5. Sabbamatthītikathā · 5. 一切存在论义注
5. Sabbamatthītikathā五、关于“一切皆存在”的论议
1. Vādayuttivaṇṇanā一、论辩理据的解释
§282
282. Idāni sabbamatthītivādakathā nāma hoti. Tattha yesaṃ ‘‘yaṃ kiñci rūpaṃ atītānāgatapaccuppannaṃ…pe… ayaṃ vuccati rūpakkhandho’’tiādivacanato (vibha. 2) ‘‘sabbepi atītādibhedā dhammā khandhasabhāvaṃ na vijahanti, tasmā sabbaṃ atthiyeva nāmā’’ti laddhi, seyyathāpi etarahi sabbamatthivādānaṃ, tesaṃ laddhivisodhanatthaṃ sabbamatthīti pucchā sakavādissa, vuttappakārāya laddhiyā ṭhatvā paṭiññā itarassa. Sabbathāti sabbasmiṃ sarīre sabbamatthīti pucchati. Sabbadāti sabbasmiṃ kāle sabbamatthīti pucchati. Sabbena sabbanti sabbenākārena sabbamatthīti pucchati. Sabbesūti sabbesu dhammesu sabbamatthīti pucchati. Ayoganti ayuttaṃ. Nānāsabhāvānañhi yogo hoti, na ekasabhāvassa. Iti imasmiṃ pañhe rūpaṃ vedanāya, vedanaṃ vā rūpena anānaṃ ekalakkhaṇameva katvā sabbamatthīti pucchati. Yampi natthi tampatthīti yampi chaṭṭhakhandhādikaṃ sasavisāṇādikaṃ vā kiñci natthīti siddhaṃ, tampi te atthīti pucchati. Sabbamatthīti yā diṭṭhi sā diṭṭhi micchādiṭṭhīti, yā diṭṭhi sā diṭṭhi sammādiṭṭhīti hevamatthīti iminā idaṃ pucchati – yā te esā sabbamatthīti diṭṭhi, sā diṭṭhi ayāthāvakattā micchādiṭṭhīti evaṃ yā amhākaṃ diṭṭhi, sā diṭṭhi yāthāvakattā sammādiṭṭhīti evaṃ tava samaye atthīti pucchati. Itaro sabbesupi etesu nayesu vuttappakārāya atthitāya abhāvato paṭikkhipati. Imesu pana sabbesupi nayesu ‘‘ājānāhi niggaha’’nti ādiṃ katvā sabbo kathāmaggabhedo vitthārato veditabboti ayaṃ tāvettha vādayutti.
282. 此处所谓"诸法皆过"的说法。其义缘起于对如“凡一切色，过去、未来、现在现成……谓为色蕴”这类句文（分别论卷二）之解释。言“诸法皆无断别”，蕴法自性不灭，故说诸法存在即无灭。如当前众说“诸法皆过”也是如此，为澄清所获义理，以此“诸法皆”向话人发问，经由诉说而维持他说。"诸法"问谓一切法身内诸法；"诸时"问谓一切时间诸法；"诸在"问谓一切存在体；"诸法"问谓一切诸法现象。"结合"谓未分联结，多种性质结合非单一性质。问题乃此，即任色、受亦色所质，以单一特征说“诸法皆”之义。若不存在，则问“此法不存在，六处等彼五阴及汇入行等亦无”，此亦成立，亦为该理得证而发问。所谓“诸法皆”之见，即所言见是见邪见，所言见是真正正见，以上依此问说——“诸法皆”见，是错误之见；“我等所持见”则为正确见，故时下正理为之释说。余者诸说，因论说缘由不明故予以摈斥。在此诸法说中“诸法皆有无”等全面性差别应悉知，若或言诸法皆缠累故分散，此处语中乍非仅仅言辞之争。
2. Kālasaṃsandanavaṇṇanā二、时间相互配合的解释
§283-284
283-284. Idāni atītaṃ atthīti kālasaṃsandanaṃ hoti. Tattha atītaṃ atthītiādikaṃ suddhikasaṃsandanaṃ. Atītaṃ rūpaṃ atthītiādikaṃ khandhavasena kālasaṃsandanaṃ.
283-284. 此处"过去"即时间之连接义。其说以“过去”及其义如纯净连续义。谓“过去之色”即以蕴为体的时序关系。
§285
285.Paccuppannaṃ rūpaṃ appiyaṃ karitvāti atītānāgataṃ pahāya paccuppannarūpameva appiyaṃ avibhajitabbaṃ karitvā. Rūpabhāvaṃ jahatītipañhe niruddhassāpi rūpassa rūpakkhandhasaṅgahitattā paṭikkhipati. Rūpabhāvaṃ na jahatīti paṭilomapañhepi rūpakkhandhena saṅgahitattāva paṭijānāti. Odātaṃ vatthaṃ appiyaṃ karitvāti ettha kiñcāpi na sabbaṃ vatthaṃ odātaṃ, iminā pana vatthanti avatvā ‘‘odātaṃ vatthaṃ appiyaṃ karitvā’’ti vutte sakavādinā ekatthatā anuññātā. Odātabhāvaṃ jahatīti pañhe vaṇṇavigamaṃ sandhāya paṭiññā sakavādissa. Vatthabhāvaṃ jahatīti ettha pana paññattiyā avigatattā paṭikkhepo tasseva. Paṭilomepi eseva nayo.
285. “现成色”作不爱色，即舍弃过去未来，独执现成色为应爱不应分离的。虽此问断色性，谓色蕴聚合之体非有，却有色之谓。所谓“舍弃不爱”，此处无说舍弃所有不爱，唯以此舍弃“所有色不爱”为一实例，故示此色为所断的统一体。问意在说明色不爱性，其问答表问者有断色体的意向。反问“舍弃色身”，此处欲示色离色蕴，继捨即是弃离色身。依《分别论》言，断色即为断色蕴之聚合性。舍弃反意，谓色体未断，是因相反问答在论理中所披露的缘起。色欲舍弃之意则为问句中照色色身体融为一体的辩理。问答逻辑应视为“舍弃细节异已色性”的立论探讨。
§286
286.Atītaṃ atītabhāvaṃ na jahatīti puṭṭho ‘‘yadi jaheyya, anāgataṃ vā paccuppannaṃ vā siyā’’ti maññamāno paṭijānāti. Anāgataṃ anāgatabhāvaṃ na jahatīti puṭṭho pana ‘‘yadi na jaheyya, anāgatamevassa , paccuppannabhāvaṃ na pāpuṇeyyā’’ti maññamāno paṭikkhipati. Paccuppannapañhepi atītabhāvaṃ anāpajjanadoso siyāti paṭikkhipati. Anulomapañhesupi imināva nayena attho veditabbo.
286. “不舍弃过去之过去性”问答，未断即是舍弃亦可断，疑于不舍弃。又以若舍弃，则未来及现成亦断的看法。反之不舍，则未来现成不达观。此过去色性问答揭露出未断过往时与现前时相并立的自相矛盾性。由此未来现前互断的理论也得以揭示。正理问答之旨在于由此顺逆问答中得知法义确证。
§287
287. Evaṃ suddhikanayaṃ vatvā puna khandhavasena dassetuṃ atītaṃ rūpantiādi vuttaṃ. Taṃ sabbaṃ pāḷianusāreneva sakkā jānituṃ.
287. 以纯正观念说了清净理路后，再由蕴体说显示过去色等已说。所有此法皆可依照巴利文理解与认识。
Vacanasodhanavaṇṇanā语句审定的解释
§288
288. Idāni ‘‘atītaṃ nvatthī’’tiādi vacanasodhanā hoti. Tattha hañci atītaṃ nvatthīti yadi atītaṃ no atthīti attho. Atītaṃatthīti micchāti atītañca taṃ atthi cāti micchā eva. Taññeva anāgataṃ taṃ paccuppannanti puṭṭho anāgatakkhaṇeyevassa paccuppannatāya abhāvaṃ sandhāya kālanānattena paṭikkhipati.
288. 此处谓“过去无有”等说作文字义之正理澄清。此中若言过去无有，则意谓过去不存在。谓过去存在即是谬见；此谓过去与未来及现成法的真实存在为不真实。而“未来即未来”，“现成即现成”的问答，由于时间未达观故予摈斥。
Dutiyaṃ puṭṭho yaṃ uppādato pubbe anāgataṃ ahosi, tassa uppannakāle paccuppannattā paṭijānāti. Hutvā hoti hutvā hotīti yadetaṃ tayā ‘‘anāgataṃ hutvā paccuppannaṃ hotī’’ti vadatā taññeva anāgataṃ taṃ paccuppannanti laddhivasena ‘‘anāgataṃ vā paccuppannaṃ vā hutvā hotī’’ti vuttaṃ. Kiṃ te tampi hutvā hotīti? Itaro hutvā bhūtassa puna hutvā abhāvato na hevanti paṭikkhipati.
第二个问题是，先前未曾发生的未来事件，当该事件发生时，因其发生而被认知。由此说明“曾经存在”、“曾经存在”这样说，是指“未来事件曾经存在而现已发生”。这样的说法，就是确认“未来或当下事件曾经存在”之意。那么“曾经存在”究竟为何？另一层次的“曾经存在”是指过去已存在者，且过去已不存在者，这两者不能被否定。
Dutiyaṃ puṭṭho yasmā taṃ anāgataṃ hutvā paccuppannaṃ hontaṃ ‘‘hutvā hotī’’ti saṅkhaṃ gataṃ, tasmā paṭijānāti. Atha naṃ sakavādī ‘‘yadi te taṃ anāgataṃ hutvā paccuppannaṃ hontaṃ ‘hutvā hotī’ti saṅkhaṃ gataṃ, puna hutvā hoti, yaṃ anāgataṃ na hutvā paccuppannaṃ na hontaṃ ‘na hutvā na hotī’ti saṅkhaṃ gataṃ sasavisāṇaṃ, kiṃ te tampi puna na hutvā na hotī’’tiadhippāyena na hutvā na hoti na hutvā na hotīti pañhaṃ pucchati. Itaro ‘‘yaṃ natthi, taṃ natthitāya, eva anāgataṃ na hutvā paccuppannaṃ na hotīti nahutvānahoti nāma tāva hotu, puna nahutvānahotibhāvo panassa kuto’’ti maññamāno paṭikkhipati. Taññeva paccuppannaṃ taṃ atītanti pañhepi paccuppannakkhaṇeyevassa atītatāya abhāvaṃ sandhāya kālanānattā paṭikkhipati.
第二个问题是，既然未来事件已被视为曾经存在而现已发生，因此便被认知。此时，争论者便提出疑问：“如果未来事件曾经存在而现已发生，那么那些未来事件不存在且未曾发生者，是否应被认知为不存在且未曾发生？为何二者非存在非发生的情况不能成立？”另一回答者认为：“不存在的事物因其不存在，自然未来不存在且未发生，愿如此成立。若说不存在且未发生状态如何存在？”对此想法加以否定。此否定即对现今已发生者视为过去而提问，因现今发生者的时间已过，所以对时间不可逆性提出否定。
Dutiyapañhe puṭṭho yaṃ atītabhāvato pubbe paccuppannaṃ ahosi, tasseva atītattā paṭijānāti. Hutvā hoti hutvā hotīti yadetaṃ tayā ‘‘paccuppannaṃ hutvā atītaṃ hotī’’ti vadatā ‘‘taññeva paccuppannaṃ taṃ atīta’’nti laddhivasena ‘‘paccuppannaṃ vā atītaṃ vā hutvā hotī’’ti vuttaṃ, kiṃ te tampi hutvā hotīti? Itaro hutvā bhūtassa puna hutvā abhāvato na hevanti paṭikkhipati.
第二个问题是，既然过去的状态，先前被视为现已发生者，因此由该过去状态而被认知“曾经存在”、“曾经存在”。由“现已发生而是过去”的说法认知为“现已发生乃过去”，从而确认“现已发生或过去二者曾经存在”。那么“曾经存在”究竟为何？另一层的“曾经存在”，是指过去已存在者或过去已不存在者，这两者不能被否定。
Dutiyapañhe yasmā taṃ paccuppannaṃ hutvā atītaṃ hontaṃ ‘‘hutvā hotī’’ti saṅkhaṃ gataṃ, tasmā paṭijānāti . Atha naṃ sakavādī ‘‘yadi te taññeva paccuppannaṃ hutvā atītaṃ hontaṃ ‘hutvā hotī’ti saṅkhaṃ gataṃ, puna hutvā hoti, yaṃ paccuppannaṃ na hutvā atītaṃ na hontaṃ ‘na hutvā na hotī’ti saṅkhaṃ gataṃ sasavisāṇaṃ, kiṃ te tampi puna na hutvā na hotī’’ti adhippāyena na hutvā na hoti na hutvā na hotīti pañhaṃ pucchati. Itaro ‘‘yaṃ natthi, taṃ natthitāya eva paccuppannaṃ na hutvā atītaṃ na hotīti nahutvānahoti nāma tāva hotu. Puna nahutvānahotibhāvo panassa kuto’’ti maññamāno paṭikkhipati. Ubhayaṃ ekato katvā āgate tatiyapañhepi imināvupāyena yojanā kātabbā.
第二个问题是，既然现已发生者被视为过去而存在，因此被认知“曾经存在”、“曾经存在”。这时，争论者发问：“如果现已发生者乃过去而存在，便被认知为‘曾经存在’，那么那些现已不存在且非过去者，是否应否认‘非存在非过去’的状态？为何不能成立‘非存在非过去’？”另一回答者认为：“不存在的事物因其不存在，自然现已不存在且非过去，愿如此成立。若说不存在且非过去状态如何存在？”此想法遭否定。将两种说法合而为一，汇入第三个问题，采取相同的方法阐述。
Aparo nayo – yadi taññeva anāgataṃ taṃ paccuppannaṃ, anāgatassa paccuppanne vutto hotibhāvo, paccuppannassa ca anāgate vutto hutvābhāvo āpajjati. Evaṃ sante anāgatampi hutvāhoti nāma. Paccuppannampi hutvāhotiyeva nāma. Tena taṃ pucchāma – ‘‘kiṃ te etesu ekekaṃ hutvā hoti hutvā hotī’’ti? Itaro – ‘‘taññeva anāgataṃ taṃ paccuppanna’’nti pañhe paṭikkhittanayeneva paṭikkhipitvā puna puṭṭho dutiye pañhe paṭiññātanayeneva paṭijānāti. Atha naṃ sakavādī ‘‘taññeva anāgataṃ taṃ paccuppanna’’nti pañhāvasena tesu ekekaṃ hutvā hoti hutvā hotīti paṭijānantaṃ purimaṃ paṭikkhittapañhaṃ parivattitvā pucchanto na hutvā na hoti na hutvā na hotīti pucchati. Tassattho – nanu ‘‘tayā taññeva anāgataṃ taṃ paccuppanna’’nti vutte paṭhamapañhaṃ paṭikkhipantena anāgatassa hotibhāvo paccuppannassa ca hutvābhāvo paṭikkhittoti. Tena anāgataṃ na hoti nāma, paccuppannaṃ na hutvā nāma.
另一种解释法是，若说未来即是现已发生，未来即是现已发生，则对未来说“已存在”而对现已发生说“曾经存在”，则现已发生说未来为“已存在”。如此情况下，未来被称为昔日，现已发生被称为未来。由此我们提出疑问：“这当中的‘曾经存在’与‘曾经存在’如何理解？”有一方回答：“正是未来就是现已发生”，以否定前题的质疑，并对第二个问题有所确认。此时论者回问：“既然说未来即是现已发生，而先前的反题者否认未来存在且现已未发生，那么如何说明未来的不存与现已未存在？”显然，未来不能存在，现已未存亦不能存在。
Dutiyapañhe ca taññeva anāgataṃ taṃ paccuppannanti paṭiññātaṃ. Evaṃ sante anāgatampi na hutvā na hoti nāma. Paccuppannampi na hutvā na hotiyeva nāma. Tena taṃ pucchāma – ‘‘kiṃ te etesu ekekaṃ na hutvā na hoti na hutvā na hotī’’ti? Paravādī sabbato andhakārena pariyonaddho viya tesaṃ nahutvānahotibhāvaṃ apassanto na hevanti paṭikkhipati.
第二个问题中，也确认未来即是现已发生。基于此，即便未来未曾存在亦未曾发生的情况亦不存在，现已发生亦未曾存在亦未曾发生。于是我们提出疑问：“这其中所说‘未曾存在未曾发生’究竟为何？”争论者陷入一片黑暗，犹如囚笼中幽闭者，见不到未来未曾存在与未曾发生的状态，因而不能否认。
Dutiyavārepi yadi taññeva paccuppannaṃ taṃ atītaṃ, paccuppannassa atīte vutto hotibhāvo, atītassa ca paccuppanne vutto hutvābhāvo āpajjati, evaṃ sante paccuppannampi hutvāhoti nāma, atītampi hutvāhotiyeva nāma. Tena taṃ pucchāma – ‘‘kiṃ te etesu ekekaṃ hutvā hoti hutvā hotī’’ti? Itaro taññeva paccuppannaṃ taṃ atītantipañhe paṭikkhittanayeneva paṭikkhipitvā puna puṭṭho dutiyapañhe paṭiññātanayeneva paṭijānāti. Atha naṃ sakavādī ‘‘taññeva paccuppannaṃ taṃ atīta’’nti pañhāvasena tesu ekekaṃ hutvā hoti hutvā hotīti paṭijānantaṃ purimaṃ paṭikkhittapañhaṃ parivattitvā pucchanto na hutvā na hoti na hutvā na hotīti pucchati. Tassattho – nanu tayā taññeva paccuppannaṃ taṃ atītanti vutte paṭhamapañhaṃ paṭikkhipantena paccuppannassa hotibhāvo, atītassa ca hutvābhāvo paṭikkhittoti. Tena paccuppannaṃ nahoti nāma. Atītaṃ nahutvā nāma.
第二难题中，若将此现前（即目前）说成过去，现前即过去的说法即成现实，过去却说成现前则成无现实的状态。如此存在时，现前即成为已成，过去也成为已成。故问：“这三者中，任一成为已成究竟如何？”另一人将此现前说成过去的问题先予否定，随后依否定回答，说明其成立。又一辩者称“此即现前为过去”，对问题反复追问，得知无法成立，于是问“既不成已成，既不成已非”之理，此辩者即否定之前问题中现前成已成之理。老师对此说：“前一问中既否定现前成已成，则现前无成熟果，过去无已成，故此现前则不是，过去则不是已成。”
Dutiyapañhe ca te ‘‘taññeva paccuppannaṃ taṃ atīta’’nti paṭiññātaṃ. Evaṃ sante paccuppannampi na hutvā na hoti nāma, atītampi na hutvā na hotiyeva nāma. Tena taṃ pucchāma – ‘‘kiṃ te etesu ekekaṃ na hutvā na hoti, na hutvā na hotī’’ti. Paravādī sabbato andhakārena pariyonaddho viya tesaṃ nahutvānahotibhāvaṃ apassanto na hevanti paṭikkhipati.
第二难题中，你们认同“此即现前即过去”。如此之时，现前既不已成亦非已成，过去亦不已成亦非已成。故问：“这三者中哪个既不已成亦非已成？”他辩者如全身被黑暗包绕般，看不到他们既不已成亦非已成的状态，不予否定。
Tatiyavārepi yadi taññeva anāgataṃ taṃ paccuppannaṃ taṃ atītaṃ; anāgatapaccuppannānaṃ paccuppannātītesu vutto hotibhāvo, paccuppannātītānañca anāgatapaccuppannesu vutto hutvābhāvo āpajjati. Evaṃ sante anāgatampi hutvāhoti nāma. Paccuppannampi atītampi hutvā hotiyeva nāma. Tena taṃ pucchāma – ‘‘kiṃ te tīsupi etesu ekekaṃ hutvā hoti hutvā hotī’’ti? Itaro ‘‘taññeva anāgataṃ, taṃ paccuppannaṃ, taṃ atīta’’ntipañhe paṭikkhittanayeneva paṭikkhipitvā puna puṭṭho dutiyapañhe paṭiññātanayeneva paṭijānāti. Atha naṃ sakavādī ‘‘taññeva anāgataṃ, taṃ paccuppannaṃ, taṃ atīta’’nti pañhāvasena tesu ekekaṃ hutvā hoti, hutvā hotīti paṭijānantaṃ purimaṃ paṭikkhittapañhaṃ parivattitvā pucchanto na hutvā na hoti na hutvā na hotīti pucchati. Tassattho – nanu tayā taññeva anāgataṃ, taṃ paccuppannaṃ, taṃ atītanti vutte paṭhamapañhaṃ paṭikkhipantena anāgatapaccuppannānaṃ hotibhāvo; paccuppannātītānañca hutvābhāvo paṭikkhittoti? Tena anāgataṃ paccuppannañca na hoti nāma. Paccuppannañca atītañca na hutvā nāma.
第三难题中，若将未来说成现前，并将现前说成过去；未来对现前为过去，现前对过去为未来，因而生成了未来亦成为已成。现前和过去皆成为已成。故问：“这三者中，任一成为已成如何？”另一辩者先否定“未来、现前、过去”中彼此相互推论，后根据否定合取而成回答。又有一辩者称“此即未来、现前、过去”，却反复问：“既非已成，既非非成”，老师对此说：“你已否定未来、现前、过去相互之间存在成已成之果，于是未来和现前皆非已成，故否定未来和现前的已成。”
Dutiyapañhe ca te ‘‘taññeva anāgataṃ, taṃ paccuppannaṃ, taṃ atīta’’nti paṭiññātaṃ. Evaṃ sante anāgatampi na hutvā na hoti nāma, paccuppannampi atītampi na hutvā na hotiyeva nāma. Tena taṃ pucchāma – ‘‘kiṃ te etesu ekekaṃ na hutvā na hoti na hutvā na hotī’’ti? Paravādī sabbato andhakārena pariyonaddho viya tesaṃ na hutvā na hotibhāvaṃ apassanto na hevanti paṭikkhipatīti. Niggahādīni panettha heṭṭhā vuttanayeneva yojetabbāni.
第二难题中，你们承认“此即未来、现前、过去”。如此之时，未来既非已成亦非未成；现前与过去亦皆非已成非未成。于是问：“这三者中哪个既非已成亦非未成？”他辩者如全身被黑暗包围，看不到它们既非已成亦非未成的状态，不进行否定。后文以下辩白正应依此所说连接运用。
Vacanasodhanavaṇṇanā niṭṭhitā. · 语句审定的解释终了。
Atītacakkhurūpādikathāvaṇṇanā过去眼、色等论议的解释
§289
289.Atītaṃcakkhu atthītiādīsupi cakkhādibhāvāvijahaneneva atthitaṃ paṭijānāti. Passatītiādīni puṭṭho pana tesaṃ viññāṇānaṃ kiccābhāvavasena paṭikkhipati.
289.关于「过去眼」等诸义，乃是通过斥除眼及诸根的存在而认识其义。若问“看见”等语，则因于诸识之无作用而加以否定。
Atītañāṇādikathāvaṇṇanā过去智等论之解释
§290
290. Tena ñāṇena ñāṇakaraṇīyaṃ karotīti pañhe tassa ñāṇassa niruddhattā kiccabhāvamassa apassanto paṭikkhipati. Puna puṭṭho atītārammaṇaṃ paccuppannaṃ ñāṇaṃ atītānaṃ dhammānaṃ jānanato atītaṃ ñāṇanti lesena paccuppannameva ‘‘atītaṃ ñāṇa’’nti katvā tena ñāṇena ñāṇakaraṇīyassa atthitāya paṭijānāti. Athassa sakavādī lesokāsaṃ adatvā tena ñāṇena dukkhaṃ parijānātītiādimāha. Itaro atītārammaṇeneva ñāṇena imesaṃ catunnaṃ kiccānaṃ abhāvā paṭikkhipati. Anāgatapañhepi eseva nayo. Paccuppannapañho ceva saṃsandanapañho ca uttānatthāyeva.
290.由此智慧，能成就智慧之事。若对该智慧的阻碍与无作用之事实未曾注意，则予以否定。再问，知晓过去所缘现前之智慧，由于对过去法的理解，谓之过去之智慧，乃以此智慧能认知所成之事。于是其辩者断念愤怒，宣说由此智慧能知苦。另有辩者以过去所缘智慧表示这四种法无作用予以否定。对未来问题亦是同样之理，现前及总结问题皆为阐述正理之用。
Arahantādikathāvaṇṇanā阿拉汉等论之解释
§291
291.Arahato atīto rāgo atthītiādīsupi rāgādibhāvāvijahanto evaṃ paṭijānāti. Sarāgotiādīsu suttavirodhabhayena ceva yuttivirodhabhayena ca paṭikkhipati.
阿拉汉者，是远离贪爱等诸烦恼者。由此，即如“存在”和“彼此”等词义说起，也能断除贪欲等种种烦恼的本性，因而了知义理。在诸如“无贪”等词句中，因害怕与经文相违，亦因害怕与理义相违而加以否定。
Padasodhanakathāvaṇṇanā词句净化论之解释
§295
295. Evaṃ sabbampi pāḷianusāreneva viditvā parato atthi siyā atītaṃ, siyā nvātītanti ettha evamattho veditabbo. Yaṃ atītameva atthi, taṃ atītaṃ. Yaṃ paccuppannānāgataṃ atthi, taṃ no atthi, taṃ no atītaṃ. Tenātītaṃ nvātītaṃ, nvātītaṃ atītanti tena kāraṇena atītaṃ no atītaṃ, no atītaṃ atītanti. Anāgatapaccuppannapucchāsupi eseva nayo.
如是，若依巴利正理来了解一切，有以后与过去之分，是应如此理解：唯有过去之存在称为“过去”；现起与未来之存在，则非存在，非过去。由此，无论是过去或非过去，非过去则为过去，过去则非过去，因其原因过去非为过去，非过去非为过去。对于未来与现起的区别，亦应如是理解。
Suttasādhanavaṇṇanā经证成之解释
§296
296.Navattabbaṃ ‘‘atītaṃ atthi anāgataṃ atthī’’ti suttasādhanāya pucchā paravādissa, paṭiññā sakavādissa. Puna attano laddhiṃ nissāya yaṃkiñci, bhikkhave, rūpanti anuyogo paravādisseva. Dutiyanaye pucchā sakavādissa, paṭiññā itarassa. Evaṃ sabbattha pucchā ca paṭiññā ca veditabbā. Yaṃ panetaṃ paravādinā anāgatassa atthibhāvasādhanatthaṃ ‘‘nanu vuttaṃ bhagavatā kabaḷīkāre, ce, bhikkhave’’ti suttassa pariyosāne atthi tattha āyatiṃ punabbhavābhinibbattītiādi dassitaṃ na taṃ anāgatassa atthibhāvasādhakaṃ . Tañhi hetūnaṃ pariniṭṭhitattā avassaṃ bhāvitaṃ sandhāya tattha vuttaṃ. Ayaṃ suttādhippāyo. Sesaṃ sabbattha uttānatthamevāti.
应当明了：“过去存在，未来存在”表述乃为经文之说明，问答法用以揭示义理。设若辩者对他人持有异说，亦答以同样方法。故在一切场合，问与答皆应辨明。至于指责者依据未来存在之证据，谓“世尊在梵行期间已说过，必有未来生命再生”等，实非证得未来存在之根据。对此类缘由，经文已详尽说明，谓此为经说之限故。此即是经文之上义，且总归皆为正理所昭示。
Sabbamatthītikathāvaṇṇanā niṭṭhitā. · 一切义论之解释已毕。