3. Nikkhepakaṇḍaṃ
3. Nikkhepakaṇḍaṃ3. 安立品
Tikanikkhepakathāvaṇṇanā
三藏注疏的标题。
§985
985. Yathāvuttaphassapañcamakādirāsikiccarahitattā keci dhamme visuṃ ṭhapetvā sovacassatādiavuttavisesasaṅgaṇhanatthañca, veneyyajjhāsayavasena vā chandādayo ‘‘yevāpanā’’ti vuttāti yevāpanakānaṃ paduddhārena niddesānarahatāya kāraṇaṃ vuttanti hadayavatthussa tathā niddesānarahatāya kāraṇaṃ vadanto ‘‘sukhumupā…pe… hitassā’’ti āha. Sukhumabhāvepi indriyādisabhāvāni upādāyarūpāni ādhipaccādivasena pākaṭāni honti, na ataṃsabhāvaṃ sukhumupādāyarūpanti hadayavatthussa paduddhārena kusalattikapadabhājane niddesānarahatā vuttā. Sukhumabhāvatoyeva hi taṃ mahāpakaraṇepi ‘‘yaṃ rūpaṃ nissāya manodhātu ca manoviññāṇadhātu ca vattantī’’ti (paṭṭhā. 1.1.8) nissitadhammamukhena dassitanti. Veneyyajjhāsayavasena vā hadayavatthu paduddhārena na dassitanti daṭṭhabbaṃ. Yena pana adhippāyena rūpakaṇḍe hadayavatthu duvidhena rūpasaṅgahādīsu na vuttaṃ, so rūpakaṇḍavaṇṇanāya vibhāvito evāti. Nikkhipitvāti padassa pakkhipitvāti atthoti adhippāyena ‘‘vitthāradesanaṃ antogadhaṃ katvā’’ti vuttaṃ. Mūlādivasena hi desitā kusalādidhammā taṃtaṃcittuppādādivasenapi desitā eva nāma honti taṃsabhāvānativattanatoti.
985. 关于《所说色及触等五阴等诸法清净无染》及无杂染的细微差别，文中提及有些法在此教法中被定为清净，且为避免误导、方便正见的统一理解，或者因心所不染，即心所的渊源不被污染，又或因意愿所现，称之为“是或非”，暗示此处的“是或非”指细微无象之微妙差别，词义无障碍而非障碍之因，故曰“如心所处亦复无障碍”，以此说“微妙的有益……”等。虽是微妙之性，诸根等法具导因性质，由先后因缘显现为外在可觉，非纯粹微妙导因，故以词义无碍表示修习善法之用。此微妙之性，亦自显示色法依止心根及心识根而作用（文献记载：依色及心识根为根本义），但若以心所为因缘则心所无显见。色法部中，心所作为因，与色诸结集等二分，未为提出，因故分明详解于色法部注释。注释谓“置入”，即“将文意置入，详细讲解，释疑解难”之意。且根本法相说明，善法及诸因缘亦为根本，令法无遗失。
Mūlavasenāti suppatiṭṭhitabhāvasādhanavasena. Etāni hetupadādīni hinoti phalaṃ etasmā pavattatīti hetu, paṭicca etasmā etīti paccayo, janetīti janako, nibbattetīti nibbattakoti sesānaṃ vacanattho. ‘‘Mūlaṭṭhassa…pe… vutta’’nti kasmā vuttaṃ, nanu ‘‘pīḷanaṭṭho’’tiādīsu viya mūlabhāvo mūlaṭṭho, tīṇi kusalamūlānīti ayañca mūlato nikkhepoti? Na, mūlassa attho mūlaṭṭho , so eva mūlaṭṭhoti suppatiṭṭhitabhāvasādhanaṭṭhena mūlasabhāvānaṃ alobhādidhammānaṃ kusaladhammesu kiccavisesassa adhippetattā. Tenevāha ‘‘atthoti dhammakicca’’nti. Atha vā atthavasenāti ‘‘tīṇi kusalamūlānī’’ti vuttānaṃ tesaṃ mūlānaṃ sabhāvasaṅkhātaatthavasena, na gāthāya vuttaatthavasena. Yasmā pana so mūlaṭṭhoyeva ca hoti, tasmā vuttaṃ ‘‘alobhādīna’’ntiādi. Alobhādayo viya vedanākkhandhādayopi adhikatattā taṃ-saddena paṭiniddisitabbāti vuttaṃ ‘‘te kusalamūlā taṃsampayuttā’’ti. Tehi alobhādīhīti ettha ādi-saddena vā vedanākkhandhādayopi saṅgahitāti dassetuṃ ‘‘te kusalamūlā taṃsampayuttā’’ti vuttaṃ.
所谓根本，是指依正立稳之法功用。由因缘而生者，谓之缘，由缘而生，即具因生。由缘灭即灭，此为诸词义。文中问“为何称为根本”，非如“压迫根”诸词所示，根本是指依正立稳之本质；善之三根也由此起，是善法根本之置入。如是宣说“有益即为法之功能”，或说“以善法三根为根本”，并非以诗句比喻之义。既然是根本，故称“由不贪等为根本”等。不贪等，如受蕴等亦具过度性，谓“以此字不可偏废”，故称“此为善之根，与其相应”。以此说明“善之根与受蕴等俱存”。
‘‘Katame dhammā kusalā’’ti pucchitvā phassādibhedato cattāro khandhe dassetvā ‘‘ime dhammā kusalā’’ti (dha. sa. 1) vuttatā khandhā ca kusalanti vuttaṃ ‘‘khandhehi sabhāvato kusale pariyādiyatī’’ti. Vedanākkhandho vāti kusalaṃ…pe… viññāṇakkhandho vāti. Aññassa attano phalassa. Mūlehi kusalānaṃ anavajjatāya hetuṃ dassetīti idaṃ na mūlānaṃ kusalassa anavajjabhāvasādhakattā vuttaṃ, atha kho tassa anavajjatāya suppatiṭṭhitabhāvasādhakattā. Yadi hi mūlehi kato kusalānaṃ anavajjabhāvo bhaveyya, taṃsamuṭṭhānarūpassapi so bhaveyya, mūlānaṃ vā tesaṃ paccayabhāvo na siyā, hoti ca so. Vuttañhetaṃ ‘‘hetū hetu…pe… paccayo’’ti (paṭṭhā. 1.1.1.). Kiñca bhiyyo kusalānaṃ viya akusalābyākatānampi tabbhāvo mūlapaṭibaddho bhaveyya, tathā sati ahetukānaṃ akusalābyākatānaṃ tabbhāvo na siyā, tasmā kusalādīnaṃ yonisomanasikārādipaṭibaddho kusalādibhāvo, na mūlapaṭibaddho, mūlāni pana kusalādīnaṃ suppatiṭṭhitabhāvasādhanānīti veditabbaṃ. Sahetukā hi dhammā viruḷhamūlā viya pādapā suppatiṭṭhitā thirā honti, na tathā ahetukāti. Taṃsampayogakataṃ anavajjasabhāvanti idampi na anavajjasabhāvassa taṃsampayogena nipphāditattā vuttaṃ, anavajjasabhāvaṃ pana visesetvā dassetuṃ vuttaṃ. Alobhādisampayogato hi kusalādīnaṃ khandhānaṃ anavajjabhāvo suppatiṭṭhito jāyati, na ahetukābyākatānaṃ viya na suppatiṭṭhitoti. Yadi evaṃ na tesaṃ khandhānaṃ kusalādibhāvo dassito siyā? Na, adhikārato kusalabhāvassa viññāyamānattā. Kamma-saddo viya vipākadhammatāvācino na mūlakkhandhasaddā, so ca idha avisesato vuttoti āha ‘‘kammehi sukhavipākataṃ dassetī’’ti. Ādikalyāṇataṃ kusalānaṃ dassetīti yojanā. Anavajjahetusabhāvasukhavipākabhāvanidānādisampattiyo daṭṭhabbā, yonisomanasikāraavajjapaṭipakkhatāiṭṭhavipākatāvasenapi nidānādisampattiyo yojetabbā. Yonisomanasikārato hi kusalā alobhādimūlakā, alobhādisampayogato ca lobhādipaṭipakkhasukhavipākāva jātāti.
问“何等法为善法”，从色触等四蕴分别示现，即“四蕴为善法”，谓“四蕴本性善明了”之意。受蕴为善……识蕴为善，皆就自己果报而言。根本之一切善得无过错之因显现，说明非显现根本善之过错，只是说明依善法而稳固之故。若以根本论善之无过失，则其生起果报亦当显现，且不能无根即生，因须存故。文本云“因即因，缘即缘，生即生，灭即灭”以显示义理。且善根相应行为生起时，存在根本之久固，非无因。非因无分别生起之恶，故赖正思维专注生起善等，成为根本依。此义不偏废，称非偏废义。由不贪等结合，善诸蕴之无过错根本生起，非无因显现之恶蕴。若无此，何以能显显现？乃由善等显现斟酌，故云“业报之声能示显受乐果报”等。此亦为方便引导。
§986
986.‘‘Kasmā vutta’’nti anuyuñjitvā codako ‘‘nanū’’tiādinā attano adhippāyaṃ vivarati. Itaro yathāvuttamohassa idha sampayutta-saddena avuccamānataṃ ‘‘saccameta’’nti sampaṭicchitvā ‘‘tenā’’tiādinā parihāramāha. Tassattho – ‘‘taṃsampayuttā’’tipadena kiñcāpi yathāvuttamoho padhānabhāvena na gahito, nānantariyakatāya pana guṇabhāvena gahitoti. Aññattha abhāvāti yathāvuttasampayuttato aññattha abhāvā. Na hi vicikicchuddhaccasahagato moho vicikicchuddhaccādidhammehi vinā hotīti.
986. 当被问及“为何如此说”，回答者以“不然”等语言阐明自身详解。别人因识不正等误会，以“此为实真”等词修正后，以“因缘相关”等语来破除疑虑。由此“相关结合”一词说明虽不主观捕捉，但依其力而牢固，于无间意境下具足优良性资粮。此即“不同处之无”的义理所在。诚如“非疑彼消除性相牵涉之愚昧不可无”等理。
§987
987. Uppādādisaṅkhatalakkhaṇavinivattanatthaṃ ‘‘aniccadukkhaanattatā’’ti vuttaṃ. Uppādādayo pana tadavatthadhammavikārabhāvato taṃtaṃdhammaggahaṇena gahitāyeva. Tathā hi vuttaṃ ‘‘jarāmaraṇaṃ dvīhi khandhehi saṅgahita’’nti (dhātu. 71), ‘‘rūpassa upacayo’’ti ca ādi. Kesakumbhādi sabbaṃ nāmaṃ nāmapaññatti, rūpavedanādiupādānā brahmavihārādigocarā upādāpaññatti sattapaññatti, taṃtaṃbhūtanimittaṃ bhāvanāvisesañca upādāya gahetabbo jhānagocaraviseso kasiṇapaññatti. Paramatthe amuñcitvā vohariyamānāti iminā vihāramañcādipaññattīnaṃ sattapaññattisadisataṃ dasseti, yato tā sattapaññattiggahaṇena gayhanti. Hutvā abhāvapaṭipīḷanaavasavattanākārabhāvato saṅkhatadhammānaṃ ākārabhāvato saṅkhatadhammānaṃ ākāravisesabhūtāni lakkhaṇāni viññattiādayo viya vattabbāni siyuṃ, tāni pana nissayānapekkhaṃ na labbhantīti paññattisabhāvāneva tajjāpaññattibhāvatoti na vuttāni, sattaghaṭādito visesadassanatthaṃ pana aṭṭhakathāyaṃ visuṃ vuttānīti. Na hi ko…pe… vattuṃ yuttaṃ kusalattikassa nippadesattā.
987. 为说明“生起诸法之特征即无常及苦的本质”，文中说“无常与苦处”的义理。诸生起法暂时变异对应内在相续法则。比如说老死涵盖二蕴结合，色法之增损等。诸物名称乃名相约定，色受触等根本取缘皆属名称之范畴。放下究竟实体说，专注于名称及根本生起相续之分别，是慧学要。说明依名称意而及特定修习对象，依其集摄，不生恒常实体，故不失其正理证明。文字中无过度发扬，符合修习善法理趣。
§988
988. Bhavati etthāti bhūmi, nissayapaccayabhāvato sukhassa bhūmi sukhabhūmi. Sukhavedanāsahitaṃ cittaṃ. Tassa bhūmibhedena niddhāraṇatthaṃ taṃnissayabhūtā sampayuttadhammā ‘‘kāmāvacare’’ti vuttā. Tassa vā ekadesabhūtassa samudāyabhāvato ādhāraṇabhāvena apekkhitvā taṃsamānabhūmi ‘‘kāmāvacare’’ti vuttā. Tattha ‘‘sukhabhūmiyaṃ kāmāvacare’’ti dvepi bhummavacanāni bhinnādhikaraṇabhāvena aṭṭhakathāyaṃ vuttānīti ubhayesampi samānādhikaraṇabhāvena atthayogaṃ dassetuṃ ‘‘sukhabhūmīti kāmāvacarādayopi yujjantī’’ti vuttaṃ. Yatheva hi cittaṃ, evaṃ sabbepi parittasukhena sampayuttā dhammā tassa nissayabhāvato bhūmi kāmāvacarāti. Aṭṭhakathāyampi vā ayamattho vuttoyevāti daṭṭhabbaṃ. ‘‘Citta’’nti hi cittuppādopi vuccati. Tena vuttaṃ ‘‘cittaṃ uppannanti ettha cittameva aggahetvā paropaṇṇāsakusaladhammehi saddhiṃyeva cittaṃ gahita’’nti. Evañca katvāti sukhabhūmiyanti cittuppādassa viññāyamānattā. Vibhāgadassanaṃ visesadassanaṃ. Bhāsitabbaṃ bhāsitaṃ, tadeva atthoti bhāsitattho. Abhidheyyattho. Tadatthaviññāpanenāti tikadukānaṃ kucchitānaṃ salanādiatthadīpakena.
988. 此处所谓境地，是指因缘依止而生之幸福的基础，称为幸福境地。具足苦乐分辨的心。基于此境地的差别，为明确起见，将依止相联的法称为“欲行”。又以其中某一法的聚集性质，作为立足点，将同一境地称为“欲行”。其中“幸福境地即欲行”这两个境地词，因所指不同的境界而在注疏中分别讲明，意在揭示两者均属同一境界，故说“幸福境地也包含欲行”等。正如心亦复如是，诸法皆绕依止性，以苦乐分离之境地为依止，名为欲行境界。注疏中也明说此意。所谓“心”，实际上是指心的生起。故言“此处现起的心，以其自身为主体，与他善法共同依住于此，故说‘心’”。由此而言，幸福境地是心的生起的显现。此为区分显说，特殊说明。所言所说即所说的义。为俟释义，则以简短有力之语篇详细阐明其义理。
§994
994.Ko pana vādo khandhārammaṇassāti pubbāparabhāvena vattamāne arahato khandhe ekattanayavasena santānato ‘‘amhākaṃ mātulatthero’’tiādinā ālambitvā pavattamānaṃ upādānaṃ tassa upādānakkhandheyeva gaṇhāti. Satipi taṃsantatipariyāpanne lokuttarakkhandhe tattha pavattituṃ asamatthabhāvato kā pana kathā khandhe ārabbha pavattamāne. Etena natthi maggo visuddhiyā, natthi nibbānanti evamādivasena pavattā micchādiṭṭhiādayo na maggādivisayā taṃtaṃpaññattivisayāti dīpitaṃ hoti.
994. 然而，论及五蕴法等时，前代释迦牟尼阿拉汉的说法依次铺陈，谓一体的蕴法即被称为“我等母长老”等，依此作为执着之根基，而此种执着正是执着结合体。虽此结合体常续，可谓是超世间蕴法，但因其无法在蕴法上明确解释，因此关于此蕴法生起时的具体语句不可得。由此无修行之道以致证悟净化，无涅槃，皆因错误见等由此生起，故说此类说法非正道境界类事，此义极为昭然。
§998
998.Evaṃ saṃ…pe… lesikāti anupādāniyehi asaṃkilesikānaṃ bhedābhāvamāha.
998. 如此，于有关“无执无染”者，论述了不执着者和无染者的不同且无异的含义。
§1006
1006. Avijjamāno ca so niccādivipariyāsākāro cāti avi…pe… sākāroti padacchedo. Diṭṭhiyā niccādiavijjamānākārena gayhamānattepi na tadākāro viya paramatthato avijjamāno, atha kho vijjamāno kāyo sakkāyoti avijjamānaniccādivipariyāsākārato visesananti lokuttarā na idaṃ visesanaṃ arahanti ‘‘santo vijjamāno kāyo sakkāyo’’ti. Vatthu avisesitaṃ hotīti idaṃ ‘‘satī kāye’’ti ettha kāya-saddo samūhatthatāya anāmasitavisesaṃ khandhapañcakaṃ vadatīti adhippāyena vuttaṃ. Pasādakāyo viya kucchitānaṃ rāgādīnaṃ uppattiṭṭhānatāya kāyoti vuccatīti evaṃ pana atthe sati diṭṭhiyā vatthu visesitameva hotīti lokuttarāpi apanītā. Na hi lokuttarā khandhā uppattiṭṭhānatāya ‘‘kāyo’’ti vuccantīti. Suddhiyā ahetubhūtenāti gosīlādinā, lokiyasīlena vā lokuttarasīlassa apadaṭṭhānena. ‘‘Avītikkamanīyatāsatataṃcaritabbatāhi vā sīlaṃ, tapocaraṇabhāvena samādinnatāya vataṃ. Attano gavādibhāvādhiṭṭhānaṃ sīlaṃ, gacchantoyeva bhakkhanādigavādikiriyākaraṇaṃ vataṃ. Akattabbābhimatato nivattanaṃ vā sīlaṃ, taṃsamādānavato vesabhojanakiccacaraṇādivisesapaṭipatti vata’’nti ca sīlabbatānaṃ visesaṃ vadanti.
1006. “未生无明等是恒常等相反形态”此处截断自“未生……等是反对形态”。意旨，即虽因错误见阻碍生起，无明未曾生起，但以正确见缘起，则称为“生起无明”。于现行和无常等障碍构成的特异形态中，无明并非实有。然已觉者，称“身为有执肉身”，谓超越无明、无常等反相中的分别。这是超凡之说，而非诸阿拉汉对身的特异称谓，所谓“觉者身”在此指身为五蕴合和体一体之不动差别。所谓色身如贵重肉块，在染贪等众生起处，谓其身。由此而论，正念中见的是依起处境过渡种种，故世间法此处难以区分，此亦为超世之说。世间法因五蕴生灭而称“身”者，非此意。更以无过错为因，即道德行为包含不迷失、苦行修持以及执著等的止息。此为道德戒律的特异意义。
§1007
1007. Imassuppādā idaṃ uppajjatīti uppādoti na jananamattaṃ adhippetaṃ, atha kho anirodhopīti ‘‘avighātaṃ janasaddo vadatī’’ti āha. Tatthāyaṃ jana-sadde nayo, janitāti janā, avihatāti attho. Puthū janā etesanti puthujjanāti puthusatthumānino sattā. Abhisaṅkharaṇādiattho vā jana-saddo anekatthattā dhātūnaṃ. Khandhāyatanādīnaṃ savanādhīnattā paññācakkhupaṭilābhassa tesaṃ savanābhāvadīpakaṃ ‘‘assutavā’’ti idaṃ padaṃ andhataṃ vadati.
1007. “此处所生起者，谓为‘起’，”此生起并非泛指生殖，而是指出生起无阻碍，如‘无碍出生的声音’所言之义。此处“出生之声”是指众生之声，“生”意为生出，“无碍”指无障碍。众生即凡夫众生，有情众生。因多方缘起，声音有多重涵义。对五蕴、六处等依止著断、智慧觉达之声，称为“未闻”是因其如盲耳心。
Kataṃ jānantīti attanā parehi ca kataṃ kusalākusalaṃ tehi nipphāditaṃ sukhadukkhaṃ yāthāvato jānanti. Paresaṃ attanā, attano ca parehi kataṃ upakāraṃ yathāvuttākārena pākaṭaṃ karonti. Byādhiādīhi dukkhitassa upaṭṭhānādikātabbaṃ, saṃsāradukkhadukkhitasseva vā yathāvuttākārena kātabbaṃ karonti. Ariyakaradhammā ariyasaccānīti purimasaccadvayavasena vuttaṃ ‘‘vipassiyamānā aniccādayo’’ti. Pariññādivisesena vā passiyamānāti atthe sati aniccādayoti ādi-saddena niccampi nibbānaṃ gahitanti catusaccavasenapi yojetabbaṃ, aniccattādayo vā ‘‘aniccādayo’’ti vuttāti daṭṭhabbaṃ.
所谓“知晓”，指自他所行之善恶业报及苦乐，皆能真实知晓。他人、自己所行之利益，皆能以合适方式表现。对病苦众生应周护，亦能如法处理。所谓圣法圣谛，是以前述先前二谛为基础，谓“观修无常等”也。借圆满智慧而得“观知”，于境界有见，即以无常等名目涵摄无漏涅槃，是应结合四谛见的表现。故说“无常等”此名可作境界之总称。
Avasesakilesā kilesasotaṃ. Ñāṇanti yāthāvato jānanaṃ. Yathābhūtāvabodhena hi tassa tāni anuppattidhammataṃ āpāditatāya santāne appavesārahāni ‘‘saṃvutāni pihitānī’’ti ca vuccanti. Tathāti sabbasaṅkhārānaṃ vippakārassa khamanākārena. Aviparītadhammā etāya nijjhāyaṃ khamantīti paññā khantīti. Aduṭṭhasseva titikkhābhāvato tathāpavattā khandhāti adosappadhānā khandhā vuttāti ‘‘adoso eva vā’’ti tatiyo vikappo vutto. Satipaṭipakkhattā abhijjhādomanassānaṃ ‘‘muṭṭhassacca’’nti vuttā. Akkhanti doso. Sassatādiantavinimuttā dhammaṭṭhitīti sassatucchedādigāho tappaṭilomabhāvo vutto. Diṭṭhadhammanibbānavādo nibbāne paṭilomabhāvo. Carimānulomañāṇavajjhataṇhādiko kilesoti vutto, paṭipadāñāṇadassanañāṇadassanāni viya gotrabhuñāṇaṃ kilesānaṃ appavattikaraṇabhāvena vattati, kilesavisayātilaṅghanabhāvena pana pavattatīti katvā vuttaṃ ‘‘saṅkhāra…pe… pahāna’’nti.
余漏烦恼者，即残余的烦恼流也。智慧者，是如实的认识。由于如实觉知，烦恼浊流因果性真实不虚，故此并非初次生起、无来无去，而是有关连续不断的存在，被称为收束而不散乱者，即『被约束的、被封闭的』。此即诸行转变时所具的忍耐能力。正念智慧通达此不可逆转之法，以忍耐称之。因没有困扰而能忍受痛苦者，谓之舍弃和远离，五蕴被称为注重远离瞋恨的支分，亦说为『烦恼即为烦恼』是第三种曲解。正念修行时，针对贪欲和嗔恨即称为『已放逸』。瞋恨之火被熄灭。常住与非常住的二元对立被破除，出现逆转之现象，谓之违反法则。断见者说断灭涅槃，谓其为逆行。终极逆行者有智慧废止渴爱烦恼，如同断除族缘上的烦恼，智慧视之为转坏而不生，而烦恼对象的越过却又生起，因此告诫说『诸行必须舍弃』。
Diṭṭhiyādīnaṃ samudayasabhāgatā kammassa vikuppādane sahakārīkāraṇabhāvo, dassanādibyāpāraṃ vā attānañca dassanādikiccaṃ cakkhādīnanti evañhi yathātakkitaṃ attānaṃ rūpanti gaṇhāti. Yathādiṭṭhanti takkadassanena yathopaladdhanti adhippāyo. Na hi diṭṭhigatiko rūpāyatanameva attāti gaṇhātīti. Imissāpavattiyāti sāmaññena rūpaṃ attāti sabbasaṅgāhakabhūtāya pavattiyā. Rūpe…pe… mānanti cakkhādīsu taṃsabhāvo attāti pavattamānaṃ attaggahaṇaṃ. Anaññattādiggahaṇanti anaññattaṃ attaniyaattanissitaattādhāratāgahaṇaṃ. Vaṇṇādīnanti vaṇṇarukkhapupphamaṇīnaṃ. Nanu ca rukkhapupphamaṇiyo paramatthato na vijjanti? Saccaṃ na vijjanti, tadupādānaṃ pana vijjatīti taṃ samuditādippakāraṃ idha rukkhādipariyāyena vuttanti rukkhādinidassanepi na doso chāyārukkhādīnaṃ viya rūpassa attano ca saṃsāmibhāvādimattassa adhippetattā.
由见等所生者，乃业因变化中相互影响之故，与亲见等业务相关，且自他所见取亦在其中。执为真实之自身形象。因有显现及所观等故，视之为相似之幻象。见等为正知所能把握。然见法并非仅限于色根所执之自性。此所谓此形式变化之存在，即全体包含变化现象中相依而转变之理。眼等根识乃表象现行状态之自身把握。非他者之抓取谓非他性。色及其相似者，如色、叶、花等色彩物象。然树木花叶等终归未知其究竟自性。确实不知其究竟真性，而对其执著却有，故此种以树木等举例说法乃显现起始之比喻，树木等之形状亦无错，如同影子所显只是色之自身近似境界。
§1008
1008.Jātiādisabhāvanti jātibhavādīnaṃ nibbattinibbattanādisabhāvaṃ, uppādanasamatthatā paccayabhāvo.
生命周期等之性质，谓生死无常等起源终止之性质，及其发生与消灭一样，具有缘起相续之性质。
§1009
1009. Sāmaññena ‘‘tadekaṭṭhā kilesā’’ti (dha. sa. 1010), parato ‘‘avaseso lobho’’tiādivacanato (dha. sa. 1011) pārisesato sāmatthiyato vā labbhamānatāya satipi āgatatte sarūpena pabhedena vā diṭṭhiādayo viya anāgatattā lobhādayo ‘‘anāgatā’’ti vuttāti āha ‘‘idha…pe… ssetu’’nti. Atthato viññāyati lobhādīhi sahajātā hutvā diṭṭhiyā eva pāḷiyaṃ vuttakilesabhāvato. Itipi attho yujjati saṃyojanakilesānampi paṭiniddesārahattā sampayuttasamuṭṭhānabhāvato ca. Saṃyojanarahitehīti saṃyojanabhāvarahitehi thinauddhaccaahirikānottappehi, thinaahirikānottappehi vā.
一般云『彼此缠结之烦恼』，由此言足，是因缘所生之协助作用，见、闻等事亦如是，故见身等由眼等所摄取。以正确的见解为准则，正知它之存在与获得。视见之属性不仅取决于根识。此为世俗上说色等的存在，乃缘其相依而转变而成。色等于眼诸处所现，乃自身之集现状态。非他界限的把握，是基于非他、我与自性的缘起，故称为两种分别的把持。色与诸相如叶花等。然树木花叶等真性不可知乎？诚然不可知，但对其执著却有，此乃开示起始比喻，树木等的示现无差错，如若影子副体的色，是为自身及其相似状态的本质。
§1013
1013.Ekade…pe… vadati avayavenapi samudāyo vuccatīti. Hetu etesaṃ atthīti vā hetukā. Aniyatoti na avadhārito. Purimapadāvadhāraṇavasena gahetabbatthattā vivaraṇīyatthavā. Atthato nikkhipitunti ‘‘tayo kusalahetū alobho adoso amoho’’tiādīsu (dha. sa. 1060) viya purimanayena dassitadhammeyeva hetupahātabbahetukabhedato atthadassanavasena niddisitunti attho.
曰『生等属性者，谓生死等起源终止属性，是发生同等性及缘起因缘作用。』
§1029
1029. Abhiññāyuttavajjānaṃ mahaggatānaṃ parittārammaṇattābhāvā ‘‘mahaggatā vā iddhividhādayo’’ti vuttaṃ. Atītaṃsañāṇassa kāmāvacarattā ‘‘ceto…pe… ñāṇasampayuttā’’ti āha.
通说曰『此类烦恼单独一处』（如《增支部》第1010经），又曰『余剩是贪欲等』，由此推断，以便清楚辨知，未来之见等，也如未来之贪欲等谓为未来。理由是从贪欲等共同自然起源，与对见见所蒸发烦恼状态相关联。此义及有结缠烦恼也合于此理，即烦恼以缠结性质，乃被热恶之无耻无惧者紧密缠绕。因无缠结者乃无结锁状态，有无耻与不惧之意。也即常与断等二极论断互异。此见断终涅槃论断乃有倒行现象。对此终极反向者，谓为对渴爱烦恼的智慧摒弃成就。如同家族恩怨中误入歧途所引起的烦恼，智慧见之为滚落原因，并以此不忍分离原理讲述烦恼的生起与灭绝。故云『诸行必须舍弃』。
§1035
1035.Anantare niyuttānīti cutianantaraṃ phalaṃ anantaraṃ, tasmiṃ niyuttāni taṃ ekantena nipphādanato anatikkamanakānīti attho. Vuttappakārassa anantarassa karaṇaṃ anantaraṃ, taṃ sīlānīti yojetabbaṃ. Anekesu ānantariyesu katesu kiñcāpi balavatoyeva paṭisandhidānaṃ, na itaresaṃ, attanā pana kātabbakiccassa teneva katattā tassa vipākassa upatthambhanavasena pavattanato na itarāni tena nivāritaphalāni nāma honti, ko pana vādo paṭipakkhesu kusalesūti vuttaṃ ‘‘paṭipakkhena anivāraṇīyaphalattā’’ti. ‘‘Anekasmimpi…pe… natthī’’ti kasmā vuttaṃ, nanu anekesu ānantariyesu katesu balavaṃyeva paṭisandhidāyakanti tena itaresaṃ vipāko paṭibāhito hotīti āha ‘‘na ca tesa’’ntiādi. Tañca tesaṃ aññamaññaṃ appaṭibāhakattaṃ mātikāvaṇṇanāyaṃ vitthārena vicāritameva.
1035. “无间”即“无间断”，“结果无间”即“结果相继不断”。在此，无间断者，是指断绝所有外在障碍、唯有彼此相继连绵的状态。言及“无间”，即是在断尽他事，仅以自身所为业为因而成就其果之连贯不断。对已说“无间”的方便义理，谓由果果相继，因果相续持续不绝者，就是戒法当守。许多种类的无间果位中，有的虽有外力促成和应缘而再生，不同于他者，唯自身所造的业及其报果相承相续，成为该果之支持且不生障碍成果。对立善说云“由于对境不生障碍故无间”。对此说“在许多果位中无此现象”，因为果位中仅以自作业促使获果，遂有他果被阻断之故，故说“不为其所转”。此义理彼此不违，故本经多方详加阐述。
Atthato āpannaṃ aggahetvā yathārutavaseneva pāḷiyā atthaṃ gahetvā tesaṃ vādānaṃ tapparabhāvena pavattiṃ sandhāya ahetukavādādīnaṃ visesaṃ dassetuṃ ‘‘purimavādo’’tiādi vuttaṃ. Aniyyānikaniyyānikabhedaṃ pana sambhārakammaṃ bandhamokkhahetūti bandhamokkhahetuṃ paṭisedhentopi kammaṃ paṭisedheti. Sumaṅgalavilāsiniyaṃ pana vipākassa kammakilesasamādhipaññānaṃ hetubhāvato vipākopi bandhamokkhahetūti ‘‘natthi hetūti vadanto ubhayaṃ paṭibāhatī’’ti (dī. ni. aṭṭha. 1.170-172) vuttaṃ. Tattha kammaṃ paṭisedhentenapi vipāko paṭisedhito hoti, vipākaṃ paṭisedhentenapi kammanti tayopi ete vādā atthato ubhayapaṭisedhakāti veditabbā. Niyatamicchādiṭṭhinti ahetukavādādipaṭisaṃyutte asaddhamme uggahaparipucchāvinicchayapasutassa ‘‘natthi hetū’’tiādinā raho nisīditvā cintentassa tasmiṃ ārammaṇe micchāsati santiṭṭhati, cittaṃ ekaggaṃ hoti, javanāni javanti. Paṭhamajavane satekiccho hoti, tathā dutiyādīsu. Sattame atekicchabhāvaṃ patto nāma hoti. Yā evaṃ pavattā diṭṭhi, taṃ sandhāya vuttaṃ ‘‘niyatamicchādiṭṭhi’’nti. Tato purimabhāvā aniyatā.
由此义理，摈弃揣测，依准巴利正义取得其义，并由此出发推演辩证诸论辩论，求观“前说”，即此“前说”作为诸无缘说中示现因果连带的突出指称。绑缚解脱之因果关系，即使否定因果之因，亦应否定业，从而否定业力。福德光明注中因果连结所缘举出“无因说”二者均否，谓因果相违凡二者皆不成立。因果所否定，果亦被否定，果所否定亦成因，故此两论由本质上均持相互否定。俗谛显现有执着邪见，因缘虑故“无因”；此误见由恶法兴生、固着于虚妄，心不能散乱，诸动念生起，初动念最顽强，之后次第如是，七次第至第七则入偏强境界。此类渐进之执见称为“恒有邪见”，则异于不定的前说。
§1039
1039. Sahajāta aññamañña nissaya atthi avigatādivisiṭṭhabhāvepi maggapaccayassa sampayogavisiṭṭhatādīpaneneva sahajātādivisiṭṭhatāpi viññāyatīti pāḷiyaṃ ‘‘sampayutto’’ti vuttanti ‘‘sampayogavisiṭṭhenā’’ti vuttaṃ. Magga…pe… dassetuṃ, na pana maggaṅgānaṃ aññamaññaṃ maggapaccayabhāvābhāvatoti adhippāyo. Evaṃ satīti yadi maggaṅgānaṃ maggapaccayalābhitāya pakāsano paṭhamanayo, evaṃ sante. Maggaṅgānipi vedanādayo viya maggahetukabhāvena vattabbattā amaggasabhāvānaṃ alobhādīnaṃ tadaññesaṃ tadubhayasabhāvānaṃ dhammānaṃ paccayabhāvadīpane tatiyanaye viya na ṭhapetabbānīti āha ‘‘ṭhapetvāti na vattabbaṃ siyā’’ti. Pubbeti purimanaye.
1039. 天生互依，即彼此有相互依存之关系，虽彼此无始亦无终——此以因道特色，谓“相互结合”，巴利曰“结合具足”。就道理及因缘关系示现，而非说道之间互无缘故。如此且也当知若各道因缘俱足，彼此道理当显示尚存。诸道如感受等，皆以道所生故，非道所生之境，因无贪等故无法依赖于彼道感受等境界，故谓不可强立其观。故注释中谓“不当设立”，即不应固执于彼道感受果报境界且逢无相配处应迴避，意指早先见解。
Dutiyanayepīti pi-saddena paṭhamanayaṃ sampiṇḍeti. Tena sammādiṭṭhiyā purimasmiṃ nayadvaye ṭhapitattā tassa sahetukabhāvadassano tatiyanayo āraddhoti dasseti. Tatiyanaye sammādiṭṭhiyā sahetukabhāvadassanaṃ anicchanto codako ‘‘kathaṃ dassito’’ti codetvā ‘‘nanū’’tiādinā attano adhippāyaṃ vivarati. Itaro ‘‘yathā hī’’tiādinā dassanena pahātabbahetubhāvena vuttānampi lobhādīnaṃ aññamaññaṃ sahajekaṭṭhasampayuttasaṅkhārakkhandhapariyāpannato dassanena pahātabbahetukasaṅgaho viya maggahetubhāvena vuttāyapi sammādiṭṭhiyā maggahetukabhāvopi yujjati maggahetusampayuttasaṅkhārakkhandhapariyāpannabhāvatoti dasseti.
第二见解即以“以第一见解为根本”为起点，将“正见”与“因缘”的结合立为道理，显示第三见解已起。于第三见解中，虽无意動破除，因缘显现质疑，然自心执念以陈述观点之一者作答。另一者谓如“譬如”之见解，作为放弃异端的因缘集聚，亦将贪等烦恼之缘断除，盖因法相续的接合显示正见之因缘相续关系得以确立。
Tato aññassevāti tato sammādiṭṭhisaṅkhātahetuto aññassa alobhādosasseva. Aññenāti ‘‘maggo hetū’’ti ito aññena. Alobhādosānaṃyeva adhippetattā tesaṃyeva āveṇikena maggahetūti iminā pariyāyena. Sādhāraṇena pariyāyenāti tiṇṇampi hetūnaṃ adhippetattā maggāmaggasabhāvānaṃ sādhāraṇena maggahetumaggahetūti iminā pariyāyena. Tesanti hetūnaṃ. Aññesanti hetusampayuttānaṃ. Atthavisesavasenāti ‘‘maggahetukā’’ti pāḷiyā atthavisesavasena. Amohena alobhādosāmohehi ca sesadhammānaṃ sahetukabhāvadassanavasena pavattā dutiyatatiyanayā ‘‘sarūpato hetuhetumantadassana’’nti vuttā. Tathāadassanatoti sarūpena adassanato. Atthena…pe… gamanatoti ‘‘maggaṅgāni ṭhapetvā taṃsampayutto’’ti (dha. sa. 1039) vacanato maggasabhāvānaṃ dhammānaṃ maggapaccayatāsaṅkhāto sampayuttānaṃ hetubhāvo sarūpato dassito. Maggahetubhūtāya pana sammādiṭṭhiyā sampayuttānaṃ hetuhetubhāvo atthato ñāpito hotīti attho.
随后谓“其他”的意思，意谓正见之所依赖因缘，包括清净无染之信心贪嗔，诸因缘净法所作用，称为“道之因”，即三者通说之因。强调“以他者为因”，此指与贪嗔烦恼除障为因。以无明、贪嗔烦恼等邪撒之障碍，称为道理解释上之三重因。其义为“因缘显现同质性之因及因缘对因之说明”，如是说者谓“原因相似而不可分”，以体现正见与道之间因果相续之显现。
§1040
1040. Asabhāvadhammo garukātabbo na hotīti ‘‘sabhāvadhammo’’ti vuttaṃ. Teneva paṭṭhānavaṇṇanāyaṃ (paṭṭhā. aṭṭha. 1.3) ‘‘ārammaṇādhipati jātibhedato kusalākusalavipākakiriyarūpanibbānavasena chabbidho’’ti vakkhati. Maggādīni ṭhapetvāti maggādīni pahāya. Aññesanti maggādito aññesaṃ. Adhi…pe… vassāti ārammaṇādhipatipaccayabhāvassa. Paññuttarattā kusalānaṃ lokuttarakathāya ca paññādhurattā vīmaṃsādhipatissa sesādhipatīnaṃ padhānatā veditabbā.
1040. 谓非善法为“众会滅法”，不可重视，谓称“会灭法”，解说为“场所之主如族类差别，具善恶报果及涅槃之相成六类”。谓弃诸法而立场所，不应为法。谓“他者”即诸诸法，依场所主之缘起而生。谓“养者为场所主因”，意为善根智慧久远无上，乃能明了世俗与出世间论理之能力优胜。
§1041
1041. Padesasattavisayattā paṭhamavikappassa sakalasattavasena dassetuṃ ‘‘kappasahassātikkamepi vā’’tiādi vuttaṃ. Laddhokāsaṃ yaṃ bhavissatīti laddhokāsaṃ yaṃ kammaṃ pāpuṇissati. Kappasahassātikkame avassaṃ uppajjanavipākattā tadapi…pe… vuccatīti. Aladdhattalābhatāya uppādādikkhaṇaṃ appattassa vipākassa anuppannabhāvo natthibhāvo pākaṭabhāvābhāvatoti vuttaṃ ‘‘natthi nāma na hotīti anuppanno nāma na hotī’’ti. Tatthāti arūpabhavaṅge.
第1041条。由于篇幅较长，先对“第一次的时间段”的整体情况进行阐明，称为“所有时间段中的整体”，因指出“即使超过一千个劫”之类的说法。所谓“获得的机会”是指将来有机会得遇某业；“业”是指行为所产生的果报。所谓“超过一千劫的状态”乃因业的产生和果报的出现，故称。而关于没能获得的情况，从行为产生之初和果报未现前的状态，称之为无现行之果报或无明显之果报，语曰“没有，即无现有”的意思。此乃指无形界的存在方式。
Avipakkavipākaṃ kammaṃ sahakārīkāraṇasamavāyālābhena akatokāsaṃ vipākābhimukhabhāvābhāvato vipakkavipākakammasarikkhakanti vuttaṃ ‘‘aladdho…pe… deyyā’’ti. Kiccanipphattiyā asati uppannampi kammaṃ anuppannasamānanti ‘‘okāso na bhaveyyā’’ti etassa samatthatā na siyāti atthamāha. Tena apacayagāmikammakiccassa okāsābhāvo dassito. Pubbe niratthakattā uppattiyā okāso na bhaveyyāti payojanābhāvato kammuppattiyā okāsābhāvo vutto. ‘‘Vipākato aññassa pavattiokāso na bhaveyyā’’ti iminā asambhavatoti ayametesaṃ viseso. Dhuvavipākassa kammassa vipākena nidassanamattabhūtenāti adhippāyo. Ariyamaggaānantariyakammānaṃ viya mahaggatakammānaṃ niyatasabhāvatābhāvā aṭṭhasamāpattīnaṃ ‘‘balavavirahe’’tiādinā savisesanadhuvavipākatā vuttā. Ettha ca ‘‘pañca ānantariyakammānī’’ti nidassanamattaṃ daṭṭhabbaṃ niyatamicchādiṭṭhiyāpi dhuvavipākattā. Yassa kammassa katattā yo vipāko niyogato uppajjissati, so tassa anāgatakālepi uppādivohāraṃ labhati. So ca uppādivohāro āyūhitakammavasena vuccamāno bhāvinā āyūhitabhāvena maggo anuppannoti ettha vuttoti dassetuṃ ‘‘yaṃ āyūhitaṃ bhavissatī’’tiādi vuttaṃ.
关于未成熟的果报业，其作为伴生或共同之原因出现时，虽未达到应得果报的机会，但因具备了业与果报关系的德性，称作未成熟果报即果报尚未现前。由此开展说明，若工作未完成即便发生此业，亦视作未现的业，与现前业不相应，言曰“机会不该存在”。表示不能产生等同的现象。此教学旨在指出潜伏性迟发业的机会不存在。先前因无意义而无机会产生的说法，是基于没用而无缘分。业成熟的果报不能为他人所发动，此为特殊情况。称此为“深层成熟业”仅有指示性质。犹如圣道中的紧急中断业，那些已具大业性质者固有固定本性，八种成就分别以强力与断绝为特征而显示深层成熟。所谓“五种中断业”亦只代表指示层面，即使是不良意念亦具深层成熟果报。该业之所做所成，和它所引起的果报，是规定必生的关系，即便在未来的时代，也必然产生影响。且此潜伏影响，被称做延期延长的业，其具有生命期限因素，称作有期限性质，即使修行者难以达到，仍为修行阶段的一部分，因此记载于此，并称为“该期限将生”的说法。
§1050
1050. Upādānehi ādinnāti sambandho. Aññeti upādānārammaṇehi aññe anupādāniyāti attho. Ādikena gahaṇenāti ‘‘ahaṃ phalaṃ sacchākāsi’’nti evaṃ paccavekkhaṇañāṇasaṅkhātena gahaṇena. Idāni upetatthadīpakassa upa-saddassa vasena upādinna-saddassa atthaṃ vattuṃ ‘‘upādinnasaddena vā’’tiādi vuttaṃ. Tattha nibbānassa anajjhattabhāvato ‘‘amaggaphaladhammāyeva vuttā’’ti āha. Itarehīti ajjhattapadādīhi.
第1050条。舍取的关系中，所谓“取”含义为依附。说到不同的种种执著缘起，即称为依附所缘。所谓最初抓持，是依靠见到“我有果实”的认知而生。现在解析训示辞令中“取”的意义，作为阐释缘起的标志词语，故称“依附词”。那里又称因涅槃无分别内在性质，称为“惟具无碍果实之性”。其他之义从内在词汇中分别说明。
Tikanikkhepakathāvaṇṇanā niṭṭhitā. · 三法安立论的注释结束。
Dukanikkhepakathāvaṇṇanā
关于苦的深入讲解与注释。
§1062
1062. Mettāya ayanaṃ upagamanaṃ mettāyanaṃ, tañca attano santāne mettāya lābho uppādanaṃ sattānaṃ anupagamo atthato majjanamevāti ‘‘mettā, medana’’nti vatvā ‘‘sinehana’’nti āha.
第1062条。行持慈心即是往向慈心道；行向此慈心的迁移即称“慈心行向”。这也可说是以自己家族为基础，以慈心利益而无间断助益众生，称此为“慈心行向”，其义意是沉浸于关爱与善意之中，故称“爱护”和“温养”。
§1065
1065. Tasmiṃ tasmiṃ visaye cittaṃ saṃrañjatīti cittassa saṃrañjanaṃ. Taṇhāvicaritādīti ādi-saddena esanādayo saṅgahitā. Taṇhāya vipulatā visayavasena pavattivasena vā veditabbā. Aniccādisabhāvassa rūpādikassa niccādito gahaṇaṃ abhiniveso visesato taṇhāvasena hoti taṇhārahitāya diṭṭhiyā abhāvāti upacāravasena nimittassa kattubhāvamāha ‘‘niccādito gaṇhantī visaṃvādikā hotī’’ti. Pākaṭena saddena labbhamānattā yathārutaviññāyamānattā ca visattikāsaddassa visatasabhāvo ‘‘padhāno attho’’ti vutto. ‘‘Antalikkhacaro pāso, yvāyaṃ carati mānaso. Tena taṃ bādhayissāmī’’tiādivasena (saṃ. ni. 1.151; mahāva. 33) mārena gahitatāya.
第1065条。在各个境界中，心的专注称为心的守护。兴起行为的贪嗔痴等情绪，由触发之言语与意念聚合而成。由贪欲而层面广泛起心所表现的方式，应当细察。对诸法的无常等本性尽管有所依止，但特别是执取和贪爱的依拙，则会造成逆行。缺乏贪欲的正见则体现在断除这些执著。此处指明，“无常等为把持和争执的敌害”。以清晰的语言明示，诸法的本质如串联成链条般的连锁关系是“关键意义”。如有言“天鹅是鸟，由于它的飞行，心也随之运动。因而会受其困扰”等内容，指出心受外境困扰而极易生烦恼。
§1066
1066. Anatthacaraṇādianabhisandhānakatāya aṭṭhānabhūtesu ca vassavātādisaṅkhāresu uppannakopo viya sattesu atthācaraṇādinā āropanādhippāyesuyeva tadajjhāropanavasena pavatto yadipi anāyatanuppattiyā aṭṭhānāghātoyeva hoti, sattavisayattā pana sati cittassa ekantabyāpattiyaṃ kammapathabhedo hotiyevāti sakkā viññātuṃ, aṭṭhānuppattiyaṃ panassa na siyā kammapathabhedoti āha ‘‘sattesu uppanno aṭṭhānakopo karotī’’ti. Paṭighādipadānaṃ ghaṭṭanāpurimayāmavikāruppattisamaññādīsupi dassanato ‘‘paṭivirodhādipadāni tesaṃ visesanatthānī’’ti vuttaṃ.
1066. 关于出于无益行为等之所缘的八大根本，以及由风雨等造作而生起的行产生的愤怒，正如于众生中施加无益行为等之加担（负担）而起的愤怒一般，即使没有直接因缘而生，仍如八大根本的痛苦击打一样发生。唯因众生对境界的执着与心的专一执著，业道的区别亦由此因缘可知，故此可辨识众生缘起之八大根本，但仅凭八大根本的发生情况却不能谓业道有差别，因而语云“于众生中生起八大根本之愤怒”。对于导致阻碍的种种起因，亦有类同于破坏旧门不成变异的现象，故说此类阻碍之因，乃是它们的特殊缘由。
§1091
1091. Dve dhammā tayo dhammāti saddantarasannidhānena paricchedavato bahuvacanassa dassanato ‘‘aparicchedena bahuvacanenā’’ti vuttaṃ. Uddeso katoti iti-saddo hetuattho. Tena bahuvacanena uddesakaraṇaṃ bahuvacanena pucchāya kāraṇanti dīpeti. Uddesānuvidhāyinī hi pucchāti. Tathā hi saṅkhāparicchinne uddese ‘‘katame vā tayo’’ti saṅkhāparicchinnāva pucchā karīyatīti. Uddesena dhammānaṃ atthitāmattavacanicchāyaṃ sabhāvabhūmikāraṇaphalādiparicchedo viya saṅkhāparicchedopi na kātabboti adhippāyena ‘‘aniddhāritaparicchede’’tiādi vuttaṃ. ‘‘Apaccayā dhammā’’ti padato pana heṭṭhā anekabhedabhinnā dhammā aparicchedena bahuvacaneneva uddiṭṭhā, uddhañca tathā uddisīyantīti taṃ sotapatitatāya bhedābhāvepi paramatthato appaccayadhammassa asaṅkhatadhammassa ca sopādisesanirupādisesarāgakkhayādiasaṅkhatādivacanavacanīyabhāvena upacaritabhedegahite padadvayena atthi kāci bhedamattāti aparicchedena bahuvacanena uddeso katoti yuttaṃ siyā. Uddesānusārīni pucchānigamanānīti tānipi tathā pavattāni. Niddeso pana yathādhippetasabhāvādiparicchedavibhāvanavaseneva kātabboti asaṅkhatā dhātu icceva kato paramatthato bhedābhāvadīpanatthanti daṭṭhabbaṃ. Kathetukāmatāvasena pucchanto yassa katheti, tena kātabbapucchāya karaṇato taggataṃ ajānanaṃ saṃsayaṃ vā anuvidhāyayeva pucchatīti ‘‘sabhāva…pe… ajānantassa vasena pucchā karīyatī’’ti vuttaṃ. Niddesato pubbetiādinā aṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ pucchānusandhiṃyeva vibhāveti.
1091. 关于“两”和“三”这两个词，因语音的相近而有词类区分，复数形式被解释为“没有区分的复数形式”。“目的是什么”的意思是体言之因义，即以复数表明目的或询问缘由之意。表示目的的词本身即含有询问之意。例如当所约定的数目被切断时，就会产生询问“是哪些三者？”的情况。所言目的，并非针对事物本身含义的分类，而是如实分别事物本质、根基及果报等之区别，故无须刻意设定切割，故此语有“非特定切割”等用法。语义上下文中“缘”的词，体现了与业果报相关且不分别的不同类别事物的整体，即所谓缘生法。这里表达的意思是，通过无区分的复数形式，阐明了对象的意涵，因此表述为“目的即是以复数表达”。以此类推，后续篇章中也顺着词义讲解这种询问与回答的关系。对所要表达内容的诠释，是依据其本性及区分类型而展开的，所以不应将此解读为强加的切割，而是揭示其本质无分别的表现。对于爱欲及生存烦恼等的集合，正因为本质无知分别而产生，故此称为“生存烦恼”。还强调了因果业道上无分别性现象，和对非法行为的恰当使用语言区别。故本段所述“目的之意义即是用复数表达”是合理的。对各项目的与询问的结合，称为“目的的实现”，并在本论书中以“引导询问”的方式详加说明。解说本段所示内容时，应以事物本质和语义层面作区分，展现无分别的核心意义。若因讨论动机而发问“是什么佳见”，则此发问表明缺乏知见的迷惑，故须以“事物本质…缺知者之质询”为记载。此前注疏诸篇亦有说明这类发问之联系。
§1101
1101.Bhinditvāti vibhajitvā. Rūpāva…pe… viññeyyāti kāmāvacarakusalamahākiriyaviññāṇena mahaggatadhammānaṃ sammasanavasena yathāyogaṃ mahaggatappamāṇadhammānaṃ paccavekkhaṇādivasena rūparāgārūparāgasampayuttena akusalamanoviññāṇena mahaggatadhammānaṃ abhinivesanaassādanavasena taṃtaṃpaññattiyañca taṃtaṃvohāravasena pavattena āvajjanena ca yathāvuttaviññāṇānaṃ purecārikena kāmāvacaradhammā na viññeyyā. Itarenāti parittārammaṇena. Kāmāvacarānameva ārammaṇānanti niddhāraṇe sāmivacanaṃ. Rūpārammaṇādīhi viññāṇehi tattha rūpārammaṇena viññāṇenapi saddādīnaṃ aviññeyyatā rūpassa ca viññeyyatā. Evaṃ sesesupi yojanā daṭṭhabbā. Cakkhudvārikena saddādīnaṃ aviññeyyatā rūpassa viññeyyatātiādinā dvārabhedavasena yojetabbaṃ. Itaranti iṭṭhamajjhattaṃ aniṭṭhamaniṭṭhamajjhattañca. Rūpāvacarādayo kāmāvacaravipākādīhīti rūpāvacarārūpāvacaralokuttarapaññattiyo kāmāvacaravipākehi lokuttarā kāmāvacarato ñāṇavippayuttakusalakiriyehi akusalehi ca aviññeyyāti yojetabbaṃ. Nibbānassa avijānanasabhāvo eva attasambhavo.
1101. “分裂”意即“划分、拆解”。对于色等可觉的事物来说，因感知觉知此类事物的善和恶作用及其深重性，诸大烦恼由于对诸根本法的执著产生相应的依附，而如实认识到诸法的分裂性质。诸如眼识门无法分别声等之性，视为分类差异之门户。因此应以门之区分方式来理解，对立往往分别为有益和无益的中间状态。诸色及由色产生的感知及色之外的诸色等，构成超越欲界的范畴，与欲界果报相对应，而认识能力与恶业相互作用，不可分别而视。涅槃则无知分别之性质，乃自现之法。
§1102
1102. Rūpārūpāvacarakammūpapattibhave diṭṭhirahito lobho bhavāsavoti yathāvuttavisayo diṭṭhisahito sabbakāmāvacaradhammavisayo ca lobho kāmāsavo bhavituṃ yuttoti vuttaṃ ‘‘bhavāsavaṃ…pe… siyā’’ti. Kāmāsavabhavāsavavinimuttassa hi lobhassa abhāvaṃ sayameva vakkhatīti. Pāḷiyanti aṭṭhakathākaṇḍapāḷiyaṃ. Tattha yathā ‘‘kāmāsavo aṭṭhasu lobhasahagatacittuppādesu uppajjatī’’ti vuttaṃ, evaṃ ‘‘bhavāsavo aṭṭhasu lobhasahagatacittuppādesu uppajjatī’’ti avatvā ‘‘catūsudiṭṭhigatavippayuttalobhasahagatacittuppādesu uppajjatī’’ti (dha. sa. 1465) vuttattā ‘‘bhavāsavo…pe… yuttesu eva uppajjatī’’ti pāḷiyaṃ vuttoti sāvadhāraṇaṃ vuttaṃ. Tathā ca vakkhati ‘‘bhavāsavo catūsu diṭṭhigatavippayuttesu avijjāsavena saddhiṃ ekadhāva ekato uppajjatī’’ti (dha. sa. aṭṭha. 1473). Sopi rāgoti sassatadiṭṭhisahagato rāgo. Kāmabhavapatthanā viya kāmāsavoti yuttaṃ vattuṃ. Sassatadiṭṭhisahagatarāgakāmabhavapatthanānampi hi bhavāsavoti vattabbapariyāyo atthīti ‘‘sassatadiṭṭhisahagato rāgo bhavarāgavasena patthanā bhavāsavo nāmā’’ti vuttaṃ, na tesaṃ idha adhippetabhavāsavabhāvadassanatthanti aṭṭhakathāyaṃ adhippāyo daṭṭhabbo. Tathā hi ‘‘rūpārūpasaṅkhāte kammato ca upapattito ca duvidhepi bhave āsavo bhavāsavo’’ti vuttanti. Tattha kāmabhavapatthanāya tāva kāmāsavabhāvo hotu, rūpārūpabhavesu sassatābhinivesasahagatarāgassa kathanti? Sopi yathāvuttavisaye kāmanavasena pavattito kāmāsavoyeva nāma. Sabbepi hi tebhūmakā dhammā kamanīyaṭṭhena kāmāti. Na cettha aniṭṭhappasaṅgo diṭṭhivippayuttalobhassa bhavāsavabhāvena visuṃ uddhaṭattā. Avassañcetamevaṃ viññātabbaṃ, itarathā rūpārūpabhavesu ucchedadiṭṭhisahagatassapi lobhassa bhavāsavabhāvo āpajjeyyāti. Kāmāsavādayo eva diṭṭhadhammikasamparāyikāsavabhāvena dvidhā vuttā.
1102. 所以色及非色界行为及其生起，若无执著于见解，则贪欲、存在烦恼（生存烦恼）等则消失。以正理所摄诸事物，贪欲、存在烦恼会依赖其所对应的见解而生起。故有云“存在烦恼…”等。对已远离欲爱及烦恼者，贪欲自然不再生。巴利原文论书对此亦有说明，如“欲烦恼来自具有贪爱心念的八种形态”及“存在烦恼也是如此，由四种相对见解中远离贪爱念的心念所生”等。因此可知存在烦恼是依赖于见解诸事物存在。续而“执着于常见者之爱欲”，如常存见所存的爱欲，将引生存在烦恼，是故存在烦恼为贪爱之俗语。若于色非色界有执着，则实为常存爱欲之助缘。因此本段强调存在烦恼与欲爱烦恼的区别，并指出涅槃无知分别的本性，是涅槃自然而成的根本。
§1103
1103. Idha pāḷiyāpi bhavāsavavinimuttalobhassa kāmāsavabhāvo na na sakkā yojetunti dassetuṃ ‘‘kāmāsavaniddese cā’’tiādi vuttaṃ. ‘‘Dhammacchando saddhā’’ti keci.
1103. 此处也说明了巴利文中对于远离存在烦恼而不生贪欲烦恼者，不能简单组合为“欲烦恼”，以此揭示词义破绽。“对法的渴望即信任”者，亦在举例之列。
§1105
1105.Upādānakkhandhesvevapavattati tabbinimuttassa dhammassa jīvaggahaṇavisayassa paramatthato abhāvā. Rūpe…pe… viññāṇe vā pana na patiṭṭhāti rūpādīnaṃ aviparītasabhāvamatte aṭṭhatvā sayaṃ samāropitassa tesu parikappanāmattasiddhassa kassaci ākārassa abhinivesanato. Tenevāha ‘‘tato aññaṃ katvā’’ti. Tato upādānakkhandhato. Vedanādayopi hi keci diṭṭhigatikā aniccāti passantīti. Tatoti vā sarīrasaṅkhātarūpakkhandhato. ‘‘Aññaṃ jīvaṃ aññaṃ sarīra’’nti hi vuttaṃ. Hotīti bhavati sassataṃ attāti attho. Aññanti brahmaissarādito aññaṃ.
1105. 于取蕴中发生的对生命本质的执著（即称为根本执著），就其根本涵义论并不存在。色等乃至识所续存者，并非恒常不变，而是自我强加于诸法之上，故此称为“然后再作它用”。此所谓根本执著即是取蕴之本身。有些感受等因为见解不同而分别存在无常，视之为恒常之体，则误以为为他我之身。故此语称之“他者为生命，他者为身”。此所说为“我”之恒存意涵，而“他”则谓梵天、帝释等为他者。
Arūpabhavo viya rūparāgappahānena rūpabhavo kāmarāgappahānena pattabbo. Rūpībrahmānañca pañcakāmaguṇiko rāgo pahīyati, na vimānādīsu rāgoti so akāmarāgoti katvā kāmāsavo na hotīti aṭṭhakathāyaṃ paṭikkhittaṃ. Ṭīkākārehi pana kāmāsavabhavāsavavinimuttalobhābhāvadassanena rūpībrahmānaṃ vimānādirāgassapi kāmacchandādibhāvato diṭṭhivippayuttarūpārūpabhavarāgavinimutto sabbo lobho kāmāsavoti dassito. Tattha yuttaṃ vicāretvā gahetabbaṃ. Siyā āsavasampayutto kāmarāgena bhavarāgena vā sahuppattiyaṃ, siyā āsavavippayutto tadaññarāgena sahuppattiyaṃ, ‘‘catūsu diṭṭhigatā’’tiādipāḷiyā abhāvadassanena kāmāsavabhavāsavavinimuttalobhābhāvaṃ dassetvā ‘‘kāmāsavo’’tiādipāḷidassanena diṭṭhirāgassa kāmāsavabhāvaṃ sādheti. Pahātabbadassanatthanti pahātabbatādassanatthaṃ. Pahāneti pahānanimittaṃ.
无色界的生起，应当通过断除色欲而得；有色界的生起，应当通过断除欲欲而得。色界梵天尘中五欲之物，欲爱便断，非天界等诸处所起欲而称为无欲，所谓有欲贪染无。于注疏中对此有所驳斥。以注疏及多种论释，依据断除贪欲及痴惑见之智慧，断色界梵天及天界等处的欲爱之念，见得色界及无色界生死贪染俱断，同时断贪即为断欲示现，因此一切贪即为欲贪。而就此理当当细审。如若仍存烦恼缠著于欲贪与取欲贪生，则说明其与别种贪欲共存；若烦恼断尽，则依别处欲贪共存。因见有四种见解等巴利文词，示现欲恶烦恼断后无贪痴见；以欲贪厌恶现见，称为欲贪者能断色界贪，故此断欲见意为断欲。断者示现断除之义，断除即示示断除之义。断除者，断除之因。
§1121
1121.Jātiyāti khattiyasabhāvādijātisampattiyā. Gottenāti gotamagottādiukkaṭṭhagottena. Kolaputtiyenāti mahākulabhāvena. Vaṇṇapokkharatāyāti vaṇṇasampannasarīratāya. ‘‘Pokkhara’’nti hi sarīraṃ vuccatīti. Mānaṃ jappetīti mānaṃ pavatteti karoti. Pavatto māno pavattamāno. Puggalavisesanti seyyassa seyyotiādibhedaṃ puggalavisesaṃ. Seyyaṃ bhinditvā pavattamāno seyyamāno. Tiṇṇanti seyyassa seyyādīnaṃ tiṇṇaṃ ‘‘seyyohamasmī’’tiādinā aññaṃ puggalaṃ anissāya vuttānaṃ. Seyyādivasena attano mananaṃ paggaho māno, tassa karaṇaṃ seyyohamasmītiādipavattiyevāti vuttaṃ ‘‘seyyoti ādikiccakaraṇa’’nti.
1121.所谓出身，是指由刹帝利等天生豪族的本性及出生而成。所谓族姓，是指以某族系及族人繁衍为系名。所谓子嗣，是指大家族出身的由来。所谓色身豁然，是指整个具六根及色身光彩具足之躯体。“池”即指色身。蔑视者即谓侮慢或轻视。正在展开蔑视者，谓蔑视状态尚未终止。所谓个人特点，是指诸如座榻座位的差别等个人特点。座位被占据且正展开称为“在座”，由“在座者”跨越已离开状态。所谓“我座”等词，是指依赖他物而生。指此作为“座等工作原因”。
§1140
1140. Sabbopi lobho abhijjhāsabhāvoti abhijjhā āsavadvayasabhāvā, kāmarāgo kāmāsavasabhāvo evāti āsavadvayaekāsavabhāvo abhijjhākāmarāgānaṃ viseso vutto. Na abhijjhā ca dhammā ṭhapetvā diṭṭhiṃ avijjañca noāsavasabhāvā. Abhijjhā ca āsavadvayasabhāvā eva, naabhijjhāsabhāvo ca lobho natthīti adhippāyena ‘‘noāsavalobhassa sabbhāvo vicāretabbo’’ti āha. Gaṇanāya hetuyā sattāti vuttanti pañhāvārapāṭhaṃ sandhāya vuttaṃ. Tattha hi ‘‘āsavo dhammo āsavassa dhammassa hetupaccayena paccayo. Āsavo dhammo noāsavassa dhammassa. Āsavo dhammo āsavassa ca noāsavassa ca. Noāsavo dhammo noāsavassa. Noāsavo dhammo āsavassa. Noāsavo dhammo āsavassa ca noāsavassa ca. Āsavo ca noāsavo ca dhammā noāsavassa hetupaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 3.3.16) imesaṃ vārānaṃ vasena ‘‘gaṇanāya sattā’’ti vuttaṃ. Tattha yadi noāsavasabhāvopi lobho siyā, diṭṭhisampayuttacittassa vasena ‘‘āsavo ca noāsavo ca dhammā mohayathāvuttalobhā āsavassa dhammassa diṭṭhiyā hetupaccayena paccayo’’ti sattamo, pāḷiyaṃ āgataṃ sattamaṃ aṭṭhamaṃ katvā ‘‘āsavo ca noāsavo ca dhammā āsavassa ca noāsavassa ca dhammassa hetupaccayena paccayo’’ti navamo pañho vucceyya, na pana vuttoti. Evaṃ diṭṭhisampayuttalobhassa noāsavabhāvābhāvaṃ dassetvā itarassapi taṃ dassetuṃ ‘‘diṭṭhivippayutte cā’’tiādi vuttaṃ.
1140.一切贪即由恚嫉二烦恼本性而生，贪属于众烦恼本性的一类，而欲贪则属于欲烦恼本性。仅有恚嫉二烦恼本性为唯一本性，贪有分别。非恚嫉而成者，理当不执持偏见或无明，不具烦恼本性。贪亦是烦恼本性之一，非贪烦恼本性则不存在贪。由此结论《止诤》说，“贪之无烦恼本性应当讨论”。因缘计算共七，于《问答富集》篇章中论证：贪为烦恼本性，是烦恼之因缘及条件。烦恼本性者，是烦恼本性的烦恼之理由。烦恼本性者，可作烦恼本性和非烦恼本性二分。非烦恼本性者乃非烦恼本性之关联原因。该书三章第三节第十六款，以顺序为“计算共七”载示。若非烦恼本性亦为贪，则依持见相心，“烦恼本性及非烦恼本性皆为贪，其烦恼之因缘即持见”，作第七条，疑问作第八条，第九问问及“烦恼及非烦恼二者，烦恼本性诸因缘条件俱全”，未被肯定。故此示现执持偏见的贪中无烦恼本性之相，同时为他处亦示范“断除见相中”等论说。
§1162
1162. Yathārūpe rūpappabandhe vattamāne puggalo gacchati tiṭṭhati nisīdatīti vuccati, tathā visadarūpassa uppādakaṃ cittaṃ iriyāpathūpatthambhakaṃ. Taṃ pana kusalato kiriyato ca pañcamajjhānacittaṃ abhiññāppattaṃ appattañca bhinditvā sattapaññāsa javanāni voṭṭhabbanañcāti aṭṭhapaññāsavidhaṃ. Sahajātadhammānaṃ akammaññabhāvakarattā thinamiddhasahagatacittaṃ visadāni rūpāni na samuṭṭhapeti na upatthambheti cāti vuttaṃ ‘‘iriyāpathaṃ sandhāretuṃ asakkonta’’nti.
1162.如同形色束缚中的人行走、站立、坐下一般，心亦作为形色产生之根本而起，且起于四念处、八正道等所涵摄受持。“步路”本不可跨越，此处以五禅定修习所证得之心境，得以七十五个瞬间跳跃而越，超过四十五种方式：“对自然本质无妨碍且无行为障碍的昏沉睡眠，以明净之身色，并不覆盖阻碍者”，衡量为“不能摄持步路”。
§1163
1163. Vipakkhepi bhāvato anekantikattā rūpattāsādhakattaṃ. Garubhāvappatti lahutāviraho daṭṭhabbo. Satipi aññesampi akusalādīnaṃ lahutāvirahe thinamiddhānaṃ ekantato lahutāpaṭipakkhattā kāraṇānurūpattā ca phalassa ‘‘thinamiddhasamuṭṭhitarūpehī’’ti vuttaṃ. Na jāgara…pe… santatinti etena nāmakāye supanassa asiddhataṃ dasseti. Middhassa phalattāti ettha middhaṃyeva niddākāraṇanti nāyaṃ niyamo icchito, niddākāraṇameva pana middhanti niyamo icchitoti daṭṭhabbo. Tathā hi khīṇāsavānaṃ niddāya middhato aññaṃ kāraṇaṃ karajakāyassa dubbalabhāvo aṭṭhakathāyaṃ dassitoti.
1163.在转变过程中，依其本性具足多方面特质。如笨重等成就与轻盈分别，可区辨。轻盈与笨重相对，且与不善等品性相对，其差异乃因果相称。对此，注疏指出肥胖、睡眠等状态，非称为长眠及生病等持续状态，乃指出未实现真实睡眠。睡眠即因果所成，非任意之治法，但因不良身业使之不定。故于注疏内，详细阐明已除诸染者因困睡而导致相续衰微之体现。
Chādanaṃ , avattharaṇaṃ vā onāho, so rūpasseva sabhāvoti parassa āsaṅkaṃ manasi katvā āha ‘‘tena saha vuttā onāhapariyonāhā cā’’ti. Asaṅkocavasena visadā pavatti vipphārikabhāvo. Āvaraṇabhāvo viyāti etena āvaraṇasabhāvattepi middhassa tabbidhuro anaññasādhāraṇattā onahanādibhāvoti dasseti. Sāmaññañhi pañcannampi kāmacchandādīnaṃ āvaraṇasabhāvoti āvaraṇabhāvasadisassa onahanādibhāvassa nāmakāye labbhamānassa gahitatāti etthādhippāyo.
遮蔽、遮挡等，即为色之实体，此乃外物入心之拘碍故意象。《注疏》示：“外物之拘碍心，称为遮蔽等”。因遮蔽为色之实质，故昏沉属范围。以遮蔽性质意涵昏沉，及类似覆盖，但不止于此。一般而言，色界之五种欲贪遮蔽，皆以遮蔽性质的昏沉等形相出现，故而此有权威说明。
Pānanti anuyogoti ca taṃkiriyāsādhikā cetanā adhippetāti surāpānassa surā…pe… yogassa ca akusalabhāvena upakkilesadubbalīkaraṇabhāvo yuttoti vutto. ‘‘Surāmerayassa ajjhoharaṇaṃ pānaṃ pamādaṭṭhānānuyogo cā’’ti parassa adhippāyo. Nīvaraṇaṃ hutvā vātiādinā idaṃ dasseti ‘‘nīvaraṇasabhāvānaṃ nīvaraṇasampayuttabhāvadassanaparāya codanāya nīvaraṇanti katthaci adiṭṭhapayogassa asampayuttassa rūpassa yathālābhato gahaṇaṃ ñāyoyeva na hoti, siddhanīvaraṇabhāvasampayuttasabhāvānaṃyeva pana gahaṇanti taṃsabhāvā arūpadhammāyeva dassitā, na rūpanti thinaṃ viya middhampi arūpamevāti viññāyatī’’ti. Yanti yena vacanena. Asambhavavacanatoti asambhavavacanabhāvato.
饮酒一事与随行相应，指的是行为所支配的有意。对于饮酒者，饮酒乃是饮酒所致。此行为因不善品性而起，故液体有碍之质难以强化。此为报道。所谓『饮酒除害，饮酒是由大意所驱使的随行』，这是他人对其控制之决断。去除阻碍，如风等，显现此说，即『阻碍性质者，因阻碍而体显现，因激励阻碍，所以叫阻碍』。若因某种未配合的目标而起之形态，没有缺乏时，知识便不生。成就阻碍性的性相，所显现乃其性质，实属无色法，而非色法，非如浓睡一样死板无色，识者如此理解。句意是：此言所指谓无可能之语，即因无可能而为之语。
Tenāti tena rūpārammaṇassa chandarāgassa pahānavacanena. Rūpappahānato aññoti katvā rūpe chandarāgappahānaṃ ‘‘añño kāro’’ti vuttaṃ. Yaṃ aṭṭhakathāyaṃ ‘‘aññathā’’ti vuttaṃ. Idantiādinā ‘‘taṃ pajahathā’’ti pāḷiyā na nippariyāyappahānaṃ adhippetanti dasseti. Arūpasseva yujjatīti sududdasaṃ dūraṅgamādippavattakaṃ cittaṃ taṃsampayutto arūpadhammoyeva vibandhituṃ samatthoti dasseti. Cetaso pariyuṭṭhānanti kusalacittassa gahaṇaṃ. Nīvaraṇāni hi uppajjamānāni uppajjituṃ appadānena kusalavāraṃ gaṇhantīti vuccanti. Gahaṇañcettha pariyuṭṭhānaṃ ‘‘corā magge pariyuṭṭhiṃsū’’tiādīsu viya.
此言『以此』，指以舍弃色相欲爱的话语。曰：『舍弃对色的欲爱，称为“他者缘故”』。对色的欲爱弃舍称为另一个原因，是故经注中称『他途径之别』。此处等语意谓‘当舍弃之’。以巴利话语表明这是一种不完全、难以遍及舍弃之态。昼夜难断，心不断缚于远离诸色之缘，有碍于其流转。此心障碍之意，义为良善心态受其控制。释义所谓『心脱缚』，即良善心的控制，似同盗道中脱离之意。
§1176
1176.Uddhaccaṃ kukkuccañca saha vuttanti uddesapucchānigamane sandhāya vuttaṃ. Yaṃ pana aṭṭhakathāyaṃ uddhaccassa kukkuccena vinābhāvakāraṇaṃ vatvā ‘‘bhinditvā vutta’’nti vuttaṃ, taṃ ‘‘nīvaraṇā ceva nīvaraṇasampayuttā cā’’ti padassa niddese uddhaccakukkuccānaṃ visuṃ niddiṭṭhataṃ sandhāya vuttaṃ. Kāmacchandassa ukkaṭṭhanīvaraṇatā orambhāgiyabhāvo. So hi rūparāgārūparāgappakārakāmacchandaṃ upādāya tato tibbakiccatāya ‘‘ukkaṭṭhanīvaraṇa’’nti vuccati. Kāmacchandanīvaraṇantveva lobho vutto, na bhinditvā. Kāmacchandanīvaraṇassa ca anavasesato anāgāmimaggena pahāne vuccamāne catutthamaggavajjho lobho anīvaraṇasabhāvo āpajjatīti āha ‘‘yadi…pe… siyā’’ti. Nonīvaraṇo rūparāgārūparāgappakāro lobhadhammo nīvaraṇassa avijjādikassa. Ādi-saddena ‘‘nonīvaraṇo dhammo nīvaraṇassa ca nonīvaraṇassa ca dhammassa. Nīvaraṇo ca nonīvaraṇo ca dhammā nīvaraṇassa dhammassa. Nīvaraṇo ca nonīvaraṇo ca dhammā nonīvaraṇassa dhammassa. Nīvaraṇo ca nonīvaraṇo ca dhammā nīvaraṇassa ca nonīvaraṇassa ca dhammassa hetupaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 3.8.25) ime pañhe saṅgaṇhāti. Cattārīti vuttaṃ nīvaraṇapadamūlakānaṃ tiṇṇaṃ nonīvaraṇamūlakassa ekassa vasena. Nīvaraṇanonīvaraṇatadubhayamūlakānaṃ pana tiṇṇaṃ tiṇṇaṃ vasena navāti vuttaṃ. Tasmāti yathādassitanayāya pāḷiyā abhāvā nonīvaraṇalobhābhāvā.
文言：『并说掉举与追悔』，此为依据问答汇编而说。注疏称：掉举与追悔非因无掉举追悔所成，故言『截断而说』。此于词义指明：掉举与追悔二者俱为阻碍及阻碍相成之烦恼。欲欲的障碍乃其开始部位。因欲之爱染而起对应对立的强烈执着，故名为“欲欲障”。说到欲欲障时指贪，此非截断的情形。欲欲障对应断除无余贪时，曰第四圣道戒，有贪障不起之理故。非障碍者乃对欲贪之断除，而欲贪障是障碍及无明等烦恼之本。以经文言曰：『非障碍为此障碍及非障碍之法。阻碍与非阻碍皆是法，阻碍与非阻碍之法互为因缘』（摘自经文段）。此由此三法基础，故皆归它。由此方可得以巴利文所表现之无欲爱障碍妄说。
§1219
1219.Tenevāti purimadiṭṭhiākāreneva uppajjamānena. Diṭṭhigatikehi vuccamānānaṃ ‘‘niccaṃ subha’’nti evamādivacanānaṃ, diṭṭhirahitehi vuccamānānaṃ gaganakusumādilokavohāravacanānañca vatthūni vācāvatthumattānīti āha ‘‘vācā…pe… vā’’ti.
文言：“以此说”，意指前述关于邪见之因而生。说到断现对者断说“恒常美好”等语，对无现现象者称为“空花浮游”等辞，此乃语言仅为表达之用。
§1221
1221.Cittenaparaloke ṭhitoti yasmiṃ loke nibbattivasena sayaṃ ṭhito, tato aññaṃ lokaṃ paralokoti cittena gahetvā ṭhito.
意为“心处于他界”，即在此世界中自我存在，而其心却携持而立于他界所在。
§1236
1236.Na hi purimehītiādinā paṭhamamaggādīhi samugghāṭitaapāyagamanīyabhāvādikā eva rāgādayo dutiyamaggādīhi pahīyantīti dasseti.
文言：并非第一圣道等起因而压伏贪欲诸烦恼，仅仅指除之一，是故便有第二圣道后除之意。
§1287
1287. Upaṭṭhitepi duggatinimittādike na tathā tibbo lobho uppajjati, yathā sugatinimittādiketi āha ‘‘balavanikantivirahenā’’ti.
即便助长的是由于导致恶趣的原因等，贪欲也不如导致善趣的原因等那样迅速增长，如说“力量强大者断然远离”的缘故所言。
§1301
1301. Ekasmiṃ cittuppāde uppannānaṃ viya ekasmiṃ santāne uppannānampi sahapavattipariyāyo atthīti pahānekaṭṭhena rāgaraṇena vicikicchuddhaccasahagatamohassa saraṇatā vuttā. Uddhaccavicikicchāhi yo moho sahajāto bhave, sopi rāgena saraṇo pahānekaṭṭhabhāvatoti . Lobhadosamohatadekaṭṭhakilesataṃsampayuttakkhandhataṃsamuṭṭhānakammabhedato sabbassapi akusalassa saṅgahaṇavasena pavatto saraṇapadaniddeso araṇavibhaṅgasuttenapi aññadatthu saṃsandatīti dassetuṃ ‘‘araṇavibhaṅgasutte’’tiādimāha. Yaṃ pana aṭṭhakathāyaṃ sampayogappahānekaṭṭhabhāvadīpanena rāgādīnaṃ sabbesaṃ vā akusaladhammānaṃ saraṇabhāvadassanaṃ, taṃ pāḷiyā yathādassitadhammānaṃ aññamaññasaraṇabhāvadassanaparaṃ, tadaññadhammānaṃ saraṇabhāvapaṭisedhanaparanti araṇavibhaṅgasuttavirodhoti daṭṭhabbaṃ. Suttantadesanāya vā pariyāyakathābhāvato nippariyāyato saraṇabhāvo viya araṇabhāvopi akusaladhammānaṃyevāti tathāpavattāya aṭṭhakathāya na koci suttavirodhoti daṭṭhabbaṃ.
如同在一个心识中产生后一样，在一系心中产生的现象也有共同相续等含意；这是关于离弃集缚、愚痴以及疑惑三者伴随心理规律的归依说。凡是由掉举与疑惑而生的愚痴，亦由贪欲为依怙，其故皆缘于对离弃集缚的取相而成。就因着由贪、瞋、痴混合的杂染束缚在五蕴上所起之行为种类来说，一切不善法集合体由此生起，故能被称为投生依止（归依法门）。此归依法门云起在《离束分经》中，于他处亦有此义，因此称之为《离束分经》义。然此注疏以说破依止连结之所属，表明离欲等不善法的依止见，是对各般法的归依相呈现。至于他经所示诸种归依，皆为相似且只是一种归依观的分别，故有异说即为反对《离束分经》。但因注疏与原经诸法教说相符，且无他经反证，故不可谓注疏与原经有所抵触。
Suttantikadukanikkhepakathāvaṇṇanā
经文结尾极苦不舒缓之讲解述说
§1313
1313.Ahaṃ-saddena hetubhūtena yo atthoti ettha ahaṃ-saddo atthoti adhippeto. Atthāvabodhanattho hi saddappayogo. Atthaparādhīno kevalo atthapadatthako, so padatthavipariyesakārinā pana iti-saddena parato payuttena saddapadatthako jāyati yathā gāvīti ayamāhāti go-saddaṃ āhāti viññāyati. Tena viññattivikārasahito saddo paññattīti dasseti. Tathā hi ‘‘buddhassa bhagavato vohāro lokiyasote paṭihaññatī’’tiādinā (kathā. 347) paññattiyā vacanabhāvaṃ sādhayati. Aññathātiādinā paññattiyā asaddasabhāvatte dosamāha. Adhivacanāditā siyā, tathā ca adhivacanādīnaṃ adhivacanapathādito viseso na siyāti dukoyeva na sambhaveyyāti adhippāyo. Aṭṭhakathāyaṃ pana sakasantatipariyāpanne rūpādayo dhamme samūhato santānato ca ekattavasena gahetvā ahanti vohariyamānā upādāpaññatti saṅkhāyati voharīyatīti saṅkhāti adhippetā. Tathā sesesu yathāsambhavaṃ daṭṭhabbaṃ. Tenevāha ‘‘dattoti ettāvatā sattapaññattiṃ dassetvā aññampi upādāpaññattiṃ dassetu’’ntiādi. Padatthassāti ahaṃ-saddādipadābhidheyyassa, paramatthassa vā. Adhivacanaṃ saddoti adhippāyena ‘‘vadantenā’’tiādi vuttaṃ. So hi attanā ñāpetabbamatthaṃ sayaṃ ñāto eva ñāpetīti aggahitasambandhassa na saddo atthappakāsanasamatthoti vuttaṃ ‘‘pubbe gahitasaññenā’’ti. Visesena ñāyatīti samaññāti saṃ-saddassa visesatthataṃ āha.
文字言辞中谓“我”字有实义者，此处“我”字谓有意义义理。且文字言辞用以启示意义。唯有执意在文字上者，只知其字义，却因反转增异字义而显字义文字的对立。譬如谛听“牛”语，即“牛”声响觉知。此乃由变化具文字规约之义。譬如“佛世尊的教谕被世间所传扬”，以此类推推理说成性情规约言辞尔。若谓相反者，则谓字义不实，此论属谬。亦可称之为专指言辞，然此非意味着否定文字及文理上的区别，其旨非使被质疑而恶阻之。注疏因循按常相续的五蕴诸法整体与连续一体，名为“承受性言辞”，故此法语不断起承转合之义，称之曰“承受之意”。余者亦据理而示。如“此处已示七十多种言辞，尚请见他承受名辞”，此乃例证。所谓字义指“我”字起首的语音音节，或真实意旨。以“文字言辞”为语音调配之言，使听者明晓其意也。依于“过去已认知”的缘起义理表显，才是文字言辞区别于意旨标示能力的特征，为字义带有特殊意义。
Karīyatīti idaṃ imassatthassa adhivacananti evaṃ nikkhipīyati. Nāmabhūtaṃ vacanameva taṃ taṃ atthaṃ niddhāretvā sahetukaṃ katvā vadati byañjayati cāti āha ‘‘nāmamicceva vuttaṃ hotī’’ti. Tenevāha ‘‘na hi pathavī’’tiādi. Pathavīsaṅkhātanti pathavī-saddābhidheyyaṃ.
“应为……”谓此即为本义之言称，故如此书写。名谓之词，即依名所表显之义，以因缘相承来叙述，进而示现含义与用法。故曰“名如虚空之喻”意为名词因缘无有固定实体，乃生成依止之间关系而为言别，借此陈说并资以标识，引申说明，如是言“并非实地”等，谓此为“土地”之相称。
Ācariyāti aṭṭhakathāya saṃvaṇṇanakā ācariyā, na aṭṭhakathācariyāti adhippāyena vadati. Mātikāyanti mātikāvaṇṇanāyaṃ. Tenāti mātikāvaṇṇanāvacanena. Imissā pāḷiyā aṭṭhakathāya ca atthadassanassa etassa yathāvuttassa ācariyavādassa virodho siyā, tameva virodhaṃ ‘‘na hī’’tiādinā vivarati. Tattha adhivacanapathādibhāvena vuttānaṃ dhammānaṃ pakāsakassa sabhāvassa viññattivikārasahitasaddasseva vacanamattaṃ adhikāraṃ katvā pavattiādi yujjati, na asabhāvassāti adhippāyena ‘‘uppādavayakiccarahitassā’’tiādi vuttaṃ. Tattha aniddhāritasabhāvassāti paramatthato anupaladdhasabhāvassa.
“老师”指此处注疏作为注释书籍的撰写者，非指注疏之字面“老师”义。所谓“目录”即指章节总括说明，名称即是“目录”一词。由此得名目录总说文。此巴利文注疏中就此合理或适当发生师者之说法若有异议，则本注疏予以“非然”驳斥。此处着重于从文字语法及说法系统，揭示所示法义之本质，属于约定俗成之辞文本质，而非记载不实。所谓未指物之貌，即指从根本而言未被发现实存的不实存在。
Duvidhāti paññāpanapaññāpitabbabhedato duvidhā. Yathāvuttappakārāti uppādavayakiccarahitātiādippakārā. Aṭṭhakathāyaṃ puggalapaññattivaṇṇanāyaṃ. Nanu ca tattha upanidhāpaññattiādayo aparāpi paññattiyo vuttā, atha kasmā ‘‘cha paññattiyova vuttā’’ti vuttaṃ? Saccaṃ vuttā, tā pana vijjamānapaññattiādīsu chasu eva antogadhāti ‘‘aṭṭhakathāyaṃ vijjamānapaññattiādayo cha paññattiyova vuttā’’ti vuttaṃ.
『二重说』者，由于要分别说明说明体之种类，故分二种。彼如前所说种类，乃由生灭等诸因缘所无之种类等，称为本始种类。乃于论中个人种类释义中说。然彼处还有附属种类等他别种类，何故说‘唯说六种种类’乎？实说然，然于染污种类等共六种以内，以‘论中现有染污种类等唯说六种’为说。
Tattha rūpādi viya avijjamānattā paññāpitabbattā ca avijjamānapaññatti, avijjamānassa ca sattarathādiatthassa paññāpanato avijjamānapaññattīti evaṃ avijjamānapaññattivacanena yathāvuttā duvidhāpi paññatti saṅgahitāti āha ‘‘avijjamāna…pe… vuttā’’ti. Itarehīti vijjamānapaññattiādīhi avasesehi pañcahi, rūpavedanādīnaṃ sattarathādīnañca atthānaṃ pakārehi ñāpanato taṃtaṃvācako saddoyeva visayabhedato vijjamānapaññattiādibhedā paññatti saṅkhādīhi dasahi padehi vuttāti ayaṃ purimo attho, so ca yathārutavaseneva pāḷiyā viññāyamānattā ‘‘pāḷianugato ujuko’’ti ca vutto. Yadi cātiādīsu sattādikā yathāvuttappakārā upādāpaññatti yadi avijjamānapaññatti, sā atthīti na vattabbā. Avijjamānā ca sā paññāpitabbato paññatti cāti tesaṃ ācariyānaṃ laddhīti adhippāyo. Idāni tassā laddhiyā vasena paññattipathāti vuttadhammānampi vijjamānapaññattibhāvāpatticodanena tattha dosaṃ dasseti ‘‘yathā cā’’tiādinā. Tatoti yasmā avijjamānattā paññāpitabbattā ca sattarathādīnaṃ avijjamānapaññattibhāvo viya vijjamānattā paññāpitabbattā ca sabbesaṃ sabhāvadhammānaṃ vijjamānapaññattibhāvo āpajjati, tasmāti attho.
其处如色等，于无染污性应当说明者是无染污种类，对无染污依七支等义之说明者称为无染污种类者，如是依无染污种类之语，亦应有二种种类分类，故云“无染污……等已说”。别者即现有染污种类等（终止于五，色、受、想等与七支等相关义的阐发），依义理说明彼各个词之项义，同时因词义差异，现有染污种类等种类之区别依称谓得呈十种，乃前义也，且依巴利语原说谓“巴利语中直言者”。若如‘等如……’起，则七支等作为前所述之依，若无染污，不能说是其意。故无染污亦为应当说明的种类，由诸师所获法理证实。如今依彼法理所获，论中种类道理所说现有染污种类等之六种确为种类。此即因内在现有性、与现有染污种类等对应，故言其是六种种类。
‘‘Athā’’tiādinā paññattipathaniddesato visiṭṭhassa paññattidhammaniddesassa sayameva kāraṇamāsaṅkati. ‘‘Nāpī’’tiādinā tassa kāraṇassa asiddhataṃ dasseti. ‘‘Purisoti saṅkhā’’tiādīsu saṅkhādayopi nāmādīhi atthato avisiṭṭhā vuttāti āha ‘‘saṅkhādisaddānaṃ samānatthattā’’ti. Vacanaggahaṇaṃ vacanuccāraṇaṃ. Aññassāti nāmapaññattiṃ sandhāyāha. Tesanti saṅketaggahaṇavacanaggahaṇānaṃ. Asamatthatā na sambhavatīti yojanā. Tameva asambhavaṃ ‘‘yadi hī’’tiādinā vivarati. Paññattiyāti nāmapaññattiyā. Paññattipaññāpaneti yāya nāmapaññattiyā upādāyapaññatti rūpādayo ca paññāpīyanti, yā ca sotadvāraviññāṇasantānānantaramuppannena gahitapubbasaṅketena manodvāraviññāṇasantānena gayhati, sā ayaṃ nāmāti tassā paññāpane asaṅkarato ṭhapane. Atha vā sotadvāraviññāṇasantānānantaramuppannena manodvāraviññāṇasantānena paññattiyā gāhāpane paricchindane. Tassā aññā paññatti vattabbā siyāti tassā nāmapaññattiyā ñāpane saṅketaggahaṇavacanaggahaṇānaṃ sahakārīkāraṇabhūtā aññā nāmapaññatti atthīti vattabbā anuññātabbā siyā. Tato atthavijānanameva na siyāti kevalāni saṅketaggahaṇavacanaggahaṇāni atthapaññāpane viya paññattiñāpanepi asamatthāni, paññatti ca ñātāyeva tesaṃ sahakārīkāraṇaṃ taṃjānanatthaṃ paññattianantaraparikappane ca anavatthānāpattīti atthādhigamassa sambhavo eva na bhaveyya.
『然后』等两句，指示种类行路，特指种类法中本身作为缘起因。『非也』等句，示此因缘尚无成立。『云人名』等语中，人名及诸称谓虽有名之差别，然其义理上不殊，故曰‘诸名称词义相同’。此包括称谓采纳、言辞发音。『他者』指别之名相种类。三者为表记采纳、语符号采纳、不一致性等。此谓无一致性之戒。对此不成立则说明。以“假言若然”句阐析。所谓种类者，谓名称种类。所谓说明种类者，谓以名称种类作依凭而分别说明色等。又谓依耳根识生后续识所现先示意，取名为名，是此说明者的非杂合决定固定置放。此外，谓依耳根识生之意识状态对种类之取名过程与资具解释。以此说明种类指称时，必须说还有别种类，彼以名称种类及表记采纳、语符号采纳为共同缘故而成立此别种类义理，彼别种类须为依存而共存。否则仅知义理而无依存不能成立，仅用种类词说明亦不能完全，使种类相互关系取名及相互说明不违。此为道理获得的成理，无须复起理难。
Saṅketo rūpādīsu na kiñci hoti, bhūtādinimittaṃ bhāvanāvisesañca upādāya vohariyamānā kasiṇādipaññatti viya taṃ taṃ saṅketitabbaṃ saṅketakaraṇañca upādāya vohāramatto, tassa ca paññāpikā nāmapaññattīti yathāvuttadosāpattiṃ dassento ‘‘nāpi saṅketaggahaṇa’’nti avoca. Nanu ca atthavijānanāsambhavacodaneneva saṅketaggahaṇābhavopi dassitoti? Saccametaṃ, saṅkete pana ācariyānaṃ matibhedo vijjati. Tattha ekapakkhiko ayaṃ dosoti dassanatthaṃ tassa visuṃ vacanaṃ vuccamānā rūpādayo dhammāvacanatthā paññāpitabbā ca, tadabhidhāyako saddo paññattīti. Ettāvatā sabbavohāro sijjhatīti adhippāyena ‘‘vacana…pe… janaṃ natthī’’ti āha. Paññattiyā vacanabhāvo siddho paṭihananasotabbatādīpakattā tesaṃ pāṭhānanti adhippāyo. Ādi-saddena ‘‘atthi keci buddhassa bhagavato vohāraṃ suṇanti, niruttipaṭisambhidā paccuppannārammaṇā’’ti evamādiṃ saṅgaṇhāti. Tasmāti yasmā ‘‘paññattidhammā’’ti padassa yathāvuttapaññattiyo atthoti etasmiṃ pakkhe mātikāvaṇṇanāya virodho, aṭṭhakathāyaṃ avuttatā, imissā pāḷiyā ananugamo, sabbe dhammā paññattīti niddisitabbatā, paññattipathapadassa navattabbatā, anavatthānāpattito atthavijānanāsambhavoti aneke dosā, viññattivikārasahitassa pana saddassa paññattibhāve yathāvuttadosābhāvo anekesaṃ pāṭhappadesānañca anulomanaṃ, tasmā. Tattha yuttaṃ gahetabbanti adhippāyenāha ‘‘pāḷi…pe… tabbo’’ti.
表记对色等无实际现象，乃由因缘所生心中现象之业及种种他因缘依等形成，如遍种器具种类等依缘现象。说彼解释功用名为名称种类。其时亦指出说明误取为无表记采纳，人非无表记采纳也。若因无法获得理故无表记采纳，则当说否也。实此真实，唯师承意见有所不同。此一边见，谓色等教义语义无实，故形色诸法宜说明。为此反对语义说明而阐注。故说言辞为种类。言辞之用稀少不断为世间所行，故谓“语言无实体及所属属性”。基于“言辞″”人民无”句。种类言辞功用得承认为存在而约定。对此说种类职业反对，谓种类对六名义等仅是表记功用，无实体。依注言“色受想诸法应说明实义”，并剔除六法说明并无实际存在者，故除外说。不过有种类差异之异见及多种文义相合安置解释，故此可取。故此种类之理应依师承正理采纳，读诵当如所言。
Yadisattātiādinā saddassa paññattibhāve aṭṭhakathāya virodhamāha. Evaṃ paññattibhāve yadi saddassa paññattibhāvo, tassa paramatthato vijjamānattā rūpādiatthassa ca paññāpanato vijjamānapaññattibhāvo eva siyā, na avijjamānapaññattibhāvo. Na hi te sattādayo paññattīti. Evañca avijjamānapaññattiyā abhāvo eva siyā. Vuttā ca aṭṭhakathāyaṃ (pa. pa. aṭṭha. 1 mātikāvaṇṇanā) ‘‘avijjamānapaññattī’’ti. Itaro visayassa avijjamānattā tassa avijjamānapaññattibhāvoti yathāvuttavirodhābhāvaṃ dassento ‘‘avijjamānāna’’ntiādimāha. Idāni sattādivisayassa kenacipi pariyāyena atthitāya abhāvadassanena tabbisayāya paññattiyā avijjamānapaññattibhāvaṃyeva vavatthapeti ‘‘ayañca vādo’’ti. Vijjamānā eva sattādayo rūpādisabhāvābhāvavasena ‘‘avijjamānā’’ti vuccanti, na sabbathā abhāvato. Tathā hi tathā tathā paññāpiyamānabhāvena viññāyantīti yathāvuttarūpo vādo ‘‘rūpaṃ atthīti? Hevatthi heva natthīti. Sevatthi seva natthīti. Na hevaṃ vattabbe. Sevatthi seva natthīti. Āmantā. Atthaṭṭho natthaṭṭho’’ti (kathā. 306) evaṃ pavattāya hevatthikathāya. Tattha hi rūpādayo dhammā rūpādisabhāvena atthi, vedanādisabhāvena natthi, tasmā sabbamevidaṃ evaṃ atthi evaṃ natthīti evaṃladdhike sandhāya ‘‘rūpaṃ atthī’’ti pucchā sakavādissa. ‘‘Hevatthi heva natthī’’ti vissajjanaṃ paravādissa. Atha naṃ sakavādī yadi rūpameva evaṃ atthi evaṃ natthīti laddhi, evaṃ sante so eva atthi so eva natthi nāmāti pucchanto ‘‘sevatthī’’ti āha. Itaro teneva sabhāvena atthitaṃ, teneva natthitaṃ sandhāya paṭikkhipati. Dutiyaṃ puṭṭho sakabhāvena atthitaṃ, parabhāvena natthitaṃ sandhāya paṭijānāti. Tato sakavādī ‘‘atthaṭṭho natthaṭṭho’’tiādinā atthitā vā natthitā vā aññamaññaviruddhā ekasmiṃ dhamme vinā kālabhedena asambhavattāti kiṃ ekattaṃ āpajjatīti dassento paravādiṃ niggaṇhātīti. Paṭisiddhoti ca ‘‘rūpaṃ ‘rūpa’nti hevatthi, rūpaṃ ‘vedanā’ti heva natthī’’tiādinā (kathā. 306) vuttāya rūpavedanāsaññāsaṅkhāraviññāṇānaṃ sakabhāvena atthitāya parabhāvena natthitāya ca paṭisedhanena sattādīnampi tathābhāvo paṭisedhito hotīti katvā vuttaṃ.
对言辞种类之事实说论中有所反对。如若言辞种类存在，则本质现有之生命等相关义理之说明为言辞种类，而非无染污种类。彼众生等非种类。由此可知无染污种类缺失。经论说“无染污种类”，穷知此义。别者对事物无染污状态依如实反对，揭示“染污种类”的相对性。依染污与无染污诸义分别说。诸有种类指现有色等义理，非一味不存在状态。依法义而已。是故色受想等诸法有色等自性存在，若依无色受想之性，无色则无受想，不得以此断色受想等；故讲“色有”乍肯亲询问对话。其问曰“若有则有，若无则无”，释者引存有所无难全称，不可轻率定断色受想等有无难言，故另辩对。其次又问“既有则有、既无则无”，反对而问“如何合一”，此说双方反对而释谓困难互斥，不能异。如此论证色受想等之有无问题。以成立亦不成论己语验正，断色受想乃非本理。
Rūpādayona hontīti rūpādisabhāvā na honti. Tathā tathāti samūhasantānādivasena. Vicittasaññā parikappavasena uppajjati. Yadi sattarathādisaññāvalambito vacanattho vijjamāno na hoti, nanu sattarathādiabhilāpā anariyavohārā jāyantīti āha ‘‘na ca te abhilāpā’’tiādi. Attano vasena kiñci ahontaṃ paññāpakassa vacanasseva vasena paññāpitabbattā paññattivohāraṃ labhati. Imināva adhippāyenātiādi ‘‘sayaṃ avijjamāno’’tiādinā vuttamevatthaṃ sandhāyāha. Tanti sattādiggahaṇaṃ. ‘‘Brahmavihāracatukkaṃ sattapaññattiṃ ārabbha pavattattā navattabbārammaṇaṃ nāma hotī’’tiādinā aṭṭhakathāyaṃ (dha. sa. aṭṭha. 1421) tattha tattha na vattabbanti vuttaṃ. Yadi parittādibhāvena na vattabbaṃ, kathaṃ avijjamānassa sattādikassa paccayabhāvoti āha ‘‘khandhasamūhasantāna’’ntiādi. Tanti khandhasamūhasantānaṃ. Tadupādānabhūtanti puggaloti gahaṇapaññattīnaṃ kāraṇabhūtaṃ. Yadi puggalasaññāya sevamānassa kusalādiuppatti hoti, kathaṃ puggaladassanaṃ micchādassananti paṭisiddhanti āha ‘‘yasmā panā’’tiādi. Pathavīdhātu upalabbhatīti puggalābhāve vipakkhavasena nidassanamāha. Idañhettha anumānaṃ. Na rūpādayo vivecetvā puggalo upalabbhati tesaṃ aggahaṇe tathārūpāya buddhiyā abhāvato sevanādayo viyāti. Puggalo upalabbhati sacchikaṭṭhaparamatthena yo chaviññāṇaviññeyyoti saṃsarati muccati cāti evaṃ diṭṭhiyā parikappitapuggalova paṭisedhito, na vohārapuggaloti dassento ‘‘paṭise…pe… diṭṭhī’’ti āha.
色等于诸自性中不实体存在，如集合体、连续体等。因专于分别见色受想，故依七支等名义描述，而所指意在特定境界的不同说义中显现。若以七支等名称所指义不成立，则八支等名称所指义亦不成立，故曰“非其意”。复以本人己身无染污而成立种类用途而获许可。以此说释“自己本人无染污”之意。总结如论中说“梵天四禅七种种类始于此为起点”等，故不可谬误以破坏无染污种类成立。若以排除等拒绝此理，何以说明色等存在之所依因果？故说“聚合体”等法成因。若谓善法生于修习对治，何以错见行有？故言“地界得知者所知既无”，于无此人示现。至此以理推定，非由色等分别见，非所知人，即无识智慧之依故不能显现。殊为立场见解所破，不为言行中人说见，只为设论而非真实论所显现。
Gāthāya pañcasu khandhesu rūpaṃ vedanā saññā cetanā viññāṇanti etesu kaṃ nāma dhammaṃ sattoti jānāsi nu, etesu ekampi sattoti gaṇhituṃ nārahatīti dasseti. Atha etehi añño eko satto atthīti paccesi. Evampi māra diṭṭhigataṃ nu te. Nu-saddo diṭṭhigatameveti avadhāraṇattho. Kasmā? Yasmā suddhasaṅkhārapuñjoyaṃ. Tamevatthaṃ vivarati ‘‘nayidha sattūpalabbhatī’’ti. Yasmā paccakkhato vā anumānato vā anupaladdhito natthi ettha koci satto nāmāti adhippāyo. Yadi satto natthi, kathaṃ satto saṃsāramāpādītiādi nīyatīti. Kimettha netabbaṃ, sattoti vohārasatto adhippeto, yasmā satta-saddo vohāre pavattatīti. Dutiyagāthāya sambandhaṃ dassento ‘‘satto panā’’tiādimāha. Aṅgasambhārāti aṅgasambhārato akkhacakkaīsādiaṅgasambhāramupādāyāti attho. Sattoti vohāro.
关于五蕴中的五种法，色、受、想、心行、识，这些当中有何谓为“有”（satta）的法，你可曾了知？若一一皆悉为“有”，则表明阿拉汉得不住执取其中任何一法。然后他又说其中某一法是“有”，即有所依的存在。如此这般，称之为魔见，即从魔的见解而来。所谓“声音”乃属于此见解之意。其因何故？因为此处指纯净色法的结所和聚。对此，注释说“‘非此处得有有’”。因为无论是直接观察或推断，都不得观见此处存在“有”，此为根本教理。若无有，则如何设定“有”导致轮回等事实？故此不可思议，行为用语中称为“有”之用，谓“有”的声响常在行使中发生。第二偈中表明关联：“有”乃“存在”等义。所谓“集合器”，即由聚合构成的形体、器物等集合。故“有”为用语。
Avijjamānassāti accantaṃ avijjamānassa sasavisāṇādikassa. Yadi accantaṃ avijjamānaṃ, kathaṃ taṃ gayhatīti āha ‘‘parikappita’’nti. Lokasaññātaṃ ghaṭādi. Ettha pana yathā attānaṃ ārabbha uppajjamānakadhammānaṃ taṃsantatipatitānañca kilesupatāpābhāvena assatthabhāvapaccayatāya uppādādirahitampi nibbānaṃ ‘‘assāsanakarasa’’nti vuccati, evaṃ attānaṃ ārabbha pavattanakadhammavasena uppādādirahitāpi paññatti pavattāti vuttā. Hetuattho vā antonītoti pavattitā vohāritāti attho daṭṭhabbo. Tathā nāmapaññatti paññapetabbamatthaṃ gahitāyeva paññāpeti, viññatti viya adhippāyaṃ viññāpetīti sā gahetabbābhāvato vuccamānatthadvārena vuccamānāti vuttā. Paññāpitabbapaññattiyā pana vuccamānabhāve vattabbameva natthi. Tathā pakārato ñāpanabhāvena ñāpetabbañāpananti katvā gahetabbattāyeva ca tassā aniddhāritasabhāvatā paṭikkhittā daṭṭhabbā. Na hi sabhāvadhammānaṃ kakkhaḷaphusanādi sarūpato saddena vacanīyabhāvaṃ bhajati, apica kho nesaṃ kāladesādibhedabhinnānaṃ vinivattaaññajātiyako sajātiyasādhāraṇo pubbasaṅketānurūpaṃ ajjhāropasiddho sāmaññākāro vacanīyo. Tatthāpi na vinā kenaci pavattinimittena saddo pavattatīti tassa pavattinimittabhūto lokasaṅketasiddho taṃtaṃvacanatthaniyato sāmaññākāraviseso nāma paññattīti pubbācariyā. So hi tasmiṃ tasmiṃ atthe saddaṃ nāmeti, tassa tassa vā atthassa nāmasaññaṃ karotīti nāmaṃ, pakārehi ñāpanato paññatti cāti.
“无明存在”者，指绝对无明，包括轻细愚痴等。若绝对无明存在，何以称之为虚妄呢？如“限制”一词。世间表象如器皿等。此处乃依自身发起之现象所缘及其断灭，连带烦恼之微妙刑罚，因果练达下，脱离无漏而无生起等止灭相，称为涅槃“法义”。因此自身所见现起之法，即便无生起亦称为表象在现。因果意义为缘故，谓之“发生”和“被出现”等含义，说明此系用语。而且名称与表象因缘以共同意涵指示故，称作“被说明”。由于词义无法被强制具现，遂称为“称谓”。然而，称谓仅为标示，其本身不具自性。正如“宣说”，“被说明”的字义乃为说明标示。因其未被明确规定且可反复拆分，自性不固定。非一切法对应的坚固本体，且一切发起均根据示现、不具固性之共同名称出现。尽管有此，若无任何因由表象发生，则名称不成立，虽有名称，但无实际发生，由此可见名称为约定俗成。此乃古代通用现象名称。名称依义而兴，又指导意义，因此称作约定名称。
Kassa pana so ākāravisesoti? Paññāpetabbatthassāti veditabbaṃ. Anekākārā hi atthāti. Evañca katvā tassā paññattiyā gahetabbatāvacanañca samatthitaṃ bhavati, avassañca etamevaṃ sampaṭicchitabbaṃ. Aññathā vacanavacanīyabhedānaṃ saṅkaro siyā, sabbopi attho sabbassa saddassa vacanīyo, sabbo ca saddo sabbassa atthassa vācakoti na cettha saṅketaggahaṇeneva tesaṃ pavattāti sakkā vattuṃ vavatthitesu eva tesu saṅketaggahaṇassa pavattito.
那么，“特定名称”是指什么？应知为“被说明的内容”。内容众多且各有形态。如此一来，因名称而被说明之内容相对均衡，且用词亦得其所用，同时需要应审视其合理性。否则，将造成用词混杂，且一切义理皆以用词为表征，所有用语皆为一切内容之代表，内容与名称相互指示，除非实际指涉，不适宜在此指约定名称，否则仅在引导上下文中才可用以说明发起事理。
Apare pana ‘‘yathā dhūmato aggianumāne na kevalena dhūmeneva aggi viññāyati, dhūmassa pana agginā avinābhāvasaṅkhāto sambandho viññāyamāno dhūmena aggi viññāyati, evaṃ saddena atthavijānane na kevalena saddena tadattho viññāyati. Taṃtaṃsaddassa pana tena tena atthena avinābhāvasaṅkhāto sambandho viññāyamāno tena tena saddena atthaṃ ñāpetīti veditabbaṃ. Aññathā aggahitasambandhenapi saddasavanamattena tadattho viññāyeyyāti. Yo yamettha yathāvuttarūpo sambandho, so tassa tassa atthassa saññāpanabhāvena nāmanti paramatthato abhāvā lokasaṅketavasena lokasaṅketoti vā siddho ñātoti lokasaṅketasiddhoti, saddena pakāsiyamānānaṃ atthappakārānaṃ adhigamahetutāya pakārato ñāpanato paññattīti ca vutto’’ti vaṇṇayanti.
例如烟火之例，不仅凭烟识别火焰，亦因烟与火彼此不离存在而识知火焰。同理，理解含义不单凭单一词，而是因词与义间不离关系，通过多种词语的协助识别其义。由此可知，词与义俱存在不离关系，借助词汇发出含义，方能说明含义。若凭词语与连结关系，单凭听见声音而非内容，是难以识别含义的。实则，最精确的含义称谓乃是，离言词的本质不存在，而本质以名称作为具有世俗性意义且获得社会认同的共通名称。辞语所呈现之意义，以及能够获得含义传达的因由，均说明名称及约定之道理。
Saṅkhatāsaṅkhatavinimuttassapi ñeyyavisesassa abhāve ghaṭādisaddābhidheyyā viya pathavīphassādisaddavacanīyopi na labbhatiyevāti sabbavohāralopo siyā. Yasmā ca rūpārūpadhammā pabandhasaṅkhātataṃtaṃvisesākāravaseneva pavattanti, na kevalā, tasmā tesaṃ te saṇṭhānasamūhaavatthāvisesākārā yadipi paramatthato kiñci na honti, paramatthato pana vijjamānānaṃ rūpādīnaṃ upādānānaṃ vasena vijjamānabhāvaṃ labhitvā taṃtaṃgahaṇānurūpaṃ taṃtaṃabhilāpādhikaraṇaṃ bhavati. Upādāyapaññatti hi upādānato yathā aññā anaññāti ca na vattabbā, evaṃ sabbathā atthi natthīti ca na vattabbā. Tayopi hi ete santāyevāti evaṃ tāva mātikāvaṇṇanāya na koci virodho. Saṅkhāyati saṃkathīyatīti saṅkhāti ayamattho kathetabbabhāvena vacanattheyeva niruḷho, na vacanasminti vacanapakkhassa ujukatā sambhavati. Vacanapakkhoyeva pāḷianugato, na paramparāgato yathāvutto atthoti kuto panetaṃ labbhā. Na hi anīto attho pāḷiananugato, nāpi sabbā pāḷinītatthā evāti yathāvuttā duvidhā paññattiyo aṭṭhakathāyaṃ chahi paññattīhi yathāsambhavaṃ vuttāyevāti siddhametaṃ atthīti na vattabbāti.
即使是暂时组合与非组合的事物特性缺乏时，亦如器物声响与地面触撞声等声纹名称，难以获得相关语义。因色及非色法，以一种综合组合的特殊形态产生运作，而非单独存在，因此诸法的性质与形态在究竟真理层面均不存，真理层面所指往往是现观察及依附存在的有情法之体，其为认识和寄托某种统一结构之依据。执取仍存分歧，但总而言之，有情法体依赖众因缘构成，故无法简明归一辨析。概念如“执取”是相对的认知，并非绝对真假。因而综合为述说与汇聚的义理，而非拘泥文字之表相。文字解释仅为帮助理解之方便，不作为绝对定义。由于习惯和语境惯用，甚至同一义词会产生两种约定，皆适于注释中妥善归类。故不限于某一涵义，也非偏离原意，体现解说思路灵活多样。
Yadi paramatthato atthitāpaṭisedho, iṭṭhametaṃ. Atha vohārato, sattarathaghaṭādīhi sattarathādivacanappayogoyeva na sambhaveyyāti. Na hi vacanīyarahito vacanappayogo atthīti. Paramatthadhammānaṃ asabhāvadhammabhūtāya paññattiyā vibhāgadassanatthā adhivacanādidukattayadesanāti na paramatthadhammānaṃ rūpādīnaṃ paññattibhāvāpattīti. Na ca paññattipathapaññattidhammaniddesānaṃ avisesavacanaṃ yuttaṃ, saddasseva pana paññattibhāve siyā kāci tesaṃ visesamattā. Paññāpitabbassa aparamatthasabhāvasseva paññattibhāvo adhippetoti na sabbo paññattipatho paññattisaddena vutto, paññatti ca paññāpetabbabhāvena vuttāti paññattipathapadaṃ vattabbameva. Evañcetaṃ icchitabbaṃ. Itarathā saddassa ca paññāpitabbatāya paññattipathabhāvoti paññattipadaṃ na vattabbaṃ siyāti ca sakkā vattuṃ, nikkhepakaṇḍe vibhattāyeva paññatti ‘‘puriso māgaṇḍiyo’’ti etthāpi dassitāti na na sakkā vattuṃ. Tathāpi hi yathāvuttaupādāyapaññattināmapaññattīnaṃ sabhāvasambhavatoti saṅkhādisaddānaṃ samānatthatāpi tesaṃ matimattameva, viññatti viya adhippāyaṃ viññāpentā sayaṃ ñātāyeva nāmapaññatti paññāpetabbamatthaṃ paññāpeti gahitasarūpatāya padīpo viya rūpagatavidhaṃsaneti na paññattiantaraparikappanena payojanaṃ atthi paññāpetabbatthapaññāpane, nāmapaññattipaññāpane pana upādānabhedabhinnā upādāyapaññatti viya taṃtaṃvacanavacanatthabhedabhinnā nāmapaññattīti aññā paññatti icchitā eva. Na ca anavatthānadoso taṃtaṃvacanassa tadatthavibhāvane sahakārīkāraṇabhāvena paṭiniyatasarūpattā. Etena saṅketaggahaṇābhāvopi paṭisiddho daṭṭhabbo, tathā nāmapaññattiyā payojanābhāvo. Dassitappayojanā hi sā pubbeti.
若从究竟义观作对立反驳，则可接受此；否则，依据日常用语、七轮器物等词，不能如此判定其意义不存在。用语非不可称谓或无义。究竟法若非实体存在，通过名称划分和表达，用词时候实际上是对名之区分及所指法之细分，并非绝对实体的存在虚妄。亦无特别字词表达所谓不实。仅以音声文字为称谓的工具。所谓名称之用，即为说明事实之共同通用名称。但非所有用法均须以名称称呼，仅限于说明该名称所指义。如此愿望必须确立。不同情况下称谓需求因词义相关而应有所不同。经典中称谓依情况而有宽严，譬如“秽人”等词亦被注释说明。虽然如此，遵循传统方法总结各名词与约定的法、理关系。且名称与约定、内容之间互相依存，名称释义不能离开约定俗成的用法，名称并非空无意义，亦非单纯可去。此认知为正确，且望此义理广泛显现。否则，将无从确立注疏文本有效注释价值，也不会产生名称与约定的必要性。
‘‘Vohāro lokiyasote paṭihaññatī’’tiādīsu sotabbassa saddassa vasena tabbisayabhūtā vohārādayo paṭihananasotabbatāpariyāyena vuttāti daṭṭhabbā. Saddoyeva vā tattha vohārādisahacāritāya tathā vutto. Na hi sakkā sabbattha ekarasā desanā pavattīti vattuṃ. Tathā hi katthaci sukhā dukkhā, sukhāpi vedanā dukkhāti vuccanti, dukkhā sukhā, dukkhāpi sukhāti, evaṃ yathāvuttā duvidhāpi paññatti adhivacanādipāṭhassa atthabhāvena aṭṭhakathāyaṃ vuttāyevāti. Ayaṃ saṅkhatāsaṅkhatavinimuttaṃ ñeyyavisesaṃ icchantānaṃ vasena vinicchayo.
『行为在世间是应受否定的』等言，乃是依附于被听者心意、契合听者意趣的语言而说的行为等，因其是否应受否定而反复阐述，应当明了。也就是说，就词义本身而言，此处行为等所伴随的音声亦是如此表述。未曾有处处只一味表达单一深意的说法。譬如有时称愉快有苦痛，愉快本身亦称作苦痛，苦痛亦称作愉快，如此二义说法，都是依照两种不同表达用词的义理观照，详尽地在注疏中说明。此乃从有限、无限、依思想愿望等不同角度所进行的精确判别。
§1316
1316. Satipi paresaṃ sāmaññādināmakārakānaṃ nāmakaraṇabhāve parānapekkhatāya tato ativiya yutto idha nāmakaraṇasabhāvo ukkaṃsaparicchedena nāmakaraṇatthoti adhippetoti dassetuṃ ‘‘aññaṃ anapekkhitvā’’tiādimāha. Nāmakaraṇasabhāvatā na hoti asabhāvikatāya kadācideva pavattito cāti adhippāyo. Sabhāvasiddhattāti vedanādīnaṃ vedanādināmakaraṇadhammataṃ āha. Yadi vedanādīnaṃ kenaci akataṃ sakanāmaṃ ādāyayeva pavattanato opapātikanāmānaṃ nāmakaraṇaṭṭhena nāmabhāvo, evaṃ sati pathavīādīnampi nāmabhāvo āpajjati, aññathā pathavīādinidassanameva na siyāti anuyogaṃ manasi katvā āha ‘‘pathavīādinidassanenā’’tiādi. Ekadesasāmaññena hi yathādhippetena upamā hoti, na sabbasāmaññenāti. Evampi yadi sabhāvasiddhanāmattā vedanādayo nāmaṃ, pathavīādīnampi anivattanīyo nāmabhāvoti āha ‘‘niruḷhattā’’tiādi. Tena yaṃnimittaṃ vedanādīsu nāmasaddappavatti, satipi tadaññesaṃ taṃnimittayoge go-saddo viya kukkuṭādisattapiṇḍe niruḷhato vedanādīsu nāma-saddo pavattoti dasseti. Tathā hi anekesu suttapadesesu tesaṃyeva nāmavohāro dissati. Nāmatānāpatti vuttā kesakumbhādināmantarāpajjanato. Etamevatthaṃ nidassanabhāvena ‘‘na hī’’tiādinā vivarati. Yadipi samūhādighanavinibbhogābhāvato vedanādiarūpadhammesupi piṇḍākārena gahaṇaṃ pavattati, taṃ pana yebhuyyena atthātiparikappamukhena ekadhammavaseneva, na samūhavasenāti vuttaṃ ‘‘aññena…pe… natthī’’ti.
1316. 此处所说的“他人所谓普通等的名词”，指的是因与他人相对而起的命名性质。因缘关系极为明显，为了说明命名的本质，用多层剖析来表达“名称”的涵义，所以说“是他者而不依赖于他者”为代表句。这里所说的命名本性，并非偶然产生的不属于命名范围的状态，这是“本性成立”之谓，即针对感受等感受之类现象的命名性质。倘若感受等的某些未被命名的部分也因此产生了名字，乃至地、水等四大因缘也生起名称，反之若无这些相应作用，则不能成为命名。做过心中此类思维后，就说“以地水等显现为准”等。由单一场所上的普通性，同样会产生类比，因此说并非一切普通性质。以此类推，若说名称是成立其本性，则说明地水等也同样必不可少的名称存在，故说“难分解”等。因此，导致感受等现象生起名称音声时，与此相关的其他名字，如牛鸣、鸡叫等鸟兽的叫声，也必然表现为同样的名称音声。多部经典之语皆见对它们名称的叙述。有关名称不当的叙事诸如秃头匠、陶餐具的名字毁谤都出现过。以上均是说明事理的示例，并以否定“无”妄说为断。虽因总量大而无具体分别，但诸如感受等法以块状集体被采纳为整体，实际上对于法的涵义偏高估计，是说非全部集体，而是根据某一单一法而论“不由他法而有”等。
Pakāsakapakāsitabbabhāvo visayivisayabhāvo eva. Adhivacanasamphasso manosamphasso. So nāmamantarena gahetuṃ asakkuṇeyyatāya pākaṭoti nidassanabhāvena vutto. ‘‘Adhivacanasamphasso viyā’’ti vacanena manosamphassatappakārānameva nāmabhāvo siyā, na paṭighasamphassatappakārānanti āsaṅkāya nivattanatthaṃ ‘‘paṭighasamphassopī’’tiādimāha. Tattha pañcaviññāṇasahagato phasso paṭighasamphasso. Pi-saddo sambhāvane. Idaṃ vuttaṃ hoti – visayīvisayasaṅghaṭṭanasamuppattiyā aññaphassato oḷārikopi paṭighasamphasso na rūpadhammā viya vibhūtākāro, tato nāmāyattagahaṇiyabhāvo nāmassevāti. Arūpatāya vātiādinā sāmaññato visesato ca paṭighasamphassassa upacāravasena nāmabhāvamāha. Pacchimapurimānanti ‘‘nāmañca rūpañcā’’ti imaṃ anupubbiṃ sandhāya vuttaṃ. Satipi rūpassātiādinā nāmavohārahetuṃ anaññasādhāraṇaṃ nibbānassa adhipatipaccayabhāvaṃ eva vibhāveti, yato ariyānaṃ aññavisayavinissaṭaṃ ninnapoṇapabbhārabhāvena asaṅkhatadhātuyaṃ eva cittaṃ pavattatīti.
具显明与非具显明之义、对象与非对象之义，如此相对性质。所谓词义连结，是指心意连结的现象。由于名称含义为依附心意而难以被直接掌握，因此称其为“显现”，这是以说理方式说明的。“词义连结断开”之说，指的是名称的含义仅能作为心识连结的辅助，而非作为抵触心识连结的辅助，因此为了避免误解，用“即使抵触心识连结亦可”等言。五种心识共起的触是抵触性触感。鸡鸣声的产生即是。此乃指出：因对象与非对象的合成产生对立触感，但形色法并非可被分割的实体，故为名称所有之依止。以无形性及声言等通常上属于抵触触的附属，称之为名称现象。前后两个方面即“既非名称亦非色”是连贯前后解释的说法。此处说“色乃指”等，是说明名称流通之因，是涅槃境界不可思议的主导和基础，因此说圣者解决杂念所到之处，心仅凭单一境界而产生感受。
§1318
1318. Vaṭṭasmiṃ ādīnavapaṭicchādanato tadassādanābhinandanato ca vaṭṭassa mūlaṃ padhānakāraṇanti vaṭṭamūlaṃ.
1318. 因轮转之故消除困苦，因见而喜悦，这即是轮转的根本原因，称为轮转根本。
§1320
1320.Ekekasmiṃ rūpādike yathābhiniviṭṭhe vatthusmiṃ ahaṃmānādhāranimittataṃ kusalākusalatabbipākalokādhāratañca samāropetvā pavattaggahaṇaviseso. Yā kāci diṭṭhi nivisamānā dhammasabhāvaṃ aticcaparāmasanākāreneva nivisatīti vuttaṃ ‘‘parāmasantīti attho’’ti.
1320. 在各色等事物的众多表现中，因我慢心之载体、业力成熟时的善恶现象的基础，而发生并维持着独特的覆盖作用。谓此谓见沉湎于虚妄的法性故称“虚妄”的意思。
§1332
1332. Cetanāppadhāno saṅkhārakkhandhoti katvā ‘‘yāya cetanāyā’’tiādi vuttaṃ.
1332. “意志流转者称为行蕴”，并且如此说“以意志为依止”等言。
§1333
1333.Dunnāmaṃ gārayhanāmaṃ. Anupasaṅkamantassātiādinā sevanabhajanānaṃ visesamāha.
1333.『难名』者，即可呵责之名也。以『不前往亲近』等语，说明亲近依附之差别。
§1336
1336. Āpattiāpattivuṭṭhānaparicchedajānanūpāyadassanaṃ saha vatthunā saha kammavācāyādivacananti imamatthaṃ dassento ‘‘vatthuvītikkamato’’tiādimāha. ‘‘Āpattikusalatā āpattivuṭṭhānakusalatā’’ti (dha. sa. dukamātikā 119) hi vuttanti. Kāraṇajānanena phalaṃ suṭṭhu ñātaṃ hotīti taṃ dassetuṃ ‘‘āpattiyā vā’’tiādimāha.
1336. 有关犯罪与非犯罪之行为产生及其辨别的方法与慧见，乃连同事理及語言行为等之说明，说明其义谓『事物之过失』等。所谓『善于避免犯过，善于避免过失』（此在《法集》中第119事）如是说。谓缘由及结果皆明了，则能显示此点称为『或由过失』等。
§1342
1342.Tassāti manasikārakusalatāya.
1342.『彼』者，谓善于作意之故。
§1344
1344.Anuppajjamānāneva anuppajjantāneva.
1344.『未生起者』，即『未生起者』之义。
§1348
1348.Akaraṇena anādaravasenāti adhippāyo.
1348.其意趣谓：以不作为，乃轻慢之故。
§1350
1350.Pheggurukkhassa sigguādikassa.
1350. 指『披棘树及荆棘之类』。
§1352
1352.Cakkhundriyāsaṃvarassāti cakkhundriyāsaṃvaraṇassa. Asaṃvutacakkhundriyasseva hetūti cakkhudvārikassa abhijjhādianvāssavanassa taṃdvārikaviññāṇassa viya cakkhundriyaṃ padhānakāraṇaṃ. Sati hi asaṃvutatte cakkhundriyassa te te anvāssavantīti asaṃvariyamānacakkhundriyahetuko so asaṃvaro tathāvuttoti aṭṭhakathāya adhippāyaṃ dasseti. Idāni yathāvutte adhippāye ṭhatvā ‘‘yatvādhikaraṇanti hī’’tiādinā pāḷiyā yojanaṃ dasseti. Kassa cāti pakāraṃ pucchati, kathaṃvidhassa kathaṃsaṇṭhitassāti attho. Na hi sarūpe vutte puna sarūpapucchāya payojanaṃ atthi. Anvāssavanti abhijjhādayo. Tadupalakkhitanti anvāssavūpalakkhitaṃ cakkhundriyaṃ asaṃvutanti yojanā.
1352.『Cakkhundriyāsaṃvarassa』者，为『眼根制止』之义。谓因无制止之眼根故，即为眼门感官识之引动因，是与贪欲等烦恼相应，导致眼根不调伏。如实分别无制止之眼根，谓眼根无节制，故为眼根不调伏之因。此处注疏以此为主旨，说明眼根不制止即为无节制，故称无制止。今已阐明主旨，以“制止之境界”等释意。所谓“何为制止”，即是何种方式或何处有所制止。并非对相似文字另作质疑，因贪欲等是其缘起。所谓“缘起”，即无制止的眼根乃因行无节制的眼睛业，故今以缘起之理表明“无节制”之义。
Yathāsambhavanti dussīlyāsaṃvaro manodvāravasena, sesāsaṃvaro chadvāravasena yojetabbo. Muṭṭhassaccādīnaṃ satipaṭipakkhākusaladhammādibhāvato siyā pañcadvāre uppatti, na tveva kāyikavācasikavītikkamabhūtassa dussīlyassa tattha uppatti pañcadvārikajavanānaṃ aviññattijanakattāti tameva yathāsambhavaṃ ‘‘na hi pañcadvāre’’tiādinā vivarati.
如同不善行制止，以心门为门径加以制止，余余制止则由六门约束而成。依持戒等正法，五门悉有生起，但非因身体语音之不善行而生，更非五门生起即生识觉之不清净，只以此依其理义，分别释说“非于五门生起”等。
Yathā kinti yena pakārena javane uppajjamāno asaṃvaro ‘‘cakkhundriye asaṃvaro’’ti vuccati , taṃ nidassanaṃ kinti attho. Tatthāyaṃ pavattikkamo – pañcadvāre rūpādiārammaṇe āpāthagate niyamitādivasena kusalākusalajavane uppajjitvā bhavaṅgaṃ otiṇṇe manodvārikajavanaṃ taṃyevārammaṇaṃ katvā bhavaṅgaṃ otarati, puna tasmiṃyeva dvāre ‘‘itthipuriso’’tiādinā vavatthapetvā javanaṃ bhavaṅgaṃ otarati. Puna vāre pasādarajjanādivasena javanaṃ javati. Puna yadi taṃ ārammaṇaṃ āpāthaṃ āgacchati, taṃsadisameva pañcadvārādīsu javanaṃ tadā uppajjamānakaṃ sandhāya ‘‘evameva javane dussīlyādīsu uppannesu tasmiṃ asaṃvare sati dvārampi agutta’’ntiādi vuttaṃ. Ayaṃ pana ukkaṭṭhanayo paricitārammaṇaṃ sandhāya vutto, aparicite antarantarā pañcadvāre uppajjitvā tadanurūpaṃ manodvārepi uppajjatīti. Dvārabhavaṅgādīnaṃ javanena sambandho ekasantatipariyāpannato daṭṭhabbo.
何如及何方式，于生起中称为无制止眼根，此语义为何？此处所说之缘起为：于五门之色等现象入道，随顺所缘缘起而生起之善恶行，因承继者乃心之流转，于五门境界中出现。承接境界则心识下降，而后析说“此处有此人”等原因，遂再次生起心之流转。由此而生起心流转，随由衣服、饮食等缘起心之流转，再生起。若此境界有害处，则于五门之境界生起对应心流转。称“如是随顺流转”，或由熟悉之境界依赖而生，或因不熟悉境界间隔生起，同样于五门处生起。此乃因五门及心流转一以贯贯之理所显。
Sati dvārabhavaṅgādiketi paccayabhāvena purimanipphannaṃ javanakāle asantampi bhavaṅgādi cakkhādi viya phalanipphattiyā santaññeva nāmāti vuttaṃ. Na hi dharamānaṃyeva santanti vuccatīti. Bāhiraṃ viya katvāti paramatthato javanassa bāhirabhāve itarassa ca abbhantarabhāve asatipi ‘‘pabhassaramidaṃ , bhikkhave, cittaṃ, tañca kho āgantukehi upakkilesehi upakkiliṭṭha’’ntiādivacanato (a. ni. 1.49) āgantukabhūtassa kadāci kadāci uppajjamānassa javanassa bāhirabhāvo tabbidhurasabhāvassa itarassa abbhantarabhāvo pariyāyato vuttoti dasseti. Asaṃvarahetubhāvāpattitoti dvārādīnaṃ asaṃvarahetubhāvāpajjanassa pākaṭabhāvaṃ sandhāyāha. Uppanne hi asaṃvare dvārādīnaṃ tassa hetubhāvo paññāyatīti. Dvārabhavaṅgādimūsananti dvārabhavaṅgādīsu mūsanaṃ. Yasmiñhi dvāre asaṃvaro uppajjati, so tattha dvārādīnaṃ saṃvarūpanissayabhāvaṃ upacchindantoyeva pavattatīti. Tenevāha ‘‘kusalabhaṇḍavināsana’’nti.
所谓心流转，为彼缘故先前所生之流转时，于未宁静间，心识等依赖五门之色等境界，犹如果实成熟而自传心识等，如此而称。非谓彼等现象本身即为宁静。言若视为外边则从大旨上讲，心流转有内外之分别。由阿含经云“此心色清净”，及其被外扰染污之说，显现流转既有外表现，亦有内在流转。故此流转具有不制止之缘起。由于无制止之缘起，流转等心受妨碍，乃明显。当不制止于五门处发生，即是断绝五门约束之缘起。称为“善法器具之毁坏”。
Ettha ca ‘‘cakkhunā rūpaṃ disvā’’tiādipāḷiyaṃ saṃvaro, saṃvaritabbaṃ, saṃvaraṇupāyo, yato ca so saṃvaro, yattha ca so saṃvaroti imaṃ pabhedaṃ dassetvā yojetabbā. Kathaṃ? ‘‘Rakkhati…pe… saṃvaraṃ āpajjatī’’ti etena saṃvaro vutto. Satiṃ paccuṭṭhapetīti ayañhettha atthoti. Cakkhādi saṃvaritabbaṃ. Na nimittaggāhī hoti nānubyañjanaggāhīti saṃvaraṇupāyo. ‘‘Yatvādhikaraṇa’’ntiādinā saṃvaraṇāvadhi. Rūpādayo saṃvaravisayoti. Kiñca paṭisaṅkhābhāvanābalasaṅgahitabhāvena duvidhopi indriyasaṃvaro? Tattha purimena visayesu ādīnavadassanaṃ, itarena ādīnavappahānaṃ. Tathā purimena pariyuṭṭhānappahānaṃ, itarena anusayappahānaṃ . Tathā purimo lokiyamaggasaṅgahito, dutiyo lokuttaramaggasaṅgahitoti ayampi viseso veditabbo.
此处以“眼见色等”等巴利经语，示摄制止、制止之法，更显明何谓制止及制止所在。施行制止者，为守护制止之法。所谓‘守护制止’，意味着依据所依止之缘界久而持守之。此制止非为境迹之把握，非详尽言辞之把握，而是制止之方法。谓以“制止至适切处”等语，显示制止期间；“色等则为制止之境”，即色等为制止对象。制止能因分别二义而为二种：其一为于境界中分别恶缠生起；另一为于分别缘界上断恶缠。此二者，昔者聚集于世俗路，今者聚集于出世间道，亦当分别知。
§1353
1353.Davatthādiabhilāsoti davo eva attho payojananti davattho, so ādi yesaṃ te davatthādayo. Tesu, tesaṃ vā abhilāso, davo vā attho etassāti davattho, tadādiko davatthādi, ko pana soti āha ‘‘abhilāso’’ti. Āhāraparibhoge asantussanāti āhāraparibhoge atitti. Bahuno uḷārassa ca patthanāvasena pavattā bhiyyokamyatā asantussanāti evamettha attho yujjati.
1353.“Davatthādiabhilāsoti”者，谓“渴求”之意，乃渴爱与诸渴爱之总称。渴爱即为起始者与诸渴爱。所谓“渴爱”，指离欲不满。于食享嗜欲不满，即为渴爱；复以强烈欲染心更渴不满，亦属此义。
§1355
1355. Majjanākārena pavatti mānassevāti katvā ‘‘mānova mānamado’’ti vuttaṃ. Tathā hi jātimadādayo ‘‘māno maññanā’’tiādinā mānabhāveneva vibhattāti. Khudā nāma kammajatejo. Taṃ pana abhutte bhutte ca uppajjatīti yaṃ tattha āmāsayasaṅkhātassa sarīradesassa pīḷanato vihiṃsāsaddavacanīyaṃ, tadeva dassetabbaṃ, itarañca nivattetabbanti abhuttapaccayā uppajjanakattena khudā visesitāti āha ‘‘khudāya visesana’’nti. Ye pana ‘‘kammajatejapaccayā dukkhā vedanā khudā’’ti vadanti, tesaṃ abhuttapaccayā uppajjanakāti visesanameva na yujjati. Satipi tasmiṃ bhūtatthakathane vihiṃsūparatipurāṇavedanāpaṭihananānaṃ visesābhāvo āpajjatīti purimoyevettha attho. Etāsaṃ ko visesoti abhuttapaccayā uppajjanakavedanā, bhuttapaccayā na uppajjanakavedanāti dvepi cetā vedanā yāvatā anāgatāyevāti adhippāyo. Satipi anāgatatte purimā uppannasadisī, itarā pana ataṃsadisī accantaṃ anuppannāvāti ayamettha viseso. Teneva ‘‘yathāpavattā’’ti purimāyaṃ vuttaṃ, itarattha ca ‘‘appavattā’’ti. Atha vā abhuttapaccayā uppajjanakavedanā pubbe katakammassa vipākattā purāṇavedanā nāma. Appaccavekkhaṇādiayuttaparibhogapaccayā paccavekkhaṇādiyuttaparibhogato āyatiṃ na uppajjissatīti bhuttapaccayā na uppajjanakavedanā navavedanā nāma. Vihiṃsānimittatā vihiṃsānibbattatā.
1355. 关于“心随淹没而起”，曾有言说称为“心即傲慢心”。确实，诸如对生起、傲慢等，皆因以“心”为本而生起。所谓“火苗”即为业力之火。此火在未发生与已发生之间起于某处，所谓（如）因心念不善而起的身受之苦及由虐害之声言语所致的痛苦，正应予以显现；其余则当退止。因起于未生的条件，故业力之火具特殊性质，称为“火之特性”。而有说“因业力之火作为条件，苦受之苦是火”，则此“未发生的条件”上现起的工作构成该特别状态，而非“已发生的条件”。在此论述未发生法义时，并无虐害、烦恼或旧苦受的差别，先前论义亦同。究竟何为差别？所谓“未发生条件而起受”、“因已发生条件而未起受”者，即两种心受，前者如未发生一般，后者则与事已发生不同，完全未生，此即差别。故“如行进中”谓前者，“非行进中”谓后者。又，所谓“未发生条件而起受”为先行善业果报，即久远之前业所致之旧苦受。因有回顾等从事之因缘，相续回顾等之因缘，久远之后不生故，称“已发生条件而非现起受”，即新受，谓新受非旧受也。虐害因缘即虐害之成就或起因。
Yāpenti etenāti yāpanāti vuttassa sarīrayāpanakāraṇassa jīvitindriyassapiyāpanakāraṇanti imassa visesassadassanatthaṃ ‘‘jīvitindriyayāpanatthāyā’’ti vatvā na kevalaṃ jīvitindriyasseva yāpanakāraṇamāhāro, atha kho ṭhānādipavattiākāravisesayuttassa sakalasarīrassapi yāpanakāraṇanti taṃdīpanatthaṃ yātrāti vacananti yāpanā me bhavissatīti avisesena vuttanti dassento ‘‘catunnaṃ iriyāpathānaṃ avicchedasaṅkhātā yāpanā yātrā’’ti āha. Aṭṭhānayojanaaparibhogadupparibhogādivasena saddhādeyyassa vināsanaṃ saddhādeyyavinipātanaṃ. Yenāti gaṇabhojanalakkhaṇappattassa thūpīkatādikassa vā paṭiggahaṇena. Sāvajjaṃ sanindaṃ paribhogaṃ karotīti vā attho.
所谓“延续”即维持，指身体之维持因，亦即生命根之维持因。为显示该特别性，称为“生命根维持之因”，并非仅生命根一己之维持因。又因涉及地方等起始特征，而称为全身维持因，谓维持生命体之维持，亦谓生存。说四种行动之不间断连续为维持旅行，故曰“我将持续维持”。此处以不特指方式而言，显现四种行径路径之无断续连续，故曰维持旅行。所谓八地联结、耗损、消耗等缘起信心之消逝，称为信心标记之灭绝。又“缘起”谓因承受器官及容纳器官而得持存之意。故谓“以违反戒律而加非正之使用”，意指违犯、非正之使用也。
Iriyā…pe… vuttanti sukhaṃ pavattamānehi iriyāpathehi tesaṃ tathāpavattiyā kāraṇanti gahitattā viditattā yathāvuttabhuñjanapivanāni pubbakālakiriyābhāvena vuccamānāni iriyāpathakattukāni viya vuttānīti attho. Yathā hi ‘‘paññāya cassa disvā āsavā parikkhīṇā hontī’’ti (ma. ni. 1.271; 2.182) dassanassa khayahetutā, ‘‘ghataṃ pivitvā balaṃ bhavati, sīhaṃ disvā bhayaṃ bhavatī’’ti ca pānadassanānaṃ balabhayahetutā vuccati, evaṃ bhuñjanapivanānaṃ iriyāpathasukhappavattihetubhāvo vuttoti evamettha attho daṭṭhabbo. Sulabhānavajjabhāvo viya appabhāvopi paccayānaṃ paramasallekhavuttīnaṃ sukhavihārāya pariyattoti cīvarasenāsanānaṃ appabhāvukkaṃsānujānanavasena pavattāhi anantaragāthāhi idhāpi dhammasenāpatinā sukhavihārāya pariyatto appabhāvukkaṃso anuññātoti viññāyatīti ‘‘punapī’’tiādinā ‘‘bhutvānā’’ti pāṭhaṃ samatthayati.
经文“行径……”指诸行径路中生起幸福者所致之因果，谓行径路径之因缘既因理智所知而有把握，如前所述起居饮食行为之效用，乃称为行径路径能者。譬如“见智慧则烦恼断灭”（妙尼1.271；2.182）能除烦恼之显示原因，及饮水能生力量、见狮生起畏惧等饮食显示之力量和恐惧因，皆是以饮食行为者为快乐行径起用之因。此义应如此理解。便于斋戒之事虽偶尔有失，但以修习正行各因之极致，称为以行、坐、衣等少失之随顺助益为快乐安住所转。故当下亦以此义说明，且以“重复”及“已成”为文，知其义。
§1368
1368.Satiādidhammāti satipaññāsamādhivīriyasammāvācādidhammā, ye chahi dukehi pariggahitā.
1368.“正念等法”者，指正念、智慧、禅定、精进、正语等六法，乃以此六法为六苦之对治而稳固所摄。
§1373
1373.Paṭivijjhitabbehi paṭivedho vutto. Visayenapi hi visayī vuccati sahacarabhāvato. Yathā –
1373.“被了知者”谓了解，谓因缘事相。就内容而言，谓以同伴之情意为对象。举例如下：
‘‘Uppādetvāna saṃvegaṃ, dukkhenassa ca hetunā;
“在生起后感受震动，苦之因缘也。”
Vaḍḍhayitvā sammasitvā, muttiyā maggamabravī’’ti
增上而善思惟，因解脱故宣说道途。
‘‘Saccapariyosāne’’ti ca.
又称为『真谛所尽』。
Yathā dukkhādīnaṃ pariññādivasena pavattamānaṃ paṭivedhañāṇaṃ asammohato te avilometvā avirodhetvā pavattati nāma, evaṃ tadupanissayabhāvaṃ vipassanāñāṇampi yathābalaṃ te avilometvā pavattatīti catunnaṃ saccānaṃ anulomanti vuttanti dutiyo atthavikappo vutto. Ettha ca ‘‘catunnaṃ saccāna’’nti padaṃ vinā upacārena vuttaṃ, purimasmiṃ upacārenāti daṭṭhabbaṃ. Sammādiṭṭhippadhānattā vā sesamaggaṅgānaṃ maggasaccekadesassa paṭivedhassa anulomaṃ samudāyānulomaṃ vuttaṃ, catusaccekadesassa maggassa vā.
譬如以对诸苦等的究竟辨识所示现的觉知，有觉知者鉴别无迷惑，不加障碍而生起，乃至绵续不断。照此，亦有关于依止此真谛的观智，尽其所能不妨碍而生起之理，如此所生起者即谓遍行四圣谛，故第二义谛乃是依顺四圣谛之道理而说。此处『四圣谛』之词，亦应用前次所讲之含义辅助解释。因正见为根，故随着五处之觉察中四圣谛觉知，依正念之断集灭道四圣谛而顺行之，即是成就四圣谛之道。
§1380
1380.Khayasamayeti khayasamūhe. ‘‘Kilesānaṃ khayavasena pavattadhammapuñje’’ti ca vadanti.
1380.灭时谓灭集体。“谓烦恼灭时于法聚中生起”。
§1381
1381. Aparibandhabhāvena nirāsaṅkā, ārammaṇe abhiratibhāvena ca pavatti adhimuccanaṭṭhoti āha ‘‘ani…pe… ttanaṭṭhenā’’ti.
1381.无阻碍，谓无疑虑。因勤于所缘事物而发出究竟断滅之意，故曰『无……至究竟』。
§1382
1382. Ariyamaggappavattiyā uttarakālaṃ pavattamānaṃ phalañāṇaṃ taṃtaṃmaggavajjhakilesānaṃ khayapariyosāne pavattattā ‘‘khīṇante ñāṇa’’nti vuttaṃ. Yasmā pana taṃ maggānantaraṃ uppajjati, tasmā maggena ṭhānaso khīṇesu kilesesu tesaṃ khīṇabhāvānantaraṃ pavattamānaṃ khīṇabhāvānaṃ paṭhamakāle pavattantipi vuccatīti dutiyo vikappo vutto.
1382.圣道生起时之后期所成之果智，即最终道诞生彼时烦恼之灭尽，故谓『灭尽所得智慧』。又因该果智于道后相续产生，故称道中灭尽烦恼位次第相续中，于先时生之灭烦恼中又复生起者，乃言第二变化义。
Dukanikkhepakathāvaṇṇanā niṭṭhitā. · 二法安立论的注释结束。
Nikkhepakaṇḍavaṇṇanā niṭṭhitā. · 安立品的注释结束。