Kāmāvacarakusalapadabhājanīyavaṇṇanā · Kāmāvacarakusalapadabhājanīya解释
Kāmāvacarakusalapadabhājanīyavaṇṇanā欲界善法句分别注释
§1
1.Appetunti nigametuṃ. ‘‘Padabhājanīyaṃ na vutta’’nti padabhājanīyāvacanena appanāvarodhaṃ sādhetvā padabhājanīyāvacanassa kāraṇaṃ vadanto ‘‘sarūpenā’’tiādimāha. Tattha ‘‘phasso hotī’’tiādīsu hoti-saddo atthi-saddena anānatthoti adhippāyena vuttaṃ ‘‘dutiyena hoti-saddenā’’ti. Pubbe aṭṭhakathādhippāyena vatvā yathāvuttassa pāḷippadesassa appanāvarodho samatthitoti attano adhippāyaṃ dassento ‘‘saṅkhepenā’’tiādimāha.
对予欲入《禁戒经》文：「不宜依脚处」之说，以脚处不可依教令禁止，欲成禁止之法，则谓其故曰「形状相似」等词。此中「触」有「发生」等义，谓「发生」之声为「有之声」，非无意义，以是义故称「第二是有之声」。前引注疏释说，与所言相应之巴利文中禁止之法得已成立，故自表本意谓「略言」等词。
Ñātuṃicchitoti lakkhaṇassa pucchāvisayataṃ dassetuṃ vuttaṃ. Yena kenacīti dassanādivisesayuttena, itarena vā. Avatthāviseso hi ñāṇassa dassanatulanatīraṇāni. ‘‘Adiṭṭhata’’ntiādīsu āhāti yojetabbaṃ, sabbattha ca lakkhaṇassāti. Tañhettha adhikatanti. Adiṭṭhaṃ jotīyati etāyāti etena diṭṭhaṃ saṃsandati etāyāti diṭṭhasaṃsandanā. Vimatiṃ chindati etāyāti vimaticchedanāti etāsampi saddattho nayato dassito, atthato pana sabbāpi tathāpavattaṃ vacanaṃ, taduppādako vā cittuppādoti veditabbaṃ.
「欲知者」者，为显该标志所问之义，谓随所问之不同由特别之显示，或他法。究竟差别即知之释义也。谓「已观」等词须调和通用，且凡是标志故意全称。此标志依此而明，自言「已观」就是被观之相，谓「已观」与此相会合。谓「嫌弃」断灭，「此」字为嫌弃断灭也。「此二字包含之义理」と导出，此虽为全部循环转语，然其缘生是心起所生之理应知。
Aññamaññato pabhijjatīti pabhedo, viseso, tena pabhedena. Dhammānaṃ desananti kiñcāpi samayabhūmijātiārammaṇasabhāvādivasena anavasesappabhedapariggahato niddesadesanāva vattuṃ yuttā, tathāpi kusalādimātikāpadasaṅgahitavisesoyeva idha pabhedoti adhippetoti vuttaṃ ‘‘pabheda…pe… desanaṃ āhā’’ti. Tenevāha aṭṭhakathāyaṃ ‘‘kusala…pe… dīpetvāti phasso hoti…pe… avikkhepo hotī’’ti (dha. sa. aṭṭha. dhammuddesavāra phassapañcamakarāsivaṇṇanā). ‘‘Phasso phusanā’’tiādinā ca pabhedavantova sātisayaṃ niddiṭṭhā, na pana mātikāyaṃ vuttappabhedoti pabhedavantadassanaṃ niddeso. Idaṃ vuttaṃ hotītiādinā ‘‘pabhede…pe… dassanattha’’nti imassa vākyassa piṇḍatthamāha. Yadi dhammā eva pucchitabbā vissajjetabbā ca, kasmā kusalāti pabhedavacananti āha ‘‘te panā’’tiādi. Na hi pabhedehi vinā pabhedavanto atthīti. ‘‘Ime dhammā kusalā’’ti etena ‘‘phasso hotī’’ti, ‘‘phasso phusanā’’ti ca ādinā uddiṭṭhaniddiṭṭhānaṃ dhammānaṃ kusalabhāvo vissajjito hotīti iminā adhippāyena ‘‘ime dhammā kusalāti vissajjanepī’’ti āha. Imasmiñhīti hi-saddo kāraṇattho. Tena yasmā dhammāva desetabbā, te ca kusalā…pe… bhedā desetabbā , tasmāti evaṃ vā yojanā. Dhammānamevāti avadhāraṇaphalaṃ dasseti ‘‘avohāradesanāto’’ti. Atthānañcāti ca-saddena ‘‘phasso phusanā’’ti evamādisabhāvaniruttiṃ yathāvuttadhammādiñāṇañca saṅgaṇhāti. ‘‘Iti evaṃ ayaṃ pavattetabbo nivattetabbo cā’’ti tathā tathā vidhetabbabhāvo itikattabbatā, tāya yutto iti…pe… yutto, tassa vidhetabbassāti attho, visesanattā pabhedassāti adhippāyo.
“互相为基”的差别，由差异及特点以区别诸法。说佛法讲述，虽属时地及诸缘不同时因缘，有差别出现，然因善法根本纲目等故，此处谓此差别名曰“差别”之义。以注疏中言：“谛亮，善法等皆展现其差别”，乃有此义。谓“触、闻”等皆是差别现象的显现，而非论目内称谓之所指之差别现象。称此差别言明乃具差别之显现。又若法实应询问及断灭，何以善法为此差别言？答曰：“彼等以触闻等为差别所指，故言‘彼等是’”。诸法名乃谓此“触”、“闻”等由教授故具善之特性，并遂以此为善法差别显现而决定差别之义。此「此中」谓以此声为因故。由为传法故，法当讲法，且有善品种之差别故，是故有此联系。曰：「法名即权益之明示，教法常以此为显教理。」谓诸义相依者由「触闻」等作法标之相合并包含种种法理而作总括。曰：「该释此如是，应行、应止之决断，乃是决定差别之义理。」此谓有此因果关系及命题。
Itikattabbatāyuttassa visesitabbattā uddeso dhammappadhāno, tasmā tattha dhammassa visesitabbattā ‘‘kusalā dhammā’’ti ayaṃ padānukkamo kato. Pucchā saṃsayitappadhānā anicchitanicchayanāya pavattetabbattā. Tena sabbadhammesu samugghāṭitavicikicchānusayānampi pucchā desetabbapuggalagatasaṃsayāpattiṃ attani āropetvā saṃsayāpannehi viya pavattīyatīti dasseti. Kāmāvacarādibhedo viya kusalādibhāvena kusalādibhedo dhammabhāvena niyatoti dhammāti vutte nicchayābhāvato ‘‘kusalā nu kho akusalā nu kho’’tiādinā saṃsayo hotīti āha ‘‘kusalādibhedo pana saṃsayito’’ti. Dhammabhāvo pana kusalādīsu ekantikattā nicchitoyevāti vuttaṃ ‘‘na ca dhammabhāvo saṃsayito’’ti. Tena saṃsayito nicchetabbabhāvena padhāno ettha kusalabhāvo, na tathā dhammabhāvoti dhammā kusalāti vuttanti dasseti.
「决定差别的义理」之要点为此处主旨，谓为法义重心，故名为「善法」为关键词。所问乃为疑虑之关键，愚昧不决之情况。由愚痴而有疑问，故谓此类。曰：「疑惑是因果关系关键，善法差别显现因而名疑虑」云云。曰：「法义本身无疑，唯疑虑来自差别，故需依善法彰显。」由此显明「善法」之心于法义中应有确定立场。谓由差别令于善法显明决断，乃揭示法义之意义。
Cittuppādasamayeti cittassa uppajjanasamaye. ‘‘Atha vijjamāne’’ti ettha atha-saddassa atthamāha ‘‘pacchā’’ti. Bhojanagamanādīhi samayekadesanānattaṃ dassetvā avasesanānattaṃ dassetuṃ ‘‘samavāyādī’’ti vuttaṃ. Visesitāti etena ‘‘niyamitā’’ti padassa atthaṃ vivarati, tasmā yathāvuttacittavisesitabbato samayatoti attho. Yathādhippetānanti kāmāvacarādivisesayuttānaṃ. ‘‘Tasmiṃ samaye’’ti cittuppattiyā visesitabbopi samayo yena cittena uppajjamānena visesīyati, tasseva cittassa ‘‘yasmiṃ samaye’’ti ettha sayaṃ visesanabhāvaṃ āpajjati. Tathā ‘‘tasmiṃ samaye’’ti ettha visesanabhūtaṃ cittaṃ attanā visesitabbasamayassa upakāratthaṃ ‘‘yasmiṃ samaye…pe… citta’’nti visesitabbabhāvaṃ āpajjati. Upakāroti ca aññamaññaṃ avacchedakāvacchinditabbabhāvoti daṭṭhabbaṃ. Purimadhammānaṃ bhaṅgasamakālaṃ, bhaṅgānantarameva vā pacchimadhammānaṃ uppatti purimapacchimānaṃ nirantaratā kenaci anantaritatā. Yāya bhāvapakkhassa balavabhāvena paṭicchādito viya hutvā abhāvapakkho na paññāyatīti tadevetanti gahaṇavasena pacurajano vipariyesito, soyamattho alātacakkena supākaṭo hoti. Tenevāha ‘‘ekībhūtānamivā’’ti . Ekasamūhavasena ekībhūtānamiva pavatti samūhaghanatā, dubbiññeyyakiccabhedavasena ekībhūtānamiva pavatti kiccaghanatāti yojanā. Ettha ca paccayapaccayuppannabhāvena pavattamānānaṃ anekesaṃ dhammānaṃ kālasabhāvabyāpārārammaṇehi dubbiññeyyabhedatāya ekībhūtānamiva gahetabbatā yathākkamaṃ santatighanatādayoti daṭṭhabbaṃ.
「心生起时」者谓心生之际。谓「然后/时」一语意为以后。由食饮等诸事所引发生之时限定及将来差别，乃称「出发等」而曰。「所特」者谓「已调定」之义，故曰「可明之时」。谓由上述所指诸欲法等特殊显现，此时谓心生起时所当显现。此时隐含「所起时对应」之义。故云「心生起时」乃表明心生之际与该特殊义的相应。曰：「彼时心体皆应分段分别」。又曰：「先法的同现」之体。由前后事物相继生起，故后法乃随着前法之相继而生；若前无则后断。谓如实观察理，明此断续隐现，能洞察其中深理。由此明心法不连续之场合，显为改变相的意识现起，乃相继连续犹如集合体般，具深奥意义。由诸因缘集合而生，故殊法虽多，然整体显示类似统一体，尽显深义。
Sahakārīkāraṇasannijjhaṃ sametīti samayo, samavetīti atthoti samaya-saddassa samavāyatthataṃ dassento ‘‘paccayasāmaggi’’nti āha. Sameti samāgacchati ettha maggabrahmacariyaṃ tadādhārapuggalehīti samayo, khaṇo. Samenti ettha, etena vā, samāgacchanti dhammā sahajātadhammehi uppādādīhi vāti samayo, kālo. Dhammappavattimattatāya atthato abhūtopi hi kālo dhammappavattiyā adhikaraṇaṃ karaṇaṃ viya ca parikappanāmattasiddhena rūpena voharīyatīti. Samaṃ, saha vā avayavānaṃ ayanaṃ pavatti avaṭṭhānanti samayo, samūho yathā ‘‘samudāyo’’ti. Avayavasahāvaṭṭhānameva hi samūho. Paccayantarasamāgame eti phalaṃ etasmā uppajjati pavattati cāti samayo, hetu yathā ‘‘samudayo’’ti. Sameti sambandho eti savisaye pavattati, sambandhā vā ayanti etenāti samayo, diṭṭhi. Diṭṭhisaṃyojanena hi sattā ativiya bajjhantīti. Samayanaṃ saṅgati samodhānanti samayo, paṭilābho. Samassa nirodhassa yānaṃ, sammā vā yānaṃ apagamo appavattīti samayo, pahānaṃ. Abhimukhabhāvena sammā etabbo abhisametabbo adhigantabboti aviparīto sabhāvo abhisamayo. Abhimukhabhāvena sammā vā eti gacchati bujjhatīti abhisamayo, avirādhetvā dhammānaṃ aviparītasabhāvāvabodho. Ettha ca upasaggānaṃ jotakamattattā tassa tassa atthassa vācako samaya-saddo evāti saupasaggopi vutto. Tānevāti pīḷanādīneva. Vipphārikatā seribhāvena kiriyāsu ussāhanaparinipphanno.
「共因汇入，合一」者谓时间，谓時間以「条件一致」而得名。曰：「共因即相约原因」。谓集合而来，如道路聚合处，谓时间短暂。谓亦或，同时发生，由相应法及同生法之产生而得名。谓时间并非单纯之物，而乃教法发生之支度，如从业或活动底层之状态。有同伴条件之故，如集合体。例如「集起」之理。此谓各条件共合而现。谓“因缘结合而现”，因缘接合生出果，谓时间。谓曰：「是联系因缘生，法得成立」。谓由见惑人众痛苦难忍故。谓集合为联系，谓结合为合和，谓时间即是得者。谓成就者。谓灭除之道，谓正道至此而获之。谓现在之正向，有所缘由而会相合一。谓此为心语意之发射，人语句亦含此意。谓音响如对声之压迫一样。谓破坏性于行为中生出痛苦之念。
Kesucīti akusalavipākādīsu. Khaṇassa asambhavo tena vinābhāvoti āha ‘‘nanū’’tiādi. Dhammenevāti visesantararahitena. Taṃyeva hi avadhāraṇena nivattitaṃ visesaṃ dasseti ‘‘na tassa pavattitthā’’tiādinā. Yathā vā tathā vāti kālena loko pavattati nivattatīti vā kālo nāma bhāvo vattanalakkhaṇo bhāvānaṃ pavattiokāsadāyakoti vā yena tena pakārena. Idha uttamahetuno sambhavo eva natthīti hetuhetusādhāraṇahetūyeva paṭisedheti. Tappaccayataṃ anekapaccayataṃ.
「Kesuci」一词谓不善业及其果报等之意。谓其消逝于极瞬之中，乃因其不可得故，故称之为无常等。又有言「非也」者，指在此教法中以特殊断绝之种类显现，文本以『非有此流转』为据。正如俗世之流转，时节周而复始，时亦谓之存在、流转，不以色相所标表。此处以最高因缘而论，谓无因缘故即无生，故反驳因缘无因之说。其因缘乃有主次因缘及多重因缘之义。
Pakatissaravādaggahaṇaṃ nidassanamattaṃ daṭṭhabbaṃ. Pajāpatipurisakālavādādayopi ‘‘ekakāraṇavādo’’ti. Vā-saddena vā tesampi saṅgaho daṭṭhabbo. Avayava…pe… dāyo vutto avayavadhammena samudāyassa apadisitabbattā, yathā ‘‘samaṃ cuṇṇaṃ, alaṅkato devadatto’’ti ca. Anipphādanaṃ nipphādanābhāvo ahetubhāvo. Nipphādetuṃ asamatthassa pana paccayantarānaṃ sahassepi samāgate nattheva samatthatāti āha ‘‘nipphādanasamatthassā’’ti. Ettha ca sahakārīkāraṇāyattā phaluppādanā paccayadhammānaṃ aññamaññāpekkhāti vuttāti apekkhā viyāti apekkhā daṭṭhabbā.
应观巴贾巴蒂及同众时间等说，亦谓『唯一因论』。以言语称呼集摄，观察诸部分......自如“等量之盐、饰具与天人赠物”等例，乃分部分界定因缘缘起，说明不生非生之无生理。欲断除诸因缺乏故，然因缘错综复杂，非轻易可断，故称其断除非易。又因果互为因果，彼此相依，故言『相依持法』，意指因缘互存，缺一不可，由是显明依缘观念。
Nibyāpāresu abyāvaṭesu. Ekekasminti aṭṭhakathāyaṃ āmeḍitavacanassa luttaniddiṭṭhataṃ dasseti. Sati ca āmeḍite siddho bahubhāvoti. Andhasataṃ passatīti ca paccattavacanaṃ niddhāraṇe bhummavasena pariṇāmetvā ‘‘andhasate’’ti āha. Tathā ekekasminti iminā visuṃ asamatthatā jotitāti andhasataṃ passatīti samuditaṃ passatīti atthato ayamattho āpannoti āha ‘‘andhasataṃ sahitaṃ passatīti adhippāyo’’ti. Aññathāti yathārutavasena atthe gayhamāne. Yasmā asā…pe… siddho sivikubbahanādīsu, tasmā nāyamattho sādhetabbo. Idāni tassatthassa supākaṭabhāvena asādhetabbataṃ dassento ‘‘visu’’ntiādimāha.
在倒退及不明确处。或谓就某处注释对借词说明尚不尽完备，则说“既已立言则多义”。又谓‘盲聋’者，喻表心解之盲，现象语现起转义，故用“盲”转义。谓此词今有双重义：既有心解盲态，又有心得明觉之镜像，故称“兼具盲与见者为上义”，谓词义不限单一。异说者，依听闻不同，难全名证。文字成于比库律藏，既已具备二义，非一义所能包容。今为彰显此处微妙义理，以“visu”等词为简名而非固意，意在强调语义之多重性。
Etenupāyenāti yoyaṃ khaṇasaṅkhāto samayo kusaluppattiyā dullabhabhāvaṃ dīpeti. Attano dullabhatāyāti ettha khaṇattho vā samaya-saddo khaṇasaṅkhāto samayoti attho vutto. Etena upāyabhūtena nayabhūtena. Yojanā kātabbāti etthāyaṃ yojanā – samavāya…pe… vuttiṃ dīpeti sayaṃ paccayasāmaggibhāvato, samavāyattho vā samaya-saddo samavāyasaṅkhāto samayo. So yāya paccayasāmaggiyā satīti imassa atthassa pakāsanavasena dhammānaṃ anekahetuto vuttiṃ dīpeti. Kāla…pe… parittataṃ dīpeti attano atiparittatāya. Samūha…pe… sahuppattiṃ dīpeti sayaṃ dhammānaṃ samudāyabhāvato. Hetu…pe… vuttitaṃ dīpeti sati eva attani attano phalānaṃ sambhavatoti. Atthapakkhe ca saddapakkhe ca yasmiṃ atiparitte kāle yasmiṃ dhammasamudāye yamhi hetumhi satīti etassa atthassa ñāpanavasena tadādhārāya tadadhīnāya ca kusaladhammappavattiyā duppaṭivijjhataṃ anekesaṃ sahuppattiṃ parādhīnappattiñca dīpetīti.
由此便利而言，此刻所谓极微瞬聚，乃善业生起之罕见不易之状态。所谓‘极微瞬’用意即时刻之微小集结。此便利亦即引导，亦乃联结。故此“联结”意乃合摄含聚，具互缘汇聚之义。此义表明诸法因相依而共转，是多因缘同现之理。时间等亦从此表现出约定意，显现诸法因缘之融合。列举时、集、缘、因等名相之意，明示诸法成立之因缘总归依赖彼此。由此也证诸法不能离缘而单存。
Daḷhadhammā dhanuggahāti daḷhadhanuno issāsā. Daḷhadhanu nāma dvisahassathāmaṃ vuccati. Dvisahassathāmanti ca yassa āropitassa jiyābaddho lohasīsādīnaṃ bhāro daṇḍe gahetvā yāva kaṇḍappamāṇā ukkhittassa pathavito muccati. Sikkhitāti dasadvādasavassāni ācariyakule uggahitasippā. Katahatthāti dhanusmiṃ ciṇṇavasībhāvā. Koci sippameva uggaṇhāti, katahattho na hoti, ime pana na tathāti dasseti. Katupāsanāti rājakulādīsu dassitasippā. Catuddisā ṭhitā assūti ekasmiṃyeva padese thambhaṃ vā rukkhaṃ vā yaṃ kiñci ekaṃyeva nissāya catuddisābhimukhā ṭhitā siyunti attho. Evaṃ vuttajavanapurisassāti na evarūpo puriso koci bhūtapubbo aññatra bodhisattena. So hi javanahaṃsakāle evarūpamakāsi. Sutte pana abhūtaparikappanavasena upamāmattaṃ āhaṭaṃ. Tapparabhāvāti tapparabhāvato hetusaṅkhātassa samayassa parāyattavuttidīpane ekantabyāvaṭasabhāvatoti attho. Ye pana ‘‘tapparabhāvo’’ti paṭhanti, tesaṃ paccayāyattavuttidīpanato tapparabhāvo hetusaṅkhātassa samayassa, tasmā tassa parāyattavuttidīpanatā vuttāti yojanā. Samudāyāyattatādīpane tapparo, tadekadesāyattatādīpane tapparo na hotīti āha ‘‘atapparabhāvato’’ti.
坚定法者，比作张弓之张紧。弓名谓载重器，其重量相当于两千锋利如刀的铁锋利铁器，置于笔直木桩突出地面上即获释放。此「训练」喻指在导师门下训练之十二载。身手即挽弓之技巧，判断有无熟练。若有技术能量握持弓，则谓其“已有身手”，如无则称无。彷佛皇家朝廷中传授技巧者。四方立柱者，一处柱或树，彼以其处为支撑，四柱皆朝向四方定立。此即密林之说，非凡人所及，唯菩萨历经菩提时期始能达此境。经中以非真实设喻，仅为示范之意。所谓难以舍弃之断除，是指定时因缘势必依赖彼此，故称显时之缘法具有限制。以术语论，谓“断除因缘之时受限制”，有如联结。因缘生起之显现本身即断除内涵，非断除之彼岸。故有时、所生等反对，称“非断时”，此云“非断意”。断除只是就特定地域或特定缘法持有限制，不谓无断除。
Nanu ca taṃ taṃ upādāya paññatto kālo vohāramattako, so kathaṃ ādhāro tattha vuttadhammānanti āha ‘‘kālopi hī’’tiādi. Yadi kiriyāya kiriyantaralakkhaṇaṃ bhāvenabhāvalakkhaṇaṃ, kā panettha lakkhaṇakiriyāti āha ‘‘ihāpī’’tiādi. Lakkhaṇabhūtabhāvayuttoti iti-saddo hetuattho. Idaṃ vuttaṃ hoti – yasmā sattāsaṅkhātāya lakkhaṇakiriyāya yutto samayo, tasmā tattha bhūminiddesoti.
岂非彼离一切起缘而设纯粹时间，此时间仅如一光亮、流转无实存者，如何有真实依托？故言“时亦如此”及诸言。“若谓行为有行为标记及生起标记，何以此时即为标记行为？”谓“此亦如此”等。谓“标记存在之意”即为因之意。此立论称：因众多故时间称为合缘指示之地。
Uddānatoti yadi saṅkhepatoti attho. Nanu ca avasiṭṭhakilesādayo viya kilesakāmopi assādetabbatāya vatthukāme samavaruddho ñāṇaṃ viya ñeyyeti saṅkhepato ekoyeva kāmo siyāti anuyogaṃ sandhāyāha ‘‘kilesakāmo’’tiādi. Sahitassāti visayavisayibhāvena avaṭṭhitassa. ‘‘Uddānato dve kāmā’’ti kiñcāpi sabbe kāmā uddiṭṭhā, ‘‘catunnaṃ apāyāna’’ntiādinā pana visayassa visesitattā orambhāgiyakilesabhūto kāmarāgo idha kilesakāmoti gahitoti ‘‘tenā’’tiādimāha. Codako tassa adhippāyaṃ ajānanto ‘‘nanu cā’’tiādinā anuyuñjati. Itaro pana ‘‘bahalakilesassā’’tiādinā attano adhippāyaṃ vivarati.
“Uddānato”的意思是简略说法。如果说是“总结”，也是此义。但不正是如同下界烦恼等恶染缠，烦恼欲也应当被摄受所缘对象，束缚而被生灭，如同知识应当被认识的缘故，有简略说法。只是这里一个欲就是所缘，因缘遂相续故说“烦恼欲”等等。这里说“具足”是指以境界为境，如说“简略说有二欲”，因此说一切欲皆显露，后续说明“‘烦恼欲’等”之义时，对境界之特异做具体说明，指出它是八部堕落之烦恼本质的贪欲。教导者未了达此紧要，说“不是吗”等随之附和。另一方则说“是多烦恼欲”归自己教导，有区别说明。
Kāmāvacaradhammesu vimānakapparukkhādippakāresu parittakusalādīsu vā. Nanu ca ‘‘catunnaṃ apāyāna’’nti visayassa visesitattā rūpārūpadhātuggahaṇassa asambhavoyevāti? Na, ‘‘uddānato dve kāmā’’ti niravasesato kāmānaṃ uddiṭṭhattā. Uddiṭṭhepi hi kāmasamudāye yathā tadekadesova gayhati, taṃ dassetuṃ ‘‘duvidho’’tiādimāha. Kāmarāgo pañcakāmaguṇiko rāgo. Kāmataṇhā kāmāvacaradhammavisayā taṇhā. Nirodhataṇhā ucchedadiṭṭhisahagato rāgo. Idhāti ekādasavidhe padese. Yadi anavasesappavatti adhippetā, ‘‘duvidhopeso’’ti na vattabbaṃ vatthukāmekadesassa idha appavattanatoti anuyogena yebhuyyabhāvato anavaseso viya anavasesoti vā attho gahetabboti dassento ‘‘vatthukāmopī’’tiādimāha. Anavasesasadisatā cettha sabhāvabhinnassa kassaci anavasesato. Evañca katvāti kilesakāmavatthukāmānaṃ anavasesaparipuṇṇabhāvena abhilakkhitattāti attho. Cāsaddassa rassattaṃ katanti kāmāvacarasadde hetukattuattho antonītoti dasseti.
关于欲界中欲的种种，诸如天界、四禅等所显现的种种。岂非前述“堕落四境”的特异性、色与非色界根本不可能有摄持此意吗？不是的，“简略说有二欲”是约略示现欲之种类。已示现的欲在欲的生起上，如同与那个一世界相随，所以说“双重”的等词。欲贪具有五种欲的特质。欲渴是欲界欲行之境的渴望。灭渴则是与断见相伴的贪。这里说“十一种”处。若未完全发生且被指定，则“不应说双重”，这里的“境界之一”是指一个缘事的未发生对应，讲授其未经完成之义，如说“欲境与境界”的分别。未完成之分别表明本质上的差别。这样说即如欲贪所具足的各种未完满状态的修饰义。称为“欲语之缘”，“使生味趣”的意旨。
Visayeti vatthusmiṃ abhidheyyattheti attho. Nimittaviraheti etena ruḷhīsu kiriyā vibhāgakaraṇāya, na attakiriyāyāti dasseti. Kusalabhāvanti jātakabāhitikasuttaabhidhammapariyāyena kathitaṃ kusalattaṃ. Tassāti sukhavipākabhāvassa. Tassa paccupaṭṭhānataṃ vattukāmatāyāti etena ‘‘anavajjasukhavipākalakkhaṇa’’nti ettha sukhasaddo iṭṭhapariyāyo vuttoti dasseti. Saññāpaññākiccaṃ saññāṇakaraṇapaṭivijjhanāni, tadubhayavidhurā ārammaṇūpaladdhi ‘‘vijānātī’’ti iminā vuccatīti āha ‘‘saññā…pe… gahaṇa’’nti. Nanu ca phassādikiccatopi visiṭṭhakiccaṃ cittanti? Saccametaṃ, so pana viseso na tathā duravabodho, yathā saññāpaññāviññāṇānanti saññāpaññākiccavisiṭṭhalakkhaṇatāya viññāṇalakkhaṇamāha. Anantaradhammānaṃ paguṇabalavabhāvassa kāraṇabhāvena pavattamāno santānaṃ cinoti nāma. Tathāpavatti ca āsevanapaccayabhāvoti āha ‘‘āsevanapaccayabhāvena cinotī’’ti.
「境界」指的是境物或对象，意在精细定义。所谓因缘相离，是指出于一般操作的分类，而非本质动作。善的性质乃指依外部图像、经文及阿毗达摩记载的善法。所谓由此可知，是指对乐果成熟的依止。因缘具有此止欲状态，所以说“无毁乐果之相”，指出这里“乐”字是固定用法。识作用分诸色境和诸识二类，识有二类相辅相成，由此称“认识”。称“识与想是同一所作之事之名称”是说明“识…等”之合体。难道说触及等作用亦是特别的心吗？确实如此，但其特殊性并不难明，如同对“想、慧、识”的特别标记。随续之流当由缺失力所缘生起，故产生连续性。于是又说，这产生于依止于继续之条件，称作“由依止条件生”，表达依止条件之因果。
Cittakatamevāti abhisaṅkhāraviññāṇakatameva. Nānattādīnaṃ vavatthānanti ettha vavatthānaṃ paccekaṃ yojetabbaṃ. Vavatthānaṃ paricchedo asaṅkarabhāvo. Tena ca dhammo nicchito nāma hotīti āha ‘‘nicchitatā’’ti. Liṅganānattādīnīti ettha itthipurisasaṇṭhānavasena liṅganānattaṃ. Devamanussatiracchānādivasena itthiliṅgassa puthuttaṃ, tathā purisaliṅgassa. Devādibhede itthiliṅge paccekaṃ nānattakāyatāsaṅkhātassa aññamaññavisadisasabhāvassa desādibhedabhinnassa ca visesassa vasena pabhedo veditabbo. Tathā purisaliṅge. Liṅganibbattakassa vā kammassa yathāvuttanānattādivasena liṅgassa nānattādīni yojetabbāni. Liṅganānattādīsu pavattattā saññādīnaṃ nānattādīni. Tenevāha ‘‘kammanānattādīhi nibbattāni hi tānī’’ti. Apadādinānākaraṇadassanena liṅganānattaṃ dassitaṃ. Tasmiñca dassite saññānānattādayo dassitā evāti āvattati bhavacakkanti dassento āha ‘‘anāga…pe… ghaṭento’’ti. Itthiliṅgapurisaliṅgādi viññāṇādhiṭṭhitassa rūpakkhandhassa sannivesaviseso. Saññāsīsena cattāro khandhā vuttā. Vohāravacanena ca pañcannaṃ khandhānaṃ voharitabbabhāvena pavatti dīpitā, yā sā taṇhādiṭṭhiabhinivesahetūti imamatthaṃ dassento ‘‘liṅgādi…pe… yosānānī’’ti āha.
「心者仅指行为识」与「各种差别之分别」是分开论述的地方。分别的分类是没有混杂的。因此此法必定有其确定性，说“确定性”。「性别不同」，这里指男女及众生种属。由天人、罗汉等分例指男女之差异，如同男女之差别。以众生分别男女的不同属相等分类，分别的清楚易见性应当知晓。男女之差别亦如是。包含性别之起因的行为业，其男女差别等当被连接。性别上的分别，随着分别出现了“想”等差别。于是说“业的差别等是由行为起的”。用罪恶等诸因，示性别上的分别。这里所示的“想”之等分别由此显现，进而说明生命轮转，由此说明“轮回”。此亦说明浊染轮转发起的起因。并以言语说明“五蕴”中“想”的分类及差别，而且说明五蕴的说法。其中以言语习用表示五蕴应当承受的意思，因果生起，于是指出“如性别等因所生的所缘”，说明此意。
‘‘Ye keci, bhikkhave, dhammā akusalā akusalabhāgiyā, sabbete manopubbaṅgamā’’ti (a. ni. 1.56-57), ‘‘manopubbaṅgamā dhammā’’ti (dha. pa. 1, 2) ca evamādivacanato cittahetukaṃ kammanti āha ‘‘kammañhi cittato nibbatta’’nti. Yathāsaṅkhyanti kammato liṅgaṃ liṅgato saññāti attho. Na purimavikappe viya kammato liṅgasaññā liṅgato liṅgasaññāti ubhayato ubhayappavattidassanavasena. ‘‘Bhedaṃ gacchanti itthāyaṃ purisoti vā’’ti bhedassa visesitattā itthādibhāvena voharitabbabhāvo idha bhedoti ‘‘itthipurisādivohāraṃ gacchantī’’ti vuttaṃ. Addhadvayavasenāti atītapaccuppannaddhadvayavasena. Guṇābhibyāpanaṃ kittīti āha ‘‘patthaṭayasata’’nti. Kammanānākaraṇena vinā kammanibbattanānākāraṇābhāvato ‘‘kammajehi…pe… nānākaraṇa’’nti vuttaṃ. Avipaccanokāso aṭṭhānabhūtā, gatikālopi vā. Kāmāvacaraṃ abhisaṅkhāraviññāṇaṃ rūpadhātuyā cakkhuviññāṇādiṃ janetvā anokāsatāya tadārammaṇaṃ ajanentaṃ ettha nidassetabbaṃ. Ekaccacittakaraṇassa adhippetattā cakkhādivekallena cakkhuviññāṇādīnaṃ ajanakaṃ kammaviññāṇaṃ avasesapaccayavikale anogadhaṃ daṭṭhabbaṃ. Tadapi kālagatipayogādīti ādi-saddena saṅgahitanti. Ettha ca ‘‘sahakārīkāraṇavikalaṃ vipākassa accantaṃ okāsameva na labhati, itaraṃ vipākekadesassa laddhokāsanti, idametesaṃ nānatta’’nti vadanti, taṃ vipākassa okāsalābhe sati sahāyakāraṇavikalatāva natthīti adhippāyena vuttaṃ.
“诸法中，非善法及善法的，都是由心先行”，这是有名的经文说法，说明行为是由心生起的业。就如行为成形的标记，行为标记就是所取的想义。不是以前世中习得业的标记，而是行为产生的标记。产生了分别，所以说“区分”，区分就像男女的表现。区分就是以男女等为分别依据。这是过去与现在未来二重次元的分别。称此为“性质普遍表现”。业的产生没有原因，则没有业的产生的原因，因此说“业与其各种原因”。所谓存在不变动、运动或者时间末期现象，都讨论于此。欲界的习气识就是结合色界，眼识等列众生识，因无缝隙地缘生显现各处所缘。假如只有一个心作用者的行为，其作用感官所生的业识，尚且根据诸根眼等分别而不涉不足，因缘不同而异，应当明了。况且因时间推移，故此说并组言，有时说“随因缘的推移”等。这里又说“因缘伴随果报的成熟，助缘缺乏，所以不可得到”，他又说“其他果报处所可得”，即说明果报相异的情况。
Bhavatu tāva bhavitvā apagataṃ bhūtāpagataṃ, anubhavitvā apagataṃ pana kathanti āha ‘‘anubhūtabhūtā’’tiādi. Tena anubhūta-saddena yo attho vuccati, tassa bhūta-saddoyeva vācako, na anu-saddo, anu-saddo pana jotakoti dasseti. Sākhābhaṅgasadisā hi nipātopasaggāti. Kiriyāvisesakattañca upasaggānaṃ anekatthattā dhātusaddānaṃ tehi vattabbavisesassa jotanabhāveneva avacchindananti yattakā dhātusaddena abhidhātabbā atthavisesā, tesaṃ yaṃ sāmaññaṃ aviseso, tassa visese avaṭṭhāpanaṃ tassa tassa visesassa jotanamevāti āha ‘‘sāmañña…pe… visesīyatī’’ti. Anubhūta-saddo bahulaṃ kammatthe eva dissatīti tassa idha kattuatthavācitaṃ dassetuṃ ‘‘anubhūtasaddo cā’’tiādimāha. Satipi sabbesaṃ cittuppādānaṃ savedayitabhāvato ārammaṇānubhavane, savipallāse pana santāne cittābhisaṅkhāravasena pavattito abyākatehi visiṭṭho kusalākusalānaṃ sātisayo visayānubhavanākāroti ayamattho idhādhippetoti dassento ‘‘vattuṃ adhippāyavasenā’’ti āha. Bhūtāpagatabhāvābhidhānādhippāyenāti kusalākusalassa ākaḍḍhanupāyamāha.
“愿如是，若成，若灭，若未成，若未灭。”经历过与未经历过者，称之“已经验存在”等。因其“存在”的名义，是实际意义上之存在，而非复仿制名。复仿制名意则显明指火光。枝叶破碎等属于落下的部分。行为的特殊性体现在附加多义词的多义性，并且取决于语素词根的意义细微区别，这种区分体现在发音上的有声无声。此乃指示以词根为基础，义理特异，成为某些特殊义蕴含的扩散现象。该义通称为“普通和特异”，普通为无差别，特异则对各自特异的阐明有明确规定。此处说“普通……而特异”，意在强调“已经验存在”等词，常用于业力之业果等。并且指出意识产生的生起，跟起因、缘起，构成阿赖耶识滚动流转。是因初识流转而未明之特殊作用所示，业所导引生起善恶果报境界的作用，称此为“规约以论”。说明“已经验存在”等名的含义的就此确立。以“善恶频数众生成、废逸等”，由此说出是由于意识所生成，指出其其余所缘之生起的状况。此意特异，以症治的方式开示出善恶果生的惯习性及异质性。称为“已经验存在”的涵义以善恶加强的促进因的教导。
Uppatitakiccanipphādanato uppatitasadisattā ‘‘uppatita’’nti vuttaṃ. Uppajjituṃ āraddhoti anāgatassapi tasseva uppanna-saddena vuttatāya kāraṇamāha. Ettha ca rajjanādivasena ārammaṇarasānubhavanaṃ sātisayanti akusalañca kusalañca uppajjitvā niruddhatāsāmaññena ‘‘sabbasaṅkhataṃ bhūtāpagata’’nti vuttaṃ. Sammohavinodaniyaṃ pana ‘‘vipākānubhavanavasena tadārammaṇaṃ. Avipakkavipākassa sabbathā avigatattā bhavitvā vigatatāmattavasenakammañca bhūtāpagata’’nti vuttaṃ. Teneva tattha okāsakatuppannanti vipākamevāha. Idha pana kammampīti. Ārammaṇakaraṇavasena bhavati ettha kilesajātanti bhūmīti vuttā upādānakkhandhā. Aggiāhito viyāti bhūmiladdhanti vattabbatāya upāyaṃ dasseti. Etenāti kammaṃ. Etassāti vipāko vuttoti daṭṭhabbaṃ.
由于现成事物的产生，已经成就的事物即被称为“现成”。“开始产生”指希望未来出现的事物以现今已经产生的名称被称说。此处因王臣等人的世俗感官体验，同时生起善恶，因其止于无所变化，故云“诸法如是，有为已去”。而对于迷惑所生的感受，因感受果报的体验成了缘起的对象，未感受果报者普遍无所到达，故谓“未生果报之法，因无落处及果报之不变性而成已去”。因此，称其为转变生起。至于这里，所谓业因，是因缘着意于缘起。此处所说的烦恼为根本，即五取蕴。以火名火、以流名流，显示其作为业转变之因的方式。由是乃名为业。由此即为果，已然明白。
Avikkhambhitattāti avinoditattā. Sabhūmiyanti sakabhūmiyaṃ. Vicchinditvāti puna uppajjituṃ adatvā. Khaṇattayekadesagataṃ khaṇattayagatanti vuttanti yathāvuttassa udāharaṇassa upacārabhāvamāha. Tena uppannā dhammā paccuppannā dhammāti idamettha udāharaṇaṃ yuttanti dasseti. Padhānenāti padhānabhāvena. Desanāya cittaṃ pubbaṅgamanti lokiyadhamme desetabbe cittaṃ pubbaṅgamaṃ katvā desanā bhagavatā ucitāti dasseti. Dhammasabhāvaṃ vā sandhāyāti lokiyadhammānaṃ ayaṃ sabhāvo yadidaṃ te cittajeṭṭhakā cittapubbaṅgamā pavattantīti dasseti. Tena tesaṃ tathādesanāya kāraṇamāha, sabbe akusalā dhammā cittavajjāti attho. Kecīti padakārā. Phassādayopīti pi-saddena rāgādayo sampiṇḍeti. Kālabhedābhāvepi paccayabhāvena apekkhito dhammo purimanipphanno viya voharīyatīti āha ‘‘paṭhamaṃ uppanno viyā’’ti. Anupacaritamevassa pubbaṅgamabhāvaṃ dassetuṃ ‘‘anantarapaccayamana’’ntiādi vuttaṃ. ‘‘Khīṇā bhavanettī’’tiādivacanato (dī. ni. 2.155; netti. 114) nettibhūtāya taṇhāya yuttaṃ cittaṃ nāyakanti āha ‘‘taṇhāsampayuttaṃ vā’’ti.
“未被搅动”谓未受搅动。“有根地”谓具有根本基础。断绝再生谓未任自生而断续。单一时点内之短暂流转谓一刻时间内的持续状态；此为类比说明。由此，所生法即为再生法，为示例说明。用以为主要依止。心向前进，则诸世间法为当说之心之先行；此乃世俗事理中之心先行为前导，故适宜佛所说。承接法性，谓此乃诸世俗法之法性，即此诸法乃心之意向前导而生现。藉此，说明诸恶法皆为心所驱使之义。若有“等类”等用词，谓诸感触诸根结合同诸烦恼一起交织。无时断裂，且因缘等和之理，谓如同早先出现，故谓“初生起有”。为示其无相连续性，云“无中断的先行”。以及“断灭生存”等语出现，与净说相关，谓由欲望所缚之心称“与渴爱相联”。
‘‘Yaṃ tasmiṃ samaye cetasikaṃ sāta’’nti niddiṭṭhattā somanassavedanā sātasabhāvāti āha ‘‘sabhāvavasena vutta’’nti. Nippariyāyena madhura-saddo rasavisesapariyāyo, iṭṭhabhāvasāmaññena idha upacārena vuttotiāha ‘‘madhuraṃ viyā’’ti. Paramatthato taṇhāvinimutto nandirāgo nandirāgabhāvo vā natthīti ‘‘na ettha sampayogavasena sahagatabhāvo atthī’’ti, ‘‘nandirāgasahagatā’’ti ca vuccati. Tena viññāyati ‘‘sahagatasaddo taṇhāya nandirāgabhāvaṃ jotetī’’ti. Avatthāvisesavācako vā saha-saddo ‘‘sanidassanā’’tiādīsu viya, sabbāsupi avatthāsu nandirāgasabhāvāvijahanadīpanavasena nandirāgabhāvaṃ gatā nandirāgasahagatāti taṇhā vuttā. Gata-saddassa vā ‘‘diṭṭhigata’’ntiādīsu viya atthantarābhāvato nandirāgasabhāvā taṇhā ‘‘nandirāgasahagatā’’ti vuttā, nandirāgasabhāvāti attho. Idhāpīti imissaṃ aṭṭhakathāyaṃ. Imasmimpi padeti ‘‘somanassasahagata’’nti etasmimpi pade. Ayamevatthoti saṃsaṭṭho eva. Yathādassitasaṃsaṭṭhasaddoti atthuddhārappasaṅgena pāḷito aṭṭhakathāya āgatasaṃsaṭṭhasaddo. Sahajāteti sahajātatthe.
“当时心念”为例所指，谓指喜乐与苦楚之心态俱在，即共有状态。称其为“有法性状态”。完整说法谓甘美之声，其味特别，以适用事理之方式说出，即称“甘美之声”。根本意义上，因无欲渴束缚，喜乐无爱，则无此爱之连结及附带状态，“喜乐无爱意”谓之。又言“喜乐爱连结”，谓喜乐爱合而成连环之音，显示其合之性质。余下用共同声音、相互示现等词，表明喜乐爱之关联，以及该爱消散后称“无愿”及“习俗意义”等，视上下文为释。此即本注释中所言。在此诗句中“与苦乐联合”之词，便是此句。此为关键词以释义本句。根本同义词之合称。
Kālavisesānapekkho kammasādhano ābhaṭṭha-saddo bhāsitapariyāyoti dassento āha ‘‘abhāsitabbatā anābhaṭṭhatā’’ti. Pāḷiyanti imissā paṭhamacittuppādapāḷiyaṃ. Abhāsitattā evāti asaṅkhārikabhāvassa avuttattā eva. Kāraṇapariyāyattā vatthusaddassa paccayabhāvasāmaññato dvārabhūtadhammānampi siyā vatthupariyāyoti āha ‘‘dvāraṃ vatthūti vutta’’nti. Tena vatthu viya vatthūti dasseti. Manodvārabhūtā dhammā yebhuyyena hadayavatthunā saha carantīti dvārena…pe… hadayavatthu vuttanti āha yathā ‘‘kuntā pacarantī’’ti. Sakiccabhāvenāti attano kiccabhāvena, kiccasahitatāya vā. Aññāsādhāraṇoti sa-saddassa atthamāha. Sako hi raso sarasoti.
以时间次第之不同，谓为业之因起，称为明晰述说。释其“不明述”即无混乱之理。谓一切基础为同一处（“界”）。再生词，谓不舍断再生。例证中称为伴随现象。由此，生成之法即为后起法，合例得知。精要之谓，以教导为业，心意之前导即适恰为佛所说者。因缘所生之词，乃作为因缘之语。内心门及肉体为心智入境之门户，称为心门。依此比喻，如“关门内住者”，谓如心房机关。辨明工作专责。别释为用己义及协助。谓此同义词，味美如蜜。
Anantaracittahetukattā cittassa ekasamuṭṭhānatā vuttā, sahajātacittaphassahetukattā cetasikānaṃ dvisamuṭṭhānatā. ‘‘Cittasamuṭṭhānā dhammā, phuṭṭho bhikkhave vedeti, phuṭṭho sañjānāti, phuṭṭho cetetī’’ti (saṃ. ni. 4.93) hi vuttaṃ.
因心不起立即连结，故说为心之一聚集。因心音及心感而起，谓为心意之两聚合。佛言：“心聚集法，长者啊，所感觉、所觉知、所觉察者，俱是在此”。此所引言，谓心集之一切感受现象。
Sukhumarajādirūpanti aṇutajjārirūpamāha. Paramāṇurūpe pana vattabbameva natthi. Vatthuparittatāyāti etena anekakalāpagatāni bahūniyeva rūpāyatanāni samuditāni saṃhaccakāritāya sivikubbahanañāyena cakkhuviññāṇassa ārammaṇapaccayo, na ekaṃ katipayāni vāti dasseti. Nanu ca evaṃ sante cakkhuviññāṇaṃ samudāyārammaṇaṃ āpajjatīti? Nāpajjati samudāyasseva abhāvato. Na hi paramatthato samudāyo nāma koci atthi. Vaṇṇāyatanameva hi yattakaṃ yogyadese avaṭṭhitaṃ, sati paccayantarasamāyoge tattakaṃ yathāvuttena ñāyena cakkhuviññāṇassa ārammaṇapaccayo hoti avikappakattā tassa. Tadabhinihaṭaṃ pana manoviññāṇaṃ anekakkhattuṃ uppajjamānaṃ purimasiddhakappanāvasena samūhākārena saṇṭhānādiākārena ca pavattatīti kiṃ cakkhuviññāṇassa ekaṃ vaṇṇāyatanaṃ ārammaṇaṃ, udāhu anekānīti na codetabbametaṃ. Na hi paccakkhavisaye yuttimagganā yuttā. Kiñca bhiyyo accharāsaṅghātakkhaṇena anekakoṭisaṅkhāya cittuppattiyā pavattanato cittassa lahuparivattitāya samānepi ghaṭasarāvādivaṇṇānaṃ yogyadesāvaṭṭhāne purimamanasikārānurūpaṃ ‘‘ghaṭo’’ti vā ‘‘sarāvo’’ti vā paṭhamaṃ tāva eko manoviññāṇasantānena paricchijjati, pacchā itaro cakkhuviññāṇavīthiyā byavahitenāti avisesavidutāya pana ghaṭasarāvādibuddhiyā abhedāpattiparikappanāti. Īdisīpettha codanā acodanāti daṭṭhabbā. Khaṇaparittatāyāti pabandhakkhaṇassa ittaratāya. Pabandhavasena hi paccekaṃ rūpārūpadhammā virodhiavirodhipaccayasamāyoge lahuṃ dandhañca nirujjhanato parittakālā dīghakālā ca honti, sabhāvalakkhaṇavasena pana ekaparicchedā evāti. Yathā ca rūpāyatanaṃ, evaṃ itarānipi. Saddādayopi hi vatthuparittatādibhāvena labbhantīti. Accāsannāditāyāti ādi-saddena anāvajjanaṃ kenaci paṭicchannatāti evamādiṃ saṅgaṇhāti. Visayidhammaṃ visesato sinoti bandhatīti visayoti anaññatthabhāvāpekkho visayoti āha ‘‘visayo anaññatthabhāvenā’’ti. Na hi cakkhuviññāṇādayo rūpāyatanādito aññasmiṃ ārammaṇe pavattantīti. Gāvo caranti etthāti gocaro, gocaro viyāti gocaroti sambahulacāritāpekkho gocaroti āha ‘‘gocaro tattha caraṇenā’’ti. Bahulañhi cakkhuviññāṇādīhi rūpādayo gayhanti, na tathā manoviññāṇenāti. Tesanti manoviññāṇena gayhamānānaṃ rūpāyatanādīnaṃ. ‘‘Vacanassa anupapattito’’ti kasmā vuttaṃ, nanu pañcadvāre pavattamanoviññāṇadhātuṃ sandhāya tesaṃ gocaravisayaṃ paccanubhotīti vacanaṃ upapajjatiyevāti? Na, niyamābhāvato. Na hi pañcadvārābhinihaṭaṃyeva mano idha ‘‘mano’’ti vuttanti niyamahetu atthīti, etaṃyeva vā codanaṃ manasi katvā dibbacakkhuñāṇādiggahaṇaṃ kataṃ. Evaṃvaṇṇotiādivacanato pubbenivāsaatītānāgataṃsañāṇādayopi idha sambhavanti. Itarathāti rūpaṃ saddantiādinā.
所说微细红色等形态谓为细微微粒状。虽然极小，却非原子形态）。由于基础分散，形成多样之色界，与眼识之缘接而生。非单一或少数而已。难道眼识乃由多样色界所起乎？不可得。因本无所谓“起”，无真正起点。唯色之境界、适合处与缘合而成。心识则由众多心聚集与因缘群集而起，如集体形式一样运作。此色界非单一处所，即不能谓色界为单一聚集。且因感官互相牵连，眼识诸色于有利处遇境，如同器皿或脉络被切割一般，心意依不同功能逐一分别。因此，例示切割边缘。非连绵不绝，而有相接相续之法。此为解释明白。由此缘起，也适用于其他五根。因基础分散，声等亦得成。起始、临近、覆没等，皆为连续因缘。界之意，谓特定所缘界限。行走之牛，即行走之处，即谓行场。由众多眼识等所到而生境界，并非心识能及。此即心识与色界之区别。心识现象因五处之法，故有多样。为何说“非言可及”？因无制约规章。亦非由五处直接决定。并非正因故为“心”，此为对心之引导，促生潜在知见。故言此也。因引发天眼等异生知见而得，故作此解说。此亦涉及分别与令心不执着境界之说。此中“过去、现在、未来”之知识亦同在。另一方面，色与声等为具体诸缘所成。
Bhojana…pe… ussāhādīhīti idaṃ yāya kammaññatāya rūpakāyassa kallatā hoti, tassā paccayanidassanaṃ. Bhojane hi sammāpariṇate sappāye ca utubhojane sammupayutte sammāpayogasaṅkhāte kāyikacetasikavīriye ca samāraddhe lahutādisabbhāvena kāyo kammakkhamo hoti sabbakiriyānukūloti. Atha vā bhojana…pe… ussāhādīhīti idaṃ kāyassa kalyatāya viya upaddutatāyapi kāraṇavacanaṃ. Visamabhojanāpariṇāmādito hi kāyassa upaddavakarā vātādayo uppajjantīti. Anuvattantassāti padaṃ ‘‘jayaṃ veraṃ pasavatī’’tiādīsu (dha. pa. 201) viya hetuatthavasena veditabbaṃ. Jāgaraṇanimittañhi idha anuvattanaṃ adhippetanti. Atha vā anuvattantassāti idaṃ pakatiyā diṭṭhādivasena āpāthagamanupanissayānaṃ kalyatādinibbattānaṃ kāyikasukhādīnaṃ sambhavadassanaṃ. Kāyakalyatādiṃ ananuvattantassa hi yathāvuttaupanissayābhogābhāvena vuttappakāraṃ āpāthagamanaṃ na siyāti. Yathānubhūte rūpādivisaye cittassa ṭhapanaṃ āvajjanaṃ cittapaṇidahanaṃ. Yathānubhūtena rūpādinā sadisaṃ asadisaṃ sambandhañca sadisāsadisasambandhaṃ, tassa dassanādi sadisāsadisasambandhadassanādi, cittapaṇidahanañca sadisāsadisa…pe… dassanādi ca citta…pe… dassanādayo te paccayāti yojetabbaṃ. Dhātukkhobhādīti ādi-saddena devatūpasaṃhārādiṃ saṅgaṇhāti. Taṃsadisatā diṭṭhasutasadisatā. Taṃsampayuttatā diṭṭhasutapaṭibaddhatā. Kenaci vutteti iminā saddhāya anussavanibbattataṃ āha. Ākāravicāraṇanti tesaṃ tesaṃ atthānaṃ upaṭṭhānākāravicāraṇaṃ. Katthaci atthe.
「饮食……精进等」此句是说明行动的能力，因为此行动体的善巧具足，乃其因缘所显示。饮食既成熟完善，体息得养，饮食相应，能善摄身心精进，以轻快等一切现象，身体具足行动的力量，能作诸事具足有益。又饮食……精进等，也可作为身体健康善良的缘故之语。因吃不均衡或饮食不正，因此引起身体失调的风等疾病。说“顺从者”一词，如论典中“克敌者”等，应知为因果相应之理。又此处“顺从”是指通过眼见等感官起因，产生趋避的善恶行为所带来的身心之安乐。身体健康等因缘不全者，其身受苦果即病痛久住不灭。正如意识于色等境所停留、应和，激发意识，意识受感之火。正如感受色景、同与异的各种关系，彼此相关的有见等也全是因缘，应将意识对这些缘起、差别、见解及意识受感之火等统摄在内。用部首之语「五蕴」等表示，涵摄诸天供养等。所述同一，应理解为已见已闻而来的认识。由此证明，回忆学说是成立的。所谓“考察形态”是指对各义义项的照察。论说在何处？
Niyamitassāti kusalameva mayā uppādetabbanti evaṃ niyamitassa. Pasādasinehābhāvo dosabahulatāya hotīti lūkhapuggalā dosabahulāti āha.
“有规律者”意指“唯有善法应由我而生”，如此称为有规律者。由于无愉悦恼怒，如此乃厌恶恶行之人，即称多恶之人。
Āyatanabhāvatoti kāraṇabhāvato.
“所有眼界”是指因缘所生之意。
Vijjamānavatthusminti etena ‘‘vināpi deyyadhammapariccāgena cittuppādamatteneva dānamayaṃ kusalaṃ upacitaṃ hotī’’ti kesañci atidhāvanaṃ nivattitaṃ hotīti.
“正在生起之物”意即“即使不放弃神灵之法，仅凭意识的生成，亦可成就施予之善功”，某些超越之处得以回归。
Dhammasavanassa ghosanaṃ dhammasavanaghosanaṃ. Tassāti ‘‘saddadānaṃ dassāmī’’ti saddavatthūnaṃ ṭhānakaraṇabheriādīnaṃ sasaddappavattikaraṇassa. Cintanaṃ tathā tathā cittuppādanaṃ. Aññatthāti suttesu. Aparatthāti abhidhammapadesu. Apariyāpannāti padassa atthavaṇṇanā ‘‘paribhogaraso’’tiādikāya atthavaṇṇanāya parato bahūsu potthakesu likhīyati, yathāṭhāneyeva pana ānetvā vattabbā. Tattha paramatthato avijjamānattā lakkhaṇapaññattiyo aññāyatanattā cha ajjhattikāyatanāni asaṅgahitā dhammāyatanenāti yojetabbaṃ.
“听闻法音之宣告”称为“法音宣告”。其义为“声音的给予者”，指语句的基础、产生声音等条件。所谓“思惟”，亦即在各种时机产生意识。释为‘另义’于经中，‘别义’于阿毗达摩语法中。所谓‘不完全’，指词义的解释以‘观受之味’等注释为主，且经典诸书中多有详细记载，鉴于本处只作引述说明。其最高实义为未显现处，说明五受阴与六入处等非结合法，谓心所本质及彼界非聚合现象，此应结合说，心所、诸界诸法互相关系，及与见闻等感知，意识生起之相互依存亦应涵盖其中。
‘‘Ekadvārikakammaṃ aññasmiṃ dvāre uppajjatī’’ti kasmā vuttaṃ, nanu rūpādīsu ekārammaṇaṃ cittaṃ yathā na aññārammaṇaṃ hoti cittavisesassa adhippetattā, evaṃ kammavisese adhippete kāyadvārādīsu ekadvārikakammaṃ aññasmiṃ dvāre na uppajjati tattheva pariyositattā, atha kammasāmaññaṃ adhippetaṃ, rūpādīsu ekārammaṇanti idaṃ udāharaṇaṃ na siyāti? Na, asadisabhāvavibhāvanavasena udāhaṭattā, itarathā manoviññāṇabhūtaṃ idaṃ cittaṃ chasupi visayesu pavattanato anibaddhārammaṇanti ārammaṇaṃ sadisūdāharaṇabhāvena vucceyya ārammaṇaṃ viya dvārampi anibaddhanti. Yasmā pana satipi kammānaṃ dvārantaracaraṇe yebhuyyena vuttiyā tabbahulavuttiyā ca dvārakammānaṃ aññamaññaṃ vavatthānaṃ vakkhati, tasmā pāṇātipātādibhāvasāmaññena kammaṃ ekattanayavasena gahetvā tassa vacīdvārādīsu pavattisabbhāvato kammassa anibaddhattāti vuttanti āha ‘‘kāyadvārādīsu ekadvārikakammaṃ aññasmiṃ dvāre na nuppajjatī’’ti. Rūpādīsu pana ekārammaṇaṃ cittaṃ tenevārammaṇena paricchinnanti visiṭṭhameva gahitanti ārammaṇameva nibaddhanti vuttanti cittaviseso eva gahito, na cittasāmaññaṃ. ‘‘Nanu ca rūpārammaṇaṃ vā…pe… dhammārammaṇaṃ vā yaṃ yaṃ vā panā’’ti ārammaṇampi aniyameneva vuttanti? Saccametaṃ, tattha pana yaṃ rūpādīsu ekārammaṇaṃ cittaṃ, taṃ tena vinā nappavattati, kammaṃ pana kāyadvārikādibhedaṃ vacīdvārādīsu na nappavattatīti imassa visesassa jotanatthaṃ pāḷiyaṃ ārammaṇameva gahitaṃ, dvāraṃ na gahitanti imamatthaṃ dasseti ‘‘ārammaṇameva nibaddha’’ntiādinā. Vacīdvāre uppajjamānampi pāṇātipātādīti attho.
“单入门业于异门生起”，为何有此说？虽然于色等法，心乃唯一因缘，不发生异缘，因心为特定对象，依此理，业亦非于身体门等生异门业，及此业逻辑清楚，若为一般业入主，则色等唯一因缘意即此例不成立？不也，由于心非真实性质而生境界差异，心虽为意识之主体，然于境界运作上不固结单一入，这入如门，即双门不固结。既然业于门中流转，且言谓多业互涉，故于身体门等，业之不同分离，以统一言述，而不同业仅因语言表达分别，业非固结整体所限，因而称“身体门业单入异门不生”。因色法中单一因心，未生他入，心为专属，专以一境界断，故专注入定，此为心之特殊，非普通心也。所谓“非正常心”，说色境界或法境界，以不规则产生，故不固结门，门如门洞，中间开口不闭。今索引细节，业于身口门中，业理固以统一性取，就此纯理论，业之不固结，由此释“身体门业单入异门不生”。色界中单独因心，且以此一入断定异境，业理不复成立。又言“色缘境或法缘境”等，诸种境界均无规制。此乃真实所见，色境界中为唯一入智能产生，无他异业。
Kāmāvacarakusalaṃ
欲界善
Kāyakammadvārakathāvaṇṇanā身业门论注释
Kammadvārānantiādinā pakāsetabbassa sarūpaṃ pakāsanupāyañca dasseti. Niyatarūparūpavasenāti dhammasaṅgahe niddiṭṭhaniyatarūparūpavasena. Aññathā kammasamuṭṭhānikakāye hadayavatthupi gahetabbaṃ siyā. Ekasantatipariyāpanno upādinnakakāyo idha gahitoti cakkhāyatanādīti vuttesu eko bhāvo hadayavatthu ca gahitanti na sakkā vattuṃ ‘‘cakkhāyatanādīni jīvitapariyantānī’’ti sannivesassa vibhāvitattā.
因业门等缘故，应当清楚其形状及揭示的方式。所谓有一定形态种类者，是指法集中的规定形态。不然的话，业起身中或应摄持在心脏处。因有连续环绕，执持之身若在此，乃称通过眼根之处。如经典所说，所谓之一法，是摄持在心脏，不能说“眼根等乃至生命终结处”因其布置不同。
Vipphandamānavaṇṇaggahaṇānantaraṃ viññattiggahaṇassa icchitattā calanākārāva vāyodhātu viññattivikārasahitāti kadāci āsaṅkeyyāti tannivattanatthaṃ ‘‘paṭhamajavanasamuṭṭhitā’’ti āha. Desantaruppattihetubhāvena cāletunti etena desantaruppatti calanaṃ, taṃnimitte ca kattubhāvo upacaritoti dasseti, aññathā khaṇikatā abyāpāratā ca dhammānaṃ na sambhaveyyāti. Tadabhimukhabhāvavikāravatīti taṃdisamabhimukho tadabhimukho, tassa bhāvo tadabhimukhabhāvo, so eva vikāro, taṃsamaṅginī vāyodhātu tadabhimukhabhāvavikāravatī. Idāni tadabhimukhabhāvavikā rassa viññattibhāvaṃ dassento āha ‘‘adhippāyasahabhāvī’’tiādi. Evañca katvātiādinā imissā atthavaṇṇanāya laddhaguṇaṃ dasseti. Tattha āvajjanassāti manodvārāvajjanassa. Yato bāttiṃsātiādinā tassa viññattisamuṭṭhāpakatā na sakkā paṭisedhetunti dasseti.
经过离散而聚合色法缘起后，因意愿故伴有运动现象，与风元素相应亦伴随识所变化。偶尔也会短促如流水聚合，称为“初流聚合”。因缘他起而生动移动，表明缘起运动，其因缘与相应事理不同，故不可能生起短暂非连续诸法。谓此为趋向之变化，即为两面相，侧面即趋向，彼为变化，风元素具趋向两面变化之性质。现在说此趋向两面变化之识法，称为“主导相伴”。如是说明，即得此义理声明。文中“敕责”等者，是指心理门户的敕责。所谓“二十八”等数者，谓其识所生起之能为反驳。
Paccayo bhavituṃ samatthoti etena yathāvuttavāyodhātuyā thambhanacalanasaṅkhātakiccanipphādane tassa ākāravisesassa sahakārīkāraṇabhāvamāha. Anidassanasappaṭighatādayo viya mahābhūtānaṃ avatthāvisesamattaṃ so ākāravisesoti paramatthato na kiñci hotīti ‘‘paramatthato abhāvaṃ dassetī’’ti āha. Paramatthato cittasamuṭṭhānabhāvo paṭisedhito. Kammasamuṭṭhānādibhāvassa pana sambhavoyeva natthīti yathāvuttavikārassa paramatthato sabbhāve nakutocisamuṭṭhitattā appaccayattaṃ āpannaṃ. Na hi rūpaṃ appaccayaṃ atthi, appaccayatte ca sati niccabhāvo āpajjati, na ca nibbānavajjo attho sabhāvadhammo nicco atthi. Cittasamuṭṭhānabhāvo viyāti viññattiyā cittasamuṭṭhānaupādārūpabhāvo upacārasiddhoti dasseti.
能够成因，是指就所说之风元素约束、运动及集合等功用而言，谓其形态差异为协助相缘原因。无相及无碍等，类似大元素本体特征，谓其为形态差异而无实有，乃名“从根本无有显现”。根本而言，心之生起是被否定的。业生起等则显现无有，正应说变化从根本而言，在一切法中无以固执世俗所见之实有，乃依合理因缘所生。色法无固执实有，若无因缘则无常起。涅槃非生灭之义，而现实法则恒存。识法生起是变化现象，从理上属于依止生起之现象。
Viññattiyā karaṇabhūtāya. Yaṃ karaṇanti yaṃ cittakiriyaṃ cittabyāpāraṃ. Viññattiyā viññātattanti idamesa kāretīti yadetaṃ adhippāyavibhāvanaṃ, etaṃ viññattivikārarahitesu rukkhacalanādīsu na diṭṭhaṃ, hatthacalanādīsu pana diṭṭhaṃ, tasmā vipphandamānavaṇṇavinimutto koci vikāro atthi kāyikakaraṇasaṅkhātassa adhippāyassa ñāpakoti viññāyati. Ñāpako ca hetu ñāpetabbamatthaṃ sayaṃ ñātoyeva ñāpeti, na sabbhāvamattenāti vaṇṇaggahaṇānantaraṃ vikāraggahaṇampi viññāyati. Tathā hi visayabhāvamāpanno eva saddo atthaṃ pakāseti, netaro. Tenevāha ‘‘na hi viññattī’’tiādi. Yadi pana cittajarūpānaṃ calanākāro viññatti, cakkhuviññāṇassa vipphandamānavaṇṇārammaṇattā tenapi sā gahitā siyāti āsaṅkāya nivattanatthaṃ āha ‘‘cakkhuviññāṇassā’’tiādi.
识是作为条件的。所谓条件，即指心所行为及心理作法。识为识别实体，谓此乃主宰分别作用。此识变化非缘随风移动等，因风移动时在树枝上未见变化，然手部移动时变化显见。故由离散色彩变化而解脱者，显然有某种变化存在，是心理作条件的主宰，这种主宰为认知之知者。此知者为缘起缘发之因，自己识别自己，不是普遍本质。色彩聚合变异中变化盖聚，亦为识之显现。如声音生起说明其所含内容，音不同。如是语中有言“非识”等。若说心种诸色移动形态乃识，则因眼识缘色相变化而执持，故以此为转回，文中曰“眼识之”等。
Tālapaṇṇādirūpānītiādināpi viññattiyā viññātabbataṃ manoviññāṇeneva ca viññātabbataṃ dasseti. Sañjānāti etenāti saññāṇaṃ, tassa udakādino saññāṇaṃ taṃsaññāṇaṃ, tassa ākāro taṃsaññāṇākāro, udakādisahacārippakāro ca so taṃsaññāṇākāro cāti udakā…pe… kāro, taṃ gahetvā jānitvā. Tadākārassāti udakādiñāpanākārassa. Yadi yathāvuttavikāraggahaṇaṃyeva kāraṇaṃ adhippāyaggahaṇassa, atha kasmā aggahitasaṅketassa adhippāyaggahaṇaṃ na hotīti? Na kevalaṃ vikāraggahaṇameva adhippāyaggahaṇassa kāraṇaṃ, kiñcarahīti āha ‘‘etassa panā’’tiādi.
通过像谷叶等色法被识别，也是由识为识别所显现，谓是心识所认识。此谓识知，水及诸色之识知，具被识知之形态，由此水等引属如水形态等。经由识别及悟知此形态，称为该水等之标识。若以变异聚合为因表示主宰聚合，何以该主宰聚合不被视为因？并非单由变异聚合为因，而是原因复合所致，故说“此处也”等。
Atha panātiādinā viññattiyā anumānena gahetabbataṃ dasseti. Sādhippāya…pe… nantaranti adhippāyasahitavikārena sahajātavaṇṇāyatanaggahaṇasaṅkhātassa cakkhudvārikaviññāṇasantānassa anantaraṃ. Adhippāyaggahaṇassāti adhippāyavavatthāpakassa tatiyavāre javanassa. Adhippāyasahabhū vikārābhāve abhāvatoti etena yathāvuttavikāraṃ adhippāyaggahaṇena anuminoti. Evaṃ satītiādinā yathānumitamatthaṃ nigamanavasena dasseti. Tattha udakādiggahaṇenevāti tālapaṇṇādīnaṃ vaṇṇaggahaṇānantarena purimasiddhasambandhānuggahitena udakādīnaṃ tattha atthibhāvavijānaneneva. Yathā tālapaṇṇādīnaṃ udakādisahacārippakārataṃ saññāṇākāro viññātoyeva hoti nānantariyakattā, evaṃ vipphandamānavaṇṇaggahaṇānantarena purimasiddhasambandhānuggahitena gantukāmatādiadhippāyavijānaneneva viññatti viññātā hoti tadabhāve abhāvatoti upamāyojanā.
由此，于所掌握、明确所知之事，借推断予以确认。以主导作用（adhicāra）为例……随后，通过主导作用所包含的变化，紧接着指出了先天色、识等获得之法门对于眼识连续之理的保存。所谓主导作用之保存，指的是主导作用这个第三顺序的推动力。所谓无主导作用伴随变化，即指于先述变化中无有此改变，由此以主导作用之保存推断如此。由此说“如是存在”等者，乃通过对所推断目标之结论而得出。此处以积聚水等保存所依为例，指水棕叶等色彩的保存，因有先前固着之联系，故水等存在意涵得以识知。正如水棕叶等色彩具相伴随之性质，色觉现象随之显现，而非瞬间消失，正如对于流转变化之色彩保存，基于先前了知之联系，对渴求往返之主导作用相关认识的明确，达成见知。其不存在即为不存在，这种比喻连系得以成立。
Sabhāvabhūtanti anvatthabhūtaṃ. Dvidhāti viññāpanato viññeyyato ca. Kāyaviññattiyā tathāpavattamānāya cetanāsaṅkhātassa kammassa kāyakammabhāvo nipphajjati tāya upalakkhitabbattā, na pana catuvīsatiyā paccayesu kenaci paccayabhāvatoti dassento ‘‘tasmiṃ dvāre siddhā’’tiādimāha. Tena vacīdvāruppannāpi pāṇātipātādayo saṅgahitāti tesaṃ saṅgahitabhāvaṃ dasseti. Atha vā kāyadvāruppannāya kāyakammabhūtāya cetanāya vasena ‘‘tena dvārena viññātabbabhāvato’’ti vuttaṃ, tassāyeva dvārantaruppannāya vasena ‘‘tena dvārena nāmalābhato’’ti. Manodvārāvajjanassapi viññattisamuṭṭhāpakabhāvo nicchitoti ‘‘ekādasannaṃ kiriyacittāna’’nti āha.
所谓固有本性（sabhāva）者，即指真实存在之事实。固有本性有二，即指陈述时之存在（显示存在）与被了解时之存在（所知存在）。以身识为例，所转之有意行为即身业，其性质由所处分明，不由二十四因缘中任一因缘而成立。此处仅示“由此门户见成”的说法。由此言语形式表示杀生等行为即被遵守诸行为之集合体。甚或依据身所发之意，谓“因此门户而知之”，同时由该门户显现之所知，谓“因该门户而取名义”。由此心门所生之识亦确立存在，故谓“十一类有意心”是也。
Dvārantaracārinoti dvārantarabhāvena pavattanakā. Dvārasambhedāti dvārānaṃ saṅkaraṇato. Dvārānañhi dvārantarabhāvappattiyā sati kāyadvārassa vacīdvārādibhāvo, vacīdvārassa ca kāyadvārādibhāvo āpajjatīti taṃtaṃdvāruppannakammānampi saṅkaro siyā. Tenāha ‘‘kammasambhedopī’’ti. Evaṃ sati kāyakammaṃ…pe… vavatthānaṃ na siyā. Yadi kammāni kammantaracārīni honti, kāyakammādikassa vacīkammādikabhāvāpattito ‘‘kammasambhedā dvārasambhedopī’’ti kāyakammaṃ kāyakammadvāranti aññamaññavavatthānaṃ na siyāti imamatthamāha ‘‘kammānampi kammantaracaraṇe eseva nayo’’ti. Kammantaracaraṇaṃ kammantarūpalakkhaṇatā. Tenevāha ‘‘dvārabhāvenā’’ti. Dvārantaracaraṇaṃ dvārantaruppatti. Dvāreti attano dvāre. Aññasminti dvārantare. Kammānīti taṃtaṃdvārikakammāni. Aññānīti aññadvārikakammāni. Dvāre dvārāni na carantīti dvārantarabhāvena nappavattanti, dvārantaraṃ vā na saṅkamanti. Kiñcāpi viññattiyā catuvīsatiyā paccayesu yena kenaci paccayena cetanāya paccayabhāvo natthi, tathā pana viññattiyā pavattamānāya eva pāṇātipātādi hoti, nāññathāti siyā viññattiyā hetubhāvo cetanāyāti vuttaṃ ‘‘dvārehi kāraṇabhūtehī’’ti. Kāyakammaṃ vacīkammanti kammavavatthānasseva vā kāraṇabhāvaṃ sandhāya ‘‘dvārehi kāraṇabhūtehī’’ti vuttaṃ. Yadipi ‘‘dvārehi kammānī’’ti vuttaṃ, ‘‘aññamaññaṃ vavatthitā’’ti pana vuttattā kammehipi dvārāni vavatthitānīti ayamatthopi siddhoyevāti dassetuṃ ‘‘na kevala’’ntiādi vuttaṃ. Advāracārīhīti dvārānaṃ sayaṃ vavatthitabhāvamāha, na pana avavatthānaṃ, vavatthānamevāti adhippāyo. Idāni taṃ vavatthānaṃ vibhāveti kammānapekkhātiādinā. Tattha samayaniyamitena cittena samayo viya dvāraniyamitehi kammehi dvārāni niyamitānīti ayaṃ saṅkhepattho.
所谓因门户而行者，乃是由门户性质之推动造成。所谓门户分裂，即门户相互结合之事。闻知门户与语门如是，身门亦如是。门户相互关系使来自不同门户之行为亦互相影响，故称“行为相互结合”。此乃所谓“行为分裂相似”。如是，身业等行为之性质非独立。若行为为不同门户相行，则由于身业与语业等性质互相浸染，使行为分裂称为门户分裂。所谓门户分裂即门户之生起。门户意指自身的门户，他门户为他人门户。所谓行为是各门户之行为。门户不在门户内行，故门户间无转换。若无二十四因缘之一因缘配合意，身业等则不成立，但身业等行为发生时，必有门户之因，言“由门户为因”。身业即语业等行为的因具因，故云“由门户为因”。虽言“由门户为因的行为”，但因其相互依存，行为依门户而显，故非独立。无门户相通者，即谓门户自行显现，并无门户之外之相。今以此说明行为条件对门户之依赖。于此乃是以调制精神时间，宛如时段限定之门户，意指行为皆受门像限定，此即总结所论。
Evaṃsabhāvattāti dvārabhūtehi kāyādīhi upalakkhaṇīyasabhāvattā. Āṇatti…pe… mānassāti kāyavacīkammānaṃ vacīkāyaviññattīhi pakāsetabbataṃ āha. Kāyādīhīti kāyavacīviññattīhi. Tasmāti yasmā dvārantare carantānipi kammāni sakena dvārena upalakkhitāneva caranti, tasmā. Nāpi kammaṃ dvārassāti yasmiṃ dvārantare kammaṃ carati, tassa dvārassa anattaniyassa. Taṃtaṃdvāramevāti sakadvārameva. Kammassāti sakasakakammassa. Yadi kammehi dvārāni vavatthitāni, ‘‘kammassa anibaddhattā’’ti idaṃ kathaṃ nīyatīti āha ‘‘pubbe panā’’tiādi.
如此固有本性，即为门户性质，存在于身等标识之间。所谓障碍……及心者，谓由身语行为之识分别而显现。身等者，指身语识之存在。基于不同门户间行为的存在，虽其行为在他门户，然而仍由同一门户所标识且随其运行。故说，行为非在门户外，而是特定门户内部行为。谓同行为者，指相互对应之行为。若以门户行所依行为而论，则称“行为无连累”，此说如此为证。
Sāti viññatti. Tassāti kammassa. Kenaci pakārenāti catuvīsatiyā paccayappakāresu kenaci pakārena. Taṃsahajātāti etena kāyaviññattiyā sabbhāveyeva kāyakammassa sabbhāvo, nāññathāti pariyāyena viññattiyā kammassa kāraṇabhāvaṃ vibhāveti. Tenevāha ‘‘uppattiṭṭhānabhāvena vuttā’’ti. Yathāvuttaniyamenātiādinā kammassa uppattiṭṭhānabhāve byabhicārābhāvamāha. Tattha yathāvuttaniyamenāti aṭṭhakathāyaṃ vuttappakārena vavatthānayuttisaṅkhātena niyamena. Dvāracaraṇeti aññadvāracaraṇe.
所谓存在，即行为有所存在。所谓因果依缘，即由二十四因缘中某因之缘起存在。所谓“同生”，即指此身识固有本性在身业的全面存在，是强调行为本质存在于行为之中，而非其他说法。于是说“出世间本处有此存在”。所谓如法次第者，乃指阿毗达摩论中所述行为之初起基条件。行为进展即指门户行为。
Kāyakammadvārakathāvaṇṇanā niṭṭhitā. · 身业门论注释完毕。
Vacīkammadvārakathāvaṇṇanā语业门论注释
Catūhi aṅgehīti ettha ‘‘subhāsitaṃyeva bhāsati, no dubbhāsitaṃ. Dhammaṃyeva, piyaṃyeva, saccaṃyeva bhāsati, no alika’’nti (saṃ. ni. 1.213; su. ni. subhāsitasutta) yāni aṅgāni sutte vuttāni, tesaṃ cetanāsabhāvaṃ dassetuṃ ‘‘subhāsitabhāsanā’’tiādi vuttaṃ. Tathāpavattāti subhāsitabhāsanādibhāvena pavattā. Saha sambhūtattāti saheva uppannattā. Na hi vacīviññatti saddarahitā atthi. Tathā hi ‘‘yā tāya vācāya viññattī’’ti vuttaṃ. ‘‘Vācāgirā byapatho’’tiādinā (dha. sa. 636) nātisukhumaṃyeva saddavācaṃ vatvā ‘‘yā tāya vācāya viññattī’’ti, tāya saddhiṃ yojetvā vacīviññattiyā vuttattā rūpāyatanaṃ viya vatthuparittatādinā saddāyatanampi anindriyagocaro atthīti ca adhippāyena ‘‘yā tāya…pe… viññāyatī’’ti āha.
所谓四种分支者，指此处所说之“善说法”，和否定恶说。指对于法、慈爱、真实诸义之言说，而非虚假。佛典中言及的四分支，即是为了说明其非意心所起作用之存在，故称“善说发语”等。所谓“如是流转”，指伴随发语之因缘而生起。以语识不存在离意结合的实际，故谓“由该语而生识”，且据《法句经》云“语音道误入”，即虽然语言具细微特性，但结合发语得以成识，故语言识如色界入处及赘生无障碍法门，论及其依主导作用，谓“由该语……而识”。
Idāni avisesena cittasamuṭṭhānasaddassa sotaviññāṇārammaṇatā pāḷiyaṃ vuttāti vitakkavipphārasaddo na sotaviññeyyoti mahāaṭṭhakathāvādassa pāḷiyā virodhaṃ dassetuṃ ‘‘cittasamuṭṭhāna’’ntiādi vuttaṃ. Evaṃ saṅgahakārassa adhippāye ṭhatvā mahāaṭṭhakathāvādassa paṭisedhetabbataṃ dassetvā idāni attano adhippāye ṭhatvā taṃ pariharituṃ ‘‘mahāaṭṭhakathāyaṃ panā’’tiādimāha. Saṅghaṭṭanākārena pavattānaṃ bhūtānaṃ saddassa nissayabhāvato saṅghaṭṭanena saheva saddo uppajjati. Tappaccayabhāvoti upādinnakaghaṭṭanassa paccayabhāvo. Cittajapathavīdhātuyā upādinnakaghaṭṭane paccayo bhavituṃ samattho cittasamuṭṭhānamahābhūtānaṃ eko ākāraviseso atthi. Tadākārattā hi tesaṃ pathavīdhātu upādinnakaṃ ghaṭṭetīti imamatthaṃ vuttānusārena veditabbattā ‘‘vuttanayeneva veditabbo’’ti vatvā tameva vuttanayaṃ ‘‘tabbikārāna’’ntiādinā vibhāveti. Tattha aññamaññassa paccayabhāvo tappaccayabhāvo vuttoti attho. Aññampi sabbaṃ vidhānanti ‘‘na cittasamuṭṭhānāti etena paramatthato abhāvaṃ dassetī’’tiādinā attanā vuttavidhānaṃ. Aṭṭhakathāyaṃ pana vuttavidhānaṃ ‘‘heṭṭhā vuttanayeneva veditabba’’nti aṭṭhakathāyaṃ vuttamevāti.
现在专论心念现起之音节的根本性质时，佛典用巴利语称之为念转变化音节，而非应称为心识之音节。对此，注疏以“大注释”所说的“心念现起”为根据，显示两者间存在巴利语上的对立。依此，在论稿者的指导下，树立自己的学说，针对大注释说法加以反驳，于是说道：“这大注释著录的（学说）……”当今诸说皆以有机组合为基础，因此连带产生音节的同时便生成组合条件。所谓条件连带，乃基于所依附的组合体而成，心念现起乃五种大类别元素之一种独特形态。正因其特有之形态，五种元素中的所依附组合被称为“元素组合”，应按所述理义辨析，故称之为“语句”。这里所谓条件，意指相互之间互为条件。其他诸说则认为“心念现起”为绝对灭尽的存在，该学说亦如是说明。大注释中所记载的学说法门，应以注释下所述观点为准。
Attano attano paccayuppannassa desantare pārampariyena uppādanaṃ desantaruppādanaparamparatā. Laddhāsevanenāti laddhapubbābhisaṅkhārena. Cittenevāti paṭhamacitteneva. ‘‘Satta javanāni satta akkharāni nibbattentīti vādaṃ paṭikkhipitvā ekajavanavārapariyāpannāni cittāni ekamakkharaṃ nibbattentī’’ti vadanti. Kiñcāpi paṭhamacittenapi ghaṭṭanā nipphajjati, ekasseva pana bahuso pavattanena atthi koci visesoti purimajavanasamuṭṭhitāhi ghaṭṭanāhi paṭiladdhāsevanena sattamajavanena samuṭṭhitā ghaṭṭanā paribyattamakkharaṃ nibbattetīti upatthambhanaṃ natthīti na sakkā vattuṃ. Laddhābhisaṅkhārena pana paṭhamacittenapi ghaṭṭanā balavatī hotīti aṭṭhakathāyaṃ ‘‘upatthambhanakiccaṃ natthī’’ti vuttaṃ siyā, sabbametaṃ vīmaṃsitvā gahetabbaṃ.
对于因缘自身的传承与随顺，由前者发起继而产生后者谓之依次相续的生成。所谓“获得行为”，是指先前先得而积聚的依据。所谓“心念”，特指初生之心念。众论者曾反对“七念与七文字巴利文并立之说”，宣称“单一念每有七音节起落”，此说被驳斥为缺乏认知基础。此外，纵使初生心念依附组合活动时消散，许多多次生起的伴随念仍不断循环，否则无法说明前念组合与第七念相连接而完成文字念的结语。尽管如此，佛典尚未严密论述这一点。尽管如此，根据先前积累之依据，即使是初生心念的组合也十分强盛，注疏中说“没有辅助之力”应属推测，故务必仔细推敲。
Vacīkammadvārakathāvaṇṇanā niṭṭhitā. · 语业门论注释完毕。
Manokammadvārakathāvaṇṇanā意业门论注释
‘‘Sabbāyapi kāyavacīviññattiyā kāyavacīdvārabhāvo viya sabbassapi cittassa manodvārabhāvo sambhavatī’’ti dassanatthaṃ aṭṭhakathāyaṃ ‘‘ayaṃ nāma mano manodvāraṃ na hotīti na vattabbo’’ti vatvā taṃdvāravantadhammadassanatthaṃ ‘‘ayaṃ nāma cetanā’’tiādi vuttanti āha ‘‘yassa dvāraṃ mano, taṃ dassanatthaṃ vutta’’nti. Yathā pana tividhacatubbidhakāyavacīkammānaṃ dvārabhāvato kāyakammadvāravacīkammadvārāni vuttāni, evaṃ manokammanti vuttaabhijjhādīnaṃ dvārabhāvato vaṭṭahetubhūtalokiyakusalākusalasampayuttamano eva manokammadvāranti sanniṭṭhānaṃ katanti daṭṭhabbaṃ. Cetanāya attano kiccaṃ āraddhāya sampayuttāpi taṃ taṃ sakiccaṃ ārabhantīti sā ne sakicce pavatteti nāma, tathā pavattentī ca sampayutte ekasmiṃ ārammaṇe avippakiṇṇe karoti byāpāreti cāti vuccati, tathā sampayuttānaṃ yathāvuttaṃ avippakiṇṇakaraṇaṃ sampiṇḍanaṃ āyūhanaṃ byāpārāpādanaṃ byāpāraṇaṃ cetayananti āyūhanacetayanānaṃ nānattaṃ dassento ‘‘phassādidhammehī’’tiādimāha. Tathākaraṇanti yathā phassādayo sakasakakicce pasutā bhavanti, tathā karaṇaṃ. Teneva yathāvuttena avippakiṇṇabyāpāraṇākārena sampayuttānaṃ karaṇaṃ pavattananti daṭṭhabbaṃ. Kammakkhayakarattāti kammakkhayakaramanassa kammadvārabhāvo na yujjatīti adhippāyo. Yato ‘‘kammapathakathā lokiyā evā’’ti vadanti.
为示意“身口识三门显现与身口识之门发动皆如门扇开闭”，注疏中特别阐述“所谓心不是‘心门’也不应如此理解”，并指出“所谓意念为识”，此言乃解说心门存在之由。“如三种四类身口之门所论，身门、口门、识门乃门之异称”。同理，称为意念业者，由贪欲等心之缘起与作用组成，称为意门业，此即显现之形态。意念乃自己发起所应行之事，正是配合行为开始进行，这种行为方可谓为发起；此即所谓行为开启，若行为不开始则谓未行。行为发起后连接同一境界，不间断地进行施展与散布，故称为发起行为。依此发起之为因，使供奉行为与笑闹行为等多样活动产生，称为行为。所谓行为，即如触觉之起始引起一系列行为。如此构成的行为称为“行为缘起”。对行为消灭时期者则不应视为诸行为门。因有“世间皆以此说业道”，对此加以特别说明。
Manokammadvārakathāvaṇṇanā niṭṭhitā. · 意业门论的注释已毕。
Kammakathāvaṇṇanā业论的注释。
Samānakālāpi kāraṇaphalakiriyā pubbāparakālā viya vattuṃ yuttāyeva. Seyyathāpi paṭiccasamuppāde ‘‘cakkhuñca paṭicca rūpe ca uppajjati cakkhuviññāṇa’’nti dassetuṃ ‘‘atha vā’’tiādimāha. Copanakiriyanti viññattidvayaṃ āha. Tassā hi cittasamuṭṭhānakāyasaddavācāhi kāyavacīviññattīhi eva vā purimapurimāhi pavattetabbattā ‘‘kāyavācāhi copanakiriyaṃ karotī’’ti vuttaṃ tabbikārānaṃ bhūtānaṃ tathāpavattanato. Atha vā kāyavācāhīti kāyavacīviññattīhi . Copanakiriyanti rūpakāyassa thambhanacalanakiriyaṃ upādinnakaghaṭṭanakiriyañca. Esā hi kiriyā ‘‘rūpakāyaṃ thambhetuṃ cāletuṃ paccayo bhavituṃ samattho’’ti, ‘‘upādinnakaghaṭṭanassa paccayabhūto’’ti ca vuttattā kāyavacīviññattīhi nipphajjatīti. Evañca katvā ‘‘copanakiriyānissayabhūtā kāyavācā’’ti, ‘‘kāyādīhi karaṇabhūtehi copanābhijjhādikiriyaṃ karonti vāsiādīhi viya chedanādi’’nti ca idampi vacanaṃ samatthitaṃ bhavati. Na kevalaṃ dharamānatāva sabbhāvo, atha kho maggena asamucchinnatāpīti dassento ‘‘anirodhitevā’’ti āha. Asamucchinnatā ca kāyādīnaṃ tadupanissayakilesāsamucchedenevāti daṭṭhabbaṃ. ‘‘Kāyādīhi karaṇabhūtehi copanābhijjhādikiriyaṃ karontī’’ti etena copanābhijjhādikiriyānibbattidvārena cetanānibbattiyeva vuttāti iminā adhippāyena ‘‘evañca…pe… yujjantī’’ti āha. Evañca katvā kāye sati vācāya satītiādivacanaṃ anulomitaṃ hoti. Yāya cetanāyāti karaṇaniddeso pana kāyādīnaṃ copanābhijjhādikiriyāya ca cetanāhetukattadassanatthaṃ vuttoti.
论及缘果作用的同时，也合于前后时段之说法。例如，缘起法中“因眼缘色而生眼识”时，注疏说“或曰”等。所谓辅助作用，指识及心念现起分别因缘时之协力。以心念现起、形色及语声等为所依，是因缘存在得以出现，“以身口识而辅助作用”亦在上述诸根缘动时显示故称“辅助作用”。这种作用包括支撑与引发所依赖组合体之活动。由因缘带动，诸形色组合体产生一定形态。故称“由依存关系而发起的辅助性活动”，形成行为。行为发起时，意因不与业门连接，故不应谓之行为之门。此理亦得大注释赞同。所谓“业消灭时机”，并非心识门所含——因其不能协作而不能算入行为门，世间解释即基于此处理论展开。
Sabhāvato upakārakato magge sati sabbhāvato ca bojjhaṅgā magge antogadhāti āha ‘‘na ca na sakkā’’tiādi.
自然来说，正念作为辅助因素遍及行路全程，且觉支与行路互为内在联系。对此注疏简明表述“不可相违”，以示正念与觉支在进道过程中的密不可分之相依关系。
Kammapathaṃ appattānampi taṃtaṃdvāre saṃsandananti yathā kammapathaṃ pattānaṃ, evaṃ kammapathaṃ appattānampi satipi dvārantaruppattiyaṃ yathāsakaṃ dvāreheva nāmaggahaṇanti vadanti, evaṃ sati aṭṭhakathāya virodho. Dutiyatthassa ca abhāvo siyā, tasmā taṃtaṃdvāre saṃsandananti yasmiṃ yasmiṃ dvāre kammapathaṃ appattā akusalacetanādayo pavattā, tāsaṃ tena teneva dvārena nāmaggahaṇaṃ. Taṃ pana taṃtaṃdvārapakkhikabhāvakaraṇato tattha avarodhananti vuttaṃ. Yathā hi kammapathaṃ pattā kāyakammādisaṅkhātā cetanā dvārantare uppannāpi kāyakammādināmameva labhanti, na evaṃ kammapathaṃ appattā. Tā pana yattha yattha dvāre uppajjanti, tena teneva dvārena kāyaduccaritaṃ vacīduccaritantiādināmaṃ labhanti. Evaṃ nāmaggahaṇameva hi tesaṃ taṃtaṃdvārapakkhikakaraṇaṃ vuttaṃ. Teneva hi aṭṭhakathāyaṃ ‘‘kiñcāpi vacīdvāre copanappattaṃ kammapathaṃ, appattatāya pana kāyakammaṃ na hoti, kevalaṃ vacīduccaritaṃ nāma hotī’’ti vuttaṃ.
即使业道受阻滞时，障碍均由各自关卡造成，如同正当通路被占用时方可阻断。业道受阻并非无因，而是因通过的入口门各自遇阻。于是相对入口门加以阻碍，因某入口门受阻，有不善意识等恶业缘生，所生恶业依该门进入。对相应的入口门作用，记载其为阻止。比如说，即使善业门产生了由身行为等组构的意识，在该门隔阂之中仍能奏效，非所谓业道受阻。因而，只在入口门产生阻碍的路径上，诸依业门生之恶业名称为语言恶行等，这是门阻塞造成的表现。故注疏明确指出：“若语言门生苦难，是业道受阻之表现，身体行为则不算阻碍，单属语言恶劣称谓。”
Satipi pāṇātipātādicetanāya vacīdvārādīsu pavattiyaṃ yathāvuttayebhuyyatabbahulavuttiyā kāyakammādibhāvavavatthāpanaṃ kāyādikassa taṃtaṃdvārabhāvavavatthāpanañca kammadvārābhedanaṃ. Tañhi kammadvārānaṃ asaṃkiṇṇabhāvena patiṭṭhāpanaṃ. Yaṃ sandhāya ‘‘āṇattisamuṭṭhitesū’’ti aṭṭhakathāyaṃ vakkhati. Keci pana ‘‘ekekasmiṃ dvāre anekesaṃ kammānaṃ pavattidassanampi dvārasaṃsandana’’nti vadanti. Yathā pavatto byāpādo kammapatho hoti, taṃ dassetuṃ ‘‘ime sattā haññantū’’ti pavatti byāpādassa dassitā. Kāyadvārikacetanāya sahakārīkāraṇabhāvato kāyakammavohāralābhā, abhijjhādīnaṃ parasantakassa attano pariṇāmanavasena ‘‘ime sattā haññantū’’tiādinā ca appavattattā manokammavohāravirahā, acetanāsabhāvato vā pāṇātipātādivasena abbohārikā, pāṇātipātādibhāvena na vattabbāti attho. Etthāti abbohārikabhāve.
念处中关于杀生等意念起于言语根门等处的发生，依照所说，它们以繁多且普遍的见现呈现，由身业等行为的性质作为根本加以说明，并且以身等各种门的性质说明，以及以业门终结的性质说明。对于这些业门，是以未分散的状态加以建立。就此缘由，注疏中说“于起于目末的”。有些人则说“在每一门中，诸多业的发生和门的结合亦见诸其中”。如同烦恼起于业道，为显现烦恼之起，便示现“这些众生因被杀害”等业的发生。由于身门意念的合因性质，伴随身业的发生便得业的表现；由贪等恶根极其增长转变为“这些众生因被杀害”等少量业发生的心业表现；若无意念而为无意识，则不应以杀生等业的性质称之。此处即云无意识性质。
Dasavidhā iddhi…pe… tabbā vitthārenāti adhippāyo.
十种神通……如上所说，即此为义。
Tenādhippetanti ‘‘akusalaṃ vacīkammaṃ manodvāre samuṭṭhātī’’ti vadantena adhippetaṃ. ‘‘Na uposathakkhandhake vutta’’nti kasmā vuttaṃ, nanu tena uposathakkhandhakato suttaṃ āhaṭanti? Kiñcāpi āhaṭaṃ, tattha avuttoyeva pana so tena vuttoti gahitoti dassento ‘‘tattha avuttamevā’’tiādimāha.
因此所谓上文“恶的言语行为由心门生起”者，是谓归纳。所谓“非在守斋篇中所说”，因何如此说呢？岂非守斋篇中亦有相应论述？确有此说，只是在此处特别指明“正是在此处所说”之含义。
‘‘Sugatiduggatīsu upapajjanaṃ sukatadukkaṭakammato na hoti, khandhasivādīhi pana hotīti gahetvā ‘natthi dinna’ntiādinā parāmasantassa vasena ‘micchādiṭṭhi…pe… paribhaṇḍādīni karotī’ti vutta’’nti vadanti. Abhijjhādipadhānattāti etena vijjamānesupi byāpādādīsu yadā kāyavacīdvāresu cetanā balavatī hoti, na tathā itare, tadā padhānabhāvato cetanā kāyakammaṃ vacīkammanti ca vohāraṃ labhati. So kho panassā padhānabhāvo pāṇātipātādisiddhiyā viññāyati. Yadā pana tesuyeva dvāresu abhijjhādayo balavanto honti, na tathā cetanā, tadā tattha vijjamānāpi cetanā apadhānabhāvato kāyakammaṃ vacīkammanti ca vohāraṃ na labhati. Abhijjhādayo pana padhānabhāvato satipi kāyaṅgavācaṅgacopane sakena vavatthānena manokammantveva vuccantīti dasseti. Ye pana ‘‘tīsupi dvāresu kammapathabhāvena appattiyā dvārattayepi kammapathappattamanokammena saha pavattiyā ca cetanā ettha kammanti na vuccatī’’ti vadanti, tehi abhijjhādīnaṃ padhānasabhāvaṃyeva sandhāya vuttaṃ siyā. Atha vā cetanāya nippariyāyakammabhāvato pariyāyakamme anavarodhetabbattā ‘‘abbohārikā’’ti vuttaṃ. Attano sabhāveneva pana sā etthāpi kammanti vuccati. Yathāha ‘‘cetanāhaṃ, bhikkhave, kammaṃ vadāmī’’tiādi (kathā. 539). Aṭṭhakathāyañca ‘‘tasmiṃ dvāre siddhā cetanā’’tiādinā cetanāyeva padhānaṃ katvā vuttaṃ. Tenevāha ‘‘sabhāveneva sā manokamma’’ntiādi. Atha vā kammapathappattaabhijjhādīhi kāyavacīdvāre sahajātā cetanā kāyavacīkammavasena abbohārikā cetanāsaṅkhātamanokammattāti. Yadi abhijjhādayo padhānā, na cetanā, evaṃ sati abhijjhādayo cettha kammaṃ, na cetanā, abhijjhādipakkhikā vā sā siyāti anuyogaṃ manasi katvā āha ‘‘tividhā, bhikkhave’’tiādi. ‘‘Cetanāpi…pe… manodvāre eva samuṭṭhahantī’’ti idaṃ manodvāre cetanāya abhijjhādīhi manokammabhāve nibbisesabhāvadassananti katvā ‘‘cetanā…pe… adhippāyo’’ti āha. Cetanā cetanākammaṃ, abhijjhādayo cetanāsampayuttakammanti ettakameva hi ettha visesoti. Ettha ca cetanāya kāyavacīkammabhāvo siyāti āsaṅkāya abhāvato manodvāre akusalakāyavacīkammānaṃ anuppattito ca abbohārikāti na vuttanti daṭṭhabbaṃ.
“善趣与恶趣之生，非由善恶业，而由断灭者”，此既由五蕴无常论者宣说，且因“无与施法”等不善根所在恶见等障碍而令世间堕坏的缘故，如所说“邪见等诸法之扰乱”等出现。所谓贪欲诸根为主之义谓：当贪等诸根在身语意三门中具足力量时，非如此（是指其他三门并非如此）；此时其因果性质由专一决定的意念，产生身业及语业的表现。此时贪根之性质即明白为使杀生等业称得成立的主体。然当贪等诸根虽强，而意念不随之，则即使其时有此三门，亦不以意念推动身业与语业之表现。贪根等作为业道之中心，专职于身语意三门，并据此明了内心之行，为心业所摄。若有人说“以身语意三门为业道，因为修行不足或因生除业道之心，业门之意念与心理合一所产生的身业语业，不能称为业”，他们言说为贪等诸根专注性质之缘故。在此亦有称以无意识之意念为无意识身语业表现，此说应戒除不可通行。正如“比库们，我说意念即业”等（法句）语里所说的，并注疏亦训“在此门念成就一切”，由此可知业门归于意念。又言“唯是内心事”的说法。若业道由贪根所主，而非意念，由此则应了解业门意念为贪根本性在身语意三门为业表现之不使～。此处亦区分意念所为业行为，及由贪根等伴随的业行为。若以意念为业，助根如贪等尚未成熟，则不能成立，此如《三种说法》中所说。且意念仅在心门中起，贪根等心业表现特具差别，即“意念及其主导”之义。此中亦未宣布无意识心门中无杀生等不善业的发生，因无此，则被称为无意识业。
Virativisiṭṭhāti viratito cetanāya padhānabhāvamāha. Tattha ‘‘tividhā, bhikkhave, kāyasañcetanā’’tiādinā (kathā. 539) āgamamhi ‘‘pāṇātipātādipaṭipakkhabhūtā’’ti yuttiṃ dasseti. Yasmā ca paṭṭhāne cetanāva ‘‘kammapaccayo’’ti vuttā, na virati, abhijjhādayo vā, tasmā nippariyāyena kammaṃ ‘‘cetanā’’ti anabhijjhādayo ‘‘cetanāpakkhikā vā’’ti vuttāti veditabbaṃ. Asaṅkarato kammadvārāni vavatthapento ‘‘rakkhatī’’ti, vipariyāyena ‘‘bhindatī’’ti vuttoti rakkhaṇabhindanāni anāsetvā nāsetvā ca kathananti vuttānīti.
“戒禁优越”者，谓戒禁之意念为专注。此处由“比库们，有三种身念”及其引文指出，戒禁为杀生等不善业之对治。因戒作为业因，被说为“业因意念”，非禁戒者、非贪恚等者。以不分的各业门所论，“护持”称谓，用反而言之称为“破坏”，有说法论述护持与破坏的含义比较及正解。
Kammakathāvaṇṇanā niṭṭhitā. · 业论的注释已毕。
Tatiyo vikappo paṭhamacatutthaviññāṇadvāresuyeva labbhati, na itarattha ‘‘sotaṃ ghāna’’ntiādinā avuttattā, itarathāpi vā avibhattike niddese labbhati. Yato saṃvaravasena pātimokkhasīlaṃ pavattati, taṃ dussīlyanti āha ‘‘dussīlyaṃ pāṇātipātādicetanā’’ti. Itarā saṃvaravinimuttā abhijjhādomanassayuttā tappadhānā vā akusaladhammā satipaṭipakkhā akusalā dhammā. Ārammaṇe cittavossaggavasena pavatto akusalacittuppādo pamādo. Vīriyapanodanabhāvato thinamiddhaṃ ‘‘kosajja’’nti vuttaṃ, thinamiddhappadhāno vā cittuppādo.
第三种流转，得于第一为四识之口门，非他种所依，如“耳入暗”等相不同处，此种流转得于无杂乱的意义。由于相续调伏戒律之故，若破坏，将称为“破坏的杀生等意念”。其他众则为未调伏而染贪忧之心及不善所利生的出发。又因精进唤起昏沉，称为“懈怠”，懈怠为心起之因。
Asuddhatāti akevalatā aññena sammissatā. Dvārañhi dvārantarikakammassa dvāraṃ hontaṃ tena missitaṃ viya hoti. Tenevāha ‘‘musāvādādinopi kāyadvāre pavattisabbhāvā’’ti. Keci pana ‘‘aviññeyyamānantarānaṃ dvārantaracittānaṃ antarantarā appavattito suddhanti vutta’’nti vadanti, taṃ anekassapi javanavārassa kāyakammādibhāvena pabandhanavasena pavatti atthīti katvā vuttaṃ. Aviruddhaṃ hotīti akusalakāyakammādibhāvena avadhāretvā asaṃvaraṃ vatvā puna tasseva vācāasaṃvaradvārādīsu uppattivacanaṃ kāyadvārūpalakkhito asaṃvaro dvārantare pavattopi kāyadvāriko evāti evaṃ saṃvaṇṇanāya sati na virujjhatīti attho. Idāni taṃ avirujjhanākāraṃ ‘‘asaṃvaro hī’’tiādinā vibhāveti. Sadvāreti attano dvāre. Asaṃvaro dvārantare uppajjamānopi sadvāravasena uppannoti vuccatīti etena vācāasaṃvaradvāre uppannopi kāyiko asaṃvaro copanakāyaasaṃvaradvāravasena uppannotveva vuttoti daṭṭhabbaṃ. Esa nayo itaratthāpi. Kammaṃ aññadvāreti kammassa dvārantaracaraṇaṃ pākaṭanti katvā vuttaṃ.
不洁净者者，不仅仅是单纯的污秽，而是因其相互融合而曰洁净不彰。门中有门，即指内外行为的门户，门即是门户，因门户而有了污秽。由此说“诸如妄语等也皆因身口之门而发生。”有些人则说，“说无法目睹者，心随内门变化而生之恶不生，故称之净。”此说因诸多速疾之人因身业等缚束而成因，故言之。所谓不违背者，谓在无善身业等的因缘下，持守而不放逸，并于言语持禁门户等起恶即身业门户所标识的放逸，即使发于门户之内亦是身业恶故。由此解说时未生疏离。现在此不生疏离之相，以“放逸恶”等语得以分解说明。善门者，自身门户也。虽门户之内有放逸生起，仍称为善门生起。即以此证言语持禁门户生起虽有身业恶放逸，但因有言语持禁门户而受制，故曰“门中恶生亦属身业恶已得制止”。此理亦可通达。业者有他门者，即为彼业显报门户者也，故说。
Evaṃsatīti copanasaṅkhāte kāyaasaṃvaradvāre asaṃvaroti ettake eva gahite. Kammapathabhāvappattasseva kammabhāvo aṭṭhakathāyaṃ vuttoti āha ‘‘kammapathabhāvappattatāya vacīmanokamma’’nti. Sesanti dvārantarānupalakkhitaṃ. Tathā na vuccatīti kāyakammanti na vuccatīti attho. Tattheva vakkhāmāti kammapathasaṃsandane vakkhāma. ‘‘So hi kāyadvāre copanappatto akusalaṃ kāyakammaṃ hotī’’tiādinā (dha. sa. aṭṭha. kammapathasaṃsandanakathā) ‘‘copanakāyaasaṃvaradvāravasena uppanno akusalaṃ kāyakammameva hotī’’tiādinā ca vacīkammādīnañca kammapathappattānaṃ asaṃvarabhūtānaṃ kāyakammādibhāve āpanne ‘‘catubbidhaṃ vacīduccaritaṃ akusalaṃ vacīkammameva hotī’’tiādinā apavādena nivatti daṭṭhabbāti evaṃ vakkhamānataṃ sandhāyāha. Antogadhatā daṭṭhabbā paccayasannissitaājīvapārisuddhisīlānaṃ ñāṇavīriyehi sādhetabbattāti adhippāyo.
如是，言语持禁门户有放逸则如所执。显现业之性质于注疏中说为“由业道性质生起之言语心业”，虽显门间之间接缘起，然言“身业不言”之意即非身业业，此处即以缘业相接说之。曰“于身业门户得放逸后生起不善身业业”，如经云言“由言语持禁门户生起为恶言业”，言语相续业等因业持戒不善生起而不生恼恶之语复发，因而以谤毁告退。如此说明，内证当以生活因缘清净之善根诸智力生起为依止。
Akusalakammapathakathāvaṇṇanā不善业道论的注释。
Sarasena attano sabhāvena. Yāya cetanāya pavattamānassa jīvitindriyassa paccayabhūtesu mahābhūtesu upakkamakaraṇahetu taṃmahābhūtapaccayā uppajjanakamahābhūtā nuppajjissanti, sā tādisapayogasamuṭṭhāpikā cetanā pāṇātipāto nāma. Laddhupakkamāni hi bhūtāni na purimabhūtāni viya visadānīti samānajātiyānaṃ bhūtānaṃ kāraṇaṃ na hontīti. Ekassapi payogassa sahasā nipphādanavasena kiccasādhikāya bahukkhattuṃ pavattajavanehi laddhāsevanāya ca sanniṭṭhāpakacetanāya vasena payogassa mahantabhāvo. Satipi kadāci khuddake ceva mahante ca pāṇe payogassa samabhāve mahantaṃ hanantassa cetanā tibbatarā uppajjatīti vatthussa mahantabhāvoti tadubhayaṃ cetanāya balavabhāveneva hotīti āha ‘‘payoga…pe… bhāvato’’ti. Yathāvuttapaccayavipariyāyepīti payogavatthuādipaccayānaṃ amahattepi. Taṃtaṃpaccayehīti guṇavantatādipaccayehi. Ettha ca hantabbassa guṇavantatāya mahāsāvajjatā vatthumahantatāya viya daṭṭhabbā. Kilesānaṃ upakkamānaṃ dvinnañca mudutāya tibbatāya ca appasāvajjatā mahāsāvajjatā ca yojetabbā. Pāṇo pāṇasaññitā vadhakacittañca pubbabhāgasambhārā, upakkamo vadhakacetanāsamuṭṭhāpito, pañcasambhāravatī pāṇātipātacetanāti sā pañcasambhāravinimuttā daṭṭhabbā. Esa nayo adinnādānādīsupi.
于社集体内彼以意念所转变之生命根本缘起诸大元素。此大元素之缘起若无，该等元素便不复生，此意念所谓五大缘生乃至生起之意。得大元素之侧枝不生者，如彼同类大元素不为其因。某一缘由之行为，以速灭用而更为多用、顺境修习及意向坚固，导致行为增大。偶而小大场合等五大元素于相等之用中生起，故以大意念强烈生起。所谓意念之力，即“用法之力”。此理亦如依缘倒转。故称缘起由诸优良受到的缘所生。此间以杀业为例，见其性质为强烈与轻易等相对，故以污秽划分二种。杀业意念为种子前因，近因为杀意念生起，五大元素的因缘之一。此法亦适用于盗取等业。
Mantaparijappanena parassa santakaharaṇaṃ vijjāmayo, vinā mantena parasantakassa kāyavacīpayogehi ākaḍḍhanaṃ tādisaiddhiyogena iddhimayo payogoti adinnādānassapi cha payogā sāhatthikādayo veditabbā.
凭借持咒之计，令他人致死之行为，虽无持咒者亲自用身口行之，然因其身体言语之搭配而增损，故此持咒功德可为显现奇迹之助力，此即偷盗业中之六种行为亦应如此解。
Abhibhavitvā vītikkamane micchācāro mahāsāvajjo, na tathā ubhinnaṃ samānacchandabhāve. ‘‘Cattāro sambhārāti vuttattā abhibhavitvā vītikkamane satipi maggenamaggapaṭipattiadhivāsane purimuppannasevanābhisandhipayogābhāvato micchācāro na hoti abhibhuyyamānassā’’ti vadanti. Sevanacitte sati payogābhāvo na pamāṇaṃ itthiyā sevanappayogassa yebhuyyena abhāvato. Purisasseva hi yebhuyyena sevanappayogo hotīti itthiyā puretaraṃ sevanacittaṃ upaṭṭhāpetvā nipannāyapi micchācāro na siyāti āpajjati, tasmā purisassa vasena ukkaṃsato cattāro sambhārā vuttāti daṭṭhabbaṃ. Aññathā itthiyā purisakiccakaraṇakāle purisassapi sevanappayogābhāvato micchācāro na siyāti. Keci pana ‘‘attano ruciyā pavattitassa tīṇi aṅgāni, balakkārena pavattitassa tīṇīti sabbāni aggahitaggahaṇena cattārī’’ti vadanti, vīmaṃsitvā gahetabbaṃ.
具咒之类用计，导致他人死亡，即为剧烈恶业，非缘二者心念相同而成。“四种积聚”言中，持诡计及行为罪恶，虽曾修行正道，但昔日行止之积聚未断故，故非同业意念所生之不善行为。心中若无积聚及行为积累，虽形同他人所行恶业，然实际不算恶业。若他人曾经历此种积聚，终未现起恶念行为，因而言“四种积聚”不可轻视。否则于人际接触时，若无积聚恶业，亦不生恶业。有些说法谓因个人自身喜好或力量强盛而形成三种肢体力量，种种说法须细察辨别。
Duṭṭhacittassa amaraṇādhippāyassa pharusakāyavacīpayogasamuṭṭhāpikā pharusacetanā pharusavācā. Maraṇādhippāye pana sati atthasiddhitadabhāvesu pāṇātipātā byāpādā ca hontīti. Yaṃ pati pharusavācā payujjati, tassa sammukhāva sīsaṃ eti. ‘‘Parammukhepi pharusavācā hotī’’ti vadanti.
恶意者，常怀死亡支配心，恶言恶身之言词随之发生。于死亡支配心，因无成就施展之故，有杀生及嗔恚等恶业呈现。若此恶语盛行，受者则头首中箭，谓之“恶语伤首”。他说“在正面亦有恶语之事”。
Yadi cetanāya sabbadā kammapathabhāvābhāvato aniyato kammapathabhāvoti kammapatharāsimhi avacanaṃ, nanu abhijjhādīnampi kammapathaṃ appattānaṃ atthitāya aniyato kammapathabhāvoti tesampi kammapatharāsiyaṃ avacanaṃ āpajjatīti? Nāpajjati, kammapathatātaṃsabhāgatāhi tesaṃ tattha vuttattā. Yadi evaṃ cetanāpi tattha vattabbā siyāti? Saccametaṃ, sā pana pāṇātipātādikāti pākaṭo tassā kammapathabhāvoti na vuttaṃ siyā. Cetanāya hi ‘‘cetanāhaṃ, bhikkhave, kammaṃ vadāmi,’’‘‘tividhā, bhikkhave, kāyasañcetanā akusalaṃ kāyakamma’’ntiādivacanehi kammabhāvo dīpito. Kammaṃyeva ca sugatiduggatīnaṃ taduppajjanasukhadukkhānañca pathabhāvena pavattaṃ kammapathoti vuccatīti pākaṭo tassā kammapathabhāvo. Abhijjhādīnaṃ pana cetanāsamīhanabhāvena sucaritaduccaritabhāvo, cetanājanitataṃbandhatibhāvena sugatiduggatitaduppajjanasukhadukkhānaṃ pathabhāvo cāti na tathā pākaṭo kammapathabhāvoti te eva kammapatharāsibhāvena vuttā. Atathājātiyattā vā cetanā tehi saddhiṃ na vuttā siyā. Vicāretvā gahetabbaṃ.
若谓意志总是有或无业行之性状，于业行范围中说其为不定业行者，然对贪等者亦谓其业行不显著恒存，二者皆称为业行之范围，此言成立乎？不成立。此等人虽因贪等而未证业道，谓业行亦不定，然此等亦不能作业道范围之说。因业道特点诸部分皆已宣说。若以此理，应亦谓意志可作业行，实乃真实。盖杀生等业行之意显见，乃业行之性质，不可不言。意志语有云：『意志者，我称为业』、『身意有三种恶意身业』等语，昭示业之本质。业乃善恶往生之道及其生起之乐苦名道之间之关系，显明业行本体。贪等意志之不净显现善恶行之生灭苦乐之道，非皆显著恒存业行，此即其业道范围之说。业态或生或灭，则此意志非与其业行同一。此理须详审而观之。
Pāṇātipātādīnaṃ ārammaṇāneva tabbiratiārammaṇānīti pañca sikkhāpadā parittārammaṇā evāti vacanena adinnādānādīnaṃ sattārammaṇatāvacanassa virodhaṃ codeti. Tathā hi vakkhati ‘‘vītikkamitabbatoyeva hi veramaṇī nāma hotī’’ti. Sayameva pariharissatīti sikkhāpadavibhaṅge pañhapucchakavaṇṇanaṃ sandhāya vadati. Tattha hi ‘‘yasmā sattoti saṅkhyaṃ gate saṅkhāreyeva ārammaṇaṃ karoti, tasmā parittārammaṇāti vuccantī’’ti vuttaṃ.
杀生等事之起因即谓根本缘故。『捡拾五戒』之五重保护缘分别叙述盗取等之四重防护缘，此言指出违反持续戒律之因。其语所谓『违反戒者，戒自为戒』，此意即戒律之修持，自我防护戒也。于戒律分述中有问答解说，云『因众生有所数故，行亦有其缘起，故称为防护缘』。
Duggatatādīnīti ādi-saddena ‘‘aladdhālābho laddhavināso icchitānaṃ bhogānaṃ kicchapaṭilābho rājādīhi sādhāraṇabhogatā dukkhavihāro sāsaṅkavihāro’’ti evamādayo saṅgahitā. Keci pana ‘‘diṭṭheva dhamme bhogajāniādayo nissandaphala’’nti vadanti.
所谓恶趣起始等，初词指『不得利益、所得灭亡、所欲物品之失、诸王属众生之普通享乐、苦痛行止、不定业果』等义，此等事汇合而成。然有人说『现法中，享乐种类乃无所依持之果』。
Kusalakammapathakathāvaṇṇanā善业道论的注释。
Tāsañca viratīnaṃ cetanāsampayuttattā cetanādvārena sugatiduggatitaduppajjanasukhadukkhānaṃ pathabhāvo yuttoti adhippāyo.
由此清净者意志之结合，意志力与之相应，善恶往生及生灭、乐苦之道理相应，此为前言所说。
Kammapathasaṃsandanakathāvaṇṇanā业道对照论的注释。
Tathāti kammapathappattānaṃ. Kecīti dhammasirittheraṃ sandhāyāha. So hi kammapathappattānameva dussīlyādīnaṃ susīlyādīnañca kammapathehi atthato nānattābhāvadassanaṃ, tesaṃ vā phassadvārādīhi avirodhabhāvena dīpanaṃ kammapathasaṃsandananti vadati. Kammapathatā natthīti etena yathāvuttānaṃ asaṃvarasaṃvarānaṃ tesaṃ vāde kammapathasaṃsandane asaṅgahitataṃ dasseti. Ye pana saṅgahaṃ labhanti, tesaṃ gahaṇe payojanābhāvaṃ dassetuṃ ‘‘tividha…pe… dassanenā’’ti vuttaṃ. Evaṃ purimapakkhe saṅkhepato dosaṃ vatvā dutiyapakkhepi vattuṃ ‘‘na ca duccaritāna’’ntiādimāha. Tena ye duccaritasucaritaasaṃvarasaṃvarā anucarīyanti, tesaṃ kāyakammāditā vidhīyatīti dasseti. ‘‘Pañcaphassadvāravasena uppanno asaṃvaro akusalaṃ manokammameva hotī’’tiādinā hi vuttanti. Yadi cātiādinā anavasesapariyādānābhāvamāha. Uppatti na vattabbāti kammapatha…pe… vadantehi ‘‘manokammaṃ chaphassadvāravasena uppajjatī’’ti na vattabbanti attho. Atha vā yadi kammapathappattāneva dussīlyādīni kāyakammādināmehi aṭṭhakathāyaṃ vuttānīti evaṃ vadantehi aṭṭhakathācariyehi manokammassa chaphassadvāravasena uppatti na vattabbāti attho. Taṃtaṃkammabhāvassa vuttattāti ‘‘tividhaṃ kāyaduccaritaṃ akusalaṃ kāyakammameva hotī’’tiādiṃ (vibha. 913) sandhāyāha.
如是谓业行所成。就某长老法师而言，业行所成是谓恶性等与善性等业途之间实质不同时现之现象，亦即借触根等不相违背而显明业行之所在。业行之理若不存在，此即未断之放逸行为之表述，显明未有业行之连结失败。得合者虽存，但为无执之相，故以『三重……略』语彰显之。如此，前文简略陈述缺失过失，复次又言『恶行之无』等。由此谓修行者若行善恶混合之约束，即应当约束身业。亦有言『由触根之露，恶性心业自然生起』，此语因无法作业处之辩正，而宣示。若说业行既是恶性身业始作，则如注释师言意指身业恶性三种遂生之说。
Kammantarampi taṃdvārikakammameva siyāti pāṇātipātādikassa vacīkammādibhāvamāsaṅkati. Tasmāti yasmā kesañci asaṃvarānaṃ saṃvarānañca kammapathatā natthi, kāyaduccaritādīnañca kammapathehi nānattābhāvadassanena payojanaṃ natthi, na ca duccaritādīnaṃ phassadvārānaṃ vasena uppatti dīpitā, na cāyaṃ vidhi niravasesasaṅgāhikā, kammānañca saṅkaro āpajjati, aṭṭhakathāyañca pubbāparavirodho, tasmāti attho. Samānanāmatā kāyakammāditā. Sāmaññanāmāvijahanaṃ kāyakammādibhāvāvijahanaṃ. Ubhayesanti kammapathākammapathānaṃ. Uppattipariyāyavacanābhāvatoti etena phassadvāraasaṃvaradvārādīnaṃ taṃdvārikakammānañca atthato nānattābhāvepi tathā tathā pavattadesanāvasena te vicāritāti dasseti. ‘‘Akusalaṃ kāyakammaṃ pañcaphassadvāravasena na uppajjatī’’tiādiko dutiyavinicchayo.
业门亦是他门之业，此则是言杀生等口业之义。故因无守戒之人其守戒习性无所存故，业道存有不异。若身恶业道存异，意不成该起亦不启示。未有此法相续之施行，结业岂能成？初前所反之意，故令显此理。且同名同表，所谓恶性身业初成。通称不异是体，意即隔绝身业之异及其生起。二者业道不异亦称之为业道路。因无发生之义不彰，触根守卫之门及业门亦无异同故，复以授教侧面详论，云『恶性身业不由五触门起』等句，以次第为第二辨析也。
Kāye vācāya ca…pe… siddhitoti etena copanappattaṃ akusalaṃ manokammaṃ copanaṃ appattato visesetvā dassetuṃ ‘‘kāyavacīkamma’’nti vuttaṃ, na pana kāyavacīkammabhāvatoti dasseti. Tena kāyavacīgahaṇaṃ yathāvuttacopanappattaṃ eva vibhāvetīti daṭṭhabbaṃ. Tenevāha – ‘‘copanappattaṃ akusalaṃ kāyadvāre vacīdvāre ca manokammaṃ hotī’’ti. Taṃ-sadde vutte yaṃ-saddo abyabhicāritasambandhatāya vuttoyeva hotīti katvā ‘‘yaṃ uppajjatī’’ti vuttaṃ. Uppādamattaparicchinnenāti chaphassadvārikakammenāti attho. Matta-saddena visesanivattiatthena manokammatāvisesaṃ nivatteti. Niyamassa eva-saddassa akatattā ‘‘kāyavacīkammameva hotī’’ti avuttattā. Idāni niyamākaraṇena laddhaguṇaṃ dassento ‘‘na pana sabbampī’’tiādimāha.
「由身语所起……悉皆成就」者，谓借此得以说明未消除之不善心所行。如说倚此为“身语所行”，不显其具此身语所行之性。由此知身语之摄取，正如所说般仅是未消除之不善。应明此摄取，依如前说，正是未消除者。故由此才说：“未消除的不善心所行，现于身语之门。”此语所指，谓所生之语声乃因其相续不失常续，故称“所生”。谓因其生起范围， 即因身语门界之行为。谓“范围-声”以转依，故谓“心所行为特异之前转”。谓定此言非实，即“唯此身语所行为”，未言他者。现已从规范上指明其义，称“非全然皆也”。
‘‘Niyamassa akatattā’’tiādi purimanayoti adhippeto. Vattuadhippāyānurodhinī saddappavattīti samāsapade ekadesopi ākaḍḍhīyati adhikāravasenāti adhippāyena ‘‘kamma-saddamattena sambandhaṃ katvā’’ti vuttaṃ. Yaṃ pana vadantītiādinā ettha padakāramatassa ayuttataṃ dasseti. Tattha cetanāpakkhikānanti kāyavacīkammabhūtacetanāpakkhikānaṃ. Satanti samānānaṃ. Taṃtaṃdvārakammapathānañcāti idaṃ imassa cittassa kammapathabhāvena pavattaṃ kālaṃ sandhāya vuttaṃ, na sabbadā, kammapathabhāveneva pavattanato. Ca-saddena vā akammapathasaṅgaho daṭṭhabbo. Atha vā taṃtaṃdvārā ca taṃtaṃdvārakammapathā ca taṃtaṃdvārakammapathāti ‘‘taṃtaṃdvārā’’ti padena akammapathānaṃ saṃvarānaṃ saṅgaho daṭṭhabbo. Tena sabhāvenāti manokammassa dvārabhāvena, na attanoti adhippāyo. Evamidhāpīti cittajanito cittasampayuttassa kammassa dvārabhāvo cittepi upacaritoti attho. Vattabbameva natthi anantarapaccayabhūtamanorahitassa cittassa abhāvatoti.
「因规范非实」等言谓前文主题。谓论证之道，谓语循序而行，合成语之结构，显与主旨相关。谓“行为声单位与理论之合成”是其执持。谓所说之含义，示其言辞不离主题。此处所谓有意附属者，是指具身语所行为性质之有意附属。谓此类心，处于同一状态。谓「身语之门及行为之道」者，示此心为行为之路径，非恒常，而为行为生成时也。谓可见无行为路径之聚合。亦谓此身语之门及行为之路，合称“身语之门”，指无行为路径的约束。谓「由心所生心所依行为之门」者，示心为该行为所依故。谓此理非本体之立见，唯是心所依之性。须说明此中无直接果而此心亦不灭舍。
Dvārakathāvaṇṇanā niṭṭhitā. · 门论的注释结束。
Kamābhāvaniyamābhāve sabbārammaṇatādīti ādi-saddena saṅgaṇhāti. Na hi…pe… atthīti padhāne asambhavato appadhānaṃ adhikarīyatīti dasseti.
谓「爱无存在，恶法无存在，诸所缘法无存在」等言，谓借此统计。谓「无……之义」，示于要旨不可能有所谓“要领之断绝”。
Dhammuddesavārakathā
【法旨论述】
Phassapañcamakarāsivaṇṇanā触等五法聚的注释
‘‘Tasmiṃ samaye phasso hotī’’tiādikāya pāḷiyā phassādīnaṃ kāmāvacaratādidassane na tapparabhāvo, sabhāvadassane eva pana tapparabhāvoti dasseti ‘‘na hi phassādīna’’ntiādinā.
谓「当时接触现起」等言，谓借此显示触等欲乐行为之相续非断灭。谓非相续断灭，然显说法中触等之断灭现象。谓“非触等……。”语显于题旨。
Cittakiriyābhāvenāti cittabyāpārabhāvena. Phassassa sampajjanamuppajjanameva. Sannipatitappavattiyā paccayo hotīti etena cittārammaṇasannipātakāraṇaṃ phasso cittārammaṇasannipātoti vuttoti dasseti. Phasso hi cittassa ārammaṇe phusanākāreneva pavattito tassa ārammaṇe sannipatitappavattiyā paccayoti ca vuccati. Sā cassa phusanākārappavatti sākhagge ṭhitaṃ disvā bhūmisaṇṭhitassa avīrakapurisassa jaṅghacalanaṃ, ambilaambapakkādiṃ khādantaṃ disvā mukhe kheḷuppatti, dayālukassa paraṃ haññamānaṃ disvā sarīrakampananti evamādīsu paribyattā hoti. Tabbisesabhūtā rūpadhammāti yathā paṭihananavasena aññamaññaṃ āsannataraṃ uppajjamānesu rūpadhammavisesesu saṅghaṭṭanapariyāyo, evaṃ cittārammaṇānaṃ visayakaraṇavisayabhāvappatti paṭihananākārena hoti. So ca cittanissito dhammaviseso saṅghaṭṭanapariyāyena vutto, yadāha ‘‘eva’’ntiādi. Keci pana ‘‘saṅghaṭṭanaraso phasso pañcadvārikova, na itaro vatthārammaṇasaṅghaṭṭanābhāvato’’ti vadanti, taṃ na yujjati upacārasiddhattā saṅghaṭṭanassa. Itarathā pañcadvārikassapi taṃ na sambhaveyyāti. Indriyamanasikāresu yathāpavattamānesu taṃtaṃārammaṇe viññāṇaṃ uppajjati, tesaṃ tathāpavattiyeva viññāṇassa visayabhāvakaraṇaṃ.
谓「心行现行」者，指由心法实业。谓触生起知觉得现，谓以诸心所相聚合之因而生现。由此说触者，于心之所摄处初起，如同触之现起基。谓其缘，因诸心所相聚而成也。谓此触，即如观其本质，恰似处地上所驻受之影，见无嗔之人小腿震动，见饮水哺食，见悲伤之人被打等诸表现。谓之特殊色法，类似相邻渐生，美妙连缀之色法相集。谓诸心所依，称为法特殊集和。因此以“正是”称之。亦有以为“集相质感触犹如五门”，非一只是相缘集。谓他说五门中亦不生彼触。谓意根念处如常境生心识，心识随生生彼触所缘之法。
‘‘Yaṃ kho, bhikkhave, ime pañca kāmaguṇe paṭicca uppajjati sukhaṃ somanassaṃ, ayaṃ vuccati kāmānaṃ assādo’’tiādivacanato (a. ni. 9.34) sukhavedanāva assādoti āha ‘‘assādabhāvato’’ti. Phusanādibhāvena ārammaṇaggahaṇaṃ ekadesānubhavananti anupacaritameva phassādīnaṃ anubhavanakiccamāha.
「比库们，因这五种欲乐而生起的快乐与欢喜，称为『欲乐的满足』」等语句中（如《增支部·九·三十四经》），因快乐或感受的缘故，称之为『满足的状态』。由感官接触等所引起的对象把握，即第一种体验，谓之『单纯体验感官接触』。
Nimittenāti nīlādinā dīghādinā ca nimittena. Etenupāyenāti yathā ñāṇappadhāne cittuppāde saññā ñāṇamanuvattati, evaṃ samādhippadhāne samādhinti dasseti.
「相」指蓝色等之相状，「长」指延展之相状。『此因缘』指依此方法，如在了知修习上，心的生起则随知觉而行，类似修习定力时所现的定相。
Pabandhatīti paṭṭhapeti sampayuttadhamme sakasakakicce paṭṭhapeti. Teneva hi tadatthaṃ vivaranto ‘‘pavattetī’’ti āha.
「绑缚」意为建立、确立，表示相应事物或互动关系的建立。对此，专门解释说此动作称为「发生」之意。
Vijjamānatāvācī hoti-saddo, vijjamānatā ca saṅkhatadhammānaṃ uppajjanena vinā natthīti ‘‘cittaṃ na tathā atthato nuppajjatī’’ti vuttaṃ. Tena yasmā cittaṃ na nuppajjati uppajjati eva, tasmā cittaṃ hotīti vuttanti ayamettha aṭṭhakathāya attho. Evamavaṭṭhite hoti-uppajjati-saddānaṃ samānatthattena na kiñci payojanaṃ dissati. Atha vā bhavanaṃ nāma sattā, sattā ca uppādādinā samaṅgitāti phassādīnaṃ khaṇattayapariyāpannatā ‘‘phasso hotī’’tiādīsu hoti-saddena vuttā. Tattha yo bhāvo uppādasamaṅgī, na so na hoti nāma, tasmā uppajjati-saddena vuccamānassa atthassa hoti-saddavacanīyatā na na sambhavati. Uppannaṃ hotīti ettha pana kiñcāpi uppanna-saddeneva uppādādisamaṅgitā vuccati, tabbhāvānativatti pana hoti-saddena vuttā khaṇattayavītivattepi uppanna-saddassa vattanato, tasmā na ettha uppajjati-saddena samānatthatāsabbhāvadassanaṃ viya uppajjatidassanampi virujjhati pākaṭakaraṇabhāvato. Itarathā ‘‘cittaṃ uppannaṃ hotī’’ti imināva cittassa vijjamānabhāvo dassitoti kiṃ puna vijjamānabhāvadassanenāti na na sakkā vattuṃ, samayavavatthānavasena savisesaṃ vuttampi cittaṃ phassādīhi sahuppattiyā suṭṭhutaraṃ nibbisesanti dassetuṃ cittassa puna vacanaṃ. Uddiṭṭhadhammānaṃyeva cettha niddesavāre vibhajanaṃ, na vibhaṅge viya pāḷiyā āruḷhasabbapadānanti ‘‘uddesavāre saṅgaṇhanatthaṃ niddesavāre vibhajanattha’’nti ayampi attho niccalo. Tathā hi ‘‘yasmiṃ samaye rūpūpapattiyā maggaṃ bhāvetī’’tiādīsu maggādayo na vibhattā. Apica adhipatibhāvena indriyesu viya phassavedanāsaññācetanāhi saha sabbacittuppādasādhāraṇarāsiyaṃ gahetabbattā samayavavatthāne vuttampi cittaṃ phassapañcamake vuttanti daṭṭhabbaṃ.
「现相」是声响；「现相」即是集各种条件之生起，若无条件则不生起。因此有言『心并非自然而然生起』。因其非自然而然生起，故称心为「现相」。以上就是本注疏的含义。如此论述，「现相」「生起」等词义基础相同，故无特别用处。但或另一解说称，「心」为「有生命之存在」，此存在因生起等条件而一致，故称现相。若某心之状态是与生起条件相应者，则必须以「生起」一词称之。实际上以「现相」称之时，虽指相同现象，且当刻持续显现，其与「生起」一词同类，但本处不以「生起」表示为一般性涵义，故不称为「生起」。又若说「心现相」，是指出心之正在发生之状态，然而因无法指明心本身为现相故不能论其显示现相。对所说内容的划分，是基于阐释目的，而非字面语法划分，因此如诸经所述「此时缘生色际而道生」等，法与道等并非离分。又如统摄诸根之主宰，对触境等感受、识见之集合，也须依时间而定故说「心与触五法俱起」，此宜观察体会。
Jhānaṅgarāsivaṇṇanā禅那支聚的注释
Vitakkananti vitakkanakiriyā, sā ca vitakkassa attano paccayehi pavattimattamevāti bhāvaniddeso vasavattibhāvanivāraṇāya hoti. Yasmiṃ ārammaṇe cittaṃ abhiniropeti, taṃ tassa gahaṇayogyaṃ karonto vitakko ākoṭento viya parivattento viya ca hotīti tassa ākoṭanalakkhaṇatā pariyāhananarasatā ca vuttā. Idañca lakkhaṇaṃ kiccasannissitaṃ katvā vuttaṃ. Dhammānañhi sabhāvavinimuttā kāci kiriyā nāma natthi, tathā gahetabbākāro. Bodhaneyyajanānurodhena pana paramatthato ekasabhāvopi sabhāvadhammo pariyāyavacanehi viya samāropitarūpehi bahūhi pakārehi pakāsīyati. Evañhi so suṭṭhu pakāsito hotīti.
「思考」即思考的作用，此为辅助思维的发生。修习中，思考依赖自身条件而推动心的运动，是涵于修习中对扰乱的破除。当心执取某境界为依托时，该思考便如马笼头一样，既推动也转动，这种推动的特征即为其拘束异化的表现。如此规定特征以完成任务。法体自在不拘束，没有任何作用，但义务存在。依觉悟者诱导，实则最高境界中法作为唯一本质，通过多种阐释方式得以彰显。如此正确声明清楚。
Vipphāro nāma vitakkassa thinamiddhapaṭipakkho ārammaṇe anolīnatā asaṅkoco, so pana abhiniropanabhāvato calanaṃ viya hotīti adhippāyena ‘‘vipphāravāti vicalanayutto’’ti vuttaṃ. Upacārappanāsu santānena pavattiyanti etena yathā apubbārammaṇe paṭhamābhinipātabhūto vitakko vipphāravā hoti, na tathā ekasmiṃyeva ārammaṇe nirantaraṃ anuppabandhavasena pavattiyaṃ, nātivipphāravā pana tattha hoti sannisinnabhāvatoti dasseti. Tenevāha ‘‘niccalo hutvā’’tiādi.
「变动」为思考中相对昏沉睡眠的对立面，是指对境界的缓慢舒展、无拘无束状态。但因其为推动状态，故说为「变动」即包含移动扰乱。思维的起始是断续性的，初发思考具有运动扰动的性质，但不可能在同一境界上持续不间断进行此扰动，若扰动过多则表现为不安定存在。故称之为「已稳定」等描述。
‘‘Pītisukhena abhisandetī’’tiādivacanato (dī. ni. 1.226; ma. ni. 1.427) pītiyā pharaṇaṃ kāyavisayanti yathā taṃ hoti, taṃ dassetuṃ ‘‘paṇītarūpehī’’ti vuttaṃ.
《喜乐安乐而得满足》等语（见《长部尼柯耶》1.226；《中部尼柯耶》1.427）中，因喜而获得满足时，身感官便依此而悦。对此情形，为使其表现清楚，称之为「为形态所悦」。
Visārassa byaggabhāvassa paṭipakkho sabhāvo avisāro, na visārābhāvamattaṃ. Avisārāvikkhepānaṃ samādhānabhāvato atthato visesābhāvepi samukhena sampayuttamukhena ca ubhayaṃ vuttanti dassetuṃ ‘‘avisā…pe… vikkhepo’’ti vuttaṃ. Visesatoti atisayenāti vā attho gahetabbo. Sukhañhi samādhissa visesakāraṇaṃ ‘‘sukhino cittaṃ samādhiyatī’’ti (dī. ni. 3.359; a. ni. 3.96; 6.10; 11.12) vacanato.
“清明”相对“昏沉”而言，本质上不是“无清明”。因昏沉的扰动，乃由定的忧散而生，本质上也包括定的不生，因此二者是连结相应的，故云“无清明的扰动”；所谓“分别”是指极端之意。定中之乐为心安乐之特有原因，如《长部尼柯耶》等处所说「安乐时心则生定」。
Indriyarāsivaṇṇanā根聚的注释
Tatthāti saddahanasaṅkhāte adhimokkhalakkhaṇe. Puggalo saddahatīti imināpi saddhāya āhitavisesānaṃ taṃsampayuttadhammānaṃ saddahanakiriyāya kattubhāvameva vibhāveti. Avayavabyāpāro hi samudāye voharīyatīti. Na kevalaṃ pasādanīyavatthusmiṃ appasādanākārappavattameva akusalaṃ assaddhiyaṃ, atha kho appasādanīyavatthusmiṃ pasādanākārappavattampīti dassetuṃ ‘‘micchādhimokkho’’ti vuttaṃ. Tena pūraṇādīsu pasādassa assaddhiyatamāha. Pasādabhūtoti etena appasādabhūtaṃ assaddhiyaṃ nivatteti. Vatthugatoti iminā micchādhimokkhaṃ. ‘‘Pasādabhūto nicchayo’’ti iminā pana vibhāvitamevatthaṃ pākaṭaṃ karonto ‘‘na yevāpanakādhimokkho’’ti āha. Akālussiyaṃ pasādo, taṃ pana asaṅkhobhabhāvato ‘‘anāvilabhāvo’’ti vuttaṃ. Tañhi sampayuttesu vidahantī saddhā akālussiyapaccupaṭṭhānā. Evametanti adhimuccanākārena pana gahetabbattā adhimuttipaccupaṭṭhānā. Buddhādivatthūnīti ettha idhalokaparalokakammaphalasambandhāpi saṅgahitāti daṭṭhabbaṃ. ‘‘Saddhāhattho, mahānāma, ariyasāvako’’ti, ‘‘saddhīdha vittaṃ purisassa seṭṭha’’nti (saṃ. ni. 1.246; su. ni. 184), ‘‘saddhā bījaṃ tapo vuṭṭhī’’ti (saṃ. ni. 1.197; su. ni. 77) evamādivacanato kusaladhammānaṃ ādānādīsu hatthādayo viya saddhā daṭṭhabbā.
此处谓“坚信”是以信心所成之执著特性为标志。谓人“信心之固执”，即借由信心而具足相应之特性，是信心诸法合体所生之“坚信作用”。诸法相续则为存在，故不应仅止于净信品，亦应显明非净信品中存在着不净信品者，此即“邪见”之义。此中谓邪见为完成信心中不净信品的存在，所谓由于信心势力驱逐不净信品。信心成熟即止息不净信，故宣称“信心成熟即止息恶信”。“信心稳固”即指止息不净信。又言“信心成熟即终结”，即非滥称之邪见。此处“无垢信心”乃自性不染污之意。于与信相应者，断除心中障碍信是坚固不坏之信。由坚持此义，当知除灭死敌入灭前所示如来、菩萨等世间法与出世间果报皆有关联。相关语句见《增壹阿含》等诸经论。本品诸善法之修持如得信心如人获得利器之比喻，故如是明说。
‘‘Idha bhikkhunā kammaṃ kattabbaṃ hoti. Tassa evaṃ hoti ‘kammaṃ kho me kattabbaṃ bhavissati, kammaṃ kho pana me karontassa na sukaraṃ buddhānaṃ sāsanaṃ manasi kātuṃ, handāhaṃ vīriyaṃ ārabhāmi appattassa pattiyā anadhigatassa adhigamāya asacchikatassa sacchikiriyāyā’’’ti (dī. ni. 3.335) –
“此处比库当行此事。正如此：‘我应当行此业，虽作业难，但记住佛陀教法难行，所以今日我发起精进，抛弃未得，求得真实，求证实相’”——（见《中部尼柯耶》3.335）——
Ādikā anurūpapaccavekkhaṇā.
初步之相应观察。
Taṃmūlakānīti gantabbamaggādimūlakāni. Ettha ca maggo gantabbo hotītiādayo aṭṭhakathāyaṃ dassanavaseneva vuttā, na pāḷiyaṃ āgatānukkamenāti daṭṭhabbaṃ.
所谓根本者，即应当趋入之道、根本。而于此，“该趋之道”等语不过是论释中所现，并非巴利文原经文中所具。
Karaṇādikāle viya cirakatādiārammaṇaṃ vibhūtaṃ katvā pavattantī sati taṃ upagantvā tiṭṭhantī anissajjantī ca hoti. Yaṃ ārammaṇaṃ sammuṭṭhaṃ, taṃ pilavitvā gataṃ viya calitaṃ viya ca hoti, tappaṭipakkhabhāvena pana asammuṭṭhanti imamatthaṃ dassento ‘‘udake alābu viyā’’tiādimāha. Tattha sāraṇanti etena ‘‘saranti tāyā’’ti imamevatthaṃ vibhāveti. Saraṇakiriyāya hi pavattamānānaṃ dhammānaṃ tattha ādhipaccabhāvena sati paccayo. Tassā hi tathā paccayabhāve sati te dhammā sāritā asammuṭṭhakatā apilāvitāhontīti. ‘‘Imehi nāma hetūhi paccayehi ca ete dhammā sambhavantī’’ti sambhavato. ‘‘Imaṃ nāma phalaṃ nibbattentī’’ti phalato dhammā uppajjanena vipaccanena ca nipphannā nāma hontīti. Vatthubhūtāti ārammaṇabhūtā.
如同在动作为起点时，久住之处作为缘起后退被清除，常显现、展现的念，在此集聚后即依止、停留而不退转。所显起的此缘起，如若散乱，则宛如流水般流失、动摇，但实际上依赖于缓慢的转变过程而不散乱，表达此理时以“如水中莲蓬”之类比喻说法。于此，‘流动’之义通过“流行于彼处”而得现。因此，在流转作用中诸法依止而发生，念为其先行条件。因念成为此条件，这些法得以流转，不散乱且不流失。故曰：“正因有这些缘起条件，此法得以生起。”“此为名为果，其因由生、灭，谓此法因缘的生成、消散。”称“本体”者，即指缘起产生的缘所成。
Satipi sabbesaṃ sārammaṇadhammānaṃ ārammaṇaggahaṇe na cittaṃ viya pare paricchijjagāhinoti ‘‘paricchinnopaladdhivasena jānātī’’ti cittaṃ vuttaṃ. Cetasikesu hi keci visayaṃ paricchijja gahetuṃ na sakkonti, keci pana paricchedamatteyeva tiṭṭhanti, na viññāṇaṃ viya visayaṃ gaṇhantīti ye āsaṅkitabbā, tesu tadabhāvaṃ dassento ‘‘na saññā…pe… vijjhanavasenā’’ti āha.
念即是所有缘起法中关键的缘起因子，在缘起时，虽非心识的作用在舍弃他境所知，而以断除余缘方式了解其理，这是“以断除现象的获得而知”的心之特性。相较于诸心所，有些心所难以舍弃其对象，而有些心所仅止于断除程度，不直接取识境界。故对应于此，辨明者称：“非有记，非无记，非断灭状态。”
Pītiyā ca somanassabhāvo āpajjatīti idaṃ pīti ca somanassañca pītisomanassanti pītisomanassānaṃ tulyayogaṃ sandhāya vuttaṃ. Somanassasseva pana ‘‘ājaññaratho’’ti viya pītiyuttaṃ somanassaṃ pītisomanassanti padhānabhāvo icchitoti na pītiyā somanassabhāvappatti. Na hi padhāne vijjamāne appadhānaṃ upayujjati, pītiggahaṇañcettha pītiyuttassa somanassassa yebhuyyena bhāvato paribyattakiccato ca kataṃ, na ca nippītikasomanassassa asaṅgaho. Ruḷhīsaddesu kiriyāya anaccantikabhāvato. Pītiyā pana upalakkhaṇabhāvena ayamattho suṭṭhu yujjatīti dassento āha ‘‘pītiupalakkhitaṃ vā’’tiādi.
所谓喜为欢悦之感，其生起与喜与乐二者被称为喜乐，该喜乐乃是喜与乐所结合之等效状态。单就乐而言，如同“无知病”般生起带乐的喜，是喜乐的根本性质，而非由喜而产生的乐。因为根本性质有所变化时不能倚赖副性质；此处喜的缘取是为承接喜乐而为，由喜所引发的乐成其伴随作用，而非不夹杂喜的乐。音声吵闹处，由于无常性其作用短暂。由此缘喜的识别特征可断定此义的准确性，因此云：“或谓能标识喜的”等说。
Pavattaṃ upādinnakkhandhaṃ. Ciraṭṭhitikaṃ hotīti etena na kevalaṃ anupāletabbadhammānaṃ khaṇaṭṭhitiyāyeva, atha kho pabandhānupacchedassapi jīvitaṃ kāraṇanti dasseti. Aññathā hi āyukkhayamaraṇaṃ na yujjeyyāti. Avisesenāti kāraṇavisesānapekkhena jīvitindriyatāsāmaññena. Yadipi arūpāsaññabhavesu rūpārūpadhammā nappavattanti, tehi pana purimapacchimabhavesu carimapaṭhamadhammā samānajātiyena abyavahitatāya nirantarāyeva nāma hontīti ‘‘yāva parinibbānaṃ avicchinnaṃ pavattatī’’ti vuttaṃ. Anupālanādikassāti anupālanapavattanaṭṭhapanāniyeva vadati. Jīvamānavisesappaccayabhāvatoti sahajātānaṃ jīvamānatāvisesassa paccayabhāvato. Indriyabaddhassa hi matarūpato kammajassa ca utujādito viseso jīvitindriyakatoti.
缘起之渣滓蕴，即谓长久停留者。此说不仅显示不应仅持守一瞬间的短暂理由，亦揭示断除束缚之因缘亦是生命之因。若非如此，则寿命、生死不得调和。分明依他的生命特性来看，是生命因缘的普遍现象。虽说无色境色不显现，但于有色、无色诸境的前后系列中，此无显之法以同生同灭的方式不断活动，故称为“直至涅槃连续不断地发生”。所谓不保护，谓不保持、不使缘起不续。生命具特殊条件故名，乃因同生存在的生命种类与能力限制，诸感官被缚与行为差异，故称生命之器官。
Maggaṅgarāsivaṇṇanā道支聚的注释
Aviparītaniyyānikabhāvenāti idaṃ sammā-saddassa diṭṭhi-ādisaddānañca samānādhikaraṇatāvasena diṭṭhiādīnaṃ avisesabhūtassa niyyānikabhāvassa sammā-saddena visesitabbattā vuttaṃ. Aviparītattho hi sammā-saddo, na niyyānikatthoti. Aviparītaniyyānikattho eva vā sammā-saddo. Anekatthā hi nipātāti. Evamevāti aviparītaniyyānikabhāvena.
所谓“无反违规律性”，即指正语等如法的教义与信解的总体相应相称，说其相当于正法不违背因果法则。正语非指反常或无因果理，而是严格符合因果之理。所谓无反违规律之意，即正信之理义。语义多样，谓之正语无反违规律性。
Balarāsivaṇṇanā力聚的注释
Patissavo vacanasampaṭiggahoti adhippāyena ‘‘sappatissavaṃ patissavabhūtaṃ taṃsabhāgañca yaṃ kiñci gārava’’nti āha. Tattha tattha pākaṭabhāvenāti ajjhattabhūtesu jātiyādīsu bahiddhābhūtesu bhikkhuādīsu hirottappānaṃ anurūpapaccavekkhaṇavasena sasambhārapathavīādīsu pathavīdhātuādīnaṃ viya vibhūtakiccabhāvenāti attho.
所谓触缘术语，即指依止之法，其方法由业力所感召，此业缘起部分即谓“纯正的触缘部分”。此中，因“各处明显表现”意指在内在存在的生死过程和外在环境中的比库等修行者，其慧眼视若地、水、火、风诸界所显化的法相与作用，具有融合之能，故名。
Mūlarāsivaṇṇanā根聚阐释
Evañhi upamāya sametīti yathā asucimhi patitapurisassa satipi kāyena allīyane bhāvo anallīno, evaṃ alobhopi ārammaṇakaraṇavasena gahitepi ārammaṇe alaggabhāvena anallīnabhāvo anallīnākāro eva pavattati. Evaṃsabhāvo hi so dhammoti. Kiñci dussīlyaṃ dosasamuṭṭhānaṃ sabbampi dussīlyaṃ dosūpanissayanti ‘‘dosasamuṭṭhānataṃ dosūpanissayatañcā’’ti vuttaṃ. Tena adoso dosasseva ujuvipaccanīko, taṃmukhena dussīlyassāti dasseti.
正如以污秽为喻，身处污秽之人，其身体虽污秽但未粘附污秽，未然染污；同样，贪欲作为接触境界的条件被紧紧抓取时，尽管接触对象存在，但未被真实感染，即未染污状态依然成立。这种状态即为法。所有恶劣品性均由烦恼起源所依赖，烦恼的起因与依止关系已被揭示为‘烦恼起因与烦恼依止二者’，因此无烦恼者如无烦恼流，表明其脸面即为恶品性之不存在。
Tattha jātānaṃ dhammānaṃ anativattanaṭṭhena…pe… āsevanaṭṭhena bhāvanāti yo so ekattupagato paṭhamajjhānādiappanācittuppādo āsannūpacārāhitaviseso nīvaraṇādiparipanthavisuddhiyā visuddho, tadāvaraṇavisayavirahena ca samappavattaappanāsamādhisaṅkhātaṃ majjhimaṃ samathanimittaṃ paṭipanno, evaṃ paṭipannattā eva tatthupagamanena tattha ca pakkhando, visodhetabbassa vikkhepassa kilesasaṃsaggassa ca abhāvato visodhanasamādhānaekattupaṭṭhānabyāpāravirahena visuddhisamathapaṭipattiekattupaṭṭhānākāre ajjhupekkhanto abhibyattarūpāya sahajātatatramajjhattupekkhāya kiccavasena upekkhānubrūhito, tasmiṃyeva jātā samādhipaññāsaṅkhātā yuganaddhadhammā. Te yathā aññaṃ anativattamānā hutvā pavattanti, evaṃ bhāvanā brūhanā. Tathā yāni tattha saddhādīni indriyāni nānākilesehi vimuttattā vimuttirasena ekarasāni hutvā pavattāni. Yañca tattha tadupagaṃ, tesaṃ anativattanaekarasabhāvānaṃ anucchavikaṃ vīriyaṃ vāhīyati pavattīyati, yā cassa tasmiṃ khaṇe pavattā paguṇabalavabhāvāpattisaṅkhātā āsevanā. Sabbesaṃ etesaṃ ākārānaṃ bhāvanā uppādanā vaḍḍhanā, ayaṃ tattha jātānaṃ…pe… āsevanaṭṭhena bhāvanā nāma.
此处所说的已生法，指不背离规律、于修习上恰当的：是由一心专注、初禅等禅定所激发的心生起现象，这种心经过洁净去除烦恼障碍的修习，依止无有碍碍的中禅静虑相而修行。通过这样的修行，依止无分别的中静虑相而实际发生修行，继而断除染污、烦恼缠绕，并因具备断除烦恼的清净禅定而净化心意，伴随同住的中道平等无心态以平等心修习，观照缘起，内心安稳惬意成长。这些已具三十种禅定智慧的心相互协调，就如其他已生法互相转化，修行增长。如信心等各种根法于此无杂染的解脱味中和谐转化而发生。此时，不同诸法互助生起，其专注不背离的统一力度兴盛，今生起的这些根法能起促进增长作用，即所谓由已生法依止境生成的修行。
Yasmā panāyaṃ bhāvanākāro ‘‘paṭhamassa jhānassa paṭipadāvisuddhi ādī’’tiādināpi (paṭi. ma. 1.158) pāḷiyaṃ āgato eva, ñāṇena ca saṃkilesavodānesu taṃ taṃ ādīnavaṃ ānisaṃsañca disvā tathā tathā nipphādetabbo, tasmā ‘‘evaṃ vuttāya paññāsādhanāya bhāvanāyā’’ti vuttaṃ. Appavattīti yasmiṃ dhamme sati yathāvuttā bhāvanā nappavattati, so dhammo paṭipakkhabhāvanāparāmasanena abhāvanāti vuttoti adhippāyo. Na hi abhāvamattassa amoho paṭipakkhoti yujjatīti. Tappaṭipakkhabhūtā akusalā kāmacchandādayo daṭṭhabbā. Pamādaviseso vā abhāvanā. So hi ‘‘kusalānaṃ vā dhammānaṃ anāsevanā abhāvanā abahulīkamma’’ntiādinā niddiṭṭhoti.
因为此修学法相，被称为‘初禅修行及其净化等’，在经律中亦有来由。且于禅定中，应以智慧观察各种污染及其根源，分别其根本过患及缘起病理，由此观察应生灭，故此修行被称为‘以此为旨归而成就于五智慧修习’。所谓‘不现起’，谓于所修行法中若未依经法而发生，则此法即为非真实不现行者，亦即不能因旁生条件而对抗的无现起。悟入此理后，可观察不善如贪欲等法的起因及其消退；因疏忽轻慢则为不现起。经中又揭示，善法生起不遭缺失，非善法诸行生灭是因修习不足。故曰：善法若未生，即为不现起，非善法未生则以缺失表现，无始无明党属之邪恶，如是悉被否认故。
Ekantena alabbhaneyyadassanatthaṃ ‘‘jarādhammo’’ti vuttaṃ. Tathā hi pāḷiyaṃ ‘‘jātidhammānaṃ, bhikkhave, sattānaṃ evaṃ icchā uppajjatī’’tiādinā (ma. ni. 3.373) icchitālābho vibhatto. Alobhānubhāvena kāyānupassanāya, amohānubhāvena cittadhammānupassanāya siddhi pākaṭāyevāti apākaṭaṃ adosānubhāvena vedanānupassanāsiddhiṃ vibhāvento ‘‘sukhavipariṇāme’’tiādimāha. Ayañca yojanā alobhādīnaṃ visesapaccayataṃ sandhāya katā, avisesena pana sabbe sabbesaṃ paccayā. Sabhāvato saṅkappato ca uppannassa dukkhassa asahanavaseneva uppajjatīti doso taṃdassanassa āsannapaṭipakkho, na rāgo viya dūrapaṭipakkho.
专一为了无法获见之目而被称为‘老死法相’，世尊言曰：‘众生诸法生起皆由此欲起。’因而专精无贪之身观察、无痴之心观察，其成就显现与不成就显现，分别他心烦恼影响感觉观察成就差异，故言‘乐之变化’。此修行路径缔结于无贪等根本因缘，特别作为诸法缘起的共同条件而非独立因果之唯一路径。心相之根本缠缚所引起的苦恼不堪，表现为烦恼和本人所对应的苦难关系，因故贪欲——此境障碍为烦恼之近缘，而非爱染远遥。
Kammapatharāsivaṇṇanā业路聚阐释
Abhijjhādayo viya anabhijjhādayopi na ekantaṃ kammapathabhūtāyevāti āha ‘‘kammapathatātaṃsabhāgatāhī’’ti. Manokammapathabhāvena pavattanakammabhāvato hi etesaṃ kammapatharāsibhāvena saṅgaho, na sabbadā kammapathāyevāti. Tena yo aññopi dhammo aniyato kammapathabhāvena pākaṭo ca, tassapi kammapathatāvacanaṃ na virujjhatīti dasseti.
诸贪等烦恼虽存在，然无贪烦恼亦不能绝对地常随其果报，故言‘诸业随分别向境界之果报变化’。由心意造为行为而产生之业相，非恒常具足不变。故曰：其他诸法若显现不确确定动之业报现象，亦不能以无业相互违背言说。这说明业果变化非绝对不可变，亦包含业果之变迁过程。
Passaddhādiyugalavaṇṇanā轻安等双法阐释
Samanti sammā. Cetiyavandanādiatthanti cetiyavandanādihetu. Samathacatusaccakammaṭṭhānavasena tabbhedavasena ca sabbakammaṭṭhānabhāvanābhiyuttānaṃ mudumajjhimatikkhindriyatādibhedavasena sabbayogīnaṃ cittassa līnuddhaccādikālavasena sabbadā hitāhitadhammūpalakkhaṇabhāvato yathāsabhāvaṃ paṭivedhabhāvato ca satisampajaññānaṃ pāribandhakaharaṇabhāvanāvaḍḍhanāni avisesato daṭṭhabbāni. Yathā appanākosallena vinā samatho samathamantarena yathābhūtāvabodho ca natthīti nānākkhaṇikā samādhipaññā aññamaññassa visesakāraṇaṃ, evaṃ paṭivedhe ekakkhaṇikāpīti dassento āha ‘‘aññamaññaṃ nimittabhāvenā’’ti. Paññāya hi sātisayaṃ avabhāsiyamāne visaye samādhi ekattavasena appetuṃ sakkoti, samādhimhi ca majjhimaṃ samathanimittaṃ paṭipanne paññā ārammaṇesu visadā vahatīti. Samaṃ pavattāti aññamaññānativattanena samaṃ avisamaṃ ekarasabhāvena pavattā. Aññamaññasahāyabhāvūpagamanena yogino manorathadhurākaḍḍhane rathadhurākaḍḍhane viya ājāneyyayugo yugalako hutvā aññamaññānativattamānena naddhā baddhā viyāti vā yuganaddhā. Adhicittamanuyuttehi vīriyasamādhayo samaṃ yojetabbāti imassa visesassa dassanatthaṃ pubbe gahitāpi te puna gahitāti dassetuṃ vīriyasamādhiyojanatthāyāti aṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ. Taṃ pana samādhivīriyayogassa vibhāvanaṃ hotīti ‘‘yogavacanatthāyāti attho’’ti āha.
皆具正理。此为礼敬塔庙等因缘之义。由止禅四谛所规定之修持，依其差别，由全面修持者，通过区别根性等差异，常与心意结合，在诸时如是维持觉知正念，依其善恶利害本质，具足悟证觉察心境转变、分别舍弃之能力，作增长之法，故须观察，无一例外。譬如无定境界中，未具止禅者即无止禅间未入实相之证知力。不同禅定智慧，彼此因缘引入导生其殊胜缘起，此观照即时转变之活动，故称‘彼此以缘为相’。智慧显达而正念具足引入，禅定一心，所依止之中禅清净之相，亦使智慧能分别澄清其所缘境。诸法于彼处平等，不偏不倚共行。由诸法共行相互援助，有如马车驾驭之轮辅相带，同时演进协调，称为‘结联’。以此明示应当调和禅定与精进之统一，故于注疏中曾述此义。禅定与精进结合之说明，即谓‘为指导统一修习约：修习之合之义’。
Yevāpanakavaṇṇanā唯遮止词阐释
Yathātathā vāti sammā micchā vā. Anadhimuccantoti ‘‘idaṃ karissāmi, etaṃ karissāmī’’ti evaṃ pavattapubbabhāgasanniṭṭhānahetukena payogakālasanniṭṭhānena anicchinanto. Yattha hi anicchayo, tattha appaṭipatti evāti. Saṃsappanaṃ saṃsayo. So hi ‘‘āsappanā parisappanā’’ti vutto. Asatipi byāpāre tatramajjhattatāya sati taṃsampayuttadhammā sakasakakiccavasena anūnānadhikatāya alīnaanuddhatatāya ca saṃvattantīti sā tesaṃ tathāpavattiyā paccayabhūtā ūnādhikabhāvaṃ nivāreti viyāti ūnādhikanivāraṇarasā vuttā. Tathā pavattipaccayattāyeva tesu dhammesu majjhattatāti ca vuttā.
如实如非，正误无二。所谓不自在者，是因心念有「我要做此事、将要做彼事」等意，乃以前缘尚未成就而时机亦未至故而生不自在。既有不自在，则行为难行无所成就。此谓为疑惑忧郁也。正如云『忧思缠扰』。恶事则不真实，居中者因心有正念，虽相连种种俱如彼投机合伙般，或多或少皆有错失堕偏故而生动转。此乃他们以此相反之正行加持因缘，令此虚实大小错少调和而止荡散乱。然因行转因缘故，此中得名为中道。
Jhānapadassāti jhānasaddassa. Tesūti pañcasu. Pañca hi aṅgāni jhānapadassa atthoti idaṃ saṃvaṇṇiyamānattāyeva imaṃ cittuppādaṃ sandhāya vuttaṃ. Na hi sabbasmiṃ cittuppāde pañceva jhānaṅgāni. Padasamūho vākyaṃ, padakoṭṭhāso vā phassapañcamakādi dhammarāsi. Vuttaṃ pūritanti chapaṇṇāsāditāya pūraṇavasena. Phassapaccayā vedanā ‘‘phuṭṭho vedeti, phuṭṭho sañjānātī’’tiādivacanato (saṃ. ni. 4.93) phasso vedanādīnaṃ paccayo. Yadipi chandādayo yathāvuttarāsikiccābhāvato tesu na vattabbā, visuṃ rāsiantarabhāvena pana sarūpato vattabbāti codanaṃ manasi katvā ‘‘vuttānampī’’tiādimāha.
jhānapada谓禅那相名。此处言五种。五者即是禅那相之诸支节，论述此名之缘起，乃以此心生起为依。非所有心法均具此五禅支节。词组或句或词群如触等为五法合体。既言满，则谓以这五法具足为完满。依触而有受，受乃触之果，触生于受知诸法。虽欲等因无相应所做，然以色等法为类之，故能与之相称准用。作此提示于心『以上是先前已说』等语，以为证明。
Dhammuddesavārakathāvaṇṇanā niṭṭhitā. · 法略说品释义已毕。
Kāmāvacarakusalaṃ
欲界善
Niddesavārakathāvaṇṇanā广说品释义
§2
2.Santeti sabhāvato vijjamāne. Phassassa visayavisayīnaṃ sannipatanākārena gahetabbattā phusanaṃ visaye cittassa sannipatanaṃ vuttaṃ. ‘‘Cintanaṭṭhena cittaṃ, mananaṭṭhena mano’’tiādinā cittādisaddā cintanādibyāpāramukhena attano atthaṃ vibhāventīti āha ‘‘cittaṃ manotiādīsu viya kiccavisesaṃ anapekkhitvā’’ti. Yathā loke vikatameva vekataṃ, visayo eva vesayanti vuccati, evaṃ mano eva mānasanti saddamattaviseso. Nīlādi-saddā viya vatthādīsu cittesu parisuddhabhāvanibandhanā paṇḍarasaddassa pavattīti tassa guṇavisesāpekkhatā vuttā. Yathā kāyikaṃ sātanti ettha kāyappasādanissitanti attho, evaṃ cetasikaṃ sātanti ettha cetonissitaṃ sātanti nissayavisesāpekkhatā vuttā. Ekakkhaṇikā nānākkhaṇikā ca cittassa ṭhiti nāma, tassa avatthāvisesoti avatthāvisesāpekkho cittassa ṭhitīti evaṃpakāro niddeso. ‘‘Na lubbhatī’’ti vuttassa cittassa, puggalassa vā pavattiākārabhāvena alubbhanāti alobho vuttoti aññassa kiriyābhāvavisesāpekkho alubbhanāti niddeso. Vuttanayeneva alubbhitassa bhāvo alubbhitattanti ayaṃ niddeso aññassa bhāvabhūtatāvisesāpekkho vutto. Kattukaraṇabhāvādayo sabhāvadhammānaṃ ajjhāropanavaseneva sijjhanti , bhāvaniddeso pana ajjhāropanānapekkho, tatoyeva ca visesantaravinimutto vinivatto visesato nijjīvabhāvagibhāvato sabhāvaniddeso nāma hotīti phassoti idaṃ phusanaṭṭhena ‘‘dhammamattadīpanaṃ sabhāvapada’’nti vuttaṃ. Ārammaṇaṃ phusantassa cittassa pavattiākāro phusanabyāpāro hotīti ‘‘phusanakiriyā phusanākāro’’ti vuttaṃ. Samphusanāti saṃ-saddo ‘‘samudayo’’tiādīsu viya samāgamatthadīpakoti āha ‘‘samāgamaphusanā’’ti. ‘‘Phusāmi nekkhammasukha’’ntiādīsu (dha. pa. 272) paṭilābhopi phusanā samphusanāti ca vuccatīti āha ‘‘na paṭilābhasamphusanā’’ti.
二、缘谓生成之体。因境对境而聚集，称为触，于所缘上，谓心与境相会。心及其相关诸法，由意念等名，依思惟等行；心等分属觉知诸义，故谓『心谓意等，依觉等所理事』。世间更以境界为所缘，谓心所系依，尤如蓝等色质净材，故名白等（境界）之起，特注其清净依赖。如身体安稳谓其依身，心法安稳谓其依心，是谓依之主次分别。心之一念有即时异时之分别，谓此心不同流转相，称为心之立体，这种分别依托于心之立体存在。云『不贪著』者，指心之运行所生果报，非他，谓无贪欲，故称无贪，即非执着，且不同处有关贪欲称谓及其无。诸法活用分别等如所赋效果，自然生灭，唯修行时方所依赖。由此功用者，称为缘起法之明示者。发起之所缘，此心转动之所发用，谓其互动缘产生之明显标志。触者谓接触作用，称“触之行与触之相”。“合触”即为“会合聚集”之意，如“生成合和”等义。云“我触出离乐”等语，意指有所得感受及相应作用，故称“合触”也。云“合触之念”即为众多相续接合。云“未得合触”则意指尚未得此合触感受。
Aparena vevacanena. Bahussutabhāvasampādikāya paññāya paṇḍiccapariyāyo. Sippāyatanādīsu dakkhatābhūtāya kosallapariyāyo, yattha katthaci tikkhasukhumāya nepuññapariyāyo, sammā dhamme paññapentiyā vebhabyāpariyāyoti evamādinā tesu tesu paññāvisesesu te te pariyāyavisesā visesena pavattāti tesaṃ paññāvisesānaṃ nānākāle labbhamānatā vuttā, itarepi anugatā honti yebhuyyenāti adhippāyo. Atthanānattena paññādiatthavisesena. Kodho kujjhanā kujjhitattanti evaṃpakārā niddesā sabhāvākārabhāvadīpanavasena byañjanavaseneva vibhāgavacanaṃ. Paṇḍiccantiādayo paññāvisesanibandhanattā atthavasena vibhāgavacananti imamatthamāha ‘‘atha vā’’tiādinā. Evamākāro panāti purimākārato viseso atthato vibhattigamanassa kāraṇaṃ vuttaṃ.
以另一说法论处。长久富学通达智慧者，以其智慧之出力为以言述说。于五处以下水平者，称其为娴熟之用。所谓精细味者为善处置事，以正法智达智慧成就故。故依正法智慧种种辩说，产生智慧之分别说及变化。云“或或者”者，是谓异时异法之分别，故此为智慧之出力。先所述文章为主要所说，谓先说有别，故现言分解为一。由此说法，成以前说为缘起原因，谓说法由前文变现而分解成二。
Paṭikkhipanaṃ paṭisedhanaṃ paṭikkhepo, tassa nānattaṃ viseso paṭikkhepanānattaṃ, saddhammagarutāya paṭikkhepo saddhammagarutāpaṭikkhepo, tena saddhammagarutāpaṭikkhepena nānattaṃ saddhammagarutāpaṭikkhepanānattaṃ. Taṃ saddhammagarutāpaṭikkhepanānattaṃ pana kodhagarutādibhedabhinnanti ‘‘kodhagarutādivisiṭṭhenā’’ti vuttaṃ. Kodhādīhi visiṭṭho bhinno saddhammagarutāya paṭikkhepo paṭisedhanaṃ kodhādivisiṭṭhapaṭikkhepo. Kodhagarutādiyeva, tassa nānattena saddhammagarutāpaṭipakkhanānattenāti kodhagarutā saddhammagarutāya paṭipakkho. Makkhalābhasakkāragarutā saddhammagarutāya paṭipakkhoti saddhammagarutāya paṭipakkhabhāvavisesena asaddhammagarutā tabbhāvena ekībhūtāpi nānattaṃ gatā. Yasmā pana kodho atthato dosoyeva. Makkho dosappadhānā paraguṇaviddhaṃsanākārappavattā akusalā khandhā. Taggarutā ca tesaṃ sādaraabhisaṅkharaṇavasena pavattanameva. Lābhagarutā catunnaṃ paccayānaṃ sakkāragarutā, tesaṃyeva susaṅkhatānaṃ laddhakāmatā. Tadubhayesu ca ādarakiriyā tathāpavattā icchāyeva, tasmā ‘‘saddhammagarutāpaṭipakkhanānattena asaddhammā nānattaṃ gatā’’ti vuttaṃ. Tathā hi cattāro asaddhammā icceva uddiṭṭhā. Asaddhammagarutāti ettha ca purimasmiṃ vikappe ‘‘na saddhammagarutā’’ti saddhammagarutā na hotīti attho. Dutiyasmiṃ saddhammagarutāya paṭipakkhoti saddhammagarutā eva vā paṭipakkho, tassa nānattena saddhammagarutāpaṭipakkhanānattenāti evamettha attho daṭṭhabbo. Kodhamakkhagarutānañhi saddhammavisesā pavattibhedabhinnā mettā paṭipakkho. Lābhasakkāragarutānaṃ appicchatā santosā. Tena kodhagarutā na saddhammagarutāti kodhagarutā kāyaci saddhammagarutāya paṭipakkhoti ayamattho vutto hoti. Tathā makkhagarutādīsupi. Evañca katvā ‘‘cattāro saddhammā saddhammagarutā na kodhagarutā…pe… saddhammagarutā na sakkāragarutā’’ti (a. ni. 4.44) āgatatantipi samatthitā bhavati. Lobho na hotīti alobho lubbhanā na hotīti alubbhanāti evamādiko alobhotiādīnaṃ lobhādivisiṭṭho paṭikkhepo ‘‘phasso phusanā’’tiādikehi visadisabhāvato ‘‘phassādīhi nānatta’’nti vutto. Phassādīhīti cettha alubbhanādayopi ādi-saddena saṅgahitāti daṭṭhabbaṃ. Lobhādipaṭipakkhenāti ‘‘lobhapaṭipakkho alobho’’tiādinā yojetabbaṃ. Sesaṃ purimasadisameva. Alobhādosāmohānaṃ vidhuratāya paṭipakkhabhāvena ca labbhamāno aññamaññavisadiso lobhādivisiṭṭhapaṭikkhepabhāvena lobhādipaṭipakkhabhāvena ca viññāyatīti āha ‘‘alobhā…pe… yojetabba’’nti. Bahūhi pakārehi dīpetabbatthatā mahatthatā. Ādaravasena sotūnaṃ.
反驳反对反拒绝。此用语有其分别，即反驳之分别。对于正法反驳即称反驳正法，反正法即反非正法反驳。所谓反驳正法有多种区别，譬如愤怒之故，称为反复正法。愤怒为恶根，乃造作恶行之源。贪、愤、痴三根推动煽动一切妄作。贪根之推动由明显作用而起。利根则为四因之支持力量，其本为对欲乐追求之恭敬。二者虽然行为表现都带恭敬之心，故说「因之反对正法种类有别，即反对之属于非正法。」四种非正法即念中所显非正法。反对正法，即反取正法之别义也。故说对贪、怒等反驳皆有不同。善根如慈悲，为反对愤怒正法。利根之根本为四因之宝，也属对正法之异见类。因愤怒实为瞋恨而不同。贪根等反作之为亦属于非法。从反面说，即以非贪为对治贪之法。诸诸如此类，以“贪”等诸恶著名，根源在昂扬妄想之造作心力。故此“非贪”谓无贪欲，亦即不贪，此说成为对治贪也。以诸恶对治诸善，乃是破坏正法所为。故称“无贪对治贪”即是此意。依此类推，其余的思想等亦同。此中乃语所标之义，言明“合触”等诸法的分别存在，及其因缘所生无一例外的区别也。
§3
3. Yadipi ekasmiṃ khaṇe ekaṃyeva ārammaṇaṃ hoti, chasupi pana ārammaṇesu uppattirahattā ‘‘tehi vā’’tiādi vuttaṃ. Tassāti sātassa sukhassa. Jātāti etassa atthaṃ dassetuṃ ‘‘kāraṇabhāvena phassatthaṃ pavattā’’ti vuttaṃ. Idaṃ vuttaṃ hoti – yathā cetasikasātasaṅkhātā somanassavedanā saheva uppajjati, evaṃ tadanurūpaphassasahitā hutvā pavattā tajjāti vuttā. Sādayatīti adhigamāsīsāya anaññaninnaṃ karoti.
3. 尽管在某一时刻，确实只有单一对象引起依止，但关于依止的起现却言说为『它们（多种依止）等的』，是因其能显示一个整体之安乐。所谓“生起”是为表达“由因缘所引，显现并运行”的意义。此说是：如同由心所生百种身心色法的喜悦感受，同时共现，依此对应的触感伴随产生并起作用，故言如是共现。所谓调伏，是指证悟者对彼境的了达，并非他非己。
§5
5.Na tassā tajjatāti tassā manoviññāṇadhātuyā tassāruppā ‘‘tassa jātā’’ti vā ubhayathāpi tajjatā na yujjati. Yadipi phasso viññāṇassa visesapaccayo na hoti, tathāpi so tassa paccayo hotiyevāti tassa tajjāmanoviññāṇadhātusamphassajatā vattabbāti codanaṃ sandhāyāha ‘‘na ca tadevā’’tiādi. Tehi ārammaṇehi jātā tajjāti imināpi atthena tajjā manoviññāṇadhātusamphassajāti vattuṃ na sakkā. Viññāṇassa pana tajjatāpaññatti labbhateva. Tathā hi ‘‘kiṃ vā etenā’’tiādinā phassādīnaṃ tathā desetabbataṃ āha.
5. 此“彼起”非指心所法根本识的形态为“已生”，二者皆非真正相称。虽然触是识无法分的缘起，但它确实是识的因缘。关于识的生起缘触的说法，训诂上称“非即此故”，故示意它并非单指彼依止所生。借此依止说出的“生起”也不能简单用为识因缘生起之义。识之所谓“生起”，的确是指一种表示法。因而由“或何者……”等有关触等理，当加以说明。
§7
7. Cittassa ārammaṇe ānayanākārappavatto vitakko atthato ārammaṇaṃ tattha ākaḍḍhanto viya hotīti ‘‘ārammaṇassa ākaḍḍhanaṃ vitakkana’’nti vuttaṃ.
7. 心识以引发依止之觉，行持思想，于彼依止上紧缩，故称“对依止的紧缩行为”即思维思想。
§8
8. Ārammaṇassa anumajjanākārappavatto vicāro tattha paribbhamanto viya samantato caranto viya ca hotīti ‘‘samantato caraṇaṃ vicaraṇa’’nti vuttaṃ.
8. 依止是以浸没方式起，思维则如环绕、游行般从各方巡游，称之为“周遍移动与思维活动”。
§11
11.Tathā avaṭṭhānamattabhāvatoti pāṇavadhādisādhanaavaṭṭhānamattabhāvato, na balavabhāvatoti adhippāyo.
11. 如此言“惟以所在处量”为以手杀等具体施为之所在处量，而非暴力权力之意。
§14
14. Yena dhammena citte ārammaṇaṃ upatiṭṭhati jotati ca, so dhammo upaṭṭhānaṃ jotananti ca vuttoti āha ‘‘upaṭṭhānaṃ jotanañca satiyevā’’ti.
14. 以何法令心生依止，且光明照耀，彼法谓之“守护与照明”，说为“唯有念处中守护与照明成就”。
§16
16.Saṇhaṭṭhenāti sukhumaṭṭhena.
16.『细腻义』者，微细之义也。
§30
30.Bhāvoti hiriyanaṃ vadati.
30.『性』者，谓惭耻之意。
§33
33.Nabyāpādetabboti abyāpajja-saddassa kammatthataṃ āha.
33. 『Nabyāpādetabboti』谓不应为者；此由不触害之声之义业所说，谓不应造作侵害之业。
§42-43
42-43. Yadi anavajjadhammānaṃ sīghasīghaparivattanasamatthatā lahutā, sāvajjadhammānaṃ kathanti āha ‘‘avijjānīvaraṇāna’’ntiādi. Tesaṃ bhāvogarutāti etena satipi sabbesaṃ arūpadhammānaṃ samānakhaṇatte mohasampayuttānaṃ sātisayo dandho pavattiākāroti dasseti. So pana tesaṃ dandhākāro santāne pākaṭo hoti.
42-43. 若谓无垢法迅疾反复平稳轻捷，谓垢法则称“无明障碍”等等。此『bhāvogarutāti』示意无明之流如泥泞般粘滞，乃诸无色法中共通之现象，是烦恼交织所致的迟缓状态。然此泥淖状态，却于其流转系列中显然可见。
§44-45
44-45. Appaṭighāto avilomanaṃ.
44-45. 「无抵触」者，即无违逆也。
§46-47
46-47.Kilinnanti avassutaṃ.
46-47.「湿润」者，即漏泄（情欲流出）也。
§50-51
50-51.Paccosakkanaṃ māyā yā accasarātipi vuccati. Arumakkhanaṃ vaṇālepanaṃ. Veḷu eva dātabbabhāvena pariggahito veḷudānaṃ nāma.
50-51.迅捷欺瞒称为幻术。割断毛发、涂染皮肤。以藤条作为赠物时所持有的资财，称为藤赠。
Niddesavārakathāvaṇṇanā niṭṭhitā. · 指示门论释完毕。
Koṭṭhāsavārakathāvaṇṇanā部分门论释
§58-120
58-120.Teti phassapañcamakādayo. Saṅgahagamanenevāti sādhāraṇatādinā kenaci sadisatālesena, na phassādayo viya visuṃ dhammabhāvenevāti attho. Tathā avippakiṇṇattāti phassādayo viya sarūpena visuṃ visuṃ avuttattā. Yadipi chandādayo saṅgahasuññatavāresupi sarūpena na vuttā, khandhāyatanadhāturāsīsu pana saṅgahitāyevāti dassetuṃ ‘‘yasmā panā’’tiādimāha. Taṃniddeseti saṅkhārakkhandhaniddese. Khandhānaṃ dhātāyatanabhāve byabhicārābhāvato akhandhabhāvanivāraṇena anāyatanādhātubhāvanivāraṇampi daṭṭhabbaṃ. Na yevāpanakā ṭhapetabbāti khandhādirāsiantogadhataṃ sandhāya vuttaṃ. Uddesādīsu pana ‘‘yevāpanātveva vuttānaṃ tesaṃ tathāyeva saṅgaho yutto’’ti aṭṭhakathāyaṃ ‘‘ṭhapetvā yevāpanake’’ti vuttaṃ. Sarūpena avuttānampi cittuppādapariyāpannānaṃ khandhādibhāvo na vāretabboti na yevāpanakā ṭhapetabbāti vuttanti ubhayesampi adhippāyo veditabbo.
58-120.所谓触及即五触等。聚集与往来等，是借由平凡等原因，借着某种优劣的差别，而非如触及五法般，因事物本质清净之故。又所谓不掺杂，乃指触及五法形态上未受搅动、不杂沓。虽欲求皆空于聚集，但形态上未曾言说，因此于蕴、处、界等领域中，仍维持着聚集形态，因此有言“鉴于此”“以此”之说，用以说明行蕴之聚集。蕴、界、处因无分别运用、无断裂生起，使其未被破坏，因此不应强行加以设立。关于标示等，有教义说“仅对已标示者，才有对应之聚集联系”，释义中说是“设立标示者亦为已标示”，即使未言说明形态上的聚集存在，也不要妨碍那些因具足心产生而周延的蕴等存在，不该强行设立标示，这两方面应兼顾通达。
Āhārapaccayasaṅkhātenāti upatthambhakapaccayasaṅkhātena. So ca āhārānaṃ upatthambhakabhāvo pākaṭoti katvā vutto, na janakattābhāvato. Ojaṭṭhamakarūpassa hi vedanādīnañca āhāraṇato tesaṃ janakattaṃ labbhatīti. Yadi upatthambhako idha paccayoti adhippeto, kabaḷīkārāhārassa tāva hotu, itaresaṃ kathanti āha ‘‘yathā hī’’tiādi . Sahajātādipaccayeti sahajātaaññamaññanissayasampayuttaatthiavigatapaccaye vadati, mahācatukkaṃ vā, ekenākārenāti rūpārūpānaṃ upatthambhakattena upakārakabhāvamāha. So eva ca nesaṃ āharaṇakiccaṃ. ‘‘Saṅkhārapaccayā viññāṇa’’nti vacanato cetanāya viññāṇassa paccayabhāvo sātisayoti āha ‘‘viññāṇaṃ visesenā’’ti.
因食而生的聚集，是依赖维持因的聚集。说食的维持属性很明显，非造物主造作所得。因为食特别作用于能觉受等感受，使其形成。若维持因此处为因，那高热之食就会有此效，别人则说如是等等。所谓同类生起因，指种种因缘共存无差别之因，谓四大等非因果断分别的维持因起助用。此即其食的用途。说“想行因识”者，意指意识因缘之属性极微妙，故谓“识即是专指心之分别”，及感受等诸蕴皆因食等产生。
Yathāgatamaggoti vutto kāraṇaphalānaṃ abhedūpacārenāti daṭṭhabbaṃ, nānākkhaṇiko aṭṭhaṅgikamaggo upanissayo etassāti aṭṭhaṅgikamaggūpanissayo. Ariyamaggassa yathāgatamaggapariyāyo vuccamāno tassa yā purimakālabhūtā abhedopacārasiddhā āgamanāvatthā tato nātivilakkhaṇāti imamatthaṃ vibhāvetīti āha ‘‘pubbabhāga…pe… dīpitā’’ti. Viññāṇassa cittavicittatā vijānanabhāvavisesā evāti āha ‘‘vijānanameva cittavicittatā’’ti. Vedanākkhandhādīnanti ādi-saddena ‘‘dvāyatanāni hontī’’tiādīsu vuttamanāyatanādayopi saṅgaṇhāti. Tappaṭikkhepoti tassa jātiniddesabhāvassa paṭikkhepo. Kato hotīti etena āhārindriyajhānamaggaphalahetuyo yattakā imasmiṃ citte labbhanti, te sabbepi ‘‘eko viññāṇāhāro hotī’’tiādinā avuttāpi atthato vuttāyevāti dasseti. Esa nayo aññatthāpi.
如真实正道所说者，应观察因果不杂乱相续，无数瞬间的八正道乃是彼之依止，称之为八正道之依止。如圣道真实正道之称，是就从前成立起，依不杂乱的事理成就及进入，后续以此因缘继续而不颠倒，因此谓之。如说“以先前等，言所发光者”，是谓识即心与意识之特性，具体指感受蕴等以“二种处”为名，即聚集诸处也。所谓断除，即断除生死存在状态的业障。由此众多之食根禅定之道果者，于此心中获得，虽是独一食识，言此义也。并非别有他义。
Koṭṭhāsavārakathāvaṇṇanā niṭṭhitā. · 部分门论释完毕。
Suññatavārādivaṇṇanā空性门等释
§121-145
121-145.Yathāvuttesamayeti vuttappakārasamūhe.
121-145。如所述时则，谓关于描述说法之集合。
§146
146.Ussāhanaṃ pesanaṃ niyojanaṃ.
146.『激励』者，即派遣、任命也。
§156-159
156-159.Nātisamāhitāyāti nānāvajjanūpacāraṃ sandhāya vadati. Yevāpanakehipi nibbisesataṃ dasseti karuṇāmuditānampi uppajjanato.
156-159.「過於專注」是指言說了種種增上修習的次第。即使是普通的比库，也顯露出分別顯著之處，因生起慈悲喜捨四無量心而言說。
Kāyavacīkiriyā kāyavacīpavatti, viññatti eva vā. Asamattabhāvananti pubbabhāgabhāvanamāha.
身語行為是身語感官的活動，也就是內心意識的變動。所謂不成熟的修習，是指前行的修習階段。
Kāmāvacarakusalavaṇṇanā niṭṭhitā. · 欲界善释完毕。
Rūpāvacarakusalaṃ
善巧於色法的次第
Catukkanayo四法门
Paṭhamajjhānakathāvaṇṇanā初禅那论的注释
§160
160.Uttarapadalopaṃkatvā ‘‘rūpabhavo rūpa’’nti vutto, ‘‘rūpī rūpāni passati (ma. ni. 2.248; 3.312; dha. sa. 248; paṭi. ma. 1.209), rūparāgo’’tiādīsu (dha. sa. 363) viyāti daṭṭhabbaṃ. Payogasampāditassa rūpajjhānassa rūpabhavātikkamassapi upāyabhāvato yathā rūpūpapattiyā eva maggoti ayaṃ niyamo na yujjati, evaṃ paccayantaravikalatādīhi rūpūpapattiyā anabhinipphādakassapi atthibhāvato rūpūpapattiyā maggo evāti ayampi niyamo na yujjati. Evañca sati yadeva rūpūpapattiyā nipphādakaṃ, tasseva sampayuttassa rūpāvacarakusalabhāvo, na anabhinipphādakassāti ayamattho āpannoti codanaṃ samuṭṭhāpeti na sabbassa kusalajjhānassātiādinā. Tattha sāmaññasaddopi adhikāravasena visesaniddiṭṭho hotīti ‘‘kusalajjhānassa maggabhāvo’’ti vuttaṃ.
160.關於腳趾缺失，說「色界的存在即是色」，又說「有色者見有種種色」（參見中部經2.248；相應部3.312；法句經集248；犍度論篇1.209），以及「對色有貪愛」等（法句經集363）語句，應當加以說明。對於已修成的色禪，其斷除色界生滅的眼目止於色界的超出，乃是一種方便之法，如同促使色界現前一樣，這一規律不適用於非斷除色界生滅的情況。因為中間環節的變異，以及非斷除色界生滅的義理緣起者，在道理上色界現前之路並未成就。由此可知，正念若是由色界現前之緣起生起的，所伴隨的色界善巧性質，並非失去現前的，這即是本意的揭示，不單指所有善巧入定的現證。這也支持一般說法中所謂「善巧禪定之道」的特殊意涵。
Rūpūpapattijanakasabhāvo rūpabhavavipaccanasabhāvoti tassapi vipākadhammabhāve satipi sabbakusalākusalasādhāraṇaṃ vipākadhammabhāvasāmaññaṃ ‘‘vipākadhammabhāvo viyā’’ti udāharaṇabhāvena vuttaṃ. Sāmaññampi hi visesato bhinnaṃ katvā voharīyatīti. Sabbasamānoti rūpūpapattiyā nipphādakassa paccayantaravikalatādīhi anipphādakassa ca sabbassa yathādhigatassa jhānassa sādhāraṇo. Etena uttarapadāvadhāraṇassa pariggahitataṃ dasseti. ‘‘Ito añño maggo nāma natthī’’ti imināpi sajātiyā sādhāraṇo aññajātivinivattiyā anaññasādhāraṇo imassa jhānassa rūpūpapattiyā upāyabhāvo vuttoti daṭṭhabbaṃ. Itare dve saddhā hirī ca. Yadi paṭipadāya sādhetabbato puggalapubbaṅgamāya desanāya bhāventena samayavavatthānaṃ kataṃ. Paṭipadārahitesu kathanti āha ‘‘kesañcī’’tiādi. Tattha kesañcīti samathabhāvanāya katādhikārānaṃ. Tesañhi maggādhigamanato pubbe anadhigatajjhānānaṃ paṭisambhidādayo viya maggādhigameneva tāni samijjhanti.
色界生起的本性是色界的有無轉變本相，從而導致其果報性質。因為色界皆有果報之性，故稱其果報性為「果報法性生起」。從此可見，總體而言它特別區分並運作。普遍而言，色界現前之道，是依賴中間環節隨緣變化及非現前者共同構成的普通法，即所有色界禪定所共有。此理亦體現於剛才談及腳趾缺失所持法。故說：「除此之外別無他道。」此規律與所同種系性而不同類之性形成識別。這禪定的色界現前性，是一種促成現前的方便。其他時候則是信心與慚愧。若按修道而該證得時，由先前師長教導之適當時機而行，在未修道者則言及「某某」等等，其中「某某」係指用於安住定境的法門。因其主要由先前未證悟禪定之瞭解等開始，故在得道時這些業已成熟的禪定乃隨之圓滿。
Aññānīti ariyamaggasiddhito aññāni. Tesupīti ariyamaggena siddhattā paṭipadārahitesupi. Nanu ca ariyamaggasiddhassapi āgamanavasena paṭipadā upalabbhatiyeva. Itarathā ‘‘na kāmāvacaraṃ viya vinā paṭipadāya uppajjatī’’ti , ‘‘bahutaraṃ lokiyajjhānampi na vinā paṭipadāya ijjhatī’’ti ca vacanaṃ virujjheyyāti? Na, yebhuyyena gahaṇato puggalavisesāpekkhattā ca. Ariyamaggasamijjhanakañhi jhānaṃ kassacideva hoti, tasmā itaraṃ bahutaraṃ lokiyajjhānaṃ puthujjanassa ariyassa ca akatādhikārassa na vinā paṭipadāya sijjhatīti tesaṃ vasena vuttaṃ. Ariyamaggasiddhassapi jhānassa vipākānaṃ viya kusalena ariyamaggena sadisattābhāvato atabbipākattā ca na maggāgamanavasena paṭipadā yujjati, evamassa paṭipadāviraho siddho. Evañca katvā suddhikanavakadesanāpi suṭṭhu nītā hoti. Tathā ca vakkhati lokuttarakathāyaṃ ‘‘lokiyajjhānampī’’tiādi (dha. sa. mūlaṭī. 277).
所謂智慧，是指聖道達成之智慧。在聖道成就者，便知於不修習時亦可獲得。難道說聖道成就者若無修習便得，不應排斥說「若無欲界修行者也不得生起」，或說「多數世俗禪定沒有修習便不成熟」，這些言詞該予以否定嗎？否，是因為依個別差別以及根據不同修行人身分所致。某些聖道成就者中，有禪定可成就，因此多數世俗禪定對凡夫或聖者皆非適用，也不因為無得道而必定圓滿此禪定。對於聖道成就者而言，禪定的果位與聖道的相同，所以不應因為得道而被認為無效，此理證明修行與得道不應彼此脫鉤。經過如此闡述，清淨的並見法說明顯然解決問題。對於世間外教義說，也說「世俗禪定亦」之類語句。
Vaṭṭāsayassa visesapaccayabhūtāya taṇhāya tanukaraṇavasena vivaṭṭāsayassa vaḍḍhananti āha ‘‘taṇhāsaṃkilesasodhanena āsayaposana’’nti. Āsayaposananti ca jhānabhāvanāya paccayabhūtā pubbayogādivasena siddhā ajjhāsayasampadā. Sā pana taṇhupatāpavigamena hotīti āha ‘‘taṇhāsaṃkilesasodhanenā’’ti.
欲界中因特别缘起而生起的渴爱，作为收敛和精炼意志的力量，增长收敛意志。谓之“渴爱污垢的清除即为意志的滋养”。所谓意志的滋养者，是指禅定修习作为基础，借助前行等因缘所成就的内心圆满。因渴爱之苦的消除而生起，故称“由渴爱污垢的清除”。
Thinamiddhādīnanti thinamiddhauddhaccakukkuccavicikicchānaṃ. Pahānanti pahāyakaṃ.
昏沉睡眠等者，指昏沉、睡眠、躁动烦恼、疑惑诸心所；舍者，谓舍弃之义。
Taṃsadisesūti mahaggatabhāvādinā paṭhamajjhānasamādhisadisesu.
此谓初禅禅定之特征，即诸大欲见等杂染俱足悉除之相。
Pītisukhavantaṃ jhānaṃ pītisukhanti vuttaṃ yathā arisasoti dassento ‘‘pītisukha…pe… akāro vutto’’ti āha. Maggassapi vā nibbānārammaṇato tathalakkhaṇūpanijjhānatā yojetabbā. Asammosadhammanti avināsabhāvaṃ.
具欢喜安乐的禅定谓之欢喜安乐；如贤者所说“欢喜安乐……为所说”。从道与涅槃所缘起之观正理，如理灭尽，此亦应勤修。所谓不变法，是指不坏坏灭之法。
Dutiyajjhānakathāvaṇṇanā第二禅那论的注释
§161-162
161-162. Diṭṭhādīnavassa taṃtaṃjhānakkhaṇe anuppajjanadhammatāpādanaṃ vūpasamanaṃ virajjanaṃ pahānañcāti idhādhippetavitakkādayoyeva jhānaṅgabhūtā tathā karīyanti, na taṃsampayuttaphassādayoti vitakkādīnaṃyeva vūpasamādivacanaṃ ñāyāgataṃ. Yasmā pana vitakkādayo viya taṃsampayuttadhammāpi etena etaṃ oḷārikanti diṭṭhādīnavā eva, tasmā avisesena vitakkādīnaṃ taṃsahajātānañca vūpasamādike vattabbe vitakkavicārādīnaṃyeva vūpasamādikaṃ vuccamānaṃ ‘‘adhikavacanamaññamatthaṃ bodhetī’’ti kiñci visesaṃ dīpetīti taṃ dassento ‘‘yehi vitakkavicārehī’’tiādimāha. Visuṃ visuṃ ṭhitānipi vitakkavicārasamatikkamavacanādīni paheyyaṅganiddesatāsāmaññena cittena samūhato gahetvā avayavena samudāyopalakkhaṇaṃ katanti dassento ‘‘tesaṃ…pe… taṃ dīpakanti vutta’’nti āha. Idāni avayavena samudāyopalakkhaṇaṃ vinā vitakkavicāravūpasamavacanena pītivirāgādivacanānaṃ savisaye samānabyāpārataṃ dassento ‘‘atha vā’’tiādimāha.
161-162句：于有见等烦恼生起之禅定现前，无法生起相应善法欲行为的镇静、净化与舍弃等功德，此处所说的正思维及诸禅分功德即应如此运用，并非与有见等烦恼强连通的感受等相同。因正思维等如同有见等烦恼，本质皆为烦恼，故必须特别为正思维等相似但本质自然具有之正思维止息境界施设正思维、正思惟等称为“教意深远”的意义，佛说“唯以何种正思惟止息故”者以示分明。已涤除谬妄者，即正思惟止息词语亦被弃，如以心统一收摄其内容而标识行集之共相，故佛说“此为……所照”，今在无共相标识之下，涵摄正思惟止息言辞的欢喜无欲等言，指惜心悔心等纷扰俱已消除，“现已或亦”之说起。
Tasmiṃ dassiteti ‘‘yā saddhā saddahanā’’tiādinā jhānavibhaṅge sampasādane dassite. Samānādhikaraṇaniddesenevāti tattheva vibhaṅge uddesapaduddhārādīsu saddhājhānānaṃ ‘‘sampasādana’’nti ekādhikaraṇatāvacaneneva.
故此处所显现者，是以“如信如恭敬”等言显其禅定验境，在禅定别的区分及详解中，称为信禅的“现前净化”，乃是在同一事由及对象上依此语句所成的称呼，表述统一之意。
Oḷārikaṅgamukhena ‘‘tadanudhammatā satī’’ti vuttāya taṃtaṃjhānanikantiyā vikkhambhanaṃ vitakkavicāravūpasamavacanādīhi pakāsitanti āha ‘‘taṇhāppahānaṃ etesaṃ vūpasamana’’nti (vibha. 799). Yato vitakkavicāresu virattabhāvadīpakaṃ vitakkavicāravūpasamavacananti tadubhayābhāvadīpanaṃ puna katanti dassetuṃ ‘‘ye cā’’tiādi vuttaṃ.
由于用湿润的肢体接触而称为“以此相应的正念”，这指的是由于断惑心的功用，在思维和推敲的止息，以及思维调伏的教导等方面有所显现，因此说“这是渴爱之断灭的调伏”（见详细注释第799页）。因为在思维推敲上止息的现象，因其两重的功用而被称为思维调伏之言，欲说明这里所指的就是这两者，故引用『诸如……者』之语以为显示。
Tatiyajjhānakathāvaṇṇanā第三禅那论的注释
§163
163.Vīriyaṃ upekkhāti vuttaṃ ‘‘paggahaniggahesu byāpārākaraṇena upekkhiyatī’’ti. Gahaṇe majjhattabhāvena saṅkhāre upekkhatīti saṅkhārupekkhā, tathāpavattā vipassanā paññā. Tassā pana visayato pabhedo ‘‘aṭṭha saṅkhārupekkhā’’tiādinā (paṭi. ma. 1.57) yassaṃ pāḷiyaṃ vutto, taṃ pāḷisesaṃ dassento ‘‘paṭhamajjhāna’’ntiādimāha. Tattha uppādanti purimakammapaccayā idha uppattiṃ. Pavattanti tathā uppannassa pavattiṃ. Nimittanti sabbampi saṅkhāragataṃ nimittabhāvena upaṭṭhānato. Āyūhananti āyatiṃ paṭisandhihetubhūtaṃ kammaṃ. Paṭisandhinti āyatiṃ upapattiṃ. Gatinti yāya gatiyā sā paṭisandhi hoti. Nibbattinti khandhānaṃ nibbattanaṃ. Upapattinti ‘‘samāpannassa vā upapannassa vā’’ti evaṃ vuttaṃ vipākappavattiṃ. Jātinti jarādīnaṃ paccayabhūtaṃ bhavapaccayā jātiṃ. Jarāmaraṇādayo pākaṭā eva. Ettha ca uppādādayo pañceva saṅkhārupekkhāñāṇassa visayavasena vuttā, sesā tesaṃ vevacanavasena. ‘‘Nibbatti jātī’’ti idañhi dvayaṃ uppādassa ceva paṭisandhiyā ca vevacanaṃ. ‘‘Gati upapatti cā’’ti idaṃ dvayaṃ pavattassa. Jarādayo nimittassāti.
第163章。有关精进与无念的教说中，曾言：“于内住四禅的执持和摄受中，因各种业事应行无念。”此处的无念乃指于行蕴中居中的无念，称为行蕴无念，观照制止即是观慧。其具体对象可见『八种行蕴无念』等，如《巴利大集论》（卷1，第57页）所载。巴利词汇原文一并作说明，这等解释阐明“初禅”所涵盖的义理。此等现象引生于前世业因，故称为“生起”，又现起的生起即是现行；“所缘”即指一切都由行蕴之所依因而作现象的所缘（客体）而有显现；“寿命”即指依因续转的习气之业；“续转”即新的生命起始；“去向”即行去方向，续转的延续所在；“现行”即蕴的现行。这里说“发出之现行”即生起；“续转”说的是现行的起始与继起；“生起”谓于由生之因及轮回的因缘所生的生命状态。年老死等是显著的现象因缘。在生起等五种行蕴无念之知识对象中已陈述其要义，其余以详细语法说明辅助。“生起即出生”等表述既指生起又兼指续转；“去向、续转”等则指现行。年老死等谓之缘因。
Bhūtassāti khandhapañcakassa. Etehīti jhānacittasamuṭṭhitarūpehi.
“现象”（Bhūta）指五蕴之五。这里所说的，是由禅定心所生起的状态。
Catukkanayavaṇṇanā niṭṭhitā. · 四分法的解释完毕。
Pañcakanayavaṇṇanā五分法的解释
§167
167.Ākārabhedanti ākāravisesaṃ. Anekākārā hi dhammā, te ca niravasesaṃ yāthāvato bhagavatā abhisambuddhā. Yathāha – ‘‘sabbe dhammā sabbākārena buddhassa bhagavato ñāṇamukhe āpāthaṃ āgacchantī’’ti (mahāni. 156; cūḷani. mogharājamāṇavapucchāniddesa 85; paṭi. 3.5). Dutiyajjhānapakkhikaṃ na paṭhamajjhānapakkhikanti adhippāyo. Tenevāha ‘‘paṭhamajjhānameva hī’’tiādi. Atthato hi catukkapañcakanayā aññamaññānuppavesino. Pañcakanaye dutiyajjhānaṃ kiṃ savicāratāya paṭhamajjhānapakkhikaṃ udāhu avitakkatāya dutiyajjhānapakkhikanti siyā āsaṅkāti tadāsaṅkānivattanatthamidaṃ vuttaṃ. Kasmātiādinā tattha kāraṇamāha. Suttantadesanāsu ca dutiyajjhānameva bhajantīti sambandho. Ca-saddena na kevalaṃ idheva, atha kho suttantadesanāsupīti desanantarepi yathāvuttajjhānassa paṭhamajjhānapakkhikattābhāvaṃ dasseti. Idāni bhajanampi dassetuṃ ‘‘vitakkavūpasamā’’tiādi vuttaṃ. Tena suttantepi pañcakanayassa labbhamānataṃ dasseti.
第167段。形态之异谓形态特异。诸法各有多种形态，这些形态皆由世尊正确如实地证悟。正如所说：“诸法一切诸形态均归于佛之智慧之门”〔《大集论》156页；《小集论》中《魔王摩诃王问答品》85节；又详见巴利译本第3卷，第5页〕。至于第二禅派与第一禅派不同，是指第二禅超出第一禅而有附加。正如所说“专属第一禅”等。其实这是从四禅五支的相互不入的层次来说明。第二禅若从无思无虑的角度与第一禅相比较，则第二禅表明无需思虑因而超越第一禅。正因如此才被称为第二禅。原因等亦有所说。在经典教说中，第二禅被视为独立。用二者合成的“卡”音，并不仅限于此处，后续的经典宣讲中亦如是论述第一禅无思虑状态与第二禅的联系。现在从修行层面论述“意念调伏”等教义，亦表明这五支知识的特点。
Nanu ca suttante cattāriyeva jhānāni vibhattānīti pañcakanayo natthiyevāti? Na, ‘‘savitakkasavicāro samādhī’’tiādinā samādhittayāpadesena pañcakanayassa labbhamānattā. Catukkanayanissito pana katvā pañcakanayo vibhattoti tatthāpi pañcakanayo niddhāretabbo. Vitakkavicārānaṃ vūpasamāti hi vitakkassa vicārassa vitakkavicārānañca vitakkavicārānanti sakkā vattuṃ. Tathā avitakkaavicārānanti ca vinā saha ca vicārena vitakkappahānena avitakkaṃ saha vinā ca vitakkena vicārappahānena avicāranti avitakkaṃ avicāraṃ avitakkaavicārañcāti vā tividhampi sakkā saṅgaṇhituṃ.
但难道经典中四禅是分开为四而五支是不存在吗？不是的。使用“有思有虑而定”等庄严定的法尚可引出五支知识的存在。然如果从四支分类的基础角度来讲，则须提出五支之存在。意念与思维调伏一说中，思维则含概“思维之思考”与“思维之推敲”等三种差别。无思虑则是除却思维外的推敲之断等三类，可以将三者归为意念与思维的变相。
Dutiyanti ca vitakkarahite vitakkavicāradvayarahite ca ñāyāgatā desanā. Dutiyaṃ adhigantabbattā vicāramattarahitepi dvayappahānādhigatasamānadhammattā. Evañca katvā pañcakanayaniddese dutiye vūpasantopi vitakko taṃsahāyavicārāvūpasamena na sammāvūpasantoti vitakkavicāradvayarahite viya vicāravūpasameneva tadupasamaṃ sesadhammasamānatañca dassentena ‘‘vitakkavicārānaṃ vūpasamā ajjhattaṃ sampasādanaṃ cetaso ekodibhāvaṃ avitakkaṃ avicāraṃ samādhijaṃ pītisukhaṃ tatiyaṃ jhānaṃ upasampajja viharatī’’ti tatiyaṃ catukkanaye dutiyena nibbisesaṃ vibhattaṃ. Duvidhassapi sahāyavirahena aññathā ca vitakkappahānena avitakkattaṃ samādhijaṃ pītisukhattañca samānanti samānadhammattāpi dutiyanti niddeso. Vicāramattampi hi vitakkavicāradvayarahitaṃ viya ‘‘yasmiṃ samaye rūpūpapattiyā maggaṃ bhāveti avitakkavicāramattaṃ samādhijaṃ pītisukhaṃ dutiyaṃ jhānaṃ upasampajja viharatī’’ti avitakkaṃ samādhijaṃ pītisukhanti vibhattaṃ. Paṭhamajjhāne vā sahacārīsu vitakkavicāresu ekaṃ atikkamitvā dutiyampi tatraṭṭhameva dosato disvā ubhayampi sahātikkamantassa pañcakanaye tatiyaṃ vuttaṃ tatiyaṃ adhigantabbattā. Paṭhamato anantarabhāvena panassa dutiyabhāvo ca uppajjati. Kasmā panettha sarūpato pañcakanayo na vibhattoti? Vineyyajjhāsayato. Yathānulomadesanā hi suttantadesanāti.
“第二禅”指的是无思的、同时无思维双重状态。第二禅须分别为断除纯思维的状态，因其似断思维而达成止息的本质。由此论述五支知识，说明第二禅虽有思维但能调伏思维的思想性质，而无与有思维辅助双重的调伏正是止息，止息表明其效果与此类似。由此明说：“第二禅由内在意念调伏、心神专一及无思无虑而产生，安住于喜乐定，此为第三禅的前标志”。第三禅区别于第四禅，带有由外在干扰无思的离散状态。无思的纯净安稳与定生喜乐，是第二禅的特征。对第一禅及同伴的思维，第二禅超越一切烦恼并同等调伏两者，这就是五支知识中所说的第二禅的获得。第一禅之后，第二禅紧接生起。为何五支知识不细分？因其符合正行未来递进的经典传授法门。
Paṭipadācatukkādivaṇṇanā行道四法等的解释
§176-180
176-180.Tadanurūpatāti tassa paṭhamādijjhānassa anurūpasabhāvā. Yathāladdhajjhānaṃ santato paṇītato disvā assādayamānā nikanti taṃsampayuttā khandhā vā tadārakkhabhūtā satiyeva vā tassa jhānassa anucchavikatāya ‘‘tadanudhammatā satī’’ti vuttāti. Kadācīti yadā paṭhamaṃ adhigantvā yathānisinnoyeva vinā payogantaraṃ dutiyādīni adhigacchati, īdise kāleti attho.
176-180. 此处所谓“相应”，指的是与最初禅定所相应的相性。譬如，倘若一禅稳定相清净恒常可见，触及时，由此引发的行蕴或表里俱降的心不散乱，即反映出该禅定『正觉观法相应』。所谓“正觉观法相应”，就是说此禅定在专注念觉上是合乎法则的意思。所谓“有时候”，是指初次证得此禅定后，犹如坐着不变，接着得第二禅等其他禅定。在此情况下，亦如所说。
§186
186. Kusalajjhānassa adhigatattā ‘‘sekkhā’’ti vuttaṃ. Na hi te uppādenti nāmāti ariyamaggakkhaṇe rūpāvacarajjhānānaṃ anuppajjamānataṃ sandhāyāha.
186. 对于善禅的证得称为“修习者”。因为这些禅定并非当下生成才有名称，乃是在圣道断灭之际，色心禅未生已久，才称为“修习者”。
Kasiṇakathāvaṇṇanā遍论释
§203
203.Āruppapādakatāca dassitā vinā abhāvato. Na hi tesaṃ āruppapādakatāya vinā nirodhapādakatā atthīti. Nimminituṃ icchitassa vatthuno nimmānavasena khippaṃ nisanti nisāmanaṃ ālocanaṃ adhigamo etassāti khippanisanti. Tabbhāvo ‘‘khippanisantibhāvo’’ti āha ‘‘khippadassanaṃ khippābhiññatā’’ti.
203. 禅定缺少法性，未显现无色相。无色禅定必有灭尽禅的实质。譬如一物欲雕塑，则雕塑完成后即成其形，修习者对此虽求而速得安止定境，此即所谓“速得安止法性”。此法性名为“速得安止之法性”或“速见速证”。
Kasiṇakathāvaṇṇanā niṭṭhitā. · 遍论释已毕。
Abhibhāyatanakathāvaṇṇanā胜处论的解释
§204
204. Paṭibhāganimittabhūtaṃ kasiṇārammaṇasaṅkhātaṃ āyatanaṃ kāraṇaṃ etassāti kasiṇāyatanaṃ, jhānaṃ. Atha vā ārammaṇassa anavasesapharaṇaṭṭhena kasiṇañca taṃ āyatanañca yogino sukhavisesānaṃ adhiṭṭhānabhāvato manāyatanadhammāyatanabhāvato cāti sasampayuttaṃ jhānaṃ kasiṇāyatanaṃ. Tenevāha ‘‘satipi abhibhāyatanānaṃ kasiṇāyatanatte’’ti. Bhāvanāya nimittaṃ bhāvanānimittaṃ, ārammaṇassa parittappamāṇatā suvisuddhanīlāditā ca, tadeva nānattaṃ. Bhāvanā eva vā pubbabhāgabhūtā bhāvanānimittaṃ, tassa nānattaṃ bhāvanānimittanānattaṃ. Pubbabhāgabhāvanā hi yathāvuttavisese ārammaṇe pavattiākāravisesato nānāsabhāvāti. Kasiṇanimittassa abhibhavanakabhāvanānimittanānattaṃ kasiṇa…pe… nānattaṃ, tatoti yojetabbaṃ.
204. 禅定以遍（相）为因，是以因缘相称名为遍处禅定。若因缘相销灭，遍相与禅定共存，因此瑜伽士对乐色分别的果缘，心为遍处根境界。由此并存，视之为禅定遍处。又言“念能相胜境界之遍处”，即修习的相境。因相遍净，故别相不生差异。修习中有初始相境，及以修习相境两种不同差别。事理如是，遍境具胜，且因相别异，名为遍境异相，意即应当如此理解。
Ettha ca purimāni cattāri abhibhāyatanāni bhūtakasiṇārammaṇāni, bhūtakasiṇesu ca yaṃ suvaṇṇaṃ dubbaṇṇanti ca na sakkā vattuṃ. Tattha pavattitāni sabbattha vā vaṇṇābhogarahitena pavattitāni paṭhamatatiyābhibhāyatanānīti dutiyacatutthāni vaṇṇakasiṇārammaṇāni. Yadi evaṃ dutiyacatutthehi pañcamādīnaṃ ko visesoti ‘‘pañcamādīni vaṇṇato ramaṇīyatarāni, na tathā itarānī’’ti vadanti. Purimānipi cattāri aṭṭha kasiṇārammaṇāneva, tasmā taṃ nesaṃ matimattaṃ ‘‘aṭṭhasu kasiṇesū’’ti vuttattā. Vimokkhesu ca paṭhamadutiyavimokkhā aṭṭha kasiṇārammaṇā. Tatiyo vaṇṇakasiṇārammaṇo. Paṭhamadutiyāpi vā vaṇṇakasiṇārammaṇā eva ‘‘bahiddhā nīlakasiṇādirūpāni jhānacakkhunā passatī’’ti vuttattā. Ārammaṇamanuññatāya hi tattha aniggatitabhāvena tesaṃ pavattīti. Evaṃ sante tatiyassa itarehi ko visesoti? Subhākārābhogo. Tatiyo eva hi subhanti ābhujanavasena pavattati, na itareti.
此处谈到之前四种遍处，即实色遍及相境。在实色遍中，有金色与黑色二相难以言说。迄今所言之遍境，均以无色彩相运行，初、三禅是色境遍处，第二、四禅是色彩遍处。金色与黑色二相难以名说，则色彩遍处中有第二和第四禅等相。若有人问第五禅及后禅有何特别，答曰以色彩最为美好故名。前三禅只有八种色境遍处，故称“八色遍处”。解脱则有初、二解脱计八色遍处。第三禅亦是色彩遍处，甚至初、二禅也是色彩遍处，因禅中能见外境色相。境相熟悉度降低时则不明显观察。如此存在，若第三禅与他禅对比，须悉知其因色聚集而能观境，故第三为色彩遍处，非他遍处。
Ñāṇaṃ appanāpaññā. Vijjamānepīti api-saddena avijjamānepīti dasseti. Parittappamāṇatā abhibhavanassa kāraṇaṃ imesu catūsu abhibhāyatanesūti adhippāyo. Nanu ca sabbattha ‘‘suvaṇṇadubbaṇṇānī’’ti vacanato vaṇṇābhogasahitāniyeva gahitānīti? Na gahitānīti dassento ‘‘tattha cā’’tiādimāha. Tatthāti āgamesu. Tathā appamāṇānīti vaṇṇābhogarahitāni ca sabbāni appamāṇāni suvaṇṇadubbaṇṇānīti attho. Yadi evaṃ kathaṃ visiṭṭhānaṃ vaṇṇābhogena rahitānaṃ sahitānañca ekajjhaṃ manasi karoti? Na ekajjhaṃ, visuṃyeva pana tesu manasikāro. Yadi visuṃ kathamekanti? Parittabhāvasāmaññato. Yadi evaṃ ‘‘suvaṇṇadubbaṇṇaggahaṇaṃ atiricchatī’’ti, nātiricchatīti dassento ‘‘atthi hi eso pariyāyo’’tiādimāha. Tattha yadidaṃ vaṇṇābhogajanitaṃ visesaṃ aggahetvā parittasāmaññena ekattaṃ netvā ‘‘parittāni abhibhuyyā’’ti vatvā puna tadantogadhadhammappabhedaṃ vineyyavasena dassetuṃ ‘‘tāni ce kadāci vaṇṇavasena ābhujitāni honti suvaṇṇadubbaṇṇāni abhibhuyyā’’ti vattabbatāya vaṇṇābhogarahitāni sahitāni ca visuṃ manasi katvā ubhayatthāpi vaṇṇābhogarahitaparittābhibhavane taṃ sahitaparittābhibhavane ca parittābhibhavanassa sāmaññaṃ gahetvā ekanti vacanaṃ, eso pariyāyo vijjatīti ayamadhippāyo.
智慧是以安止定与正慧成熟而成。『智慧成熟』之语显示相对之两个状态。所言“有疏漏”乃因此四遍境获得，故谓之依凭。岂非说“金色与黑色等”句话所含色彩因素？其实非色彩缠缚，即色彩皆无，乃故谓“一切皆无色彩”。倘若如此，如何能心中分别有色彩存在？允著故应清除此疑惑。若谓“金黑色集过，不应有过”，断言“不多余”者，另有说法者曰“此乃假说”。色彩缘起之差异疑，即色彩不全，取其共同性称为依凭，言“依凭胜过偏异”，语中称为“依凭”。若言以后色彩无碍，金黑色遍境虽然恒常存在，互相之间对无色有胜负对治，此为依凭之总称。
Evaṃ suttantābhidhammapāṭhavisesato aṭṭhakathāya virodhābhāvaṃ dassetvā idāni suttantābhidhammapāṭhānaṃ avirodhaṃ adhippāyavibhāvanena dassetuṃ ‘‘tatthacā’’tiādimāha. Evaṃ abhidhamme vaṇṇābhogarahitāni sahitāni ca visuṃ vuttāni. Suttante pana ‘‘ubhayāni ekajjha’’nti vuttaṃ, taṃ kathaṃ viññāyatīti āha ‘‘tadeta’’ntiādi. Tattha āgatassāti suttante āgatassa. Tattha hi ‘‘ajjhattaṃ rūpasaññī’’ti āgataṃ. Avacanatoti abhidhamme avacanato. Yadipi vimokkhā visuṃ desitā, kasiṇāyatanabhāvo viya pana abhibhāyatanānaṃ vimokkhakiccatāpi atthīti abhibhāyatanavimokkhānaṃ idhāpi saṅkaro dunnivāroti codanaṃ manasi katvā āha ‘‘sabbavimokkhakiccasādhāraṇavacanabhāvato’’ti. Tena yathā abhibhāyatanadesanāyaṃ abhibhāyatanakiccāni niravasesato vuttāni, evaṃ vimokkhadesanāyaṃ vimokkhakiccānīti idha tesaṃ asaṅkaroyevāti dasseti.
因此，通过对经文及论藏的细致解释，显示二者之间并无矛盾，如今欲以‘如此说’等言辞，借助分析演绎方法表明经文与论藏的调和统一。论藏中所说的无缀断、并非刻意束缚的义理，俱已详尽述说。至于经文中所谓‘二者同时不同处归于一法’，对此若要明了其义，论藏谓‘即此是也’。其中所谓‘来者’，指经文中所说之‘来者’；‘内在色所知’是指经藏用语里所谓‘内在’。‘言语’为论藏对言语的定义。虽说解脱圆满已广泛宣讲，如五色、六入等取相无有，然指脱离诸有取相之事，仍难完全厘清，故论藏于此教示‘皆以解脱为共用言辞’。如此正如对超越诸取相法门所说，其职责与工作未曾遗漏，正如对解脱法门之职责所说，表明双方未夹杂未违背。
Ye ca yathāvuttaṃ vavatthānaṃ na sampaṭicchanti, tehi suttantābhidhammapāṭhabhede aññaṃ kāraṇaṃ vattabbaṃ siyā. Kimettha vattabbaṃ, nanu aṭṭhakathāyaṃ ‘‘kasmā pana yathā suttante’’tiādiṃ vatvā ‘‘ajjhattarūpānaṃ anabhibhavanīyato’’ti kāraṇaṃ vuttanti. Na taṃ tassa kāraṇavacananti dassento ‘‘ajjhattarūpāna’’ntiādimāha. Tattha yanti idha suttante ca ‘‘bahiddhā rūpāni passatī’’ti (a. ni. 8.65) vuttavacanaṃ sandhāyāha. Bahiddhā rūpāniyeva hi abhibhavanīyānīti. Aññahetukanti desanāvilāsato aññaṃ abhibhavanīyahetu etassāti aññahetukaṃ. Ajjhattaarūpasaññitāya eva, na suttante viya ajjhattarūpasaññitāya cāti attho. Avibhūtattāti idaṃ ñāṇuttarānaṃ saha nimittuppādanena appanānibbattanaṃ ārammaṇassa abhibhavo na suṭṭhu vibhūtabhāvamantarena sambhavatīti katvā vuttaṃ. Nanu ca aṭṭhakathāyaṃ pāṭhadvayavisesassa desanāvilāso kāraṇabhāvena vuttoti āha ‘‘desanāvilāso ca yathāvuttavavatthānavasena veditabbo’’ti. Desanāvilāso hi nāma vineyyajjhāsayānurūpaṃ vijjamānasseva pariyāyassa vibhāvanaṃ na yassa kassacīti. Tattha ca ‘‘pariyāyadesanattā’’tiādinā vuttappakāravavatthānaṃ desanāvilāsanibandhanamāha. Tathā ceva hi purato desanāvilāso vibhāvito.
若有闻法者未能如实理解所说之义，应以此为由，分别经文与论藏之读解。对此当将原因探究明白。譬如论藏中说‘何故于经文‘如是’中……内色不不可作超越’，即提出原因。此非表明原因之言，而是说明‘内在色’等。此处且看经文中云‘向外见色’此语之联系，意指仅外在之色方可超越。论藏指出，若谓以此为缘启，于教理之不纯，显然有他因而不可超越。所谓‘非存在者’是指超越智慧乃至因缘起灭，相关证知修习之缘起非理想状态，故未能良好实现所说之成就。论藏中已提到识与修之差异主题，故曰‘教理之差异当如所说的差异在理解中见得’。故前文已分别阐述教理差别。
Abhibhāyatanakathāvaṇṇanā niṭṭhitā. · 胜处论释已毕。
Vimokkhakathāvaṇṇanā解脱论释
§248
248.Tanti ‘‘sasantatipariyāpannarūpa’’nti vuttakesādivaṇṇamāha. Taṃ pana yasmā khalamaṇḍalādi viya paramparāya jhānassa kāraṇaṃ, tasmā ‘‘jhānassa hetubhāvenā’’ti āha. Yenāti yathāvuttarūpavisesena. Visiṭṭhenāti atisayappattena ‘‘rūpūpapattiyā’’tiādīsu (dha. sa. 160 ādayo; vibha. 625) viya uttarapadalopena ‘‘rūpa’’nti vuttena rūpajhānena. ‘‘Visiṭṭhenā’’ti iminā hi atisayarūpayutto rūpīti vuttoti dasseti. ‘‘Paṭhamaṃ jhānaṃ upasampajja viharati pathavīkasiṇa’’ntiādinā (dha. sa. 499) jhānānameva kasiṇabhāvena pavattā. Sutte ārammaṇānaṃ kasiṇabhāvena pavattā ‘‘pathavīkasiṇameko sañjānātī’’tiādinā (dī. ni. 3.360; a. ni. 10.25).
248.“纤细覆盖物形态”一语，依文献如发丝等色说明。此因为此物如轮回界之环，乃禅定之缘由故说“作为禅定的缘由”。‘以何故’谓依文中特别指明。‘特别’意指极端发生之‘色现象’等文里的略语，代表色禅。‘特别’此语说明含极端的色相禅现象。文中‘初禅入定，于地色处保持’等文字，禅定名以此缘展开。经文以禅定之所依——即五色作为缘起，俗语‘唯一知地色遍器’等语指示其缘。
Vimokkhakathāvaṇṇanā niṭṭhitā. · 解脱论释已毕。
Brahmavihārakathāvaṇṇanā梵住论注释
§251
251. Aññāṇasampayuttāpi vā upekkhāvedanā aññāṇupekkhā, upekkhāti aññāṇasampayuttā upekkhāvedanā, aññāṇupekkhātipi etāsaṃyeva nāmanti (vibha. aṭṭha. 947) hi sammohavinodaniyaṃ vakkhatīti. Appaṭibhāganimittattepi ekaṃ katipaye vā satte odissa pavattā paricchinnarūpādiupādānavisaye pavattattā kathamappamāṇagocarāti āha ‘‘na ca sammutisaccavasenā’’tiādi. Evampi yathā natthi sattā opapātikāti sattavasena pavattāyapi micchādiṭṭhiyā saṅkhārārammaṇatā vuccati upādānavasena, evaṃ sattavasena pavattānampi mettādīnaṃ saṅkhārārammaṇatāpi siyāti ce? Na, aparāmasanavasena pavattānaṃ mettādīnaṃ saupādānaggahaṇāsambhavatoti dassento āha ‘‘aparāmāsā’’tiādi.
251.即便与认知相连，亦有无知之平等心感，称为无知平等感，与无知平等感同义（文殊注文曰）。此中诸无明少分成因，或数只，在冥处陨灭等形态及观境上发生。如何度量大小？故说明‘非彼协议真谛’等。比如并非实际上存在众生，但依众生缘起及修因名为缘起众生，依取相种类依止而有。那些缘起众生无法完全放逸善根等，故说‘无分心’等。
Brahmavihārakathāvaṇṇanā niṭṭhitā. · 梵住论注释已毕。
Asubhakathāvaṇṇanā不净论注释
§263
263. ‘‘Ekāhamataṃ vā dvīhamataṃ vā’’tiādinā (dī. ni. 2.379; ma. ni. 1.112) vuttāsu navasu sivathikāsu vaṇṇavasena pavattajjhānaṃ sivathikāvaṇṇajjhānaṃ. Nanu cetassa vaṇṇakasiṇehi gahaṇaṃ yuttaṃ, na asubhehīti? Na, sivathikāvaṇṇaṃ upamaṃ katvā attano kāye paṭikūlattaṃ amuñcitvāva vaṇṇavasena pavattanato . Tenevāha ‘‘paṭikūlamanasikārasāmaññenā’’ti. Ayamattho sivathikāvaṇṇajjhānassāti etthāpi yojetabboti vibhāvento ‘‘tampī’’tiādimāha.
263.“一意或两意”诸经文中称作色禅。心念与色禅调和适用，不是丑恶，而是以缕纤色禅为例，避免对自身身体心生厌恶，故云‘如厌恶规避者一般’。此即所谓色禅的本义。云‘变态深入心染断’等。
Asubhakathāvaṇṇanā niṭṭhitā. · 不净论注释已毕。
Rūpāvacarakusalavaṇṇanā niṭṭhitā. · 色界善法注释已毕。
Arūpāvacarakusalakathāvaṇṇanā无色界善法论注释
§265
265.Rūpanimittanti rūpahetu rūpādhikaraṇaṃ. Rūpārūpanimittesūti rūpadhammesu ca pathavīkasiṇādinimittesu ca. Tadārammaṇajjhānesūti ettha taṃ-saddena rūpanimittaṃ paccāmasati rūpampi vā rūpadhammārammaṇānampi rūpāvacarajjhānānaṃ sambhavato. Rūpādīsūti rūpārūpanimittatadārammaṇajjhānesu rūpapaṭibaddhadhammesu ca. Anāvajjitukāmatādināti ādi-saddena asamāpajjitukāmatādiṃ saṅgaṇhāti.
265.色缘即以色为因、色所依。称作色缘者，谓色法及以地色为因之色缘。所谓受境禅定，即以色缘为名称因缘，因色法与色境相依形成色禅。所谓‘色等’，指色缘禅定内的色法因缘。‘无垢欲求等’等词，是指未得到净化之意等。
Cutito uddhaṃ uppattirahānaṃ…pe… anuppattidhammatāpādanena samatikkamoti etena samatikkamitabbattena rūpāvacarakusalānaṃ rūpāvacaravipākakiriyehi visesābhāvaṃ dasseti anadhigatabhāvato. Yesañhi rūpasaññādīnaṃ arūpabhāvanāya samatikkamādiko labbhati, te dassetuṃ ‘‘arūpabhāvanāya abhāve cutito uddhaṃ uppattirahāna’’nti vuttanti. Yāti ekantarūpanissitā avasiṭṭhaparittavipākasaññādayo.
“Cutito uddhaṃ uppattirahānaṃ…pe… anuppattidhammatāpādanena samatikkamoti”者，谓通过不生法之念而超越所有已生、正在生及将生的现象。此超越，依照应当超越之法，应以身体感受成熟的行为及其果报为准，显示无特异性，此为无所得的本质。缘此，若由诸色及心受等的无色修习而得超越等境，则称曰：“因无色修习的无有，超越一切已生、正在生及将生。”舍依单一色法，诸与未得的果报相关的感受皆熄灭。
Āneñjasantasamāpattisukhānubhavanabhavavisesūpapajjanādayo āruppasamāpattīnaṃ atthāti āha ‘‘rūpasaññā…pe… na attho’’ti.
关于未达极乐禅定之果报及其现象，谓诸未达色界禅定者所获不乐之身心特殊现象，故说“色及心受等无所成就”。
Idha ugghāṭitakasiṇavasena parittānantatā hoti nippariyāyadesanattāti adhippāyo. Yadi evaṃ parittakasiṇugghāṭite kathamākāsānañcāyatanavacananti? Tatthāpi anantapharaṇasabbhāvato. Tenevāha ‘‘anantapharaṇatāsabbhāve’’ti. Yadi sabbattha anantapharaṇatā atthi, atha kasmā ‘‘ananto ākāso’’ti na vuttanti āha ‘‘samayavavatthāpanā’’tiādi. Tattha paṭipattīti jhānabhāvanākāramāha.
此处说以显现晶净识处之光明为例，说明未堪能归纳无量无边无尽者，谓此光明虽见，但无彻底总归无边界之相。若谓无所究尽则无穷尽，此中释曰“无穷尽乃条件转变所成”。若诸处皆无穷尽，为何不称“无穷空间”？回答曰“因缘际会之故”。此即解释禅定生成之理法。
§266
266. Ugghāṭabhāvo ugghāṭimaṃ. Yathā pākimaṃ.
266.『已拔除之状态』即『可拔除的』。如同『已成熟的』。
§268
268. Ākāse pavattitaviññāṇātikkamato tatiyāti paduddhāraṃ katvā yuttito āgamato ca tadatthaṃ vibhāvetuṃ ‘‘tadatikkamato hī’’tiādimāha. Āruppasamāpattīnaṃ ārammaṇātikkamena pattabbattā visesato ārammaṇe dosadassanaṃ tadeva atikkamitabbanti ayaṃ yutti, ārammaṇe pana atikkante tadārammaṇaṃ jhānampi atikkantameva hoti. Bhāvanāya ārammaṇassa vigamanaṃ apanayanaṃ vibhāvanā. Pāḷiyanti vibhaṅge. Nanu ca pāḷiyaṃ ‘‘taññeva viññāṇa’’nti avisesena vuttaṃ ‘‘na ākāsānañcāyatanaviññāṇa’’nti. ‘‘Na taññevaviññāṇanti visesavacanena ayamattho siddho’’ti dassento ‘‘viññāṇañcāyatana’’ntiādimāha.
268. 以“超越空间识念”之义解释“第三”字义，谓此为从别处引申之说。关于无色禅定应以离境超越为准，特别对境生起之贪瞋等不善心态当加超越，故说“应超越所缘，若不超越则无法禅定”。修习时若离缘境，则禅定境亦超越。修习乃指对象离散与心续离别之觉知。巴利律藏中称此为分解法。关于识处不是空间界识，指出“所谓识处界非专指空间界的识”，此表明“识处”乃一特定术语。
Arūpāvacarakusalakathāvaṇṇanā niṭṭhitā. · 无色界善之释义已毕。
Tebhūmakakusalavaṇṇanā三地善之释义
§269
269.Sattahimahāvārehīti paṭiccasahajātapaccayanissayasaṃsaṭṭhasampayuttapañhāvārehi anulomapaccanīyaanulomapaccanīyapaccanīyānulomādinayā anulomādinayā. Bhāradvājagotamādayo aṭṭhacattālīsa loke gottāni mūlabhūtāni, tathā kaṭṭhakalāpādayo aṭṭhacattālīseva caraṇānīti āha ‘‘aṭṭhacattālīsa’’ntiādi. Tattha tesanti bhabbābhabbānaṃ. Dvārasīsena dvāravantāni gayhantīti adhippāyenāha ‘‘taṃtaṃdvārāni vā kāyādīnī’’ti. Acittīkārena vā kataṃ hīnaṃ, ajjhupekkhanena kataṃ majjhimaṃ, sakkaccakataṃ paṇītaṃ. Āmisakiñjakkhādihetu vā kataṃ hīnaṃ, puññaphalakāmatāya kataṃ majjhimaṃ, kattabbamicceva ariyabhāve ṭhitena kataṃ paṇītaṃ. Bhavasampattilobhena vā pavattitaṃ hīnaṃ, alobhajjhāsayena pavattitaṃ majjhimaṃ, parahitāya pavattitaṃ paṇītaṃ. Parittakataṃ vā hīnaṃ, mattaso kataṃ majjhimaṃ, adhimattaso kataṃ paṇītaṃ. Mahaggatesu pana paṭiladdhamattaṃ hīnaṃ, nātisubhāvitaṃ majjhimaṃ, subhāvitaṃ vasippattaṃ paṇītaṃ. Imesupi ekekassa hīnādikassa āyūhananānattādivasena hīnādibhedo labbhatiyevāti daṭṭhabbaṃ. Sampayuttadhammānaṃ vasenāti yo cittappabhāvito cittasampayuttānaṃ cittādhipateyyabhāvo, so taṃnimitte citte upacaritoti evaṃ vā ettha attho.
269. “Sattahimahāvārehīti”即指由条件、伴生、相依问题连绵不断产生之大难。此称“七重大祸”，谓因果相续不绝，生死烦恼相续难解也。以巴拉德瓦迦及世间四十八族群为例，都是此大难之根本，木片之足亦有四十八，与之相称。此中分类共分生死苦乐。谓身之门户为入口，因果相承必由此入口故说“此门户即身体等”。所谓“三品差别”为劣、中、优之分别。以意识产生的善恶因缘不同分别：心邪行之因为劣，平淡修持为中，具足正法为优。欲贪心起之行为为劣，平和断欲为中，为他人利益而起为优。存乏欲为劣，无欲心为中，极为善法为优。如是论分类，讲述依七重因缘而生诸不同境界，心缘依此差别而现不同现行，此即心之主宰故称为“由此缘故，心成为主宰”。
Tebhūmakakusalavaṇṇanā niṭṭhitā. · 三地善之释义已毕。
Lokuttarakusalavaṇṇanā出世间善之释义
§277
277. ‘‘Kenaṭṭhena lokuttara’’ntiādi paṭisambhidāvacanaṃ (paṭi. ma. 2.43) aṭṭhakathāya ābhataṃ, tasmā tattha ‘‘tividhopi anuttaradhammo lokaṃ taratī’’tiādinā saṅgahitoti taṃ tīhi padehi yojetvā dassetuṃ ‘‘lokaṃ taratīti etenā’’tiādimāha. Ekekasmiṃ yojetabbo lokassa antagamanāditāya maggādīsupi labbhamānattā. Maggeyeva vā tividhopi attho yojetabboti sambandho. Anativattanādīti ādi-saddena indriyānaṃ ekarasatā tadupagavīriyavāhanaṃ āsevanāti ime tayo bhāvanāvisese saṅgaṇhāti. Yasmā cete bhāvanāvisesā saṃkilesavodānesu vaṭṭavivaṭṭesu ca taṃtaṃādīnavānisaṃsadassanabhūtāya pubbabhāgapaññāya sampāditena ñāṇavisesena nipphajjanti, tasmā vuttaṃ ‘‘aññamaññaṃ…pe… vaḍḍhetī’’ti.
“由何而上，胜过世间”的分解语句（见《分解义》第二卷四十三经文注释）在论疏中得以展开说明。故此处用“尽管道理繁多，最胜法则穿越世间”等三种句式结合起来示现“穿越世间”之义。每一结合必须符合众生于其入世起点及道途所得的情形。此处又以“行道之中”三义为结合点。由“不偏离（正道）”等开头词语，说明是诸根统一专注修行、辅助具足精进的涵义。三种特定修习法相聚集，即是集成这些修学方法。因这修学法种种，是诸烦恼的起源所在世间轮回，依着前所成就的智慧见解及特定智见而渐次除灭烦恼。因此说“彼此增长”等教诲。
Nissayo hotīti rukkho viya sākhāya ādhārabhāvena voharīyatīti attho. Phalañāṇaphalaṅgānaṃ nissayavacanaṃ nissayapaccayattā. Tatoyeva nissayabhāvato patiṭṭhābhāvato. Ariyaphalasannissayena hi ariyā katakiccā suṭṭhu nibbinnasabbabhavāpi cirataraṃ loke parahitāya tiṭṭhanti. Kilesānaṃ odhiso pajahanakāpi ariyamaggā avisesena sabbākusalānaṃ sabbakusalapaṭipakkhatāya aññamaggappahātabbesupi kenaci pahānākārena pavattantīti taṃ pahānākāraṃ dassento ‘‘itaresaṃ vijjutobhāsena viya tamassā’’ti āha. Yena pāḷiyaṃ heṭṭhimamaggañāṇānaṃ vijjūpamatā dassitā. Yadi evaṃ uparimaggavajjhā kilesā itareti idhādhippetā. Na tesaṃ samucchedavacanaṃ yuttaṃ. Na hi bhāvanāya pahātabbe dassanamaggo samucchindituṃ sakkoti. Tathā ca sati dassanena pahātabbā eva te siyuṃ. Atha tadaṅgappahānaṃ adhippetaṃ, yena ‘‘vijjutobhāsena viya tamassā’’ti vuttaṃ, taṃ pubbabhāgavipassanāya eva siddhaṃ na ca yuttaṃ lokuttaramaggo tadaṅgavasena kilese pajahatīti. Vikkhambhanepi eseva nayo, anulomañāṇeneva tassa sātisayaṃ sādhitattā. Atha pana paṭhamamaggavajjhā eva kilesā itareti adhippetā, evaṃ sante tesaṃ itarabhāvova na siyā, na ca anapāyagamanīyā nāma kilesā dassanena pahātabbā atthi, nāpi paṭhamamaggavajjhā kilesā tena vijjutobhāsena viya tamo samucchinditabbāti vattuṃ yuttanti upaparikkhitabboyaṃ ‘‘itaresaṃ…pe… samucchedo’’ti. Lokiyajjhānampi na vinā paṭipadāya ijjhatīti idaṃ adhippāyavasena netabbaṃ neyyatthattāti taṃ adhippāyaṃ vibhāvento ‘‘akatādhikārassā’’ti āha. Tena yathāvuttavacanassa ca sappadesataṃ dasseti. Nanu ca katādhikārassa ariyassa maggena samijjhamānampi jhānaṃ maggapaṭipadāvasena paṭipadāsahitamevāti. Na vinā paṭipadāya ijjhatīti sakkā vattuṃ, tenetaṃ vacanaṃ nippadesamevāti anuyogaṃ sandhāyāha ‘‘katādhikārassa panā’’tiādi. Idāni tassa vacanassa adhippāyavasena gahetabbatthatā pāḷitopi viññāyatīti dassento āha ‘‘yathāvutta…pe… katā’’ti.
“依止”意指如树枝依附主干而得生存的涵义。果及诸果之依止关系，以依止为因缘。由此依止状态体现于恒住维系。圣果之依止，谓圣人所行之职能圆满、彻底断除烦恼，故在此世中，虽烦恼未绝，圣人却以善法支配、护持众生较长久。诸烦恼虽起，圣道能特异断除，且由无量善德广度众生。此断除方式，如同以利刀剖除暗无明。低阶逐渐断除烦恼，此为所谓的“上行道皆断烦恼”，非谓其中断绝无余。修行法中以见断烦恼为断，契合于念所现现，无能断绝法。由此而言见断烦恼者须止滞该烦恼。后来则称断除附体烦恼为重点，谓“以利刀剖除无明之暗”是由前面般若慧（观智）成熟而成，非称之为成就超世道之道。支离断除烦恼，乃依顺机见智所得。初阶道见断烦恼或自他不同，此自他异途皆成佛道，故无绝断论。亦不存在所谓无法入涅槃之烦恼。初阶断烦恼不成，无法称为断无明；若称能断隐无明即成文。世俗修习亦不可无断烦恼而修成道，谓此为违逆因果之说。于此前提，且依经文说明“无业者无地位”。故以此理束缚说明适用处。圣道修行之人虽已修初禅，但未至成就道处，不能称对应修行。无断无明者不可能得解脱，故此言明确。
‘‘Yo kocīti avisesavacana’’nti tassa apavādaṃ dassento ‘‘sakiṃ dvikkhattu’’nti ādimāha. Paricchinditvā gahaṇaṃ parijānanaṃ. Nāmarūpavavatthāpanādīnanti nāmarūpavavatthāpanapaccayapariggahalakkhaṇapaṭivedhanikantipariyādānānaṃ . Kicchasiddhitoti nāmarūpavavatthāpanādīnaṃ kesañci sabbesampi vā kicchasiddhito. Esa nayo dutiyavārādīsupi yathāsambhavaṃ. Sukhasiddhiyampīti nāmarūpavavatthāpanādīnaṃ kicchasiddhi maggapātubhāvadandhabhāvassa kāraṇabhāve anekantikā. Vipassanāsahagatindriyānaṃ pana mandatā tassa ekantakāraṇanti dasseti.
“‘谁所’等否定语”之反例说明为“可能（二三次）”等句。此处正是体现破除诠释难明之理，深化对名称色法起源依止之详尽辨析。所谓名称色法乃指出和维护之条件界定，包括相貌、特征等各种归类的细节解释。诸法成就即是名称色法及其起因的达成。此理理据取自第二品等经文。由此可见伴随世俗影响的名称色法难以修习成就正见，观法之心之感官迟钝，即是该观法难以专一起因。
Etadantattā paṭipadāyāti etena nippariyāyato paṭipadāñāṇadassanavisuddhisaṅkhātāya vipassanāpaññāya cirācirappavattivasena maggassa khippadandhābhiññatā vuttāti dasseti. Purimānanti purimavārānaṃ, lakkhaṇapaṭivedhādīnaṃyeva vā. Heṭṭhimakoṭiyā tikkhattuṃ kilesavikkhambhane sati dukkhāpaṭipadābhāvo, na tato heṭṭhāti nicchitattā āha ‘‘tikkhattuṃ vikkhambhanavāratāvasenā’’ti. Tassa sukhāpaṭipadā veditabbā ukkaṃsavasenāti adhippāyo.
依此理，此谓修行之道。此处论述修行通达实践智见的能成净化功德，且由持久而生慧远离障碍，迅速起于道业及稍纵即逝的禅定境界。前部篇章系指前品顺序，其中包含相貌等具体辨析。由低阶禅离障碍尚无法证到苦谛，仅能称达“一般轻松境界”是业障所致。此乃对道中障碍苦阻的客观说明，继而明示应当持守内心安适的修行。
Yasmiṃ puggale visaṃvādanabhedanāniṭṭhānatthaniyojanānaṃ pavatti, tattha sinehaviraheneva tesaṃ pavatti, so ca puggalo asaṅgahito hotīti musāvādādīnaṃ visaṃvādanādikiccatāya lūkhatā ca apariggahatā ca vuttā. Tappaṭipakkhaviruddhasabhāvattā sammāvācāya siniddhabhāvatā pariggāhakasabhāvatā . Saddhāvisesayogato vā tassā siniddhabhāvo daṭṭhabbo. Samuṭṭhāpetīti pavatteti. Jīvamāno vā satto, sampayuttadhammā vā vodāyanti etena sayaṃ vā vodāyatīti vodānaṃ.
若一人身染纷争离散，乃由种种敌对连累束缚也致使集体疏远，与之不合者为谎言诽谤及分裂所致。依此，非实事求是地反对持正语，守护者就在其中。以信心密集为因缘，其断绝者显见。所谓“发动者”即引发纷争者。活者与众生之密接相互影响，或自身支援或被支援者相依为命。
§285
285. Taṇhādiṭṭhīhi patiṭṭhānaṃ. Avasesakilesābhisaṅkhārehi āyūhanā. Sassatadiṭṭhiyā patiṭṭhānaṃ. Ucchedadiṭṭhiyā āyūhanā. Līnavasena patiṭṭhānaṃ. Uddhaccavasena āyūhanā. Kāmasukhānuyogavasena patiṭṭhānaṃ. Attakilamathānuyogavasena āyūhanā. Sabbākusalābhisaṅkhāravasena patiṭṭhānaṃ. Sabbalokiyakusalābhisaṅkhāravasena āyūhanāti oghataraṇasuttavaṇṇanāyaṃ vuttesu pakārantaresu idha avuttānaṃ vasenapi patiṭṭhānāyūhanā veditabbā.
“渴爱”等见处为所依，由杂染烦恼积累而来，是滋长恶业。关于永恒见处为所依，即见断灭论；懈怠见为所依，则增恶业。随欲乐趣之所依，即所从执着快乐；随自苦之所依为观苦处。诸善积累因之所依，是修集一切善法之依止；世俗一切善积累因所依即引渡苦难之教法解说中所提及，应当视为依止与引渡。
Atha vā kilesaggahaṇena taṇhāsassatadiṭṭhisabbākusalābhisaṅkhārā gahitā taṃsabhāgatāya tadekaṭṭhatāya ca. Tathā abhisaṅkhāraggahaṇena avasesakilesaucchedadiṭṭhisabbalokiyakusalābhisaṅkhārā. Līnuddhaccakāmasukhattakilamathānuyogānaṃ visuṃ vuttattā tehi na yojetabbanti kilesābhisaṅkhāravasena patiṭṭhānāyūhane vatvā taṇhādiṭṭhīnaṃ tattha visesapaccayataṃ dīpetuṃ tadubhayavasenapi yojanā katā. Nayadassanaṃ vā etaṃ tattha daṭṭhabbaṃ. Evamitarepi pakārā yojetabbāti . ‘‘Catūhi, bhikkhave, aṅgehi samannāgato puggalo’’tiādīsu (ma. ni. 4.112, 114) aṅga-saddassa kāraṇatthatā daṭṭhabbā.
或者说，由于染污的破除，那些关于渴欲和见解的各种不善的业行就被斩断了。这些业行归属于其各自的类群，彼此互不混杂。于是，因业行的制约，余染终尽，见解断灭，世界性善业纷纷产生。那些懈怠、粗恶、依憎恨而行动的种种业行因而不应相续，无法成立为染污业行的基础。为了彰显有关渴欲见的特别条件，特殊的相应连结由这两方面完成。或许在此应当观见此现象。此外，也应当了解其他方面的相应方法。正如有句教言曰：『比库们，具足四支的人』等语中，关于「支」字的缘由与实质，应当了知。
§299
299. Musāvādādīni bhāsamāno karoti nāma kiṃ vakkhamānaṃ kiriyaṃ, kā pana sāti? Musāvādādikiriyāti viditovāyamattho. Evaṃ vā ettha yojanā daṭṭhabbā.
当说谎语等言语行为时，应问其名为何？其所作所为为何？所谓造作谎语的行为，即本义所在。基于此，应当观察相关的连结关系。
§301
301.Nipphāditapaccayānanti cīvarādipaccayānaṃ. Kuhanavatthūnīti pāpicchataṃ nissāya lūkhacīvarādisevanavasena ‘‘yo te vihāre vasati, so arahā’’tiādinā (pārā. 224) attānaṃ ariyaguṇasāmantaṃ katvā bhaṇanavasena visesalābhino viya attano pariharaṇavasena ca pavattā akusalacittuppādā paresaṃ vimhāpanakāraṇāni kuhanavatthūni.
所谓派生条件，是指衣物等的条件。所谓藏匿物者，是指因贪执而依赖破旧污秽的衣服等而存在者。文本中『住于何处者即阿拉汉』等文，以言说其自身具备圣者品德的方面，故被视为殊胜利益并因其自身的护卫而展开。染污心生起则会对他人产生怀疑影响，这就是被隐匿的藏匿物。
§343
343. Satipi saguṇārammaṇehi maggassa animittanāmalābhe na nippariyāyena vipassanā animittanāmikāti āgamanato maggo animittanāmaṃ na labhatīti āha ‘‘na pana saguṇārammaṇehi…pe… siddhaṃ hotī’’ti. Yasmā pana āgamanato suññataṃ appaṇihitanti laddhanāmassa maggassa saguṇato ārammaṇato ca taṃnāmābhāvo na kadācipi atthi, tasmā nāmattayapāripūrihetuāgamanato nāmalābhoti adhippāyenāha ‘‘paripuṇṇanāmasiddhihetuttā’’ti. Sabbesanti sabbavimokkhamukhāgatānampi maggānaṃ. Nāmattayayogoti suññatāpaṇihitānimittanāmayogo. Vavatthānaṃ asaṅkaro.
关于善果行道具有8个特征，认为无特征、无名号所获无结局的观照──从经藏来源上说，这样的道应非无结局名号之道。然其指出：『非以诸善果行道…成就』，因从经藏中无结无名号之道不曾出现，故称以名号圆满为达道成就之因。所谓名号之缘起，乃是空无名号内证等的结合体，无造作之体现。
§350
350. Nimittadhammā saṅkhārā tehi sanimittā saviggahā viya upaṭṭhahantīti tesaṃ abhāvitabhāvanassa bhāvitabhāvanassa ca upaṭṭhahanākāraṃ dassento ‘‘samūhādī’’tiādimāha. Tena ca ‘‘vimokkhena saddhindriyaṃ adhimattaṃ hotī’’ti (dha. sa. aṭṭha. 350) vuttaṃ, na ‘‘tasmiṃ vimokkhe’’ti, tasmā ‘‘animittavimokkhoti aniccānupassanaṃ āhā’’ti vuttaṃ. Itaratthāpi eseva nayo. Animittassa animittabhāvābhāvo natthīti kasmā vuttaṃ, nanu ca aniccānupassanāya animittavimokkhabhāvo pariyāyenāti nippariyāyadesanāya tassā animittabhāvābhāvo atthi eva, evañca sati ‘‘animittassa animittanāmadānābhāvo’’ti ca na na sakkā vattunti upamāsaṃsandanaṃ suṭṭhutaraṃ yujjati, tathā animittena maggassa animittabhāvo na yujjatiyeva. Tenāha ‘‘paramatthato nāmaṃ dātuṃ na sakkotī’’ti? Saccametaṃ , pariyāyasiddhaṃyeva pana aniccānupassanāya animittabhāvaṃ gahetvā maggasodhanavasenāyamanuyogo kato ‘‘animittavimokkhassa animittabhāvābhāvo natthītiviruddhaṃ viya hotī’’ti. Evañca katvā ‘‘animittaṃ…pe… dīpito hotī’’ti sayameva vakkhatīti. Sāmaññanti upamopamitabbānaṃ sambandhamāha. Na maggādhipatīti maggo adhipati maggādhipatīti chandacittānaṃ ayaṃ samaññā natthīti attho. Na ca tehi maggassāti chandacittehi maggo adhipati etassāti maggādhipatīti ayaṃ samaññā maggassa natthi. Kasmā? Tesaṃ chandacittānaṃ amaggaṅgattā.
因缘法中的各种造作及其所依，犹如因缘的灌溉与契合，具备培育与维护之功用，故称『众类』。因此，有云『解脱时根随烦恼较量胜过』，非说『于彼解脱中』。由此说『无相解脱』乃是无常观而得，此外亦有相似教义。谓『无相即无无相状态』者，意在否定无常观修习中中止观相之状态。譬如说因无常观而生无相境界与入灭现象不相称，故不应说『究竟不能命名』。真理如此，且已广泛证成。故此，观无常而成无相，诠释因名相具足而得，谓『无相解脱乃因具足善名成就』。总体意思为所有解脱道皆以名相圆满为依归。所谓名相结合者，即是空无名号入灭的结合体。解释指出行道因缘则是无杂乱的。
Jhānassa suññatādināmakattāti etena indriyabalādīnampi maggasampayogato suññatādināmakatā dassitāti daṭṭhabbaṃ. Satipi paccanīkāmasane na tassa maggassa taṃ paribyattaṃ yathā sarasatāti āha ‘‘sarasappadhāno’’ti. Dvīhīti sarasapaccanīkehi. Aññanirapekkhehīti āgamananirapekkhehi. Tasmāti yasmā sarasatova nāmalābhe avavatthānāpatti sabbassa maggassa sabbanāmabhāvāpatti hoti, tasmā. Attābhi…pe… maggāti tena āgamanato nāmalābhassa paccanīkato nāmalābhabhāvaṃ dasseti. Sarasantareti animittabhāvādike. Paccanīkasahitena sarasenāti suññatāppaṇihitabhāvehi tadāgamanehi. Nimittaggahaṇānivāraṇāti saṅkhāranimittaggāhassa anisedhanato. Suññatāppaṇihitasseva maggassa vuttattā aniccato vuṭṭhahantassa maggo idha asaṅgahito siyāti āsaṅkitvā āha ‘‘aniccānupassanā’’tiādi. Saṅkhārehi vuṭṭhānaṃ na siyā, lakkhaṇehi eva vuṭṭhānaṃ siyāti adhippāyo, lakkhaṇapaṭivedho na siyā atadārammaṇattāti attho. Saṅkhārānañhi hutvā abhāvaudayabbayapaṭipīḷanāvasavattanākāresu aniccatādilakkhaṇavohāro.
以禅定中的空性等名称表示的是感官力量与诸行相应的道谛连结，故可见证。关于八正道中的正念，言其正念为清明不失之意，称为『清明正念』。所谓两层含义，指经藏及非经藏两方面。由于一切由清明正念缘起，所有法皆具名相存在，故谓入灭之名虽在道中常有，然有清净之灭范畴显示。入灭之意包括无相、清明正念等。观念中止障碍即是阻止杂染缘起。禅定之灭境不依赖感官之灭，故言无常观（而非感官灭）为正门。据此说明诸行虽灭但无灭相显现，反映无常等三相之现象。
Ākāravantesu gahitesu tadākāropi gahitoyeva hotīti āha ‘‘lakkhaṇānipi paṭividdhāni honti tadākārasaṅkhāraggahaṇato’’ti. Yathāvuttādhippāyenāti ‘‘anicca’’ntiādinā ‘‘saṅkhāresū’’tiādināva vuttappakārādhippāyena. Visunti saṅkhārehi vinivattetvā.
关于有形存在中的被拘束者，即便拘束的对象本身有形，拘束行为同样成立，故谓之“对于标记等也存有反转现象，此乃因形态造作的拘束所致”。所谓“如所说之随法”，指的是依“无常”等诸法一切造作心身，照此模式加以说明，表明对造作形态的分别而非实有，故而修行者应于生灭变化之造作当中弃取。
Lokuttarakusalaṃ出世间善
Pakiṇṇakakathāvaṇṇanā杂说之释义
Pañcadhāuddisati pañcupādānakkhandhe ajjhattadukavasena rūpadukavasena ca bhinditvā abhinditvā ca nimittavacaneneva uddisati pavattassapi saṅkhāranimittabhāvānativattanato vuṭṭhātabbatāsāmaññato ca. Teneva upādinnānupādinnavasena pavattaṃ dvidhā katvā niddisitvāpi ‘‘ayaṃ tāva nimitte vinicchayo’’ti nimittavaseneva nigameti. Ettha ca nimittaṃ ajjhattabahiddhā, pavattaṃ pana ajjhattamevāti ayametesaṃ viseso. Bojjhaṅgādivisesanti bojjhaṅgajhānaṅgamaggaṅgānaṃ asadisataṃ. Asamāpajjitukāmatāsaṅkhātā vitakkādivirāgabhāvanā asamāpajjitukāmatāvirāgabhāvanā. Itarassāti pādakajjhānādikassa. Atabbhāvatoti yathāvuttavirāgabhāvanābhāvassa abhāvato. Idaṃ vuttaṃ hoti – yathā maggāsannāya vipassanāya somanassasahagatatte maggassa paṭhamādijjhānikatā ca upekkhāsahagatatte pañcamajjhānikatā eva ca tabbasena ca bojjhaṅgādīnaṃ visesoti tesaṃ niyame āsannakāraṇaṃ padhānakāraṇañca vuṭṭhānagāminivipassanā, na evaṃ pādakajjhānādayoti.
此处指五法所自生起，即五取蕴，内在作为小苦和色苦分别生灭破坏，非破坏状态，借由“标记”一词之用，谓动起之造作乃基于标记而现，外向于缘起诸法的缘起连锁，故以此描述法的起灭及其背后的缘起性质。其所述乃两类：带取依附与非取依附的两种造作状貌。即使经论说已明确指明“此即是标记之究竟”，并以“近义标记”作归纳。在此，“标记”包括内外二重意义，而“动起”仅存于内在，此为两者之功能差别。关于觉支及禅定之特殊性质，此处亦详述：尚未入定者，心念活动缺少对欲望及厌弃之净修。而他处则指如足禅等。所谓“不应行”为指戒断入定时，若无净修，反而不适合。此乃基于说法闻道，依正见开发大起相续观照时，五觉支及禅之特别运作，依规制而生起的清净现象，绝非足禅以外之法。
Idāni apādakapaṭhamajjhānapādakānaṃ pakiṇṇakasaṅkhārapaṭhamajjhānāni sammasitvā nibbattitānañca maggānaṃ ekantena paṭhamajjhānikabhāvato vipassanāniyamoyevettha ekantiko padhānañcāti imamatthaṃ vibhāvento ‘‘vipassanāniyamenevā’’tiādimāha. Tattha itareti dutiyajjhānikādimaggā. Pādakajjhānātikkantānaṃ aṅgānaṃ asamāpajjitukāmatāvirāgabhāvanābhūtā vuṭṭhānagāminivipassanā adhiṭṭhānabhūtena pādakajjhānena āhitavisesā maggassa jhānaṅgādivisesaniyāmikā hotīti ‘‘pādakajjhānavipassanāniyamehī’’ti vuttaṃ. Yathā ca adhiṭṭhānabhūtena pādakajjhānena, evaṃ ārammaṇabhūtena sammasitajjhānena ubhayasabbhāve ajjhāsayavasena āhitavisesā vipassanā niyametīti āha ‘‘evaṃ sesavādesupi…pe… yojetabbo’’ti.
今述第一禅中带内缀造作之第一禅所显现之禅定及其相续产生之正观，明示法道中纯粹第一禅之特殊限度和核心专注。此即所谓“正观规律之此义也”。别处称次禅等为他行。超越第一禅诸支拥有的无欲、离欲修习之净修察视特性，得以正观专注且以所调伏的第一禅为基础，乃称为第一禅正观专注之规律。由修持体证之推力，遂发扬这种基于禅及境界的共具特性所生的特殊正观调摄。
Pādakajjhānasaṅkhāresūti paṭhamajjhānasaṅkhāresu. ‘‘Paṭhamajjhānaṃ pādakaṃ katvā’’ti (dha. sa. aṭṭha. 350) hi vuttaṃ. Taṃtaṃvirāgāvirāgabhāvanābhāvenāti vitakkādīnaṃ virajjanāvirajjanabhāvanābhāvena. Tena ārammaṇajjhānassapi vipassanāya visesādhānaṃ upanissayatamāha.
所谓“带内缀第一禅造作”，即指第一禅中内缀起作用的造作。如经所说，以第一禅为基准而附加之离欲、无痴等净修状态。此种状态即心念活动之净化与非净化修习的区别。此乃第一禅之正观所依托的重要差别基础。
Pādakajjhānasammasitajjhānāniyeva bojjhaṅgādivisesānaṃ upanissayo kāraṇanti pādakajjhānasammasitajjhānupanissayo, tassa sabbhāve. Tadabhāvābhāvatoti tassa ajjhāsayassa abhāvābhāvato.
所谓第一禅所制约的正观特别性质，乃依托于第一禅所具的正受调伏之特性。此特性包括第一禅之整体性，而所谓无此特性即指相应心境的缺失。
Catutthajjhānikassa maggassa āruppe arūpajjhānameva pādakaṃ siyāti āha ‘‘catutthajjhānikavajjāna’’nti. Ariyamaggassa oḷārikaṅgātikkamanūpanissayā vipassanāya adhiṭṭhānārammaṇabhūtā dutiyajjhānādayo. Pañcahi aṅgehīti pañcahi jhānaṅgehi. ‘‘Taṃtaṃvādehi paññāpiyamānāni pādakajjhānādīni vādasahacāritāya ‘vādā’ti vuccantī’’ti adhippāyena ‘‘tayopete vāde’’ti āha. Vadanti etehīti vā vādakaraṇabhūtāni pādakajjhānādīni vādā.
第四禅道中，其无色禅所依托的禅境，成为此“带内缀”的标记，故称“第四禅识”。圣道之五支出离心，超越粗根识之依托，乃基于正定的护持而生。五支谓五禅支也。论者以此推导“言辩”：所谓辩论即指以第一禅等为基础之陈说说理。故以此表明，禅定及其造作成为辩说的基础。
Vipākasantānassa…pe…susaṅkhatattāti etena yasmiṃ santāne kammaṃ uppajjati, tattha uppajjamānameva kiñci visesādhānaṃ karotīti dīpeti. Yato tasmiṃyeva santāne tassa vipāko, nāññattha.
关于业果续流等，此处指出，在某续流中产生的业，正是在该续流之中产生而不另作他用，特指此，所以显明其义。因为该续流中业的果报生起，决无他处生起。
Purimānulomaṃ viya tanti yathā gotrabhuṭṭhāne uppannānulomato purimaanulomañāṇaṃ taṃ gotrabhuṭṭhāne uppannānulomaṃ anubandhati, evaṃ. Tadapīti gotrabhuṭṭhāne uppannānulomañāṇampi aññaṃ anulomañāṇameva anubandheyya, tassa anantaraṃ uppajjeyya. Sā bhūmīti sā pañcupādānakkhandhasaṅkhātā kilesānaṃ uppattiṭṭhānatāya bhūmi. Eko bhavoti gahetvā vuttanti etena satta bhave dve bhaveti idampi adhippāyavasena netabbatthaṃ, na yathārutavasenāti dasseti. Tatthāyaṃ adhippāyo – ekavāraṃ kāmāvacaradevesu ekavāraṃ manussesūti evampi missitūpapattivasena tesu ekissā eva upapattiyā ayaṃ paricchedo. Yaṃ pana ‘‘na te bhavaṃ aṭṭhamamādiyantī’’ti (khu. pā. 6.9; su. ni. 232) vuttaṃ, tampi kāmāvacarabhavaṃyeva sandhāyāha. Mahaggatabhavānaṃ paricchedo natthīti vadanti. Tathā ‘‘ṭhapetvā dve bhave’’ti etthāpi kāmāvacaradevamanussabhavānaṃ missakavaseneva, tasmā kāmadhātuyaṃ ye dve bhavāti kāmāvacaradevamanussavasena ye dve bhavāti attho. Purimavikappesu puggalabhedena paṭipadā bhinditvā kassaci calatīti, kassaci na calatīti katvā ‘‘calati evā’’ti avadhāraṇamantarena attho vutto. Yasmā pana aṭṭhakathāyaṃ (dha. sa. aṭṭha. 350 lokuttarakusalapakiṇṇakakathā) ‘‘yathā ca paṭipadā, evaṃ adhipatipi calati evā’’ti vuttaṃ, tasmā sabbesampi paṭipadāsu abhedena gahitāsu ekantena calanaṃ sambhavatīti ‘‘calaticceva vuttaṃ, na na calatī’’ti tatiyavikappo calanāvadhāraṇo vutto.
此处比喻为从老祖宗世代继承的门派裔系（g...bh...）之事，前人顺理成章地传下来的知识（anulomañāṇa），必然会顺着这一世代继承下来。如此推展，不会另起别的知识续。所谓的地（bhūmi）是指五蕴和合而成的烦恼生住处。有人解释一有一世（一生）即七世，或者二生，这不体现教义实相，而只表像。此处“教义”指一时期北达婆阇族天一时期人类世期间的藉教传承。言“无八生”者，亦指此间贪欲界的生命，不包括三界大乘生。古注中说“两世并立”，实为意义上的错误，是以贪欲界天、人二生说为准。因而贪欲界中分别有这两种生，即天及人。因个别愚昧人的差别行为而所谓“行”或“不行”，意指如此不同，此乃出于不同解释或心得。但如古注(论婆沙论注350页)所言“如路径一般，教义亦是一行”，故各行无别，一统运行。故三生论说“行”与“不行”皆属比喻，并非实义。
Lokuttarakusalapakiṇṇakakathāvaṇṇanā niṭṭhitā. · 出世间善杂说之解释已毕。
Paṭhamamaggavīsatimahānayavaṇṇanā初道二十大法之解释
§357
357. Jhānamaggādipariyāyehi kathite bojjhanakāti adhippetā, visesato pubbabhāge ‘‘jhānaṃ bhāvemi maggaṃ bhāvemī’’ti pavattajjhāsayā hontīti adhippāyena ‘‘yassa pubbabhāge’’tiādimāha.
第357节指明初禅之道等称为觉支的范围。特别是前段有“我修习禅定，我修习道”的意念，这是觉支的起点，故有此说明。
§358
358.Upanissayavasenāti tathā cittappavattisaṅkhātena pubbabhāgābhisaṅkhārena. Tenevāha ‘‘yassa hī’’tiādi. Tadanurūpabalāti adhipatipaccayalābhena sattivisesayogamāha. Yadi pubbabhāgābhisaṅkhāravasena chandādīnaṃ adhipatibhāvo, kimatthameteyeva evaṃ vuttā, nanu saddhādīnampi pubbabhāgābhisaṅkhāro labbhatīti āha ‘‘sesadhammāna’’ntiādi. Ataṃsabhāvattāti sampayuttehi sātisayamanuvattitabbabhāvarahitattā. Kiñcāpi hi saddhādayopi indriyapaccayatāya sampayuttehi anuvattayanti, ekasmiṃ pana cittuppāde samadhurena aññena vinā sampayuttehi anuvattanīyabhāvo na tesaṃ yathā chandādīnanti teyeva adhipatibhāvena vuttā. Evañca katvā indriyasahajātādhipatipaccayānaṃ viseso paribyatto hoti.
第358节解释“依止”（Upanissaya）意指心行动的前分相依。说“依止”者，即依靠前分的心所行使引生后续，这是以心相续起作用的理；因而称为“依止”。如若单凭前分生成的执着等支配行为，固然可说，但此处更强调与心所及其他蕴结合时才得以成立。此乃连属（sampayutta）心行中的现象，意即除离开心以外事物不能独存，且好恶等亦因因缘依止而相续出现。故精细描绘根、境界及心意互相依托之关系。
Catumagganayasahassavaṇṇanā四道法千之解释
§362
362.Mānassa diṭṭhisadisā pavatti. Tathā hi so adhipati viya aññādhipatinā diṭṭhiyā saha nappavattatīti. Ekadesa…pe… upamā hoti, na sabbasāmaññena, itarathā sūriyatthaṅgamane andhakārāvattharaṇaṃ viya aggamaggatirodhāne saccapaṭicchādakatamappavatti āpajjeyyāti adhippāyo. Aññamaññanti aññe aññe. ‘‘Ānītaṃ idaṃ sutta’’nti vibhatti pariṇāmetabbā. Yathāvuttanayenāti imissā aṭṭhakathāyaṃ vuttanayena. Na upamāya vuttattāti imasmiṃ sutte na upamāya vuttabhāvato. Yathāvuttanayenāti vā etasmiṃ sutte vuttappakārena nayena imissā aṭṭhakathāyaṃ upamāya na vuttattā. Avayavā viya honti, yena te cetasi niyuttā, cittassa eteti ca cetasikātiādinā vuccanti, na pana ‘‘phassikā’’tiādināti daṭṭhabbaṃ.
第362节讲述意根见解机制。这里比喻意根如有主宰，则不会与其他主宰共同运动。此类似太阳运行遮蔽夜幕，形成光暗的对立，也是法和反法相互发生对应的现象。又说“各自为政”，各有各不同。若言“这是蕴”等，应根据上下文断定其意涵。《论婆沙》以此为例加以阐释，这不是用比喻，而是直言相应佛经中所言之意。意根并非泛指“触”等感受，而是指意识及其相关心理因素，是心法范畴的称呼。
Kusalakathāvaṇṇanā niṭṭhitā. · 善说之解释已毕。
Akusalapadaṃ
不善品
Dhammuddesavāro
法举示品
Paṭhamacittavaṇṇanā初心之解释
§365
365. Khaṇattayassa akusalesu asambhavato samavāyakālahetusamūhattho samaya-saddo. Lobhābhibhūtāya eva iṭṭhārammaṇasmiṃ itaratra ca iṭṭhākāraggahaṇavasena somanassasahagatabhāvoti evamādiṃ sandhāya ‘‘yathānurūpa’’nti vuttaṃ. ‘‘Kilesāturatāya anārogyaṭṭhena kilesavajjasabbhāvato sāvajjaṭṭhena avijjāsambhūtatāya akosalyasambhūtaṭṭhena akusala’’nti ca ‘‘sāvajjadukkhavipākalakkhaṇaṃ, anatthajananarasaṃ, saṃkilesapaccupaṭṭhānaṃ, ayonisomanasikārapadaṭṭhānaṃ, gārayhabhāvato vā sāvajjalakkhaṇaṃ, saṃkilesabhāvarasaṃ, aniṭṭhavipākapaccupaṭṭhānaṃ, yathāvuttapadaṭṭhānamevā’’ti ca evamādinā vuttanayena anugantabbatāya vuttaṃ ‘‘vuttanayaṃ anugantvā’’ti.
三百六十五。因毁坏不善法所生的坏因缘而生平等期，是为时相。因贪欲所充满，于合宜境中，及他时被欲形取，因而生随喜的情态，依此因缘，于此教法中，称之为“依正相应”。又说：“因烦恼之病所致，由烦恼污染本性，依染污之本，由无明生起，由不善所生”，这是所谓“不善”。又称之为“由染污已病之苦果相”，无益之生趣，随污垢障碍出现，非善心所观所止，若因腐坏之质则具染污相，具污浊质感，非善果报而障碍出现，恰如所说此处而已。”由此语义推移，称为“随语义而后相应”。
Gataṃ gamanaṃ pavattīti katvā vuttaṃ ‘‘gatamattaṃ gatimattaṃ gahaṇamatta’’nti. Diṭṭhiyā hi gati pavatti evāti. Āsannakāraṇattāti padaṭṭhānatāya, yonisomanasikāro viya hi kusalassa ayonisomanasikāro akusalassa accāsannahetu. Tathā hi satipi asaddhammasavanādikāraṇe ayoniso anāvajjite avavatthāpite ca natthi akusalappavatti. Tathā ca vakkhati aṭṭhakathāyaṃ ‘‘ayoniso akusala’’nti. Etena ekantakāraṇatā ca vuttatthā hoti. Paṭisaṅkhā sītādikhamanaṃ appamādavihāroti vuttaṃ ‘‘appamajjanaṃ khamana’’nti. Tena satisaṃvaroti idha khantisaṃvaro vuttoti adhippāyo indriyasaṃvarassa vuttattā. Pahānasaṃvaroti vīriyasaṃvaro. So hi ‘‘uppannaṃ kāmavitakkaṃ nādhivāseti pajahatī’’tiādinā (ma. ni. 1.26; a. ni. 4.14; 6.58) vuttoti.
所谓去入流转者，谓已完成与进展的各种境界，称为“去处”、“去相”、“去聚”。由见而起，谓境界之进展。逢近因故，谓境界之立着，如同善行之合理用心，不合理用心则为不善因故。又以三实法，如不善法因不善听闻等所生，不合理且不清净，不能生起不善境界。因此注释论中称之为“不合理之不善”。此即专一因缘之意。相应应为“清凉等离行”，谓不懈怠的行为，故称“不浸淫之去处”。以此而生的念受制止，谓为忍受自制，故有内制感官自制之意。断除自制，则为精进自制。以此故说：“不留存生起的欲念，舍弃不随宜者。”依此而说。
Sammāpaṭipattiyā paṭipakkhabhāvena gahetabbatākāro moho sammāpaṭipattipaṭipakkhabhāvaggahaṇākāro. Tena hi nivutā na sammā paṭipajjanti. Abhijjhāya visesayogo kammapathappatti.
正行法与反行法的行为根本，贯穿为贪迷，贪迷则不正行。由此，堕落者非正行者。因贪欲所使，加强业道现起。
Anupaparikkhā moho. So cettha diṭṭhirahito veditabbo. Diṭṭhisahitassa pana diṭṭhiyā anuvidhāyakattā taggahaṇeneva gahaṇanti. Avatthusminti asaddahanīye vatthusmiṃ. Sānunayo adhimokkhoti mohadiṭṭhīnaṃ saddhāpatirūpatamāha. Ahirikānottappamohādīhi pamajjanato ahirikādīhi kāraṇehi. Ārakkharahitacitteti cittassa sativirahataṃyeva dasseti. Ārakkhapaccupaṭṭhānā hi satīti. Etena ‘‘assaddhiyacitte andhabālacitte’’ti padadvayaṃ vuttatthaṃ hoti. Upanāhādīti ādi-saddena rāgādayo saṅgayhanti. Rāgādīnaṃ pariyuṭṭhānādisabhāvatāya ‘‘avisesenā’’ti vuttaṃ visesassa ekaccassa asambhavato. Idhāti, imasmiṃ citte. Nipphādetabbe payojane bhummaṃ ‘‘cammasmiṃ dīpinaṃ hantī’’ti (vajira. ṭī. 17-18 verañjakaṇḍavaṇṇanā) viya ārammaṇaṃ vā avūpasamo phalūpacārena ‘‘semho guḷo’’ti viya.
无先详察之惑。此处当知为无见地。具见者以见为随缘引导而适当接受。受于缘起之境法，不可信、不可受之事物。随从与束缚意指信心之支撑。无耻无惭及无明等迷惑，分别由耻惭失失及心无警觉所显。所谓守护不离者，即守护念。故说为“无信心心”与“瞎愚痴心”之二词。以先引之诸恶因缠绕。由于贪等本质解脱无望，称之为“无差别”。言“此”是指此心。为彻底断除之缘故，犹如“火中灭灯”，如照相灯火以净除之。
Dhammuddesavārakathāvaṇṇanā niṭṭhitā. · 法举示品说之解释已毕。
Niddesavārakathāvaṇṇanā指示门论释
§390
390. Sabhāvapaṭicchādavasena pakatiattādiasantaggahaṇassa nissayattā nimittattā asantaṃ bujjhati, niccādivisamaggahaṇassa saññādivipariyesassa nissayattā asamaṃ bujjhatīti moho vutto nimittassa kattubhāvena upacāritattā, ayañca attho diṭṭhisahitamohavasena daṭṭhabbo. Ettha ca pakatīti kāpilānaṃ padhānaṃ.
三百九十。随本性覆盖之故，于对境产生敌对及不和之心，因依于缘起之相，无法正觉。因常断相逆转，及对境离别诸摄念反转，因而不能平等觉知，此为无明。称为因相所作而有分别的习气。此理应以配合有见之无明之心来观察。其“起”即指重点所依。
Tatiyacittavaṇṇanā第三心释
§400
400. Apaṇṇakapadaṃ viya avirajjhanakapadampi kadāci niyatabhāvaṃ dīpeyyāti aniyatataṃ dīpetuṃ ‘‘uppattiarahaṅgānī’’ti vuttaṃ mānassa aniyatattā. Yadi hi māno niyato siyā, kāmarāgassa mānarahitā pavatti na siyā, tathā bhavarāgassa. Evaṃ sati paṭṭhāne catukkhattuṃ kāmarāgena yojanā na siyā, tikkhattuṃyeva siyā, bhavarāgamūlikā ca na siyā, evañca saṃyojanānaṃ saṃyojanehi aṭṭhavidhena yojanā siyā, na dasavidhā dassitāti yathāvuttāhi yojanāhi mānassa aniyatabhāvo pakāsito. Atha vā mānena saddhiṃ pañca honti yathāvuttāni apaṇṇakaṅgāni, kiṃ pana hontīti apekkhāyaṃ yevāpanakāti viditovāyamattho. Yevāpanakānañhi pañcabhāvo idha vidhīyati, na apaṇṇakaṅgānanti so yathā hoti , tathā yojetabbaṃ. Kilesaduke paṭiccavārādīsu ‘‘kilesaṃ dhammaṃ paṭicca kileso dhammo uppajjati hetupaccayā’’tiādīsu ‘‘lobhaṃ paṭicca moho māno thinaṃ uddhaccaṃ ahirikaṃ anottappaṃ. Lobhaṃ paṭicca moho māno uddhaccaṃ ahirikaṃ anottappaṃ. Lobhaṃ paṭicca moho thinaṃ uddhaccaṃ ahirikaṃ anottappaṃ. Lobhaṃ paṭicca moho uddhaccaṃ ahirikaṃ anottappa’’nti vibhattattā ‘‘tathā kilesadukepī’’ti vuttaṃ. Diṭṭhivippayuttasasaṅkhārikāsaṅkhārikacittavasena hi ayaṃ pāṭhabhedoti.
400. 犹如未踏实地一样，虽然有所谓不动摇立场，然常有人说其性质不确定，因此称之为“生起的阿拉汉们”，以显示妄心的不稳定性。因为若妄心是确定不变的，欲爱之心自然不会产生，存在之爱亦然。如此在正念观察中，以四正勤断除欲爱是做不到的，只能达到三正勤，且根本不以存在之爱为本，这样的结缚乃是八种结缚中，非十种结缚示现。由此可见妄心性质的不确定。又说妄心连带五种不净支，如前所说不净的不净支，便要以之为用。关于烦恼原因等，佛典中说“因烦恼缘起烦恼此法应起”，又说“因贪生痴妄心懈怠掉举无耻不怖”，反复分别同此理，故称此为烦恼余类。由此观之，其质为由见所挂碍且带见所造作之心，故谓此为“见障”。
‘‘Kāmarāgo catudhā ekato uppajjati, paṭigho tidhā, māno ekadhā, tathā vicikicchā bhavarāgoti uddisitvā kāmarāgo mānasaṃyojanaavijjāsaṃyojanehi ceva avijjāsaṃyojanamatteneva ca saddhiṃ māno bhavarāgāvijjāsaṃyojanehi saddhiṃ bhavarāgo avijjāsaṃyojanena saddhi’’nti aṭṭhakathākaṇḍavaṇṇanāyaṃ (dha. sa. aṭṭha. 1485) vakkhamānattā ‘‘idha ca vakkhatī’’tiādi vuttaṃ. Tattheva ‘‘lobho chadhā ekato uppajjati, paṭigho dvedhā, tathā moho’’ti uddisitvā ‘‘lobho asaṅkhāriko diṭṭhivippayutto mohauddhaccaahirikānottappehi, sasaṅkhāriko mohathinauddhaccaahirikānottappehi, asaṅkhāriko eva mohamānauddhaccaahirikaanottappehi, sasaṅkhāriko eva ca mohamānathinauddhaccaahirikaanottappehī’’ti vakkhamānattā ‘‘tathādasavidhā kilesāna’’nti vuttaṃ. ‘‘Aha’’nti gahaṇatāya avaṃkatvā gahaṇampi ‘‘sampaggaho’’ti vuttaṃ.
“欲爱从四面起生，瞋恨有三种，妄心一次生，疑念即为存在之爱”，此处讲欲爱、妄心、存在爱及无明结缔等结合状态，是在《注疏辑要》卷1485中论述的“此处如是说”。又说“贪欲一次生起，瞋恨有两种，痴亦如是”，此分别解释“贪欲为无造作带见障，痴带造作但无见障，无造作是痴妄心及掉举无耻不怖，带造作的亦复如是”，据此说为“十种烦恼”。“啊”者乃为深奥难解，故复称“相摄合一”。
Catutthacittavaṇṇanā第四心释
§402
402.Ussāhaṃ janentāti ettha cittapayogasaṅkhāto saṅkhāro eva ussāho, na vīriyussāhoti.
402. “生起精进”者，此处指的是心用的造作聚合，非指精力或努力的生起。
Navamacittavaṇṇanā第九心释
§413
413.Visappanāniṭṭharūpasamuṭṭhānaṃ yena kupitassa sakalasarīraṃ kampati, kupitākāro paññāyati. Etena sampattiattho raso dassito hoti, pavattiākāravasena vā visappanaraso. Tathā hi yassa kuppati, tassa amittassa sampatti yebhuyyena paṭighuppattihetu hotīti. Etena kiccattho raso vutto hotīti.
413. 由于憎怒而引起身体全部震颤的紧张感，称为“怒相”。此乃智慧之见。以此观能得知情绪盛极而表现的味道，称之为“情绪味”。愤怒者，其智慧不成熟，多由忿恨所起，是烦恼的缘故。由此缘故，才说此味是必要之义。
§418
418.Vacanatthameva vacanapariyāyameva.
418. 仅指言辞的意旨及其变化义。
Ekādasamacittavaṇṇanā第十一心释
§424
424.Nicchayābhāvāti adhimokkhābhāvā. Asaṇṭhahanatoti santānavasena ekasmiṃ ārammaṇe anavaṭṭhānato.
424. “必然无有”即是无高峰无顶点之意。“未根固”则是指以世袭相续因缘，在某一对象上无停驻不动。
Dvādasamacittavaṇṇanā第十二心释
§429
429. Sahajātādhipati natthi ‘‘chandavato ce vicikicchā uppajjati, sā mayhaṃ uppajjeyyā’’tiādippavattiyā abhāvā. Anuddhaṭattā paṭisiddhatā, yathādhammasāsane avacanampi abhāvaṃ dīpeti.
不存在内在天性主宰者说法，如‘若内心生起怀疑，则应由我生疑’等先行现象。这种断然无此理事，且经过确证，与法教内文句也表证无此现象。
Avacanatoti a-kārassa tadaññavacanataṃ dasseti. Etena ca dassanena pahātabbesu abhāvavacanena kāraṇasiddhiyā phalasiddhīti tattha abhāvassa kāraṇameva tāva dassetuṃ ‘‘paṭisandhianākaḍḍhanato’’ti vuttaṃ. Tena taṃsabhāvatā tassa cittuppādassa vuttā hoti. Tato ca ‘‘balavaṃ paṭisandhiṃ ākaḍḍhati, dubbalaṃ nākaḍḍhatī’’ti idaṃ paṭisandhidānasabhāvesu. Yassa pana paṭisandhidānasabhāvo eva natthi, na tassa balavabhāvo paṭisandhiākaḍḍhane kāraṇanti ayamattho dassito hoti. Anākaḍḍhanaṃ sādheti ‘‘yadi hi ākaḍḍheyyā’’tiādinā. Yasmā ca nāgataṃ, tasmā nākaḍḍhatīti adhippāyo. ‘‘Yasmā pana taṃ paṭisandhidānaṃ natthi, tasmā nāgata’’nti vuttattā ‘‘anākaḍḍhanato anāgamanaṃ sādhetu’’nti vuttaṃ.
“无文”（Avacanatoti）指无行为之义。以此表明须舍断之事无对应的行为，因此因缘果报成立。对于此无，是仅显其因，谓‘因缘加倍’已说。由此业力本性得以说明。又有‘因缘生力量强，因缘弱则不强’诸因缘力性质。倘若没有因缘力性质，则无力量作因缘增强，此义已明。‘不增强’成立，即‘若可增强’尚不可。因无增故，即无此主宰。‘若无此因缘，则无主宰’已言，‘因无增强，不生再来’亦已言。
Apāyagamanīyassāti apāyaṃ gametīti apāyagamanīyaṃ, taṃsabhāvanti attho. Paṭisandhiākaḍḍhane sati uddhaccasahagataṃ ekantena apāyagamanīyaṃ siyā. Tena vuttaṃ aṭṭhakathāyaṃ (dha. sa. aṭṭha. 429) ‘‘itarassāpi ettheva paṭisandhidānaṃ bhaveyyā’’ti. Na hi akusalapaṭisandhi sugatiyaṃ sambhavatīti. ‘‘Catūhi apāyehi ca vippamutto (khu. pā. 6.11; su. ni. 234) avinipātadhammo’’ti (sa. ni. 2.41; 5.998, 1004) vacanato apāyagamanīyañca dassanena pahātabbaṃ. Tenāha ‘‘apāyagamanīyassa dassanena pahātabbattā’’ti. Na cetaṃ dassanena pahātabbaṃ, na so tassa apāyagamanīyo rāgo doso moho tadekaṭṭhā ca kilesāti etena saṅgahoti sakkā vattuṃ niyogato bhāvanāya pahātabbabhāvena vuttattā. Vuttañhetaṃ ‘‘katame dhammā bhāvanāya pahātabbā, uddhaccasahagato cittuppādo’’ti (dha. sa. 1406).
“应入恶趣”者，谓当入于恶趣，故称应入恶趣者，一切同意。因增缘时心生烦乱，一定会堕入恶趣。故阿阇世论注云：“他处亦于此有增缘。”然不善增缘不会生天上乐地。又引四恶趣解脱无堕坏为证，为此应舍断应入恶趣之相。并非由此遣者，有贪瞋痴独立恶毒故，此为总揽，可加以说明为令舍断修习之法。注云：“何法当为修习？心烦乱时生者。”
‘‘Kusalākusalaṃ kammaṃ vipākānaṃ khandhānaṃ kaṭattā ca rūpānaṃ kammapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 1.1.427) vuttakammapaccayabhāvo nānākkhaṇikakammapaccayabhāvo. So ca yadi uddhaccasahagataṃ paṭisandhiṃ ākaḍḍheyya, tassāpi siyā. Tathā ca sati uddhaccasahagataṃ dassanena pahātabbaṃ siyā dassanena pahātabbānaṃyeva nānākkhaṇikakammapaccayabhāvassa vuttattā. Na cetaṃ dassenena pahātabbanti sabbaṃ pubbe viya āvattati.
“善恶行为及其果报与五蕴色受等诸业之因条件之关系”说，显示业缘多时点及多样业因关系。若因增缘生增支，则果亦被缘增。如此观见应舍断，因其对多时点业缘果报之说明。并非因舍断而一切业果往昔重演。
Sahajātameva vibhattanti yathā dassanena pahātabbavibhaṅge ‘‘dassanena pahātabbo dhammo neva dassanena na bhāvanāya pahātabbassa dhammassa kammapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 2.8.86) sahajātaṃ nānākkhaṇikanti uddisitvā ‘‘sahajātā dassanena pahātabbā cetanā cittasamuṭṭhānānaṃ rūpānaṃ kammapaccayena paccayo, nānākkhaṇikā dassanena pahātabbā cetanā vipākānaṃ khandhānaṃ kaṭattā ca rūpānaṃ kammapaccayena paccayo’’ti vibhattaṃ, evaṃ avibhajitvā ‘‘bhāvanāya pahātabbā cetanā cittasamuṭṭhānānaṃ rūpānaṃ kammapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 2.8.89) ettakameva vuttaṃ, na vuttaṃ ‘‘nānākkhaṇikā cetanā vipākānaṃ khandhānaṃ kaṭattā ca rūpānaṃ kammapaccayena paccayo’’ti. Tena na bhāvanāya pahātabbassa nānākkhaṇikakammapaccayabhāvoti viññāyati. Paccanīyepi yathāsambhavaṃ saṅgāhakapaccayānaṃ vasena paccayuddhāre kariyamāne. Itarattha cāti dassanenapahātabbapade. Tattha hi ‘‘dassanena pahātabbo dhammo neva dassanena na bhāvanāya pahātabbassa dhammassa ārammaṇapaccayena paccayo, sahajātaupanissayapacchājātakammapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 2.8.71) kammapaccayopi vuttoti.
“天性内在析分”，刚才述及“应舍断者，系于见舍断、非见舍断之修习所缘业之因”，天性内在者指多时点内在诸业果之因缘。诸多分析不可分离，引述今注言：“见舍断者者，非由见舍断而缘修习之法，乃基于天性内在及因缘因所转生之业因。”由此不显多时点业缘因性，表明应次第如法调护诸因缘条件。再次强调论文中关于“见舍断之法非缘及缘起”，“由天性内在因缘等”等业因义。
Tadabhāvāti nānākkhaṇikakammapaccayattābhāvā. Na ca nānākkhaṇikakammapaccayaṃ vinā paṭisandhiākaḍḍhanaṃ atthīti ‘‘paṭisandhianākaḍḍhanato tattha anāgatā’’ti vuttaṃ. Etthāti ‘‘ṭhapetvā uddhaccasahagataṃ sesāni ekādaseva paṭisandhiṃ ākaḍḍhantī’’ti ettha. Pavattivipākassāti pavattiyaṃ vipāko pavattiekadesatāya pavattibhūto vā vipāko etassāti pavattivipākaṃ, kammaṃ, tassa. Atha vā pavattiyaṃ vipāko pavattivipāko. Imasmiṃ pana atthe nānākkhaṇikakammapaccayo etassāti nānā…pe… yo, tabbhāvo…pe… tāti evaṃ padacchedo daṭṭhabbo. Na sakkā nivāretuṃ nānākkhaṇikakammapaccayaṃ vinā vipākassa anuppajjanato.
“无此性质”指去除多时点因缘性之不存在。且无多时点因缘，则无增缘之意，即已言“因缘增缘者，其处为未来”。此处意谓“安置烦乱相余虽有，但能一次增益因缘”，此即增缘。所谓现前果报，谓果报正生之意。此处不论果正生者，皆具多时点因缘之因。业因不能无多时点因缘而断果发生。
Idāni pavattivipākānaṃ nānākkhaṇikakammapaccayalābhitāya āhaccabhāsitataṃ dassetuṃ ‘‘vuttañcā’’tiādimāha. Vipākadānaṃ paṭisandhivipākadhammatāti maññamāno ‘‘yadi bhāvanā’’tiādimāha. Itaro vipākadānābhāvepi siddho vipākadhammabhāvo tādisānaṃ aññesampi labbhamānattāti āha ‘‘abhiññācittādīna’’nti. Ādi-saddena attano kālamatikkantaṃ diṭṭhadhammavedanīyaṃ upapajjavedanīyañca saṅgaṇhāti. Vuttaṃ siyāti idaṃ sahāyapaccayalābhato puthujjanasantānavuttino uddhaccasahagatassa vipākuppādanaṃ, tadabhāvā sekkhasantatiyaṃ tassa vipākānuppādanañca yuttaṃ siyāti vuttaṃ. Tenevāha ‘‘idaṃ pana ṭhānaṃ suṭṭhu vicāretabba’’ntiādi. Tathā ca vakkhati ‘‘puthujjanesu uppajjamānānaṃ sakabhaṇḍe chandarāgādīnaṃ uddhaccasahagatacittuppādassa ca saṃyojanattayatadekaṭṭhakilesānaṃ anupacchinnatāya aparikkhīṇasahāyānaṃ vipākuppādanaṃ na sakkā paṭikkhipitunti uddhaccasahagatadhammānaṃ vipāko vibhaṅge vutto’’ti. Tassa tādisasseva sati sahāye vipākuppādanavacanaṃ, asati vipākānuppādanavacanaṃ virujjhatīti ca pavattivipākadāyikaṃ vā uddhaccasahagatassa manasi katvā ‘‘vuttaṃ siyā’’ti vuttaṃ. ‘‘Pavattivipākañhi sandhāya ‘tesaṃ vipāke ñāṇa’nti paṭisambhidāvibhaṅge (vibha. 725-726) vutta’’nti eke vaṇṇayanti. Evaṃ uddhaccacetanāpi na hoti, sāpi viññāṇapaccayabhāve apanetabbāti idampi paṭisandhiviññāṇameva sandhāya vuttanti.
现在，为了显示业感报种种不同时刻依缘所得，称作“如所说”等语。关于果报者的再生果报法，有人误以为如“若作修行”等语所说。甚至在他种果报无有的情况下，果报法的真实存在向他人亦被证实，故称为“如慧心明者”等语。用词首句谓自身超越时限，具有所见法与感受法，即现生感受相系。在此，应作是理解：这是由外缘果条件所得，即凡夫子孙所说的烦恼随起果的显现。相应地说，除非具修行者子孙才相应此果报缘生现象。故有语“此处应当善思惟”等。又他说：“对于凡夫因欲爱等随起于有之心理所生的烦恼，因未断除随烦恼不断的外缘果，故无法放弃此果，相应者都是烦恼随起之感受，此果报破灭中说也。”由此与此相应的念缘支援烦恼随起的果之生，一旦无念则果报缘不起，引导其运行烦恼随起或感受果生意，于是说“这是所说之文”。有者将此烦恼随起果的认识基于三明分别解释口诀（vibhaṅga 725-726）如是描述。又说烦恼意无所有，则此也是依于识生而生的，故称为再生识。此义亦属果报之识。
Akusalapadavaṇṇanā niṭṭhitā. · 不善词句解释完毕。
Abyākatapadaṃ
未表述的字。
Ahetukakusalavipākavaṇṇanā无因善果报解释
§431
431.Kāmāvacara…pe… ādi vuttanti ettha ādi-saddena ‘‘upacitattā’’ti padaṃ saṅgayhati ‘‘asādhāraṇakammapaccayavasenā’’ti vuttattā. ‘‘Upacitattāti laddhāsevanattā’’ti keci vadanti , taṃ paṭhamajavanassa na yujjati anāsevanattā. Tathā ca sati tassa vipākadānameva na siyāti tato aññathā atthaṃ dassento ‘‘yathā’’tiādimāha. Tattha vipākābhimukhanti vipākadānābhimukhaṃ katokāsaṃ. Katokāsatā ca anādimhi saṃsāre anekesaṃ kammānaṃ katānaṃ atthitāya parassa paṭibāhanena hotīti ‘‘aññassa vipākaṃ paṭibāhitvā’’tiādi vuttaṃ. Vaḍḍhitatā ca sakammassa baladānasamatthatāvasena attano kāraṇehi abhisaṅkhatatā. Asādhāraṇena nāmaṃ uddhaṭaṃ ‘‘bherīsaddo yavaṅkuro’’ti yathā. Viññāṇānanti cakkhuviññāṇādīnaṃ. Visesapaccayattāti adhikapaccayattā.
431.关于“欲界行为”等初头语，此处以首句词汇“恰当性”为中心，乃由“不寻常业缘”的意思生起的。部分评议者说“恰当性＝得利利用”，初果舍弃不符。且该词仅不应用为果报名称，转而另作说明，故有“如是”之语。此处言“果报趋向”，谓其向果报之缘。谓趋向即在无始世间生存众多业果，因他缘而承受他果，故曰“承受他果”等语。所谓增长，乃是因业力所给的累积影响，故他行为所致业果增强生起。所谓不寻常，如咆哮喧哗之声“恐怖音”之类。所谓识者，是指眼识等种。所谓特别缘者，是指较强缘故。
Cakkhusannissitañca taṃ rūpavijānanañcāti etena samānādhikaraṇataṃ samāsassa dassento tattha ca ‘‘cakkhusannissita’’ntiādipadadvayassa nīluppalasaddādīnaṃ viya aññamaññavisesanavisesitabbabhāvamāha. Aññaviññāṇanti rūpārammaṇaṃ manoviññāṇaṃ. Rūpaṃyevārammaṇanti pana atthe dibbacakkhuviññāṇaṃ daṭṭhabbaṃ taṃsadisānaṃ tadupacāraṃ katvā yathā ‘‘sā eva tittirī tāni eva osadhānī’’ti. Jhānapaccayattābhāve na jhānaṅgatā natthīti pañcaviññāṇesu upekkhādīnaṃ upacaritajhānaṅgataṃ sādheti. Na hi jhānaṅgānaṃ jhānapaccayataṃ vatvā tesaṃ jhānapaccayabhāvo paṭikkhittoti. Yadi evaṃ pañcaviññāṇesu upekkhādayo jhānarāsiṭṭhāne na vattabbā siyunti āha ‘‘jhānapaccayattābhāve’’tiādi. Upekkhādibhāvatoti upekkhāsukhadukkhekaggatābhāvato. Aññaṭṭhānābhāvatoti cittaṭṭhitiṃ eva sandhāya vuttaṃ.
就“依眼识而言”，即货色认识之意，用此示意相同对象而共处时，彼此特别与区别之相态。所谓他识者，为指缘色境生之心识。所谓色境者，意指天眼所见之境，类似于“这就是鹞鸟，那些是草药”等比况。谓无禅缘故，非禅修得入，故对五识依怙产生舍等心所，曰“无禅缘故”等。意不得废止禅修缘故，否认禅缘，此则修禅缘的由不得其废止矣。若舍等心不可于五识中止，则不应论在禅修地为止，故说“无禅缘故”等。所谓舍等之体，是指舍心中无苦乐及其等之分别分别。所谓无他处者，是说仅就心之驻留而言。
§436
436. Akusalaṃ bhavaṅganissandena ‘‘paṇḍara’’nti vuccati, bhavaṅge apaṇḍare taṃmūlikā kuto akusalassa paṇḍaratāti ‘‘akusalassa cā’’ti vuttaṃ. Paṇḍaratāya kāraṇaṃ vattabbaṃ, yadi aññakāraṇā paṇḍaratā, sabhāvovāyanti cittassa akilesasabhāvatāya vuttaṃ, na cettha phassādīnampi paṇḍaratāpatti. Yato dhammānaṃ sabhāvakiccavisesaññunā bhagavatā viññāṇaṃyeva tathā niddiṭṭhanti.
436.因生死之恶因所生之苦，称为“苍白”，若生死苦因本身苍白，则恶因何从苍白？即谓“不善者亦然”，此为所说。须论苍白之因，如另有因，则因心未染污本性质故，不能因触感等而苍白。彼诸法因其具有净化功能，而唯独识理亦如佛所示。
§439
439.Anatikkamanena bhāvanāya. Pasādaghaṭṭanaṃ visayassa yogyadese avaṭṭhānanti ‘‘pasādaṃ ghaṭṭetvā āpāthaṃ gantvā’’ti vuttaṃ. Mahābhūtesu paṭihaññatīti ettha na sayaṃ kiñci paṭihaññati, nāpi kenaci paṭihaññīyati aphoṭṭhabbasabhāvattā. Visayavisayībhūtaṃ pana abhimukhabhāvappattiyā viññāṇuppattiyā hetutāya visiṭṭhabhāvappattaṃ paṭihatapaṭighātakabhāvena voharīyati , tasmā tesu sappaṭighavohāro. ‘‘Upādārūpaṃ ghaṭṭetīti evamādi ca upacāravaseneva veditabbaṃ. Mahābhūtārammaṇena pana kāyappasādanissayabhūtesu mahābhūtesu ghaṭṭiyamānesu pasādopi ghaṭṭito eva nāma hotīti vatvā vīmaṃsitabba’’nti vadanti. Yathādhippetena ekadesasāmaññena upamāvacanato nissitanissayaghaṭṭanānaṃ satipi pubbāparabhāve upamatte upamābhāvena gahetabbabhāvaṃ dassento ‘‘ubhayaghaṭṭanadassanattha’’nti āha.
439.依据超越的修行，所谓兴起坚定内境之处，谓“修正心境之所”，意为“心境清净而入离”，如是说。所谓大元素之相对立，这里非自他相对立，亦非应排斥，因缘法界分别心所缘起识故，具有清净与恶阻之性，故应于彼缘处生利益故。所谓堆聚形态，如“积聚形态”，与此类相互动作用。谓“执取形态”聚合如此等义，且出家依止大元素、身体安宁而累聚形态形成，所以於所附聚中称“被积聚”是也。谓彼处于善及不善之间，如同于两个对立之处间，故使其具有两面生起之相，显示“彼此累聚形态之显现”等功用。
§455
455.Dassanādippavattibhāvatoti manodhātumanoviññāṇadhātūnaṃ adassanāditāya sā etesaṃ eva viseso. Anaññanissayamanopubbaṅgamatāyāti aññanissayamanopubbaṅgamattābhāvato. Aññanissayaviññāṇassa anantarapaccayattābhāvenāti iminā kiriyāmanodhātutopi visesassa vuttattā ‘‘manodvāraniggamanamukhabhāvābhāvato’’ti vuttaṃ, na vuttaṃ ‘‘niggamanapavesamukhabhāvābhāvato’’ti. Tividhenapi hi manodhātuviññāṇadhātūhi manoviññāṇadhātuyā viseso dassitoti. Tato eva vijānanavisesavirahatoyeva. Yadi manodhātu ‘‘manoviññāṇa’’nti na vuccati, chaviññāṇakāyāti kathaṃ manodhātuyā tattha saṅgaho hotīti? Saṅgaho eva pariyāyadesanattā. Atthi hi esa pariyāyo ‘‘mananamattaṃ viññāṇaṃ manoviññāṇa’’nti yathā ‘‘mananamattā dhātu manodhātū’’ti. Apica vatthukiccehi manoviññāṇasabhāgattā tassa uparamuppādabhāvato antādibhāvato ca manoviññāṇakāyasaṅgahitā manodhātu, na sesaviññāṇakāyasaṅgahitā ataṃsabhāgattā, idha pana nippariyāyakatattā manaso sambhūya visiṭṭhamanokiccayuttaṃ manoviññāṇanti tadabhāvato ‘‘manoviññāṇantipi na vuccatī’’ti imamevatthaṃ sādhetuṃ ‘‘na hi taṃ viññāṇaṃ manato’’tiādi vuttaṃ. Tena manodhātuyā nippariyāyato manoviññāṇakiccavirahaṃyeva dasseti. Dassanādīnaṃ panātiādinā aññaviññāṇavidhuraṃ manodhātuyā ca sabhāvaṃ dasseti.
所谓“见相等现起”，是指心根和意识根诸识起始的“见”（无见、识不生起）现象，这是它们本身的特别之处。所谓“非因缘性心先行”，是指不存在依他为缘的心行先行。因他无缘依而生起的识无继续因缘之故，就如此理说明此心根的特别，谓之“心门出入形态有无”而非“入门进出形态有无”。心根与意识根二者的差别以三种方式表现。于是便不须附加特别识，即单单以“心根”一词就能说明不同的现象。若不称“心根”为“心识”，被称为“识身”，那又如何能说明心根的集合呢？此“集合”是指意涵变化，因方便说有“仅以思惟为识谓之心识”、“意识领域为心根”等不同说法。又因依具体事物的关系，心识具相续生起与终止等，所以“心根”是集合意识构成整个意识之体，而非是某部分意识组成，因此“心识”此名称不全切。今此处却依方言法理区分，心根乃产生特殊心行的法，所以说“心识”不为所称，且以“此识非由心而生”等说道加以证明。因此心根这个名称区分出特殊的心识行而存在。对于“见”等现象，以他识来分别分析心根之本体，表现其本来性质。
Yadi janakasadisatā nāma mahāvipākesu vitakkādīnaṃ sammāsaṅkappāditā, tihetukato nibbattānaṃ tihetukānaṃ, duhetukato nibbattānaṃ duhetukānañca bhavatu sammāsaṅkappāditā, tihetukato pana nibbattaduhetukānaṃ kathanti āha ‘‘tattha hī’’tiādi. Taṃsotapatitatā na siyā tassā anānantarattā. Tato eva hītiādinā vuttasotapatitaṃ evānantarena vacanena samatthayati. Yadi vijjamānānampi manodhātuādīsu vitakkādīnaṃ pañcaviññāṇesu viya agaṇanūpagabhāvo, evaṃ sante paṭṭhāne kathaṃ tesaṃ jhānapaccayatāvacanaṃ. ‘‘Abyākato dhammo abyākatassa dhammassa jhānapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 1.1.431), ‘‘vipākābyākatāni kiriyābyākatāni jhānaṅgāni sampayuttakānaṃ khandhānaṃ cittasamuṭṭhānānañca rūpānaṃ jhānapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 1.1.431) hi vuttaṃ. Paccanīyepi ‘‘abyākataṃ dhammaṃ paṭicca abyākato dhammo uppajjati na jhānapaccayā, pañcaviññāṇasahitaṃ ekaṃ khandhaṃ paṭicca tayo khandhā’’tiādinā (paṭṭhā. 1.1.98) pañcaviññāṇāni eva uddhaṭāni, na manodhātuādīnīti āha ‘‘jhānapaccayakiccamattato’’tiādi. Na hettha jhānaṅgānaṃ balavadubbalabhāvo adhikato, atha kho jhānapaccayabhāvamattanti adhippāyo.
若说生死果报等大因果相关思维均由正思惟所发起，且由三因所引起，又由二因生起，因缘因所俱足者思惟具足，因缘因无者不生，此时说及“其因乃……起”等说法，但这并非指其因即刻停滞无续。上述思惟虽经停滞，但并非瞬间消失。因此以“即刻停滞”等语顺理说明。若说现存诸心根诸识中的思维，如同五识中意根一样无续，则在禅修条件下如何说有禅那因缘呢？经典上云：“无显现之法，以无显现法之禅那为缘”、“无显现之果及行，为具禅那之色蕴及心所集合之缘”等。须知“无显法因缘无显法起，无显法为缘，五识之一蕴为缘生三蕴”诸说，皆说明五识为明显现行，心根等非也，故称为“仅具禅那因缘业”，此并非指禅那之力或弱力多寡，而是仅指禅那因缘的存在形式。
§469
469.Samānavatthukaṃ anantarapaccayaṃ labhitvāti dassanādito manodhātuyā ca balavabhāve kāraṇavacanaṃ. Yathārammaṇanti ārammaṇānurūpaṃ. Yadi samānanissayatāya manodhātuto balavatarattaṃ vipākamanoviññāṇadhātuyā somanassasahagatāya, voṭṭhabbanaṃ kathaṃ majjhattavedananti anuyogaṃ manasi katvā tassa balavabhāvaṃ sampaṭicchitvā santatipariṇāmanabyāpāravisesā na somanassavedananti parihāraṃ vadanto ‘‘voṭṭhabbana’’ntiādimāha. Vipāko viya anubhavanameva na hotīti sati samatthatāya vipākānaṃ ekantena ārammaṇarasānubhavanatāya vuttaṃ.
所谓同类别条件的连结因，即“见”等诸心根的能力、因缘之说。如“缘缘理”所言，若同类别因缘由心根促发，其后续识以愉悦伴随，则当内行关注如何解说其力。若说并非愉悦，则连续变化次第各有不同，未必皆为愉悦之心。对此提出异议，以“感觉为缘产生无显事件”为辩护来说，“感觉”以安稳具足；愉悦等感觉为后续说明。因果不一定因果必然感受，而是因果因缘以安稳的缘起感受为其说明。
Ahetukakusalavipākavaṇṇanā niṭṭhitā. · 无因善果报解释完毕。
Aṭṭhamahāvipākacittavaṇṇanā八大果报心解释
§498
498. Vipākadhammānaṃ kammadvāraṃ vuttaṃ dvārakathāyaṃ ‘‘tebhūmakakusalākusalo ekūnatiṃsavidho mano’’ti (dha. sa. aṭṭha. manokammadvārakathā). Payogenāti attanā parehi vā katena ussāhanapayogena. Kusalākusalāni viya yesaṃ taṃ tadārammaṇaṃ anubandhabhūtaṃ. Paṭhamapañcamacittānaṃ aññamaññabalavadubbalabhāvavicārena dutiyachaṭṭhādīnampi so vicārito hotīti ‘‘etesu balavaṃ dubbalañca vicāretu’’nti vuttaṃ. Yathā sāliādīnaṃ thaddhamudubhūmivasena tiṇādīnaṃ anīharaṇanīharaṇavasena utuādiavasesapaccayānaṃ vipattisampattivasena ca phalavisesayogo, evaṃ kammassa sugatiduggativasena avisuddhavisuddhapayogavasena upapattiyā vipattisampattivasena ca visiṭṭhaphalatāya pariṇamanaṃ, evameva gimhavassakālādīsu bījānaṃ phalavisesayogo viya taṃtaṃkālavisesena kammassa phalavisesayogo hotīti āha ‘‘kālavasena pariṇamatī’’ti. Sukkasoṇitapaccayānanti kammavisesaparibhāvitasantānuppannatāya sukkasoṇitānaṃ āyuvisesahetubhāvamāha sukkasoṇitavasenapi vaṇṇādivisesadassanato, yena ‘‘pitūnaṃ ākāraṃ putto anuvidahatī’’ti vuccati. Taṃmūlakānanti appāyukasaṃvattaniyakammamūlakānaṃ. Āhārādīti ādi-saddena visamūpakkamādayo pariggaṇhāti.
有关于业力门的说法，在此中说“土地的善恶种种心”等三十九种心，是以某种努力作为因果关系。所谓努力，是自身或他力所发的愿力。此善恶相续心如连锁般牵引各相，前者五心之善恶及后续六心等亦属同理。因见彼此正恶轻重差异，于是有“区分强弱”的说法。例如田园之内水稻等谷物因自然与人工条件影响成熟产量，业亦如是，有善恶好坏纯净不纯净的不同，以时间上的连续作为成熟的因缘。所谓“时节使其成熟”，如血液与营养因缘之细部差别，造就父母形体之异，这些都可视为业力因缘的具体区别。又称“业根本”为短寿业，先天所承，经饮食等因的混杂而生诸少烦恼果报。
Vipākuddhārakathāvaṇṇanā果报摄取论解释
Yato tihetukādikammato. Yasmiñca ṭhāneti paṭisandhiādiṭṭhāne, sugatiduggatiyaṃ vā. Tihetukato duhetukaṃ anicchanto paṭisandhinti adhippāyo. Pavattivipākaṃ pana tihetukato duhetukampi icchati eva. Tathā hi vakkhati aṭṭhakathāyaṃ ‘‘yaṃ purimāya hetukittanaladdhiyā na yujjatī’’ti (dha. sa. aṭṭha. 498).
此乃因三因果业力，在生处如续命等位置上，包括善恶去处。因三因起，恶因无愿生续命，即为主要观点。业力起果时，因缘愿望与恶因兼有。如此说是注疏内说的“依前所获因缘而不相合”之说。
Ye ‘‘tasseva kammassa vipākāvasesenā’’ti, ‘‘ekapupphaṃ yajitvāna, asīti kappakoṭiyo (theragā. 96). Duggatiṃ nābhijānāmī’’ti (apa. thera 2.46.64) ca evamādivacanassa adhippāyaṃ ajānantā ‘‘kiṃ nu kho ekenapi kammena anekā paṭisandhi hotī’’ti, ‘‘disvā kumāraṃ satapuññalakkhaṇa’’ntiādivacanassa (dī. ni. 3.205) atthaṃ asallakkhetvā ‘‘kinnu kho nānākammehi ekā paṭisandhi hotī’’ti saṃsayapakkhandā, tesaṃ bījaṅkuropamāya ‘‘ekasmā ekā, anekasmā ca anekā paṭisandhi hotī’’ti vinicchitattā kammapaṭisandhivavatthānato sāketapañhe vipākuddhārakathāya ussadakittanagahaṇassa sambandhaṃ āha ‘‘kammavasena…pe… dassetu’’nti. Paṭisandhijanakakammavasena paṭisandhivipāko eva alobhalobhādiguṇadosātirekabhāvahetūti attho daṭṭhabbo. Tathā hi vuttaṃ ‘‘so tena kammena dinnapaṭisandhivasena nibbatto luddho hotī’’tiādi. Ettha ca lobhavasena, dosa, moha , lobhadosa, lobhamoha, dosamoha, lobhadosamohavasenāti tayo ekakā, tayo dvikā, eko tikoti lobhādidassanavasena akusalapakkheyeva satta vārā. Tathā kusalapakkhe alobhādidassanavasenāti cuddasa vārā labbhanti.
有关“此业之果报终止”的说法，如“献一朵花，万亿劫仍未消除恶道苦报”等经典（长老传、阿般经论）说是不知业果真实义者之论。对此，圣典又援引“单一业虽然无数续命出现”，及描写“看见少年具足善根”等说，以反驳此怀疑。这些疑问如同白蚁破坏种子一般不真实，经由详细业续论证，回答说“依业力故……”，以确认业续果报之由来。由此论点，因由贪嗔痴及其复合，产生单一与复合三类恶业，善业则以不贪等十三类分分类别。
Tattha ‘‘alobhadosāmohā, alobhādosamohā, alobhadosāmohā balavanto’’ti āgatehi kusalapakkhe tatiyadutiyapaṭhamavārehi dosussadamohussadadosamohussadavārā gahitā. Tathā akusalapakkhe ‘‘lobhādosamohā, lobhadosāmohā, lobhādosāmohā balavanto’’ti āgatehi tatiyadutiyapaṭhamavārehi adosussadaamohussadaadosāmohussadavārā gahitāyevāti akusalakusalapakkhe tayo tayo vāre antogadhe katvā aṭṭheva vārā dassitā. Ye pana ubhayesaṃ vomissatāvaseneva lobhālobhussadavārādayo apare ekūnapaññāsa vārā dassetabbā, te asambhavato eva na dassitā. Na hi ekasmiṃ santāne antarena avatthantaraṃ lobho balavā alobho cāti yujjati. Paṭipakkhatoyeva hi etesaṃ balavadubbalabhāvo, sahajātadhammato vā. Tesu lobhassa tāva paṭipakkhato alobhena anabhibhūtatāya balavabhāvo, tathā dosamohānaṃ adosāmohehi. Alobhādīnaṃ pana lobhādiabhibhavanato sabbesañca samānajātiyaṃ samabhibhūya pavattivaseneva sahajātadhammato balavabhāvo. Tena vuttaṃ aṭṭhakathāyaṃ ‘‘lobho balavā, alobho mando, adosāmohā balavanto, dosamohā mandā’’ti. So ca tesaṃ mandabalavabhāvo purimūpanissayato āsayassa paribhāvitatāya veditabbo. Ettha ca paṭhamadutiyehi, sattamapaṭhamehi vā vārehi tihetukakammato paṭisandhipavattivasena tihetukavipāko, itarehi tihetukaduhetukakammato yathāsambhavaṃ paṭisandhipavattivasena duhetukāhetukavipākā dassitāti ayampi viseso veditabbo.
此处谓：“贪见、嗔见、痴见，贪见之者，嗔见之者，痴见之者，皆为强盛。”此话所说，乃由三种善法侧面，第三、第二、第一轮次，以不善侧贪嗔痴等三毒之俗名为对治而示出。如此，在不善与善两边，三次三转互相包含，于第八轮次展现出来。至于贪嗔等互相错误观念的混合，约一百五十余轮，不可能完全显现。实则于一系列中，贪强而不贪弱，反之亦然，不会同存。此乃本性所然。于彼辩证而言，贪强则对应不贪而力弱，嗔痴亦然。贪等虽由不贪生而覆盖诸法，但依其性力显现力量。故注疏云曰：“贪为强，贪以弱，嗔痴为强，嗔痴以弱。”此等弱强之分别，当由根本习气的灭除与未灭知见得见。于第一、第二、七轮，作为三因一果与生起、对治与生起果报之理，此别尤应知晓。
Idhāti vipākuddhāramātikāyaṃ. Tena hetukittanaṃ viseseti. Jaccandhādivipattinimittaṃ moho, sabbākusalaṃ vā. Yaṃ pana vuttanti sambandho. Tena paṭisambhidāmaggavacanena. Gatisampattiyā sati ñāṇasampayutte paṭisandhimhi nipphādetabbe. Aññatthāti nikantipaṭisandhikkhaṇesu. Kammasarikkhakoti idha sātisayo sarikkhabhāvo adhippetoti daṭṭhabbo. Itarathā tihetukaduhetukāpi aññamaññaṃ sarikkhāyevāti dassitametanti. Cakkhuviññāṇādīnīti ettha pañcaviññāṇāni viya apubbanissayapavattinī vijānanavisesarahitā ca manodhātu iṭṭhādibhāgaggahaṇe na samatthāti ‘‘pākaṭāyevā’’ti na vuttā, ādi-saddena vā saṅgahitā. Tadārammaṇapaccayasabbajavanavatāti tadārammaṇassa paccayabhūtasakalajavanappavattisahitena. Yaṃ sandhāya ‘‘idha paripakkattā āyatanāna’’nti vuttaṃ. Aññakāleti abuddhipavattikāle.
此谓果报揭示表。以此因行之说，示特定因缘。譬如无明于生死流转之缘，或诸善法之因。此乃缘断道文理，善妙智慧伴随生起，断灭因缘。换言之，即是终结现行的接续。又其次，以动因示意多个因果互涉关系。如此可见于业识、主导等，此皆互相牵连之义。眼识等五根亦非单独初因，因其无所依赖故未称“显现”，而仅称“所缘”。一切现象依赖诸缘起故得生，称“缘起”。慧者察此所缘显现，谓乃具生死因缘的整体因缘流转。此理已于经典举证，谓“此处已成熟，即处”的缘起道理。由此可知，所谓“其他”，指未觉悟时之流转。
Anulometi dhammānulome. Āsevanapaccayāti āsevanabhūtā paccayā. Na magge amaggapaccaye . Sopi moghavāro labbheyyāti yadi voṭṭhabbanampi āsevanapaccayo siyā, yathā ‘‘sukhāya vedanāya sampayuttaṃ dhammaṃ paṭicca sukhāya vedanāya sampayutto dhammo uppajjati āsevanapaccayā na (paṭṭhā. 1.2.3) maggapaccayā’’ti (paṭṭhā. 1.2.14) anulomapaccanīye, paccanīyānulome ca ‘‘sukhā…pe… na maggapaccayā āsevanapaccayā’’ti ca vuttaṃ hasituppādacittavasena, evaṃ voṭṭhabbanavasena ‘‘adukkhamasukhāya vedanāya sampayuttaṃ dhammaṃ paṭiccā’’tiādinā pubbe vuttanayena pāṭho siyā, tathā ca sati vāradvayavasena gaṇanāyaṃ ‘‘āsevanapaccayā na magge dve. Na maggapaccayā āsevane dve’’ti ca vattabbaṃ siyā, na pana vuttaṃ, tasmā na labbheyyāyaṃ moghavāroti adhippāyo.
「顺缘」者，即现象依顺缘而生起也。此顺缘以行为所依，非于正道之所依也。庸俗谬误者，若顺缘即为成道之缘，则致理解不正。如所谓与乐受相随之法非出道法，而属顺缘。此理可由已证法门知。先贤有说「顺缘非道，两者不可相调」等，乃显示顺缘与成道缘彼此不同。因顺缘乃般流行起妄心，故不能依此成就般涅槃。此种说明，以利分辨缘起类别。故所谓顺缘与道缘异体，不可混为一谈。诸法因缘生起，彼此非同等功用。
Voṭṭhabbanampi yadi āsevanapaccayo siyā, dutiyamoghavāre attano viya tatiyacatutthavāresupi siyā, tathā sati attanāpi kusalākusalānaṃ siyā. Na hi…pe… avutto atthi ‘‘purimā purimā kusalā dhammā’’tiādinā anavasesato vuttattā. Voṭṭhabbanassa…pe… avutto ‘‘abyākato dhammo kusalassa dhammassa āsevanapaccayena paccayo. Akusalassa…pe… paccayo’’ti vacanābhāvato. Na kevalaṃ avutto, atha kho kusalaṃ…pe… paṭikkhittova. Athāpi siyātiādi maggasodhanatthameva vuccati. Samānavedanānaṃ eva āsevanapaccayabhāvassa dassanato ‘‘asamānavedanānaṃ vasenā’’ti vuttaṃ. Evaṃ ‘‘āsevana paccayena paccayo’’tipi vattabbaṃ siyā, samānavedanāvasenāti adhippāyo. Abhinnajātikassa cāti ca-saddo abhinnavedanassa cāti sampiṇḍanattho. Vedanāttikepi voṭṭhabbanassa āsevanapaccayattassa abhāvāti yojanā. Kusalattikādīsu yathādassitapāḷippadesesupīti sampiṇḍanattho pi-saddo. Gaṇanāya kāraṇabhūtāya gaṇanāya niddhāriyamānāya sati gaṇanāya vā abbhantare. Dutiyo moghavāro vīmaṃsitabboti āsevanapaccayattābhāvā javanaṭṭhāne ṭhātuṃ na yujjati. Na hi vinā āsevanaṃ javanappavatti atthīti adhippāyo.
论文言：即便为顺缘，于第二造谬轮、第三及第四轮次中亦存在，随观察自我于善恶之不同体现。言下之意，非谓前法均为善，乃据历代未圆满证正法所见。先例未明言“未被归纳为顺缘则不成立”，而以此说意当下清楚显现。由此，善法虽与顺缘相应，且非反义境。故律藏称“以不等受为顺缘之感”，为判辨顺缘存在之说。历显其依因不同，顺缘于内在表现分辨。又复须念“顺缘非道”，道出于诸法之根本清净。第二谬轮无法接受此分辨，无法立住位置。无顺缘则无法成因果相续，而果报流转不成理。
Apicettha ‘‘yaṃ javanabhāvappattaṃ, taṃ chinnamūlakarukkhapupphaṃ viyā’’ti (dha. sa. aṭṭha. 566) vakkhamānattā anupacchinnabhavamūlānaṃ pavattamānassa voṭṭhabbanassa kiriyabhāvo na siyā, vutto ca ‘‘yasmiṃ samaye manoviññāṇadhātu uppannā hoti kiriyā neva kusalā nākusalā na ca kammavipākā upekkhāsahagatā’’ti, tasmā ‘‘javanaṭṭhāne ṭhatvāti javanassa uppajjanaṭṭhāne dvikkhattuṃ pavattitvā, na javanabhāvenā’’ti, ‘‘āsevanaṃ labhitvāti ca āsevanaṃ viya āsevana’’nti vuccamāne na koci virodho, vipphārikassa pana sato dvikkhattuṃ pavattiyevettha āsevanasadisatā. Vipphārikatāya hi viññattisamuṭṭhāpakattañcassa vuccati. Vipphārikampi javanaṃ viya anekakkhattuṃ appavattiyā dubbalattā na nippariyāyato āsevanapaccayabhāvena pavatteyyāti na imassa pāṭhe āsevanatthaṃ vuttaṃ, aṭṭhakathāyaṃ pana pariyāyato vuttaṃ yathā ‘‘phalacittesu maggaṅgaṃ maggapariyāpanna’’nti. Ayamettha attanomati. Ayampi porāṇakehi asaṃvaṇṇitattā sādhukaṃ upaparikkhitabbo.
又有言：“正如根深树花若断，不生展现。”此说揭示修习时，若无杂染意根生起，则“行为不显，不善不善，相等不介入果报”。故称：“精进地生起心法无善恶无果报，因缘平等无所偏失。”此故言：“心法之流转地非因未生时的行为力”，乃说明行为之流转是即时性表现。杂染顺缘虽非真顺缘，却有时能相似。杂染导致心识起多次动摇，表现力弱，非顺缘所能具备。注疏又引旧论云：“正道诸行成就果报之路”“此虽良注，至理应进深探究”。此说揭示行为真实质及证法政策之适切。
Evañca katvāti voṭṭhabbanāvajjanānaṃ anatthantarabhāvato ‘‘āvajjanā’’icceva vuttaṃ, voṭṭhabbanaṭṭhānepīti adhippāyo. Tasmāti yasmā voṭṭhabbanaṃ āvajjanāyeva atthato upekkhāsahagatāhetukakiriyamanoviññāṇadhātubhāvato, tasmā. Taṃ āvajjanā viya sati uppattiyaṃ kāmāvacarakusalākusalakiriyajavanānaṃ ekantato anantarapaccayabhāveneva vatteyya, no aññathāti adhippāyena ‘‘voṭṭhabbanato’’tiādimāha. Catunnanti muñchāmaraṇāsannavelādīsu mandībhūtavegatāya cattāripi javanāni uppajjeyyunti adhippāyena vuttaṃ. Ayametassa sabhāvoti ārammaṇamukhenapi cittaniyāmaṃyeva dasseti. Yadipi ‘‘javanāpāripūriyā…pe… yutto’’ti vuttaṃ, ‘‘āvajjanādīnaṃ paccayo bhavituṃ na sakkotī’’ti pana vuttattā cittappavattivasena paṭhamamoghavārato etassa na koci viseso. Tenevāha ‘‘ayampi…pe… retabbo’’ti. Paṭisandhicitteyeva pavattiyaṃ ‘‘bhavaṅga’’nti vuccamāne na tassa hetuvasena bhedoti ‘‘sahetukaṃ bhavaṅgaṃ ahetukassa bhavaṅgassa anantarapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 3.1.102) na sakkā vattuṃ, vuttañca, tasmā sahetukaṃ bhavaṅganti tadārammaṇaṃ vuttanti viññāyati.
如是，以现行的造谬性质论述，所谓“造谬”为失义，现行之处为相关所在。理据显明，因造谬与现行情形牵连，存在生起之因缘。此因缘乃由欲乐善恶行为交互而生，绝非其他。故称此生起“造谬”为总说。诸如四念处临终等，因速顿缓慢而生心地不同，故四现行生起。此种性质说明心念调治。又言“心印充满相应时”，因果不相称定律难成。说“造谬等对因不可成立”，显示心识流转时因缘不足。于是言“于心念生起处称‘生起根’为因缘”，并指出无缘不可成因。注疏云：“有因即因生起也”，明示缘起实相理法。
Sabhāvakiccehi attano phalassa paccayabhāvo, sabhāvakiccānaṃ vā phalabhūtānaṃ paccayabhāvo sabhāvakiccapaccayabhāvo. Appaṭisiddhaṃ daṭṭhabbanti ‘‘duhetukasomanassasahagataasaṅkhārikajavanāvasāne evā’’ti imassa atthassa anadhippetattā. Yathā ca ahetukaduhetukapaṭisandhikānaṃ tihetukajavanāvasāne ahetukaduhetukatadārammaṇaṃ appaṭisiddhaṃ, evaṃ tihetukapaṭisandhikassa tihetukajavanānantaraṃ duhetukatadārammaṇaṃ, duhetukapaṭisandhikassa ca duhetukānantaraṃ ahetukatadārammaṇaṃ appaṭisiddhaṃ daṭṭhabbaṃ. ‘‘Tihetukakammaṃ tihetukampi duhetukampi ahetukampi vipākaṃ detī’’ti (dha. sa. aṭṭha. 498) hi vuttaṃ. Paripuṇṇavipākassāti imināpi tihetukajavanato yathāvuttatadārammaṇassa appaṭisiddhaṃyeva sādheti. Na hi paccayantarasāmaggiyā asati tadārammaṇaṃ sabbaṃ avipaccantaṃ kammaṃ paripuṇṇavipākaṃ hotīti. Mukhanidassanamattameva yathāvuttatadārammaṇappavattiyā avibhāvitattā. Tihetukādikammassa hi ukkaṭṭhassa tihetukakammassa soḷasa, itarassa dvādasa, ukkaṭṭhasseva duhetukakammassa dvādasa, itarassa aṭṭhāti evaṃ soḷasavipākacittādīni yojetabbāni. Tasmāti yasmā paripuṇṇavipākassa paṭisandhijanakakammassa vasena vipākavibhāvanāya mukhanidassanamattamevetaṃ, tasmā.
在业所缘活动中，本身果报的缘起条件，或者说活动的缘起已成为果报的缘起条件，即称为活动缘起条件。若未成立者，应见其为“非因缘生的心行流转终结时如此”，此是对该义的非专指解释。譬如，无因有因之间接续的无因有因三因心行流转中无因有因的现象，亦未成立；同样，对于三因接续的三因相续中三因的异时之现象，无因因的接续及有因因的接续亦未成立。『三因业业既为三因、有因、无因所生果报』之说，在此经中明言。所谓圆满果报，即因三因心行流转中所述之异时现象未成立。因缘之间非和合，而该异时现象断尽，完整的业遂生圆满果。其仅是形象指示，依照异时现象成立的断除法理。对于三因以上业，仅高三因者有十六，余者十二；对于有因者亦有十二，余者八；总共为十六种果报心等应调合。由此，因圆满果报的业乃三因业，故应以此形象指示为果报分别的根本。
Evañca katvāti nānākammato tadārammaṇuppattiyaṃ ito aññathāpi sambhavatoti attho. ‘‘Upekkhā…pe… uppajjatī’’ti ettha kena kiccena uppajjatīti? Tadārammaṇakiccaṃ tāva na hoti javanārammaṇassa anālambaṇato, nāpi santīraṇakiccaṃ tathā appavattanato, paṭisandhicutīsu vattabbameva natthi, pārisesato bhavaṅgakiccanti yuttaṃ siyā. Na hi paṭisandhibhūtaṃyeva cittaṃ ‘‘bhavaṅga’’nti vuccatīti.
如此而论，众多业所缘现象的出现，或由此或由彼而生起，意即多种因缘作用下，业所缘现象会不同而生。『无分别心……生起』之义指何种业令彼生起？彼时尚无业所缘心行流转之依托，亦无意断灭或断灭力的转变，业的接续线亦无断绝，唯依缘界错综变化。故心虽称『流转』，实非单指『行缘流转』之心。
Tanninnanti āpāthagatavisayaninnaṃ āvajjananti sambandho. Aññassa viya paṭhamajjhānādikassa viya. Etassapi sāvajjanatāya bhavitabbanti adhippāyo. Atadatthāti ettha taṃ-saddena nirodhaṃ paccāmasati. Uppattiyāti uppattito. Tanti nevasaññānāsaññāyatanaṃ. Tassa nirodhassa. Tathā ca uppajjatīti ‘‘anantarapaccayo hotī’’ti padassa atthaṃ vivarati. Yathāvuttā vuttappakārā. Vodānaṃ dutiyamaggādīnaṃ purecārikañāṇaṃ. Etesanti ariyamaggacittamaggānantaraphalacittānaṃ. Etassāti yathāvuttavipākacittassa.
彼缘即外境官触物境者，称为『惹动缘』。犹如他人初禅等禅定境界之缘。因其惹动之性应当观知。『除彼义』处，指此词则用以归示止息现象。生起者指已生之事。『三』为无分别、非无分别及识界。其止息是指止息之心。此亦明示『生起』意为『成为无间断因缘的结果』。如经所宣说：除第一道等以先导之高级见三界识心，乃后续三圣道心及因果递次心。即为说法中圣道的次第果报心。此为所说果报心的义。
Upanissayato tasseva cakkhuviññāṇādivipākassa dassanatthaṃ cakkhādīnaṃ dassanādiatthato dassanādiphalato, dassanādippayojanato vā. Purimacittāni āvajjanādīni. Vatthantararahitatte dassetabbe vatthantare viya ārammaṇantarepi na vattatīti ‘‘vatthārammaṇantararahita’’nti vuttaṃ.
依赖于彼业之相续，彼眼识等果报为现前缘，以眼等根之见缘为所缘以至见果或见因果之缘起。先前心中生起的惹动等。若无境缘，即无相续，故谓之『无境缘相续』。
Yadi vipākena kammasarikkheneva bhavitabbaṃ, evaṃ sati imasmiṃ vāre ahetukavipākānaṃ asambhavo eva siyā tesaṃ akammasarikkhakattāti imamatthaṃ manasi katvā āha ‘‘ahetukānaṃ panā’’ti. Abhinipātamattanti pañcannaṃ viññāṇānaṃ kiccamāha. Te hi āpāthagatesu rūpādīsu abhinipātanamatteneva vattanti. Ādi-saddena sampaṭicchanādīni saṅgaṇhāti. Kusalesu kusalākusalakiriyesupi vā vijjamānā sasaṅkhārikāsaṅkhārikatā aññamaññaṃ asarikkhattā pahānāvaṭṭhānato ca viruddhā viyāti vipākesu sā tadanukūlā siyā, sā pana mūlābhāvena na suppatiṭṭhitānaṃ savisayābhinipatanamattādivuttīnaṃ natthīti vuttaṃ ‘‘na sasaṅkhārikaviruddho’’tiādi. Ubhayenapi tesaṃ nibbattiṃ anujānāti yathā ‘‘kaṭattārūpāna’’nti adhippāyo. ‘‘Vipākadhammadhammo vipākassa dhammassa ārammaṇapaccayena paccayo. Vipākadhammadhamme khandhe aniccato dukkhato anattato vipassati, assādeti abhinandati, taṃ ārabbha rāgo uppajjati, domanassaṃ uppajjati, kusalākusale niruddhe’’tiādinā (paṭṭhā. 1.3.93) vipākattike viya siyā kusalattikepi pāḷīti katvā ‘‘kusalattike cā’’tiādi vuttaṃ. Tattha hi ‘‘kusalo dhammo abyākatassa dhammassa ārammaṇapaccayena paccayo’’ti uddisitvā ‘‘sekkhā vā puthujjanā vā kusalaṃ aniccato dukkhato anattato vipassanti, kusale niruddhe vipāko tadārammaṇatā uppajjati, kusalaṃ assādeti abhinandati, taṃ ārabbha rāgo uppajjati, diṭṭhi, vicikicchā, uddhaccaṃ, domanassaṃ uppajjati, akusale niruddhe vipāko tadārammaṇatā uppajjatī’’ti vuttaṃ. Avijjamānattā eva avacananti adhippāyena tattha yuttiṃ dasseti ‘‘vipphārikañhī’’tiādinā.
若以果报视为业痕，则在本时间段内无因果之果报不可能生起，基于无业痕之旨故如此思。所言五识作用，指五识对因缘不同程度的影响及业之不同利益。于此业果边际，以五识及其变化之业感应，依业功德而相互影响及对立。故所感果报随业痕依存而不同。仍以『恶业果报的因缘现象之破坏』论不可能得成。对双方业的存在皆许可，如经哲理所定言。『果报之法，乃因果法之依缘而生起。彼果报法自体是无常、苦、无我的，逐详观察并能止恶、发善。』依此，说善法之果亦有相同不变样。此中指示：善法乃是不确定性并无染污者。由此论亦明善法果报之观相。
Ettha keci ‘‘chaḷaṅgupekkhāvatopi kiriyamayacittatāya kiriyajavanassa vipphārikakiriyabhāvo na sakkā nisedhetunti nidassanabhāvena paṇṇapuṭamupanītaṃ asamānaṃ. Kiriyajavanānantaraṃ tadārammaṇābhāvassa pāḷiyaṃ avacanampi akāraṇaṃ labbhamānassapi katthaci kenaci adhippāyena avacanato. Tathā hi dhammasaṅgahe akusalaniddese labbhamānopi adhipati na vutto, tasmā kiriyajavanānantaraṃ tadārammaṇābhāvo vīmaṃsitabbo’’ti vadanti. Satipi kiriyamayatte sabbattha tādibhāvappattānaṃ khīṇāsavānaṃ javanacittaṃ na itaresaṃ viya vipphārikaṃ, santasabhāvatāya pana sannisinnarasaṃ siyāti tassa paṇṇapuṭaṃ dassitaṃ. Dhammasaṅgahe akusalaniddese adhipatino viya paṭṭhāne kiriyajavanānantaraṃ tadārammaṇassa labbhamānassa avacane na kiñci kāraṇaṃ dissati. Tathā hi vuttaṃ tattha aṭṭhakathāyaṃ ‘‘heṭṭhā dassitanayattā’’ti (dha. sa. aṭṭha. 429). Na cettha dassitanayattāti sakkā vattuṃ vipākadhammadhammehi kusalākusalehi ataṃsabhāvānaṃ nayadassanassa ayujjamānakattā. Apica tattha vīmaṃsāya kesuci sabbesañca adhipatīnaṃ abhāvato ekarasaṃ desanaṃ dassetuṃ ‘‘uddhaṭo’’ti ca sakkā vattuṃ, idha pana na tādisaṃ avacane kāraṇaṃ labbhatīti ‘‘avacane kāraṇaṃ natthī’’ti vuttaṃ.
此处有者谓：「即便有六种无常观念，能否排除业果心行为的变化状态，因其果报间断而不能被现行所禁止，这是不合适的」。此言示其并非否认果报心的连续性，而是说断无此果报现象则不可成立。故法集说欲界非善现象并无主宰陈述，因此外缘果报之断绝尚属疑问。故应谨慎思惟其果报状态之断灭。经文云：「下所示之理迹」，唯所示为业果现象之导示，不是草率论断善恶因果的界限。若不能作为道理引导者，不宜妄加发言。与此相关又有云：因业果法及其所缘之法，修行者或外人对善恶皆有观察，视为变化渊薮，心以此境起诸烦恼，断恶不可及时，定生善法果。因无明故分辨误差，此义由此生。
Adhippāyenāti akusalānantaraṃ sahetukatadārammaṇaṃ natthīti tassa therassa matimattanti dasseti. ‘‘Kusalākusale niruddhe sahetuko vipāko tadārammaṇatā uppajjatī’’ti (paṭṭhā. 3.1.98) vacanato pana akusalānantaraṃ sahetukatadārammaṇampi vijjatiyevāti uppattiṃ vadantassa yuttaggahaṇavasenāti adhippāyo.
「支配」者，指不善业的连续因缘以及由因缘而生的果报不存在之义，乃是某位长老的观点。他说：「善不善俱被断绝时，其因缘则生起对应的果报现象」(《藏释》3.1.98)。言下之意是不善业的连续因缘和果报现象又复存在，因此称之为「支配」。
Na ettha kāraṇaṃ dissatīti etena tihetukajavanānantaraṃ tividhampi tadārammaṇaṃ yuttanti dasseti. Yena adhippāyenāti paṭhamatherena tāva ekena kammunā anekatadārammaṇaṃ nibbattamānaṃ kammavisesābhāvā taṃtaṃjavanasaṅkhātapaccayavisesena visiṭṭhaṃ hotīti iminā adhippāyena javanavasena tadārammaṇassa sasaṅkhārādividhānaṃ vuttaṃ, vipākena nāma kammasarikkhena bhavitabbaṃ, na kammaviruddhasabhāvena. Aññathā aniṭṭhappasaṅgo siyāti evamadhippāyena dutiyatthero kammavaseneva tadārammaṇavisesaṃ āha. Ñāṇassa jaccandhādiduggativipattinimittapaṭipakkhatā viya sugativipattinimittapaṭipakkhatāpi siyāti maññamāno tatiyatthero ‘‘tihetukakammato duhetukapaṭisandhimpi nānujānātī’’ti iminā nayena tesu vādesu adhippāyāvirodhavasena yuttaṃ gahetabbaṃ. Mahāpakaraṇe āgatapāḷiyāti ‘‘sahetuko dhammo ahetukassa dhammassa anantarapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 3.1.102) imassa vibhaṅge ‘‘sahetukaṃ bhavaṅgaṃ ahetukassa bhavaṅgassa anantarapaccayena paccayo, sahetukā khandhā vuṭṭhānassa anantarapaccayena paccayo’’ti evamādinā paṭṭhāne sahetukadukādīsu āgatapāḷiyāti attho.
此处无见直接之原因。因此指出此处有三因三果的相连。所谓「支配」，是指第一位长老告诉我们，有一行为依单一业因而生起多重果报现象，业种相应消灭，与因缘相续为特定关系，业果以善恶业果链表明，而非业果间相违背。否则则是无益之结。第二位长老以业果相续阐述果报特异义。第三位长老则指出三因业不可相连解释业果关系，反驳前两者，言业果之因果关系非他他相续。《藏释》亦称「有因之法为无因法之无间接缘起因」，并分四处说明业果缘起关系。
Kāmāvacarakusalavipākavaṇṇanā niṭṭhitā. · 欲界善果报解释完毕。
Rūpāvacarārūpāvacaravipākakathāvaṇṇanā色界与无色界果报论注释
§499
499.Tasmiṃ khaṇe vijjamānānaṃ chandādīnanti etena vipākajjhāne dukkhāpaṭipadādibhāvassa avijjamānataṃ dasseti. Na hi kusalajjhānaṃ viya vipākajjhānaṃ parikammavasena nibbattatīti. Na cettha paṭipadābhedo viya kusalānurūpo vipākassa ārammaṇabhedopi na paramatthiko siyāti sakkā vattuṃ ekantena sārammaṇattā arūpadhammānaṃ vipākassa ca kammanimittārammaṇatāya aññatrāpi vijjamānattā. Nānākkhaṇesu nānādhipateyyanti ‘‘yasmiṃ khaṇe yaṃ jhānaṃ yadadhipatikaṃ, tato aññasmiṃ khaṇe taṃ jhānaṃ ekantena tadadhipatikaṃ na hotī’’ti katvā vuttaṃ. Catutthajjhānassevāti ca paṭipadā viya adhipatayo na ekantikāti imamevatthaṃ dasseti.
时刻中有「见欲」存在者，表明果报阶段苦之修道行相等转变的无明存在。非如善果阶段，彼果报行为非修得。此非修行差异，似乎善缘果报中对象差异不属最高法。可以独立叙述无色法果报缘起与其修行存在差异等。又于不同时间存在诸支配权力，如「当时之禅」、「处时禅权」，互不排他。此处第四禅亦处于修行中各支配地位不一之义。
Rūpāvacarārūpāvacaravipākakathāvaṇṇanā niṭṭhitā. · 色界与无色界果报论注释完。
Lokuttaravipākakathāvaṇṇanā出世间果报论注释
§505
505. Taṇhāvijjādīhi āhitavisesaṃ lokiyakammaṃ vipākuppādanasamatthaṃ hoti, na aññathāti vuttaṃ ‘‘taṇhādīhi abhisaṅkhata’’nti. Itarassāti suññatāppaṇihitanāmarahitassa. Yo suddhikapaṭipadāya vibhāvito, yo ca suttantapariyāyena animittoti vuccati. Tenevāha ‘‘aniccānupassanānantarassapi maggassā’’tiādi. Vaḷañjana…pe… bhedo hoti maggāgamanavasenāti adhippāyo. ‘‘Maggānantaraphalacittasmiṃ yevā’’ti vacanaṃ apekkhitvā ‘‘suññatādināmalābhe satī’’ti sāsaṅkaṃ āha. Animittanāmañca labhati maggāgamanato phalassa nāmalābhe visesābhāvatoti adhippāyo. Tādisāya evāti yādisā magge saddhā, tādisāya eva phale saddhāya.
因渴爱与无明等影响所催生之世俗行为，适合于生起果报。非他法，此即言「由渴爱等联结」。他法如空赡越、不执名色者者。此谓由净修行转观无相而生之道。又谓「经转故说道」。涅槃果报心与道相续之别，用于差异比较。对道与果二者因缘关系之分别，即为此义。果实成果与道之获得的非依名相之差异，为此意。此亦谓果报与信之关系，及道与信之关系相同。
§555
555. ‘‘Katame dhammā niyyānikā? Cattāro maggā’’ti vacanato (dha. sa. 1295, 1609) aniyyānikapadaniddese ca ‘‘catūsu bhūmīsu vipāko’’ti (dha. sa. 1610) vuttattā na nippariyāyena phalaṃ niyyānasabhāvaṃ, niyyānasabhāvassa pana vipāko kilesānaṃ paṭippassaddhippahānavasena pavattamāno pariyāyato tathā vuccatīti āha ‘‘niyyānikasabhāvassā’’tiādi. Pañcaṅgiko cāti etena maggavibhaṅge sabbavāresupi phalassa maggapariyāyo āgatoti dasseti. Tattha hi ariyamaggakkhaṇe vijjamānāsupi viratīsu tadavasiṭṭhānaṃ pañcannaṃ kārāpakaṅgānaṃ atirekakiccatādassanatthaṃ pāḷiyaṃ pañcaṅgikopi maggo uddhaṭoti. Evaṃ bojjhaṅgāpīti yathā maggo, evaṃ maggabojjhaṅgavibhaṅgesu phalesu ca bojjhaṅgā uddhaṭāti attho.
问曰：「何者为持有攀缘之法？谓四种道。」此处说明彼「非持有」词之内涵，及四土中果报之持有不同。果报之性为障碍染污之断灭而起，谓为周转因缘而起。故言「持有性存在」。五因分别，说明了道果关系分析于诸时所有阶段。圣道中静止五根者及其余外三支，说明五支除外果报更纯净义。故此诸支不常驻。亦如觉支与道之关系。
Lokuttaravipākakathāvaṇṇanā niṭṭhitā. · 出世间果报论注释完。
Kiriyābyākatakathāvaṇṇanā唯作无记论注释
§568
568.Purimā pavattīti mahākiriyacittappavattiṃ āha. Tāya hi khīṇāsavo evaṃ paccavekkhati. Tenevāha ‘‘idaṃ pana cittaṃ vicāraṇapaññārahita’’nti. Evanti yathā sotadvāre, evaṃ ghānadvārādīsupi mahākiriyacittehi tasmiṃ tasmiṃ visaye idamatthikatāya paricchinnāya idaṃ cittaṃ vattatīti dasseti. Pañcadvārānugataṃ hutvā labbhamānanti pañcadvāre pavattamahākiriyacittānaṃ piṭṭhivaṭṭakabhāvena imassa cittassa pavattiṃ sandhāya vuttaṃ, pañcadvāre eva vā idameva pavattanti sambandho. ‘‘Loluppa…pe… bhūta’’nti vuttattā pañcadvāre paṭhamaṃ iminā cittena somanassito hutvā pacchā mahākiriyacittehi taṃ taṃ atthaṃ vicinotīti ayamattho vutto viya dissati. Pubbeyeva pana manodvārikacittena padhānasāruppaṭṭhānādiṃ paricchindantassa pañcadvāre tādisasseva tādisesu rūpādīsu idaṃ cittaṃ pavattatīti vadanti. Ayampi attho pañcadvāre eva pavattaṃ loluppataṇhāpahānādipaccavekkhaṇāhetu yathāvuttakāraṇabhūtaṃ jātanti evaṃ yojetvā sakkā vattuṃ. Evañca sati imassa cittassa paccayabhūtā purimā pavattīti idampi vacanaṃ samatthitaṃ hoti.
谓「先前现行」，是指造作心先行现行。已断烦恼者以此现行观照。谓「此心缺乏思惟智慧」，如眼耳鼻舌身意六识入处预先为惑乱而断。以示示，“心生于欲界等五门时，各门所住之处，心为不真实之现行。”五门俱住，即谓先前五门现行心。又谓「贪欲心住五门处，乐住以此心先行，然后大造作心分别各机所缘之义。」由此知五门先现行，依此心观察便能知此理，则此理确立。此即以正念对此心为观察之因缘。
Ettha ca pañcadvāre iminā cittena somanassuppādanamattaṃ daṭṭhabbaṃ, na hāsuppādanaṃ pañcadvārikacittānaṃ aviññattijanakattā, manodvāre pana hāsuppādanaṃ hoti. Teneva hi aṭṭhakathāyaṃ pañcadvāre ‘‘somanassito hotī’’ti ettakameva vuttaṃ, manodvāre ca ‘‘hāsayamāna’’nti. Iminā hasituppādacittena pavattiyamānampi bhagavato sitakaraṇaṃ pubbenivāsaanāgataṃsasabbaññutaññāṇānaṃ anuvattakattā ñāṇānuparivattiyevāti. Evaṃ pana ñāṇānuparivattibhāve sati na koci pāḷiaṭṭhakathānaṃ virodho, evañca katvā aṭṭhakathāyaṃ ‘‘tesaṃ ñāṇānaṃ ciṇṇapariyante idaṃ cittaṃ uppajjatī’’ti vuttaṃ. Avassañca etaṃ evaṃ icchitabbaṃ, aññathā āvajjanacittassapi bhagavato pavatti na yujjeyya. Tassapi hi viññattisamuṭṭhāpakabhāvassa nicchitattā, na ca viññattisamuṭṭhāpakatte taṃsamuṭṭhitāya viññattiyā kāyakammādibhāvaṃ āvajjanabhāvo vibandhatīti.
这里当知，凭借此心识应观察五门中仅起乐意之心，而非嗔意之起，对于持有五门心识者不生无明之事，唯在意根门中则起嗔意。故此注疏中说五门心识为“乐意之”，而意根门则谓其为“嗤笑”。以此激发乐意心识虽现行，然佛陀昔时未来诸智之贯穿依循谓之智识之继转。是以在智识继转状态下，诸巴利注疏无所抵触，且注疏说“其所知智尽时此心识生”，此理亦当如是。确实如此，必须如此要求，否则即使生愠心识，佛陀法亦不应施行。又者，由于识生起所依缘定，非生起识所生彼识因缘，故如身业等不相应之愠心生起相随，不相碍碍阻。
Tato evāti mūlābhāvena na suppatiṭṭhitattā eva. ‘‘Ahetukānaṃ jhānaṅgāni balāni cā’’ti sampiṇḍanattho jhānaṅgāni cāti ca-saddo. Yadi aparipuṇṇattā balabhāvassa imasmiṃ ahetukadvaye balāni anuddiṭṭhāni asaṅgahitāni ca, atha kasmā niddiṭṭhānīti āha ‘‘yasmā panā’’tiādi. Sammā niyyānikasabhāvānaṃ kusalānaṃ paṭibhāgabhūto vipākopi phalaṃ viya taṃsabhāvo siyāti sahetukavipākacittāni aggahetvā kiriyacittakatattā vā ‘‘mahākiriyacittesū’’ti vuttaṃ. Atha vā mahākiriyacittesucāti ca-saddena sahetukavipākacittānipi gahitānīti veditabbāni.
由此根本理而言，不支持无因性。所谓“无因之禅支乃力”之意是综合说所谓禅支。若因不圆满，则此无因二力所隐含力量未被展现，亦无相应之生起，故何故不显现？故对此说“因为是故”等。正如善法之自然展现，犹如果实之呈现，此心之性质成就，其为因缘果报心，是故称“有因果心”或“如大因果心”。又称“如大作用心”，意谓包含有因果与果报之心，盖因缘相济此中。又或称为“大作用心”，此意谓包含因果心亦名理当明白。
§574
574.‘‘Indriya…pe… imassānantaraṃ uppajjamānānī’’ti vuttaṃ tesaṃ ñāṇānaṃ kāmāvacarattā. Itaresaṃ mahaggatattā ‘‘parikammānantarānī’’ti vuttaṃ.
第五百七十四品中言：“根门……此时正生起者”，意谓指其所知诸识于欲界表现。对于他识之大聚体，则言“功能出生之后”，此义敏达。
§577
577. Āhito ahaṃ māno etthāti attā, so eva bhavati uppajjati, na paraparikappito viya niccoti attabhāvo. Attāti vā diṭṭhigatikehi gahetabbākārena bhavati pavattatīti attabhāvo.
第五百七十七品中言：“我是我见”，即当知我体真如是存在，此体非他论断常存。至“我”者，依持见或所取物为所依据，谓我体存在而起行，此心性根本自性乃至行故而生。
Kiriyābyākatakathāvaṇṇanā niṭṭhitā. · 唯作无记论注释完。
Cittuppādakaṇḍavaṇṇanā niṭṭhitā. · 心生起篇的解释已毕。