Yamakapakaraṇa-mūlaṭīkā · Yamakapakaraṇa-mūla复注
Yamakapakaraṇa-mūlaṭīkā《双论根本复注》
Ganthārambhavaṇṇanā论典开端之解释
Kathāvatthupakaraṇena saṅkhepeneva desitena dhammesu viparītaggahaṇaṃ nivāretvā tesveva dhammesu dhammasaṅgahādīsu pakāsitesu dhammapuggalokāsādinissayānaṃ sanniṭṭhānasaṃsayānaṃ vasena nānappakārakaosallatthaṃ yamakapakaraṇaṃ āraddhaṃ, taṃ samayadesadesakavaseneva dassetvā saṃvaṇṇanākkamañcassa anuppattaṃ ‘‘āgato bhāro avassaṃ vahitabbo’’ti saṃvaṇṇanamassa paṭijānanto āha ‘‘saṅkhepenevā’’tiādi.
藉由主题论述之法，略述分明宣说的法中，止息了对于相反性质的执取；对于那些法中因法之集合等而标示、依止于法的人、世界或外境的存在疑虑，借由此时此地的条件，以了然地破除多种不同烦恼之患难，开示了相对假设的辩别论法。于此，依照时地差别予以展示，因对诸法的述说而未能达到意图的内容，诠释者乃曰：“负担已至，应当承担”，于描述此义时承诺道：“正是略述之言”等。
Tattha yamassa visayātītoti jātiyā sati maraṇaṃ hotīti jāti, pañca vā upādānakkhandhā yamassa visayo, taṃ samudayappahānena atītoti attho. Yamassa vā rañño visayaṃ maraṇaṃ, tassa āṇāpavattiṭṭhānaṃ desaṃ vā atīto. ‘‘Chaccābhiṭhānāni abhabba kātu’’nti (khu. pā. 6.11; su. ni. 234) vuttānaṃ channaṃ abhabbaṭṭhānānaṃ desakoti chaṭṭhānadesako. Ayamā ekekā hutvā āvattā nīlā amalā ca tanuruhā assāti ayamāvattanīlāmalatanuruho.
其处谓“负担”超越所摄之域，即由生有之念，谓死也即生；所摄之域为五取蕴，此为超越负担之界，以断生灭起灭之义；又谓负担即王的境界即死，则其具足断灭之所也为过往。云“六重门不能行”，此为（苦、集、灭、道、果、律）六种非具足断灭之所，谓六断门。此各自皆是轮转不断，犹如深蓝色、纯净无暇、坚固坚韧之肉体，谓此重转色、坚色、坚体。
Ganthārambhavaṇṇanā niṭṭhitā. · 论典开端之解释已毕。
1. Mūlayamakaṃ一、根本双论
Uddesavāravaṇṇanā标举偈之解释
§1
1.Yamakānaṃ vasena desitattāti iminā dasasu ekekassa yamakasamūhassa taṃsamūhassa ca sakalassa pakaraṇassa yamakānaṃ vasena laddhavohārataṃ dasseti.
一、所谓依止相对假设者，是指于十法中各该假设集合及该集合整体所在的论书论篇中，所出示的由假设构成之论理用法。
Kusalākusalamūlasaṅkhātānaṃdvinnaṃ atthānaṃ vasena atthayamakanti etena ‘‘ye keci kusalā dhammā, sabbe te kusalamūlā’’ti etasseva yamakabhāvo āpajjatīti ce? Nāpajjati ñātuṃ icchitānaṃ dutiyapaṭhamapucchāsu vuttānaṃ kusalakusalamūlavisesānaṃ, kusalamūlakusalavisesehi vā ñātuṃ icchitānaṃ paṭhamadutiyapucchāsu sanniṭṭhānapadasaṅgahitānaṃ kusalakusalamūlānaṃ vasena atthayamakabhāvassa vuttattā. Ñātuṃ icchitānañhi visesānaṃ visesavantāpekkhānaṃ, taṃvisesavataṃ vā dhammānañca visesāpekkhānaṃ ettha padhānabhāvoti ekekāya pucchāya ekeko eva attho saṅgahito hotīti. Atthasaddo cettha na dhammavācako hetuphalādivācako vā, atha kho pāḷiatthavācako. Tenevāha ‘‘tesaññeva atthāna’’ntiādi.
所谓善恶根本二义之依止假设，是由此而生：“凡一切善法，皆为善根本”，所以此假设形态出现。若欲了知于初、次二问所答的善恶根本特异者，欲了知善根本及善特异之间者，为此二问之词汇对应，是由法所在而集合同义根本善恶词集而出述。由于欲知者乃为特异之相及依特异相而生之法，此中称为“主旨之义”，是指问答之一，即各别义汇集而成。此义非法言辞，非缘果理性或他之言辞，而为巴利义词，故云“为彼此义”等。
Tīṇipi padāni ekato katvāti idaṃ nāmapadassa kusalādīnaṃ saṅgāhakattamattameva sandhāya vuttaṃ, na niravasesasaṅgāhakattaṃ. Sabbakusalādisaṅgaṇhanatthameva ca nāmapadassa vuttattā ‘‘kusalattikamātikāya catūsu padesū’’ti vuttaṃ.
三字合成一体者，即此名词谓对善与等词汇之汇集性质而言，非单纯散者之集合性质。为全善等之汇集目的，此名词故曰“善谱，具善谱，且有四部分”等。
Uddesavāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 标举偈之解释已毕。
Niddesavāravaṇṇanā释义品词句解释
§52
52.Aññamaññayamakeye keci kusalāti apucchitvāti ettha yathā dutiyayamake ‘‘ye keci kusalamūlā’’ti apucchitvā ‘‘ye keci kusalā’’ti pucchā katā, evamidhāpi ‘‘ye keci kusalā’’ti pucchā kātabbā siyā purimayamakavisiṭṭhaṃ apubbaṃ gahetvā pacchimayamakassa appavattattāti adhippāyo. ‘‘Paṭilomapucchānurūpabhāvato’’ti keci. Purimapucchāya pana atthavasena katāya tadanurūpāya pacchimapucchāya bhavitabbaṃ anulome vigatasaṃsayassa paṭilome saṃsayuppattito. Tena na ca pacchimapucchānurūpāya purimapucchāya bhavitabbanti purimovettha adhippāyo yutto. Imināpi byañjanena tassevatthassa sambhavatoti idamevaṃ na sakkā vattuṃ. Na hi kusalabyañjanattho eva kusalamūlena ekamūlabyañjanattho, teneva vissajjanampi asamānaṃ hoti. Kusalabyañjanena hi pucchāya katāya ‘‘avasesā’’ti imasmiṃ ṭhāne ‘‘avasesā kusalā dhammā’’ti vattabbaṃ hoti, itarathā avasesā kusalamūlasahajātā dhammāti, na ca tāni vacanāni samānatthāni kusalakusalābyākatadīpanatoti. Ayaṃ panettha adhippāyo siyā – ‘‘ye keci kusalā’’ti imināpi byañjanena ‘‘ye keci kusalamūlena ekamūlā’’ti vuttabyañjanatthasseva sambhavato dutiyayamake viya apucchitvā ‘‘ye keci kusalamūlena ekamūlā’’ti pucchā katā. Na hi kusalamūlehi viya kusalamūlena ekamūlehi aññe kusalā santi, kusalehi pana aññepi te santīti.
五十二、互相对应的假设中，某些称“善”而作疑问者，如第二假设曰“凡一切善根本”，问曰“凡一切善”等亦当如此，应取先假设之已成立且独特者，及终止后假设者之意义，谓此为指导方针。有说“基于次第问答相称”，而先问已得意义者，后问则应依序，若无疑虑则促使先问，后问无可依则生逆疑。此理云不应凭后问而成先问，反之亦然。根据此论证，以此说明该义之生无可言，此乃不可说。盖因非谓善标志本义即善根本单一标识义，故若因标志而生之相亦不同。当以标志谓问“余剩”，此境应视为“余剩善法”，非指与善根本同生之善法。此类言辞非表示相同意义之善或恶。此为此处指导方针，谓“凡他义”等同。依如词义携带意思者，于第二假设，则以“凡一切善根本”为问，答曰“凡一切善”，与第二假设同理。故此不应在善根本中存在与善根本不同之他善，而只于善里存有他善。
Paṭilomapucchāvaṇṇanāyaṃ ‘‘kusalamūlena ekamūlā’’ti hi pucchāya katāya ‘‘mūlāni yāni ekato uppajjantī’’ti heṭṭhā vuttanayeneva vissajjanaṃ kātabbaṃ bhaveyyāti vuttaṃ, tampi tathā na sakkā vattuṃ. ‘‘Ye vā pana kusalamūlena aññamaññamūlā, sabbe te dhammā kusalamūlena ekamūlā’’ti ca pucchite ‘‘āmantā’’ icceva vissajjanena bhavitabbaṃ. Na hi kusalamūlena aññamaññamūlesu kiñci ekamūlaṃ na hoti, yena anulomapucchāya viya vibhāgo kātabbo bhaveyya. Yattha tīṇi kusalamūlāni uppajjanti, tattha tāni aññamaññamūlāni ekamūlāni ca dvinnaṃ dvinnaṃ ekekena aññamaññekamūlattā. Yattha pana dve uppajjanti, tattha tāni aññamaññamūlāneva, na ekamūlānīti etassa gahaṇassa nivāraṇatthaṃ ‘‘mūlāni yāni ekato uppajjantī’’tiādinā vissajjanaṃ kātabbanti ce? Na, ‘‘āmantā’’ti imināva vissajjanena taṃgahaṇanivāraṇato anulomapucchāvissajjanena ca ekato uppajjamānānaṃ dvinnaṃ tiṇṇañca mūlānaṃ aññamaññekamūlabhāvassa nicchitattā. Aññamaññamūlānañhi samānamūlatā eva ekamūlavacanena pucchīyati, na aññamaññasamānamūlatā, atthi ca dvinnaṃ mūlānaṃ samānamūlatā. Tesu hi ekekaṃ itarena mūlena taṃmūlehi aññehi samānamūlanti.
关于“根之毛发”的解释文中，所说的“由善根而生一根”是因提问而发，回答称“从根本中生起的诸根”，据此应当做出澄清，但这里也说不能轻易断定。又说“若以善根为根者，各为他根者，则诸法皆由善根而成一根”，这问答的应答应当如此澄清。因为以善根为根者，并非彼此之间无根本而同一根，否则如毛发之根可分裂，必有分别。当三种善根生起时，这三种即彼此他根又是一根，各自两两相为根本；当仅生二者时，这二者即彼此他根而不为一根。若以“根本一体而生”等词作澄清，反有障碍。故以“应答”之澄清防止误会，并由分枝毛发根本可见两根与三根之彼此他根及一根之必然。惟彼此他根所指等根性，乃是一根的含义，而非说彼此同根等，是有两根之等根性。彼此各根即为对方根本者。
Aññamaññamūlatte pana nicchite ekamūlattasaṃsayābhāvato ‘‘sabbe te dhammā kusalamūlena ekamūlā’’ti pucchā na katāti daṭṭhabbā. ‘‘Aññamaññassa mūlā etesantipi aññamaññamūlā, samānatthena ekaṃ mūlaṃ etesanti ekamūlā’’ti ubhayampi vacanaṃ mūlayuttatameva vadati, teneva ca ubhayatthāpi ‘‘kusalamūlenā’’ti vuttaṃ. Tattha mūlayogasāmaññe ekamūlatte nicchite tabbiseso aññamaññamūlabhāvo na nicchito hotīti anulomapucchā pavattā, mūlayogavisese pana aññamaññamūlatte nicchite na vinā ekamūlattena aññamaññamūlattaṃ atthīti mūlayogasāmaññaṃ ekamūlattaṃ nicchitameva hoti, tasmā ‘‘ekamūlā’’ti pucchaṃ akatvā yathā kusalamūlavacanaṃ ekamūlavacanañca kusalabhāvadīpakaṃ na hotīti kusalabhāve saṃsayasabbhāvā paṭhamadutiyayamakesu ‘‘sabbe te dhammā kusalā’’ti paṭilomapucchā katā, evaṃ aññamaññamūlavacanaṃ kusalabhāvadīpakaṃ na hotīti kusalabhāve saṃsayasabbhāvā kusalādhikārassa ca anuvattamānattā ‘‘sabbe te dhammā kusalā’’ti paṭilomapucchā katāti.
既然彼此他根确实已决定则无一根体之疑，则“诸法皆由善根而成一根”之问不可成立。曰：“他彼其根此亦他根，等义谓有一根者谓之为一根”，此乃二语，两者都说是配合根本之言，且两者都说“由善根而成”。于是根相联系之等义确立时，一根体确立，彼此他根之特质不成立，因此不成立“有一根而无彼此他根，彼此他根无一根体”之见。根相联系的等义决定即是一根体决定，故不问“一根”之问，犹如“善根”语与“一根”语并无善法青年之差别。“诸法皆善”是初二卷对前问的反复，“彼此他根”语非善法青年所显，因有善理之疑惑。所以“诸法皆善”是后续问答，谓彼此他根语非善理所显，但作为善理之代表也是成立的。
§53-61
53-61. Mūlanaye vutte eva atthe kusalamūlabhāvena mūlassa visesanena samānena mūlena aññamaññassa ca mūlena mūlayogadīpanena cāti iminā pariyāyantarena pakāsetuṃ mūlamūlanayo vutto. Aññapadatthasamāsantena ka-kārena tīsupi yamakesu mūlayogameva dīpetuṃ mūlakanayo vutto. Mūlamūlakanayavacanapariyāyo vuttappakārova.
53至61句中，解说根之差别时，谓以善根之分别、等义、相连，彼此他根之等义共示根本。以定义词作简短总结时，用作内文提示，说明此处根本差别，及彼此他根相连之义，称为根本差别之内涵。以简略文句解释三根连接的意义及差别，谓根本名词与根相联系内涵如此定解。
§74-85
74-85.Abbohārikaṃ katvāti na ekamūlabhāvaṃ labhamānehi ekato labbhamānattā sahetukavohārarahitaṃ katvā. Na vā sahetukaduke viya ettha hetupaccayayogāyogavasena abbohārikaṃ kataṃ, atha kho sahetukavohārameva labhati, na ahetukavohāranti abbohārikaṃ kataṃ. Ekato labbhamānakavasenāti ahetukacittuppādanibbānehi hetupaccayarahitehi saha labbhamānakarūpavasenāti attho.
74至85句中，“下论”指的是不产生一根体的单一根本性，且因缺少缘起关系而无法生起。不是像因缘合和而生的根基性质。所谓“下论”，乃指因无缘因而生之虚假观念。单一根本性是指无因缘生起者，即非因缘合和生起。
§86-97
86-97. Yassaṃ pāḷiyaṃ ‘‘ahetukaṃ nāmamūlena na ekamūlaṃ, sahetukaṃ nāmamūlena ekamūla’’nti (yama. 1.mūlayamaka.87) pāṭho āgato, tattha ‘‘ye keci nāmā dhammā’’ti nāmānaṃ niddhāritattā ‘‘ahetukaṃ sahetuka’’nti ca vutte ‘‘nāma’’nti ca idaṃ viññāyamānamevāti na vuttanti veditabbaṃ. Yattha pana ‘‘ahetukaṃ nāmaṃ, sahetukaṃ nāma’’nti (yama. 1.mūlayamaka.87) ca pāṭho, tattha supākaṭabhāvatthaṃ ‘‘nāma’’nti vuttanti.
86至97句中，所引巴利句说：“无因名谓非一根，有因名谓一根。”此处“名”之定义，应为经中所说，非另有所指。故不能断定“无因名，有因名”之翻。若文中有“无因名，有因名”二词出现，则“名”应为明确定义之意。
Niddesavāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 释义品词句解释已毕。
Mūlayamakavaṇṇanā niṭṭhitā. · 根本双论解释已毕。
2. Khandhayamakaṃ2. 蕴双论
1. Paṇṇattivāro
1. 名相区别章
Uddesavāravaṇṇanā总说品词句解释
§2-3
2-3. Khandhayamake chasu kālabhedesu puggalaokāsapuggalokāsavasena khandhānaṃ uppādanirodhā tesaṃ pariññā ca vattabbā. Te pana khandhā ‘‘rūpakkhandho’’tiādīhi pañcahi padehi vuccanti, tesaṃ dasa avayavapadāni. Tattha yo rūpādiavayavapadābhihito dhammo, kiṃ so eva samudāyapadassa attho. Yo ca samudāyapadena vutto, so eva avayavapadassāti etasmiṃ saṃsayaṭṭhāne rūpādiavayavapadehi vutto ekadeso sakalo vā samudāyapadānaṃ attho, samudāyapadehi pana vutto ekantena rūpādiavayavapadānaṃ atthoti imamatthaṃ dassetuṃ ‘‘rūpaṃ rūpakkhandho, rūpakkhandho rūpa’’ntiādinā padasodhanavāro vutto.
关于蕴，为五蕴的总说，在六时节和个人、界、烦恼的差别中，应当论述蕴的产生与灭，以及对它们的了知。这里所说的蕴，即为名为“色蕴”等五个名词的五个词汇，其内含有十个分法。从中称为“色”等的分法的事物，其意为何？既然所说为“集谛”的词汇，则意味着这分法与集谛同义。在此疑问点上，以“色”等分法说者，是指一处，还是所有集谛同义？但说为集谛词，即指专指色等分法的集谛义，为了说明此理，故言“色是色蕴，色蕴是色”等修正词的轮回。
Puna ‘‘rūpakkhandho’’tiādīnaṃ samāsapadānaṃ uttarapadatthappadhānattā padhānabhūtassa khandhapadassa vedanādiupapadatthassa ca sambhavato yathā ‘‘rūpakkhandho’’ti etasmiṃ pade rūpāvayavapadena vuttassa rūpakkhandhabhāvo hoti rūpasaddassa khandhasaddassa ca samānādhikaraṇabhāvatoti, evaṃ tattha padhānabhūtena khandhāvayavapadena vuttassa vedanākkhandhādibhāvo hoti khandhapadena vedanādipadānaṃ samānādhikaraṇattāti etasmiṃ saṃsayaṭṭhāne khandhāvayavapadena vutto dhammo koci kenaci samudāyapadena vuccati, na sabbo sabbenāti imamatthaṃ dassetuṃ ‘‘rūpaṃ rūpakkhandho, khandhā vedanākkhandho’’tiādinā padasodhanamūlacakkavāro vutto. Evañca dassentena rūpādisaddassa visesanabhāvo, khandhasaddassa visesitabbabhāvo, visesanavisesitabbānaṃ samānādhikaraṇabhāvo ca dassito hoti.
再者，“色蕴”等合成词，其末词表意，作为蕴词而产生，并且成为“触受”等附属意义的缘起，因此如“色蕴”一词中，由色分法所分别者，则有色蕴之意，且此与“色”字和“蕴”字具有相同的所在义；同理，由词根为蕴分法所分别者，有触受等蕴之意，因此由蕴词表示触受等蕴的共在。故在此疑问点上，由蕴分法所说的事物，某种意义上为某种集谛，但非全体之义。为了阐明此义，故有“色是色蕴，蕴是触受蕴”等词汇的修正轮回。依此说明，有“色”等词的特性、有“蕴”等词的所特指者，并且共同所在亦显明。
Tenettha saṃsayo hoti – kiṃ khandhato aññampi rūpaṃ atthi, yato vinivattaṃ rūpaṃ khandhavisesanaṃ hoti, sabbeva khandhā kiṃ khandhavisesanabhūtena rūpena visesitabbāti, kiṃ pana taṃ khandhavisesanabhūtaṃ rūpanti? Bhūtupādāyarūpaṃ tasseva gahitattā. Niddese ‘‘khandhā rūpakkhandho’’ti padaṃ uddharitvā vissajjanaṃ katanti. Evaṃ etasmiṃ saṃsayaṭṭhāne na khandhato aññaṃ rūpaṃ atthi, teneva cetena rūpasaddena vuccamānaṃ suddhena khandhasaddena vuccate, na ca sabbe khandhā khandhavisesanabhūtena rūpena visesitabbā, teneva te vibhajitabbā, esa nayo vedanākkhandhādīsupīti imamatthaṃ dassetuṃ ‘‘rūpaṃ khandho, khandhā rūpa’’ntiādinā suddhakhandhavāro vutto.
由此疑问生起——蕴中是否还有别的色？因为转变的色是蕴的特性，所有蕴皆应用蕴特性的色所分别，那么那种以蕴特性所分别的色是何物？根本是所谓的色善根基于其本质取持者。经文中取出“蕴是色蕴”一语予以证明。故在此疑问点，没有别的色存在于蕴中，而以色字所称呼的即为纯净蕴字，且非所有蕴都应用蕴特性色分别，故应分开它们。此理称为由触受蕴等出现的纯净蕴转回，故以“色是蕴，蕴是色”等纯净蕴轮回来展现此意。
Tato ‘‘rūpaṃ khandho’’ti etasmiṃ anuññāyamāne ‘‘na kevalaṃ ayaṃ khandhasaddo rūpavisesanova, atha kho vedanādivisesano cā’’ti rūpassa khandhabhāvanicchayānantaraṃ khandhānaṃ rūpavisesanayoge ca saṃsayo hoti. Tattha na sabbe khandhā vedanādivisesanayuttā, atha kho keci kenaci visesanena yuñjantīti dassetuṃ suddhakhandhamūlacakkavāro vuttoti. Evaṃ yesaṃ uppādādayo vattabbā, tesaṃ khandhānaṃ paṇṇattisodhanavasena tannicchayatthaṃ paṇṇattivāro vuttoti veditabbo.
接着，在“色是蕴”一语中，反对者提出：“此蕴并非仅是色所分别，且触受等亦有所分别。”由色的蕴性断定后，继而对色蕴相连的其他蕴所不同之处发生疑问。此处非所有蕴都配合触受等分别，故有某些蕴以某些分别而结合之义，为说明此理，故有纯净蕴轮回。以此说明有关于所说蕴的产生与灭者，蕴的名词修正为彻底，言明其本质，称为名词轮回。
Cattāri cattāri cakkāni bandhitvāti ettha cakkāvayavabhāvato cakkānīti yamakāni vuttāni ekekakhandhamūlāni cattāri cattāri yamakāni bandhitvāti. Iminā hi ettha atthena bhavitabbanti. Cattāri cattāri yamakāni yathā ekekakhandhamūlakāni honti, evaṃ bandhitvāti vā attho daṭṭhabbo. Tattha ‘‘rūpaṃ rūpakkhandho’’ti evamādikaṃ mūlapadaṃ nābhiṃ katvā ‘‘khandhā’’ti idaṃ nemiṃ, ‘‘vedanākkhandho’’tiādīni are katvā cakkabhāvo vuttoti veditabbo, na maṇḍalabhāvena sambajjhanato. Vedanākkhandhamūlakādīsupi hi heṭṭhimaṃ sodhetvāva pāṭho gato, na maṇḍalasambandhenāti. Teneva ca kāraṇenāti suddhakhandhalābhamattameva gahetvā khandhavisesane rūpādimhi suddharūpādimattatāya aṭṭhatvā khandhavisesanabhāvasaṅkhātaṃ rūpādiatthaṃ dassetuṃ khandhasaddena saha yojetvā ‘‘khandhā rūpakkhandho’’tiādinā nayena padaṃ uddharitvā atthassa vibhattattāti attho.
又说“四四而结”为“眼”缘起中，由眼之成属而称为“眼”，这是并合的意思。四四结为双，下本系四为单根，故应作此解。于“色是色蕴”等根词，不包括“蕴”，而说作“蕴”，以及“触受蕴”等者，显示为眼之成属，而非因轮回形成的圈。触受蕴等根词以下，文字经排除后传至此处，而非环状联系。因此，纯净蕴而言，仅取蕴特性，为区分蕴分别的色等本质，以“蕴是色蕴”等轮回辞句结合作为根词，便于理解义理归类。
Uddesavāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 总说品词句解释已毕。
Niddesavāravaṇṇanā释义品释
§26
26.Piyarūpaṃ sātarūpanti ‘‘cakkhuṃ loke piyarūpaṃ…pe… rūpā loke…pe… cakkhuviññāṇaṃ…pe… cakkhusamphasso…pe… cakkhusamphassajā vedanā…pe… rūpasaññā…pe… rūpasañcetanā…pe… rūpataṇhā…pe… rūpavitakko…pe… rūpavicāro’’ti (dī. ni. 2.400; ma. ni. 1.133; vibha. 203) evaṃ vuttaṃ taṇhāvatthubhūtaṃ tebhūmakaṃ veditabbaṃ, tasmā yaṃ pañcakkhandhasamudāyabhūtaṃ piyarūpasātarūpaṃ, taṃ ekadesena rūpakkhandho hotīti āha ‘‘piyarūpaṃ sātarūpaṃ rūpaṃ na rūpakkhandho’’ti. Piyasabhāvatāya vā rūpakkhandho piyarūpe pavisati, na ruppanasabhāvenāti ‘‘piyarūpaṃ sātarūpaṃ rūpaṃ na rūpakkhandho’’ti vuttaṃ. Saññāyamake tāva diṭṭhisaññāti ‘‘viseso’’ti vacanaseso. Tattha diṭṭhi eva saññā diṭṭhisaññā. ‘‘Sayaṃ samādāya vatāni jantu, uccāvacaṃ gacchati saññasatto’’ti (su. ni. 798), ‘‘saññāvirattassa na santi ganthā’’ti (su. ni. 853) ca evamādīsu hi diṭṭhi ca ‘‘saññā’’ti vuttāti.
《中部》经典中记载：“所爱之色，称为眼中的所爱色……色界……眼识……眼触……眼触生受……色受……色生意……色渴……色念……色思……”诸如此类，显示渴爱是依止三界而生。所谓五蕴所起的所爱色，由此而谓为一体成色蕴。据此而言：“所爱色，是所爱色，不是色蕴。”因其具有所爱特性，色蕴包含这种所爱色而不包含非所爱色，故称“所爱色是非色蕴”。在意守中，特别见以“见受”中所谓“分别”为“执见”。此中意见即为分别执见。经中记载“众生自担负此苦，安忍困苦而执着意见”“分执者不在识中”，由此显现此“见”，即为“受法”的“见”之分别，名曰“受见”。
§28
28. ‘‘Na khandhā na vedanākkhandhoti? Āmantā’’ti evaṃ khandhasaddappavattiyā abhāve vedanākkhandhasaddappavattiyā ca abhāvoti paṇṇattisodhanamattameva karotīti daṭṭhabbaṃ, na aññadhammasabbhāvo evettha pamāṇaṃ. Evañca katvā ‘‘nāyatanā na sotāyatananti? Āmantā’’tiādiṃ vakkhatīti.
二十八、『色蕴非色、受蕴非受否？启请。』此言依色蕴名辞之流转不存在，受蕴名辞之流转亦不存在，此为名相纯粹净化之意，应观察，非别有诸法实质，此理为量。由此如是渐为说：『非六处亦非声处，……』等说法。
§39
39.Rūpato aññe vedanādayoti ettha lokuttarā vedanādayo daṭṭhabbā. Te hi piyarūpā ca sātarūpā ca na honti taṇhāya anārammaṇattāti rūpato aññe hontīti. Rūpañca khandhe caṭhapetvā avasesāti idampi etehi saddhiṃ na-saddānaṃ appavattimattameva sandhāya vuttanti daṭṭhabbaṃ. Evañca katvā ‘‘cakkhuñca āyatane ca ṭhapetvā avasesā na ceva cakkhu na ca āyatanā’’tiādiṃ (yama. 1.āyatanayamaka.15) vakkhati. Na hi tattha avasesaggahaṇena gayhamānaṃ kañci atthi. Yadi siyā, dhammāyatanaṃ siyā. Vakkhati hi ‘‘dhammo āyatananti? Āmantā’’ti (yama. 1.āyatanayamaka.16). Taṇhāvatthu ca na taṃ siyā. Yadi siyā, piyarūpasātarūpabhāvato rūpaṃ siyā ‘‘rūpaṃ khandhoti? Āmantā’’ti (yama. 1.khandhayamaka.40) vacanato khandho cāti. Aṭṭhakathāyaṃ pana avijjamānepi vijjamānaṃ upādāya itthipurisādiggahaṇasabbhāvaṃ sandhāya avasesāti ettha paññattiyā gahaṇaṃ katanti veditabbaṃ.
三十九、『由色生于他者诸受等』者，此中当见出世间诸受等。是故此受非美受亦非恶受，因无渴爱缘故，是以受非由色生也。色与蕴别置而显绝，旨在表明色、受等名辞不能共舍，唯流转耳。由此说，『眼及眼处亦置而离之，非有眼亦非眼处，……』（扬马经卷一处相部分第十五）由此可知，此无断绝覆取成品，无所有。如若存在，当为法界。又说｢所谓法者，启请」，而欲起渴爱者未得。如若有，因爱恶美故，色即存；谓言色为蕴，此即彰显也。注疏云：即便无智亦有智，盖因依此人等认取之性，故曰别造相，宜知。
Niddesavāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 释义品释毕。
2. Pavattivāravaṇṇanā2. 流转品释
§50-205
50-205. Pavattivāre vedanākkhandhādimūlakāni pacchimeneva saha yojetvā tīṇi dve ekañca yamakāni vuttāni, na purimena. Kasmā? Amissakakālabhedesu vāresu atthavisesābhāvato. Purimassa hi pacchimena yojitayamakameva pacchimassa purimena yojanāya pucchānaṃ uppaṭipāṭiyā vucceyya, atthe pana na koci visesoti. Pucchāvissajjanesupi viseso natthi, tena tathā yojanā na katāti. Kālabhedā panettha cha eva vuttā. Atītena paccuppanno, anāgatena paccuppanno, anāgatenātītoti ete pana tayo yathādassitā missakakālabhedā eva tayo, na visuṃ vijjantīti na gahitā. Tattha tattha hi paṭilomapucchāhi atītena paccuppannādayo kālabhedā dassitā, teneva ca nayena ‘‘yassa rūpakkhandho uppajjittha, tassa vedanākkhandho uppajjatī’’tiādi sakkā yojetuṃ. Teneva hi missakakālabhedesu ca na pacchimapacchimassa khandhassa purimapurimena yojanaṃ katvā yamakāni vuttāni, amissakakālabhedesu gahitaniyāmena sukhaggahaṇatthampi pacchimapacchimeneva yojetvā vuttānīti.
五十至二百零五。就流转论，受蕴及色蕴诸本原三者、二者及一者及成对说出，非以前说相连。何以故？因分别时际相不同，故无意同。先者连后成对，后者连先亦成对，问答不生矛盾。问则无差别，因问消除故，不作连缀也。但时差唯此六种说。过去至现在、未来至现在、未来与过去互相，三者如实显现，为时差不及无碍之表现。此中诸时差已依起毛发问显现，因而允许作『色蕴生起，则受蕴生起』等相连。彼时差又无后连前、前连后色蕴成对说，是因无时差规矩，亦作于受乐集之理而于后者连前者所言也。
Imināyevaca lakkhaṇenātiādinā yena kāraṇena ‘‘purepañho’’ti ca ‘‘pacchāpañho’’ti ca nāmaṃ vuttaṃ, taṃ dasseti. Yassa hi sarūpadassanena vissajjanaṃ hoti, so paripūretvā vissajjetabbatthasaṅgaṇhanato paripuṇṇapañho nāma. Taṃvissajjanassa pana purimakoṭṭhāsena sadisatthatāya purepañho, pacchimakoṭṭhāsasadisatthatāya ‘‘pacchāpañho’’ti ca nāmaṃ vuttaṃ. Sadisatthatā ca sanniṭṭhānasaṃsayapadavisesaṃ avicāretvā ekena padena saṅgahitassa khandhassa uppādanirodhalābhasāmaññamattena purepañhe daṭṭhabbā. Sanniṭṭhānapadasaṅgahitassa vā khandhassa anuññātavasena purepañho vuttoti yuttaṃ.
所谓此种特征即是以之为因，称谓『前问』『后问』者，即所显现者。因由形相清楚所显故，具足之答称为完整答。此答以前部集念汲迹之内容为依据，为答之称谓。此完整答以前部问片节覆持之缘故称为前问，后部覆持之缘故称为后问。所谓覆持即对建立场所疑难关注点之分别不加辨察，唯依一词合成蕴总故；以此在前问得见。若仅为具有场所之蕴，则可谅为前问，是称谓可用。
Sanniṭṭhānatthasseva paṭikkhipanaṃ paṭikkhepo, saṃsayatthanivāraṇaṃ paṭisedhoti ayaṃ paṭikkhepapaṭisedhānaṃ viseso. Pāḷipadameva hutvāti pucchāpāḷiyā ‘‘nuppajjatī’’ti yaṃ padaṃ vuttaṃ, na-kāravirahitaṃ tadeva padaṃ hutvāti attho. Tattha uppattinirodhapaṭisedhassa paṭisedhanatthaṃ pāḷigatiyā vissajjanaṃ uppattinirodhānameva paṭisedhanatthaṃ paṭisedhena vissajjanaṃ katanti veditabbaṃ.
对已建立之场所单纯否定即否定，目以断除疑难，此即否定与否定之特异。巴利辞中「hutvā」时，为提问语『不生起』之意，是无加否定语者之意。依其内涵，所否定者乃为『生起、止息、背弃』以正依背弃名义所否定者，当知如是。
Catunnaṃ pañhānaṃ pañcannañca vissajjanānaṃ sattavīsatiyā ṭhānesu pakkhepo tadekadesapakkhepavasena vuttoti veditabbo. Paripuṇṇapañho eva hi sarūpadassanena ca vissajjanaṃ sattavīsatiyā ṭhānesu pakkhipitabbanti.
四问之问与五否捨共为二十七种场所分别逐一述之，可知。唯完整答因具形相明现，还应分二十七种场所而错落详述之。
Kiṃ nu sakkā ito paranti ito pāḷivavatthānadassanādito añño kiṃ nu sakkā kātunti aññassa sakkuṇeyyassa abhāvaṃ dasseti.
何谓能够另有所证？何谓能够展现此处巴利文义？又何谓能够做某事？为何会显现他人所无具足的能耐？
‘‘Suddhāvāsānaṃ tesaṃ tattha rūpakkhandho ca nuppajjittha vedanākkhandho ca nuppajjitthā’’ti etena suddhāvāsabhūmīsu ekabhūmiyampi dutiyā upapatti natthīti ñāpitaṃ hoti. Paṭisandhito pabhuti hi yāva cuti, tāva pavattakammajasantānaṃ ekattena gahetvā tassa uppādanirodhavasena ayaṃ desanā pavattā. Tasmiñhi abbocchinne kusalādīnañca pavatti hoti, vocchinne ca appavattīti teneva ca uppādanirodhā dassitā, tasmā tassa ekasattassa paṭisandhiuppādato yāva cutinirodho, tāva atītatā natthi, na ca tato pubbe tattha paṭisandhivasena kammajasantānaṃ uppannapubbanti khandhadvayampi ‘‘nuppajjitthā’’ti vuttaṃ. Kasmā pana etāya pāḷiyā sakalepi suddhāvāse dutiyā paṭisandhi natthīti na viññāyatīti? Uddhaṃsotapāḷisabbhāvā. Dvepi hi pāḷiyo saṃsandetabbāti.
“于清净法中，其处色蕴亦未生，受蕴亦未生。”以此说明在诸清净法境中的任何一处，皆无第二次生起（即无第二因缘相续）。其义为：由前缘续身起至终止，现行因缘之法流一脉相承，此教法之说彰显生灭而灭绝的双重真谛。于其中，未断时善法等现起，断时则不起，故显示缘起与断灭。以此因缘续接期间，至终止乃至未来，皆无过去之况，且于之前亦无续接之业缘流生起之色受二蕴生起言。何以巴利语如此，说清净法中无第二次续接乎？这即为北部上座部巴利文知识。实因巴利文当二者相契合以明之。
‘‘Asaññasattānaṃ tesaṃ tattha rūpakkhandho uppajjissatī’’ti ettha ‘‘yassa yattha rūpakkhandho uppajjissatī’’ti etena sanniṭṭhānena visesitā asaññasattāpi santīti te eva gahetvā ‘‘asaññasattāna’’nti vuttaṃ. Tena ye sanniṭṭhānena vajjitā, te tato pañcavokāraṃ gantvā parinibbāyissanti, na tesaṃ puna asaññe upapattippasaṅgo atthīti te sandhāyāha – ‘‘pacchimabhavikānaṃ tesaṃ tattha rūpakkhandho ca nuppajjissati vedanākkhandho ca nuppajjissatī’’ti (yama. 1.khandhayamaka.65). Ettha kiṃ pañcavokārādibhāvo viya pacchimabhavopi koci atthi, yattha tesamanuppatti bhavissatīti? Natthi pañcavokārādibhavesveva yattha vā tattha vā ṭhitānaṃ pacchimabhavikānaṃ ‘‘yassa yattha rūpakkhandho nuppajjissatī’’ti etena sanniṭṭhānena saṅgahitattā. Tesaṃ tattha itarānuppattibhāvañca anujānanto ‘‘vedanākkhandho ca nuppajjissatī’’ti āhāti.
“无见知有情中，其处色蕴必生起。”又谓“于何处色蕴必生起。”此处所显现说法称为无见知有情，即此二句同指一义，故称为“无见知有情”。修证的有情由此自断，继而破五趣轮回，涅槃不复如此有情接引生起。此说针对后世有情的色受蕴，谓其必生起，此处则未有五趣轮回等相，如同先前无见知有情接续生起。由此推知对他方诸生尚有不生起相说，即彼亦生受蕴，此为此处白话巴利文之约义。至于何以于五趣生灭轮回有相似处或彼处尚无后世仍生者？无也。所谓无便有五趣相或处声闻缘处，与彼处无生逐次相互接续呼应。彼之处亦许多异生而不生起，且称受蕴亦必生起。
‘‘Suddhāvāse parinibbantāna’’nti idaṃ sappaṭisandhikānaṃ appaṭisandhikānañca suddhāvāsānaṃ taṃtaṃbhūmiyaṃ khandhaparinibbānavasena vuttanti veditabbaṃ. Sabbesañhi tesaṃ tattha vedanākkhandho nuppajjitthāti. Yathā pana ‘‘nirujjhissatī’’ti vacanaṃ paccuppannepi uppādakkhaṇasamaṅgimhi pavattati, na evaṃ ‘‘uppajjitthā’’ti vacanaṃ paccuppanne pavattati, atha kho uppajjitvā vigate atīte eva, tasmā ‘‘parinibbantānaṃ nuppajjitthā’’ti vuttaṃ uppannasantānassa avigatattā. Anantā lokadhātuyoti okāsassa aparicchinnattā okāsavasena vuccamānānaṃ uppādanirodhānampi paricchedābhāvato saṃkiṇṇatā hotīti ‘‘yattha vedanākkhandho uppajjati, tattha saññākkhandho nirujjhatīti? Āmantā’’ti vuttaṃ.
所谓“清净法中涅槃者”，意为约定续起弟子中，清净法境色界蕴灭止故名之。须知彼处对受蕴必定生起。犹如“断灭”一词，虽发生亦于生起之初即起，绝非初生即现断灭言。然断生灭指生已畴过，乃往昔已尽非未尽。故谓“涅槃人中受蕴生起”，此为续起不失真理。故谓“无尽世界”，即表不隔断无碍状态，因无碍故断灭亦无缺散，遂示“受蕴生起，识蕴断灭”之意，此称为启迪真义。
Pavattivāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 流转品释毕。
3. Pariññāvāravaṇṇanā3. 遍知品释
§206-208
206-208.Puggalokāsavārolabbhamānopīti kasmā vuttaṃ, nanu okāsavārassa alābhe tassapi alābhena bhavitabbanti? Na, tattha puggalasseva pariññāvacanato. Puggalokāsavārepi hi okāse puggalasseva pariññā vuccati, na okāsassa. Okāsavāropi ca yadi vucceyya, ‘‘yattha rūpakkhandhaṃ parijānātī’’ti okāse puggalasseva parijānanavasena vucceyya, tasmā puggalokāsavārasseva labbhamānatā vuttā, na okāsavārassāti. Tenāha – ‘‘āmantā…pe… siyā’’ti.
关于“人者世间烦恼的了知者”之说，为何这样讲？莫非烦恼之缺失还能生处需有所获悉乎？不也，此仅指人间烦恼了知之说。即于烦恼起处，不过于人者所认识，不使用于烦恼本身。若谓烦恼了知为烦恼起处而知，是则应为“人者世烦恼的了知”名，非烦恼本身了知。由此义故称“人者世间烦恼的了知者”。如是言。
Tenevāti pavatte cittakkhaṇavasena tiṇṇaṃ addhānaṃ lābhato eva, aññathā cutipaṭisandhikkhaṇe rūpakkhandhaparijānanassa abhāvā ‘‘yo rūpakkhandhaṃ parijānāti, so vedanākkhandhaṃ parijānātī’’ti ettha ‘‘natthī’’ti vissajjanena bhavitabbaṃ siyā, ‘‘āmantā’’ti ca katanti. Sanniṭṭhānasaṃsayapadasaṅgahitānaṃ pariññānaṃ pavatte cittakkhaṇe eva lābhaṃ dassento ‘‘lokuttaramaggakkhaṇasmiñhī’’tiādimāha. Na parijānātīti pañhe puthujjanaṃ sandhāya āmantāti vuttanti idaṃ puthujjanassa sabbathā pariññākiccassa abhāvato vuttaṃ. ‘‘Arahā rūpakkhandhaṃ na parijānāti no ca vedanākkhandhaṃ na parijānittha, aggamaggasamaṅgiñca arahantañca ṭhapetvā avasesā puggalā rūpakkhandhañca na parijānanti vedanākkhandhañca na parijānitthā’’ti pana vacanena ‘‘aggamaggasamaṅgiṃ ṭhapetvā añño koci parijānātī’’ti vattabbo natthīti dassitaṃ hoti, tena tadavasesapuggale sandhāya ‘‘āmantā’’ti vuttanti viññāyatīti.
故此，生起心念刹那中，三层增益果得以成就。若以不同方式讲终止与再续生之间识忆断绝，则色界蕴了知缺失，此处谓“知色界蕴者必知受蕴者”，若谓“无之”，此为舍弃之义，曰“启示者”之意。此于有关现象疑惑句中，体现了顿悟即得智慧的增益，并称“超世间道刹那中”等语。若无了知，则是对无明凡夫之谓，“启示者”此处评说正是由于凡夫缺少全知之故。而“阿拉汉不知色受蕴”及“设正道具足，则他人无可知者”之意已显明，故谓其余弟子之“启示”即为了知之表达。
Pariññāvāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 遍知品释毕。
Khandhayamakavaṇṇanā niṭṭhitā. · 蕴双论释毕。
3. Āyatanayamakaṃ3. 处双论
1. Paṇṇattivāro
1. 施设篇
Uddesavāravaṇṇanā略说文释
§1-9
1-9. Āyatanayamakādīsu ca paṇṇattivāre padasodhanavārādīnaṃ vacane kāraṇaṃ khandhayamake vuttanayeneva veditabbaṃ. ‘‘Ekādasa ekādasa katvā tettiṃsasataṃ yamakānī’’tiādinā kesuci potthakesu gaṇanā likhitā, sā tathā na hoti. ‘‘Dvattiṃsasata’’ntiādinā aññattha likhitā.
一至九。于六入总论等的别法中，诸词语的净除别等，应当依于“复数破坏法”的说法加以理解。所谓“一一相加，合计三千六百对数”等，若见于某些抄本中的记数，实非如此。某些抄本用“二千三百”等他义所写。
Uddesavāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 略说文释毕。
Niddesavāravaṇṇanā广说文释
§10-17
10-17.Vāyanaṭṭhenāti pasāraṇaṭṭhena, pākaṭabhāvaṭṭhena vā. ‘‘Kāyo dhammo’’ti ca vuccamānaṃ sabbaṃ sasabhāvaṃ āyatanamevāti ‘‘kāyo āyatana’’nti, ‘‘dhammo āyatana’’nti ca ettha ‘‘āmantā’’ti vuttaṃ. Kāyavacanena pana dhammavacanena ca avuccamānaṃ kañci sasabhāvaṃ natthīti ‘‘na kāyo nāyatanaṃ, na dhammo nāyatana’’nti ettha ‘‘āmantā’’icceva vuttaṃ.
十至十七。『扩展有』，即谓扩散存在，或显著存在。又所谓“色身是法”时，诸法总为六入故，说“色身属入”，“法亦属入”，此为『称請』。而既不以‘色身’语，亦不以‘法’语指称诸法为入时，专以“称請”语告知，谓“既非色身，亦非法为入”。
Niddesavāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 广说文释毕。
2. Pavattivāro
2. 转起篇
1. Uppādavāravaṇṇanā一、生门之释
§18-21
18-21. Pavattivāre cakkhāyatanamūlakāni ekādasāti paṭisandhicutivasena upādinnapavattassa uppādanirodhavacane etasmiṃ alabbhamānavissajjanampi saddāyatanena saddhiṃ yamakaṃ pucchāmattalābhena saṅgaṇhitvā vadatīti daṭṭhabbaṃ. Chasaṭṭhi yamakānīti ettha cakkhusotaghānajivhākāyarūpāyatanamūlakesu ekekaṃ saddāyatanamūlakāni pañcāti ekādasa yamakāni vissajjanavasena hāpetabbāni. Vakkhati hi ‘‘saddāyatanassa paṭisandhikkhaṇe anuppattito tena saddhiṃ yamakassa vissajjanameva natthī’’ti (yama. aṭṭha. āyatanayamaka 18-21).
十八至二十一。转法中，眼识入为根本者共十一。列为轮转际断时寿命之起因缘生灭语中，不能复起时，佐以声识入为依凭，问及对数，并以获得为量，集结叙说，如实观察者当知。所谓六十对数者，即因诸根入、色法等，逐一为声识入依赖的五十一对数，应当废止。经说“声识入于轮转起、灭时无现，故声识依伴的对数也无”此义。(复数破坏法kāraṇa 老经18-21)
Dutiyaṃ kiñcāpi paṭhamena sadisavissajjanantiādi puggalavārameva sandhāya vuttanti daṭṭhabbaṃ. Okāsavāre pana asadisavissajjanattā vuttaṃ, na taṃ sabbattha sadisavissajjananti ñāpetuṃ puggalavārepi vissajjitanti. Gandharasaphoṭṭhabbāyatanehi saddhiṃ tīṇi yamakāni sadisavissajjanānīti rūpāvacarasatte sandhāya ‘‘sacakkhukānaṃ agandhakāna’’ntiādinā vissajjitabbattā vuttaṃ. Tesañhi virattakāmakammanibbattassa paṭisandhibījassa evaṃsabhāvattā ghānādīni gandhādayo ca na santīti. Ghānāyatanayamakena sadisavissajjanattāti cakkhāyatanamūlakesu ghānāyatanayamakena saddhiṃ sadisavissajjanattāti attho. Nanu tattha ‘‘sacakkhukānaṃ aghānakānaṃ upapajjantāna’’ntiādinā vissajjanaṃ pavattaṃ, idha pana ghānāyatanamūlakesu ‘‘yassa ghānāyatanaṃ uppajjati, tassa jivhāyatanaṃ uppajjatīti? Āmantā’’ti vissajjanena bhavitabbanti natthi sadisavissajjanatāti? Saccaṃ, yathā pana tattha ghānāyatanayamakena jivhākāyāyatanayamakāni sadisavissajjanāni, evamidhāpi jivhākaāyāyatanayamakāni sadisavissajjanāni, tasmā tattha tattheva sadisavissajjanatā pāḷiyaṃ anāruḷhatāya kāraṇanti. Nidassanabhāvena pana gahitaṃ cakkhāyatanamūlakānaṃ sadisavissajjanakānaṃ sadisavissajjanaṃ nidassanabhāveneva kāraṇanti dassento ‘‘ghānāyatanayamakena sadisavissajjanattā’’ti āha. Sadisavissajjanatā cettha ghānāyatanamūlakesu yebhuyyatāya daṭṭhabbā. Tesu hi jivhākāyāyatanayamakesu tiṇṇaṃ pucchānaṃ ‘‘āmantā’’ti vissajjanena bhavitabbaṃ , pacchimapucchāya ‘‘sakāyakānaṃ aghānakānaṃ upapajjantāna’’ntiādināti.
第二者，亦有类似第一个的废止现象，为别个人因缘而说，应清楚。于终除法中也谈及非类似废止，不可于处处皆说类似废止，连别个人亦废止。于香根处等与其相应的声识入，有三对相似的废止，缘色法分配时，业因断灭而无感官存在诸根之类。以香根对数废止法，意义为眼识入根处之废止相同。然则文中所谓“因眼识根产生而无香根产生”等反例，是否与声识入依伴废止相互矛盾？真实情况是，正因香根对数呈现与根本眼识对应相似，亦如舌根、身根对数呈现相似废止相称，故此处法之相似废止、普遍不变为其因。依观照示现，透过眼识根本废止、相似废止之因说，表达香根对数之相似废止。此相似废止于根本为眼识根处现量的程度上得以观察。于根本舌身处亦有三问，曰“称請”，应以废止对待，问后复问“同属身体根而无香根产生”等。
Atha vā yathā vedanākkhandhādimūlakānaṃ saññākkhandhādiyamakānaṃ amissakakālabhedesu tīsu ‘‘āmantā’’ti paṭivacanavissajjanena yathāvuttavacanassa vissajjanabhāvānujānanaṃ kattabbanti apubbassa vattabbassa abhāvā vissajjanaṃ na kataṃ, evamidhāpi ghānāyatanamūlakaṃ jivhāyatanayamakaṃ apubbassa vattabbassa abhāvā pāḷiṃ anāruḷhanti pākaṭoyamattho. Kāyāyatanayamakaṃ pana dutiyapucchāya vasena vissajjitabbaṃ siyā, sā ca cakkhāyatanamūlakesu ghānāyatanayamakena sadisavissajjanā, tasmā yassā pucchāya vissajjanā kātabbā, tassā ghānāyatanayamakena sadisavissajjanattā taṃsesāni pāḷiṃ anāruḷhānīti evamettha attho daṭṭhabbo. Tathāti idaṃ pāḷianāruḷhatāsāmaññeneva vuttaṃ, na kāraṇasāmaññena. Ghānajivhākāyāyatanānaṃ pana agabbhaseyyakesu pavattamānānaṃ gabbhaseyyakesu ca āyatanapāripūrikāle sahacāritāya avisesattā ca appavisesattā ca ekasmiṃ ghānāyatanayamake vissajjite itarāni dve, ghānāyatanamūlakesu ca vissajjitesu itaradvayamūlakāni na vissajjīyantīti veditabbāni. Rūpāyatanamanāyatanehi saddhinti ‘‘yassa rūpāyatanaṃ uppajjati, tassa manāyatanaṃ uppajjatī’’ti etissā pucchāya vuttehi rūpāyatanamanāyatanehi saddhinti adhippāyo. Rūpāyatanamūlakesu hi manāyatanayamake ādipucchāya gandharasaphoṭṭhabbayamakesu ādipucchānaṃ sadisavissajjanatā yamakānaṃ avissajjane kāraṇabhāvena vuttā. Dutiyapucchānañhi paṭivacanavissajjanena bhavitabbanti pubbe vuttanayena vissajjanaṃ na kātabbaṃ, ādipucchānañca na kātabbanti.
或如说，基于苦受蕴等根本，及受蕴等所涵盖者，在三种无此时相中，谓为『敕示』者，须凭对所说语句的释然而接受其释然之意。若先前应行而未行之事，无释然之态，与此相似，基于臭根本与舌根，未完成先前应行之事，于巴利文中常见未加否定的显露义。至于身根则在第二问中应予释然，且此释然与眼根本中臭根本类似，因此应释然此种臭根本之类，于巴利文中亦未加否定，是故此处义理当见。世间诸法秉此巴利文中否定不显之理，非以因果理总诠。且臭、舌、身根之所基，即未成胎之胚胎位及胎中期，在胚胎时期，形成伴随与非专一均有，可知在一臭根本释然时，另有两个未释然，而在臭根本释然时，有两类根本未释然，此义当了知。以于色根方所著之心根，断言「色根生起者，心根必继起」是两类问题的主张。以色根本心根为始问，闻臭应破坏为始问的二类之释然，因缘于不接受，为因而生。至第二问，须凭应答释然，先说时所释然不应再现，且始问之一释然亦不应复现。
Heṭṭhimehi sadisavissajjanattāti ettha gandhāyatanamūlakānaṃ rasaphoṭṭhabbayamakānaṃ rasāyatanamūlakassa ca phoṭṭhabbayamakassa paṭivacanavissajjaneneva bhavitabbanti pubbe vuttanayeneva vissajjanaṃ na kātabbanti yesaṃ kātabbaṃ, tesaṃ gandharasaphoṭṭhabbamūlakānaṃ manāyatanadhammāyatanayamakānaṃ cakkhādipañcāyatanamūlakehi manāyatanadhammāyatanayamakehi sadisavissajjanattāti attho. Cakkhāyatanādimūlakāni saddāyatanayamakāni saddāyatanamūlakāni sabbāni avissajjaneneva alabbhamānavissajjanatādassanena vissajjitāni nāma hontīti āha ‘‘chasaṭṭhi yamakāni vissajjitāni nāma hontī’’ti.
“前文所述异类释然”，此处谓基于臭根本者，及味觉根本相破坏者，和味根本及相破坏的应答释然，仿先说释然应如是应行且不应再现。那些应行者，所涉及臭根本者、心根、法根及眼根等五根中之心根法根等，皆应以异类释然，即不应释然而释然之意而解。眼根等本及声根等本，皆以非释然且无法得释然而被释然，故谓「六十二类异类释然而为之」。
Jaccandhampi jaccabadhirampīti ettha ca jaccabadhiraggahaṇena jaccandhabadhiro gahitoti veditabbo. Saghānakānaṃ sacakkhukānanti paripuṇṇāyatanameva opapātikaṃ sandhāya vuttanti ettha eva-saddaṃ vuttanti-etassa parato yojetvā yathā ‘‘saghānakānaṃ acakkhukāna’’nti idaṃ aparipuṇṇāyatanaṃ sandhāya vuttaṃ, na evaṃ ‘‘saghānakānaṃ sacakkhukāna’’nti etaṃ. Etaṃ pana paripuṇṇāyatanaṃ sandhāya vuttamevāti attho daṭṭhabbo. Tena jaccabadhirampi sandhāya vuttatā na vāritā hotīti.
所谓“盲”“聋”亦是指“盲聋”，以“盲聋病”等表达为“盲聋”应知。作为伴侣者谓“有眼者”，指之以完备之根位，即短暂具足时所说。又有人别加“无眼者”谓伴侣者，指向不完备之根位，非谓有眼伴侣者。意即此单指完备根位而非不完备根位。由此可知，“盲聋”亦非妨碍之义。
§22-254
22-254.Yattha cakkhāyatananti rūpībrahmalokaṃ pucchatīti niyamato tattha cakkhusotānaṃ sahuppattimattaṃ passanto vadati, okāsavāre pana tasmiṃ puggalassa anāmaṭṭhattā yattha kāmadhātuyaṃ rūpadhātuyañca cakkhāyatanaṃ uppajjati, tattha sotāyatanampi ekantena uppajjatīti ‘‘āmantā’’ti (yama. 1.āyatanayamaka.22) vuttaṃ.
22-254。所谓眼根位问法，指天人形色梵世者，其规常于此唯见眼耳等共存，然于其人受染之处，其无名位上，形色根界即眼根生起处，当耳根亦必独立生起，此谓“敕示”所云（yama. 1.āyatanayamaka.22）。
‘‘Yassa vā pana rūpāyatanaṃ uppajjissati, tassa cakkhāyatanaṃ uppajjissatīti? Āmantā’’ti kasmā paṭiññātaṃ, nanu yo gabbhaseyyakabhāvaṃ gantvā parinibbāyissati, tassa rūpāyatanaṃ paṭisandhiyaṃ uppajjissati, na pana cakkhāyatananti? Yassa rūpāyatanaṃ uppajjissati, tassa tadavatthassa puggalassa rūpāyatanuppādato uddhaṃ cakkhāyatanasantānuppādassa pavattiyampi bhavissantassa paṭiññātabbattā. Atha kasmā ‘‘yassa vā pana rūpāyatanaṃ nuppajjissati, tassa cakkhāyatanaṃ nuppajjissatīti? Āmantā’’ti paṭiññātaṃ, nanu gabbhaseyyakassa pacchimabhavikassa upapajjantassa ekādasamasattāhā orato ṭhitassa rūpāyatanaṃ nuppajjissati no ca cakkhāyatanaṃ nuppajjissatīti? Tasmiṃ bhave bhavissantassa uppādassa anāgatabhāvena avacanato. Bhavantare hi tassa tassa āyatanasantānassa yo ādiuppādo paṭisandhiyaṃ pavatte ca bhavissati, so anāgatuppādo tabbhāvena vuccati addhāpaccuppannānantogadhattā. Na pana yo tasmiṃyeva bhave pavatte bhavissati, so anāgatuppādabhāvena vuccati addhāpaccuppannantogadhattā. Addhāvasena hettha kammajapavattassa paccuppannādikālabhedo adhippeto. Evañca katvā indriyayamake (yama. 3.indriyayamaka.368) ‘‘yassa itthindriyaṃ uppajjati , tassa purisindriyaṃ uppajjissatīti? Pacchimabhavikānaṃ itthīnaṃ upapajjantīnaṃ, yā ca itthiyo rūpāvacaraṃ arūpāvacaraṃ upapajjitvā parinibbāyissanti, yā ca itthiyo eteneva bhāvena katici bhave dassetvā parinibbāyissanti, tāsaṃ upapajjantīnaṃ tāsaṃ itthindriyaṃ uppajjati, no ca tāsaṃ purisindriyaṃ uppajjissatī’’ti vuttaṃ. Na hi tāsaṃ sabbāsaṃ tasmiṃ bhave pavatte purisindriyaṃ na uppajjissati liṅgaparivattanasabbhāvā, bhavantare pana ādiuppādassa abhāvaṃ sandhāya ‘‘no ca tāsaṃ purisindriyaṃ uppajjissatī’’ti vuttaṃ. Bhavantare hi ādiuppādassa anāgatattaṃ adhippetanti. Evañca katvā ‘‘katici bhave dassetvā’’ti bhavaggahaṇaṃ katanti.
「若形色根已生，则眼根必生乎？」此问之敕示，问者所欲言者，若行者往胎中时，当时已灭，形色根续生起，不复生眼根乎？若已生形色根，则该人由形色根生起而续生眼根应承，此意已定。若问「若形色根不生，眼根亦不生乎？」此谓敕示说，实则往生前世十一七天下后，形色根续生，而不生眼根。此处谈及未来续生，因未来眼根与形色根生起常伴，故以未来为未然生起。依因缘论，因缘果报时间差异生起。如此说于根位问法（yama. 3.indriyayamaka.368）：「妇人根起，则男人根生乎？」意指后生妇女生起不久，若生世间形色界和无色界，虽不同生处，生起后最终证灭者，则该妇女生起妇根，非生男人根。此意为异性别根随自身性别续生，不转移于他者。因根属性别变更非常理，故异生处的起始生起之无未来，应知此理。如此作：“若观得数生之存在”等论述说法。
‘‘Āyatanānaṃ paṭilābho jātī’’ti (dī. ni. 2.388; vibha. 235) vacanato taṃtaṃāyatananibbattakakammena gahitapaṭisandhikassa avassaṃbhāvīāyatanassa yāva āyatanapāripūri, tāva uppajjatīti pana atthe gayhamāne pucchādvayavissajjanaṃ sūpapannaṃ hoti. Evañca sati ‘‘yassa vā pana sotāyatanaṃ nuppajjissati, tassa cakkhāyatanaṃ nuppajjatīti? Pacchimabhavikānaṃ pañcavokāraṃ upapajjantānaṃ, ye ca arūpaṃ upapajjitvā parinibbāyissanti, tesaṃ upapajjantānaṃ tesaṃ sotāyatanaṃ nuppajjissati, no ca tesaṃ cakkhāyatanaṃ nuppajjatī’’ti evamādīsu (yama. 1.āyatanayamaka.95) gabbhaseyyakāpi pacchimabhavikādayo upapajjantā gahitā honti. Evañca katvā indriyayamake (yama. 3.indriyayamaka.186) ‘‘yassa vā pana somanassindriyaṃ uppajjati, tassa cakkhundriyaṃ uppajjatīti? Āmantā’’ti idampi upapannaṃ hoti. Somanassindriyuppādakassa kammassa ekantena cakkhundriyuppādanato gabbhepi yāva cakkhundriyuppatti, tāva uppajjamānatāya tassā abhinanditabbattā.
「根位所得即生」语出（dī. ni. 2.388；vibha. 235），指此一生根由相关根本业力生起，是生根的持续及所成根位之充足。然在意味深远处，此二问释然乃是问答所成的对立和谐，释然呈现。亦如「若听根未生，则眼根生起？」（yama. 1.āyatanayamaka.95）中，往生者之胎先后中，即使是未生者亦被包含。且（yama. 3.indriyayamaka.186）「若生喜悦根，则生眼根乎？敕示」此言亦是成型。其所致喜悦根之业力，必促生眼根故，至胎中均生起，故应喜乐称念之。
Yaṃ pana ‘‘yassa vā pana yattha rūpāyatanaṃ uppajjittha, tassa tattha ghānāyatanaṃ uppajjatīti? Kāmāvacarā cavantānaṃ, aghānakānaṃ kāmāvacaraṃ upapajjantānaṃ, rūpāvacarānaṃ tesaṃ tattha rūpāyatanaṃ uppajjittha, no ca tesaṃ tattha ghānāyatanaṃ uppajjatī’’ti ettha ‘‘aghānakānaṃ kāmāvacaraṃ upapajjantāna’’nti (yama. 1.āyatanayamaka.76) vuttaṃ, taṃ ye ekādasamasattāhā orato kālaṃ karissanti, tesaṃ ghānāyatanānibbattakakammena gahitapaṭisandhikānaṃ vasena vuttanti veditabbaṃ. ‘‘Yassa yattha ghānāyatanaṃ na nirujjhati, tassa tattha rūpāyatanaṃ na nirujjhissatīti? Kāmāvacaraṃ upapajjantānaṃ, aghānakānaṃ kāmāvacarā cavantānaṃ, rūpāvacarānaṃ tesaṃ tattha ghānāyatanaṃ na nirujjhati, no ca tesaṃ tattha rūpāyatanaṃ na nirujjhissatī’’ti hi ettha ‘‘aghānakānaṃ kāmāvacarā cavantāna’’nti (yama. 1.āyatanayamaka.181) vacanaṃ anuppanneyeva ghānāyatane gabbhaseyyakānaṃ cuti atthīti dīpeti. Na hi kāmāvacare gabbhaseyyakato añño aghānako atthi dhammahadayavibhaṅge (vibha. 978 ādayo) ‘‘kāmadhātuyā upapattikkhaṇe kassaci aṭṭhāyatanāni pātubhavantī’’ti avuttattāti. Atha kasmā opapātike eva sandhāya idha, indriyayamake ca yathādassitāsu pucchāsu ‘‘āmantā’’ti vuttanti na viññāyatīti? Yamake sanniṭṭhānena gahitatthassa ekadese saṃsayatthasambhavena paṭivacanassa akaraṇato. Bhinditabbe hi na paṭivacanavissajjanaṃ hoti. Yadi siyā, paripuṇṇavissajjanameva na siyāti. Atha kasmā ‘‘yassa vā pana somanassindriyaṃ uppajjati, tassa cakkhundriyaṃ uppajjatīti? Āmantā’’ti (yama. 3.indriyayamaka.186) iminā ‘‘gabbhaseyyakānaṃ somanassapaṭisandhi natthī’’ti na viññāyatīti? ‘‘Kāmadhātuyā upapattikkhaṇe kassa dasindriyāni pātubhavanti? Gabbhaseyyakānaṃ sattānaṃ sahetukānaṃ ñāṇasampayuttānaṃ upapattikkhaṇe dasindriyāni pātubhavanti kāyindriyaṃ manindriyaṃ itthindriyaṃ vā purisindriyaṃ vā jīvitindriyaṃ somanassindriyaṃ vā upekkhindriyaṃ vā saddhindriya’’ntiādivacanato (vibha. 1012).
若有人问：“因何缘故，某处生起了色根法，那处亦生起了触根法乎？”对正在离欲世者、无痛苦者的欲根法生起之处，色根法亦生起；而非色根法生起之处，却不生触根法。此处记载于《阎摩经》第1卷、六十七讲，说：“生起了无痛苦的欲根法之处，必有色根法生起，非色根法不生触根法”。若有人于十三七日内持戒清净，亦称由生起触根法所摄理的结相，便应知此义。又问：“若某处色根法不灭，则处处触根法亦不灭乎？”对此应答曰：“生起了无痛苦的欲根法，随之生起色根法，则处处触根法不得灭，非色根法不灭者亦无。”此语乃明示生起的触根法，非指未生处之无法。生起处多所摄受，故言。又问：“何以此处用‘应受’一辞，而非‘识知’呢？”此乃由《阎摩经》在相应典籍中，为避免答复之疑或承认之失，故使用“应受”，非“识知”。因若是后者则解脱不成。又问：“为何‘某处生起喜乐根’后，必生眼根？说‘应受’，而非‘识知’？”此意谓胎卧喜乐不能作识之解。理由是：“于欲根生起时，谁得具足诸根？居于胎卧者为七因缘和合、具足智慧之根起即是身体根、心根、男女根或生命根、喜乐根、舍根及声根等”，正如义集所说。故不以‘识知’释。此义明显宣说于欲根生起之时，诸种根法皆得成就。
Nirodhavāre anāgatakālabhede yathā tasseva cittassa nirodho anāgatabhāvena tassa uppattikkhaṇe vutto, evaṃ tasseva kammajasantānassa nirodho anāgatabhāvena tassa uppāde vattabboti sabbattha upapajjantānaṃ eva so tathā vutto, na uppannānaṃ. Uppannānaṃ pana aññassa anāgatassa santānassa nirodho anāgatabhāvena vattabbo, na tasseva. Tassa hi uppādānantaraṃ nirodho āraddho nāma hotīti. Tasmā arahataṃ pavatte sotassa cakkhussa ca bhede satipi anāgatakālāmasanavaseneva ‘‘yassa cakkhāyatanaṃ nirujjhissati, tassa sotāyatanaṃ nirujjhissatīti? Āmantā. Yassa vā pana sotāyatanaṃ nirujjhissati, tassa cakkhāyatanaṃ nirujjhissatīti? Āmantā’’ti vissajjanadvayaṃ upapannameva hotīti. Yasmā ca upapattianantaraṃ nirodho āraddho nāma hoti, taṃniṭṭhānabhāvato pana cutiyā nirodhavacanaṃ, tasmā pavatte niruddhepi santānekadese aniruddhaṃ upādāya aniṭṭhitanirodhoti cutiyāva tassa nirodhoti vuccati. Vakkhati hi ‘‘yassa vā pana somanassindriyaṃ nirujjhati, tassa cakkhundriyaṃ nirujjhatīti? Āmantā’’ti, tenetthāpi cutinirodhe eva ca adhippete yañca pavatte nirujjhissati, tañca niṭṭhānavasena cutiyā eva nirujjhissatīti vuttanti ‘‘āmantā’’ti yuttaṃ paṭivacanaṃ. ‘‘Sacakkhukāna’’ntiādīsu ca ‘‘paṭiladdhacakkhukāna’’ntiādinā attho viññāyatīti.
关于灭止，依未来时分别，谓心亦当未来灭止时，生起即断灭，欲生死者诸欲根灭亦应然，非指现生者。现生者若断灭未来生死者，不可行。生起之后灭即名为灭除。故阿拉汉修学时眼根、耳根等三处尚未灭时，语云：“何处眼根断，则耳根断；何处耳根断，则眼根断”等，即断灭二处同时发生。因灭是生起之后始起，故称生起灭为初灭，现生灭则为末灭。语曰：“某处喜乐根断，则眼根断”等，即于末灭时，现行及未来当灭之皆断，末灭亦名断灭。由此，所谓“具眼者”等说，意明处于已得之眼根等。
‘‘Yassa cakkhāyatanaṃ na nirujjhati, tassa sotāyatanaṃ na nirujjhissatīti? Sabbesaṃ upapajjantānaṃ, acakkhukānaṃ cavantānaṃ tesaṃ cakkhāyatanaṃ na nirujjhati, no ca tesaṃ sotāyatanaṃ na nirujjhissatī’’ti ettha āruppe pacchimabhavike ṭhapetvā sabbe upapajjantā, acakkhukā cavantā ca gahitāti daṭṭhabbā. Te hi dutiyakoṭṭhāsena saṅgayhantīti tadapekkhattā sāvasesamidaṃ sabbavacanaṃ acakkhukavacanañcāti. ‘‘Āruppe pacchimabhavikāna’’nti ettha ca arūpato pañcavokāraṃ agacchantā anaññūpapattikāpi ‘‘arūpe pacchimabhavikā’’icceva saṅgayhantīti veditabbā. Esa nayo aññesupi evarūpesūti.
又言：“何处眼根不灭，则耳根亦不灭乎？”对此应知，一切生起者中，离眼根者所生起处眼根不灭，而非耳根不灭等，与前文无异。此显现为非色界那部分，余诸所有生起，而无眼根者。此处所谓非色界后现者，即指未生色界者，亦无其他生起，此义兼顾他处异类。
Pavattivāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 转门之释已毕。
Āyatanayamakavaṇṇanā niṭṭhitā. · 处双论之释已毕。
4. Dhātuyamakaṃ四、界双论
§1-19
1-19.Labbhamānānanti idaṃ pavattivāre saddadhātusambandhānaṃ yamakānaṃ cakkhuviññāṇadhātādisambandhānañca cutipaṭisandhivasena alabbhamānataṃ sandhāya vuttaṃ.
第一至第十九，各类成就者，即于生灭之间，受五根所感之缘与触，以及眼识根等相续法递成灭者，因未得现行，故诠释为未成就者。
Dhātuyamakavaṇṇanā niṭṭhitā. · 界双论之释已毕。
5. Saccayamakaṃ五、谛双论
1. Paṇṇattivāro
第一：语法的断别（名称解释）
Niddesavāravaṇṇanā释义品释
§10-26
10-26.‘‘Dukkhaṃdukkhasaccanti? Āmantā’’ti ettha kiñcāpi dukkhadukkhaṃ saṅkhāradukkhaṃ vipariṇāmadukkhanti tīsupi dukkhasaddo pavattati, ‘‘jātipi dukkhā’’tiādinā (mahāva. 14; vibha. 190) jātiādīsu ca, so pana dukkhadukkhato aññattha pavattamāno aññanirapekkho nappavattati. Suddhañcettha dukkhapadaṃ aññanirapekkhaṃ gahetvā paṇṇattisodhanaṃ karoti, tena nippariyāyato dukkhasabhāvattā eva yaṃ dukkhadukkhaṃ, tasmiṃ dukkhadukkhe esa dukkhasaddo, tañca ekantena dukkhasaccamevāti ‘‘āmantā’’ti vuttaṃ. Suddhasaccavāre saccavibhaṅge vuttesu samudayesu koci phaladhammesu natthi, na ca phaladhammesu koci nirodhoti vuccamāno atthi, maggasaddo ca phalaphalaṅgesu maggaphalattā pavattati, na maggakiccasabbhāvā. Pariniṭṭhitaniyyānakiccāni hi tāni. Niyyānavācako cettha maggasaddo, na niyyānaphalavācako, tasmā samudayo saccaṃ, nirodho saccaṃ, maggo saccanti etesupi ‘‘āmantā’’icceva vissajjanaṃ kataṃ.
关于“苦苦谛”是否有问，此有称苦苦、行苦及变苦三种苦，三种苦辞皆可用。论“生死苦”等，因苦中不同义而产生的差别不为成立者所承认。于此纯以苦之义取为释义者，故净化辨别时，只取苦谛义，以纯正苦义表达苦苦。故成就苦本性时称苦苦，依此为“苦苦谛”。关于纯正谛分解中，未有果德中或涅槃中之苦存在，亦无灭除，因此道谛称为佛法所成就之道果，不为一切事法性质。涅槃成就乃终究断绝之作业。此处“涅槃”是道谛，不是果谛。故集谛、灭谛及道谛，即称《阿曼塔经》中“正谛”者也。
Atha vā padasodhanena padesu sodhitesu saccavisesanabhūtā eva dukkhādisaddā idha gahitāti viññāyanti. Tesaṃ pana ekantena saccavisesanabhāvaṃ, saccānañca tabbisesanayogavisesaṃ dīpetuṃ suddhasaccavāro vuttoti saccavisesanānaṃ dukkhādīnaṃ ekantasaccattā ‘‘dukkhaṃ saccaṃ…pe… maggo saccanti? Āmantā’’ti vuttanti. Yathā cettha, evaṃ khandhayamakādīsupi suddhakhandhādivāresu khandhādivisesanabhūtānameva rūpādīnaṃ gahaṇaṃ yuttaṃ. Aṭṭhakathāyaṃ (yama. aṭṭha. khandhayamaka 38) pana ‘‘yasmā piyarūpasātarūpasaṅkhātaṃ vā rūpaṃ hotu bhūtupādārūpaṃ vā, sabbaṃ pañcasu khandhesu saṅgahaṃ gacchateva, tasmā āmantāti paṭijānātī’’ti vacanena rūpādicakkhādidukkhādiggahaṇehi suddhakhandhādivāresupi khandhādivisesanato aññepi gahitāti ayamattho dīpito hoti, tena tadanurūpatāvasena itaro attho vutto.
又或因词义澄清，将词句彻底明示，知晓真谛特异之苦等声闻，在此乃被掌握。唯因欲彰显诸真谛之特异性，并区分诸真谛独有之特殊缘，应称为清净真谛相，对真谛特异苦等之彻底真实，「苦为真谛……道亦为真谛等」由此教诲。譬如此地，即便于蕴及类似诸法诸层次之中，其特殊性亦当仅归于诸蕴等的清净界限。于《注疏》（yama.aṭṭha.khandhayamaka 第38节）反说：「既因亲爱身色所象诸色，或因根本身色所成实色，所有诸眼等六根所缘五蕴聚合，自当分别寂灭，故以此示知。」借此言语，于识苦等的把握，以及清净蕴等界限下诸蕴特异性亦有人另作别义，而此义即为注疏所明，是以此处依相称而释他意。
Niddesavāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 释义品释毕。
2. Pavattivāravaṇṇanā2. 流转品释
§27-164
27-164.Antamasosuddhāvāsānampīti idaṃ tesaṃ ariyattā dukkhasaccena upapajjane āsaṅkā siyāti katvā vuttaṃ. Taṇhāvippayuttacittassāti idaṃ pañcavokāravaseneva gahetabbanti vuttaṃ. Yassa dukkhasaccaṃ uppajjatīti etena pana sanniṭṭhānena sabbe upapajjantā pavattiyaṃ catuvokāre maggaphalato aññacittānaṃ uppādakkhaṇasamaṅgino pañcavokāre ca sabbacittānaṃ uppādakkhaṇasamaṅgino saṅgahitāti tesveva sanniṭṭhānena nicchitesu keci ‘‘pavatte taṇhāvippayuttacittassa uppādakkhaṇe’’ti etena dukkhasamudayesu ekakoṭṭhāsappavattisamaṅgino dassīyanti sanniṭṭhānena gahitasseva vibhāgadassanato, tena catuvokārānampi gahaṇaṃ upapannameva. Na hi tesu maggaphaluppādasamaṅgīsu pasaṅgatā atthi taṃsamaṅgīnaṃ tesaṃ sanniṭṭhānena aggahitattāti. Idaṃ idha na gahetabbanti idaṃ catuvokāre phalasamāpatticittaṃ idha saccānaṃ uppādavacane na gahetabbanti vuttaṃ hoti.
27-164.所谓清净住处者，为觉者于苦谛显现时生疑虑而制定成说。谓心脱离渴爱之意名为五分散乱心。言其苦谛生时，诸心五分一同现起，生起时与果位相契合，且能即时与余心同现，故于此时部分止息慧通达之心也能同现，仅以此现场描写，且四分亦由此凝聚成整体。因其不住若皆成就果位起心相合，故不取彼合也。此理于此非取，谓四分受果心于此处生时，不为真谛起现之语义所取。
Ettha ca sabbesaṃ upapajjantānanti idaṃ kammajapavattassa paṭhamuppādadassanena vuttaṃ, asaññasattāpettha saṅgahitā. Pavatte taṇhāvippayuttacittassa uppādakkhaṇeti idaṃ pana samudayasaccuppādavomissassa dukkhasaccuppādassa taṃrahitassa dassanavasena vuttaṃ. Taṇhāya uppādakkhaṇeti taṃsahitassa samudayasaccuppādavomissassa. Tesaṃ pana asaññasattānaṃ pavattiyaṃ dukkhasaccassa uppādo sabbattha na gahito, tathā nirodho cāti. Maggasaccayamakepi eseva nayo. Tesaṃ tasmiṃ upapattikkhaṇe ca taṇhāvippayuttacittuppattikkhaṇe cāti evamettha khaṇavasena okāso veditabboti vuttaṃ, evañca sati ‘‘yassa yattha dukkhasaccaṃ uppajjati, tassa tattha samudayasaccaṃ uppajjissatī’’ti (yama. 1.saccayamaka.71) etassa vissajjane pacchimakoṭṭhāse ‘‘itaresaṃ catuvokāraṃ pañcavokāraṃ upapajjantānaṃ, pavatte cittassa uppādakkhaṇe tesaṃ tattha dukkhasaccañca uppajjati samudayasaccañca uppajjissatī’’ti idaṃ na yujjeyya. Na hi upapattikkhaṇe cittuppattikkhaṇe ca samudayasaccaṃ uppajjissatīti. Tasmā upapattikkhaṇataṇhāvippayuttacittuppattikkhaṇasamaṅgīnaṃ puggalānaṃ yasmiṃ kāmāvacarādiokāse sā upapatti cittuppatti ca pavattamānā, tattha tesanti okāsavasenevettha tattha-saddassa attho yujjati. Puggalokāsavāro hesa. Tattha puggalavisesadassanatthaṃ ‘‘sabbesaṃ upapajjantāna’’ntiādi vuttaṃ, okāso pana yattha te, so evāti.
又言诸于所有生起者，即依修业时入苦之初现起显现而说，被归为无分别之心。生起渴爱脱离的心，即是缘起谛显现时之表现。此渴爱显现谓缘起谛显现。然诸无分别者大多无生苦谛起，灭亦然。即便于道谛之见亦复如是。于生起之时，及渴爱脱离之念生，谓当知间断时机，如此喻说「苦谛所缘生处，则缘起谛必显现」(yama.1.saccayamaka.71)。彼后段曰：「若五分及四分生起心时，则彼时必有苦谛及集谛生起。」此不当合用。因于生及念生之时，缘起谛未必显现，故不应如是说。因于生起时渴爱脱离之心生，彼时彼众生于欲界行等缘处生起，乃名间断。此为生起显现之义。故注疏有言「一切所生起者」，是用以示涵盖所有生所依止处，此即间断之所。
‘‘Sabbesaṃ cavantānaṃ pavatte cittassa bhaṅgakkhaṇe āruppe maggassa ca phalassa ca uppādakkhaṇe tesaṃ samudayasaccañca nuppajjati dukkhasaccañca nuppajjatī’’ti ettha pana ‘‘pavatte cittassa bhaṅgakkhaṇe dukkhasaccaṃ nuppajjatī’’ti cittapaṭibaddhavuttittā cittajarūpameva idhādhippetaṃ, na kammajādirūpaṃ cittaṃ anapekkhitvāva uppajjanatoti keci vadanti. ‘‘Yassa vāpana samudayasaccaṃ nuppajjatī’’ti etena pana sanniṭṭhānena gahito puggalo na cittaṃ apekkhitvāva gahito, atha kho yo koci evaṃpakāro, tasmā ‘‘tassa dukkhasaccaṃ nuppajjatī’’ti etena ca na cittāpekkhameva dukkhasaccaṃ vuttaṃ, atha kho yaṃ kiñcīti cittassa bhaṅgakkhaṇe yaṃ kiñci dukkhasaccaṃ nuppajjatīti ayamattho viññāyatīti. Na hi yamake vibhajitabbe avibhattā nāma pucchā atthīti.
又言：「诸于一切遗忘者，生起心断时，及无余果起时，彼时缘起与果位亦相继则苦谛无法生起。」此又言「生起心断时未生苦谛。」此实为识所对应之心所，或误以为生起心非修业所起。又言：「若饮水起缘起谛，则以随所缘人断取识为据。」然所依识非无缘起，所以说「彼处苦谛必生。」此意义乃玆。非若两分辩论，可明此问义。
‘‘Suddhāvāsānaṃ dutiye cittevattamāne’’ti idaṃ sabbantimena paricchedena yassa yattha dukkhasaccaṃ uppajjittha, no ca samudayasaccaṃ, taṃdassanavasena vuttaṃ. Tasmiṃ pana dassite tena samānagatikattā dutiyākusalacittato purimasabbacittasamaṅgino teneva dassitā honti. Tesampi hi tattha dukkhasaccaṃ uppajjittha no ca tesaṃ tattha samudayasaccaṃ uppajjitthāti. Evañca katvā ‘‘itaresaṃ catuvokārapañcavokārāna’’nti ettha yathāvuttā suddhāvāsā aggahitā honti. Yathā ‘‘yassa yattha dukkhasaccaṃ uppajjati, tassa tattha samudayasaccaṃ uppajjitthā’’ti (yama. 1.saccayamaka.61) etassa vissajjane ‘‘suddhāvāsānaṃ upapatticittassa uppādakkhaṇe’’ti (yama. 1.saccayamaka.61) eteneva upapatticittuppādakkhaṇasamaṅgisamānagatikā dutiyākusalato purimasabbacittuppādakkhaṇasamaṅgino dassitā hontīti na te ‘‘itaresa’’nti etena gayhanti, evamidhāpi daṭṭhabbanti. ‘‘Itaresa’’nti vacanaṃ pañcavokārānaṃ visesanatthaṃ, na catuvokārānaṃ. Na hi te pubbe vuttā vajjetabbā santi pañcavokārā viya yathāvuttā suddhāvāsāti. ‘‘Abhisametāvīnaṃ tesaṃ tattha dukkhasaccañca uppajjittha maggasaccañca uppajjitthā’’ti (yama. 1.saccayamaka.41) etena sanniṭṭhānena puggalokāsā aññamaññaparicchinnā gahitāti yasmiṃ okāse abhisametāvino, te evaṃ ‘‘abhisametāvīna’’nti etena gahitāti daṭṭhabbā . Tena ye kāmāvacare rūpāvacare arūpāvacare vā abhisametāvino rūpāvacaraṃ arūpāvacaraṃ vā upapannā, yāva tatthābhisamayo uppanno bhavissati, tāva te ettha na gayhanti, te pana purimakoṭṭhāse ‘‘suddhāvāsānaṃ dutiye citte vattamāne’’ti evaṃ dassitehi suddhāvāse anuppannābhisamayehi samānagatikāti visuṃ na dassitā. ‘‘Anabhisametāvīna’’nti gahitā ye sabbattha tattha ca anabhisametāvino, tesu suddhāvāsānaṃ gahaṇakālavisesanatthaṃ ‘‘suddhāvāsānaṃ dutiye citte vattamāne’’ti (yama. 1.saccayamaka.42) vuttanti.
言「于清净住处第二心现时」，即表示诸处苦谛于此生起，而集谛未生起。彼处以此显现说法标明，且说明同理，第二无漏心之故，先前诸心皆相合故亦同显。于彼亦已生苦谛而未生集谛。此如说「凡处苦谛现起，则集谛亦随之现起」(yama.1.saccayamaka.61)此于放弃语段曰：「于清净住处生起现行心境相合时」依序说明第二无漏心现起之净定，先行心同起合故。从而清净住处依次详述。诸非凡处意境则不合于此说。非如先所述，须以五分而非四分生起称为清净住处。言「于有毗耶离之处，诸苦谛及道谛皆生。」依此次第示成，谓于欲界色界无色界之有净处中，未达毗耶离者不归此。前述「非毗耶离者」，谓彼处处处无此故，称之「清净住处第二心现时」。
Yassa cittassa anantarā aggamaggaṃ paṭilabhissantīti etena vodānacittasamaṅginā samānagatikā tato purimataracittasamaṅginopi yāva sabbantimataṇhāsampayuttacittasamaṅgī, tāva dassitāti veditabbā. Esa nayo aññesu evarūpesūti.
所谓彼心当即得先道，乃以不生隔离之心相合为据且同时相合，彼后以先心亦相合为据，直至所有相合渴爱心共现，皆应知其理。此义适用于其他同类之法。
Pavatte cittassa bhaṅgakkhaṇeti āgataṭṭhāne paṭisandhicittassapi bhaṅgakkhaṇaggahaṇaṃ daṭṭhabbaṃ, tathā ‘‘pavatte cittassa uppādakkhaṇe’’ti āgataṭṭhāne ca cuticittassapi uppādakkhaṇassāti. ‘‘Yassa dukkhasaccaṃ na nirujjhati, tassa samudayasaccaṃ na nirujjhissatī’’ti (yama. 1.saccayamaka.116) etassa vissajjane dvīsupi koṭṭhāsesu ‘‘arūpe maggassa ca phalassa ca bhaṅgakkhaṇe’’icceva (yama. 1.saccayamaka.116) vuttaṃ, na visesitaṃ. Kasmā? Ekassapi maggassa ca phalassa ca bhaṅgakkhaṇasamaṅgino ubhayakoṭṭhāsabhajanato. Yassa dukkhasaccaṃ na nirujjhatīti etena sanniṭṭhānena gahitesu hi arupe maggaphalabhaṅgakkhaṇasamaṅgīsu kesañci tiṇṇaṃ phalānaṃ dvinnañca maggānaṃ bhaṅgakkhaṇasamaṅgīnaṃ nirantaraṃ anuppādetvā antarantarā vipassanānikantiṃ bhavanikantiṃ uppādetvā ye uparimagge uppādessanti, tesaṃ samudayasaccaṃ nirujjhissatīti tesaṃyeva pana kesañci antarā taṇhaṃ anuppādetvā uparimaggauppādentānaṃ maggaphalabhaṅgakkhaṇasamaṅgīnaṃ samudayasaccaṃ na nirujjhissatīti. Sāmaññavacanenapi ca purimakoṭṭhāse vuccamānena pacchimakoṭṭhāse vakkhamāne vajjetvāva gahaṇaṃ hotīti dassitoyaṃ nayoti.
关于心流转时的断灭刻相，应在该处（当前教法中）观察心续断灭的现象，同样于心流转发起的刻相也应观察断生之相。在《夜摩天诫经》（yama. 1.saccayamaka.116）中云：“若苦谛不灭，其集谛亦不灭。”对这一止息理，应于两个方面──无色圣道及圣果断灭之刻相──观察断灭，此并无特别之说。何故？因为圣道与圣果断灭相互配合，二者不可分割。由“苦谛不灭”的立场可见，那些具无色圣道圣果断灭相的修行者，在三种果中二种道中不断生起，却不断灭失道果断灭相，间断生起内观念、禅定等修行法，以便达到上乘道的发生。此故他们的集谛必将消灭；反之，那些恰恰不断生起欲界恒起贪爱而非断生上乘道果断灭相者，其集谛则永不消灭。此理由一般语中把前教导作为后教导的代表性说法表达，显示心续断灭现象的本质。
Pavattivāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 流转品释毕。
3. Pariññāvāravaṇṇanā3. 遍知品释
§165-170
165-170.Pariññāvāre…pe… tissopettha pariññā labbhantīti ettheva visesanaṃ khandhayamakādīsu sabbakhandhādīnaṃ viya sabbasaccānaṃ apariññeyyatādassanatthaṃ sacchikaraṇabhāvanāvasena imassa vārassa appavattidassanatthañca. Dukkhassa pariññatthaṃ samudayassa ca pahānatthaṃ bhagavati brahmacariyaṃ vussatīti pariññāpahānaṃ saccesu dassetuṃ dukkhe tīraṇapariññā vuttā, na pahānapariññā. Samudaye ca pahānapariññā, na tīraṇapariññā. Ñātapariññā pana sādhāraṇāti ubhayattha vuttā. Maggañāṇañhi dukkhasamudayāni vibhāvetīti ñātapariññā ca hoti , dukkhatīraṇakiccānaṃ nipphādanato tīraṇapariññā ca, samudayassa appavattikaraṇatova pahānapariññā cāti tissopi pariññā maggakkhaṇe eva yojetabbāti.
第165至170节讲述了对觉悟（pariññā）的不同层面理解。譬如此处讲明，就如五蕴等诸蕴一般，所有诸谛都具有不可全然分别明了的性质，因此通过真实显现的修习呈现这时期法的初现。关于苦谛，觉悟是对苦的透彻认识，关于集谛，是对集（生起）的放弃见解，世尊在世时的修行正是如此。对停止苦受的突破觉悟称为“苦的透彻觉悟”，并非放弃觉悟；对集谛的放弃则称为“放弃觉悟”，而非突破觉悟；通常“认识”皆包含以上两方面。对道的认识是分别苦苦集的觉知，此为认识；对灭谛则是断除苦厄因缘的觉知，此为突破；对集谛则为放弃生起的觉知。三者皆须结合于道的阶段性得证。
Pariññāvāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 遍知品释毕。
Saccayamakavaṇṇanā niṭṭhitā. · 谛双论之解释已毕。
6. Saṅkhārayamakaṃ6. 行双论
1. Paṇṇattivāravaṇṇanā1. 施设品之解释
§1
1. Khandhādayo viya pubbe avibhattā kāyasaṅkhārādayoti tesaṃ aviññātattā ‘‘assāsapassāsā kāyasaṅkhāro’’tiādinā (saṃ. ni. 4.348) tayo saṅkhāre vibhajati. Kāyassa saṅkhāroti paṭhame atthe sāmiatthe eva sāmivacanaṃ, dutiye atthe kattuatthe. Vaciyā saṅkhāroti kammatthe sāmivacanaṃ. Cittassa saṅkhāroti ca kattuattheyeva. So pana karaṇavacanassa atthoti katvā ‘‘karaṇatthe sāmivacanaṃ katvā’’ti vuttaṃ.
第一，诸蕴并未早先分别，故谓“身行蕴等未曾分别”，其未识性以“入息气身行蕴”等三种名目分别。依此区分三种蕴：身行蕴即身体的作用，第一义所称；第二义上为施为；言说的行为为行。对于心行蕴，亦是施为之意。“作业”名词意谓助成动作，因此舍门下作“作业名词”述此义。
§2-7
2-7.Suddhikaekekapadavasena atthābhāvatoti padasodhanataṃmūlakacakkavārehi yopi attho dassito dvīhi padehi labbhamāno eko assāsapassāsādiko, tassa suddhikehi kāyādipadehi suddhikena ca saṅkhārapadena avacanīyattā yathā rūpapadassa khandhekadeso khandhapadassa khandhasamudāyo padasodhane dassito yathādhippeto attho atthi, evaṃ ekekapadassa yathādhippetatthābhāvatoti adhippāyo. Kāyo kāyasaṅkhārotiādi pana vattabbaṃ siyāti yadi visuṃ adīpetvā samudito kāyasaṅkhārasaddo ekattha dīpeti, kāyasaṅkhārasaddo kāyasaṅkhāratthe vattamāno khandhasaddo viya rūpasaddena kāyasaddena visesitabboti adhippāyena vadati. Suddhasaṅkhāravāro hesāti etena imassa vārassa padasodhanena dassitānaṃ yathādhippetānameva gahaṇato tesañca kāyādipadehi aggahitattā ‘‘kāyo kāyasaṅkhāro’’tiādivacanassa ayuttiṃ dasseti. Idha pana saṅkhārayamake kāyādipadānaṃ saṅkhārapadassa ca asamānādhikaraṇattā ‘‘kāyo saṅkhāro, saṅkhārā kāyo’’tiādimhi vuccamāne adhippetatthapariccāgo anadhippetatthapariggaho ca kato siyāti suddhasaṅkhārataṃmūlacakkavārā na vuttā. Padasodhanavārataṃmūlacakkavārehi pana asamānādhikaraṇehi kāyādipadehi saṅkhārasaddassa visesanīyatāya dassitāya saṃsayo hoti ‘‘yo atthantarappavattinā kāyasaddena visesito kāyasaṅkhāro, eso atthantarappavattīhi vacīcittehi visesito udāhu añño’’ti. Evaṃ sesesupi. Ettha tesaṃ aññattha dassanatthaṃ ‘‘kāyasaṅkhāro vacīsaṅkhāro’’tiādinā anulomapaṭilomavasena cha yamakāni vuttānīti daṭṭhabbaṃ. Aṭṭhakathāyaṃ pana suddhasaṅkhāravāraṭṭhāne vuttattā ayaṃ nayo suddhasaṅkhāravāroti vutto.
第二至七讲解了以纯粹单字词解析不完整之理。譬如有两语“入息气”等等，在圣典分句中将其示现两词，即“入息气入”等。其中，“入息气”在身类词中纯净，然在蕴类的“行”字中不可直译，其中又例举“色界诸蕴集合称‘色蕴等’”与“比‘身’而言，身为种类名”等说明单字义如何仅以上下文定其单一意涵。此理亦说明身类词与行类词虽不等同，有时在“身语行三蕴”说中词义有交叉，故分辨其正理论所必要。注解中称此取理为单词澄明轮，显示词义过滤修正之道。又论到“身行”等表达应限定使用，避免词义混淆。
Paṇṇattivāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 施设品之解释已毕。
2. Pavattivāravaṇṇanā2. 转起品之解释
§19
19. Pavattivāre saṅkhārānaṃ puggalānañca okāsattā jhānaṃ bhūmi ca visuṃ okāsabhāvena gahitāti puggalavāre ca okāsavasena puggalaggahaṇena tesaṃ dvinnaṃ okāsānaṃ vasena gahaṇaṃ hoti, tasmā ‘‘vinā vitakkavicārehi assāsapassāsānaṃ uppādakkhaṇe’’ti dutiyatatiyajjhānokāsavasena gahitā puggalā visesetvā dassitāti daṭṭhabbā . Puna paṭhamajjhānaṃ samāpannānanti jhānokāsavasena puggalaṃ dasseti, kāmāvacarānanti bhūmokāsavasena. Dvippakārānampi pana tesaṃ visesanatthamāha ‘‘assāsapassāsānaṃ uppādakkhaṇe’’ti. Tena rūpārūpāvacaresu paṭhamajjhānasamāpannake kāmāvacare gabbhagatādike ca nivatteti. Kāmāvacarānampi hi gabbhagatādīnaṃ vinā assāsapassāsehi vitakkavicārānaṃ uppatti atthi. Aṭṭhakathāyaṃ pana ekantikattā rūpārūpāvacarā nidassitā. Vinā assāsapassāsehi vitakkavicārānaṃ uppādakkhaṇeti etena pana dassitā puggalā paṭhamajjhānokāsā kāmāvacarādiokāsā ca assāsapassāsavirahavisiṭṭhā daṭṭhabbā. Iminā nayena sabbattha puggalavibhāgo veditabbo.
第19节讲述流转时枢纽──禅那现象，及其在不同流转人物的差别。色蕴、无色蕴流转之“枢纽”以清净枢纽持执，二者依枢纽相随，故说“无念无观初发起时的入息起伏相”。而诠释上中禅时，以第二、第三禅的无念无观枢纽为主，显示其禅之区别。又讲第一禅成就时身意连结，以欲界缠所及的枢纽为观。且两种体相强调“入息的生起刻相”，并伴随联属心与观念的先后。注解示出色界与无色界境界中，不同禅次枢纽的相异显现，进一步细分入息念法的阶段。以此理显修行者分类种种称谓。
§21
21.‘‘Paṭhamajjhāne kāmāvacareti kāmāvacarabhūmiyaṃ uppanne paṭhamajjhāne’’ti aṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ , etasmiṃ pana atthe sati ‘‘catutthajjhāne rūpāvacare arūpāvacare tattha cittasaṅkhāro uppajjati, no ca tattha kāyasaṅkhāro uppajjatī’’ti etthāpi rūpārūpāvacarabhūmīsu uppanne catutthajjhāneti attho bhaveyya, so ca aniṭṭho bhūmīnaṃ okāsabhāvasseva aggahitatāpattito, sabbacatutthajjhānassa okāsavasena aggahitatāpattito ca, tasmā jhānabhūmokāsānaṃ saṅkaraṃ akatvā visuṃ eva okāsabhāvo yojetabbo. Paṭhamajjhānokāsepi hi kāyasaṅkhāro ca uppajjati vacīsaṅkhāro ca uppajjati kāmāvacarokāse ca. Yadipi na sabbamhi paṭhamajjhāne sabbamhi ca kāmāvacare dvayaṃ uppajjati, tattha pana taṃdvayuppatti atthīti katvā evaṃ vuttanti daṭṭhabbaṃ. Visuṃ okāsattā ca ‘‘aṅgamattavasena cetthā’’tiādivacanaṃ na vattabbaṃ hotīti. Imamhi ca yamake avitakkavicāramattaṃ dutiyajjhānaṃ vicāravasena paṭhamajjhāne saṅgahaṃ gacchatīti daṭṭhabbaṃ. Muddhabhūtaṃ dutiyajjhānaṃ gahetvā itaraṃ asaṅgahitanti vā. Yassayatthake ‘‘nirodhasamāpannāna’’nti na labbhati. Na hi te asaññasattā viya okāse hontīti.
第21节讲述第一禅内部的细部结构。诠释第一禅时云：“欲界缠初现即第一禅。”且说“于第四禅色界与无色界境界中起心行蕴，而非身行蕴”，此为第一禅内部区分色无色界禅境结构之说明。又言第一禅枢纽中，身行蕴和语行蕴均会现起，及于欲界缠处亦然。尽管如此，不是第一禅的所有境界都同时现起诸蕴心行，但二者须具足发生。注解中也说明“不应以肢体细微成分论此处”。由此表明第一禅依其果效显现而区别状态，强调及其入息等枢纽变化，显示对禅定层次的严谨细致辨明。
§37
37.Suddhāvāsānaṃ dutiye citte vattamāneti tesaṃ paṭhamato avitakkaavicārato dutiye savitakkasavicārepi bhavanikantiāvajjane vattamāne ubhayaṃ nuppajjitthāti dassentena tato purimacittakkhaṇesupi nuppajjitthāti dassitameva hoti. Yathā pana cittasaṅkhārassa ādidassanatthaṃ ‘‘suddhāvāsaṃ upapajjantāna’’nti vuttaṃ, evaṃ vacīsaṅkhārassa ādidassanatthaṃ ‘‘dutiye citte vattamāne’’ti vuttanti daṭṭhabbaṃ.
第三十七条“清净住处”指的是第二心所中正行之意。依其第一依止心不动于念、不思考的状态，以及第二依止心既思既虑又能生起觉知的状态；这两种状态皆不生起的情况，作为示现。由此可见，即使于前一念中也未生起，这也是事实。又如『造作心』之所显说的开示“清净住处生起”，同样言说语言造作心之所显现的是“行于第二心”时的样相，应当观察。
Pavattivāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 转起品之解释已毕。
Saṅkhārayamakavaṇṇanā niṭṭhitā. · 《行双论》注释已毕。
7. Anusayayamakaṃ七、随眠双论
Paricchedaparicchinnuddesavāravaṇṇanā界定与被界定之提要段注释
§1
1. Paccayapariggahapariyosānā ñātapariññāti paccayadīpakena mūlayamakena ñātapariññaṃ , khandhādīsu tīraṇabāhullato khandhādiyamakehi tīraṇapariññañca vibhāvetvā anusayapahānantā pahānapariññāti pahātabbamuddhabhūtehi anusayehi pahānapariññaṃ vibhāvetuṃ anusayayamakaṃ āraddhaṃ. Labbhamānavasenāti anusayabhāvena labbhamānānaṃ vasenāti attho. Tīhākārehi anusayānaṃ gāhāpanaṃ tesu tathā aggahitesu anusayavārādipāḷiyā duravabodhattā.
第一，因缘集灭的终结即‘亲知智’。所谓 ‘亲知智’，是由缘起之提示作为根本之知。于五蕴等众多过患的超越，及以五蕴为根本的通达，又分辨断除痕习为起始的断除智，欲分别于由痕习为根基而发起的断除智。所谓‘由痕习为根基’，意即借由痕习之所以被摄取。痕习以其三种形态的深入，因难于理解的前后痕习谬误，导致不易把握。
Ayaṃ panettha purimesūti etesu sānusayavārādīsu purimesūti attho. Atthavisesābhāvato ‘‘kāmadhātuṃ vā pana upapajjantassa kāmadhātuyā cutassa, rūpadhātuṃ vā pana upapajjantassa kāmadhātuyā cutassā’’ti evamādīhi avuccamāne kathamayaṃ yamakadesanā siyāti? Nāyaṃ yamakadesanā, purimavārehi pana yamakavasena desitānaṃ anusayānaṃ cutiupapattivasena anusayaṭṭhānaparicchedadassanaṃ. Yamakadesanābāhullato pana sabbavārasamudāyassa anusayayamakanti nāmaṃ daṭṭhabbaṃ. Atha vā paṭilomapucchāpi atthavasena labbhanti, atthavisesābhāvato pana na vuttāti labbhamānatāvasena etissāpi desanāya yamakadesanatā veditabbā.
此处所称‘前者’是指于痕习三种形态等中的前者。因无特定含义故未再详细释说。譬如“欲界中死去者”，或“生于欲界中者”，在此等言说未明时，如何成双重说法？这并非双重说法，而是指向前面两种言说如双重说般陈述的痕习，作为痕习生灭之处的划分显现。由双重说而成的全部生灭现象即是‘痕习双重现象’的名称。即使在答疑问时得以明说，其因无特别含义，故其作为已经被理解的双重说法之形式而被把握。
Anurūpaṃ kāraṇaṃ labhitvā uppajjantīti etena kāraṇalābhe uppattiarahataṃ dasseti. Appahīnā hi anusayā kāraṇalābhe sati uppajjanti. Yāva ca maggena tesaṃ anuppattiarahatā na katā hoti, tāva te evaṃpakārā evāti ‘‘anusayā’’ti vuccanti. So evaṃpakāro uppajjati-saddena gahito, na khandhayamakādīsu viya uppajjamānatā. Teneva ‘‘yassa kāmarāgānusayo uppajjati, tassa paṭighānusayo uppajjatīti? Āmantā’’tiādinā uppajjanavāro anusayavārena ninnānākaraṇo vibhatto. Anurūpaṃ kāraṇaṃ pana labhitvā ye uppajjiṃsu uppajjamānā ca, tepi appahīnaṭṭhena thāmagatā ahesuṃ bhavanti ca. Uppattiarahatāya eva ca te uppajjiṃsu uppajjanti ca, na ca atītānāgatapaccuppannato aññe uppattiarahā nāma atthi, tasmā sabbe atītānāgatapaccuppannā kāmarāgādayo ‘‘anusayā’’ti vuccanti. Appahīnaṭṭheneva hi anusayā, appahīnā ca atītādayo eva, maggassa pana tādisānaṃ anuppattiarahatāpādanena anusayappahānaṃ hotīti. Appahīnākāro nāma dhammākāro, na dhammo, dhammo eva ca uppajjatīti iminā adhippāyenāha ‘‘appahīnākāro ca uppajjatīti vattuṃ na yujjatī’’ti. Sattānusayāti ettha yadi appahīnaṭṭhena santāne anusentīti anusayā, atha kasmā satteva vuttā, nanu sattānusayato aññesampi kilesānaṃ appahīnattā anusayabhāvo āpajjatīti ce? Nāpajjati, appahīnamattasseva anusayabhāvassa avuttattā. Vuttañhi ‘‘anusayoti pana appahīnaṭṭhena thāmagatakileso vuccatī’’ti (yama. aṭṭha. anusayayamaka 1), tasmā appahīnaṭṭhena thāmagato kilesoyeva anusayo nāmāti yuttaṃ. Thāmagatanti ca aññehi asādhāraṇo sabhāvo daṭṭhabbo. Tathā hi dhammasabhāvabodhinā tathāgatena imeyeva ‘‘anusayā’’ti vuttā. Thāmagatoti anusayasamaṅgīti attho.
“具有适当原因而生起”者，以因缘获得为能令生起者之示现。未断除的习气因获得原因时必定产生。至于经过正道未断的，则称为“习气”；当能生起者即是从未断除者而生起，称为此种生起。此类生起是被语词所包含，而非如五蕴等复合体那般被生起。因此世人问“若渴爱习气生起，瞋习气岂非生起？”等问题，并非事实，是习气生起之现象被误解。具有适当因缘而生起的，虽生起却仍存留于未断阶段，为此成为己存于止住状态。唯有对生灭了的习气称之为断除者，故过去、未来及现时中无他断除者存在，故所有过去未来现时之渴爱等统称为习气。所谓未断状态乃是内在法的状态，而非法本身。且法本身是生起的，此中师亦言“法本身虽有未断状态，但未能言说未断法有生起”的道理。若言受根习气为“有情习气”，则为何说“众生习气亦非唯是未断他者而能生起习气”？其因是未断层次之习气状态未被揭破。业力论中云“习气乃由未断状态之为主要染污”，因此未断状态即习气本身之意义。所谓未断即为其所对应的独特本性。佛陀依契证而称此为‘习气’；所谓习气是与习气具有同类性质的事物之意。
Anusayauppajjanavārānaṃ samānagatikattā yathā ‘‘anusetī’’ti vacanaṃ appahīnākāradīpakaṃ, evaṃ ‘‘uppajjatī’’ti vacanaṃ siyāti uppajjanavārena ‘‘uppajjatī’’ti vacanassa avuttatā sakkā vattunti ce? Taṃ na, vacanatthavisesena taṃdvayassa vuttattā. ‘‘Anurūpaṃ kāraṇaṃ labhitvā uppajjatī’’ti hi etasmiṃ atthe avisiṭṭhepi ‘‘anusetī’’ti vacanaṃ santāne anusayitataṃ thāmagatabhāvaṃ dīpeti. Yadi tameva ‘‘uppajjatī’’ti vacanaṃ dīpeyya, kassaci visesassa abhāvā uppajjanavāro na vattabbo siyā, ‘‘uppajjatī’’ti vacanaṃ pana uppattiyoggaṃ dīpeti. Kasmā? Uppajjanavārena uppattiyoggassa dassitattā, anusayasaddassa sabbadā vijjamānānaṃ aparinipphannasayanatthatāya nivāraṇatthaṃ uppattiarahatāya thāmagatabhāvasaṅkhātassa yathādhippetasayanatthassa dassanatthaṃ ‘‘anusentīti anurūpaṃ kāraṇaṃ labhitvā uppajjantī’’ti yaṃ uppattiyoggavacanaṃ vuttaṃ, taṃ suvuttamevāti adhippāyo. Tampi suvuttameva iminā tantippamāṇenāti sambandho. Tantittayenapi hi cittasampayuttatā dīpitā hoti.
生起习气之同义词“感受”即用于说明未断状态；同样的“产生”一词是否可以用说因起状态产生这类话语呢？不可以，因其有特殊含义。所谓“以适当因缘获致而现起”时，“感受”即指在内心生起习气之未断状态。若仅言“产生”，则未能明确指明所感受者，且“产生”仅表示能产生者之出现。为何？因其指称生起能缘，说明习气词数中涉及的未断、现障状态之断除，依照既定含义所作开示即“以适当因缘获致而现起”之“产生”生起的正确说法是如此称谓，言语非常通达。且有良好次序，且指出心念连带的周密情况。
Paricchedaparicchinnuddesavāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 界定与被界定之提要段注释已毕。
Uppattiṭṭhānavāravaṇṇanā生起处段注释
§2
2.Kāmadhātuyā dvīsu vedanāsūti kāmāvacarabhūmiyaṃ sukhāya ca upekkhāya cāti aṭṭhakathāyaṃ kāmadhātuggahaṇaṃ dvinnaṃ vedanānaṃ visesanabhāvena vuttaṃ, evaṃ sati kāmadhātuyā kāmarāgānusayassa anusayaṭṭhānatā na vuttā hoti. Dvīsu pana rāgesu bhavarāgassa tīsu dhātūsu rūpārūpadhātūnaṃ anusayaṭṭhānatā vuttāti kāmadhātuyā kāmarāgassa anusayaṭṭhānatā vattabbā. Dhātuvedanāsabbasakkāyapariyāpannavasena hi tippakāraṃ anusayānaṃ anusayaṭṭhānaṃ vuttanti. Tasmā tīsu dhātūsu kāmadhātuyā tīsu vedanāsu dvīsu vedanāsu ettha kāmarāgānusayo anusetīti visuṃ anusayaṭṭhānatā dhātuyā vedanānañca yojetabbā. Dvīsu vedanāsūti idañca vedanāsu anusayamāno kāmarāgānusayo dvīsveva anuseti, na tīsūti tiṇṇampi ṭhānatānivāraṇatthameva vuttanti na sabbāsu dvīsu anusayanappatto atthi, tena vedanāvisesanatthaṃ na kāmadhātuggahaṇena koci attho. Bhavarāgānusayanaṭṭhānañhi aṭṭhānañca anusayānaṃ apariyāpannaṃ sakkāye kāmarāgānusayassa anusayaṭṭhānaṃ na hotīti pākaṭametaṃ. Yathā ca ‘‘dvīsu vedanāsū’’ti vutte paṭighānusayānusayaṭṭhānato aññā dve vedanā gayhanti, evaṃ bhavarāgānusayānusayanaṭṭhānato ca aññā tā gayhantīti.
第二，关于欲界的两种感受，即欲境为基础的快乐及舍。其中注疏以特别含义区分这两种感受，并指出欲界之住处并非欲爱习气的住处。于乐欲三欲中，因具有色界及无色界三根本蕴，故仅于欲爱习气之住处才能说此三欲之根本。以界为范畴之感受，因相互包含无法穷尽，故称为习气之住处。然对于界与感受的特别含义，不以欲界涵盖而限。欲爱习气者仅以两种感受为所缘，如此即非三，且无两边均涵盖之需，从而说明愿无以欲界所涵盖之义。于现象学上，存在八种住处中欲爱习气的住处乃显在 ogranic无法穷尽，故明言欲爱习气于住处并非完全于界蕴等之含盖。然而，如“于两种感受中”指出欲爱习气相应感受法而非三种，表明在恼习气住处还有其他两者并入，反映生存习气住处亦存在其他包括两种感受的特点。
Ettha ca dvīhi vedanāhi sampayuttesu aññesu ca piyarūpasātarūpesu iṭṭharūpādīsu uppajjamāno kāmarāgānusayo sātasantasukhagiddhiyā pavattatīti dvīsu vedanāsu tassa anusayanaṃ vuttaṃ. Aññattha uppajjamānopi hi so imāsu dvīsu vedanāsu anugato hutvā seti sukhamicceva abhilabhatīti. Evaṃ paṭighānusayo ca dukkhavedanāsampayuttesu aññesu ca appiyarūpāsātarūpesu aniṭṭharūpādīsu uppajjamāno dukkhapaṭikūlato dukkhamicceva paṭihaññatīti dukkhavedanameva anugato hutvā seti, tena pana tasmiṃ anusayanaṃ vuttaṃ. Evaṃ kāmarāgapaṭighānaṃ tīsu vedanāsu anusayavacanena iṭṭhaiṭṭhamajjhattaaniṭṭhesu ārammaṇapakatiyā viparītasaññāya ca vasena iṭṭhādibhāvena gahitesu kāmarāgapaṭighānaṃ uppatti dassitā hoti. Tattha uppajjamānā hi te tīsu vedanāsu anusenti nāma. Vedanāttayamukhena vā ettha iṭṭhādīnaṃ ārammaṇānaṃ gahaṇaṃ veditabbaṃ, kāmadhātuādiggahaṇena kāmassādādivatthubhūtānaṃ kāmabhavādīnaṃ. Tattha kāmarāgānusayo bhavassādavasena anusayamāno kāmadhātuyā anuseti, kāmasukhassādavasena anusayamāno sukhopekkhāvedanāsu. Paṭigho dukkhapaṭighātavaseneva pavattatīti yattha tattha paṭihaññamānopi dukkhavedanāya eva anuseti. Rūpārūpabhavesu pana rūpārūpāvacaradhammesu ca kāmassādassa pavatti natthīti tattha anusayamāno rāgo bhavarāgoicceva veditabbo. Dhātuttayavedanāttayaggahaṇena ca sabbasakkāyapariyāpannānaṃ gahitattā ‘‘yattha kāmarāgānusayo nānuseti, tattha diṭṭhānusayo nānusetī’’ti (yama. 2.anusayayamaka.46) evamādīnaṃ vissajjanesu dhātuttayavedanāttayavinimuttaṃ diṭṭhānusayādīnaṃ anusayaṭṭhānaṃ na vuttanti daṭṭhabbaṃ. Nanu ca anuttaresu vimokkhesu pihaṃ upaṭṭhāpayato pihapaccayā uppannadomanasse paṭighānusayo nānuseti, tathā nekkhammassitasomanassupekkhāsu kāmarāgena nānusayitabbanti tadanusayanaṭṭhānato aññāpi diṭṭhānusayānusayanaṭṭhānabhūtā kāmāvacaravedanā santīti? Hontu, na pana dhātuttayavedanāttayato aññaṃ tadanusayanaṭṭhānaṃ atthi, tasmā taṃ na vuttaṃ. Yasmā pana ‘‘yattha kāmarāgānusayo ca paṭighānusayo ca mānānusayo ca nānusenti, tattha diṭṭhānusayo vicikicchānusayo nānusetīti? Āmantā’’ti (yama. 2.anusayayamaka.52) vuttaṃ, tasmā avisesena dukkhaṃ paṭighānusayassa anusayanaṭṭhānanti samudāyavasena gahetvā vuttanti veditabbaṃ. Tathā lokiyasukhopekkhā kāmarāgamānānusayanaṭṭhānanti.
此处所谓二种受分别，是指二受相应，及他所生的对所爱所欲之色相等的愉悦感受中，贪欲之习气依止于此，因而伴随持续的安乐而活动；此种二受中有习气被称说。又他处虽有所生，但若虽依止于这二受中而生，却只是渴求快乐罢了，如是说。又恰恰相反，瞋恚习气则在苦受相应及他处生起的那些不喜不欲之色相等之苦中，因苦恶而起瞋恚，是谓习气依止于苦受。于是从这习气之名，说明于三种受中，贪瞋习气在所谓可欲、非喜、恶三处之对象的心所产生，因执着反感而生起相反见解，从而以可喜等本质为所缘，现示贪瞋习气之起。说于此处，这三种受中习气常隐蔽随顺，即所谓二受之习气也。当从受之增减来说，这里须知所谓对可喜等所缘的把握，是指对欲界等可取之物的把握。其处贪习气依止于有漏的有界，依止于欲有界；以欲乐的根蒂持续起习气；瞋习气亦如是，以苦不悦之根基而起，依止苦受故常作动。色及非色界中，因无欲有界的生起不作动，所以这里的习气须作贪及有漏爱欲之习气解释。又说涵盖三界、三受的把握——若贪习气不生，见习气亦不生，此为明说（引《阴门经》）。依此类比，舍弃毒恚等已往烦恼，无明习气亦不生，此等烦恼皆不被提起，故未说无明习气的起处。可问：於最高解脱境界，由爱乐生的瞋习气不生，舍弃烦恼时亦不生欲爱习气，是否还因习气起处，故不应念诸见习气（见、疑等）及余习气？答曰不然，因以三界、三受为本，余无他习气所契未见，故未言也。既然说：“贪、瞋、傲三习气皆不生，见习气、疑习气亦不生”，即为示知，因此须就瞋习气不生之苦，视为苦谛之习气根本。故在世俗善受缘起的乐观立场，看为贪习气之习气起处。
Apica sutte ‘‘idhāvuso visākha, bhikkhu iti paṭisañcikkhati ‘kudāssu nāmāhaṃ domanassaṃ pajaheyya’nti, so iti paṭisañcikkhitvā paṭighaṃ tena pajahati, na tattha paṭighānusayo anusetī’’ti nekkhammassitaṃ domanassaṃ uppādetvā taṃ vikkhambhetvā vīriyaṃ katvā anāgāmimaggena paṭighassa samugghātanaṃ sandhāya vuttaṃ. Na hi paṭigheneva paṭighappahānaṃ, domanassena vā domanassappahānaṃ atthīti. Paṭighuppattirahaṭṭhānatāya pana idha sabbaṃ dukkhaṃ ‘‘paṭighānusayassa anusayanaṭṭhāna’’nti vuttanti daṭṭhabbaṃ. Nippariyāyadesanā hesā, sā pana pariyāyadesanā. Evañca katvā paṭhamajjhānavikkhambhitaṃ kāmarāgānusayaṃ tathā vikkhambhitameva katvā anāgāmimaggena samugghātanaṃ sandhāya ‘‘vivicceva…pe… paṭhamaṃ jhānaṃ upasampajja viharati, rāgaṃ tena pajahati, na tattha rāgānusayo anusetī’’ti vuttaṃ. Evaṃ catutthajjhānavikkhambhitaṃ avijjānusayaṃ tathā vikkhambhitameva katvā arahattamaggena samugghātanaṃ sandhāya ‘‘sukhassa ca pahānā…pe… catutthaṃ jhānaṃ upasampajja viharati, avijjaṃ tena pajahati, na tattha avijjānusayo anusetī’’ti (ma. ni. 1.465) vuttaṃ. Na hi lokiyacatutthajjhānupekkhāya avijjānusayo sabbathā nānusetīti sakkā vattuṃ ‘‘sabbasakkāyapariyāpannesu dhammesu ettha avijjānusayo anusetī’’ti (yama. aṭṭha. anusayayamaka 2) vuttattā, tasmā avijjānusayasseva vatthu catutthajjhānupekkhā, nekkhammassitadomanassañca paṭighānusayassa vatthu na na hotīti tatthāpi tassa anusayanaṃ veditabbaṃ. Avatthubhāvato hi idha anusayanaṃ na vuccati, na suttantesu viya vuttanayena taṃpaṭipakkhabhāvato taṃsamugghātakamaggassa balavūpanissayabhāvato cāti.
又经中说：“今此，汝等维萨迦比库，修行时念及‘何以我应远离忧愁’等，修想到时，则以瞋恚断除之，此时瞋恚习气不过被断除，不复相随。”此中虽然生起舍弃忧愁，且使之消失，发起精进，以断来世之瞋，用以压伏瞋恚，故此说。非以瞋恚本身而断瞋，也非以忧愁而断忧愁。断除瞋恚之处，即是断除所有苦难的“瞋恚习气之习气根本”也。当此讨论抉择的说法，是转折法，（此说法）与第一禅配合，先断除欲贪习气，发起断除，入初禅时起，谓“于受乐中断贪，贪习气不复相随”也。亦说与第四禅配合断除无明习气，入阿拉汉道时发起断除，谓“舍弃乐中无明，无明习气不复相随”。安立世俗第四禅了知无明习气于一切涵盖法不复相随，因说“于一切身心皆含盖处有无明习气”，故第四禅对无明习气为根本所在；舍弃忧恚习气的根本也不空无，故尚须知其习气。由于以三界、三受为根本，舍弃瞋恚习气之处不生，故尚未任意废舍起来（未能弃绝），是故未言习气断灭完全。
Ettha ca ārammaṇe anusayaṭṭhāne sati bhavarāgavajjo sabbo lobho kāmarāgānusayoti na sakkā vattuṃ. Dukkhāya hi vedanāya rūpārūpadhātūsu ca anusayamānena diṭṭhānusayena sampayuttopi lobho lobho eva, na kāmarāgānusayo. Yadi siyā, diṭṭhānusayassa viya etassapi ṭhānaṃ vattabbaṃ siyāti. Atha pana ajjhāsayavasena tanninnatāya anusayanaṭṭhānaṃ vuttaṃ. Yathā iṭṭhānaṃ rūpādīnaṃ sukhāya ca vedanāya appaṭiladdhaṃ vā appaṭilābhato samanupassato, paṭiladdhapubbaṃ vā atītaṃ niruddhaṃ vigataṃ pariṇataṃ samanupassato uppajjamāno paṭigho dukkhe paṭihaññanavaseneva pavattatīti dukkhameva tassa anusayanaṭṭhānaṃ vuttaṃ, nālambitaṃ, evaṃ dukkhādīsu abhinivesanavasena uppajjamānena diṭṭhānusayena sampayuttopi lobho sukhābhisaṅgavaseneva pavattatīti sātasantasukhadvayamevassa anusayaṭṭhānaṃ vuttanti bhavarāgavajjassa sabbalobhassa kāmarāgānusayatā na virujjhati, ekasmiṃyeva ca ārammaṇe rajjanti dussanti ca. Tattha rāgo sukhajjhāsayo paṭigho dukkhajjhāsayoti tesaṃ nānānusayaṭṭhānatā hoti.
此处若依迦叶论所注“于所缘处的习气为分别”，谓一切嗔习气皆烦恼；故言贪习气不应通称，因苦受依止于色及非色界结合处而生执着及见习气则皆为贪，不该称为欲贪习气。若有此说，亦应说此处也有见习气之所在。又说对意中等被动境界习气所依止处已说。于可欲等根本略无多取遂无依止习气，为所起苦受执着时生发瞋恚，是苦受逆缘所起所生，适当说苦受之习气也。又此处所作的习气根本依止为“所缘物所依”之空性说。更有说法如喜乐感受微少或无知合理地观察过去以往消散离脱之义，当苦受起时，苦受反感随之产生苦受之瞋。此为苦受之习气根本，未依于见习气。如此则生嗔苦受时，诸习气之依止各异。
Evañca katvā ‘‘yattha kāmarāgānusayo anuseti, tattha paṭighānusayo anusetīti? No’’ti (yama. 2.anusayayamaka.14) vuttanti. Aṭṭhakathāyaṃ pana dvīsu vedanāsu iṭṭhārammaṇe ca domanassuppattiṃ vatvā ‘‘domanassamattameva pana taṃ hoti, na paṭighānusayo’’ti (yama. aṭṭha. anusayayamaka 2) vuttattā yathā tattha paṭigho paṭighānusayo na hoti, evaṃ dukkhādīsu uppajjamānena diṭṭhānusayena sahajāto lobho kāmarāgānusayo na hoticceva viññāyatīti. Yaṃ panetaṃ vuttaṃ ‘‘domanassamattameva pana taṃ hoti, na paṭighānusayo’’ti, ettha na paṭighānusayoti natthi paṭighānusayoti attho daṭṭhabbo. Na hi domanassassa paṭighānusayabhāvāsaṅkā atthīti.
于是指出“当贪习气依止时，瞋习气亦依止”之语为疑问。论书中关于二受可欲所缘蕴生瞋恚未起时，虽生恼恨感，而称此处因及贪习气，非瞋习气也。又谓“恼恨微量时尚未能生瞋习气”，故此恼恨感不算入瞋习气。由此可知，愁恼未必是瞋习气之相。
Desanā saṃkiṇṇā viya bhaveyyāti bhavarāgassapi kāmadhātuyā dvīsu vedanāsu ārammaṇakaraṇavaseneva uppatti vuttā viya bhaveyya, tasmā ārammaṇavisesena visesadassanatthaṃ evaṃ desanā katā sahajātavedanāvisesābhāvatoti adhippāyo.
上文略说如同简单说法，谓贪习气随受之可欲根本而“如依法应生”，因此依止所缘处之分别，特为显示便利，以便分别习气之依止，故如此开述。
Uppattiṭṭhānavāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 生起处段注释已毕。
Mahāvāro
大品
1. Anusayavāravaṇṇanā一、随眠品释
§3
3.Anusetiuppajjatīti paccuppannavohārā pavattāvirāmavasena veditabbā. Maggeneva hi anusayānaṃ virāmo vicchedo hoti, na tato pubbeti.
三、应当理解『习气的产生』，即现行（当下的行为活动）如流水般不断生起又断灭。如同道路上习气的消停，习气的中断就是断除，而非回溯以前所得。
§20
20.Nāpi ekasmiṃ ṭhāne uppajjanti, na ekaṃ dhammaṃ ārammaṇaṃ karontīti ettha purimena ekasmiṃ cittuppāde uppatti nivāritā, pacchimena ekasmiṃ ārammaṇeti ayaṃ viseso. Puggalokāsavārassa paṭilome tesaṃ tesaṃ puggalānaṃ tassa tassa anusayassa ananusayanaṭṭhānaṃ pakatiyā pahānena ca veditabbaṃ, ‘‘tiṇṇaṃ puggalānaṃ dukkhāya vedanāya tesaṃ tattha kāmarāgānusayo nānuseti, no ca tesaṃ tattha paṭighānusayo nānuseti, tesaññeva puggalānaṃ rūpadhātuyā arūpadhātuyā apariyāpanne tesaṃ tattha kāmarāgānusayo ca nānuseti, paṭighānusayo ca nānusetī’’ti pakatiyā dukkhādīnaṃ kāmarāgādīnaṃ ananusayaṭṭhānataṃ sandhāya vuttaṃ, ‘‘dvinnaṃ puggalānaṃ sabbattha kāmarāgānusayo ca nānuseti, paṭighānusayo ca nānusetī’’ti (yama. 2.anusayayamaka.56) anusayappahānena. Ettha purimanayena okāsaṃ avekkhitvā puggalassa vijjamānānaṃ anusayānaṃ ananusayanaṃ vuttaṃ, pacchimanayena puggalaṃ avekkhitvā okāsassa kāmadhātuādikassa anokāsatāti.
二十、不在一处生起，亦不单执一法为缘，此处指先人于一心的产生有所阻止，后者则一缘起的特别现象。应由反向观察有载色取缔的各个分别个体各自的习气断处与习气不生处，即以离三种个体苦、感受的习气断处，观察其内欲爱习气未生，故此非缘对境习气未生及非缘对境习气不生。三类个体于有色界、无色界不同不完满之处，欲爱习气不生，缘对境习气亦不生，是为教法中断欲爱习气的地点。二人中一者于一切处均无欲爱习气，而缘对境习气仍不生，此理已在《灭欲戒律第二章·习气灭道》第五十六条有所指出。依此前因后果地观察个体现存的习气不生处及未断处即是断习气的体现。
Anusayavāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 随眠品释已毕。
2. Sānusayavāravaṇṇanā二、有随眠品释
§66-131
66-131. Sānusayapajahanapariññāvāresu ‘‘sānusayo, pajahati, parijānātī’’ti puggalo vutto. Puggalassa ca imasmiṃ bhave sānusayoti evaṃ bhavavisesena vā, imasmiṃ kāmarāgānusayena sānusayo imasmiṃ itaresu kenacīti evaṃ bhavānusayavisesena vā sānusayatāniranusayatādikā natthi. Tathā dvīsu vedanāsu kāmarāgānusayena sānusayo, dukkhāya vedanāya niranusayoti idampi natthi. Na hi puggalassa vedanā okāso, atha kho anusayānanti. Anusayassa pana tassa tassa so so anusayanokāso puggalassa tena tena anusayena sānusayatāya, tassa tassa pajahanaparijānanānañca nimittaṃ hoti, ananusayanokāso ca niranusayatādīnaṃ, tasmā okāsavāresu bhummaniddesaṃ akatvā ‘‘yato tato’’ti nimittatthe nissakkavacanaṃ kataṃ, pajahanapariññāvāresu apādānatthe eva vā. Tato tato hi okāsato apagamakaraṇaṃ vināsanaṃ pajahanaṃ parijānanañcāti.
六十六至一百三十一条中，有言『习气断除、破除、知晓』者，是对个体而言，现生此处即习气，或依其特别，如依欲爱习气是习气，或依其它称为不同习气无断无习气等，并无多习气说。譬如於二种感受中，欲爱习气为习气，苦感受则无习气断除。唯个体感受有地点，即习气不生处，故谓之习气。于各习气断处，导致断除与了知，并有无断处，故于断处不以统一言说，而是依场合分别作言，为断除的目的。依场合分别，即于分别处起因、灭除及了知。由此分别处的起故、灭除、破除和了知发生。
Tattha yatoti yato anusayaṭṭhānato anulome, paṭilome ananusayaṭṭhānatoti attho. Anusayānānusayasseva hi nimittāpādānabhāvadassanatthaṃ ‘‘rūpadhātuyā arūpadhātuyā tato mānānusayena sānusayoti (yama.2.anusayayamaka.77), pajahatī’’ti (yama. 2.anusayayamaka.143) ca ‘‘dukkhāya vedanāya tato kāmarāgānusayena niranusayoti (yama. 2.anusayayamaka.110), na pajahatī’’ti (yama. 2.anusayayamaka.174-176) ca evamādīsu rūpadhātuādayo eva bhummaniddeseneva niddiṭṭhāti. Aṭṭhakathāyaṃ pana catutthapañhavissajjanena sarūpato anusayanaṭṭhānassa dassitattā tadatthe ādipañhepi ‘‘yato’’ti anusayanaṭṭhānaṃ vuttanti imamatthaṃ vibhāvetvā puna ‘‘yato’’ti etassa vacanatthaṃ dassetuṃ ‘‘uppannena kāmarāgānusayena sānusayo’’ti vuttaṃ, taṃ pamādalikhitaṃ viya dissati. Na hi uppanneneva anusayena sānusayo, uppattirahaṭṭhānatañca sandhāyeva nissakkavacanaṃ na sakkā vattuṃ. Na hi apariyāpannānaṃ anusayuppattirahaṭṭhānatāti taṃ tatheva dissati. Evaṃ panettha attho daṭṭhabbo – yato uppannenāti yato uppannena bhavitabbaṃ, tenāti uppattirahaṭṭhāne nissakkavacanaṃ katanti. Tathā sabbadhammesu uppajjanakenāti. Uppattipaṭisedhe akate anuppattiyā anicchitattā sabbadhammesu uppajjanakabhāvaṃ āpannena anuppajjanabhāvaṃ apaneti nāma. Sabbatthāti etassa pana sabbaṭṭhānatoti ayamattho na na sambhavati. Ttha-kārañhi bhummato aññatthāpi saddavidū icchantīti.
此中所谓‘因’为顺逆于习气所生之所依。习气与非习气的缘起即由于因缘所现，如对有色界无色界的各处，在欲爱习气处则为习气，诸如说破除因欲爱习气而生习气。又于苦感受处则未破除习气。依此等义，唯就有色界起处示现。于注疏第四分释中，由于明示习气所依处，前题中亦提到『因』的习气所依处。此处又以『现生的欲爱习气为习气』作例，看似过于固定。现生习气之说，不是现生即为习气，而是依缘起而非独立而立。非完备的习气发生处不能作为习气说之所依。故全面考虑即是所有法中生起因缘相续。因作铺垫，灭除与了解由此而至。
Sānusayavāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 有随眠品释已毕。
3. Pajahanavāravaṇṇanā三、断除品释
§132-197
132-197. Pajahanavāre yena kāmarāgānusayādayo sāvasesā pahīyanti, so te pajahatīti sanniṭṭhānaṃ katvā vattabbo na hoti apajahanasabbhāvā, tasmā sanniṭṭhāne niravasesappajahanakoyeva pajahatīti vutto, tasmā ‘‘yo vā pana mānānusayaṃ pajahati, so kāmarāgānusayaṃ pajahatīti? No’’ti (yama. 2.anusayayamaka.132) vuttaṃ. Yasmā pana saṃsayapadena pahānakaraṇamattameva pucchati, na sanniṭṭhānaṃ karoti, tasmā yathāvijjamānaṃ pahānaṃ sandhāya ‘‘yo kāmarāgānusayaṃ pajahati, so mānānusayaṃ pajahatīti? Tadekaṭṭhaṃ pajahatī’’ti vuttaṃ. Paṭilome pana ‘‘nappajahatī’’ti pajahanābhāvo eva sanniṭṭhānapadena saṃsayapadena ca vinicchito pucchito ca, tasmā yesaṃ pajahanaṃ natthi niravasesavasena pajahanakānaṃ, te ṭhapetvā avasesā appajahanasabbhāveneva nappajahantīti vuttā, na ca yathāvijjamānena pahāneneva vajjitāti daṭṭhabbāti. ‘‘Anāgāmimaggasamaṅgiñca aṭṭhamakañca ṭhapetvā avasesā puggalā kāmarāgānusayañca nappajahanti vicikicchānusayañca nappajahantī’’ti (yama. 2.anusayayamaka.165) ettha aṭṭhakathāyaṃ ‘‘puthujjano pahānapariññāya abhāvena nappajahati, sesā tesaṃ anusayānaṃ pahīnattā’’ti (yama. aṭṭha. anusayayamaka 132-197) vuttaṃ.
一百三十二至一百九十七条中，欲爱等习气被完全断除时，即谓已断。此处不能说对副习气未尽除净即为断尽，故于断处止尽及残余断除之间做了区分。论中曰：'若有人断除慢习气，则不能说已断欲爱习气'。此又区分质疑处置，而且非断处不为真正破除。对未曾断习气，则只是暂停断除，而非实断。论中又言未出家道位者因无断习气知识，未断故余习气亦未断绝，故此不能讲完全断尽。
Tattha kiñcāpi kesañci vicikicchānusayo kesañci ubhayanti sesānaṃ tesaṃ pahīnatā atthi, tathāpi sotāpannādīnaṃ vicikicchānusayassa pahīnatā ubhayāpajahanassa kāraṇaṃ na hotīti tesaṃ pahīnattā ‘‘nappajahantī’’ti na sakkā vattuṃ, atha pana kāmarāgānusayañca nappajahantīti imaṃ sanniṭṭhānena tesaṃ puggalānaṃ saṅgahitatādassanatthaṃ vuttanti na tattha kāraṇaṃ vattabbaṃ, pucchitassa pana saṃsayatthassa kāraṇaṃ vattabbaṃ. Evaṃ sati ‘‘sesā tassa anusayassa pahīnattā’’ti vattabbanti? Na vattabbaṃ ‘‘yo kāmarāgānusayaṃ nappajahati, so diṭṭhānusayaṃ vicikicchānusayaṃ nappajahatī’’ti paṭikkhipitvā pucchite sadisavissajjanake diṭṭhivicikicchānusaye sandhāya kāraṇassa vattabbattā, tasmā tesaṃ anusayānaṃ pahīnattāti tesaṃ diṭṭhivicikicchānusayānaṃ pahīnattā te saṃsayatthasaṅgahite anusaye nappajahantīti attho daṭṭhabbo.
此处言或有偏疑习气既非断尽又不兼现，有残缺之处，谓断者不能断净，且此并非初果圣者断除怀疑习气的因缘。因此谓残余习气虽断不除即非断。若说‘断除慢习气即断除其它习气’，已被驳斥。各种疑惑习气之断除亦须分辨详细原因，故谓残余习气断除是疑惑习气断除而非全面断除，但须明辨其因缘。
Pajahanavāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 断除品释已毕。
5. Pahīnavāravaṇṇanā5. 已断品注释
§264-274
264-274.Pahīnavārephalaṭṭhavaseneva desanā āraddhāti anulomaṃ sandhāya vuttaṃ. Paṭilome hi puthujjanavasenapi desanā gahitāti. ‘‘Phalaṭṭhavasenevā’’ti ca sādhāraṇavacanena maggasamaṅgīnaṃ aggahitataṃ dīpeti. Anusayaccantapaṭipakkhekacittakkhaṇikānañhi maggasamaṅgīnaṃ na koci anusayo uppattiraho, nāpi anuppattirahataṃ āpādito, tasmā te na anusayasānusayapahīnauppajjanavāresu gahitāti.
264-274节。比喻如煮熟的果实般的断除烦恼——此等说法顺顺畅畅地展开讲述。反之，若以凡夫的方式说法，则会颠倒混乱。所谓“如煮熟的果实”是普通用语，专指与道相应者的共同之处。因烦恼（习气）与断除的业果相对，在取舍之间不会产生新烦恼，也未曾生起处于无烦恼状态便遭污染者，因此断除烦恼的人不被凡夫的生死流转所染，故称断除烦恼者能断除烦恼的生死流转。
§275-296
275-296. Okāsavāre so so anusayo attano attano okāse eva anuppattidhammataṃ āpādito pahīno, anāpādito ca appahīnoti pahīnāppahīnavacanāni tadokāsameva dīpenti, tasmā anokāse tadubhayāvattabbatā vuttāti. Sādhāraṇaṭṭhāne tena saddhiṃ pahīno nāma hotīti tena saddhiṃ samānokāse pahīno nāmāti attho, na samānakāle pahīnoti.
275-296节。三有烦恼破坏时，各自烦恼于其自身所破坏之处，为断除或未断除而被污染或未被污染，故称为“断除”或“未断除”，二者皆依其自身场所的状态而定，所以说不在相同时间断除，而是在各自场所中断除。
Pahīnavāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 已断品注释结束。
7. Dhātuvāravaṇṇanā7. 界品注释
§332-340
332-340. Dhātuvāre santānaṃ anugatā hutvā sayantīti yasmiṃ santāne appahīnā, taṃsantāne appahīnabhāvena anugantvā uppattiarahabhāvena sayantīti attho. Uppattirahatā eva hi anurūpaṃ kāraṇaṃ labhitvā uppajjantīti idhāpi yuttāti. Ettha ca na kāmadhātuādīni cha paṭinisedhavacanāni dhātuvisesaniddhāraṇāni na hontīti ‘‘na kāmadhātuyā cutassa na kāmadhātuṃ upapajjantassā’’tiādimhi vuccamāne imaṃ nāma upapajjantassāti na viññāyeyya, tasmā taṃmūlikāsu yojanāsu ‘‘na kāmadhātuyā cutassa kāmadhātuṃ rūpadhātuṃ arūpadhātuṃ upapajjantassā’’ti paṭhamaṃ yojetvā puna anukkamena ‘‘na kāmadhātuṃ upapajjantassā’’tiādikā yojanā katā. Evañhi na kāmadhātuādipadehi yathāvuttadhātuyoyeva gahitā, na kañcīti viññāyati. Yathā anusayavāre ‘‘anusentīti padassa uppajjantīti attho gahito’’ti vuttaṃ, tatthāpi uppajjamānameva sandhāya uppajjantīti gahetuṃ na sakkā ‘‘yassa kāmarāgānusayo anuseti, tassa paṭighānusayo anusetīti? Āmantā’’tiādivacanato. Athāpi appahīnataṃ sandhāya uppajjantīti attho tattha gahito, idhāpi so na na yujjatīti. Bhaṅgāti bhañjitabbā, dvidhā kātabbāti attho. Nanu na koci anusayo yattha uppajjantassa anuseti nānuseti cāti dvidhā kātabbā, tattheva kasmā ‘‘kati anusayā bhaṅgā? Anusayā bhaṅgā natthī’’ti pucchāvissajjanāni katāni. Na hi pakārantarābhāve saṃsayo yuttoti ? Na na yutto, ‘‘anusayā bhaṅgā natthī’’ti avutte bhaṅgābhāvassa aviññātattāti.
332-340节。五蕴断除比喻为相对应的组织延续因缘，谓有一相续中未断除者，因其未断除而随之相续，故谓为“延续”。生起因缘必现合法的缘故，这里说法适当。而且此处并无欲界诸根等所禁止的特殊论述，故谓“不以欲界为生起缘起根本”，此是基础结论，再分别叙述“不以欲界为生起”，缘由先导后续地说明。因此五蕴断除如言说的缘起相应而通用，未有相应者不能理解。比如“习气延续者即为习气生起”之理，也不能以“欲爱习气延续，则嗔恨习气也应当延续”为疑，反之此中有不当处须破坏，故意分别为二者。又无处能同时延续与不延续其习气，故须二者分别予以解释，而不当回答“几习气断除？无习气断除”，因相互矛盾故不成立。
Dhātuvāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 界品注释结束。
Anusayayamakavaṇṇanā niṭṭhitā. · 随眠双注释结束。
8. Cittayamakaṃ8. 心双
Uddesavāravaṇṇanā举示分解释
§1-62
1-62. Cittayamakavaṇṇanāyaṃ āditova tayo suddhikamahāvārā hontīti ime tayo mahāvārā sarāgādikusalādīhi missakā suddhikā ca, tesu ādito suddhikā hontīti attho. Missakesu ca ekekasmiṃ sarāgādimissakacitte tayo tayo mahāvārā, te tattha tattha pana vutte sampiṇḍetvā ‘‘soḷasa puggalavārā’’tiādi vuttaṃ, na nirantaraṃ vutteti. ‘‘Yassa cittaṃ uppajjati na nirujjhati, tassa cittaṃ nirujjhissati nuppajjissatī’’tiādinā uppādanirodhānaṃ paccuppannānāgatakālānañca saṃsaggavasena ekekāya pucchāya pavattattā ‘‘uppādanirodhakālasambhedavāro’’ti vutto. Evaṃ sesānampi vārānaṃ taṃtaṃnāmatā pāḷianusārena veditabbā.
1-62节。心所的分类说明中根本有三大净大类别，谓此三大类由染污（如贪欲等不善心）与清净心所而成，其中基本是清净心。染污群中每一念心都有三大类别，这三大类别互相连接说成“十六人群”等，不断说出。论述心起与心灭（生与灭）的时间区别，用以分别现时、过去、未来三时阶段关系，称为“生起灭止时分的分别”。如此诸多类别名称应依巴利正音辨知。
Uddesavāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 举示分解释终。
Niddesavāravaṇṇanā解说分解释
§63
63.Tathārūpassevakhīṇāsavassa cittaṃ sandhāyāti idaṃ uppādakkhaṇasamaṅgipacchimacittasamaṅgimhi puggale adhippete tañca cittaṃ adhippetameva hotīti katvā vuttanti daṭṭhabbaṃ. Arahato pacchimacittampīti nuppajjati nirujjhatīti evaṃpakāraṃ bhaṅgakkhaṇasamaṅgimeva sandhāya vuttaṃ.
63节。“如法净除烦恼时对心的理解”说式，此处谓当心相伴于前一念时，与前念心相应，由此断坏，则现前断坏的心为阿拉汉心，谓不再生起、不复现起。此为断坏之心与现行的相应解说。
§65-82
65-82. Uppādavārassa dutiyapucchāvissajjane cittassa bhaṅgakkhaṇe, nirodhasamāpannānaṃ, asaññasattānaṃ tesaṃ cittaṃ uppajjittha, no ca tesaṃ cittaṃ uppajjatīti ettha ‘‘cittassa bhaṅgakkhaṇe tesaṃ cittaṃ uppajjitthā’’ti etassa ‘‘sabbesaṃ cittaṃ khaṇapaccuppannameva hutvā uppādakkhaṇaṃ atītattā uppajjittha nāmā’’ti attho vutto. Cittassa uppādakkhaṇe tesaṃ cittaṃ uppajjittha ceva uppajjati cāti etassapi uppādaṃ pattattā uppajjittha, anatītattā uppajjati nāmāti dvayametaṃ evaṃ na sakkā vattuṃ. Na hi khaṇapaccuppanne ‘‘uppajjitthā’’ti atītavohāro atthi. Yadi siyā, yaṃ vā pana cittaṃ uppajjittha, taṃ cittaṃ uppajjatīti ettha ‘‘no’’ti avatvā vibhajitabbaṃ siyā. Tathā ‘‘yaṃ cittaṃ uppajjati, taṃ cittaṃ uppajjitthā’’ti ettha ca ‘‘no’’ti avatvā ‘‘āmantā’’ti vattabbaṃ siyā. ‘‘Cittassa bhaṅgakkhaṇe’’ti pana bhijjamānacittasamaṅgī puggalo vutto, tassa atītaṃ cittaṃ uppajjittha, na ca kiñci cittaṃ uppajjati. Cittassa uppādakkhaṇeti ca uppajjamānacittasamaṅgī puggalo vutto, tassapi atītaṃ cittaṃ uppajjittha, taṃ pana cittaṃ uppajjatīti evamettha attho daṭṭhabbo. Cittanti hi sāmaññavacanaṃ ekasmiṃ anekasmiñca yathāgahitavisese tiṭṭhatīti. ‘‘Yassa vā pana cittaṃ uppajjissati, tassa cittaṃ uppajjatīti? Cittassa bhaṅgakkhaṇe’’ti ettha yassa vā pana cittaṃ uppajjissatīti etena sanniṭṭhānena gahitapuggalasseva cittassa bhaṅgakkhaṇeti evaṃ sabbattha sanniṭṭhānavasena niyamo veditabbo. Uppannuppajjamānavāro niruddhanirujjhamānavāro ca puggalavārādīsu tīsupi ninnānākaraṇā uddiṭṭhā niddiṭṭhā ca. Tattha puggalavāre avisesena yaṃ kañci tādisaṃ puggalaṃ sandhāya ‘‘uppannaṃ uppajjamāna’’ntiādi vuttaṃ, dhammavāre cittameva, puggaladhammavāre puggalaṃ cittañcāti ayamettha viseso daṭṭhabbo.
65-82节。关于生起时分的第二类问答解释，谓心的断坏时分，已断绝者心理不再生起，则该心非凡夫心理所能生起，心断坏后再生起不可能。所谓“现起心”和“已生起之心”不能同时立言。若言“已生起之心生起”，则须否定或区别之，或称“已生起心非生起心”，此需说明。过往心理无从生起现行心，心的生起时段只有现行生起之心。从破坏分解的心中扬言已断坏时分产生新起心，实为言不顺理。一般而言，“心”是通称，特指时分的分别。所以上述论说立如是法生起之心时分现现，须以带有称号的名法视之。生死流转之中，生起与灭止、断除与次生等顺序俱明，于人流中可观察分明。对此不同人等以“生已生、未生”分别论之。是故此处重点说明习气断除与心生灭阶段之对应。
§83
83. Atikkantakālavāre imassa puggalavārattā puggalo pucchitoti puggalasseva vissajjanena bhavitabbaṃ. Yathā yassa cittaṃ uppajjitthāti etena na koci puggalo na gahito, evaṃ yassa cittaṃ uppajjamānaṃ khaṇaṃ khaṇaṃ vītikkantaṃ atikkantakālanti etena sanniṭṭhānena na koci na gahito. Na hi so puggalo atthi, yassa cittaṃ uppādakkhaṇaṃ atītaṃ natthi, te ca pana nirujjhamānakkhaṇātītacittā na na hontīti paṭhamo pañho ‘‘āmantā’’ti vissajjitabbo siyā, tathā dutiyatatiyā. Catuttho pana ‘‘pacchimacittassa bhaṅgakkhaṇe tesaṃ cittaṃ bhaṅgakkhaṇaṃ avītikkantaṃ, no ca tesaṃ cittaṃ uppādakkhaṇaṃ avītikkantaṃ, itaresaṃ cittaṃ bhaṅgakkhaṇañca avītikkantaṃ uppādakkhaṇañca avītikkanta’’nti vissajjitabbo bhaveyya, tathā avissajjetvā kasmā sabbattha cittameva vibhattanti ? Cittavasena puggalavavatthānato. Khaṇassa hi vītikkantatāya atikkantakālatāvacanena vattamānassa ca cittassa vasena puggalo uppādakkhaṇātītacitto vutto atītassa ca, tattha purimassa cittaṃ na bhaṅgakkhaṇaṃ vītikkantaṃ pacchimassa vītikkantanti evamādiko puggalavibhāgo yassa cittassa vasena puggalavavatthānaṃ hoti, tassa cittassa taṃtaṃkhaṇavītikkamāvītikkamadassanavasena dassito hotīti sabbavissajjanesu cittameva vibhattaṃ. Atha vā nayidha dhammamattavisiṭṭho puggalo pucchito, atha kho puggalavisiṭṭhaṃ cittaṃ, tasmā cittameva vissajjitanti veditabbaṃ. Yadipi puggalappadhānā pucchā, athāpi cittappadhānā, ubhayathāpi dutiyapucchāya ‘‘āmantā’’ti vattabbaṃ siyā, tathā pana avatvā nirodhakkhaṇavītikkamena atikkantakālatā na uppādakkhaṇavītikkamena atikkantakālatā viya vattamānassa atthīti dassanatthaṃ ‘‘atītaṃ citta’’nti vuttanti daṭṭhabbaṃ. Yassa cittaṃ na uppajjamānanti ettha uppajjamānaṃ khaṇaṃ khaṇaṃ vītikkantaṃ atikkantakālaṃ yassa cittaṃ na hotīti attho. Esa nayo ‘‘na nirujjhamāna’’nti etthāpi.
83. 关于超越时间段的论断，在此个人觉察时间段内，谓个人被问及时应以个人本身为治疗之本。譬如说“心念生起”，借此说不存在任何个人，亦即未被执着，如法不可拘碍；同样地，谓心念在尚未现前的瞬间，虽渐渐消逝，却未被超越时间段，即由此境界推论，既无其个人也无法执持。实则不存在此种人，心念生起瞬间若无过去，则此生灭之间的过去心念断灭不复存在，第一疑问即为“被召者”可予释然，如此第二第三皆同。第四则谓“在过去心念破坏之时，其心念既未超越破坏之时间，亦非过去心念未超越，亦他人心念既破坏且未超越，亦生起心念既破坏且未超越”，此应予释然。若不释然，为何心念可无所不分？即以心念为个人之所依。因瞬间之心念虽超时界限，但以其持续性对个人而言，虽云过去心念，但既非心之破坏破界时，又非过去之心，所谓前者心非破坏、后者心为破坏等分类，即依此心念之存在为个人根基，其瞬间变化亦可观察显现。故于所有释疑中，唯以心念区分。若问择法之理，谓问何为个人最胜者，则应知依心念为个人最胜，故唯释心念。虽以个人为中心询问，终当还原为心念为本，此在第二疑问中“被召者”理应宣说，谓超越断舍破坏瞬间者为超越时间，非生起瞬间之超越时间，藉此得知“过去心念”之义。谓心念不生起，乃意指其瞬间断灭已超越时间，故言“非断灭者”于此亦可。
§114-116
114-116. Missakavāresu yassa sarāgaṃ cittaṃ uppajjati na nirujjhati, tassa cittaṃ nirujjhissati nuppajjissatīti pucchā, noti vissajjanañca aṭṭhakathāyaṃ dassitaṃ. Pāḷiyaṃ pana ‘‘yassa sarāgaṃ cittaṃ uppajjati na nirujjhati, tassa sarāgaṃ cittaṃ nirujjhissati nuppajjissatī’’ti mātikāṭhapanāyaṃ vuttattā vissajjanepi tatheva sanniṭṭhānasaṃsayatthesu sarāgādimissakacittavaseneva pucchā uddharitvā ‘‘sarāgapacchimacittassa uppādakkhaṇe tesaṃ sarāgaṃ cittaṃ uppajjati na nirujjhati nirujjhissati nuppajjissati, itaresaṃ sarāgacittassa uppādakkhaṇe tesaṃ sarāgaṃ cittaṃ uppajjati na nirujjhati nirujjhissati ceva uppajjissati cā’’ti evamādinā nayena yebhuyyena suddhikavārasadisameva vissajjanaṃ kātabbanti katvā saṃkhittanti viññāyati.
114-116. 在错误论断中，若心生执着且不灭，则该心是否会灭或不生，提出疑问，释迦族注疏对此已有说明。巴利律藏中谓“若心生执着且不灭，则该执着心必灭或不生”此为纲目中之设定，故释疑亦将此执着心以清净时间段内之属性为依托，提出疑问说：“执着心于末后心念生起时是否生起灭去？会灭或不生？”以此类推，推断出相比清净时间段，必须以纯净时间段同一心念模式拟定释义，故依此可作总括并明白知晓。
Niddesavāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 解说分解释终。
Cittayamakavaṇṇanā niṭṭhitā. · 心双论解释终。
9. Dhammayamakaṃ九、法双论
1. Paṇṇattivāro
1. 分类断别
Uddesavāravaṇṇanā略说品释
§1-16
1-16. Dhammayamakavaṇṇanāyaṃ kusalādidhammānaṃ mātikaṃ ṭhapetvāti yathā mūlayamake kusalādidhammā desitā, yathā ca khandhayamakādīsu ‘‘pañcakkhandhā’’tiādinā aññathā saṅgahetvā desitā, tathā adesetvā yā kusalādīnaṃ dhammānaṃ ‘‘kusalākusalā dhammā’’tiādikā mātikā, taṃ idha ādimhi ṭhapetvā desitassāti attho.
1-16. 关于法类解释，此中记载了善法起始之纲目，即如所说之基础讲述善法起始，及在色蕴等类别中以“五蕴”为首并用其他方式集合所讲话法，以及所设立之善恶法纲目，首以“善恶法”等作分类，此处为开端置立、说明之意。
Uddesavāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 略说品释已毕。
2. Pavattivāravaṇṇanā2. 转起品释
§33-34
33-34.‘‘Yassa kusalā dhammā uppajjanti, tassa abyākatā dhammā uppajjantī’’ti etassa vissajjane ‘‘abyākatā cāti cittasamuṭṭhānarūpavasena vutta’’nti aṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ, imasmiṃ pana pañhe kammasamuṭṭhānādirūpañca labbhati, taṃ pana paṭilomavārassa vissajjane sabbesaṃ cavantānaṃ, pavatte cittassa bhaṅgakkhaṇe, āruppe akusalānaṃ uppādakkhaṇe tesaṃ kusalā ca dhammā na uppajjanti abyākatā ca dhammā na uppajjantīti ettha pavatte cittassa bhaṅgakkhaṇe uppajjamānampi kammasamuṭṭhānādirūpaṃ aggahetvā ‘‘abyākatā ca dhammā na uppajjantī’’ti vuttattā cittasamuṭṭhānarūpameva idhādhippetaṃ. Kammasamuṭṭhānādirūpe na vidhānaṃ, nāpi paṭisedhoti keci vadanti, tathā cittasamuṭṭhānarūpameva sandhāya ‘‘yassa kusalā dhammā uppajjanti, tassa abyākatā dhammā nirujjhantīti? No’’ti (yama. 3.dhammayamaka.163) vuttanti. Taṃ panetaṃ evaṃ na sakkā vattuṃ cittassa bhaṅgakkhaṇe kammasamuṭṭhānarūpādīnampi uppādassa uppādakkhaṇe ca nirodhassa evamādīhi eva pāḷīhi paṭisedhasiddhito.
33-34. “凡善法生起，必有未宣说法随之生起”，此释疑中谓“未宣说法”即是心念起时生起之心念形态。如在逆说中，心生灭处，恶法未生处，善法亦不生起，未宣说法亦非生起。所谓逆说标准谓心生灭时，即使生起行为等类形态也不被接受为未宣说法，故以心念形态为未宣说法之总称。在此，不存在行为起源等的规定且无人否定此理，因而仅以心念形态为依据，断言“善法生起，其随之未宣说法必灭”，此理据《织文》。此理不可在心念破灭时，将行为起源等形态类比为未宣说，且于生起灭绝时作此否定，此是以巴利语为基础的准确否证。
Ye ca vadanti ‘‘yathā paṭisambhidāmagge nirodhakathāyaṃ ‘sotāpattimaggakkhaṇe jātā dhammā ṭhapetvā cittasamuṭṭhānarūpaṃ sabbepi virāgā ceva honti virāgārammaṇā virāgagocarā virāgasamudāgatā virāgapatiṭṭhā’tiādīsu ‘ṭhapetvā rūpa’nti avatvā cittapaṭibaddhattā cittajarūpānaṃ ‘ṭhapetvā cittasamuṭṭhānarūpa’nti vuttaṃ, evamidhāpi cittapaṭibaddhattā cittajarūpameva kathita’’nti, tañca tathā na hoti. Yesañhi sotāpattimaggo sahajātapaccayo hoti, yesu ca virāgādiāsaṅkā hoti, te sotāpattimaggasahajātā dhammā sotāpattimaggakkhaṇe jātā dhammāti tattha vuttā. Sotāpattimaggakkhaṇe jātāti hi vacanaṃ magge jātataṃ dīpeti, na ca kammajādīni amagge jāyamānāni maggakkhaṇe jātavohāraṃ arahanti tesaṃ tassa sotāpattimaggakkhaṇe sahajātapaccayattābhāvato, tasmā maggakkhaṇe taṃsahajātadhammesu ṭhapetabbaṃ ṭhapetuṃ ‘‘ṭhapetvā cittasamuṭṭhānarūpa’’nti vuttaṃ, idha pana kusalādidhammā yassa yattha uppajjanti nirujjhanti ca, tassa puggalassa tasmiñca okāse abyākatadhammānaṃ uppādanirodhānaṃ kusalādipaṭibaddhatā appaṭibaddhatā ca āmaṭṭhā, na ca kammajādirūpaṃ abyākataṃ na hoti, tasmā sanniṭṭhānena gahitassa puggalassa okāse vā uppādanirodhesu vijjamānesu abyākatānaṃ te veditabbā, avijjamānesu ca paṭisedhetabbā, na ca acittapaṭibaddhā abyākatāti ettha na gahitāti sakkā vattuṃ nirodhasamāpannānaṃ asaññasattānañca uppādanirodhavacanatoti.
关于有人主张如下：“如分解教义中止灭章节‘须陀洹果道时生法，依据置设，心念形态皆尽断灭，心念形态生灭时皆带有离欲等相及其境界，因此称置设形态’，借此表述‘置设形态’谓心念相对等形态，乃因心之依附故如此分说”，但事实上并非如此。对依止须陀洹果道其生理缘起，无疑皆为道所生起者，非业生等，此时须陀洹果道所生之法系缘起发生，此谓须陀洹果道时生之生法。道生法时，须陀洹果道缘起与离欲等相无疑皆为道所生，故须陀洹果道时生诸法即如此表达。因而该处须陀洹果道生法之缘起，不可混为业生或未表达法，故须于现场明示置设心念形态，非明示者不接受未表达。故止灭之果已达者与未达者的生灭法辞，必须清楚区分。
Catutthapañhe pavatte akusalābyākatacittassa uppādakkhaṇeti idaṃ ‘‘yassa vā pana abyākatā dhammā uppajjantī’’ti etena sanniṭṭhānena gahitesu pañcavokāre akusalābyākatacittānaṃ catuvokāre ca abyākatacittasseva uppādakkhaṇasamaṅgino sandhāya vuttaṃ. Evaṃ sabbattha sanniṭṭhānavasena viseso veditabbo.
第四问中说到，不善我不显心的生起者，谓此『但凡不显法起时』。由此说法，于四向中与五向中不善及不显心的生起时相关联的，是生起的同一义。由此观之，此句用以表明在各种场合、各种现象存在的状态上，必须区别认识。
§79
79.‘‘Ekāvajjanena 166 uppannassā’’ti vuttaṃ, nānāvajjanenapi pana tato purimatarajavanavīthīsu uppannassa ‘‘uppādakkhaṇe tesaṃ akusalā dhammā nuppajjissanti, no ca tesaṃ kusalā dhammā nuppajjantī’’ti idaṃ lakkhaṇaṃ labbhateva, tasmā etena lakkhaṇena samānalakkhaṇaṃ sabbaṃ yassa cittassa anantarā aggamaggaṃ paṭilabhissanti, tassa cittassa uppādakkhaṇeti eteneva kusalānāgatabhāvapariyosānena tāya eva samānalakkhaṇatāya dīpitaṃ hotīti daṭṭhabbaṃ. Esa nayo akusalātītabhāvassa abyākatātītabhāvassa ca ādimhi ‘‘dutiye akusale’’ti, ‘‘dutiye citte’’ti ca vuttaṭṭhāne. Yathā hi bhāvanāvāre bhāvanāpahānānaṃ pariyosānena aggamaggena tato purimatarānipi bhāvanāpahānāni dassitāni honti, evamidhāpi taṃ taṃ tena tena ādinā antena ca dassitanti.
第七十九节谓『由单一染污而生』，虽然有多种染污存在，但相较于先前的单一染污生起路途，观察道中不善之法不生。而且善法未生。由此得其特征，故以此特征为共特征，所有心识无不即刻获得先行果路，谓此心之为生起时，乃由此善之未来灭尽强调其共特征而发明。如是者，此逻辑适用于不善已灭及不显已灭起首，即称「次于不善」与「次于心」由此而生起。正如修持范畴中显现舍弃修持终结，由先行果路显现，以此类推地各类依止亦是如是显现。
§100
100.Pañcavokāre akusalānaṃ bhaṅgakkhaṇe tesaṃ akusalā ca dhammā nirujjhanti abyākatā ca dhammā nirujjhantīti vacanena paṭisandhicittato soḷasamaṃ, tato parampi vā bhavanikanticittaṃ hoti, na tato oranti viññāyatīti.
第一百节中说五向中不善法断灭时，彼不善法终止，不显法亦断灭。此言乃指从续心起，约六十种续心。随后产生的是生起观想心，非彼（断灭心）所能涵摄了。
Pavattivāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 转起品释已毕。
Dhammayamakavaṇṇanā niṭṭhitā. · 法双论释已毕。
10. Indriyayamakaṃ10. 根双论
1. Paṇṇattivāro
第一节：分类的区别。
Uddesavāravaṇṇanā纲要分注释
§1
1. Indriyayamake vibhaṅge viya jīvitindriyaṃ manindriyānantaraṃ aniddisitvā purisindriyānantaraṃ uddiṭṭhaṃ ‘‘tīṇimāni, bhikkhave, indriyāni. Katamāni tīṇi? Itthindriyaṃ purisindriyaṃ jīvitindriya’’nti (saṃ. ni. 5.492) sutte desitakkamena. Pavattivāre hi ekantaṃ pavattiyaṃ eva uppajjamānānaṃ sukhindriyādīnaṃ kammajānaṃ akammajānañca anupālakaṃ jīvitindriyaṃ cutipaṭisandhīsu ca pavattamānānaṃ kammajānanti taṃmūlakāni yamakāni cutipaṭisandhipavattivasena vattabbānīti veditabbāni. Cakkhundriyādīsu pana purisindriyāvasānesu yaṃ mūlakameva na hoti manindriyaṃ, taṃ ṭhapetvā avasesamūlakāni cutiupapattivaseneva vattabbāni āyatanayamake viya, tasmā jīvitindriyaṃ tesaṃ majjhe anuddisitvā ante uddiṭṭhanti.
如身根分类，生命根在身根与意根之间未被界定，意根之间呈现。尊命三根如下曰：『比库，应知有三根，何等三？即女根、男根、生命根。』（《杂律》5.492）此意。于生起范畴中，单纯生起者乃止住诸慰乐根及其相续行持者及其终止者。转异依止者为其根基对立者相续生起，诸根基相续之终结范畴中同样存在应当明了。于眼根末尾根基非意根者，则予以置止，余根基分别于终止产生范畴中依止无误，譬如界根分类，如此归纳生命根于诸根中间末端列出。
Uddesavāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 纲要分注释完毕。
Niddesavāravaṇṇanā详释分注释
§94
94.Itthī itthindriyanti ettha yasmā itthīti koci sabhāvo natthi, na ca rūpādidhamme upādāya itthiggahaṇaṃ na hoti, tasmā itthiggahaṇassa avijjamānampi vijjamānamiva gahetvā pavattito tathāgahitassa vasena ‘‘natthī’’ti avatvā ‘‘no’’ti vuttaṃ. Sukhassa ca bhedaṃ katvā ‘‘sukhaṃ somanassa’’nti, dukkhassa ca ‘‘dukkhaṃ domanassa’’nti vacaneneva somanassato aññā sukhā vedanā sukhaṃ, domanassato ca aññā dukkhā vedanā dukkhanti ayaṃ viseso gahitoyevāti ‘‘sukhaṃ sukhindriyaṃ dukkhaṃ dukkhindriya’’nti ettha ‘‘āmantā’’ti vuttaṃ.
第九十四节述女根者，以无女之特性，无依色等法具女根，故女根之不知亦如知般，言说如来所载无有女根。快乐之差别，以「乐」为喜悦，称之为忧乐；痛苦之差别，以「苦」为忧，称为忧苦，因忧乐之分别则他乐苦感共存，此即依止而说之差异，谓『乐为乐根，苦为苦根』，此处记为『请教』。
§140
140. Suddhindriyavāre cakkhu indriyanti ettha dibbacakkhupaññācakkhūni paññindriyāni hontīti ‘‘āmantā’’ti vuttaṃ. Avasesaṃ sotanti taṇhāsotamevāha.
140. 关于净根界，眼根属于五种天眼智慧之根，被称为“具天眼智慧的根”，是五种智慧根的智者。这就是“阿曼塔”（提醒者）所说。其余诸根听觉等，则谓之渴爱之声。
Niddesavāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 详释分注释完毕。
2.Pavattivāravaṇṇanā二、转起分注释
§186
186. Pavattivāre ‘‘chayimāni, bhikkhave, indriyāni. Katamāni cha? Cakkhundriyaṃ…pe… kāyindriyaṃ manindriya’’nti (saṃ. ni. 5.495) sutte vuttanayena idha uddiṭṭhaṃ manindriyaṃ cutipaṭisandhipavattīsu pavattamānehi kammajākammajehi sabbehipi yogaṃ gacchati, na ca jīvitindriyaṃ viya aññadhammanissayena gahetabbaṃ, pubbaṅgamattāva padhānaṃ, tasmā kūṭaṃ viya gopānasīnaṃ sabbindriyānaṃ samosaraṇaṭṭhānaṃ ante ṭhapetvā yojitaṃ. Jīvitindriyādimūlakesu pavattiñca gahetvā gatesu ‘‘yassa jīvitindriyaṃ uppajjati, tassa sukhindriyaṃ uppajjatīti? Sabbesaṃ upapajjantānaṃ, pavatte sukhindriyavippayuttacittassa uppādakkhaṇe tesaṃ jīvitindriyaṃ uppajjati, no ca tesaṃ sukhindriyaṃ uppajjati, sukhindriyasampayuttacittassa uppādakkhaṇe tesaṃ jīvitindriyañca uppajjati sukhindriyañca uppajjatī’’tiādinā sukhadukkhadomanassindriyehi lokuttarindriyehi ca yojanā labbhati, tathā ‘‘yassa sukhindriyaṃ uppajjati, tassa dukkhindriyaṃ uppajjatīti? No’’tiādinā taṃmūlakā ca nayā. Tehi pana pavattiyaṃyeva uppajjamānehi yojanā taṃmūlakā ca cutipaṭisandhipavattīsu pavattamānehi somanassindriyādīhi yojanāya jīvitindriyamūlakehi ca nayehi pākaṭāyevāti katvā na vuttāti daṭṭhabbā.
186. 在《行论》中说：“比库们，这六种根正在流转中。哪些是六种根呢？眼根……身根、意根。”此处根据经文训诂所说，意根是在生死流转之中随着业因业果而流转，所有根都与之相应结合，不同于生命根，不能由其他缘起而成立。生命根务求前后相续的连续性，因此在根联合禁止藏匿处末端安置连接，形成扎实牢固的结合。以生命根为基础的流转中，“因其生命根发生，其随行的乐根亦发生”――凡所有的随生法，于流转时，此等乐根与之心俱生，非乐根单独发生；乐根与生命根俱生则生俱生。由此，乐苦忧乐根及超世根等契合而生；又如“因乐根生，则苦根不生”之说，皆指此类根本关系。只是这些契合之法，在流转时产生、消灭，随喜根等于乐根连接时连带生命根的关系，详细道理未明说，应当深入观照。
‘‘Sacakkhukānaṃvinā somanassenāti upekkhāsahagatānaṃ catunnaṃ mahāvipākapaṭisandhīnaṃ vasena vutta’’nti aṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ, taṃ somanassavirahitasacakkhukapaṭisandhinidassanavasena vuttanti daṭṭhabbaṃ. Na hi ‘‘catunnaṃyevā’’ti niyamo kato, tena taṃsamānalakkhaṇā parittavipākarūpāvacarapaṭisandhiyopi dassitā honti. Tattha kāmāvacaresu somanassapaṭisandhisamānatāya mahāvipākehi catūhi nidassanaṃ kataṃ, tena yathā sasomanassapaṭisandhikā acakkhukā na honti, evaṃ itaramahāvipākapaṭisandhikāpīti ayamattho dassito hoti. Gabbhaseyyakānañca anuppannesu cakkhādīsu cavantānaṃ ahetukapaṭisandhikatā sahetukapaṭisandhikānaṃ kāmāvacarānaṃ niyamato sacakkhukādibhāvadassanena dassitā hoti. Gabbhaseyyakepi hi sandhāya ‘‘yassa vā pana somanassindriyaṃ uppajjati, tassa cakkhundriyaṃ uppajjatīti? Āmantā’’ti idaṃ vacanaṃ yathā yujjati, tathā āyatanayamake dassitaṃ. Na hi sanniṭṭhānena saṅgahitānaṃ gabbhaseyyakānaṃ vajjane kāraṇaṃ atthi, ‘‘itthīnaṃ aghānakānaṃ upapajjantīna’’ntiādīsu (yama. 3.indriyayamaka.187) ca te eva vuttāti.
《注疏》中说：“无有眼者无乐，即是无喜的眼根相续，包含苦大果的四种结相续。”这是说明无乐之眼根相续，因为无乐之眼根的结相续，被形容为无乐眼根相续的表显。不仅仅限定“四种”，这些四种结相续的相似结构，也体现了无乐相续的果报。此中指出，淫欲行为里的乐根相续等同这些大苦果的四种表现，这是说无乐眼根不复存在，其他类似大苦果相续也成立。此理证明了胎卧时未成熟的眼根等无因相续是无因相续的，淫欲相续以因果法则表现眼根等的本质。胎卧时由于未成熟，眼根等没有真实成就的缘故，故称为无因相续。胎卧的病痛不包括在此，因为“母中孕育的有害畸形胎儿将会死亡”等文中另有说明，这些都是一致讲解。
Upekkhāya acakkhukānanti ahetukapaṭisandhivasena vuttanti ettha ca kāmāvacare sopekkhaacakkhukapaṭisandhiyā taṃsamānalakkhaṇaṃ arūpapaṭisandhiñca nidassetīti daṭṭhabbaṃ. Kesuci pana potthakesu ‘‘ahetukārūpapaṭisandhivasenā’’ti pāṭho dissati, so eva seyyo.
此处所谓以无因相续视为空眼者，是指不持因缘生起的相续眼根。此还指出淫欲行为通过乐根连接，表现无常特征与无色相续。某些抄本中称作“无因非色相续”，此为更佳译说。
‘‘Tattha hi ekanteneva saddhāsatipaññāyo natthi, samādhivīriyāni pana indriyappattāni na hontī’’ti vuttaṃ, yadi pana samādhivīriyāni santi, ‘‘indriyappattāni na hontī’’ti na sakkā vattuṃ ‘‘samādhi samādhindriyanti? Āmantā’’ti (yama. 3.indriyayamaka.113) ‘‘vīriyaṃ vīriyindriyanti? Āmantā’’ti (yama. 3.indriyayamaka.111) vacanato. Ahetukapaṭisandhicitte ca yathā samādhileso ekaggatā atthi, na evaṃ vīriyaleso atthi, tasmā evamettha vattabbaṃ siyā ‘‘tattha hi ekanteneva saddhāvīriyasatipaññāyo natthi, ekaggatā pana samādhileso eva hotī’’ti. Ayaṃ panettha adhippāyo siyā – yathā aññesu kesuci ahetukacittesu samādhivīriyāni honti indriyappattāni ca, evamidha samādhivīriyāni indriyappattāni na hontīti. Samādhivīriyindriyānameva abhāvaṃ dassento ahetukantarato viseseti . Tattha ‘‘samādhivīriyāni pana na hontī’’ti vattabbe ‘‘indriyappattānī’’ti samādhilesassa samādhindriyabhāvaṃ appattassa sabbhāvato vuttaṃ, na vīriyalesassa. Visesanañhi visesitabbe pavattati. Yesu pana potthakesu ‘‘tattha ekanteneva saddhāvīriyasatipaññāyo natthī’’ti pāṭho, so eva sundarataro.
此中说：“那里绝无单独信、念、慧；但有禅定与精进，这些并不构成根之相续。”如果有禅定和精进，便不能说“根之相续不存在”——这是说明“禅定即禅定根”，精进即精进根”的说法。而在无因相续心中，有如禅定心的专注而无精进心的专注，因此在此可说：“那里无单独的信、精进、念、慧，只有禅定专注而已。”这是此处的中心观点。类似其他注疏中对无因心的禅定与精进的判别，也可适用这里。若说“那里无禅定、精进”，则是在对应缺乏禅定根与精进根的情形，强调无因心的特殊性。这样微妙区分需要注意。在某些抄本中写作“那里无单独信精进念慧”，这是较佳之文。
Yāva cakkhundriyaṃ nuppajjati, tāva gabbhagatānaṃ acakkhukānaṃ bhāvo atthīti iminā adhippāyenāha ‘‘sahetukānaṃ acakkhukānanti gabbhaseyyakavasena ceva arūpīvasena ca vutta’’nti. Gabbhaseyyakāpi pana avassaṃ uppajjanakacakkhukā na labbhantīti daṭṭhabbā. Sacakkhukānaṃ ñāṇavippayuttānanti kāmadhātuyaṃ duhetukapaṭisandhikānaṃ vasena vuttanti idhāpi ahetukapaṭisandhikā ca acakkhukā labbhanteva. Itthipurisindriyasantānānampi upapattivasena uppādo, cutivasena nirodho bāhullavasena dassito. Kadāci hi tesaṃ paṭhamakappikādīnaṃ viya pavattiyampi uppādanirodhā hontīti. Ettha purisindriyāvasānesu indriyamūlayamakesu paṭhamapucchāsu sanniṭṭhānehi gahitehi upapatticutivasena gacchantehi cakkhundriyādīhi niyamitattā jīvitindriyādīnaṃ pavattivasenapi labbhamānānaṃ upapatticutivaseneva dutiyapucchāsu sanniṭṭhānehi gahaṇaṃ veditabbaṃ.
直到眼根尚未产生之前，胎中无眼者即成其义，由此得到这样结论“所结合作用者为有因眼根，包括胎卧时和无色相续。”但胎中眼根尚未出现则无此因果眼根。所谓具眼根之心念，乃由淫欲界依因果关系而生，即使无因非色相续眼根也能产生。男女根系的生成、停止、存在都依此而显现。有时候，第一缕心念如似编织发端般生起与停止。至于胎系最后阶段，此处认为应确认由紧密相续结合和生灭相续而共进，用以区分带有眼根等根基的流转状态的生成与停止，作为后续问题的具体体现。
§190
190. Rūpajīvitindriyaṃ cakkhundriyādisamānagatikaṃ cutipaṭisandhivaseneva gacchati santānuppattinirodhadassanatoti āha ‘‘pavatte somanassavippayuttacittassa uppādakkhaṇeti arūpajīvitindriyaṃ sandhāya vutta’’nti. Etesañceva aññesañca pañcindriyānaṃ yathālābhavasenāti ettha etesaṃ jīvitindriyādīnaṃ cutipaṭisandhipavattesu, aññesañca cakkhundriyādīnaṃ cutipaṭisandhīsūti evaṃ yathālābho daṭṭhabbo. Ayaṃ pana chedeyevāti ettha tassa tassa paripuṇṇapañhassa tasmiṃ tasmiṃ sarūpadassanena vissajjane vissajjite pacchimakoṭṭhāsassa chedoti nāmaṃ daṭṭhabbaṃ.
色生活根与眼根等五根的持续是通过不断的续接发生的，故称为“色生活根于续接中起灭现见”有云：“由于流转的心离欢喜而生，即色生活根以续接而存在”说。此中及其它五根，如眼根等，皆如此依续接而得，应当如此观察。此分断者，谓其各自完整问题在相应色身现观中消除，而在后续集处被断开，此名当见。
Yassa vā pana somanassindriyaṃ na uppajjati, tassa jīvitindriyaṃ na uppajjatīti? Vinā somanassena upapajjantānaṃ pavatte somanassavippayuttacittassa uppādakkhaṇe tesaṃ somanassindriyaṃ na uppajjati, no ca tesaṃ jīvitindriyaṃ na uppajjatīti ettha ‘‘nirodhasamāpannānaṃ asaññasattāna’’nti avacanaṃ rūpajīvitindriyassa cakkhundriyādisamānagatikataṃ dīpeti. Tassa hi upapattiyaṃyeva uppādo vattabboti. ‘‘Vinā somanassena upapajjantāna’’nti ettha asaññasatte saṅgahetvā pavattivasena te ca nirodhasamāpannā ca na vuttā, anuppādopi panetassa cutiupapattīsveva vattabbo, na pavatteti. Pacchimakoṭṭhāsepi ‘‘sabbesaṃ cavantānaṃ, pavatte cittassa bhaṅgakkhaṇe tesaṃ somanassindriyañca na uppajjati jīvitindriyañca na uppajjatī’’ti evaṃ ‘‘sabbesaṃ cavantāna’’nti ettheva asaññasatte saṅgaṇhitvā pavattivasena te ca nirodhasamāpannā na ca vuttā. Yassayatthake ca nirodhasamāpannā na dassetabbā na gahetabbāti attho. Na hi ‘‘nirodhasamāpannāna’’nti vacanaṃ ‘‘asaññasattāna’’nti vacanaṃ viya okāsadīpakaṃ, nāpi ‘‘upekkhāsampayuttacittassa uppādakkhaṇe, sabbesaṃ cittassa bhaṅgakkhaṇe’’tiādivacanaṃ viya somanassindriyādīnaṃ anuppādakkhaṇadīpakaṃ, atha kho puggaladīpakamevāti.
如果某人无欢喜根生起，则其生活根不得生起吗？因无欢喜而起者在流转中离欢喜心生起时，其欢喜根不复生起，但生活根并非因此就不生起，这里“涅槃到达者的无色心”一语，说明色生活根与眼根等五根是共同行动。其生起仅限于生成，不可全断。所谓“无欢喜而起”，即在无色境界集聚的流转中，未提及涅槃已至者，故不称为生起。后续集处亦有说：“在一切流转心断灭瞬间，欢喜根与生活根均不生起”，与“所有流转心”无色状态相应，但未言涅槃已被达成。涅槃已至者不该观照，不应执取此生起灭。此非“涅槃已得者”的否定，而是超越欢喜根生起的提示，是人所指示的说明。
Atītakālabhede suddhāvāsānaṃ upapatticittassa uppādakkhaṇe tesaṃ tattha somanassindriyañca na uppajjittha jīvitindriyañca na uppajjitthāti ettha ‘‘upapatticittassa uppādakkhaṇe’’ti kasmā vuttaṃ, nanu ‘‘suddhāvāsaṃ upapajjantānaṃ, asaññasattānaṃ tesaṃ tattha somanassindriyañca na uppajjittha manindriyañca na uppajjitthā’’ti (yama. 3.indriyayamaka.277) ettha viya ‘‘upapajjantāna’’nti vattabbanti? Na vattabbaṃ. Yathā hi somanassamanindriyānaṃ vasena upapajjantā puggalā upapatticittasamaṅgino honti, na evaṃ somanassajīvitindriyānaṃ vasena upapattisamaṅginoyeva honti. Jīvitindriyassa hi vasena yāva paṭhamarūpajīvitindriyaṃ dharati, tāva upapajjantā nāma honti. Tadā ca dutiyacittato paṭṭhāya ‘‘jīvitindriyañca na uppajjitthā’’ti na sakkā vattuṃ arūpajīvitindriyassa uppajjitvā niruddhattā, tasmā ubhayaṃ uppādakkhaṇena nidassitaṃ. Yathā hi ‘‘na nirujjhitthā’’ti idaṃ lakkhaṇaṃ upapatticittassa dvīsu khaṇesu labbhamānaṃ sabbapaṭhamena upapatticittassa bhaṅgakkhaṇena nidassitaṃ, evamidhāpi daṭṭhabbaṃ.
在过去时间上区别清净生活者生起心时，此欢喜根及生活根皆不生起，故称“生起心起时”，为何如此说？莫非指“清净生活者无色心中欢喜根及生活根不生起”乎？此不应说。由欢喜根等所有根维持起行者，形成生起心合故；而非欢喜与生活根维持之生起心合故。因为生活根由欢喜根首先维持，则才有生起之人。次生起心观照时，不能说色生活根生起而被遮断，故二者以生起时标示。正如“不灭的生起心标志表现在两个时刻，一是生起心全体断灭时”，如此观察方可知。
Anāgatakālabhede uppajjissamāne sanniṭṭhānaṃ katvā aññassa ca uppajjissamānatāva pucchitā. Tattha yathā paccuppannakālabhede sanniṭṭhānasaṃsayabhedehi uppajjamānasseva gahitattā ‘‘yassa cakkhundriyādīni uppajjanti , upapajjantassa tassa jīvitindriyādīni uppajjantī’’ti upapajjantasseva pucchitānaṃ upapattiyaṃyeva tesaṃ uppādo sambhavati, na aññattha, na evamidha ‘‘yassa cakkhundriyādīni uppajjissanti, upapajjantassa tassa jīvitindriyādīni uppajjissantī’’ti upapajjantasseva pucchitānaṃ tesaṃ upapattito aññattha uppādo na sambhavati, tasmā ‘‘yassa cakkhundriyaṃ uppajjissati, tassa somanassindriyaṃ uppajjissatīti? Āmantā’’ti vuttaṃ. Evañca katvā nirodhavārepi ‘‘yassa cakkhundriyaṃ nirujjhissati, tassa somanassindriyaṃ nirujjhissatīti? Āmantā’’ti vuttaṃ. Na hi yassa cakkhundriyaṃ nirujjhissati, tassa somanassindriyaṃ na nirujjhissati, api pacchimabhavikassa upekkhāsahagatapaṭisandhikassa. Na hi upapajjantassa tassa cutito pubbeva somanassindriyanirodho na sambhavatīti. Ettha hi paṭhamapucchāsu sanniṭṭhānattho pucchitabbatthanissayo mādisova upapattiuppādindriyavā ubhayuppādindriyavā attho paṭinivattitvāpi pucchitabbatthassa nissayoti evaṃ viya dutiyapucchāsu sanniṭṭhānatthameva niyameti, na tattheva pucchitabbaṃ anāgatabhāvamattena sarūpato gahitaṃ uppādaṃ vā nirodhaṃ vā saṃsayatthanti. Yasmā cevaṃ sanniṭṭhānatthassa niyamo hoti, tasmā ‘‘yassa vā pana somanassindriyaṃ uppajjissati, tassa cakkhundriyaṃ uppajjissatīti? Āmantā’’ti (yama. 3.indriyayamaka.281) vuttaṃ. Esa nayo nirodhavārepi.
对未来时间区别既成者及他者生起之问，问曰：如同现现时间区别疑惑，观照时“有谁眼根等生起，则生起人之生活根生起”，是生起人，也仅限于此，有无生起他处乎？无。这也是为何言“眼根生起者，欢喜根也生起”之因缘。亦如灭时说：“眼根断灭者，欢喜根断灭”之因。若眼根不灭，则欢喜根不灭，即便是后成无喜之续接状。先生起者前续欢喜根断灭无从产生。此处生起者间之问，现起愿意为主，非他固有，即观照条件不依外续接而断定。因如此，问答中规则成立，说“欢喜根若生，眼根必生”，此规则对灭时亦然。
Paṭilome pana yathā anulome ‘‘uppajjissati nirujjhissatī’’ti uppādanirodhā anāgatā sarūpavasena vuttā, evaṃ avuttattā yathā tattha saṃsayapadena gahitassa indriyassa pavattiyampi uppādanirodhā cakkhundriyādimūlakesu yojitā, na evaṃ yojetabbā. Yathā hi uppādanirodhe atikkamitvā appatvā ca uppādanirodhā sambhavanti yojetuṃ, na evaṃ anuppādānirodhe atikkamitvā appatvā ca anuppādānirodhā sambhavanti abhūtābhāvassa abhūtābhāvaṃ atikkamitvā appatvā ca sambhavānuppattito, abhūtuppādanirodhābhāvo ca paṭilome pucchito, tasmāssa visesarahitassa abhūtābhāvassa vattamānānaṃ uppādassa viya kālantarayogābhāvato yādisānaṃ cakkhādīnaṃ uppādanirodhābhāvena pucchitabbassa nissayo sanniṭṭhānena sannicchito, tannissayā tādisānaṃyeva upapatticutiuppādanirodhānaṃ jīvitādīnampi anuppādānirodhā saṃsayapadena pucchitā hontīti ‘‘yassa cakkhundriyaṃ nuppajjissati, tassa somanassindriyaṃ nuppajjissatīti? Āmantā’’ti (yama. 3.indriyayamaka.308) ca, ‘‘yassa cakkhundriyaṃ na nirujjhissati, tassa somanassindriyaṃ na nirujjhissatīti? Āmantā’’ti ca vuttaṃ, na vuttaṃ ‘‘ye arūpaṃ upapajjitvā parinibbāyissantī’’tiādinā jīvitindriyaupekkhindriyādīsu viya vissajjananti.
逆向与顺向理说“生灭当来”、“生灭未来”互相相承，故杆伞不可误用。若用对立疑惑根为基础，不应将生灭理用于眼根等根源，二者不可乱用。如生灭超越后，实无无法生灭，故不可乱用。因该无造无灭的无造无灭后续中断，时序因缘无间，故关于眼根等生灭应观照现起现灭，且与生活根等无生灭怀疑相应。故“眼根不生，欢喜根不生”，又“眼根不断，欢喜根不断”之论亦应审视，非泛指“入无色界已灭”断结等。
Ye rūpāvacaraṃ upapajjitvā parinibbāyissanti, tesaṃ ghānindriyaṃ na uppajjissati, no ca tesaṃ somanassindriyaṃ na uppajjissatī’’ti ettha ye sopekkhapaṭisandhikā bhavissanti, te ‘‘ye ca arūpaṃ upapajjitvā parinibbāyissantī’’ti etena pacchimakoṭṭhāsavacanena taṃsamānalakkhaṇatāya saṅgahitāti ye somanassapaṭisandhikā bhavissanti, te eva vuttāti daṭṭhabbā.
凡从色遍起而至涅槃者，其触根不生，欢喜根亦不生。虽有修持无分别续，彼等仍说“色有生灭入涅槃者”，以上述后续语汇为基准，表明与欢喜根相应者，确已成为相似标记的续接者，故应如是见证。
Aṭṭhakathāyaṃ yesu ādimapotthakesu ‘‘atītānāgatavāre suddhāvāsānaṃ upapatticittassa bhaṅgakkhaṇe manindriyañca nuppajjitthāti dhammayamake viya uppādakkhaṇātikkamavasena atthaṃ aggahetvā’’ti likhitaṃ, taṃ pamādalikhitaṃ. Yesu pana potthakesu ‘‘paccuppannātītavāre suddhāvāsānaṃ upapatticittassa bhaṅgakkhaṇe manindriyañca nuppajjitthāti…pe… tasmiṃ bhave anuppannapubbavasena attho gahetabbo’’ti pāṭho dissati, so eva sundarataroti.
在注疏的开头部分，有古抄本记载“过去与未来时中，纯净生活者生起心念毁坏时，心识根等未生”，此说如法者视为自生之时超越，不含义趣”，该文本系误抄写。然其他抄本有文曰：“现在、过去且未来时中，纯净生活者生起心念毁坏时，心识根等未生……”，应以此文本为正，亦更为准确美妙。
Pavattivāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 转起分注释完毕。
3. Pariññāvāravaṇṇanā三、遍知品注释
§435-482
435-482. Pariññāvāre lokiyaabyākatamissakāni cāti dukkhasaccapariyāpannehi ekantapariññeyyehi lokiyaabyākatehi missakattā tāni upādāya manindriyādīnaṃ vedanākkhandhādīnaṃ viya pariññeyyatā ca vuttā. Yadi pariññeyyamissakattā pariññeyyatā hoti, kasmā dhammayamake ‘‘yo kusalaṃ dhammaṃ bhāveti, so abyākataṃ dhammaṃ parijānātī’’tiādinā abyākatapadena yojetvā yamakāni na vuttānīti? Yathā ‘‘kusalaṃ bhāvemi, akusalaṃ pajahāmī’’ti kusalākusalesu bhāvanāpahānābhiniveso hoti, tathā ‘‘vedanākkhandho anicco, dhammāyatanaṃ anicca’’ntiādinā khandhādīsu parijānābhiniveso hoti, tattha vedanākkhandhādayo ‘‘anicca’’ntiādinā parijānitabbā, te ca vedanākkhandhādibhāvaṃ gahetvā parijānitabbā, na abyākatabhāvanti.
第435至482节论及了世俗法中无法说明的错误之处。对此，于苦谛彻底阐发时，所说的无法说明的错误，乃因诸法性质而存在，特指由心识根等生起的受等聚集体之可知性质。若说可知性质即等于可说明，为何在法义者中不出现“修习善法者，亦能认识无法说明之法”如是类比文句？如同说“我修善、本弃恶”，此语示意修习与放弃之间有执着，亦如“受蕴无常、法界无常”之言，表明对蕴等起认知执着，应当认识它们，且须认识受蕴等性质，不是称其为无法说明。
Kasmā panettha dukkhasaccabhājanīye āgatassa domanassassa pahātabbatāva vuttā, na pariññeyyatā, nanu dukkhasaccapariyāpannā vedanākkhandhādayo kusalākusalabhāvena aggahitā kusalākusalāpi pariññeyyāti? Saccaṃ, yathā pana vedanākkhandhādibhāvo bhāvetabbapahātabbabhāvehi vināpi hoti, na evaṃ domanassindriyabhāvo pahātabbabhāvena vinā hotīti imaṃ visesaṃ dassetuṃ domanassindriyassa pahātabbatāva idha vuttā, na pariññeyyabhāvassa abhāvatoti daṭṭhabbo. Akusalaṃ ekantato pahātabbamevāti etena pahātabbameva, na appahātabbanti appahātabbameva nivāreti, na pariññeyyabhāvanti daṭṭhabbaṃ. Aññindriyaṃ bhāvetabbaniṭṭhaṃ, na pana sacchikātabbaniṭṭhanti bhāvetabbabhāvo eva tassa gahitoti. ‘‘Dve puggalā’’tiādi ‘‘cakkhundriyaṃ na parijānātī’’tiādikassa parato likhitabbaṃ uppaṭipāṭiyā likhitanti daṭṭhabbaṃ. Cakkhundriyamūlakañhi atikkamitvā domanassindriyamūlake idaṃ vuttaṃ ‘‘dve puggalā domanassindriyaṃ na pajahanti no ca aññindriyaṃ na bhāventī’’ti (yama. 3.indriyayamaka.440).
何以此处苦谛阐述中苦苦受应当放弃，非仅是认识而已？难道因苦谛所说的受蕴等，从善恶分别本质来看皆包含于善恶中，因此善恶皆应认识？确实，受蕴等本要修习放弃性质存在，无论无明无明之烦恼亦然，但苦苦中作为痛心感官性质必须弃除，故此特意示明痛心感官必须弃除之义，此即不具认识性质。无明等恶无明正是应当断除之意，非无断除即无认识，由此可见痛心感官的应当断除性，而非认知性缺失。恶行仅当断除而非部分断除、非终止性含滞与不显认识性。其他感官当培养至终极，而非仅证实。关于“两人”及“不认识眼根”等，应于后文详释。且超越眼根基础者中，以痛心感官为基说“两人皆不弃痛心感官，亦不修习他感官”之说(三根比对经第440节)。
Ettha ca puthujjano, aṭṭha ca ariyāti nava puggalā. Tesu puthujjano bhabbābhabbavasena duvidho, so ‘‘puthujjano’’ti āgataṭṭhānesu ‘‘cha puggalā cakkhundriyañca na parijānittha domanassindriyañca na pajahitthā’’tiādīsu ca abhinditvā gahito. ‘‘Ye puthujjanā maggaṃ paṭilabhissantī’’ti (yama. 1.saccayamaka.49, 51-52) āgataṭṭhānesu ‘‘pañca puggalā cakkhundriyañca parijānissanti domanassindriyañca pajahissantī’’tiādīsu (yama. 3.indriyayamaka.451) ca bhabbo eva bhinditvā gahito. ‘‘Ye ca puthujjanā maggaṃ na paṭilabhissantī’’ti (yama. 1.saccayamaka.51) āgataṭṭhānesu ‘‘tayo puggalā domanassindriyañca nappajahissanti cakkhundriyañca na parijānissantī’’tiādīsu (yama. 3.indriyayamaka.455) ca abhabbo eva. Aggaphalasamaṅgī ca paṭhamaphalasamaṅgī arahā cāti duvidho. Sopi ‘‘arahā’’ti āgataṭṭhānesu ‘‘tayo puggalā anaññātaññassāmītindriyañca bhāvittha domanassindriyañca pajahitthā’’tiādīsu (yama. 3.indriyayamaka.444) ca abhinditvā gahito. ‘‘Yo aggaphalaṃ sacchikarotī’’ti (yama. 3.indriyayamaka.446) āgataṭṭhānesu ‘‘tayo puggalā domanassindriyaṃ pajahittha, no ca aññātāvindriyaṃ sacchikaritthā’’tiādīsu (yama. 3.indriyayamaka.444) ca paṭhamaphalasamaṅgī ca bhinditvā gahito. ‘‘Yo aggaphalaṃ sacchākāsī’’ti (yama. 3.indriyayamaka.443, 446) āgataṭṭhānesu itarovāti evaṃ puggalabhedaṃ ñatvā tattha tattha sanniṭṭhānena gahitapuggale niddhāretvā vissajjanaṃ yojetabbanti.
至此外行人共有八至九种人。其中外行人有两类，依来处分，在“六处不知、痛心感官不除”等经文处加以辨析取舍。外行中有“将得道行者”，依经文谓“五人能认识眼根并除痛心感官”，此亦为有此诊断之外行种类。反之，“不获道行者”则“三人不除痛心感官亦不识眼根”。关于初果同证阿拉汉也分两类，且称阿拉汉为“三人修习某不明感官并除痛心感官”。以此分辨说明“证得初果者真实除痛心感官，非识余不明感官”。对不同类人有细密区分，应结合具体境界观察、推论与断见，作为判别依据。
Pariññāvāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 遍知品注释完毕。
Indriyayamakavaṇṇanā niṭṭhitā. · 根双论注释完毕。
Yamakapakaraṇa-mūlaṭīkā samattā. · 双论根本疏圆满完成。