Dukamātikāpadavaṇṇanā · Dukamātikāpada解释
Dukamātikāpadavaṇṇanā二法论母词句解释
§1-6
1-6.Samānadesaggahaṇānaṃ ekasmiṃyeva vatthusmiṃ gahetabbānaṃ, ekavatthuvisayānaṃ vā. Atha vā samānadesānaṃ ekavatthukattā samānagahetabbabhāvānaṃ ekuppāditoti attho. Ye dhammā hetusahagatā, te hetūhi saha saṅgayhanti. Yo ca tesaṃ sahetukabhāvo, so sahajātādīhi hetūhi katoti katvā vuttaṃ ‘‘samā…pe… sabbhāva’’nti. Ādi-saddena cettha suppatiṭṭhitabhāvasādhanādihetubyāpāre pariggaṇhāti. Ekībhāvūpagamananti ekakalāpabhāvena pavattamānānaṃ cittacetasikānaṃ saṃsaṭṭhatāya samūhaghanabhāvena duviññeyyanānākaraṇataṃyeva sandhāya vuttaṃ. Dhammanānattābhāvepīti sabhāvatthabhedābhāvepi. Padatthanānattenāti nānāpadābhidheyyatābhedena. Etena pakārantarāpekkhaṃ dukantaravacananti dasseti. Anekappakārā hi dhammā. Teneva ‘‘sabbe dhammā sabbākārena buddhassa bhagavato ñāṇamukhe āpāthaṃ āgacchantī’’ti (mahāni. 156; cūḷani. mogharājamāṇavapucchāniddesa 85) vuttaṃ. Ayañca attho tikesupi daṭṭhabbo. Yesaṃ vineyyānaṃ yehi pakāravisesehi dhammānaṃ vibhāvane kate paṭivedho hoti, tesaṃ tappakārabhedehi dhammānaṃ vibhāvanaṃ. Yesaṃ pana yena ekeneva pakārena vibhāvane paṭivedho hoti, tesampi taṃ vatvā dhammissarattā tadaññaniravasesappakāravibhāvanañca desanāvilāsoti āha ‘‘desetabbappakārajānana’’ntiādi. Nanu ekena pakārena jānantassa tadaññappakāravibhāvanaṃ aphalaṃ hotīti? Na hoti paṭisambhidāppabhedassa upanissayattā. Te pakārā etesanti tappakārā, tabbhāvo tappakāratā. Iminā dhammānaṃ vijjamānasseva pakāravisesassa vibhāvanaṃ desanāvilāsoti dasseti.
同类相知之法，在同一事物上或在同一事物范围内，应当把握。或者就同类义的单一事物而言，同类把握性质的存在便是其产生的原因。有因缘所生的法，与其因一起存在。若某些法与此等因相应的性质存在，即与同生等因一同产生，曾言“同类……以及一切法具此本性”。此处以开头词（ādi-sadda）涵盖此处所表明的确立本性状态、事物成因、性质等诸多方面。所谓归一状态，是指诸多心及心所现象集聚合在一处，如同结合紧密的团体，表明不可分辨的混合状态。所谓法无自性，是指法无本性差别状态。所谓文义差别，是多种表达同一事物的不同名称。由此示现因果关系中不同相应称谓所依赖的实难，可见为所谓产生痛苦之语。实际诸法有多种模式。正如经典所说：“一切法，因诸佛陀所知之智慧而会归于一理”（大品156；小品魔王问答85）。此义亦应于三藏中观察。若以何等分辨方法观察，能见法之差别，即法以差别方式呈现。若以单一模式识别法之差别，即可称为讲说中所谓“应当讲说的分明因缘”。难道单一方式了解者，其所识别单一分明因缘之差别无果效乎？不然，以断智观之因果差别为基础，不会无果。此等因缘为真实因，所谓因可作用而具备因性。由此说明诸法一面见即是分别此等因差别以为讲说之华饰。
Aññatthāpīti ‘‘ahetukā ceva dhammā na ca hetū’’tiādīsu. Yathā paṭhamadukekadese gahetvā dutiyatatiyadukehi saddhiṃ chaṭṭhadukanaye yojanā ‘‘hetū dhammā sahetukāpi ahetukāpī’’tiādayo tayo dukā labbhanti, evaṃ dutiyatatiyadukekadese gahetvā paṭhamadukena saddhiṃ yojanāya ‘‘sahetukā dhammā hetūpi na hetūpi, ahetukā dhammā hetūpi na hetūpi, hetusampayuttā dhammā hetūpi na hetūpi, hetuvippayuttā dhammā hetūpi na hetūpī’’ti cattāro dukā labbhanti, te pana vuttanayeneva sakkā dassetunti na dassitāti daṭṭhabbā. Atha vā pāḷiyaṃ vuttehi catutthapañcamehi aṭṭhakathāyaṃ dassitehi purimehi dvīhi ninnānākaraṇato ete na vuttā. Sannivesavisesamattameva hettha visesoti. Teneva hi ninnānatthattā pāḷiyaṃ āgatadukesu yathāniddhāritadukānaṃ yathāsambhavaṃ avarodhanena avuttataṃ dassetuṃ ‘‘etesu panā’’tiādimāha.
“他义”指那些“无因亦非法因”等说。譬如，第一三段共取，第二、第三段共存，六种痛苦中称“法因，因相应因，非因法”等三种；又从第二、第三段共取，第一段共存以纽带，称“相应因法即是因法，非因法；无因法非因非法；因相应法因非因法；因不相应法因非因非法”，四种痛苦。上述四种尽管依教义可显现，却未示示。或者巴利所言之四、五种说法及注疏所引古贤两种，皆未直接言明此理。此处所说是就具体识别的特殊差别而言。正因如此，巴利经典所说，因诸痛苦分种种说，从而不完全详明，故以“诸法中”等语表明。
Atha vā ‘‘etena vā gatidassanenā’’tiādinā vakkhamānanayena ‘‘hetū ceva dhammā ahetukā cā’’tiādīnaṃ sambhavantānaṃ dukānaṃ saṅgahe sati etesampi saṅgaho siyā. Yato vā dukato padaṃ niddhāretvā dukantaraṃ vuccati, tena sati ca nānatte dukantaraṃ labbhati, na cettha koci viseso yathāvuttadukehīti saṃvaṇṇanāsu na dassitanti daṭṭhabbaṃ. Ettha ca yathā sahetukadukato hetusampayuttadukassa, hetusahetukadukato ca hetuhetusampayuttadukassa padatthamattato nānattaṃ, na sabhāvatthato. Evaṃ santepi sahetukahetusahetukaduke vatvā itarepi vuttā, evaṃ hetusampayuttahetuhetusampayuttadukādīhi sabhāvatthanānattābhāvepi padatthanānattasambhavato dhammanānattābhāvepi padatthanānattena dukantaraṃ vuccatīti vuttattā ‘‘hetusahagatā dhammā, na hetusahagatā dhammā, hetusahajātā dhammā, na hetusahajātā dhammā. Hetusaṃsaṭṭhā dhammā, hetuvisaṃsaṭṭhā dhammā. Hetusamuṭṭhānā dhammā, na hetusamuṭṭhānā dhammā. Hetusahabhuno dhammā, na hetusahabhuno dhammā’’tiādīnaṃ, tathā ‘‘hetū ceva dhammā hetusahagatā cā’’tiādīnaṃ, ‘‘na hetū kho pana dhammā hetusahagatāpi, na hetusahagatāpī’’tiādīnañca sambhavantānaṃ anekesaṃ dukānaṃ saṅgaho anuññāto viya dissati. Tathā hi vakkhati ‘‘etena vā gatidassanenā’’tiādi. Evaṃ āsavagocchakādīsupi ayamattho yathāsambhavaṃ vattabbo. Dhammānaṃ vā sabhāvakiccādiṃ bodhetabbākārañca yāthāvato jānantena dhammasāminā yattakā dukā vuttā, tattakesu ṭhātabbaṃ. Addhā hi te dukā na vattabbā, ye bhagavatā na vuttāti veditabbaṃ. Na hetuhetusampayuttaduko chaṭṭhadukena ninnānatthoti adhippāyo. Tesūti paṭhamadukatatiyadukesu. Yadi dukantarehi dukantarapadehi ca samānatthattā etesaṃ dukānaṃ dukantarapadānañca avacanaṃ , evaṃ sati chaṭṭhaduke paṭhamapadampi na vattabbaṃ catutthaduke dutiyapadena samānatthattā. Tathā ca chaṭṭhadukoyeva na hotīti codanaṃ sandhāyāha ‘‘catutthaduke’’tiādi. Dukapūraṇatthanti idaṃ samānatthataṃyeva sandhāya vuttaṃ, desanāviseso pana vijjatiyeva. Atthantaratābhāvepi pakārabhedahetukaṃ dukantaravacananti dassito hi ayamatthoti. Etena gatidassanenāti atthavisesābhāvepi chaṭṭhadukapūraṇasaṅkhātena nayadassanena. Paṭhamaduke…pe… dassito pāḷiyaṃ vuttehi catutthapañcamehi, aṭṭhakathāyaṃ dassitehi purimehi dvīhi, idha dassitehi catūhi. Tesūti dutiyatatiyadukesu. Paṭhamadukapakkhepena dassito pāḷiyaṃ chaṭṭhadukena itaratra ca itaradukehīti veditabbaṃ.
又以“或者为有归结之说”等语表达，在多重因果法（含有和无因）的痛苦汇聚中，尚应有汇合。因痛苦词义中心有所归纳，并称为痛苦，因此此处无特异例外，未作详述。此处的差别就像相应之因法与因相应法，因相应法与因因相应法，所用词义上不同，但不指本质之差异。尽管如此，因相应因与因相应因的两痛苦词义虽有细节分别，然言诸因相应法、非因相应法、因同生法、非因同生法、因集起法、非因集起法、因积聚法、非因积聚法等诸多说法时，乃至“因法即因因相应法”等语，集合为多种痛苦语中，似未充分明示。故又言“或者为有归结之说”等。此义应当如法于烦恼障断等范畴中也适用。应当明知诸法集会职能等之痛苦词义乃由那等带有义能者之所知，诸种痛苦词义当处以教理为准，亦应依佛陀所说章句于各条解说内确认。言因语相应痛苦不应为因语相应痛苦的情况、因法的区别及其否定、词义的差别等，均属此例所蕴含的复杂教义探讨。
§7-13
7-13.Paccayabhāvamattena…pe… atthitanti etena na paṭiladdhattatāsaṅkhātā sasabhāvatāva atthitā, atha kho paṭipakkhena anirodho appahīnatā anipphāditaphalatā kāraṇāsamugghātena phalanibbattanārahatā cāti imamatthaṃ dasseti. Tathā hi ‘‘imasmiṃ sati idaṃ hotī’’ti ettha ‘‘satī’’ti iminā vacanena yena vinā yaṃ na hoti, taṃ atītādipi kāraṇaṃ saṅgahitamevāti. Tenevāha ‘‘na sahetu…pe… kālānamevā’’ti. Same…pe… dīpeti samecca sambhūya paccayehi katanti saṅkhatanti. Ayametesaṃ visesoti ayaṃ paccayanibbattānaṃ paccayavantatā anekapaccayanipphāditatā ca dukadvaye purimapadatthānaṃ bhedo, itaresaṃ pana purimapadasaṅgahitadhammavidhurasabhāvatāyāti. Avini…pe… ṭhapanatoti ‘‘ettakā’’ti pabhedaparicchedaniddhāraṇavasena abhidhammamātikāyaṃ dhammānaṃ avuttattā vuttaṃ. Suttantamātikāyaṃ pana niddhāritasarūpasaṅkhāvisesattā vinicchitatthaparicchedāyeva avijjādayo vuttāti. ‘‘Pathavīādi rūpa’’nti etasmiṃ atthavikappe anekahetukesu cittuppādesu hetūnaṃ sahetukabhāvo viya sabbesaṃ pathavīādīnaṃ rūpibhāvo siddhoti āha ‘‘purima…pe… pajjatī’’ti. Na hi tesu niyato katthaci saṃsāmibhāvoti. Aniccānupassanāya vā lujjati chijjati vinassatīti gahetabbo lokoti taṃgahaṇarahitānaṃ lokuttarānaṃ natthi lokatā. Tenevāti dukkhasaccabhāvena pariññeyyabhāvenāti attho.
论因性专指而成义，指出不是由于缺失所致等诸说，认为不可得因性论已成立，如此表示亦已说明无止、无损、未显示果报，并由因不现灭而生阿拉汉境界。此义即如论云“在此有时，此即因”，“因”即指无此不能成就之因缘。又言“相同相应因”表示因有诸多因缘所聚合起。此为差别之示。如“不可转变保持”等诸法，用阿毗达摩仪式加以分类界定，说明诸法无变化。经论说例中，以“地等现象”为例，说明于各种众因所生心所，皆因因缘和合故同相成。非固定确定，指经中不常常团聚之义。须以无常观照，能摧毁诸执著。由此知即此世界（大众所处之苦界）不具解脱。因此即说明苦谛理义已被通达。
Dukabahutāāpajjatīti kasmā vuttaṃ, nanu vīsati dukā vibhattā, ‘‘avuttopi yathālābhavasena veditabbo’’ti ca vakkhatīti dukabahutā icchitā evāti? Saccametaṃ, taṃyeva pana dukabahutaṃ anicchanto evamāha. Apica dukabahutā āpajjati, sā ca kho viññāṇabhedānusārinī, tatrāpi kāmāvacarakusalato ñāṇasampayuttāni, tathā mahākiriyato manodvārāvajjananti evaṃpakārānaṃ sabbadhammārammaṇaviññāṇānaṃ anāmasanato na byāpinīti dasseti ‘‘dukabahutā’’tiādinā. Abyāpibhāve pana dosaṃ dassento ‘‘tathā ca…pe… siyā’’ti āha. Niddesena ca viruddhanti ‘‘ye te dhammā cakkhuviññeyyā, na te dhammā sotaviññeyyā’’tiādinā rūpāyatanādīnaṃ paccekacakkhuviññāṇādinā kenaci viññeyyataṃ, sotaviññāṇādinā kenaci naviññeyyatañca dassentena nikkheparāsiniddesena ‘‘dvinnampi padānaṃ atthanānattato duko hotī’’ti idaṃ vacanaṃ viruddhaṃ, tathā atthuddhāraniddesenapi atthato na sametīti attho. Tatthāti tassaṃ nikkheparāsisaṃvaṇṇanāyaṃ. Yo ca paṭisedho kato atthanānattato dukaṃ dassetunti adhippāyo. Na hi sama…pe… sedhetunti etena ‘‘ye te dhammā cakkhuviññeyyā, na te dhammā sotaviññeyyā’’ti ettakesu niddesapadesu dukapadadvayappavatti pāḷito eva viññāyatīti dasseti.
论痛苦之多发，问此因何说？其实二十种痛苦悉已陈明，“尚须依照所获之原理辨别”此义可知痛苦之多发是其所欲。因痛苦虽多，但因每痛苦伴随分别识，依此分别所协助者不会废散。此亦说明诸烦恼受于不同心识门有不同种类智慧，且彼烦恼生因诸由心门入者故。“痛苦多发”指不净之心所显性而无侵害之意。又表明能显示毒污之贪嗔痴烦恼，因其缘故“如此也可现”。又因示明“眼识显现诸虑，非耳识法显现”。此等说话有别，具有差别又带来矛盾，说明其意义未尽明白。又有指眼识不净与非眼识法之分别，说明在经文意义上不统一因而难成说理。
Tathevāti ubhinnaṃ kecina-saddānaṃ aniyamato cakkhusotādinissayavohārena cakkhusotaviññāṇādiko bhinnasabhāvoyeva dhammo atthoti dassanavasena. Rūpāyatanameva hi cakkhusotaviññāṇehi viññeyyāviññeyyabhāvato ‘‘kenaci viññeyyaṃ kenaci naviññeyya’’nti ca vuccatīti. Yadi evaṃ imasmimpi pakkhe dukabahutā āpajjatīti codanaṃ manasi katvā āha ‘‘na cetthā’’tiādi. Viññātabbabhedenāti viññātabbavisesena, viññeyyekadesenāti attho. Dukabhedoti dukaviseso, kenaci viññeyyaduko, tappabhedoyeva vā. Samatto pariyatto paripuṇṇoti attho. Yattakā viññātabbā tattakā dukāti dukabhedāpajjanappakāradassanaṃ. Evañca satītiādinā imissā saṃvaṇṇanāya laddhaguṇaṃ dasseti. ‘‘Ye te dhammā cakkhuviññeyyā, na te dhammā sotaviññeyyā’’ti rūpāyatanasseva vuttattā atthabhedābhāvato kathamayaṃ duko hotīti āha ‘‘viññāṇanānattenā’’tiādi. Yadi pana sabbaviññātabbasaṅgahe dukosamatto hoti, nikkheparāsiniddeso kathaṃ nīyatīti āha ‘‘etassa panā’’tiādi.
又如言示两种不同音声不可规约，因眼、耳等根所依存在固有差别所致，故称为异法存在。色境只是因眼识、耳识等各识的可识与不可识性质不同而现起，有的可识，有的不可识。若如是，则在本义中应不生诸多痛苦。对此心生疑虑，故说“此处非也”等。释“应知”时，以区别合适性、辨识对象等义名为准。所谓痛苦差别是指痛苦之分别作用，属于分别识的显现差异。由此说“诸法之苦理，以诸分别差别显现”。因而“才有如是痛苦诠释”。“眼识法非耳识法之异”，故当有指示明确。此又示出经文中说“诸为眼识法所识之法，不为耳识法所识”，实在是说法义的不统一。倘若将一切必识法统一成痛苦，则有必要用经文教义予以断除。故以“此说”开头表示。
Ettha pana yathā viññāṇanānattena viññātabbaṃ bhinditvā duke vuccamāne satipi viññātabbānaṃ bahubhāve yattakā viññātabbā, tattakā dukāti natthi dukabahutā dukasaṅgahitadhammekadesesu dukapadadvayappavattidassanabhāvato. Evaṃ dvinnampi padānaṃ atthanānattena duke vuccamānepi yattakāni viññāṇāni, tattakā dukāti natthi dukabahutā dukasaṅga…pe… bhāvato eva. Na hi ekaṃyeva viññāṇaṃ ‘‘kenaci kenacī’’ti vuttaṃ, kintu aparampīti sabbaviññāṇasaṅgahe duko samatto hoti, na ca katthaci dukassa pacchedo atthi indriyaviññāṇānaṃ viya manoviññāṇassapi visayassa bhinnattā. Na hi atītārammaṇaṃ viññāṇaṃ anāgatādiārammaṇaṃ hoti, anāgatārammaṇaṃ vā atītādiārammaṇaṃ, tasmā yathāladdhavisesena visiṭṭhesu manoviññāṇabhedesu tassa tassa visayassa ālambanānālambanavasena dukapadadvayappavatti na sakkā nivāretuṃ. Teneva ca aṭṭhakathāyaṃ ‘‘manoviññāṇena pana kenaci viññeyyañceva aviññeyyañcāti ayamattho atthi, tasmā so avuttopi yathālābhavasena veditabbo’’ti bhūmibhedavasena yathālābhaṃ dassessati. ‘‘Vavatthānābhāvato’’ti idampi anāmaṭṭhavisesaṃ manoviññāṇasāmaññameva gahetvā vuttaṃ. Pāḷi pana indriyaviññāṇehi nayadassanavasena āgatāti daṭṭhabbaṃ. Evañca katvā imissāpi atthavaṇṇanāya ‘‘kenacī’’ti padaṃ aniyamena sabbaviññāṇasaṅgāhakanti siddhaṃ hoti, niddesena ca na koci virodho. Cakkhuviññeyyanasotaviññeyyabhāvehi dukapadadvayappavatti dassitā, na pana cakkhuviññeyyācakkhuviññeyyabhāvehi visesakāraṇābhāvato. Kiñca ‘‘ye vā panā’’ti padantarasampiṇḍanatopi ‘‘ye te dhammā cakkhuviññeyyā…pe… na te dhammā cakkhuviññeyyā’’ti (dha. sa. 1101) ettāvatā dukapadadvayappavatti dassitāti viññāyati. Padantarabhāvadassanattho hi yevāpana-saddo yathā ‘‘ye keci kusalā dhammā, sabbe te kusalamūlā. Ye vā pana kusalamūlā, sabbe te dhammā kusalā’’tiādīsu (yama. 1.mūlayamaka.1). Aññathā ‘‘ye te dhammā cakkhuviññeyyā, na te dhammā sotaviññeyyā. Ye te dhammā sotaviññeyyā, na te dhammā cakkhuviññeyyā’’ti pāḷi abhavissa. Yaṃ pana vadanti ‘‘ye te dhammā cakkhuviññeyyā…pe… na te dhammā cakkhuviññeyyāti iminā atthato dve dukā vuttā hontī’’ti, tadapi cakkhuviññeyyācakkhuviññeyyataṃ sotaviññeyyāsotaviññeyyatañca sandhāya vuttaṃ, na pana ‘‘cakkhuviññeyyanasotaviññeyyataṃ sotaviññeyyanacakkhuviññeyyatañcā’’ti daṭṭhabbaṃ. Etena pāḷipaṭisedhanañca nivāritaṃ daṭṭhabbaṃ paṭisedhanasseva abhāvato. Tathā yassa ārammaṇassa vijānanabhāvena yo attho vuccamāno aniyamadassanatthaṃ ‘‘kenacī’’ti vutto, soyeva tato aññassa avijānanabhāvena vuccamāno aniyamadassanatthaṃ puna ‘‘kenacī’’ti vuttoti tadatthadassane tenevāti ayaṃ padattho na sambhavatīti na sakkā vattunti. Evamettha yathā aṭṭhakathā avaṭṭhitā, tathā attho yujjatīti veditabbaṃ.
这里说的是，如以识为基础分辨种种识时，若见痛苦而说该识应当为痛，其余诸多识虽有痛之相，但并无多痛，因为痛是依集中的一体而生的痛一种痛的双重现象。以此类推，即便对两个词义不同的识，若说它们为痛，只有一部分识表现出的痛，其他识虽相关联但并无众多痛多样之说。因为并非单一识被称为“何为何物”，而是多个识的聚合整体才被称为痛，且识的差别无论是感官识还是心识对境界的分别，皆不能断定痛一定纯存于某一识。过去识不属于未来的现象，未来识亦非过去之象，因此在各类特异且区别明显的心识种类中，因对境的依止与不依止性质，无常痛的双重现象不可阻止。佛经注疏中说“以心识而言，有所认识与不识皆存在，此义亦是根本”，且所谓“无所依止”也是针对均质且无具体区别的心识而言。巴利文中关于感官识能引导见者，须见为未来，此义亦应了解。如此说来，在此处说明“何为何物”这词任意指向诸识聚合体的教义成立，而无任何反驳。关于眼识与耳识等感官识中痛之双重现象显现，但并非因眼识及其所缘对象的特殊差异。且有关“那些诸法是眼识所识……非为眼识诸法”的教导（相当于《大集部》1101页），正是指出此痛的双重现象。此词汇组合的说明缘由类似《业缘品》中“凡善法皆有其根本”等教说，若换言“那些诸法为眼识所识……非为耳识所识”，则在巴利中不存在。那些说“那些诸法为眼识所识……非为眼识法”的义理中，所指有两种痛，且阐发眼识与耳识的分别，不是说“眼识与耳识对境界相同本质”，否则将破坏巴利文的规范说法。由此可见，巴利文为了防止诠释混乱，故禁止混淆反驳之说。又说，若因所缘对象的识分别而区分识，否则“何为何物”就将因无序显现，亦不能成立。以上是注疏对该处义理的深刻分析，旨在明确文本意义。
§14-19
14-19. Santānassa ajaññamalīnabhāvakaraṇato kaṇhakammavipākahetuto ca aparisuddhattā ‘‘asucibhāvena sandantī’’ti vuttaṃ. Tatthāti vaṇe. Paggharaṇaka…pe… saddoti etena āsavo viya āsavoti ayampi attho dassitoti daṭṭhabbaṃ. Gotrabhu…pe… vuttānīti etena gotrabhuggahaṇaṃ upalakkhaṇaṃ yathā ‘‘kākehi sappi rakkhitabba’’nti dasseti. Gotrabhusadisā gotrabhūti pana atthe sati guṇappadhānatthānaṃ ekena saddena avacanīyattā vodānādayova vuttā bhaveyyuṃ. Atha vā gotrabhūti ekasesena sāmaññena vā ayaṃ niddesoti veditabbaṃ. Abhividhivisayaṃ avadhinti vibhattiṃ pariṇāmetvā vattabbaṃ.
第14至19条解释说，众生因无明污秽的本性，导致令人厌恶的行为业果报，此即所谓“以污秽之性相接连”。"污秽"在此指染污的意思。"佩伽拉那卡……"词义即如下脏苦之义，也是所谓烦恼的意思，可理解为烦恼蕴藏因子。所谓“族姓”即种族，在这里以“应受蚊虻保护”等教示指明了族姓的涵义。“族姓”的本意为“有属性的主称”，用简称描述，如同对“水”称为“水”，对“谷”称为“谷”一样。或者“族姓”也可解释为某一类的普通名称。注疏中对这些字义进行了阐释。文中指出，某些词如“族姓”，可指称特定属性，也可泛指普通类别，应视具体上下文而定。整体说明，释义时应注意词义的差异及多层含义，注疏有系统的归纳分析。
Sampayuttehi āsavehi taṃsahitatā āsavasahitatā. Idaṃ vuttaṃ hoti – yathā sahetukānaṃ sampayuttehi hetūhi sahetukatā, na evaṃ sāsavāti vuttadhammānaṃ sampayuttehi āsavehi sāsavatā, atha kho vippayuttehīti. Dukantare avuttapadabhāvoyevettha dukayojanāya ñāyāgatatā. Yadi evaṃ hetugocchake kathanti āha ‘‘hetugocchake panā’’tiādi. Paṭhame duke dutiyassa pakkhepe ekoti catutthadukamāha. Paṭhame duke tatiyassa pakkhepe dveti ‘‘āsavā ceva dhammā āsavavippayuttā ca, āsavavippayuttā ceva dhammā no ca āsavā’’ti iminā saddhiṃ pañcamadukamāha. Paṭhamassa dutiye duke pakkhepe ekoti ‘‘no āsavā dhammā sāsavāpi anāsavāpī’’ti ayameko. Tatiye paṭhamassa pakkhepe dveti ‘‘āsavā dhammā āsavasampayuttāpi āsavavippayuttāpi, no āsavādhammā āsavasampayuttāpi āsavavippayuttāpī’’ti ime dve. Tatiye dutiyassa pakkhepe ekoti ‘‘sāsavā dhammā āsavasampayuttāpi āsavavippayuttāpī’’ti eko. Dutiye tatiyassa pakkhepe ekoti chaṭṭhadukamāha. Tīhīti catutthapañcamachaṭṭhehi. Itareti tadavasiṭṭhā pañca. Te pana paṭhame tatiyadukadutiyapadapakkhepe eko, dutiye paṭhamadukadutiyapadapakkhepe eko, tatiye paṭhamassa ekekapadapakkhepe dve, tatiye dutiyadukapaṭhamapadapakkhepe ekoti evaṃ veditabbā. ‘‘Sāsavā dhammā āsavāpi no āsavāpi. Āsavasampayuttā dhammā āsavāpi no āsavāpi. Āsavavippayuttā dhammā āsavāpi no āsavāpī’’ti etesampi, ‘‘āsavasahagatā dhammā no āsavasahagatā dhammā’’ti evamādīnañca aggahaṇe kāraṇaṃ gahaṇanayo ca pubbe vuttanayeneva veditabbaṃ.
述及与烦恼共存的状态，即合而为一的烦恼缠系。此言相应缘起事物，烦恼蕴毫无疑问地占据主导地位，且有共生相；反之则是无烦恼状态。若处于痛苦状态，言语应符合因缘，同时说明了诸处痛苦划分与不同组合状况。初期痛难以分割，次期痛为两分，再次期区分四痛，五痛等，分类多样而详尽。如第一痛第二痛第三痛各有细分。而根据煦痛（sāsava，意为带有烦恼者）与非煦痛（anāsava，不带烦恼者）等诸因且归纳分类，共计五痛类。每一状态均对应特定烦恼缠系状态。整体归纳呈现为系统的心理或法义分类法，是佛陀针对心法烦恼层次的教诲。
Esanayoti yo esa paṭhamaduke dutiyadukapakkhepādiko upāyo idha āsavagocchake vutto, esa nayo saṃyojanagocchakādīsu dukantaraniddhāraṇeti attho. Tattha pāḷiyaṃ anāgatadukā saṃyojanagocchake tāva ‘‘saṃyojanā ceva dhammā saṃyojanavippayuttā ca, saṃyojanavippayuttā ceva dhammā no ca saṃyojanā, saṃyojanā dhammā saṃyojanasampayuttāpi saṃyojanavippayuttāpi, no saṃyojanā dhammā saṃyojanasampayuttāpi saṃyojanavippayuttāpi, no saṃyojanā dhammā saṃyojaniyāpi asaṃyojaniyāpi, saṃyojaniyā dhammā saṃyojanasampayuttāpi saṃyojanavippayuttāpī’’ti pañca. Evaṃ ganthaoghayogaupādānagocchakesu paccekaṃ pañca. Nīvaraṇagocchake pana nīvaraṇānaṃ nīvaraṇavippayuttabhāvābhāvato ‘‘no nīvaraṇā dhammā nīvaraṇiyāpi anīvaraṇiyāpi, no nīvaraṇā dhammā nīvaraṇasampayuttāpi nīvaraṇavippayuttāpi, nīvaraṇiyā dhammā nīvaraṇasampayuttāpi nīvaraṇavippayuttāpī’’ti tayo. Tathā parāmāsagocchake ‘‘no parāmāsā dhammā parāmaṭṭhāpi aparāmaṭṭhāpi, no parāmāsā dhammā parāmāsasampayuttāpi parāmāsavippayuttāpi, parāmaṭṭhā dhammā parāmāsasampayuttāpi parāmāsavippayuttāpī’’ti. Kilesagocchake ‘‘no kilesā dhammā saṃkilesikāpi asaṃkilesikāpi, no kilesā dhammā saṃkiliṭṭhāpi asaṃkiliṭṭhāpi, no kilesā dhammā kilesasampayuttāpi kilesavippayuttāpi, saṃkilesikā dhammā saṃkiliṭṭhāpi asaṃkiliṭṭhāpi, saṃkilesikā dhammā kilesasampayuttāpi kilesavippayuttāpi, asaṃkiliṭṭhā dhammā saṃkilesikāpi asaṃkilesikāpī’’ti cha dukāti evaṃ veditabbā. Sesaṃ vuttanayameva.
“指标”即指出某一种痛苦分类法，是第一痛、第二痛阶段中的一个对策，称为痛苦阶段的显现。此法于烦恼痛苦的显现中，归纳了五种基本状态，分别对应烦恼缠与非缠的各种组合状态。紧接着还有三种障碍（烦恼）分层及其有与无，两两组合分布的详细划分。烦恼障碍包括懈怠障、嫉妒障等，被归纳为有无状态。整体说明了烦恼障碍的分类体系和存在状况。注疏用五种分类法、三种障碍类及其有无构成了系统分类，帮助思维分析烦恼之法义结构。最后的总结已达成对于烦恼诸法的完整说明。
§20-25
20-25.Paccayabhāvenāti saṃyojanatthaṃ dasseti. Yathāsakaṃ paccayabhāvo eva hi kāmarāgādīnaṃ vaṭṭasaṃyojananti. Yadi evaṃ kathaṃ kāmarāgādīnaṃyeva saṃyojanabhāvoti āha ‘‘satipī’’tiādi. Aññesanti saṃyojanehi aññesaṃ kilesābhisaṅkhārādīnaṃ. Tappaccayabhāveti tesaṃ kilesakammavipākavaṭṭānaṃ paccayabhāve. Orambhāgiyuddhaṃbhāgiyabhāvena saṅgahitā paricchinnā ora…pe… saṅgahitā, tehi kāmarāgādīhi visesapaccayabhūtehi. Kāmakammabhavādīnaṃ kāmūpapattibhavādinipphādanepi niyamoti katvā āha ‘‘taṃtaṃ…pe… hotī’’ti. Tena saṃyojanānaṃ bhāve yathāvuttaniyamānaṃ kammūpapattibhavānaṃ bhāvaṃ dassetvā tadabhāve abhāvaṃ dassento ‘‘na cā’’tiādimāha. Bandhanaṃ aseribhāvakaraṇaṃ andubandhanādayo viya. Ganthakaraṇaṃ avacchinnatākaraṇaṃ. Cakkalakaṃ pādapuñchanarajjumaṇḍalaṃ. Na codetabbanti paññācakkhunā pacurajanassa passituṃ asakkuṇeyyattā yathāvuttavisesassa saddheyyataṃ āha. Tividho hi attho koci paccakkhasiddho yo rūpādidhammānaṃ paccattavedanīyo aniddisitabbākāro, sabbadhammānaṃ sabhāvalakkhaṇanti vuttaṃ hoti. Koci anumānasiddho yo ghaṭādīsu paṭādīsu ca pasiddhena paccayāyattabhāvena ghaṭapaṭa-saddādīnaṃ aniccatādiākāro, koci okappanasiddho yo pacurajanassa accantamadiṭṭho saddhāvisayo sagganibbānādi. Tattha yassa satthuno vacanaṃ paccakkhasiddhe anumānasiddhe ca atthe na visaṃvādeti aviparītappavattiyā, tassa vacanena saddheyyatthasiddhīti tathārūpo ca bhagavāti ‘‘dhammānaṃ sabhāva…pe… na codetabba’’nti vuttaṃ. Esa nayo ito paresupi evarūpesu.
20至25条说“因缘关系”的教义，指出五种束缚习气通过因缘生起，如贪欲、嗔恨等烦恼便是因缘相续所结成之束缚。若如是说，如何理解束缚的结构？注疏引用经典“念等正见”等五组相对关系，说明烦恼因缘的特性。又指出因果惟二：直接现证、推测成立、见闻体证三者不同，令凡诸因缘特点明了。释迦世尊言教指明各法属性，显示诸法皆具自性，不应置疑，若能对世尊所说成所证理法无违逆，则信受其教法。此分类说明为奠基，指导善知识理解。
§26-37
26-37. Yathā sarabhehi atikkamitabbā pabbatarāji sarabhaniyā, evaṃ oghaniyāti saddasiddhīti āha ‘‘tenā’’tiādi.
26至37条以山脊超过壮丽的山峰，比喻烦恼之声的显现，如波涛汹涌。这里训诂中将“汹涌”音声为已证事实，说明浪头势头与人生烦恼之起伏相类似，借以形象表达法义。整体比喻形象生动，深入阐述烦恼如江河波涛的激荡，令学者明白烦恼现象的本质与殊胜。
§50-54
50-54. Vipariyesaggāho parāmasananti ‘‘parato’’ti ettha na dhammasabhāvato aññathāmattaṃ paranti adhippetaṃ, atha kho tabbipariyāyoti āha ‘‘paratoti niccādito’’ti.
第50至54句。『反向缠绕』一词，后续也有『反向停止』，其中的「反向」一词，并非基于法的本性另有所指，而是表示所执着的相反状态。于是注解者称之为『反向乃常有者』，指此处的「反向」意为恒常存在。
§55-68
55-68. Yadi sabhāvato avijjamānaṃ, kathamārammaṇabhāvoti āha ‘‘vicittasaññāya saññita’’nti, parikappanāmattasiddhanti attho. Duviññeyyanānattatāya nirantarabhāvūpagamanaṃ saṃsaṭṭhabhāvoti ‘‘suviññeyyanānattattā na saṃsaṭṭhatā’’ti vuttaṃ. Tesaṃ arūpakkhandhānaṃ. Itarehi rūpanibbānehi. Kiṃ pana kāraṇaṃ samānuppādanirodhānaṃ ekakalāpabhūtānaṃ arūpadhammānameva aññamaññaṃ saṃsaṭṭhatā vuccati, na pana tathābhūtānampi rūpadhammānanti āha ‘‘esa hi tesaṃ sabhāvo’’ti. Tena yadipi keci arūpadhammā visuṃ ārammaṇaṃ honti, dandhappavattikattā pana rūpadhammānaṃyeva suviññeyyanānattaṃ, na arūpadhammānanti tesaṃ saṃsaṭṭhabhāvo tadabhāvo ca itaresaṃ sabhāvasiddhoti dasseti. Samūhaghanatāya vā dubbibhāgatarattā natthi arūpadhammānaṃ visuṃ ārammaṇabhāvoti duviññeyyanānattattā tesaṃyeva saṃsaṭṭhatā. Amuñcitvā tadadhīnavuttitāya gahetabbato buddhiyā.
第55至68句。若论本性而言，无明本无生起，如何称为具有性行呢？此义在于所说『由心所知而被认知』，这是作为心所表象的拟名而成立。针对二支体的无相不定状态，不断存在的聚合称为缠累聚合，但『了知二支体的无相不定状态，并无缠累聚合』这点已被论述。此理适用于无色蕴，及断除烦恼后的色法。为何相互生灭、相互灭除成为一组的无色法之间，称为彼此缠累？但却不称具足本性的色法间为缠累呢？因为『这些法的本性就是如此』。由于一部分无色法常为净境，借触境而依止，但色法的无相状态才是明确知见的对象，无色法不属于明确知见的对象，因此无色法缠累即不存在。由此可见，部分法因其性质不同，导致了缠累状态的有无之别。这是以智慧为根基所得到的深解。
§83-100
83-100. Kāmataṇhā kāmo uttarapadalopena yathā rūpabhavo rūpaṃ. Evaṃ sesesupi. Ārammaṇakaraṇavasenāti etena kāmarūpārūpataṇhānaṃ visayabhāvo yathākkamaṃ kāmarūpārūpāvacaratāya kāraṇanti dasseti. Avassañcetamevaṃ sampaṭicchitabbaṃ, aññathā kāmāvacarādibhāvo aparipuṇṇavisayo siyā. Yadi hi ālambitabbadhammavasena bhūmiparicchedo, evaṃ sati anārammaṇānaṃ saṅgaho na siyā. Atha vipākadānavasena, evampi avipākānaṃ saṅgaho na siyā, tasmā ārammaṇakaraṇavasena pariyāpannānaṃ bhūmiparicchedo kātabbo. Evañhi sati kāmāvacarādibhāvo paripuṇṇavisayo siyā. Tenevāha ‘‘evañhi satī’’tiādi. Apariyāpannānaṃ pana lokato uttiṇṇabhāvena anuttarabhūmitā. Akāmāvacarāditā nāpajjatīti abyāpitadosaṃ pariharati, kāmāvacarāditā nāpajjatīti atibyāpitadosaṃ. Nanu ca imasmiṃ pakkhe kāmataṇhā katamā, kāmāvacaradhammārammaṇā taṇhā, kāmāvacaradhammā katame, kāmataṇhāvisayāti itarītaranissayatā dosoti? Na, avīciādiekādasokāsaninnatāya kiñci taṇhaṃ kāmataṇhābhāvena gahetvā taṃsabhāvāya visayabhāvena kāmāvacaradhammānaṃ upalakkhetabbattā.
第83至100句。欲渴指感官欲系统，正如有形相对应有色身。余欲亦同。从投缘性来说，欲界色界与无色界的欲望对象各自适合其境界范围，称为所依缘起。如若不按此对境界范围划分，则欲界等境界的归纳不成体系。由此说明须依据对象性质辨识归纳地界，使修行进入成熟境地。注言『正念论』即指出此理。未归纳成熟者乃是俗世超越不到极高境界者。摒弃无欲界的有效证据，谓欲界因异起不生盖批判谬误，欲界不生亦是过失。试问此处怎么谈欲渴？欲渴作为欲行法的境界对象，欲行法为何对象为欲渴？因无明等一切障碍引导下不能单凭欲渴对欲行法全面代表。故不以一二三障碍单一认识为界，而以完整体性且对应范围覆盖欲界对象，视作欲渴对象因此阐明欲行法的存在。
Idāni yathāvuttamatthaṃ pāṭhena samatthento ‘‘nikkhepakaṇḍepī’’tiādimāha. Tattha hi kāmataṇhāya ālambitabbattā kāmadhātupariyāpannadhammā ca kāmabhavasaṅkhāte kāme ogāḷhā hutvā caranti, nāññatthāti etthāvacarāti vuttanti. Visesatthinā viseso anupayujjatīti imamatthaṃ dassento āha ‘‘lokassa vasena pariyāpannanicchayato’’ti. Tena lokiyadhammesu pariyāpanna-saddassa niruḷhataṃ dasseti bhagavato taduccāraṇānantaraṃ vineyyānaṃ tadatthapaṭipattito. Paricchedakāpekkhā paricchinnatāti ‘‘paricchedakārikāya taṇhāyā’’ti vuttaṃ. Sā hi dhammānaṃ kāmāvacarādibhāvaṃ paricchindati. Pari-saddo cettha ‘‘upādinnā’’tiādīsu upa-saddo viya sasādhanaṃ kiriyaṃ dīpetīti ayamattho vuttoti daṭṭhabbaṃ.
现今依前面阐述之义，称此名为「涣散聚集法」。因欲渴引发须依欲界广大境界而生起。欲界事物诸行如同水流一般流转运动，不会有别值，因此称为此行。特别者即无差别处，表示法从无常世间广泛流转的理义。世间法的广泛流转，在世尊启示后得以断除。此为断除过程之核心法门。按分段断除，即为欲渴法断除之理。此处断除之义针对欲界诸行的一系列断除。因缘说「依止」等语反映在字句中作表法，欲界诸行断尽则断离其因缘关系。故注疏解释断除时将缘起中「执取」等语视作一作用力，以此为止断之标的。
Niyyānakaraṇasīlā niyyānikā yathā ‘‘apūpabhakkhanasīlo āpūpiko’’ti, niyyānasīlā eva vā. Rāgadosamohāva gahitāti ñāyati, itarathā pahānekaṭṭhatāvacanaṃ nippayojanaṃ siyā. ‘‘Raṇohatā na jotanti, candasūriyā satārakā’’tiādīsu raṇa-saddassa reṇupariyāyatā daṭṭhabbā. Sampahārapariyāyattā yuddha-saddassa sampahāro ca paharitabbādhāroti akusalasenāva ‘‘saraṇā’’ti vuttā. Dukkhādīnanti phalabhūtānaṃ dukkhavighātaupāyāsapariḷāhānaṃ sabhāgabhūtāya ca micchāpaṭipadāya. Tannibbattakasabhāvānaṃ akusalānanti etena sabbesampi akusalānaṃ saraṇataṃ dasseti.
因缘界中，以戒为因，戒者谓不污染者，如「不增漏食戒」等义。戒相谓柔和持守，色欲嗔痴之执被此戒摄受，戒具柔和之义。若戒失去此作用，即是戒的缺失。战斗声音如尘埃扬起一般散布，太阳月亮星辰虽明亮但也被尘埃遮蔽。兵器声不应被忽视，必将其斩断。苦之类因果之苦，为业终结后的果报，此为恶行的伴随苦果。此类恶者皆为恶道之因，显明一切恶法皆属恶道之根基与依怙。
Abhidhammadukamātikāpadavaṇṇanā niṭṭhitā. · 阿毗达摩二法论母词句解释完毕。
Suttantikadukamātikāpadavaṇṇanā
经文末尾的烦恼恶行微细说明
§101-108
101-108.Vijjāsabhāgatāya, na saṅkappādayo viya vijjāya upakārakabhāvato. ‘‘Abhejjaṃ…pe… ruhatī’’ti ubhayampi anavasesappahānameva sandhāya vuttaṃ. Kiñcāpi hi heṭṭhimamaggehipi pahīyamānā kilesā tena tena odhinā anavasesameva pahīyanti, ye pana avasiṭṭhā bhinditabbā, te lobhādikilesabhāvasāmaññato puna viruḷhā viya honti. Arahattamagge pana uppanne na evaṃ avasiṭṭhābhāvato. Tadupacārena nissayavohārena. Kusalehi tāpetabbāti vā tapaniyā, tadaṅgādivasena bādhitabbā pahātabbāti attho. Samānatthāni adhivacanādīnaṃ saṅkhādibhāvato. ‘‘Sabbeva dhammā adhivacanapathā’’tiādinā adhivacanādīnaṃ visayabhāve na koci dhammo vajjito, vacanabhāvo eva ca adhivacanādīnaṃ vakkhamānena nayena yujjatīti adhippāyenāha ‘‘sabbañca vacanaṃ adhivacanādibhāvaṃ bhajatī’’ti.
关于智慧的分布，并非是由意念所生，而是因智慧本身有助益之故。此处以“无法捉摸……依止于此”二者，都被说明是无分别放弃的功用。又者，即使最低等的凡夫之路上的烦恼，也因各自负担而无分别地被舍弃；然而那仍然必须断除者，因贪等烦恼之性质，往往反而增长。唯有在阿拉汉道上无如此遗留状态。由此可见，依止与凭借的关系，善法应当精进修习，分科如其义理所指，需被摒弃和断除。此义与诸如词义等解释同义：诸法皆属语辞之路，所谓依词语之所指，没有任何法实质被违背，只是在传述词义中体现指导的导引力，因此说「一切语句都依词义而存在」。
§109-118
109-118. Aññaṃ anapekkhitvā sayameva attano nāmakaraṇasabhāvo nāmakaraṇaṭṭhoti, tena arūpadhammānaṃ viya opapātikanāmatāya pathavīādīnampi nāmabhāvo siyāti āsaṅkāya nivattanatthaṃ ‘‘nāmantarānāpajjanato’’ti āha. Na hi vinā pathavīādināmenapi rūpadhammā viya kesādināmehi vinā vedanādināmehi aññena nāmena arūpadhammā piṇḍākārato voharīyantīti. Yaṃ pana parassa nāmaṃ karoti, tassa aññāpekkhaṃ nāmakaraṇanti nāmakaraṇasabhāvatā natthīti sāmaññanāmādikaraṇānaṃ nāmabhāvo nāpajjati. Yassa caññehi nāmaṃ karīyati, tassa nāmakaraṇasabhāvatāya abhāvoyevāti natthi nāmabhāvo. Ye pana anāpannanāmantarā sabhāvasiddhanāmā ca, te vedanādayova nāmaṃ nāmāti dassento ‘‘attanāvā’’tiādimāha. Phassādīnaṃ ārammaṇābhimukhatā taṃ aggahetvā appavattiyevāti dassetuṃ ‘‘avinābhāvato’’ti vuttaṃ. Adhivacanasamphasso manosamphasso, so nāmamantarena gahetuṃ asakkuṇeyyatāya pākaṭoti nidassanabhāvena vutto. Ruppanasabhāvenāti nidassanamattaṃ daṭṭhabbaṃ. Pakāsakapakāsitabbabhāvenapi hi vināpi nāmena rūpadhammā pākaṭā hontīti. Atha vā pakāsakapakāsitabbabhāvo visayivisayabhāvo cakkhurūpādīnaṃ sabhāvo, so ruppanasabhāve sāmaññe antogadhoti daṭṭhabbaṃ.
不依他者，仅自我之名称造作称谓，此谓名为“名称之所在”，如无形法般，依于地等诸法而具名称之属性，乃因欲断除对名称与他名不相应的执着，故言“由名称之差别不生诸执”。实则若无诸地等名的指用，非色法亦如毛发等名、非受法亦如痛感等名，依他名称亦非色受等无形法所导行。若造作他者之名称，则不称为无他依者之名称造作，即不生名称之义。反之，为他人造作名称者，并非因名称造作之本质消失而无名称之存在。若名称之间相互不依，且名称自性俱足者，此般名称即呼为自性名称；谓名仅对如受等自性所指示而得名称，称为“自名”。又言由触等依缘所对，断除他见性，即称“无他性”。说语句与心识接触，故名称之属性不能以名称之差异而摄取其他，这是示例，用名义说明。所谓色等的共现，乃是色法之内涵，故在色法共现之中可知为内涵。
§119-123
119-123.Ito pubbe parikammantiādinā samāpattivuṭṭhānakusalatā viya samāpattikusalatāpi jhānalābhīnaṃyeva hotīti vuttaṃ viya dissati. ‘‘Itaresampi anussavavasena samāpattīnaṃ appanāparicchedapaññā labbhatī’’ti vadanti. ‘‘Evaṃ sīlavisodhanādinā samāpattiṃ appetīti jānanakapaññā saha parikammena appanāparicchedajānanakapaññā’’ti keci. Vuṭṭhāne kusalabhāvo vuṭṭhānavasitā. Pubbeti samāpajjanato pubbe.
此后，前面所说的通过修行及发起时所显示的善法收益，可以视为禅那得证的结果。又言“对于他人亦常依记忆法而产生禅那，抑或具断除近行的智慧”。又谓“如是由戒净化等得禅那，同时合于智慧及对次第修行的断除知识得禅那”。“起行中的善性质即是从起行而来”，意谓前行所生禅那亦云前见。
§124-134
124-134. Sobhane rato surato, tassa bhāvo soraccanti āha ‘‘sobhanakammaratatā’’ti. Suṭṭhu vā orato virato sorato , tassa bhāvo soraccanti. Ayaṃ panattho aṭṭhakathāyaṃ vutto eva. Appaṭisaṅkhānaṃ moho. Kusalabhāvanā bodhipakkhiyadhammānaṃ vaḍḍhanā. Saññāṇaṃ upalakkhaṇaṃ. Saviggahaṃ sabimbakaṃ. Upalakkhetabbākāraṃ dhammajātaṃ, ārammaṇaṃ vā. Avikkhepoti cittavikkhepapaṭipakkho. Ujuvipaccanīkatāya hi pahānavuṭṭhānena ca avikkhepo vikkhepaṃ paṭikkhipati, pavattituṃ na detīti.
喜好美丽及高尚者，内心表现欢喜，乃谓“喜好美善之业”。善行确实而不违逸，以此喜乐之心。此论书即是如此所述。无反思之愚痴。增长善化之菩提分支法门。识别是标志。具整体摄取，全面涵盖。须识别所现法为法所生，或为缘。所谓不动摇，意谓心不受干扰相反，能摒弃纷乱妄想，不发生心散漫。
§135-142
135-142.Kāraṇasīlaṃ lokiyaṃ. Phalasīlaṃ lokuttaraṃ tena sijjhatīti katvā, lokiyassapi vā sīlassa kāraṇaphalabhāvo pubbāparabhāvena daṭṭhabbo. Sampannasamudāyassa paripuṇṇasamūhassa. Akusalā sīlā akusalā samācārā. Sīlasampadā sīlasampatti sīlaguṇāti attho. Sahottappaṃ ñāṇanti ottappassa ñāṇappadhānataṃ āha, na pana ñāṇassa ottappasahitatāmattaṃ. Na hi ottapparahitaṃ ñāṇaṃ atthīti. Adhimuttatā abhirativasena nirāsaṅkāpavatti. Nissaṭatā visaṃyuttatā. Ettha ca adhimuttatānissaṭatāvacanehi tadubhayapariyāyā dve vimuttiyo ekasesanayena idha ‘‘vimuttī’’ti vuttāti dasseti. Tathā hi vuttaṃ ‘‘cittassa ca adhimutti nibbānañcā’’ti. Uppajjati etenāti uppādo, na uppādoti anuppādo, tabbhūte anuppādapariyosāne vimokkhante anuppādassa ariyamaggassa kilesānaṃ vā anuppajjanassa pariyosāneti ṭhānaphalehi ariyaphalameva upalakkhīyatīti daṭṭhabbaṃ.
因缘戒法是世间法；果戒超越世间，由此得以明了。世间戒亦具因缘果报之性，先后可见。具足圆满的团体中，邪恶戒相即为不善之行为。戒律的圆满乃为戒德之成就。所谓恻隐心是愤惧之根之知识之集中体现，而非知识单为愤惧而已。无愤惧意之智慧，非为利益。极致乃为随喜之行，是无疑念生起之状态。住静定与断念，则为分两种解脱，由此称为“解脱”。如所说“心之极致即为涅槃”。所谓生起，谓生起因缘，无生起是非因缘状，涅槃为生起断尽处，正胜道使烦恼生起止息，即圣果中无生起乃大义理上所立定界定。
Mātikāpadavaṇṇanā niṭṭhitā. · 论母词句解释完毕。