Tikamātikāpadavaṇṇanā · Tikamātikāpada解释
Tikamātikāpadavaṇṇanā三法母句释
§1
1.Tenāti vedanāsaddena. Sabbapadehīti tīhi padehi laddhanāmo hoti avayavadhammenāpi samudāyassa apadisitabbato yathā ‘‘samaṃ cuṇṇa’’nti. Codako yathādhippetamatthaṃ appaṭipajjamāno vibhattiantasseva padabhāvaṃ sallakkhetvā ‘‘nanu sukhāyā’’tiādinā codeti. Itaro ‘‘adhippetappakāratthagamakassā’’tiādinā attano adhippāyaṃ vivarati. Tena ‘‘vākyaṃ idha padanti vutta’’nti dasseti. Hetupadasahetukapadādīhīti ādi-saddena nahetupadaahetukapadahetusampayuttapadāni hetuvippayuttapadampi vā saṅgaṇhāti.
十义受声。所谓一切之词，即以三词组成的名称，虽由不可分之成分而成，仍当因本义而加说明，如『均匀盐』等词。问者不符合所指义而反问时，指词形态揭示特定意义，称为问询。如『不也是为乐吗？』等。另有自说其所指功用者，如『为所指之功用事而来』等。因之谓『句中有此词语说』。此谓因词、因词所因词等相联系词，或因而非因词，皆统称之。
Ubhayekapadavasenāti ubhayapadavasena hetudukasambandho, ekapadavasena sahetukadukasambandho. Tathāti ubhayekapadavasena. Ettha ca sahetukahetusampayuttadukātiādinā yathā hetugocchake paṭhamadukasambandhā dutiyatatiyadukā, paṭhamadukadutiyadukasambandhā catutthachaṭṭhadukā, paṭhamadukatatiyadukasambandho pañcamo duko, evaṃ āsavagocchakādīsupīti nayaṃ dasseti. Sakkā hi imināva nayena tesupi dukantarasambandho viññātuṃ, kevalaṃ pana āsavagocchakādīsu dutiyadukatatiyadukasambandho osānaduko, kilesagocchake ca dutiyacatutthadukasambandhoti. Dhammānaṃ sāvasesaniravasesabhāvena tikadukānaṃ sappadesanippadesatā vuttāti yehi tikadukā sāvasesāti padissanti apadissanti, te asaṅgahitadhammāpadeso. Evaṃ sati ‘‘asaṅgahito’’ti visesanaṃ kimatthiyanti? Etassevatthassa pākaṭakaraṇatthaṃ daṭṭhabbaṃ. Atha vā padissati etena samudāyoti padeso, avayavo. ‘‘Sāmaññajotanā visese avatiṭṭhatī’’ti yathādhippetaṃ visesaṃ dassento ‘‘asaṅgahito’’ti āha.
所谓双重词形，即双词形式中因缘与果报相应者，单词形式则是连随因缘与果报之关系。所谓『双重词形』，此处以如因轨迹中第一果报序列、第二、第三果报序列及其他相关果报等排列，显明因缘境界之法。由此因果相续可知此等果报差别，关于烦恼界等亦然。此法阐明众法缘起之由。所谓三果报指部分涵盖，但由差别故不可结合。所言三果报所涵盖者，或显或隐，彼等谓之未结合法不相应法之差别。如此一说，与否紧密相依，对于何谓『未结合』此限定词，此义当予明示。又如词形『显然』即如说所示，此称『未结合』。
Anavajjattho avajjavirahattho. Nāmaṃ saññā, kiriyā karaṇaṃ, payojanaṃ ratharathaṅgavibhāvanena tesaṃ pakārato yojanaṃ. Kusena ñāṇena lātabbāti kusalāti ayamattho ñāṇasampayuttānaṃ tāva hotu, ñāṇavippayuttānaṃ kathanti āha ‘‘ñāṇavippayuttānampī’’tiādi. Ñāṇavippayuttāpi hi ñāṇeneva pavattiyanti hitasukhahetubhūtāya pavattiyā paññavantānaṃ paṭipattibhāvato. Na hi antarena yonisomanasikāraṃ kusaluppatti atthīti. ‘‘Yadi kusalassa ubhayabhāgagataṃ saṃkilesalavanaṃ pākaṭaṃ siyā, kusā viya lunantīti kusalāti ayamattho yutto siyā’’ti koci vadeyyāti āsaṅkāya āha ‘‘sammappadhānadvayaṃ viyā’’ti.
所谓不受污者与无污者的分别。此为名识、行为、目的之分别，由车轮及辐条之相互分别而相连。说“善”指合智身，故谓具有智识合之义。即使为无智断者所转行，亦因合智故生利乐之因，乃智者实践之理。据此，不依内在逊顺思惟，无得善生。言『若善已含二重污染，必若腐臭恶』，此义恐言，故谓『正努力二者存』。
Na cātiādinā ‘‘sabhāvaṃ dhārentī’’ti ettha paramatthato kattukammassa ca bhedo natthi, kappanāsiddho eva pana bhedoti dasseti. Tattha nāmavasena viññātāviññāteti yesaṃ ‘‘dhammā’’ti iminā pariyāyena aviññātā sabhāvā, ‘‘sabhāvaṃ dhārentī’’ti iminā ca pariyāyena viññātā, tesaṃ vasena evaṃ vuttaṃ. Ettha ca paṭhamo attho saṅkhatāsaṅkhatadhammavasena vutto, dutiyo saṅkhatavasena, tatiyo saṅkhatāsaṅkhatapaññattidhammavasenāti daṭṭhabbaṃ.
非如『自然持有』等所言，此处无本义与用法上之差别，不过是虚构之说。所谓名义下不同认知，即『法』之涵义模糊不明者为『非相应法』，而以『自然持有』称为『相应法』，即以名称指其界缘。第一义为有为、无为之法，第二义为有为法，第三义有为无为相结合之法，此当了知。
Kusalapaṭisedhanaṃ kusalābhāvo eva. Abhāvo hi sattāpaṭisedhoti. Dhammoti sabhāvadhammo. Akusalavacanena na koci attho sabhāvadhammassa abodhakattāti adhippāyo. Atha siyā akusalavacanena koci attho asabhāvadhammabodhakattepi ‘‘paññattidhammā’’tiādīsu viya, evaṃ sati ‘‘anabyākatā’’ti ca vattabbaṃ siyā, tato cāyaṃ catukko āpajjati, na tiko. Tasmāti yasmā dukacatukkabhāvo anabyākatavohāro ca natthi, so ca vuttanayena abhāvamattavacane āpajjati, tasmā. Sabhāvadhāraṇādīti ādi-saddena ‘‘dhārīyanti paccayehī’’ti ayamattho saṅgahito. Ñeyyapariyāyena pana dhamma-saddenāyaṃ dosoti nanu añeyyapariyāyepi dhamma-sadde na koci dosoti? Na, vuttadosānativattanato.
善消极即善缺失也。缺失即是存在之消极。所谓法即自然实体。因恶称无义非觉醒法，谓此为由约定所成之法。若以恶称另有意义，或谓非自然法之觉知，则当说为『不明显』。由此产生四义错误，不为三义。是故由于苦四义缺失及其不明显之误用，此谓缺失之意义。由此谓以『持守自然者』含义即为『依缘而持』，又此以名称为法，故谓非此非彼之法名，则不该有此错误。
Pārisesenāti ettha nanu ayamakāro na-atthattayasseva jotako, atha kho ‘‘ahetukā dhammā, abhikkhuko āvāso’’ti taṃyoganivattiyā, ‘‘appaccayā dhammā’’ti taṃsambandhibhāvanivattiyā. Paccayuppannañhi paccayasambandhīti appaccayuppannattā asambandhitā ettha jotīyati. ‘‘Anidassanā dhammā’’ti taṃsabhāvanivattiyā. Nidassanañhi daṭṭhabbatā. Atha cakkhuviññāṇaṃ nidassanaṃ, taggayhabhāvanivattiyā, tathā ‘‘anāsavā dhammā’’ti. ‘‘Appaṭighā dhammā anārammaṇā dhammā’’ti taṃkiccanivattiyā. ‘‘Arūpino dhammā acetasikā dhammā’’ti tabbhāvanivattiyā. Tadaññatā hi ettha pakāsīyati. ‘‘Amanusso’’ti tabbhāvamattanivattiyā. Manussattamattaṃ natthi aññaṃ samānanti sadisatā hettha sūciyati. ‘‘Asamaṇo samaṇapaṭiñño aputto’’ti taṃsambhāvanaguṇanivattiyā. Garahā hi ettha ñāyati. ‘‘Kacci nu bhoto anāmayā, anudarā kaññā’’ti tadappabhāvanivattiyā. ‘‘Anuppannā dhammā’’ti taṃsadisabhāvanivattiyā. Atītānañhi uppannapubbattā upādidhammānañca paccayekadesanipphattiyā āraddhuppādabhāvato kālavinimuttassa ca vijjamānattā uppannānukūlatā, pageva paccuppannānanti tabbidhurabhāvo ettha viññāyati. ‘‘Asekkhā dhammā’’ti tadapariyosānanivattiyā. Taṃniṭṭhānañhettha pakāsīyatīti evamanekesaṃ atthānaṃ jotako, tattha kiṃ vuccate atthadvayameva vatvā pārisesenāti? Itaresaṃ ettha suvidūrabhāvato. Na hi kusalavippayuttādīnaṃ dhammānaṃ akusalabhāvo yujjati.
割除之一义，此处非本质因缘，仅为指示。或谓『非因缘法、出离居所』等此关联词语，则为此因缘之无，谓为无因缘法。因缘生即因缘关系，不以次因无因缘，亦非依此表现。谓为『无显现之法』，因缘关系之缘。显现者如眼识，亦属所缘物。又谓『无染之法』，谓其无触及之法。谓为不恶、不违碍之法，依其功能分流。谓为无色、无心之法，此为友法。此时显示为非人。非人无他同此同一相类，此中指示。谓为非沙门、非婆罗门、非布施者，称为该性质。又谓『无病、无苦』，此对应故讲。谓为过去发生之法，及因缘单一所生，显示时序无执着之义，谓现证之法。谓为不可染之法，此为极结。诸义示现之因，由此而得名割除。又何以谓割除？他义甚远，无此义也。善相违者不容于此类诸法。
Akusalasaddassa uccāraṇānantaraṃ vineyyānaṃ kusalapaṭipakkhabhūte atthe paṭipattibhāvato tattha niruḷhatā daṭṭhabbā. ‘‘Viruddhasabhāvattā’’ti vuttaṃ kiccavirodhādīnampi tadantogadhattā, viruddhasabhāvattepi vināsakavināsitabbabhāvo kusalākusalesu niyatoti dassetuṃ ‘‘tappaheyyabhāvato’’ti āha. Itarathā kusalānampi akusalehi pahātabbabhāve accantaṃ samucchinnakusalamūlattā apāyapūrakā eva sattā siyuṃ. Yaṃ pana ‘‘dhammāpi vo, bhikkhave, pahātabbā’’ti (ma. ni. 1.240) vuttaṃ, taṃ ‘‘rūpaṃ, bhikkhave, na tumhākaṃ, taṃ pajahathā’’tiādīsu (saṃ. ni. 3.33) viya tadārammaṇasaṃkilesappahānavasena pariyāyena vuttaṃ. Yathāha ‘‘na hi kusalā akusalehi pahātabbā’’ti (dha. sa. mūlaṭī 1).
对于不善语词汇的发音之后，应当戒除的，是顺着善法修行目的的实践状况而起的，其间所体现的刻薄负面之相必须观察。所谓“性情相反”，是指因行为冲突等，反向性格产生；即便是性情相反，也必然导致毁坏性、应当摧毁的状态，显示为“应警惕”的性质。从另一个角度看，虽然善法也应被舍弃，但因善法被恶法摧毁而被断绝其根基，世间众生因此陷入堕落困境。至于“诸法当舍，诸比库”之说（《大念处经注释》1.240），实际上是由舍弃烦恼及其污染所转化表达的，就如“诸比库，非汝所有色，当舍弃之”等（《相应经注释》3.33）语句，主要是指摒弃世俗障碍，属于释义变化。犹如“善不善共不可舍”之说（《增支部义疏》1）。
Phassādivacanehi taṃniddesabhūtehi. Tabbacanīyabhāvenāti tehi ‘‘sukhāya vedanāya sampayuttā dhammā’’tiādivacanehi abhidheyyabhāvena. Yathā anavajjasukhavipākādiatthā kusalādivacanehi, evaṃ avipākatthā abyākatavacanena bodhitā evāti āha ‘‘abyākatavacaneneva cā’’ti. Kāraṇaṃ avatvāti idha vuttabhāvena anuvattamānattāti kāraṇaṃ avatvā. Aññā…pe… nivāretabboti etena kusalākusalasaddā viya kusalākusalasabhāvānaṃ tadubhayaviparītasabhāvānaṃ dhammānaṃ abyākatasaddo bodhakoti dasseti. Na hi avipākavacanaṃ vuttaṃ, akusalavacanañca avuttaṃ. Yato avipākavacanassa adhikatabhāvo akusalassa ca tabbacanīyabhāvena akathitabhāvo siyā, tasmā na akusalānaṃ abyākatatāti ayaṃ akusalānaṃ anabyākatabhāve yojanā.
用“触”等表达，指向了该义。所谓“应当表述的”，是指诸如“与快乐感受相连的法”等表述的字面义。正如“不变的快乐果报”等为善法一类的表意，由此通过不明确的词语表达让人领解，因此说是“仅凭不明确用语”。“原因转变”，指由前文所述内容而递进延续。其他同样如此，“必当断除”的说法，是指“善恶语词”如同“善恶性质两极相反的法”的不明确语词，传此意味。并无不果报语句，也未出现不善语句。考虑到不果报内容的更多意义，及不善语言作为应当戒除之语的不表达之情状，故不视为不善之不明确语言，这在不善类语句的非明确属性上具有联系。
Taṃ pariharitunti abyākatanivattanamāha. Yadi evaṃ ‘‘sukhavipākānavajjā’’ti vattabbaṃ. Anavajjā hi byabhicāritāya visesitabbāti? Na, sukhavipākavacanassa visesanabhāvena aggahitattā. Sukhavipākavacanena hi kusalabhāve samatto viññāyati, anavajjavacanaṃ panettha kusalānaṃ agarahitabbatāsaṅkhātaṃ kañci visesamāha. Teneva ca tassa visesanabhāvena vuttassa pavattisukhatādidassanabhāvaṃ sayameva vakkhatīti. Manosamācāravisesabhūtā phaladhammā visesena paṭippassaddhāvajjā nāma hontīti samācārattayavasena tasmiṃ sutte anavajjadhammānaṃ vuttattā ca te anavasesato saṅgahetvā dassetuṃ ‘‘virahitāvajjamattā’’ti vuttaṃ. Avajjavināsanabhāvo dassito kaṇhasukkadhammānaṃ vajjhaghātakabhāvassa niyatattā. Savipākatā vipākadhammatā. Sukho vipāko etesanti sukhavipākāti iminā samāsena kusalānaṃ sukhavipākavantatā vuttā. Sā ca nesaṃ na taṃsamaṅgitāya asahavattanatoti taduppādanasamatthatāti viññāyatīti vuttaṃ ‘‘sukhavipākavipaccanasabhāvaṃ dassetī’’ti. Yuttametanti paramatthato bhedābhāvepi yathāvuttavacanavacanīyabhāvasaṅkhāto bhedo tasmiṃ abhidheyyatthabhūte vatthusmiṃ upacārena hotīti yuttamettha lakkhaṇalakkhitabbabhāvena bhedavacanaṃ. Bhavati hi saddatthavisesamattenapi abhinne vatthusmiṃ bhedavacanaṃ yathā ‘‘silāputtakassa sarīra’’nti.
说“应当舍弃”的，是“非明确”的代名词。若按照“没有苦果报”来说，是否应当如此强调呢？非明确语句是带有限定意义的。通过“快乐果报”语句可以正确辨识善的属性，但“不明确语句”此处是指善语词的未被采纳性。由此带来言语本身的快乐发生等特征的出现，谓之“适当可舍的”。心行特殊性的果报，因其行为性质的清净被称为“应当舍弃”之说，在经中与非明确性质的语句并列，体现了“已戒除”的特征。戒除破坏性的表现，是指与苦乐交替之法的必然性。快乐即果报意涵由此被称为快乐果报，统称为善语句之快乐果报资格。因其非同于其他快乐果报，表现为不可相忍受和不共起，故此称其为“快乐果报之缺乏表相”，意指二语词相关联的两义表达。
Vināpi bhāvābhidhāyinā saddena bhāvappadhāno niddeso hotīti vuttaṃ ‘‘anavajjavacanena anavajjattaṃ āhā’’ti. Evañcettha padaviggaho gahetabbo – na avajjaṃ anavajjaṃ, avajjapaṭipakkhatāya agarahitabbasabhāvo. Sukho vipāko assāti sukhavipākaṃ, sukhavipākavipaccanasamatthatā. Anavajjañca taṃ sukhavipākañcāti anavajjasukhavipākaṃ, taṃ lakkhaṇaṃ etesanti anavajjasukhavipākalakkhaṇā. Atha vā pubbe viya anavajjaṃ, vipaccanaṃ vipāko, sukhassa vipāko sukhavipāko, anavajjañca sukhavipāko ca anavajjasukhavipākaṃ ekattavasena. Taṃ lakkhaṇaṃ etesanti anavajjasukhavipākalakkhaṇā. Kiṃ panettha kāraṇaṃ padadvayapariggahe, nanu ekeneva padena iṭṭhappasiddhi. Yadipi ‘‘avajjarahitaṃ anavajja’’nti imasmiṃ pana pakkhe abyākatanivattanatthaṃ sukhavipākaggahaṇaṃ kattabbaṃ siyā, sukhavipākaggahaṇe pana kate anavajjaggahaṇaṃ na kattabbameva. ‘‘Avajjapaṭipakkhā anavajjā’’ti etasmiṃ pana pakkhe sukhavipākaggahaṇañcāti codanaṃ manasi katvā āha ‘‘tattha anavajjavacanenā’’tiādi. Tena pavattisukhasukhavipākatāattasuddhivisuddhavipākatāakusalaabyākatasabhāvanivattirasapaccupaṭṭhānapadaṭṭhānavisesadīpanato evaṃ vipulappayojanattho padadvayapariggahoti dasseti. Sukha-saddassa iṭṭhapariyāyatā viya ‘‘nibbānaparamaṃ sukhaṃ (dha. pa. 203-204), sukhā virāgatā loke (udā. 11), tesaṃ vūpasamo sukho’’tiādīsu (dī. ni. 2.221, 272) saṅkhāradukkhūpasamapariyāyatāpi vijjati, taṃavipākatāya pana idha sukhavipākabhāvo na sakkā vattunti dassento āha ‘‘saṅkhā…pe… natthī’’ti. Idaṃ vuttaṃ hoti – tebhūmakakusalānampi vivaṭṭasannissayabhāvena pavattisabhāvattā kiñcāpi sabbe kusalā saṅkhāradukkhūpasamasukhanipphādakā sambhavanti, yathāvuttasukhassa pana avipākabhāvato na etena padena kusalānaṃ sukhavipākatā sambhavatīti. Vipakkabhāvamāpannesu arūpadhammesu niruḷhattā vipāka-saddassa ‘‘yadi panā’’ti sāsaṅkaṃ vadati.
即使没有物相表现的存在，依靠言语所表达的意思，意义的呈现即成说明。由此说“不明确语句表明不明确”的含义。因而这需要理解词汇的区别——不是不应舍弃而是不应舍弃的相反，乃是无法接受的状态。快乐的果报，即快乐的果报，快乐果报的缺乏表相是指快乐果报和非明确语句相合的状态，即此被称为非明确快乐果报，这即是该术语的含义。或者，原先为非明确，果报为变化，快乐的果报即快乐果报，非明确与快乐果报合一称为非明确快乐果报的标志。此为词对功能综合的说明，无非一词已成可行。虽然“没有污浊、无过失”为非明确属性的积极因素，但为方便使用非明确快乐果报名称的方便说明，目的是区别快乐果报的本质差异。关于快乐语的意义及其偏好，犹如“涅槃是极乐”，“乐已然离苦”等（《长部义疏》2.221,272），即便有所谓诸行苦的终止，也阐明了其缺乏对立体即苦果报的相应。此处“无果报”方面无法成立，故称“诸地善行，虽有显现，却无真正快乐果报之性质”。并指出，随着果报出现的无相货物的无法述明，果报语义传达中出现了“如果出现则……”的疑似用语。
Yathāsambhavanti saha avajjenāti sāvajjā, garahitabbabhāvayuttā. Tena nesaṃ garahitabbasabhāvaṃ dasseti. Aññepi atthi dukkhabhāvena garahitabbasabhāvā akusalavipākāti sāvajjavacanamattena tesampi akusalatāpattidosaṃ disvā taṃ pariharituṃ dukkhavipākavacanamāha. Avajja-saddo vā rāgādīsu ekantākusalesu niruḷhoti taṃsahavattidhammānaṃ eva sāvajjabhāve kusalābyākatehi akusalānaṃ viseso sāvajjavacaneneva dassito. Abyākatehi pana visiṭṭhaṃ kusalākusalānaṃ sādhāraṇaṃ savipākatālakkhaṇanti tasmiṃ lakkhaṇe visesadassanatthaṃ dukkhavipākalakkhaṇaṃ vuttaṃ. Ito paraṃ ‘‘dukkho vipāko etesanti dukkhavipākā’’tiādinā sukhavipākaanavajjakusalapadānaṃ ṭhāne dukkhavipākasāvajjaakusalapadāni ṭhapetvā yathāvuttanayena attho veditabbo . Yojanā ca sāvajjavacanena akusalānaṃ pavattidukkhataṃ dasseti, dukkhavipākavacanena vipākadukkhataṃ. Purimañhi attano pavattisabhāvavasena lakkhaṇavacanaṃ, pacchimaṃ kālantare vipākuppādanasamatthatāyāti. Tathā purimena akusalānaṃ avisuddhasabhāvataṃ dasseti, pacchimena avisuddhavipākataṃ. Purimena ca akusale kusalasabhāvato nivatteti, pacchimena abyākatasabhāvato savipākattadīpakattā pacchimassa. Purimena vā avajjavantatādassanato kiccaṭṭhena rasena anatthajananarasataṃ dasseti, pacchimena sampattiatthena aniṭṭhavipākarasataṃ. Purimena ca upaṭṭhānākāraṭṭhena paccupaṭṭhānena saṃkilesapaccupaṭṭhānataṃ, pacchimena phalaṭṭhena dukkhavipākapaccupaṭṭhānataṃ. Purimena ca ayonisomanasikāraṃ akusalānaṃ padaṭṭhānaṃ pakāseti. Tato hi te sāvajjā jātāti. Pacchimena akusalānaṃ aññesaṃ padaṭṭhānabhāvaṃ vibhāveti. Te hi dukkhavipākassa kāraṇaṃ hotīti. Ettha ca dukkha-saddo aniṭṭhapariyāyavacananti veditabbaṃ. Aniṭṭhacatukkhandhavipākā hi akusalā, na dukkhavedanāvipākāva. Vipāka-saddassa phalapariyāyabhāve pana nissandavipākena aniṭṭharūpenapi dukkhavipākatā yojetabbā. Vipākadhammatāpaṭisedhavasena abyākatānaṃ avipākalakkhaṇāti lakkhaṇaṃ vuttanti tadatthaṃ dassento ‘‘avipākārahasabhāvā’’ti āha. Evaṃpakārānanti abhiññādike saṅgaṇhāti.
由于可能会伴随不善的特性，是应戒除之恶的，因此显示了不应接纳的本质。还有其他有苦性质的应当戒除之不善果报，将这些以不应行为语句形式表述，呈现不善的业力错误。因此敌对语词的负面意味，更多表现为不善果报的本质状况。以恶果报为属性，由此与“恶果报”等说法相对应，清楚标示了不应行为与果报的不善关系。业力所致之恶果报故其态为苦，本《经注》此处以“应戒除”等恶语序列，把不善之业所致的痛苦果报表明出来。在先，展示其本质，后段表明因果果报的变化。先段说明不善性对于善法的转变，后段说明非明确性对于果报之光明效力。先段表明由于不适宜的欲乐表现出无益之相，后段说明由足用之利益出现不善果报之痛状。前段以思维的观照展示恶业之生起，后段说明以法果报为痛苦果报的不善性质。前段的非正当注意呈现不善业之基础，由此形成恶业的诞生。遂展现了非应语句的起源。后段则示不善业对他法所生的阐释，这些是苦果报之因。此处“苦”语意应理解为不利果报，对应于对恶业产生的非善感受果报。因果语义的结果明确指出，非果报特征因果报排除而起，此意彰显为“秘密不果报之性”。由此总结诸来源自专注洞察的通达法义。
Chahi padehi tikesu, catūhi dukesu yathākkamaṃ cha cattāro atthā vuttā. Chakkabhāvo na bhavissatīti etena catukkabhāvābhāvo dassitanayattā coditoyevāti daṭṭhabbaṃ. Atthabhedo upapajjatīti kasmā evaṃ vuttaṃ, nanu tīhi dhammasaddehi vuccamāno sabhāvadhāraṇādiatthena abhinno eva so atthoti? Na, jātiādibhedena bhedasabbhāvato. Bhedakā hi jātiādayo. Māsapadatthatāyāti māsa-saddābhidheyyabhāvena. Tabbacanīyabhinnatthānanti tehi kālasaddādīhi vattabbānaṃ visiṭṭhatthānaṃ. Idaṃ vuttaṃ hoti – ‘‘yathā kālasaddādiabhidheyyānaṃ kālādiatthānaṃ bhinnasabhāvānampi māsa-saddābhidheyyabhāvena abhedo, evaṃ jātiādibhedena bhinnānampi tesaṃ tiṇṇaṃ dvinnañca atthānaṃ dhamma-saddābhidheyyabhāvena natthi bhedo’’ti. Vini…pe… mānāti dhamma-saddassa rūpābhedepi bhedakāraṇamāha. Bhinnajātiyatthavacanīyatāya hi tassevatthabhedoti.
以六个字节划分为三组，四个字节划分为四组，如此确定四重意义。因缺少六重性质，则指出四重之缺失，须注意由此明了。为啥会出现意义的差别呢？难道说，由三个词汇表达的义理与其本质承载意义不一吗？不，并非如此，因为生死轮回等差别本质上不同。造成本质差别的是生死及诸义差别。称为月字者，是指用于表示月的字根，此为应解释的意义区分。所谓“应表述的意思差异”即对时间等词汇用法的区别。此句话意即“如时间等指代的各类词汇虽从本质差异上是异，但表示时间含义的‘月’字本身并无本质差别。”由《比库律》…等云，“生死果报”之意义区别，根本是因各自表意差异所致。
Sādhetunti bodhetuṃ. Hotu asambandho, kā no hānīti kadāci vadeyyāti āsaṅkāya āha ‘‘pubbā…pe… nāma hontī’’ti. So cāti sabhāvadhāraṇapaccayadhariyamānatāsaṅkhāto attho na sakkā vattunti yathāvuttassa abhāvassa apekkhāvuttitāya vuttaṃ. Na hi apekkhāvuttino antarena apekkhitabbaṃ labhanti. Satipi sabhāvadhāraṇādiatthasāmaññe kusalajātiādivisiṭṭhasseva tassa idha adhippetattā ekatthatā na anuññātāti vuttaṃ, vacanasilesavasena vā. Atha vātiādinā tiṇṇaṃ dhammasaddānaṃ abhāvattaṃ asampaṭicchanto nānatthatābhāvadosaṃ pariharati.
「Sādhetunti」意为「能达成」，「bodhetuṃ」谓「能使觉悟」。此语后续「Hotu asambandho」说「愿不相牵连」；这乃由对「何时何地不凋损」等时，生起怀疑故说「pubbā……pe…… nāma hontī」的说法。此处所说者为依赖事物固有性质持续之理，因其为条件而生的法义，非能改变者所能变，故言不能成立。所谓「未依所言不生」之义，即依赖原有性质而非无常变化性，因无常变化者是依赖其本有，而非能生其相反。且如实地，法之内涵如其固有性质，兼具统一与不可分割性，故作如是说──这亦是用语言约制正理所作的声明。若缺乏此，诸法名称之语义不完全，于概念不一无法避免混乱，言说亦不能保持稳定。
Ñāpakahetubhāvato upapatti idha kāraṇanti vuttāti āha ‘‘kāraṇaṃ nāma yuttī’’ti. Punaruttītiādinā nanu ‘‘kusalādīnampi ekattaṃ āpajjatī’’ti vuttattā ekattāpattipi vattabbāti ? Saccaṃ vattabbā, sā pana abhāvāpattiyaṃ eva antogadhā nānattābhāvacodanāsāmaññena. Bhedābhedanibandhanattā visesanavisesitabbabhāvassa so accantamabhinnesu niyamena natthīti visesanavisesitabbābhāvena accantābhedaṃ dasseti, na pana accantaṃ abhinnesuyeva visesanavisesitabbābhāvaṃ. Atha vā accantaṃ abhinnesu avivaṭasaddatthavivaraṇatthaṃ pavattā. Kasmā? Visesanavisesitabbābhāvatoti evaṃ yojanā kātabbā. Amittaṃ abhibhavituṃ sakkuṇātīti sakko, indatīti indo, purime dadātīti purindadoti evaṃ kiriyāguṇādipariggahavisesena.
由于事物固有因缘而成，谓之「因的存在」，此处称「因」时谓此义。又复言「善等法亦得统一」，盖因善法成统一，应当言其成立。确实应当如此，然而统一本身不是因为不存在差异，而是因内含差异得以彰显而成统一。正因存在差异与非差异之依存关系，所以存在统一，但并非绝对不差异。此说若未明白，实难揭示言喻的本义。何以见之？譬如以神祇萨咖、帝王、先祖三者区别，乃因其称谓所包含之职能特点而各有分别，此即差异依存连结统一之义。
Bhedābhedavantesūti visesasāmaññavantesu. Nīla-saddo hi uppalasaddasamāyogo rattuppalasetuppalādiuppalajātisāmaññato vinivattetvā nīlaguṇayuttameva uppalajātivisesaṃ joteti. Uppala-saddopi nīla-saddasamāyutto bhamaraṅgārakokilādigatanīlaguṇasāmaññato avacchinditvā uppalavatthugatameva nīlaguṇaṃ pakāsetīti visesatthasāmaññatthayuttatā padadvayassa daṭṭhabbā. Iminā nayena itaratrāpi bhedābhedavantatā yojetabbā. Tāya tāya anumatiyāti tena tena saṅketena. Te te vohārāti accantaṃ abhinne atthe pariyāyabhāvena accantaṃ bhinne yathāsakaṃ atthavivaraṇabhāvena bhedābhedavante visesanavisesitabbabhāvena tā tā samaññā paññattiyo siddhāti attho . Samāneti ekasmiṃ. Kusalādibhāvanti kucchitasalanādibhāvaṃ. Abhidhānatthopi hi anavajjasukhavipākādiabhidheyyattho viya sabhāvadhāraṇādisāmaññatthaṃ visesetīti.
所谓差别与非差别，是指特殊与共性的分别。譬如「蓝」与「莲花」的结合发音，排除相近于夜莲、莲花等多种莲花类名，仅指具有蓝色特质的莲花类。再以诸如蜂、苍蝇、拟声鸟等青色特质相近者，排除却只限于青色莲花物体的特征意义，说明特殊与共性必须同时考虑。以此理念，亦可用于其他诸处区分差别与非差别。此后文论述，揭示了称谓结合与指称在区别与统一上的细节，是对此判断的明晰说明。
Etthāha ‘‘kiṃ pana kāraṇaṃ tikā eva paṭhamaṃ vuttā, na dukā, tikesupi kusalattikova, na añño’’ti? Vuccate – sukhaggahaṇato appabhedato ca tikā eva paṭhamaṃ vuttā. Yasmā tikehi bodhite kusalādibhede tabbibhāgabhinnā hetuādayo vuccamānā suviññeyyā honti. Tathā hi ‘‘tayo kusalahetū’’tiādinā kusalādimukhena hetuādayo vibhattā, katipayabhedā ca tikā dvāvīsatiparimāṇattā.
于此有人质疑：「为何三者作为注释中首论而述，不先述苦，而三者又唯有善为其首，莫非因善有所突显乎？」答曰：因三者之善法具有聚集快乐、不生分别之特质，故为首论。当以三法为别、善等区别说明时，其因缘等皆明了容易理解。故又说有三善因，如三善因之说，亦不过二十三条不同细微区分而已。
Tesu pana sabbasaṅgahaasaṅkaraādikalyāṇabhāvena paṭhamaṃ kusalattikaṃ vuttaṃ. Niravasesā hi rūpārūpadhammā kusalattikena saṅgahitā, na tathā vedanāttikādīhi. Nanu vipākattikādīhipi niravasesā dhammā saṅgahitāti? Saccametaṃ, tesu pana anavajjasāvajjadhammā na asaṅkarato vuttā yathā kusalattike. Nanu ca saṃkiliṭṭhasaṃkilesikattikādīsupi te asaṅkarato vuttāti? Evametaṃ, te pana akalyāṇabhūte pāpadhamme ādiṃ katvā vuttā, na evamayaṃ. Ayaṃ pana kalyāṇabhūte pujjabhavaparinibbutinipphādake puññadhamme ādiṃ katvā vutto. Iti bhagavā saṇhasukhumaṃ rūpārūpadesanaṃ ārabhanto sabbasaṅgahaasaṅkaraādikalyāṇaguṇayogato paṭhamaṃ kusalattikaṃ deseti, kiñca tadaññattikānaṃ sukhaggahaṇato. Tathā hi kusalattikamukhena ‘‘kāmāvacarakusalato cattāro somanassasahagatacittuppādā’’tiādinā vedanāttikādayo vibhattāti.
在这三者中，总合汇摄性善为首。盖不计色及非色事物，皆由善的聚合而成，而非由受等他法集结。岂非由于成熟果报等故亦由善聚合乎？此乃事实，相反错误因和罪恶等不净件，非合成性的，是不与善同理。但此并非谓罪恶等不杂染、不混合，而是指相较于邪恶而言，善事具有聚合与高贵赦免之功德。故世尊开示色非色之微妙演说，由因缘合摄能摄一切善属性而以总合性善为首，兼具其内涵中集聚快乐特征。故又由善类而显「欲行四善发起恒乐之心」等受本类别。
Kusalattikepi ca padhānapāsaṃsaubhayahitabhāvato kusalā dhammā paṭhamaṃ vuttā. Kusalā hi dhammā sukhavipākattā sabbasaṅkhatadhammānaṃ uttamā avajjavidhamanato viññuppasatthā idhalokaparalokesu atthāvahā nissaraṇāvahā ca, tasmā padhānādibhāvena paṭhamaṃ vuttā, tappaṭipakkhattā tadanantaraṃ akusalā, tadubhayaviparītasabhāvā tadanantaraṃ abyākatā vuttā. Kusalavasena vā assādo, akusalavasena ādīnavo, abyākatadhammesu nibbānavasena nissaraṇanti iminā assādādikkamena, kusalesu patiṭṭhāya paṇḍitā akusale pajahantā abyākatadhammabhūtamaggaphalaṃ nibbānañca sacchikarontīti iminā vā paṭipattikkamena ayamanupubbī ṭhapitāti veditabbā.
对于此首善法，还因其具备主导、称赞、利益诸功德，而单独为首陈述。善法因乐果报而高贵非凡，拥有净化众生的效果，无论此世他界皆能利益众生，亦能令众生解脱。由此缘故，被列为首法。其后则依序次陈述不善及无法明言之法。三种法由此相互递次对立，善法代表喜悦，恶法代表困难，无法明言法代表涅槃之无分别解脱。以此理则，圣人等执善法安住，弃恶持斥，不分别法中如实成就圣道果实及涅槃证得。此为由修行次第而渐次成就的道理，因由此习行而得以确立。
Kasmā panettha sekkhattikādīsu viya sarūpato purimapadadvayapaṭikkhepavasena tatiyapadaṃ na vuttaṃ ‘‘nevakusalā nākusalā’’ti? Visesadīpanatthaṃ. Yathā hi sekkhāsekkhasabhāvesu dhammesu kocipi dhammo tadubhayasabhāvena kenacipi pariyāyena kadāci abyākaraṇīyo nāma natthīti sekkhattike padadvayapaṭikkhepavasena ‘‘nevasekkhā nāsekkhā’’tveva vuttaṃ, na evaṃ idha. Idha pana kusalasabhāvā eva dhammā aggaphaluppattiyā tathā na byākaraṇīyā hontīti imassa visesassa dīpanatthaṃ ‘‘abyākatā’’ti vuttaṃ. Vacanamatte eva vā idaṃ nānākaraṇaṃ ‘‘abyākatā nevakusalā nākusalā’’ti byākata-saddena kusalākusalānaṃ bodhitattāti.
何以此处不像修行等门类那样，因舍弃前两句而不称第三句为‘非善非不善’？这是为彰显区别之意。盖如修行者共有之法，则该法于善不善二类中任何一方，均以某种变易方式，或称为‘不能明说’。修行门类处，仅以舍弃前二句方式，谓之‘非修行非非修行’而已。此处非然，此乃善之法自性确为第一果等起，而不是不能陈说之理，故此特指出‘未知’。文义仅此，谓此‘未知’即用已表明善不善本性觉知之具足。
Ettha ca akusalesu taṇhāya sabbākusalehi, tebhūmakakusalākusalehi vā samudayasaccaṃ, taṃtaṃavasiṭṭhatebhūmakadhammehi dukkhasaccaṃ, lokuttarakusalena maggasaccaṃ, avasiṭṭhaabyākatavisesena nirodhasaccaṃ dassitaṃ hoti. Tattha samudayena assādo, dukkhena ādīnavo, magganirodhehi nissaraṇaṃ. Kiñcāpi nāmarūpaparicchedabhāvato sabhāvadhammaniddhāraṇapadhānā abhidhammakathā, tesaṃ pana kusalādivisese niddhārite tassa upasampādetabbatādipi atthato vuttameva hoti. Akusalānaṃ dhammānaṃ pahānāya kusalānaṃ dhammānaṃ upasampadāya ‘‘sabbapāpassa akaraṇaṃ, kusalassa upasampadā’’ti (dha. pa. 183; dī. ni. 2.90) evamādivacanato hi kusalādīnaṃ upasampādanādidassanaparaṃ bhagavato sāsanaṃ, tasmā kusalānaṃ upasampādanaṃ akusalānaṃ pahānañca upāyo, abyākatavisesassa sacchikiriyā phalaṃ, kusalādīnaṃ upasampādanādiatthā desanā āṇattīti ayaṃ desanāhāro.
于此，所有不善法皆生渴爱，不论是根本善不善法或次第法，则生起谛显现；于此等根本法中则显苦谛；根本超世善法则显道谛；以未定特异未知理显灭谛。于此因，有：生即贪著，苦即苦患，道即离苦，灭即涅槃。名字色相之分法之会合述记为法相论，特别以善等法已证真理而须宣说，为了说明，其意即是依教理所言。为除不善法，依善法之证入，《如是经》中誓言“不造诸恶、修善之道”，显示佛陀教法旨趣是由培养善法开始而除去不善法，未知特异之证现亦真实，善法修习证入之意。此即本教义。
Ārogyaṭṭhena anavajjaṭṭhena kosalyasambhūtaṭṭhena ca kusalā, tappaṭipakkhato akusalā, tadubhayaviparītato abyākatā, sabhāvadhāraṇādiatthena dhammāti anupadavicinanaṃ vicayo hāro.
以健康而无过患之起，及聪慧而明达之生起为善法；相对而言以苦痛与不善相对；二者相反而不可明言称之为‘未知’；以承持法性而无杂染之理为法，故以此为探讨实相明鉴之聚合之义。
Pujjabhavaphalaparinibbutinipphatti kusalehīti yujjati sukhavipākattā, apāyadukkhasaṃsāradukkhuppatti akusalehīti yujjati aniṭṭhaphalattā, tadubhayaphalānaṃ anuppatti abyākatehīti yujjati avipākadhammattāti ayaṃ yutti hāro.
以除灭烦恼之善果因得称善，因堕下痛苦处与轮回苦累故称不善，二者之果皆不能现前故称未知，即谓未生成果理。此乃推理之合列。
Kusalā dhammā sukhavipākassa padaṭṭhānaṃ, akusalā dukkhavipākassa, abyākatā kusalākusalābyākatadhammānanti ayaṃ padaṭṭhāno hāro.
善法为乐果之所依，恶法于苦果之处；未知者则为善恶未知法，谓之所谓依之义。
Kusalaggahaṇena ye anavajjasukhavipākā sukhāya vedanāya sampayuttā adukkhamasukhāya vedanāya sampayuttā vipākadhammadhammā anupādinnupādāniyā anupādinnaanupādāniyā…pe… araṇā dhammā, te bodhitā bhavanti kusalalakkhaṇena ekalakkhaṇattā. Tathā akusalaggahaṇena ye sāvajjadukkhavipākā sukhāya vedanāya sampayuttā dukkhāya vedanāya sampayuttā adukkhamasukhāya vedanāya sampayuttā vipākadhammadhammā anupādinnupādāniyā saṃkiliṭṭhasaṃkilesikā…pe… saraṇā dhammā, te bodhitā bhavanti akusalalakkhaṇena ekalakkhaṇattā. Tathā abyākataggahaṇena ye avipākārahā sukhāya vedanāya sampayuttā dukkhāya vedanāya sampayuttā adukkhamasukhāya vedanāya sampayuttā vipākā dhammā nevavipākanavipākadhammadhammā upādinnupādāniyā anupādinnupādāniyā anupādinnaanupādāniyā…pe… araṇā dhammā, te bodhitā bhavanti abyākatalakkhaṇena ekalakkhaṇattāti ayaṃ lakkhaṇo hāro.
以善之集摧毁，所生无过于乐之受者，是不苦不乐受者，非造作所生者，此为无造作之法。此等法以善标记而称一相，谓善法特征。以不善之集摧毁，生无须乐受及苦受者，非造作故且染污，而此称为不善之法标记，亦表一相。以未知之集所摧，生无苦乐之受者，苦乐及非苦乐受皆非造作者，或未生未灭等法，皆为无造作法，此以未知特征为称，此为一相。此即该标记之义。
‘‘Kucchite pāpadhamme salayantī’’tiādinā nirutti veditabbā, kusalādimukhena rūpārūpadhamme pariggahetvā visuddhiparamparāya ‘‘kathaṃ nu kho sattā anupādisesanibbānabhāgino bhaveyyu’’nti ayamettha bhagavato adhippāyo, nidānaṃ asādhāraṇato kusalādibhedena bujjhanakasattā. Sādhāraṇato pana pākaṭameva. Paṭhamaṃ kusalattikassa desanā vicāritāyevāti ayaṃ catubyūho hāro.
关于“恶法所缠身”，应当以词义来了解，谓由善及诸法依正相而观取，再循清净传承而问：“众生如何方能无依止涅槃之分而得生？”此即是对世尊所示永续法教的总纲。起因非常特别，缘善恶法差别而生于觉者。一般而言，则显明易见。首先者是善胜者之教法思惟，即四种聚合的支系。
Kusalaggahaṇena kalyāṇamittapariggaho yonisomanasikārapariggaho ca. Tattha paṭhamena sakalaṃ brahmacariyamāvattati, dutiyena ca yonisomanasikāramūlakā dhammā. Akusalaggahaṇena vuttavipariyāyena yojetabbaṃ. Abyākataggahaṇena pana sakalasaṃkilesavodānapakkho yathārahamāvattatīti ayaṃ āvatto hāro.
依善的取法，即善友的结缘，以及由正思维的结缘。其中第一种涵盖一切出家生活的实践，第二种则为根基在于正思维的法门。依恶的取法，则应以相反方式调和。依未显取法，则包含一切秽染分散的开显支，即依此而转变。此即所谓反转的支系。
Tattha kusalā bhūmito catudhā vibhattā, sampayuttapavattiākārādito pana anekadhā. Akusalā bhūmito ekadhā vibhattā, sampayuttādito anekadhā. Abyākatā pana vipākakiriyarūpanibbānavasena catudhā bhūmisampayuttādito anekadhā ca vibhattāti ayaṃ vibhatti hāro.
善法的境界有四种划分，且具各种相伴运行形态。恶法的境界则仅有一种划分，而伴随运行则多样。未显法境界随果报作用、涅槃现相等，也分四类且有相关伴随变异。如是称为境界之支系。
Kusalā dhammā akusalānaṃ tadaṅgādippahānāya vītikkamādippahānāya ca saṃvattanti, akusalā dhammā kusalānaṃ anupasampajjanāya, abyākatesu asaṅkhatadhātu sabbasaṅkhatanissaraṇāyāti ayaṃ parivatto hāro.
善法对应恶法之断除头足或断除首足，是相应运行的。恶法则对应善法之不觉辨，且未显法界则为一切有为之源泉消散的根基。这即为转化的支系。
Kusalā anavajjā puññānīti pariyāyavacanaṃ, akusalā sāvajjā apuññānīti pariyāya vacanaṃ, abyākatā avipākārahā nevaācayagāmī naapacayagāmīnoti pariyāyavacananti ayaṃ vevacano hāro.
善者称为无过的功德，恶者谓为有过无功，未显者为无果报无行止，既不来又不断。以此称为变化名义的支系。
Kusalādayo ‘‘yasmiṃ samaye’’tiādinā pabhavabhūmivevacanapaññattivasena yathāsambhavaṃ pariññādipaññattivasena ca paññattāti ayaṃ paññatti hāro.
善等诸法“于何时”起，就是时间与生起之境界，用此称为“名称”的支系，亦为合乎可能的通达与分别所称。
Akusalānaṃ kucchitānaṃ pāpadhammānaṃ salanaṃ kusānaṃ viya kusānaṃ vā rāgādīnaṃ lavanaṃ evaṃdhammatāti ayaṃ paṭiccasamuppādamukhena avataraṇaṃ, tathā kusena lātabbā kosallasambhūtā cāti paccayapaṭibaddhavuttitāya paṭiccasamuppāda…pe… avataraṇaṃ, paccayapaṭibaddhavuttitāya vā ādiantavantā aniccantikā cāti aniccatāmukhena avataraṇaṃ, aniccatā eva udayabbayapaṭipīḷitatāya dukkhāti dukkhatāmukhena avataraṇaṃ, nissattanijjīvaṭṭhena dhammāti abyāpārato suññatāmukhena avataraṇaṃ, evaṃ kusalāti cattāro khandhā dvāyatanāni dve dhātuyotiādinā khandhāyatanadhātādimukhenapi avataraṇaṃ veditabbaṃ. Iminā nayena akusalābyākatesupi avataraṇaṃ dassetabbanti ayaṃ avataraṇo hāro.
所谓恶的、污秽的、不善的法，如同荆棘丛生的恶地一般，是因贪等烦恼如盐分一般而生。这是缘起法的基础。因此，恶法应加抛弃，是由智慧产生的抉择。因缘相续而起，生灭无常，依无常观念而生的缘起；因无常之故，受苦的折磨，故称痛苦法；因无我空性而不执着，称为空法。如此，善法亦当理解为由四蕴、二处、二界等缘起而生，应当透见缘起法理。藉此原则，也当显现未明恶法的破除，这即是破除之道。
Kusalāti ārambho, dhammāti padasuddhi, no ārambhasuddhi. Tathā akusalā dhammā abyākatāti, dhammāti pana padasuddhi ārambhasuddhi cāti ayaṃ sodhano hāro.
善法指立足法，法为清净言辞，不是立足本身的清净。恶法虽未明了，法为清净言辞和立足，这便是正理的辨析。
Dhammāti sāmaññato adhiṭṭhānaṃ, taṃ avikappetvā visesavacanaṃ kusalākusalābyākatāti. Tathā kusalā dhammāti sāmaññato adhiṭṭhānaṃ, taṃ avikappetvā kāmāvacaraṃ somanassasahagatantiādi visesavacanaṃ. Akusalā dhammātiādīsupi eseva nayoti ayaṃ adhiṭṭhāno hāro.
法通常指住持。有特殊意义指善恶法之分别，善法即止息于情欲行为与由乐伴随的境界。恶法等也是依此道理而行，这住持即指此理，是真正的住持。
Kusalānaṃ dhammānaṃ navamo khaṇo cattāri ca sampatticakkāni yonisomanasikāro eva vā hetu, vuttavipariyāyena akusalānaṃ dhammānaṃ hetu, kusalākusalā dhammā yathāsambhavaṃ abyākatānaṃ dhammānaṃ hetūti ayaṃ parikkhāro hāro.
善法的第九个时刻是四种成熟眼，是根本的精进思维，也是善法成就的原因。反过来说，这是恶法的原因。善恶两法皆是如实不同的法的因，这即是此处的解释与辨析。
Kusalāti pariññeyyaggahaṇañceva bhāvetabbaggahaṇañca. Akusalāti pariññeyyaggahaṇañceva pahātabbaggahaṇañca. Abyākatāti pariññeyyaggahaṇañceva sacchikātabbaggahaṇañca. Dhammāti pariññādīnaṃ pavattanākāraggahaṇaṃ. Tena pariññeyyappahānabhāvanāsacchikaraṇāni dīpitānīti tadaṅgādivītikkamādippahānāni lokiyalokuttarā ca bhāvanā dassitāti ayaṃ samāropano hāro.
善即应当修习和证悟。恶即应当舍弃和摒弃。未明法即应当修证和证达。法即认知等法的发生现象。由此应当舍弃的修证得失得以实现，此修证现量有五种偏越，分别说明世间及出世间之修持内容，是此处的归纳总结。
Kāmañcetaṃ avisesato sabhāvadhammakathanaṃ, visesavanto pana dhammā visesato niddhāritā. Tathā hi citteneva samayo niyamito, tasmā kusalaggahaṇena visesato sādhiṭṭhāno samatho vipassanā ca dassitāti. Tathā tappaṭipakkhato akusalaggahaṇena sādhiṭṭhānā taṇhā avijjā ca , abyākataggahaṇena saparivārā cetovimutti paññāvimutti cāti ayaṃ nandiyāvattassa nayassa bhūmi.
此处特别诠释情欲为自然法则，特殊法则反映特殊缘起。正如心识有固定时间，此故以善集为基础，显示止观法相。反之，以恶集为基础，展现贪、无明等。未明集则引导心解脱与智慧解脱。此为南传佛教中修习次第及境界的理论基础。
Tathā kusalaggahaṇena mūlabhāvavisesato tīṇi kusalamūlāni, tesu ca adosena sīlakkhandho, alobhena samādhikkhandho, amohena paññākkhandho nīyati. Tathā akusalaggahaṇena tīṇi akusalamūlāni, tesu ca lobhena tadekaṭṭhā akusalā dhammā. Tathā dosamohehi taṃtadekaṭṭhā. Abyākataggahaṇena appaṇihitānimittasuññatā nīyantīti ayaṃ tipukkhalassa nayassa bhūmi.
如是，依止善取（正当执取）而从根本存在（事物根本状态）的特性，三种善根由此生成。在此三者中，因瞋恚而为戒支，因无贪欲而为定支，因无迷惑而为慧支。由此引导而行。反之，依止不善取（邪执），三种不善根由此生成。在此三者中，因贪欲而称为一切不善法；又因瞋恚与痴惑也为一切不善法。至于不分别取（无分别执），则导向无所依止、无所着迹之空寂。此即所谓三毒法则的基础。
Tathā kusalaggahaṇena yato kosallato sambhūtā kusalā, taṃ paññindriyaṃ. Taṃsahajātā tadupanissayā ca saddahanussahanāpilāpāvikkhepā saddhindriyādīni. Tehi ca sabbe saddhammā bodhitā bhavanti. Akusalaggahaṇena akosallapaṭicchāditādīnavesu kāyavedanācittadhammesu subhasukhaniccaattābhinivesabhūtā cattāro vipallāsā. Abyākataggahaṇena yathāvuttaindriyapaccayāni yathāvuttavipallāsappahānabhūtāni ca cattāri sāmaññaphalāni bodhitānīti ayaṃ sīhavikkīḷitassa nayassa bhūmīti ime tayo atthanayā.
又如，依止善取而由智慧所生的善根，即此智慧根。此根本智慧依赖与生起之因及相应信解、恭敬、忍辱、精进、禅思与念住等因素。借此诸因素，一切善法皆能被觉知。然不善取则依止于不善业等摧毁因素，身受苦、痛苦、忧患、心境之不善、苦、无常与执着相应的四种翻覆（颠倒）法。无分别取则根据正理所述的根缘及其相应翻覆（颠倒）的消除，得知四种普遍之果。此即雄狮戏法的基础。以上三义互为补充。
Tehi ca siddhehi dve kammanayāpi siddhā hontīti. Ayaṃ tiko sabbadhammasaṅgahitasabbabhāgiyo veditabboti idaṃ sāsanapaṭṭhānaṃ.
借助上述所成就的三者，也能成熟于两种业果。此三者为整部法集之共通组成部分，理应洞见，故为本法的根基。
Ayaṃ tāva nettinayena kusalattikavaṇṇanā. · 此即依论理方式所作善三法之释。
Evaṃ vedanāttikādīsupi yathāsambhavaṃ catusaccaniddhāraṇādividhinā soḷasa hārā pañca nayā niddisitabbā, ativitthārabhayena pana na vitthārayāma. Sakkā hi iminā nayena tesu tesu tikadukesu taṃtaṃhāranayayojanānurūpadhammaniddhāraṇavasena te te hāranayā viññunā niddisitunti.
如此，甚至关于感受等诸法，皆当依诸合理方法诸圣谛的揭示等，以十六类串链（连锁）与五种路径加以揭示论证。且因其详尽广博，今不得展开。凡能依此路径，于三苦三乐中三苦三乐之苦乐分别的因果排列，实证而成见，故于此以路径之揭示，证其已立。
§2
2.Tañca sukhindriyaṃ sukhavedanā eva hoti sāmaññassa bhedapariyādānato, bhedassa ca sāmaññapariccāgatoti adhippāyo. Yasmā pana visesasāmaññāni avayavasamudāyā viya aññamaññato bhinnāni, tasmā ‘‘na pana…pe… samānatthattā’’ti vuttaṃ. Idāni tameva nesaṃ bhinnatatvaṃ ‘‘ayañhī’’tiādinā vivarati. Tanti sukhahetūnaṃ kāraṇaṃ. Tena sukhassa kāraṇaṃ sukhahetu, sukhassa kāraṇakāraṇaṃ sukhamūlanti dasseti. Sukhahetūnanti ettha hetu-saddena kāraṇabhāvasāmaññato hetupaccayā saṅgahitāti āha ‘‘puññapassaddhiādīna’’nti. Ettha ca sukhamūlasukhahetūsu phalūpacārena, sukhārammaṇasukhapaccayaṭṭhānesu sukhasahacariyāya, abyāpajjanibbānesu dukkhāpagamabhāvena sukhapariyāyo vuttoti daṭṭhabbo. Iṭṭhāsūti sukhupekkhānaṃ vipariṇāmāññāṇasaṅkhāradukkhatāya aniṭṭhabhāvopi atthīti viseseti. Upekkhameva vā apekkhitvā visesanaṃ kataṃ. Sā hi akusalavipākabhūtā aniṭṭhāpi atthīti. Evamādīsūti ādi-saddena ‘‘sovaggikaṃ sukhavipāka’’nti (dī. ni. 1.163) evamādiṃ saṅgaṇhāti. Iṭṭhapariyāyo hi ettha sukha-saddoti.
第二，所谓乐根即乐受，是一切共相所区别的缘起，及共相之外的对治。因某些部分统一体内存在差别，因而有“然不”等共性论断。此乃乐受之根本缘起。彼由此乐之因缘，显示乐因、乐因之因、乐因之根。本经以“福德安宁”等言表乐的因缘性。于彼乐根、乐因诸因因素中，乐与其伴随因缘关系，被称为乐伴侣。诸乐的聚合或灭除引起苦惹起，乃乐受之周延过程。所谓“怡适”等词，是表示对乐的观照，而非乐本身，故特指乐之不善业果乐受阶段的劣副状态。同样，维持（不变）亦为维持差别之说明。善业之乐果即生成平和安乐。即所谓初始等词，凡如是的合称“出安乐之乐果”。此为对乐的理解。
Saṅkhāradukkhādīsūti ettha ādi-saddena ‘‘ṭhitisukhaṃ vipariṇāmadukkhaṃ, akusalaṃ kāyakammaṃ dukkhudrayaṃ dukkhavipāka’’ntiādike saṅgaṇhāti. Yathākkamaṃ sukhavedanā dukkhaaniṭṭhapariyāyo hi ettha dukkha-saddoti. Dukkhavedanādukkhavatthuādīsu dukkhasaddappavatti vuttanayeneva yojetabbā. Vipākāvipākabhedāya sabbāyapi sukhavedanāya vasena lakkhaṇassa vuttattā tadubhayānukūlamatthaṃ vivaranto ‘‘sabhāvato’’tiādimāha. Tattha vipākā sabhāvato iṭṭhassa anubhavanalakkhaṇā. Itarā sabhāvato saṅkappato ca iṭṭhassa iṭṭhākārassa vā anubhavanalakkhaṇāti daṭṭhabbaṃ.
所谓行苦等苦之原始状态，是指“常住快乐与颠倒苦痛的苦受，不善身体业的苦恶苦果”等诸法合成。譬如，快乐受的痛苦性观照即为苦受。苦受、苦恶苦根等苦因缘诸名，由此以连结功能分别而成。诸果报间的差异，全面调理快乐受，并分述其特征，谓之“本性”等。此中，果报即实质上为适乐之体验特征。其他的本质或思惟，体现为适乐或适乐创造的体认，应被观照。
Asamānapaccayehi ekajjhaṃ uppattito samānapaccayehi ekajjhaṃ uppatti sātisayāti ukkaṃsagativijānanavasena ‘‘samānapaccayehi sahuppattikāti attho’’ti vuttaṃ. Atha vā uppajjanaṃ uppādo, uppajjati etasmāti uppādoti duvidhopi uppādo ekuppādāti ettha ekasesanayena saṅgahitoti iminā adhippāyena ‘‘samā…pe… attho’’ti vuttaṃ siyā. Tena tāni ekavatthukānīti etassa ca ‘‘kappentassā’’tiādinā sambandho. Tattha purimavikappe ekaṃ vatthu nissayo etesanti yojanā, na ekaṃyeva vatthūti. Ekekabhūtassa bhūtattayanissitattā catubhūtanissitattā ca upādārūpānaṃ. Dutiyavikappe pana ekaṃyeva vatthu etesu nissitanti yojanā. Nissayanissitatāsaṅkhātaupakāropakattabbabhāvadīpanaṃ ekavatthukavacananti dutiyavikappe mahābhūtavasena yojanā katā. Itarathā ekaṃ vatthu etesūti samāsatthabhāvena upādārūpānampi pariggaho vattabbo siyā. Pañcaviññāṇasampaṭicchanānanti idaṃ nidassananti daṭṭhabbaṃ. Kiriyamanodhātucakkhuviññāṇādayopi hi ekārammaṇābhinnavatthukā cāti pākaṭoyamatthoti. Santīraṇādīnanti ādi-saddena voṭṭhabbanajavanatadārammaṇāni saṅgayhanti, etāni ca sampaṭicchanādīni cutiāsannāni idhādhippetānīti daṭṭhabbaṃ. Tāni hi taduddhaṃ kammajarūpassa anuppattito ekasmiṃyeva hadayavatthusmiṃ vattanti, itarāni pana purimapurimacittakkhaṇuppanne hadayavatthusmiṃ uttaruttarāni pavattantīti. Chasu vā vatthūsu ekaṃ hadayavatthuyeva vatthu etesanti evaṃ pana atthe sati cutiāsannato itaresaṃ sampaṭicchanādīnaṃ gahaṇaṃ siyāti ñātabbaṃ.
由不相称的因缘而起的是同一现象，由相称的因缘而起的也是同一现象，这称为根源相同。以此破断偏见，即以此统摄而称为根源相同的义理。或谓“起现”即产生，指由起起而为起，是两义的起。同一根由分别而集聚，此为重点，用此权巧言“根缘相同”以明义理。因由此故，如“应当造作”的连接其中。这里所谓前因，是指一个缘由基础，不是指单一现象。每一法的本质依赖于四大根本。第二种观点则认为缘因仅依靠单一基础。关于依赖与受持的关系，其可区别又相互附带，故称之一义；第二观点则在根本大法基础上作整体连接。换言之，所谓单一缘因，是整体意义上对根缘相同法的摄纳。由此五种心识相续的展示可见其意。正如运行之炽盛心识眼识等皆为一体相续，显明其意。诸境连绵不断，以始末音声等表示，称之为诸体连绵，其乃从起始而未断绝者。它们皆在业果形态尚未产生之前，存在于同一心所根本法中;而他者则随心念变迁，依次流转。总之，在这六种基础中，唯一心根本法包容彼等，故在缘起连贯的状态中亦应了解此理。
Etthāha – ‘‘kasmā panettha kusalattikānantaraṃ vedanāttikova vutto’’ti? Kismiṃ pana vuccamāne ayamanuyogo na siyā, apica avayavānaṃ anekabhedatādassanatthā tikantaradesanā. Sammāsambuddhena hi kusalattikena sabbadhammānaṃ tidhā vibhāgaṃ dassetvā puna tadavayavānaṃ kusalādīnampi anekabhedabhinnataṃ dassentena tesaṃ vedanāsampayogavibhāgavibhāvanatthaṃ ‘‘sukhāya vedanāya sampayuttā’’ti vuttaṃ. Kusalā hi dhammā siyā sukhāya vedanāya sampayuttā, siyā adukkhamasukhāya vedanāya sampayuttā. Akusalā dhammā siyā sukhāya vedanāya sampayuttā, siyā dukkhāya vedanāya sampayuttā, siyā adukkhamasukhāya vedanāya sampayuttā, tathā abyākatā sampayogārahāti. Evaṃ kusalādidhammānaṃ paccekaṃ vedanābhedena vibhāgadassanatthaṃ kusalattikānantaraṃ vedanāttikaṃ vatvā idāni sukhasampayuttādīnaṃ paccekaṃ vipākādibhedabhinnataṃ dassetuṃ vedanāttikānantaraṃ vipākattiko vutto. Sukhasampayuttā hi dhammā siyā vipākā, siyā vipākadhammadhammā, siyā nevavipākanavipākadhammadhammā. Tathā adukkhamasukhasampayuttā, dukkhasampayuttā pana siyā vipākā, siyā vipākadhammadhammāti iminā nayena avasesattikānaṃ dukānañca tassa tassa anantaravacane payojanaṃ vibhāvetabbaṃ.
此中问：“为何说善法的连续犹如快乐感受呢？”此问是在何种条件下成立无违背？原因在于不同部分的复杂差异。正觉者以善法为例，将诸法分为三类，继而又分别显示其中多种差别，使得对其与感受相联结的区分得以显明，故称“与快乐感受相联结”。善法确实是与快乐感受相连的，也与非苦非乐的感受相连。非善法既与快乐感连，亦与苦感连，并且与非苦非乐感连，同样未明确定义之联结存在。如此，为了分别显示善法等各别感受之差异，故称善法与感受的连续之差异。现言快乐相连者，是指业报阶段的不同部分，或是业果阶段的差别。快乐相连者可以是业果，业果所具诸法，或既不是业果亦不是非业果的法。并且所说非苦非乐两重相连者，以及既非业果又非非业果诸法，是为维持统摄苦根的方便说法。由此方能分别解释此诸法的差异，从而应当了解其因果互相依存之理。
§3
3.Vipākaniruttiñca labhantīti tesu vipākasaddassa niruḷhataṃ dasseti. Sukkakaṇhādīti ādi-saddena akaṇhaasukkaphassādibhāvo pariggahito. Sati pana pāka-saddassa phalapariyāyabhāve rūpaṃ viya na nihīno pakkaṃ viya visiṭṭho pākoti vipākoti evaṃ vā ettha attho daṭṭhabbo. Sabyāpāratāti saussāhatā. Santāne sabyāpāratāti etena cittappayogasaṅkhātena kiriyābhāvena vipākadhammānaṃ santānavisesamāha ‘‘yato yasmiṃ cittuppāde kusalākusalā cetanā, taṃsantāne eva tassā vipākuppattī’’ti. Ettha ca ‘‘sabyāpāratā’’ti etena āvajjanadvayaṃ vipākañca nivatteti, ‘‘anupacchinnāvijjātaṇhāmāne’’ti iminā avasiṭṭhaṃ kiriyaṃ nivatteti. Ubhayenapi anusayasahāyasaussāhatālakkhaṇā vipākadhammadhammāti dasseti. Lokuttarakusalānampi hi anusayā upanissayā honti, yato ‘‘katame dhammā kusalā? Yasmiṃ samaye lokuttaraṃ…pe… tasmiṃ samaye avijjāpaccayā saṅkhārā’’tiādinā (vibha. 342) ariyamaggacetanāya avijjāupanissayatā paṭiccasamuppādavibhaṅge pakāsitā. Nirussāhasantabhāvalakkhaṇā vipākā, ubhayaviparītalakkhaṇā nevavipākanavipākadhammadhammāti.
第三，谓业果的名称，其实表明业果的粗细差别。“愉快微风”等，是以起始音声代表柔和、清凉等性质的涵义。正念于善妙音声果报的表现，如同形体的消长、成熟、变异等现象，应理会作成熟或结果，称之为业果。所谓浑浊是真浊的意思。所谓连绵浑浊，乃由心境续转迁徙而产生的业果特征。即因某缘起处的善恶意念，业果就在此连绵中产生。此连绵称为预备连绵，其作用在于令业果得以续存。此又在于二种浑浊共同生成业果，使其不断轮转，且由不间断无明渴爱等所支配，令一切同根荫的业果生灭往复。内在涵盖两种不良习气作相辅佐，是业果的特征。所谓超世间善业，亦因业习持续相续。若所谓“何为善业？”即在圣道现前之时，业习随之现起，其由无明支配，此理已在圣谛缘起分解中彰显。故业果是浑浊未失落的特性，并且业果明显呈现其相反性质，既不完全是业果，亦非非业果。
Abhiññādikusalānanti ādi-saddena ‘‘ahosi kammaṃ nāhosi kammavipāko’’ti (paṭi. ma. 1.234) iminā tikena saṅgahitaṃ gatiupadhikālapayogābhāvena avipākaṃ diṭṭhadhammavedanīyaṃ upapajjavedanīyañca saṅgaṇhāti. Aparāpariyavedanīyaṃ pana saṃsārappavattiyaṃ ahosikammādibhāvaṃ na bhajati. Bhāvanāya pahātabbādīti ādi-saddena dassanena pahātabbaṃ saṅgaṇhāti. Ubhayampi ‘‘vipākānuppādane’’ti vacanato gatiupadhikālapayogābhāvena anuppannavipākameva adhippetaṃ bhāvanāya pahātabbassapi pavattivipākassa anujānanato. Yesaṃ pana bhāvanāya pahātabbā avipākā, tesaṃ matena ādi-saddena dassanena pahātabbassa ahosikammanti evaṃpakārasseva pariggahoti veditabbaṃ.
所谓智慧等善之所感受者，开始讲说从于善恶业果之间生起或不生起分两类。以业果名义说明三种时段之依赖起行。未生者指未现于业果感受中者。业果感的分期作用表明生起、现行及成熟等状态。未成熟的、即未出现的，是无果业；在未成熟中包含不生果报的说明。若其修习应舍断，亦列入此义。对两者皆说“业果未生”，由此以时段依赖确认。那些其修习应舍断而又无业果者，依此说明不造作业业果之理，应清楚理解。
§4
4. ‘‘Kathamādinnā’’ti ayampi pañho labbhati. ‘‘Phalabhāvenā’’ti hi ādānappakāravacanaṃ. Kesañci gotrabhupaccavekkhaṇādīnaṃ upetakiriyabhūtānaṃ taṃkattubhūtānañca atthānaṃ upetabbasambandhabhāvato tadabhidhāyinopi saddā sambandhā evāti ‘‘upetasaddasambandhinā’’ti vuttaṃ. Upetanti hi upetabbatthe vuccamāne avassaṃ upetakiriyā upetā ca ñāyatīti. ‘‘Rūpadhātuyā kho pana, gahapati, yo chando yo rāgo yā nandī yā taṇhā ye upayupādānā, cetaso adhiṭṭhānā abhinivesā anusayā’’tiādīsu ‘‘upayo’’ti taṇhādiṭṭhiyo adhippetāti āha ‘‘upaya…pe… diṭṭhīhī’’ti. Yathāsambhavanti ‘‘ārammaṇakaraṇavasenā’’tiādinā aṭṭhakathāyaṃ vuttaatthesu yo yo sambhavati yojetuṃ, so soti attho. Na vacanānupubbenāti ‘‘kiṃ pana taṃ upeta’’ntiādinā vuttavacanānupubbena na yojetabbo. Sabbapaccayuppannānanti sabbatebhūmakapaccayuppannānaṃ. Nāpajjati sāmaññajotanāya visese avaṭṭhānato visesatthinā ca viseso anupayujjatīti taṃ pana visesaṃ vuttappakāraṃ niyametvā dassetuṃ ‘‘bodhaneyyā’’tiādi vuttaṃ.
第四，问：“缘何称为‘从缘果报的性质’？”此问涉及‘从’的义理。以观察祖辈、族群等被缘之生成起事，依赖之意义相通，相应故称有关此缘之声。谓缘起，依缘而能生起之事相习作称谓。谓缘即“应依缘起”、“所依凭”，善恶等所摄之流或渴爱意、执着观念等，皆属依缘之类。此名“缘”涵盖此等见解之根本。释义以“缘及所缘”之义，表明文义先后不应割裂。诸依诸缘是所有境界的根源。所谓不应违斥应为何种缘，乃是为了说明缘份的特殊性起见，应构造体认，以便对法的整体观照。
Upetaṃ dīpetīti yathā ‘‘pācariyo’’ti ettha pagato ācariyo pācariyoti pa-saddo pagataṃ dīpeti, evaṃ upa-saddo upetaṃ dīpeti eva, na cettha gatādiatthānaṃ ekantena paccattavacanayogo icchitoti. Atisaddo viyāti ca idaṃ sasādhanakiriyādīpanasāmaññena vuttanti daṭṭhabbaṃ. Paccayabhāvenāti etena purimanibbattiṃ viseseti. Tena sahajātassapi upādānassa saṅgaho kato hoti. Sahajātopi hi dhammo paccayabhūto purimanipphanno viya voharīyati yathā ‘‘ekaṃ mahābhūtaṃ paṭicca tayo mahābhūtā’’ti, ‘‘ekaṃ khandhaṃ paṭicca tayo khandhā’’ti (paṭṭhā. 1.1.53) ca. Dhātukathāyaṃ pakāsitanti ‘‘upapattibhavo pañcahi khandhehi ekādasahāyatanehi sattarasahi dhātūhi saṅgahito. Katihi asaṅgahito. Na kehici khandhehi ekenāyatanena ekāya dhātuyā asaṅgahito’’ti (dhātu. 67) evamādiṃ sandhāyāha. Tasmā evāti upādinnasaddānapekkhattā eva. Avisesetvāti upādinnānupādinnavisesaṃ akatvā. Upādānānaṃ ārammaṇabhāvānativattanato upādānehi upādātabbāti vā upādāniyā, upādātuṃ vā arahantīti upādāniyā, upādāne niyuttāti vā upādāniyā ka-kārassa ya-kāraṃ katvāti evamettha attho daṭṭhabboti.
谓照示“缘”时，譬如“教师”称呼中“教师”是附加词，表明身份的标示，这称为附加词之用，表达已定的称谓意。类似地“缘”是附加词，照示缘起搭配，非仅局限于始觉等前后涵义。此言不是依词句先后拆分，而是总体连贯意涵。凡有诸条件而起的，皆总称为因缘；不能局限于特殊缘起，故此称谓。由此，依附词缀的缘起法摄诸根本法，以说明彼此因缘互相支撑。如五大与十一处、十七界等集合相应，不可单以一根或一处合言之而相分离。缘及所缘一体不分，此理彰显于界说中。故此，谓“缘”者，包含不分彼此的缘与所缘。因依赖与受持之逻辑，谓应受持、应执持、或施行受持等语，说明由因缘生的行为。
§5
5.Vibādhanaṃ pīḷanaṃ kilamanaṃ upatāpo pariḷāho appassaddhibhāvo. Vidūsitā malīnā ca yato keci akilesasabhāvāpi aniṭṭhaphalā gārayhā ca jātā.
烦扰、压迫、痛苦、烦热、忧乱、情绪不安的状态。因之，某些本性无染的个体，虽无烦恼，却反生不善果，变得沉重糟糕。
§6
6. ‘‘Sīlamattakaṃ, paraṃ viya mattāyā’’tiādīsu mattā-saddassa pamāṇavācakatā daṭṭhabbā. Mariyādavācako vā mattā-saddo. Vicāro hettha jhānaṅgesu heṭṭhimamariyādo, na paṭhamajjhānaupacārajjhānesu viya vitakko. Sā pana vicāramariyādatā vitakkābhāvena etesaṃ jātāti avitakkaggahaṇaṃ kataṃ. Idaṃ vuttaṃ hoti – avitakkā hutvā vicāramariyādajhānaṅgesu vicāraheṭṭhimakoṭikāti. Atha vā īsadattho mattā-saddo ‘‘mattāsukhapariccāgā’’tiādīsu (dha. pa. 290) viya. Ayañhettha attho – vitakkarahitā bhāvanāya atisukhumabhūtavicārattā īsaṃ vicārā ca avitakkavicāramattāti. Na hi ito paraṃ vicāro atthīti. Yadi vitakkavisesarahitā vicāramattā, evaṃ sante avitakkavacanaṃ kimatthiyanti āha ‘‘vicāramattavacanenā’’tiādi. Yadi vicāramattato aññesampi avitakkānaṃ atthibhāvajotanatthaṃ avitakkavacanaṃ, avitakkā ca vicāramattā avicārāti nivattetabbā gahetabbā ca, evaṃ sati vicāramattā visesanaṃ, avitakkā visesitabbāti vicāramattāvitakkāti vattabbanti codanaṃ manasi katvā āha ‘‘visesanavisesitabbabhāvo’’tiādi. Yathākāmanti vattuicchānurūpaṃ . Yena yena hi pakārena dhammesu nivattetabbagahetabbabhāvā labbhanti, tena tena pakārena visesanavisesitabbabhāvo sambhavatīti. Padānaṃ anukkamo padānukkamo.
“戒律为主，好似醉者”之类，以醉者称谓为衡量标准当予观察。醉者称谓可说明礼节。这里分析是在禅那的诸因素中较低的礼节，而非初禅之近行念。此处说的礼节，是指以无想为标志的思惟失礼，即无想的聚集所成。故说——无想而于思惟失礼的禅那因素中，思惟较轻微为禅那近路。又，隐微意指醉者称谓如“醉乐舍弃法”等（律藏290经），此为——由于思惟无作、禅定非常微妙的故，所持思惟为少而无想的思惟。不是说思惟没有任何意义。若以无特定思惟为思惟，则无想一词何用？若思惟称谓中另有无想之意义，则无想也应被认为是无思惟的，应使之回归并保持，故“思惟称谓”既为特指，亦指被特指者，于是说成“区分和被区分体”的义。随意而论，诸法中应使回归保持的状态，随角色不同而得，故有区分和被区分之义，且相续无间。
Avitakkā savitakkā ca savicārā avicārā cāti avitakkāsavicārā savitakkā avicārāti yojetabbaṃ. Ubhayekadesadassanampi ubhayadassananti adhippāyena ‘‘yadi savitakkasavicārā’’tiādi vuttaṃ. Itarampi pakāsetunti idaṃ yathā savitakkasavicāresu cittuppādesu vitakko avitakkasavicāratāya ‘‘avitakkavicāramatto’’ti vutto, evaṃ yathāvuttacittuppādesu vicāro ‘‘savitakkaavicāro’’ti sakkā viññātunti imamatthaṃ sandhāya vuttaṃ. Vitakkābhāvena ete vicāramattāti ayampi attho visesanivattiatthaṃyeva mattā-saddaṃ gahetvā vutto. Vicāramattāti hi vicāramattavantoti viññāyamānattā tadaññavisesavirahasāmaññato nivattetvā vitakkavisesavirahasaṅkhāte avitakka-saddo sannidhāpito viseseti dutiyajjhānadhammeti. Yathāha ‘‘na vicārato’’tiādi.
无想、有想、有思惟与无思惟四法，可合说为无想思惟与有想思惟。又分别以单一作用观为“有想无思惟”等。其余如实说明：于有想无思惟之心生起时称“无想思惟程度”，于理应知晓时也说是“有想无思惟思惟程度”。因这义，皆以思惟性质区别，持有无想称谓。说思惟程度，就是指定思惟中具思惟性质之心。因“某者不思惟”等故，此无想称谓用作第二禅法；如有经所说“无思惟也”等。
§7
7.Vedayamānāti anubhavamānā. Sukhākāreti iṭṭhākāre, iṭṭhānubhavanākāre vā. Udāsināti natiapanatirahitā. Sukhadukkhānaṃ aviruddhā tesaṃ byavadhāyikābhāvato. Sukhadukkhāni viya hi sukhadukkhānaṃ anantaraṃ pavattanato byavadhāyikābhūtā na tehi virujjhati, na pana sukhadukkhāni anantarāpavattito. ‘‘Upapattito ikkhatīti upekkhā’’ti ayaṃ panattho idha upekkhā-saddassa sabbupekkhāpariyādānato na vutto. Na hi lobhasampayuttādiupekkhā upapattito ikkhatīti. Tasmāti yasmā pītisahagatāyeva na sukhasahagatā, sukhasahagatāpi na pītisahagatā evāti pītisahagatā sukhasahagatā ca aññamaññaṃ bhinnā, tasmā. Satipi sukhasahagatānaṃ yebhuyyena pītisahagatabhāve yena sukhena samannāgatā sukhasahagatā eva honti, na pītisahagatā, taṃ sukhaṃ nippītikasukhanti ayaṃ viseso iminā tikena dassitoti imamatthaṃ vibhāvento ‘‘pītisahagatāti vatvā’’tiādimāha.
感觉正在发生，即正经历；以快乐或喜好之方式发生之。无无所谓态度或趑趄忧郁；此因快乐虽至虽然无痛苦相对之状态，故不谓之无所谓。快乐与痛苦同在而无间断者，不相违碍。此处之“无分别”意指于无分别心态该词中无意进一步诠释。非由贪等合起的无分别。由此，因仅因包含喜乐，却无痛苦，故喜乐相较不同于快乐，相互又有分别，故此将喜乐称为“伴喜乐”。喜乐与快乐不尽相融；乐中以喜最为主导则名“伴喜乐”，不是喜乐主导。此喜乐名为随喜乐，此义以明。“喜乐伴随”之说常为论述主题。
Siddhoti sāvasesaṃ niravasesañca sukhapītiyo saṅgahetvā pavattehi paṭhamadutiyapadehi yo pītisahagato dhammaviseso, taṃ sukhaṃ, yo ca sukhasahagato dhammaviseso, sā pītīti satipi aññamaññaṃ saṃsaṭṭhabhāve padantarasaṅgahitabhāvadīpanatosiddho ñāto viditoti attho. ‘‘Catutthajjhānasukhaṃ atipaṇītasukhanti oḷārikaṅgato nīharitvā tassa paṇītabhāvaṃ dassetuṃ ayaṃ tiko vutto’’ti keci vadanti, tadetaṃ sabbesaṃ sukhavedanāsampayuttadhammānaṃ idha ‘‘sukhasahagatā’’ti vuttattā vicāretabbaṃ. Tathā hi ‘‘sukhabhūmiyaṃ kāmāvacare’’tiādinā (dha. sa. 1283) ‘‘kāmāvacarakusalato cattāro somanassasahagatacittuppādā’’tiādinā (dha. sa. 1598) ca niddeso pavattoti.
成就即完全无余快乐，因法缘起连结而起，初次与第二次以上分别，谓之“带喜乐的法之特殊快乐”，此即所说之快乐。所谓由快乐所含之法特殊性及其相互不同愈加明显，而明知晓已成就。谓“第四禅快乐胜过金银宝物”等亦如是。此乃论诸一切带快乐感觉之法时，应当细看“带喜乐”法。又以“快乐处施行感官欲”等说为教义示现。
§8
8.Nibbānārammaṇataṃ sandhāyāha, na nibbānapaṭivijjhanaṃ, itarathā gotrabhussa dassanabhāvāpatti acodanīyā siyāti adhippāyo. Nanu ca disvā kattabbakiccakaraṇena sotāpattimaggova dassananti ukkaṃsagativijānanena nibbānassa paṭivijjhanameva dassananti gotrabhussa dassanabhāvāpatti na codetabbāvāti? Na, dassanasāmaññasseva suyyamānattā dassanakattabbakiccakaraṇānañca bhedena vuttattā. Tattha yadipi ‘‘paññāya cassa disvā āsavā parikkhīṇā hontī’’tiādīsu (ma. ni. 2.182) viya abhinnakālassapi bhinnakālassa viya bhedopacāradassanato bhedavacanaṃ yuttaṃ, dassanavisese pana adhippete dassanasāmaññavacanaṃ na kattabbanti dassanasāmaññamattaṃ gahetvā codanā katāti ‘‘nibbānārammaṇataṃ sandhāyāhā’’ti vuttaṃ. Dutiyatatiyamaggānampi dhammacakkhupariyāyasabbhāvato ‘‘bhāvanābhāvaṃ appatta’’nti vuttaṃ. Tattha bhāvanā vaḍḍhanā. Sā ca bahulaṃ uppattiyā hotīti āha ‘‘punappunaṃ nibbattanenā’’ti. Tathā hi satīti ‘‘ubhayapaṭikkhepavasenā’’ti padassa dassanabhāvanāpaṭikkhepavasenāti atthe sati. Nanu lokiyasamathavipassanāpi yathābalaṃ kāmacchandādīnaṃ pahāyakā, tatra kathamidaṃ vuttaṃ, na ca añño pahāyako atthīti codanaṃ sandhāyāha ‘‘aññehī’’tiādi.
论涅槃境界说，并非涅槃知见，若非如此则当指示稀有之人得见血统而立见解。然见一切烦恼熄灭等句犹断时间见所谓分别，如念念不同时间见分别。涅槃现象说，非限定见，教义以现见及见修相分别讲解。由此修习增长，常生起故说“再再归灭”。此即“以双重断除为缘”，涅槃见修断除。世间止观虽能断诸欲等，然有言“他者”疏示，非谓无别离义。
§9
9.Appahātabbahetumattesūti appahātabbahetukamattesu. Sabbo kusalābyākatadhammo yathādhippetattho. Samāso na upapajjati asamatthabhāvato. Yesanti ye tatiyarāsibhāvena vuttā dhammā, attho tesaṃ. Ubhinnanti visuṃ visuṃ yojetabbatāya dve pahātabbahetusaddāti katvā vuttaṃ. Etanti ‘‘nevadassanena nabhāvanāya pahātabbo hetu etesaṃ atthī’’ti etaṃ vacanaṃ. Tehi dassanabhāvanāpadehi yuttena pahātabbahetukapadena. Evañca katvāti evaṃ dassanabhāvanāpadehi pahātabbahetukapadassa visuṃ visuṃ yojanato. Evañhi purimapadadvaya…pe… dassanametaṃ hotīti. Evanti dassanabhāvanāhi napahātabbo hetu etesanti evaṃ atthe sati. ‘‘Hetu…pe… siyā’’ti etassa ‘‘purimasmiñhi atthe’’tiādinā ahetukānaṃ aggahitabhāvadassanavasena atthaṃ vatvā idāni ‘‘atha vā’’tiādinā dutiyasseva atthassa yuttabhāvaṃ vibhāvento ‘‘gahetabbatthassevā’’tiādimāha. So hi ‘‘evamattho gahetabbo’’ti vuttattā gahetabbattho.
9.「应当舍弃的缘故种类」者，即「应当舍弃的缘故种类」。一切善法如果说其所依止之理，则称为「缘故种类」。因不具足断除因缘，故无相应之合(相应性)。「断除因缘」与「第三者种类」二者相对，称为应舍弃的因缘名称，此言即此。谓此言是指「不应以无现观想来舍弃缘故种类」，是依此义解说。以现观想所依相应的舍弃缘故名称，正如此说，即以现观想所依缘故名称分别连用。分连用正如前面二词……等说，即以现观想所依缘故名称全方连用。现观想即不应舍弃缘故的意思成立。言「缘故……应当……」等，以此「前义」及「非有因」之显示，从而论述义理，如言「又或」之类分取第二义，即为「应摄受义」「应执受义」等。因为言「顶览义应当如是」已被阐明故，称「应摄受缘故」。
§10
10.Aññathāti ārammaṇakaraṇamatte adhippete. Kathaṃ panetaṃ jānitabbaṃ ‘‘ārammaṇaṃ katvāti etena catukiccasādhakaṃ ārammaṇakaraṇaṃ vuccatī’’ti? Sāmaññajotanāya visese avaṭṭhānato ariyamaggadhammānaṃyeva ca apacayagāmibhāvato. ‘‘Cattāro maggā apariyāpannā apacayagāmino’’ti (dha. sa. 1021) hi vuttaṃ. Tenevāha ‘‘ariyamaggānaṃ etaṃ adhivacana’’nti. Eteneva vā visesupalakkhaṇahetubhūtena vacanena yathāvutto ārammaṇakaraṇaviseso viññāyati. Ukkaṃsagativijānanena vā ayamattho veditabbo. Paccavekkhaṇādīnanti vodānādayo saṅgaṇhāti. Hetubhāvenāti sampāpakahetubhāvena. Ñāpako kārako sampāpakoti tividho hi hetu, tathā ñāpetabbādibhāvena phalaṃ. Yathā nirayādimanussabhāvādigāmipaṭipadābhāvato akusalalokiyakusalacittuppādā ‘‘ācayagāmino dhammā’’ti vuttā, na micchādiṭṭhiādilokiyasammādiṭṭhiādidhammā eva, evaṃ nibbānagāmipaṭipadābhāvato lokuttarakusalacittuppādā ‘‘apacayagāmino’’ti daṭṭhabbā, na ariyamaggadhammā evāti imamatthaṃ dassento āha ‘‘purimapacchimāna’’ntiādi. Tattha ariyamaggasseva nibbānagāmipaṭipadābhāvo paribyattoti tasseva apacayagāmibhāvo yutto, tadanuvattakattā pana sesadhamme saṅgahetvā vuttaṃ. Apacaye dukkhaparijānanādinā sātisayaṃ gamanaṃ yesante apacayagāminoti ‘‘maggā eva apacayagāmino’’ti vuttaṃ. Purimapacchimānanti ca imasmiṃ tike paṭhamapadadutiyapadasaṅgahitānaṃ atthānanti attho. ‘‘Jayaṃ veraṃ pasavati (dha. pa. 201), caraṃ vā yadi vā tiṭṭha’’ntiādīsu (itivu. 86, 110; su. ni. 195) viya sānunāsiko ācaya-saddoti ‘‘anunāsikalopo kato’’ti vuttaṃ. Ettha ca ‘‘ācina’’nti vattabbe ‘‘ācaya’’nti byattayavasena vuttanti daṭṭhabbaṃ. Ācayā hutvā gacchantīti etena apacinantīti apacayā, apacayā hutvā gacchanti pavattantīti ayamattho nayato dassitoti daṭṭhabbaṃ.
10.「别义」谓取缘造作有差别的种类。如何知此义？谓「作缘」即四种功德中之缘作；以其根据不同而特别区别了圣道法及非堕落道理。言「四道未圆满者，具堕落性」是（经）中所说。佛谓「此为圣道之别名」等。以特殊标志因缘发起故，此义显明。或由推究归纳可知；如反复检视等，是。谓「缘故性」即触发缘故。缘故有三：触发者、启发者、完备者，亦谓为成就果报的缘起。比方地狱等众生态，因无堕落之行，故谓「堕落者法」，非谓非正见等世俗善法，同理涅槃道之无行故，谓之非堕落者，是指此理。谓只有圣道无堕落乃至于此，故以「前后二说」论。谓圣道之无行是遍行，故称无堕落；而谓其他善法有行故，不称。以终结之苦等故谓堕落者法，若知无堕落则谓「道乃堕落者」。如是解说，谓「前后义」的连通，是对义理的透彻阐释。
§11
11.Lokiyesuasekkhabhāvānāpatti daṭṭhabbāti kasmā evaṃ vuttaṃ, nanu –
11.问世俗修行中「能修行的状态不妨碍」者，缘何如此说？
‘‘Sikkhatīti kho bhikkhu tasmā sekkhoti vuccati. Kiñca sikkhati, adhisīlampi sikkhati adhicittampi sikkhati adhipaññampi sikkhati. Sikkhatīti kho bhikkhu tasmā sekkhoti vuccati (a. ni. 3.86). Yopi kalyāṇaputhujjano anulomapaṭipadāya paripūrakārī sīlasampanno indriyesu guttadvāro bhojane mattaññū jāgariyānuyogamanuyutto pubbarattāpararattaṃ bodhipakkhiyānaṃ dhammānaṃ bhāvanānuyogamanuyutto viharati ‘ajja vā sve vā aññataraṃ sāmaññaphalaṃ adhigamissāmī’ti, sopi sikkhatīti sekkho’’ti –
曰：「谓比库修学故称能修行者。修什么？修戒、修心、修慧。比库故谓修行者。如善信入行顺理修习，戒具足，进食有节，清醒觉察，前后不断修习正法觉支等，住此而自言今或彼得到某种圣果者，此亦谓修行者。」
Vacanato yathāvuttakalyāṇaputhujjanassapi sīlādidhammā sekkhāti vuccantīti? Na, pariyāyabhāvato. Nippariyāyena hi sekkhāsekkhabhāvo yathāsambhavaṃ maggaphaladhammesu evāti lokiyesu sekkhabhāvāsaṅkābhāvato asekkhabhāvānāpatti vuttā. Tenevāha ‘‘sīlasamādhī’’tiādi. Arahattaphaladhammāpi sikkhāphalabhāvena pavattanato heṭṭhimaphaladhammā viya sikkhāsu jātātiādiatthehi sekkhā siyuṃ, heṭṭhimaphaladhammāpi vā sikkhāphalabhāvena pavattanato arahattaphaladhammā viya asekkhāti codanaṃ manasikatvā ‘‘pariniṭṭhitasikkhākiccattā’’ti vuttaṃ, tathā ‘‘heṭṭhimaphalesu panā’’tiādi. ‘‘Taṃ eva sāliṃ bhuñjāmi, sā eva tittirī, tāni eva osadhānī’’tiādīsu taṃsadisesu tabbohāro daṭṭhabbo. Etena ca sekkhasadisā asekkhā yathā ‘‘amanusso’’ti vuttaṃ hotīti aññe. Aññattha ‘‘ariṭṭha’’ntiādīsu vuddhiatthepi a-kāro dissatīti vuddhippattā sekkhā asekkhāti ayampi attho vutto.
此言如实为善信及修戒等者称修行者？非也，乃是寓言说。完全说修行者即能修行者，是因世俗修行者无能修行者的存疑故而断除疑惑。故以「戒定」等言。即使阿拉汉果也有修习果实，有时修行者果实下次生起，因修行缘故显现故谓能修行；而下次果实处阿拉汉果无修行故谓无能修行者，因而言完结修行事。又言「果处如我食初稻、鹈鹕、药物等」，犹应加载义理。若以此比拟，修行未竟分为能与不能修行，即为世俗所言不妨碍修行状态。另有人谓名为恶则不生善、功德亦灭，修行与不修行因果对应，谓之不穷尽，此亦说明能与不能修行状态义。
§12
12.Kilesavikkhambhanasamatthatāyāti idaṃ nidassanamattaṃ daṭṭhabbaṃ. Vitakkādivikkhambhanasamatthatāpi hettha labbhatīti. Akusalaviddhaṃsanarasattā vā kusalānaṃ tattha sātisayakiccayuttataṃ parittadhammehi mahaggatānaṃ pakāsetuṃ ‘‘kilesavikkhambhanasamatthatāyā’’ti vuttaṃ. Vipākakiriyesu dīghasantānatāva, na kilesavikkhambhanasamatthatā vipulaphalatā cāti attho. ‘‘Vipulaṃ phalaṃ vipulaphala’’nti evaṃ pana atthe gayhamāne vipākesupi vipulaphalatā labbhateva. Sopi ekasesanayena aṭṭhakathāyaṃ vuttoti veditabbo. Mahantehi gatā paṭipannāti ayaṃ panattho tiṇṇampi sādhāraṇoti. Guṇato ayaṃ ettakoti sattānaṃ pamāṇaṃ karontā viya pavattantīti oḷārikā kilesā ‘‘pamāṇakarā’’ti vuttā. Tehi parito khaṇḍitā paricchinnāti parittā. Satipi kehici paricchinnatte mahāpamāṇabhāvena gatā pavattāti mahaggatā. Paricchedakarānaṃ kilesānaṃ sukhumānampi agocarabhāvato tehi na kathañcipi paricchinnā vītikkantāti aparicchinnā appamāṇā, yato te ‘‘apariyāpannā’’tipi vuccanti.
12.论「烦恼散乱相等存在」事例。以心念散乱等相等存在，此处即可得。恶与善异，若相辅而行，亦显因果共起之理。谓烦恼散乱相等存在，是能随时继起而常云之。谓因果作用中久远绵延，但非烦恼散乱相等存在为多广收益。谓「多广之果、广果」是指，因作法反复而得果报多广。又于本经论中重复阐述此义。谓众生大多奋进，则此义普遍成立。用此比喻，犹如众生如芦苇般测量，有量之烦恼即称「量起者」，亦谓被割断、切断等称为量损。又谓有些切断者遍行犹如大量行者，视其细微难分别者，即谓无损不坏量，无间断，也无限量，故称未圆满。
§14
14.Tittiṃ na janenti santataratāya asecanakabhāvato. Ettha ca ‘‘pamāṇakarehī’’tiādiko atthavikappo ‘‘atappakatthenā’’tiādikāya hīnattikapadavaṇṇanāya parato bahūsu potthakesu likhīyati, yathāṭhāne eva pana ānetvā vattabbo.
十四。不知其时生起者，常因无间断之流转故。此处『有量者』等是义分说，『于未到时』等是贬义说明，凡多部典籍均有记载，但应仅据当处所引而行。
§15
15. Lokiyasādhujanehipi atijigucchanīyesu ānantariyakammanatthikavādādīsu pavatti vinā vipallāsabalavabhāvena na hotīti ‘‘vipariyāsadaḷhatāyā’’ti vuttaṃ. Etenāti ‘‘vipākadāne satī’’tiādinā satipi kālaniyame vipākuppādane sāsaṅkavacanena. Tasmāti yasmā yathāvuttanayena niyatatāya atippasaṅgo dunnivāro, tasmā. Balavatā…pe… pavattīti etena asamānajātikena anivattanīyavipākataṃ, samānajātikena ca vipākānuppādanepi anantaraṃ vipākuppādanasamatthatāya avihantabbataṃ anantarikānaṃ dasseti. Yato tesaṃ vipākadhammatā viya sabhāvasiddhā niyatānantariyatā. Aññassa…pe… dānatoti imināpi asamānajātikādīhi anivattanīyaphalataṃ eva vibhāveti.
十五。虽然俗世、善众中，过多持疑、嫌恶、障碍之行为及无益论说等兴盛，但若无妄语等败坏之力助乱，是无故障障之故，故云『违逆之障碍』。由此，“于果报生起时具正念”等语是以正念为时令而生起果报时之语。由此可知，因缘如实而有一定之常持续，不应阻断，故说明“虽有力等……生起者”，意指果报生起之法，依异种果报不相同而无可逆转之果时相；依同类果报虽有果报生起，但其相续连续不阻断者，即无间断相。又“为他人……付与者”，则显示此处亦说明因他异种果报而无可逆之果报，唯有因同类果报而产生之果报连续，虽有间断亦无可逆转之果。
Codako adhippāyaṃ ajānanto ‘‘nanū’’tiādinā atippasaṅgameva codeti. Itaro ‘‘nāpajjatī’’tiādinā attano adhippāyaṃ vivarati. Ekanteti avassambhāvini. Sanniyatattāti sampādane janane niyatabhāvato. Uparatā avipaccanasabhāvāsaṅkā yesu tāni uparatāvipacca…pe… saṅkāni, tabbhāvo upa…pe… saṅkattaṃ, tasmā. ‘‘Na samatthatāvighātattāti balavatāpi ānantariyena anupahantabbataṃ āha. Upatthambhakāni anubalappadāyakāni honti uppattiyā santānassa visesitattā. Tena nesaṃ vipākānuppādanepi amoghavuttitaṃ āha.
引发者不识主因，而以‘非耶’等词仅对过度生起提问；他人以‘不生’等词说明其主因。所谓‘纯粹’指不容置疑。‘确定法性’指因成就、生成具有必然性。‘停滞’指非转化之效，诸如停滞与非转化等疑虑者；由于存在此类疑虑，其性质为受制于环境变化之状态，故以“非完全障碍性”等语说明尚应在有力之果报生起时不受阻碍。保障者即加强之因，具有果报之起始及其接续不间断的特殊性。因而称其果报生起之持续不授无功效。
§16
16.Maggakiccaṃ pariññādi. Aṭṭhaṅgikamaggasammādiṭṭhimaggasampayuttālobhādosasaṅkhātehi maggahetūhi maggasampayuttakhandhasesamaggaṅgasammādiṭṭhīnaṃ sahetukabhāvadassanato tiṇṇaṃ nayānaṃ asaṅgahitasaṅgaṇhanavasenāti vuttaṃ. Hetubahutāvasenāti bahuhetukassa paṭhamanayassa anantaraṃ bahuhetukatāsāmaññena nikkhepakaṇḍapāḷiyaṃ tatiyaṃ vuttanayo idha aṭṭhakathāyaṃ dutiyaṃ vutto. Yathāsakaṃ paccayehi pavattamānesu nirīhakesu dhammesu kesañci anuvattanīyabhāvo na kevalaṃ dhammasabhāvatoyeva, atha kho purimadhammānaṃ pavattivisesenapi hotīti āha ‘‘pubbābhisaṅkhāravasenā’’ti. Pavattiviseso hi purimapurimānaṃ cittacetasikānaṃ uttaruttaresu visesādhānaṃ bhāvanāpubbābhisaṅkhāroti. Anuvattayamānoti garukārayamāno. Udāharaṇavasenāti nidassanavasena, na niravasesadassanavasena. Yasmā panātiādinā yathāvuttaṃ atthaṃ pāṭhantarena sādheti. Tattha hi adhipatipaccayassa paccanīye ṭhitattā maggo adhipati maggādhipatīti ayamattho labbhatīti. Samānasaddatthavasenāti satipi aññapadatthasamānādhikaraṇasamāsatthabhede maggādhipatisaddatthabhedābhāvaṃ sandhāya vuttaṃ.
十六。道务圆满已知。所谓八正道即与正见紧密相连之八支道，由贪嗔等三毒及众多道因，连结八支净道与正见之王以显现三途未集之无聚合性。所谓“因数多”，意谓首因与诸多后因接续，其聚合如三藏中第二次说明。犹如因缘流转中，某些法虽无自身继承性，但因过往法之转异也生现不同，故称“先行种子继承”，谓前念心及心所差别转生之继承，如此继承之因发生重大影响。以实例与说明证据，加以确认文字解释之意义。因某处之谓说明语义通达，而非仅言辞阐述。此处以主因相关之从属性质，谓道以道王为主宰，即成此义。所谓同音异义，意即虽为正念名义，亦包含其它义项之共存，故说道王等音不异义。
§17
17.Uppanna-saddo uppādādiṃ paṭipajjamāno, patvā vigato cāti duvidhesu atthesu ubhayesampi vācako, na purimānaṃyevāti tamatthaṃ dassetuṃ ‘‘anuppannā’’tiādimāha. Tattha uppannabhāvo uppādādippattatā. Tena atītāpi saṅgahitā honti. Tenevāha ‘‘sabbo uppannabhāvo’’ti. Uppannadhammabhāvo ‘‘uppannā dhammā’’ti padena gahitadhammabhāvo, vattamānadhammabhāvoti attho. Yo vā uppādādippatto attano ca sabhāvaṃ dhāreti paccayehi ca dhārīyati, so uppannadhammoti paccuppannabhāvo uppannadhammabhāvoti evamettha attho daṭṭhabbo. Uppannadhamme vatvā ‘‘anuppannā’’ti vacanaṃ na yathādhigatapaṭisedhananti kathamidaṃ paccetabbanti āha ‘‘yadi hī’’tiādi. Keci panettha ‘‘uppannāti padena atītāpi saṅgahitā. Yadi na saṅgahitā, nibbānaṃ viya tepi navattabbāti vattabbaṃ siyā , na ca tathā vutta’’nti vadanti, taṃ pana tesaṃ matimattameva. Ayaṃ pana tiko dvinnaṃ addhānaṃ vasena pūretvā dassitoti aṭṭhakathāyaṃ vakkhatīti. Evaṃ sante kasmā atītā navattabbāti na vuttāti? Dhammavasena asaṅgahitattābhāvato. Dhammavasena hi asaṅgahitaṃ nibbānaṃ tattha navattabbaṃ jātaṃ, na ca niyogato atītā nāma dhammā keci atthi, ye idha asaṅgahitattā navattabbā siyunti. Phalanibbattito kāraṇassa puretaraṃ nibbatti idha pariniṭṭhitasaddena vuccati, na tassa hutvā vigatabhāvoti āha ‘‘anāgate vā’’ti. Yato metteyyassa bhagavato uppajjanakaphalampi ‘‘uppādī’’ti vuccati.
十七。新生声，谓由生起始，转入完成两义均有涵盖，非仅旧义，显示“无新生”等词义由此立起。所谓生起相，谓从生到成。由此过去亦得以积累。故称“所有生起相”。生起法相以现存诸法涵义持有，且依先后依存，故称现存生起法相。若谓生起相非积累，则当应如涅槃般行空或不生。此意不可，故有此断言。有人认为既非积累则如涅槃般不生应当停止生起，但此说非佛所言，仅为一说。此三义如二者关系既存，此方三义聚合以通体示现，谓经释中有所说明。如此既成，故何以谓过去不生起相？因法性乃非积累之无生空性。如涅槃法乃无集累无生起，故过去法无积累则不出新生相。因果报有生灭现象称前因果已毕，与未生法不尽相异称为过去。此义谓由果指先于生起之现法，谓“未至后生”等称。以弥勒佛因果生起结果成生起称“生起因”。
§20
20.Yassa jhānā vuṭṭhahitvātiādinā ‘‘tenānandā’’tiādipāḷiyā heṭṭhāpāḷiṃ atthavasena dasseti. Ayañhi tattha pāḷi –
二十。关于‘入定已起’等语，旁证以‘得乐者’等巴利下文准确显现其义。此处巴利文如下：
‘‘Kathañcānanda , bhikkhu ajjhattameva cittaṃ saṇṭhapeti sannisādeti ekodiṃ karoti samādahati. Idhānanda, bhikkhu vivicceva…pe… catutthaṃ jhānaṃ upasampajja viharati. Evaṃ kho…pe… samādahati. So ajjhattaṃ suññataṃ manasi karoti, tassa ajjhattaṃ suññataṃ manasikaroto suññatāya cittaṃ na pakkhandati…pe… muccati. Evaṃ santametaṃ, ānanda, bhikkhu evaṃ sampajānāti ajjhattaṃ kho me suññataṃ manasikaroto ajjhattaṃ suññatāya cittaṃ na pakkhandati…pe… muccatīti, itiha tattha sampajāno hoti. So bahiddhā suññataṃ…pe… ajjhattabahiddhā suññataṃ…pe… so āneñjaṃ manasi karoti, tassa āneñjaṃ manasikaroto āneñjāya cittaṃ na pakkhandati…pe… muccatīti, itiha tattha sampajāno hoti. Tenānanda, bhikkhunā’’ti (ma. ni. 3.188).
『阿难，当比库从内心专注安住一心时，他集中心神，聚摄一念，安住其中。在此，比库独处安寝，入于第四禅。如此，比库安住于禅定。心中观想内在虚空，观想时心不散乱、不放逸……解脱于此。如此宁静者，阿难，彼比库如是正知：我内心观想虚空，心不散乱、不放逸……解脱了。于此，即时生起了正念正智。彼外观虚空，内观外虚空，他心分别不散乱、不放逸……达成正念。阿难，彼比库……』(中译按：此段部分内容以省略号代替原文重复讠意)
Tattha ajjhattasuññatādīsūti ajjhattaṃ bahiddhā ajjhattabahiddhā ca suññatāya āneñje ca. Paṭhamajjhānādisamādhinimitteti pādakabhūtapaṭhamajjhānādisamādhinimitte. Apaguṇapādakajjhānato vuṭṭhitassa hi ajjhattaṃ suññataṃ manasikaroto tattha cittaṃ na pakkhandati. Tato ‘‘parassa santāne nu kho katha’’nti bahiddhā manasi karoti, tatthapi na pakkhandati. Tato ‘‘kālena attano santāne, kālena parassa santāne nu kho katha’’nti ajjhattabahiddhā manasi karoti, tatthapi na pakkhandati. Tato ubhatobhāgavimutto hotukāmo ‘‘arūpasamāpattiyaṃ nu kho katha’’nti āneñjaṃ manasi karoti, tatthapi na pakkhandati. ‘‘Idāni me cittaṃ na pakkhandatī’’ti vissaṭṭhavīriyena na bhavitabbaṃ, pādakajjhānameva pana sādhukaṃ punappunaṃ manasi kātabbaṃ, evamassa rukkhaṃ chindato pharasumhi avahante punappunaṃ nisitanisitaṃ kāretvā chindantassa chijje pharasu viya kammaṭṭhāne manasikāro vahatīti dassetuṃ ‘‘tasmiṃyevā’’tiādi vuttanti.
此文说内外虚空者，即内观虚空与外观虚空以及内外双重虚空，所依正定之初禅境相。因初禅乃毗止根本所生，此内虚空意，是心不散乱之缘。继而心念向外族，然仍心不散乱；次又念及时光里自我族群与他族，亦心不散乱。随后心向往解脱，心念生起“无色定相可否？”亦不散乱。此时应以发心坚定不移，勿任其放逸，恰如反复专注砍树之斧，不断磨利落于砍伐林木之地，虽树倒不放逸斧头，此则形象显示心向禅地之持续专注。
Atthato ca asamānattāti idaṃ kasmā vuttaṃ. Nanu yesu atthesu ajjhatta-saddo vattati, te sabbe dassetvā idhādhippetatthaniddhāraṇatthaṃ atthuddhāravasenetaṃ vuttaṃ. Cakkhādīsu ca ajjhattika-saddo ajjhattānaṃ abbhantaratāvisesamupādāya pavattati, yato te ajjhattaajjhattāti vuccanti. Apica ‘‘cha ajjhattikānī’’ti idaṃ ajjhattika-saddassa cakkhādīnaṃ ajjhattabhāvavibhāvanasabbhāvato idha udāharaṇavasena vuttaṃ. Teneva hi aṭṭhakathāyaṃ ajjhattikaduke ‘‘ajjhattāva ajjhattikā’’ti vuttaṃ. Evañca sati na ettha saddato asamānatāpi siyā, tasmāyeva yathāvuttacodanaṃ visodhento ‘‘ayaṃ panetthā’’tiādimāha. Tenāti tasmā. Taṃvācakassāti ajjhattajjhattavācakassa sakkā vattuṃ tadatthassa ajjhattabhāvasabbhāvato.
『从义理来说，异等意谓何者？譬若内外即有音声，三界可见诸声音皆由内心产生，故知内手机能持生等。故有“内内”（内中之内）之谓。又所谓“六内”，即眼、耳、鼻、舌、身、意六根之内在，其义分明，因故此处以范例言“六内部为内内”。同理注疏言“内内即六内”，今依此训则此处内内声可理解为内根所生之声。依此，注疏注以“内中之内”训，在此非意义不等，故以此说明说，因在此语中“内”有内根之义，今释此，以免义混不清。』因此，此处解说“内”者指内根心识之处，谓内根声之生，非他也。
‘‘Na kho, ānanda, bhikkhu sobhati saṅgaṇikārāmo saṅgaṇikārato saṅgaṇikārāmataṃ anuyutto’’tiādinā (ma. ni. 3.186) pabbajitāsāruppassa nekkhammasukhādinikāmalābhitāya abhāvassa ca dassanena saṅgaṇikārāmatāya, ‘‘nāhaṃ, ānanda, ekaṃ rūpampi samanupassāmi, yattha rattassa yathābhiratassa rūpassa vipariṇāmaññathābhāvā na uppajjeyyuṃ sokapari…pe… upāyāsā’’ti (ma. ni. 3.186) evaṃ rūpādiratiyā ca ādīnavaṃ vatvā sace koci duppaññajātiko pabbajito vadeyya ‘‘sammāsambuddho khette paviṭṭhā gāviyo viya amheyeva gaṇato nīharati, ekībhāve niyojeti, sayaṃ pana rājarājamahāmattādīhi parivuto viharatī’’ti, tassa vacanokāsupacchedanatthaṃ cakkavāḷapariyantāya parisāya majjhe nisinnopi tathāgato ekakovāti dassanatthaṃ ‘‘ayaṃ kho panā’’ti desanā āraddhāti āha ‘‘tappaṭipakkhavihāradassanattha’’nti. Tattha sabbanimittānanti rūpādīnaṃ saṅkhatanimittānaṃ . Ajjhattanti visayajjhattaṃ. Suññatanti anattānupassanānubhāvanibbattaphalasamāpattiṃ. Tenevāha ‘‘ajjhatta’’ntiādi. Tattha dutiye vikappe ṭhāna-saddo kāraṇapariyāyo daṭṭhabbo. Saccakasuttenāti mahāsaccakasuttena. Tattha hi –
『阿难，云：“比库不过聚集于所供养的居所所致所至乐处，非舍此”者，乃乞戒行相禅式之异说。理由在于:“我，阿难，未见有一色过于晚间纯净之色具异或变更所生嗟叹与苦。若有此异他苦，则有人愚昧入出家，也许说‘正觉入境犹如牛入境，我独居群中，闲处独坐，乃处王侯官吏包围’。”为断此余言，佛于集会中说“一法即是”，言此即是断烦恼所应证清净场所。于彼中所谓诸缘起者，是色诸聚合之因缘。所谓内者，乃处事之域。所谓虚空者，乃假名观察无我所成果之法。故此处云“内”者，不是异言，而是缘起因果叙释。於是次第有地方义为因缘。所谓真理证者指可信众之注解。此即正义因缘通达义理也。』
‘‘Abhijānāmi kho panāhaṃ, aggivessana, anekasatāya parisāya dhammaṃ desetā, apissu maṃ ekameko evaṃ maññati ‘mamevārabbha samaṇo gotamo dhammaṃ desetī’ti. Na kho panetaṃ, aggivessana, evaṃ daṭṭhabbaṃ. Yāvadeva viññāpanatthāya tathāgato paresaṃ dhammaṃ desetīti. So kho ahaṃ, aggivessana, tassāyeva kathāya pariyosāne tasmiṃyeva purimasmiṃ samādhinimitte ajjhattameva cittaṃ saṇṭhapemi sannisādemi, ekodiṃ karomi, samādahāmi ‘yena sudaṃ niccakappaṃ viharāmī’’ti (ma. ni. 1.387) –
『我知啊阿耆婆，尔时在无数众会中教法时，亦有一人误以为独有此出家人果德牟尼佛说法。非当时也，阿耆婆，应知此乃迦叶佛为向人群宣说法音时，不假他说。吾于当时即于前禅定中，专注内心，一念不散，常自言：“由斯，我恒如是持久不变。”』
Āgatanti.
『已来』者，已到也。
§22
22. Aññehi anidassanehi aññaṃ viya katvā yathā ‘‘silāputtakassa sarīra’’nti. Dhammasabhāvasāmaññenātiādinā kiñcāpi rūpāyatanato añño nidassanabhāvo nāma natthi, dhammasabhāvo pana atthi. Tato ca rūpāyatanassa viseso nidassanabhāvena katoti tadaññadhammavisesakaro nidassanabhāvo rūpāyatanato anaññopi añño viya katvā upacaritoti dasseti. Atthaviseso sāmaññavisesatthabhedo. Sayaṃ sampattānaṃ phoṭṭhabbadhammānaṃ, nissayavasena sampattānaṃ ghānajivhākāyānaṃ gandharasānañca, itaresaṃ asampattānaṃ. Aññamaññapatanaṃ aññamaññassa yogyadese avaṭṭhānaṃ, yena paṭihananabhāvena. Byāpārādīti cittakiriyāvāyodhātuvipphāravasena akkhipaṭalādīnaṃ heṭṭhā upari ca saṃsīdanalaṅghanādippavattimāha. Vikāruppatti visadisuppatti, visayassa iṭṭhāniṭṭhabhāvena anuggaho upaghāto cāti attho.
22. 用别的表现方式显示不同于他者的某物，如称『色子』之身。所谓法性之一般性，是指诸法性中没有其他从色界根境所表现的差别，然则法性本身确有存在。于是说对色界而言，所谓差别之表现，乃依他法之差别而生，表明色界上无其他差别的表现而被视作不同，因此论述仁者，谓此乃以法性差别标识色界，未以他物类同视之而区别对待。义理之差别，则是一般性与特殊性、意义之差异。所谓自身显现之现象，是指依赖基础显现之嗅、舌、身及香、味等五如法及其他未显现之法。彼此相对行为之立场，是基于彼此适合之处所立，为抵触之因。所谓行，是心作用之体因，经历心念等转变而生起诸变化，是于下方和上方起效能动作之连续，包括睹视、破坏、违犯等因缘而起之动态。所谓变质生起，是明了生起与明了灭除，随对象之依止恰当与不恰当而现，有生长与毁损等涵义也。
Tikamātikāpadavaṇṇanā niṭṭhitā. · 三法母句释已毕。