4. Aṭṭhakathākaṇḍaṃ
4. Aṭṭhakathākaṇḍaṃ4. 注疏章
Tikaatthuddhāravaṇṇanā
三法摘要释义
§1384
1384.Nayagamananti nīyati, neti, nīyanti vā etenāti nayo, gammati etenāti gamanaṃ, nayova, nayassa vā gamanaṃ nayagamanaṃ. Gati eva vā gamanaṃ. Paṭhamena ādi-saddena abhidhammabhājanīyādisaṅgahāsaṅgahādiekakādisuddhikasacchi kaṭṭhādimūlamūlādikā pañcapakaraṇikā nayagati saṅgayhati. Anulomādīti pana paccanīyaanulomapaccanīyapaccanīyānulomapakārā ekamūlādippakārā ca. Ettha atthesu nicchitesūti etasmiṃ aṭṭhakathākaṇḍe cittuppādavasena bhūmantaravisesayogato sabbesaṃ mātikāpadānaṃ atthesu saṅkhepato vavatthāpitesu.
1384.『趣行』者：『趣』，谓由此被引导、能引导、或众生被引导，即所谓『趣』也；『行』，谓由此而行进；『趣』本身，或趣之行进，即『趣行』。又，『行进』本身即是『行』。以首句之『等』字，摄阿毗达摩分别等之摄与非摄、单一等类之纯粹现证等，以及本、本本等五论之趣行。至于『顺等』，则谓逆、顺、逆顺、顺逆诸种方式，以及一本等诸种方式。『于此等义既已抉择』者，谓于此注疏部分，依心生起之门，因地界差别之特殊关联，对一切论母诸句之义，已概略地加以确立之后。
Pañhuddhārantiādīsu ‘‘siyā kusalaṃ dhammaṃ paṭicca kusalo dhammo uppajjeyya hetupaccayā’’tiādinā (paṭṭhā. 1.1.25) kusalapadaṃ ādiṃ katvā kusalākusalābyākatantā tisso kusalādikā, kusalābyākataakusalābyākatakusalākusalantā tisso, kusalākusalābyākatantā ekāti kusalādikā satta pucchā, tathā akusalādikā, abyākatādikā, kusalābyākatādikā, akusalābyākatādikā, kusalākusalādikā, kusalākusalābyākatādikāti sattannaṃ sattakānaṃ vasena dhammānulome kusalattikaṃ nissāya hetupaccaye ekūnapaññāsa pucchā, tathā sesapaccayesu sesatikesu dhammapaccanīyādīsu ca. Taṃ sandhāya ‘‘ekūnapaññāsāya ekūnapaññāsāyā’’ti vuttaṃ. ‘‘Siyā hetuṃ dhammaṃ paṭicca hetudhammo uppajjeyya hetupaccayā’’tiādinā (paṭṭhā. 3.1.1) ‘‘hetuṃ paṭicca hetu, hetuṃ paṭicca nahetu, hetuṃ paṭicca hetu ca nahetu ca. Nahetuṃ paṭicca nahetu, nahetuṃ paṭicca hetu, nahetuṃ paṭicca hetu ca nahetu ca. Hetuñca nahetuñca paṭicca hetu, hetuñca nahetuñca paṭicca nahetu, hetuñca nahetuñca paṭicca hetu ca nahetu cā’’ti ekekasmiṃ duke hetupaccayādīsu ekamekasmiṃ paccaye nava nava pucchā honti. Tā sandhāya ‘‘navasu navasu pañhesū’’ti vuttaṃ.
谓解问义之开端说「若有善法，因缘具成，则善法成立」，等句，取其「善」义为首，依此列举善、不善、不定三类，分别依此区分三类善法、善不善混合类、以及未判善不善之类，数目共三，共七，再加其他四类，合计十四类，依此分析义理连贯之问答有四十九项，并于余缘条件、法的成就等问答中体现，故表达为「以四十九为四十九」。又引「因缘起」句，亦对因缘依存之类进行了细致分辨，阐述蕴含因缘的多种情况，穷尽因缘学问的各种议题。
Labbhamānassāti kusalattike tāva paṭiccavāre hetupaccaye ‘‘kusalaṃ dhammaṃ paṭicca kusalo dhammo uppajjati hetupaccayā, kusalaṃ ekaṃ khandhaṃ paṭicca tayo khandhā’’tiādinā (paṭṭhā. 1.1.53) kusalena kusalaṃ, kusalena abyākataṃ, kusalena kusalābyākataṃ, akusalena akusalaṃ, akusalena abyākataṃ, akusalena akusalābyākataṃ, abyākatena abyākataṃ, kusalābyākatena abyākataṃ, akusalābyākatena abyākatanti navannaṃ navannaṃ pañhānaṃ atthato sambhavantassa pañhassa vissajjanavasena uddharaṇaṃ, tathā sesapaccayavārattikādīsu. Tesuyevāti yathāvuttesu eva pañhesu atthasambhavato yathāvibhattānaṃ pañhavissajjanānaṃ ‘‘hetuyā navā’’tiādinā gaṇanāṭhapanaṃ. Pasaṭe dhammeti yathā heṭṭhā kaṇḍadvaye ‘‘yasmiṃ samaye kāmāvacaraṃ kusalaṃ citta’’ntiādinā (dha. sa. 1) vippakiṇṇe muttapupphe viya phassādayo dhamme. Avisiṭṭhaniddeso sāmaññaniddeso. Viññātadhammassa puggalassāti adhippāyo.
所获者中，于善方面，以因缘为中心，谓「因缘起善法则品性善」，并以此为开端介绍三种蕴法，分别是善依善、不定依善、善不定三种态，及其相反的三种，左右三类善法、七类询问，分别对应善、不善、不定三类的纲要说明，另外还有余缘条件、余缘等，诸义理皆予列举，日常释义亦在此体现。并以此细致划分，说明于这些复杂问答中，依据究竟法的范围，将「因新」「因旧」分门别类，逐条统计。最后以例示，说明佛法义理之清净，如莲花对染泥的反差，表法义之纯洁。此即普通释义，缘于世间识别之义。
Yadi cittuppādarūpakaṇḍesu catubhūmicittuppādādivasena viññātadhammassa atthuddhāradesanā āraddhā, evaṃ sante idha kasmā kusalattikaniddeso vuttoti āha ‘‘yadipi kusalattikavitthāro’’tiādi. Dhammavisesanabhāvatoti ‘‘dhammā’’ti padassa padhānabhāvaṃ dasseti. Ato hi tadabhidheyyā pucchitabbā jātā. Viññātāhīti bhūmīnaṃ visesanalakkhaṇayogamāha. Ettha padhānanti kiñcāpi uddese kusalapadena dhammā visesitabbā, ‘‘catūsu bhūmīsu kusala’’nti imasmiṃ pana niddese bhūmīhi visesitabbattā kusalapadaṃ padhānanti visesanabhāvena vacanicchāya abhāvato satipi visesitabbadhammānaṃ kāmāvacarādiphassādibhede tadanapekkhaṃ anavajjasukhavipākatāsaṅkhātaṃ attano kusalākārameva gahetvā pavattamānattā ‘‘ekattameva upādāya pavattatī’’ti vuttaṃ. Sabbepi hi kusalā dhammā anavajjasukhavipākatāya ekasabhāvāyevāti.
若于心识产生的四地法门，初生心识等相关，起动教学，则此处讲述为何说「于善大地的阐释」：谓「法」之名称，体现法之性质，故此处即签名为「法」，而称「特性」有区分意义。遂而「识」者，标称本地等特殊性质，长老义理所言。此「名称」表意，有所指向于「善法」，此所以谓「在四地中标记善」，将文字与特性区分，故否认多义狭义混淆；意谓善诸法皆以不杂染、无苦果为本质，因此于此说明，生起时一体不异，而为同一根源所安心。
§1385
1385.Yathāyogaṃ yojetabbanti catūhi bhūmīhi ādhārabhūtāhi visesetvā samayaphassādibhedaṃ anāmasitvā vipākabhāvena ekattaṃ netvā ‘‘catūsu bhūmīsu vipāko’’ti vuttanti yojetabbaṃ. Esa nayo ‘‘tīsu bhūmīsu kiriyābyākata’’ntiādīsupi.
1385.曰「应以契合的方式，依四地为根本，区分时间及感受等差异，不混淆，以结果为统一，称为『四地果位』，应予依止。」此处所说的引导「乃指三地中于因缘行为之未定态等」，谨此解释。
Uppajjatietthāti uppādo, cetasikā. Te hi cittassa sabbathāpi nissayādipaccayabhāvato ettha ca uppattiyā ādhārabhāvena apekkhitā. Yathā ca cetasikā cittassa, evaṃ cittampi cetasikānaṃ nissayādipaccayabhāvato ādhārabhāvena vattabbataṃ arahatīti yathāvuttaṃ uppādasaddābhidheyyataṃ na vinivattati. Idaṃ vuttaṃ hoti – ‘‘cittuppādo’’ti ettha uppādassa visesanabhāvena pavattamānampi cittaṃ attani yathāvuttauppādaatthasambhavato apariccattavisesitabbabhāvameva hutvā tassa visesanabhāvaṃ paṭipajjatīti. Yadāha ‘‘avayavena samudāyopalakkhaṇavasena attho sambhavatī’’ti. Cittasamānagatikassa idha cittaggahaṇena gahetabbatāya ‘‘dvepañcaviññāṇānī’’ti nidassanena vakkhamānattā ‘‘citta…pe… gahaṇaṃ kata’’nti vuttaṃ. Tattha aññassāti rūpassa.
起者，此地谓起为心所。因为心常常依赖诸条件所生存在，此处亦因生起而具依止之义。如同心属于心所，心亦当因心所诸依止条件以依住为本。此理得以成立，无碍于‘起’之声。此言起者，特指当前发生之心，依其合宜之起意而生故。或曰‘由部分构成之共同产生所达之意义’，此指有特定生起者，因其起意成就故，名之为起特性运行。且因‘心之总流’当由‘两五识’据境而取，故称此心为‘已取心’。其余则属色（物质）范畴。
§1420
1420.Pañcadvāre vattabbameva natthi ekantaparittārammaṇattā pañcadvārikacittānaṃ. Iṭṭhāniṭṭhārammaṇānubhavananti vipākassa pakappetvā ārammaṇaggahaṇābhāvamāha. Tato kammānurūpaṃ pavattamāno vipāko parittakammavipākatāya parittārammaṇeyeva pavattitumarahati, na mahaggatappamāṇārammaṇeti adhippāyo. Samādhippadhānassapi kassaci kammassa appanāappattassa ekantena sadisavipākatāabhāvato ‘‘appanāppattassā’’ti kammaṃ visesitaṃ. Vaṇṇalakkhaṇādiṃ aggahetvā lokasaññānurodheneva gahite pathavādike parikammasaññāya samuppāditattā paṭibhāganimittasaṅkhātaṃ saññāvasaṃ ārammaṇaṃ assāti saññāvasārammaṇaṃ. Tādisenevāti samādhippadhānatāya appanāppattīhi viya saññāvasārammaṇatāya ca nibbiseseneva. Sopīti pi-saddo sampiṇḍanattho. Tenetaṃ dasseti ‘‘attano kammassa samānabhūmikadhammārammaṇatāya viya tassa ārammaṇārammaṇatāyapi vipāko kammānurūpoyeva nāma hotī’’ti.
于五门无专一绕境者，此乃非单独围绕，因此谓五门心。谓因果报显示，因缘未生则无围绕之理。其后果依业转相而生，果报若属非大果报者，即为小果报围绕之；非大果之围绕非多多。虽念住之修持，若某业习得微果，因果对应性缺失，谓之‘果不现’。因去除色受特征等，受业所转以俗俗名标示，因之而起受所围绕，此受围绕亦属围绕之类。如此观于念住修持者，有如果报微果达到，则归类于受围绕之特殊状态也。故谓“所缘所围”，意指心及其所缘之同类物境相依而成也。因果关系明辨，故名所在明。
Yadi evaṃ kasmā mahaggatappamāṇārammaṇassa parittakammassa vipāko tadārammaṇārammaṇo na hotīti? Appanāppattakammavipākassa viya tassa kammārammaṇārammaṇatāya niyamābhāvato kammānurūpatāya ca anekarūpattā. Yathā attano kammasadisassa mahaggatajavanassa parittārammaṇassapi tadārammaṇaṃ nānubandhakaṃ paricayābhāvato, evaṃ attano kammassa nimittabhūtepi tassa sahakārīkāraṇāhi apariyādinne mahaggatappamāṇe ārammaṇe paricayābhāvato parittavipāko na pavattati, kammanimittārammaṇo pana jāyamāno paritteneva tena hotīti āha ‘‘paṭisandhiādibhūto’’tiādi. Yasmā panātiādinā pāḷiyāva yathāvuttamatthaṃ nicchinoti. Nānākkhaṇikakammapaccayo hi ettha adhippeto paccayapaccayuppannānaṃ bhinnārammaṇatāya vuttattā. Na cātiādinā parittavipākā eva idha paccayuppannabhāvena vuttāti dasseti. Idhāti imasmiṃ atthuddhārakaṇḍe.
若果为非多大果围绕，则果报之果不成住，是为何也？若小果果报，由于业围绕无必然侔办，因果对应形态多样，譬如自己业力及其小速果报围绕，乃无关联因缘见解迟滞如次，亦因自业因缘不及，而其伴随因缘不圆满，小果报若不成围绕果不还生，然小因缘果围绕仍生，是故言曰‘生续所起’等。此论乃详尽分析缘起法中各因果、缘缘分别作用机制。因本经文开头处，明说多种瞬息业果之间契合程度不一，亦即缘起法中多缘并行，非单一所致。不同起始果报因缘不可一概而论，非言仅果报中起作用者方为因缘。此义在本章末段有明确说明，谓“此处”。
Sativepullappattānaṃ sativirahitassa kāyakammassa sambhavaṃ dassetuṃ ‘‘vāsanāvasenā’’ti vuttaṃ. Avītarāgānaṃ aparittepi katthaci ārammaṇe siyā cetaso uppilāvitattanti ‘‘kilesavirahe’’ti visesetvā vuttaṃ. Ādarākaraṇavasenevāti ādarākaraṇamattavasenevāti visesanivattiattho eva-saddo tameva nivattetabbaṃ visesaṃ dasseti, nāññathā. Kosajjādīti ādi-saddena dosādayo saṅgaṇhāti. Ādarākaraṇaṃ nirussukkatā evāti ādaraṃ karontā nirussukkabhāveneva na honti, na pana ādaraṃ na karontiyevāti daṭṭhabbaṃ. Ekacce pana ‘‘akammaññasarīratāya aññavihitatāya ca khīṇāsavānaṃ asakkaccadānādipavatti na anādaravasenā’’ti vadanti.
为述诸有念不足之身业之起，言“染污之习气”则已显现。谓未染垢者之非小果依也有可能在某些果以外界境缘生起心之颤动。此心颤动因清净远离染污而别示，即所谓“分别远离染污”。语中‘分别’意指此心起具有特质之显现，此特质不可他用之意。故此专指异于染污之别缘，且泛指烦恼等障碍。此中亦有说“苦恼始、怒等”，意指诸烦恼染垢聚集。故而有专论中谓，纯净行者因无蔽障，有时因身血肉等之异状，显示一切愈合之别相，而发起无嗔心。异说中有谓“非行身者，由无其它所得等缘而成”，此类说明乃辨析非染污身体的特殊净行心之现象。
§1421
1421.Atipaguṇānanti subhāvitānaṃ suṭṭhutaraṃ vasippattānaṃ. Evaṃ paguṇajjhānesupi pavatti hoti tattha vicāraṇussāhassa mandabhāvatoti adhippāyo. Pubbe dassitanti ‘‘tīṇi lakkhaṇānīti ahanti vā’’tiādinā pubbe dassitaṃ. ‘‘Avijjamāno aparamatthabhāvato, vijjamāno ca lokasaṅketasiddhiyā sammutisaccabhāvato attho arīyati cittena gammati ñāyatī’’ti ācariyā vadanti. Yato tabbisayā cittuppādā navattabbaṃ ārammaṇaṃ etesanti navattabbārammaṇāti aññapadatthasamāsavasena vuccanti. Ayaṃ pana vādo hevatthikavādo viya hotīti tassa accantaṃ avijjamānataṃ maññanto ito ca aññathā avijjamānapaññattiṃ dassetuṃ ‘‘sammutisacce panā’’tiādimāha. Kathaṃ pana tassa accantamavijjamānatte tabbisayānaṃ dhammānaṃ pavatti navattabbārammaṇabhāvo cāti āha ‘‘avijjamānampī’’tiādi. Parittādiārammaṇāti na vattabbāti vuttāti parittādayo viya tassa visuṃ vavatthitabhāvaṃ nisedheti.
谓‘超殊上妙’者，为清净宝物最上成就之称。此亦论及善行觉察时叹言之彰显。把“前所示 三法”视如前贤已现之描述。导师皆言：‘不明者在于未认知后义，已认者则以世间默许之真理观知善恶。以此善缘，心能见殊胜显现。’因彼新生心起若以为非起之因，故称谓‘迷惑莫知论’。古师意谓，于始终迷惑间，善法亦得生起无碍。言‘觉知者’非他时观之不觉，唯见心起现象而已。谓勿言小果围绕等事显有，其实于有理解却不明内部本质。谓非指果报外表，而是内在缘起之妙理也。故议论清晰辨识时心之起咒谋其不同，明示缘起法之深奥。
Vikkhipanaṃ nānārammaṇesu cittassa pavattanaṃ. Anavaṭṭhānaṃ ekasmiṃyeva pavattituṃ appadānaṃ. Dutiyādimaggapurecārikaṃ phalasamāpattipurecārikañca kāmāvacarañāṇaṃ nibbānārammaṇatāya lokuttaracittassa āvajjanaṭṭhāniyatāya ca paṭhamamaggapurecārikañāṇena samānanti katvā vuttaṃ ‘‘gotrabhuvodāne gotrabhūti gahetvā’’ti.
散乱于诸缘中，谓心之起修遍诸境所达非恒常一处。谓非永久未变，乃一切处皆有可能现起。更言于第二种道、果、利行和超越世间之初道时，其业聚合与涅槃缘起相当，于第一道起时得以同等记忆称述。故有教示曰：“据家族谱系而得，称为家族根源。”此为说明于彼道根基所在，确证其记忆缘起可同于觉悟根株。
Sabbatthapādakanti nipphādetabbe, payojane vā bhummaṃ ‘‘cetaso avūpasame’’tiādīsu viya. Tena sabbesu vipassanādīsu nipphādetabbesūti attho. Tenevāha ‘‘sabbesū’’tiādi. Atītaṃsañāṇassa kāmāvacarattā iddhividhādīsu tassa aggahaṇaṃ daṭṭhabbaṃ. Tassa pana atītasattadivasato heṭṭhā yāva paccuppannapaṭisandhi, tāva visayoti vadanti. Atītasattadivasesupi khandhapaṭibaddhānaṃ tassa visayabhāvo yutto viya dissati.
在各处足端等处，当当断除之，用意境等如“心的宁静”等诸说法。故在诸如慧观等诸禅修中，当断除一切之意，以此为义。故说“诸处”等。对于已过之识，由于欲望的牵缠，对于神通变化等应当加以捉摄。然已过七天以来，至当下相续为止，被称为所缘。而已过七天之内，五蕴若被束缚，其所缘境亦似相应有关联而显现。
Pādakajjhānacittaṃ parikammehi gahetvāti pādakajjhānaṃ samāpajjitvā vuṭṭhāya ‘‘idaṃ cittaṃ viya ayaṃ kāyo sīghagamano hotū’’ti pubbabhāgaparikammehi rūpakāyassa viya pādakajjhānacittassapi gahetabbataṃ sandhāya vuttaṃ. Idaṃ pana adhiṭṭhānaṃ evaṃ pavattatīti veditabbaṃ. Adhippetaṭṭhānapāpuṇanatthaṃ gantukāmataṃ purakkhatvā pādakajjhānaṃ samāpajjitvā vuṭṭhāya ‘‘idaṃ cittaṃ viya ayaṃ kāyo sīghagamano hotū’’ti karajakāyārammaṇaṃ parikammaṃ katvā bhavaṅgaṃ otaritvā vuṭṭhāya pādakajjhānaṃ samāpajjitvā puna bhavaṅge otiṇṇe manodvārāvajjanaṃ rūpakāyaṃ ārammaṇaṃ katvā uppajjati anulomāni ca. Tato adhiṭṭhānacittampi tamevārammaṇaṃ katvā uppajjati. Tassānubhāvena yathādhippetaṭṭhānaṃ gatoyeva hoti. Evaṃ adissamānena kāyena gacchanto panāyaṃ kiṃ tassa adhiṭṭhānacittassa uppādakkhaṇe gacchati, udāhu ṭhitikkhaṇe bhaṅgakkhaṇe vāti? Tīsu khaṇesu gacchatīti icchanti. Citteti pādakajjhānacitte. Samodahatīti cittānugatikaṃ cittaṃ viya sīghagamanaṃ karotīti attho. Yathā hi cittaṃ icchitakkhaṇe atidūrepi visayaṃ ārabbha pavattati, evaṃ rūpakāyassapi lahuparivattibhāvāpādanaṃ cittavasena kāyapariṇāmanaṃ. Na cettha rūpadhammānaṃ dandhaparivattibhāvato ekacittakkhaṇena desantaruppatti na yujjatīti vattabbā adhiṭṭhānacittena rūpakāyassa lahuparivattibhāvassa āpāditattā. Tenevāha ‘‘cittavasena kāyaṃ adhiṭṭhahitvā sukhasaññañca lahusaññañca okkamitvā adissamānena kāyena brahmalokaṃ gacchatī’’ti (visuddhi. 2.397). Acinteyyo hi iddhimantānaṃ iddhivisayoti.
先以足端禅定之心意掌握诸境，即入足端禅而起，站起时言“此心犹如此身，速行无阻”，乃以前方初步诸境如身般，应摄足端禅心。此乃坚定禅定之明显表现。为至所愿所处，在先前所设之所处前进，入足端禅而立，起身后若断生顺续，入足端禅而门识启发，所缘之色境由此显现且顺理而生。继之，坚定禅心亦缘此境而起。由此知其感应，即依先所设所处而尽速去。当以此身所现而行者，其坚定禅心生成处？譬如立时及毁时，意欲三刻间行。此成“心”即足端禅心。所谓“心紧随护法心”如速行。正如心在所欲刻远方初起，色身轻微转化亦随心转，是色身变化以心为因。此非色境凭瞬间一心所变，他异色境不宜。故云“以心为因住身，断除苦乐分别，以身现身往生梵天”，所谓神通境界也如是不可思议。
Cittasantānaṃrūpakāye samodahitanti yattakehi cittehi dissamānena kāyena yathādhippetaṭṭhānappatti, tattakānaṃ cittānaṃ pabandhassa dandhagamanakaraṇato imassa adhiṭṭhānassa karajakāye āropitaṃ tadanuguṇanti attho. Idampi adhiṭṭhānapādakajjhānaṃ samāpajjitvā vuṭṭhāya ‘‘ayaṃ kāyo viya idaṃ cittaṃ dandhagamanaṃ hotū’’ti samāpajjitvā vuṭṭhitajjhānacittārammaṇaṃ parikammaṃ katvā bhavaṅgaṃ otaritvā bhavaṅgato vuṭṭhāya pādakajjhānaṃ samāpajjitvā puna bhavaṅge otiṇṇe manodvārāvajjanaṃ pādakajjhānaṃ ārammaṇaṃ katvā uppajjati anulomāni ca. Tato adhiṭṭhānacittampi tamevārammaṇaṃ katvā uppajjati. Tassānubhāvena antarā pañcaviññāṇādīsu uppannesupi apatanto icchitaṭṭhānaṃ gacchati. Evaṃ gacchanto ca sace icchati, pathavīkasiṇavasena ākāse maggaṃ nimminitvā padasā gacchati. Sace icchati, vāyokasiṇavasena vāyuṃ adhiṭṭhahitvā tūlapicu viya vāyunā gacchati. Apica gantukāmatāva ettha pamāṇaṃ. Sati hi gantukāmatāya evaṃ katādhiṭṭhāno adhiṭṭhānavegakkhittoveso issāsapakkhitto saro viya dissamāno gacchatīti. Tattha ākāse maggaṃ nimminitvā gacchanto vināpi abhiññāñāṇena pakatipathaviyaṃ viya gacchati. Teneva ‘‘padasā gacchatī’’ti vuttaṃ. Vāyuṃ adhiṭṭhahitvā gacchanto abhiññāñāṇasamuṭṭhitavāyodhātuparamparāya gacchati. Ubhayatthāpi antarā vanarāmaṇīyakādīni pekkhamāno āpāthagate sadde ca suṇamāno gacchatīti vadanti. Keci pana ‘‘adissamānena kāyena ekacittakkhaṇeneva icchitaṭṭhānagamane dissamānena kāyena padasā vāyunā ca gamane abhiññācittasamuṭṭhitakāyaviññattivipphārena gamana’’nti vadanti. Apare ‘‘abhiññācittassa viññattinibbattanakiccaṃ natthī’’ti vadanti.
所谓心之相续于色身中住持者，依据诸现心所现，以成事先所设之处，此心相续导致身动，遂归属于此坚定于所处的人身。此亦如第十四文所说，入足端禅立，尔后起身，断续顺生。入足端禅后门识启发，所缘色境生起且顺理而成。继而坚定禅心亦缘同所缘境起。由感应观察，当五识等续流生起时，转投所欲处。如此行进，若欲以地界眼识如境界内有路灯，以足步行。若欲以风界眼识稳定风体，如天平以风为杠杆行。故行者欲达处有限量。因念处于欲达处，遂显出此坚定禅心，犹如树枝轻摇，身形显现为行。即使空中无障碍，行路似由通明智慧支配。故有言“以足步行”。以风控制行时，承现智由风界相续，行走之路互无妨碍。观察树林花园之类，随闻风吹声，并行无碍。有人说：“以现身速僧心仅一瞬间，依足与风同行，俱是由现智心所生。因此行则现行身之变化不同。”有人则说“现智识之外无此变化”。
Adhiṭṭhānadvayanti cittakāyavasena kāyacittapariṇāmanabhūtaṃ rūpakāyapādakajjhānacittārammaṇaṃ ubhayaṃ adhiṭṭhānaṃ. Taṃsampayuttāyāti yathāvuttaadhiṭṭhānadvayasampayuttāya. Sukhasaññālahusaññābhāvatoti sukhasaññālahusaññāsabbhāvato, tabbhāvaṃ āpajjanatoti attho. Sukhasaññāti cettha upekkhāsampayuttā saññā. Upekkhā hi ‘‘santaṃ sukha’’nti vuttā. Sāyeva ca saññā nīvaraṇehi ceva vitakkādīhi paccanīkehi ca vimuttattā ‘‘lahusaññā’’tipi veditabbā. Tāhi samokkantāhi rūpakāyopi tūlapicu viya sallahuko hoti. So evaṃ vātakkhittatūlapicunā viya sallahukena ekacittakkhaṇena adissamānena ca kāyena yathāruci gacchatīti.
两坚定禅心即身心相续，是以两者名为坚固。两者相依，故名“两坚定”。所谓乐相与轻相，谓俱现一切状态，名之为乐相轻相，意谓其性产生。乐相是此处联系无喜无忧之念相。念相乃“净乐”。当时念相因覆障分别诸散乱之念念止息，而显现“轻相”。彼时轻相远超风扇之轻巧，身亦如平衡得轻。此轻巧如风扇之轻，与一心瞬间之现身相应而合，随个人意趣而行。
‘‘Mutto vatamhi tāya anatthasaṃhitāya dukkarakārikāya, sādhu vatamhi sammāsambodhiṃ sambujjha’’nti (saṃ. ni. 1.137) pavattaṃ bhagavato cetoparivitakkamaññāya māro ‘‘amuttabhāvamassa karissāmī’’ti,
“正觉已得，远离无益之难行法，善哉，正觉已成就”——《明觉录》第1章137节，述说世尊处理心意困扰，魔罗遂语“我当无尽存在”。
‘‘Tapokammā apakkamma, yaṃ na sujjhanti māṇavā;
“修苦行法运作，然世间众生不觉醒。”
Asuddho maññasi suddho, suddhimaggā aparaddho’’ti. (saṃ. ni. 1.137) –
所谓“肮脏者自以为清净，清净者却无过罪”，此义出自《相应部·尼南经》第1卷137节。
Āhāti evamādiṃ sandhāya ‘‘mārādīnampi bhagavato cittajānanaṃ vutta’’nti vuttaṃ. Nibbānapaccavekkhaṇañca pubbenivāsānussatiñāṇena nibbānā…pe… ñātesu pavattatīti sambandho. Nibbānā…pe… ñātesūti idaṃ abhiññāñāṇassa parato pavattamānaṃ paccavekkhaṇaṃ abhiññāñāṇassa visaye viya abhiññāñāṇavisayavisayepi kadāci pavattituṃ arahatīti katvā vuttaṃ. Appamāṇārammaṇatanti appamāṇakhandhārammaṇatanti attho. Tasmāti yasmā pubbenivāsānussatiñāṇassa nibbānārammaṇabhāvadīpako koci pāṭho natthi, tasmā. Paccavekkhaṇakicce vuccamāneti ruḷhiṃ aggahetvā maggādīnaṃ atītānaṃ pati pati avekkhanaṃ anussaraṇaṃ paccavekkhaṇanti pubbenivāsānussatiñāṇassa kiccaṃyeva paccavekkhaṇanti vuccamāneti attho. Anuññātāti dissatīti ‘‘maggaphalanibbānapaccavekkhaṇato’’ti idameva sandhāya vuttaṃ. Ayañhettha attho – pubbenivāsānussatiñāṇena nibbānārammaṇe khandhe disvā ‘‘ime dhammā kiṃ nu kho ārabbha pavattā’’ti āvajjentassa pubbenivāsānussatiñāṇaṃ nibbānārammaṇe pavattatīti. Anāgataṃsañāṇepi eseva nayo.
关于这段经文的说明如次：首先宣说“魔等天众皆由世尊心性所知”，此为当说之义。涅槃的观照（Nibbānapaccavekkhaṇa）伴随对前世细察的知见（pubbenivāsānussatiñāṇa）而起。涅槃一词在此义中，指的是凉洁智的后续显现，虽因前缘（kamma）显示而现，但涅槃本身非此果。从观察的角度看，亦有观察法相之意。称此观察为“回顾”便是不失之处，实则是一种对过去如来之道、功德等的反复审视和体认。又说“无量之境”或“无量之聚境”者，此指观察之所缘也。故因前世观察智慧产生凉洁之念，世间不具可类的观照之法，故不仍旧词义之义。所谓回顾职事，即为勤于回顾道谛及以往种种经历的悉心审视和记忆。所谓『不允许』视为由观察涅槃的智慧所成，且观察涅槃的智慧之所缘亦是涅槃之所缘，殊无不相合之处。据此理义而说，此乃观察操作的妙用。此理阐明：依前世观察智慧于凉洁法中现前时，智慧检视“这些法是否已起”而生发明了该观察。未来知识亦从此得以引领。
Yadi evaṃ kasmā parittattike ‘‘appamāṇo dhammo mahaggatassa dhammassa ārammaṇapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 2.12.58) ettha ‘‘appamāṇā khandhā cetopariyañāṇassa pubbenivāsaanāgataṃsañāṇassa ārammaṇapaccayena paccayo’’ti ajjhattattike ca ‘‘bahiddhādhammo bahiddhādhammassa, bahiddhādhammo ajjhattassa dhammassa ārammaṇapaccayena paccayo’’ti etesaṃ vibhaṅgesu ‘‘bahiddhā khandhā iddhividhañāṇassa cetopariyapubbenivāsayathākammūpagaanāgataṃsaāvajjanāya ārammaṇapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 2.20.29) ettakameva vuttaṃ, na vuttaṃ nibbānanti. Cetopariyaiddhividhādiñāṇehi saha vuttattāti ce, evampi visuṃ vibhajitabbaṃ siyā. Na hi visuṃ vibhajanārahaṃ saha vibhajatīti? Na, avacanassa aññakāraṇattā. Yāni hi puthujjanānaṃ pubbenivāsaanāgataṃsañāṇāni, tesaṃ avisayo eva nibbānaṃ. Ariyānaṃ pana maggaphalapaccavekkhaṇehi sacchikatanibbānānaṃ imehi ñāṇehi paccakkhakaraṇe payojanaṃ natthīti sādhāraṇena iddhividhañāṇādīnaṃ gahitattā nibbānaṃ na vuttanti daṭṭhabbaṃ . Nibbattakkhandhajānanamāha, na nibbattakakkhandhajānanaṃ. Yathākammūpagañāṇakiccañhi tanti. Attho sambhavatīti idaṃ anāgataṃsañāṇassapi anibbānārammaṇataṃ sandhāya vuttaṃ.
若说于防护文中“无量法因无量广大法之缘起而起”之言（出自《耶输陀罗礼仪》第2卷12节58行）以及“无量聚是心识上知、前世今世未来知识之缘起”（内文）以及“外法因外法之缘起，外法因内法之缘起”（内文）诸分说，“外聚为心识及前世未来知识之缘起，用以唤起之缘起”等说法（出自《耶输陀罗礼仪》第2卷20节29行），皆未明示涅槃义。若言：“心识所知之神变种类皆含其中”及同理，则应当明确划分。若未能明确划分，何以成立？并非因言语无他因。凡俗人之觉知未来前世今世者，其所缘境乃非涅槃。然于圣者观察正觉法果时，熟证涅槃，凭借这些智慧予以确证，犹无它用，所以通常将此仅归于神变智慧等领域而不言及涅槃。如经中所谓“由聚起知”，非谓由有缔结聚起知。此义即对应此知识职事。此处所以如此说，即为断除未来知识观，即使观知未来亦难具足涅槃所应之现前法相。
§1429
1429. Maggārammaṇattike yasmā cittuppādakaṇḍe bodhitesu cittuppādesu ekantato maggārammaṇāyeva keci natthi, maggārammaṇāyeva pana kadāci maggādhipatino honti, tasmā ‘‘katame dhammā maggārammaṇā’’ti ekameva pucchaṃ katvā tayopi koṭṭhāsā labbhamānavasena vibhattā. Iminā nayena paratopi evarūpesu ṭhānesu attho veditabbo. ‘‘Cittuppādā’’ti, ‘‘maggārammaṇā’’ti ca vuttadhammānaṃyeva maggahetukattābhāvaṃ sādhetuṃ ‘‘asahajātattā’’ti idaṃ hetuvacananti ‘‘asampayuttattāti attho’’ti vuttaṃ. Tenevāha ‘‘na hi arūpadhammāna’’ntiādi. ‘‘Aññadhammārammaṇakāle evā’’ti avadhāraṇassa aggahitattā garuṃ akatvā maggārammaṇakālepi maggādhipatibhāvena na vattabbāti ayampi attho aṭṭhakathāyaṃ pariggahitoyevāti daṭṭhabbaṃ. ‘‘Garuṃ katvā paccavekkhaṇakāle’’ti hi vuttattā garuṃ akatvā paccavekkhaṇakālepi atthi eva. Tadā ca maggādhipatibhāvena na vattabbā te dhammāti bhiyyopi siddhovāyamattho.
于《行道缘色》讲解淨心法节，因果性专注于心起之处，断言“无时无刻谱不全心缘起”，然心境专注之时多少有无定时。故问:“何为缘起之法？”作为唯一疑问，文章以抽丝剥茧法将其分解、详说。心起与行道缘色二者皆言无缘起因之绝然状态。又云“非色法缘起时亦不应言有”，故书中取“不应重视缘起无定”，并坚决否定缘起初现即可观作强权主宰。此理贯穿全文。
§1434
1434.Atītārammaṇāvāti uddhaṭaṃ, ‘‘atītārammaṇā’’ti pana aṭṭhakathāpāṭho bahūsu potthakesu dissati. Tasmāti yasmā paṭiccasamuppādavibhaṅgavaṇṇanāyaṃ (vibha. a. 227) ‘‘maraṇasamaye ñātakā ‘ayaṃ, tāta, tavatthāya buddhapūjā karīyati, cittaṃ pasādehī’ti vatvā’’tiādinā pañcadvāre rūpādiārammaṇūpasaṃharaṇaṃ tattha tadārammaṇapariyosānānaṃ cuddasannaṃ cittānaṃ pavattiñca vatvā tasmiṃyeva ekacittakkhaṇaṭṭhitike ārammaṇe paṭisandhicittaṃ uppajjatīti paccuppannārammaṇabhāvaṃ paṭisandhiyā vakkhati, tasmāti attho. Dve bhavaṅgāni āvajjanaṃ maraṇassāsannabhāvena mandībhūtavegattā pañca javanāni dve tadārammaṇāni cuticittanti ekādasa cittakkhaṇā atītāti āha ‘‘pañcacittakkhaṇāvasiṭṭhāyuke’’ti. Itaratthāti aññatadārammaṇāya cutiyā. Idāni tameva ‘‘itaratthā’’ti saṅkhepato vuttamatthaṃ vitthārato dassetuṃ ‘‘yadā hī’’tiādimāha. Cutiyā tadārammaṇarahitattā paṭisandhiyā ca paccuppannārammaṇattā ‘‘rūpā…pe… jjantassā’’ti udāhaṭaṃ. Cha bhavaṅgāni paccuppannārammaṇāni honti, nava cittakkhaṇā atītāti sattacittakkhaṇāvasiṭṭhāyuke gatinimitte paṭisandhiyā pavattattāti daṭṭhabbaṃ.
1429。过去相方面，文中多处出现“过去相”一辞，故以注释法示以厘明。依缘起解说，临终时亲属说“此人啊，往后应广行佛事，心应安持”，言犹在五道门中断除法相，遂言念连续消失，断相念生起，于是出现断续之间的接续心起而形成续相，从而释为“现行相”，此即接续相也。二行皆属睡眠状态下临近死亡而缓减速率的五心跳，二相名定为“断相”，卧于十一心念处之末，则谓为“过去相”。“他义”则是与断相相反的后续相。注疏略述“当其时”等指示。断相因失续相而破断，接续相以新心续断心，是为“六接续心”，总九心则含七过去心念。由因缘而起断续接续等义皆可了然。
Vijjamānamevakāyaṃ ārammaṇaṃ karotīti etena sukhalahusaññokkamanena paccuppannasseva bhūtupādāyarūpasaṅghātassa lahuparivattibhāvāpādanaṃ, na bhāvinoti dasseti.
“处于此状态中而作缘起”，意指由此安住于身之感受集中回转之薄弱态，而非修习之意。
Etthantareti apākaṭakālato paṭṭhāya yāva pākaṭakālo, etasmiṃ antare. Yasmā pana kassaci kiñci sīghaṃ pākaṭaṃ hoti, kassaci dandhaṃ, tasmā ‘‘ekadvesantativārā’’ti aniyametvā vuttaṃ. ‘‘Vacanasiliṭṭhatāvasena vutta’’nti eke, keci pana ‘‘etthantare pavattā rūpadhammā arūpadhammā ca paccuppannāti gahite eko santativāro hoti, taṃ pana dvidhā vibhajitvā apākaṭakālaṃ ādiṃ katvā yebhuyyena pākaṭakālato orabhāvo eko koṭṭhāso yebhuyyena pākaṭakālaṃ ādiṃ katvā yāva supākaṭakālo ekoti ete dve santativārā. Iminā nayena sesasantativārabhedāpi veditabbā. Tattha kālavasena sabbesaṃ samānabhāvaṃ aggahetvā dhammānaṃ sadisappavattivasena santatiparicchedo dīpitabbo’’ti vadanti. Kiñci kiñci kālaṃ sadisaṃ pavattamānāpi hi utucittādisamuṭṭhānā rūpadhammā santativārāti vuccanti. Yadāha ‘‘atiparittā’’tiādinā, arūpasantatipi cettha yathāvuttarūpasantatiparicchinnā saṅgahitāyevāti daṭṭhabbaṃ. Paccuppannesu dhammesu saṃhīratīti taṇhādiṭṭhīhi ākaḍḍhanīyaṭṭhānabhāvena vuttaṃ. ‘‘Yo cāvuso, mano ye ca dhammā’’ti visayivisayabhūtā ekabhavabhūtā ca ekasantatipariyāpannā dhammā vibhāgaṃ akatvā gayhamānā addhāpaccuppannaṃ hoti, sati pana vibhāgakaraṇe khaṇasantatipaccuppannatā labbhatīti āha ‘‘addhāpaccuppannaṃ hontaṃ etaṃ ubhayaṃ hotī’’ti.
“Etthantareti”者，即指从未显现之时刻止，到现显之时刻止之间的间隔。由于某些事物很快显现，有些则迟缓，因此谓之“不定三十日”之说。谓曰：「藉言辞退缩成文，所谓此间诸色法及无色法起现，有一隐藏的三十日。对此分为两部分，一部分割取未显时段开端，以其未显时段止为界；另一部分割取显现时段开端，以显现时段止为界，至至完全现显时段止为止，二者合成三十日。依此方法，还能断别剩余三十日中的不同段落。此中以时间将所有法之同现状态作为总纲，依其法之类同发生，划分连续间隔。」众师释曰，「即使为同一时间进行中，因善心等生起，称此谓色法连续三十日。所谓‘已背离’等语，指此间无色连续因断，断已者亦合成一体。现起法为紧集，称‘聚合之义’；观之因渴等所染，故谓之聚集。‘若汝比库，心及心所’示此法为具对象性、统一连贯之法。此故未分别断绝而集会，故曰‘聚合现起二者同在’。”
Tassāti mahājanassa. Atītādivibhāgaṃ akatvāti āvajjanādīnaṃ samānākārappavattiyā upāyaṃ dasseti. Siddhaṃ hotīti khaṇapaccuppannārammaṇattepi parikammacetopariyañāṇānaṃ ayaṃ pāḷi suṭṭhu nītā hotīti attho. Atītattiko ca evaṃ abhinno hotīti evaṃ khaṇapaccuppanneyeva dhamme idha paccuppannoti gayhamāne aññapadasaṅgahitasseva anantarapaccayabhāvaṃ pakāsento atītattiko ca paṭṭhāne abhedato sammā atthassa uddhaṭattā avināsito hoti. Atha vā atītattikoti paṭṭhāne atītattikapāḷi, imāya atītattikapāḷiyā yathāvuttakāraṇatoyeva abhinno avisiṭṭho aññadatthu saṃsandati sametīti attho.
“Tassāti”者，即指大众。其中“过去等划分未成”，意指“呼请等以同形相发生，为示方便”。“成就”者，于极微妙聚合相境界中，乃已善巧圆满表达之义。又谓“过去连续亦如是合参加，故于此现起法中亦有此现起，无间因果呈现，且过去连续于现起中不分离，正义之彰显无摧灭也”。又或称“过去连续”，意即于现起处，其过去连续分支因缘关系相联而非他处。故曰“合而成一义”。
Yathāsambhavanti āvajjanāya anāgatārammaṇatā, javanānaṃ paccuppannātītārammaṇatā anāgatapaccuppannātītārammaṇatāti yojetabbaṃ. Nānārammaṇatā na siyā addhāvasena paccuppannārammaṇattāti adhippāyo. Ayañca attho ekissā javanavīthiyā ekasmiṃyeva citte pavattiyaṃ āvajjanādīnaṃ anāgatādiārammaṇatā sambhavatīti sambhavadassanavasena vuttoti yathādhippetassa abhiññācittassa khaṇapaccuppanne pavattiṃ yojetvā dassetuṃ ‘‘tenā’’tiādimāha. Tīṇīti ‘‘atītārammaṇo dhammo atītārammaṇassa dhammassa āsevanapaccayena paccayo, anāgatārammaṇo dhammo anāgatārammaṇassa dhammassa, paccuppannārammaṇo dhammo paccuppannārammaṇassa dhammassa āsevanapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 2.19.34) padantarasaṅgahitadhammānapekkhā dhammā tīṇi pañhavissajjanānīti attho. Anāsevanaṃ natthīti āsevanalābhe sati yathādhammasāsane avacanassa kāraṇaṃ natthīti avacanena tattha itaresaṃ pañhānaṃ paṭisedho viññāyatīti adhippāyo.
正如呼请法中“未来境界”，随着现起及过去境界之现起，谓三者合成。不同境界不是一并现起，唯有以“现起境界同理”为拠。此理意指，呼请法及现起境界相续出现，故谓“以现起之观照表达”正如阿毗陀经说“过去境界法为过去境界之因缘，未来境界法为未来境界之因缘，现起境界法亦复如是”。从此言明，有三法如同三与五相之理。又谓“不持有因”，即不持诸缘因而修，故作为缘故不可凭语言反对。
Etassa vādassāti ‘‘āvajjanajavanānaṃ anāgatapaccuppannārammaṇattepi cetopariyañāṇaṃ siddha’’nti vādassa. Nissayabhāvoti atthasambhavato yathāvuttanayassa jotakabhāvo. Yanti cittaṃ. Tassāti āvajjanajavanānaṃ khaṇapaccuppannaniruddhārammaṇatāvacanassa. Ettha ca kālavisesaṃ āmasati, anāgatāyeva ca āvajjanā pavattatīti nayidaṃ yujjamānakaṃ. Atha ‘‘yaṃ imassa cittaṃ bhavissati, taṃ jānāmī’’ti ābhogaṃ karoti, evaṃ sati parikammābhiññācittānampi anāgatārammaṇattamevāti sabbattha āvajjanajavanānaṃ anāgatapaccuppannārammaṇatā na sijjhatīti āha ‘‘pavatti…pe… vuttattā’’ti. Dosāpattiyāti dosāpajjanena, dosāpattito vā. Rāsiekadesāvajjanapaṭivedheti yathārutavaseneva purimavādipakkhamāha, sampattasampattāvajjanajānaneti attanā niddhāritapakkhaṃ. Purimavādino nānujāneyyunti addhāsantatipaccuppannapadatthatā abhidhammamātikāyaṃ āgatapaccuppannapadassa natthīti adhippāye ṭhatvā nānujāneyyuṃ. Ettha ca satipi sabhāvabhede ākārabhedābhāvato ekattanayavasena āvajjanaparikammābhiññācittānaṃ nānārammaṇatādoso natthīti khaṇapaccuppannārammaṇatā cetopariyañāṇassa purimavādīnaṃ adhippāyavibhāvanamukhena dassitā. Aṭṭhakathāyaṃ pana ‘‘sabhāvabhede sati nānārammaṇatādosābhāvo natthi evāti ekasmiṃ eva citte addhāsantativasena paccuppannārammaṇatā vibhāvitā’’ti dvīsupi vādesu yaṃ yuttaṃ, taṃ vicāretvā gahetabbaṃ.
“Etassa vādassāti”者，谓“呼请及现起未来境界俱足所在亦获实证”之辩。所谓“依赖性”，即意指该说合义如灯光明示。所谓呼请及现起未来境界，在此时段内相续乃实际发生状况。又云“我知此心，将成是法”，是对未来者心所所现实证。故称，所有知蕴皆依为未来境界所现，非生非寂灭。复曰“现起……如是所说”，意谓因恼嫉起、恶缘故障，谓之“烦恼产生”。“恶故障”或云“烦恼及其所生烦恼故障”。日常辩论中，以此梗概解释前说。旧时立论者不识此理，因而误解现起与未来境界的能现状态不可持有。然此处借觉照性，正显现起即现现，无别论也。因而，应深入理解三种境界在心之续处。
Tenevāti yasmā atītattike uppannattike ca cetopariyañāṇassa vattamānadhammārammaṇabhāvajotano pāṭho na dissati, teneva kāraṇena. Dvīsu ñāṇesūti pubbenivāsacetopariyañāṇesu . Kammamukhena gayhantīti satipi ārammaṇabhāve cattāro khandhā yathākammūpagañāṇena kammadvārena kusalākusalā icceva gayhanti, na pana vibhāgasoti dasseti. Lobhādisampayogavisesena duccaritabhāvo, alobhādisampayogavisesena ca sucaritabhāvo lakkhīyatīti duccaritasucaritāni vibhāventaṃ lobhādayopi vibhāvetiyeva nāma hotīti āha ‘‘duccarita…pe… bhāvanaṃ hotī’’ti.
“Tenevāti”者，谓过去与现起之间，已于觉照知见里无显现可得。此乃是故。所谓“两种智”，即前世觉照之心识分别。以业力缘故，四蕴于觉知中如业报之所趋“善恶”自分别现行，而非概念区别为显示。又谓“贪等结合之恶行为”，亦“无贪结合之善行为”，此即分别表示“善恶行为相”。因而明言“恶行为……生起”，亦含义“恶者由贪等驱动而有善恶之分”。
§1435
1435. Asabhāvadhammassa ‘‘aha’’ntiādipaññattiyā ajjhattadhammupādānatāya siyā koci ajjhattapariyāyo, na pana sabhāvadhammassa asattasantāneva tassāti vuttaṃ ‘‘sabhāva…pe… ahonta’’nti. Tathā hi ‘‘attano khandhādīni paccavekkhantassā’’ti ettha ‘‘ajjhattārammaṇā’’ti padassa atthavivaraṇavasena ‘‘ajjhattaṃ gayhamānaṃ ahanti paññattiṃ ādi-saddena gaṇhātī’’ti vakkhati. Yadi evaṃ tassa ajjhattattikepi ajjhattabhāvo vattabbo siyā? Na, bahiddhābhāvassa viya ajjhattabhāvassapi ajjhattattike nippariyāyavasena adhippetattāti. Yadāha ‘‘asabhā…pe… na vutta’’nti. Ākiñcaññāyatanādīti ādi-saddena sāvajjanāni tassa purecārikaupacāracittāni tassa ārammaṇena pavattanakapaccavekkhaṇaassādanādicittāni ca saṅgaṇhāti.
1435. 关于异法，此谓“‘我’等先行观念为内在法所执”。非纯同质法，而指对异法之无常性伤害。谓曰“其于自心色蕴等观照中，’内在现起’此言义是观察现起时，由先行语句或名称加于心”，又云“若此内在者亦为内住法，理应如外境般，能推翻清楚与非清楚。”然不然。非内在现起，如外法盛衰转变。言“非异性法”即此义。又谓“人言非异法”，非以非有故，谓“异法”缥缈不实。入初识知取番，于前寻视，乃集诸旧习思段，故谓“异法”谓也。且入识中具异常与同一之别，由此心知详明异法状况。
Ākiñcaññāyatanaṃ taṃ-saddena ākaḍḍhitvā vadati, na pana taṃ sabbanti vuttaṃ, yañca tassa purecārikanti attho. Lesavacananti ekadesasāruppena samānārammaṇabhāvena ekadesasseva vacanaṃ. Lissati silissati ekadesena allīyatīti hi leso. Yesanti kāmāvacarakusalākusalamahākiriyāvajjanacittānaṃ kusalakiriyābhedassa rūpāvacaracatutthassa ca. Evaṃ upekkhāsahagataniddesādīsūti yesaṃ adukkhamasukhāya vedanāya sampayuttatā vuttā, tesu ekameva upekkhāsahagataniddesaṃ vatvā itaraṃ na vattabbaṃ siyāti attho. Ādi-saddena hetusampayuttakāmāvacarādiniddese saṅgaṇhāti. Tatthāpi hi parittasahetukādibhāvena vuttesu dhammesu ekameva vatvā itaraṃ na vattabbaṃ siyāti. Abhāvanāniṭṭhappavattiyāti abhāvanāniṭṭhappavattiyā abhāvanākārassa ukkaṃsappavattiyāti attho, abhāvassa vā ukkaṃsappavattiyā. Navattabbaṃ jātaṃ ajjhattārammaṇādibhāvenāti adhippāyo. Tānīti ākiñcaññāyatanena samānārammaṇāni āvajjanādīni. Yadi evaṃ ‘‘abhāvanāsāmaññe’’ti kasmā vuttaṃ. Na hi ākiñcaññāyatanārammaṇassa paccavekkhaṇaassādanādivasena pavattacittānaṃ abhāvanākārena pavatti atthīti? Na, abhāvetabbatāya adhippetattā. Na bhāvīyatīti hi abhāvanaṃ, na na bhāvetīti.
所谓『无所有处』者，乃以此名称而加以扩大解说，但并非都称作『无所有处』，而是指其在先前的实践中所具有的意义。所谓指谬语，是指以单一词语形似而意同一类相似境界，作为同一词语而言也。『溶溶、溶溶』者，皆由同一词根而渐渐生合而成也。欲、行及善行、不善行、大作用身一类业心所对应各类善行分别等色相之行态。是故，诸含无记指此类时，俨然即叫作含无记义。既言含无记等指示，与平等之义则具，也即是说，于《苦》与《乐》众生所感受之痛苦与快乐感受当中，唯说含无记的指示者，不应谈其他含义。『以初语总摄欲行等指示』者，为谓由因缘结合所成的诸欲行等指示而归纳。虽然如此，在论说诸如孤立因缘等法时，仅说其一而不说他者，亦合情合理。『不存在的完成并行』者，谓不存在之因的断尽之行进，即不存在之上渐次生起之行进，或堕灭之行进。『不得生起本体等缘』者，是谓原理。此『他』乃由『无所有处』及与之同理的境界所涵盖的欲等境界集合。若言『一般无所有处』又何故？毋宁曰，因『无所有处』缘视之故非现有所生起？非之，不因毁弃才是因缘之理，非谓将来之所生起。
Gahaṇavisesanimmitānītiādīsu ayamadhippāyo – yadipi bhāvanāñāṇanimmitākāramattesu sabhāvato avijjamānesu visayesu yebhuyyena mahaggatā dhammā pavattanti, bahiddhākāraggahaṇavasena pana kasiṇādīnaṃ bahiddhābhāvoti tadārammaṇadhammā bahiddhārammaṇāti vuttaṃ. Kasiṇānañhi santānaṃ muñcitvā upaṭṭhānaṃ visesato vaḍḍhitakasiṇavasena viññāyati, paṭhamāruppaviññāṇābhāvassa pana na bahiddhākāro, nāpi ajjhattākāroti ubhayākāravidhure tasmiṃ anaññasādhāraṇena pavattiyākārena pavattamānaṃ ākiñcaññāyatanameva navattabbārammaṇaṃ vuttaṃ, na itare itarākārappavattitoti. Kāmāvacarakusalānanti nidassanamattaṃ daṭṭhabbaṃ.
所谓净境特别造象者，乃至于此所说——以修习知见所成各相等，虽在无明境界习性中自然产生，然借由外在之收摄作用，离散诸遍色境界，被称为外相。色相诸现象若脱离诸相系列，依托专注增长之光明聚焦而辨智，第一层显现的识别不存在外相，亦非内相，故言二相区别，在此无他特殊因缘而生之境，仅归一『无所有处』所映现，故不可谈诸他之异相差别。欲行善等仅供参考而已。
Ākiñcaññāyatanavipākaṃ nevasaññānāsaññāyatanassa vipākādikassāti atthavasena vibhatti pariṇāmetabbā. Abhinīhārāsambhavatoti samāpatticittassa abhinīharaṇāsambhavato. Kusalameva vipākassa ārammaṇanti katvā ‘‘vipākassā’’tiādi vuttaṃ.
无所有处的果报应属于无色界识与色界识的区别性果报，应从义理区分转变之道理说起。所谓难以止息，即是指入定状态之禅定力无法被破坏。以纯善果为所依，称为『果报者』。
Asabhāvadhammattepi bahiddhākārena gahaṇīyabhāvato kasiṇānaṃ bahiddhābhāvo viya ekantato idha ajjhattadhammupādānatāya ahanti paññattiyā siyā ajjhattabhāvoti vuttaṃ ‘‘ajjhatta’’ntiādi. ‘‘Khandhādīti ādi-saddena dhātuāyatanādi saṅgayhatī’’ti ca vadanti. Esa nayoti ‘‘arūpakkhandhe khandhāti gahetvā’’tiādikaṃ vaṇṇanānītiṃ āha. Paresaṃ khandhādiggahaṇeti paresaṃ khandhādīti imassa padassa kathane uccāraṇe. Sabbaṃ upādāpaññattiṃ āha ādisaddenāti sambandho.
虽属非实体之法，因由外相作用而具备收摄性质，诸遍色相之无外在性，在此处则因内在法的依托而显现为内相，故由依托约束而产生内在存在性，称为『内在』，言及诸蕴等义时以『界、处等』为名而相续之理也。此为他人所说诸蕴等聚集之涵盖义，因言说所用名词而异也。此以『初语』合称。
Tikaatthuddhāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 复注义理阐明已毕。
Dukaatthuddhāravaṇṇanā
恶义之阐述
§1473
1473.Aññathāti vuttappakārassa dassane. Vuttappakārassa dassanato eva hi aṭṭhakathāyaṃ sasaṅkhārikānaṃ thinamiddhavirahe asaṅkhārikasadisī yojanā na dassitā. Bhavarāgādīsūti bhavarāgamūlikādīsu yojanāsu.
1473.所谓他义，乃指文义异说之观察。于此注疏中，诸集聚诸烦恼断绝时，此异说无偶合性之结合未示现。谓诸生死根本等烦恼之结合处也。
§1511
1511.Dveti uddhaccāvijjānīvaraṇāni. Tīṇīti kāmacchandabyāpādavicikicchāsu ekekena uddhaccāvijjānīvaraṇāni. Dve vā tīṇi vāti pāḷiyaṃ vā-saddassa luttaniddiṭṭhataṃ āha. Atha vā nipātasaddasannidhānepi nāmapadādīhi eva samuccayādiattho vuccati, na nipātapadehi tesaṃ avācakattāti antarenapi nipātapadaṃ ayamattho labbhati. Tathā vacanicchāya sambhavo eva hettha pamāṇanti pāḷiyaṃ ‘‘dve tīṇī’’ti vuttaṃ. Yatthasahuppattītiādinā ‘‘dve tīṇī’’ti lakkhaṇavacananti sabbasādhāraṇamatthamāha. Tathā hi ‘‘evañca katvā kilesagocchake cā’’ti vuttaṃ. Tassāyamadhippāyo – kilesadvayasahitasseva cittuppādassa abhāvepi pāḷiyaṃ dviggahaṇaṃ kataṃ, kilesānañca sambhavantānaṃ sabbesaṃ sarūpena gahaṇaṃ na katanti dve tayoti lakkhaṇakaraṇanti viññāyatīti.
两种烦扰无明。三者是贪欲、嗔恨与疑惑，各分别为烦扰无明。或称二种，或三种，这是巴利文『vā』字不同的说法。又或即使在跌倒的声音处，也仅以名称等为合成义，不以跌倒词本身为义，故即使字间出现跌倒词，也非本义。故语言表述上，这里说“两或三”是恰当的。至于为何说“两或三”，是用来指示全部常见意义。例如文中说“如此作，为烦恼所遮蔽者也”。其意指——烦恼二种虽含心生起的缺失，但包含烦恼者未必全部被覆盖，故以“两与三”作为标志而置。可见此说旨在说明烦恼遮蔽之义的格局。
Yadi sabbākusale uppajjanakassapi uddhaccassa eko eva cittuppādo visayabhāvena vuccati, avijjānīvaraṇassapi tathā vattabbanti adhippāyena ‘‘kasmā vutta’’ntiādinā codeti. Itaro uddhaccanīvaraṇasseva tathā vattabbataṃ avijjānīvaraṇassa tathā vattabbatābhāvañca dassetuṃ ‘‘suttante’’tiādimāha. Tattha suttante vuttesu pañcasu nīvaraṇesūti uddhaccasahagate uddhaccassa avijjānīvaraṇena nīvaraṇasahitataṃ āsaṅkitvā vuttaṃ. Nanu ca suttantepi ‘‘avijjānīvaraṇānaṃ sattāna’’ntiādīsu (saṃ. ni. 2.124) avijjā ‘‘nīvaraṇa’’nti vuttāti? Saccametaṃ, jhānaṅgānaṃ paṭipakkhabhāvena pana suttante bahulaṃ kāmacchandādayo pañceva nīvaraṇāni vuttānīti yebhuyyavuttivasena etaṃ vuttanti daṭṭhabbaṃ.
若对一切善法生起的烦扰中，只有唯一心生起的起因，即烦扰，则与无明烦扰亦应以同样方式说——为何如此说等由此产生疑问。其他烦扰亦应如此说明，然而对无明烦扰不应用此说法，且证经藏中有此记载。经藏中谈及五种烦恼中烦扰结合的烦扰与无明烦扰，同时提及无明作为烦恼的障碍。确实如此，论述禅那的经中大量说五烦恼即五种障碍。这样反复说明，正是基于多数经文所依、被说明的内容，故应据此明显理解。
Keci pana ‘‘yathā nikkhepakaṇḍe kusalapaṭipakkhabhūtāni dubbalānipi nīvaraṇāni paṭṭhāne viya dassitāni. Tathā hi paṭṭhāne (paṭṭhā. 3.8.1) ‘nīvaraṇaṃ dhammaṃ paṭicca nīvaraṇo dhammo uppajjati na purejātapaccayā. Arūpe kāmacchandanīvaraṇaṃ paṭicca thinamiddhanīvaraṇaṃ uddhaccanīvaraṇa’ntiādi vuttaṃ, na evaṃ aṭṭhakathākaṇḍe. Aṭṭhakathākaṇḍe pana jhānapaṭipakkhabhūtāniyeva nīvaraṇāni niddiṭṭhānīti ‘uddhaccanīvaraṇaṃ uddhaccasahagate cittuppāde uppajjatī’ti vuttaṃ. Aṭṭhakathāyaṃ pana uddhaccanīvaraṇassa kāmacchandādīhi ekato uppattidassanaṃ nikkhepakaṇḍānusārena kataṃ ekato uppattiyā pabhedadassanatthaṃ. Tattha hi pāḷiyaṃyeva tāni vitthārato vuttānī’’ti vadanti. Ayañca vādo ‘‘uddhaccanīvaraṇaṃ uddhaccasahagate cittuppāde uppajjatī’’ti idameva vacanaṃ ñāpakanti katvā vutto. Aññathā avijjānīvaraṇaṃ viya vattabbaṃ siyā. Na ti ito aññaṃ pariyuṭṭhānapaṭṭhāyīniyeva nīvaraṇāni atthuddhārakaṇḍe adhippetānīti imassa atthassa sādhakaṃ vacanaṃ atthi, idaṃ vacanaṃ dvetīṇivacanassa sāmaññena sabbanīvaraṇasaṅgāhakattā yathāvuttavacanassa visayavisesappakāsanasaṅkhātena payojanantarena vuttabhāvassa dassitattā ca ñāpakaṃ na bhavatīti dissati, tasmā vicāretvā gahetabbaṃ.
但有些说法，如尼凯巴经中提及，对修习善行者而言，弱者的烦恼被当作障碍来看待。尼凯巴经中说“障碍因其性质而生，不依先生的条件。无形的贪欲障碍、嗜眠障碍与烦扰障碍等”。此并非论书之说。论书则以修习禅那的障碍为例，指出“烦扰障碍产生于烦扰结合的心生起”。论书中则用贪欲等分别说明烦扰障碍起因，依照尼凯巴经的说法也有详细展开。此处有一种观点，认为“烦扰障碍生于烦扰结合的心生起”，这是正确理解的说法。否则，无明烦扰也应如此说。由此可见本义不是其他随意延伸的障碍，而是有特定技术含义。故此理应审慎考察取用。
Aggahetvāti yathārutavaseneva atthaṃ aggahetvā yathā nikkhepakaṇḍapaṭṭhānādīhi na imissā pāḷiyā virodho hoti, evaṃ adhippāyo gavesitabboti yathāvuttamevatthaṃ nigameti.
“以此为据”，即应如所述，从本义出发，正如尼凯巴经等所阐明，巴利文中不存在冲突。这一观点被述说，意欲说明应依此正确探寻涵义。
§1577
1577.Tesanti lobhādito aññesaṃ. Dassitāti kathaṃ dassitā? Māno tāva lobhamohauddhaccaahirikānottappehi, lobhamohathinauddhaccaahirikānottappehi, tathā diṭṭhi, vicikicchā mohauddhaccaahirikānottappehi, thinaṃ lobhamohadiṭṭhiuddhaccaahirikānottappehi, lobhamohamānauddhaccaahirikānottappehi, lobhamohauddhaccaahirikānottappehi, dosamohauddhaccaahirikānottappehi, uddhaccaṃ lobhamohadiṭṭhiahirikānottappehi, lobhamohadiṭṭhithinaahirikānottappehi, lobhamohamānaahirikānottappehi, lobhamohamānathinaahirikānottappehi, lobhamohathinaahirikānottappehi, lobhamohaahirikānottappehi, dosamohaahirikānottappehi, dosamohathinaahirikānottappehi, mohavicikicchāahirikānottappehi, mohaahirikānottappehi ekato uppajjati.
寡欲等，又称他者。何以显现？诸如尊忌等，由贪欲、痴疾、嗔恚、无耻、不生怖惧所生；由贪痴不净、痴不净、嗔不净、无耻不生怖惧等各种结合而起；由见、疑、痴疾等各种不净、不生怖惧之态结合生起；由尊忌等各种心理的结合而生起。一切纷杂心理由此一体产生起现。
Yathā ca uddhaccaṃ, evaṃ ahirikānottappāni ca yojetvā veditabbāni. Kathaṃ? Ahirikaṃ lobhamohadiṭṭhiuddhaccānottappehi, lobhamohadiṭṭhithinauddhaccānottappehi, lobhamohamānauddhaccānottappehi, lobhamohamānathinauddhaccānottappehi, lobhamohathinauddhaccānottappehi, lobhamohauddhaccānottappehi, dosamohauddhaccānottappehi, dosamohathinauddhaccānottappehi, mohavicikicchāuddhaccānottappehi , mohauddhaccānottappehi ca ekato uppajjati. Anottappaṃ lobhamohadiṭṭhiuddhaccāhirikehi, lobhamohadiṭṭhithinauddhaccāhirikehi, lobhamohamānauddhaccāhirikehi, lobhamohamānathinauddhaccāhirikehi, lobhamohathinauddhaccāhirikehi, lobhamohauddhaccāhirikehi, dosamohauddhaccāhirikehi, dosamohathinauddhaccāhirikehi, mohavicikicchāuddhaccāhirikehi , mohauddhaccāhirikehi ca ekato uppajjatīti evamettha mānādīnampi ekato uppatti veditabbā. Sesaṃ uttānatthameva.
正如烦扰，亦应了解各类无耻、无怖惧心理结合起样。如何？由无耻的贪痴见烦扰、不净的贪痴见烦扰、不净的嗔烦扰、不净的嗔烦扰、痴烦扰、不净的烦扰、嗔痴烦扰、不净的嗔烦扰、疑痴烦扰、不净的痴烦扰等一体起现。由无怖惧的贪痴见烦扰、无怖惧的贪痴见烦扰、无怖惧的嗔烦扰、无怖惧的嗔烦扰、无怖惧的痴烦扰、无怖惧的烦扰、无怖惧的嗔烦扰、无怖惧的嗔烦扰、无怖惧的疑烦扰、不净的烦扰等一体产生。故此对尊忌等起现亦应如此认识。其他内容亦复如是。
Aṭṭhakathākaṇḍavaṇṇanā niṭṭhitā. · 注疏章解释已毕。
Iti dhammasaṅgaṇīmūlaṭīkāya līnatthapadavaṇṇanā · 如是《法集论》根本复注中隐义词句解释
Dhammasaṅgaṇī-anuṭīkā samattā. · 《法集论》随复注完毕。