带有善意心起状态。前两类按第一类群集，因包括善起产生和反对之理，据此从存在上加以分类，如所说之“五分别”诸种分类法。此乃依经中说法。如是说即在一切问答中普遍采用此义。
§79
79.Tatoti ekāvajjanavīthito. Purimatarajavanavīthi yāya vuṭṭhānagāminī saṅgahitā, tattha uppannassapi cittassa. Kusalānāgatabhāvapariyosānenāti kusaladhammānaṃ anāgatabhāvassa pariyosānabhūtena aggamaggānantarapaccayattena dīpitaṃ hoti samānalakkhaṇaṃ sabbaṃ. Kena? Tāya eva samānalakkhaṇatāya. Esa nayoti yathā kusalānuppādo kusalānāgatabhāvassa pariyosānabhūtato vuttaparicchedato orampi labbhatīti so yathāvuttaparicchedo lakkhaṇamattanti svāyaṃ nayo dassito. Esa nayo akusalātītabhāvassa ādimhi ‘‘dutiye akusale’’ti vuttaṭṭhāne, abyākatātītabhāvassa ādimhi ‘‘dutiye citte’’ti vuttaṭṭhānepīti yojanā. Idāni ‘‘esa nayo’’ti yathāvuttamatidesaṃ ‘‘yathā hī’’tiādinā pākaṭataraṃ karoti. Bhāvanāpahānāni dassitāni honti ‘‘aggamaggasamaṅgī kusalañca dhammaṃ bhāveti, akusalañca pajahatī’’ti. Idhāti imasmiṃ pavattivāre. Taṃ tanti akusalātītatādi kusalānāgatatādi ca. Tena tenāti ‘‘dutiye akusale aggamaggasamaṅgī’’ti evamādinā antena ca.
79.「是」者，仅指某一道路径。指以前较陈旧之通途，由前者集合而成，在此亦包括已产生之心。谓善者经由所谓善法未来世之灭尽、彼等胜道间的相依条件而广明，应视为其共同特质。缘何如此？即因此共同特质也。此乃所谓善起之因由，指善法未来世之灭尽不言之摘录可得定论。此谓仅是述说摘要，作为自显之领导。此领导对应于不善之已过状态的“次不善”所述处，对无表现状态「次心」所述处，即为联系。今说“是领导”更为明朗，彼所谓“如是”等解释乃以更明白所指。此示修习放弃『胜正觉道相应善法增长，非善则放弃』之理。此言此时此事之进行。故谓此是次自不善之后之胜正觉相应善法诸义。以诸如此理。
§100
100.Paṭisandhicittatoti idaṃ mariyādaggahaṇaṃ, na abhividhiggahaṇaṃ, yato ‘‘soḷasama’’nti āha. Abhividhiggahaṇameva vā soḷasacittakkhaṇāyukameva rūpanti imasmiṃ pakkhe adhippete paṭikkhittovāyaṃ vādoti dassento ‘‘tato parampi vā’’ti āha. Ayañca vicāro heṭṭhā dassito eva. Na tato oranti viññāyati tato oraṃ akusalanirodhasamakālaṃ abyākatanirodhassa asambhavato.
100.所谓「续发心」，是指觉业集之摄法，而非业细分之摄法。彼说「十六相」即此等心识生成时相大小等形态，并说明此见于此法中为本，不会建立相反说。谓此之后和他者不相映照，是不善断灭同时发生，然无表现断灭不可能。
Pavattivāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 转起句释已毕。
Dhammayamakavaṇṇanā niṭṭhitā. · 法双论释已毕。
10. Indriyayamakaṃ10. 根双论
1. Paṇṇattivāro
一、分类分支
Uddesavāravaṇṇanā略说门释
§1
1.Indriyayamakevibhaṅge viyāti yathā indriyavibhaṅge purisindriyānantaraṃ jīvitindriyaṃ uddiṭṭhaṃ, na manindriyānantaraṃ, evaṃ imasmiṃ indriyayamake. Tañca suttadesanānurodhenāti dassento ‘‘tīṇimāni…pe… sutte desitakkamenā’’ti āha. Soyaṃ yadatthaṃ tassa sutte desitakkamena uddeso, taṃ dassetuṃ ‘‘pavattivārehī’’tiādi vuttaṃ. Tattha yathā ‘‘jīvitindriya’’nti idaṃ rūpajīvitindriyassa arūpajīvitindriyassa ca sāmaññato gahaṇaṃ, evaṃ upādinnassa anupādinnassa cāti āha ‘‘kammajānaṃ akammajānañca anupālaka’’nti. Atha vā sahajadhammānupālakampi jīvitindriyaṃ na kevalaṃ khaṇaṭṭhitiyā eva kāraṇaṃ, atha kho pabandhānupacchedassapi kāraṇameva. Aññathā āyukkhayamaraṇaṃ na sambhaveyya, tasmā ‘‘kammajānañca anupālaka’’nti avisesato vuttaṃ, cutipaṭisandhīsu ca pavattamānānaṃ kammajānaṃ anupālakaṃ. Itīti tasmā. Taṃmūlakānīti jīvitindriyamūlakāni. Cutipaṭisandhipavattivasenāti cutipaṭisandhivasena pavattivasena ca. Tattha yaṃ upādinnaṃ, taṃ cutipaṭisandhivaseneva, itaraṃ itaravasenapi vattabbaṃ. Yasmā cakkhundriyādīsu purisindriyāvasānesu ekantaupādinnesu ataṃsabhāvattā yaṃ manindriyaṃ mūlameva na hoti, tasmā taṃ ṭhapetvā avasesamūlakāni cakkhundriyādimūlakāni. Āyatanayamake viyāti yathā āyatanayamake paṭisandhivasenāyatanānaṃ uppādo, maraṇavasena ca nirodho vutto, evamidhāpi cutiupapattivaseneva vattabbāni, tasmā ataṃsabhāvattā jīvitindriyaṃ tesaṃ cakkhundriyādīnaṃ majjhe anuddisitvā ante purisindriyānantaraṃ uddiṭṭhaṃ. Yaṃ pana cakkhundriyādimūlakesu manindriyaṃ sabbapacchā eva gahitaṃ, tattha kāraṇaṃ aṭṭhakathāyaṃ vuttameva.
一、关于根和根之分类的差别。此处论及在诸根的分别中，如同根据根的分别观显现生命根，并非是心根之分别，如是此根之分别。又因说法的关系，称之『三者……经中所说』。故欲示意经中所说的意旨，便说『以流转分支』等。此中如“生命根”既包括有形生命根及无形生命根的普通而广义，故又说“有缚与无缚”，即“业生”与“非业生”为其区别。或曰由生俱来的法的维持者亦不是仅凭一时存在，且因诸束缚断绝而为因缘，若否则寿尽死灭不成立，所以特别说“业生之非维持者”，此含有后续相续中持续存在之业生维持者之意。所谓“根本者”即生命根的根本。所谓“后续相续之流转存在”即后续相续及现时流转之存在。于此，所受的部分，乃后续相续所受，其他部分则依别相续受。因于眼根等人根终结中独有支受，此即心根本体非独有，故置立此根而其余者皆为属根，即属眼根等根本。论此如内处根之分别存灭，既云生起及死灭，亦应论及后续新生之情况。所以依其固有性质，于诸眼根等中间承续生命根而显现于人根之间，异乎诸眼根本之所受。其于诸眼根本所受之心根皆被后方摄受，此原因即为所论经文所明。
Uddesavāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 略说门释已毕。
Niddesavāravaṇṇanā广说门释
§94
94.Kocisabhāvo natthīti koci sabhāvadhammo natthi. Yadi evaṃ ‘‘natthī’’ti paṭikkhepo eva yuttoti āha ‘‘na ca rūpādī’’tiādi. ‘‘Sukhā dukkhā adukkhamasukhā’’tiādīsu sukhadukkhasaddānaṃ sāmaññavacanabhāvepi indriyadesanāyaṃ te visiṭṭhavisayā evāti dassento ‘‘sukhassa…pe… gahitoyevā’’ti āha. Dukkhassa ca bhedaṃ katvā.
九十四、无会聚处者无某种会聚法。若直接断言『无此』，辩护应以否定语说『不由色等』。于称『乐、苦、非苦非乐』等苦乐声音，一般说语体中亦属根之说，此为最为特殊之所缘，因而说『乐受……亦皆集聚而有』。并且分辨苦之差别。
§140
140.Paññindriyāni hontīti āmantāti vuttanti pajānanaṭṭhena adhipateyyaṭṭhena ca paññindriyāni honti, dassanaṭṭhena pana cakkhūni cāti cakkhu, indriyanti pucchāya ‘‘āmantā’’ti vuttanti adhippāyo. ‘‘Taṇhāsotamevāhā’’ti vuttaṃ, ‘‘yassa chattiṃsati sotā’’tiādīsu (dha. pa. 339) pana diṭṭhiādīnampi sotabhāvo āgato.
一百四十、具慧根者，称为『嘱咐』，谓依知见知解之主而具慧根。论说中关于眼之称谓问题，谓为‘嘱咐’。并称『渴爱之及其』，所谓三十七道俗经中亦出现此眼之根性。
Paṇṇattiniddesavāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 施设广说门释已毕。
2. Pavattivāravaṇṇanā2. 转起门释
§186
186.Aññadhammanissayenāti ‘‘yo tesaṃ rūpīnaṃ dhammānaṃ āyu ṭhitī’’tiādinā (dha. sa. 634) aññadhammanissayena gahetabbaṃ. Pavattiñca gahetvā gatesu vissajjanesu, cutipaṭisandhiyo gahetvā gatesu yojanā na labbhatīti adhippāyo. Alabbhamānā ca sukhadukkhadomanassindriyeheva na labbhati. Taṃmūlakā ca nayāti sukhindriyādimūlakā ca nayā. Tehīti sukhindriyādīhi. Yojanāti ‘‘pavatte sukhindriyavippayuttacittassa uppādakkhaṇe’’tiādinā uppajjamānehi yojanā. Taṃmūlakā ca tathāyojanāmūlabhūtā ca nayā jīvitindriyādimūlakā ca nayā. Pākaṭāyevāti pāḷigatiyā eva viññāyamānayojanattā suviññeyyā eva.
一百八十六、依赖他法者，谓『以他法生命存在』等者，当依赖他法。论及流转过程及终结时，指出后续相续无得联结。未得联结者对于乐受、苦受及不乐受之心根亦无所得。所谓根本者，及乐受根本者等谓。又所谓联结，谓“于流转时，乐受根方出现之联结”之义。所谓根本者及如此联结乃生命根及心根之根本。所谓明白现前者，为凭巴利语可察之。
Taṃ vacanaṃ. Somanassavirahitasacakkhukapaṭisandhinidassanavasenāti somanassavirahitasacakkhukapaṭisandhiyeva nidassananti yojetabbaṃ. Kathaṃ panetaṃ jānitabbaṃ ‘‘nidassanamattametaṃ, na pana gaṇanaparicchindana’’nti āha ‘‘na hi catunnaṃyevāti niyamo kato’’ti. Taṃsamānalakkhaṇāti tāya sacakkhukapaṭisandhitāya samānalakkhaṇāti parittavipākaggahaṇaṃ. Tattha sasomanassapaṭisandhiyo sandhāya upekkhāpaṭisandhiyo nidassanabhāvena vuttāti keci. Parittavipākapaṭisandhi ca kusalavipākāhetukapaṭisandhi veditabbā. Sāpi hi sacakkhukā siyā. Taṃsamānalakkhaṇāti vā tāya upekkhāsahagatāya samānalakkhaṇā yathāvuttaahetukapaṭisandhi ca pañcamajjhānapaṭisandhi ca. Yadi evaṃ ‘‘catunna’’nti kasmā gaṇanaparicchedoti āha ‘‘kāmāvacare…pe… nidassanaṃ kata’’nti. Tenāti upekkhāsahagatamahāvipākanidassanena, yehi samānatāya ime nidassanabhāvena vuttā, te ekaṃsena taṃsabhāvā evāti ayamettha adhippāyo. Tenāha ‘‘yathā sasomanassa…pe… to hotī’’ti.
此言谓“无嗔乐念之眼入续示现”，即推断为眼入续示现。何以知之？所谓只限于示现不包括计数，故说“非仅限四者”为规则。此即所谓相同特征，谓与此眼入续相同之特征，为防止彼得异现象。于此，有含无嗔入续、偏离嗔入续且示现为悭贪入续之说。偏离的入续，须分辨善果及恶果之因入续不同。此眼入续亦如是。所谓相同特征，或谓由此偏离入续所生之相同特征，以及此相同之因缘所生之入续，及五禅之入续。若真有四者，为何要分计数？答谓“欲界常有……示现已生”之说。意谓偏离有大恶果之示现，以此具有相同性且示现之故为唯一实体。故说『如含无嗔入续，……即成』。
Nanu ca gabbhaseyyakesu ayamattho ekaṃsato na labbhatīti āsaṅkaṃ sandhāyāha ‘‘gabbhaseyyakānañca…pe… dassitā hotī’’ti. Tenāha ‘‘sacakkhukāna’’ntiādi. Tattha yadi sahetukapaṭisandhikānaṃ kāmāvacarānaṃ niyamato sacakkhukādibhāvadassanaṃ gabbhaseyyakavasena labbheyya, yuttametaṃ siyāti codanaṃ sandhāyāha ‘‘gabbhaseyyakepi hī’’tiādi. Tathā āyatanayamake dassitanti idaṃ āyatanayamakavaṇṇanāyaṃ attanā vuttaṃ ‘‘evañca katvā indriyayamake’’tiādivacanaṃ sandhāya vuttaṃ. Tattha hi somanassindriyuppādakakammassa ekantena cakkhundriyuppādanato gabbhepi yāva cakkhundriyuppatti, tāva uppajjamānatāya ‘‘abhinanditabbattā’’ti vuttaṃ. Sanniṭṭhānena saṅgahitānanti ‘‘yassa vā pana somanassindriyaṃ uppajjatī’’ti etena sanniṭṭhānena saṅgahitānaṃ. Itthīnaṃ aghānakānaṃ upapajjantīnanti ādīsūti ādi-saddena ‘‘itthīnaṃ acakkhukānaṃ upapajjantīna’’ntiādiṃ saṅgaṇhāti. Te evāti gabbhaseyyakā eva.
难道在胎床上没有获得专注之意吗？对此怀疑，于是说：『在胎床上已然显现……』于是说『有眼明者』等等。若依缘起之缘、受欲之行为约束，胎床状况本应得现如眼明等诸种觉知，此说当成立，于是生起为助缘之说『连胎床上亦有粗劣之见』等。再如显示六处具足者，此为六处具足的自身阐述，故说『如此行之，于根源处……』等。由此显现欢喜意识的行为，单以眼根发起，直至眼根生起之际，于胎中皆应欢喜应庆。此处所谓现住，即泛指持有者；因说『某处生起欢喜意识』，以此现住名之。又所谓女子污秽者的生发，即指『女子无眼者的载体生起』，以『等』字含摄多义。是即指此胎床也。
Taṃsamānalakkhaṇanti sopekkhaacakkhukapaṭisandhibhāvena samānalakkhaṇaṃ. Tatthāti ahetukapaṭisandhicitte. Samādhileso dubbalasamādhi yo cittaṭṭhitimatto. Tasmāti yasmā cittaṭṭhiti viya dubbalaṃ vīriyaṃ natthi, yo ‘‘vīriyaleso’’ti vattabbo, tasmā, lesamattassapi vīriyassa abhāvāti attho. Aññesūti ahetukapaṭisandhicittato aññesu. Kesucīti ekaccesu. Ubhayenapi manodvārāvajjanahasituppādacittaṃ vadati. Idhāti ahetukapaṭisandhicitte. Samādhivīriyāni indriyappattāni ca na hontīti samādhikiccaṃ paṭikkhipati, na samādhimattaṃ, na vīriyalesassa sabbhāvatoti yojetabbaṃ. Tenevāha ‘‘visesanañhi visesitabbe pavattatī’’ti. Yasmiṃ vīriye sati indriyuppatti siyā, tadeva tattha natthīti attho.
所谓相同特征，即因共具眼识感应，称为相同特征。此处指无缘起之识。意志之障碍为软弱无力的专注，仅存心识之地而无力气，故所谓『精进障碍』，意指即使有障碍之程度亦表明精进缺乏。所谓他处，指无缘起之心识于异处。Kesuci为某一异处。双重而言，指由心门起伏生起之意识。此处指无缘起之识。专注与精进及根识觉受等皆无故障，故否定专注缺陷、专注量不足及无精进障碍之全貌。于是说『应当特别着重特征』。若于精进中得根识觉受，则别处即无此状态。
Apāyeopapātikavasenāti idaṃ sugatiyaṃ opapātiko vikalindriyo na hotīti katvā vuttaṃ, ‘‘labbhanteva ñāṇavippayuttāna’’nti pana vuttattā ‘‘duhetukapaṭisandhikānaṃ vasenā’’ti aṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ. Tesanti itthipurisindriyasantānānaṃ. Itthipurisindriyānaṃ pana uppādanirodhā abhiṇhasova hontīti. Paṭhamakappikādīnanti ettha ādi-saddena gahitānaṃ parivattamānaliṅgānaṃ vasena uppādanirodhaggahaṇaṃ veditabbaṃ. Paṭhamakappikānaṃ pana vasena uppādo eva labbhati. ‘‘Cutiupapattivaseneva dutiyapucchāsupi sanniṭṭhānehi gahaṇaṃ veditabba’’nti idaṃ upādinnaindriyehi niyamitattā vuttaṃ.
「恶趣堕落体状」是指虽能往善趣，然因根识污秽而非净根识，此在注疏中说明为『缘无缘起之心识故』。此处指女性人身根识众生。女性人身根识能直接见证生起与消灭，形同刹那之间之现显。所谓起首者等，以起始词汇涵摄生灭二迹，谓从起始开始得生。起首者等意指以此涵摄诸生起线索。此处言生灭是直接见证。故此应知生灭生灭交替相续。此谓对所摄生灭揭示。
§190
190.Santānuppattinirodhadassanatoti santānavasena uppādanirodhānaṃ dissamānattā. Etena rūpajīvitindriyassa cakkhundriyādisamānagatikataṃ yuttito sādheti. Āgamato pana ‘‘vinā somanassenā’’tiādinā parato sādhessati. Chedoti nāmaṃ daṭṭhabbaṃ sarūpadassaneneva saṃsayachedanato.
190.所谓生灭见，意为以生灭作为生灭之显现。由此可知，对于色根身上的眼根等似有一致之流转，是合理证据。然论藏中以无欢喜为根之见而作释义。所谓断，乃因见色断知疑惑。
Tassāti rūpajīvitindriyassa. Te ca asaññasattā. Nanu ca uppādova jīvitindriyassa cutiupapattivasena vattabbo, na anuppādoti āha ‘‘anuppādo…pe… na pavatte’’ti. Ayañca nayo na kevalaṃ purimakoṭṭhāse eva, atha kho itarakoṭṭhāsepi gahito evāti dassento ‘‘pacchimakoṭṭhāsepī’’tiādimāha.
所谓『彼者』指色根之身。彼等为无觉有情。难道应当说生灭实为色根身之生灭消灭，而非无生灭乎？对此说法曰：『生灭不断……』等。此法理非仅于前部组而已，且于他部组亦有所依谓。故曰『后部组亦然』等。
‘‘Upapatticittassa uppādakkhaṇe’’ti kasmā vuttanti yenādhippāyena codanā katā, tamadhippāyaṃ vivarituṃ ‘‘nanu suddhāvāsa’’ntiādi vuttaṃ. Na vattabbanti ‘‘upapajjantāna’’nti na vattabbaṃ, ‘‘upapatticittassa uppādakkhaṇe’’icceva vattabbanti attho. Idāni yathā ‘‘upapajjantāna’’nti na vattabbaṃ, taṃ dassetuṃ ‘‘yathā hī’’tiādi vuttaṃ. Somanassamanindriyānanti somanassindriyamanindriyānaṃ, ayameva vā pāṭho. Tadāti paṭhamassa rūpajīvitindriyassa dharamānakāle. Tasmāti yasmā rūpārūpajīvitindriyānaṃ attheva kālabhedo, ubhayañcettha jīvitindriyabhāvasāmaññena ekajjhaṃ katvā gayhati, tasmā. Ubhayanti somanassindriyajīvitindriyanti idaṃ ubhayaṃ. Uppādakkhaṇena nidassitanti etena ‘‘upapatticittassa uppādakkhaṇe’’ti idaṃ nidassanamattanti dasseti. Idāni tamevatthaṃ udāharaṇena pākaṭataraṃ kātuṃ ‘‘yathā hī’’tiādi vuttaṃ. Tattha yathā tādisānaṃ anekesaṃ cittānaṃ bhaṅgakkhaṇe labbhamānaṃ tadekadesena sabbapaṭhamassa upapatticittassa bhaṅgakkhaṇena nidassitaṃ, evamidhāpi khaṇadvaye labbhamānaṃ tadekadesena uppādakkhaṇena nidassitanti evaṃ nidassanattho veditabbo.
「于生起识之生起瞬间」为何有所说？此显示对意图之促发。且为解释之用曰『真住舍』等。不可说『对生者』，亦不可说『于生起识之生起瞬间』之外。如今既不可说『对生者』，为明其故言『例如是』等。所谓欢喜及无欢喜识，即欢喜根识与无欢喜根识。此路径意指最初色根身之根时，此由为色根与无色根身在性质上时间分别，而合并为一，故两者皆称为欢喜及无欢喜根识。所谓以生起瞬间指出，即仅为指示于生起识之生起瞬间而已。今为更易知晓，用具体例证作『例如是』等。且于此许多识念之断灭瞬间，皆以一例指示最初生起之意识断灭瞬间，因而在两瞬之间以生起瞬间指示，此即本义。
Tesanti jīvitindriyādīnaṃ. Aññatthāti pavatte. Idhāti anāgatakālabhede. Na na sambhavati upapattikkhaṇassa viya tato paraṃ pavattikkhaṇassapi anāgatakālabhāvato. Tasmāti upapattito aññatthāpi yathādhippetauppādasambhavato. Ayañca attho vārantarepi dissatīti dassento āha ‘‘evañca katvā’’tiādi. Na hītiādinā tamevatthaṃ samattheti. Tattha api pacchima…pe… sandhikassāti api-saddena ‘‘ko pana vādo apacchimabhavikassa somanassasahagatapaṭisandhikassā’’ti dasseti. Apacchimabhavikassa cutito pacchā ‘‘somanassindriyaṃ nirujjhissatī’’ti vattabbameva natthīti āha ‘‘cutito pubbevā’’ti. Ettha hi paṭhamapucchāsu sanniṭṭhānatthotiādīsu ayaṃ saṅkhepattho – ettha ‘‘yassa cakkhundriyaṃ uppajjissatī’’ti evamādīsu yamakesu yā paṭhamapucchā, tāsu sanniṭṭhānapadasaṅgahito attho. Pucchitabbatthanissayoti ‘‘tassa somanassindriyaṃ uppajjissatī’’tiādikassa pucchitabbassa atthassa nissayabhūto mādisova mayā sadiso eva attho upapattiuppādindriyavā upapattikkhaṇe uppādāvatthaindriyasahito, ubhayuppādindriyavā paṭisandhipavattīsu uppādāvatthaindriyasahito vā. Paṭinivattitvāpi pucchitabbatthassa nissayoti ‘‘yassa vā panā’’tiādinā paṭinivattitvā pucchitabbassapi saṃsayatthassa nissayoti evaṃ iminā viya ajjhāsayena ‘‘yassa vā pana somanassindriyaṃ uppajjissatī’’tiādīsu dutiyapucchāsu sanniṭṭhānatthameva sanniṭṭhānapadasaṅgahitameva atthaṃ niyameti. Tattheva tāsu eva pubbe vuttapaṭhamapucchāsu eva. Pucchitabbaṃ ‘‘tassa somanassindriyaṃ uppajjissatī’’tiādīsu anāgatabhāvamattena sarūpato gahitaṃ uppādaṃ uppādasaṅkhātaṃ, ‘‘tassa somanassindriyaṃ nirujjhissatī’’tiādīsu anāgatabhāvamattena sarūpato gahitaṃ nirodhaṃ vā nirodhasaṅkhātaṃ vā saṃsayatthaṃ na niyametīti. Evanti vuttappakārena sanniṭṭhānatthassa niyamo hoti, na saṃsayatthassa, tasmā ‘‘yassa vā pana…pe… āmantā’’ti vuttaṃ. Esa nayoti yvāyaṃ uppādavāre vicāro vutto, nirodhavārepi eseva nayo. Tathā hi ‘‘yassa vā pana somanassindriyaṃ nirujjhissati, tassa cakkhundriyaṃ nirujjhissatīti? Āmantā’’ti vuttaṃ.
此处论及生命根等事之别义。所谓他义，指之已发生者。所谓此处，是以未来时之差别为别。非随时即现起故，而后时亦因未来时之差别而发生。因此既已发生，则他义亦如其先说之起生发生。且此义虽见于晚后，犹如示见言『依此而为』。非以『不』等词盖止其义。后文亦有以『连接』之词示其含义，谓“然后与生喜根接续”，言生喜根断后不应复起，故言“断已先前”。此处首次问句合于此理，谓“何人眼根起？”等，十字期间所问，本即依故问意。所谓问理依然，即以“其生乐根将生”为被问句意。转折回问语“或之”、“或如是”等，亦限定问者意趣。如此，重复首次问句语，以确立意趣，不及于疑惑之理，故言“其生乐根将生”为第一问句意，第二问句亦依此语建立相同意。且问语“生乐根将生”等，唯包含未来事实之生起。问语“生乐根断”等，唯包含未来事实之灭除。故此设定仅适用于事实之确立，不适用于疑惑事由。所以言明“或之”、“命令者”语。此为起生时考察法则，灭除时亦如是。譬如“生乐根将灭，则眼根将灭”为设问语或判语。此为理义表达。
Evaṃ avuttattāti uppādanirodhānaṃ anāgatānaṃ sarūpena avuttattā. Na hi tattha te sarūpena vuttā, atha kho ‘‘nuppajjissatī’’ti paṭikkhepamukhena vuttā. Tatthāti anulome. Na evaṃ yojetabbā paṭilome. Tameva ayojetabbataṃ ‘‘yathā hī’’tiādinā vivarati. Uppādanirodhe atikkamitvā uppādanirodhā sambhavanti yojetuṃ, tathā uppādanirodhe appatvā uppādanirodhā sambhavanti yojetunti yojanā. Idañca dvayaṃ yathānulome sambhavati, na evaṃ paṭilome. Tenāha ‘‘na evaṃ…pe… sambhavantī’’ti. Tattha kāraṇamāha ‘‘abhūtābhāvassa…pe… sambhavānupapattito’’ti. Abhūtābhāvassāti abhūtassa abhāvassa, abhūtassa uppādassa nirodhassa ca abhāvassāti adhippāyo. Tenāha ‘‘abhūtuppādanirodhābhāvo ca paṭilome pucchito’’ti, tasmā ‘‘āmantā’’ti ca vuttaṃ, na vuttaṃ vissajjananti sambandho. Assa visesarahitassa abhūtābhāvassāti imassa yathāvuttassa yathā rūpābhāvo vedanābhāvoti koci abhāvopi visesasahito, na evamayanti visesarahitassa abhūtābhāvassa.
如此不重复者，即起灭二法未来实性的一致性。非于其处，以起灭二法分别述说未来，而是述说与当前顺理相应之义。不可逆反应用也。由此知其不能逆用，故有“非如是……不发生”言。其因者陈：“无有有无之事，乃发生与消失者之无有。”言谓无有之性是指无发生与无灭。故说“无有起灭无有问”，因此言“命令者”，非谓发生关系康与放逸关系。此处特指无有性，不带特殊色彩之无有，譬如如不存在色质、受感等，即无无殊差异。断非无有性者。
Kālantarayogābhāvatoti kālavisesayogābhāvato. Yādisānanti yāni bhūtāni na vattamānāni sati paccaye uppajjanārahāni, tesaṃ anāgatānanti attho. Uppādanirodhābhāvena pucchitabbassāti ‘‘nuppajjissati na nirujjhissatī’’ti evaṃ uppādassa nirodhassa ca abhāvena pucchitabbassa atthassa. Sannissayo nissayabhūto sanniṭṭhānena sannicchito sanniṭṭhānapadasaṅgahito. So yathāvutto attho nissayo etesanti tannissayā. Tādisānaṃyeva anāgatānaṃyeva upapatticutiuppādanirodhānaṃ upapatticutisaṅkhātauppādanirodhānaṃ anuppādānirodhānaṃ paṭikkhepavasena. Jīvitādīnampi jīvitamanindriyādīnampi. Anuppādānirodhā saṃsayapadena pucchitā honti ‘‘yassa somanassindriyaṃ nuppajjissati, tassa somanassindriyaṃ na nirujjhissatī’’ti. ‘‘Āmantā’’ti vuttaṃ vibhajitvā vattabbassa abhāvato. Tenāha ‘‘na vuttaṃ…pe… vissajjana’’nti.
所谓时段连续缺失，乃指无特殊时段连续附着。所谓未来者，当现在事物虽未现时，依其因缘势必舍生起之物。以起灭缺失为问者谓“未起尚不灭”，如就起灭缺失以答之。未来义是依所问事物因缘持续统摄。所谓适合之依缘，指现象界与持续存在之依缘。其义如是。对类似未来事物之生起灭除，以先后起灭不连贯为问答，用否定方式排除之。涉及生命等根亦同。未来无起灭疑惑之问，是“其生乐根将生，乐根亦无灭否？”对此以命令者答，分明言“无是说，不须疑”。
Ye sopekkhapaṭisandhikā bhavissanti rūpaloke, te saṅgahitāti yojanā. Taṃsamānalakkhaṇatāyāti tena sopekkhapaṭisandhikabhāvena samānalakkhaṇatāya. Taṃ pamādalikhitaṃ dhammayamake tādisasseva vacanassa abhāvato. Tatthapi yaṃ vattabbaṃ, taṃ cittayamake vuttaṃ ‘‘na hi khaṇapaccuppanne uppajjitthāti atītavohāro atthī’’tiādinā.
将来所有同种缘起之身心现象，谓之相集连结。所谓同类相，同类缘起之故。其说离浆之文书疏已遗失，故无文可考。但已述者心识所说，示意“现起片刻无常起”，意谓过去数据经验之现象不复起，为过往余迹之故。
Pavattivāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 转起门释已毕。
3. Pariññāvāravaṇṇanā三、遍知篇注释
§435-482
435-482.Lokiyaabyākatehīti phaladhammanibbānavinimuttehi abyākatehi. Tāni upādāyāti tāni lokiyaabyākatāni upādāya. Taṃsamānagatikānaṃ manindriyādīnaṃ ‘‘so vedanākkhandhaṃ parijānātīti? Āmantā’’tiādinā (yama. 1.khandhayamaka.206) vedanākkhandhādīnaṃ viya pariññeyyatā vuttā. Yañhi parijānitabbaṃ, tadeva parijānātītiādinā vuttaṃ. Evamaviparīte atthe siddhepi codako ‘‘missakattā’’ti ettha labbhamānaṃ lesaṃ gahetvā codeti ‘‘yadi pariññeyyamissakattā’’tiādinā. Tassattho – yathā idha pariññeyyamissakānaṃ pariññeyyatā vuttā, evamaññatthāpi sā tesaṃ vattabbā, tathā bhāvetabbamissakānaṃ bhāvetabbatāti. Tenāha ‘‘kasmā dhammayamake’’tiādi. Kusalākusalesu bhāvanāpahānābhiniveso hoti, yena vuttaṃ ‘‘so taṃ akusalaṃ pajahati, kusalaṃ bhāvetī’’tiādi. Na abyākatabhāvanti ekena yathā phassadvārato viya viññāṇadvārato kusalādīnaṃ uppattipariyāyo, evaṃ vedanākkhandhādīnaṃ viya na abyākatādīnaṃ pariññeyyatāpariyāyoti dasseti.
第四三五至四八二节，谓世俗而已言说之法相境，非究竟涅槃之法相。所谓世俗，即为此等法相适合而言说之俗义。于诸同类行识根身事相，以“汝知受蕴否？命令者”等对受蕴等应熟知性说道。既须知者，则语曰“使之了知”。反之若达不了义，即以“误说”等作激发，谓“若使了知必误说”等。其理如斯。因此关于法相之说曰“如是云何”。善恶二因之修习，包含离弃修习其意，如言“彼离恶行，修善行”等。非毫无未决，犹如触根门觉知善恶起止周全。又言“以此离弃”为正涵义，亦言“不相异”，示正见如何。佛注：“他方所记当由次第听记”，非颠倒受持也。故以“二人”等例正反论述，明眼之根不识、忍根不舍，乃为所谓“不舍忍根”。如有言“越根眼基础而判定忍根”等，此乃逆事实理，故不正，注师亦不以首根词代替次根作释，谓次根以详辨其义。分条解说乃佛注义理之凭据，初为根本依循，后续识别阐明。故言“二人”等依顺序入义，而非混淆。
Kusalākusalabhāvena aggahitāti samudayasabhāvena aggahitāti attho. Kusalākusalāpīti kusalākusalabhāvāpi samānā. Bhāvetabbapahātabbabhāvehivināpi hoti, yo na maggasamudayasaccapakkhiyo. Yathā ‘‘aniccaṃ rūpa’’nti ettha ‘‘aniccameva rūpaṃ, na nicca’’nti paṭiyogivinivattanameva eva-kārena karīyati, na tassa dukkhānattatādayo nivāritā honti, evaṃ ‘‘pahātabbamevā’’ti ettha eva-saddena paṭiyogibhūtaṃ appahātabbameva nivattīyati, na tato aññavisesāti dassento āha ‘‘etena pahātabbamevā’’tiādi. Bhāvetabbabhāvo eva tassa aññindriyassa gahito ukkaṃsagativijānanato. ‘‘Parato likhitabbaṃ uppaṭipāṭiyā likhita’’nti kasmā vuttaṃ. Dve puggalāti hi ādi anulome āgataṃ uddhaṭaṃ, cakkhundriyaṃ na parijānātītiādi pana paṭilome. Domanassindriyaṃ na pajahanti nāmāti idaṃ ‘‘no ca domanassindriyaṃ pajahantī’’ti pāḷipadassa atthavacanaṃ. Yaṃ pana ‘‘cakkhundriyamūlakaṃ atikkamitvā domanassindriyamūlake idaṃ vutta’’nti vuttaṃ, paṭilome āgataṃ sandhāya vuttattā taṃ na yuttaṃ, na taṃ aṭṭhakathācariyā paṭhamaṃ āgataṃ padaṃ laṅghitvā tādisasseva pacchā āgatapadassa atthavaṇṇanaṃ karonti. Padānukkamato eva hi aṭṭhakathāyaṃ atthavaṇṇanā āraddhā, pariyosāpitā ca, tasmā anupaṭipāṭiyāva likhitaṃ, na uppaṭipāṭiyāti daṭṭhabbaṃ ‘‘dve puggalā’’tiādikassa anulome āgatassa uddhaṭattā.
善恶情意之总摄，谓起、集诸因，为种种法之根基。善恶意指善恶本性均包容于內。若无修弃、无修习，则不可得道之真谛。譬如“色无常”，即“色即无常无常非常”反复说明，不改其苦非灭之性，亦不因此灭苦本义。此谓“应舍者如此应舍”仅如是语令其反转，无他别义。修习之性，缘彼他根作无上觉知。佛言“重新书写”，意指如有二人，依顺序所入者与实义不符，即根本视之为不明，故又理顺之。“不舍忍根”意谓忍根不被放弃。所谓“越基忍根”等，是逆事实不当故不合教理。注释者亦不舍初根而用次根释明，意在依条理递次说明。故知注中词序与释义，均系严谨遵教理而非随意。
Etthāti etasmiṃ pariññāvāre. Cha puggalāti puthujjanena saddhiṃ yāva anāgāmimaggaṭṭhā cha puggalā. Abhinditvā gahito tattha bhabbābhabbānaṃ kiccavisesassa aggahitattā. Yattha pana sati puthujjanaggahaṇasāmaññe bhabbānaṃ kiccaṃ gahitaṃ, yattha ca abhabbānaṃ, tattha te eva bhinditvā vuttā hontīti dassento ‘‘ye ca puthujjanā maggaṃ paṭilabhissanti, ye ca puthujjanā maggaṃ na paṭilabhissantī’’ti ca ādimāha. Arahāti ariyo, ayameva vā pāṭho. Paṭhamamaggaphalasamaṅgīti purimamaggaphalasamaṅgī. Itaroti arahā. Evaṃ puggalabhedaṃ ñatvāti idha puthujjano so ca abhabboti gahito, idha bhabbo idha ariyā, ye ca paṭhamamaggaphalasamaṅgino yāva aggamaggaphalasamaṅginoti evaṃ yathāvuttaṃ puggalavibhāgaṃ ñatvā. Tattha tatthāti tesaṃ dve puthujjanā aṭṭha ariyāti imesaṃ yathāvuttapuggalānaṃ bhedato abhedato ca gahaṇavasena āgate tasmiṃ tasmiṃ pāṭhapadese. Sanniṭṭhānenāti sanniṭṭhānapadavasena, nicchayavaseneva vā. Niddhāretvāti nīharitvā. Vissajjanaṃ yojetabbanti vissajjanavasena pavattapāḷiyā yathāvuttaatthadassanena sambandhato vibhāvetabboti.
『于此』者，即于此遍知章也。『六种补特伽罗』者，连同凡夫，乃至不还道住者，共六种补特伽罗也。『分别而取』者，彼处因未取堪任与不堪任二者之业用差别故也。然于总摄凡夫之处，若取堪任者之业用，若取不堪任者之业用，则于彼处分别说之——为示此义，故先说『或有凡夫将得道者，或有凡夫将不得道者』等。『阿拉汉』者，高贵者也；或此即为另一读法。『初道果具足者』者，即前道果具足者也。『其余者』者，即阿拉汉也。『如是了知补特伽罗之差别』者，即于此处取『此凡夫彼不堪任』，于此处取堪任者，于此处取诸圣者——初道果具足者乃至最上道果具足者——如是了知如上所说之补特伽罗分别也。『于彼彼处』者，此等人中，二凡夫与八圣者，依如上所说诸补特伽罗之有分别与无分别二种摄取方式，于各各文句处所来之处也。『依确定』者，依确定词句，或纯依决断也。『抉出』者，即抽出也。『应与解答相结合』者，谓应以显示如上所说之义，与依解答方式而行之巴利文相关联而分析之也。
Pariññāvāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 遍知篇注释完毕。
Indriyayamakavaṇṇanā niṭṭhitā. · 根双论注释完毕。
Yamakapakaraṇa-anuṭīkā samattā. · 《双论》复注圆满。
Namo tassa bhagavato arahato sammāsambuddhassa · 礼敬彼世尊、阿拉汉、正自觉者