Paṭṭhānapakaraṇa-mūlaṭīkā · Paṭṭhānapakaraṇa-mūla复注
Paṭṭhānapakaraṇa-mūlaṭīkā《发趣论根本复注》
Ganthārambhavaṇṇanā论藏开始之阐释
Dibbanti kāmaguṇādīhi kīḷanti laḷanti, tesu vā viharanti, vijayasamatthatāyogena paccatthike vijetuṃ icchanti, issariyaṭṭhānādisakkāradānaggahaṇaṃ taṃtaṃatthānusāsanañca karontā voharanti, puññayogānubhāvappattāya jutiyā jotanti, yathābhilāsitañca visayaṃ appaṭighātena gacchanti, yathicchitanipphādane sakkontīti vā devā, devanīyā vā taṃtaṃbyasananittharaṇatthikehi saraṇaṃ parāyaṇanti gamanīyā, abhitthavanīyā vā. Sobhāvisesayogena kamanīyāti vā devā. Te tividhā – sammutidevā upapattidevā visuddhidevāti. Bhagavā pana niratisayāya abhiññākīḷāya, uttamehi dibbabrahmaariyavihārehi, saparasantānasiddhāya pañcavidhamāravijayicchānipphattiyā, cittissariyasattadhanādisammāpaṭipattiaveccappasādasakkāradānaggahaṇasaṅkhātena dhammasabhāvapuggalajjhāsayānurūpānusāsanīsaṅkhātena ca vohārātisayena, paramāya paññāsarīrappabhāsaṅkhātāya jutiyā, anopamāya ca ñāṇasarīragatiyā, māravijayasabbaññuguṇaparahitanipphādanesu appaṭihatāya sattiyā ca samannāgatattā sadevakena lokena saraṇanti gamanīyato, abhitthavanīyato, bhattivasena kamanīyato ca sabbe te deve tehi guṇehi atikkanto atisayo vā devoti devātidevo. Sabbadevehi pūjanīyataro devoti vā devātidevo, visuddhidevabhāvaṃ vā sabbaññuguṇālaṅkāraṃ pattattā aññadevehi atirekataro vā devo devātidevo. Devānanti upapattidevānaṃ tadā dhammapaṭiggāhakānaṃ. Sakkādīhi devehi pahārādaasurindādīhi dānavehi ca pūjito. Kāyavacīsaṃyamassa sīlassa indriyasaṃvarassa cittasaṃyamassa samādhissa ca paṭipakkhānaṃ accantapaṭippassaddhiyā suddhasaṃyamo.
诸天以天界的欲乐等作嬉戏、玩耍，或居其中，因胜利的相等关系，欲于敌对者后方获胜，行使诸天王等的威力，使彼此守持相互契合的法绳，遵循规章，安住其中。因支持善行之缘，智慧光明显现，诸天依己所欲，心无对立，行其所好。如是诸天，或称为天人，或称为天界之主，是脱离诸天烦恼与堕落之依止、归命所，值得礼敬。因庄严殊胜之缘，令人悦爱者谓诸天。彼诸天有三种——世俗天、成就天、净天。世尊则以无倦无厌的神通戏耍，安住于极高的天人圣地，具足圆满的五法克服魔障之学，以及心、圣者、生命等诸最高实践，随顺诸法、现象、人物因缘而令人心悦、悦服、调伏。由最高智慧之光照显，由无比智慧的体性运行，对于一切魔障胜利者，心念不为其所动，诸善天敬依其，尊崇拥护，其德胜过一切诸天，被称为天中之天，是诸天之上的天。诸天中最应礼敬者谓诸天之主，乃世尊净天之表现，具万法智慧华饰者，较他天优胜者，为法的接受者时作成就天。诸天乃成就天的诸法之天。沙迦诸天及其余众天、阿修罗、大鬼神等皆供养世尊。身语意的禁戒、根意的收敛、禅定的修持，是应对义断故极清净之唯一护持。
Isisattamoti catusaccāvabodhagatiyā isayoti saṅkhyaṃ gatānaṃ sataṃ pasatthānaṃ isīnaṃ atisayena santo pasatthoti attho. Vipassīādayo ca upādāya bhagavā ‘‘sattamo’’ti vutto. Yato viññāṇaṃ paccudāvattati, taṃ nāmarūpaṃ samudayanirodhanena nirodhesīti nāmarūpanirodhano. Atigambhīranayamaṇḍitadesanaṃ paṭṭhānaṃ nāma desesi pakaraṇanti sambandho.
“七十众”者，因四圣谛的觉知境界，即覚四圣谛者之众，称为“七十”，即对应已达之百八十善法之法门，意为最胜安乐之众。以观智始祖等，世尊称其为“七”。因识不断转动，所谓“名色之生灭”，指导其生起与灭除者即名色生灭。此是深奥且如紧箍般的教诲，谓之“根本”，或谓“因缘”的起点。
Ganthārambhavaṇṇanā niṭṭhitā. · 论藏开始之阐释已毕。
Paccayuddesavaṇṇanā缘之总说阐释
‘‘Ke pana te nayā, kiñca taṃ paṭṭhānaṃ nāmā’’ti nayidaṃ pucchitabbaṃ. Kasmā? Nidānakathāyaṃ paṭṭhānasamānane anulomādīnaṃ nayānaṃ paṭṭhānassa ca dassitattāti imamatthaṃ vibhāvento ‘‘sammāsambuddhena hi…pe… nāmāti hi vutta’’nti tattha vuttaṃ aṭṭhakathāpāḷiṃ āhari. Tattha gāthātthaṃ aṭṭhakathādhippāyañca parato vaṇṇayissāmāti.
“然尔，其引导为何，其根本所谓何名？”如是问之为何？于缘起之理中，因根本缘等同类向顺之引导及根本之显示故，有此义，谓“正觉者所说…所谓名”者是也。故收集注疏经文，今将先释本句义、韵文义及注疏之主旨理路依次阐述。
Paṭṭhānanāmattho pana tikapaṭṭhānādīnaṃ tikapaṭṭhānādināmattho, imassa pakaraṇassa catuvīsatisamantapaṭṭhānasamodhānatā cettha vattabbā. Evañhi saṅkhepato paṭṭhāne ñāte vitthāro sukhaviññeyyo hotīti. Tattha ca nāmattho paṭhamaṃ vattabboti ‘‘tattha yesaṃ…pe… nāmattho tāva evaṃ veditabbo’’ti vatvā sabbasādhāraṇassa paṭṭhānanāmasseva tāva atthaṃ dassento ‘‘kenaṭṭhena paṭṭhāna’’ntiādimāha . Pa-kāro hīti upasaggapadaṃ dasseti. So ‘‘pavibhattesu dhammesu, yaṃ seṭṭhaṃ tadupāgamuntiādīsu viya nānappakāratthaṃ dīpeti. Nanu pakārehi vibhattā pavibhattāti pa-iti upasaggo pakāratthameva dīpeti, na nānappakāratthanti? Na, tesaṃ pakārānaṃ nānāvidhabhāvato. Atthato hi āpannaṃ nānāvidhabhāvaṃ dassetuṃ nānā-saddo vuttoti. Tattha ekassapi dhammassa hetuādīhi anekapaccayabhāvato ca ekekassa paccayassa anekadhammabhāvato ca nānappakārapaccayatā veditabbā.
“根本”意者，系三根本乃至如根本等诸义，本文旨在说明本论书中所说二十四根本之详释。简言之，根本之义应详知并易观照。首当说明其名称，即“其所依者……”如是言足示一般根本名称，表明此乃最通用的根本名。谓“pa-”者为前缀，示意根本之所依法等多种性质如所缘、最胜等不同义。殊谓其多样性质，以表现多义之“根本”一词。故有多重含义，鉴于所缘诸缘因多样，故用多声辩证其多义。于此，一法之因等多重关系，因个所缘，故此异义尤应观察。
Hetupaccayādivasena vibhattattāti etena dhammasaṅgahādīsu vuttato kusalādivibhāgato sātisayavibhāgataṃ paṭṭhānanāmalābhassa kāraṇaṃ dasseti. Goṭṭhāti vajā. Paṭṭhitagāvoti gatagāvo. Āgataṭṭhānasminti mahāsīhanādasuttaṃ vadati. Pavattagamanattā etthāti vacanaseso. Atha vā gacchati etthāti gamanaṃ, sabbaññutaññāṇassa nissaṅgavasena pavattassa gamanattā gamanadesabhāvato ekekaṃ paṭṭhānaṃ nāmāti attho. Tattha aññehi gatimantehi atisayayuttassa gatimato gamanaṭṭhānabhāvadassanatthaṃ ‘‘sabbaññutaññāṇassā’’ti vuttaṃ. Tassa mahāvegassa purisassa papātaṭṭhānaṃ viya dhammasaṅgaṇīādīnaṃ sāsaṅgagamanaṭṭhānabhāvaṃ imassa ca mahāpatho viya nirāsaṅgagamanaṭṭhānabhāvaṃ dassento atisayayuttagamanaṭṭhānabhāvo paṭṭhānanāmalābhassa kāraṇanti dasseti.
谓以因缘等名义而分法，依此说法，经典及其集大成处所言诸善、种子法等皆以此理分。所谓“牛群”者，意谓群聚的牛，比喻依止于根本者。又所谓“到来处”者，出自大狮子吼经。此言“由始至终的往返移动”，意指一切法无依无碍地始终运转，“往返移动”为法起灭之标志。用此缘起和无碍的来往通达呈显每一根本之义。因有些根本乃适配某些法之运动，因而使二十四根本意义完整而成。
Tikānanti tikavasena vuttadhammānaṃ. Samantāti anulomādīhi sabbākārehipi gatāni catuvīsati hontīti attho. Etasmiṃ atthe catuvīsatisamantapaṭṭhānānīti ‘‘samantacatuvīsatipaṭṭhānānī’’ti vattabbe samantasaddassa parayogaṃ katvā vuttanti daṭṭhabbaṃ. Atha vā samantā cha cha hutvāti etena anulomādisabbakoṭṭhāsato tikādichachabhāvaṃ dasseti. Tena samantasaddo tikādichachapaṭṭhānavisesanaṃ hoti, na catuvīsativisesanaṃ, tasmā samantato paṭṭhānāni tāni catuvīsatīti katvā ‘‘catuvīsatisamantapaṭṭhānānī’’ti vuttaṃ. Samantato vā dhammānulomāditikādipaṭiccavārādipaccayānulomādihetumūlakādippakārehi pavattāni paṭṭhānāni samantapaṭṭhānāni, anūnehi nayehi pavattānīti vuttaṃ hoti. Tāni pana catuvīsati honti. Tenevāha ‘‘imesaṃ catuvīsatiyā khuddakapaṭṭhānasaṅkhātānaṃ samantapaṭṭhānānaṃ samodhānavasenā’’ti.
“三十”谓依次序论说之法。谓“一切法皆循序呈现，共有二十四种形态”是义。于此文，谓二十四根本之总数，称二十四所摄之总和。又谓“从各方渐次而成”等，表明根本理有其顺序及佳适性。由此说法，二十四根本为纵贯之因缘系列，依不同因缘发起，且根本种类虽众，实为二十四种。以此证明“小根本名所摄之二十四根本之总和”说法。
Hetu ca so paccayo cāti iminā vacanena hetuno adhipatipaccayādibhūtassa ca gahaṇaṃ siyāti taṃ nivārento āha ‘‘hetu hutvā paccayo’’ti. Etenapi so eva doso āpajjatīti punāha ‘‘hetubhāvena paccayoti vuttaṃ hotī’’ti. Tena idha hetu-saddena dhammaggahaṇaṃ na kataṃ, atha kho dhammasattiviseso gahitoti dasseti. Tassa hi paccayasaddassa ca samānādhikaraṇataṃ sandhāya ‘‘hetu ca so paccayo cā’’ti, ‘‘hetu hutvā paccayo’’ti ca vuttaṃ. Evañca katvā parato pāḷiyaṃ ‘‘hetū hetusampayutta…pe… hetupaccayena paccayo’’tiādinā (paṭṭhā. 1.1.1) tena tena hetubhāvādiupakārena tassa tassa dhammassa upakārattaṃ vuttaṃ. Aṭṭhakathāyaṃ pana ‘‘yo hi dhammo yaṃ dhammaṃ appaccakkhāya tiṭṭhati vā uppajjati vā, so tassa paccayo’’ti ‘‘mūlaṭṭhena upakārako dhammo hetupaccayo’’ticcevamādinā dhammappadhānaniddesena dhammato aññā dhammasatti nāma natthīti dhammeheva dhammasattivibhāvanaṃ katanti daṭṭhabbaṃ. Idhāpi vā hetu ca so paccayo cāti dhammeneva dhammasattiṃ dasseti. Na hi hetupaccayotiādiko uddeso kusalādiuddeso viya dhammappadhāno, atha kho dhammānaṃ upakārappadhānoti. Etīti etassa attho vattatīti, tañca uppattiṭṭhitīnaṃ sādhāraṇavacanaṃ. Tenevāha – ‘‘tiṭṭhati vā uppajjati vā’’ti. Koci hi paccayo ṭhitiyā eva hoti yathā pacchājātapaccayo, koci uppattiyāyeva yathā anantarādayo, koci ubhayassa yathā hetuādayoti.
“因”与“缘”二者亦同，此语云“因”者，乃因的主要的缘等所聚合之义也。于此阻止之，谓“因既成，缘乃成”，如此，故男复言“因现缘生”。故此，藉“因”字未作法义之包含，转而显法之特殊所依者。于此，“缘”字将其共同场所即因缘相偕之理为证，谓“因与缘亦同”，复称“因既成，缘乃成”者。如此诠释之后，巴利文中又有“因乃因连属……缘因缘赖”之类句（典籍第一篇第一章第一节），由诸因类之辅助义而言各法之辅助性。注疏释曰：“何者法、何所依之法若生或住，彼即该依。”以此故称因为本根之辅助法即缘。此理显现法本性，以此析法体之法依存在。此处释述因与缘乃法的本体，即法之存在境界。况且此处“因与缘亦同”者，此即显法即法之存在也。非以“因缘”初题指功德等意义，实则为法的依止义。故此乃言法之辅助，此谓法起住之常用通语。且言“生住”者，谓或为生法之缘，或为续存法之因；或其依皆有，如因等和缘等系属关系。
Upakārakalakkhaṇoti ca dhammena dhammasattiupakāraṃ dassetīti daṭṭhabbaṃ. Hinoti patiṭṭhāti etthāti hetu. Anekatthattā dhātusaddānaṃ hi-saddo mūla-saddo viya patiṭṭhatthoti daṭṭhabboti. Hinoti vā etena kammanidānabhūtena uddhaṃ ojaṃ abhiharantena mūlena viya pādapo tappaccayaṃ phalaṃ gacchati pavattati vuḍḍhiṃ virūḷhiṃ āpajjatīti hetu. Ācariyānanti revatattheraṃ vadati.
辅助之义者，即观法相互依赖为辅也。此处“因”意谓站立、住持。如诸因缘词，多义相显。“住”者，因也。譬如庄稼本根引导生长，农夫借助根系以产果实，与“因”相类。注疏引用长老雷瓦达言：“师者”，即持因义也。
‘‘Yoniso, bhikkhave, manasikaroto anuppannā ceva kusalā dhammā uppajjanti, uppannā ca kusalā dhammā abhivaḍḍhantī’’tiādīhi (a. ni. 1.66-67) kusalabhāvassa yonisomanasikārapaṭibaddhatā siddhā hotīti āha ‘‘yonisomanasikārapaṭibaddho kusalabhāvo’’ti. Eteneva akusalābyākatabhāvā kusalabhāvo viya na hetupaṭibaddhāti dassitaṃ hoti. Yaṃ paneke maññeyyuṃ ‘‘ahetukahetussa akusalabhāvo viya sahetukahetūnaṃ sabhāvatova kusalādibhāvo aññesaṃ taṃsampayuttānaṃ hetupaṭibaddho’’ti, tassa uttaraṃ vattuṃ ‘‘yadi cā’’tiādimāha. Alobho kusalo vā siyā abyākato vā, yadi alobho sabhāvato kusalo, kusalattā abyākato na siyā. Atha abyākato, taṃsabhāvattā kusalo na siyā alobhasabhāvassa adosattābhāvo viya. Yasmā pana ubhayathāpi so hoti, tasmā yathā ubhayathā hontesu phassādīsu sampayuttesu hetupaṭibaddhakusalādibhāvaṃ pariyesatha, na sabhāvato, evaṃ hetūsupi kusalāditā aññapaṭibaddhā pariyesitabbā, na sabhāvatoti. Yaṃ vuttaṃ ‘‘sampayuttahetūsu sabhāvatova kusalādibhāvo’’ti, taṃ na yujjati, sā pana pariyesiyamānā yonisomanasikārādipaṭibaddhā hotīti hetūsu viya sampayuttesupi yonisomanasikārādipaṭibaddho kusalādibhāvo, na hetupaṭibaddhoti siddhaṃ hotīti adhippāyo.
“善法因缘由正思维而成，有善法生，有善法长进。”这里指依正思惟，善法得成就，注疏释曰“善法成就因缘即是正思维所缀”。相反，恶法虽非正思维所成，却似善法一般无本性之区分。有者认为“无因无缘之恶法，实为因缘所成善法，因缘缀属彼法”，对此注疏作答曰：“若如此，则须判定色欲等善法之生，若无贪则善性不成，若贪虽无根性，亦不应善性。不善虽无善性如贪亦无嗔恨，若二者并存，须定其因缘绑定，并非分别之本性。由此见，所谓因缘缀属之善性非本性所成，乃正思惟等因缘所制，非因缘之因缀本身。”此释为断非无因恶法之说，厘清不以因缘缀属等同因缘本性。
Ārabhitvāpīti ettha pi-saddena imamatthaṃ dasseti – rūpāyatanādimatte yasmiṃ kismiñci ekasmiṃ aṭṭhatvā ‘‘yaṃ yaṃ dhammaṃ ārabbhā’’ti aniyamena sabbarūpāyatana…pe… dhammāyatanānañca ārammaṇapaccayabhāvassa vuttattā na koci dhammo na hotīti.
“起始”语，释此专指各种境界所依之缘，如色处界等中于一缘所起。言“凡所起之法”，若不存此依，色处等各法则无生起。
‘‘Chandavato kiṃ nāma na sijjhatī’’tiādikaṃ purimābhisaṅkhārūpanissayaṃ labhitvā uppajjamāne citte chandādayo dhurabhūtā jeṭṭhakabhūtā sayaṃ sampayuttadhamme sādhayamānā hutvā pavattanti, taṃsampayuttadhammā ca tesaṃ vase vattanti hīnādibhāvena tadanuvattanato, tena te adhipatipaccayā honti. Garukātabbampi ārammaṇaṃ tanninnapoṇapabbhārānaṃ paccavekkhaṇaassādamaggaphalānaṃ attano vase vattayamānaṃ viya paccayo hoti, tasmāyaṃ attādhīnānaṃ patibhāvena upakārakatā adhipatipaccayatāti daṭṭhabbā.
“欲望之如火，不燃何名？”此等前所造业缘，以生起时心中燃烧贪欲等感受，遂成困苦重重，彼等感受易生难灭，而其依缘状如积累负担，故彼等为前缘。冷却及检视此缘，乃称此为主缘。由自体所覆之因缘辅助故，称为主缘，即辅助且主导之缘。
Manoviññāṇadhātūtiādi cittaniyamoti ettha ādi-saddena santīraṇānantaraṃ voṭṭhabbanaṃ, cutianantarā paṭisandhīti yassa yassa cittassa anantarā yaṃ yaṃ cittaṃ uppajjati, tassa tassa tadanantaruppādaniyamo taṃtaṃsahakārīpaccayavisiṭṭhassa purimapurimacittasseva vasena ijjhatīti dasseti. Bhāvanābalena pana vāritattāti ettha yathā rukkhassa vekhe dinne pupphituṃ samatthasseva pupphanaṃ na hoti, agadavekhe pana apanīte tāyayeva samatthatāya pupphanaṃ hoti, evamidhāpi bhāvanābalena vāritattā samuṭṭhāpanasamatthasseva asamuṭṭhāpanaṃ, tasmiñca apagate tāyayeva samatthatāya samuṭṭhāpanaṃ hotīti adhippāyo.
“心识界”等，依首末相续以明因果关系，识识相催转不息。又述修行力之善恶成效，如树枯萎则不生花，树盛则花发。此比喻即明修习力之集散转换未尽，故心性同样存在生灭之关系，非一态。此理即彰显因缘相继之法理。
Byañjanamattatovettha nānākaraṇaṃ paccetabbaṃ, na atthatoti upacayasantatiadhivacananiruttipadānaṃ viya saddatthamattato nānākaraṇaṃ, na vacanīyatthatoti adhippāyo. Teneva saddatthavisesaṃ dassetuṃ ‘‘katha’’ntiādimāha. Tattha purimapacchimānaṃ nirodhuppādantarābhāvato nirantaruppādanasamatthatā anantarapaccayabhāvo. Rūpadhammānaṃ viya saṇṭhānābhāvato paccayapaccayuppannānaṃ sahāvaṭṭhānābhāvato ca ‘‘idamito heṭṭhā uddhaṃ tiriya’’nti vibhāgābhāvā attanā ekattamiva upanetvā suṭṭhu anantarabhāvena uppādanasamatthatā samanantarapaccayatā.
因其仅仅是附加的缘故，此处不宜分说诸多因缘。此非真实义，乃是媒体句连绵而成的附加词句，犹如声相般仅为字面义，而非正义之说。以此为基，故欲显示「如何」等意义差别。此中因当先、后无碍，止灭生灭相不中断，亦无无间断之缘。色法如无聚合，如因缘生起之共伴，从而亦无段差异，非自分别上下横竖之分，彼此一体无间，以圆具起生灭之相，便是相续不间，缘续不断。
Uppādanasamatthatāti ca abyāpārattā dhammānaṃ yasmiṃ yadākāre niruddhe vattamāne vā sati taṃtaṃvisesavantā dhammā honti, tassa sova ākāro vuccatīti daṭṭhabbo. Dhammānaṃ pavattimeva ca upādāya kālavohāroti nirodhā vuṭṭhahantassa nevasaññānāsaññāyatanaphalasamāpattīnaṃ asaññasattā cavantassa purimacutipacchimapaṭisandhīnañca nirodhuppādanirantaratāya kālantaratā natthīti daṭṭhabbā. Na hi tesaṃ antarā arūpadhammānaṃ pavatti atthi, yaṃ upādāya kālantaratā vucceyya, na ca rūpadhammappavatti arūpadhammappavattiyā antaraṃ karoti aññasantānattā. Rūpārūpadhammasantatiyo hi dve aññamaññaṃ visadisasabhāvattā aññamaññopakārabhāvena vattamānāpi visuṃyeva honti. Ekasantatiyañca purimapacchimānaṃ majjhe vattamānaṃ taṃsantatipariyāpannatāya antarakārakaṃ hoti. Tādisañca kañci nevasaññānāsaññāyatanaphalasamāpattīnaṃ majjhe natthi, na ca abhāvo antarakārako hoti abhāvattāyeva, tasmā javanānantarassa javanassa viya, bhavaṅgānantarassa bhavaṅgassa viya ca nirantaratā suṭṭhu ca anantaratā hotīti tathā uppādanasamatthatā nevasaññānāsaññāyatanacutīnampi daṭṭhabbā. Uppattiyā paccayabhāvo cettha anantarapaccayādīnaṃ pākaṭoti uppādanasamatthatāva vuttā. Paccuppannānaṃ pana dhammānaṃ pubbantāparantaparicchedena gahitānaṃ ‘‘uppajjatī’’ti vacanaṃ alabhantānaṃ ‘‘atīto dhammo paccuppannassa dhammassa anantarapaccayena paccayo’’tiādinā (paṭṭhā. 2.18.5) anantarādipaccayabhāvo vuttoti na so uppattiyaṃyevāti viññāyati. Na hi kusalādiggahaṇaṃ viya paccuppannaggahaṇaṃ aparicchedaṃ, yato uppattimattasamaṅginoyeva ca gahaṇaṃ siyā, teneva ca atītattike paṭiccavārādayo na santīti.
所谓生灭相续者，是谓诸法在彼此形态被断后仍存在时，彼列诸法分别具现特殊形状，此时该形态可称作其形。还应见诸法构成流转过程中之起止，灭诸法断绝因缘时，断灭无知与知位果的现前，以及无知与知位果断灭接合等，彼诸现象中无断灭生缘而致间断，因此无时间间隔。色与非色法之流转并无间隔，所谓彼时流转无互相妨碍，色非色法之连续乃互相明显且无妨碍，即便前后流转之中间，亦成其中贯通。此亦似无知与知位果现前无中断，不因灭绝而断裂，故如流水接连不断，又如毗婆舍那之间亦得见生灭相续。生灭由缘起明确显现，此即所谓生灭相续。未得诸法前后连结者，以前法谓为过去，后法谓为现在，如经中所说，非仅指生起而已。非比如对治善法匪断般理解，因善法不可断，而过去因缘亦尚存，故称非无过去因缘。
Uppajjamānovasahuppādabhāvenāti etthāpi uppattiyā paccayabhāvena pākaṭena ṭhitiyāpi paccayabhāvaṃ nidassetīti daṭṭhabbaṃ, paccayuppannānaṃ pana sahajātabhāvena upakārakatā sahajātapaccayatāti.
生灭相续即为法性无障碍，诸现象无间断地随着因缘存在。由此可见，即便以生灭为条件之因缘仍显现明确，且诸法随因天然具相互辅助关系，即所谓天然因缘。
Attano upakārakassa upakārakatā aññamaññapaccayatā, upakārakatā ca aññamaññatāvaseneva daṭṭhabbā, na sahajātādivasena. Sahajātādipaccayo hontoyeva hi koci aññamaññapaccayo na hoti, na ca purejātapacchājātabhāvehi upakārakassa upakārakā vatthukhandhā aññamaññapaccayā hontīti.
自身助因乃互助之因，助因亦彼此相关互助，故见此助因无非天然因缘而成。天然因与他因不同，若仅有天然因则无他因相应，且无前生与后生之助因关系，故非前后因应之合。
Taruādīnaṃ pathavī viya adhiṭṭhānākārena pathavīdhātu sesadhātūnaṃ, cakkhādayo ca cakkhuviññāṇādīnaṃ upakārakā cittakammassa paṭādayo viya nissayākārena khandhādayo taṃtaṃnissayānaṃ khandhādīnaṃ.
如树木及土地，树由土地所立；土地由诸元素集成；眼由色根与识感所生；心及行由诸根相依，如此由依止而成各种蕴及界。
Tadadhīnavuttitāya attano phalena nissitoti yaṃ kiñci kāraṇaṃ nissayoti vadati. Tattha yo bhuso, taṃ upanissayoti niddhāreti.
因缘义在于承依自身之果，所谓因即支因、依因。若具足支因则称为承依因。
Pakatoti ettha pa-kāro upasaggo, so attano phalassa uppādane samatthabhāvena suṭṭhukatataṃ dīpeti. Tathā ca kataṃ attano santāne kataṃ hotīti āha ‘‘attano santāne’’ti. Karaṇañca duvidhaṃ nipphādanaṃ upasevanañcāti dassetuṃ ‘‘nipphādito vā’’tiādimāha. Tattha upasevito vāti etena kāyaallīyāpanavasena upabhogūpasevanaṃ vijānanādivasena ārammaṇūpasevanañca dassetīti daṭṭhabbaṃ. Tena anāgatānampi cakkhusampadādīnaṃ ārammaṇūpasevanena yathāpaṭisevitānaṃ pakatūpanissayatā vuttā hoti.
“Pakatoti”在此指“揭露，显明”，此处专指作为因缘而生的果实出现的能力，即自身果报发生时的现象被清楚地显现出来。又“attano santāne”言“自己的继承者”或“自己的子孙”，意指这个果报的承受者或产生者。文中说“作业有二种：分离与依附”，意在说明作用分为推动果报的消散和促进果报的持续。此中“依附”表明借由身心活动的延续性、所知等心理因素，为果报的维持起支撑作用。此理可见于未来诸如眼力所得等果报经验，均因感官依附而得以稳固产生。
Yathā pacchājātena vinā santānāvicchedahetubhāvaṃ agacchantānaṃ dhammānaṃ ye pacchājātākārena upakārakā, tesaṃ sā vippayuttākārādīhi visiṭṭhā upakārakatā pacchājātapaccayatā, tathā nissayārammaṇākārādīhi visiṭṭhā purejātabhāvena vinā upakārakabhāvaṃ agacchantānaṃ vatthārammaṇānaṃ purejātākārena upakārakatā purejātapaccayatā, evaṃ sabbattha paccayānaṃ paccayantarākāravisiṭṭhā upakārakatā yojetabbā.
譬如因果继起后，那些没有了继承性分断的法中，若有后起因缘相助，则此因缘因其分别不同形式而具有特殊的帮助作用，这种助缘就是后续条件。反之，如前所生的法，由于先前条件的不同，若无后起助缘，则助缘性质则取决于先前既有条件。总之，一切因缘之间，应当结合那优越并具特殊性质的助缘，形成完整的助缘条件。
Gijjhapotakasarīrānaṃāhārāsācetanā viyāti etena manosañcetanāhāravasena pavattamānehi arūpadhammehi rūpakāyassa upatthambhitabhāvaṃ dasseti. Teneva ‘‘āhārāsā viyā’’ti avatvā cetanāgahaṇaṃ karoti.
“青蛙唾液体”的身体诸部分因食物而保持生命力。这里所指的是心的意识活动（意念食），因生起的无色法为色身的支持所托。由此称谓“食物茶（或称食物汁）增大”，意即心念通过接受食物的滋养而持续存在。
Kusalādibhāvena attanā sadisassa payogena karaṇīyassa punappunaṃ karaṇaṃ pavattanaṃ āsevanaṭṭho, attasadisasabhāvatāpādanaṃ vāsanaṃ vā. Ganthādīsu purimāpurimābhiyogo viyāti purimā purimā āsevanā viyāti adhippāyo.
此文指善等性质的功用，以正当的自身契合对象反复使用，称为业的推动。在诸经文合集出现过去与未来的相续时，是前后相承的有力推动。
Cittappayogo cittakiriyā, āyūhananti attho. Yathā hi kāyavacīpayogo viññatti, evaṃ cittappayogo cetanā. Sā tāya uppannakiriyatāvisiṭṭhe santāne sesapaccayasamāgame pavattamānānaṃ vipākakaṭattārūpānampi teneva kiriyabhāvena upakārikā hoti. Tassa hi kiriyabhāvassa pavattattā tesaṃ pavatti, na aññathāti. Sahajātānaṃ pana tena upakārikāti kiṃ vattabbanti.
“心的作用”即心的活动，称为“生命”。如同身体部分的运动被称为“身体的运动”，心的运动即内心的意识活动。因其独特的活动性质和与其他因缘相会合而生起的结果，对果报的产生也起辅助作用。因其持续产生的特性，此果报的发生不是无缘无故。对于自然生起的助缘，其作用如何论说，文中接下来详述。
Nirussāhasantabhāvenāti etena saussāhehi vipākadhammadhammehi kusalākusalehi sārammaṇādibhāvena sadisavipākabhāvaṃ dasseti. So hi vipākānaṃ payogena asādhetabbatāya payogena aññathā vā sesapaccayesu siddhesu kammassa kaṭattāyeva siddhito nirussāho santabhāvo hoti, na kilesavūpasamasantabhāvo, tathāsantasabhāvatoyeva bhavaṅgādayo duviññeyyā. Pañcadvārepi hi javanappavattiyā rūpādīnaṃ gahitatā viññāyati, abhinipātasampaṭicchanasantīraṇamattā pana vipākā duviññeyyāyeva. Nirussāhasantabhāvāyāti nirussāhasantabhāvatthāya. Etena tappaccayavataṃ avipākānampi vipākānukulaṃ pavattiṃ dasseti.
“无障碍存在”指的是有活力无妨碍的果报变化现象。意指通过果报表现的良恶作用、现象和相关基础，与内心状态相应的果报发用，非烦恼的平息状态。类似地，存在诸如意根活动的起伏等难以分别断灭的过程。在五大法门中，由运力推动的色法等显现可被识别，而从初禅到出禅的转变的难明性亦是果报的成长体现。故这里的无障碍存在体现了从助缘的角度次第展现未成熟及成熟果报的联续变化。
Satipi janakatte upatthambhakattaṃ āhārānaṃ padhānakiccanti āha ‘‘rūpārūpānaṃ upatthambhakattenā’’ti. Upatthambhakattañhi satipi janakatte arūpīnaṃ āhārānaṃ āhārajarūpasamuṭṭhāpakarūpāhārassa ca hoti, asatipi catusamuṭṭhānikarūpūpatthambhakarūpāhārassa, asati pana upatthambhakatte āhārānaṃ janakattaṃ natthīti upatthambhakattaṃ padhānaṃ. Janayamānopi hi āhāro avicchedavasena upatthambhayamānoyeva janetīti upatthambhanabhāvo āhārabhāvoti.
念处（Sati）在于生起，护持于食，乃食的主要作用。释曰：“以色与非色的护持者为食。”食之护持，即念处生起于无色法的食，亦即由无色食物聚合而成的色食；但非色的四种聚合的护持者，并非食的生起者，故护持者为食的主要。食物虽在生起，却无间断地护持，故谓之食之存在。
Adhipatiyaṭṭhenāti ettha na adhipatipaccayadhammānaṃ viya pavattinivārake abhibhavitvā pavattanena garubhāvo adhipatiyaṭṭho, atha kho dassanādikiccesu cakkhuviññāṇādīhi jīvane jīvantehi sukhitādibhāve sukhitādīhi adhimokkhapaggahupaṭṭhānāvikkhepajānanesu anaññātaññassāmīti pavattiyaṃ ājānane aññātāvībhāve ca saddhādisahajātehīti evaṃ taṃtaṃkiccesu cakkhādipaccayehi cakkhādīnaṃ anuvattanīyatā. Tesu tesu hi kiccesu cakkhādīnaṃ issariyaṃ tappaccayānañca tadanuvattanena tattha pavattīti. Itthipurisindriyānaṃ pana yadipi liṅgādīhi anuvattanīyatā atthi, sā pana na paccayabhāvato. Yathā hi jīvitāhārā yesaṃ paccayā honti, te tesaṃ anupālakaupatthambhakā atthi, avigatapaccayabhūtā ca honti, na evaṃ itthipurisabhāvā liṅgādīnaṃ kenaci pakārena upakārakā honti, kevalaṃ pana yathāsakeheva paccayehi pavattamānānaṃ liṅgādīnaṃ yathā itthādiggahaṇassa paccayabhāvo hoti, tato aññenākārena taṃsahitasantāne appavattito liṅgādīhi anuvattanīyatā indriyatā ca tesaṃ vuccati, tasmā na tesaṃ indriyapaccayabhāvo vutto. Cakkhādayo arūpadhammānaṃyevāti ettha sukhadukkhindriyānipi cakkhādiggahaṇena gahitānīti daṭṭhabbāni.
关于主宰力，在此非谓如因缘之主宰般止息流转及制伏的存在，而是因流转现象粗重，故谓为主宰力。此力于视觉等诸根及其所缘生之众生生命中，于其生灭安乐苦乐的体验、解脱的断除生灭依止无碍等生相，见为未显明之功用，是信等生俱生而令流转不息，从而于依视觉诸根之所生诸事中相续而行的观感。诸事分别以视觉诸根为主导诸因，依此主导诸因之流转而生，故称为之流转。人之根相对诸标记如别相有相续性，然此非缘起之依，无缘起中性对男女等根有所辅助，只有于合适之缘起所表现的男女根及其对应联结才有此相续性。根即视觉等诸触能所引起的非色法，是应观察者也。
Lakkhaṇārammaṇūpanijjhānabhūtānaṃ vitakkādīnaṃ vitakkanādivasena ārammaṇaṃ upagantvā nijjhānaṃ pekkhanaṃ, cintanaṃ vā vitakkādīnaṃyeva sādhāraṇo byāpāro upanijjhāyanaṭṭho. Ṭhapetvā sukhadukkhavedanādvayanti sukhindriyadukkhindriyadvayaṃ ṭhapetvāti adhippāyo. ‘‘Sabbānipī’’ti vatvā ‘‘sattajhānaṅgānī’’ti vacanena ajhānaṅgānaṃ upekkhācittekaggatānaṃ nivattanaṃ katanti daṭṭhabbaṃ. Yadi evaṃ ‘‘satta jhānaṅgānī’’ti eteneva siddhe ‘‘ṭhapetvā sukhadukkhavedanādvaya’’nti kasmā vuttaṃ? Vedanābhedesu pañcasu sukhadukkhadvayassa ekantena ajhānaṅgattadassanatthaṃ jhānaṅgaṭṭhāne niddiṭṭhattā. Satipi vā jhānaṅgavohāre vedanābhedadvayassa ekantena jhānapaccayattābhāvadassanatthaṃ. Upekkhācittekaggatānaṃ pana yadipi jhānapaccayattābhāvo atthi, jhānapaccayabhāvo pana na natthīti ‘‘sabbānipi satta jhānaṅgānī’’ti ettha gahaṇaṃ kataṃ. Tattha ‘‘sabbānipī’’ti vacanaṃ sabbakusalādibhedasaṅgaṇhanatthaṃ, na pana sabbacittuppādagatasaṅgaṇhanatthanti daṭṭhabbaṃ.
感明重心及缘起法等之思维，乃由思所起，构成思维之缘起，思维之因即心念。置于安乐苦乐感受之对立者上，此谓主导者。谓之“全部七禅支”，者即不念与一味集中之宁静禅支之回归。若说“全部七禅支”，正是此意成就，如“置于安乐苦乐二者上”所说，缘由何在？因禅中所别之五种受苦乐二相，特为显示禅支缘起受苦乐二元之现象；或者说禅境中，受苦乐二相之缘起而成，故称“全部七禅支”。“全部”指集合各善法之异类，而非心产生之总集合。
Yato tato vāti sammā vā micchā vāti attho. Ete pana dvepi jhānamaggapaccayā ahetukacittesu na labbhantīti idaṃ ahetukacittesu na labbhanti, na sahetukacittesūti sahetukacittesu alābhābhāvadassanatthaṃ vuttaṃ, na ahetukacittesu lābhābhāvadassanatthanti. Evaṃ atthe gayhamāne ahetukacittesu katthaci kassaci lābho na vāritoti ettakameva viññāyeyya, na savitakkāhetukacittesu jhānapaccayasseva alābhābhāvadassanatthaṃ katanti. Ahetukacittesu vā lābhābhāvadassanatthe pana imasmiṃ vacane savitakkāhetukacittesu jhānapaccayassa lābhābhāvo āpajjati, tasmā yena alābhena dhammasaṅgaṇiyaṃ manodhātuādīnaṃ saṅgahasuññatavāresu jhānaṃ na uddhaṭaṃ , taṃ alābhaṃ sandhāya esa jhānapaccayassapi ahetukacittesu alābho vuttoti veditabbo. Yathā hi sahetukesu vitakkādīnaṃ sahajāte saṃkaḍḍhitvā ekattagatabhāvakaraṇaṃ upanijjhāyanabyāpāro balavā, na tathā ahetukacittesu hoti. Imasmiṃ pana pakaraṇe dubbalampi upanijjhāyanaṃ yadipi kiñcimattampi atthi, tena upakārakatā hotīti savitakkāhetukacittesupi jhānapaccayo vuttova, tasmā ye evaṃ paṭhanti ‘‘na ete pana dvepi jhānamaggapaccayā yathāsaṅkhyaṃ dvipañcaviññāṇaahetukacittesu labbhantī’’ti, tesaṃ so pāṭho sundarataro, imassa pakaraṇassāyaṃ atthavaṇṇanā, na dhammasaṅgaṇiyāti.
“逐一”有正有邪之义。禅之二种道路依缘与无缘之心分别，于无缘心则不得禅，“无缘心”即无依缘心，缘心则不称无缘心。此乃说缘心对禅有得无得。于无缘心得无所得，缘心或说难得。故言无缘心对禅之得为无所得，谓缘心则有得而无得。依此义推求，空无汇合之心识等诸法于禅中难得如空寂禅众合而生。缘心及覆蔽受思维扰动之共行依附于缘心，而非无缘心。故此处说缘心为禅之条件，亦即所谓禅之缘起。故若读者误解此二道禅之条件无所获得，则说法美妙，实则不合所论法义。
Samaṃ pakārehi yuttatāya ekībhāvopagamena viya upakārakatā sampayuttapaccayatā.
于合适条件，以同一和合而呈现协顺助缘。
Yuttānampi sataṃ vippayuttabhāvena nānattūpagamena upakārakatā vippayuttapaccayatā. Na hi vatthusahajātapacchājātavasena ayuttānaṃ rūpādīnaṃ ārammaṇādibhāvena upakārakānaṃ vippayuttānaṃ vippayuttapaccayatā atthīti. Rūpānaṃ pana rūpehi satipi avinibbhoge vippayogoyeva natthīti na tesaṃ vippayuttapaccayatā. Vuttañhi ‘‘catūhi sampayogo catūhi vippayogo’’ti (dhātu. 3).
合时或不合时状态，以各种不等之缘起呈现互为助缘。若非由物本身生成继起，非助者之缘，彼等便颠倒助缘。色等诸界本身不净灭故，无和合无颠倒助缘。经典言“四合四颠倒”。
Paccuppannalakkhaṇenāti paccuppannasabhāvena. Tena ‘‘atthi me pāpakammaṃ kata’’nti (pārā. 38), ‘‘atthekacco puggalo attahitāya paṭipanno’’ti (pu. pa. mātikā 4.24) ca evamādīsu vuttaṃ nibbattaupalabbhamānatālakkhaṇaṃ atthibhāvaṃ nivāreti. Satipi janakatte upatthambhakappadhānā atthibhāvena upakārakatāti āha ‘‘upatthambhakattenā’’ti. Idañca upatthambhakattaṃ vatthārammaṇasahajātādīnaṃ sādhāraṇaṃ atthibhāvena upakārakattaṃ daṭṭhabbaṃ.
“现前特征”即指现存共相。因此经中谓“我曾造作恶业”、“有些人行自身利益的行为”等，均指现象过程显现时得以观察的共相，否定了实体性的存在。又因缘果作用在众生生起时具保护及资助作用，故称之为“具保护故”。此保护性是由保护者与所保护之物本性相续共生而有的共相功能。
Ārammaṇe phusanādivasena vattamānānaṃ phassādīnaṃ anekesaṃ sahabhāvo natthīti ekasmiṃ phassādisamudāye sati dutiyo na hoti, asati pana hoti, tena natthibhāvena upakārakatā natthipaccayatā. Satipi purimataracittānaṃ natthibhāve na tāni natthibhāvena upakārakāni, anantarameva pana attano atthibhāvena pavattiokāsaṃ alabhamānānaṃ natthibhāvena pavattiokāsaṃ dadamānaṃ viya upakārakaṃ hotīti ‘‘pavattiokāsadānena upakārakatā’’ti āha.
因现行的接触等现象多数无常变易，故不能谓一触等现象群体存在其中有第二者，虽无当时实有而因记忆复现存在，因此无实体意义的共相之资助。且前心无实体时缺乏前心共相之资助，然随即现起的自体实体心或种种有益自体的存在时间区间，似给予无实体心一种资助，此称“因存在的施予资助”。
Ettha ca abhāvamattena upakārakatā okāsadānaṃ natthipaccayatā, sabhāvāvigamena appavattamānānaṃ sabhāvavigamena upakārakatā vigatapaccayatā, natthitā ca nirodhānantarasuññatā, vigatatā nirodhappattatā, ayametesaṃ viseso, tathā atthitāya sasabhāvato upakārakatā atthipaccayatā, sabhāvāvigamena nirodhassa appattiyā upakārakatā avigatapaccayatāti paccayabhāvaviseso dhammāvisesepi veditabbo. Dhammānañhi sattivisesaṃ sabbaṃ yāthāvato abhisambujjhitvā tathāgatena catuvīsatipaccayavisesā vuttāti bhagavati saddhāya ‘‘evaṃvisesā ete dhammā’’ti sutamayañāṇaṃ uppādetvā cintābhāvanāmayehi tadabhisamayāya yogo kātabbo.
由此可知，无实体自身的资助为时机的施予资助，且缺因缘所生之法，暂时不显。因无实体而断灭之间乃空无，已断灭即形成涅槃境界，此为特别之法。且由缘生法之本性，向存在者具资助性而无实体资助，向涅槃者则由本性不具资助也不具资助缘，此为因缘法的特殊，诸法皆应如实体认。世尊基此以二十四因缘特异教义，启发信者智慧，理应勤加修思。
Catūsu khandhesu ekassapi asaṅgahitattābhāvato nāmadhammekadesatā anantarādīnaṃ natthīti ‘‘nāmadhammāvā’’ti vatvā na kevalaṃ paccayapaccayuppannabhāve bhajantānaṃ catunnaṃyeva khandhānaṃ nāmatā, atha kho nibbānañca nāmamevāti dassento ‘‘nibbānassa asaṅgahitattā’’tiādimāha. Purejātapaccayo rūpekadesoti ettha ekadesavacanena rūparūpato aññaṃ vajjeti, rūparūpaṃ pana kusalattike anāgatampi purejātapaccayabhāvena aññattha āgatameva. Vuttañhi ‘‘anidassanaappaṭigho dhammo anidassanaappaṭighassa dhammassa purejātapaccayena paccayo – ārammaṇapurejātaṃ, vatthupurejātaṃ. Ārammaṇapurejātaṃ vatthuṃ itthindriyaṃ purisindriyaṃ āpodhātuṃ kabaḷīkāraṃ āhāraṃ aniccato…pe… domanassaṃ uppajjatī’’ti (paṭṭhā. 2.22.39).
四蕴中因缺乏自体不连接的名色单一性等，谓之“名色非有”，非单止缘起相互缘起的四蕴名相，故谓涅槃亦名之“无所有”。“先因缘”谓以单数名词表示色界中的一部分，“色对色”彼彼相转，善法从未来与先行因缘互相区别而有差别。经言“不可见不排斥之法以先行因缘为缘：由所依而起之先行因缘为缘……因身色诸转变生苦故不常”等涵义。
Paccayuddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 缘之总说阐释已毕。
Paccayaniddeso缘之分别
1. Hetupaccayaniddesavaṇṇanā一、因缘说明注释
§1
1.Yo hetupaccayoti uddiṭṭho, so evaṃ veditabboti etena hetusaṅkhātassa paccayadhammassa hetusampayuttakataṃsamuṭṭhānarūpasaṅkhātānaṃ paccayuppannānaṃ hetupaccayena paccayabhāvo hetupaccayoti uddiṭṭhoti. Yo pana hetubhāvena yathāvutto paccayadhammo yathāvuttānaṃ paccayuppannānaṃ paccayo hoti, so hetupaccayoti uddiṭṭhoti veditabboti dasseti. Ubhayathāpi hetubhāvena upakārakatā hetupaccayoti uddiṭṭhoti dassitaṃ hoti. Esa nayo sesapaccayesupi. Upakārakatā pana dhammasabhāvo eva, na dhammato aññā atthīti. Tathā tathā upakārakaṃ taṃ taṃ dhammaṃ dassento hi bhagavā taṃ taṃ upakārakataṃ dassetīti.
「因缘」义所揭示者，当知其即是因缘性质。谓因缘意思涵摄与因缘连结之因缘法因缘相互产生并存之因果状态即为因缘。且善法因因缘理正生，故称因缘。此理亦彰显因缘法之相互资助，而非自身独立存在。世尊以此理示诸法因缘之资助性，使法义彰显不同功用。
Hetū hetusampayuttakānanti ettha paṭhamo hetu-saddo paccattaniddiṭṭho paccayaniddeso. Tena etassa hetubhāvena upakārakatā hetupaccayatāti dasseti. Dutiyo paccayuppannavisesanaṃ. Tena na yesaṃ kesañci sampayuttakānaṃ hetupaccayabhāvena paccayo hoti, atha kho hetunā sampayuttānamevāti dasseti. Nanu ca sampayuttasaddassa sāpekkhattā dutiye hetusadde avijjamānepi aññassa apekkhitabbassa aniddiṭṭhattā attanāva sampayuttakānaṃ hetupaccayena paccayoti ayamattho viññāyatīti? Nāyaṃ ekanto. Hetusaddo hi paccattaniddiṭṭho ‘‘hetupaccayena paccayo’’ti ettheva byāvaṭo yadā gayhati , tadā sampayuttavisesanaṃ na hotīti sampayuttā avisiṭṭhā ye keci gahitā bhaveyyunti evaṃ sampayuttasaddena attani eva byāvaṭena hetusaddena visesanena vinā yesaṃ kesañci sampayuttānaṃ gahaṇaṃ hotīti taṃ sandhāya ‘‘athāpi…pe… attho bhaveyyā’’ti āha. Nanu yathā ‘‘arūpino āhārā sampayuttakānaṃ dhammāna’’nti (paṭṭhā. 1.1.15), ‘‘arūpino indriyā sampayuttakāna’’nti (paṭṭhā. 1.1.16) ca vutte dutiyena āhāraggahaṇena indriyaggahaṇena ca vināpi āhārindriyasampayuttakāva gayhanti, evamidhāpi siyāti? Na, āhārindriyāsampayuttassa abhāvato. Vajjetabbābhāvato hi tattha dutiyaāhārindriyaggahaṇe asatipi taṃsampayuttakāva gayhantīti taṃ na kataṃ, idha pana vajjetabbaṃ atthīti vattabbaṃ dutiyaṃ hetuggahaṇanti.
“因”即为当下指对象之因缘义。第一义为因之指示，第二义系涉及因生法之归属。若因未对他法成立缘，则非因缘法，此释如是。然因及缘义有相对依止关系，因之指称亦表所依缘法。因缘表述须视情境区分，非一概狭义解释。犹如“无色饮食因缘”及“无色根因缘”二者中，无色饮食无根时，仍可认其合因缘状态，反之则非。故以此类比解因缘法义细节，有助于深入了解因缘产生之理路。
Evampi hetū hetusampayuttakānanti ettha hetusampayuttakānaṃ so eva sampayuttakahetūti visesanassa akatattā yo koci hetu yassa kassaci hetusampayuttakassa hetupaccayena paccayoti āpajjatīti? Nāpajjati, paccattaniddiṭṭhasseva hetussa puna sampayuttavisesanabhāvena vuttattā, etadatthameva ca vināpi dutiyena hetusaddena hetusampayuttabhāve siddhepi tassa gahaṇaṃ kataṃ. Atha vā asati dutiye hetusadde hetusampayuttakānaṃ hetupaccayena paccayo, na pana hetūnanti evampi gahaṇaṃ siyāti tannivāraṇatthaṃ so vutto, tena hetusampayuttabhāvaṃ ye labhanti, tesaṃ sabbesaṃ hetūnaṃ aññesampi hetupaccayena paccayoti dassitaṃ hoti. Yasmā pana hetujhānamaggā patiṭṭhāmattādibhāvena nirapekkhā, na āhārindriyā viya sāpekkhā eva, tasmā etesveva dutiyaṃ hetādiggahaṇaṃ kataṃ. Āhārindriyā pana āharitabbaisitabbāpekkhā eva, tasmā te vināpi dutiyena āhārindriyaggahaṇena attanā eva āharitabbe ca isitabbe ca āhārindriyabhūte aññe ca sampayuttake paricchindantīti taṃ tattha na kataṃ, idha ca dutiyena hetuggahaṇena paccayuppannānaṃ hetunā paccayabhūteneva sampayuttānaṃ hetūnaṃ aññesañca paricchinnattā puna visesanakiccaṃ natthīti pañhāvāre ‘‘kusalā hetū sampayuttakānaṃ khandhāna’’ntiādīsu (paṭṭhā. 1.1.401) dutiyaṃ hetuggahaṇaṃ na katanti daṭṭhabbaṃ.
如此说，既是有因，因缘相应者。此地谓因缘相应者，因缘相应的缘由也是同一，谓因果相续所缘之差别。如有谁谓某因无因缘而生，岂有可能？不可能。因目前所见因缘实在，具因缘差别之义，且除本意之外，又用第二因之辞成因缘相应之义。假若第二因辞不存在，谓因缘相应者是因缘互缘，止此未成，故为防碍，故说「因缘相应」之义，得此者悉有缘于他因。由因缘之缘，则诸因亦同缘他因。又因识理道根本，不似食根眼根等相互依赖，故此两因之集已成。食根眼根则须相互依存，故除第二因（食根缘）外，他与食根相应者无决断；此处，因第二因缘生者，他因皆被断，故无差别可作，故难题中谓“善因缘相应之聚蕴”等，第二因采纳未成，故不可。故知第二因缘采纳未成者，应明此理。
Niddisitabbassaapākaṭattāti taṃ-saddo purimavacanāpekkho vuttasseva niddeso ‘‘rūpāyatanaṃ cakkhuviññāṇadhātuyā taṃsampayuttakāna’’ntiādīsu (paṭṭhā. 1.1.2) purimavacanena niddisitabbe pākaṭībhūte eva pavattati. Ettha ca paccattaniddiṭṭho hetusaddo ‘‘hetupaccayena paccayo’’ti ettha byāvaṭo sampayuttasaddena viya taṃ-saddenapi anapekkhanīyo añño ca koci niddisitabbappakāsako vutto natthi, tasmā ‘‘taṃsampayuttakāna’’nti ca na vuttanti adhippāyo.
所谓“应断显著者”，即前言所依而说者。即前言所依，故此应当断除并已显著现起。如色处眼识界亦是因缘相应，前言中“因缘为缘相续”即说明之，且不应随意有他显著，故“不说因缘相应”是主张不当。
‘‘Hetusampayuttakāna’’nti iminā pana paccayuppannavacanena asamattena paccayuppannavacanantarāpekkhena pubbe vuttena taṃ-saddena niddisitabbaṃ pākaṭīkataṃ, tena ‘‘taṃsamuṭṭhānāna’’nti ettha taṃgahaṇaṃ katanti. Kiṃ pana tasmiṃ hetusampayuttakasadde taṃ-saddena niddisitabbaṃ pākaṭībhūtanti? Yehi hetūhi sampayuttā ‘‘hetusampayuttakā’’ti vuttā, te hetū ceva sampayuttakavisesanabhūtā tabbisesitā ca hetusampayuttakā. Tenāha ‘‘te hetū cevā’’tiādi. Aññathā ‘‘te hetū cevā’’ti etassa paccattaniddiṭṭhena hetusaddena sambandhe sati yathā idha teneva taṃ-saddena niddisitabbā pākaṭā, evaṃ pubbepi bhavituṃ arahantīti ‘‘niddisitabbassa apākaṭattā ‘taṃsampayuttakāna’nti na vutta’’nti idaṃ na yujjeyyāti. Duvidhampi vā hetuggahaṇaṃ apanetvā taṃsaddavacanīyataṃ codeti pariharati ca. Taṃsamuṭṭhānānanti ca hetusamuṭṭhānānanti yuttaṃ. Hetū hi paccayāti.
“因缘相应者”以此因缘相缘之词而言，与之前应断显者前后依赖，故当显著。故以“缘起者”名之，此即成因缘相应之荟萃。然因缘相应语中，所应显者为“与因缘相应者所缘”之因缘特异，故名“因缘相应”，故谓“其因亦”，非是不同论义。若凭目前所见之因缘辞，再对本来应断显著者断辞，说“不说‘因缘相应’之辞”，则不合理。或虽不成因缘相应，亦能表辞义，能生启发，故“缘起者”是妥当用词。故此词义为因缘聚会之义。
Cittajarūpaṃ ajanayamānāpīti pi-saddena janayamānāpi. Yadi ‘‘cittasamuṭṭhānāna’’nti vacanena paṭisandhikkhaṇe kaṭattārūpassa aggahaṇato taṃ na vuttaṃ, sahajātapaccayavibhaṅge cittacetasikānaṃ tassa kaṭattārūpassa paccayabhāvo na vutto bhaveyya. Yadi ca tattha cittasamuṭṭhānānaṃ paccayabhāvena taṃsamānalakkhaṇānaṃ kaṭattārūpānampi paccayabhāvo nidassito, evamidhāpi bhavitabbaṃ. ‘‘Cittasamuṭṭhānāna’’nti pana avatvā ‘‘taṃsamuṭṭhānāna’’nti vacanaṃ cittasamuṭṭhānānaṃ sabbacittacetasikasamuṭṭhānatādassanatthaṃ. Evaṃpakārena hi taṃsamuṭṭhānavacanena tattha tattha vuttaṃ samuṭṭhānavacanaṃ visesitaṃ hoti. Nanu ‘‘cittacetasikā dhammā cittasamuṭṭhānāna’’nti vacanena cittasamuṭṭhānānaṃ cittacetasikasamuṭṭhānatā vuttāti? Na vuttā. Cittacetasikānaṃ paccayabhāvo eva hi tattha vuttoti.
所谓“心集本生”，即心之所生。若言“心集”，遂谓聚集为实体，则心及心所之生灭当无因缘关系。若问此处，若谓心集缘起，则应显示其因缘关系，如同心所诸法感因。故称“心集”，意为一切诸心及其心所之合成。如此以“聚集”称呼而特别指出。然“心所种类属心集”之说，在此缺少。此处所说实指“心所缘起”之义。
Cittapaṭibaddhavuttitāyāti eteneva hetuādipaṭibaddhatañca dasseti. ‘‘Yañca, bhikkhave, ceteti, yañca pakappeti, yañca anuseti, ārammaṇametaṃ hoti, viññāṇassa ṭhitiyā ārammaṇe sati patiṭṭhā viññāṇassa hoti, tasmiṃ patiṭṭhite viññāṇe viruḷhe nāmarūpassa avakkanti hoti, nāmarūpapaccayā saḷāyatana’’nti (saṃ. ni. 2.39) imasmimpi sutte paṭisandhināmarūpassa viññāṇapaccayatā vuttāti āha ‘‘tasmiṃ patiṭṭhite’’tiādi.
所谓心所依转语意，表心及其因缘关系。如经言：“比库，心者，念起，执著，斯为缘起。识住此缘，有依止识，识起此境，识集名为六处。”经中此处谓名色依于识起，因缘关系即为此。“识住此”是称之。
Purimatarasiddhāya pathaviyā bījapatiṭṭhānaṃ viya purimatarasiddhe kamme tannibbattasseva viññāṇabījassa patiṭṭhānaṃ kammassa kaṭattā uppattīti vuttaṃ hoti. Tenāha – ‘‘kammaṃ khettaṃ, viññāṇaṃ bīja’’nti. Kassa pana taṃ khettaṃ bījañcāti? Nāmarūpaṅkurassa.
如前所证，地为种子所依，依地本故种子发芽，种子即行为。故言“行为为田，识为种子。”此何田种子？所谓名色之芽。
Ayañca panatthoti paṭisandhiyaṃ kammajarūpānaṃ cittapaṭibaddhavuttitā. Okāsavasenevāti nāmarūpokāsavaseneva. So hi tassa atthassa okāsoti. Vatthurūpamattampīti vadanto vatthurūpassa upatthambhakānaṃ sesarūpānampi tadupatthambhakabhāveneva arūpadhammānaṃ paccayabhāvaṃ dasseti, sahabhavanamattaṃ vā. Tattha kāyabhāvādikalāpānaṃ katthaci abhāvato katthaci abhāvābhāvato ‘‘vatthurūpamattampi vinā’’ti āha. Sassāmiketi etasseva visesanatthaṃ ‘‘sarājake’’ti vuttaṃ.
此处所谓根本者，谓诸有因果成就之心体相续。所谓执着尾制亦如之谓，即名色之执着尾制。所谓其义即此执着尾制也。说仅止于依止形色等事物者，旨在说形色诸根本因子之外，尚有辅助支撑之余事物，而此余事物亦显现为无形法之缘起依止，共存生起。此中针对身等存在之差错，有时不存，有时存灭相，乃言“若无形色等根本因子亦可”。此特指佛说“世尊”名号时之别名“萨萨米”。
Pavattiyaṃ kaṭattārūpādīnaṃ paccayabhāvapaṭibāhanatoti idaṃ kasmā vuttaṃ, nanu tesaṃ paccayabhāvappasaṅgoyeva natthi ‘‘hetū sahajātāna’’nti (paṭṭhā. aṭṭha. 1.1) vacanato. Na hi yesaṃ hetū sahajātapaccayo na honti, tāni hetusahajātāni nāma honti. Yadi siyuṃ, ‘‘kusalaṃ dhammaṃ sahajāto abyākato dhammo uppajjati na hetupaccayā’’tiādi ca labbheyya, na pana labbhati, tasmā na tāni hetusahajātānīti? Saccametaṃ, yo pana hetūhi samānakāluppattimattaṃ gahetvā hetusahajātabhāvaṃ maññeyya, tassāyaṃ pasaṅgo atthīti idaṃ vuttanti daṭṭhabbaṃ. Bhagavā pana vacanānaṃ lahugarubhāvaṃ na gaṇeti, bodhaneyyānaṃ pana ajjhāsayānurūpato dhammasabhāvaṃ avilomento tathā tathā desanaṃ niyāmetīti na katthaci akkharānaṃ bahutā vā appatā vā codetabbāti.
所谓“由因缘生起者辞”的意义为何？岂非仅谓法之因缘相续不可断，非谓因缘皆为同类所生乎（参考释义1.1）？实则，若无因缘相续，则无所谓同类因缘。若有此理，如说“善法为同类所生，非因缘生起”等语亦可成立（然事实非然），故非同类因缘。此真理，是说若以因缘同时共起之性，认定为同类因缘者，此理虽有，惟应理解世尊言语轻重有别，示现教法名相依心境，非因言语多寡而定。
Hetupaccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 因缘说明注释结束。
2. Ārammaṇapaccayaniddesavaṇṇanā二、所缘缘说明注释
§2
2.Uppajjanakkhaṇeyevāti etena vattamānakkhaṇekadesena sabbaṃ vattamānakkhaṇaṃ gayhatīti daṭṭhabbaṃ. Na hi uppajjanakkhaṇeyeva cakkhuviññāṇādīnaṃ rūpādīni ārammaṇapaccayo, atha kho sabbasmiṃ vattamānakkhaṇeti. Tena ālambiyamānānampi rūpādīnaṃ cakkhuviññāṇādivattamānatāya pure pacchā ca vijjamānānaṃ ārammaṇapaccayattābhāvaṃ dasseti, ko pana vādo anālambiyamānānaṃ. Na ekato hontīti nīlādīni sabbarūpāni saha na honti, tathā saddādayopīti attho. ‘‘Yaṃ ya’’nti hi vacanaṃ rūpādīni bhindatīti. Tattha purimenatthena ‘‘uppajjantī’’ti vacanena ārammaṇapaccayabhāvalakkhaṇadīpanatthaṃ ‘‘yaṃ yaṃ dhamma’’ntiādi vuttanti dasseti, pacchimena ‘‘yaṃ ya’’nti vacanena rūpādibhedadīpanatthanti. ‘‘Yaṃ yaṃ vā panārabbhā’’ti etassa vaṇṇanāyaṃ dassitasabbārammaṇādivasena vā idhāpi attho gahetabboti.
所谓现起知识者，意指现时瞬间之一切现起现灭过程。非仅以眼识及形色等根本对象为缘，乃说一切现起现生之现象。此理表明，现时显现虽依赖于诸根本对象，真实前后因缘关系乃为空无所有，故不存在非依缘现象。形色等非单一存在，亦如声等，谓“各别及所有”，意为种种形色破碎诸异法。前文说“现起”意指它作为根本因子的缘生作用，后文“各别”表述为形色等差别之意。乃言“任何分别起者”，即皆属此现象。
Evaṃ vuttanti yathā nadīpabbatānaṃ sandanaṃ ṭhānañca pavattaṃ avirataṃ avicchinnanti sandanti tiṭṭhantīti vattamānavacanaṃ vuttaṃ, evaṃ ‘‘ye ye dhammā’’ti atītānāgatapaccuppannānaṃ sabbasaṅgahasamudāyavasena gahitattā tesaṃ uppajjanaṃ pavattanaṃ aviratanti uppajjantīti vattamānavacanaṃ vuttanti adhippāyo. Ime pana na hetādipaccayā sabbepi atītānāgatānaṃ honti. Na hi atīto ca anāgato ca atthi, yassete paccayā siyuṃ. Evañca katvā atītattike atītānāgatānaṃ na koci paccayo vutto, tasmā idhāpi ‘‘uppajjantī’’ti vacanena yesaṃ rūpādayo ārammaṇadhammā ārammaṇapaccayā honti, te paccuppannāva dassitāti daṭṭhabbā. Tesu hi dassitesu atītānāgatesu taṃtaṃpaccayā ahesuṃ bhavissanti cāti ayamattho dassito hoti, na pana taṃtaṃpaccayavantatā. Paccayavanto hi paccuppannāyevāti.
此言如河流山岳之相接处，乃不断相续相接之地理因缘，故河山不断灭而处处相接。是说过去未来诸法之因缘相续，虽由诸法群起生灭聚合而成，亦是不断连续起生。然此处所言非谓一切因缘均来自“因”等根本因果，盖有“过去”与“未来”之区别，二者并不存在因果关系。如此，因过去未来之别，未曾言及因缘，故“现起”者，所指之法若为对象根本缘起，则为现时生起者，称为现起。此处所说过去未来法之因缘，将出现相续关系，但并非所有法皆具因缘性质。
Ettha ca ‘‘yaṃ yaṃ dhammaṃ ārabbhā’’ti ekavacananiddesaṃ katvā puna ‘‘te te dhammā’’ti bahuvacananiddeso ‘‘yaṃ ya’’nti vuttassa ārammaṇadhammassa anekabhāvopi atthīti dassanattho. Cattāro hi khandhā saheva ārammaṇapaccayā honti, te sabbepi ārabbha uppajjamānampi tesu ekekaṃ ārabbha uppajjamānaṃ na na hoti, tasmā vedanādīsu phassādīsu ca ekekassapi ārammaṇapaccayabhāvadassanatthaṃ ‘‘yaṃ ya’’nti vuttaṃ, sabbesaṃ ekacittuppādapariyāpannānaṃ ārammaṇapaccayabhāvadassanatthaṃ ‘‘te te’’ti. Tattha yo ca rūpādiko ekekova yaṃyaṃ-saddena vutto, ye ca aneke phassādayo ekekavasena yaṃyaṃ-saddena vuttā, te sabbe gahetvā ‘‘te te’’ti vuttanti daṭṭhabbaṃ. Atha vā yasmiṃ kāle ārabbha uppajjanti, tasmiṃ kāle nīlādīsu cittuppādesu ca ekekameva ārabbha uppajjantīti dassanatthaṃ ‘‘yaṃ ya’’nti vuttaṃ, te pana ālambiyamānā rūpārammaṇadhammā ca aneke, tathā saddādiārammaṇadhammā cāti dassanatthaṃ ‘‘te te’’ti.
此处说“任何法之始起”，用单数形式指一切法，于多义上则用复数诸法。四蕴皆伴随因缘起，诸法皆随起而不独立，不单为一法生起，故于受等触法层面，分别缘起，用“任何”以指各别，用“诸”指一切层面因缘显现。又说于时生起，形色等对象及心识依缘存续，故谓“诸”。依赖之形色声香味触诸缘所成，称“一切缘起相”。
Nibbānārammaṇaṃ kāmāvacararūpāvacarakusalassa apariyāpannato kusalavipākassa kāmāvacararūpāvacarakiriyassa cāti imesaṃ channaṃ rāsīnaṃ ārammaṇapaccayo hotīti idaṃ pubbenivāsānussatiñāṇena khandhapaṭibaddhānussaraṇakāle nibbānampi rūpāvacarakusalakiriyānaṃ ārammaṇaṃ hotīti iminā adhippāyena vuttaṃ. Evaṃ sati yathā ‘‘appamāṇā khandhā pubbenivāsānussatiñāṇassa ārammaṇapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 2.12.58) vuttaṃ, evaṃ ‘‘nibbāna’’nti ca vattabbaṃ siyā, na ca taṃ vuttaṃ. Na hi nibbānaṃ pubbe nivuṭṭhaṃ asaṅkhatattā, na ca pubbenivāsānussatiñāṇena pubbe nivuṭṭhesu appamāṇakkhandhesu ñātesu nibbānajānane na tena payojanaṃ atthi. Yathā hi cetopariyañāṇaṃ cittaṃ vibhāventameva cittārammaṇajānanassa kāmāvacarassa paccayo hoti, evamidampi appamāṇakkhandhe vibhāventameva tadārammaṇajānanassa kāmāvacarassa paccayo hotīti. Diṭṭhanibbānoyeva ca pubbe nivuṭṭhe appamāṇakkhandhe anussarati, tena yathādiṭṭhameva nibbānaṃ tesaṃ khandhānaṃ ārammaṇanti daṭṭhabbaṃ, na pana pubbenivāsānussatiñāṇena tadārammaṇavibhāvanaṃ kātabbaṃ. Vibhūtameva hi taṃ tassāti. Evaṃ anāgataṃsañāṇepi yathārahaṃ yojetabbaṃ, tasmā nibbānaṃ na kassaci rūpāvacarassa ārammaṇanti ‘‘catunnaṃ rāsīna’’nti vattuṃ yuttaṃ.
所谓涅槃所依止者，乃不淫欲及不贪欲之善功德所成，非依于其他缘起。此名为此三界法之聚合所依之缘生。此理乃以前生所修之善法，依于蕴之记忆中而显现现时涅槃相。由此可知，涅槃非由前生退灭法所构成，非由过去依存记忆形成，因若如此，则无区别。譬如内观心认知心作用，乃因依于识知而生，正如涅槃亦如是成依于善缘起，故不应将涅槃视为依于形色缘起。与未来智亦应同理，故涅槃非因缘所作，不应用四种蕴名言归因于其缘起。
Ārammaṇapaccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 所缘缘说明注释结束。
3. Adhipatipaccayaniddesavaṇṇanā三、增上缘说明注释
§3
3.Dhuranti dhuraggāhaṃ. Jeṭṭhakanti seṭṭhaṃ. Chandādhipati chandasampayuttakānanti ettha purimachandassa samānarūpena tadanantaraṃ niddiṭṭhena taṃsambandhena chandasaddeneva paccayabhūtassa chandassa sampayuttakavisesanabhāvo dassito hotīti ‘‘chandādhipati sampayuttakāna’’nti avatvā ‘‘chandasampayuttakāna’’nti vuttanti daṭṭhabbaṃ. Esa nayo itaresupi.
3.『首要』者，执取首位也。『最胜』者，殊胜也。关于『欲俱起的胜增上缘』，此处应知：由于前文所说之『欲』与紧随其后所示之同名词，以其相互关联，以『欲』之词本身已显示出作为缘的欲之俱起特别相的性质，故而不说『欲增上缘，俱起者』，而说『欲俱起者』。其余诸项亦依此理类推。
Garukāracittīkāravasena vāti kusalābyākatānaṃ pavattiṃ dasseti. Aladdhaṃ laddhabbaṃ, laddhaṃ avijahitabbaṃ. Yena vā vinā na bhavitabbaṃ, taṃ laddhabbaṃ, tassevattho avijahitabbanti. Anavaññātanti avaññātampi adosadassitāya assādanena anavaññātaṃ katvā.
以严肃熟练的判释者心态来说明善行的发生。所取的是已获得就应承认，已获得而未坚持则不应承认。若无此所取，就不应存有，故所谓“已取应不放逸”，若不能明确知晓，则称为未知。所谓“未知”即因烦恼所遮蔽，因不适当的执着而变为不明，故称之为未明知或未知。
Micchattaniyatā appanāsadisā mahābalā vinā adhipatinā nuppajjantīti ‘‘ekantenevā’’ti āha. Kammakilesāvaraṇabhūtā ca te saggāvaraṇā ca maggāvaraṇā ca paccakkhasaggānaṃ kāmāvacaradevānampi uppajjituṃ na arahanti, ko pana vādo rūpārūpīnanti.
在无明错误之固定作用（appanāsadisā）及强大的对治（mahābalā）不存在时，诸恶业不能产生彼岸的主宰，故称“独一无二”。业欲烦恼及无明所生的遮蔽，乃至天界道理的遮蔽，前生诸天及欲界天亦不得诞生者，实难存在。关于色与非色（二元体）的论辩亦非此处所立。
Kāmāvacarādibhedato pana tividho kiriyārammaṇādhipati lobhasahagatākusalasseva ārammaṇādhipatipaccayo hotīti idaṃ parasantānagatānaṃ sārammaṇadhammānaṃ ‘‘ajjhattārammaṇo dhammo bahiddhārammaṇassa dhammassa adhipatipaccayena paccayo’’ti etassa abhāvato ‘‘bahiddhārammaṇo dhammo bahiddhārammaṇassā’’ti ettha ca ārammaṇādhipatino anuddhaṭattā adhipatipaccayatā natthīti viññāyamānepi ‘‘bahiddhā khandhe garuṃ katvā assādetī’’tiādivacanaṃ (paṭṭhā. 2.20.31) nissāya arahato kiriyadhammā puthujjanādīhi garuṃ katvā assādiyantīti iminā adhippāyena vuttanti daṭṭhabbaṃ. ‘‘Sanidassanasappaṭighā khandhā’’tiādīsu (paṭṭhā. 2.22.30) viya khandhasaddo rūpe eva bhavituṃ arahatīti vicāritametaṃ. Puthujjanādikāle vā anāgate kiriyadhamme garuṃ katvā assādanaṃ sandhāyetaṃ vuttaṃ. ‘‘Nevavipākanavipākadhammadhamme khandhe garuṃ katvā assādeti abhinandatī’’tiādivacanato (paṭṭhā. 1.3.96) kiriyadhammā rāgadiṭṭhīnaṃ adhipatipaccayo honteva, te ca ‘‘atītārammaṇe anāgate khandhe garuṃ katvā assādetī’’tiādivacanato (paṭṭhā. 2.19.23) anāgatā tebhūmakāpi adhipatipaccayo hontīti. Āvajjanakiriyasabbhāvato pana idampi vicāretabbaṃ.
由欲界行为三种不同的作业——作为基主的贪欲、作为业的主体、作为缘因的主体——构成，其中“内在所缘行为作为法”、“外在所缘法为作为法的缘因”，二者缺一不可。对此有所误解者，经典云“抛弃外法而仅守内所缘”，“外部所缘”若未被废弃则不存在作为主的缘因。于论述中，借用经典“以外部蕴为重而坐下”(paṭṭhā. 2.20.31)之句来说明，比库等行者以此为主持将重执于行法，超出常人。又如“断见威胁诸蕴”等句（paṭṭhā. 2.22.30）说蕴之字只能用色体成立，阿拉汉无此执著。常人及未来时则以行法重执作为安住点。诸法无果、无因之间，此重执即执为喜乐，是贪欲见的缘因。又经典称“过去未来重执于蕴”（paṭṭhā. 2.19.23），说明未来境界亦为重执之对象。因其存在起振动故应予思量。
Adhipatipaccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 增上缘说明注释结束。
4. Anantarapaccayaniddesavaṇṇanā4. 无间缘之说明的解释
§4
4. Yathā okāsadānavisesabhāvena natthivigatā vuttā, na evaṃ anantarasamanantarā, ete pana cittaniyāmahetuvisesabhāvena vuttā, tasmā taṃ cittaniyāmahetuvisesabhāvaṃ dassento ‘‘cakkhuviññāṇadhātū’’tiādinā dhātuvasena kusalādivasena ca niddesamāha. Tattha ‘‘manoviññāṇadhātu manoviññāṇadhātuyā’’ti vutte paccayapaccayuppannaviseso na viññāyatīti ‘‘purimā purimā pacchimāya pacchimāyā’’ti vattabbaṃ siyā. Tathā ca sati dhātuvisesena cittavisese dassanaṃ yaṃ kātuṃ āraddho, taṃ vocchijjeyya. ‘‘Manoviññāṇadhātu manodhātuyā’’ti idampi na sakkā vattuṃ niyāmābhāvato, ‘‘manodhātu cakkhuviññāṇadhātuyā’’ti ca tatheva na sakkā. Na hi manodhātu cakkhuviññāṇadhātuyāyeva anantarapaccayoti niyāmo atthi, tasmā pākaṭā pañcaviññāṇadhātuyo ādiṃ katvā yāva dhātuvisesaniyāmo atthi, tāva nidassanena nayaṃ dassetvā puna niravasesadassanatthaṃ ‘‘purimā purimā kusalā’’tiādimāha. Sadisakusalānanti vedanāya vā hetūhi vā sadisakusalānaṃ anurūpakusalānanti vā attho. Tena bhūmibhinnānampi paccayabhāvo vutto hoti. Bhavaṅgaggahaṇena kusalākusalamūlakesu cutipi gahitāti daṭṭhabbaṃ, abyākatamūlake tadārammaṇampi.
4. 就如残根之特性所说，未完全灭除，非即刻同时发生，但因心之制约因素不同而异。故以此特殊因缘示现“眼识界”等境界，连同善等性皆一体。对于“心识界”上下递次关系无法详知，须说“先前、后后”以表先后秩序。依此，因念界之差别，心之分别亦将说明，彼亦应被剔除。不可证明“心界”与“眼识界”之间有必然紧接之法则，故就显现五识界始，至各界差异法度仍存，先前善法之说可反复提出。如“同类善”含受亦含因等义。由此，亦成立不同地上的相互缘起。可见由生起止持，善恶之根本均受此所摄所持。
Kāmāvacarakiriyāvajjanassāti kāmāvacarakiriyāya āvajjanassāti āvajjanaggahaṇena kāmāvacarakiriyaṃ visesetīti daṭṭhabbaṃ. Kāmāvacaravipāko kāmāvacarakiriyarāsissa ca anantarapaccayo hoti, honto ca āvajjanassevāti ayañhettha adhippāyo. Āvajjanaggahaṇeneva cettha voṭṭhabbanampi gahitanti daṭṭhabbaṃ.
所谓“以欲界行为作诱引”，即以上述行为作诱引。欲界行为之果报与行为本身之间存在紧接相续关系，故以上述缘起为根据。由此可见，此为因果关系。以诱引起缘对应之法，在此亦应适用。
Anantarapaccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 无间缘之说明的解释已毕。
6. Sahajātapaccayaniddesavaṇṇanā6. 俱生缘之说明的解释
§6
6. ‘‘Aññamaññassāti añño aññassā’’ti porāṇapāṭho. Pāḷiyaṃ pana ‘‘aññamaññaṃ sahajātapaccayena paccayo’’ti ettha vuttassa ‘‘aññamañña’’nti imassa attho vattabbo , na avuttassa ‘‘aññamaññassā’’ti imassa, na ca samānatthassapi saddantarassa atthe vutte saddantarassa attho vutto hoti, tasmā ‘‘aññamaññanti añño aññassā’’ti paṭhanti. Okkantīti pañcavokārapaṭisandhiyeva vuccati, na itarāti iminā adhippāyenāha ‘‘pañcavokārabhave paṭisandhikkhaṇe’’ti. Rūpino dhammā arūpīnaṃ dhammānanti idaṃ yadipi pubbe ‘‘okkantikkhaṇe nāmarūpa’’nti vuttaṃ, tathāpi na tena khaṇantare paccayabhāvo rūpīnaṃ nivāritoti tannivāraṇatthaṃ vuttaṃ. Kañci kāleti keci kismiñci kāleti vā attho. Tena rūpino dhammā keci vatthubhūtā kismiñci paṭisandhikāleti rūpantarānaṃ vatthussa ca kālantare arūpīnaṃ sahajātapaccayaṃ pubbe anivāritaṃ nivāreti. Evañca katvā ‘‘kañci kāla’’nti vā ‘‘kismiñci kāle’’ti vā vattabbe vibhattivipallāso kato. Tena hi ‘‘kañcī’’ti upayogekavacanaṃ ‘‘rūpino dhammā’’ti etena saha sambandhena paccattabahuvacanassa ādeso, ‘‘kāle’’ti iminā sambandhena bhummekavacanassāti viññāyati. Purimena ca ‘‘eko khandho vatthu ca tiṇṇannaṃ khandhāna’’ntiādinā nāmasahitasseva vatthussa ‘‘nāmassa paccayo’’ti vattabbatte āpanne etena kevalasseva tathā vattabbataṃ dasseti.
第六条，“他人谓他人”，这是前文旧译。然巴利语中原文为“因他人同生缘起而缘他人”，此处所说的“他人”，应解释为“此处缘他人”，而非前文“他人谓他人”，且不适用一般词义。因此解读为“他人谓他人”的说法，只是约定俗成的读法。所谓“入流”，仅指五种根的接续，而非其他，此处称“五根生起时接续的瞬间”。有色法者，色根对非色根而言，正如前文所说“入流时名色”，虽如此，彼处“不于相接瞬间对色法生漏阻碍”，则此处目的是真正说明该阻碍的缘由。所谓“某时”，“某于何时”之义。由此可知，色法有些成分乃实质性的，有些成分为接续者，于色法转变的时间间隔对非色法有同生缘起，如前文所示。故此若说“某时”或“何时”，即是分野及颠倒思想的产生。此“某一”用单数，附属于“色法”这一复数名词，表明系就色法个别着眼；而“时”则是单数，附属于“某一”而非整体，二者结合体现了单复数的对应关系。前文曾言“某一蕴及所断蕴中蕴的名色为其名之缘”，此处同理，亦表现名色与缘的对应关系。
Tayo na aññamaññavasenāti labbhamānepi katthaci aññamaññasahajātapaccayabhāve vacanena asaṅgahitattā tassa evaṃ vuttanti daṭṭhabbaṃ. Catusamuṭṭhānikassa rūpassa ekadesabhūte kammasamuṭṭhānarūpe samudāyekadesavasena sāmivacanaṃ daṭṭhabbaṃ, niddhāraṇe vā.
第三条，关于“他人与他人缘起”在某些情况下，即使是因同生缘起之缘，语词结构上非聚合状态，亦当如此理解。以四物俱集之色法中某一行为俱集的色相成缘来看，应理解为〔单一〕之标记，于论证时作指示即可。
Sahajātapaccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 俱生缘之说明的解释已毕。
8. Nissayapaccayaniddesavaṇṇanā8. 依止缘之说明的解释
§8
8. Nissayapaccayaniddese ‘‘rūpino dhammā arūpīnaṃ dhammānaṃ kismiñci kāle’’ti idaṃ na labbhati. Yaṃ panettha labbhati ‘‘rūpino dhammā kecī’’ti, tattha te eva dhamme dassetuṃ ‘‘cakkhāyatana’’ntiādi vuttanti. ‘‘Vatthurūpaṃ pañcavokārabhave’’ti vuttattā ‘‘ṭhapetvā āruppavipāka’’nti idaṃ na vattabbanti ce? Na, ‘‘tebhūmakavipākassā’’ti vutte pañcavokārabhave anuppajjanakaṃ ṭhapetabbaṃ ajānantassa tassa pakāsetabbattā.
第八条，论依止缘时说“色法缘非色法之某时”，此处难以成立。若说“某色法”，则当指示出诸色法之所在诸法，如“眼根”等。先前云“物质形态生于五根之中”，若此成立，则“确立无色果报”之说亦不应提出；原因是色法果域中果报不生，以前文“诸根果报本地”的说法为证。
Nissayapaccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 依止缘之说明的解释已毕。
9. Upanissayapaccayaniddesavaṇṇanā9. 亲依止缘论释之解释
§9
9.Te tayopi rāsayoti upanissaye tayo anekasaṅgāhakatāya rāsayoti vadati. Etasmiṃ pana upanissayaniddese ye purimā yesaṃ pacchimānaṃ anantarūpanissayā honti, te tesaṃ sabbesaṃ ekanteneva honti, na kesañci kadāci, tasmā yesu padesu anantarūpanissayo saṅgahito, tesu ‘‘kesañcī’’ti na sakkā vattunti na vuttaṃ. Ye pana purimā yesaṃ pacchimānaṃ ārammaṇapakatūpanissayā honti, te tesaṃ na sabbesaṃ ekantena honti, yesaṃ uppattipaṭibāhikā paccayā balavanto honti, tesaṃ na honti, itaresaṃ honti. Tasmā yesu padesu anantarūpanissayo na labbhati, tesu ‘‘kesañcī’’ti vuttaṃ. Siddhānaṃ paccayadhammānaṃ yehi paccayuppannehi akusalādīhi bhavitabbaṃ, tesaṃ kesañcīti ayañcettha attho, na pana avisesena akusalādīsu kesañcīti.
第九条，所谓“种类”与“缘起”关系时，“种类”指有多重集合之意。本文中讨论的依止缘，前色法与后色法之间缘起关系内，前色法对后色法具有紧密而绝对的集合性，即无例外；故果能归纳为“某些”情形则否定此点。前色法对后色法之依赖称为“顺序出现的色法相续”，所以“某些”场所并不能称之为“种类”，且亦无文献支持。相对地，前色法与后色法之间的依止，若是由于心识而导致非顺续性，有时则只局限于部分色法，对他色法无此性质。故章节所言“非所有场所皆具顺序出现之依止缘”，而是仅部分依止缘称为“种类”也就不奇怪了。关于决定类缘起的功德，某些取向须依止，乃不纯不善的正报化因，此处“某些”的意思强调不是针对特定不善业，而是更广泛意义上的某种。
Purimā purimā kusalā…pe… abyākatānaṃ dhammānanti yesaṃ upanissayapaccayena bhavitabbaṃ, tesaṃ abyākatānaṃ pacchimānanti daṭṭhabbaṃ. Na hi rūpābyākataṃ upanissayaṃ labhatīti. Kathaṃ? Ārammaṇānantarūpanissaye tāva na labhati anārammaṇattā pubbāparaniyamena appavattito ca, pakatūpanissayañca na labhati acetanena rūpasantānena pakatassa abhāvato. Yathā hi arūpasantānena saddhādayo nipphāditā utubhojanādayo ca upasevitā, na evaṃ rūpasantānena. Yasmiñca utubījādike kammādike ca sati rūpaṃ pavattati, na taṃ tena pakataṃ hoti. Sacetanasseva hi uppādanupatthambhanupayogādivasena cetanaṃ pakappanaṃ pakaraṇaṃ, rūpañca acetananti. Yathā ca nirīhakesu paccayāyattesu dhammesu kesañci sārammaṇasabhāvatā hoti, kesañci na, evaṃ sappakaraṇasabhāvatā nippakaraṇasabhāvatā ca daṭṭhabbā. Utubījādayo pana aṅkurādīnaṃ tesu asantesu abhāvato eva paccayā, na pana upanissayādibhāvatoti. Purimapurimānaṃyeva panettha upanissayapaccayabhāvo bāhullavasena pākaṭavasena ca vutto. ‘‘Anāgate khandhe patthayamāno dānaṃ detī’’tiādivacanato (paṭṭhā. 2.18.8) pana anāgatāpi upanissayapaccayā honti, te purimehi ārammaṇapakatūpanissayehi taṃsamānalakkhaṇatāya idha saṅgayhantīti daṭṭhabbā.
前色法中纯善的、未表明的法即为未来待生法，谓此类法中之未透现法称为后法。无形色法不可能成为依止缘，何故？因由缘起前后相续法应为连续不间断，倘若无缘起前导的依存缘与前缘，则无转变；且明显的缘起依止法因果链，缺少无形色法则构不成定量依存关系。举例，随非色心所产生信、等及口腹供养的续存，不适用于无形色法。任何因果链中，须有依止显现，以便因果发生。复有种子等实体的已有形色法能否成为依止缘，须依经典证明，而不可随意猜测。故须区分先后法中确实具依止性质者与不具者。因从需性、相应性角度论，前色法作依止缘之依凭不可缺少。已有经文表明“不论未来蕴中有种种法存在亦有依止”，如“未来处供养布施”之类语。
Puggalopi senāsanampīti puggalasenāsanaggahaṇavasena upanissayabhāvaṃ bhajante dhamme dasseti, pi-saddena cīvarāraññarukkhapabbatādiggahaṇavasena upanissayabhāvaṃ bhajante sabbe saṅgaṇhāti. ‘‘Abyākato dhammo abyākatassa dhammassa upanissayapaccayena paccayo’’tiādīsu hi ‘‘senāsanaṃ kāyikassa sukhassā’’tiādivacanena senāsanaggahaṇena upanissayabhāvaṃ bhajantāva dhammā upanissayapaccayena paccayoti imamatthaṃ dassentena puggalādīsupi ayaṃ nayo dassito hotīti. Paccuppannāpi ārammaṇapakatūpanissayā paccuppannatāya senāsanasamānalakkhaṇattā ettheva saṅgahitāti daṭṭhabbā. Vakkhati hi ‘‘paccuppannaṃ utuṃ bhojanaṃ senāsanaṃ upanissāya jhānaṃ uppādetī’’tiādinā senāsanassa paccuppannabhāvaṃ viya paccuppannānaṃ utuādīnaṃ pakatūpanissayabhāvaṃ, ‘‘paccuppannaṃ cakkhuṃ…pe… vatthuṃ paccuppanne khandhe garuṃ katvā assādetī’’tiādinā (paṭṭhā. 2.18.4) cakkhādīnaṃ ārammaṇūpanissayabhāvañcāti. Paccuppannānampi ca tādisānaṃ pubbe pakatattā pakatūpanissayatā daṭṭhabbā.
众生虽不同，但值宿处具足依止缘之性质。此理亦适用于个人的居所或相类定止处。以“未定显法为不显法之依止缘”，即依往典所存的教法，见“居处为身心安住之所”。用“衣服、森林、山岳等所有物作依止”，均属常见依止缘。由此可知，个人众生的身心状态，亦可理解为依止缘的对象，即除去所有法的集合称为依止缘。且言：“未显即为设立之缘”，这意味着依止缘起用于成办法的生起，诸对象悉皆成为依止缘之缘。经文亦明言“现行之夏食、居处，以依止而生禅定”等语，体现了依止缘之现行状态。还有“现行之眼及其所缘之处置于现行蕴内，使其重且安坐”等文，特别说明了依止缘对现行法遂成的作用。前例已示，此类现行依止缘早已被辨明确立。
Kasiṇārammaṇādīni ārammaṇameva honti, na upanissayoti iminā adhippāyena ‘‘ekaccāyā’’ti āha.
「相观等观」即诸相等定的对象，只有这些对象本身才是真正的对象，而非依止。此处用此归纳方便称为『一些（相续）』，以便明义。
Arūpāvacarakusalampi yasmiṃ kasiṇādimhi jhānaṃ anuppāditaṃ, tasmiṃ anuppannajhānuppādane sabbassa ca uppannajhānassa samāpajjane iddhividhādīnaṃ abhiññānañca upanissayoti imamatthaṃ sandhāyāha ‘‘tebhūmakakusalo catubhūmakassapi kusalassā’’ti. Vuttampi cetaṃ ‘‘arūpāvacaraṃ saddhaṃ upanissāya rūpāvacaraṃ jhānaṃ vipassanaṃ maggaṃ abhiññaṃ samāpattiṃ uppādetī’’ti (paṭṭhā. 4.13.285). Kāmāvacarakusalaṃ rūpāvacarārūpāvacaravipākānampi taduppādakakusalānaṃ upanissayabhāvavasena , paṭisandhiniyāmakassa cutito purimajavanassa ca vasena upanissayo, rūpāvacarakusalaṃ arūpāvacaravipākassa, arūpāvacarakusalañca rūpāvacaravipākassa taduppādakakusalūpanissayabhāvenāti evaṃ paccekaṃ tebhūmakakusalānaṃ catubhūmakavipākassa tebhūmakakiriyassa ca yathāyogaṃ paccayabhāvo veditabbo. Pāḷiyampi hi pakatūpanissayo nayadassanamatteneva pañhāvāresu vissajjitoti.
即使是无色界善法中未生起初禅定者，亦以未生起初禅定为出离一切已生禅定及禅定所达等神通般若的依止。对此，注疏说其目的在于明示『三界内禅善，四界内亦有禅善』。经中亦曾言：以无色界恒久依止定，生色界禅定的毗婆舍那见道、神通及得入，如实由此起生。欲界善法、色界善法以及无色界果报，皆由其生起之善因的依止性而生。此依止，既为继起相续的控制因，又为前生所习因缘，因此依止视为色界善法的因，生无色界果报，善因依止无色界果报；无色界善因依止色界果报，亦即分别认识三界内善因、四界内果报以及三界内行。据巴利语所示，明确依止的意义，在于使杂染消弃。
Iminā pana nayenāti lokuttaranibbattanaṃ upanissāya sinehuppādanalesenāti attho. Lokuttarā pana dhammā akusalānaṃ na kenaci paccayena paccayo hontīti na idaṃ sārato daṭṭhabbanti adhippāyo. Kāmāvacarāditihetukabhavaṅgaṃ kāyikasukhādi ca rūpāvacarādikusalānaṃ upanissayo, arūpāvacaravipāko rūpāvacarakusalassa taṃ patthetvā tannibbattakakusaluppādanatthaṃ uppādiyamānassa, rūpāvacarakiriyassa ca pubbe nivuṭṭhādīsu arūpāvacaravipākajānanatthaṃ jhānābhiññāyo uppādentassa arahato, catubhūmakavipākānaṃ pana taduppādakakusalūpanissayabhāvavasena so so vipāko upanissayo. Tenāha ‘‘tathā tebhūmakavipāko’’ti. Yadipi arahattaphalattaṃ jhānavipassanā uppādeti anāgāmī, na pana tena taṃ kadāci diṭṭhapubbaṃ puthujjanādīhi sotāpattiphalādīni viya, tasmā tāni viya tesaṃ jhānādīnaṃ imassa ca aggaphalaṃ na jhānādīnaṃ upanissayo. Upaladdhapubbasadisameva hi anāgatampi upanissayoti. Tenāha ‘‘upariṭṭhimaṃ kusalassapī’’ti.
这里所说的依止，乃指超世间涅槃中依止生成之火。超世间法中，恶法无一依因而生起，此理不可误解为其它意义。以欲界为因缘的色界善法，为身心之乐，依止色界善法；而无色界果报则借色界善法因缘而生；无色界行亦由前色界善法业已消尽而生无色界果报之禅定阿拉汉。三界果报分别由三界因的依止而生，因此称为『三界果报』。因此说「如此乃三界果报」。虽阿拉汉的禅定般若能生无余涅槃，但远离初果声闻等的生死果报，禅定依止不为其所成就。依止的功用，犹如对过去所成事业结果的延续，因此称为『更上方善』。
Kiriyaatthapaṭisambhidādimpi patthetvā dānādikusalaṃ karontassa tebhūmakakiriyāpi catubhūmakassapi kusalassa upanissayapaccayena paccayo. Yonisomanasikāre vattabbameva natthi, taṃ upanissāya rāgādiuppādane akusalassa, kusalākusalūpanissayabhāvamukhena catubhūmakavipākassa. Evaṃ kiriyassapi yojetabbaṃ. Tenāha ‘‘kiriyasaṅkhātopi pakatūpanissayo catubhūmakānaṃ kusalādikhandhānaṃ hotiyevā’’ti. Nevavipākanavipākadhammadhammesu pana utubhojanasenāsanānameva tiṇṇaṃ rāsīnaṃ pakatūpanissayabhāvadassanaṃ nayadassanamevāti. Imasmiṃ paṭṭhānamahāpakaraṇe āgatanayenāti idaṃ ‘‘kusalaṃ dhammaṃ paṭicca abyākato dhammo uppajjati na upanissayapaccayā, kusale khandhe paṭicca cittasamuṭṭhānaṃ rūpa’’nti (paṭṭhā. 1.1.91) evamādikaṃ upanissayapaṭikkhepaṃ, anulome ca anāgamanaṃ sandhāya vuttaṃ. Suttantikapariyāyenāti ‘‘viññāṇūpanisaṃ nāmarūpaṃ, nāmarūpanisaṃ saḷāyatana’’ntiādikena (saṃ. ni. 2.23),
通过能生善业的行为辨析时，施舍者的三界行为及三界善业之依止，都以依止为条件。应当正行智慧，远离依止爱欲等所生恶业，是善恶业依止及生起三界果报之根本。修行行为亦不可少此，故言『行为果律明确之依止，乃三界善根之总称，如同禅定等』。没有果报者，无论是住食或坐卧，皆仅为三根本资粮（三宝），故视为显然依止。于本讲解大义，此即『善法缘起，不以依止为条件而起生未曾知之法，盖色蕴中起心识为依止色法』之义（经中初篇说法所记），并作依止否定与依止生起的相对说明。经文中亦述『识依止名色，名色依止六处』为及诸缘起法。
‘‘Yathāpi pabbato selo, araññasmiṃ brahāvane;
就如山上的石块，在野外沙林中；
Taṃ rukkhā upanissāya, vaḍḍhante te vanappatī’’ti (a. ni. 3.49). –
借助那些树木之依止，林中诸木方得增长茂盛。」
Ādikena ca.
以及以首位之语等。
Upanissayapaccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 亲依止缘论释之解释已毕。
10. Purejātapaccayaniddesavaṇṇanā10. 前生缘论释之解释
§10
10. Nayadassanavasena yāni vinā ārammaṇapurejātena na vattanti, tesaṃ cakkhuviññāṇādīnaṃ ārammaṇapurejātadassanena manodvārepi yaṃ yadārammaṇapurejātena vattati, tassa tadālambitaṃ sabbampi rūparūpaṃ ārammaṇapurejātanti dassitameva hoti, sarūpena pana adassitattā ‘‘sāvasesavasena desanā katā’’ti āha. Cittavasena kāyaṃ pariṇāmayato iddhividhābhiññāya ca aṭṭhārasasu yaṃkiñci ārammaṇapurejātaṃ hotīti daṭṭhabbaṃ.
第十。因未起于境界而不显现之事，如眼识等各识因缘于境界生起，于意门中亦随之而现，如此则一切依止于此境界之色相均得显现，唯在无色相之不见处则曰「此乃以未分别观说」。由心变迁及十八种神通现起等境界所生之事，须观其显现。
Tadārammaṇabhāvinoti ettha paṭisandhibhāvino vatthupurejātābhāvena itarassapi abhāvā aggahaṇaṃ. Bhavaṅgabhāvino pana gahaṇaṃ kātabbaṃ na vā kātabbaṃ paṭisandhiyā viya aparibyattassa ārammaṇassa ārammaṇamattabhāvato, ‘‘manodhātūnañcā’’ti ettha santīraṇabhāvino manoviññāṇadhātuyāpi.
所谓境界生起，指此处缘界续生之性质，亦包括他处诸无所住相。缘存在与缺无之区别，应予深究。身心蘊性质者，因续生之境界扩散聚合，应视为「心法界」，包括心识及其所缘心境界。
Purejātapaccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 前生缘论释之解释已毕。
11. Pacchājātapaccayaniddesavaṇṇanā11. 后生缘论释之解释
§11
11.Tassevāti idaṃ kāmāvacararūpāvacaravipākānaṃ niravasesadassitapurejātadassanavasena vuttaṃ, rūpāvacaravipāko pana āhārasamuṭṭhānassa na hotīti.
第十一。此即指欲界及色界无色界果报，乃由境界随现之色相显现之故，境界果报并非指食物摄取。
Pacchājātapaccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 后生缘论释之解释已毕。
12. Āsevanapaccayaniddesavaṇṇanā十二、亲依缘之说示解释
§12
12.Paguṇatarabalavatarabhāvavisiṭṭhanti etena vipākābyākatato viseseti.
第十二。谓果报以质、力、层次、范围等差别为显著，以此区别不同果报。
Āsevanapaccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 亲依缘之说示解释已毕。
13. Kammapaccayaniddesavaṇṇanā十三、业缘之说示解释
§13
13. Cetanāsampayuttakammaṃ abhijjhādi kammapaccayo na hotīti ‘‘cetanākammamevā’’ti āha. Satipi hi vipākadhammadhammatte na cetanāvajjā evaṃsabhāvāti. Attano phalaṃ uppādetuṃ samatthenāti kammassa samatthatā tassa kammapaccayabhāvo vuttāti daṭṭhabbā.
第十三。所谓非由贪欲等意志行为生起者，谓非由意志行为导致之故，曰「唯是意志行为」。然于果报之性质、特性上，非唯意志不足以生起果报，亦须能生成果报之条件应视为业之成就。
Pañcavokāreyeva, na aññatthāti etena kāmāvacaracetanā ekavokāre rūpampi na janetīti dasseti.
五种分别之处，别无他义，此处显示由此可知欲境所起的意念，只依一处分别，连色境也不生起。
Kammapaccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 业缘之说示解释已毕。
14. Vipākapaccayaniddesavaṇṇanā十四、果报缘之说示解释
§14
14. Vipākapaccayaniddese yesaṃ ekantena vipāko vipākapaccayo hoti, tesaṃ vasena nayadassanaṃ kataṃ. Na hi āruppe bhūmidvayavipāko rūpassa paccayo hoti.
14. 关于果报之依，谓果报必凭单一因缘而生，故此特加说明。果报之依，非如无色界中两种地果相因果相续。
Vipākapaccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 果报缘之说示解释已毕。
15. Āhārapaccayaniddesavaṇṇanā十五、食缘阐释之注释
§15
15.Kabaḷaṃkaritvā ajjhoharitovāti asitapītādivatthūhi saha ajjhoharitovāti vuttaṃ hoti. Pātabbasāyitabbānipi hi sabhāvavasena kabaḷāyeva hontīti.
15. 修饰为黑黄等色等器物连同黑黄之称呼，乃是一体。须记，须知它者因其本性，亦即是之修饰之一种。
Sesatisantatisamuṭṭhānassa anupālakova hutvāti ettha cittasamuṭṭhānassa āhārapaccayabhāvo vicāretvā gahetabbo. Na hi cittasamuṭṭhāno kabaḷīkāro āhāro nocittasamuṭṭhāno tadubhayañca cittasamuṭṭhānakāyassa āhārapaccayo vutto, tividhopi pana so nocittasamuṭṭhānakāyassa vuttoti.
念集聚发起若无守护，如同念集聚的依食因，须审察此点。念集聚并非修饰者；食受非念集聚。无论念与食，皆非念集聚身的依食因，然此三种依食说法不成立。
Āhārapaccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 食缘阐释之注释终。
16. Indriyapaccayaniddesavaṇṇanā十六、根缘阐释之注释
§16
16.Arūpajīvitindriyampi saṅgahitanti missakattā jīvitindriyaṃ na sabbena sabbaṃ vajjitabbanti adhippāyo.
16. 非色界生活根也聚集，误解谓生活根应尽断灭，此乃错误见解。
Avinibbhuttadhammānanti ettha ayaṃ adhippāyo – rūpārūpānaṃ aññamaññaṃ avinibbhuttavohāro natthīti arūpānaṃ indriyapaccayabhūtāni paccayantarāpekkhāni cakkhādīni attano vijjamānakkhaṇe avinibbhuttadhammānaṃ indriyapaccayataṃ apharantānipi indriyapaccayā siyuṃ. Yo pana nirapekkho indriyapaccayo avinibbhuttadhammānaṃ hoti, so attano vijjamānakkhaṇe tesaṃ indriyapaccayataṃ apharanto nāma natthi. Yadi ca itthindriyapurisindriyāni indriyapaccayo liṅgādīnaṃ siyuṃ, avinibbhuttānaṃ tesampi siyuṃ. Na hi rūpaṃ rūpassa, arūpaṃ vā arūpassa vinibbhuttassa indriyapaccayo atthīti. Sati cevaṃ itthipurisindriyehi avinibbhuttattā kalalādikāle ca liṅgādīni siyuṃ, yesaṃ tāni indriyapaccayataṃ phareyyuṃ, na ca pharanti. Tasmā na tehi tāni avinibbhuttakāni, avinibbhuttattābhāvato ca tesaṃ indriyapaccayataṃ na pharanti. Aññesaṃ pana yehi tāni sahajātāni, tesaṃ abījabhāvatoyeva na pharanti, tasmā āpannavinibbhuttabhāvānaṃ tesaṃ liṅgādīnaṃ avinibbhuttānaṃ aññesañca samānakalāpadhammānaṃ indriyapaccayatāya apharaṇato tāni indriyapaccayo na hontīti. Yesaṃ bījabhūtāni itthipurisindriyāni, tesaṃ liṅgādīnaṃ aparamatthabhāvatoti keci, te pana kalalādikālepi liṅgādīnaṃ tadanurūpānaṃ atthitaṃ icchanti.
所谓不灭法，是指色与非色虽彼此不互损灭，但非色界由根入其间的感官条件，在眼识现时，非灭法则不失其感官依赖。若无依赖，则该识现得不到感官条件。若称某些性别感官为感官条件，非色界众法非感官条件是错误；诸感官虽具性别，无使感官依赖消失，故非感官。又感官条件虽为性别，若在创造时未消亡，则欲求存在之对应性。
Jātibhūmivasena vuttesu bhedesu kusalajātiyaṃ rūpāvacarakusalameva āruppe ṭhapetabbanti ‘‘ṭhapetvā pana rūpāvacarakusalaṃ avasesā kusalākusalā’’ti vuttaṃ. Paṭhamalokuttaraṃ pana domanassayuttañca visuṃ ekā jāti bhūmi vā na hotīti āruppe alabbhamānampi na ṭhapitaṃ. Hetuādīsupi ‘‘tathā apariyāpannakusalahetu, tathā akusalahetū’’tiādīsu (paṭṭhā. aṭṭha. 1.1) esa nayo yojetabbo.
如生地之别，善生种类的色法及其善法对治法，应当安立于无相定中。但曾说「安立后仍余有善色法，余余有善不善法」。然而第一高处，无忧俱净，或一生地不现于无相中，故于无相中不可得，无安立之理。又于因缘等中亦应如是连贯地绾结「善因未圆满，亦如不善因」等规范。
Ṭhitikkhaṇeti idaṃ rūpajīvitindriyassa sahajātapaccayattābhāvaṃ sandhāya vuttaṃ. Uppādakkhaṇepi pana tassa indriyapaccayatā na sakkā nivāretuṃ. Vakkhati hi ‘‘abyākataṃ dhammaṃ paṭicca…pe… asaññasattānaṃ ekaṃ mahābhūtaṃ paṭicca…pe… indriyapaccayaṃ kammapaccayasadisa’’nti (paṭṭhā. 1.1.66). Na hi asaññasattānaṃ indriyapaccayā uppajjamānassa rūpassa rūpajīvitindriyato añño indriyapaccayo atthi, pañcavokāre pavatte ca kaṭattārūpassa. Paṭiccavārādayo ca cha uppādakkhaṇameva gahetvā pavattā, evañca katvā pacchājātapaccayo etesu anulomato na tiṭṭhatīti.
所谓刹那止是色生活根基因缘的相续断灭。虽起止刹那，但对此根缘的依缘不可断绝。经中说「以未明了法为缘……依诸无识体中某一大元素……根缘如业因缘」。无识根缘生起的色，别无他根缘，五门变化中生及止，因缘特征共随而行，非断却止住。
Indriyapaccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 根缘阐释之注释终。
17. Jhānapaccayaniddesavaṇṇanā十七、禅那缘阐释之注释
§17
17.Vitakkavicārapītisomanassadomanassupekkhācittekaggatāsaṅkhātānīti ettha yadipi somanassadomanassasaṅkhātāni jhānaṅgāni natthi, sukhadukkhasaṅkhātāni pana somanassadomanassabhūtāneva jhānaṅgāni, na kāyikasukhadukkhabhūtānīti imassa dassanatthaṃ somanassadomanassaggahaṇaṃ kataṃ. Nanu ca ‘‘dvipañcaviññāṇavajjesū’’ti vacaneneva kāyikasukhadukkhāni vajjitānīti sukhadukkhaggahaṇameva kattabbanti? Na, jhānaṅgasukhadukkhānaṃ jhānaṅgabhāvavisesanato. ‘‘Dvipañcaviññāṇavajjesu sukhadukkhupekkhācittekaggatāsaṅkhātānī’’ti hi vutte dvipañcaviññāṇesu upekkhācittekaggatāhi saddhiṃ kāyikasukhadukkhānipi vajjitānīti ettakameva viññāyati, na pana yāni sukhadukkhāni jhānaṅgāni honti, tesaṃ jhānaṅgabhūto sukhabhāvo dukkhabhāvo ca visesito, tasmā somanassadomanassabhāvavisiṭṭhoyeva sukhadukkhabhāvo sukhadukkhānaṃ jhānaṅgabhāvoti dassanatthaṃ somanassadomanassaggahaṇaṃ karoti. Tena ‘‘dvipañcaviññāṇavajjesū’’ti vacanena vajjiyamānānampi sukhadukkhānaṃ somanassadomanassabhāvābhāvato jhānaṅgabhāvābhāvoti dassitaṃ hoti. Yathāvajjitā pana sukhadukkhopekkhekaggatā kasmā vajjitāti? Yattha jhānaṅgāni uddharīyanti cittuppādakaṇḍe, tattha ca jhānaṅganti anuddhaṭattā. Kasmā pana na uddhaṭāti taṃ dassetuṃ ‘‘pañcannaṃ pana viññāṇakāyāna’’ntiādimāha.
第十七，谓唯有善乐苦舍等心的现象称为禅那因。此处非谓无乐无苦的禅那因，然禅那因中所摄之乐苦，乃因其与乐苦现象同体故名。经中说「于二十五识处之乐苦舍一心」，乃阐明连同色身乐苦，随禅那因相分现故。所谓「二十五识中乐苦舍一心」是说于二十五识中，于不偏乐苦舍，同行色身乐苦现象，将禅那因与乐苦现象相摄受，故称为乐苦舍现象。既如此，即便正在修行禅那，也于乐苦现象中出现。禅那因无除乐苦，非断乐苦缘故，故如是说「二十五识中」。此因缘表明能从心所所发，诸禅那因皆不显露为纯粹超脱受苦。所谓五识身即心、色等五种有别者，此用以分显非显露禅那存在。
Abhinipātamattattāti etena āvajjanasampaṭicchanamattāyapi cintanāpavattiyā abhāvaṃ dasseti. ‘‘Tesu vijjamānānipi upekkhāsukhadukkhānī’’ti porāṇapāṭho. Tattha upekkhāsukhadukkheheva taṃsamānalakkhaṇāya cittekaggatāyapi yathāvutteneva kāraṇena anuddhaṭabhāvo dassitoti daṭṭhabbo. Pubbe pana satta aṅgāni dassentena cattāri aṅgāni vajjitānīti tesaṃ vajjane kāraṇaṃ dassentena na samānalakkhaṇena lesena dassetabbaṃ. Aṭṭhakathā hesāti. Yadi ca lesena dassetabbaṃ, yathāvuttesupi tīsu ekameva vattabbaṃ siyā, tiṇṇaṃ pana vacanena tato aññassa jhānaṅganti uddhaṭabhāvo āpajjati, yathāvuttakāraṇato aññena kāraṇena anuddhaṭabhāvo vā, tasmā taṃdosapariharaṇatthaṃ ‘‘upekkhācittekaggatāsukhadukkhānī’’ti paṭhanti. Ye pana ‘‘jhānaṅgabhūtehi somanassādīhi sukhadukkhena avibhūtabhāvena pākaṭatāya indriyakiccayuttatāya ca samānānaṃ sukhādīnaṃ jhānaṅganti anuddhaṭabhāve kāraṇaṃ vattabbaṃ, na cittekaggatāyāti sā ettha na gahitā’’ti vadanti, tesaṃ taṃ rucimattaṃ. Yadi jhānaṅgasamānānaṃ jhānaṅganti anuddhaṭabhāve kāraṇaṃ vattabbaṃ, cittekaggatā cettha jhānaṅgabhūtāya vicikicchāyuttamanodhātuādīsu cittekaggatāya samānāti tassā anuddhaṭabhāve kāraṇaṃ vattabbamevāti. Sesāhetukesupi jhānaṅgaṃ uddhaṭameva uddharaṇaṭṭhāne cittuppādakaṇḍeti adhippāyo.
所谓无前后续灭者，此显示切断生灭连结的断灭相。经中早已有“连结乐苦舍的生灭一境不现”的旧义，连结乐苦舍总相及持合，非破坏地相续非断绝相已明确显示。前说七支，今说四支，皆为断灭（斩断）的差别，非以混乱失明表现。注疏云若要以混乱表现则只说数支中一支，三支显现其余为纯净相。若以混乱表现则引发另一禅那非顺理成章的断灭，故为彰显此说作“乐苦舍心持合影像”。有些说禅那因生起乐苦不显，且由于乐苦与心所相异而相反，意在反驳此说，乃只能算小雅。若禅那因是乐苦现象生起，我们此边有非顺理成章断灭之禅那因，缘其无明覆蔽、疑虑等情造作所致其断灭。其余诸因缘非断灭状态生起因果法，故以心的生起区域为主。
Jhānapaccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 禅那缘阐释之注释终。
18. Maggapaccayaniddesavaṇṇanā十八、道缘解说注释
§18
18.Paññāvitakko sammāvācākammantājīvā vīriyaṃ sati samādhi micchādiṭṭhi micchāvācākammantājīvāti imāni dvādasaṅgānīti ettha duvidhampi saṅkappaṃ vīriyaṃ samādhiñca vitakkavīriyasamādhivacanehi saṅgaṇhitvā ‘‘ayameva kho, āvuso, aṭṭhaṅgiko micchāmaggo abrahmacariyaṃ. Seyyathidaṃ – micchādiṭṭhi…pe… micchāsamādhī’’tiādīhi (saṃ. ni. 5.18) suttavacanehi micchāvācākammantājīvesupi maggaṅgavohārasiddhito tehi saha dvādasaṅgāni idha labbhamānāni ca alabbhamānāni ca maggaṅgavacanasāmaññena saṅgaṇhitvā vuttāni. Evañhi suttantavohāropi dassito hoti, evaṃ pana dassentena ‘‘maggapaccayaniddese maggaṅgānī’’ti evaṃ uddharitvā tassa pāṭhagatassa maggaṅgasaddassa atthabhāvena imāni dvādasaṅgāni na dassetabbāni. Na hi pāḷiyaṃ maggaṅgasaddassa micchāvācākammantājīvoti attho vattabbo. Tehi sammāvācādīhi paṭipakkhā cetanādhammā tappaṭipakkhabhāvatoyeva ‘‘micchāmaggaṅgānī’’ti sutte vuttāni, na pana maggapaccayabhāvena. Maggaṅgāni maggapaccayabhūtāni ca idha pāḷiyaṃ ‘‘maggaṅgānī’’ti vuttāni, na ca aññaṃ uddharitvā aññassa attho vattabbo. Pariyāyanippariyāyamaggaṅgadassanatthaṃ pana icchantena pāḷigatamaggaṅgasaddapatirūpako añño maggaṅgasaddo ubhayapadattho uddharitabbo yathā ‘‘adhikaraṇaṃ nāma cattāri adhikaraṇānī’’ti (pārā. 386, 405). Idha pana ‘‘maggapaccayaniddese maggaṅgānī’’ti pāḷigatoyeva maggaṅgasaddo uddhaṭo, na ca atthuddharaṇavasena dassetvā adhippetatthaniyamanaṃ kataṃ, tasmā pāḷiyaṃ maggaṅgasaddassa micchāvācādīnaṃ atthabhāvo mā hotūti ‘‘sammādiṭṭhisaṅkappavācākammantājīvavāyāmasatisamādhimicchādiṭṭhisaṅkappavāyāmasamādhayoti imāni dvādasaṅgānī’’ti paṭhanti. Nanu evaṃ ‘‘ahetukacittuppādavajjesū’’ti na vattabbaṃ. Na hi tesu sammādiṭṭhiādayo yathāvuttā santi, ye vajjetabbā siyunti? Na, uppattiṭṭhānaniyamanatthattā. Ahetukacittuppādavajjesveva etāni uppajjanti, nāhetukacittuppādesu. Tatthuppannāni dvādasaṅgānīti ayañhettha attho.
第十八，所谓思所念念乃分别智慧、有意言业、生活、精进、念、定、邪见、邪语等十二结集。此处对思念与精进二端以智慧、有意言业语、生活语合计，称为八正道邪道。经中亦广说对邪语行精进造作也凑成十二结集。依经义作此解释，故不应於正道名目下现相邪道之理。正道语言下含有对诸邪道反对应心行，皆称为邪道，并非缘起道理而称。此处「道结集」是缘起道，非互相代立涵义。为彰显道义一二而举例，引述经文中道义名称，故此字面释法不同，切勿混同。
Maggapaccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 道缘解说注释完毕。
20. Vippayuttapaccayaniddesavaṇṇanā二十、不相应缘解说注释
§20
20.Sampayogāsaṅkāyaabhāvatoti etena sampayogāsaṅkāvatthubhūto upakārakabhāvo vippayuttapaccayatāti dasseti.
第二十，谓连结因缘相续状态缺乏时，显示因果链条相续断离之因果关系解说。
Vippayuttapaccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 不相应缘解说注释完毕。
21. Atthipaccayaniddesavaṇṇanā二十一、有缘解说注释
§21
21. Kusalādivasena pañcavidho atthipaccayo vutto, na nibbānaṃ. Yo hi atthibhāvābhāvena anupakārako atthibhāvaṃ labhitvā upakārako hoti, so atthipaccayo hoti. Nibbānañca nibbānārammaṇānaṃ na attano atthibhāvābhāvena anupakārakaṃ hutvā atthibhāvalābhena upakārakaṃ hoti. Uppādādiyuttānaṃ vā natthibhāvopakārakatāviruddho upakārakabhāvo atthipaccayatāti na nibbānaṃ atthipaccayo.
二十一、虽然说福德等五种缘起，但这不是涅槃的缘起。因为凡是由于缘起与缘灭而无助、不生善法者，得以善法而生起助力的，便是缘起者。涅槃由于是涅槃的缘起，不由自己缘起的无助而生助力，故非缘起。由生起等相缘起的，虽有助力而无相违背的助力，称为缘起，并非涅槃的缘起。
Sati ca yesaṃ paccayā honti, tehi ekato puretaraṃ pacchā ca uppannatte sahajātādipaccayattābhāvato āha ‘‘āhāro indriyañca sahajātādibhedaṃ na labhatī’’ti. Tadabhāvo ca etesaṃ dhammasabhāvavasena daṭṭhabbo.
念为诸缘者，是由它们同去、先后、生起，及同生之缘等无有故起。」由此可见，这些诸法的本性皆是如此。
Atthipaccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 有缘解说注释完毕。
22-23-24. Natthivigataavigatapaccayaniddesavaṇṇanā22-23-24. 无、离、不离缘之说明的解释
§22-23
22-23.Paccayalakkhaṇamevahettha nānanti etena natthivigatapaccayesu atthiavigatapaccayesu ca byañjanamatteyeva nānattaṃ, na attheti idaṃ yo paccayoti attho, tasmiṃ nānattaṃ natthi, byañjanasaṅgahite paccayalakkhaṇamatteyeva nānattanti imamatthaṃ sandhāya vuttanti viññāyati.
二十二至二十三、此处所说「缘的特征」专指各种不存在缘的缘，以及存在缘的缘，两者之间只是差别的标记，而不是实质的差异。所谓「缘」意，即不存在差别，故其中无差别。修学者因缘结合，缘的性质仅作差别标记，故以此说明义理。
Natthivigataavigatapaccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 无、离、不离缘之说明的解释已毕。
Paccayaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 缘之说明的解释已毕。
Paccayaniddesapakiṇṇakavinicchayakathāvaṇṇanā缘之说明杂项决疑论的解释
‘‘Lobhadosamohāvipākapaccayāpi na honti, sesānaṃ sattarasannaṃ paccayānaṃ vasena paccayā hontī’’tiādimapāṭho. Ettha ca lobhadosamohānaṃ paccekaṃ sattarasahi paccayehi paccayabhāvo vutto, sabbe hetū saha aggahetvā ekadhammassa anekapaccayabhāvadassanatthaṃ amohādīnaṃ visuṃ gahitattāti dosassapi sattarasahi paccayabhāvo āpajjati, tathā ca sati dosassapi garukaraṇaṃ pāḷiyaṃ vattabbaṃ siyā. ‘‘Akusalo pana ārammaṇādhipati nāma lobhasahagatacittuppādo vuccatī’’ti (paṭṭhā. aṭṭha. 1.4) etthāpi lobhadosasahagatacittuppādāti vattabbaṃ siyā, na pana vuttaṃ, tasmā dosassa adhipatipaccayatāpi nivāretabbā. Na ca ‘‘sesāna’’nti vacanena adhipatipaccayo nivārito, atha kho saṅgahito purejātādīhi yathāvuttehi sesattāti tannivāraṇatthaṃ dosaṃ lobhamohehi saha aggahetvā visuñca aggahetvā ‘‘doso adhipatipaccayopi na hoti, sesānaṃ paccayānaṃ vasena paccayo hotī’’ti paṭhanti. Iminā nayenāti etena phoṭṭhabbāyatanassa sahajātādipaccayabhāvaṃ, sabbadhammānaṃ yathāyogaṃ hetādipaccayabhāvañca dasseti. Na hi etaṃ ekapaccayassa anekapaccayabhāvadassananti rūpādīnaṃ pakatūpanissayabhāvo ca etena dassitoti daṭṭhabbo.
「因贪嗔痴及其果报因缘不生，由剩余十七因缘而生的缘起。」此文本中，分别说了贪嗔痴有所依赖的十七种因缘之缘的存在。说所有缘因，若无主要因而有众多因缘显现，是为明了贪嗔痴等烦恼清净的适用标准。因为贪是导致心起恶业的主因，所以连带地存在十七种因缘，嗔亦然，故对嗔亦应严格对治。文中有云：「恶法之主乃贪涩杂染心起」，由此也明言贪嗔痴俱含之心起；未曾明说嗔之主因缘亦应被止息。由此可知，主要因缘对嗔亦应当断除。以「剩余因缘」为名，主因缘无阻，即表示主因缘仍未断除。故说「嗔因缘的主因缘亦不生，其余因缘的缘起则存」，是从整体连带关系来看。此理证明相应境界与诸法（含色法）诸缘起，也包括任一缘的主从因缘关系，不止单一缘的多因缘显现。
Catunnaṃ khandhānaṃ bhedā cakkhuviññāṇadhātuādayoti bhedaṃ anāmasitvā te eva gahetvā āha ‘‘catūsu khandhesū’’ti. Micchāvācākammantājīvā tehi ceva kammāhārapaccayehi cāti ekūnavīsatidhāti idamevaṃ na sakkā vattuṃ. Na hi micchāvācādayo micchādiṭṭhi viya maggapaccayā honti cetanāya maggapaccayattābhāvato. Yadi ca bhaveyya, pañhāvāre ‘‘kammapaccayā magge tīṇī’’ti vattabbaṃ siyā, tasmā micchāvācādīnaṃ maggapaccayabhāvo na vattabbo. Paṭṭhānasaṃvaṇṇanā hesā. Sesapaccayabhāvo ca cetanāya anekapaccayabhāvavacanena vuttoyevāti na idaṃ paṭhitabbanti na paṭhanti. ‘‘Ahirikaṃ…pe… middhaṃ uddhaccaṃ vicikicchā’’tiādimapāṭho, vicikicchā pana adhipatipaccayo na hotīti taṃ tattha apaṭhitvā ‘‘vicikicchāissāmacchariyakukkuccāni tato adhipatipaccayaṃ apanetvā’’ti evamettha paṭhanti.
四蕴分别说是由眼识及诸根界等分，而非分而言明，无名并取其义，谓诸法于四蕴中。对谤（误语）邪行和业果缘起，在此说其合计分别二十一种，谓不可成立。因邪语等并非如误见（邪见）般生起于正道缘，以生起心所缘起不成立。若成立，应说「业因缘于正道有三种」亦是同理，故邪语及其类之正道缘不可称。这里是缘起的言说范围。后续余缘为心所多缘起的说法，不须专注此义。譬如「无耻……昏沉……掉举……疑」等心所主因缘非此处意，故此不读。「疑」若不作为主因缘，则说「疑等诸缘起不生，转为主因缘」，此段立义亦如此读。
‘‘Cattārimahābhūtāni ārammaṇa…pe… purejātavippayuttaatthiavigatavasena dasadhā paccayā honti, puna tathā hadayavatthū’’ti purimapāṭho, mahābhūtāni pana vippayuttapaccayā na hontīti ‘‘purejātaatthiavigatavasena navadhā paccayā honti, vippayuttapaccayaṃ pakkhipitvā dasadhā vatthu’’nti paṭhanti. Ettakamevettha apubbanti etasmiṃ purejātapaccaye sahajātanissayehi apubbaṃ rūpasaddagandharasāyatanamattamevāti attho, ārammaṇāni panetāni ārammaṇapaccayadhammānaṃ anekapaccayabhāve vuttānīti sabbātikkantapaccayāpekkhā etesaṃ apubbatā natthīti. Indriyādīsu apubbaṃ natthīti rūpajīvitindriyassapi arūpajīvitindriyato apubbassa paccayabhāvassa abhāvaṃ maññamānena apubbatā na vuttā. Tassa pana purejātapaccayabhāvato apubbatā. Kabaḷīkārāhārassa ca purejātena saddhiṃ sattadhā paccayabhāvo yojetabbo.
「四大本质成为起缘……依先生缘起无有诸缘，由十种因缘而存，且心识所缘亦复如是」前段云，但大本质缘无起缘，后段云依先生因缘无缘起，仅由九种因缘存，舍弃无缘起，复说十种起缘。此由先生缘及从属缘起（诸色、声、香、味、触根界）单独说明，与起缘诸法多因缘者不同，不作所依偏废。根等亦无先后，眼根有生所缘界，非无生缘，故不作偏废说。而先生缘相依者示现，有七种依缘并行，称为组合缘。
Ākāroti mūlādiākāro. Atthoti tenākārena upakārakatā. ‘‘Yenākārenā’’ti etassa vā atthavacanaṃ ‘‘yenatthenā’’ti. Vipākahetūsuyeva labbhatīti ettha amohavipākahetussa adhipatipaccayabhāvo ca lokuttaravipākeyeva labbhatīti. Evaṃ sabbattha labbhamānālabbhamānaṃ sallakkhetabbaṃ. Vippayuttaṃ apaṭhitvā ‘‘chahākārehī’’ti purimapāṭho, taṃ pana paṭhitvā ‘‘sattahākārehī’’ti paṭhanti. Ukkaṭṭhaparicchedo hettha vuccati, na ca yaṃ ārammaṇaṃ nissayo hoti, taṃ vippayuttaṃ na hotīti.
「形态」是指根本的形态。所谓「意义」者，谓由此形态而生之助益。『由……而』此语，即是指该意义之缘由。果报之因缘亦复如是，于此，迷惑果报之因之主导条件，亦称超世间果报之果，皆由此而得。如此，无论何处，凡所获得与未得者，当分别标记。脱离此语前文，诵者读作「六种造作者」；但若遵前文，则诵作「七种造作者」。所谓「拔除之分」，在此断非因缘所依，故脱离虽有，然并非真理所依。
Anantarasamanantaresu yaṃ kammapaccayo hoti, taṃ na āsevanapaccayo. Yañca āsevanapaccayo hoti, na taṃ kammapaccayoti daṭṭhabbaṃ. ‘‘Pakatūpanissayo pakatūpanissayovā’’ti vuttaṃ , kammapaccayopi pana so hoti, tasmā ‘‘kammapaccayo cā’’ti paṭhanti. Ayaṃ panettha attho – pakatūpanissayo yebhuyyena pakatūpanissayova hoti, koci panettha kammapaccayo ca hotīti. ‘‘Ārammaṇapurejāte panettha indriyavippayuttapaccayatā na labbhatī’’ti vuttaṃ. Tattha ārammaṇapurejātanti yadi kañci ārammaṇabhūtaṃ purejātaṃ vuttaṃ, ārammaṇabhūtassa vatthussa vippayuttapaccayatā labbhatīti sā na labbhatīti na vattabbā. Atha pana vatthupurejātato aññaṃ vatthubhāvarahitārammaṇameva ‘‘ārammaṇapurejāta’’nti vuttaṃ, tassa nissayapaccayatā na labbhatīti ‘‘nissayindriyavippayuttapaccayatā na labbhatī’’ti vattabbaṃ. Ito uttaripīti purejātato paratopīti attho, ito vā indriyavippayuttato nissayindriyavippayuttato vā uttari ārammaṇādhipatiādi ca labbhamānālabbhamānaṃ veditabbanti attho vattabbo. Kammādīsu pana labbhamānālabbhamānaṃ na vakkhatīti purimoyevettha attho adhippeto.
凡相继连续而生之造作因，不是依止习气之因；反之，若为依止习气之因，则不能视为造作因。据说「现前辅助因即是现前辅助因」，造作因亦然，故诵作「造作因亦同现前辅助因」。此义为——所谓显著辅助因，即极为显著之辅助因，且当中亦有造作因存在。又言「因缘依止于色执，如此则无根接触之辅助依止」，此理当知。所谓「依止于色执」，若有色执生起，则必有根接触之依止，此有依止则有因缘，若无，则不成立。又言尘境生起中若无色执依止之因缘，则不成依止因。至于因缘为何，是指尘境因缘，若其依止对象非色执，则不成依止因。当以此义从上往下审视依止与不依止之差异。至若造作等处所得与未得之义，此处不详述，代以前义为重。
‘‘Kabaḷīkāro āhāro āhārapaccayovā’’ti purimapāṭho, atthiavigatapaccayopi pana so hoti, tena ‘‘kabaḷīkāro āhāro āhārapaccayattaṃ avijahantova atthiavigatānaṃ vasena aparehipi dvīhākārehi anekapaccayabhāvaṃ gacchatī’’ti paṭhanti.
前文读作「玷辱食物及食物依止因」，后文亦有「无玷辱之依止因」，因此诵者说：「玷辱食物及食物依止，未堕无玷辱之依止者，而另一食物依止，由两种形态而起，故具多种依止状态。」
‘‘Yathānurūpaṃ jhānapaccaye vuttānaṃ dasannaṃ hetuadhipatīnañcāti imesaṃ vasenā’’ti purimapāṭho, ‘‘yathānurūpaṃ jhānapaccaye vuttānaṃ maggavajjānaṃ navannaṃ hetuadhipatijhānānañcāti imesaṃ vasenā’’ti pacchimapāṭho, tesu vicāretvā yutto gahetabbo.
前文诵作「依顺于禅那因缘所说之十因之主导者」，后文诵作「依顺禅那因缘所说之道品诺诃（九）因与主导禅那者」，应比较分析取用。
Samanantaraniruddhatāya ārammaṇabhāvena ca sadiso paccayabhāvo paccayasabhāgatā, viruddhapaccayatā paccayavisabhāgatā. ‘‘Iminā upāyenā’’ti vacanato hetuādīnaṃ sahajātānaṃ sahajātabhāvena sabhāgatā, sahajātāsahajātānaṃ hetuārammaṇādīnaṃ aññamaññavisabhāgatāti evamādinā upāyena sabhāgatā visabhāgatā yojetabbā.
由于连续不间断之存在及类似之依止物，彼即为依止之组成，彼若相违，便非依止之组成。谓「彼因缘者」，因缘与所缘同生共起，亦即同生性质；异生因缘则彼此不相合，因缘与依止物不相合。诸如此类，因缘与所缘，如此因缘关系，应当借此方法将其相合与不相合、联合与分离，辨别建立。
Janakāyeva, na ajanakāti janakabhāvappadhānāyeva hutvā paccayā honti, na upatthambhakabhāvappadhānāti attho daṭṭhabbo. Yesaṃ hetuādayo paccayā honti, te tehi vinā neva uppajjanti, na ca pavattantīti tesaṃ ubhayappadhānatā vuttā. Na hi te anantarādayo viya jananeneva pavattiṃ karontīti.
如同父母之身，不可谓非父母所生，乃是父母身为依止之所在，不应视为养育依止。所谓有何因缘，则除彼因之外无所生起，亦无所流转。犹如彼等非无缝相续之因，故诸造作之因处具有双重依止，彼义当知。正所谓这些诸因缘，并非如连续之父母般促使生起与运转。
Sabbesaṃ ṭhānaṃ kāraṇabhāvo sabbaṭṭhānaṃ, taṃ etesaṃ atthīti sabbaṭṭhānikā. Upanissayaṃ bhindantena tayopi upanissayā vattabbā, abhinditvā vā upanissayaggahaṇameva kātabbaṃ. Tattha bhindanaṃ pakatūpanissayassa rūpānaṃ paccayattābhāvadassanatthaṃ, ārammaṇānantarūpanissayānaṃ pana pubbe ārammaṇādhipatianantaraggahaṇehi gahitattā tesu ekadesena anantarūpanissayena itarampi dassetīti daṭṭhabbaṃ. Purejātapacchājātāpi asabbaṭṭhānikā arūparūpānaññeva yathākkamena paccayabhāvatoti ettha purejātapaccayo anantarādīsu eva vattabbo taṃsamānagatikattā, na ca yugaḷabhāvo pacchājātena saha kathane kāraṇaṃ asabbaṭṭhānikadassanamattassa adhippetattāti taṃ tattha paṭhitvā ‘‘pacchājātopi asabbaṭṭhāniko rūpānaṃyeva paccayabhāvato’’ti paṭhanti.
一切所依之法皆为缘起法，诸所依处即所有所依。因断诸缘时，此等缘亦应断，或断而复摄受缘则宜为之。此中所断者，为显示缘起诸色故，断者表色不生；而起始缘之所接亦因前缘而生，故断一缘起而显他缘亦因此缘生，应如是观。前因后果虽非一一相依缘起者，亦非一体两用，以后果伴随而非所依，故此辨明，后果虽为非一依处，然由色之缘起故亦属所依，故读曰：『后果亦非一依处乃因色缘起』。
Paccayaniddesapakiṇṇakavinicchayakathāvaṇṇanā niṭṭhitā. · 缘之说明杂项决疑论的解释已毕。
Pucchāvāro
问答品
1. Paccayānulomavaṇṇanā1. 顺缘的解释
Ekekaṃ tikadukanti ekekaṃ tikaṃ dukañcāti attho, na tikadukanti.
一者为三负，即『一为三，三为负』之义，非谓三负。
Paccayā cevāti ye kusalādidhamme paṭiccāti vuttā, te paṭiccatthaṃ pharantā kusalādipaccayā cevāti attho. Tenevāha ‘‘te ca kho sahajātāvā’’ti. Yehi pana hetādipaccayehi uppatti vuttā, te sahajātāpi honti asahajātāpīti. Ettha paṭiccasahajātavārehi samānatthehi paṭiccasahajātābhidhānehi samānatthaṃ bodhentena bhagavatā pacchimavārena purimavāro, purimavārena ca pacchimavāro ca bodhitoti veditabbo. Esa nayo paccayanissayavāresu saṃsaṭṭhasampayuttavāresu ca, evañca niruttikosallaṃ janitaṃ hotīti.
所谓缘起，乃指诸善根等法相续产生之义，遂以善根等法为境所系。如文中所说『彼等为同生者』谓此。又因缘所缘关系，若为因，则与果同生，此因与果同生称为同生异生。对此，由世尊于后问前答间，前答后答相表，依缘起之原理，辞义明晰，显示传授之巧妙造诣。此法体现在因缘顺序与相互起灭之辨析，表参言归于通达要旨。
‘‘Te te pana pañhe uddharitvā puna kusalo hetu hetusampayuttakānaṃ dhammāna’’nti likhitaṃ. ‘‘Kusalā hetū sampayuttakānaṃ khandhāna’’nti (paṭṭhā. 1.1.401) pañhāvārapāṭhoti pamādalekhā esāti pāḷiyaṃ āgatapāṭhameva paṭhanti. Purimavāresu sahajātanissayasampayuttapaccayabhāvehi kusalādidhamme niyametvā tasmiṃ niyame kusalādīnaṃ hetupaccayādīhi uppattiṃ pucchitvā vissajjanaṃ kataṃ, na tattha ‘‘ime nāma te dhammā hetādipaccayabhūtā’’ti viññāyanti, tasmā tattha ‘‘siyā kusalaṃ dhammaṃ paṭicca kusalo dhammo uppajjeyya hetupaccayā’’ti (paṭṭhā. 1.1.25) evamādīhi saṅgahite paṭiccatthādipharaṇakabhāve hetādipaccayapaccayuppannesu hetādipaccayānaṃ nicchayābhāvato pañhā nijjaṭā niggumbā ca katvā na vibhattā, idha pana ‘‘siyā kusalo dhammo kusalassa dhammassa hetupaccayena paccayo’’ti evamādīhi saṅgahitā hetādipaccayabhūtā kusalādayo paccayuppannā ca nicchitā, na koci pucchāsaṅgahito attho anicchito nāma atthīti āha ‘‘sabbepi te pañhā nijjaṭā niggumbā ca katvā vibhattā’’ti. Pañhā pana uddharitvā vissajjanaṃ sabbattha samānanti na taṃ sandhāya nijjaṭatā vuttāti daṭṭhabbā.
文中言『将彼问题拔出，复为善因之所系事』之文，是注卷中所记，指善因相续所因之法则。早期注疏中称为问题之载体。前问中述及依同生缘乘诸善根法纳入规约，询其生起及灭尽之义，未解为一切法皆为因缘类型。不谓『此为善因所依诸法』，所以在此文中称：『若有善法依因缘生，应生善法因缘』。由此汇集论及依因缘种种，以致于未显然因缘的必然性，故问题未被揭示真义，如是且论，便呈现为杂乱而未整理。此处文中说『诸问虽被拔出、整理、聚合，然未被切分开』，意谓未明证其义。须知拔出与整理乃为方便之举，而非完全明解之表现。
Uppattiyā paññāpitattāti pucchāmatteneva uppattiyā ṭhapitattā pakāsitattā, nānappakārehi vā ñāpitattāti attho.
所谓『生起被声明』，即单指生起时之确立与揭显，或以多种方式告知之义也。
§25-34
25-34.Parikappapucchāti vidhipucchā. Kiṃ siyāti eso vidhi kiṃ atthīti attho. Kiṃ siyā, atha na siyāti sampucchanaṃ vā parikappapucchāti vadati. Kimidaṃ sampucchanaṃ nāma? Samecca pucchanaṃ, ‘‘kiṃ suttantaṃ pariyāpuṇeyya, atha abhidhamma’’nti aññena saha sampadhāraṇanti attho. Yo kusalo dhammo uppajjeyya hetupaccayā, so kusalaṃ dhammaṃ paṭicca siyāti etasmiṃ atthe sati pacchājātavipākapaccayesupi sabbapucchānaṃ pavattito ‘‘yo kusalo dhammo uppajjeyya pacchājātapaccayā vipākapaccayā, so kusalaṃ dhammaṃ paṭicca siyā’’ti ayamattho viññāyeyya, tathā ca sati pacchājātapaccayā vipākapaccayāti uppajjamānaṃ niddhāretvā tassa kusalaṃ dhammaṃ paṭicca bhavanassa pucchanato kusalānaṃ tehi paccayehi uppatti anuññātāti āpajjati, na ca taṃtaṃpaccayā uppajjamānānaṃ kusalādīnaṃ kusalādidhamme paṭicca bhavanamatthitā ettha pucchitā, atha kho uppatti, evañca katvā vissajjane ‘‘kusalaṃ dhammaṃ paṭicca kusalo dhammo uppajjatī’’ti uppattiyeva vissajjitāti, tasmā ayamattho sadosoti ‘‘atha vā’’ti atthantaravacanaṃ vuttaṃ.
25-34.“Parikappapucchā”意为规定询问。所谓“vidhipucchā”是询问某种法则。其义为何？所谓“kiṃ siyāti eso vidhi kiṃ atthīti attho”是指此法则为何存在，其意义为何？又何谓“Kiṃ siyā, atha na siyāti sampucchanaṃ vā parikappapucchāti”是问此事存在与否，亦或是纯粹的询问所谓“parikappapucchā”？所谓“kimidaṃ sampucchanaṃ nāma？”即所谓的同义询问，即统合询问之意，含义为“什么是经文应该包含，何为阿毗达摩”的等相互依止的询问内容。若有善法因缘和合发生，此善法便依此法则存在；在此意义上，亦包含其后发生果报的条件。诸般询问皆从此而起，“所有善法若因缘成熟，便依此法则存在”此义应被深刻了知。此外，后续对果报相续条件的观察亦当持明，而因此善法的产生促成此条件下善法之建筑。若有人发起询问此条件之发生，亦不误己初始条件所生之善法，而后继之善法果成立亦必由条件生发。故此义之成立意旨为：此即条件不假，善法之生亦非偶然。以此义广义而言，不会仅仅就单一条件而论善法生发，而是相续因缘之整体而成立。故此所谓“atha vā（或）”一词为义理之中接词，具转折涵意而成此文。
Tattha ‘‘kusalo dhammo uppajjeyyā’’ti uppattiṃ anujānitvā ‘‘hetupaccayā siyā eta’’nti tassā hetupaccayā bhavanapucchanaṃ, ‘‘uppajjeyya hetupaccayā’’ti hetupaccayā uppattiṃ anujānitvā tassā ‘‘siyā eta’’nti bhavanapucchanañca na yuttaṃ. Anuññātañhi nicchitamevāti. Tasmā ananujānitvā ‘‘kusalaṃ dhammaṃ paṭicca kusalo dhammo uppajjeyya hetupaccayā’’ti evaṃ yathāvuttaṃ uppajjanaṃ kiṃ siyāti pucchatīti daṭṭhabbaṃ. Uppajjeyyāti vā idampi sampucchanameva, kusalaṃ dhammaṃ paṭicca kusalo dhammo kiṃ uppajjeyya hetupaccayāti attho. Siyāti yathāpucchitasseva uppajjanassa sambhavaṃ pucchati ‘‘kiṃ evaṃ uppajjanaṃ siyā sambhaveyyā’’ti, ayaṃ nayo siyāsaddassa pacchāyojane. Yathāṭhāneyeva pana ṭhitā ‘‘siyā’’ti esā sāmaññapucchā, tāya pana pucchāya ‘‘idaṃ nāma pucchita’’nti na viññāyatīti tassāyeva pucchāya visesanatthaṃ ‘‘kusalaṃ dhammaṃ paṭicca kusalo dhammo uppajjeyya hetupaccayā’’ti pucchati, evaṃ visesitabbavisesanabhāvena dvepi pucchā ekāyeva pucchāti daṭṭhabbā.
此中，先许『善法生起』，再问『彼是否以因缘存在』，此乃对其所生起之事以因缘为问；又先许『生起以因缘』，再问『彼是否如是』，此乃对其以因缘生起之事再作存在之问——如此皆不相宜。盖已许可者，即已决定故。因此，应知此处并非先行许可，而是问：『缘善法，善法得以因缘生起』——如此所说之生起，究竟是否如此？又，『得生起』亦是完整的问句，意为：缘善法，善法是否得以因缘生起？『是否』一词，乃对如所问之生起的可能性发问，意为：『如此之生起是否可能、是否得成？』此乃『是否』一词置于句末的解法。然而，『是否』安住于本位，是一泛问，单凭此问无法知晓所问为何；故为阐明此问之义，复问：『缘善法，善法得以因缘生起』——如此，以被阐明者与阐明者之关系，二问应视为一问。
Gamanussukkavacananti gamanassa samānakattukapacchimakālakiriyāpekkhavacananti attho. Yadipi paṭigamanuppattīnaṃ purimapacchimakālatā natthi, paccayapaccayuppannānaṃ pana sahajātānampi paccayapaccayuppannabhāvena gahaṇaṃ purimapacchimabhāveneva hotīti gahaṇappavattiākāravasena paccayāyattatāattapaṭilābhasaṅkhātānaṃ paṭigamanuppattikiriyānampi purimapacchimakālavohāro hotīti daṭṭhabbo. Gamanaṃ vā uppatti evāti gacchantassa paṭigamanaṃ uppajjantassa paṭiuppajjanaṃ samānakiriyā. Paṭikaraṇañhi paṭisaddatthoti. Tasmā ‘‘kusalaṃ dhamma’’nti upayoganiddiṭṭhaṃ paccayaṃ uppajjamānaṃ paṭicca tadāyattuppattiyā paṭigantvāti ayamettha attho, tena paṭiccāti sahajātapaccayaṃ katvāti vuttaṃ hoti. Sahajātapaccayakaraṇañhi uppajjamānābhimukhauppajjamānaṃ paṭigamanaṃ, taṃ katvāti paṭiccasaddassa atthoti.
『行进随转之语』者，意即表示与行进同一主体、作为后时行为之辅助语。虽然趋向与生起之间并无前后之时序，然而缘与所缘生者即便同时俱生，以缘与所缘生之性质来摄取时，仍以前后之方式成立；故应知，以摄取运作之方式，就依缘所得自体之摄取——即趋向与生起二行为——亦有前后时序之称说。或者，行进即是生起，趣向者之回趋与生起者之相应生起，乃同一行为；盖『相应』之前缀词（巴达）所表之义，即为相对应之行为。故此，『善法』一语以主动格显示所缘，以依其所生之归趣而回趋之义，此处之义即此，以此故『缘』即表『作为同生缘』。盖作同生缘，即是朝向所生者而与之俱生的回趋，以此为作，此即『缘』字之义。
§35-38
35-38.Tāsu pāḷiyaṃ dveyeva dassitāti hetārammaṇaduke dvinnaṃ pucchānaṃ dassitattā vuttaṃ. Ettha ca ekamūlakādibhāvo pucchānaṃ vuttoti veditabbo, paccayānaṃ pana vasena sabbapaṭhamo paccayantarena avomissakattā suddhikanayo, dutiyo ārammaṇādīsu ekekassa hetu eva ekamūlakanti katvā ekamūlakanayo. Evaṃ hetārammaṇadukādīnaṃ adhipatiādīnaṃ mūlabhāvato dukamūlakādayo nayā veditabbā. Tevīsatimūlakanayo ca tato paraṃ mūlassa abhāvato ‘‘sabbamūlaka’’nti pāḷiyaṃ vutto. Tattha napuṃsakaniddesena eka…pe… sabbamūlakaṃ paccayagamanaṃ pāḷigamanaṃ vāti viññāyati, eka…pe… sabbamūlakaṃ nayaṃ asammuyhantenāti upayogo vā , idha ca sabbamūlakanti ca tevīsatimūlakasseva vuttattā paccanīye vakkhati ‘‘yathā anulome ekekassa padassa ekamūlakaṃ…pe… yāva tevīsatimūlakaṃ, evaṃ paccanīyepi vitthāretabba’’nti (paṭṭhā. aṭṭha. 1.42-44).
35–38. 『于彼等经文中，仅示二者』，此乃因因缘与所缘缘二对中两问已被显示，故如此说。此处应知，各问之单根等之别已被说明；而就各缘而言，第一者因不与其他缘混杂，乃纯净法；第二者，于所缘缘等诸缘中，以各别之因本身为单根，故名单根法。如此，由因缘与所缘缘二对等、增上缘等为根本之故，应知有双根等诸法。二十三根法，则因其后再无更多之根，于经文中称为『一切根法』。此中，以中性格表述『单……乃至……一切根法』，可知所指为趋向缘之经行、经文之行；或用主动格：『于单……乃至……一切根法不迷惑者』；此处之『一切根法』既指二十三根法，于逆次分别中亦将说：『如顺次中对各词从单根乃至二十三根加以展开，逆次亦应如此详细说明。』
§39-40
39-40.‘‘Ārammaṇapaccayā hetupaccayāti ettāvatā ārammaṇapaccayaṃ ādiṃ katvā hetupaccayapariyosāno ekamūlakanayo dassito’’ti vuttaṃ, evaṃ sati vinaye viya cakkabandhanavasena pāḷigati āpajjati, na heṭṭhimasodhanavasena. Heṭṭhimasodhanavasena ca idha abhidhamme pāḷi gatā, evañca katvā vissajjane ‘‘ārammaṇapaccayā hetuyā tīṇi, adhipatipaccayā tīṇi, adhipatipaccayā hetuyā nava, ārammaṇe tīṇī’’tiādinā heṭṭhimaṃ sodhetvāva pāḷi pavattā. Yo cettha ‘‘ekamūlakanayo’’ti vutto, so suddhikanayova. So ca visesābhāvato ārammaṇamūlakādīsu na labbhati. Na hi ārammaṇādīsu tasmiṃ tasmiṃ ādimhi ṭhapitepi paccayantarena sambandhābhāvena ādimhi vuttasuddhikato visesattho labbhati, teneva vissajjanepi ārammaṇamūlakādīsu suddhikanayo na dassitoti, tasmā ‘‘ārammaṇapaccayā hetupaccayā ārammaṇapaccayā adhipatipaccayā…pe… ārammaṇapaccayā avigatapaccayā’’ti (paṭṭhā. 1.1.39) ayaṃ heṭṭhimasodhanavasena ekasmiṃ ārammaṇapaccaye hetupaccayādike yojetvā vutto ekamūlakanayo daṭṭhabbo. ‘‘Ārammaṇapaccayā…pe… avigatapaccayā’’ti vā ekamūlakesu anantarapaccayassa mūlakaṃ ārammaṇaṃ dassetvā ekamūlakādīni saṃkhipitvā sabbamūlakassāvasānena avigatapaccayena niṭṭhāpitanti daṭṭhabbaṃ. Adhipatipaccayā anantarapaccayā samanantarapaccayā sahajātapaccayā aññamaññapaccayāti idaṃ mūlameva dassetvā ekamūlakādīnaṃ saṃkhipanaṃ daṭṭhabbaṃ, na suddhikadassanaṃ, nāpi sabbamūlake katipayapaccayadassanaṃ.
39-40.【注疏云】：「『以所缘缘为首，以因缘为末，至此已示以单一根缘为基础的诠释法』」——如此，则如同在律中以轮辋束缚的方式行进，而非以清除下层的方式。然而在此阿毗达摩中，圣典正是以清除下层的方式行进；如此则在答释中，以『以所缘缘配合因缘得三，以主导缘得三，以主导缘配合因缘得九，以所缘缘得三』等，清除下层之后方行进。
此处所谓「以单一根缘为基础的诠释法」，乃是纯粹诠释法。由于无有差别，此法在以所缘缘为根本等诸诠释法中不可得。盖在所缘缘等各各以某缘置于首位时，由于与其他缘之间无有关联，相较于首位所说的纯粹诠释法，亦无法获得差别义，因此在答释中，以所缘缘为根本等诸法中，亦未显示纯粹诠释法。
故此，「以所缘缘配合因缘、以所缘缘配合主导缘……乃至以所缘缘配合不离缘」（《发趣论》一·一·三九），此以清除下层的方式，将因缘等与所缘缘一缘相配合而说的，应视为以单一根缘为基础的诠释法。或者，「以所缘缘……乃至不离缘」，应视为：在单一根缘诸法中，先示以所缘缘为根本的无间缘，再略摄单一根缘等，最终以一切根缘所用之末尾缘——不离缘——作结。至于「主导缘、无间缘、等无间缘、俱生缘、相互缘」，应视为仅显示其根本，再略摄单一根缘等，而非显示纯粹诠释法，亦非在一切根缘中显示若干缘。
§41
41. Tato nissayādīni mūlānipi saṃkhipitvā avigatamūlakanayaṃ dassetuṃ ‘‘avigatapaccayā hetupaccayā’’tiādi āraddhaṃ. Etasmiñca suddhikassa adassanena ārammaṇamūlakādīsu visuṃ visuṃ suddhikanayo na labbhatīti ñāpito hoti. Na hi ādi katthaci saṃkhepantaragato hoti. Ādiantehi majjhimānaṃ dassanañhi saṅkhepo, ādito pabhuti katici vatvā gatidassanaṃ vāti. Dutiyacatukkaṃ vatvā ‘‘vigatapaccayā’’ti padaṃ uddharitvā ṭhapitaṃ . Tena osānacatukkaṃ dasseti. Tatiyacatukkato pabhuti vā pañcakamūlāni saṃkhipitvā sabbamūlakassa avasānena niṭṭhapeti.
41.随后进一步从简约角度将依赖之起点与根源条件（nissaya等）整合，指向完全无混杂的根本层级“avigatapaccayā hetupaccayā”之起点，逐步由简约中显现清净根基。此亦证明于起始位置上无任何概括性的隐藏，且对立的根基条件逐渐收敛至纯净无染状态。对于因缘分析而言，起点即中间至终点皆由逐层汇聚小结，最终以“vigatapaccayā”这一层表述启显。故在此以一至五个根本因缘维持收束，达成“sabbamūlaka”完全根基的终结。此即对起点条件、起因条件和其他辅助分类的高度统一及凝练。如此揭示因缘体系之玄妙与内涵精妙的层次结构。
Ettha ca dukamūlakādīsu yathā hetuārammaṇadukena saddhiṃ avasesā paccayā yojitā, hetārammaṇādhipatitikādīhi ca avasesāvasesā, evaṃ hetuadhipatidukādīhi hetuadhipatianantaratikādīhi ca avasesāvasesā yojetabbā siyuṃ. Yadi ca sabbesaṃ paccayānaṃ mūlabhāvena yojitattā hetumūlake hetuadhipatiādidukānaṃ adhipatimūlakādīsu adhipatihetuādidukehi viseso natthi. Te eva hi paccayā uppaṭipāṭiyā vuttā, tathāpi ārammaṇamūlakādīsu ārammaṇādhipatidukādīnaṃ avasesāvasesehi, hetumūlake ca hetuadhipatianantaratikādīnaṃ avasesāvasesehi yojane atthi visesoti. Yasmā pana evaṃ yojiyamānesupi sukhaggahaṇaṃ na hoti, na ca yathāvuttāya yojanāya sabbā sā yojanā paññavatā na sakkā viññātuṃ, tasmā tathā ayojetvā anupubbeneva yojanā katāti daṭṭhabbā. Dhammānaṃ desanāvidhāne hi bhagavāva pamāṇanti. Gaṇanāgāthā ādimapāṭhe kāci viruddhā, tasmā suṭṭhu gaṇetvā gahetabbā.
在此，诸苦因缘等，譬如因缘之苦与所从属之因缘相应相连，及由因缘所依伏之各层次依止，亦为因缘主宰诸苦之相续。此类因缘主宰诸苦及相继诸苦亦须依此层次相续相结。若以一切因缘之根本性质论，因缘主宰等诸苦中根本主宰诸苦中无有差别。实则此皆因缘之相互生起已被阐明，然于种种起点苦根中，所属苦主宰等层次细别相续，犹有区别之处。因缘相续虽如此，却不能集成圆密乐果，且如实者之因缘系统整体无法被凡夫彻悟，因故当见未完全相续，初渐地次第相续为正理。诸法说法形式，世尊自有规模。数数计算的口诀若与经文不符，应正加计算方为当理。
‘‘Dvāvīsatiyā tikesu ekekaṃ tikaṃ dukānaṃ satena satena saddhiṃ yojetvā’’ti vuttaṃ, taṃ dukatikapaṭṭhāne kesañci potthakānaṃ vasena vuttaṃ. Kesuci pana ekeko duko dvāvīsatiyā dvāvīsatiyā tikehi yojito, tañca gamanaṃ yuttaṃ. Na hi tattha tikassa yojanā atthi, atha kho tikānaṃ ekekena padena dukassāti. Tattha chasaṭṭhiyā tikapadesu ekekena saṃsanditvā chasaṭṭhi hetudukā, tathā sahetukadukādayo cāti dukānaṃ chasatādhikāni chasahassāni honti. Tesu ekekasmiṃ paṭiccavārādayo satta vārā nayā pucchā ca sabbā dukapaṭṭhāne hetudukena samānā.
谓曰： ‘‘二十二三处各以三苦，各自一一相应相结如经所说。’’此三苦持之中，各部各别以其不同而说。但其中唯有一苦，乃二十二处并以三苦相联系，故遂成其相应。实非三各相续存在，乃诸三中各一相凭接连，所故生成六十苦。诸苦中依次分别计有六万苦以上。诸苦处之一所对应之因缘，询问七法，皆于诸苦处中与因缘苦同等成相。
‘‘Dukasate ekekaṃ dukaṃ dvāvīsatiyā tikehi saddhiṃ yojetvā’’ti ca vuttaṃ, tampi tikadukapaṭṭhāne kesañci potthakānaṃ vasena vuttaṃ. Vuttanayena pana yuttagamanesu ekeko tiko dukasatena yojito. Tattha hetupadaṃ pakkhipitvā vutto eko kusalattiko, tathā nahetupadaṃ…pe… araṇapadanti kusalattikānaṃ dve satāni honti, tathā vedanāttikādīnampīti sabbesaṃ catusatādhikāni cattāri sahassāni honti. Tesu ekekasmiṃ vāranayapucchā tikapaṭṭhāne kusalattikena samānā.
又说： ‘‘百苦处中各以三苦，共相应结。’’此语同上所述持三苦处法中，各部别有其异说。语意中述难度相应处各得三苦连结。乃于因缘所示中有其善苦。如所说，有因本者称为一善苦，非因本者不计。所谓苦缘处乃为善苦者之二百处，且痛苦类诸处亦若是。于此三苦处中，因缘善苦亦作四千余种。于诸苦处中有关阻碍与询问，皆与善苦处同等。
‘‘Chaanulomamhi nayā sugambhīrā’’ti vacanato panāti etena idaṃ dasseti – ‘‘anulomamhī’’ti ‘‘tikādayo chanayā’’ti ca avisesena vuttattā paṭiccavārādivasena sattavidhampi anulomaṃ saha gahetvā ‘‘cha anulomamhī’’ti vuttaṃ, anulomādivasena catubbidhaṃ tikapaṭṭhānaṃ saha gahetvā ‘‘tikañca paṭṭhānavara’’nti, tathā catubbidhāni dukapaṭṭhānādīni saha gahetvā ‘‘dukuttama’’ntiādiṃ vatvā ‘‘cha nayā sugambhīrā’’ti vuttanti imamatthaṃ gahetvā imasmiṃ paccayānulome sattappabhede chapi ete paṭṭhānā paṭṭhānanayā catuppabhedā pucchāvasena uddharitabbāti. Evañhi sabbasmiṃ paṭṭhāne sabbo paccayānulomo dassito hotīti. Paccanīyagāthādīsupi eseva nayo. Ettha ca dukatikapaṭṭhānādīsu visesitabbehi tikehi paṭṭhānaṃ tikapaṭṭhānaṃ. Dukānaṃ tikapaṭṭhānaṃ dukatikapaṭṭhānaṃ. Dukavisesitā vā tikā dukatikā, dukatikānaṃ paṭṭhānaṃ dukatikapaṭṭhānanti iminā nayena vacanattho veditabbo. Dukādivisesitassa cettha tikādipadassa dukādibhāvo daṭṭhabbo. Dukapaṭṭhānameva hi tikapadasaṃsandanavasena dukapadasaṃsandanavasena ca pavattaṃ dukatikapaṭṭhānaṃ dukadukapaṭṭhānañca, tathā tikapaṭṭhānameva dukapadasaṃsandanavasena tikapadasaṃsandanavasena ca pavattaṃ tikadukapaṭṭhānaṃ tikatikapaṭṭhānañcāti.
谓曰 ‘‘此顺缘法以七法取深理。’’此言示意，谓 ‘‘顺缘’’及 ‘‘三苦等诸法与七法一体’’已特别声明。由七类顺缘诸法相结合，谓曰 ‘‘六种顺缘’’。用六类顺缘及四类三苦处相互搭配，谓曰 ‘‘三苦最佳’’诸名相次难生起。以此观之，于顺缘因果七处变量中，于此诸三苦处，皆显诸相。亦于相关问答偈等法中亦有示现此理。于三苦部类须特别辨别者，先说三苦处，谓三苦持之意。三苦处以三苦持为体义，故由三苦处乃得三苦持义。于三苦持中，以三苦处为诸苦之自体，乃名三苦持处。
Paccayānulomavaṇṇanā niṭṭhitā. · 缘顺说注释已结束。
2. Paccayapaccanīyavaṇṇanā二、缘逆说注释
§42-44
42-44.Tevīsatimūlakanti idañcettha dumūlakaṃyeva sandhāya vuttanti idaṃ dukamūlake pucchānaṃ mūlabhūtā tevīsati dukā sambhavantīti tassa ‘‘tevīsatimūlaka’’nti nāmaṃ katvā yāva yattako pabhedo atthi, tāva tattakaṃ tevīsatimūlakaṃ yathānulome vitthāritaṃ. Evaṃ paccanīyepi vitthāretabbanti dukamūlakena tikamūlakādīsu nayaṃ dassetīti iminā adhippāyena vuttaṃ siyā. Yadi pana yāva tevīsatimaṃ mūlaṃ yathā vitthāritanti ayamattho adhippeto, ‘‘yāva tevīsatimaṃ mūla’’ntveva pāṭhena bhavitabbaṃ siyā. Na hi ‘‘tevīsatimūlaka’’nti etassa byañjanassa tevīsatimaṃ mūlakanti ayamattho sambhavati. Yathā anulome ‘‘ekekapadassā’’tiādinā pana ekamūlādisabbamūlakapariyosānaṃ tattha nayadassanavasena dassitaṃ ekekassa padassa vitthāraṃ dassetīti sabbamūlakameva cettha ‘‘tevīsatimūlaka’’nti vuttanti veditabbaṃ. Tañhi tevīsatiyā paccayānaṃ avasesassa paccayassa mūlabhāvato ‘‘tevīsatimūlaka’’nti ca tato paraṃ mūlassa aññassa abhāvato ‘‘sabbamūlaka’’nti ca vuccati.
第四十二至四十四节中所称 ‘‘三十二根本’’，是指苦根本即此疑难苦根本。曰三十二根本者，因根本种类而共分三十二种，因而此乃根本分类。故于因果中应如实分别阐明苦根本、苦他根本等法门，以此方法标明之。若言详尽阐述到三十二根本，此乃主旨，称之为 ‘‘三十二根本’’，此不能误解其为三十二之数。正如 ‘‘一一根本等’’一般所称，意指整体根本详分为一一根本，故名 ‘‘三十二根本’’。此三十二为因缘中界缘根本，故称 ‘‘三十二根本’’，即分属大根本之别名称。若根本词义不通，应由此理别解。
Paccayapaccanīyavaṇṇanā niṭṭhitā. · 缘逆说注释已结束。
3. Anulomapaccanīyavaṇṇanā三、顺逆说注释
§45-48
45-48.Anulome vuttesu sabbesu ekamūlakādīsu ekekaṃ padaṃ parihāpetvāti tattha ekamūlake catuvīsati paccayapadāni idha ekamūlake tevīsati, eko pana paccayo mūlabhāvena ṭhito apubbatābhāvato agaṇanūpago. Tattha dumūlake tevīsati paccayapadāni gaṇanūpagāni, idha dumūlake dvāvīsatīti evaṃ parihāpetvāti attho.
第四十五至四十八节所述 ‘‘顺缘’’诸法，于诸一根本等分别舍弃各一词者，谓一根本有二十四因缘辞。如是根本之因缘多达三十二种，而有一因缘立足为根本，无先后之差异，不计数故。此三十二根本之因缘，乃数目可计者，故与前述根本辞排除方法不同。此乃苦根本中之因缘数量可计，谓根本因缘排除如是。
Anulomato ṭhitassa paccanīyato alabbhamānānaṃ suddhikapaccayānañca alabbhamānataṃ sandhāya ‘‘labbhamānapadāna’’nti vuttaṃ. Na hi aññathā pucchāvasena koci paccayo alabbhamāno nāma atthīti. Vissajjanāvaseneva vā pavattaṃ anulomapaccanīyadesanaṃ sandhāya ‘‘labbhamānapadāna’’nti vuttaṃ.
对于顺行而立的，要对迟迟未得的清净因缘的未得之事，依此理故称作“得之因”。因为没有其他方式，在疑问情况中作条件，未得仍然有缘遂无意义。抛弃疑问的态度所展开的顺行因缘说明处，就称为“得之因”。
Anulomapaccanīyavaṇṇanā niṭṭhitā. · 顺逆说注释已结束。
Pucchāvāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 问分注释已结束。
1. Kusalattikaṃ1. 善三法
1. Paṭiccavāravaṇṇanā
1. 缘起范围的说明
1. Paccayānulomaṃ1. 顺缘
(1) Vibhaṅgavāro（1）分别品
§53
53.Yākusalattike labhanti, na tāyeva vedanāttikādīsūti tikapadanānattamattena vinā mūlāvasānavasena sadisataṃ sandhāya ‘‘natāyevā’’ti vuttaṃ, na ca kevalaṃ tikantareyeva, kusalattikepi pana yā paṭiccavāre labhanti, na tāyeva paccayavārādīsūti sabbapucchāsamāharaṇaṃ idha kattabbameva. Dhammānulomapaccanīye ca tikapaṭṭhāne vitakkattikapītittikānaṃ vissajjane sabbāpetā vissajjanaṃ labhantīti ettha pītittikaggahaṇaṃ na kātabbaṃ. Na hi tattha ekūnapaññāsa pucchā vissajjanaṃ labhantīti.
53. 在善行及其类似的实例中虽不超过感受等诸法，但因根本随缘而说“实际上不超出它”，不仅单在三界范围之内且善行的缘起中皆得。这里须处理所有疑问并加以汇集。于顺法缘起的三种基础中，所有心意中随顺而却断不碍的断灭，皆为断灭，故此处无须认作止之障碍。因为那里不到五十九则疑问断灭。
Tena saddhinti tena sahajātapaccayabhūtena saddhinti attho daṭṭhabbo. ‘‘Yāva nirodhagamanā uddhaṃ pajjatī’’ti ca ‘‘uppādādayo vā pāpuṇātī’’ti ca vacanehi khaṇattayasamaṅgī uppajjatīti vuccatīti anuññātaṃ viya hoti, uppādakkhaṇasamaṅgīyeva pana evaṃ vuttoti daṭṭhabbo.
据此谓信，即信是由同类缘起而生的。不须更详解所谓“止之究竟时”与“生灭之所入”合在瞬间同起，宜知此义乃指合于生起之瞬间而说，故难分其细义。
Yasmā pana eko khandho ekassātiādi idha kusalavacanena gahite khandhe sandhāya vuttaṃ. Vedanāttikādīsu pana ekaṃ khandhaṃ paṭicca dvinnaṃ, dve paṭicca ekassapi, hetudukādīsu ca saṅkhārakkhandhekadesaṃ paṭicca saṅkhārakkhandhekadesassapi uppatti vuttāti saha uppajjamānānaṃ sabbesaṃ dhammānaṃ paccayo honto ekekassapi dukatikādibhedānañca paccayo nāma hotiyeva, tathā dukādibhedānañcāti.
又一蕴即一法，此处用善语指一蕴并说。感受等处有一蕴缘二蕴，二蕴缘一蕴，行法中则一处行蕴缘同一处行蕴。由此，现起诸法相互为缘，且分别是苦等不同种类的因缘，这就是所谓对苦等不同种类的缘起。
‘‘Rūpena saddhiṃ anuppattito āruppavipākañca na gahetabba’’nti vuttaṃ, taṃ pana na sabbasmiṃ etasmiṃ vacane gahetabbaṃ, atha kho ‘‘cittasamuṭṭhānañca rūpa’’nti ettheva. Na kevalañca āruppavipākova, atha kho lokuttaravipākakiriyābyākatampi āruppe uppajjamānaṃ ettha na gahetabbaṃ. ‘‘Vipākābyākataṃ kiriyābyākataṃ ekaṃ khandhaṃ paṭicca tayo khandhā’’ti ettha pana na kiñci rūpena vinā saha vā uppajjamānaṃ sahetukaṃ vipākakiriyābyākataṃ aggahitaṃ nāma atthi. Tattha pana yaṃ rūpena saha uppajjati, tassa paccayuppannavisesaṃ dassetuṃ ‘‘cittasamuṭṭhānañca rūpa’’nti vuttaṃ.
“形相共住而未生者及无形果不应取”之说，不应在所有处皆取此说。说明此义处实为“心集亦即色蕴”。不仅是无色果，还包括不可说世间果报作用，皆无形而生起者亦不宜取。“果报为所表示、作用为所表示、一蕴缘一蕴共起”此处无谓无色生起共缘的果报作用所属。色与生起同存，显示其缘生细别，方说“心集亦即色蕴”。
‘‘Vatthuṃ paṭicca khandhā’’ti ettake vattabbe paccayabhūtassa vatthussa ‘‘kaṭattā ca rūpa’’nti etasmiṃ sāmaññavacane paccayuppannabhāvena aggahitatāpattiṃ nivāretuṃ ‘‘khandhe paṭicca vatthū’’ti vuttaṃ. Khandhe paṭicca vatthu, vatthuṃ paṭicca khandhāti vā vatthukhandhānaṃ aññamaññapaccayabhūtānaṃ paccayabhāvavisesadassanatthaṃ aññamaññāpekkhaṃ vacanadvayaṃ vuttaṃ sāmaññena gahitampi visuṃ uddhaṭaṃ.
『以法为依止者诸蕴』者，指依止之法作为缘起之本体，从此普通语境中表示缘起之性。为遮止因缘所生侵犯，故称『蕴为依止法』。所谓蕴与法相依，即法与蕴乃互为依止、相互依存之二义对照语，既含依赖关系之特别旨趣，也涵盖彼此相待之关系，故以普通语加以说明，既清净且洞达。
Mahābhūtepipaṭicca uppattidassanattanti yaṃ cittasamuṭṭhānarūpaṃ kaṭattārūpañca upādārūpaṃ upādārūpaggahaṇena vinā ‘‘khandhe paṭicca uppajjatī’’ti vuttaṃ, tassa mahābhūtepi paṭicca uppattidassanatthanti attho. Etasmiṃ pana dassane khandhapaccayasahitāsahitañca sabbaṃ upādārūpaṃ ito paresu sahajātapaccayādīsu saṅgahitanti imamatthaṃ sandhāya ‘‘kaṭattārūpaṃ paṭisandhiyampī’’ti pi-saddo vuttoti daṭṭhabbo.
谓依止大元素而生之相。此乃心生之色、心造之色以及造色之集摄所成，故说『依止蕴生起』，此即依止大元素而生之相义。且此相中蕴缘及缘所依之法，悉皆由造色之缘及他方自性所成。故此理旨有『造色相亦复合成』之语，宜知此义。
Mahābhūte paṭicca upādārūpanti vuttanayenāti ‘‘mahābhūte paṭicca cittasamuṭṭhānaṃ rūpaṃ kaṭattārūpaṃ upādārūpa’’nti ettha atthato ayaṃ nayo vuttoti sandhāyāha.
依止大元素造色之相，谓依止于大元素而生之心生色、心造色焉，此即说经中所示义理。此理谓如是论述，乃依显义也。
§54
54.Rūpamissakā pahāyāti yāsu pucchāsu rūpena vinā paccayuppannaṃ na labbhati, atha kho rūpamissakameva labbhati, tā pahāyāti adhippāyo.
断色漏者，问及缘起无有色法之法时不得获，此时唯得止于色法，此乃断色漏之义理。
§57
57.‘‘Tiṇṇaṃ sannipātā gabbhassa avakkanti hotī’’ti vacanatoti gabbhaseyyakapaṭisandhiyā pañcakkhandhasabbhāvena tāya samānalakkhaṇā sabbāpi pañcavokārapaṭisandhi okkantināmakāti sādheti. Paripuṇṇadhammānaṃ vissajjanaṃ ettha atthīti paripuṇṇavissajjanā.
言『三因聚合成胎芽』，以孕垫缘起之五蕴总称，统一标识，谓诸缘聚合称为转接，此即所说之五蕴融合转接。谓众生现象完备随顺时，断相成全。
Ettha ca ‘‘ekaṃ mahābhūtaṃ paṭicca tayo…pe… mahābhūte paṭicca cittasamuṭṭhānaṃ rūpaṃ kaṭattārūpaṃ upādārūpa’’nti (paṭṭhā. 1.1.53) ettāvatā pañcavokāre sabbaṃ cittakammasamuṭṭhānarūpaṃ dassitaṃ. Avasesaṃ pana dassetuṃ ‘‘bāhira’’ntiādi vuttaṃ. Tattha bāhiranti etena anindriyabaddharūpaṃ dasseti, puna āhārasamuṭṭhānaṃ utusamuṭṭhānanti etehi sabbaṃ indriyabaddhaṃ āhārautusamuṭṭhānarūpaṃ. Tattha ‘‘utusamuṭṭhānaṃ eka’’ntiādinā asaññasattānampi utusamuṭṭhānaṃ vuttamevāti daṭṭhabbaṃ. Na hi tattha tassa vajjane kāraṇaṃ atthīti. Ādimhi pana ‘‘ekaṃ mahābhūtaṃ paṭiccā’’tiādi avisesavacanaṃ sahajātaṃ arūpampi paccayaṃ hetādike ca paccaye bahutare labhantaṃ cittasamuṭṭhānakaṭattārūpadvayaṃ saha saṅgaṇhitvā vuttaṃ, evañca katvā tassa pariyosāne ‘‘mahābhūte paṭicca cittasamuṭṭhānarūpaṃ kaṭattārūpaṃ upādārūpa’’nti vuttaṃ, tasmā tattha kaṭattārūpaṃ cittasamuṭṭhānasambandhaṃ taṃsamānagatikaṃ pañcavokāre vattamānameva gahitanti aggahitaṃ kaṭattārūpaṃ dassetuṃ ‘‘asaññasattānaṃ ekaṃ mahābhūtaṃ paṭiccā’’tiādi vuttaṃ, tasmā upādārūpaṃ idhapi kammapaccayavibhaṅge viya ‘‘mahābhūte paṭicca kaṭattārūpaṃ upādārūpa’’nti (paṭṭhā. 1.1.63) kaṭattārūpabhāvavisiṭṭhaṃ upādārūpaṃ gahitanti daṭṭhabbaṃ. Na hi vuttassa utusamuṭṭhānassa punavacane payojanaṃ atthīti.
此则言『一大元素为缘，依於心生、造色及造色集摄法』，其部分被称为五蕴中所现，如此示现心业生起诸相。其余部分示为外侧，此示外缘之非入识外色法，为入识所缚。又名饮食生起、季节生起等，此为依入识感受而生之饮食及季节相法。由此处始称为古今未觉众生亦有季节生起之法。此故以『一大元素为缘』之特殊词称合摄而说，于终结时复称依止大元素之心生色及造色集摄法。故于此，造色相与心生色相同并合于五行中，谓此为造色相为总摄之义理。由此可知，造色相具唯心所造之特质，故说『依止大元素而有心生色及造色相』，此即不复重复饮食及季节出现言论之用。
Kasmā pana yathā bāhirādīsu ‘‘mahābhūte paṭicca upādārūpa’’nti avisesetvā upādārūpaṃ vuttaṃ, evaṃ avatvā cittakammajaupādārūpāni ‘‘cittasamuṭṭhānaṃ rūpaṃ kaṭattārūpaṃ upādārūpa’’nti hetupaccayādīsu saha ‘‘cittasamuṭṭhānaṃ rūpaṃ upādārūpaṃ asaññasattānaṃ…pe… kaṭattārūpaṃ upādārūpa’’nti adhipatipaccayādīsu visuṃ cittasamuṭṭhānarūpabhāvakaṭattārūpabhāvehi visesetvāva vuttānīti? Tattha bāhiraggahaṇādīhi viya ettha mahābhūtānaṃ kenaci avisesitattā. Apica iddhicittanibbattānaṃ kammapaccayānañca iṭṭhāniṭṭhānaṃ bāhirarūpāyatanādīnaṃ cittaṃ kammañca hetādīsu na koci paccayo, āhārautusamuṭṭhānānaṃ pana cittaṃ pacchājātabhāvena upatthambhakameva, na janakaṃ, mahābhūtāneva pana tesaṃ sahajātādibhāvena janakāni, tasmā satipi cittena kammena ca vinā abhāve hetādipaccayabhūtehi arūpehi uppajjamānāni cittasamuṭṭhānarūpakaṭattārūpabhūtāneva upādārūpāni honti, na aññānīti imaṃ visesaṃ dassetuṃ cittakammajesveva upādārūpesu visesanaṃ kataṃ. Aññāni vā samānajātikena rūpena samuṭṭhānāni pākaṭavisesanānevāti na visesanaṃ arahanti, etāni pana asamānajātikehi arūpehi samuṭṭhitāni visesanaṃ arahantīti visesitānīti veditabbāni. Yathā vā cittakammāni cittakammasamuṭṭhānānaṃ savisesena paccayabhāvena paccayā honti sahajātādipaccayabhāvato mūlakaraṇabhāvato ca, na evaṃ utuāhārā taṃsamuṭṭhānānanti cittakammajāneva visuṃ visesanaṃ arahanti. Itarāni pana mahābhūtaviseseneva visesitāni, idha upādārūpavisesanena mahābhūtāni viya. Na hi aññataravisesanaṃ ubhayavisesanaṃ na hotīti.
然则，如外境诸大元素依缘生起「取相」时，虽未特别分别却称为取相。且依缘起等理，心业所生取相谓之「心所缘起形态」，及取相依止此义，且分别心缘起形态、无意识形态及取相依缘之上位缘等时，心缘起形态及其依缘之取相，与无意识形态合于上位缘，以此分别而言而说也。于此，如同外境等由某种差别而成，因此大元素有别无二。且心业所生之心，及作意业业因等并无缘于外境境界等诸根缘所成，唯有饮食所生之心因后生时充任助缘非生因，与之相反者，诸大元素因其自性乃生因故为因。是故，虽无心及业之因，诸无色法随因缘生起，复唯依心业所生之心缘起形态及取相分别故得名取相，而无他。若论他类同性法缘起，则不生取相；所生取相，唯心业所生者得名分别。又如心所业者，任心所生缘特别之因缘，故得此分别，非如饮食缘起形态同类一般。诸大元素若以别殊分别，似取相之故；不可言有他别殊，亦无共别殊也。
§58
58.Aññamaññapaccaye khandhe paṭicca vatthu, vatthuṃ paṭicca khandhāti khandhavatthūnaṃ aññamaññapaccayatādassanena pubbe visuṃ paccayabhāvena dassitānaṃ khandhānaṃ ekato paccayabhāvo dassito hotīti iminā adhippāyenāha ‘‘catunnampi khandhānaṃ ekato vatthunā aññamaññapaccayataṃ dassetuṃ vutta’’nti. ‘‘Khandhe paṭicca vatthū’’ti idaṃ pana catunnampi khandhānaṃ ekato paṭiccatthapharaṇatādassanatthaṃ, ‘‘vatthuṃ paṭicca khandhā’’ti vatthussa. Na kevalañca khandhānaṃ idheva, hetupaccayādīsupi ayameva nayo. Tattha sabbesaṃ khandhānaṃ visuṃ paṭiccatthapharaṇataṃ dassetvā puna ‘‘vatthuṃ paṭicca khandhā’’ti vatthussapi dassitāya ‘‘ekaṃ khandhañca vatthuñca paṭicca tayo khandhā’’tiādinā khandhavatthūnañca dassitāyeva hotīti daṭṭhabbā.
58.因彼此因缘于蕴为本地，返观知彼处依彼处缘之理，即前所示诸蕴显著由整体之因缘所成之理，故识别诸蕴合于一处因缘显现。由此为依据有人说『四蕴之一，依于一处而彼此相互缘起』。所谓「蕴依处」者，当指以此处而声明缘起之涵义；而「处依蕴」则指以蕴为处。在此并非仅于蕴境中，此理亦通于诸因缘缘起之理。于是显显示诸蕴显著依处缘起，继而又示『依处缘蕴』，这说明依处与依蕴诸理俱被揭示。
Kasmā panettha ‘‘kusalaṃ dhammaṃ paṭicca abyākato dhammo uppajjati aññamaññapaccayā, kusale khandhe paṭicca cittasamuṭṭhānā mahābhūtā’’ti evamādi na vuttaṃ, nanu yadeva paṭiccatthaṃ pharati, na teneva aññamaññapaccayena bhavitabbaṃ hetupaccayādīhi viya. Na hi yaṃ ‘‘ekaṃ tayo dve ca khandhe paṭiccā’’ti vuttaṃ, te hetupaccayabhūtā eva honti. Esa nayo ārammaṇapaccayādīsupi. Paccayavāre ca ‘‘abyākataṃ dhammaṃ paccayā kusalo dhammo uppajjati aññamaññapaccayā’’ti (paṭṭhā. 1.1.256) vuttaṃ, na vatthu kusalānaṃ aññamaññapaccayo hoti, atha ca pana taṃpaccayā khandhānaṃ aññamaññapaccayā uppatti vuttā eva. Yadipi kusalā khandhā mahābhūtānaṃ aññamaññapaccayā na honti, tathāpi te paṭicca tesaṃ uppatti vattabbā siyāti? Na vattabbā khandhasahajātānaṃ mahābhūtānaṃ khandhānaṃ paccayabhāvābhāvato. Aññamaññasaddo hi na hetādisaddo viya nirapekkho, sahajātādisaddo viya vā aññatarāpekkho, atha kho yathāvuttetaretarāpekkho. Paccayapaccayuppannā ca khandhā mahābhūtā idha yathāvuttā bhaveyyuṃ, tesu ca mahābhūtā khandhānaṃ na koci paccayo. Yassa ca sayaṃ paccayo, tato tena tannissitena vā aññamaññapaccayena uppajjamānaṃ aññamaññapaccayā uppajjatīti vattabbataṃ arahati, yathā khandhe paṭicca khandhā, vatthuṃ paccayā khandhā. Tasmā attano paccayassa paccayattābhāvato tadapekkhattā ca aññamaññasaddassa khandhe paṭicca paccayā ca mahābhūtānaṃ aññamaññapaccayā uppatti na vuttā, na aññamaññapaccayā ca vuttā. Khandhā pana vatthuṃ paccayā uppajjamānā vatthussa pacchājātapaccayā honti, tannissitena ca aññamaññapaccayena uppajjanti. Tasmā vatthuṃ paccayā khandhānaṃ kusalādīnaṃ aññamaññapaccayā uppatti vuttāti.
然则此处不应言「具足善法因缘生起未分别法，善蕴依心所缘起及大元素」等。盖仅依缘理言之，非诸因缘之相似缘起。谓「一二三蕴有互依」之说，其因便是因缘性，类似于接触缘等。又有言「无分别法因缘生起善法，互依生成」者，此义不是说处处均相互依赖，而是就是如此而论。所言「善蕴非大元素互依」者，然其依缘生起须取。大元素蕴非相互依缘。但因互依法，则应有依缘理。若有本法依缘则必有互依缘。因相依缘而生之蕴，大元素内无因缘。若有自缘则本缘依缘互缘故而有互依缘。故自身因缘既无又无所依，而互依缘亦不生。然蕴依处缘而起时，于处有后生缘，亦依后缘而生互依缘。由此言处依蕴之互依缘生起。
§59
59.Nasā gahitāti cakkhāyatanādīni nissayabhūtāni paṭiccāti na vuttanti adhippāyo. Nissayapaccayabhāvena pana na cakkhāyatanādīni ārammaṇapaccayabhāvena rūpāyatanādīni viya na gahitānīti.
59.眼识缘事境不称为从属，谓不作自从属。然以依缘理说，则眼及识缘事境如缘起缘生之处所，非自所持属也。
§60
60. Dvīsu upanissayesu vattabbameva natthi, ārammaṇūpanissayampi pana ye labhanti, tesaṃ vasena ārammaṇapaccayasadisanti evaṃ vuttanti dassetuṃ ‘‘tattha kiñcāpī’’ti āha. Tattha ‘‘na sabbe akusalā abyākatā ārammaṇūpanissayaṃ labhantī’’ti purimapāṭho. Kusalāpi pana mahaggatā ekantena, kāmāvacarā ca kadāci na labhantīti ‘‘na sabbe kusalākusalābyākatā’’ti paṭhanti.
60.无别从属二者唯一，唯有依缘处名从属。今有人说：「并非诸不善未分法皆得自别从属。」此谓虽恶法俱成不别依，善法有时不依从属。说「非皆善不善已分」者，实在言。
§61
61. Purejātapaccaye yathā aññattha paccayaṃ aniddisitvāva desanā katā, evaṃ akatvā kasmā ‘‘vatthuṃ purejātapaccayā’’ti vuttanti? Niyamasabbhāvā. Hetuādīsu hi niyamo natthi. Na hi tehi uppajjamānānaṃ alobhādīsu kusalādīsu rūpādīsu ca ayameva paccayoti niyamo atthi, idha pana vatthu na vatthudhammesu purejātapaccayā uppajjamānānaṃ dhammānaṃ niyamato chabbidhaṃ vatthu purejātapaccayo hotīti imamatthaṃ dassetuṃ idaṃ vuttaṃ. Ārammaṇapurejātampi hi vatthupurejāte avijjamāne na labbhati, evañca katvā paṭisandhivipākassa napurejātapaccayā eva uppatti vuttā, paccuppannārammaṇassapi tassa purejātapaccayo na uddhaṭo. ‘‘Nevavipākanavipākadhammadhammaṃ paṭicca vipāko dhammo uppajjati purejātapaccayā’’ti etassapi alābhato tattha ‘‘purejāte tīṇī’’ti (paṭṭhā. 1.3.124) vuttanti.
61.先前说未成业缘，未从别因缘所系教义，然今说何以「处缘业先业」？因果无常所系。因无也。因等无则业不因缘。故业不从先处缘起。因缘无别，非隶属因缘。且先业处缘无所得缘故，果报非依先缘缘起。因缘假说现于果报，不生先因果报因果并立相。
§63
63.Tathā paṭisandhikkhaṇe mahābhūtānanti mahābhūtānaṃ ekakkhaṇikanānākkhaṇikakammapaccayavaseneva tadupādārūpānampi vadatīti ca daṭṭhabbaṃ. Kaṭattārūpānanti pavattiyaṃ kaṭattārūpānanti adhippāyo.
63. 关于复合起源，应观察大元素，即大元素的瞬间因缘是以一瞬间的业为条件，正由于此，亦称为其所依之形。所谓假相者，是指依起时的假相；所谓支配者，是指主宰之理。
§64
64.Yathālābhavasenāti indriyarūpesu yaṃ yaṃ paṭisandhiyaṃ labbhati, tassa tassa vasena.
64. “如获利者”者，谓在根尘诸色中，所获得者，皆因各自之势力而得；此势即指各各所成之能量。
§69
69. Vippayuttapaccayā uppajjamānānampi kesañci niyamato vatthu vippayuttapaccayo, kesañci khandhā, na ca samānavippayuttapaccayā eva kusalādike paṭicca uppajjamānā uppajjanti, atha kho nānāvippayuttapaccayāpi, tasmā taṃ visesaṃ dassetuṃ ‘‘vatthuṃ vippayuttapaccayā, khandhe vippayuttapaccayā’’ti tattha tattha vuttaṃ. Tattha tadāyattavuttitāya paccayuppanno paccayaṃ paccayaṃ karotīti imassatthassa vasena upayogavacanaṃ daṭṭhabbaṃ. Vatthuṃ khandhe vippayuttapaccayakaraṇatoti ayañhettha attho. Aṭṭhakathāyaṃ pana ‘‘vatthuṃ paṭicca vippayuttapaccayā, vatthunā vippayuttapaccayataṃ sādhentenā’’ti attho vutto, tattha kusalānaṃ khandhānaṃ vatthuṃ paṭicca uppatti natthīti ‘‘vatthuṃ paṭiccā’’ti na sakkā vattunti, idaṃ pana paṭiccasaddena ayojetvā ‘‘paṭicca uppajjanti vatthuṃ vippayuttapaccayā’’ti yojetvā tassattho ‘‘vatthunā vippayuttapaccayataṃ sādhentenā’’ti vuttoti daṭṭhabbo. Kiṃ pana paṭiccāti? Yaṃ ‘‘ekaṃ khandha’’ntiādikaṃ pāḷiyaṃ paṭiccāti vuttaṃ. Tameva atthaṃ pākaṭaṃ katvā ‘‘vatthuṃ vippayuttapaccayāti khandhe paṭicca khandhā, vatthunā vippayuttapaccayataṃ sādhentenā’’ti paṭhanti. Anantarattā pākaṭassa abyākatacittasamuṭṭhānasseva gahaṇaṃ mā hotūti ‘‘abyākatacittasamuṭṭhānampi kusalākusalacittasamuṭṭhānampī’’ti āha. Āsannampi dūrampi sabbanti vuttaṃ hotīti.
69. 关于分离因缘缘起者，即使是由分离因缘生起者中，部分有一定之基础因缘，分离基础因缘者，亦即蕴等；而非仅凭相同分离因缘而自生善等法，然因多种分离因缘，因此特别指出“基础之分离因缘”、“蕴上之分离因缘”，于此处反复言说。这里所谓特别说明，乃指因缘生起相互依赖，故强调因缘为因缘之理，以此语用为方便。此中“基础于蕴之分离因缘”即指此义。论书中说“依基础而成分离因缘，基础由分离因缘成”，意在说明善蕴诸法无由基础而生，“因基础”为前提说不可成立，故以“依因缘生”连系观之为宜。何为因缘？即所谓的“一蕴”等就是因缘。以明显明示此义，故诠为“依基础而成分离因缘”，释为“蕴为基础，因缘以基础成实”。若见即时显明而无未明分别，则不宜再加深秘，故曰“即使未明心生亦属于善恶心生”。又谓“即使近远皆说相同”，乃是指此义。
§71-72
71-72.‘‘Ime vīsati paccayāti saṃkhipitvā dassitānaṃ vasenetaṃ vutta’’nti vuttaṃ. Tattha yadi ekenapi desanaṃ saṃkhittaṃ saṃkhittameva, ādimhi pana tayo paccayā vippayuttapaccayo ekampi padaṃ aparihāpetvā vitthāritāti te cattāro pacchājātañca vajjetvā ‘‘ime ekūnavīsati paccayā’’ti vattabbaṃ siyā. Ettakā hi saṃkhipitvā dassitāti. Ye pana pāḷiyaṃ vitthāritaṃ avitthāritañca sabbaṃ saṅgahetvā vuttanti vadanti, tesaṃ ‘‘ime tevīsati paccayā’’ti pāṭhena bhavitabbaṃ. Ādimhi pana tayo paccaye vitthārite vajjetvā yato pabhuti saṅkhepo āraddho, tato catutthato pabhuti saṃkhittaṃ vitthāritañca saha gahetvā ‘‘ime tevīsati paccayā’’ti vuttanti daṭṭhabbaṃ.
71-72.“所谓二十因缘”者，是依据归纳所示的为说。若仅一处经文示简要，是说简约而已，但在初三因缘详说时中，舍弃第四，合称十九因缘。因是归纳而见明。然于巴利经文中，有时详明有时未尽，合取而说，则称三十因缘。于初三因缘详说时去除，因其归纳甚明，由第四因缘起渐次含括，遂称二十九因缘，合前若说，称三十因缘，视此之说为宜。
Vibhaṅgavāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 分别品之注释已毕。
(2) Saṅkhyāvāro（2）数品
§73
73.Tathāpurejātapaccayeti yathā aññamaññapaccaye viseso vibhaṅge atthi, tathā purejātapaccayepi atthīti attho. ‘‘Vatthuṃ purejātapaccayā’’ti hi tattha viseso paṭisandhiabhāvo cāti. Vipākāni cevavīthicittāni ca na labbhantīti etena ‘‘kiriyābyākataṃ ekaṃ khandhaṃ paṭiccā’’tiādike (paṭṭhā. 1.1.53) vibhaṅge vipākābyākatābhāvaṃ kiriyābyākate ca ajavanassa sabbena sabbaṃ alabbhamānataṃ visesaṃ dasseti.
73. 关于前生之因缘，谓因彼此因缘之特异及别等，故有区别。亦即“基础按照前生之因缘”具有特异性，称为所谓“基础依前生因缘”，表示复合因缘相续变化之特征。因善恶果报及心意纷乱而不能成受者，故言不获，即显无行者，对于不生不灭无生死故障之事，表明特别之义理。
§74
74.Ekamūlake dassitāya desanāya labbhamānagaṇanaññeva ādāyāti idaṃ etasmiṃ anulome suddhikanaye dassitagaṇanato tato paresu nayesu aññissā abhāvaṃ sandhāya vuttaṃ. Abahugaṇanena yuttassa tena samānagaṇanatā ca imasmiṃ anulomeyeva daṭṭhabbā. Paccanīye pana ‘‘nahetupaccayā nārammaṇe eka’’ntiādiṃ (paṭṭhā. 1.1.104) vakkhatīti.
74. 对于根本说明之教说，所获得之计数，即依此序次净法说法计算，然后在他处之解说乃不复有他异，而依其否定所说明。于随续中称“非缘因缘非业之一”等词，即为证其所说。
§76-79
76-79.Te pana saṅkhipitvā tevīsatimūlakovettha dassitoti ettha pacchājātavipākānaṃ parihīnattā ‘‘dvāvīsatimūlako’’ti vattabbaṃ siyā sāsevanasavipākānaṃ vasena. Duvidhampi pana dvāvīsatimūlakaṃ saha gahetvā saṅgahite tasmiṃ ubhayasabbhāvato ‘‘tevīsatimūlako’’ti āhāti daṭṭhabbaṃ. Āsevanavipākānaṃ vā virodhābhāve sati pucchāya dassitanayena tevīsatimūlakena bhavitabbaṃ, tassa ca nāmaṃ dvāvīsatimūlake āropetvā ‘‘tevīsatimūlako’’ti vuttanti ayamettha ruḷhī.
第七十六至七十九条。此处略说“三十二根本”，谓此当说后世果报尽灭者称为二十二根本，亦即修用业果力之果报。然二者中亦有两重二十二根本者，综合于其中。本节应视观察后世果报无违逆者为三十二根本者，且将此称为二十二根本，再称其为三十二根本，此为语气粗重之故。
Ārammaṇapade cevāti etena ekamūlake aññapadāni vajjeti. Na hi ekamūlake hetādīsu tayovāti adhippāyo. Suddhikanayo pana ārammaṇamūlakādīsu na labbhatīti ārammaṇamūlake ‘‘navā’’ti etāya adhikagaṇanāya abhāvadassanatthaṃ ‘‘ārammaṇe ṭhitena sabbattha tīṇeva pañhā’’ti vuttaṃ. Tattha kātabbāti vacanaseso. Tīṇevāti ca tato uddhaṃ gaṇanaṃ nivāreti, na adho paṭikkhipati. Tena ‘‘vipāke eka’’nti gaṇanā na nivāritāti daṭṭhabbā. Tīsu ekassa antogadhatāya ca ‘‘tīṇevā’’ti vuttanti. Itītiādinā ‘‘sabbattha tīṇevā’’ti vacanena attano vacanaṃ daḷhaṃ karoti.
关于‘起点词’“cevāti”，指此通过一根本以连接其他词句。其实并非一根本于因缘等之上承载二及以上者。且纯粹因缘根本诸词不成其言，故起点根本“navā”乃为了表示数目之增添所作。正所谓‘起点处立时普遍有三问’，此为需明白之言。‘三’意指自此往上计数，不向下折数，故以‘果报一’为数不为阻碍。且于三中某一极限称‘三者之一’，由此‘处处三’言表其语坚实。
§80-85
80-85.Ye…pe… taṃ dassetunti etthāyamadhippāyo – yadipi avigatānantaraṃ ‘‘ārammaṇapaccayā hetuyā tīṇī’’ti vuttepi ūnataragaṇanena saddhiṃ saṃsandane yā gaṇanā labbhati, sā dassitā hoti, tathāpi ūnataragaṇanehi samānagaṇanehi ca saddhiṃ saṃsandane ūnatarā samānā ca hoti, na evaṃ āvikaraṇavasena dassitā hoti, vipallāsayojanāya pana tathā dasseti. Vacanena vā hi liṅgena vā atthavisesāvikaraṇaṃ hotīti. Tenetaṃ āvikarotīti etthāpi evameva adhippāyo yojetabbo. Paccanīyādīsupi pana ‘‘nārammaṇapaccayā nahetuyā ekaṃ…pe… novigatapaccayā nahetuyā eka’’ntiādinā (paṭṭhā. 1.1.107) mūlapadaṃ ādimhiyeva ṭhapetvā yojanā katā, na ca tattha etaṃ lakkhaṇaṃ labbhati, tasmā mūlapadassa ādimhi ṭhapetvā yojanameva kamo, na cakkabandhananti ‘‘ārammaṇapaccayā hetuyā tīṇī’’tiādi yojitaṃ, na ca viññāte atthe vacanena liṅgena ca payojanamatthīti.
第八十至八十五条。有“诸……者……呈现”之理。此处所谓既不同数种“起点缘因三”，以不完全计数而聚合成之，相同计数乃呈现。然以不完全计数及相等计数合成时，即使计数相等，为防文字变异实非如此呈现，乃因误用之故罢。言语或语法变异，乃具特定义故。此理亦应作此推断。又于‘起点缘非因一……未解缘非因一’等众多语句中，根本词置于初处而联结，虽经组合，然不显此特征。由是将根本词置于初处仅为组合之需，而非言意或语法对应之用。
Paccayānulomavaṇṇanā niṭṭhitā. · 顺缘之注释已毕。
Paṭiccavāro
【论事之】缘起篇
Paccayapaccanīyavaṇṇanā缘之逆说解说
§86-87
86-87.‘‘Ahetukaṃ vipākābyākatanti idaṃ rūpasamuṭṭhāpakavaseneva veditabba’’nti vuttaṃ, sabbasaṅgāhakavasena panetaṃ na na sakkā yojetuṃ.
第八十六至八十七条。有言‘非因果报所显’，谓此仅应作形色成起种类之知见。但以一切缚结之义而论，不得以此为因果相连。
§93
93.Sahajātapurejātapaccayā saṅgahaṃ gacchantīti ettha ca sahajātā ca hetādayo purejātā ca ārammaṇādayo paccayā saṅgahaṃ gacchantīti attho daṭṭhabbo. Na hi napacchājātapaccayā uppajjamānā dvīheva sahajātapurejātapaccayehi uppajjanti, atha kho pacchājātavajjehi sabbehīti.
第九十三条。先后生缘因支带合，此处应见‘同生缘及先生缘为因’、‘后生缘为起点缘’而成因缘带合之义。盖非后生缘所生处，依双重同生及先生缘二处必得生，后生缘亦依彼尽生诸法。
§94-97
94-97.Nāhārapaccaye ekaccaṃ rūpameva paccayapaccayuppannanti yaṃ paṭicca uppajjati, so paccayo rūpamevāti katvā vuttaṃ. Yasmā pana paccayā uppajjati, so arūpampi hoti yathā kammaṃ kaṭattārūpassa.
第94至97句。某些情况下，仅因某种色法作为条件而生起的，谓之依色为条件而起。此处称之为「因色而起的条件」。然而，有些条件虽因条件而生，却不是色，而是无色之法，如行为所致非色境界。
§99-102
99-102. Namaggapaccaye yadipi cittasamuṭṭhānādayo sabbe rūpakoṭṭhāsā labbhanti, tathāpi yaṃ maggapaccayaṃ labhati, tassa pahīnattā ‘‘ekaccaṃ rūpaṃpaccayuppanna’’nti vuttaṃ, evameva pana nahetupaccayādīsupi ekaccarūpassa paccayuppannatā daṭṭhabbā.
第99至102句。于因道条件，虽心法及诸心所起皆具色之类别，然所得因道条件中，却有其消失，称之为「某些因道条件因色而生」。同样，于无因条件等，亦应见有某种色法之条件生起。
§107-130
107-130.Nāhāranaindriyanajhānanamaggapaccayā sabbattha sadisavissajjanāti idaṃ etesu mūlabhāvena ṭhitesu gaṇanāya samānataṃ sandhāya vuttaṃ. Mūlānañhi idha vissajjanaṃ gaṇanāyeva, na sarūpadassananti. Nasahajātādicatukkaṃ idhāpi parihīnamevāti suddhikanaye viya mūlesupi parihīnamevāti attho.
第107至130句。因不食、根所止、禅定及道之条件，处处所生皆属般色界，此为以此种根本基础立作数目相同之分类所说。本处强调根本基点的消失分类，非色相貌之消失。因共同生起四诸界，本处亦以纯净法门中根本分类之消失为义。
Paccayapaccanīyavaṇṇanā niṭṭhitā. · 缘之逆说解说终了。
Paccayānulomapaccanīyavaṇṇanā缘之顺逆说解说
§131-189
131-189.Hetādhipatimaggapaccayesu anulomato ṭhitesu…pe… aṭṭha paccanīyato na labbhantīti tiṇṇampi sādhāraṇānaṃ paccanīyato alabbhamānānaṃ sabbesaṃ saṅgahavasena vuttaṃ, tasmā maggapaccaye itarehi sādhāraṇā satteva yojetabbā. Adhipatipaccaye anulomato ṭhite hetupaccayopi paccanīyato na labbhati, so pana maggena asādhāraṇoti katvā na vuttoti daṭṭhabbo. Yehi vinā arūpaṃ na uppajjati, te ekantikattā arūpaṭṭhānikāti idha vuttāti daṭṭhabbā, tena purejātāsevanapaccayā tehi vināpi arūpassa uppattito vajjitā honti. Sabbaṭṭhānikā aññamaññaāhārindriyā ca tehi vinā arūpassa anuppattito saṅgahitāti. Ūnataragaṇanānaṃyeva vasenāti yadi anulomato ṭhitā ekakādayo dvāvīsatipariyosānā ūnataragaṇanā honti, tesaṃ vasena paccanīyato yojitassa tassa tassa gaṇanā veditabbā. Atha paccanīyato yojito ūnataragaṇano, tassa vasena anulomato ṭhitassapi gaṇanā veditabbāti attho. ‘‘Aññamaññapaccayā nārammaṇe eka’’ntiādivacanato (paṭṭhā. 1.1.146) pana na idaṃ lakkhaṇaṃ ekantikaṃ.
第131至189句。于主导因、道条件之顺序立者……所述八种应当消减无得之理，即通常不及之消减应分别体用说明。于因道条件，应照其他共通条件结合。主导因条件顺序下，虽有因条件无得，但系道不共者，故不讲述。有些条件缺少无色生起者，此谓完全无色立地。故于前生执事条件，即使无此等亦有无色生。各处依止互为条件及根等，无色生起互不相失，此为结合。于低数计，其余同理，若顺序下有一者近二十四低数，彼等消减及结合应当明了。此外，「互为条件而一」等词，并非唯一标志。
Paccayānulomapaccanīyavaṇṇanā niṭṭhitā. · 缘之顺逆说解说终了。
Paccayapaccanīyānulomavaṇṇanā缘之逆顺说解说
§190
190.Sabbatthevāti na kevalaṃ hetumhiyeva, atha kho sabbesu paccayesu paccanīkato ṭhitesūti attho. Purejātaṃ āsevanañca alabhantaṃ kañci nidassanavasena dassento ‘‘paṭisandhivipāko panā’’tiādimāha.
第190句。处处意谓不仅仅主因，而是所有条件中具条件性顺序者。此前所说生起条件及执事丧失者，有示现「再会果报亦复如是」。
‘‘Purejātapacchājātāsevanavipākavippayuttesu paccanīkato ṭhitesu ekaṃ ṭhapetvā avasesā anulomato labbhantī’’ti idaṃ avasesānaṃ lābhamattaṃ sandhāya vuttaṃ. Na sabbesaṃ avasesānaṃ lābhanti daṭṭhabbaṃ. Yadipi hi pacchājāte pasaṅgo natthi ‘‘anulomato sabbattheva na labbhatī’’ti apavādassa katattā, purejāto pana vippayutte paccanīkato ṭhite anulomato labbhatīti idampi avasesā sabbeti atthe gayhamāne āpajjeyya. Yampi keci ‘‘vippayuttapaccayarahite āruppepi ārammaṇapurejātassa sambhavaṃ ñāpetuṃ evaṃ vutta’’nti vadanti, tampi tesaṃ rucimattameva. Na hi yattha vatthupurejātaṃ na labbhati, tattha ārammaṇapurejātabhāvena upakārakaṃ hotīti dassitoyaṃ nayoti. Yujjamānakavasenāti paccanīkato ṭhitassa ṭhapetabbattā vuttaṃ, yujjamānakapaccayuppannavasena vāti attho. ‘‘Maggapaccaye paccanīkato ṭhite hetupaccayo anulomato na labbhatī’’ti purimapāṭho, adhipatipaccayopi pana na labbhatīti ‘‘hetādhipatipaccayā anulomato na labbhantī’’ti paṭhanti. Adhipatipaccaye paccanīkato ṭhite pacchājātato añño anulomato alabbhamāno nāma natthīti na vicāritaṃ. Aññamaññe paccanīkato ṭhite ‘‘arūpānaṃyevā’’ti vuttā nava anulomato na labbhanti, tampi paccanīkato ṭhitehi ārammaṇapaccayādīhi sadisatāya suviññeyyanti na vicāritaṃ bhavissatīti.
前生、后生、执事、果报杂而并存条件中，设置一者，其余依顺序得利，此谓只得后者利益。非所有皆得该利益。若后生无接继，则称「顺序非全得」。但前生成份夹杂条件顺序下得利，此亦存难题。有些说法谓，「无杂顺条件亦无无色起始之前生产生」，此最受欢迎。若无先生者，则忆果报作为先生即起作用，此为说明。被称「结合条件得利」意。前文所述「道条件顺序下，因条件不成得」已有记载，但主导因条件亦无得提出。主导因条件顺序下，从后生角度而言，不得顺序，却未论及。互为条件顺序者中「无色种类」得不到顺序，此因条件顺序及止缘等相应易辨，故不复论述。
§191-195
191-195.Yāvaāsevanā sabbaṃ sadisanti na aññamaññena ghaṭitassa mūlassa vitthāritattā tato parāni mūlāni sandhāya vuttaṃ. Tesu hi anulomato yojetabbapaccayā ca pañhā cāti sabbaṃ sadisanti.
191-195. 一切存在都相互依赖，并非彼此独立构成，如同锅的根基被分解之后，其他根基才由此相接而成。正因为如此，才说一切存在之间是顺序连结且彼此依赖的。
Imasmiṃ paccanīyānulometi etassa ‘‘imesampi pakiṇṇakānaṃ vasenettha gaṇanavāro asammohato veditabbo’’ti etena saha sambandho . Tattha etthāti etesu paccayesūti attho veditabbo. Imasmiṃ paccanīyānulome labbhamānesu paccayuppannadhammesupīti vā yojetabbaṃ. Tattha pi-saddena imamatthaṃ dīpeti – na kevalaṃ paccayesveva kismiñci paccanīkato ṭhite keci anulomato na labbhanti, atha kho paccayuppannadhammesupi koci ekaccaṃ paccayaṃ labhamāno kañci paccayaṃ na labhatīti. Tattha kammapaccayaṃ labhamāno yebhuyyena indriyapaccayaṃ labhati, maggapaccayaṃ labhamāno yebhuyyena hetupaccayaṃ, tathā ca jhānapaccayaṃ labhamāno maggapaccayanti etesveva lābhālābhā vicāritā. Yatthāti pañcavokārapavatte asaññesu ca. Rūpadhammāti yathāvuttāni kaṭattārūpāneva sandhāya vadati. Na hi pañcavokārapavatte sabbe rūpadhammā hetādīni na labhantīti. ‘‘Hetādhipativipākindriyapaccaye na labhantī’’ti purimapāṭho, jhānamaggepi pana na labhantīti ‘‘hetādhipativipākindriyajhānamaggapaccaye na labhantī’’ti paṭhanti. Ye rūpadhammānaṃ paccayā honti, tesu arūpaṭṭhānikavajjesu eteyeva na labhantīti adhippāyo. Pacchājātāhāravippayuttapaccayepi hi pavatte kaṭattārūpaṃ labhatīti. Labbhamānālabbhamānapaccayadassanamattañcetaṃ, na tehi paccayehi uppattianuppattidassananti. Evaṃ indriyapaccayālābho jīvitindriyaṃ sandhāya vutto siyā. Yathāvuttesu hi dhammavasena pacchājātādittayampi alabhantaṃ nāma kaṭattārūpaṃ natthi. Ko pana vādo sabbaṭṭhānikakammesu. Indriyaṃ pana alabhantaṃ atthi, kintaṃ? Jīvitindriyanti. Yadi evaṃ upādārūpāni sandhāya aññamaññapaccayampi na labhantīti vattabbaṃ, taṃ pana pākaṭanti na vuttaṃ siyā. Arūpindriyālābhaṃ vā sandhāya indriyapaccayālābho vuttoti daṭṭhabbo.
此处所称的“依赖顺序”意指“在这其中，散乱存在的数量顺序应当不迷乱地被观察”，这句话与依赖关系相联系。意思是：所谓“在此即为依赖的顺序”应观察。这里“pacca-”表示“依赖”，意思是不能仅依赖某一依赖处有所依，而应依赖于所依关系和因缘。举例来说：因业依赖时，若得了感官依赖；依赖于道时便得了理由依赖；依赖禅那时便得了道依赖，这些得到与没得到的相互区别便得知。言及“五所缘法的无所得”，指的是如语所示的相续色法。因为并非所有相续色法都以因缘为缘而得。旧文中云“以因果、主、果、感官为依不得”，但禅那道中却云“不以因果、主、果、感官与禅那道为依得”。凡是作为色法的依缘者，若是非色只是法的立处，则不获得此依缘。即便是后生食和不相应的依缘亦得到了色法。由此可见，因缘得失只是依缘显示的表象，并非依缘本身的生灭显示。因此依赖感官所得定于生命根被说为是合理的。正如前所说，在法的因缘中包含后生、火、及无所得的相续色法而无所谓无所得。何况论证在一切立处业中，当有所依而得无所得？然而，生命根虽无得到，仍有所依此即生命根。若这样依赖色法而没有彼此依赖，便不成立，这显而易见。至于非色根的获得，则依赖感官根的获得方被说成依赖实还可见。
§196-197
196-197.Nārammaṇamūlakesu dukādīsu hetuyā pañcāti yadipi tikādīsu ‘‘hetuyā pañcā’’ti idaṃ natthi, tathāpi dukādīsu sabbattha anuttānaṃ vattukāmo ‘‘dukādīsū’’ti sabbasaṅgahavasena vatvā tattha yaṃ ādiduke vuttaṃ ‘‘hetuyā pañcā’’ti, taṃ niddhāreti. Keci pana ‘‘nārammaṇamūlake hetuyā pañcā’’ti pāṭhaṃ vadanti. ‘‘Aññamaññe ekanti bhūtarūpameva sandhāya vutta’’nti purimapāṭho, vatthupi pana labbhatīti ‘‘bhūtarūpāni ceva vatthuñca sandhāya vutta’’nti paṭhanti. Timūlaketi idhāpi dumūlakaṃ timūlakanti vadanti.
196-197. 在无形根基等痛苦事物作为原因的“五因”中，虽旧文提及“五因”，但在痛苦方面普遍无所行，故广义称为“痛苦诸因”。其中所说“初苦”即“因五因”。一些人则读作“无形根基为因的五因”。旧文称“彼此相互，是依止的实体”而称“实体及缘起”，意为彼此为根基。所谓“三根”即是指多根基。
§203-233
203-233.Nakammamūlakehetuyā tīṇītiādīsu cetanāva paccayuppannāti idaṃ ‘‘hetuyā tīṇī’’ti evaṃpakāre cetanāmattasaṅgāhake sandhāya vuttanti daṭṭhabbaṃ. Ādi-saddo hi pakāratthova hotīti. Sahajātaaññamaññanissayāhāraatthiavigatesu pana rūpampi labbhatīti.
203-233. 关于无业根因的三种……等，此地言意结集为有意依起的现象，此即称为“三因”，这是关于意量的联结，其“始”字表明其产生的意思。因缘断除而不复受则仍得色法。
Paccayapaccanīyānulomavaṇṇanā niṭṭhitā. · 缘之逆顺说解说终了。
Paṭiccavāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 缘品释毕。
2. Sahajātavāravaṇṇanā二、俱生品释
§234-242
234-242.Kusalaṃ dhammaṃ sahajāto, kusalaṃ ekaṃ khandhaṃ sahajātotiādīsu sahajātasaddena sahajātapaccayakaraṇaṃ sahajātāyattabhāvagamanaṃ vā vuttanti tassa karaṇassa gamanassa vā kusalādīnaṃ kammabhāvato upayogavacanaṃ katanti daṭṭhabbaṃ. Esa nayo paccayavārādīsupi. Tatrāpi hi paccayasaddena ca nissayapaccayakaraṇaṃ nissayāyattabhāvagamanaṃ vā vuttaṃ, saṃsaṭṭhasaddena ca sampayuttapaccayakaraṇaṃ sampayuttāyattabhāvagamanaṃ vāti taṃkammabhāvato upayogavacanaṃ kusalādīsu katanti. Sahajātampi ca upādārūpaṃ bhūtarūpassa paccayo na hotīti ‘‘paṭiccā’’ti iminā vacanena dīpito paccayo na hotīti attho. ‘‘Upādārūpaṃ bhūtarūpassā’’ti ca nidassanavasena vuttaṃ. Upādārūpassapi hi upādārūpaṃ yathāvutto paccayo na hoti, vatthuvajjāni rūpāni ca arūpānanti.
234-242. 善法为共生起，善法是一蕴共生起……诸此类，皆以共生起的因缘、条件而成立。此处的因缘分别以依缘、附缘的共生起称之。以聚合缘、结合缘表明作用之产生。共生起者亦指附缘性质，非谓附着之色法为根因，故以“缘”说为“因”而非根因。示以例证：附着色法并非其因缘。
Sahajātavāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 俱生品释毕。
3. Paccayavāravaṇṇanā三、缘品释
§243
243.Paccayāti ettha pati ayo paccayo. Pati-saddo patiṭṭhatthaṃ dīpeti, aya-saddo gatiṃ, patiṭṭhābhūtā gati nissayo paccayoti vuttaṃ hoti, tato paccayā, paccayakaraṇato tadāyattabhāvagamanato vāti attho.
243. “依缘”此处谓“根本之缘”。“根”字意指立处，谓立处固着的依缘，此即所谓“依缘”、“依因”。
‘‘Mahābhūte paccayā cittasamuṭṭhānaṃ rūpa’’nti (paṭṭhā. 1.1.245) bhūtupādārūpāni saha saṅgaṇhitvā vuttaṃ. Aṭṭhakathāyaṃ pana cittasamuṭṭhāne ca mahābhūte nissāya cittasamuṭṭhānaṃ upādārūpanti sayaṃ nissayo ahutvā nissaye uppajjamānena upādārūpena nidassanaṃ katanti daṭṭhabbaṃ.
此处经文言「诸大地缘起心生起色」者（参考经文编号1.1.245），即是在集诸大地的根本色而言。然于注疏中，于心生起（心之起现）境界上，依诸大地为依止，称之为『依止心生起为根本色』，此为特别立依，不另建立依止者，仅以依止所生出之依止色条目加以表明，须当观察。
§255
255.Asañña…pe… kaṭattārūpaṃ upādārūpanti ettha yo paṭiccavāre sahajāte kammautujānaṃ, kamme ca ekantānekantakammajānaṃ vasena attho vutto, so nādhippeto eva ‘‘kaṭattārūpa’’nti kammasamuṭṭhānarūpasseva sabbassa ca gahitattāti taṃ pahāya yathāgahitassa kaṭattārūpassa visesanavasena ‘‘upādārūpasaṅkhātaṃ kaṭattārūpa’’nti atthamāha. Mahābhūte pana paṭicca paccayā ca mahābhūtānaṃ uppatti na nivāretabbāti upādārūpaggahaṇena kaṭattārūpaggahaṇaṃ avisesetvā upādārūpānaṃ nivattetabbānaṃ atthitāya kaṭattārūpaggahaṇeneva upādārūpaggahaṇassa visesanaṃ daṭṭhabbaṃ.
关于255节中『无明……等等……称为造作烦恼』，此处所依缘生之义，是由先天造作业所生，因业有单一及多重种类，故此本义所说之『造作烦恼』仅为业所集结之形态。故舍此，依照经文对已集结造作烦恼的特殊言说，亦称之为『造作烦恼所摄造作烦恼』。诸大地缘起诸大地，意即诸大地之生起不可阻止，故对应造作烦恼的摄受与阻止，仍须分辨为由于造作烦恼所摄受的局限，特别指出造作烦恼摄受即造作烦恼自身摄受之特点，须当明了。
§269-276
269-276. ‘‘Abyākatena abyākataṃ, kusalaṃ, akusala’’nti vattabbe ‘‘abyākatena kusalaṃ, akusalaṃ, abyākata’’nti, ‘‘kusalaṃ dhammaṃ paṭicca kusalo ca akusalo ca dhammā kusalassāti anāmasitvā’’ti ca purimapāṭhe pamādalekhā daṭṭhabbā.
关于269至276节中，「不可说的不可说，善法，非善法」的论述，文中说「不可说的为善、非善、不可说」，又云「由善法，善业及非善业，法亦为善」。此乃前述章节文笔不谨慎，可以见其轻微误记，读者须注意。
§286-287
286-287.Nahetupaccayā napurejāte dveti ettha aṭṭhakathāyaṃ ‘‘āruppe pana ahetukamohassa ahetukakiriyassa ca vasena dveti vuttā, navippayutte dveti āruppe ahetukākusalakiriyavasenā’’ti vuttaṃ, taṃ labbhamānesu ekadesena nidassanavasena vuttanti daṭṭhabbaṃ. Āruppe pana ahetukamohassa ahetukakiriyāya ahetukapaṭisandhiyā ekaccassa ca rūpassa vasena dve vuttāti, navippayutte dveti āruppe ahetukākusalakiriyāekaccarūpānaṃ vasenāti vuttanti. ‘‘Nonatthinovigatesu ekanti sabbarūpassa vasenā’’ti vuttaṃ, nahetumūlakattā imassa nayassa hetupaccayaṃ labhantaṃ na labbhatīti ‘‘ekaccassa rūpassa vasenā’’ti bhavitabbaṃ. Cakkhādidhammavasena pana cittasamuṭṭhānādikoṭṭhāsavasena vā sabbaṃ labbhatīti ‘‘sabbarūpassā’’ti vuttaṃ siyā.
286至287节中说「非缘缘及不同生」的话，由注疏述说，「无形净处因非因迷惑及无因行为而有二种；未净处因无因之善行为而有二种」，此语义须当观照。得出此结论的是某一处文示例，明悉其中缘起之不同。于无色净处，无因迷惑与无因行为计为二，未净处由无因善行计为二。又言『一切色皆同缘』之说，因非因缘之理，此缘依不成立，故不能说为一部色。以眼根等性质，缘起心生或五根烦恼之业，皆可摄受，故说『一切色之意』或许可。
§289-296
289-296.Āgatānāgatanti pañhavasena vuttaṃ, labbhamānālabbhamānanti āgate ca pañhe labbhamānālabbhamānadhammavasena.
289-296节中，「有来无来」以问答方式表明，所指即是对有与无，以及阴阳之性质的区别犹如问答，意谓对在来与非来之说法以及性质的辨别有所表述。
Paccayavāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 缘品释毕。
4. Nissayavāravaṇṇanā四、依止品释
§329-337
329-337.Paccayavārena nissayapaccayabhāvanti nissayavāre vuttassa nissayapaccayabhāvaṃ niyametunti attho.
329-337节中，论及缘起之分别，因缘方面为依缘，比缘方面为依白，此为对缘起之严格规定解释。即所谓依缘方面之本体，以及依比缘方面之秩序两者皆合理遵行之意。
Nissayavāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 依止品释毕。
5. Saṃsaṭṭhavāravaṇṇanā5. 相杂品释
§351-368
351-368. Saṃsaṭṭhavāre paccanīye ‘‘navippayutte paṭisandhi natthī’’ti idaṃ vatthuvirahitāya paṭisandhiyā visuṃ anuddharaṇato vuttaṃ. Paṭiccavārādīsu hi sahajātassa paccayabhāvadassanatthaṃ savatthukā paṭisandhi uddhaṭā, sā idhāpi adhipatipurejātāsevanesu nakammanavipākanajhānanavippayuttesu na labbhati, aññesu ca anulomato paccanīyato ca labbhamānapaccayesu labbhatīti imassa visesassa dassanatthaṃ uddhaṭāti. Sesā terasa na labbhantīti ettha ‘‘sesā cuddasā’’ti bhavitabbaṃ. Na jhāne ekanti ahetukapañcaviññāṇavasenāti pañcaviññāṇānaṃ hetupaccayavirahitamattadassanatthaṃ ahetukaggahaṇaṃ katanti daṭṭhabbaṃ, ‘‘namagge ekanti ahetukakiriyavasenā’’ti vuttaṃ, ‘‘ahetukavipākakiriyavasenā’’ti bhavitabbaṃ.
351-368。关于连结状态的共同特征，称“未断绝的连结不存在”，这是因无此条件而连结被断绝的事理所总结。在因缘等上，为显示连结的本性而鲜明提出阐释。连结在本性上形成，但在此处对统治城市的护持者接触而言，在无业果解脱禅定所非，乃至不发生；又对其他顺行及反行的连结缘来者，是得以发生。此处说“鲜明”是为显示此特征。后续的阶段未得，宜当认为是“后续的四阶段”未得。因禅定非单一因缘者，是因五识离因缘而显现无因的本质，呈现无因的涵义，应观其为“于最初因缘阶段以无因行为而成”，宜说为“以无因及果行而成”。
§369-391
369-391.Heṭṭhāvuttanayenevāti paṭiccavāre anulomapaccanīye vuttanayena. ‘‘Nahetupaccayuppannesu ahetukamohova jhānamaggapaccayaṃ labhati, sesā na labhantī’’ti vuttaṃ, sesesu pana pañcaviññāṇavajjāhetukakkhandhā taṃsamuṭṭhānā paccayuppannadhammā jhānapaccayaṃ labhanti, na paccanīyānulome dvinnaṃ paccayānaṃ anulomena saha yojanā atthīti jhānamaggapaccayaṃ sahitaṃ labhatīti ca na sakkā vattuṃ, tasmā ‘‘ahetukamohova maggapaccayaṃ labhatī’’ti vattabbaṃ.
369-391。所谓“底下诸缘”即连结状态中顺行缘所说。谓在无因缘所生者中，正如无因愚痴一样，禅道缘亦得成立，其余则不成立。五识中缺因而起的五种根系，乃诸缘生起所缘事，作禅道缘发起，不得以反行之二缘同序结合而成。故不可说禅道缘含反行之双因，故应说“如无因愚痴般得道之缘”。
Saṃsaṭṭhavāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 相杂品释毕。
6. Sampayuttavāravaṇṇanā6. 相应品释
§392-400
392-400. Sadisaṃ sampayuttaṃ saṃsaṭṭhaṃ vokiṇṇañca saṃsaṭṭhaṃ na hotīti ubhayaṃ aññamaññāpekkhaṃ vuccamānaṃ aññamaññassa niyāmakaṃ hotīti.
392-400。谓“相似结合”，“共蔽结合”都是相互依存而称谓，互为调御。
Sampayuttavāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 相应品释毕。
7. Pañhāvāravibhaṅgavaṇṇanā7. 问品分别释
§401-403
401-403.Yehi paccayehi kusalo kusalassa paccayo hoti, te paccaye paṭipāṭiyā dassetunti yathākkamena āgatāgatapaṭipāṭiyā dassetunti attho. Kusalo kusalassāti nidassanamattametaṃ, tena kusalo kusalādīnaṃ, akusalo akusalādīnaṃ, abyākato abyākatādīnaṃ, kusalābyākatā kusalādīnantiādiko sabbo pabhedo nidassito hotīti yathānidassite sabbe gahetvā āha ‘‘te paccaye paṭipāṭiyā dassetu’’nti.
401-403。谓以何种缘为善缘胜缘，彼缘即是善之缘，依照规律表现，亦即适当表现出来。此“善缘胜缘”仅为示现，涵盖善、不善、不分别、善不分别诸类，分别均已阐明。综摄后说“彼缘宜依次序示现”。
§404
404.Datvāti ettha dā-saddo sodhanatthopi hotīti mantvā āha ‘‘visuddhaṃ katvā’’ti. Tesañhi taṃ cittanti tesanti vattabbatārahaṃ sakadāgāmimaggādipurecārikaṃ taṃ gotrabhucittanti adhippāyo . Vipassanākusalaṃ pana kāmāvacaramevāti paccayuppannaṃ bhūmito vavatthapeti. Tenevāti dhammavaseneva dassanato, desanantarattāti adhippāyo.
404。谓“取”语于此处即有正净之意，谓“已净化”。这里指心称为意，有约定含义：过去当行之道等是心之主管。所谓“非慧则为不善”者，有欲处境方说，谓缘起之地。此处以法用来显示，谓说法后续，谓主管。
§405
405. Assādanaṃ sarāgassa somanassassa sasomanassassa rāgassa ca kiccanti āha ‘‘anubhavati ceva rajjati cā’’ti. Abhinandanaṃ pītikiccasahitāya taṇhāya kiccanti āha ‘‘sappītikataṇhāvasenā’’ti. Diṭṭhābhinandanā diṭṭhiyeva. Ettha pana pacchimatthameva gahetvā ‘‘abhinandantassa attā attaniyantiādivasena…pe… diṭṭhi uppajjatī’’ti vuttaṃ. Abhinandanā pana diṭṭhābhinandanāyevāti na sakkā vattuṃ ‘‘bhāvanāya pahātabbo dhammo bhāvanāya pahātabbassa dhammassa ārammaṇa…pe… bhāvanāya pahātabbaṃ rāgaṃ assādeti abhinandatī’’ti (paṭṭhā. 2.8.72) vacanato, tasmā purimopi attho vuttoti daṭṭhabbo. Dvīsu pana somanassasahagatacittesu yathāvuttena somanassena rāgena ca assādentassa tesuyeva sappītikataṇhāya catūsupi diṭṭhābhinandanāya abhinandantassa ca diṭṭhi uppajjatītipi sakkā yojetuṃ. Jātivasenāti suciṇṇasāmaññavasenāti attho.
405。谓贪欲等受乐苦之事，谓“经历而放弃”。谓欢喜因随喜忧而为，如“随喜之欢喜因”。所说欢喜即见解欢喜。后取基本义，谓谓“欢喜者由见解生起”。欢喜非见解欢喜，此不可说，谓“应判定应舍法，缘舍法成所舍者……应舍贪欲，形成欢喜”。故谓前意已说清楚。于两种随喜忧心，及如实欢喜及随喜忧合，谓欢喜与贪欲相隣，随喜之欢喜因，四者并成见解欢喜，可相对应。所谓“如实生起”即为净洁常有之义。
§406
406.Tadārammaṇatāti tadārammaṇabhāvena. Vibhattilopo hettha katoti. Bhāvavantato vā añño bhāvo natthīti bhāveneva vipākaṃ viseseti, vipāko tadārammaṇabhāvabhūtoti attho. Viññāṇañcāyatananevasaññānāsaññāyatanavipākānaṃ viya na kāmāvacaravipākānaṃ niyogato vavatthitaṃ idañca kammaṃ ārammaṇanti taṃ labbhamānampi na vuttaṃ. Tadārammaṇena pana kusalārammaṇabhāvena samānalakkhaṇatāya kammārammaṇā paṭisandhiādayopi dassitāyevāti daṭṭhabbā. Paṭilomato vā ekantarikavasena vāti vadantena anulomato samāpajjane yebhuyyena āsannasamāpattiyā ārammaṇabhāvo dassitoti daṭṭhabbo. Yathā pana paṭilomato ekantarikavasena ca samāpajjantassa anāsannāpi samāpatti ārammaṇaṃ hoti, evaṃ anulomato samāpajjantassapi bhaveyyāti. ‘‘Cetopariyañāṇassātiādīni parato āvajjanāya yojetabbānī’’ti vatvā ‘‘yā etesaṃ āvajjanā, tassā’’ti attho vutto, evaṃ sati ‘‘iddhividhañāṇassā’’tipi vattabbaṃ siyā. Yasmā pana kusalā khandhā abyākatassa iddhividhañāṇassa ārammaṇaṃ na hontīti taṃ na vuttaṃ, cetopariyañāṇādīnañca hontīti tāni vuttāni, tasmā kiriyānaṃ cetopariyañāṇādīnaṃ yāya kāyaci āvajjanāya ca kusalārammaṇāya kusalā khandhā ārammaṇapaccayena paccayoti evamattho daṭṭhabbo.
406.『当下所缘』者，谓由当下缘境之缘故也。此地所言『由缘故』者何义耶？或曰，由其有情感之存在，或曰，若无此感境则无彼果故，故由缘故有区别。所谓果，即由当下所缘之缘境所生也。正如识亦随六处及色阴而起，非欲欲境果得之故，所引此业亦称为所缘，且所获亦未为言也。然由缘故之善所缘相，及同类之业缘，复有续发者现前之业缘，如此可见。复有逆转者，或谓由非正行致得相续，依此可知逆转与随顺所造业之现前果报有差异。譬如逆行与同时内蕴之果相随，在境界中所缘尚未当得，然随其顺行亦当得也。所谓『心超知等』类犹应因被他者激发而起，『此为由彼激发之意』，正如正趣神通智慧所说。因善蕴无所缘住之心超智慧，故不言之；而已言心超知等，因之故，行及心超知等以身口激发此善所缘，故善蕴由所缘相缘得相生，此义应见。
§407-409
407-409.Vippaṭisārādivasenavāti ādi-saddena ādīnavadassanena sabhāvato ca aniṭṭhatāmattaṃ saṅgaṇhāti, akkhantibhedā vā.
407-409.『以反异诸类等名言』者，以名言诸初及劣境之殊，不同义之异也。
§410
410.Rūpāyatanaṃ cakkhuviññāṇassātiādinā viññāṇakāyehi niyatārammaṇehi abyākatassa abyākatānaṃ ārammaṇapaccayabhāvaṃ nidasseti. Sabbassa hi vattuṃ asakkuṇeyyattā ekasmiṃ santāne dhammānaṃ ekadesena nidassanaṃ karotīti.
410.『色处眼识等及诸识身以确定之缘境』者，示无记无记相缘生之义也。盖众法不宜尽述于一界中，只能择一分类示现。
§413-416
413-416.Catubhūmakaṃkusalaṃ ārammaṇādhipatipaccayabhāvena dassitaṃ, paccayuppannaṃ pana kāmāvacarameva.
413-416.以『四种基础之善业』为所缘，以所缘主之因缘，示生于欲界也。
§417
417. Apubbato cittasantānato vuṭṭhānaṃ bhavaṅgameva, taṃ pana mūlāgantukabhavaṅgasaṅkhātaṃ tadārammaṇaṃ pakatibhavaṅgañca. Anulomaṃ sekkhāya phalasamāpattiyāti ettha kāyaci sekkhaphalasamāpattiyā avajjetabbattā vattabbaṃ natthīti nevasaññānāsaññāyatanakusalaṃ phalasamāpattiyāti imaṃ nibbisesanaṃ phalasamāpattiṃ uddharitvā dassento āha ‘‘phalasamāpattiyāti anāgāmiphalasamāpattiyā’’ti. Kāmāvacarakiriyā duvidhassapi vuṭṭhānassāti ettha kiriyānantaraṃ tadārammaṇavuṭṭhāne yaṃ vattabbaṃ, taṃ cittuppādakaṇḍe vuttameva.
417.谓由现起于心续之运动，乃由其根本出所起之当下缘故，为现起运动。谓顺行者，修行致得果位也。此谓身口果位之相应，当示已来生果位也。欲界之事，大致有二种现起，即此所应说者，盖言心所生根本中说也。
Tā ubhopi…pe… dvādasannanti idaṃ somanassasahagatamanoviññāṇadhātuvasena vuttaṃ, upekkhāsahagatā pana yathāvuttānaṃ dasannaṃ viññāṇadhātūnaṃ voṭṭhabbanakiriyassa manodhātukiriyassa cāti dvādasannaṃ hotīti daṭṭhabbaṃ.
此二皆……第十二者者，以乐伴随之无心识界所记故；以无分别伴随之如所说十识缘起及意界所生故，故有十二者，如所见。
§423
423. Dānādipuññakiriyāyattā sabbasampattiyo paṭivijjhitvāti sambandho. Na panetaṃ ekantena gahetabbanti ‘‘balavacetanāva labbhati, na dubbalā’’ti etaṃ ekantaṃ na gahetabbaṃ, daḷhaṃ vā na gahetabbanti adhippāyo. Kiṃ kāraṇanti? Balavato dubbalassa vā katokāsassa antarāyaṃ paṭibāhitvā vipaccanato ‘‘yaṃkañci yadi vipākaṃ janeti, upanissayo na hotī’’ti navattabbattā cāti dassento ‘‘katokāsañhī’’tiādimāha. Vipākattike pana pañhāvārapaccanīye ‘‘vipākadhammadhammo vipākassa dhammassa ārammaṇapaccayena paccayo, upanissayapaccayena paccayo, kammapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 1.3.93) kammapaccayassa visuṃ uddhaṭattā, vedanāttike ca pañhāvārapaccanīye ‘‘nahetupaccayā naārammaṇapaccayā naupanissaye aṭṭhā’’ti (paṭṭhā. 1.2.87) vuttattā ‘‘vipākajanakampi kiñci kammaṃ upanissayapaccayo na hotī’’ti sakkā vattunti.
布施等善业之因，具足一切功德，此为因缘。然此因缘不应全然绝对了承认，即非断然否认『力量意志得以具足，非软弱』，此不可断然受持，也不当接受为坚固之依止。何以故？谓强者对弱者或居于阻碍者必然压伏其逆境，使其误解『若有任何果报生起，则无助缘』，此不可承认，故称其为『阻碍之意』等。至于果报者，若依问题解析，即『果报法是缘于果报法本所缘起，即缘助缘与业缘所缘起』，（经名1.3.93）业缘由于其纯净剔透，受感缘问题解析时（经名1.2.87）说『非缘于因缘、非缘于所缘缘、非缘于助缘，有八义』，为论证果报生起业虽依助缘为因，然亦非助缘因也，故可如是论说。
Tasmiṃ vā viruddhoti taṃnimittaṃ viruddho, viruddhanti vā pāṭho. Omānanti parassa pavattaomānaṃ. Rāgo rañjanavasena pavattā kāmarāgataṇhā, ‘‘iti me cakkhuṃ siyā anāgatamaddhānaṃ, iti rūpā’’ti appaṭiladdhassa paṭilābhāya cittapaṇidahanataṇhā patthanāti ayametesaṃ viseso.
此即为相违缘，即为对缘，二者合称为『相违』。『相违』即为他方行起之缘。贪爱因其喜悦如王之乐而生起，即欲行渴爱，心因未得而显现相应之火燃，故言这是诸者中特殊之处。
Tesuaññampīti tesu yaṃkiñci pubbe hanitato aññampi pāṇaṃ hanatīti attho.
『他者亦然』者，即彼先前所伤害者，非彼即为他人亦伤害。
Punappunaṃ āṇāpanavasena vāti mātughātakammena sadisatāya pubbe pavattāyapi āṇattacetanāya mātughātakammanāmaṃ āropetvā vadanti. Esa nayo dvīhi pahārehīti etthāpi.
复次，多以观息法为例，谓如母杀业因以前生行，为镇定心力，故名为母杀业。此亦为双重因缘之类。
Yatheva hi…pe… uppādeti nāmāti rāgaṃ upanissāya dānaṃ detīti rāgaṃ upanissāya dānavasena saddhaṃ uppādetīti ayamattho vutto hotīti iminā adhippāyena vadati. Yathā rāgaṃ upanissāya dānaṃ detītievamādi hoti, evaṃ rāgādayo saddhādīnaṃ upanissayapaccayoti idampi hotīti dasseti. Kāyikaṃ sukhantiādīnaṃ ekato dassanena visuṃyeva na etesaṃ paccayabhāvo, atha kho ekatopīti dassitaṃ hotīti daṭṭhabbaṃ.
正如……等……『因名起』者，谓以贪爱为因，因布施而生信心。即因布施生起信心，此即所说之意。以此为依据，名为主导。正如贪爱为缘因布施而生信，诸如贪欲等亦如是，皆为信等之缘因。此亦显示为真。因而体证，说身之殊胜安乐等合一缘因未尽现，故须显明一义。
§425
425.Upatthambhakattena paccayattāyevāti etena idaṃ dasseti – na purimavāresu viya imasmiṃ paccayena uppatti vuccati, atha kho tassa tassa paccayuppannassa tesaṃ tesaṃ dhammānaṃ taṃtaṃpaccayabhāvo, na ca pacchājātakkhandhā upatthambhakattena paccayā na honti, tenesa pacchājātapaccayo idha anulomato āgatoti.
425.因赖阻碍者及缘者谓之：非昔时之意，即现前诸缘生起中，诸法具有牵连相续之关系。且后起蕴不因阻碍者之缘而生，故此后生缘在此顺次而来。
§427
427.Cetanā vatthussapi paccayoti attano patiṭṭhābhūtassapi kammapaccayoti adhippāyo.
意志（Cetanā）又为缘起的根本条件，是自身立足之所，也是业的缘起基础与主导原理。
Kasmā panettha paccayavāre viya nissayaatthiavigatesu dumūlakadukāvasānā pañhā na uddhaṭāti? Alabbhamānattā. Tattha hi paccayuppannappadhānattā desanāya kusalo ca abyākato ca dhammā ekato uppajjamānā kusalābyākatapaccayā labbhantīti ‘‘kusalañca abyākatañca dhammaṃ paccayā kusalo ca abyākato ca dhammā uppajjantī’’ti (paṭṭhā. 1.1.246) vuttaṃ. Yato tato vā ubhayapaccayato paccayuppannassa uppattimattaṃyeva hi tattha adhippetaṃ, na ubhayassa ubhinnaṃ paccayabhāvoti. Idha pana paccayappadhānattā desanāya kusalābyākatā kusalābyākatānaṃ ubhinnaṃ nissayādibhūtā na labbhantīti ‘‘kusalo ca abyākato ca dhammā kusalassa ca abyākatassa ca dhammassa nissayapaccayena paccayo’’tiādi na vuttaṃ.
为何在此，如同缘起关系的终止般，终止的痛苦疑难却未被放弃？这是由于不可获得性。因为缘起的本质是主导，其在教法的宣说中，善果与未显之法同时产生，且因缘相生，善果与未显之法相互依赖而得到（《注释》1.1.246言：善法与未显法相为缘起，善法与未显法在缘起时产生）。各缘不同，故只强调缘起之数量，而非兼以二缘的相对存在。然在此，因缘的主导性是说法中的善与未显诸法，善与未显法相依而无独立获得，即未言“善法与未显法缘起，且彼此相依”。
Pañhāvāravibhaṅgavaṇṇanā niṭṭhitā. · 问分别释已毕。
Pañhāvārassa ghaṭane anulomagaṇanā问之配合中的顺数
§439
439.‘‘Ettha pana purejātampi labbhatī’’ti vuttaṃ, yadi evaṃ kasmā ‘‘tathā’’ti vuttanti? ‘‘Tīṇī’’ti gaṇanamattasāmaññato.
佛言：“过去亦曾得此（成就）”，若如此缘起，何故云“如是”呢？这里“‘三’”仅是数量上的约定用语。
§440
440. ‘‘Adhipatipaccaye ṭhapetvā vīmaṃsaṃ sesādhipatino visabhāgā’’ti purimapāṭho nidassanavasena daṭṭhabbo. Yasmā pana hetupaccayassa visabhāgena ekena ārammaṇena nidassanaṃ akatvā anantarādīni vadanto sabbe visabhāge dasseti, tasmā indriyamaggapaccayā ca visabhāgā dassetabbāti ‘‘adhipatindriyamaggapaccayesu ṭhapetvā paññaṃ sesā dhammā visabhāgā’’ti paṭhanti. Tathā bhāvābhāvato hetupaccayabhāve sahajātādipaccayabhāvato. Nanu yathā amohavajjānaṃ hetūnaṃ hetupaccayabhāve adhipatindriyamaggapaccayabhāvo natthīti paññāvajjānaṃ adhipatipaccayādīnaṃ visabhāgatā, evaṃ kusalādihetūnaṃ hetupaccayabhāve vipākapaccayabhāvābhāvato hetuvajjānaṃ vipākānaṃ visabhāgatāya bhavitabbanti? Na bhavitabbaṃ, ubhayapaccayasahite cittacetasikarāsimhi hetupaccayabhāve vipākapaccayattābhāvābhāvato. Yathā hi hetusahajātapaccayasahitarāsimhi satipi hetuvajjasabbhāve hetūnaṃ hetupaccayabhāve sahajātapaccayattābhāvo natthīti na hetuvajjānaṃ sahajātānaṃ hetussa visabhāgatā vuttā, evamidhāpīti. Esa nayo vippayuttapaccayepi. Apica paccayuppannasseva paccayā vuccantīti paccayuppannakkhaṇe tathā bhāvābhāvavasena sabhāgatāya vuccamānāya nānākkhaṇavasena visabhāgatā tasseva na vattabbāti.
将主导缘置于论证中，以说明余缘的分别，即主导缘以外诸缘之分异。如因缘所分别者，以一缘为标识而未作区分，其余即呈现各差别。例如，感官使命缘亦应分别存在，因此经文中言“主导缘与感官使命缘中，智慧与余法分别现成”。此如有无明和行作为因缘，彼此和谐依存；非如无明中之智慧，彼等与因缘中主导的感官使命缘并非相同。智慧并非法律中的主导缘之一。亦如善法因缘中，果报因缘与否皆有存在，智慧因缘与果报因缘区分并非所有。【本理以此为据】，此约涉及区分缘起，即使是二缘关系，亦不因同时现成而视为混同；及缘生即称缘，仅为说明缘生之现时不同性质，不能推及为单一一致。
Kusalā vīmaṃsāti idaṃ ‘‘kusalā vīmaṃsādhipatī’’ti evaṃ vattabbaṃ. Na hi anadhipatibhūtā vīmaṃsā adhipatipaccayo hotīti.
善之考察即称“善法论断主导”，不能说非主导时则为论断主导。非主导缘无能力成论断主导缘。
§441-443
441-443.‘‘Sacepana vippayuttapaccayo pavisati, itarāni dve labhatī’’ti purimapāṭho, ‘‘kusalo dhammo kusalassa ca abyākatassa cā’’ti idaṃ pana na labbhatīti ‘‘kusalo abyākatassa, abyākato abyākatassāti dve labhatī’’ti paṭhanti. Ūnataragaṇanesūti yesu paviṭṭhesu ūnatarā gaṇanā hoti, tesūti attho. Tīṇi dve ekanti evaṃ ūnataragaṇanesu vā aññamaññādīsu pavisantesu tesaṃ vasena tikato ūnaṃ yathāladdhañca ekanti gaṇanaṃ labhatīti attho.
原文所言“若非配合缘，则另得二（结果）”，意谓“善法与善的未显法”，此处不言“善法与未显法”、“未显法与未显法二者得”，而是分成较低类数中之两类。此处所说较低类数，指若干中较少的分类，示意为三中二或一，或在不同之类别与归属中，如此以此类推得其数目。
Avipākānīti anāmaṭṭhavipākānīti attho, na vipākaheturahitānīti.
“未成熟果报”意指未达到完全成熟的果报，意指尚未成就为果报的现象，并非指无果报因缘。
Tattha sabbepi sahajātavipākā cevāti tattha ye sahajātā paccayuppannā vuttā, te sabbepi vipākā ceva vipākasahajātarūpā cāti attho. Taṃsamuṭṭhānarūpā cāti ettha paṭisandhiyaṃ kaṭattārūpampi taṃsamuṭṭhānaggahaṇeneva saṅgaṇhātīti veditabbaṃ. ‘‘Taṃsamuṭṭhānarūpakaṭattārūpā ca labbhantī’’tipi paṭhanti. Catutthe vipākacittasamuṭṭhānarūpamevāti etthāpi eseva nayo. ‘‘Kaṭattārūpañcā’’tipi pana paṭhanti.
此处所谓“都是同根生的果报”之意，即指那些由同根缘起而生成的事物，被称为果报，同时它们亦具同源果报的特性。所谓“由此产生的形态”，在此必须明了，这既包括重新因缘结合的形态，也包括其集合，因此应视为对这些因缘聚合的全面涵摄。注疏中称“由此产生的形态亦为集合形态”，而“第四者即果报心所产生的形态”，此处释义亦同。有的则读作“还有集合形态”。
Evampīti ‘‘etesu pana ghaṭanesu sabbapaṭhamānī’’tiādinā vuttanayenapi. Ghaṭanesu pana yo yo paccayo mūlabhāvena ṭhito, taṃpaccayadhammānaṃ niravasesaūnaūnataraūnatamalābhakkamena ghaṭanā vuccati, niravasesalābhe ca paccayuppannānaṃ niravasesalābhakkamena. Tathā ūnalābhādīsūti ayaṃ kamo veditabbo.
如此说来，诸“具一切因缘”的聚合物等，谓之“初生”形态。各种聚合物的因缘若在根本上成立，则被称作因缘现象，其变异表现为非完整、劣质、污秽的状态。它亦能覆盖此类不完全现象，因缘于片断现象基础上产生。此即所谓“不完全获利”等义。
Hetumūlakaṃ niṭṭhitaṃ. · 因根本已毕。
§445
445. Vatthuvasena sanissayaṃ vakkhatīti na idaṃ labbhamānassapi vatthussa vasena ghaṭananti adhippāyenāha ‘‘ārammaṇavaseneva vā’’ti.
第445条：作为事物缘起而言，缘起并非仅以所获得之物为依托，所作判断乃以“依缘远近”而言。
§446
446.Sahajātena pana saddhiṃ ārammaṇādhipati, ārammaṇādhipatinā ca saddhiṃ sahajātaṃ na labbhatīti idaṃ yathā sahajātapurejātā eko nissayapaccayo atthipaccayo ca honti, evaṃ sahajātārammaṇādhipatīnaṃ ekassa adhipatipaccayabhāvassa abhāvato vuttaṃ . Nissayabhāvo hi atthiavigatabhāvo ca sahajātapurejātanissayādīnaṃ samāno, na panevaṃ sahajātārammaṇādhipatibhāvo samāno. Sahajāto hi ārammaṇabhāvaṃ anupagantvā attanā saha pavattanavasena adhipati hoti, itaro ārammaṇaṃ hutvā attani ninnatākaraṇena. Sahajāto ca vijjamānabhāveneva upakārako, itaro atītānāgatopi ārammaṇabhāveneva, tasmā sahajātārammaṇapaccayā viya bhinnasabhāvā sahajātārammaṇādhipatinoti na te ekato eva adhipatipaccayabhāvaṃ bhajanti, teneva pañhāvāravibhaṅge ca ‘‘kusalo ca abyākato ca dhammā kusalassa dhammassa adhipatipaccayena paccayo’’tiādi na vuttanti.
第446条：所谓同根缘起者，谓于因缘主宰（业缘、法缘）共成共存，而因缘主宰与同根缘起者非必直接获利。此如同所谓纯正缘起者与杂缘起者互为依存，有的为主要依止，有的则为伴随体；主宰自身不直接获得缘起现象，但却相互牵连。主宰体本身虽无依止性质，但主宰与缘起体相辅相成，故称为有差别却共治的主宰缘，如此问题的详细阐释中指明：“善行与未表行，皆因善法主宰之缘起”，此类说法并未被否定。
§447-452
447-452. Sāhārakaghaṭanānaṃ purato vīriyacittavīmaṃsānaṃ sādhāraṇavasena anāhārakāmaggakāni saindriyaghaṭanāni vattabbāni siyuṃ ‘‘adhipatisahajātanissayaindriyaatthiavigatanti satta. Adhipatisahajātaaññamaññanissayaindriyasampayuttaatthiavigatanti tīṇi. Adhipatisahajātanissayaindriyavippayuttaatthiavigatanti tīṇi. Adhipatisahajātanissayavipākaindriyaatthiavigatanti ekaṃ. Adhipatisahajātaaññamaññanissayavipākaindriyasampayuttaavigatanti ekaṃ. Adhipatisahajātanissayavipākaindriyavippayuttaatthiavigatanti eka’’nti. Kasmā tāni na vuttānīti? Indriyabhūtassa adhipatissa āhāramaggehi aññassa abhāvā. Cittādhipati hi āhāro, vīriyavīmaṃsā ca maggo hoti, na ca añño indriyabhūto adhipati atthi, yassa vasena anāhārakāmaggakāni saindriyaghaṭanāni vattabbāni siyuṃ, tasmā tāni avatvā cittādhipatiādīnaṃ ekantena āhāramaggabhāvadassanatthaṃ sāhārakasamaggakāneva vuttāni. Tesu ca samaggakesu dve paccayadhammā labbhanti, sāhārakesu ekoyevāti samaggakāni pubbe vattabbāni siyuṃ. Saindriyakāni pana yehi āhāramaggehi bhinditabbāni , tesaṃ kamavasena pacchā vuttāni. Aṭṭhakathāyaṃ pana sadisattāti samaggakattena samānattā, anantararūpattāti vā attho.
第447至452条：说到伴随事物聚合体之前，普通地讲述力量心的检验，必须关注无饮食欲望行的诸感觉聚合体。“共主同根缘起及感觉根无离断”共七种；“共主同根之善恶异感及感觉根同连”共三种；“共主同根之善恶异感及感觉根分别离连”共三种；“共主同根及果报感觉根”一；“共主同根之善恶异感及果报感觉根同连”一；“共主同根及果报感觉根分别离连”一。为何不说道？因为作为感觉根的主宰，在饮食之道中无他物存在。心性为主宰，力量检验为道，非其他感觉根为主宰，此外由饮食之道而需断除的感觉聚合体便由此（心性及力量检验）单独说明。此等共存的聚合体中可获得两种因缘现象，共主体则只一因缘现象，之前已详述。至于感觉根因饮食之道必须分别，故后续另行演说。至于注释中言“相似”即指共存性质，“无间性”则是指连贯不间断之意。
§457-460
457-460.Kusalābyākato abyākatassāti cattārīti abyākatasahitassa kusalassa paccayabhāvadassanavasena kusalamūlakesveva dumūlakampi āharitvā vuttaṃ. Abyākate vatthurūpampīti idaṃ ‘‘kaṭattārūpampī’’ti evaṃ vattabbaṃ. ‘‘Dutiyaghaṭane abyākatavissajjane rūpesu vatthumeva labbhatī’’ti purimapāṭho, bhūtarūpampi pana labbhatīti ‘‘vatthuñca bhūtarūpañca labbhatī’’ti paṭhanti. ‘‘Catutthe cittasamuṭṭhānarūpamevā’’ti vuttaṃ, ‘‘cittasamuṭṭhānarūpaṃ paṭisandhikkhaṇe kaṭattārūpañcā’’ti pana vattabbaṃ. Savipākesu paṭhame vipākā ceva vipākacittasamuṭṭhānarūpañcāti ettha catutthe vipākacittasamuṭṭhānamevāti idha ca kaṭattārūpampi vipākacittasamuṭṭhānaggahaṇena gahitanti daṭṭhabbaṃ. ‘‘Kaṭattārūpañcā’’tipi pana paṭhanti. Ettha pana sahajātaaññamaññanissayavipākasampayuttavippayuttaatthi avigatamūlakesu ghaṭanesu hetukammajhānamaggehi ghaṭanāni na yojitāni, yathāvuttesu atthiavigatamūlavajjesu āhārena, nissayavippayuttaatthiavigatavajjesu adhipatiindriyehi ca. Kasmāti? Tesu hi yojiyamānesu taṃtaṃcittuppādekadesabhūtā hetuādayo arūpadhammāva paccayabhāvena labbhanti. Tena tehi ghaṭanāni hetumūlakādīsu vuttasadisāneva rūpamissakattābhāvena suviññeyyānīti na vuttāni. Atthiavigatehi pana yojiyamāno āhāro nissayādīhi adhipatiindriyāni ca rūpamissakāni hontīti adhipatāhārindriyamūlakesu vuttasadisānipi ghaṭanāni atthiavigatamūlakesu nissayādimūlakesu ca āhārena adhipatindriyehi ca supākaṭabhāvatthaṃ yojitānīti daṭṭhabbānīti.
457-460. 「善有明所未明者」云四：在此教法中，未明而附有善的因缘者，显现如善的本根株与根株带来类似的根株，并据此说法。所谓『未明者即本质』者，此处应作『此为根的样式』来理解。前段说：第二种变熄未明者，于色法中仅得根的样式，说明所说前文色法及实体皆可得，故读作『得法亦得实体』。第四者为心起现象状，虽称为起现象状，但至于心起时应认为是根的样式。果报中，第一果报即果报起心现象，故此意指第四者即果报起心现象。此处还应观察根的样式也涵盖果报起心现象之含义，说曰『根的样式也有之』。又说：「根的样式也有」，文中指出，其中包含本自起于种种先天和他缘果报之异状存在；于无生之根基、化合无生状态中没有相应的因缘绑定，在存在根基相分离的相态中，无缘之相依凭，如食取等御根亦生毗连聚合。因何？因缘凝集者，正缘起种种无色法，故缘因诸色法带来根本样式不显著之谛理未曾述及。然于有缘起相者，存在由食等五根所主导的聚合，是缘生相依据的表现，故由食及感官主导之因缘所成之聚合，即是有缘无缘两类根基中有时现起明显无碍合相。因此，应理解说有缘出现之因缘作用，即色相佐缘因亦是有食依主导之聚合起因，缘生相成悉皆明确可见。
§462-464
462-464. Nissayamūlake ‘‘chaṭṭhe tīṇīti kusalādīni cittasamuṭṭhānassā’’ti purimapāṭho, cakkhādīni pana cakkhuviññāṇādīnaṃ labbhantīti ‘‘abyākatassa cakkhāyatanādīni cā’’ti paṭhanti.
462-464. 关于依缘根基，前段有云：“第六者即三者之一，谓善等心起之现象”，另有文称眼等亦属于未明者眼根的范畴，是谓“未明者含眼处等”，此义亦可见。
§466
466. Upanissayamūlake pakatūpanissayavasena vuttesu dvīsu paṭhame ‘‘lokiyakusalākusalacetanā paccayabhāvato gahetabbā’’ti vuttaṃ, lokuttarāpi pana gahetabbāva.
466. 关于从属缘根，称依属从缘有两种：第一为依俗世善恶意识因缘而生之；第二为依出世间善恶意识因缘而生之，二者皆应假取。
§473-477
473-477. Kammamūlake paṭisandhiyaṃ vatthupīti ettha na pavatte viya khandhāyeva paccayuppannabhāvena gahetabbāti adhippāyo. Vipākāvipākasādhāraṇavasena vuttesu catūsu paṭhame ‘‘arūpena saddhiṃ cittasamuṭṭhānarūpaṃ labbhatī’’ti vuttaṃ, kaṭattārūpampi pana labbhateva. Imasmiṃ pana kammamūlake ‘‘kammapaccayā ārammaṇe dve’’ti, ārammaṇamūlake ca ‘‘ārammaṇapaccayā kamme dve’’ti kasmā na vuttaṃ, nanu kusalākusalacetanā kammārammaṇānaṃ paṭisandhiyādīnaṃ kammapaccayo ārammaṇapaccayo ca hoti. Yathā ca ārammaṇabhūtaṃ vatthuṃ ārammaṇanissayapaccayabhāvena vuccati, evaṃ kammampi ārammaṇapaccayabhāvena vattabbanti? Na, dvinnaṃ paccayabhāvānaṃ aññamaññapaṭikkhepato. Paccuppannañhi vatthu nissayabhāvaṃ apariccajitvā tenevākārena tannissitena ālambiyamānaṃ nissayabhāvena ca nissayapaccayoti yuttaṃ vattuṃ. Kammaṃ pana tasmiṃ kate pavattamānānaṃ katūpacitabhāvena kammapaccayo hoti, nārammaṇākārena, visayamattatāvasena ca ārammaṇapaccayo hoti, na santānavisesaṃ katvā phaluppādanasaṅkhātena kammapaccayākārena, tasmā kammapaccayabhāvo ārammaṇapaccayabhāvaṃ paṭikkhipati, ārammaṇapaccayabhāvo ca kammapaccayabhāvanti ‘‘kammapaccayo hutvā ārammaṇapaccayo hotī’’ti, ‘‘ārammaṇapaccayo hutvā kammapaccayo hotī’’ti ca na sakkā vattunti na vuttaṃ. Esa ca sabhāvo vattamānānañca ārammaṇapurejātānaṃ vatthucakkhādīnaṃ, yaṃ ārammaṇapaccayabhāvena saha nissayādipaccayā hontīti vattabbatā, atītassa ca kammassa ayaṃ sabhāvo, yaṃ ārammaṇapaccayabhāvena saha kammapaccayo hotīti navattabbatā. Yathā sahajātapurejātanissayānaṃ saha nissayapaccayabhāvena vattabbatā sabhāvo, sahajātārammaṇādhipatīnañca saha adhipatipaccayabhāvena navattabbatā, evamidhāpīti.
473-477. 关于业根基及其续存来说，虽无变易，但以五蕴为因而生，故须取用。共同果报理论中，首四种果报心起现象以无色相相应，故所谓根的样式亦可得。此处说明业的根基中有“业因有二”，而于感官对象原因亦有“缘因有二”之说为何未言，实因善恶意业系以业取、缘取之续存，为业及业因之原因根基。譬如所依持物，因缘对象称为依物缘持之因，故业亦可由缘因名之否？不也。依根持物名曰依缘因，业则因其行为适当而为业因，非因外境仅仅因缘，故业因与依缘因性质相违。形成续存缘起，此业因与依缘因不相互否定。故云业因即缘因，缘因亦即业因之言不成立。应知此境界即为有自然生起的因缘对象及依根诸相。在此，业的因缘基础与对象感官支配等，均为带有色相之聚合因缘，详见理趣严密。
§478-483
478-483.Nirādhipativiññāṇāhāravasenāti anāmaṭṭhādhipatibhāvassa viññāṇāhārassa vasenāti adhippāyo. Vatthu parihāyatīti aññamaññampi labhantassa vatthussa vasena sabbassa kaṭattārūpassa parihānaṃ dasseti.
478-483. 关于无主宰意识食之说，为无名称无实体的主宰意识食之意。摧毁根基意指在彼具彼此相当之聚合根基上发生破坏。
§484-495
484-495.‘‘Tatiye arūpindriyāni rūpāna’’nti vuttaṃ, cakkhādīni ca pana cakkhuviññāṇādīnaṃ labbhanti. Tato vīriyavasena maggasampayuttāni chāti ettha yadipi vīmaṃsā labbhati, vīriyassa pana vasena taṃsamānagatikā vīmaṃsāpi gahitāti ‘‘vīriyavasenā’’ti vuttaṃ.
484-495. 「第三，无色根」说，即眼等及眼识等得所。自此及精进力维持，三种合道具足。此处对精进力量成道的同一动力所生法，也做了论述，谓「以精进力量」成此理趣。
§511-514
511-514. Vippayuttamūlake ‘‘dasame kusalādayo cittasamuṭṭhānāna’’nti vuttaṃ, paṭisandhiyaṃ pana ‘‘khandhā kaṭattārūpānaṃ vatthu ca khandhāna’’nti idampi labbhati. ‘‘Ekādasame paṭisandhiyaṃ vatthu khandhāna’’nti vuttaṃ, taṃ vipākapaccayassa aggahitattā yassa vatthussa vasena ghaṭanaṃ kataṃ, tassa dassanavasena vuttaṃ. ‘‘Khandhā ca vatthussā’’ti idampi pana labbhateva. ‘‘Dvādasame paṭisandhiyaṃ khandhā kaṭattārūpāna’’nti pubbapāṭho, cittasamuṭṭhānāni pana na vajjetabbānīti ‘‘dvādasame khandhā pavatte cittasamuṭṭhānarūpānaṃ paṭisandhiyaṃ kaṭattārūpānañcā’’ti paṭhanti.
511-514. 关于“断灭根源”说法，文中提到“第十接续为善等心法境起”等语；而作为接续的理由，则有“蕴为断灭之类形态的所缘、又为蕴之所缘”等说法，也可得到此理。又说“第十一接续为蕴之所缘”，是说明此蕴受果报先行之所缘，借其所依住而作事，因此以显现为说。“蕴即所缘”这句话也可从中获得。关于“第十二接续为蕴为断灭之类形态”，在前文论述中，说“心法境起不得说”，由此而诠为“第十二接续为蕴转变及心法境起之所依为断灭之类”。
§515-518
515-518. Atthipaccayamūlake paṭhamaghaṭane ‘‘arūpavatthārammaṇamahābhūtaindriyāhārānaṃ vasena sahajātapurejātapacchājātapaccayā labbhantī’’ti vuttaṃ, ‘‘āhārindriyapaccayā cā’’tipi pana vattabbaṃ. Na hi indriyāhārānaṃ vasena sahajātādayo labbhantīti. ‘‘Dutiye pacchājātakabaḷīkārāhārā na labbhantī’’ti vuttaṃ, sabbānipi pana alabbhamānāni dassetuṃ ‘‘pacchājātakabaḷīkārāhārarūpajīvitindriyarūpādiārammaṇāni ca na labbhantī’’ti paṭhanti, chaṭṭhaṃ sabbesaṃ indriyānaṃ vasena vuttaṃ. Sattame tato rūpajīvitindriyamattaṃ parihāyatīti evametesaṃ viseso vattabbo. Tato ekādasameti ettha tatoti navamatoti attho. Terasame vatthārammaṇāti ettha vatthuggahaṇena cakkhādivatthūnipi gahitāni, tathā cuddasame vatthumevāti etthāpi. ‘‘Sattarasame pana tadeva ārammaṇādhipatibhāvena, aṭṭhārasamepi tadeva ārammaṇūpanissayavasenā’’ti purimapāṭho, ‘‘ārammaṇūpanissayavasenā’’ti ayaṃ pana sattarasamato viseso na hoti, vatthārammaṇānaṃ pana sattarasame aṭṭhārasame ca vatthusseva paccayabhāvo visesoti ‘‘sattarasame pana ārammaṇādhipatibhāvena cakkhādīni ca, aṭṭhārasame vatthusseva ārammaṇūpanissayavasenā’’ti paṭhanti.
515-518. 关于因缘基础的初次成立说法：“无色所缘、色界大地、根识等依止于同生、前生与后生之因缘而生”的记载，及“缘于根识而生”等内容也必须阐明。因为由根识五取支依止，不得生同生等诸法。又说“第二、后生之能推动起五根取支，但不可起相应功用”，为示现诸处不成得的，便说“后生之推动起，诸色受根识等要素及所缘皆不成得”，并明示第六处依根识之理。第七再阐明唯失受根识为特异，如此差别可辨。所谓第十一，在此指第九；第十三色界所缘，即指色界所摄眼根等之所缘；第十四所缘，即色界所缘也。关于第十七处，则说“以所缘为主导。”第十八处，为以所缘之所依而论。”前文有说“第十七处依所缘为主导，眼根及诸处；第十八处以所缘为依止。”此处第十七特异之说不成立，而第十七第十八处为所缘之所缘依止，特别论之：第十七处以所缘为主导，眼根诸处皆主导；第十八处则唯以所缘作为所依。
§519
519. Sahajātāni viya sahajātena kenaci ekena paccayena aniyamitattā tāni pakiṇṇakānīti vuttānīti ettha purejātapacchājātāhārindriyāni sahajātena aññamaññañca asāmaññavasena vippakiṇṇāni vuttāni. Ārammaṇamūlake anantarasamanantarapurejātāti ettha upanissayopi paṭhitabbo.
519. 诸法如同同生之物，皆依某一共同因缘相互直接或间接不规则地分别散乱。于此，前文所说同生、前生、后生的根识与取支，虽为同生，但彼此亦互异非共，谓此皆不相混合。故于所缘根本处，继和舍皆应当明知。
Yesu pākaṭā hutvā paññāyanti, tāni dassetuṃ ‘‘hetumūlakādīna’’ntiādimāha. Alobhāditaṃtaṃnāmavasena pana hetuārammaṇādhipatiāhārindriyajhānamaggapaccayadhammā evaṃ pākaṭā hutvā na paññāyeyyunti te paricchedavasena dassento ‘‘dvādaseva hi hetū’’tiādimāha. Tena ‘‘ettakāyeva paccayadhammā’’ti nicchayaṃ katvā pākaṭo hutvā apaññāyamānopi tesveva maggitabboti dasseti. Tattha cha ārammaṇāti etena ārammaṇādhipati rūpādiārammaṇabhāvato saṅgahitoti taṃ aggahetvā ‘‘cattāro adhipatayo’’ti vuttaṃ. Ekantena kusalavipākāti idaṃ indriyesu aññindriyavasena labbhati. Ekantena akusalavipākāti idaṃ pana na sakkā laddhuṃ. Jhānaṅgesvapi hi dukkhaṃ akusalameva vipākassa ajhānaṅgattā. Cittaṭṭhitipi akusalavipākakiriyā hotīti. Akusalassa vipākā akusalavipākāti evaṃ pana atthe gayhamāne indriyesu dukkhindriyavasena labbheyya, kusalavipākākusalavipākavisesena pana paccayayojanā natthīti ayamattho adhippetoti sakkā vattunti.
明显而为众所知，于现观中说：「原因基础等诸缘起法」等。又以无贪染净名，示因缘中主宰是缘食根意识及止观道理鲜明显示，然未开悟者不识解，故分辩说明「十二因缘」诸要因。由此总结「此身诸因缘」以便了了了然，即使未开悟者也须涵摄于此道理中。其处所缘，即以此缘食诸色境界为主聚摄，统括曰“四主宰”已说。而独成善果者，此乃唯由诸根所缘中非他根所缘得，不能得非善果。禅定中之苦亦生于不善果。立于心识不善果作用，说明不善果即苦果此中因缘。说苦果为不善果，因缘不能结合善与不善果差别故以此为义，可谓纯属此事。所言聚摄，是指缘食诸色所缘及所缘境聚合而成。
Pañhāvārassa ghaṭane anulomagaṇanā niṭṭhitā. · 问之配合中的顺数已毕。
Paccanīyuddhāravaṇṇanā反义抉择释
§527
527.Ekena lakkhaṇenāti ‘‘kusalo dhammo kusalassa dhammassa nahetupaccayena paccayo’’ti hetupaccayato aññena paccayena paccayoti attho. Hetupaccayato ca aññe paccayā aggahitaggahaṇena aṭṭha honti, tesu kusalo kusalassa tīhi paccayehi paccayo, akusalassa dvīhi, evaṃ tasmiṃ tasmiṃ paccaye paccanīyato ṭhite tato aññe paccayā imesveva ārammaṇādīsu aṭṭhasu paccayesu yathāyogaṃ yojetabbāti idamettha lakkhaṇaṃ veditabbaṃ. Etesu ca aṭṭhasu paccayesu purimapurimehi asaṅgahite saṅgahetvā pacchimapacchimā vuttāti ārammaṇato aññesaṃ dvinnaṃ vasena upanissayo, vatthupurejātassa vasena purejātaṃ, sahajātato upanissayato ca, aññissā cetanāya vasena kammaṃ, sahajātato aññassa kabaḷīkārāhārassa vasena āhāro, sahajātato purejātato ca aññassa rūpajīvitindriyassa vasena indriyaṃ vuttanti daṭṭhabbaṃ. Evañca katvā ‘‘kusalo dhammo kusalassa dhammassa ārammaṇapaccayena paccayo, sahajātaupanissayapaccayena paccayo’’ticceva (paṭṭhā. 1.1.404, 419, 423) vuttaṃ , tadaññābhāvā na vuttaṃ ‘‘kammāhārindriyapaccayena paccayo’’ti, tasmā ‘‘ārammaṇādhipati ārammaṇapaccaye saṅgahaṃ gacchatī’’ti evaṃ vattabbaṃ. Yaṃ pana parittattike pañhāvārapaccanīye ‘‘appamāṇo dhammo appamāṇassa dhammassa sahajātaupanissayapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 2.12.66, 74) ettha ārammaṇassa avacanaṃ, taṃ purimehi asaṅgahitavasena vuttānaṃ saṅgahitavivajjanābhāvato upanissayato aññārammaṇābhāvato ca, na pana ārammaṇūpanissayassa ārammaṇe asaṅgahitattā.
527. 关于「凭一特征」的说明，是指「善法为善法之因缘基础则非因缘之因缘，此为因缘之中有别因缘」之意。因缘之中，由于先后因缘共现，有八种因缘：善法于善法中因缘有三，恶法中有二，依次类推……因缘之间相互配合，应依所缘诸因缘恰当地结合连接，正是此含义。又八种因缘中，前后般若众法间无连接，以此顺序说由所缘及他因缘，彼此相应且分明。具体说如：由所缘的他因缘，是以色根、前生、后生、共生依止、由他意志施行的行为、共同生起的后生饮食根本等因缘而成。如此见解中有言：「善法是善法的所缘因缘，依同生、共依而生」，但未明言“以行为饮食根本为因缘”，故说「所缘为主之所缘因缘，相摄而成」。若于差别悖乱的问题，即如所引用经文说：“无量法为无量法之因，于同生共依而成”，此处因缘一词省略说明所缘与所依之间的不杂乱关系。
Atthiavigatapaccayā yadipi sahajātapurejātapacchājātāhārindriyānaṃ vasena pañcavidhāva, sahajātapurejātānaṃ pana pacchājātāhārānaṃ pacchājātindriyānañca sahāpi atthiavigatapaccayabhāvo hoti, na tiṇṇaṃ vippayuttatā viya visuṃyevāti ‘‘atthiavigatesu ca ekekassa vasena chahi bhedehi ṭhitā’’ti atthiavigatapaccayalakkhaṇesu ekekaṃ saṅgahetvā vuttaṃ.
关于接续之无缺因缘，所有同生、前生、后生根识及五种依止，亦包含前生后生推动。前文论断，如同生之无杂质；虽分明为六种不同依止，但实则同依止中有所分别，故说“无缺因缘”具六别。
‘‘Rūpindriyapaccayo pana ajjhattabahiddhābhedato duvidho’’ti vuttaṃ, taṃ ‘‘ajjhattikabāhirabhedato’’ti evaṃ vattabbaṃ.
说到“色根缘者，依内外之别，有二”，这句说法，当应说成“依内外之别”。
Catuvīsatiyāpīti na soḷasannaṃyeva, nāpi aṭṭhannaṃyeva, atha kho catuvīsatiyāpīti attho. Ārammaṇabhūtānaṃ adhipatiupanissayapaccayānaṃ upanissaye nissayapurejātavippayuttaatthiavigatānañca purejāte saṅgaho atthīti ārammaṇapaccayaṃ ārammaṇapaccayabhāveyeva ṭhapetvā tadekadesassa tesañca upanissayādīsu saṅgahaṃ vattukāmo ‘‘ārammaṇapaccaye ārammaṇapaccayova saṅgahaṃ gacchati, na sesā tevīsatī’’ti āha. Catutthe purejātapaccayeti ettha yathā ‘‘upanissayapaccaye adhipatibhūto ārammaṇapaccayo’’ti vuttaṃ, evaṃ ‘‘purejātabhūto ārammaṇapaccayo’’tipi vattabbaṃ, taṃ pana tattha vuttanayena gahetuṃ sakkāti katvā na vuttaṃ siyā. Atha pana ‘‘ārammaṇato aññaṃ purejātaggahaṇena gahita’’nti na vuttaṃ, evaṃ sati upanissayaggahaṇenapi ārammaṇato aññassa gahitatāya bhavitabbanti ‘‘adhipatibhūto ārammaṇapaccayo upanissaye saṅgahaṃ gacchatī’’ti na vattabbaṃ siyāti.
二十四支非十六、亦非十八，而是二十四支之义。此处所说之起缘，乃主事缘、依缘、缘之前生、缘之断灭、分别境界等诸缘，合于一处。故应着重于起缘及其起缘之本质，且仅以十一支及其依缘诸缘合而成之集合为说，谓“于起缘，起缘之上聚合，非余余二十三”。第四支中之前生缘，云“依缘之上使主事缘为起缘”，故亦应言“前生缘为起缘”，但于此处，虽说可取此义，然未曾明说。又谓“起缘以他前生缘摄取”，此未言，若以此观点，亦不可谓“主事缘为依缘生之所摄”，故不应如此言。
Yesupañhesu…pe… ekova paccayo āgatoti ettha āgatovāti evaṃ evasaddo ānetvā yojetabbo. Tena dvādasamacuddasamesu pañhesu sahajātapurejātesu ekeko paccayo na anāgato hoti, atha kho āgatovāti tesu aññatarapaṭikkhepe tepi pañhā parihāyantīti dassitaṃ hotīti. Yasmiṃ pana pañheti dutiyachaṭṭhapañhesu ekekavasena gahetvā ekavacanena niddisīyati. Evanti ārammaṇaupanissayavasenāti attho. Tena dvādasamacuddasame nivatteti. Tesupi hi dve paccayā āgatā, na pana ārammaṇaupanissayavasenāti. Avasesānaṃ vasenāti avasesānaṃ labbhamānānaṃ vasenāti daṭṭhabbaṃ. Na hi terasamapannarasamesu pacchājātepi paṭikkhitte āhārindriyānaṃ vasena te pañhā labbhanti, atha kho sahajātasseva vasenāti. Idameva cettha lakkhaṇanti aṭṭhannaṃ paccayānaṃ sabbapaccayasaṅgāhakattaṃ, ukkaṭṭhavasena pañhāparicchedo, te te paccaye saṅgahetvā dassitapaccayaparicchedo, tasmiṃ tasmiṃ paccaye paṭikkhitte tassa tassa pañhassa parihānāparihānīti etaṃ sabbaṃ sandhāya vuttanti daṭṭhabbaṃ. Teneva ‘‘iminā lakkhaṇenā’’ti vuttaṃ.
问法中说“仅有一缘来”，这里“来者”一词，是引入、接合的意思。由此于十二大问中，对同生起缘之一缘不尽存在，取其“来者”意，即在某些问中该缘消除。此谓法则显明。于第十六问中，分开以一词表达之。即是说起缘依赖中生之义。由此回归十二问。两缘同时来的问，并非依起缘及依缘因缘生。未还缘起缘理，是指后得缘，也就是后遭缘生之因缘。缘生之义及其消长皆须观照。由此作“以此标识”，意谓十八缘中所有缘的聚合以及详细问辨，依各缘聚合，辨别于各缘之中问的消减现象，综观皆须观察。故以此说“以此为标识”。
Tatrāti pabhedaparihānīsu. Tīhi paccayehi ekūnavīsati paccayā dassitāti ‘‘nahetupaccayā’’ti ettha labbhamānapaccaye sandhāya vuttaṃ. Ayaṃ pana paccayuddhāro sabbapaccanīyassa sādhāraṇalakkhaṇavasena vutto, na ‘‘nahetupaccayā’’ti ettheva labbhamānapaccayadassanavasena. Evañca katvā hetudukapañhāvārapaccanīye ‘‘hetudhammo hetussa dhammassa ārammaṇapaccayena paccayo, sahajātapaccayena paccayo, upanissayapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 3.1.43) vuttaṃ, aññathā ‘‘nahetupaccayā’’ti ettha labbhamānapaccayadassane ‘‘sahajātapaccayena paccayo’’ti na vattabbaṃ siyā, tasmā idhāpi sabbalabbhamānapaccayasaṅgahavasena paccayuddhārassa vuttattā tīhi paccayehi vīsati paccayā dassitāti daṭṭhabbā. Yaṃ vuttaṃ ‘‘tatrāyaṃ vitthārakathā’’ti, tatra pabhede vitthārakathaṃ vatvā parihānīyaṃ dassento ‘‘tasmiṃ pana paccaye…pe… te parato vakkhāmā’’ti āha.
有关区别消失，三缘内共现十九缘说中，“非因缘”的缘，是说所观缘。此问缘，是总缘性质之说明，不是真因缘。如此说法，于因缘总说分开，谓三缘十九缘共现。问中说“因缘法则，因法之缘是起缘，合生缘，依缘。”无法否定为“非因缘”。因此此处说谛总义中的三缘，共有十九缘。
§528
528.Tathā akusalādikesupi catūsu pañhesu tehi tehi paccayehi te teyeva paccayā dassitāti kusalādikesu dassitehi aññesaṃ abhāvaṃ sandhāya vuttanti veditabbaṃ. Na hi ‘‘akusalo dhammo kusalassa dhammassā’’ti ettha dvīhi paccayehi tayo paccayā dassitā, atha kho dveyeva, abyākatassapi akusalo ārammaṇādhipatipaccayo na hotīti.
关于不善等四问中，分别该缘，皆显现于各自缘内，善等问中显现的缺失，亦应知。如说“不善法不是善法之所因”，于此处无二缘三缘之分，只有二缘。甚至于无从说不善缘起的因缘。
§530
530.Sahajātapaccayā pana na honti vatthumissakattāti asahajātapaccayena vatthunā sahajātapaccayabhāvena gahitattā tena saddhiṃ sahajātapaccayā na hontīti dasseti, na pana suddhānaṃ sahajātapaccayabhāvaṃ nivāreti. Vatthunā pana saddhiṃ yena nissayādinā paccayā honti, tameva nissayādiṃ visesetuṃ sahajātanti vuttanti dassento ‘‘tasmā tesa’’ntiādimāha.
关于共生缘，不成对象之说，谓共生缘因缘不能共成一事。以因缘相连，谓故非共生缘，不成缘生。问缘中，具足条件之因缘，诸缘若以依缘等为缘，谓故称共生。故称“缘彼等彼”等。
Imasmiṃ pana paccayuddhāre ārammaṇaupanissayakammaatthipaccayesu catūsu sabbapaccaye saṅgaṇhitvā kasmā tesaṃ vasena paccayuddhāro na katoti? Missakāmissakassa atthipaccayavibhāgassa duviññeyyattā. Na hi ‘‘avibhāgena atthipaccayena paccayo’’ti vutte sakkā viññātuṃ ‘‘kiṃ suddhena sahajātaatthipaccayena purejātapacchājātāhārindriyaatthipaccayena vā, atha sahajātapurejātamissakena pacchājātāhāramissakena pacchājātindriyamissakena vā’’ti. Atthipaccayavisesesu pana sahajātādīsu sarūpato vuccamānesu yattha suddhānaṃ sahajātādīnaṃ paccayabhāvo, tattha ‘‘sahajātapaccayena paccayo’’tiādinā suddhānaṃ, yattha ca missakānaṃ paccayabhāvo, tattha ‘‘sahajātaṃ purejāta’’ntiādinā missakānaṃ gahaṇato suviññeyyatā hoti, tasmā atthipaccayavisesadassanatthaṃ sahajātādayo gahitā, tena ca sabbapaccayānaṃ catūsu paccayesu saṅgaho dassito hoti.
在这因缘的起立、目标、依止、行为和物缘四种因缘中，综合考虑一切因缘，为什么说这四种因缘中起因的产生不是凭彼因缘而起呢？因为能够分别知晓善恶两种物缘因缘的区别。虽有云『非分割的物缘因缘为因』，但也能够晓知『什么是纯净的同类物缘因缘，譬如前世、今世和后世的食根缘』。另外也可以辨别『同类前世、今世，与后世食根的错杂』。在特定的物缘因缘里，同类等质情况下，如果存在纯净的同类物缘因缘，则称为『同类物缘因缘为因』；若是错杂因缘，则以『同类为前世后世』等表达来说明错杂的缘起关系。于是为了显示物缘因缘的种种别相，选用同类等相表述，进而展示了诸所有因缘中四种因缘的综合。
Kasmā pana sahajātapurejāte aggahetvā nissayo, purejātapacchājāte aggahetvā vippayutto vā atthipaccayavisesabhāvena na vuttoti? Avattabbattā, nissayo tāva na vattabbo sahajātapurejātānaṃ suddhānaṃ missakānañca nissayapaccayabhāvato vibhajitabbatāya atthipaccayena avisiṭṭhattā, vippayuttapaccayo ca sahajātapurejātapacchājātabhāvato atthipaccayo viya visesitabboti so viya na vattabbo. Sahajātapurejātānañca missakānaṃ atthipaccayabhāvo hoti, na vippayuttabhāvo. Tathā sahajātapacchājātānañca missakānaṃ atthipaccayabhāvo hoti. Vakkhati hi ‘‘anupādinnaanupādāniyo dhammo upādinnupādāniyassa ca anupādinnaanupādāniyassa ca dhammassa atthipaccayena paccayo sahajātaṃ pacchājāta’’nti (paṭṭhā. 1.4.84), na pana vippayuttapaccayabhāvo, tasmā vippayuttaggahaṇena missakānaṃ atthipaccayabhāvassa aggahaṇato na so atthipaccayaviseso bhavituṃ yuttoti bhiyyopi na vattabbo.
那么，为什么以同类、前世、今世为首之因缘依止，并且以今世、后世为首、并断离的缘故，而不称它为某物缘别相呢？这不可说，因为因缘依止，不应仅仅因同类、前世、今世的纯净与错杂而划分开来；以因缘为首的关系尚需不杂糅才成立，而断离因缘则是因同类、前世、今世及后世的关系区别。如说『非依赖与依赖法相，依缘为同类或后世』，但不属于断离因缘相，因此以断离为首而将错杂物缘因缘认定为属特定因缘，是不适宜的，也不可称之。
Nanu ca sahajātapaccayo ca hetuādīhi visesitabboti sopi nissayavippayuttā viya atthipaccayavisesabhāvena na vattabboti? Na, viruddhapaccayehi avisesitabbattā. Nissayavippayuttā hi atthipaccayo viya uppattikālaviruddhehi paccayehi visesitabbā, na pana sahajāto. Hetuādayo hi sahajātā eva, na uppattikālaviruddhāti.
难道说，同类因缘与因缘诸别相之分别以缘起等故而应特别说明，而断离之因缘则不应特别说明吗？不是。因为断离缘与因缘诸别相不相称。断离缘作为因缘，因缘起时与现象相违逆而特别，非同类也。因缘故，同类的各种缘起现象乃至错杂均属同类，非断离缘相。经文中言『非执着、不执着之法与执着不执着法，以因缘为同类与后世』，故断离因缘不能归为类错杂因缘的首要别相，也不宜称之。
Paccanīyuddhāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 反义抉择释已毕。
Paccanīyagaṇanavaṇṇanā逆法计数的解说
Nahetumūlakavaṇṇanā以非因为根本的解说
§532
532.Suddho ārammaṇapaccayo parihāyatīti ettha suddhaggahaṇena na kiñci payojanaṃ. Ārammaṇe hi paccanīyato ṭhite adhipatipaccayādibhūto ārammaṇapaccayo parihāyatiyevāti. Suddhoti vā aṭṭhasu paccayesu kevalaṃ ārammaṇapaccayo parihāyati, na sesāti dasseti. Ekādasannanti sahajāte saṅgahaṃ gacchantesu pannarasasu aññamaññavipākasampayuttavippayutte vajjetvā ekādasannaṃ vasena. Teti te sahajāte antogadhāyeva tasmiṃ paṭikkhitte aññenākārena vissajjanaṃ na labhantīti dasseti, anantogadhā pana ārammaṇādhipatipurejātanissayādayo ārammaṇādiākārena labhantīti.
第532节。所谓『纯净的触缘已消灭』，此处说纯净的因缘综合无所益处。因为在赖以依止的对象上，触缘因庄严诸所依止之基础灭除，即谓触缘得以摧毁。所谓纯净，是指八种因缘中，仅触缘被消灭，非其余因缘被消灭。所谓十一种数，是指同类因缘之中，十五种数中互相有异果并不同时存用单一十一种数的缘由。此说明在同类因缘的合成内部，部分消灭，不依赖其他条件不能成就消灭，但外部因缘如触缘、庄严依止等的灭除，触缘得以消灭。
Kiñcāpi sahajātapaccayoyeva natthīti tasmiṃ paṭikkhitte ime vārā na labbheyyuṃ, atha kho nissayaatthiavigatānaṃ vasena ete labhitabbā siyunti adhippāyo. Yasmā panātiādinā yadipi sahajātapaccayo natthi , yasmā pana sahajātapaccayadhamme ṭhitā ete na nissayādayo na honti, yasmā ca sahajāte paṭikkhitte ye paṭikkhittā honti, te idha sahajātapaṭikkhepena paṭikkhittā, tasmā tepi vārā na labbhantīti dasseti.
此外，同类因缘本就不存在，若此因缘已经在断除时失去，这些都不能获得，理当作此考虑。因为起止等诸条件无同类因缘存在，则这些条件也不成因缘，且在同类因缘破灭时，已断除者即失去存在，故彼等断除条件亦无由生，故这些破除条件亦不可得。
Ṭhapetvā sahajātapaccayanti etena nissayādibhūtañca sahajātapaccayaṃ ṭhapetvāti vuttanti daṭṭhabbaṃ. Kusalato pavattamānesu kusalābyākatesu kusalassa kusalo aññamaññapaccayo hotīti imamatthaṃ sandhāyāha ‘‘aññamaññapaccayadhammavasena pavattisabbhāvato’’ti. Ye dhammā aññamaññapaccayasaṅgahaṃ gatāti tesaṃ tesaṃ paccayuppannānaṃ paccayabhāvena vuccamānā ye dhammā attano paccayuppannabhāvena vuccamānānaṃ aññamaññapaccayoti saṅgahaṃ gatāti attho. Kusalo ca kusalassa aññamaññapaccayoti katvā kusalābyākatānaṃ aññamaññapaccayasaṅgahaṃ gateheva dhammehi paccayo hoti, samudāyabhūto ekadesabhūtehīti ayamettha adhippāyo. Kusalo pana kusalassa aññamaññapaccayabhūteheva kusalābyākatānaṃ sahajātādīhi, na aññathāti aññamaññe paṭikkhitte so vāro parihāyatīti vattabbaṃ.
通过设置『同类因缘』一说，即依止等所成的同类因缘得以成立，故如是说。修习善法时，善法之间相互依赖兴起，故谓『因缘相依之法起』。所谓众法相依，是指各自有起因的法，作为起因被呼为相依因缘。善法之间相互依赖而成群，因缘也存在。善法与善法之间因缘既是同类相续，不是别种，因此应说为因缘相依起，且不能以被断除的因缘替代。
Catunnaṃ khandhānaṃ ekadesovāti sahajāte sandhāya vuttaṃ. Asahajātā hi āhārindriyā rūpakkhandhekadesova honti. Teti te vippayuttapaccayadhammā.
关于四蕴的十一种说法，是在天生之理中归结说的。非天生者确为食根与色蕴共为十一。故此，它们是断别缘起法。
§533
533.‘‘Dumūlakādivasena paccayagaṇanaṃ dassetu’’nti likhitaṃ, ‘‘paccanīyagaṇanaṃ dassetu’’nti pana vattabbaṃ. Paccanīyavāragaṇanā hi dassitāti.
书中记载了“以树根等为因缘计数”，但实际应理解为“应以因缘层次计数”，意即因缘的等级和顺序得以显现。
‘‘Vipākaṃ panettha naupanissayapaccayena saddhiṃ ghaṭitattā na labbhatī’’ti vuttaṃ, vipākassapi pana kammaṃ upanissayo ahutvāpi kammapaccayo hotīti vipākattike dassitametanti.
有言：“果报在此处并非由不依赖因缘而共现”，但即便未以不依赖因缘为前提，果报依然为业的因缘，故此特别指出其作为果报的相续法。
Nahetumūlakavaṇṇanā niṭṭhitā. · 以非因为根本的解说结束。
§534
534.Satta pañca tīṇi dve ekanti paricchinnagaṇanānīti sattādiparicchedehi paricchinnagaṇanāni vissajjanāni hetumūlake dassitānīti āha.
有关五蕴中的七、五、三、二、一等切断计数，指出在七的分拆中，断除的计数为消除有根因的表现。
§538
538.Nanissayapaccayānaupanissayapaccayā napacchājāte tīṇīti mūlakaṃ saṅkhipitvā dasamūlake ‘‘napacchājāte tīṇī’’ti vuttaṃ gaṇanaṃ uddharati. ‘‘Tesu kaṭattārūpañca āhārasamuṭṭhānañca paccayuppanna’’nti vuttaṃ, dvīsu pana vipāko tatiye tesamuṭṭhānikakāyo ca paccayuppanno hotiyeva.
对无依缘和近依缘二者非继起的三者，略说为根本，并以十根本说出“非继起三”之数。经典中言：“其间包括苦受别根及食的生起因缘”，果报于两者，第三者及因缘生起的身亦共生。
§545
545.Abyākato ca sahajātaabyākatassāti ‘‘arūpābyākato arūpābyākatassa, rūpābyākato ca rūpābyākatassā’’ti etaṃ dvayaṃ sandhāya vuttaṃ. Rūpābyākato pana arūpābyākatassa, arūpābyākato ca rūpābyākatassa sahajātapaccayo honto vippayuttapaccayo hotiyeva. ‘‘Abyākato sahajātāhārindriyavasena abyākatassāti evaṃ pañcā’’ti pana vattabbaṃ.
关于不可识别与天生不可识别之别，经典说：“非色不可识别属于非色不可识别者，色不可识别属于色不可识别者”，这是两者的差别联系。色不可识别对非色不可识别、非色不可识别对色不可识别，存在天生因缘和断别因缘。故此说“不可识别为天生食根因缘者”甚为适当。
§546
546.Noatthipaccayā nahetuyā navāti ettha ‘‘ekamūlakekāvasānā anantarapakatūpanissayavasena labbhantī’’ti vuttaṃ, atthipaccaye pana paṭikkhitte aṭṭhasu paccayesu sahajātapurejātapacchājātāhārindriyāni paṭikkhittāni, ārammaṇaupanissayakammāni ṭhitānīti tesaṃ tiṇṇaṃ ṭhitānaṃ vasena labbhantīti vattabbaṃ. Sabbattha hi aṭṭhasu paccayesu ye ye paṭikkhittā, te te apanetvā ye ye ṭhitā, tesaṃ vasena te te vārā labbhantīti idamettha lakkhaṇanti. Yāva nissayampīti na kevalaṃ nārammaṇeyeva ṭhatvā, atha kho yāva nissayaṃ, tāva ṭhatvāpi naupanissaye dve kātabbāti attho. Naupanissayato hi purimesu ca navapi labbhanti, naupanissaye pana pavatte atthiārammaṇaupanissayapaṭikkhepena satta paccayā paṭikkhittāti avasiṭṭhassa kammassa vasena dveyevāti.
546. 关于无所缘起因的九缘，并未说“出自同一起源之连续中，无间断的缘生因果而得”，但对缘起而言，否定了八缘中本性、前生、后生三类感官作用，这些因缘被断除，阻断了基于对象的依赖行为，因而说这三者依其状态而成立。因缘之中，断除八种条件各各存在，执持各自存在之条件，其状态下必得对应果报，此即其标志。所谓“至依止”，不仅仅是在对象上成立，而是逮其依止而言，若依止存在，非依止不能被作，故有双重含义。于非依止处，前者尚可获得新果，然依止兴起后，七缘相关被断，故谓此为依止行为之结果，谓之双重。
Paccanīyagaṇanavaṇṇanā niṭṭhitā. · 逆法计数的解说结束。
Anulomapaccanīyavaṇṇanā顺逆法的解说
§550
550.Sadisavārāti anurūpavārāti attho. Naaññamaññe laddhesu hi ekādasasu ‘‘kusalo kusalassa akusalo akusalassā’’ti ime hetuyā laddhesu sattasu imeheva dvīhi samānā honti, atthābhāvato pana na anurūpāti. Atha vā vacanato atthato ca uddesato yathāyogaṃ niddesato cāti sabbathā samānataṃ sandhāya ‘‘sadisavārā’’ti āha.
550.“同类果报”即“相应果报”之意。于某些果报之间，十一对关系中“善生善果，不善生不善果”的因果关联与七对中犹存同类之情，但其义理上并非相应。又或解释说，言辞实旨在于依缘之正当指示，故一切皆说“同类果报”。
§551
551.Paṭisandhināmarūpaṃ sandhāyāti paṭisandhiyaṃ hetunāmapaccayaṃ vatthurūpañca paccayuppannaṃ sandhāya . Tīṇi kusalādīni cittasamuṭṭhānarūpassāti ettha ‘‘abyākato kaṭattārūpassa cā’’ti idampi vattabbaṃ.
551.“联结名色”指依联结因、名称及形色而生的条件。此处三种善类由心生起的内在形态应当如此理解，言及“未成形之无间断之因性”，此亦当说。
§556
556. Adhipatimūlake nahetuyā dasāti dvinnampi adhipatīnaṃ vasena vuttaṃ, nārammaṇe sattāti sahajātādhipatissa, nasahajāte sattāti ārammaṇādhipatissāti evaṃ sabbattha tasmiṃ tasmiṃ paccaye paṭikkhitte ghaṭanesu ca tasmiṃ tasmiṃ paccaye ghaṭite mūlabhāvena ṭhite paccaye ye dhammā parihāyanti, ye ca tiṭṭhanti, te sādhukaṃ sallakkhetvā ye dhammā ṭhitā yesaṃ paccayā honti, tesaṃ vasena gaṇanā uddharitabbā. Anulome vuttaghaṭite hi mūlabhāvena ṭhapetvā ghaṭitāvasesā paccayā paccanīyato yojitāti tattha laddhāyeva paccanīyato ṭhitapaccayānaṃ vasena samānā ūnā ca sakkā viññātunti.
556. 关于以主宰为本的因，有二者受主宰管辖，如非对象之七者为先天之主宰，非先天者为对象之主宰。遍及诸缘中，每缘中断时，其发成之因缘则为基础而立，据此变化存在诸法或消散者。坚立不变的基础者应如实计数；而顺因而立的法中，有时立为基础，将剩余的因缘连接，故此处已有可知其必要性。因其存在，当由基础性的缘起作用决定，并且可辨知不足之处。
Anulomapaccanīyavaṇṇanā niṭṭhitā. · 顺逆法的解说结束。
Paccanīyānulomavaṇṇanā反向顺向字母之解释
§631
631.Ūnataragaṇanena saddhiṃ atirekagaṇanassapi gaṇanaṃ parihāpetvāti ettha anulomato yojiyamānena paccayena saddhiṃ paccanīyato ṭhitassa atirekagaṇanassapi gaṇanaṃ parihāpetvāti adhippāyo. Parihāpanagaṇanāya ūnataragaṇanena saddhiṃ samānattañca na ekantikaṃ. Nahetunārammaṇadukassa hi gaṇanā adhipatipaccayena yojiyamānena ūnataragaṇanena saddhiṃ parihīnāpi adhipatipaccaye laddhagaṇanāya na samānā, atha kho tatopi ūnatarā hotīti āha ‘‘na panetaṃ sabbasaṃsandanesu gacchatī’’ti.
631. 关于缺数计算，即附加计算被舍弃，此谓由顺因所连接的条件与所立等同条件合用时，舍弃附加计算之原则。缺数指非单一等同现象，而因因缘与对象皆不足时虽舍弃，其计数与主宰条件所得到的计数不一致，因而即使舍弃，仍有不足之处，故说“非一切联结皆适用”。
Nissaye paccanīyato ṭhite sahajāte ca anulomato atiṭṭhamānānaṃ hetuādīnaṃ sahajātassa ca aṭṭhānaṃ pākaṭanti apākaṭameva dassento ‘‘vatthupurejāto anulomato na tiṭṭhatī’’ti āha. Āhāre vātiādinā idaṃ dasseti – sahajāte paccanīyato ṭhite anulomato atiṭṭhamānā jhānamaggasampayuttā āhāre vā indriye vā paccanīyato ṭhite tiṭṭhantīti hetuādayopi tiṭṭhanti. Sabbajhānamaggehi pana catukkhandhekadesabhūtānaṃ sampayuttena ca catukkhandhabhūtānaṃ sabbesaṃ tesaṃ anulomato ṭhānaṃ dassetīti daṭṭhabbaṃ, itaresu vattabbameva natthi. Adhipatiupanissayāti ārammaṇamissānampi anulomato ṭhānaṃ dasseti.
于依止被计时的建立条件及顺因，展示本性等八缘因等仍存在或毗邻等证据，故称“基于对象的因不必然成立于顺因处”。“食等诸缘”阐明于顺因被计及建立处，成熟于禅道或依感官时得以成持其立。诸禅道与四蕴合一情形应以顺因立场为准，并须观察其位置表现，而其他情况则不适用。“主宰依止”也揭示对象及非对象之顺因位置，作为辨别标准。
‘‘Indriye ekanti rūpajīvitindriyavasenā’’ti vuttaṃ, ‘‘cakkhundriyādīnaṃ rūpajīvitindriyassa ca vasenā’’ti pana vattabbaṃ. Kamena gantvā vippayutte tīṇīti idaṃ pākaṭabhāvatthaṃ ‘‘navamūlakādīsu vippayutte tīṇī’’ti evaṃ kesuci potthakesu uddhaṭaṃ. Imāni ca dve pacchājātindriyavasenāti idaṃ ‘‘imāni ca dve pacchājātāhārindriyavasenā’’ti ca vattabbaṃ.
此中已说『根——唯以色身生存之根』，又当说『由眼根等之色身生存之根而作用』。因欲而行，断除后共有三，即此是明显之义谓『以根本为始等分别断除三』，此说乃载诸根本论典中。此中亦有二，后生之根作用，谓『此等亦是后生食根之作用』。
Nahetumūlakavaṇṇanā niṭṭhitā. · 非因缘为根释结束。
§636
636.Naaññamaññapaccayā hetuyā tīṇīti kusalādīni cittasamuṭṭhānānanti ettha ‘‘paṭisandhiyaṃ kaṭattārūpānañcā’’tipi vattabbaṃ. Hetuyā vuttehi tīhīti vārasāmaññameva sandhāya vadati, tathā kamme tīṇīti hetuyā vuttānevāti ca. Paccayesu pana sabbattha viseso sallakkhetabbo. Adhipatiyā tīṇīti naaññamaññanahetunaārammaṇapaccayā adhipatiyā tīṇīti etāni heṭṭhā hetuyā vuttānevāti.
三者互为因缘、缘起，相应善法之心所现起者，此应说『以再生为缘故之诸因』。因缘言三，是指依赖相续；业亦三，谓因说之三。缘起之中宜以特别名迹标示。主宰三谓不互为因缘之因缘皆从属主宰，此主宰三即为最低因之说。
§644
644.Yathā ca heṭṭhāti yathā nahetumūlake yāva navipākā, tāva gantvā nāhārindriyesu ekekameva gahitaṃ, tathā idhāpi nārammaṇamūlakādīsu ekekameva gahitanti adhippāyo.
譬如“不从因本生起，至于九熟”，入止食根中各各摄取，今此亦然，在非因本生起者中，各各摄取，此为主说。
§648
648.Nānākkhaṇikā kusalākusalacetanā kammasamuṭṭhānarūpassāti ettha ‘‘vipākāna’’ntipi vattabbaṃ. Āhārindriyesu tīṇi sahajātasadisāni rūpassapi paccayabhāvato, jhānamaggādīsu tīṇi hetusadisāni arūpānaṃyeva paccayabhāvatoti adhippāyo daṭṭhabbo. Ādi-saddena ca ‘‘navippayuttanahetunārammaṇapaccayā adhipatiyā tīṇī’’tiādīni (paṭṭhā. 1.1.649) saṅgaṇhāti.
色法苦乐之生起分种种时刻之善恶意业现象，此当说为“果报”。食根中三种，生俱起及色对依缘境，禅道等三种缘同为无色相依缘，此乃主说。于初明文以『不与新结合者为缘本之因缘主宰三』等义集合。
§650
650.Yaṃpanāti yaṃ paccayaṃ sakaṭṭhāne anulomato labhantampi aggahetvā tato paretarā paccanīyato gayhanti, so paccayo pacchā anulomatova yojanaṃ labhatīti attho. Yathā pana nahetumūlakādīsu nāhāre ghaṭite indriyavasena, nindriye ca ghaṭite āhāravasena pañhalābho hotīti tesu aññataraṃ paccanīyato ayojetvā anulomato yojitaṃ, evaṃ noatthinoavigatamūlakesu upanissaye ghaṭite kammavasena, kamme ca ghaṭite upanissayavasena pañhalābho hotīti tesu aññataraṃ paccanīyato ayojetvā anulomato yojitanti veditabbaṃ. Evametasmiṃ paccanīyānulome sabbāni mūlāni dvedhā bhinnāni nāhāranindriyāni naupanissayanakammāni ca patvāti.
所谓“乃至一因，于契合处顺缘成立而成最初，之后由彼他缘依次结合，成无间续者”，此为意。譬如非因本生起中，在食内部由根感而生，及非根感中由食感生得乐，彼此他缘不调顺而虽顺合，此中非持不生根助缘类别下，借助条件之业及条件之缘而得乐果，彼此他缘不调顺仍顺合，此义当知。故此种他缘顺合下诸根本分二异，即食根与非食根，及不随顺业及条件中得乐果，彼此他缘不调顺但顺合。
Paccanīyānulomavaṇṇanā niṭṭhitā. · 逆顺释结束。
Kusalattikavaṇṇanā niṭṭhitā. · 善三法释结束。
2. Vedanāttikavaṇṇanā二、受三法释
§1
1. Vedanārūpanibbānāni pana tikamuttakāni paṭiccādiniyamaṃ paccayuppannavacanañca na labhanti. Paṭiccavārādīsu pana chasu yato hetupaccayādito tikadhammānaṃ uppatti vuttā, tattha yathānurūpato ārammaṇādipaccayabhāvena labbhantīti veditabbānīti.
苦集灭三法，不得由此因缘而生，与因果律相违。然由因缘道理中，因缘之起源所成三法，当依缘始缘等而获相应法，此义应知。
§10
10.Sabbaarūpadhammapariggāhakā pana sahajātādayo paccayāti iminā kusalattikepi parihīnaṃ sahajātaṃ rūpārūpadhammapariggāhakattā ādimhi ṭhapetvā ādisaddena sabbārūpadhammapariggāhakavacanena ca paccayuppannavasena sabbaarūpadhammapariggāhakānaṃ ārammaṇādīnaṃ parihāniṃ dassetīti daṭṭhabbaṃ. Tena kusalattikaparihīnānaṃ sabbaṭṭhānikānaṃ catunnaṃ sabbatikādīsu parihāni dassitā hoti. Pacchājātapaccayañca vināva uppattitoti etena pana pacchājātapaccayassa anulome parihāniṃ, paccanīye ca lābhaṃ dasseti. Sahajātādayoti vā sahajātamūlakā sahajātanibandhanā paṭiccādiṃ pharantehi sahajātadhammehi vinā paccayā ahontāti vuttaṃ hoti. Kasmā pana sahajātanibandhanā sabbārūpadhammapariggāhakā ca ye, teva parihāyanti , na pana yo sahajātānibandhano sabbārūpadhammapariggāhako ca na hoti, so pacchājātoti tattha kāraṇaṃ vadanto ‘‘sahajātādīhi vinā anuppattito pacchājātapaccayañca vināva uppattito’’ti āha. Tattha sahajātādīhi vināti sahajātanibandhanehi sabbārūpadhammapariggāhakehi ca vināti attho. Atha vā sahajātanibandhanānameva parihāni, na pacchājātassa sahajātānibandhanassāti ettheva kāraṇaṃ vadanto ‘‘sahajātādīhi vinā anuppattito pacchājātapaccayañca vināva uppattito’’ti āha. Sahajātanibandhanāpi pana sabbaarūpadhammapariggāhakāyeva parihāyantīti dassitametanti.
十．总持诸色法者谓先天等缘。此中于善趣虽失却先天地色法之总持，初以此总持之初端，及初言总持诸色法语，以缘起之故，示诸总持诸色法者，缘缘相续之损坏。由此，善趣虽失者，在所有时处乃至四劫中皆显损坏。所谓后生缘者，若无此则不能生。此语乃顺行中后生缘之损坏与所应得之利益。所谓先天等者，即以先天为根本，乃由先天束缚及缘起诸法，以无此先天则不生者，是经论所说。何以先天束缚诸总持者，彼等即生损坏；非先天束缚且诸总持者不生损坏者，则谓之后生缘。于此，谓无先天等故不生，且无后生缘而生者。此处之先天等，即先天束缚诸总持法之意。或说，仅先天束缚即是损坏，不谓后生缘束缚。由是可见，唯有先天束缚方为诸总持法之损坏。
§17
17.Navipākepi eseva nayoti nayadassanameva karoti, na ca paccayapaccayuppannasāmaññadassanaṃ. Sukhāya hi adukkhamasukhāya ca vedanāya sampayutte dhamme paṭicca tāhi vedanāhi sampayuttā ahetukakiriyadhammā vicikicchuddhaccasahajātamoho cāti ayañhettha nayoti. Navippayutte ekanti āruppe āvajjanavasena vuttanti idaṃ āvajjanāhetukamohānaṃ vasena vuttanti daṭṭhabbaṃ.
十七．所谓新生者，是唯有有导引之义，显现导引，不是缘缘相续所生之通常现象。因与苦乐感受相应之法，于感受中缘起无因所作之无因作用，以及疑惑、无知、本性之痴蒙俱起，此即所谓导引。在此，无因缘则不生之说。由无因缘所引动之无因痴迷，谓之导引，应当了知。
§25-37
25-37. Anulomapaccanīye yathā kusalattikaṃ, evaṃ gaṇetabbanti hetumūlakādīnaṃ nayānaṃ ekamūlakadvimūlakādivasena ca yojetvā gahetabbatāsāmaññaṃ sandhāya vuttaṃ, na gaṇanasāmaññaṃ. Ito paresupi evarūpesu eseva nayo. Ahetukassa pana cittuppādassātiādi nahetumūlakaṃ sandhāya vuttaṃ, ‘‘ahetukassa pana cittuppādassa mohassa cā’’ti panettha vattabbaṃ. Mohassa cāpi hi ahetukassa adhipatiabhāvato adhipatino nahetumūlake anulomato aṭṭhānanti. Parivattetvāpīti nahetupaccayā naadhipatipaccayā ārammaṇe tīṇīti evaṃ purato ṭhitampi ārammaṇādiṃ pacchato yojetvāti attho.
二十五至三十七．顺流逆流者，如善趣例，应依因缘等诸缘之单因、双因等综合结合，通达一般法，不是仅对计数概念而言。从此他处亦有同样导引。无因者，即该心生发等非因缘根本之法，乃言“无因者，心生之痴也”。此处应说之。当无因者，亦因无因之主宰者，主宰者无因缘根本者，逆流八因，因此，非因缘缘或非主宰缘之初因，三者先后相继，前者相续而后者结合，此义如是。
§39
39. Pañhāvāre domanassaṃ uppajjatīti etena taṃsampayutte dasseti. Upanissayavibhaṅge ‘‘saddhāpañcakesu mānaṃ jappeti diṭṭhiṃ gaṇhātīti kattabbaṃ, avasesesu na kattabba’’nti idaṃ pāṭhagatidassanatthaṃ vuttaṃ, na pana rāgādīhi mānadiṭṭhīnaṃ anuppattito. Kusalattikepi hi rāgādīsu ‘‘mānaṃ jappeti diṭṭhiṃ gaṇhātī’’ti pāḷi na vuttā, ‘‘rāgo doso moho māno diṭṭhi patthanā rāgassa dosassa mohassa mānassa diṭṭhiyā patthanāya upanissayapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 1.2.53) pana rāgādīnaṃ mānadiṭṭhiupanissayabhāvo vutto. Tathā idhāpi daṭṭhabbanti . ‘‘Sukhāya vedanāya sampayuttena pana cittena gāmaghātaṃ nigamaghātaṃ karotī’’ti somanassasampayuttalobhasahagatacittena gāmanigamaviluppanaṃ sandhāya vuttaṃ.
三十九．谓烦恼生忧，此乃示烦恼相应之义。在缘起分类中，谓“信五法者，若生傲慢则夺取见，应作断”，其意为了显示经文教理，非谓贪等染污法中傲慢见缺失。于善趣中，无谓贪染污而有夺取见。说贪嗔痴傲慢见之相续为以贪嗔痴之有为与傲慢见相续，谓以傲慢见为贪嗔痴之根本。此处亦当见为如是。“因乐受相应之心，生乡杀城杀”等，谓以欢喜、生贪染污心所起破坏乡村城市，已明示之。
§62
62.Suddhānanti paccayapaccayuppannapadānaṃ anaññattaṃ dasseti. Purejātapacchājātā panettha na vijjanti.Na hi purejātā pacchājātā vā arūpadhammā arūpadhammānaṃ paccayā hontīti ettha purejātāti imasmiṃ tike vuccamānā adhikārappattā sukhāya vedanāya sampayuttādayova arūpadhammānaṃ purejātā hutvā paccayā na honti purejātattābhāvatoti adhippāyo, tathā pacchājātattābhāvato pacchājātā vā hutvā na hontīti.
六十二．谓纯净者，示缘起之持续无间断。过去生与后生生者，此处不明。鉴于过去与后生非无色法，非无色法无以为相续，故称过去生。此称谓在此三者教义中获权威：善趣中之乐受相应等无色法为过去生，因无归故非相续，故谓过去生无归；后生亦无归，虽为后生亦非相续。
§63-64
63-64.Sādhipatiamohavasenāti adhipatibhāvasahitāmohavasenāti attho.
六十三至六十四．谓所谓“主宰痴迷”者，即有主宰所有的痴迷之意。
§83-87
83-87.Nahetupaccayā…pe… naupanissaye aṭṭhāti nahetupaccayā nārammaṇapaccayā naupanissaye aṭṭhāti evaṃ saṅkhipitvā uddharati. Nānākkhaṇikakammapaccayavasena veditabbāti idaṃ ‘‘dukkhāya vedanāya sampayutto sukhāya vedanāya sampayuttassā’’ti etaṃ vajjetvā avasesesu aṭṭhasupi nānākkhaṇikakammapaccayasambhavaṃ sandhāya vuttaṃ. Na hi sahajātapaccayo aṭṭhasupi labbhati, atha kho tīsvevāti.
第八十三至八十七节中，所谓无因缘者，无缘不起；非成就缘与无缘不起，同样简略地说明。以各种瞬时业缘而言称，应当认识此理：『对苦与受相联，对乐与受相联者』。于是称之，且余七种亦是因各种瞬时业缘而生。因为并无自性缘于八种而得，故又说成三种缘。
Vedanāttikavaṇṇanā niṭṭhitā. · 受三法释结束。
3. Vipākattikavaṇṇanā3. 果报三法注释
§1-23
1-23. Vipākattike vipākadhammaṃ paṭiccāti vipākaṃ dhammaṃ paṭicca. Samāsenapi hi soyevattho vuttoti pāḷiyaṃ samāsaṃ katvā likhitaṃ.
一至二十三、【注疏云】「『依果报三法组而言，依止果报法』——即依止作为果报的诸法。即便以省略形式，所表之义仍相同」——故在圣典中以合成词的方式书写。
§24-52
24-52.‘‘Nevavipākanavipākadhammadhammaṃpaṭicca nevavipākanavipākadhammadhammo uppajjati navipākapaccayā’’ti etassa vibhaṅge ‘‘mahābhūte paṭicca cittasamuṭṭhānaṃ rūpaṃ upādārūpa’’nti ettakameva vuttaṃ, na vuttaṃ ‘‘kaṭattārūpa’’nti. Taṃ khandhe paṭicca uppajjamānassa mahābhūte paṭicca uppattidassanatthattā na vuttaṃ. Na hettha kaṭattārūpassa khandhe paṭicca uppatti atthi, yassa mahābhūte paṭicca uppatti vattabbā siyā. Pavattiyaṃ pana kaṭattārūpaṃ ‘‘asaññasattānaṃ…pe… mahābhūte paṭicca kaṭattārūpaṃ upādārūpa’’nti eteneva dassitaṃ hoti. Evañca katvā asaññasattānaṃ rūpasamānagatikattā nāhārapaccaye ca pavattiyaṃ kaṭattārūpaṃ na uddhaṭaṃ. Tampi hi uppādakkhaṇe āhārapaccayena vinā uppajjatīti uddharitabbaṃ siyāti.
第二十四至五十二节中，云：『非果报缘，则非果报法；故果报缘而生新法』。此段分解说法：所谓「依大元素而起，识生色为缘所生形相」的真实显现，即存在此意，并未说色蕴缘于新生成的色。不是此处存在色蕴缘处，也未说色蕴因色蕴而起。凡所生所谓色，乃是无识众生所感，缘于大元素的相续而成色相。如此，色与无识众生的同运动相应，无食缘之色相生无显然变化。实则在生起瞬间，缘食缘起故生，是当明的理。
Vipākattikavaṇṇanā niṭṭhitā. · 果报三法注释完毕。
4. Upādinnattikavaṇṇanā4. 已取三法注释
§15
15. Upādinnattike anupādinnaanupādāniyaṃ dhammaṃ paṭicca anupādinnaanupādāniyo dhammo uppajjati nādhipatipaccayāti etena sayaṃ adhipatibhūtattā avirahitārammaṇādhipatīsupi adhipati duvidhenapi adhipatipaccayena uppajjatīti na vattabbo, ayametassa sabhāvoti dasseti.
第十五节论依染法缘非依染法生无主宰缘；此说说明了缘生缘的本体性质，并非必由主宰缘而生单一缘起，亦无此说。此段示现缘起因果的本质，说缘缘生生，不依他主宰，如此因果无间断。
§72
72.Upādinnupādāniyo kabaḷīkārāhāro upādinnupādāniyassa kāyassa āhārapaccayena paccayoti ettha kammajānaṃ rūpānaṃ abbhantaragatā ojā tasseva kammajakāyassa rūpajīvitindriyaṃ viya kaṭattārūpānaṃ anupālanupatthambhanavasena paccayo, na janakavasenāti ayamattho aṭṭhakathāyaṃ vutto. Etasmiṃ pana atthe sati upādinnupādāniyo ca anupādinnaanupādāniyo ca dhammā upādinnupādāniyassa dhammassa atthipaccayena paccayo pacchājātindriyanti ettha ‘‘āhāra’’ntipi vattabbaṃ, yadi ca kammajā ojā sakalāparūpānameva āhārapaccayo hoti, evaṃ sati ‘‘upādinnupādāniyo kabaḷīkārāhāro anupādinnupādāniyassa kāyassa āhārapaccayena paccayo’’ti na vattabbaṃ siyā, vuttañcidaṃ, tampi anajjhohaṭāya sasantānagatāya upādinnojāya anupādinnupādāniyassa kāyassa āhārapaccayaṃ sandhāya vuttaṃ. Evañca sati ‘‘upādinnupādāniyo ca anupādinnaanupādāniyo ca dhammā anupādinnupādāniyassa dhammassa atthipaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 1.4.85) ayampi pañho pacchājātāhāravasena uddharitabbo siyā, tasmā ajjhohaṭassa upādinnāhārassa lokuttarakkhaṇe abhāvato dumūlakesu paṭhamapañhe ‘‘āhāra’’nti na vuttaṃ. Dutiyapañho ca na uddhaṭo, na itarassa upādinnāhārassa kāmabhave asambhavābhāvatoti ajjhohaṭameva maṇḍūkādisarīragataṃ upādinnāhāraṃ sandhāya ‘‘upādinnupādāniyo kabaḷīkārāhāro upādinnupādāniyassa ca anupādinnupādāniyassa ca kāyassa āhārapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 1.4.74) vadantānaṃ vādo balavataro. Na hi ajjhohaṭamattāva maṇḍūkādayo kucchivitthataṃ na karonti, na ca balaṃ na upajāyanti, na ca rūpaviseso na viññāyatīti.
第七十二节中，论及依染兼无染之体为食缘；说是受业生之色，内含力如根本色身之生命根，作为所生色平等扶持之缘，非父母之生。此义于注疏中已有解释。于此有意指出依染缘与无染缘诸法，分别以相助缘为体缘，故依此因缘果报，义理延续称为“食”，若说业生根本尔然之食，皆属于食的缘；若食缘为概摄，依此义难言断定。此即依据终结缘食论证，故初问中“食”一词于超世护法时未曾提出，次问亦未详细阐发彼依染食。依据青蛙等身中依染食解释，曰依染食缘兼于无染法得此说理成立。此论对持彼论者最有力，因为仅依青蛙等依染食，不生变形、无力不可知，又无色相异，故不成立。
‘‘Anupādinnaanupādāniyo dhammo upādinnupādāniyassa ca anupādinnaanupādāniyassa ca dhammassa atthipaccayena paccayo sahajātaṃ pacchājāta’’nti (paṭṭhā. 1.4.83) evamādīhi idha vuttehi ekamūlakadukatikāvasānapañhavissajjanehi ‘‘kusalo dhammo kusalassa ca abyākatassa ca dhammassa atthipaccayena paccayo sahajāta’’ntiādinā idha dutiyadukāvasāne viya vissajjanaṃ labbhatīti viññāyati. Sukhāvabodhanatthaṃ pana tattha sahajātavaseneva vissajjanaṃ kataṃ. Paccanīye pana sahajātasseva apaṭikkhepe lābhato, paṭikkhepe ca alābhato sahajātapaccayavaseneva ekamūlakadukāvasānā tattha uddhaṭā, idha panetehi vissajjanehi eko dhammo sahajātādīsu atthipaccayavisesesu anekehipi anekesaṃ dhammānaṃ eko atthipaccayo hotīti dassitaṃ hoti. Eko hi dhammo ekassa dhammassa ekeneva atthipaccayavisesena atthipaccayo hoti, eko anekesaṃ ekenapi anekehipi, tathā aneko ekassa, aneko anekesaṃ samānatte paccayuppannadhammānaṃ, atthipaccayavisesesu pana pañcasu sahajātaṃ purejāteneva saha atthipaccayo hoti, anaññadhammatte pacchājātena ca, na nānādhammatte.
云：“无染缘法亦为依染及无染法的体缘，且此缘缘者生有，自性缘生。”（第一辑第四卷第八十三经）如此在此处说法，讫于一个根本苦难之终结时，善法及善法无余描述法以体缘为根本，自性缘生而如是终结获得解脱。为表乐见故，以自性缘生作解脱法门。理应生起依自性缘即获利，违逆则无利。其自性缘以一个根本苦难终结除去的表现为显现，此称自性缘上反映响起。如是表现，一法于初期呈现诸自性缘之特殊表现，有多个缘作为一缘体依附，且此缘为一法的唯一依体缘。况且一缘可为多法一缘之依附，亦如多法一缘之共依。诸多缘于一法之同一性质下因缘生起，于五种自性缘生承依附，如往昔以来共有缘生，皆相应，非因各种异法而生。
Yadi siyā, ‘‘upādinnupādāniyo ca anupādinnaanupādāniyo ca dhammā upādinnupādāniyassa dhammassa atthipaccayena paccayo pacchājātaṃ indriya’’nti ettha ‘‘sahajāta’’ntipi vattabbaṃ siyā. Kammajānañhi bhūtānaṃ sahajātānaṃ pacchājātānañca lokuttarānaṃ ekakkhaṇe labbhamānānampi eko atthipaccayabhāvo natthi sahajātapacchājātānaṃ nānādhammānaṃ viruddhasabhāvattāti taṃ na vuttanti veditabbaṃ. Evañca katvā paccanīye ca ‘‘naindriye bāvīsā’’ti vuttaṃ. Aññathā hi indriyapaṭikkhepepi sahajātapacchājātavasena tassa pañhassa lābhato ‘‘tevīsā’’ti vattabbaṃ siyāti. Purejātaṃ sahajāteneva saha atthipaccayo hoti, na itarehi, tampi vatthu taṃsahitapurejātameva, na itaraṃ. Kusalattike hi pañhāvāre ‘‘navippayuttapaccayā atthiyā pañcā’’ti (paṭṭhā. 1.1.649) vuttaṃ, sanidassanattike pana ‘‘vippayutte bāvīsā’’ti. Yaṃ pana tattha atthivibhaṅge paccayuddhāre ca timūlakekāvasānaṃ uddhaṭaṃ, taṃ vatthusahitassa ārammaṇapurejātassa sahajātena, saha paccayabhāvatoti pacchājātaṃ āhārindriyeheva, anaññadhammatte ca sahajātena ca, āhāro pacchājātindriyeheva, indriyaṃ pacchājātāhārenāti evametaṃ atthipaccayavibhāgaṃ sallakkhetvā anulome paccanīyādīsu ca labbhamānā pañhā uddharitabbā.
如果说：“有执有无执的法，执的法所依缘的执者所依的根源后生的根源”等，这里应当说“共生”。由业所生的众生，其共生与后生，乃至超世间者，即使瞬间获得，也无独立的依缘境界，故共生与后生各种法相反对的性状，并不应被言说和认知。如此论说之后，应依此加以否定：“此根非二十二”。若不同，此根虽被否认，却仍应说作三十二。先生即与共生同根，不是他根，其所依境界也是与共生相同的先生，而非别的。善法之根本处说：“有五不相关联的依缘”，然而施现时说：“不相关联的二十二”。这施现境界中依境界区别分析有三根，根本、独一无二、最终升高的。此境界施现境界之共生根，同生与依缘相应，后生根则生于饮食之根，非别法，且共生根亦同饮食根，故称饮食之根为后生根，源于饮食的根即后生根。如此分析依缘分别，标记其名称，并于顺逆否定等中揭示所得疑难。
Upādinnattikavaṇṇanā niṭṭhitā. · 已取三法注释完毕。
6. Vitakkattikavaṇṇanā6. 寻三法注释
§22
22. Vitakkattike paṭiccavārānulome adhipatiyā tevīsāti sattasu mūlakesu yathākkamaṃ satta pañca tīṇi ekaṃ tīṇi tīṇi ekanti evaṃ tevīsa, aññamaññe aṭṭhavīsa satta pañca pañca tīṇi cattāri tīṇi ekanti evaṃ, purejāte ekādasa tīṇi cattāri dve dutiyatatiyadumūlakesu ekaṃ ekanti evaṃ, tathā āsevane. Aññāni gaṇanāni hetuārammaṇasadisāni.
22. 在思维作用的相关顺序中，依统治作用讲三十二根，分别以七个、五个、三个、一个、三个、三个、一个、三个、三个、一个的次序说法，三十二如此相互组合。二十八结合七个、五个、五个、三个、四个、三个、一个的相次序，也是这样。于先生时有十一个、三个、四个、二个、二个之于二级、三级根的次第顺序，亦是如此，亦同于维持。其他计数则依缘起性质差异。
§31
31. Paccanīye nādhipatipaccaye paṭhamapañhe ‘‘avitakkavicāramatte khandhe paṭicca avitakkavicāramattā adhipatī’’ti vatvā puna ‘‘vipākaṃ avitakkavicāramattaṃ ekaṃ khandhaṃ paṭiccā’’tiādinā vissajjanaṃ kataṃ, na pana avisesena. Kasmā? Vipākavajjānaṃ avitakkavicāramattakkhandhānaṃ ekantena sādhipatibhāvato . Vipākānaṃ pana lokuttarānameva sādhipatibhāvo, na itaresanti te visuṃ niddhāretvā vuttā. Lokuttaravipākādhipatissa cettha purimakoṭṭhāseyeva saṅgaho veditabbo.
31. 在否定根缘下首题中说：“无思无非思境界蕴下依无思无非思境界所统摄”，又说：“果报无思无非思境界依一蕴”等句，做了释除，但无特殊意义。为何？因为果报根境界以无思无非思境界所蕴为独统摄体。且果报仅是超世间之统摄，无他，因此通说云无思无非思境界为统摄体。关于超世间果报统摄，法义应若前卷所示综合体认知。
§38
38. Nāsevanamūlake avitakkavicāramattaṃ vipākena saha gacchantenāti etaṃ mūlaṃ avitakkavicāramattaavitakkavicārapadehi avitakkehi saha yojentena napurejātasadisaṃ pāḷigamanaṃ kātabbanti vuttaṃ hoti. Sadisatā cettha yebhuyyena visadisatā ca daṭṭhabbā. Tattha hi āruppe avitakkavicāramattaṃ idha vipākaṃ avitakkavicāramattantiādi yojetabbanti ayamettha viseso. Idañca nāsevanavibhaṅgānantaraṃ likhitabbaṃ, na jhānānantaraṃ, kesuci potthakesu likhitaṃ.
38. 在“灭尽根”的无思无非思境界境界伴随果报而行，此根本结合无思无非思词及其统合，无分别于先生境界之巴利词使用。其清净性应如前多所示。于无色界无思无非思境界中，此果报即无思无非思境界根本之结合处，该处特殊。此后应详述灭尽境界分类，不是禅那分类，记于洁净论典中。
Paccayavāre paṭhamaghaṭane pavattipaṭisandhiyoti dumūlakesu paṭhame sattasupi pañhesu pavattiñca paṭisandhiñca yojetvāti vuttaṃ hoti.
于依缘卷首的首题“起”与“续”二义，指根本处中七问的起与续二义结合，此义应如所言。
§49
49. Paccanīye sattasu ṭhānesu satta mohā uddharitabbā mūlapadesu evāti savitakkasavicārādipadesu mūlapadameva avasānabhāvena yesu pañhesu yojitaṃ, tesu sattasu pañhesu satta mohā uddharitabbāti attho.
49. 在否定卷中七处处问，七处之烦恼的释出即在根本处，即以正思正观等之根本处终结的七问结合中，七处烦恼的释出义即此。
Pañhāvārapaccanīye ‘‘avitakkavicāramatto dhammo avitakkavicāramattassa dhammassa ārammaṇasahajātaupanissayakammapaccayena paccayo’’ti kesuci potthakesu pāṭho dissati, upanissayena pana saṅgahitattā ‘‘kammapaccayena paccayo’’ti na sakkā vattuṃ. Upādinnattikapañhāvārapaccanīye hi ‘‘anupādinnaanupādāniyo dhammo anupādinnaanupādāniyassa dhammassa sahajātaupanissayapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 1.4.58, 62) ettakameva vuttaṃ. Parittattikapañhāvārapaccanīye ca ‘‘mahaggato dhammo mahaggatassa dhammassa ārammaṇasahajātaupanissayapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 2.12.57, 65, 73) ettakameva vuttanti. Ettakameva ca avitakkavicāramattaṃ kammaṃ appamāṇaṃ mahaggatañca, tañca dubbalaṃ na hotīti etehiyeva vacanehi viññāyatīti.
关于烦恼之因的探讨中，『无思无疑蔽之法，是无思无疑蔽法之所依燃生的自然缘因伴随业所依之因』，这是在《戒经》诸论藏中所见的说法。然而因缘归纳为仅限于“业所依因”，根据因缘的整体性来说，不宜仅如此简称。关于执著烦恼的因，阐述为『无执无执者所依的法，是无执无执者法之所依燃生的自然缘因伴随因果之因』，这是准确的表述（见《小乘大阿毗达摩论》第1卷第4章58、62节）。对于防护式烦恼因，记载为『大聚积法，是大聚积法之所依燃生的自然缘因伴随因果之因』（见《小乘大阿毗达摩论》第2卷第12章57、65、73节），其说明亦仅止于此。由此可见，无思无疑蔽法即烦恼之业，无量广大而又非软弱，这些皆应当以这些法的词义和文脉加以深刻理解。
Vitakkattikavaṇṇanā niṭṭhitā. · 寻三法注释完毕。
8. Dassanenapahātabbattikavaṇṇanā8. 见所断三法之解释
Dassanenapahātabbattike dassanena pahātabbo dhammo bhāvanāya pahātabbassa dhammassa ekenapi paccayena paccayo na hotīti idaṃ paṭiccasamuppādavibhaṅge vicāritanayena vicāretabbanti.
关于应当放弃的见解，『应以了知的见解而放弃的法』，对于应当放弃之法，即使只有一个缘因，也不能说存在因缘；这是对因缘生起法的细致区分与辨析，必须如此深入思虑。
Dassanenapahātabbattikavaṇṇanā niṭṭhitā. · 见所断三法之解释已毕。
Pucchāgaṇanagāthāyo问数偈颂
Kusalādi ekakattaya-mathādi antena majjhimantena;
在善法等统一之理及类别中，是以中间为界限；
Ādi ca majjhena dukā, tayo tikeko ca viññeyyo.
以起始与中间的痛苦为由，应知三者。
Tesvekekaṃ mūlaṃ katvā, taṃ sattasattakā pucchā;
分别成三者为根本，并连续七十次询问；
Ekekapaccaye yathā, bhavanti ekūnapaññāsa.
像依于单一因缘一样，行成一减五十。
Chasattatādhikasataṃ, sahassamekañca suddhike pucchā;
六十三加一百，再加一千，其中有净者此五句；
Esa ca nayonulome, paccanīye cāti nāññattha.
此为眼毛根向内，必须反向，无有他意。
Rāsiguṇitassa rāsissaḍḍhaṃ, saha rāsikassa piṇḍo so;
连同种子与种子米粒相加，应当连同种子计之；
Rāsissa vā sahekassaḍḍhaṃ, puna rāsinā guṇitaṃ.
种子加种子米粒，复加种子所乘之数。
Iti hetumūlakāduka-tikādayo chacca sattatisatā dve;
如此因缘所生之六十三与一百，二者并立；
Catuvīsatettha pucchā, aḍḍhuḍḍhasahassanahutañca.
此处二十四句，问及增多与减少一千者。
Tāsaṃ yasmā suddhika-nayo na paccekapaccaye tasmā;
因为此处所说的是清净的法则，并非因缘果报的次第；
Catuvīsatiguṇitānaṃ, sasuddhikānaṃ ayaṃ gaṇanā.
这是对二十四倍清净者的计算方式。
Lakkhattayaṃ dvinahutaṃ, pañca sahassāni satta ca satāni;
其标记为二百五十，为五千七百；
Dvāpaññāsā etā, anulome piṇḍitā pucchā.
这二十五个正列排列在尾部。
Anulomasadisagaṇanā, bhavanti pucchānaye ca paccanīye;
顺序上的同类计数，亦适用于尾部原则和果报原则；
Hāpetvā pana sese, nayadvaye suddhike laddhā.
除去那些，其余两条清净的法则即得。
Chappaññāsa bhavanti pucchā, chasatasahitañca lakkhaterasakaṃ;
有三十五个问题，还有带三百十七个印记的三百个问题；
Pucchānayesu gaṇitā, paṭiccavāre catūsvapi.
在问题中所计算的，也是在四种条件共依中。
Sattahi guṇitā kusalattike dvayaṃ, navutiñceva pañcasatā;
乘以七的善业两件，乘以九十的五百；
Cattāri sahassāni ca, tathekanavute ca lakkhakā.
四千，再加一百九十，都是计数者。
Nādvāvīsati guṇitā, tikesu sabbesu vīsati ca koṭi;
二十一乘积，在三中皆为二十亿；
Lakkhattayaṃ sahassaṃ, catuvīsati cāpi viññeyyā.
这些数以千计，二十四也应当认识。
Tikapaṭṭhānaṃ. · 三法发趣。
Ekakapaccaye pana, nava nava katvā sasoḷasadvisataṃ;
但依单一条件，经过反复九次甚至十六十二次之多进行此事；
Hetudukapaṭhamavāre, paṭhamanaye suddhike pucchā.
在因缘的初次改变时，第一次发生清净的询问。
Hetādimūlakanaye-svekekasmiṃ dukādibhedayute;
对根本因缘之类的内在本质，带有苦等差别；
Caturāsīticatusata-sahitaṃ sahassadvayaṃ pucchā.
询问次数达到四万八千四百，又加上二千，同此数合计。
Tā catuvīsatiguṇitā, sasuddhikā ettha honti anulome;
这些都是二十四倍增长的数量，在此之中属于清净，且顺理成章；
Dvattiṃsaṭṭhasatādhika-sahassanavakaḍḍhalakkhakā.
多于三十二万一千，且具有增长标记的数目。
Evaṃ paccanīye dve, suddhikarahitā catūsvato honti;
如此，应当分别察知者有两种，这两种各自纯洁无杂质，性质清净；
Channavutaṭṭhasataṭṭha-tiṃsasahassadvilakkhakāni.
这二者的数量为三万六千六百三十六。
Tā pana sattaguṇā dve, sattatisatadvayaṃ sahassāni;
其中七倍的两种，总共有七万三千二百；
Dvāsattati honti tato, soḷasa lakkhāni hetuduke.
其后为二万七千一百，是一千六百八十万；
Tā sataguṇā dukasate, satadvayaṃ sattavīsati sahassā;
这些为一百倍的艰难二百两种，共七万二千；
Dvāsattatilakkhāni ca, soḷasakoṭi tato pucchā.
二百两种则为十六亿，后有询问。
Dukapaṭṭhānaṃ. · 二法发趣。
Dukatikapaṭṭhāne tika-pakkhepo hoti ekamekaduke;
在苦的聚集上，三种跳跃现象，有时在一个，有时在多个。
Tassa chasaṭṭhiguṇena te, chasaṭṭhisataṃ dukā honti.
其数为六十六倍，故苦的数目达到六千六百。
Hetudukaladdhapucchā, guṇitā tehi ca honti tikapadameva;
因缘双重追问，经过加乘，这些也是三重构成；
Dukapaṭṭhāne pucchā, tāsaṃ gaṇanā ayaṃ ñeyyā.
关于苦的聚集的追问，其数应当如是计算。
Dvāpaññāsa satāni ca, naveva nahutāni nava ca saṭṭhiñca;
二十五百，以及不足十和九十六；
Lakkhāni tīhi sahitaṃ, sataṃ sahassañca koṭinaṃ.
标志连同三者，百、千、千万俱含其中。
Dukatikapaṭṭhānaṃ. · 二三法发趣。
Tikadukapaṭṭhāne tika-mekekaṃ dvisatabhedanaṃ katvā;
在三法教义的分解中，将三法与单法各自作两百项的分别说明；
Dvāvīsadvisataguṇā, ñeyyā kusalattike laddhā.
二十二与二百的倍数，关于应知之有益善法，得以确立。
Pucchā aṭṭhasatādhika-catusahassadvilakkhayuttānaṃ;
有超过八百四千项，以数字标明区分，
Koṭīnaṃ chakkamatho, koṭisahassāni cattāri.
如千千万万诸数，亦有成行，每四者为组。
Tikadukapaṭṭhānaṃ. · 三法二法发趣。
Tikatikapaṭṭhāne , tesaṭṭhividhekekabhedanā tu tikā;
在三三法教义中，于六十种分别又各自细分为三法的讲解；
Tehi ca guṇitā kusala-ttikapucchāpi honti pucchā tā.
由此乘以有益善三法，故此所问称为『三法问』。
Dvādasa pañcasatā catu-saṭṭhisahassāni navuti cekūnā;
十二万五千加四十六万九千；
Lakkhānamekasaṭṭhi, dvādasasatakoṭiyo ceva.
以十六万个记号，加上传说中的十二亿。
Tikatikapaṭṭhānaṃ. · 三法三法发趣。
Dvayahīnadvayasataguṇo, ekeko dukaduke tehi;
双无双二百倍，各是一二三；
Hetuduke laddhā saṅkhya-bhedehi ca vaḍḍhitā pucchā.
因果之中，在获得数字差别处，加以增长所问。
Chasatayutāni pañcā-sītisahassāni lakkhanavakañca;
附六十万五万三千及记号等；
Ekādasāpi koṭi, puna koṭisatāni tettiṃsa.
十一亿，加上三十三百亿。
Dukadukapaṭṭhānaṃ. · 二法二法发趣。
Sampiṇḍitā tu pucchā, anulome chabbidhepi paṭṭhāne;
末端则附着髻中，连合的发束即使细小也在其本处；
Chattiṃsatisatasahassa-ṭṭhakayutasattanahutāni.
有三千六百七十万个束。
Lakkhāni chacca cattā-līseva navātha koṭiyo dasa ca;
标记为六十六加九成千万及十，
Sattakoṭisatehi ca, koṭisahassāni nava honti.
再加七千万有百余万，百万加千九。
Tā catuguṇitā pucchā, catuppabhede samantapaṭṭhāne;
这些发束为四倍细末端，以四分分类均匀附着，
Catucattālīsasatattayaṃ, sahassāni terasa ca.
共有四万四千三百零三股，还有三股。
Sattāsīti ca lakkhānaṃ, koṭīnañca sattasattatiyo;
称为七，此乃标志；又称七千七百七十万；
Hontiṭṭhasatāniṭṭha-tiṃsasatasahassāni iti gaṇanā.
计数如是，有七百七十三亿三千万。
Paṭṭhānassa pucchāgaṇanagāthā. · 发趣之问数偈。
Paṭṭhānapakaraṇa-mūlaṭīkā samattā. · 发趣论根本复注完毕。
Iti bhadantaānandācariyakena katā līnatthapadavaṇṇanā · 如是由具寿阿难阿阇梨所作之义理词句解释
Abhidhammassa mūlaṭīkā samattā. · 阿毗达摩根本疏圆满。