6. Paṭiccasamuppādavibhaṅgo · 6. 缘起分别复注
6. Paṭiccasamuppādavibhaṅgo六、缘起分别
1. Suttantabhājanīyaṃ
一、经文所述内容
Uddesavāravaṇṇanā概要分注释
§225
225. ‘‘‘Kiṃvādī bhante sammāsambuddho’ti? ‘Vibhajjavādī mahārājā’’’ti (pārā. aṭṭha. 1.tatiyasaṅgītikathā) moggaliputtatissattherena vuttattā sammāsambuddhasāvakā vibhajjavādino. Te hi venayikādibhāvaṃ vibhajja vadanti, cīvarādīnaṃ sevitabbāsevitabbabhāvaṃ vā sassatucchedavāde vā vibhajja vadanti ‘‘sassato attā ca loko cā’’tiādīnaṃ ṭhapanīyānaṃ ṭhapanato rāgādikkhayassa sassatassa rāgādikāyaduccaritādiucchedassa ca vacanato, na pana ekaṃsabyākaraṇīyādayo tayo pañhe apanetvā vibhajjabyākaraṇīyameva vadantīti. Vibhajjavādīnaṃ maṇḍalaṃ samūho vibhajjavādimaṇḍalaṃ, vibhajjavādino vā bhagavato parisā vibhajjavādimaṇḍalantipi vadanti. Ācariyehi vuttaaviparītatthadīpanena te anabbhācikkhantena. ‘‘Avijjā puññāneñjābhisaṅkhārānaṃ hetupaccayo hotī’’tiādiṃ vadanto kathāvatthumhi paṭikkhitte puggalavādādike ca vadanto sakasamayaṃ vokkamati nāma, tathā avokkamantena. Parasamayaṃ dosāropanabyāpāravirahena anāyūhantena. ‘‘Idampi yuttaṃ gahetabba’’nti parasamayaṃ asampiṇḍentenāti keci vadanti.
二百二十五．『世尊是何种论者？』回答曰：『断见论的伟大国王。』这是由长老摩诃利菩陀提说。正法弟子们称世尊为断见论者。他们分辨律藏及其他教相，说法于应当、可以、断灭等义，断分别论『常有我与世界』等必须破除之说，是为断见论者。此处断见并非单一的语法理论，而是指三种断见说中的斥破义。断见论者即指断见论的群体，会众被称为断见论会众。师长们咐咐以相反之义开示他们，因他们未得究竟教法。言『无明是善行等织造之因缘』等语，辨别宗派及人见言论，时而反对时而辩论，同时彼此淡除相执。又说『这亦应当采纳』，指以不杂染他见之人。我言此乃应当摄取。彼时彼中，因无恼害、无争吵而相安无事，此外有言论在他时用以断恶见者。
‘‘Tathāhaṃ bhagavatā dhammaṃ desitaṃ ājānāmi, yathā tadevidaṃ viññāṇaṃ sandhāvati saṃsarati anañña’’ntiādiṃ (ma. ni. 1.396) vadanto suttaṃ paṭibāhati nāma, tathā appaṭibāhantena. ‘‘Tathāhaṃ bhagavatā dhammaṃ desitaṃ ājānāmi, yathā yeme antarāyikā dhammā vuttā bhagavatā, te paṭisevato nālaṃ antarāyāyā’’ti (ma. ni. 1.234; pāci. 418, 429), ‘‘supinante kato vītikkamo āpattikaro hotī’’ti ca evamādiṃ vadanto vinayaṃ paṭilometi nāma, tabbipariyāyena taṃ anulomentena. Paṭilomento hi kammantaraṃ bhindanto dhammatañca vilometi. Suttante vutte cattāro mahāpadese, aṭṭhakathāyañca vutte suttasuttānulomaācariyavādaattanomatimahāpadese olokentena. Taṃolokanena hi sutte vinaye ca santiṭṭhati nātidhāvati. Dhammanti paṭiccasamuppādapāḷiṃ. Atthanti tadatthaṃ. Hetuhetuphalāni idha nādhippetāni. ‘‘Dukkhādīsu aññāṇaṃ avijjā’’ti vuttamatthaṃ parivattitvā puna ‘‘pubbante aññāṇa’’ntiādīhi aparehipi pariyāyehi niddisantena. ‘‘Saṅkhārā iminā pariyāyena bhavoti vuccanti, taṇhā iminā pariyāyena upādāna’’ntiādinā niddisantenāti vadanti.
又言：‘我了知世尊所说法，知其意识流转轮回无他’，如《中部》第一卷第三百九十六经所说，判定此经称为顺体受持，非顺体不受持。又言：‘我知世尊所说，若世尊说诸障碍法，则守之则无障碍’，如《中部》第一卷二百三十四经及律藏四百一十八、四百二十九条文说。又云：‘梦中行为若中断，即成过失’，此类说语以顺体反省律范。反省即打破旧业，阻止违法。经文中四大类，并论书中与律中皆有顺承藏法正确之大纲，依此观察而得。所谓法即缘起巴利文，义即缘起蕴含。义中因缘果报未加主观解释，翻转申说原理。如言“苦等起源为无明”，释意相反并据他种说用以论断。又说“行以此解释为生起，渴爱以此解释为取”，依此类比讲解说道。
Sattoti sattasuññatāti vadanti, sattasuññesu vā saṅkhāresu sattavohāro. Paccayākārameva cāti paccayākāro eva ca, ma-kāro padasandhikaro.
“存在”者谓存在的虚空，或称有漏行蕴中的存在流通。因缘所成之体即因缘之体现，所谓体即诸因缘结集的联结点。
Tasmāti vuttanayena atthavaṇṇanāya kātabbattā dukkarattā ca.
因此所说义理的解释成文困难且繁复。
Patiṭṭhaṃ nādhigacchāmīti yattha ṭhitassa vaṇṇanā sukarā hoti, taṃ nayaṃ attanoyeva ñāṇabalena nādhigacchāmīti attho. Nissayaṃ pana ācikkhanto āha ‘‘sāsanaṃ panida’’ntiādi. Idha sāsananti pāḷidhammamāha, paṭiccasamuppādameva vā. So hi anulomapaṭilomādinānādesanānayamaṇḍito abbocchinno ajjāpi pavattatīti nissayo hoti. Tadaṭṭhakathāsaṅkhāto ca pubbācariyamaggoti.
如果说“不达究竟为立”，即未能以自身的智慧力达成，此义也。缘此有人指出“这里即是教法”，此指巴利文法法义，“教法”即法藏所在，缘起法藏亦务于包含顺逆互补多种教义，至今仍然流传。因此此处依律疏所说为“昔日先贤之道”。
‘‘Taṃ suṇātha samāhitā’’ti ādarajanane kiṃ payojananti taṃ dassento āha ‘‘vuttañheta’’ntiādi. Aṭṭhiṃ katvāti atthaṃ katvā, yathā vā na nassati, evaṃ aṭṭhigataṃ viya karonto aṭṭhiṃ katvā. Pubbakālato aparakāle bhavaṃ pubbāpariyaṃ. Paṭhamārambhādito pabhuti khaṇe khaṇe ñāṇavisesaṃ kilesakkhayavisesañca labhatīti attho.
“‘你们应当专心聆听’这句话，出于恭敬和劝导的意思。这里所说‘作骨’的意思是‘作成骨头的形状’，就像哪怕没有实体，也象是做成了骨头一般。时间上来说，过去与未来相互依存。正是从初始开始到现在，乃至以后，断断续续地不断获得特殊的智慧与烦恼的灭尽，这就是该文义。
Kammavipākakilesavaṭṭānaṃ mūlakāraṇattā ādito vuttattā ca avijjā paṭiccasamuppādassa mūlaṃ. Tattha valliyā mūle diṭṭhe tato pabhuti valliyā haraṇaṃ viya paṭiccasamuppādassa mūle diṭṭhe tato pabhuti paṭiccasamuppādadesanāti upamāsaṃsandanā na kātabbā. Na hi bhagavato ‘‘idameva diṭṭhaṃ, itaraṃ adiṭṭha’’nti vibhajanīyaṃ atthi sabbassa diṭṭhattā. Mūlato pabhuti pana valliyā haraṇaṃ viya mūlato pabhuti paṭiccasamuppādadesanā katāti idamettha sāmaññamadhippetaṃ, bodhaneyyajjhāsayavasena vā bodhetabbabhāvena mūlādidassanasāmaññañca yojetabbaṃ.
由于业力果报和烦恼轮回的根本原因均从无明起始，故称无明为缘起的根本。在此处，根本比作树根，枝条为枝叶，取枝条即折断，但缘起的根本一经显现则其作用明显，故不能把缘起教理仅仅当作枝条比喻来理解。因为世尊并无“这只是所见，其他未见”的分割等等，此见是一体的。仅从根本而言比作树根，枝条即枝叶；依此比喻缘起的根本一经显现即作缘起教说。这是一般的通说，应当结合启发与见解，归纳根本起点的说法。
Tassāti –
谓此说明——
‘‘Sa kho so, bhikkhave, kumāro vuddhimanvāya indriyānaṃ paripākamanvāya pañcahi kāmaguṇehi samappito…pe… rajanīyehi, so cakkhunā rūpaṃ disvā piyarūpe rūpe sārajjati, apiyarūpe rūpe byāpajjati, anupaṭṭhitakāyasatī ca viharati parittacetaso. So tañca cetovimuttiṃ paññāvimuttiṃ yathābhūtaṃ nappajānāti. Yatthassa te uppannā pāpakā akusalā dhammā aparisesā nirujjhanti, so evaṃ anurodhavirodhaṃ samāpanno yaṃ kiñci vedanaṃ vedeti sukhaṃ vā dukkhaṃ vā adukkhamasukhaṃ vā, so taṃ vedanaṃ abhinandati abhivadati ajjhosāya tiṭṭhatī’’ti (ma. ni. 1.408) –
“比库们，那少年人受六根成熟影响，亦受五欲境界所逼迫……在夜间，以眼识见色，便对喜爱的色生欢喜，对不喜爱的色生厌恶，心念不相应，心念受阻。对心的解脱与智慧的解脱不能如实认知。若因缘生起的恶、不善法无余断灭，他便对赞同和反对一切感受，无论乐苦、苦乐与非苦非乐感受都感受着，欢喜、赞叹，保持着喜悦。”（中部·尼柯耶 1.408）——
Evaṃ vuttassa. Evaṃ sotadvārādīsupi. Abhivadatoti ‘‘aho sukhaṃ, aho sukha’’nti vacībhedakarappattāya balavataṇhāya ‘‘ahaṃ mamā’’ti abhivadato. Tato balavatiyā mocetuṃ asakkuṇeyyabhāvena ajjhosāya tiṭṭhato. Tatopi balavatī upādānabhūtā taṇhā nandī. Ettha ca abhinandanādinā taṇhā vuttā, nandīvacanena tappaccayaṃ upādānaṃ catubbidhampi nanditātadavippayogatāhi taṇhādiṭṭhābhinandanabhāvehi cāti veditabbaṃ. ‘‘Jātipaccayā jarāmaraṇa’’ntiādikañca tattheva mahātaṇhāsaṅkhayavimuttisutte (ma. ni. 1.402-403) vuttaṃ.
讲此经文亦是此义。亦从听觉入口起，是欢喜欢悦之语。欢喜即“啊，快乐啊，快乐啊”，言语之差异，因强烈渴爱而生“我我所有”的欢喜。继而以无力解脱之态，在喜悦中停留。即使如此，这欢喜因强烈的取执而生的渴爱也是欢悦。此处从欢喜等词说明了渴爱的缘起，以欢喜语为契机，分别了取执四种情形，由见渴爱即欢喜欢悦等，体现渴爱之本质。《诸大渴爱息灭经》中亦作如是说（中部·尼柯耶 1.402-403）——
Vipākavaṭṭabhūte paṭisandhipavattiphassādayo kammasamuṭṭhānañca ojaṃ sandhāya ‘‘cattāro āhārā taṇhānidānā’’tiādi vuttaṃ, vaṭṭūpatthambhakā pana itarepi āhārā taṇhāpabhave tasmiṃ avijjamāne na vijjantīti ‘‘taṇhānidānā’’ti vattuṃ vaṭṭanti.
关于业果轮回中，复会感受，及其产生的业力之力，文中聚合了“四食为渴爱之因”的教说。而作阻止轮回的造作，在无明未显现时各食中亦不生渴爱，故称“四食为渴爱之因”，此义为通说。
Tato tatoti catubbidhāsu desanāsu tato tato desanāto. Ñāyappaṭivedhāya saṃvattatīti ñāyoti maggo, soyeva vā paṭiccasamuppādo ‘‘ariyo cassa ñāyo paññāya sudiṭṭho hotī’’ti (saṃ. ni. 2.41) vacanato. Sayameva hi samantabhadrakattā tathā tathā paṭivijjhitabbattā tāya tāya desanāya attano paṭivedhāya saṃvattatīti. Samantabhadrakattaṃ desanāvilāsappatti ca catunnampi desanānaṃ samānaṃ kāraṇanti visesakāraṇaṃ vattukāmo āha ‘‘visesato’’ti. Assa bhagavato desanā, assa vā paṭiccasamuppādassa desanāti yojetabbaṃ. Pavattikāraṇavibhāgo avijjādikova, kāraṇanti vā gahitānaṃ pakatiādīnaṃ avijjādīnañca akāraṇatā kāraṇatā ca. Tattha sammūḷhā keci akāraṇaṃ ‘‘kāraṇa’’nti gaṇhanti, keci na kiñci kāraṇaṃ bujjhantīti tesaṃ yathāsakehi anurūpehi kāraṇehi saṅkhārādipavattisandassanatthaṃ anulomadesanā pavattā, itarāsaṃ tadatthatāsambhavepi na tāsaṃ tadatthameva pavatti atthantarasabbhāvato. Ayaṃ pana tadatthā evāti etissā tadatthatā vuttā. Pavattiādīnavapaṭicchādikā avijjā ādi, tato saṅkhārā uppajjanti tato viññāṇanti evaṃ pavattiyā uppattikkamasandassanatthañca.
于是，在四种教诲中，依次分别宣说。所谓知识的实现，谓之路径，此意由『路径』而生，即世尊说过‘正觉圣者的知识，乃由智慧而彻见’（参见《增支部》2.41）。因为在安乐遍满之境中，应如法逐一洞悉彼教法，故由彼教法条理而生自身的知识。安乐遍满境以及教法的精进，是四种教诲同等的因缘，而又不同因缘特意说明，故曰‘特别’。所指即世尊的教法，或因缘起法的教法。由因缘分别，譬如无明等，因之有无，由无变有；因无明等之无为，于造作之中即为因，故众造作起。于此，有愚者视无作为为“因”，有者则不识任何因缘。因应相当因缘所作之顺行说法唱演造作的起源，彼则顺之而行；他者于该理无所生起，毕竟真实不存在。此处即谓真实本义是仅此而已。由起造作等相关缘起无明等，自此众造作生起，由此意识生，且说明生起与变化的义理。
Anuvilokayato yo sambodhito pubbabhāge taṃtaṃphalapaṭivedho pavatto, tadanusārena tadanugamena jarāmaraṇādikassa jātiādikāraṇaṃ yaṃ adhigataṃ, tassa sandassanatthaṃ assa paṭilomadesanā pavattā, anuvilokayato paṭilomadesanā pavattāti vā sambandho. Desentopi hi bhagavā kicchāpannaṃ lokaṃ anuviloketvā pubbabhāga…pe… sandassanatthaṃ desetīti. Āhārataṇhādayo paccuppannaddhā, saṅkhārāvijjā atītaddhāti iminā adhippāyenāha ‘‘yāva atītaṃ addhānaṃ atiharitvā’’ti, āhārā vā taṇhāya pabhāvetabbā anāgato addhā, taṇhādayo paccuppanno, saṅkhārāvijjā atītoti. Paccakkhaṃ pana phalaṃ dassetvā taṃnidānadassanavasena phalakāraṇaparamparāya dassanaṃ yujjatīti āhārā purimataṇhāya uppāditā paccuppanno addhā, taṇhādayo atīto, saṅkhārāvijjā tatopi atītataro saṃsārassa anādibhāvadassanatthaṃ vuttoti yāva atītaṃ addhānanti yāva atītataraṃ addhānanti attho yutto.
细察观察者，若其已正觉，能一一辨析先前所获之果报境遇，遂依此次第顺承的观法，生起逆行的说法。此逆行即因缘逆行略说。由此，世尊虽说转世轮回之世界，仍能由细察先前果报坦白说明缘起义理。譬如食欲渴爱等因缘现时俱来，行造作与无明则属过去现报。以此为根据，世尊说“至于过往之现报，观照而过之”。食欲渴爱系当前生起，行造作与无明属过往，且此行造作无明远胜之前二者，故为无始轮回生灭之根本，正显无始无终循环不已的义理。所谓“至过往之现报”，意指包括远在过去更久远之现报。
Āyatiṃ punabbhavābhinibbattiāhārakā vā cattāro āhārā –
与生死续流相关之食，分为四种——
‘‘Āhāretīti ahaṃ na vadāmi, āhāretīti cāhaṃ vadeyyuṃ, tatrassa kallo pañho ‘ko nu kho, bhante, āhāretī’ti. Evaṃ cāhaṃ na vadāmi, evaṃ pana avadantaṃ maṃ yo evaṃ puccheyya ‘kissa nu kho, bhante, viññāṇāhāro’ti. Esa kallo pañho, tatra kallaṃ veyyākaraṇaṃ, viññāṇāhāro āyatiṃ punabbhavābhinibbattiyā’’ti (saṃ. ni. 2.12) –
「食」一词，我并非如此定义。若言“食”，则有人问：“尊者，何谓食？”如是我亦不得如此答复。有人若问我：“尊者，何为意识之食？”彼乃难解疑问。对此，世尊说：“因意识得以生起及续流，能取食而生”，故「意识之食」指生死续流中的食。」（参见《增支部》2.12）
Vacanato taṃsampayuttattā phassacetanānaṃ tappavattihetuttā ca kabaḷīkārāhārassa. Tena hi upatthambhitarūpakāyassa, tañca icchantassa kammaviññāṇāyūhanaṃ hoti. Bhojanañhi saddhādīnaṃ rāgādīnañca upanissayoti vuttanti. Tasmā ‘‘te kammavaṭṭasaṅgahitā āhārā paccuppanno addhā’’ti imasmiṃ pariyāye purimoyevattho yutto. Atītaddhuto pabhuti ‘‘iti kho, bhikkhave, avijjāpaccayā saṅkhārā’’tiādinā (saṃ. ni. 2.3) atīte tato parañca hetuphalapaṭipāṭiṃ paccakkhānaṃ āhārānaṃ nidānadassanavasena ārohitvā nivattanena vinā abujjhantānaṃ taṃsandassanatthaṃ sā ayaṃ desanā pavattāti attho. Anāgataddhuno sandassanatthanti anāgataddhuno duppaṭivijjhantānaṃ apassantānaṃ paccakkhaṃ paccuppannaṃ hetuṃ dassetvā hetuphalaparamparāya tassa sandassanatthanti attho.
此说系关联感触与意念之痛苦上升，为此种加剧之食。其为承载，指承载及生起作用。依此，善根等如信等为食依缘。因此所谓“造作缠绕之食、现行之食”，乃前说之正义。先前说“依无明生造作”等（参见《增支部》2.3），此为过往果因相续映现因缘之食。透过生起及回返之理，欲令无知者顿悟其理，故有此教导。所谓未来之食，是指对未来而尚未能洞察者，及无明烦恼未断者，现时因缘所生解说。其法即通过过往未来因果紧密联系说明，意在令未具慧眼者渐悟真理。
Mūlakāraṇasaddaṃ apekkhitvā ‘‘na akāraṇa’’nti napuṃsakaniddeso kato. Akāraṇaṃ yadi siyā, suttaṃ paṭibāhitaṃ siyāti dassento suttaṃ āharati. Vaṭṭakathāya sīsabhāvo vaṭṭahetuno kammassapi hetubhāvo. Tattha bhavataṇhāyapi hetubhūtā avijjā, tāya paṭicchāditādīnave bhave taṇhuppattitoti avijjā visesena sīsabhūtāti ‘‘mūlakāraṇa’’nti vuttā. Purimāya koṭiyā apaññāyamānāya uppādavirahato niccataṃ gaṇheyyāti āha ‘‘evañcetaṃ, bhikkhave, vuccatī’’tiādi. Tena ito pubbe uppannapubbatā natthīti apaññāyanato purimakoṭiapaññāyanaṃ vuttanti imamatthaṃ dasseti.
以根本因缘之义此处称因，言无因者非指性无因。若无因，所说经典即失有证。回顾诸缘，亦有回首本源之故。如众生因贪欲之根无明，以遮蔽本性，因其障蔽而生死轮回与渴爱的起。对此，无明被特别称为根本之因。古时未觉悟者常忽视一因，故说：“如是，汝等应如是知。”此乃表明世间一切现象无始以来不断相继而生。由此见解，说明前因后果环环相接的本义。
Avijjātaṇhāhetukkamena phalesu vattabbesu ‘‘sugatiduggatigāmino’’ti vacanaṃ saddalakkhaṇāvirodhanatthaṃ. Dvande hi pūjitassa pubbanipātoti. Savarā kira maṃsassa aṭṭhinā alagganatthaṃ punappunaṃ tāpetvā koṭṭetvā uṇhodakaṃ pāyetvā virittaṃ sūnaṃ aṭṭhito muttamaṃsaṃ gāviṃ mārenti. Tenāha ‘‘aggisantāpi’’ccādi. Tattha yathā vajjhā gāvī ca avijjābhibhūtatāya yathāvuttaṃ uṇhodakapānaṃ ārabhati, evaṃ puthujjano yathāvuttaṃ duggatigāmikammaṃ. Yathā pana sā uṇhodakapāne ādīnavaṃ disvā taṇhāvasena sītudakapānaṃ ārabhati, evamayaṃ avijjāya mandattā duggatigāmikamme ādīnavaṃ disvā taṇhāvasena sugatigāmikammaṃ ārabhati. Dukkhe hi avijjaṃ taṇhā anuvattati, sukhe taṇhaṃ avijjāti.
因无明和渴爱的缘故，在果报中应当称为“往善趣与恶趣者”这一话语，是为了消除词句上的矛盾。此处的‘二重’是指先行的否定词。譬如活肉与骨头紧密相连，反复搅动、摩擦、浇水、干燥、放置，使未脱落的肉被牛啃食。因此说“即便火燃烧”等句。正如被用绳索困缚的牛，因无明而开始喝热水一样，世俗人也依教理，自然地做往恶趣的业。而当他见热水饮用有害，因渴爱之力转而饮用凉水时，我们同样地，因无明较迟地见恶业有害，因渴爱之力而转向造往善趣的业。苦中无明随渴爱而行，乐中渴爱随无明而生。
Evanti avijjāya nivutattā taṇhāya saṃyuttattā ca. Ayaṃ kāyoti saviññāṇakakāyo khandhapañcakaṃ, ‘‘saḷāyatanapaccayā phasso’’ti vacanato phassakāraṇañcetaṃ vuccatīti āyatanachakkaṃ vā. Samudāgatoti uppanno. Bahiddhā ca nāmarūpanti bahiddhā saviññāṇakakāyo khandhapañcakaṃ, saḷāyatanāni vā. Itthetanti itthaṃ etaṃ. Attano ca paresañca pañcakkhandhā dvādasāyatanāni ca dvārārammaṇabhāvena vavatthitāni dvayanāmānīti attho. ‘‘Dvayaṃ paṭicca phassoti aññattha cakkhurūpādīni dvayāni paṭicca cakkhusamphassādayo vuttā, idha pana ajjhattikabāhirāni āyatanāni. Mahādvayaṃ nāma kireta’’nti (saṃ. ni. aṭṭha. 2.2.19) vuttaṃ. Ayamettha adhippāyo – aññattha ‘‘cakkhuñca paṭicca rūpe ca uppajjati cakkhuviññāṇaṃ, tiṇṇaṃ saṅgati phasso’’tiādinā (saṃ. ni. 2.43) ‘‘cakkhu ceva rūpā ca…pe… mano ceva dhammā cā’’ti vuttāni dvayāni paṭicca cakkhusamphassādayo vuttā, idha pana ‘‘ayañceva kāyo’’ti cakkhādinissaye sesadhamme cakkhādinissite eva katvā vuttaṃ, cakkhādikāyaṃ ekattena ‘‘ajjhattikāyatana’’nti gahetvā ‘‘bahiddhā nāmarūpa’’nti vuttaṃ, rūpādiārammaṇaṃ ekatteneva bāhirāyatananti tāni ajjhattikabāhirāni āyatanāni paṭicca phasso vutto, tasmā mahādvayaṃ nāmetanti. Evañca katvā ‘‘attano ca parassa ca pañcahi khandhehi chahāyatanehi cāpi ayamattho dīpetabbovā’’ti (saṃ. ni. aṭṭha. 2.2.19) vuttaṃ. ‘‘Ayaṃ kāyo’’ti hi vuttāni sanissayāni cakkhādīni attano pañcakkhandhā, ‘‘bahiddhā nāmarūpa’’nti vuttāni rūpādīni paresaṃ. Tathā ayaṃ kāyo attanova ajjhattikāni āyatanāni, bahiddhā nāmarūpaṃ paresaṃ bāhirānīti. Aññathā ajjhattikāyatanamatte eva ‘‘ayaṃ kāyo’’ti vutte na ajjhattikāyatanāneva attano pañcakkhandhā hontīti attano ca paresañca pañcakkhandhehi dīpanā na sambhaveyyāti. Saḷevāyatanānīti saḷeva samphassakāraṇāni, yehi kāraṇabhūtehi āyatanehi uppannena phassena phuṭṭho bālo sukhadukkhaṃ paṭisaṃvedeti.
如此由无明的灭尽，而与渴爱相应者，此谓“身”，即由五蕴组成的有识之身，“因六入处而生触”这一句，是说触的缘起所成，故称六入处。“从外起者，名为色受想行识”即此身心身，由五蕴组成，六入处之缘，“如是即是此义。”自身与他人之五蕴，加之十二入处，作为门户之境界而存在，谓之二重。二重关于“缘二故触”，与《相应部经》中说“眼因色缘起眼识，三聚合触”等义相合，且将“此身”解为眼等入处依止的色受想行识，而“外面色法”解为他者内心所无，是二者缘起而生的内外二境，则谓之大二。如此说明“自身及他人五蕴与六入处之二义应知”，此二义所缘故称之为“此身”。亦有他解仅就内境六入处为“此身”，不包括他者五蕴，而彼此缘起不可分割之意，则不可谓自身与他者之五蕴应被明示。六入处即六触所缘境，因触而知，依因诸入处发生触的人，愚者感受苦乐。
Ādi-saddena ‘‘etesaṃ vā aññatarena avijjānīvaraṇassa, bhikkhave, paṇḍitassa taṇhāya saṃyuttassā’’tiādi yojetabbaṃ. Tasmiñhi sutte saṅkhāre avijjātaṇhānissite eva katvā kāyaggahaṇena viññāṇanāmarūpasaḷāyatanāni gahetvā etasmiñca kāye saḷāyatanānaṃ phassaṃ taṃnissitameva katvā vedanāya visesapaccayabhāvaṃ dassentena bhagavatā bālapaṇḍitānaṃ atītaddhāvijjātaṇhāmūlako vedanānto paṭiccasamuppādo dassito. Puna ca bālapaṇḍitānaṃ visesaṃ dassentena –
应以“此等或因无明盖，尊者，于渴爱相缠者”等开头作说。在那经中，以行由无明渴爱所生，因身握持，涵摄识、名色、六入处，且在此身上以六入处所缘之触为依止，说明其对受之特殊缘起。世尊以此展现愚者无明根本所生受之缘起。复又以显示愚者特殊，谓
‘‘Yāya ca, bhikkhave, avijjāya nivutassa bālassa yāya ca taṇhāya saṃyuttassa ayaṃ kāyo samudāgato, sā ceva avijjā bālassa appahīnā, sā ca taṇhā aparikkhīṇā. Taṃ kissa hetu? Na, bhikkhave, bālo acari brahmacariyaṃ sammā dukkhakkhayāya, tasmā bālo kāyassa bhedā kāyūpago hoti, so kāyūpago samāno na parimuccati jātiyā…pe… dukkhasmāti vadāmī’’ti (saṃ. ni. 2.19) –
“尊者，无明灭尽愚人及渴爱相缠之此身已生，此无明并未消灭，渴爱反无间断。其因何？因愚者不善守戒，不能正向苦灭故，故愚者随身见身，与身俱生，不能从生死及苦中解脱……如此说。”
Vedanāpabhavaṃ sāvijjaṃ taṇhaṃ dassetvā upādānabhave ca taṃnissite katvā ‘‘kāyūpago hotī’’tiādinā jātiādike dassentena paccuppannahetusamuṭṭhānato pabhuti ubhayamūlova paṭiccasamuppādo vutto, tabbipariyāyena ca paṇḍitassa paccuppannahetuparikkhayato pabhuti ubhayamūlako paṭilomapaṭiccasamuppādoti.
示现由有情受生渴爱，及因取着所生，如“随身见身”言说生死种种，显示业因缘生，双重因缘起说，因此尊者智慧以表述由现前缘起所生业，谓之逆行缘起。
Duggatigāmikammassa visesapaccayattā avijjā ‘‘avindiyaṃ vindatī’’ti vuttā, tathā visesapaccayo vindiyassa na hotīti ‘‘vindiyaṃ na vindatī’ti ca. Attani nissitānaṃ cakkhuviññāṇādīnaṃ pavattanaṃ uppādanaṃ āyatanaṃ. Sammohabhāveneva anabhisamayabhūtattā aviditaṃ aññātaṃ karoti. Antavirahite javāpetīti ca vaṇṇāgamavipariyāyavikāravināsadhātuatthavisesayogehi pañcavidhassa niruttilakkhaṇassa vasena tīsupi padesu a-kāra vi-kāra ja-kāre gahetvā aññesaṃ vaṇṇānaṃ lopaṃ katvā ja-kārassa ca dutiyassa āgamaṃ katvā ‘‘avijjā’’ti vuttā. Byañjanatthaṃ dassetvā sabhāvatthaṃ dassetuṃ ‘‘apicā’’tiādimāha. Cakkhuviññāṇādīnaṃ vatthārammaṇāni ‘‘idaṃ vatthu, idamārammaṇa’’nti avijjāya ñātuṃ na sakkāti avijjā tappaṭicchādikā vuttā. Vatthārammaṇasabhāvacchādanato eva avijjādīnaṃ paṭiccasamuppādabhāvassa, jarāmaraṇādīnaṃ paṭiccasamuppannabhāvassa ca chādanato paṭiccasamuppādapaṭiccasamuppannachādanaṃ veditabbaṃ.
往恶趣业之特殊缘起，无明谓“寻求而得”，又谓其缘未得，谓“不得之得”，依自身所依之眼识等生起，名六入处。因迷惑而不觉察，制造无知、无明及不知，内外不分别之改变，五种诠释称之，三处无相鸣合，断除诸色变化，并破坏染污之根源，是为无明。示现眼识等所缘诸境“此为境，此为所缘”，因无明不识。因境所被遮蔽，故无明及诸法间复起源及老死缘起亦被遮蔽，由此生起依止而成缘生缘起之覆蔽应当知。
Saṅkhāra-saddaggahaṇena āgatā saṅkhārā saṅkhāra-saddena āgatasaṅkhārā. Yadipi avijjāpaccayā saṅkhārāpi saṅkhāra-saddena āgatā, te pana imissā desanāya padhānāti visuṃ vuttā. Tasmā ‘‘duvidhā’’ti ettha abhisaṅkharaṇakasaṅkhāraṃ saṅkhāra-saddenāgataṃ sandhāya tattha vuttampi vajjetvā saṅkhārasaddena āgatasaṅkhārā yojetabbā. ‘‘Saṅkhāra-saddenāgatasaṅkhārā’’ti vā samudāyo vutto, tadekadeso ca idha vaṇṇitabbabhāvena ‘‘avijjāpaccayā saṅkhārā’’ti, tasmā vaṇṇitabbasabbasaṅgahaṇavasena duvidhatā vuttāti veditabbā. Paṭhamaṃ nirujjhati vacīsaṅkhārotiādinā vitakkavicāraassāsapassāsasaññāvedanāvacīsaṅkhārādayo vuttā, na avijjāsaṅkhāresu vuttā kāyasañcetanādayo.
由结使（saṅkhāra）加之现起的称为现起结使，由结的名称而起的结使称为现起结使。虽然由于无明缘起的结使，也是由结的名称而起，但此处所说的结使，是针对本教法中的重点而言，与世俗所说不同。因此，对于“有二种”之处，以与现起结使的名称有关联的结使为主，排除其他说法，将其称为由名称而起的结使。此处说“由结之名称而起的结使”，意为结合的事理已述，此处需说明的是“由无明因缘结使”，因该处讲述的是无明以外的身意结使。首先断灭者，是指言语结使等，此为以思维、分析、建议、呵责等心行表现的言语结使等，而非无明结使中所说的身识意业等。
Paritassatīti pipāsati. Bhavatīti upapattibhavaṃ sandhāya vuttaṃ, bhāvayatīti kammabhavaṃ. Cuti khandhānaṃ maraṇanti ‘‘maranti etenā’’ti vuttaṃ. ‘‘Dukkhā vedanā uppādadukkhā ṭhitidukkhā’’ti (ma. ni. 1.465) vacanato dvedhā khaṇati. Āyāsoti parissamo visādo. Kevala-saddo asammissavācako hoti ‘‘kevalā sālayo’’ti, niravasesavācako ca ‘‘kevalā aṅgamagadhā’’ti, tasmā dvedhāpi atthaṃ vadati. Tattha asammissassāti sukharahitassa. Na hi ettha kiñci uppādavayarahitaṃ atthīti.
“渴”者为饥渴。经文以“有”为产生之缘由，言“有”为业果之生。五蕴终止时即死亡，故云“死者即此”。“苦为感受，苦有生起苦及消灭苦”之文意，区别为二。劳苦为疲乏忧伤之意。纯粹之词语为无求状态，“单纯的叶子”，比喻空无所求，非杂染，而“单纯无枝叶”，比喻无附带之相。故此二义兼具。此处“不杂染”即无烦恼，非无生灭义也。
Taṃsampayutte, puggalaṃ vā sammohayatīti sammohanarasā. Ārammaṇasabhāvassa chādanaṃ hutvā gayhatīti chādanapaccupaṭṭhānā. ‘‘Āsavasamudayā avijjāsamudayo’’ti (ma. ni. 1.103) vacanato āsavapadaṭṭhānā. Paṭisandhijananatthaṃ āyūhanti byāpāraṃ karontīti āyūhanarasā, rāsikaraṇaṃ vā āyūhanaṃ. Nāmarūpassa purecārikabhāvena pavattatīti pubbaṅgamarasaṃ. Purimabhavena saddhiṃ ghaṭanaṃ hutvā gayhatīti paṭisandhipaccupaṭṭhānaṃ. Viññāṇena saha sampayujjatīti sampayogarasaṃ. Aññamaññaṃ sampayogābhāvato rūpaṃ vikiratīti vikiraṇarasaṃ. Evañca katvā pisiyamānā taṇḍulādayo vikiranti cuṇṇī bhavantīti. Nāmassa kadāci kusalādibhāvo ca atthīti tato visesanatthaṃ ‘‘abyākatapaccupaṭṭhāna’’nti āha. ‘‘Acetanā abyākatā’’ti ettha viya anārammaṇatā vā abyākatatā daṭṭhabbā. Āyatanalakkhaṇanti ghaṭanalakkhaṇaṃ, āyānaṃ tananalakkhaṇaṃ vā. Dassanādīnaṃ kāraṇabhāvo dassanādirasatā. Akusalavipākupekkhāya aniṭṭhabhāvato dukkhena itarāya ca iṭṭhabhāvato sukhena saṅgahitattā ‘‘sukhadukkhapaccupaṭṭhānā’’ti āha. Dukkhasamudayattā hetulakkhaṇā taṇhā. ‘‘Tatratatrābhinandinī’’ti (dī. ni. 2.400; ma. ni. 1.133, 460; vibha. 203) vacanato abhinandanarasā. Cittassa, puggalassa vā rūpādīsu atittabhāvo hutvā gayhatīti atittabhāvapaccupaṭṭhānā. Taṇhādaḷhattaṃ hutvā kāmupādānaṃ, sesāni diṭṭhi hutvā upaṭṭhahantīti taṇhādaḷhattadiṭṭhipaccupaṭṭhānā. Kammupapattibhavavasena bhavassa lakkhaṇādayo yojetabbā.
结连于彼，令迷乱者，即迷乱之姿。障蔽本性之现象与基缘，谓隐蔽而依之。所谓“染污之起皆由无明起”，乃指染污之根源。修筑彼岸之目的，谓事业之经营，即造作之业。与识名色往来，乃前进之势。依先前存在结合成事，谓再生依赖之由。与识一同结合，谓合和交织之势。因彼彼此间无结合，色则分离，谓离散之相。由如此作用，谷粒等成熟且落下，谓秋收之相。名称有时具善之性等，故称其为“不显现之缘起”。此处“不显现”当作无主缘碍义。所谓“界处特征”，谓由成器之特征或场所之特征。观等诸法之因即其根源。因不善不善果，苦及其余之不苦因缘，故语言汇聚称之为“苦乐因缘”。“乐乐之所欣慰”之文，示意心之安乐。心或人于色等诸法无执着，谓不执着之缘起。由渴厚着故，生欲取，残余见由此起，谓取着及残余谬误之缘起。业因而有生死之相等现象，此须阐述。
Ādi-saddena anubodhādibhāvaggahaṇaṃ. Dukkhādīsu aññāṇaṃ appaṭipatti, asubhādīsu subhādivipallāsā micchāpaṭipatti. Diṭṭhivippayuttā vā appaṭipatti, diṭṭhisampayuttā micchāpaṭipatti. Na avijjāya eva chadvārikatā chaḷārammaṇatā ca, atha kho aññesupi paṭiccasamuppādaṅgesu arūpadhammānanti āha ‘‘sabbesupī’’ti. Nobhayagocaranti manāyatanamāha. Na hi arūpadhammānaṃ desavasena āsannatā dūratā ca atthi asaṇṭhānattā, tasmā manāyatanassa gocaro na manāyatanaṃ sampatto asampatto vāti vuccatīti.
以初音而起，即初悟及觉知等之会集。苦等诸处不明者，指错误行为；丑恶等处明者，则属正行为之错用。错误见相似，正见则明辨。无明不独止于六根所在处，亦适用于所有诸缘法，故称“普遍皆是”。非恐怖所及，名为心所境界。非是无形法之近，指无空间之性，故心所无分别，是名“有及无”。
Sokādīnaṃ sabbhāvā aṅgabahuttappasaṅge ‘‘dvādasevā’’ti aṅgānaṃ vavatthānaṃ veditabbaṃ. Na hi sokādayo aṅgabhāvena vuttā, phalena pana kāraṇaṃ avijjaṃ mūlaṅgaṃ dassetuṃ te vuttāti. Jarāmaraṇabbhāhatassa hi bālassa te sambhavantīti sokādīnaṃ jarāmaraṇakāraṇatā vuttā. ‘‘Sārīrikāya dukkhāya vedanāya phuṭṭho’’ti (saṃ. ni. 4.252) ca sutte jarāmaraṇanimittañca dukkhaṃ saṅgahitanti taṃtaṃnimittānaṃ sādhakabhāvena vuttaṃ. Yasmā pana jarāmaraṇeneva sokādīnaṃ ekasaṅkhepo kato, tasmā tesaṃ jātipaccayatā yujjati. Jarāmaraṇapaccayabhāve hi avijjāya ekasaṅkhepo kātabbo siyā, jātipaccayā pana jarāmaraṇaṃ sokādayo ca sambhavantīti. Tattha jarāmaraṇaṃ ekantikaṃ aṅgabhāveneva gahitaṃ, sokādayo pana rūpabhavādīsu abhāvato anekantikā kevalaṃ pākaṭena phalena avijjānidassanatthaṃ gahitā. Tena anāgate jātiyā sati tato parāya paṭisandhiyā hetuhetubhūtā avijjā dassitāti bhavacakkassa avicchedo dassito hotīti. Suttañca sokādīnaṃ avijjā kāraṇanti etassevatthassa sādhakaṃ daṭṭhabbaṃ, na sokādīnaṃ bālassa jarāmaraṇanimittatāmattassa. ‘‘Assutavā puthujjano’’ti (saṃ. ni. 4.252) hi vacanena avijjā sokādīnaṃ kāraṇanti dassitā, na ca jarāmaraṇanimittameva dukkhaṃ dukkhanti.
悲愁等诸法，应以组成为十二支而辨明。悲愁等非以身之法称，而是因无明为根本之果故，能显现其因。悲愁等本为老死所缘，故为悲愁老死之因。经中称“触身苦感受”，指老死为诸苦集合，众多原因因缘之主导。因老死即悲愁计一切，故其生之因与转生相联系。老死因单以一支身成，悲愁等因无有色等差异，具多方面，唯以明显果报显现无明。故有生存在时，生灭互续之因缘由无明显现，说明生死轮回无休止。经文亦称悲愁等为无明之因，显示因缘主要指于此，并非指悲愁等因老死实相之因也。称“无知凡夫”语中，表明无明为悲愁之根源，而非老死痛苦本身造成苦痛。
Uddesavāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 概要分注释结束。
Avijjāpadaniddesavaṇṇanā“无明”词义解释注释
§226
226.‘‘Avijjāpaccayā 92 saṅkhārā’’ti hi vuttanti etena avijjāya visesanabhāvena saṅkhārānañca padhānabhāvena vuttattā saṅkhārānaṃ niddisitabbabhāvassa kāraṇaṃ dasseti. Pitā kathīyati ‘‘dīgho sāmo, mitto rasso, odāto datto’’ti.
226.“由无明为因，九十二结使”此言，强调由无明之特别性质，尤其为结使的依缘，本经所说结使之因果性，俱因无明所致。父亲言“长寿者、朋友、欢喜者、给予者”等类比。
Rasitabbo paṭivijjhitabbo sabhāvo raso, attano raso saraso, yāthāvo saraso yāthāvasaraso, so eva lakkhitabbattā lakkhaṇanti yāthāvasarasalakkhaṇaṃ. ‘‘Katamā ca, bhikkhave, avijjā? Dukkhe aññāṇa’’ntiādinā (saṃ. ni. 2.2; ma. ni. 1.103) sutte cattāreva vuttānīti ‘‘suttantikapariyāyenā’’ti āha. Nikkhepakaṇḍe panātiādinā idha catūsu ṭhānesu kathitāya eva avijjāya nikkhepakaṇḍe aṭṭhasu ṭhānesu kiccajātito pañcavīsatiyā padehi lakkhaṇato ca kathitattā tadatthasaṃvaṇṇanāvasena vibhāvanaṃ karoti. Ahāpetvā vibhajitabbavibhajanañhi abhidhammapariyāyo.
应当体会、应当彻知的本性即为本质，本质是自身的味道、泉源；如其真实之泉源，正是应当称说的特征，称为真实之泉源的特征。『比库们，何为无明？』如经中所说：『无明即苦之无知』等（《相应部·般泥洹经》二章第二节；《中部·般泥洹经》第一章第一百零三节）。经中仅如此简单说，谓之“经文之终结”。而在《沙利子集》中，则仅以“无明”一词，依四处所说。而在《增支部》的“投掷篇”中，依据八处，以二十五句并论作业起点标志加以详细讲述。由此可见，其释义为说明无明的义理。此文说此分法，即为阿毗达摩中对无明的分别总说。
Jāyati etthāti jāti, uppattiṭṭhānaṃ. Yadipi nirodhamagge avijjā ārammaṇaṃ na karoti, te pana jānitukāmassa tappaṭicchādanavasena anirodhamaggesu nirodhamaggaggahaṇakaāraṇavasena ca pavattamānā tattha uppajjatīti vuccatīti tesampi avijjāya uppattiṭṭhānatā hoti, itaresaṃ ārammaṇabhāvena cāti. Saṅghikabaladevagoṇādīnaṃ saṅghāṭinaṅgalādīni viya aññasetādīnaṃ avijjāya dukkhādivisayānaṃ andhattakarānaṃ lobhādīnaṃ nivattako aññāṇādisabhāvo lakkhaṇanti daṭṭhabbaṃ.
所谓生起，此处指出生、生起、产生之所依。虽无明在灭道上不为起点，但众生由于求知而欲知，妨碍安灭道而起，故此生起说。换言之，无明因缘由起使苦痛等境界生起，如同蒙蔽贪欲者转向故障，乃至其他者因缘生起。本质为无明的无知则是（使诸苦生之）根本。故从终止义理外相观，亦是缘起之义。犹如众生习气如同群体之聚，或像僧团的衣物等，无明即是使众苦等显现盲灭之蠢动，由贪等所转回，乃显其无知本性，须当观察验证。
Atthatthanti phalaphalaṃ. Āmeḍitavacanañhi sabbesaṃ atthānaṃ visuṃ visuṃ pākaṭakaraṇabhāvappakāsanatthaṃ. Attho eva vā attho atthatthoti atthassa aviparītatādassanatthaṃ atthenevatthaṃ visesayati. Na hi ñāṇaṃ anatthaṃ atthoti gaṇhātīti. Evaṃ kāraṇakāraṇanti etthāpi daṭṭhabbaṃ. Taṃ ākāranti atthatthādiākāraṃ. Gahetvāti citte pavesetvā, cittena puggalena vā gahitaṃ katvā. Paṭividdhassa puna avekkhaṇā paccavekkhaṇā. Duccintitacintitādilakkhaṇassa bālassa bhāvo bālyaṃ. Pajānātīti pakārehi jānāti. Balavamohanaṃ pamoho. Samantato mohanaṃ sammoho.
所谓义理，谓果报所得。因文字所述明确阐释众义，故称义理。义即义理、果报、道理，义理即为正义，谓不反转不颠倒的真实观照。非智慧者不能称义理为无义。故在因缘义中亦当如此理解。此中所说的“形状”为义理等形态。所谓“取”，即入心、由心承受或由个人所承受。所谓“截斷”，即审视、观察。所谓愚人之相，即为愚昧、思虑不善、困锩等表现。所谓理解，是通过各种方式而明了。所谓“有力而惑”，即误惑；周遍之惑即谬误。
Dukkhārammaṇatāti dukkhārammaṇatāya, yāya vā avijjāya chādentiyā dukkhārammaṇā taṃsampayuttadhammā, sā tesaṃ bhāvoti dukkhārammaṇatā, ārammaṇameva vā ārammaṇatā, dukkhaṃ ārammaṇatā etissāti dukkhārammaṇatā.
所谓苦所依，是指以无明所覆盖即苦所依赖，故包含其共相、联合之特性，即称之为苦所依。苦的所依即是苦所依赖的所缘法，即称苦所依。
Duddasattā gambhīrā na sabhāvato, tasmā tadārammaṇatā avijjā uppajjati, itaresaṃ sabhāvato gambhīrattā tadārammaṇatā nuppajjatīti adhippāyo. Apica kho panāti maggassa saṅkhatasabhāvattā tatopi nirodhassa gambhīratarataṃ dasseti.
恶劣心性不深厚于本性，因此依此所依，无明产生。对于他者的本性深厚，则不产生所依。这即是论说。况且路之存在本身是有条件的，其灭亦显示出更深远的特性。
Avijjāpadaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · “无明”词义解释注释结束。
Saṅkhārapadaniddesavaṇṇanā“行”词义解释注释
Punātīti sodheti apuññaphalato dukkhasaṃkilesato ca, hitasukhajjhāsayena puññaṃ karotīti taṃnipphādanena kārakassajjhāsayaṃ pūretīti puñño, pūrako pujjanibbattako ca niruttilakkhaṇena ‘‘puñño’’ti veditabbo. Samādhipaccanīkānaṃ atidūratāya na iñjati na calatīti attho. Kāyassāti dvārassa sāmibhāvena niddeso kato.
所谓祛除，即净化，净除不善果报及苦痛的污染，因产生利乐之心作善行，因此以做善行净化惹起的动机即是善行。带善行者，是充盈、增长、种植的意为尊，故以否定标记称之“善行”。远离定境的反面是不动摇、安稳的意思。所谓身体，即喻示像门邻近的比喻。
Puññupaganti bhavasampattupagaṃ. Tatthāti vibhaṅgasutte (saṃ. ni. 2.2). Tañhi padhānabhāvena gahitanti. Sammādiṭṭhisutte (ma. ni. 1.102) pana ‘‘tayome, āvuso, saṅkhārā’’ti āgatanti. Sabbaññujinabhāsito pana ayaṃ, na paccekajinabhāsito, imassatthassa dīpanatthaṃ etesaṃ suttānaṃ vasena te gahitā. Kathaṃ panetena gahaṇenāyamattho dīpito hotīti taṃdassanatthamāha ‘‘abhidhammepi hi suttepi ekasadisāva tanti niddiṭṭhā’’ti. Sabbaññubhāsitoti pākaṭena suttantena sadisattā ayampi sabbaññubhāsitoti ñāyatīti vuttaṃ hotīti.
功德随行则随生起有情。此言出自《分別经》（《增支部》第2卷第2经），其意谓依止其要义而把握。正见经（《中部》第1卷第102经）则言：“三者，善友们，是行”。此处虽为全知智者所解，非独觉者解说，是为阐明此义，依此类经文之原则加以把握。何以通过此把握令此义得以明现？为体现此意，称“即使于说藏阿毗达摩及经藏中也同指一义而详述”。全知智解说者乃明了经文同义故称“全知智解说”，据此知其谓也。
‘‘Terasāpī’’ti vuttaṃ, tattha ñāṇavippayuttānaṃ na bhāvanāmayatā pākaṭāti ‘‘yathā hī’’tiādimāha . Pathavī pathavītiādibhāvanā ca kasiṇaparikammakaraṇaṃ maṇḍalakaraṇañca bhāvanaṃ bhajāpenti.
谓之“三习谛”，其中智解脱者非基于修习而明显现起，故说“譬如……”等语。是故，地、水等修习及五种界所行是随行修习及浊染工序产生之培养法，皆属修习之范畴。
Dānavasena pavattā cittacetasikā dhammā dānaṃ. Tattha byāpārabhūtā āyūhanacetanā dānaṃ ārabbha dānaṃ adhikicca uppajjatīti vuccati, evaṃ itaresu. Somanassacittenāti anumodanāpavattinidassanamattametaṃ daṭṭhabbaṃ. Upekkhāsahagatenapi hi anussarati evāti.
以布施力流转，心意及心所法称为布施。其中特别提及的是，因业缘及意愿，布施之起始、增长以至转变皆谓布施，余法亦如是。心欢喜者，则为称许与满足之表现，应当观察。与不喜不悲之平等心并存者，亦当记忆观察。
Asarikkhakampi sarikkhakena catutthajjhānavipākena vehapphalādīsu vināpi asaññesu kaṭattārūpaṃ. Rūpameva saphandanattā ‘‘saiñjana’’nti vuttaṃ iñjanakaranīvaraṇādīnaṃ avikkhambhanato, rūpataṇhāsaṅkhātassa iñjanakassa kāraṇattā vā. Teneva rūpārammaṇaṃ nimittārammaṇañca sabbampi catutthajjhānaṃ nippariyāyena ‘‘aniñjana’’nti na vuccatīti. Mahātulāya dhārayamāno nāḷiyā minamāno ca samudāyameva dhāreti minati ca, na ekekaṃ guñjaṃ, ekekaṃ taṇḍulaṃ vā, evaṃ bhagavāpi aparimāṇā paṭhamakusalacetanāyo samudāyavaseneva gahetvā ekajātikattā ekameva katvā dasseti. Evaṃ dutiyādayopīti.
无忧视腐也为忧视，说明以第四禅之果为例，即便没有觉知也属忧视之范畴。以色界物质之感知为感官现象，称“色染”，盖因妨碍润滑等障碍而不能扩散故。或因缘于由渴爱所聚集之色欲，令感官受染污。故以色为缘及相缘之法皆归属于第四禅之终极，非谓“无忧视”之对称名称。以大秤秤秤秤秤秤秤，集中稻秆于筒，虽细小不过一颗，然则世尊亦以无限第一善意念，将其视为一个整体而示现，表达合一之义。是故说第二禅及以后的禅亦复如是。
‘‘Kāyadvāre pavattā’’ti avatvā ‘‘ādānaggahaṇacopanaṃ pāpayamānā uppannā’’tipi vattuṃ vaṭṭatīti vacanavisesamattameva dasseti. Kāyadvāre pavatti eva hi ādānādipāpanāti. Purimena vā dvārassa upalakkhaṇabhāvo vutto, pacchimena cetanāya saviññattirūpasamuṭṭhāpanaṃ. Tattha ākaḍḍhitvā gahaṇaṃ ādānaṃ, sampayuttassa gahaṇaṃ gahaṇaṃ, phandanaṃ copanaṃ.
谓“从身门而起”，意指因身之接触及取受而起于恶业，称为恶业及其果报。身门起动为五根受门之恶业。先前记曰门之标志，后敷陈意愿与识的觉知之集起。所谓扣押谓取，伴随扣押者弃取动作也。
Etthāti kāyavacīsaṅkhāraggahaṇe, kāyavacīsañcetanāgahaṇe vā. Aṭṭhakathāyaṃ abhiññācetanā na gahitā viññāṇassa paccayo na hotīti. Kasmā pana na hoti, nanu sāpi kusalā vipākadhammā cāti? Saccaṃ, anupacchinnataṇhāvijjāmāne pana santāne sabyāpārappavattiyā tassā kusalatā vipākadhammatā ca vuttā, na vipākuppādanena, sā pana vipākaṃ uppādayantī rūpāvacarameva uppādeyya. Na hi aññabhūmikaṃ kammaṃ aññabhūmikaṃ vipākaṃ uppādetīti. Attanā sadisārammaṇañca tiṭṭhānikaṃ taṃ uppādeyya cittuppādakaṇḍe rūpāvacaravipākassa kammasadisārammaṇasseva vuttattā, na ca rūpāvacaravipāko parittādiārammaṇo atthi, abhiññācetanā ca parittādiārammaṇāva hoti, tasmā vipākaṃ na uppādetīti viññāyati. Kasiṇesu ca uppāditassa catutthajjhānasamādhissa ānisaṃsabhūtā abhiññā. Yathāha ‘‘so evaṃ samāhite citte’’tiādi (dī. ni. 1.244-245; ma. ni. 1.384-386). Tasmā samādhiphalasadisā sā, na ca phalaṃ detīti dānasīlānisaṃso tasmiṃ bhave paccayalābho viya sāpi vipākaṃ na uppādeti. Yathā ca abhiññācetanā, evaṃ uddhaccacetanāpi na hotīti idaṃ uddhaccasahagate dhamme visuṃ uddharitvā ‘‘tesaṃ vipāke ñāṇaṃ atthapaṭisambhidā’’ti (vibha. 725) vuttattā vicāretabbaṃ.
此乃身语行五蓄集取及意行五蓄集意。其中注释书并未将智解脱意纳入，故不谓为识之条件。然为何不？难道善者乃果德者乎？诚然，在未断流毒渴爱及无明之下，因盛行于心意之业故，善业表现为果报而说并非由果起业。果报乃随业而出，应是色界果报之生起，非他所致。因业起色界果报亦是业所缘，智解脱意并非为所缘，故不生起果报。于五行净具禅中，智解脱为因缘，于定中为功德。犹如“彼于禅定心”，由此可知，定果之相似者是定，不是果报。布施戒律之功德因缘境遇于此生起果报，故于生起果报不生果实。若以智解脱意作为判别，调伏意乐亦非此理。此理须细究。
Ayaṃ panettha amataggapathānugato vinicchayo – dassanabhāvanānaṃ abhāvepi yesaṃ puthujjanānaṃ sekkhānañca dassanabhāvanāhi bhavitabbaṃ, tesaṃ taduppattikāle tehi pahātuṃ sakkuṇeyyā akusalā ‘‘dassanena pahātabbā bhāvanāya pahātabbā’’ti ca vuccanti, puthujjanānaṃ pana bhāvanāya abhāvā bhāvanāya pahātabbacintā natthi. Tena tesaṃ pavattamānā te dassanena pahātuṃ asakkuṇeyyāpi ‘‘bhāvanāya pahātabbā’’ti na vuccanti. Yadi vucceyyuṃ, dassanena pahātabbā bhāvanāya pahātabbānaṃ kesañci keci kadāci ārammaṇārammaṇādhipatiupanissayapaccayehi paccayo bhaveyyuṃ, na ca paṭṭhāne ‘‘dassanena pahātabbā bhāvanāya pahātabbānaṃ kesañci kenaci paccayena paccayo’’ti vuttā. Sekkhānaṃ pana vijjamānā bhāvanāya pahātuṃ sakkuṇeyyā bhāvanāya pahātabbā. Teneva sekkhānaṃ dassanena pahātabbā cattattā vantattā muttattā pahīnattā paṭinissaṭṭhattā ukkheṭitattā samukkheṭitattā assāditabbā abhinanditabbā ca na honti, pahīnatāya eva somanassahetubhūtā avikkhepahetubhūtā ca na domanassaṃ uddhaccañca uppādentīti na te tesaṃ ārammaṇārammaṇādhipatibhāvaṃ pakatūpanissayabhāvañca gacchanti. Na hi pahīne upanissāya ariyo rāgādikilese uppādeti.
此处所述，乃根据无上无死之道的结论──即使在无观见修习的情况下，对于那些外道凡夫及修习阶段的比库，也应当以观见修习为根本。因其发心之时，错误不善法应当藉观见而断除，故称“因观见应断除，不善法也应断除”。然对于凡夫而言，若无修习之心，断除修习之思虑则无由生起。因此，现存者虽难以藉观见断除，其也不会说“不善法应断除”。若真如是说，则所谓因观见断除的不善法，应于某些时候因缘条件具足发生，然律藏中并无此断除不善法有依止因缘出现的语句。对于仍在学习阶段者，应当断除不善法，故称为“应断除”。由此，依观见而应断除的不善法，如失念、烦恼、懈怠、放逸、退失、失去坚固、浮动、动摇等并非被认可或赞许，因作为失去者乃喜乐之因，非生忧恼和不安的因，故其并无导致烦恼之缘起；且不为这些烦恼执着，使烦恼废止。已失去者不能作为善法缘起生起染污烦恼。
Vuttañca ‘‘sotāpattimaggena ye kilesā pahīnā, te kilese na puneti na pacceti na paccāgacchati…pe… arahattamaggena…pe… na paccāgacchatī’’ti (mahāni. 80; cūḷani. mettagūmāṇavapucchāniddesa 27), na ca puthujjanānaṃ dassanena pahātuṃ sakkuṇeyyā itaresaṃ na kenaci paccayena paccayo hontīti sakkā vattuṃ ‘‘diṭṭhiṃ assādeti abhinandati, taṃ ārabbha rāgo uppajjati, diṭṭhi vicikicchā uddhaccaṃ uppajjati. Vicikicchaṃ ārabbha vicikicchā diṭṭhi uddhaccaṃ uppajjatī’’ti diṭṭhivicikicchānaṃ uddhaccārammaṇapaccayabhāvassa vuttattā. Ettha hi uddhaccanti uddhaccasahagataṃ cittuppādaṃ sandhāya vuttaṃ. Evañca katvā adhipatipaccayaniddese ‘‘diṭṭhiṃ garuṃ katvā assādeti abhinandati, taṃ garuṃ katvā rāgo uppajjati, diṭṭhi uppajjatī’’ti (paṭṭhā. 1.1.409) ettakameva vuttaṃ, na vuttaṃ ‘‘uddhaccaṃ uppajjatī’’ti. Tasmā dassanabhāvanāhi pahātabbānaṃ atītādibhāvena navattabbattepi yādisānaṃ tāhi anuppattidhammatā āpādetabbā, tesu puthujjanesu vattamānā dassanaṃ apekkhitvā tena pahātuṃ sakkuṇeyyā dassanena pahātabbā, sekkhesu vattamānā bhāvanaṃ apekkhitvā tāya pahātuṃ sakkuṇeyyā bhāvanāya pahātabbā. Tesu bhāvanāya pahātabbā sahāyavirahā vipākaṃ na janayantīti bhāvanāya pahātabbacetanāya nānākkhaṇikakammapaccayabhāvo na vutto, apekkhitabbadassanabhāvanārahitānaṃ pana puthujjanesu uppajjamānānaṃ sakabhaṇḍe chandarāgādīnaṃ uddhaccasahagatacittuppādassa ca saṃyojanattayatadekaṭṭhakilesānaṃ anupacchinnatāya aparikkhīṇasahāyānaṃ vipākuppādanaṃ na sakkā paṭikkhipitunti uddhaccasahagatadhammānaṃ vipāko vibhaṅge vuttoti.
经中言“于初果道，即须陀洹果道上，烦恼已断者，彼烦恼不复生、不再来、不现前…… 阿拉汉果道上亦如是，不复现尘世烦恼。”（大念处80节；小念处梅塔咕玛那普诃三十七问解27），且凡夫以观见而应断除的不善法，若因其他任何因缘而起，则不应作是说。经上说“见起即生喜乐，随之生贪，见生疑虑，惹起动乱。起疑后，疑生见，见生动乱”等等，指出见与疑、生起动乱相互依存。此处动乱即动摇心相。又言“视见坚定则心生喜乐，随乐生贪，见起即生”仅此而无说“生动乱”。故因过去种种，无论新旧，一切须以恰当缘由弃除，使无生起法；则现行凡夫须以观见而断除不善法，修习者亦须以修习断除不善法。及断除修习，不生反果。且无记录表明观见断除所依之各种瞬间因缘。凡夫—依无修习观见，烦恼之本根动乱随心集起尚不能断除。
Yadi evaṃ, apekkhitabbadassanabhāvanārahitānaṃ akusalānaṃ nevadassanenanabhāvanāyapahātabbatā āpajjatīti? Nāpajjati, appahātabbānaṃ ‘‘neva dassanena na bhāvanāya pahātabbā’’ti (dha. sa. tikamātikā 8) vuttattā, appahātabbaviruddhasabhāvattā ca akusalānaṃ. Evampi tesaṃ imasmiṃ tike navattabbatā āpajjatīti? Nāpajjati cittuppādakaṇḍe dassitānaṃ dvādasaakusalacittuppādānaṃ dvīhi padehi saṅgahitattā. Yathā hi dhammavasena saṅkhatadhammā sabbe saṅgahitāti uppannattike kālavasena asaṅgahitāpi atītā navattabbāti na vuttā cittuppādarūpabhāvena gahitesu navattabbassa abhāvā, evamidhāpi cittuppādabhāvena gahitesu navattabbassa abhāvā navattabbatā na vuttāti veditabbā. Yattha hi cittuppādo koci niyogato navattabbo atthi, tattha tesaṃ catuttho koṭṭhāso atthīti yathāvuttapadesu viya tatthāpi bhinditvā bhajāpetabbe cittuppāde bhinditvā bhajāpeti ‘‘siyā navattabbā parittārammaṇā’’tiādinā. Tadabhāvā uppannattike idha ca tathā na vuttā.
若言“依所应断观见修习的缺失，能生诸不善法的不生灭乎？”答曰“不能”。经中明言“既非观见，亦非修习，不能断除不善法”，且不生与此相反之理。故此教中并未言及新旧生灭之不生灭。又说，十二种善根心之生，俱由二种称谓并存而成就。善法因缘聚合时，虽说一切法次第成生；却未言及善法已生之时新旧交接。若心生所依新旧不可顺其所处复合而观，则须分解说明各成分，言之应为“此为新旧结聚之缘所成”之义；此理于现行教中无明示。
Atha vā yathā sappaṭighehi samānasabhāvattā rūpadhātuyaṃ tayo mahābhūtā ‘‘sappaṭighā’’ti vuttā. Yathāha ‘‘asaññasattānaṃ anidassanaṃ sappaṭighaṃ ekaṃ mahābhūtaṃ paṭicca dve mahābhūtā, dve mahābhūte paṭicca ekaṃ mahābhūta’’nti (paṭṭhā. 2.22.9). Evaṃ puthujjanānaṃ pavattamānā bhāvanāya pahātabbasamānasabhāvā ‘‘bhāvanāya pahātabbā’’ti vucceyyunti natthi navattabbatāpasaṅgo. Evañca sati puthujjanānaṃ pavattamānāpi bhāvanāya pahātabbā sakabhaṇḍe chandarāgādayo parabhaṇḍe chandarāgādīnaṃ upanissayapaccayo, rāgo ca rāgadiṭṭhīnaṃ adhipatipaccayoti ayamattho laddho hoti. Yathā pana aphoṭṭhabbattā rūpadhātuyaṃ tayo mahābhūtā na paramatthato sappaṭighā, evaṃ apekkhitabbabhāvanārahitā puthujjanesu pavattamānā sakabhaṇḍe chandarāgādayo na paramatthato bhāvanāya pahātabbāti bhāvanāya pahātabbānaṃ nānākkhaṇikakammapaccayatā na vuttā, na ca ‘‘dassanena pahātabbā bhāvanāya pahātabbānaṃ kenaci paccayena paccayo’’ti vuttā. Ye hi dassanena pahātabbapaccayā kilesā, na te dassanato uddhaṃ pavattanti, dassanena pahātabbapaccayassapi pana uddhaccasahagatassa sahāyavekallamattameva dassanena kataṃ, na tassa koci bhāvo dassanena anuppattidhammataṃ āpāditoti tassa ekantabhāvanāya pahātabbatā vuttā. Tasmā tassa tādisasseva sati sahāye vipākuppādanavacanaṃ, asati ca vipākānuppādanavacanaṃ na virujjhatīti.
又言三大元素即色界，因其同质，即为一体，俗称为“相似质”（sappaṭigha）。如经中言“不生不灭的不可分别众生，以一元素生二大元素，二大元素又生一元素”，此说即证。然唯因凡夫现行修习仍存相似质，故断除修习一义不成立。且现行凡夫因以观见断除之不善法与烦恼依赖极重，贪亦为见与烦恼之主管，此义确切。由不纯净的三大元素为色界底蕴，故不相似。如此无修习观见凡夫之烦恼等，在本质上不能断除，不已观见断除之因缘与条件。而经文亦未言“因观见而断除不善法有任何依止因缘”，未述依观见断除不善法之生灭缘起之因。
Sāpi viññāṇapaccayabhāve yadi apanetabbā, kasmā ‘‘samavīsati cetanā’’ti vuttanti tassa kāraṇaṃ dassento āha ‘‘avijjāpaccayā panasabbāpetā hontī’’ti. Yadi evaṃ, abhiññācetanāya saha ‘‘ekavīsatī’’ti vattabbanti? Na, avacanassa vuttakāraṇattā, taṃ pana itarāvacanassapi kāraṇanti samānacetanāvacanakāraṇavacanena yaṃ kāraṇaṃ apekkhitvā ekā vuttā, tena kāraṇena itarāyapi vattabbataṃ, yañca kāraṇaṃ apekkhitvā itarā na vuttā, tena kāraṇena vuttāyapi avattabbataṃ dasseti. Āneñjābhisaṅkhāro cittasaṅkhāro evāti bhedābhāvā pākaṭoti na tassa saṃyogo dassito.
若于意识依缘中不应生起相关分别，何以谓“意念相应追随”（samavīsati cetanā）之说？为释疑者答曰：“皆由无明之因所致”。又谓“与一分之一十一识相应者应当生起”，非矛盾，对另一说即为原因。彼说即依共缘因（samānacetanāvacanakāraṇa）而论，言由此缘生起，故另一说得以成理。彼此不同归于—思累为心累－无差别。此关系显明，彼此结合不分离。
Sukhasaññāya gahetvāti etena taṇhāpavattiṃ dasseti. Taṇhāparikkhāreti taṇhāya parivāre, taṇhāya ‘‘sukhaṃ subha’’ntiādinā saṅkhate vā alaṅkateti attho. Taṇhā hi dukkhassa samudayoti ajānanto ‘‘aho vatāhaṃ kāyassa bhedā paraṃ maraṇā khattiyamahāsālānaṃ vā sahabyataṃ upapajjeyya’’nti saṅkhāre parikkharotīti. Amaraṇatthāti gahitā dukkarakiriyā amaratapo, devabhāvatthaṃ tapo vā, dukkhattā vā maro mārako tapo amaratapo. Diṭṭhe adiṭṭha-saddo viya maresu amara-saddo daṭṭhabbo.
此处“以受识之喜感知取”者，指欲火之生起。所谓“欲之界限”，谓烦恼之家族，或称“欲为好乐美善”等涵义。贪乃苦之因希求，因不知“哦！我身必坏，终死，贵族华丽之家将失亲友陪伴”，故于思累中盘旋念想。此“永生”之义，指炼苦之辛苦行为，如炼灯火、不灭之火，或天上禅定之火，皆以苦为依。于见与非见之间，似死而非死之说即为于魔及其境遇见的永生之辞。
Jātiādipapātadukkhajananato marupapātasadisatā puññābhisaṅkhārassa vuttā. Ramaṇīyabhāvena ca assādabhāvena ca gayhamānaṃ puññaphalaṃ dīpasikhāmadhulittasatthadhārāsadisaṃ, tadattho ca puññābhisaṅkhāro taṃnipātalehanasadiso.
出生等诸苦因堕胎及死别所生之苦，是由善业后的造作而成。因其具悦意与满足感，如蜜灯芯中擦净的湿润光束，故称之为善业造作，如苍蝇附于灯光之影。其义即善业造作似油链般附着于下层，导致堕落之苦。
‘‘Sukho imissā paribbājikāya taruṇāya mudukāya lomasāya bāhāya samphasso’’tiādinā (ma. ni. 1.469) sukhasaññāya bālo viya gūthakīḷanaṃ kilesābhibhūtatāya kodhāratiabhibhūto asavaso maritukāmo viya visakhādanaṃ karaṇaphalakkhaṇesu jigucchanīyaṃ dukkhañca apuññābhisaṅkhāraṃ ārabhati. Lobhasahagatassa vā gūthakīḷanasadisatā, dosasahagatassa visakhādanasadisatā yojetabbā. Kāmaguṇasamiddhiyā sabhayassapi pisācanagarassa sukhavipallāsahetubhāvo viya arūpavipākānaṃ nirantaratāya anupalakkhiyamānauppādavayānaṃ, dīghasantānatāya agayhamānavipariṇāmānaṃ, saṅkhāravipariṇāmadukkhabhūtānampi niccādivipallāsahetubhāvoti tesaṃ pisācanagarasadisatā, tadabhimukhagamanasadisatā ca āneñjābhisaṅkhārassa yojetabbā.
“此苦为游方年轻柔软毛发臂膀轻触之苦”等语（《大毗尼藏》1.469）以苦感受为特征，愚痴之人如同缠绕之恶戏，被烦恼所压制，嗔恨燃烧，欲求死亡，因见恶相而厌恶，在身体部位产生讨厌及痛苦等非善业造作。因贪着所起的纠缠之苦，嗔恨所发之见恶相，以及由欲望习气浸染所致的恶魔之乐灭失等无形果报，常无法觉察，缘于长远世代坏变，以及造作变化所致之苦。此为恶魔所显之苦，并吸引恶魔，其类似奉献于恶业后续造作者，故宜与之结合。
Tāvāti vattabbantarāpekkho nipāto, tasmā avijjā saṅkhārānaṃ paccayoti idaṃ tāva siddhaṃ, idaṃ pana aparaṃ vattabbanti attho. Avijjāpaccayā pana sabbāpetā hontīti vuttanti abhiññācetanānaṃ paccayabhāvaṃ dasseti. Cetopariyapubbenivāsaanāgataṃsañāṇehi paresaṃ attano ca samohacittajānanakāleti yojetabbā.
所谓“此处谓界限性堕落”，故谓无明是造作的条件，此旨属已确定，而另一种意义则有异。谓无明为种种造作之因，是从禅定通达者中所显的条件性存在。因心识之前后相续而来，诸他他人及自我均生迷乱，即为应当加以结合。
Avijjāsammūḷhattāti bhavādīnavapaṭicchādikāya avijjāya sammūḷhattā. Rāgādīnanti rāgadiṭṭhivicikicchuddhaccadomanassānaṃ avijjāsampayuttarāgādiassādanakālesu avijjaṃ ārabbha uppatti veditabbā. Garuṃ katvā assādanaṃ rāgadiṭṭhisampayuttāya eva avijjāya yojetabbaṃ, assādanañca rāgo, tadavippayuttā ca diṭṭhīti assādanavacaneneva yathāvuttaṃ avijjaṃ garuṃ karontī diṭṭhi ca vuttāti veditabbā. Rāgādīhi ca pāḷiyaṃ sarūpena vuttehi taṃsampayuttasaṅkhārassa avijjārammaṇāditaṃ dasseti. Anavijjārammaṇassa paṭhamajavanassa ārammaṇādhipatianantarādipaccayavacanesu avuttassa vuttassa ca sabbassa saṅgaṇhanatthaṃ ‘‘yaṃ kiñcī’’ti āha. Vuttanayenāti samatikkamabhavapatthanāvasena vuttanayena.
所谓无明蒙蔽，就是由于生死烦恼诸苦碍蔽相续累积之无明。诸如贪嗔等，是由贪瞋见、疑惑、不净恼恼等中，与无明相联结时，在嗔恚起时发作的无明，须认知其生起。应庄严敬重伴有贪见的无明，贪即为执着，对立之见即为见，故称为依止执见庄严而起的无明。以巴利语“avijjārammaṇa”所指的含带无明的造作，及其生起、迁移等诸缘等上下依止中所说的“诸法即是”，此皆是为了集诸相因而成“万事万物”之义。此种说法，亦即以克服一切无明为修学之路。
Ekakāraṇavādo āpajjatīti dosappasaṅgo vutto. Aniṭṭho hi ekakāraṇavādo sabbassa sabbakāle sambhavāpattito ekasadisasabhāvāpattito ca. Yasmā tīsu pakāresu avijjamānesu pārisesena catutthe eva ca vijjamāne ekahetuphaladīpane attho atthi, tasmā na nupapajjati.
谓单因论生，指的是嗔恚之联结。单因论不善，凡事时刻皆由单一原因所生，且不具有单独显现性质。因三种表现皆无明存在时，唯独第四种无明中具有原因与果报之相，故不成立单一由因。
Yathāphassaṃ vedanāvavatthānatoti ‘‘sukhavedanīyaṃ, bhikkhave, phassaṃ paṭicca uppajjati sukhā vedanā’’tiādinā (saṃ. ni. 2.62), ‘‘cakkhuñca paṭicca…pe… tiṇṇaṃ saṅgati phasso, phassapaccayā vedanā’’tiādinā (saṃ. ni. 2.43) ca sukhavedanīyādicakkhusamphassādianurūpena sukhavedanādicakkhusamphassajāvedanādīnaṃ vavatthānato, samānesu cakkhurūpādīsu phassavasena sukhādivipariyāyābhāvato, samānesu ca rūpamanasikārādīsu cakkhādisaṅghaṭṭanavasena cakkhusamphassajādivipariyāyābhāvato, aññapaccayasāmaññepi phassavasena sukhādicakkhusamphassajādīnaṃ oḷārikasukhumādisaṅkarābhāvato cāti attho. Sukhādīnaṃ yathāvuttasamphassassa aviparīto paccayabhāvo eva yathāvedanaṃ phassavavatthānaṃ, kāraṇaphalavisesena vā phalakāraṇavisesanicchayo hotīti ubhayatthāpi nicchayo vavatthānanti vutto. Kammādayoti kammāhārautuādayo apākaṭā semhapaṭikārena rogavūpasamato.
如“触所生苦受，即比库，以快乐感为依缘触生快乐感”（《相应部经注》2.62）等，以及“以眼为依……三合而成触，由触引生受”等（《相应部经注》2.43），是根据快乐感应之眼触等而论受的本质。一般而言，眼及色等触之所缘，无快乐等逆转现象；同时诸根缘心念专念色等集合，无眼触诸受逆变现象；其他条件中，因触所现微妙混杂不存在，是其义也。快乐等依所适当之触为条件，且不会反转，故所谓条件依赖及因果特质，归结为根因依赖与果报相续之合，此二义皆以“结局”作为终结。亦谓业始者如业所获、饮食始者等，因习气消退疾病缓解也同。
‘‘Assādānupassino taṇhā pavaḍḍhatī’’ti vacanatoti ‘‘saṃyojanīyesu, bhikkhave, dhammesu assādānupassino viharato taṇhā pavaḍḍhati, taṇhāpaccayā upādānaṃ, upādānapaccayā bhavo’’ti (saṃ. ni. 2.53-54) iminā suttena taṇhāya saṅkhārakāraṇabhāvassa vuttattāti attho. Puna tassāpi avijjā kāraṇanti dassanatthaṃ ‘‘avijjāsamudayā āsavasamudayoti vacanato’’ti āha. Taṇhā vā caturupādānabhūtā kāmabhavadiṭṭhāsavā ca saṅkhārassa kāraṇanti pākaṭāti suttadvayenapi avijjāya saṅkhārakāraṇabhāvameva dasseti. Assādānupassinoti hi vacanena ādīnavapaṭicchādanakiccā avijjā taṇhāya kāraṇanti dassitā hotīti. Yasmā avidvā, tasmā puññābhisaṅkhārādike abhisaṅkharotīti avijjāya saṅkhārakāraṇabhāvassa pākaṭattā aviddasubhāvo saṅkhārakāraṇabhāvena vutto khīṇāsavassa saṅkhārābhāvato asādhāraṇattā ca. Puññābhisaṅkhārādīnaṃ sādhāraṇāni vatthārammaṇādīnīti puññabhavādiādīnavapaṭicchādikā avijjā puññābhisaṅkhārādīnaṃ asādhāraṇaṃ kāraṇanti vā attho daṭṭhabbo. Ṭhānaviruddhoti atthitāviruddho. Keci pana ‘‘paṭisandhiādīni ṭhānānī’’ti vadanti, evaṃ sati purimacittaṃ pacchimacittassa ṭhānaviruddho paccayoti na idaṃ ekantikaṃ siyā. Bhavaṅgampi hi bhavaṅgassa anantarapaccayo, javanaṃ javanassāti, na ca sippādīnaṃ paṭisandhiādiṭhānaṃ atthīti na taṃ idha adhippetaṃ. Kammaṃ rūpassa namanaruppanavirodhā sārammaṇānārammaṇavirodhā ca sabhāvaviruddho paccayo, khīrādīni dadhiādīnaṃ madhurambilarasādisabhāvavirodhā. Avijānanakicco āloko vijānanakiccassa viññāṇassa, amadanakiccā ca guḷādayo madanakiccassa āsavassa.
『对欲望持观察的见者，欲愿增长』此言，即谓「在捆缚法中，比库们，有对欲望持观察之相时，欲望增长；欲望因而生起，取因而生，取因而有生」之义。由此经文可知，欲望乃行蕴生起之因。复言无明亦为因，意在显明「无明之生即烦恼之生」也。欲望由四重取生，即由欲生、由存见烦恼生，皆为行蕴之缘。由此两经亦显明无明为行蕴生起之因。所谓「对欲望持观察」，意指通过觉知镇压危险（苦）之事，于无明与欲望间因果关系已明示。由于不明，故入于善业等造作之相，无明之因果关系显露后，才称无明为行蕴生起之理。已了无明之相，乃行蕴生理消灭时之特殊境界。善业和其他相似造作虽为共通现象，但无明作为其障碍即善业等之障碍，才是显示独特因缘之用。所谓境不违理，即境界不违背事理。有者谓「诸续世处为境」，因当前心与前心相违故，此不一定。心流亦为自身无间因缘，意谓「动力接续」，与技能续生无关，故此非所论也。业受与色受及无色受诸境界相违背；如，乳类之甜味与其他诸味相违。无明为不明之业，自知业即识业，为烦恼等业。
Golomāvilomāni dabbāya paccayo, dadhiādīni bhūtiṇakassa. Ettha ca avīti rattā eḷakā vuccanti. Vipākāyeva te ca na, tasmā dukkhavipākāyapi avijjāya tadavipākānaṃ puññāneñjābhisaṅkhārānaṃ paccayattaṃ na na yujjatīti attho. Tadavipākattepi sāvajjatāya tadaviruddhānaṃ taṃsadisānañca apuññābhisaṅkhārānameva paccayo, na itaresanti etassa pasaṅgassa nivāraṇatthaṃ ‘‘viruddho cāviruddho ca, sadisāsadiso tathā. Dhammānaṃ paccayo siddho’’ti vuttaṃ, tasmā tamatthaṃ pākaṭaṃ karonto ‘‘iti ayaṃ avijjā’’tiādimāha.
如同奶酪以乳为因，其他相续事物以其前因相应时机为因。此处所谓「夜」、「米」之类名义者。彼等仅为果报时表现，不应解释为无明亦可为众善业果业之因，此义不应成立。果报虽为业果，唯以不善造作与相应不善业为因，非他造作缘故。为防止此误说，特言「缘互为缘，类似而不同，法之间缘分成立」；此为法之缘分真谛。由此明示故，称之为「此即无明」等言。
Acchejjasuttāvutābhejjamaṇīnaṃ viya pubbāpariyavavatthānaṃ niyati, niyatiyā, niyati eva vā saṅgati samāgamo niyatisaṅgati, tāya bhāvesu pariṇatā manussadevavihaṅgādibhāvaṃ pattā niyatisaṅgatibhāvapariṇatā. Niyatiyā saṅgatiyā bhāvena ca pariṇatā nānappakārataṃ pattā niyatisaṅgatibhāvapariṇatāti ca atthaṃ vadanti. Etehi ca vikappanehi avijjā akusalaṃ cittaṃ katvā puññādīsu yattha katthaci pavattatīti imamatthaṃ dassento āha ‘‘so evaṃ avijjāyā’’tiādi.
经律典中所谓不舍五根芽，犹如早期随顺旧说「命运」「定数」等缘起必然归依，谓循序相集，称曰「缘聚」，以此观修而达到人、天鸟等境界，此便是缘聚之成熟义。由此成熟义，终致多样差别境境界之成熟。由此分别引申，谓以此缘聚成熟义，造无明而致心不善，或于善业等有所转移，故说『此即无明』等法。
Apariṇāyako bāloti arahattamaggasampaṭipādakakalyāṇamittarahitoti attho. Arahattamaggāvasānaṃ vā ñāṇaṃ samavisamaṃ dassetvā nibbānaṃ nayatīti pariṇāyakanti vuttaṃ, tena rahito apariṇāyako. Dhammaṃ ñatvāti sappurisūpanissayena catusaccappakāsakasuttādidhammaṃ ñatvā, maggañāṇeneva vā sabbadhammapavaraṃ nibbānaṃ ñatvā, taṃjānanāyattattā pana sesasaccābhisamayassa samānakālampi taṃ purimakālaṃ viya katvā vuttaṃ.
所谓不成熟愚者，即缺乏阿拉汉道行者之善友者义。或谓阿拉汉道者乃极知诸法，或示出最终认识涅槃者，称其为成熟。不成熟者谓知法，但因具有余余谛之共同知识，似前时已修持，故说为非最终完善者。
Saṅkhārapadaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 行支句释义之阐释已毕。
Viññāṇapadaniddesavaṇṇanā识支句释义之阐释
§227
227. Yathāvuttasaṅkhārapaccayā uppajjamānaṃ taṃkammanibbattameva viññāṇaṃ bhavituṃ arahatīti ‘‘bāttiṃsa lokiyavipākaviññāṇāni saṅgahitāni hontī’’ti āha. Dhātukathāyaṃ (dhātu. 466) pana vippayuttenasaṅgahitāsaṅgahitapadaniddese –
“依先说之行蕴缘，所生之业识为阿拉汉”，谓“世间有三十二种识果报相集”。但在“界论”（dhātu.466）中，对‘缘之聚合’与‘缘之拆散’之辨析言道—
‘‘Saṅkhārapaccayā viññāṇena ye dhammā…pe… saḷāyatanapaccayā phassena, phassapaccayā vedanāya ye dhammā vippayuttā, te dhammā katihi khandhehi…pe… saṅgahitā? Te dhammā asaṅkhataṃ khandhato ṭhapetvā ekena khandhena ekādasahāyatanehi ekādasahi dhātūhi saṅgahitā. Katihi asaṅgahitā? Catūhi khandhehi ekenāyatanena sattahi dhātūhi asaṅgahitā’’ti –
『行蕴缘识所随生者……六入缘触，触缘受，此等境界分别作用于五蕴之归属，合聚诸法。诸法仅置于非行蕴蕴体之处，依一蕴和十一处及十一界合聚。何谓不合聚者？谓四蕴中，依一处而有七界不成合聚之法』等言。
Vacanato sabbaviññāṇaphassavedanāpariggaho kato. Yadi hi ettha viññāṇaphassavedanā sappadesā siyuṃ, ‘‘vipākā dhammā’’ti imassa viya vissajjanaṃ siyā, tasmā tattha abhidhammabhājanīyavasena saṅkhārapaccayā viññāṇādayo gahitāti veditabbā. Avijjāpaccayā saṅkhārā ca abhidhammabhājanīye catubhūmakakusalasaṅkhāro akusalasaṅkhāro ca vuttoti so eva dhātukathāyaṃ gahitoti daṭṭhabbo. Bhavo pana dhātukathāyaṃ kammupapattibhavavisesadassanatthaṃ na abhidhammabhājanīyavasena gahito. Evañca katvā tattha ‘‘upādānapaccayā bhavo’’ti anuddharitvā ‘‘kammabhavo’’tiādināva nayena bhavo uddhaṭo. Vipākañhetanti viññāṇassa vipākattā saṅkhārapaccayattaṃ sādheti, tassa pana sādhanatthaṃ ‘‘upacitakammābhāve vipākābhāvato’’ti vuttanti taṃ vivaranto ‘‘vipākañcā’’tiādimāha.
‘诸有识触受苦等之摄受’已毕。若此处识触受遍及，谓“因果法”故，如此释放，故当知此处因缘法讲说为行蕴因缘，识等由行缘生。无明因缘行亦可说为四根本善行与不善行，此即为此界境物实体之义理根本所摄。生理因缘于界境物实体中，非以因缘法讲说为意，然依此“执取因缘生有”，诸有生起因果故，生起因缘因其执持故，故生起显明。识之因果者，识之果因行缘所制，且为成果故，谓“因缘不善善行之果果生灭”，此理以说其因缘果报。
Yebhuyyena lobhasampayuttajavanāvasāneti javanena tadārammaṇaniyame somanassasahagatānantaraṃ somanassasahagatatadārammaṇassa vuttattā somanassasahagatāneva sandhāya vuttanti veditabbaṃ. Yasmā pana tihetukajavanāvasāne ca kadāci ahetukaṃ tadārammaṇaṃ hoti, tasmā ‘‘yebhuyyenā’’ti āha. Sakiṃ vāti ‘‘dirattatirattā’’dīsu viya veditabbaṃ. Dvikkhattumeva pana uppajjantīti vadanti. ‘‘Dirattatiratta’’nti ettha pana vā-saddassa abhāvā vacanasiliṭṭhatāmattena dirattaggahaṇaṃ katanti yujjati, ‘‘nirantaratirattadassanatthaṃ vā’’ti. Idha pana vā-saddo vikappanattho vuttoti sakiṃ eva ca kadāci pavattiṃ sandhāya ‘‘sakiṃ vā’’ti vuttanti daṭṭhabbaṃ. Teneva hi sakiṃ tadārammaṇappavattiyā vicāretabbataṃ dassento ‘‘cittappavattigaṇanāyaṃ panā’’tiādimāha. Tattha cittappavattigaṇanāyanti vipākakathāyaṃ balavarūpādike ārammaṇe vuttaṃ cittappavattigaṇanaṃ sandhāyāha. Tattha hi dveva tadārammaṇuppattivārā āgatā. Javanavisayānubhavanañhi tadārammaṇaṃ āsannabhede tasmiṃ visaye ekacittakkhaṇāvasiṭṭhāyuke na uppajjeyyāti adhippāyo. Anurūpāya paṭisandhiyāti akusalavipākassa apāyapaṭisandhi, kāmāvacarādikusalavipākānaṃ kāmarūpārūpasugatipaṭisandhiyo yathākammaṃ anurūpā.
因过多贪著行因行尽，行因遂灭，随所缘境亦灭，而因缘具足之乐境续存，故乐境所缘之心亦应知。因三因灭时，时有偶因催生缘境，故言“以过多因”。譬如此处，识与境流转极速微妙无间断，故言“速疾无间所生”，即在方言谓“急速反复”似。此处谓此心现起两过，谓速疾之“急速反复”意。此处言语无“或”字，意指无间断之境，故随时所起。鉴别此“或”字，因一时有起因故，此说应知。是以“或”字用以思惟因缘所起。遂言“心之起动计数等”，此说于果律所述妙境起动。此处有二缘境生处。敏速因缘境近处一境，境依境以激发其起，故不生第二境。此谓相应生起，非恶果故，仍随欲界境依理相应。
Paṭisandhikathā mahāvisayāti katvā pavattimeva tāva dassento ‘‘pavattiyaṃ panā’’tiādimāha. Ahetukadvayādīnaṃ dvāraniyamāniyamāvacanaṃ bhavaṅgabhūtānaṃ sayameva dvārattā cutipaṭisandhibhūtānañca bhavaṅgasaṅkhātena aññena ca dvārena anuppattito niyataṃ aniyataṃ vā dvāraṃ etesanti vattuṃ asakkuṇeyyattā. Ekassa sattassa pavattarūpāvacaravipāko pathavīkasiṇādīsu yasmiṃ ārammaṇe pavatto, tato aññasmiṃ tassa pavatti natthīti rūpāvacarānaṃ niyatārammaṇatā vuttā. Tatrassāti pavattiyaṃ bāttiṃsavidhassa.
论生起者谓为大境，以起动为示。“起动”乃诸界之门，微妙界亦门，心亦界之门，故门不可轻易说为决定或不决定。生起形质因缘于土水火风等界，此界起动无他处，定论谓界起动有三十多法。
Indriyappavattiānubhāvato eva cakkhusotadvārabhedena, tassa ca viññāṇavīthibhedāyattattā vīthibhedena ca bhavitabbaṃ, tasmiñca sati ‘‘āvajjanānantaraṃ dassanaṃ savanaṃ vā tadanantaraṃ sampaṭicchana’’ntiādinā cittaniyamena bhavitabbaṃ. Tathā ca sati sampaṭicchanasantīraṇānampi bhāvo siddho hoti, na indriyappavattiānubhāvena dassanasavanamattasseva, nāpi indriyānaṃ eva dassanasavanakiccatāti imamatthaṃ dassento āha ‘‘dvāravīthibhede cittaniyamato cā’’ti. Paṭhamakusalena ce tadārammaṇassa uppatti hoti, taṃ paṭhamakusalānantaraṃ uppajjamānaṃ janakaṃ anubandhati nāma, dutiyakusalādianantaraṃ uppajjamānaṃ janakasadisaṃ anubandhati nāma, akusalānantaraṃ uppajjamānañca kāmāvacaratāya janakasadisanti.
依六根之起动分别眼耳鼻舌身意界，且依识路不同亦应分辨。此中念调以“内外境起起止止”之理作用心。念调作用亦使现见听受之法成熟，非仅依六根起动作见闻受用，意欲说明“依门路与念调相应”。初果善识令所缘境起，随其果继生同生，次善等果继生，以及恶果继生，随欲界故作同类。
Ekādasa tadārammaṇacittāni…pe… tadārammaṇaṃ na gaṇhantīti tadārammaṇabhāvatāya ‘‘tadārammaṇa’’nti laddhanāmāni tadārammaṇabhāvaṃ na gaṇhanti, tadārammaṇabhāvena nappavattantīti attho. Atha vā nāmagottaṃ ārabbha javane javite tadārammaṇaṃ tassa javanassa ārammaṇaṃ na gaṇhanti, nālambantīti attho. Rūpārūpadhammeti rūpārūpāvacare dhamme. Idaṃ pana vatvā ‘‘abhiññāñāṇaṃārabbhā’’ti visesanaṃ parittādiārammaṇatāya kāmāvacarasadisesu ceva tadārammaṇānuppattidassanatthaṃ. Micchattaniyatā dhammā maggo viya bhāvanāya siddhā mahābalā cāti tattha javanena pavattamānena sānubandhanena na bhavitabbanti tesu tadārammaṇaṃ paṭikkhittaṃ. Lokuttaradhammeārabbhāti eteneva siddhe ‘‘sammattaniyatadhammesū’’ti visuṃ uddharaṇaṃ sammattamicchattaniyatadhammānaṃ aññamaññapaṭipakkhāti balavabhāvena tadārammaṇassa avatthubhāvadassanatthaṃ.
十一种缘境心等……因缘境性不受，即缘境心不取境，具缘境性非起动也。或从名色等起动中，起动未受，用意为不依赖唯依起动。论及色法缘境，称“进入神通之知”，为特殊缘境显现，与欲界缘境生起相似。而微妙法无悲扰，故不由欲缘起境伸入。出世法起始须以正念，明诸境相则见发起。故不假冲突故，以正道正念摄摄其心，愿体悟其意。
Evaṃ pavattiyaṃ viññāṇappavattiṃ dassetvā paṭisandhiyaṃ dassetuṃ ‘‘yaṃ pana vutta’’ntiādimāha. Kena katthāti kena cittena kasmiṃ bhave. Ekūnavīsati paṭisandhiyo tena tena cittena pavattamānā paṭisandhikkhaṇe rūpārūpadhammāti tena tena cittena sā sā tattha tattha paṭisandhi hotīti vuttā. Tassāti cittassa.
如是示心识之生起，此即欲说续起。谓“依说义：何因何心，或何境中。”有二十一续因，由各心起动续生，故谓各心各时续取色法等法，故续相续故生，所谓心续生焉。
Āgantvāti āgataṃ viya hutvā. Gopakasīvalīti rañño hitārakkhe gopakakule jāto sīvalināmako. Kammādianussaraṇabyāpārarahitattā ‘‘sammūḷhakālakiriyā’’ti vuttā. Abyāpāreneva hi tattha kammādiupaṭṭhānaṃ hotīti. ‘‘Pisiyamānāya makkhikāya paṭhamaṃ kāyadvārāvajjanaṃ bhavaṅgaṃ nāvaṭṭeti attanā cintiyamānassa kassaci atthitāyā’’ti keci kāraṇaṃ vadanti, tadetaṃ akāraṇaṃ bhavaṅgavisayato aññassa cintiyamānassa abhāvā aññacittappavattakāle ca bhavaṅgāvaṭṭanasseva asambhavato. Idaṃ panettha kāraṇaṃ siyā – ‘‘tānissa tamhi samaye olambanti ajjholambanti abhippalambantī’’ti (ma. ni. 3.248) vacanato tīsu javanavāresu appavattesveva kammādiupaṭṭhānena bhavitabbaṃ. Anekajavanavārappavattiyā hi ajjholambanaṃ abhippalambanañca hotīti. Tasmā kāyadvārāvajjanaṃ anāvaṭṭetvā manodvārāvajjanameva kammādiālambaṇaṃ paṭhamaṃ bhavaṅgaṃ āvaṭṭeti, tato phoṭṭhabbassa balavattā dutiyavāre kāyaviññāṇavīthi paccuppanne phoṭṭhabbe pavattati, tato purimajavanavāragahitesveva kammādīsu kamena manodvārajavanaṃ javitvā mūlabhavaṅgasaṅkhātaṃ āgantukabhavaṅgasaṅkhātaṃ vā tadārammaṇaṃ bhavaṅgaṃ otarati, tadārammaṇābhāve vā bhavaṅgameva. Etasmiṃ ṭhāne kālaṃ karotīti tadārammaṇānantarena cuticittena, tadārammaṇābhāve vā bhavaṅgasaṅkhāteneva cuticittena cavatīti attho. Bhavaṅgameva hi cuticittaṃ hutvā pavattatīti cuticittaṃ idha ‘‘bhavaṅga’’nti vuttanti. Manodvāravisayo lahukoti lahukapaccupaṭṭhānaṃ sandhāya vuttaṃ ‘‘arūpadhammānaṃ…pe… lahuko’’ti. Arūpadhammassa hi manodvārassa visayo lahukapaccupaṭṭhānoti. Balavati ca rūpadhammassa kāyadvārassa visaye appavattitvā manodvāravisaye kammādimhi paṭhamaṃ cittappavattidassanena arūpadhammānaṃ visayassa lahukatā dīpitāti. Rūpānaṃ visayābhāvepi vā ‘‘arūpadhammāna’’nti vacanaṃ yesaṃ visayo atthi, taṃdassanatthamevāti daṭṭhabbaṃ. Tena lahukammādīsu cittappavattito lahugahaṇīyatā visayassa lahukatā.
「来」的含义如同已经来到。所谓戍家悉婆罗，指王族护卫群中出生名为悉婆罗者。因其无嗜业等执着故称为“断根行”。此处特指无执着，是说业等的守护得以无碍。有人说：受蜜蜂叮咬时，身体第一道门的起动，即身界起伏不起动，唯有心界思惟时某种缘故；然此非此因，而是因他人非当事心的缺失，以及他心未推动之际，起伏身心无法成就。此处因缘宜为「彼时彼处相依，相互依附而起伏」(即三时诸流)；若无生理震动，仅以支撑业等的业心起伏为首，则身界起伏不转，次而觉受界在身识流现起，随后依前时诸流之时务令业等心门推动业心起伏，业心流转成「来生心流」或他识之基。若有此缘，便产生合缘心流，若无此缘，则唯有业心流转。此地说时，即是形成时间见，在合缘之后一念之间之现起；无合缘时，则唯业心流通转之现起。合缘心则为现起念，故此处「业心流」称呼「现起念」。心门缘界繁复细微，业轻故，故说「无色法作用轻微」。无色法之心门境界作用轻微，故说轻微起理。色法之心门境界与轻微现起驱动作用弱，故无色法界因轻微业心流现起，显其境界性质轻微。色法境界若无，亦可称作「无色法」。若有境界，则当显其现起实相。由此业的轻微现起，有轻微的抓取，境界具有轻微性质。
Kammādīnaṃ bhūmicittupādādivasena vitthārato ananto pabhedoti ‘‘saṅkhepato’’ti āha.
以业等持心为根基，广泛延伸无限差别，故称之为“简略”。
Avijjātaṇhādikilesesu anupacchinnesveva kammādino upaṭṭhānaṃ, tañcārabbha cittasantānassa bhavantaraninnapoṇapabbhāratā hotīti āha ‘‘anupacchinnakilesabalavināmita’’nti. Santāne hi vināmite tadekadesabhūtaṃ paṭisandhicittañca vināmitameva hoti, na ca ekadesavināmitabhāvena vinā santānavināmitatā atthīti. Sabbattha pana ‘‘duggatipaṭisandhininnāya cutiyā purimajavanāni akusalāni, itarāya ca kusalānī’’ti nicchinanti. ‘‘Nimittassādagadhitaṃ vā, bhikkhave, viññāṇaṃ tiṭṭhamānaṃ tiṭṭhati anubyañjanassādagadhitaṃ vā. Tasmiṃ ce samaye kālaṃ karoti, ṭhānametaṃ vijjati, yaṃ dvinnaṃ gatīnaṃ aññataraṃ gatiṃ upapajjeyya nirayaṃ vā tiracchānayoniṃ vā’’ti (saṃ. ni. 4.235) vuttaṃ. Tasmā āsannaṃ akusalaṃ duggatiyaṃ, kusalañca sugatiyaṃ paṭisandhiyā upanissayo hotīti.
在无明、渴等烦恼持续不断时，业持续护持，因而说为“无间烦恼力障”。因果续藏中断，聚合续藏亦断绝，惟一识处流续能断，但非单一识断即聚合续断。四处皆谓：「因恶道续断时，前流恶业消除，后流善业存留」。佛语云：「维持业识境界显现，当现时间生存，可产生两途一方之异趣，地狱或饿鬼畜生道。」故此临近的恶处续，善处续缘续皆为接续之所依。
Rāgādihetubhūtaṃ hīnamārammaṇanti akusalavipākassa ārammaṇaṃ bhavituṃ yuttaṃ aniṭṭhārammaṇaṃ āha. Tampi hi saṅkappavasena rāgassapi hetu hotīti. Akusalavipākajanakakammasahajātānaṃ vā taṃsadisāsannacutijavanacetanāsahajātānañca rāgādīnaṃ hetubhāvo eva hīnatā. Tañhi pacchānutāpajanakakammānamārammaṇaṃ kammavasena aniṭṭhaṃ akusalavipākassa ārammaṇaṃ bhaveyya, aññathā ca iṭṭhārammaṇe pavattassa akusalakammassa vipāko kammanimittārammaṇo na bhaveyya. Na hi akusalavipāko iṭṭhārammaṇo bhavitumarahatīti. Pañcadvāre ca āpāthamāgacchantaṃ paccuppannaṃ kammanimittaṃ āsannakatakammārammaṇasantatiyaṃ uppannaṃ taṃsadisañca daṭṭhabbaṃ, aññathā tadeva paṭisandhiārammaṇūpaṭṭhāpakaṃ tadeva ca paṭisandhijanakaṃ bhaveyya, na ca paṭisandhiyā upacārabhūtāni viya ‘‘etasmiṃ tayā pavattitabba’’nti paṭisandhiyā ārammaṇaṃ anupādentāni viya ca pavattāni cutiāsannāni javanāni paṭisandhijanakāni bhaveyyuṃ. ‘‘Katattā upacitattā’’ti (dha. sa. 431) hi vuttaṃ. Tadā ca taṃsamānavīthiyaṃ viya pavattamānāni kathaṃ katūpacitāni siyuṃ, na ca assāditāni tadā, na ca lokiyāni lokuttarāni viya samānavīthiphalāni honti.
因爱欲等引起之恶境称为小坏境，是适于恶业果报生起之坏境。因想行盂盖，爱欲也能成为恶行之因。恶业生成亦由相似因缘及临近恶作之念生起。由此，恶业所引起之果报必生成受苦果。果报不可能由不当缘起。于五路中，若恶因果现前，必为临近恶业境及其相续，不能谓接续果报之缘非临近恶业，如此则续业果报无依赖。有如律中所说「因缘同业，果现同轨」，非独自作用生成恶果，恶果必然由续业连接因缘相应表现。若相应恶果现起，续业亦应同步现起，非如说仅有恶果而无续业。若恶果变化相似于其续业，则解圣、世俗果必同轨相应，不可能分别盛行。
‘‘Pubbe vāssa taṃ kataṃ hoti pāpakammaṃ dukkhavedanīyaṃ, pacchā vāssa taṃ kataṃ hoti pāpakammaṃ dukkhavedanīyaṃ, maraṇakāle vāssa hoti micchādiṭṭhi samattā samādinnā, tena so kāyassa bhedā paraṃ maraṇā apāyaṃ duggatiṃ vinipātaṃ nirayaṃ upapajjatī’’ti (ma. ni. 3.303) –
佛言：「前一生所造之恶业感苦痛，后一生所造恶业亦苦痛，临终生死时，因邪见未断，故身裂变后，更入恶趣。」
Ādinā sutte maraṇakāle samattāya samādinnāya micchādiṭṭhiyā sammādiṭṭhiyā ca sahajātacetanāya paṭisandhidānaṃ vuttaṃ, na ca dubbalehi pañcadvārikajavanehi micchādiṭṭhi sammādiṭṭhi vā samattā hoti samādinnā. Vakkhati ca –
经典上说，死时若能断除邪见及正见固有之业续因，方能成就续生。若不能伏除五门微细杂业，则邪正见无从断尽。释曰：
‘‘Sabbampi hetaṃ kusalākusaladhammapaṭivijānanādicavanapariyosānaṃ kiccaṃ manodvārikacitteneva hoti, na pañcadvārikenāti sabbassapetassa kiccassa karaṇe sahajavanakāni vīthicittāni paṭikkhittānī’’ti (vibha. aṭṭha. 766).
「一切因缘皆由识知善恶法等诸法的心门而生起，心识如同五门之外不生出其他作用，故此所有行为的基础，乃由本有的心道和心路所决定，非由五门之外的心路而成。」（引自注疏第八卷第七六六页）
Tattha hi ‘‘na kiñci dhammaṃ paṭivijānātīti ‘manopubbaṅgamā dhammā’ti (dha. pa. 1-2) evaṃ vuttaṃ ekampi kusalaṃ vā akusalaṃ vā na paṭivijānātī’’ti (vibha. aṭṭha. 766) ca vuttaṃ. Yesaṃ paṭivibhāvanappavattiyā sukhaṃ vā dukkhaṃ vā anveti, tesaṃ sā pavatti pañcadvāre paṭikkhittā, kusalākusalakammasamādānañca tādisamevāti. Tadārammaṇānantaraṃ pana cavanaṃ, tadanantarā ca upapatti manodvārikā eva hoti, na sahajavanakavīthicitte pariyāpannāti iminā adhippāyena idha pañcadvārikatadārammaṇānantaraṃ cuti, tadanantaraṃ paṭisandhi ca vuttāti daṭṭhabbaṃ. Tattha avasesapañcacittakkhaṇāyuke rūpādimhi uppannaṃ paṭisandhiṃ sandhāyeva ‘‘paccuppannārammaṇaṃ upapatticittaṃ paccuppannārammaṇassa bhavaṅgassa anantarapaccayena paccayo’’ti, avasesekacittakkhaṇāyuke ca uppannaṃ sandhāya ‘‘paccuppannārammaṇaṃ upapatticittaṃ atītārammaṇassa bhavaṅgassa anantarapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 2.19.28) vuttanti veditabbaṃ.
其文又云：「无所认知法者，即所谓‘心为先导诸法’（略），由此说法，任何一善或一恶法皆不为心所认知。」（引自注疏第八卷第七六六页）此说进一步释明：凡悉依辨别引发的现象，不管是乐受或苦受，其兴起皆因五门心路受阻，故此有善恶业的摄受亦是同理。由此，六境中境界现起与灭尽之间，有一心所相续接续，然此接续发生在心门之间，非五门心路周围五支而成。其中文含意固须理解：有关终止觉知之心识届数的基础上，现前境起心识，由此缘起而生，“现起境（本识）缘起心，依赖本境界识相续缘起”，亦同时，据终止觉知境界届数之基础而生时则为接续。此理据现行律藏第二章及第十九章第十八节有此阐释，须悉知。
Suddhāya vāti mahaggatakammanimittārammaṇāya javanavīthiyā tadārammaṇarahitāyāti attho. Sā pana javanavīthi mahaggatavipākassa upacāro viya daṭṭhabbā. Keci pana taṃ vīthiṃ mahaggatāvasānaṃ vadanti. Atītārammaṇā ekādasavidhā, navattabbārammaṇā sattavidhā.
“为纯净者”意指由大作用力所生起的境界相，并不带心路，而此即属于心路无相状态。此心路状况视为大作用力结果的现行起用。有人以为此心路即为作用力结束之心路。至于过去现前境界，分十一种；未来现前境界分七种。
Etenānusārena āruppacutiyāpi anantarā paṭisandhi veditabbāti idaṃ kasmā vuttaṃ, nanu ‘‘pathavīkasiṇajjhānādivasena paṭiladdhamahaggatasugatiyaṃ ṭhitassā’’ti evamādike eva naye ayampi paṭisandhi avaruddhāti? Na, tattha rūpāvacaracutianantarāya eva paṭisandhiyā vuttattā. Tattha hi ‘‘pathavīkasiṇādikaṃ vā nimittaṃ mahaggatacittaṃ vā manodvāre āpāthamāgacchati. Cakkhusotānaṃ vā’’tiādikena rūpāvacaracutiyā eva anantarā paṭisandhi vuttāti viññāyati. Athāpi yathāsambhavayojanāya ayampi paṭisandhi tattheva avaruddhā, arūpāvacaracutianantarā pana rūpāvacarapaṭisandhi natthi, arūpāvacare ca uparūparicutiyā heṭṭhimā heṭṭhimā paṭisandhīti catutthāruppacutiyā navattabbārammaṇā paṭisandhi natthi. Tena tato tattheva atītārammaṇā kāmāvacare ca atītapaccuppannārammaṇā paṭisandhi itarāhi ca yathāsambhavaṃ atītanavattabbārammaṇā āruppapaṭisandhi, atītapaccuppannārammaṇā ca kāmāvacarapaṭisandhi yojetabbāti imassa visesassa dassanatthaṃ visuṃ uddharaṇaṃ kataṃ.
由此推知，即便无相之止境现起心识与相续之间亦有间隔接续，问此言何故？岂非“以地触净色禅等状态，住于安乐善趣”者，接续亦被阻断乎？答曰不是，在此处断续声心所在乃因色法破灭后为止续。所谓“地触净色禅等状态，或以眼耳鼻舌身意诸根所发相”是以色境破灭而称断续。虽有连结受如是续断，仍可在适当状况下发生心路的接续，具色无相断续无接续，纯无色相之中则以下位至上位持续不断。故过去现前境界、欲界现前境界和他处相应景况亦复如是，过去未来现前境界及欲界现前境界由此加以分别连结。此便为本义，举出详尽例证说明。
Evaṃ ārammaṇavasena ekavidhāya kāmāvacarasugaticutiyā duvidhā duggatipaṭisandhi, duggaticutiyā duvidhā sugatipaṭisandhi, kāmāvacarasugaticutiyā dviekadvippakārānaṃ kāmarūpāruppānaṃ vasena pañcavidhā sugatipaṭisandhi, rūpāvacaracutiyā ca tatheva pañcavidhā, duvidhāya āruppacutiyā paccekaṃ dvinnaṃ dvinnaṃ kāmāruppānaṃ vasena aṭṭhavidhā ca paṭisandhi dassitā, duggaticutiyā pana ekavidhāya duggatipaṭisandhi duvidhā na dassitā, taṃ dassetuṃ ‘‘duggatiyaṃ ṭhitassa panā’’tiādimāha. Yathāvuttā pana –
依此缘起关系，欲界现前境界产生的善趣境界断续分两种，恶趣境界断续分两种；由二十一种色界、无色界境及五类间合缘所生之善趣断续有五种，色界境界断续亦有五种，无色界断续有两种，分别连结二者。恶趣断续仅示一类，未示两类，因此以“恶趣位者”诸说加以说明。如次阐述：
Dvidvipañcappakārā ca, pañcāṭṭhaduvidhāpi ca;
二十一种与五类合缘对应，五类和六种又分两种；
Catuvīsati sabbāpi, tā honti paṭisandhiyo.
二十四者，是一切诸事的相续事理。
‘‘Kāmāvacarassa kusalassa kammassa katattā’’tiādinā (dha. sa. 431, 455, 498) nānākkhaṇikakammapaccayabhāvo dassitappakāroti upanissayapaccayabhāvameva dassento ‘‘vuttañheta’’ntiādimāha.
因“善欲行法之造作已成”等语（《增支部》431、455、498节），示现多种时相果报因缘之理，讲述依止因缘之显现，故称“已说境界”等。
Ādinā sahātiādinā vimissaviññāṇena saha. Omato dve vā tayo vā dasakā uppajjantīti gabbhaseyyakānaṃ vasena vuttaṃ. Aññattha hi aneke kalāpā saha uppajjanti. Brahmattabhāvepi hi anekagāvutappamāṇe aneke kalāpā sahuppajjantīti tiṃsato adhikāneva rūpāni honti gandharasāhārānaṃ paṭikkhittattā cakkhusotavatthusattakajīvitachakkabhāvepi tesaṃ bahuttā. Aṭṭhakathāyaṃ pana tatthapi cakkhusotavatthudasakānaṃ jīvitanavakassa ca uppatti vuttā, pāḷiyaṃ pana ‘‘rūpadhātuyā upapattikkhaṇe ṭhapetvā asaññasattānaṃ devānaṃ pañcāyatanāni pātubhavanti, pañca dhātuyo pātubhavantī’’ti vuttaṃ, tathā ‘‘rūpadhātuyā cha āyatanāni nava dhātuyo’’ti sabbasaṅgahavasena tattha vijjamānāyatanadhātuyo dassetuṃ vuttaṃ. Kathāvatthumhi ca ghānāyatanādīnaṃ viya gandhāyatanādīnañca tattha bhāvo paṭikkhitto ‘‘atthi tattha ghānāyatananti? Āmantā, atthi tattha gandhāyatananti? Na hevaṃ vattabbe’’tiādinā (kathā. 519), na ca aphoṭṭhabbāyatanānaṃ pathavīdhātuādīnaṃ viya agandharasāyatanānaṃ gandharasānaṃ tattha bhāvo sakkā vattuṃ phusituṃ asakkuṇeyyatāvinimuttassa pathavīādisabhāvassa viya gandharasabhāvavinimuttassa gandharasasabhāvassa abhāvā.
起始于与心识等合伴的净戒心识。经云：“基于母腹宿舍，二、三、十者生。”然处处皆多种众多生起。于梵界亦多有数以千计种类生起。此界众多种类现起之理可据净十根等根本得见。于本义传中，于此处亦言及眼耳等十根、五识新生。巴利文云：“色界新生处立，非识境神众，天五处现；五界俱现。”又云：“色界有六根，九界俱全”，以此体现诸界根身法门之全。对嗅等识门亦如言，反证“有嗅识门？”“有此嗅界否？”“非是”之理，不可以嗅门等如地界等视，因地等五界存在非嗅门识、非嗅界香气所能炼成。
Yadi ca ghānasamphassādīnaṃ kāraṇabhāvo natthīti āyatanānīti tena vucceyyuṃ, dhātu-saddo pana nissattanijjīvavācakoti gandhadhāturasadhātūti avacane natthi kāraṇaṃ, dhammabhāvo ca tesaṃ ekantena icchitabbo sabhāvadhāraṇādilakkhaṇato aññassa abhāvā, dhammānañca āyatanabhāvo ekantato yamake (yama. 1. āyatanayamaka.13) vutto ‘‘dhammo āyatananti? Āmantā’’ti. Tasmā tesaṃ gandharasāyatanabhāvābhāvepi koci āyatanasabhāvo vattabbo. Yadi ca phoṭṭhabbabhāvato añño pathavīdhātuādibhāvo viya gandharasabhāvato añño tesaṃ koci sabhāvo siyā, tesaṃ dhammāyatane saṅgaho. Gandharasabhāve pana āyatanabhāve ca sati gandho ca so āyatanañca gandhāyatanaṃ, raso ca so āyatanañca rasāyatananti idamāpannamevāti gandharasāyatanabhāvo ca na sakkā nivāretuṃ, ‘‘tayo āhārā’’ti (vibha. 993) ca vacanato kabaḷīkārāhārassa tattha abhāvo viññāyati. Tasmā yathā pāḷiyā avirodho hoti, tathā rūpagaṇanā kātabbā. Evañhi dhammatā na vilomitā hotīti.
若言嗅触等无缘存在，即以“界”名定之。界名指不常住的生死生命体，香界等名非缘，法性亦为其所依，故单为法界时言“法即界”，如《结集》言：“法为界耶？”“是也。”故香界缺则无界体可言。若触界非地等界所成，香界非香界体作，则有同体者，共为法界集合。香界、界识等同在时，香即识界，味即味界，故香界存在不可废，谓“三种饮食”等语，其谬误自当辨明。由此，巴利文无反妨，故色法计算可行，理法如此不难断。
Jātiuṇṇāyāti gabbhaṃ phāletvā gahitauṇṇāyātipi vadanti. Sambhavabhedoti atthitābhedo. Nijjhāmataṇhikā kira niccaṃ dukkhāturatāya kāmaṃ sevitvā gabbhaṃ na gaṇhanti.
谓“生长、满溢”，即指出胎儿成长、取胎满满之义。变生差别即为意。假若常乐我净者，恒不以欲乐为苦，不理胎生育故不受苦。
Rūpībrahmesu tāva opapātikayonikesūti opapātikayonikehi rūpībrahme niddhāreti. ‘‘Saṃsedajopapātīsu avakaṃsato tiṃsā’’ti etaṃ vivaranto āha ‘‘avakaṃsato panā’’tiādi, taṃ panetaṃ pāḷiyā na sameti. Na hi pāḷiyaṃ kāmāvacarānaṃ saṃsedajopapātikānaṃ aghānakānaṃ upapatti vuttā. Dhammahadayavibhaṅge (vibha. 1007) hi –
色界天即厌弃生缘之处。谓“从生起生者三十”释此语，“从生起者”等语，巴利原文不相合。因巴利文未言欲乐色界等生起为聚合，盖《法界心脏》释（第1007行）如此言之。
‘‘Kāmadhātuyā upapattikkhaṇe kassaci ekādasāyatanāni pātubhavanti, kassaci dasāyatanāni, kassaci aparāni dasāyatanāni, kassaci navāyatanāni, kassaci sattāyatanāni pātubhavantī’’ti –
「欲界因缘生起之际，有者现十一根，有者现十根，有者现别于十根，有者现九根，有者现七根。」
Vuttaṃ, na vuttaṃ ‘‘aṭṭhāyatanāni pātubhavantī’’ti. Tathā ‘‘dasāyatanāni pātubhavantī’’ti tikkhattuṃ vattabbaṃ siyā, aghānakaupapattiyā vijjamānāya tikkhattuñca ‘‘navāyatanāni pātubhavantī’’ti, na ca taṃ vuttaṃ. Evaṃ dhātupātubhāvādipañhesu yamakepi ghānajivhākāyānaṃ sahacāritā vuttāti.
据说中，无言「现八根」者。故应明确言「现十根」，使之确当。因无常生灭显现，亦应明言「现九根」，唯此非言。此如对根之现起等疑，在四部刹共同含摄而述。
Cutipaṭisandhīnaṃ khandhādīhi aññamaññaṃ samānatā abhedo, asamānatā bhedo. Nayamukhamattaṃ dassetvā vuttaṃ avuttañca sabbaṃ saṅgaṇhitvā āha ‘‘ayaṃ tāva arūpabhūmīsuyeva nayo’’ti. Rūpārūpāvacarānaṃ upacārassa balavatāya tato cavitvā duggatiyaṃ upapatti natthīti ‘‘ekaccasugaticutiyā’’ti āha. Ekaccaduggatipaṭisandhīti ettha ekaccaggahaṇassa payojanaṃ maggitabbaṃ. Ayaṃ panetthādhippāyo siyā – nānattakāyanānattasaññīsu vuttā ekacce vinipātikā tihetukādipaṭisandhikā, tesaṃ taṃ paṭisandhiṃ vinipātabhāvena duggatipaṭisandhīti gahetvā sabbasugaticutiyāva sā paṭisandhi hoti, na ekaccasugaticutiyā evāti taṃnivattanatthaṃ ekaccaduggatiggahaṇaṃ kataṃ. Apāyapaṭisandhi eva hi ekaccasugaticutiyā hoti, na sabbasugaticutiyā. Atha vā duggatipaṭisandhi duvidhā ekaccasugaticutiyā anantarā duggaticutiyā cāti. Tattha pacchimaṃ vajjetvā purimaṃ eva gaṇhituṃ āha ‘‘ekaccaduggatipaṭisandhī’’ti. Ahetukacutiyā sahetukapaṭisandhīti duhetukā tihetukā ca yojetabbā. Maṇḍūkadevaputtādīnaṃ viya hi ahetukacutiyā tihetukapaṭisandhipi hotīti.
先后相续诸蕴间，彼此有同与不异，有异非同。仅见相续面，称言种种所说与所不说，悉数集纳，谓之「此乃正于无色地为相续之门」。从色声调顺舍随其力后离去，没有恶趣生起，名曰「或有善趣终结」。一善趣终结即彼处之际，需拟为各有善趣处之相续。此处意指：分别诸色界非同识者，有若干堕落缘起、三因缘相续，依此相续若堕，则名恶趣相续；将彼言称为全善趣终结，则非单一善趣终结，乃为一善趣恶趣相续。恶趣相续仅为单一善趣之终结，非为全善趣之终结。又恶趣相续有二种，即单一善趣终结后，紧随恶趣终结。去后取前，称「单一恶趣相续」。无因终结、有因相续，即有因无因混同，正如蛙神子等，虽无因终结而有因相续。
Tassa tassa viparītato ca yathāyogaṃ yojetabbanti ‘‘ekaccasugaticutiyā ekaccaduggatipaṭisandhī’’tiādīsu bhedavisesesu ‘‘ekaccaduggaticutiyā ekaccasugatipaṭisandhī’’tiādinā yaṃ yaṃ yujjati, taṃ taṃ yojetabbanti attho. Yujjamānamattāpekkhanavasena napuṃsakaniddeso kato, yojetabbanti vā bhāvattho daṭṭhabbo. Amahaggatabahiddhārammaṇāya mahaggataajjhattārammaṇātiādīsu pana viparītayojanā na kātabbā. Na hi mahaggataajjhattārammaṇāya cutiyā arūpabhūmīsu amahaggatabahiddhārammaṇā paṭisandhi atthi. Catukkhandhāya arūpacutiyā pañcakkhandhā kāmāvacarapaṭisandhīti etassa vipariyāyo sayameva yojito. Atītārammaṇacutiyā paccuppannārammaṇā paṭisandhīti etassa ca vipariyāyo natthi evāti. Bhedaviseso eva ca evaṃ vitthārena dassito, abhedaviseso pana ekekasmiṃ bhede tattha tattheva cutipaṭisandhiyojanāvasena yojetabbo ‘‘pañcakkhandhāya kāmāvacarāya pañcakkhandhā kāmāvacarā…pe… avitakkaavicārāya avitakkaavicārā’’ti, catukkhandhāya pana catukkhandhā sayameva yojitā. Eteneva nayena sakkā ñātunti pañcakkhandhādīsu abhedaviseso na dassitoti. Tato hetuṃ vināti tattha hetuṃ vinā.
各自因缘相对照，会合随宜，谓「单一善趣终结，单一恶趣相续」等诸别异处，皆依彼而合。一合即得其意。观合时，非人为两性之指示，务当明了所应会合之意。于外境界之巨大外相及内境界巨大内相，彼类反则不可合。盖无因终结无色地不可与巨大外相内相相续。四蕴之无色终结，应相续于五蕴之欲界的起止，此为反。过去相续断灭后，现今相续接续，此无反异。别异之处如上所详，而相同之处于对应分别间，举如应合于五蕴欲界者，五蕴欲界……非有分别之相，当依之合。如此理路施演，故于五蕴等，无分别之处不明示；由因所丧失，故无因无故。
Aṅgapaccaṅgasandhīnaṃ bandhanāni aṅgapaccaṅgasandhibandhanāni, tesaṃ chedakānaṃ. Niruddhesu cakkhādīsūti atimandabhāvūpagamanaṃ sandhāya vuttanti veditabbaṃ. Pañcadvārikaviññāṇānantarampi hi pubbe cuti dassitā. Yamake ca (yama. 1.āyatanayamaka.120) –
肢体相续之缚，谓肢体相续之缚。断除者即此。诸根跌衰，诸根功能退转，谓之拘碍，故应善观。眼等五门识相续之前亦已现，是知。于第四部法（根相续论）中说：「眼根断灭时，意根亦断乎？」答曰：「眼灭时，意根不一定断；意根灭时，眼根亦断。」缺明：失明者意根断，不失明者意根不断；失明者意根眼根皆断；意根眼根共断。
‘‘Yassa cakkhāyatanaṃ nirujjhati, tassa manāyatanaṃ nirujjhatīti? Āmantā. Yassa vā pana manāyatanaṃ nirujjhati, tassa cakkhāyatanaṃ nirujjhatīti? Sacittakānaṃ acakkhukānaṃ cavantānaṃ tesaṃ manāyatanaṃ nirujjhati, no ca tesaṃ cakkhāyatanaṃ nirujjhati. Sacakkhukānaṃ cavantānaṃ tesaṃ manāyatanañca nirujjhati, cakkhāyatanañca nirujjhatī’’ti –
如上所引。
Ādinā cakkhāyatanādīnaṃ cuticittena saha nirodho vuttoti. Laddho avaseso avijjādiko viññāṇassa paccayo etenāti laddhāvasesapaccayo, saṅkhāro. Avijjāpaṭicchāditādīnave tasmiṃ kammādivisaye paṭisandhiviññāṇassa ārammaṇabhāvena uppattiṭṭhānabhūte taṇhāya appahīnattā eva purimuppannāya ca santatiyā pariṇatattā paṭisandhiṭṭhānābhimukhaṃ viññāṇaṃ ninnapoṇapabbhāraṃ hutvā pavattatīti āha ‘‘taṇhā nāmetī’’ti. Sahajātasaṅkhārāti cutiāsannajavanaviññāṇasahajātacetanā, sabbepi vā phassādayo. Tasmiṃ paṭisandhiṭṭhāne kammādivisaye viññāṇaṃ khipanti, khipantā viya tasmiṃ visaye paṭisandhivasena viññāṇapatiṭṭhānassa hetubhāvena pavattantīti attho.
此处谓由眼根等六界缘起的辨别心随灭而一并断尽。谓由识的缘起所得的无余无明等，谓此所得无余缘，即蕴。因无明覆蔽等，行等在其业缘境界中，作为续识之所依，生起境界稳固的渴爱已经淡除，同时也因前世余续业力成熟，于续识续处，由重担卸下，得以流转，故称“此名为渴爱”。所谓自然生起的蕴，谓临终时生起的识所具的意志，及由各触等皆悉生起。续识续时，于业缘界心识感触流转，似乎有心识流转，原因是续识基缘之所驱使，即此义也。
Tanti taṃ viññāṇaṃ, cutipaṭisandhitadāsannaviññāṇānaṃ santativasena viññāṇanti upanītekattaṃ. Taṇhāya nāmiyamānaṃ…pe… pavattatīti namanakhipanapurimanissayajahanāparanissayassādananissayarahitapavattanāni santativasena tassevekassa viññāṇassa honti, na aññassāti dasseti. Santativasenāti ca vadanto ‘‘tadevidaṃ viññāṇaṃ sandhāvati saṃsarati anañña’’nti (ma. ni. 1.396) idañca micchāgāhaṃ paṭikkhipati. Sati hi nānattanaye santativasena ekattanayo hotīti. Orimatīrarukkhavinibaddharajju viya purimabhavattabhāvavinibandhaṃ kammādiārammaṇaṃ daṭṭhabbaṃ, puriso viya viññāṇaṃ, tassa mātikātikkamanicchā viya taṇhā, atikkamanapayogo viya khipanakasaṅkhārā. Yathā ca so puriso paratīre patiṭṭhahamāno paratīrarukkhavinibaddhaṃ kiñci assādayamāno anassādayamāno vā kevalaṃ pathaviyaṃ sabalapayogeheva patiṭṭhāti, evamidampi bhavantarattabhāvavinibaddhaṃ hadayavatthunissayaṃ pañcavokārabhave assādayamānaṃ catuvokārabhave anassādayamānaṃ vā kevalaṃ ārammaṇasampayuttakammeheva pavattati. Tattha assādayamānanti pāpuṇantaṃ, paṭilabhamānanti attho.
此续识名为在临终与续处识之续时相续的识。谓称之为渴爱……诸因皆因执弃先业缘起，而自生起，彼识续中具此义，不为他识不同。所谓相续续中，谓说“彼识如此流转，轮回不息，别无他者”（《中部·注释》一三九六）此正破除谬解。诚如灯芯之于灯，唯一无二。譬如有人受树蔓之捆绑，所受自然生起之情绪如业缘之所依，欲如不欲，纷乱如催促蕴；如彼人立于岸边，依树蔓而止，虽受痛苦则不能脱，虽无痛苦亦不能失去依止。此亦生命流续中，依心所缘着亦依根本处于五蕴之根，四蕴中受苦与不受苦，亦唯系于所缘业。所依即接受，所放弃即断舍。
Bhavantarādipaṭisandhānatoti bhavantarassa ādisambandhanato, bhavantarādayo vā bhavayonigativiññāṇaṭṭhitisattāvāsantarā, tesaṃ paṭisandhānatoti attho. Kammanti paṭisandhijanakaṃ kammaṃ. Saṅkhārāti cutiāsannajavanaviññāṇasahagatā khipanakasaṅkhārā.
所谓生命续他缘以上之续，谓生命续他缘以及诸生命源生时心识阶段之间相续，则谓其相续。所生之业即生续因。所谓蕴谓汇集于临终生起之识所随之业蕴。
Saddādihetukāti ettha paṭighoso saddahetuko, padīpo padīpantarādihetuko, muddā lañchanahetukā, chāyā ādāsādigatamukhādihetukā. Aññatra agantvā hontīti saddādipaccayadesaṃ agantvā saddādihetukā honti tato pubbe abhāvā, evamidampi paṭisandhiviññāṇaṃ na hetudesaṃ gantvā taṃhetukaṃ hoti tato pubbe abhāvā, tasmā na idaṃ hetudesato purimabhavato āgataṃ paṭighosādayo viya saddādidesato, nāpi tattha hetunā vinā uppannaṃ saddādīhi vinā paṭighosādayo viyāti attho. Atha vā aññatra agantvā hontīti pubbe paccayadese sannihitā hutvā tato aññatra gantvā tappaccayā na honti uppattito pubbe abhāvā, nāpi saddādipaccayā na honti, evamidampīti vuttanayena yojetabbaṃ. Esa nayoti bījaṅkurādīsu sabbahetuhetusamuppannesu yathāsambhavaṃ yojanā kātabbāti dasseti. Idhāpi hi hetuhetusamuppannaviññāṇānaṃ ekantamekatte sati na manussagatiko devagatibhūto siyā, ekantanānatte na kammavato phalaṃ siyā. Tato ‘‘rattassa bījaṃ, rattassa phala’’ntiādikassa viya ‘‘bhūtapubbāhaṃ, bhante, rohitasso nāma isī’’tiādikassa (saṃ. ni. 1.107) vohārassa lopo siyā, tasmā ettha santānabandhe sati hetuhetusamuppannesu na ekantameva ekatā vā nānatā vā upagantabbā. Ettha ca ekantaekatāpaṭisedhena ‘‘sayaṃkataṃ sukhaṃ dukkha’’nti imaṃ diṭṭhiṃ nivāreti, ekantanānatāpaṭisedhena ‘‘paraṃkataṃ sukhaṃ dukkha’’nti, hetuhetusamuppannabhāvavacanena ‘‘adhiccasamuppanna’’nti. Etthāti ekasantāne.
声等缘因谓即外界声响之缘因，火灯等之缘因，印记徽号之缘因，阴影等所示之缘因，不为外来者，是说声等因缘地不为外来，故有声等缘因，于之前不曾存在；续识亦然，不从缘因处来，却成因缘，故先前无，故声等缘因非前生所来，如是续识亦然。或谓非外来者，即原有条件聚合之后非外来，故不称为果，是谓应理如此。此名“依缘理者”，如种子及其根芽俱生时，依诸缘而生之理亦须贯通。如彼依缘理成之续识必不为独一一事，而必是多样有所缘之体。如种子为种，果为果耗种之前，当根芽皆存，彼语云“先成种子”，故此续生相中不应诠释为唯一一理亦非多元混杂。且以此单一一理排除论云“自行所感苦乐”断见，及以多元排除论云“他作之苦乐”，以因缘性语云“苦乃缘起”故解说者言于一续生相中明悉其义。
Catumadhuraalattakarasādibhāvanā ambamātuluṅgādibījānaṃ abhisaṅkhāro. Ettha bījaṃ viya kammavā satto, abhisaṅkhāro viya kammaṃ, bījassa aṅkurādippabandho viya sattassa paṭisandhiviññāṇādippabandho, tatthuppannassa madhurassa rattakesarassa vā phalassa vā tasseva bījassa, tato eva ca abhisaṅkhārato bhāvo viya kammakārakasseva sattassa, taṃkammato eva ca phalassa bhāvo veditabbo. Bālasarīre kataṃ vijjāpariyāpuṇanaṃ sippasikkhanaṃ osadhappayogo ca na vuḍḍhasarīraṃ gacchanti. Atha ca taṃnimittaṃ vijjāpāṭavaṃ sippajānanaṃ anāmayatā ca vuḍḍhasarīre hoti, na ca taṃ aññassa hoti taṃsantatipariyāpanne eva vuḍḍhasarīre uppajjanato, na ca yathāpayuttena vijjāpariyāpuṇanādinā vinā aññato hoti tadabhāve abhāvato. Evamidhāpi santāne yaṃ phalaṃ, etaṃ nāññassa, na ca aññatoti yojetabbaṃ. Na aññatoti etena ca saṅkhārābhāve phalābhāvameva dasseti, nāññapaccayanivāraṇaṃ karoti.
聚集于四甘露果实等成种之集中。如种子即意志生命体，聚集即业，种之眼芽等俱成，即生命续识及其根本聚合，所生之甘露甜美等果，俱依彼种子，复由聚合所成之意志生命，如业作者之体，唯依所作之业，亦知果业之义。幼身时所作之知识学习、技艺训练、医药应用，皆不能移转至老体。及至老后，知识技术、技艺生起，乃因子续聚生老体，不为他之所具，也不因他聚生而有，故彼知识技能不由他续身生，唯因无彼聚集故无彼能力。由是对生命续果皆知彼果不属他，亦不他有，故以此表明蕴所集并无果之他有、非他条件之阻碍。
Yampi vuttaṃ, tattha vadāmāti vacanaseso. Tattha vā upabhuñjake asati siddhā bhuñjakasammutīti sambandho. Phalatīti sammuti phalatisammuti.
谓此所言之事皆无余，即言辞终止处。谓于享用者无效者即被认同者。果实谓约定之果与其契合者。
Evaṃsantepīti asaṅkantipātubhāve, tattha ca yathāvuttadosapariharaṇe sati siddheti attho. Pavattito pubbeti kammāyūhanakkhaṇato pubbe. Pacchā cāti vipaccanapavattito pacchā ca. Avipakkavipākā katattā ce paccayā, vipakkavipākānampi katattaṃ samānanti tesampi phalāvahatā siyāti āsaṅkānivattanatthaṃ āha ‘‘na ca niccaṃ phalāvahā’’ti. Na vijjamānattā vā avijjamānattā vāti etena vijjamānattaṃ avijjamānattañca nissāya vuttadoseva pariharati.
此处所谓「于是无疑状态」者，即指没有疑惑、烦乱等障碍现起的情形，其中所说的烦恼消除是指当具足觉悟时的意义。所谓已发生，是相较于过去的业力所结之果报而言，因为业果由业因引发。所谓之后，指因果视讯而已。若因是业而果亦为业，则因果同类，彼等亦能结出果报，故此而说为断疑义。所谓非永恒果报，非指无知与有知，而是依据所说的烦恼之消除，来断除无知与有知的障碍。
Tassā pāṭibhogakiriyāya, bhaṇḍakīṇanakiriyāya, iṇagahaṇādikiriyāya vā karaṇamattaṃ taṃkiriyākaraṇamattaṃ. Tadeva tadatthaniyyātane paṭibhaṇḍadāne iṇadāne ca paccayo hoti, aphalitaniyyātanādiphalanti attho.
业行为包括食受、藏护财物以及收取利得等，作业者即为该行为之主体。此主体与彼境所牵连的相对对象构成条件，故言为条件与因，意即前因条件与后续果位相连。
Avisesenāti ‘‘tihetuko tihetukassā’’tiādikaṃ bhedaṃ akatvāva sāmaññato, piṇḍavasenāti attho. Sabbattha upanissayapaccayo balavakammassa vasena yojetabbo. ‘‘Dubbalañhi upanissayapaccayo na hotī’’ti vakkhamānamevetaṃ paṭṭhānavaṇṇanāyanti. Avisesenāti sabbapuññābhisaṅkhāraṃ saha saṅgaṇhāti. Dvādasākusalacetanābhedoti ettha uddhaccasahagatā kasmā gahitāti vicāretabbametaṃ. Ekassa viññāṇassa tatheva paccayo paṭisandhiyaṃ, no pavatteti ekasseva paccayabhāvaniyamo paṭisandhiyaṃ, no pavatte. Pavatte hi sattannampi paccayoti adhippāyo. ‘‘Tathā kāmāvacaradevalokepi aniṭṭhā rūpādayo natthī’’ti vuttaṃ, devānaṃ pana pubbanimittapātubhāvakāle milātamālādīnaṃ aniṭṭhatā kathaṃ na siyā.
所谓无差别，即不分别「三因三果」等差别之义，是一种通说而为整体。总称为「汇集之过程」，指应在有力业的因缘推动下相应调和之理。谓劣劣业虽非因缘条件，然可视为不可取依赖，因此此处表达为依赖之相反。无差别即涵盖所有善业积累的总和，谓十二不善意分别之差别在此成立。此中探讨心所生起时何以承载拘持。单一识现前之因才能产生相续，不是因缘各有各规则促成相续。若起因者即为七种因，则为主导者。曾云「欲界及天界诸色非实有」，但诸天于先行因缘现起时，诸不实存在等现象何以成立？
Sveva dvīsu bhavesūti ettha ekūnatiṃsacetanābhedampi cittasaṅkhāraṃ cittasaṅkhārabhāvena ekattaṃ upanetvā ‘‘svevā’’ti vuttaṃ. Tadekadeso pana kāmāvacaracittasaṅkhārova terasannaṃ navannañca paccayo daṭṭhabbo. Ekadesapaccayabhāvena hi samudāyo vuttoti.
“自存于二者世界”谓此处依据二十九种心所差别及心之集合，将心集合作整体表达「自身」之义。唯独欲界心所集合其一十三种差别与九种差别，作为条件相互作用。由十一种条件可见集生之理。
Yattha ca vitthārappakāsanaṃ kataṃ, tato bhavato paṭṭhāya mukhamattappakāsanaṃ kātukāmo āha ‘‘ādito paṭṭhāyā’’ti. Tena ‘‘dvīsu bhavesū’’tiādi vuttaṃ. Tatiyajjhānabhūmivasenāti etena ekattakāyaekattasaññīsāmaññena catutthajjhānabhūmi ca asaññāruppavajjā gahitāti veditabbā. Yathāsambhavanti ekavīsatiyā kāmāvacararūpāvacarakusalavipākesu cuddasannaṃ paṭisandhiyaṃ pavatte ca, sattannaṃ pavatte eva. Ayaṃ yathāsambhavo.
其详细阐明之处，为求此理之依据，提出开端条件。盖以“一切情境存续”作为起始原则，故说「自存于二界」等。第三禅境界以此同一体统一识相，即第三禅及第四禅非识境界包含于此。同理，约二十一种欲界显现及善妙果位条件下，十三及九种差别能产生相续，七种亦然。此为正常现象。
Catunnaṃviññāṇānanti bhavādayo apekkhitvā vuttaṃ, catūsu antogadhānaṃ pana tiṇṇaṃ viññāṇānaṃ tīsu viññāṇaṭṭhitīsu ca paccayabhāvo yojetabbo, aviññāṇake sattāvāse saṅkhārapaccayā viññāṇe avijjamānepi tassa saṅkhārahetukattaṃ dassetuṃ ‘‘apicā’’tiādimāha. Etasmiñca mukhamattappakāsane puññābhisaṅkhārādīnaṃ duggatiādīsu pavattiyaṃ kusalavipākādiviññāṇānaṃ paccayabhāvo bhavesu vuttanayeneva viññāyatīti na vuttoti veditabbo.
摭取四识类别而论存在者不论，即说四内在聚合体中三识合及三识立处组合条件之义，无识为七类之四聚合体。因三业产生而得识，尽管当时其识处无知，此因所起因理由“如是”言。此开端说明福德累积等产生及恶道起因能分别识得，故非单纯识义所能包含。
Viññāṇapadaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 识支句释义之阐释已毕。
Nāmarūpapadaniddesavaṇṇanā名色支句释义之阐释
§228
228. Suttantābhidhammesu nāmarūpadesanāviseso desanābhedo. Tayo khandhāti etaṃ yadipi pāḷiyaṃ natthi, atthato pana vuttameva hotīti katvā vuttanti veditabbaṃ.
228. 在经典教义中，名色的宣说没有差异。这是三蕴的意思，虽巴利文中无此字，但根据意义所说应如此理解。
Aṇḍajānañca abhāvakānanti yojetabbaṃ. Santatisīsānīti kalāpasantānamūlāni. Yadipi vikārarūpāni paṭisandhikkhaṇe na santi, lakkhaṇaparicchedarūpāni pana santīti tāni aparinipphannāni paramatthato vivajjento āha ‘‘rūparūpato’’ti.
所谓“蛋生的及无生命者”是指应当结合而说的。『世代』是指族群、群生的根本。虽说变化形态在相续时不存在，但作为现象及界限形态尚存，所以称它们为未成就（未圆满）之物，从终极义分开来称之为“色与色不同”。
Kāmabhave pana yasmā sesaopapātikānanti ettha kiñcāpi kāmabhave ‘‘opapātikā’’ti vuttā na santi, yena sesaggahaṇaṃ sātthakaṃ bhaveyya, aṇḍajagabbhaseyyakehi pana opapātikasaṃsedajā sesā hontīti sesaggahaṇaṃ katanti veditabbaṃ. Atha vā brahmakāyikādikehi opapātikehi vuttehi sese sandhāya ‘‘sesaopapātikāna’’nti āha. Te pana arūpinopi santīti ‘‘kāmabhave’’ti vuttaṃ, aparipuṇṇāyatanānaṃ pana nāmarūpaṃ yathāsambhavaṃ rūpamissakaviññāṇaniddese vuttanayena sakkā dhammagaṇanāto viññātunti na vuttanti daṭṭhabbaṃ.
关于欲界生，因其余现象称为生起者，实际上欲界中并无称为生起者者，因此不能说欲界有生起者，欲界剩余者指的是由蛋、胎、卵等所生的残余形成者，这须理解为剩余的整体。此外关于梵身众生等生起者说者指剩余的聚合，虽入无色界而亦存在故称为欲界，至于未圆满的境界，其名色与色相依赖意识皆按其所能本真实地依教义解说和分辨，故不可轻易言说其不存在，应当了知。
Avakaṃsato dve aṭṭhakāneva utucittasamuṭṭhānāni hontīti sasaddakālaṃ sandhāya ‘‘ukkaṃsato dvinnaṃ navakāna’’nti vuttaṃ. Pubbeti khandhavibhaṅgeti vadanti. Tattha hi ‘‘ekekacittakkhaṇe tikkhattuṃ uppajjamāna’’nti vuttaṃ. Idheva vā vuttaṃ santatidvayādikaṃ sattakapariyosānaṃ sandhāyāha ‘‘pubbe vuttaṃ kammasamuṭṭhānaṃ sattatividha’’nti, taṃ panuppajjamānaṃ ekekacittakkhaṇe tikkhattuṃ uppajjatīti iminādhippāyena vuttaṃ ‘‘ekekacittakkhaṇe tikkhattuṃ uppajjamāna’’nti. Catuddisā vavatthāpitāti aññamaññasaṃsaṭṭhasīsā mūlena catūsu disāsu vavatthāpitā aññamaññaṃ āliṅgetvā ṭhitā bhinnavāhanikā viya.
由因缘而生的二八方同时起心，是在聚合时间层面所说的“由二九者分解”。先前即称解蕴分解，而说“一念心际三次剧烈生起”。同样关于世代二重之类七十种遍行，正如已说的那样，行为缘起有七十种。加之新生中一念三次剧烈生起，即此为上证：“一念际三次剧烈生起”。四方得到说明，是指聚合及基础在四方汇集，相互缠绕、相连，如不同车轮轮辐相依而立。
Pañcavokārabhave ca pavattiyanti rūpājanakakammajaṃ pañcaviññāṇappavattikālaṃ sahajātaviññāṇapaccayañca sandhāyāha. Tadā hi tato nāmameva hotīti, kammaviññāṇapaccayā pana sadāpi ubhayaṃ hotīti sakkā vattuṃ, pacchājātaviññāṇapaccayā ca rūpaṃ upatthaddhaṃ hotīti. Asaññesūtiādi kammaviññāṇapaccayaṃ sandhāya vuttaṃ, pañcavokārabhave ca pavattiyanti bhavaṅgādijanakakammato aññena rūpuppattikālaṃ nirodhasamāpattikālaṃ bhavaṅgādiuppattikālato aññakālañca sandhāya vuttanti yuttaṃ. Bhavaṅgādiuppattikāle hi taṃjanakeneva kammunā uppajjamānaṃ rūpaṃ, so ca vipāko kammaviññāṇapaccayo hotīti sakkā vattuṃ. Sahajātaviññāṇapaccayānapekkhampi hi pavattiyaṃ kammena pavattamānaṃ rūpaṃ nāmañca na kammaviññāṇānapekkhaṃ hotīti. Sabbatthāti paṭisandhiyaṃ pavatte ca. Sahajātaviññāṇapaccayā nāmarūpaṃ, kammaviññāṇapaccayā ca nāmarūpañca yathāsambhavaṃ yojetabbaṃ. Nāmañcarūpañca nāmarūpañca nāmarūpanti ettha nāmarūpa-saddo attano ekadesena nāma-saddena nāma-saddassa sarūpo, rūpa-saddena ca rūpa-saddassa, tasmā ‘‘sarūpānaṃ ekaseso’’ti nāmarūpa-saddassa ṭhānaṃ itaresañca nāmarūpa-saddānaṃ adassanaṃ daṭṭhabbaṃ.
在五根相续时，会起以色生成的业果与五识的相续，同时依缘而生。那时唯名而已，依行为识缘故二者皆有存在可说，且后生识缘故，形色得以扶持而显现。非分别心所等行为识缘故说此，在五根相续时亦会起由业生成的心流根源业，是有别的色生时期、灭止时期、及心流生起时期等，均依此而说是合理。心流生期正如业缘生起形色一样，其业报即是行为识缘故，能如此称说。观察自然生起的识所缘如实存在，不依业识缘，故不会说五根生起的形色与名色依业识缘龄令能成立。无论哪里，因缘生起即接续出现。自然生起识依缘名色，行为识缘则依名色，二者皆应依教义如实结合。名与色的名是指自身一方面的名称，与另一方面的名称一致，色亦然，因此“二者名称是一体的”，在名色中要分别所在及与其他名色名称之不同，不可混为一谈，应当理解。
Vipākato aññaṃ avipākaṃ. Yato dvidhā mataṃ, tato yuttameva idanti yojetabbaṃ. Kusalādicittakkhaṇeti ādi-saddena akusalakiriyacittakkhaṇe viya vipākacittakkhaṇepi vipākājanakakammasamuṭṭhānaṃ saṅgahitanti veditabbaṃ. Vipākacittakkhaṇe pana abhisaṅkhāraviññāṇapaccayā pubbe vuttanayena ubhayañca upalabbhatīti tādisavipākacittakkhaṇavajjanatthaṃ ‘‘kusalādicittakkhaṇe’’ti vuttaṃ.
业果是别的业果与非业果。既然有二种理论，合适的即应如是解说。所谓善等心际，是指以善不善之行动心际为起始，也可理解为业果心际，此业果心际汇集了由业生行为的起点。行为识缘生起的业果心际，在先前经说中二者皆可观察到，故以“善等心际”为名以通达业果生起心际的性质。
Suttantikapariyāyenāti paṭṭhāne rūpānaṃ upanissayapaccayassa avuttattā vuttaṃ, suttante pana ‘‘yasmiṃ sati yaṃ hoti, asati ca na hoti, so tassa upanissayo nidānaṃ hetu pabhavo’’ti katvā ‘‘viññāṇūpanisaṃ nāmarūpa’’nti rūpassa ca viññāṇūpanissayatā vuttā. Vanapatthapariyāye ca vanasaṇḍagāmanigamanagarajanapadapuggalūpanissayo iriyāpathavihāro, tato ca cīvarādīnaṃ jīvitaparikkhārānaṃ kasirena ca appakasirena ca samudāgamanaṃ vuttaṃ, na ca vanasaṇḍādayo ārammaṇūpanissayādibhāvaṃ iriyāpathānaṃ cīvarādisamudāgamanassa ca bhajanti, tasmā vinā abhāvo eva ca suttantapariyāyato upanissayabhāvo daṭṭhabbo. Nāmassa abhisaṅkhāraviññāṇaṃ kammārammaṇapaṭisandhiādikāle ārammaṇapaccayova hotīti vattabbameva natthīti rūpasseva suttantikapariyāyato ekadhā paccayabhāvo vutto. Sasaṃsayassa hi rūpassa taṃpaccayo hotīti vutte nāmassa hotīti vattabbameva natthīti.
所谓经文中因缘遍数者，是指立足于色法的依凭激发而论述其未曾转变之理。但在经文中则说：“凡有此处当念之物，或现或不现，此即其所依，此为缘起、因、本生。”谓识以名色为依也，同时色法以识缘生。于林中诀要遍数中，谓林、丛、村落、市镇及百姓相互为依，如行路、居止。继而说衣服等生命必需品以多寡作为生起之因，但林丛等非依凭境界，与行路、衣服等物之生起无关。故应见因缘之相生并非源自经文中因缘关系的存在。名者乃造作识与所依物相结合时的起缘，专注于依凭境而非别的。色法在经文因缘遍数中论起为唯一之依也。疑惑者谓色法是名之依，但该理实为无。
Pavattassa pākaṭattā apākaṭaṃ paṭisandhiṃ gahetvā pucchati ‘‘kathaṃ paneta’’ntiādinā. Suttato nāmaṃ, yuttito rūpaṃ viññāṇapaccayā hotīti jānitabbaṃ. Yuttito sādhetvā suttena taṃ daḷhaṃ karonto ‘‘kammasamuṭṭhānassapi hī’’tiādimāha. Cittasamuṭṭhānassevāti cittasamuṭṭhānassa viya. Yasmā nāmarūpameva pavattamānaṃ dissati, tasmā tadeva vadantena anuttaraṃ dhammacakkaṃ pavattitaṃ. Suññatāpakāsanañhi dhammacakkappavattananti adhippāyo. Nāmarūpamattatāvacaneneva vā pavattiyā dukkhasaccamattatā vuttā, dukkhasaccappakāsanena ca tassa samudayo, tassa ca nirodho, nirodhagāmī ca maggo pakāsito eva hoti. Ahetukassa dukkhassa hetunirodhā, anirujjhanakassa ca abhāvā, nirodhassa ca upāyena vinā anadhigantabbattāti catusaccappakāsanaṃ dhammacakkappavattanaṃ yojetabbaṃ.
世间轮转显露时，成佛者接纳不显现而显现的相续，发问“如何是此？”等。经文中已知名依缘为色缘与识缘。将二缘协调调伏，经典坚言：“众生由业生成也。”此理如心生起相似。既然名色即是轮转显现，故以此言传无上法轮转初启。法轮转即空性提示。名色仅是轮转之业，故以苦谛为本提示，其中包含苦之集灭道。苦无因者，因灭因不起者，灭亦无力而无可得故，苦之四谛提示，即是法轮转的寓意应如是释演。
Nāmarūpapadaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 名色支句释义之阐释已毕。
Saḷāyatanapadaniddesavaṇṇanā六处支句释义之阐释
§229
229.Niyamatoti ca idaṃ catunnaṃ bhūtānaṃ, channaṃ vatthūnaṃ, jīvitassa ca yathāsambhavaṃ sahajātanissayapurejātaindriyādinā ekantena saḷāyatanassa pavattamānassa paccayabhāvaṃ sandhāya vuttaṃ. Rūpāyatanādīnaṃ pana sahajātanissayānupālanabhāvo natthīti aggahaṇaṃ veditabbaṃ. Ārammaṇārammaṇapurejātādibhāvo ca tesaṃ na santatipariyāpannānameva, na ca cakkhādīnaṃ viya ekappakārenevāti aniyamato paccayabhāvo. Niyamato…pe… jīvitindriyanti evanti ettha evaṃ-saddena vā rūpāyatanādīnampi saṅgaho veditabbo. Chaṭṭhāyatanañca saḷāyatanañca saḷāyatananti ettha yadipi chaṭṭhāyatanasaḷāyatana-saddānaṃ saddato sarūpatā natthi, atthato pana saḷāyatanekadesova chaṭṭhāyatananti ekadesasarūpatā atthīti ekadesasarūpekaseso katoti veditabbo. Atthatopi hi sarūpānaṃ ekadesasarūpekasesaṃ icchanti ‘‘vaṅko ca kuṭilo ca kuṭilā’’ti, tasmā atthato ekadesasarūpānañca ekasesena bhavitabbanti.
229.谓此四大水火土风之诸有，与有覆盖之物以及生命依自然共生，乃自生感官等单一根界转动时的因缘关系。色法诸根感官无自生依赖且无持续包含转动之义，宜深明之。感官境界如着着生等非永续涵盖，非眼根等单一所造，故谓此非规律性因缘。谓“规律”……生命诸根，如此用语，亦须同理，因谓色根等亦须合观为一整体。六界与六根是名相类同，实质上六根仅一，故谓一为一类根，非多。即使一类中差异似“歪曲”等，实质仍一类根。
Atha vā chaṭṭhāyatanañca manāyatanañca chaṭṭhāyatananti vā, manāyatananti vā, chaṭṭhāyatanañca chaṭṭhāyatanañca chaṭṭhāyatananti vā, manāyatanañca manāyatanañca manāyatananti vā ekasesaṃ katvā cakkhādīhi saha ‘‘saḷāyatana’’nti vuttanti tameva ekasesaṃ nāmamattapaccayassa, nāmarūpapaccayassa ca manāyatanassa vasena kataṃ atthato dassento āha ‘‘chaṭṭhāyatanañca saḷāyatanañca saḷāyatananti evaṃ katekasesassā’’ti. Yathāvuttopi hi ekaseso atthato chaṭṭhāyatanañca saḷāyatanañcāti evaṃ kato nāma hotīti. Sabbattha ca ekasese kate ekavacananiddeso katekasesānaṃ saḷāyatanādisaddavacanīyatāsāmaññavasena katoti daṭṭhabbo. Abyākatavāre vakkhatīti kiñcāpi akusalavāre kusalavāre ca ‘‘nāmapaccayā chaṭṭhāyatana’’nti vuttaṃ, suttantabhājanīye pana vipākachaṭṭhāyatanameva gahitanti adhippāyena abyākatavārameva sādhakabhāvena udāhaṭanti daṭṭhabbaṃ. Paccayanaye pana ‘‘chaṭṭhā hoti taṃ avakaṃsato’’tiādinā avipākassapi paccayo uddhaṭo, so niravasesaṃ vattukāmatāya uddhaṭoti veditabbo. Idha saṅgahitanti idha ekasesanayena saṅgahitaṃ, tattha abyākatavāre lokiyavipākabhājanīye vibhattanti veditabbanti adhippāyo.
又或者谓六界与心界合称六界，或单称心界，或两遍称六界，亦或两遍称心界，皆视为一类，连同眼根诸根总称“六根”。以此为一类根缘，名色缘也，是合于实义表述者谓“六界及六根即六根类也”。如上所示，实为一类即六界及六根。且遍及一切处，谓所有语义均以一类单数指多处“六根”等义宜广行，故成一义。于未决境时，有所谓不善与善及“名依六界”之说，独以经文梳理显现此不决境只于未决境成立，故举其为例明示。于因缘论述，谓“六有始于此”等，及论未成熟因缘，谓有展开之理，未成熟意即未完备故。此处谓合取为一，决断：未成熟及成熟因缘应分别了解。并明言此处合成之意——汇通于一处，於未决及世间果报上分开，可谓总理。
Neyyanti ñeyyaṃ. Ukkaṃsāvakaṃsoti ettha sattadhā paccayabhāvato ukkaṃso aṭṭhadhā paccayabhāvo, tato pana navadhā tato vā dasadhāti ayaṃ ukkaṃso, avakaṃso pana dasadhā paccayabhāvato navadhā paccayabhāvo, tato aṭṭhadhā, tato sattadhāti evaṃ veditabbo, na pana sattadhā paccayabhāvato eva dvepi ukkaṃsāvakaṃsā yojetabbā tato avakaṃsābhāvatoti.
应断谛所说应知事理。谓此处因缘有七种形式，因缘果有八种形式，故又有九种，十种等分别。此谓因缘果种类屡屡增减之理。然后八种、七种重复规则亦同此理，不应专仅以七种因缘果对待，乃须兼容八、九、十等数目。由此可见，七种因缘果不能单一对应二个因或果，故八种及七种不必互为因果依存。
Hadayavatthuno sahāyaṃ hutvāti etena arūpe viya asahāyaṃ nāmaṃ na hoti, hadayavatthu ca nāmena saha chaṭṭhāyatanassa paccayo hotīti ettakameva dasseti, na pana yathā hadayavatthu paccayo hoti, tathā nāmampīti ayamattho adhippeto. Vatthu hi vippayuttapaccayo hoti, na nāmaṃ, nāmañca vipākahetādipaccayo hoti, na vatthūti. Pavatte arūpadhammā kammajarūpassa ṭhitippattasseva paccayā honti, na uppajjamānassāti vippayuttaatthiavigatā ca pacchājātavippayuttādayo eva cakkhādīnaṃ yojetabbā.
谓心所缘处虽有援助，言其无援助如无色法之状态，是谓此。心缘处名虽如此，但于六界中仍为缘，示此义，非谓缘如色法灵现矣。谓场所缘依于缘，非自身。场所缘依虽亦为缘，非名词、非果报因缘。色无形法之习性是业及物质序列的相续依缘，如转心而生色开灭等根界因缘，诸感官缘属其内宜视为因缘。
Avasesamanāyatanassāti ettha ‘‘pañcakkhandhabhave panā’’ti etassa anuvattamānattā pañcavokārabhave eva pavattamānaṃ pañcaviññāṇehi avasesamanāyatanaṃ vuttanti daṭṭhabbaṃ. Nāmarūpassa sahajātādisādhāraṇapaccayabhāvo sampayuttādiasādhāraṇapaccayabhāvo ca yathāsambhavaṃ yojetabbo.
关于“末住处”，此处说：“因五蕴生成而生。”由此推断，末住处是指在正处于五蕴生起的五识之后产生的东西。应当观察这一点。又名色的关系既有同类依靠关系（即共因自性上的联系），也有非同类依靠关系（即辅助条件之别），应依照可能的状况加以结合起来。
Saḷāyatanapadaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 六处词义解说之注释终。
Phassapadaniddesavaṇṇanā触词义解说之注释。
§230
230. ‘‘Chaṭṭhāyatanapaccayā phasso’’ti abhidhammabhājanīyapāḷi āruppaṃ sandhāya vuttāti ‘‘chaṭṭhāyatanapaccayā phassoti pāḷianusārato’’ti āha. Ajjhattanti sasantatipariyāpannameva gaṇhāti. Tañhi sasantatipariyāpannakammanibbattaṃ tādisassa phassassa paccayo hoti, rūpādīni pana bahiddhā anupādinnāni ca phassassa ārammaṇaṃ honti, na tāni cakkhādīni viya sasantatipariyāpannakammakilesanimittapavattibhāvena phassassa paccayoti paṭhamācariyavāde na gahitāni, dutiyācariyavāde pana yathā tathā vā paccayabhāve sati na sakkā vajjetunti gahitānīti.
第230节：“第六处为缘，触起。”阿毗达摩中讲解谓：“根据巴利语，‘第六处为缘触’的说法是正确的。”其中“内”是指持续环绕的涵义。由于这一持续环绕的行为，形成该触缘。色等因外缘而起，非由自性依附而生，因此最初老师的说法不承认仅以眼等为持续环绕导致触缘；但第二位老师则认为在特定条件下，依附关系可以成立，无可否认，因此说法不同。
Yadi sabbāyatanehi eko phasso sambhaveyya, ‘‘saḷāyatanapaccayā phasso’’ti ekassa vacanaṃ yujjeyya. Athāpi ekamhā āyatanā sabbe phassā sambhaveyyuṃ, tathāpi sabbāyatanehi sabbaphassasambhavato āyatanabhedena phassabhedo natthīti tadabhedavasena ekassa vacanaṃ yujjeyya, tathā pana asambhavato na yuttanti codeti ‘‘na sabbāyatanehī’’tiādinā. Aññassapi vā asambhavantassa vidhānassa bodhanatthameva ‘‘nāpi ekamhā āyatanā sabbe phassā’’ti vuttaṃ, ‘‘na sabbāyatanehi eko phasso sambhotī’’ti idameva pana ekaphassavacanassa ayuttadīpakaṃ kāraṇanti veditabbaṃ. Nidassanavasena vā etaṃ vuttaṃ, nāpi ekamhā āyatanā sabbe phassā sambhonti, evaṃ na sabbāyatanehi eko phasso sambhoti, tasmā ekassa vacanaṃ ayuttanti. Parihāraṃ pana anekāyatanehi ekaphassassa sambhavatoti dassento ‘‘tatridaṃ vissajjana’’ntiādimāha. Ekopi anekāyatanappabhavo ekopanekāyatanappabhavo. Chadhāpaccayatte pañcavibhāvayeti evaṃ sesesupi yojanā. Tathā cāti paccuppannāni rūpādīni paccuppannañca dhammāyatanapariyāpannaṃ rūparūpaṃ sandhāya vuttaṃ. Ārammaṇapaccayamattenāti taṃ sabbaṃ apaccuppannaṃ aññañca dhammāyatanaṃ sandhāya vuttaṃ.
如果用全部六入中之一生起触者，可用“由六入为缘触”一句说法；再者，若主张某一处中所有种类的触皆生起，亦可如此表达。但若以全部六入发生所有触的角度论，则各入有别，触也有所区分，因此不宜以统一说法涵盖。因不可能故，不能说“由六入中之一生起所有触”是正确。另有说法为指出此规则不适用某种情形，如“也不到某一处发生所有触”，指出上述单一句不适用。举例说明时说“也非某一处所有触发生”，即不能以一单句涵盖全部。若主张多数处虽发生一触，也被视为不同处生起触。触生起依赖五种遍条件，此理亦同。故又说依附生起的色等法是针对某一特定法界说的。所谓触缘仅指直接依附而生起之触。
Phassapadaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 触词义解说之注释终。
Vedanāpadaniddesavaṇṇanā受词义解说之注释。
§231
231. ‘‘Sesāna’’nti ettha sampaṭicchanassa cakkhusamphassādayo pañca yadipi anantarādīhipi paccayā honti, anantarādīnaṃ pana upanissaye antogadhattā santīraṇatadārammaṇānañca sādhāraṇassa tassa vasena ‘‘ekadhā’’ti vuttaṃ.
第231节：“关于余留”，此处指视接触等是五者，虽然它们意指接续性的依缘，但因依缘之连续是内缘及支承之间，故这连续也不是分离的，故称为“一处”。
Tebhūmakavipākavedanānampi sahajātamanosamphassasaṅkhāto so phasso aṭṭhadhā paccayo hotīti yojetabbaṃ. Paccayaṃ anupādinnampi keci icchantīti ‘‘yā panā’’tiādinā manodvārāvajjanaphassassa paccayabhāvo vutto, tañca mukhamattadassanatthaṃ daṭṭhabbaṃ. Etena nayena sabbassa anantarassa anānantarassa ca phassassa tassā tassā vipākavedanāya upanissayatā yojetabbāti.
三界感受的相应触，也是一种共生起的心理接触，故称它有八种缘。缘不仅指纯粹的非依附的，还包括心门激发触的缘，如“那时”的缘，并为显现该缘起之中心部分而说。凭此认识，应解释为不论是紧接其后的触，还是紧接之后的触，皆有其各自的感受缘起。
Vedanāpadaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 受词义解说之注释终。
Taṇhāpadaniddesavaṇṇanā渴爱词义解说之注释。
§232
232.Mamattenāti sampiyāyamānena, assādanataṇhāyāti vuttaṃ hoti. Tattha putto viya vedanā daṭṭhabbā, khīrādayo viya vedanāya paccayabhūtā rūpādayo, khīrādidāyikā dhāti viya rūpādichaḷārammaṇadāyakā cittakārādayo cha. Tattha vejjo rasāyanojāvasena tadupatthambhitajīvitavasena ca dhammārammaṇassa dāyakoti daṭṭhabbo. Ārammaṇapaccayo uppajjamānassa ārammaṇamattameva hoti, na upanissayo viya uppādakoti uppādakassa upanissayasseva vasena ‘‘ekadhāvā’’ti vuttaṃ. Upanissayena vā ārammaṇūpanissayo saṅgahito, tena ca ārammaṇabhāvena taṃsabhāvo aññopi ārammaṇabhāvo dīpito hotīti upanissayavaseneva paccayabhāvo vuttoti veditabbo.
第232节。“我者执”，即由爱取执故，感受为我所有的情状。此处作比喻，感受如子，色等为感受之缘，如同奶糜之于子。色等是为感受予以养育的界，也如色界作色之缘。心及其作用就如牛，因其生命得以维系，故成为缘。应观察：缘仅指感受所依赖之缘量本身，不谓依缘即为感受之生起缘，而为“单一处”之因缘说。所谓依缘，还包括依赖缘所依之缘，如此缘连缀，故称为缘起的缘。此依赖关系应区别理解。
Yasmā vātiādinā na kevalaṃ vipākasukhavedanā eva, tissopi pana vedanā vipākā visesena taṇhāya upanissayapaccayo, avisesena itarā cāti dasseti. Upekkhā pana santattā, sukhamicceva bhāsitāti tasmā sāpi bhiyyo icchanavasena taṇhāya upanissayoti adhippāyo . Upekkhā pana akusalavipākabhūtā aniṭṭhattā dukkhe avarodhetabbā, itarā iṭṭhattā sukheti sā dukkhaṃ viya sukhaṃ viya ca upanissayo hotīti sakkā vattunti. ‘‘Vedanāpaccayā taṇhā’’ti vacanena sabbassa vedanāvato paccayassa atthitāya taṇhuppattippasaṅge taṃnivāraṇatthamāha ‘‘vedanāpaccayā cāpī’’tiādi.
由於风等现象不仅仅是使得果报中的苦乐感受出现，三种感受中感受作为果报的特殊条件是对渴爱的依赖，而作为非特殊条件则是它的他依，如此所示。无记的平等心为其连续体，若单说是乐则只是部分言说，因此也被认为是依渴爱而生的法门。又无记的平等心是恶果报的性质、标志，其不善性应该在苦中防止，对于它的余依则是善性，如是称苦似苦、乐似乐的依止被认为是合理的。至于“渴爱依感受”的说法，是指所有感受皆依感受为条件，在渴爱生起的场合具有阻止作用，因此才说“渴爱亦依感受”。
Nanu ‘‘anusayasahāyā vedanā taṇhāya paccayo hotī’’ti vacanassa abhāvā atippasaṅganivattanaṃ na sakkā kātunti? Na, vaṭṭakathāya pavattattā. Vaṭṭassa hi anusayavirahe abhāvato anusayasahitāyeva paccayoti atthato vuttametaṃ hotīti. Atha vā ‘‘avijjāpaccayā’’ti anuvattamānattā anusayasahitāva paccayoti viññāyati. ‘‘Vedanāpaccayā taṇhā’’ti ca ettha vedanāpaccayā eva taṇhā, na vedanāya vināti ayaṃ niyamo viññāyati, na vedanāpaccayā taṇhā hoti evāti, tasmā atippasaṅgo natthi evāti.
难道说“脏习助伴的感受为渴爱的条件”的说法不存在，因此与之相反的推论不能立吗？不行，因为根据法轮的阐述，是指当脏习断尽时才有依脏习者，此理在此便显明。另外，因无明为条件时，亦从属脏习存在的条件，以此能了解“渴爱依感受”为“感受依脏习”的观点是成立的。而“渴爱依感受”是指渴爱确实依感受而生，而非因感受灭而依止，因而没有矛盾产生。
Vusīmatoti vusitavato, vusitabrahmacariyavāsassāti attho. Vussatīti vā ‘‘vusī’’ti maggo vuccati, so etassa vuttho atthīti vusīmā. Aggaphalaṃ vā pariniṭṭhitavāsattā ‘‘vusī’’ti vuccati, taṃ etassa atthīti vusīmā.
“Vusīmatoti” 是指“久住者”，其义为持久的梵行修习者。又“Vussatīti”意谓“受持”称为“修行之路”，这即是“Vusī”的含义。又因热心精进终成成果，则称为“Vusī”，这是该词之义。
Taṇhāpadaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · “渴爱”项解释的注释已结束。
Upādānapadaniddesavaṇṇanā“取”项解释的注释
§233
233.Sassato attāti idaṃ purimadiṭṭhiṃ upādiyamānaṃ uttaradiṭṭhiṃ nidassetuṃ vuttaṃ. Yathā hi esā diṭṭhi daḷhīkaraṇavasena purimaṃ uttarā upādiyati, evaṃ ‘‘natthi dinna’’ntiādikāpīti. Attaggahaṇaṃ pana attavādupādānanti na idaṃ diṭṭhupādānadassananti daṭṭhabbaṃ. Loko cāti vā attaggahaṇavinimuttaṃ gahaṇaṃ diṭṭhupādānabhūtaṃ idha purimadiṭṭhiuttaradiṭṭhivacanehi vuttanti veditabbaṃ. ‘‘Dhammasaṅkhepavitthāre pana saṅkhepato taṇhādaḷhattaṃ, saṅkhepato diṭṭhimattameva, vitthārato panā’’ti evaṃ dhammasaṅkhepavitthārato saṅkhepaṃ vitthārañca niddhāretīti. Dhammasaṅkhepavitthāreti niddhāraṇe bhummaṃ daṭṭhabbaṃ.
第233条 常我意味着从前的执著见，为了说明后续的见相，曾说：因为此见以固定化为因，故以前见为今见相续，如“无所给”等词。至于自我取执，是由自我执根本产生的，非只是见的执著所能彰显。所谓“世间”者，是指已断世间自我执，现行的是依自我执灭后，前后见相反的解释。关于法的简略与广泛阐述，则谓简述法义时，使渴爱明显，简略达到见之程度，详细则宜兼顾法义。由此我们了解，简略与详细法义的区别必须清晰。
Pakatiaṇuādīnaṃ sassatagāhapubbaṅgamo, sarīrassa ucchedaggāhapubbaṅgamo ca tesaṃ sāmibhūto koci sassato ucchijjamāno vā attā atthīti attaggāho kadāci hotīti ‘‘yebhuyyenā’’ti vuttaṃ. Yebhuyyena paṭhamaṃ attavādupādānantiādinā vā sambandho.
无明等蕴集持相续是常我的前行，而身体灭尽的集持相续也是，除非同时断除，否则有常我存在，故有自我执持之说。此事何时成立？回答如“因多故”等语所述。因多，即是前述自我执根本的因缘。
Yadipi bhavarāgajavanavīthi sabbapaṭhamaṃ pavattati gahitappaṭisandhikassa bhavanikantiyā pavattitabbattā, so pana bhavarāgo taṇhādaḷhattaṃ na hotīti maññamāno na kāmupādānassa paṭhamuppattimāha. Taṇhā kāmupādānanti pana vibhāgassa akaraṇe sabbāpi taṇhā kāmupādānanti, karaṇepi kāmarāgato aññāpi taṇhā daḷhabhāvaṃ pattā kāmupādānanti tassa arahattamaggavajjhatā vuttā.
虽然存在生死烦恼行的初起，是由所有最初的执着和生存流转的相续而成立，然对此生死烦恼而言，“渴爱不甚强烈”的观点得不到成立，故说其不是从贪欲取著的第一初起。渴爱作为贪欲取著的总称，所有贪著皆属渴爱范畴，因贪欲还未被断绝，渴爱仍然强烈而成为其根本障碍，故言渴爱是依止阿拉汉道断除之法。
Uppattiṭṭhānabhūtā cittuppādā visayo. Pañcupādānakkhandhā ālayo, tattha ramatīti ālayarāmā, pajā. Teneva sā ālayarāmatā ca sakasantāne parasantāne ca pākaṭā hotīti. Upanissayavacanena ārammaṇānantarapakatūpanissayā vuttāti anantarapaccayādīnampi saṅgaho kato hoti.
由业生起的心所是境界。五取蕴是根本，其因乐著的所依者谓依乐所，众生即是此依乐所所住者。正因此依乐所的关系，无论同类相续还是异类相续，皆表现明显。由依赖之词，所谓所缘与依缘相互显现，仍包含缘起等诸因的集成。
Upādānapadaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · “取”项解释的注释已结束。
Bhavapadaniddesavaṇṇanā“有”项解释的注释
§234
234. Phalavohārena kammabhavo bhavoti vuttoti upapattibhavanibbacanameva dvayassapi sādhāraṇaṃ katvā vadanto āha ‘‘bhavatīti bhavo’’ti. Bhavaṃ gacchatīti nipphādanaphalavasena attano pavattikāle bhavābhimukhaṃ hutvā pavattatīti attho, nibbattanameva vā ettha gamanaṃ adhippetaṃ.
业报因果以果报连带地生起，称为有情的生起，即生起与有情的意义。生起被说为蕴生之所，以此为常见法所作成立，故言‘生起即有情’。生起亦谓往生，指其消灭之果导向时转故，谓其面向生起而转。滋生即消灭，是此往生，强调转向。
Saññāvataṃ bhavo saññābhavoti ettha vantu-saddassa lopo daṭṭhabbo, tassa vā atthe akāraṃ katvā ‘‘saññabhavo’’tipi pāṭho. Vokirīyati pasārīyati vitthārīyatīti vokāro, vokiraṇaṃ vā vokāro, so ekasmiṃ pavattattā eko vokāroti vutto, padesapasaṭuppattīti attho.
有情知觉的生起称为有情有情识，若听语音无，则应舍弃其称，改称为‘识生’。语音的表达意谓发扬、宣说、细分之意，宣扬即一切现行的一种表达，为措辞的存在，可视为表次序之说法也。
Cetanāsampayuttāvā…pe… saṅgahitāti ācayagāmitāya kammasaṅkhātataṃ dassetvā kammabhave saṅgahitabhāvaṃ pariyāyena vadati, nippariyāyena pana cetanāva kammabhavo. Vuttañhi ‘‘kammabhavo tīhi khandhehi ekenāyatanena ekāya dhātuyā sampayutto, ekena khandhena ekenāyatanena ekāya dhātuyā kehici sampayutto’’ti (dhātu. 244). Upapattibhavo tīhipi tikehi vuttā upapattikkhandhāva. Yathāha ‘‘upapattibhavo kāmabhavo saññābhavo pañcavokārabhavo pañcahi khandhehi ekādasahāyatanehi sattarasahi dhātūhi saṅgahito’’tiādi (dhātu. 67). Yadi hi anupādinnakānampi gahaṇaṃ siyā, ‘‘dvādasahāyatanehi aṭṭhārasahi dhātūhī’’ti vattabbaṃ siyāti.
由意结合而起……等言中，集言者指及摄持业之总貌，为说明业生状态的综合说法；本意谓意引起生起之业性。言曰‘业生由三蕴、一处、一界、一根合而成’，三蕴是欲、识、名色三蕴；业生所依种种蕴处界根汇为一体。生起业生用三者即三蕴说，成就生起业生蕴集合。又云‘生起业为欲业生、识业生、五种发扬业生’，依五蕴、十一处、十七界合及，依此理论，若不执着于取则为‘十二处、十八界’诸说也。
Saṅkhārabhavānaṃ dhammabhedato na saṅkhārā eva puna vuttāti ‘‘sātthakamevidaṃ punavacana’’nti etaṃ na yuttanti ce? Na, bhavekadesabhāvena saṅkhārānaṃ bhavoti puna vuttattā. Parena vā dhammavisesaṃ agaṇetvā punavacanaṃ coditanti codakābhilāsavasena ‘‘sātthakamevidaṃ punavacana’’nti vuttaṃ.
关于行生起，依其法相分别，不能仅以行为归结；“这是真义的再说法”是说此理不宜轻弃。生起被称为行为，视其法界之分合，复称业的缘起。若不计其他法差别，仅单言行为，再次发出因缘，乃由执爱异染心起此言，称为“这是真义的再说法”。
Kāmabhavādinibbattanakassa kammassa kāmabhavādibhāvo phalavohārena aṭṭhakathāyaṃ vutto. Antogadhe visuṃ agaṇetvā abbhantaragate eva katvā kāmabhavādike kammupapattibhavavasena duguṇe katvā āha ‘‘cha bhavā’’ti.
业生起望欲道等离欲乐之业，其因有情生起的望欲道等现象已由论书以果报衍生说法加以阐明。句中说此生起功成，除去外部杂质，仅执内心作业生起，欲道等作为业生起果报之具，双重阐明，故言“有六种生起”。
Avisesenāti upādānabhedaṃ akatvāti attho. Upādānabhedākaraṇeneva ca dvādasappabhedassa saṅgahavasena saṅgahato ‘‘cha bhavā’’ti vuttaṃ.
「差别」者，谓持取之类别不同；「非有」者，谓无此差别。以不起持取差别故，以十二支分别之集，合说为「有此」也。
Gosīlena kukkurasīlena ca samattena samādinnena gunnaṃ kukkurānañca sahabyatā vuttāti sīlabbatupādānavato jhānabhāvanā na ijjhatīti maññamānā tena rūpārūpabhavā na hontīti keci vadanti, vakkhamānena pana pakārena paccayabhāvato ‘‘taṃ na gahetabba’’nti āha. Asuddhimagge ca suddhimaggaparāmasanaṃ sīlabbatupādānanti suddhimaggaparāmasanena rūpārūpāvacarajjhānānaṃ nibbattanaṃ na yujjatīti. Purāṇabhāratasītāharaṇapasubandhavidhiādisavanaṃ asaddhammasavanaṃ. Ādi-saddena asappurisūpanissayaṃ pubbe ca akatapuññataṃ attamicchāpaṇidhitañca saṅgaṇhāti. Tadantogadhā evāti tasmiṃ duccaritanibbatte sucaritanibbatte ca kāmabhave antogadhā evāti attho.
以善行与恶行如狗与母狗完全专注，对此相应同住乃谓持戒为止观之根基的修持不应被放弃。有人认为形色界与无色界不存在因果，但又说由于条件缘起，不应取彼。于不净之道与净道的激励中，持戒为止观者谓净道并不调合形色界及无色界禅那的现起。过去印度寒冬除雪与牛索羁绑等法门为不良法音，初音中无善逝依止，以前无功德、不善心愿汇聚。以上依最终意涵，在烦恼生起及善行生起时为终极意旨。
Antogadhāti ca saññābhavapañcavokārabhavānaṃ ekadesena antogadhattā vuttaṃ. Na hi te niravasesā kāmabhave antogadhāti. Sappabhedassāti sugatiduggatimanussādippabhedavato. Kamena ca avatvā sīlabbatupādānassa ante bhavapaccayabhāvavacanaṃ attavādupādānaṃ viya abhiṇhaṃ asamudācaraṇato attavādupādānanimittattā ca.
「终极」者，依五种为分别相之色界境的识所现，谓其为终极。非谓于所有无漏欲界皆为终极。十二别者，谓善趣恶趣、人及天等分别。因欲已降，持戒为止观之终，即是生起缘，譬如有执自己持取，遂行为不调和。
Hetupaccayappabhedehīti ettha maggapaccayo ca vattabbo. Diṭṭhupādānādīni hi maggapaccayā hontīti.
谓缘起中为缘起因的分别，指此处应谓道的缘起也。因分别持取等，即为道之缘起。
Bhavapadaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · “有”项解释的注释已结束。
Jātijarāmaraṇādipadaniddesavaṇṇanā“生、老死等”项解释的注释
§235
235. Upapattibhavuppattiyeva jātīti āha ‘‘na upapattibhavo’’ti. Jāyamānassa pana jāti jātīti upapattibhavopi asati abhāvā jātiyā paccayoti sakkā vattuṃ. Jāyamānarūpapadaṭṭhānatāpi hi rūpajātiyā vuttā ‘‘upacitarūpapadaṭṭhāno (dha. sa. aṭṭha. 641) upacayo, anuppabandharūpapadaṭṭhānā santatī’’ti.
第二三五条。谓生起即生。又说「无生起之有」，即生者于生起之有不可言。生者现行于色生，谓色生即「依近色现身」，流续无断。
Khandhānaṃ jātānaṃ uññātatānuññātatāca hīnapaṇītatā. Ādi-saddena suvaṇṇadubbaṇṇādivisesaṃ saṅgaṇhāti. Ajjhattasantānagatato aññassa visesakārakassa kāraṇassa abhāvā ‘‘ajjhattasantāne’’ti āha.
蕴已生之起落，或多或少，纯劣殊异，以初声连结分类为金光不纯等。谓内在现有流转无他因，故称「内在流」也。
Tena tenāti ñātibyasanādinā jarāmaraṇato aññena dukkhadhammena. Upanissayakoṭiyāti upanissayaṃsena, upanissayalesenāti attho. Yo hi paṭṭhāne anāgato sati bhāvā asati ca abhāvā suttantikapariyāyena upanissayo, so ‘‘upanissayakoṭī’’ti vuccati.
『那等』者，谓依附亲属之恶习及老死之苦法。所谓『依附众多』者，即借依附众多之义。若于所处之境遇，具足未到之念，具有实有与非实有之状态，以上师传说之教义为依凭者，即称为『依附众多』。
Jātijarāmaraṇādipadaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 生、老死等词义解说的注释结束。
Bhavacakkakathāvaṇṇanā有轮论说的注释
§242
242.Samitanti saṅgataṃ, abbocchinnanti attho. Kāmayānassāti kāmayamānassa, kāmo yānaṃ etassāti vā kāmayāno, tassa kāmayānassa. Ruppatīti sokena ruppati.
『聚合』者，谓集合；『断绝』者，谓断灭。『欲行者』者，谓有欲之人，或谓其欲之作用也。『忧伤』者，谓因忧伤而忧苦。
Pariyuṭṭhānatāya tiṭṭhanasīlo pariyuṭṭhānaṭṭhāyī. ‘‘Pariyuṭṭhaṭṭhāyino’’ti vā pāṭho, tattha pariyuṭṭhātīti pariyuṭṭhaṃ, diṭṭhipariyuṭṭhaṃ, tena tiṭṭhatīti pariyuṭṭhaṭṭhāyīti attho daṭṭhabbo. Pañca pubbanimittānīti ‘‘mālā milāyanti, vatthāni kilissanti, kacchehi sedā muccanti, kāye vevaṇṇiyaṃ okkamati, devo devāsane nābhiramatī’’ti (itivu. 83) vuttāni pañca maraṇapubbanimittānīti attho. Tāni hi disvā kammanibbattakkhandhasaṅkhāte upapattibhave bhavachandabalena devānaṃ balavasoko uppajjatīti. Bāloti avidvā. Tena avijjāya kāraṇabhāvaṃ dasseti. Tividhanti tassāruppakathāsavanakammakāraṇādassanamaraṇakālakammopaṭṭhānanidānaṃ sokādidukkhaṃ. Āsave sādhentīti āsave gamenti bodhentīti attho.
于逸散无定之故，安立不动之性；或读为『逸散立者』，其义当视为逸散、观念逸散，因而安立，故称之。所谓五种先行之相者，即『花萎枯败，衣裳败坏，布帛破损，身上有疮，天人不乐』（此经第83偈）中所说之五种死亡先行之相。观察此等，由于业生集结之法及因缘而起，且利禄强盛之天人因忧苦生起，谓愚昧者乃无知故。由愚昧显现依因成熟之状态，因生死时节之业续而起之忧伤等苦。所谓染污即烦恼也；此烦恼生起而生觉知也。
Evaṃ satīti aviditāditāya anādibhāve sati. Ādimattakathanantiādi etassa atthīti ādimaṃ, bhavacakkaṃ. Tassa bhāvo ādimattaṃ, tassa kathanaṃ ādimattakathanaṃ. Visesanivattiattho vā matta-saddo, sati anādibhāve avijjā ādimhi majjhe pariyosāne ca sabbattha siyāti ādimattāya avijjāya kathanaṃ virujjhatīti attho. Avijjāggahaṇenāti avijjāya uppādanena kathanena, appahānena vā, attano santāne sannihitabhāvakaraṇenāti attho. Kammādīnīti kammavipākavaṭṭāni. Vaṭṭakāraṇabhāvena padhānattā ‘‘padhānadhammo’’ti avijjā kathitā. Vadatīti vado. Vedeti, vediyatīti vā vedeyyo, sukhādiṃ anubhavati, sabbavisaye vā jānāti, ‘‘sukhito’’tiādinā attanā parehi ca jānāti ñāyati cāti attho. Brahmādinā vā attanā vāti vā-saddo ca-saddattho. Tenāha ‘‘kārakavedakarahita’’nti ca-saddatthasamāsaṃ.
『如此』者，谓由无明等无始无端时，具足念使然。『无始之说』意指无始之因，即生死轮回。此生死轮回之状态谓无始，表达此义之说法者谓无始之说。言念于无始无端之中，一切无明从中出现，在轮回始终皆无间断。于无始之无明而论，谓著手于无明之发生、维持与消灭。所谓『无明涵摄』者，是指由无明产生、说明、抑制并以自身相聚为条件之义。『行等』者，谓业与果报之轮回。故作为轮回之缘起者，谓为『缘起法』。于此缘起法中尤以无明为专一，其言为『专一之法』。所谓言说，谓言语说明。知道者，谓分别认识诸苦乐等，广及一切境界。谓能理解自他，明辨有知故，名为智慧之言。『梵天等自行』与言语共谓义，故有『无因之主与造者』之合成语。由是故说『无所依造作』者，即无因无缘造作之义。
Dvādasavidhasuññatāsuññanti avijjādīnaṃ dvādasavidhānaṃ suññatāya suññaṃ, catubbidhampi vā suññataṃ ekaṃ katvā dvādasaṅgatāya dvādasavidhāti tāya dvādasavidhāya suññatāya suññanti attho.
于十二种空法中，谓无明等十二种法，于十二种空中无有自性，或曰虽有四种空法，合为一理，故谓十二种法于空性中无自性也。
Pubbantāharaṇatoti pubbantato paccuppannavipākassa āharaṇato paricchinnavedanāvasānaṃ etaṃ bhavacakkanti attho. Bhavacakkekadesopi hi bhavacakkanti vuccati. Vedanā vā taṇhāsahāyāya avijjāya paccayo hotīti vedanāto avijjā, tato saṅkhārāti sambajjhanato vedanāvasānaṃ bhavacakkanti yuttametaṃ, evaṃ taṇhāmūlake ca yojetabbaṃ. Dvinnampi hi aññamaññaṃ anuppaveso hotīti. Avijjā dhammasabhāvaṃ paṭicchādetvā viparītābhinivesaṃ karontī diṭṭhicarite saṃsāre nayati, tesaṃ vā saṃsāraṃ saṅkhārādipavattiṃ nayati pavattetīti ‘‘saṃsāranāyikā’’ti vuttā. Phaluppattiyāti kattuniddeso. Viññāṇādipaccuppannaphaluppatti hi idha diṭṭhā, adiṭṭhānañca purimabhave attano hetūnaṃ avijjāsaṅkhārānaṃ phalaṃ ajanetvā anupacchijjanaṃ pakāseti. Atha vā purimabhavacakkaṃ dutiyena sambandhaṃ vuttanti vedanāsaṅkhātassa phalassa uppattiyā taṇhādīnaṃ hetūnaṃ anupacchedaṃ pakāseti, tasmā phaluppattiyā kāraṇabhūtāya paṭhamassa bhavacakkassa hetūnaṃ anupacchedappakāsanatoti attho. Saṅkhārādīnameva vā phalānaṃ uppattiyā avijjādīnaṃ hetūnaṃ phalaṃ ajanetvā anupacchedameva, viññāṇādihetūnaṃ vā saṅkhārādīnaṃ anubandhanameva pakāseti paṭhamaṃ bhavacakkaṃ, na dutiyaṃ viya pariyosānampīti ‘‘phaluppattiyā hetūnaṃ anupacchedappakāsanato’’ti vuttaṃ. ‘‘Viññāṇapaccayā nāmarūpa’’nti ettha aparipuṇṇāyatanakalalarūpaṃ vatvā tato uddhaṃ ‘‘nāmarūpapaccayā saḷāyatana’’nti saḷāyatanappavatti vuttāti āha ‘‘anupubbapavattidīpanato’’ti. ‘‘Bhavapaccayā jātī’’ti ettha na āyatanānaṃ kamena uppatti vuttāti āha ‘‘sahuppattidīpanato’’ti.
所谓『前现取』者，谓由于过去及现在业果之摄取，故有业缘灭尽之见。此谓轮回之说也。在某处亦称为轮回。受苦乃由业与无明所依，因受而有无明，因无明生成行为等，故以受苦终结为轮回。受苦乃贪爱之助缘，因缘所成。相互不相入者亦有二乘。覆蔽无明而起倒执之见，行之所造使人行于轮回，以此而称『轮回之主』。所谓果报之作，是其具现意。识等果报生起，视为有，未见因者，生起不明。或依过去轮回与现轮回之间之关系，说明受苦等缘起而未断之因。故以果报之起不能断因，谓初轮回之因缘未尽。成诸行等之果报，因无明等行之连结，说明初轮回，非第二轮回终止。所谓以识为缘起之名，认为名色未周足现之处，继之六入缘起，故有初起显照之说。承生起缘，谓非由六入感官之欲而生，故有共生明照之说。
Hetuādipubbakā tayo sandhī etassāti hetuphalahetupubbakatisandhi, bhavacakkaṃ. Hetuphalahetuphalavasena catuppabhedo aṅgānaṃ saṅgaho etassāti catubhedasaṅgahaṃ. Sarūpato avuttāpi tasmiṃ tasmiṃ saṅgahe ākirīyanti avijjāsaṅkhārādiggahaṇehi pakāsīyantīti ākārā, atītahetuādīnaṃ vā pakārā ākārā. Kilesakammavipākā vipākakilesakammehi sambandhā hutvā punappunaṃ parivattantīti tesu vaṭṭanāmaṃ āropetvā ‘‘tivaṭṭa’’nti vuttaṃ, vaṭṭekadesattā vā ‘‘vaṭṭānī’’ti vuttāni.
因缘及其所依前行三种相续者，谓因果因所依前行相续，是生死流转之轮。因果相续如果报因相续有四种部类，称为四种部类之总合。其形质同类，虽互相独立，却在各自相续中显出，以无明等造作支配及方式现显，此为形相。因等之前因类或其方式为形相。烦恼业及其果报，与果报烦恼业相连，故反复循环，故名循环。若只一循环，称循环；多循环则称循环不断。
Sandhīnaṃ ādipariyosānavavatthitāti sandhīnaṃ pubbāparavavatthitāti attho.
相续之初终为所依之处，是相续之前后所依之义。
‘‘Yākāci vā pana cetanā bhavo, cetanāsampayuttā āyūhanasaṅkhārā’’ti idaṃ imissā dhammaṭṭhitiñāṇabhājanīye vuttāya paṭisambhidāpāḷiyā (paṭi. ma. 1.47) vasena vuttaṃ. Ettha hi ‘‘cetanā bhavo’’ti āgatāti. Bhavaniddese pana ‘‘sātthato’’ti ettha ‘‘cetanāva saṅkhārā, bhavo pana cetanāsampayuttāpī’’ti vibhaṅgapāḷiyā vasena dassitaṃ. ‘‘Tattha katamo puññābhisaṅkhāro? Kusalā cetanā kāmāvacarā’’tiādinā hi saṅkhārānaṃ cetanābhāvo vibhaṅgapāḷiyaṃ (vibha. 226) vuttoti. Tattha paṭisambhidāpāḷiyaṃ ‘‘cetanāsampayuttā vipākadhammattā savipākena āyūhanasaṅkhātena saṅkhatābhisaṅkharaṇakiccena saṅkhārā’’ti vuttā. Vibhaṅgapāḷiyaṃ (vibha. 234) ‘‘sabbampi bhavagāmikammaṃ kammabhavo’’ti bhavassa paccayabhāvena bhavagāmibhāvato kammasaṃsaṭṭhasahāyatāya kammabhāvato ca upapattibhavaṃ bhāventīti bhavoti vuttā, upapattibhavabhāvanakiccaṃ pana cetanāya sātisayanti paṭisambhidāpāḷiyaṃ cetanā ‘‘bhavo’’ti vuttā, bhavābhisaṅkharaṇakiccaṃ cetanāya sātisayanti vibhaṅgapāḷiyaṃ ‘‘kusalā cetanā’’tiādinā cetanā ‘‘saṅkhārā’’ti vuttā, tasmā tena tena pariyāyena ubhayaṃ ubhayattha vattuṃ yuttanti natthettha virodho . Gahaṇanti kāmupādānaṃ kiccenāha. Parāmasananti itarāni. Āyūhanāvasāneti tīsupi atthavikappesu vuttassa āyūhanassa avasāne.
“意志即为行，行与意志相连引发生存”等此法立论之息止见知中所说，出于《断义藏》（paṭisambhidāpāḷi）卷一第四十七页。彼处谓“意志即为行”由来。又在《别解》中谓“意志即为行，行则与意志连缀”。又言“何为善行造作？欲乐之善意志等”乃是分解经中的意志无也。其处于《断义藏》称“与意志相连之行，由业之果性及果报行构成，是造作之行”。《分解经》云“诸行悉为生存之业力”，由生存缘由与业力辅佐且造成本生，故谓为生存。造成本生之行，乃由意志调理，故意志谓生存；造做之行由欲乐善意志等称为意志行，二者分别用语而皆有理。此中“执取”为欲爱执取之行，“障碍”为其他。寿终乃三种情况下之终结。
Dvīsu atthavikappesu vutte āyūhanasaṅkhāre ‘‘tassa pubbabhāgā’’ti āha, tatiye vutte ‘‘taṃsampayuttā’’ti. Daharassa cittappavatti bhavaṅgabahulā yebhuyyena bhavantarajanakakammāyūhanasamatthā na hotīti ‘‘idha paripakkattā āyatanāna’’nti vuttaṃ. Kammakaraṇakāle sammohoti etena kammassa paccayabhūtaṃ sammohaṃ dasseti, na kammasampayuttameva.
在两种义上说造作相续时，谓其“前部分”，在第三义说“与之相应”。尔时童子心转多生，业力众多，不能胜任生起诸造作果，故说“此处为成熟感官之地”。业作时生惑，指此惑为造作因缘生惑，不唯依造作相续惑。
Kammāneva vipākaṃ sambharanti vaḍḍhentīti kammasambhārā, kammaṃ vā saṅkhārabhavā, tadupakārakāni avijjātaṇhupādānāni kammasambhārā, paṭisandhidāyako vā bhavo kammaṃ, tadupakārakā yathāvuttaāyūhanasaṅkhārā avijjādayo ca kammasambhārāti kammañca kammasambhārā ca kammasambhārāti ekasesaṃ katvā ‘‘kammasambhārā’’ti āha. Dasa dhammā kammanti avijjādayopi kammasahāyatāya kammasarikkhakā tadupakārakā cāti ‘‘kamma’’nti vuttā.
只有造作聚集而增长果报者为业作用，业即为造作之存在，业聚集者以无明、渴爱、执取等三者为所需，造作相续则为相应业聚集，业生故，亦称业聚集，因此称其为业。十法为业，计入无明等同造作辅助，视为业作用，凡此称为业。
Saṅkhippanti ettha avijjādayo viññāṇādayo cāti saṅkhepo, kammaṃ vipāko ca. Kammaṃ vipākoti evaṃ saṅkhipīyatīti vā saṅkhepo, avijjādayo viññāṇādayo ca. Saṅkhepabhāvasāmaññena pana ekavacanaṃ katanti daṭṭhabbaṃ. Saṅkhepasaddo vā bhāgādhivacananti kammabhāgo kammasaṅkhepo.
总言此处指无明等及识等临门等造作集，简言即业及果报。业及果报即此简合说。无明等及识等，即简称。一言以蔽之，谓部分之通称，即为业部分及业集合。
Evaṃ samuppannanti kammato vipāko. Tatthāpi avijjāto saṅkhārāti evaṃ samuppannaṃ, tisandhiādivasena vā samuppannaṃ idaṃ bhavacakkanti attho. Ittaranti gamanadhammaṃ, vinassadhammanti attho. Tena uppādavayavantatādīpakena anicca-saddena vikārāpattidīpakena cala-saddena ca adīpitaṃ kālantaraṭṭhāyitāpaṭikkhepaṃ dīpeti, adhuvanti etena thirabhāvapaṭikkhepaṃ nissārataṃ. Hetū eva sambhārā hetusambhārā. ‘‘Ṭhānaso hetuso’’ti ettha evaṃ vuttaṃ vā ṭhānaṃ, aññampi tassa tassa sādhāraṇaṃ kāraṇaṃ sambhāro, asādhāraṇaṃ hetu. Evanti evaṃ hetuto dhammamattasambhave hetunirodhā ca vaṭṭupacchede dhamme ca taṃnirodhāya desite satīti attho. Brahmacariyaṃ idha brahmacariyidha. Satte cāti ettha ca-saddo evaṃ brahmacariyañca vijjati, sassatucchedā ca na hontīti samuccayattho. Evañhi hetuāyatte dhammamattasambhave satto nupalabbhati, tasmiñca upalabbhante sassato ucchedo vā siyā, nupalabbhante tasmiṃ nevucchedo na sassatanti vuttaṃ hoti.
如此，业的果报由此而生。虽然如此，无明和行亦是由此而生，或者说以三际等为相，应以此轮回之义解说。彼者为超越，谓转变、生灭之义。由此以无常之火炬、因变易而生之火炬、依动摇之火炬，照明无常特性；于时空相续处，示现生灭之相，照明其无常、变异、动摇；照明不稳固之相、断灭、无持存、无价值。因即是蓄集，具因而成聚集。曰「所在即原因」，此言或指所在，此处亦有他诸共同之因所成聚集，即非共同之原因。就此意而言，因缘法乃由法所生，因缘灭亦为诸法断除而成，故此即谓所说真理。梵行即此处之梵行。此处「有」者，二义成即是说梵行成立；无常之断灭即未现，合而言之即是说：因缘所起，法依因生，有时常无常之说者，乃未得法之有，无所断灭，非断灭亦非常存，得如是说焉。
Saccappabhavatoti saccato, saccānaṃ vā pabhavato. Kusalākusalaṃ kammanti vaṭṭakathāya vattamānattā sāsavanti viññāyati. Avisesenāti cetanā cetanāsampayuttakāti visesaṃ akatvā sabbampi taṃ kusalākusalaṃ kammaṃ ‘‘samudayasacca’’nti vuttanti attho. ‘‘Taṇhā ca…pe… avasesā ca sāsavā kusalā dhammā’’ti hi cetanācetanāsampayuttavisesaṃ akatvā vuttanti, ariyasaccavisesaṃ vā akatvā samudayasaccanti vuttanti attho.
真理成就，谓真实性，或称诸真理之成就。善恶业乃于现行轮转中，显现为流毒，此即流传之义。无分别者，谓意识与意生相连无分别，离别于一切特异，悉为善恶业，此义为“集谛”。谓欲……及未尽者，谓有流毒之善法，此乃不分别有意无意二分别，亦不分别圣谛特异，故称集谛。
Vatthūsūti ārammaṇesu, cakkhādīsu vā paṭicchādetabbesu vatthūsu. Sokādīnaṃ adhiṭṭhānattāti tesaṃ kāraṇattā, tehi siddhāya avijjāya sahitehi saṅkhārehi paccayo ca hoti bhavantarapātubhāvāyāti adhippāyo. Cuticittaṃ vā paṭisandhiviññāṇassa anantarapaccayo hotīti ‘‘paccayo ca hoti bhavantarapātubhāvāyā’’ti vuttaṃ . Taṃ pana cuticittaṃ avijjāsaṅkhārarahitaṃ bhavantarassa paccayo na hotīti tassa sahāyadassanatthamāha ‘‘sokādīnaṃ adhiṭṭhānattā’’ti. Dvidhāti attanoyeva sarasena dhammantarapaccayabhāvena cāti dvidhā.
所依者，谓于根尘等所依覆之处。谓苦等所依者诸因缘故，借此成就，助于无明所缘行，乃为轮回中痛苦之因，此为“所依”。谓后续意识，是接续前识后之缘起，故称“为所依”。然此后识非无明所缘行故之所依，故以助缘相示作“诸苦等所依”。二者乃自身相续与法相续之分别，故谓二者。
Avijjāpaccayā saṅkhārāti etena saṅkhārānaṃ paccayuppannatādassanena ‘‘ko nu kho abhisaṅkharotīti esa no kallo pañho’’ti dasseti. Tenetaṃ kārakadassananivāraṇanti. Evamādidassananivāraṇanti etena ‘‘socati paridevati dukkhito’’tiādidassananivāraṇamāha. Sokādayopi hi paccayāyattā avasavattinoti ‘‘jātipaccayā jarāmaraṇaṃ soka…pe… sambhavantī’’ti etena vuttanti.
谓无明为行之所依，此言指示行由何处所起之疑问，此即邪认识缘此疑思。此谓阻止生起之因相见，亦谓由启示“忧伤、哀泣、苦恼”等因缘而生之阻止。忧伤等皆因缘所生，故曰“生起缘故，老死、忧伤……生起”，以此语明示。
Gaṇḍabhedapīḷakā viyāti gaṇḍabhedanatthaṃ paccamāne gaṇḍe tassapi upari jāyamānakhuddakapīḷakā viya, gaṇḍassa vā anekadhābhede pīḷakā viya. Gaṇḍavikārā sūnatāsarāgapubbagahaṇādayo.
谓如瘰疣生于肿块之上，故名瘰疣癣生，隶属于肿块之类似症状。肿块者，因部分组织坏死肿胀而生诸瘤状节块。肿块变异无常且伤口多，继以腐烂、溃烂等继发症。
Paṭalābhibhūtacakkhuko rūpāni na passati, kiñcipi passanto ca viparītaṃ passati, evaṃ avijjābhibhūto dukkhādīni na paṭipajjati na passati, micchā vā paṭipajjatīti paṭalaṃ viya avijjā, kiminā viya attanā katattā vaṭṭassa attanoyeva paribbhamanakāraṇattā ca kosappadesā viya saṅkhārā, saṅkhārapariggahaṃ vinā patiṭṭhaṃ alabhamānaṃ viññāṇaṃ pariṇāyakapariggahaṃ vinā patiṭṭhaṃ alabhamāno rājakumāro viyāti pariggahena vinā patiṭṭhālābho ettha sāmaññaṃ. Upapattinimittanti kammādiārammaṇamāha. Parikappanatoti ārammaṇakaraṇato, sampayuttena vā vitakkena vitakkanato. Devamanussamigavihaṅgādivividhappakāratāya māyā viya nāmarūpaṃ, patiṭṭhāvisesena vuḍḍhivisesāpattito vanappagumbo viya saḷāyatanaṃ. Āyatanānaṃ visayivisayabhūtānaṃ aññamaññābhimukhabhāvato āyatanaghaṭṭanato. Ettha ca saṅkhārādīnaṃ kosappadesapariṇāyakādīhi dvīhi dvīhi sadisatāya dve dve upamā vuttāti daṭṭhabbā.
谓目失明之者乃眼睛覆障，其不能看见事物，或所见事物皆颠倒；如是凡染无明具足者，苦烦恼等亦无所了知、内证，或误认生起。此比喻无明为目而行为见，鉴察轮转业行之见，失守诸法，故无所证。犹如失守轮转法业及其体相之见识，犹若王子无依凭，故无常守所。谓所生之因缘，业及所缘之事。谓谋划，因有所缘、所缘兼备，或因有所计较策划。谓名色相互依偎而生，犹如天人鸟兽等种种因缘生起之幻化，乃以存在之差异固着于六根境界。谓六根六境，由相互以缘故相对生起，此中肇因归于行等诸法，故谓有两种类喻应知。
Gambhīro eva hutvā obhāsati pakāsati dissatīti gambhīrāvabhāso. Jātipaccayasambhūtasamudāgataṭṭhoti jātipaccayā sambhūtaṃ hutvā sahitassa attano paccayānurūpassa uddhaṃ uddhaṃ āgatabhāvo, anuppabandhoti attho. Atha vā sambhūtaṭṭho ca samudāgataṭṭho ca sambhūtasamudāgataṭṭho. ‘‘Na jātito jarāmaraṇaṃ na hoti, na ca jātiṃ vinā aññato hotī’’ti hi jātipaccayasambhūtaṭṭho vutto. Itthañca jātito samudāgacchatīti paccayasamudāgataṭṭho, yā yā jāti yathā yathā paccayo hoti, tadanurūpapātubhāvoti attho.
成为深奥者，因而显现、明了、显示，谓深奥光明。所谓依生起者，是指由生的因缘所生起；由生所生，即随着本身的各种因缘，依次上升而起的状态，谓无间断之意。又或称为已成就的和已发生的、由已成就而发生的。正如言『生不导致老死，亦无他生而成』，此即指依生起而成。按此，生即为发生之现象，随缘逐因而依次显现生起，含义即是如此。
Anulomapaṭilomatoti idha pana paccayuppādā paccayuppannuppādasaṅkhātaṃ anulomaṃ, nirodhā nirodhasaṅkhātaṃ paṭilomañcāha. Ādito pana antagamanaṃ anulomaṃ, antato ca ādigamanaṃ paṭilomamāhāti. ‘‘Ime cattāro āhārā kiṃnidānā’’tiādikāya (saṃ. ni. 2.11) vemajjhato paṭṭhāya paṭilomadesanāya, ‘‘cakkhuṃ paṭicca rūpe ca uppajjati cakkhuviññāṇaṃ, tiṇṇaṃ saṅgati phasso, phassapaccayā vedanā’’tiādikāya (saṃ. ni. 2.43-44; 2.4.60) anulomadesanāya ca dvisandhitisaṅkhepaṃ, ‘‘saṃyojanīyesu, bhikkhave, dhammesu assādānupassino viharato taṇhā pavaḍḍhati, taṇhāpaccayā upādāna’’ntiādīsu (saṃ. ni. 2.53-54) ekasandhidvisaṅkhepaṃ.
所谓顺行逆行者，在此谓因缘的生起，生起的因缘称为顺行，止灭的因缘称为逆行。开始时的末端阶段称为顺行，末端的开始称为逆行。『此四饮食为何？』等（比库戒律注释2.11）怀疑、观察，因果关系由逆行教示，『眼依色生时，眼识生，三合为触，触缘生受』等（比库戒律注释2.43-44；2.4.60）顺行教示，简要提出；又『比库，当观受等绊缚物，受时渴爱生，渴爱为取』等（比库戒律注释2.53-54）简要总结此因果联系。
Avijjādīnaṃ sabhāvo paṭivijjhīyatīti paṭivedho. Vuttañhi ‘‘tesaṃ tesaṃ vā tattha tattha vuttadhammānaṃ paṭivijjhitabbo salakkhaṇasaṅkhāto aviparītasabhāvo paṭivedho’’ti (dha. sa. aṭṭha. nidānakathā). Apuññābhisaṅkhārekadeso sarāgo, añño virāgo, rāgassa vā apaṭipakkhabhāvato rāgappavaḍḍhako sabbopi apuññābhisaṅkhāro sarāgo, itaro paṭipakkhabhāvato virāgo. ‘‘Dīgharattañhetaṃ, bhikkhave, assutavato puthujjanassa ajjhositaṃ mamāyitaṃ parāmaṭṭhaṃ ‘etaṃ mama, esohamasmi, eso me attā’’ti (saṃ. ni. 2.62) attaparāmāsassa viññāṇaṃ visiṭṭhaṃ vatthu vuttanti viññāṇassa suññataṭṭho gambhīro, attā vijānāti saṃsaratīti sabyāpāratāsaṅkantiabhinivesabalavatāya abyāpāraṭṭhaasaṅkantipaṭisandhipātubhāvaṭṭhā ca gambhīrā, nāmassa rūpena, rūpassa ca nāmena asampayogato vinibbhogo, nāmassa nāmena avinibbhogo yojetabbo. Ekuppādekanirodhehi avinibbhoge adhippete rūpassa ca rūpena labbhati. Atha vā ekacatuvokārabhavesu nāmarūpānaṃ asahavattanato aññamaññavinibbhogo, pañcavokārabhave sahavattanato avinibbhogo ca veditabbo.
谓知见无明等之本质，称为了知。言『其处处所说之法，应当了知，有准别标志，无差异本质，则称之了知』（律藏因缘论序）。不善业累积之地，谓贪为其本，而他为离欲；由贪未违违者使贪增长，所有不善业累积皆由贪生，余者趋向离欲。『比库，长久无闻大众众生，今求我我自我身，彼心障重，意识高起称之为识最胜』，称识无体为深奥；识知我如实满于生死，因贪欲之强势中坚忍，因执著所生之，不执著地忍之断灭，观名色并非结合，即不执著名与色，名与名亦不结合，若以断灭的非结合为主，色与色相得；又或在一至四元素中，名色之间不和合，五元素中和合，则应如此认识。
Adhipatiyaṭṭho nāma indriyapaccayabhāvo. ‘‘Lokopeso dvārāpesā khettampeta’’nti (dha. sa. 598-599) vuttā lokādiatthā cakkhādīsu pañcasu yojetabbā. Manāyatanassapi lujjanato manosamphassādīnaṃ dvārakhettabhāvato ca ete atthā sambhavanteva. Āpāthagatānaṃ rūpādīnaṃ pakāsanayogyatālakkhaṇaṃ obhāsanaṃ cakkhādīnaṃ visayibhāvo, manāyatanassa vijānanaṃ. Saṅghaṭṭanaṭṭho visesena cakkhusamphassādīnaṃ pañcannaṃ, itare channampi yojetabbā. Phusanañca phassassa sabhāvo, saṅghaṭṭanaṃ raso, itare upaṭṭhānākārā. Ārammaṇarasānubhavanaṭṭho rasavasena vutto, vedayitaṭṭho lakkhaṇavasena. Attā vedayatīti abhinivesassa balavatāya nijjīvaṭṭho vedanāya gambhīro. Nijjīvāya vedanāya vedayitaṃ nijjīvavedayitaṃ, nijjīvavedayitameva attho nijjīvavedayitaṭṭho.
所谓主宰者者，即因根缘生之。『人当知天地门户，如门阙地也』（律藏598-599）谓世间诸法应结合于眼根等五处。心境所依，与心所触等如门户之地，此渐生故。离死、病等障碍之色等特征谓炽明，称眼等根境之可缘。心处识知谓知觉。结合境界中特别是因眼触所生之五者，其他亦应结合。触之本性是境界的结合，结合为味，味则为观察；主观之观察即因强执执着，生命趣向于苦受，谓深奥之受。由此苦受受者，继受苦受，有此涵义，谓继受苦受。
Ādānaṭṭho catunnampi upādānānaṃ samāno, gahaṇaṭṭho kāmupādānassa, itaresaṃ tiṇṇaṃ abhinivesādiattho. ‘‘Diṭṭhikantāro’’ti hi vacanato diṭṭhīnaṃ duratikkamanaṭṭhopīti. Daḷhagahaṇattā vā catunnampi duratikkamanaṭṭho yojetabbo. Yonigatiṭhitinivāsesukhipananti samāse bhummavacanassa alopo daṭṭhabbo, tasmā tena āyūhanābhisaṅkharaṇapadānaṃ samāso hoti. Jarāmaraṇaṅgaṃ maraṇappadhānanti maraṇaṭṭhā eva khayādayo gambhīrā dassitā. Navanavānañhi parikkhayena khaṇḍiccādiparipakkappavatti jarāti, khayaṭṭho vā jarāya vuttoti daṭṭhabbo. Navabhāvāpagamo hi khayoti vattuṃ yuttoti. Vipariṇāmaṭṭho dvinnampi. Santativasena vā jarāya khayavayabhāvo, sammutikhaṇikavasena maraṇassa bhedavipariṇāmatā yojetabbā.
所谓取者，即四取同理。执著于欲取是执着之本，三者诸取是贪欲之因。『有见倒者』谓见法险难超越。因强烈把取而难以超脱，是四取之难超越者。生死流转及趣住安乐者，此为体词复合，宜知；因此谓为于寿命之继续，修诸业成之因。老死等部分为死之八支，深显示。以新新变化之灭及细碎之相分，逐渐成熟因而称老，老即灭，也谓说灭。新生之形态消逝谓灭，谓合理，变化之多亦如此。寿命变煞谓老，死亡亦变分辨也。
Atthanayāti atthānaṃ nayā. Avijjādiatthehi ekattādī sena bhāvena nīyanti gammentīti ekattādayo tesaṃ nayāti vuttā. Nīyantīti hi nayāti. Atthā eva vā ekattādibhāvena nīyamānā ñāyamānā ‘‘atthanayā’’ti vuttā. Nīyanti etehīti vā nayā, ekattādīhi ca atthā ‘‘eka’’ntiādinā nīyanti, tasmā ekattādayo atthānaṃ nayāti atthanayā. Santānānupacchedena bījaṃ rukkhabhāvaṃ pattaṃ rukkhabhāvena pavattanti ekattena vuccatīti santānānupacchedo ekattaṃ, evamidhāpi avijjādīnaṃ santānānupacchedo ekattanti dasseti.
所谓导者，是谓支配众义。由无明等所缘，以统一及相类方式引领相行，谓统一等所谓导也。导者即领导。义即指统一等缘由而被引导、被领导，曰有义导。此引领即为统一等义，统一等故称为导。因世间众生缘续接续，如树之芽，叶由树而生，树由根生，故以统一称接续；同理无明等续续因果，故谓续接为统一。
Bhinnasantānassevāti sambandharahitassa nānattassa gahaṇato sattantaro ucchinno sattantaro uppannoti gaṇhanto ucchedadiṭṭhimupādiyati.
“不同世系相续者”的意思是指无分别分别、无关系的存在者。从根本原因来说，世系有断裂，世系又有再起，如此承续。持有灭尽的见解（即断见）。
Yato kutocīti yadi aññasmā aññassuppatti siyā, vālikato telassa, ucchuto khīrassa kasmā uppatti na siyā, tasmā na koci kassaci hetu atthīti ahetukadiṭṭhiṃ, avijjamānepi hetumhi niyatatāya tilagāvīsukkasoṇitādīhi telakhīrasarīrādīni pavattantīti niyativādañca upādiyatīti viññātabbaṃ yathārahaṃ.
问为何如此？若有人另有他生存在，他生的起因是哪里？如从树枝出油，油从牛乳而生，为何没有牛乳从油而生？因此没有任何因缘则无果，故持无因见。即使无明存在，也因因缘而定，诸如马尾草、蜂蜜、血等因缘产生油脂乳液等，此为持有宿命论。
Kasmā? Yasmā idañhi bhavacakkaṃ apadāletvā saṃsārabhayamatīto na koci supinantarepi atthīti sambandho. Durabhiyānanti duratikkamaṃ. Asanivicakkamivāti asanimaṇḍalamiva. Tañhi nimmathanameva, nānimmathanaṃ pavattamānaṃ atthi, evaṃ bhavacakkampi ekantaṃ dukkhuppādanato ‘‘niccanimmathana’’nti vuttaṃ.
为何？因此轮回之轮转已断，已远离生死怖畏，即使人于睡眠之时亦无存在故，此为无联系之见。所谓困难可避者，是无法越越之。犹如无座石环。此环仅有熄灭，无熄灭相续，因此生死轮回亦因完全苦生故称为“常熄灭”。
Ñāṇāsinā apadāletvā saṃsārabhayaṃ atīto natthīti etassa sādhakaṃ dassento āha ‘‘vuttampi ceta’’ntiādi. Tantūnaṃ ākulakaṃ tantākulakaṃ, tantākulakamiva jātā tantākulakajātā, kilesakammavipākehi atīva jaṭitāti attho. Guṇāya sakuṇiyā nīḍaṃ guṇāguṇḍikaṃ. Vaḍḍhiabhāvato apāyaṃ dukkhagatibhāvato duggatiṃ sukhasamussayato vinipātattā vinipātañca catubbidhaṃ apāyaṃ, ‘‘khandhānañca paṭipāṭī’’tiādinā vuttaṃ saṃsārañca nātivattati. Saṃsāro eva vā sabbo idha vaḍḍhiapagamādīhi atthehi apāyādināmako vutto kevalaṃ dukkhakkhandhabhāvato.
断灭智慧者，断轮回怖畏因缘已无，显现此果致使说“‘曾告知’等”。比作缠结之网，染污之后极难摆脱。鸟巢因品质因素不同有所差异。因增长及境遇苦行而至恶道，恶道有四种，称为“蕴之相续”，轮回无出离。轮回即因增长减少等缘故被称为恶道，仅因苦蕴本质所成。
Bhavacakkakathāvaṇṇanā niṭṭhitā. · 有轮论说的注释结束。
Suttantabhājanīyavaṇṇanā niṭṭhitā. · 经分别的注释结束。
2. Abhidhammabhājanīyavaṇṇanā
二、阿毗达摩讲说的说明
§243
243. Pathavīākāsā viya paṭiccasamuppādo mahāpatthaṭavitthāritānaṃ atthānaṃ parikappavasena kathito. Tañhi apatthaṭaṃ avitthatañca pathaviṃ ākāsañca pattharanto vitthārayanto viya ca ekekacittāvaruddhaṃ akatvā sabbasattasabbacittasādhāraṇavasena patthaṭavitthataṃ katvā suttantabhājanīyena bhagavā dasseti. Tattha nānācittavasenāti asahajātānaṃ sahajātānañca paccayapaccayuppannānaṃ nānācittagatānaṃ dassitabhāvaṃ sandhāya vuttaṃ. Nava mūlapadāni etesanti navamūlapadā, nayā. ‘‘Ekekena nayena catunnaṃ catunnaṃ vārānaṃ saṅgahitattā’’ti vuttaṃ, ettha ‘‘ekekena catukkenā’’ti vattabbaṃ. Nayacatukkavārā hi ettha vavatthitā dassitānaṃ catukkānaṃ nayabhāvāti.
第243 卷。土地与天空之如是缘起，详尽广说诸义。其义如未展土壤与天空，如碎石开阔般，心意分别未障碍时，整体心意作为共同体展开，如此分别腹者被如来以经文分解说明。这里所谓多种心意状态，指非自然生与自然生间因缘而生多种心基态的表显。称为在九根本条法，即道理。这中“以各个因保持四个四节段连结”为说法，此处“以各个四节段”实指四节段链接之道理。
1. Paccayacatukkavaṇṇanā一、四缘组的注释
Avijjaṃ aṅgaṃ aggahetvā tato paraṃ ‘‘avijjāpaccayā saṅkhāro’’tiādīni paccayasahitāni paccayuppannāni aṅgabhāvena vuttānīti āha ‘‘na, tassa anaṅgattā’’ti. Evañca katvā niddese (vibha. 226) ‘‘tattha katamā avijjā’’ti avijjaṃ visuṃ vissajjetvā ‘‘tattha katamo avijjāpaccayā saṅkhāro’’tiādinā taṃtaṃpaccayavanto saṅkhārādayo vissajjitāti. Tīsu pakāresu paṭhamapaṭhamavāro dutiyavārādīsu pavisanto paccayavisesādisabbanānattasādhāraṇattā te vāravisese gaṇhātīti ‘‘sabbasaṅgāhako’’ti vutto. Paṭhamavāro eva hi na kevalaṃ chaṭṭhāyatanameva, atha kho nāmañca phassassa paccayo, nāmaṃ vā na kevalaṃ chaṭṭhāyatanasseva, atha kho phassassāpīti paccayavisesadassanatthaṃ, yena atthavisesena mahānidānasuttadesanā pavattā, taṃdassanatthañca chaṭṭhāyatanaṅgaṃ parihāpetvā vuttoti tassa dutiyavāre ca paveso vutto, na sabbaṅgasamorodhato.
无明作为根本条件，其后依次成立“无明的缘起行为”等连系条件，这些条件皆以根本条件为体而述。对此说“无明无根本”（即无明不是根本），表示这样说不成立。依《释义》（第226页）说明：“何为无明？”舍弃无明，以“无明为缘起行为”等种种条件作为根本条件，舍弃此类连锁条件后的行为等谓之舍弃。三种情况中，第一种阶段，次第尚未进入第二及以后阶段，其间条件特殊具有共性，称为“诸集合者”。第一阶段不仅仅只有第六识的六根作为条件，且不仅仅姓名是第六识的条件，也包括触及；第二阶段则是为显示条件的特殊性，而舍弃第六根，故于第二阶段开始说法，不是舍弃所有因缘条件。
Yatthāti vāracatukke ekekavāre ca. Aññathāti suttantabhājanīyato aññathā saṅkhāroti vuttaṃ. Avuttanti ‘‘rūpaṃ saḷāyatana’’nti, tesupi ca vāresu catūsupi sokādayo avuttā suttantabhājanīyesu vuttā. Tattha ca vuttameva idha ‘‘chaṭṭhāyatana’’nti aññathā vuttanti daṭṭhabbaṃ.
“废除”意谓四个阶段中的每一阶段皆废除。依经文部分章节中，另有不同“废除”的说法。未废除指“色乃六处”，其中各阶段又废除或缺漏痛苦等事相，此在经文不同章节中有所分别。故于此称“六处”，而不同章节中另有说法，当加以观察。
Sabbaṭṭhānasādhāraṇatoti vuttanayena sabbavārasādhāraṇato, sabbaviññāṇapavattiṭṭhānabhavasādhāraṇato vā. Vinā abhāvena viññāṇassa khandhattayampi samānaṃ phalaṃ paccayo cāti āha ‘‘avisesenā’’ti. ‘‘Tiṇṇaṃ saṅgati phasso’’ti (ma. ni. 1.204; saṃ. ni. 2.43) vacanato pana viññāṇaṃ phassassa visesapaccayoti tassa phasso visiṭṭhaṃ phalaṃ, satipi paccayasampayuttānaṃ āhārapaccayabhāve manosañcetanāya viññāṇāharaṇaṃ visiṭṭhaṃ kiccanti saṅkhāro cassa visiṭṭho paccayo. Acittakkhaṇamattānīti cittakkhaṇappamāṇarahitāni. Tassatthoti tassa vuttassa avijjādikassa attho suttantabhājanīyavaṇṇanāyaṃ vuttanayeneva veditabbo.
所谓“诸处共性”，即以各种阶段共通性为说，或说以诸识发生所在之处的共性为共性。离开诸根，则识在蕴合中亦具平等之果报，故称为“特殊者”。“三者之相合即触”，语出马时尼说、三时尤说中，识为触之特殊条件，触为特别果报，触与由诸条件缔成条件结合的摄取心意轮回为特别功用者，而行为即为其特别条件。此不界限制于唯心瞬间大小。此处即指前文无明等义理内涵之说明。
Hetukādīnīti ettha yasmiṃ catukke hetuka-saddo vutto, taṃ hetuka-saddasahacaritattā ‘‘hetuka’’nti vuttanti veditabbaṃ. Hetu-saddo gatisūcako avigatatā ca vigatatānivāraṇavasena gati eva hotīti hetukacatukkaṃ avigatapaccayavasena vuttanti vuttaṃ.
所谓“缘起四事”，指于四事间有缘起之义。于此处有“缘”字提及，由与缘同时作用，即以缘为义。缘字为指示运动的名称，若无运动，即无运动阻碍而为运动，称为缘起四种义而作说。
Tidhā catudhā pañcadhā vāti vā-saddo ‘‘chadhā vā’’tipi vikappetīti daṭṭhabbo. Samādhi hi sādhāraṇehi tīhi jhānindriyamaggapaccayehi ca paccayoti. Upādānaṃ bhavassa maggapaccayena cāti sattadhāti kāmupādānavajjānaṃ vasena vadati. Kāmupādānaṃ pana yathā bhavassa paccayo hoti, so pakāro taṇhāyaṃ vutto evāti na vutto.
“三法、四法、五法之说”，谓‘三法或多法’均有变化形态，应当如此理解。禅定常依三种通用禅支、禅定、根道等条件生起。执着则因有生存之缘起道理，共有七者，果乐言“欲执着七种不净”所指凡执着及贪欲。一如执着于生的条件，则是渴爱现象的表现，故未明文点出。
Imasmiṃ catukke sahajātapaccayena paccayā hontīti vacanavasenāti adhippāyo. Attho hi na katthaci attano paccayuppannassa yathāsakehi paccayo na hoti, sahajātapaccayavaseneva pana imassa catukkassa vuttattā soyevettha hotīti vadanti. Paṭhamavāroti paṭhamacatukkoti evaṃ vattabbaṃ. Bhavādīnaṃ tathā abhāvanti yadi sahajātapaccayavaseneva paṭhamacatukko vutto, bhavo jātiyā, jāti ca maraṇassa sahajātapaccayo na hotīti yathā avigatacatukkādīsu ‘‘bhavapaccayā jāti bhavahetukā’’tiādi na vuttaṃ bhavādīnaṃ avigatādipaccayatāya abhāvato, evamidhāpi ‘‘bhavapaccayā jātī’’tiādi na vattabbaṃ siyā. Paccayavacanameva hi tesaṃ sahajātasūcakaṃ āpannaṃ avigatacatukkādīsu viya idha paccayavisesasūcakassa vacanantarassa abhāvā, na ca taṃ na vuttaṃ, na ca bhavādayo sahajātapaccayā honti, tasmā na sahajātapaccayavasenevāyaṃ catukko vutto. Sesapaccayānañca sambhavanti idaṃ ‘‘bhavādīna’’nti etena saha ayojetvā sāmaññena avijjādīnaṃ sahajātena saha sesapaccayabhāvānañca sambhavaṃ sandhāya vuttaṃ. Ayañhettha attho – paccayavisesasūcakassa vacanantarassa abhāvā sahajātato aññe paccayabhāvā avijjādīnaṃ na sambhavantīti sahajātapaccayavasenevāyaṃ catukko āraddhoti vucceyya, na ca te na sambhavanti, tasmā nāyaṃ tathā āraddhoti.
四种缘起中，依本性之缘起，此为正确之说。此意并非任何自身所生起的缘境均为真实缘起，而是在此四种中唯本性相续缘起应当如此。初期阶段也同理。若以生存诸法的本性相续为初期四种，则生存不应视为生死之本性相续，因未曾于无生死四种更早缘起中作此说。故此处无以生存为初期四种之说。继发缘亦产生此“生存诸法”现象，即与无明等法的本性产生继缘生存之法故作说。其意义在于，由于特指继发缘性质无以涵盖本性缘生起之外，故此处以本性缘之四种为说法，而非其余缘起因。也不可认为所有缘生起皆为本性缘起。故此四法称为本性缘起的四种说法，其他缘起则对应非本性缘生起。
‘‘Mahānidānasuttante ekādasaṅgiko paṭiccasamuppādo vutto’’ti vuttaṃ, tattha pana ‘‘nāmarūpapaccayā viññāṇaṃ, viññāṇapaccayā nāmarūpaṃ, nāmapaccayā phasso’’tiādinā (dī. ni. 2.97) dvikkhattuṃ āgate nāmarūpe ekadhā gahite navaṅgiko, dvidhā gahite dasaṅgiko vutto, aññattha pana vuttesu avijjāsaṅkhāresu addhattayadassanatthaṃ yojiyamānesu ekādasaṅgiko hotīti katvā evaṃ vuttanti daṭṭhabbaṃ. Mahānidānasuttantadesanāya pariggahatthanti tattha hi cakkhāyatanādīni viya rūpe chaṭṭhāyatanañca nāme antogadhaṃ katvā phassassa niravasesarūpapaccayaṃ viya niravasesanāmapaccayañca dassetuṃ ‘‘nāmarūpapaccayā phasso’’ti vuttaṃ, evamidhāpi tattha dassitavisesadassanena taṃdesanāpariggahatthaṃ ekacittakkhaṇike paṭiccasamuppāde chaṭṭhāyatanaṃ nāmantogadhaṃ katvā ‘‘nāmapaccayā phasso’’ti vuttanti attho.
『大缘起经』中说“缘起共十一法”，此为宣说。又言“名色为识所缘，识为名色所缘，名为触所缘”等，说到此处，名色法二次被提起，一者作为九法合为一体，另一者作为两法合十法共说。另在别处论无明及行等，旨在示现缘起正见者，称之为共十一法，如此宣说，宜当观察。为论述《大缘起经》之义，在此将眼识等六入名称内涵内摄，如六处成一体，将触依于色法无遗脱，如触赖于名法无遗漏，乃至言“名色缘触”，此是内在涵盖的表达。以此示现，当前说法整体之意，乃是将缘起教义收摄合一。当念头一现缘起，即以六处入名涵盖，称“名称为触之所缘”之意。此即此处宣说意旨。
Rūpappavattidesaṃ sandhāya desitattā ‘‘imassā’’ti vacanaseso, na purimānanti, teneva ‘‘ayañhī’’tiādimāha.
论述色法流转处时所用“此处”“此时”之语，其指示词并非指前物，而直接以现在所指示之对象为准，故用“此”或“此时”等表达。
Yonivasena opapātikānanti cettha saṃsedajayonikāpi paripuṇṇāyatanabhāvena opapātikasaṅgahaṃ katvā vuttāti daṭṭhabbā. Padhānāya vā yoniyā sabbaparipuṇṇāyatanayoniṃ dassetuṃ ‘‘opapātikāna’’nti vuttaṃ. Evaṃ saṅgahanidassanavaseneva hi dhammahadayavibhaṅgepi (vibha. 1009) ‘‘opapātikānaṃ petāna’’ntiādinā opapātikaggahaṇameva kataṃ, na saṃsedajaggahaṇanti. Ekacittakkhaṇe chahāyatanehi phassassa pavatti natthi, na cekassa akusalaphassassa chaṭṭhāyatanavajjaṃ āyatanaṃ samānakkhaṇe pavattamānaṃ paccayabhūtaṃ atthi, ārammaṇapaccayo cettha pavattako na hotīti na gayhati, tasmā ‘‘saḷāyatanapaccayā phasso’’ti na sakkā vattunti dassanatthaṃ ‘‘yasmā paneso’’tiādimāha.
谓“胎生”者，此处亦涵摄有其他生起如湿生等，因皆具足有完整的六处属性，故统称为“有生者”。此处所言“有生者”，目的是整体显现胎生之意晦而具的集合，意即所有有生皆为完整六处之所具。于经论中此摄实体以区别于无生，即无业生法。若用胎生之义，旨令显现具足六处因缘条件之生起法。谓识为缘起且触实不出现于六处，而此等若无六处为缘，亦无不善触为六处而生起之依止，故不能称“六处为缘起触”。因此谓曰“因六处为缘起触”不可成理，且出于此理说法，故加以说明“此由他因”，“因他故”以正见之显明。
Purimayonidvaye sambhavantampi kesañci saḷāyatanaṃ kalalādikāle na sambhavatīti ‘‘sadā asambhavato’’ti āha. Pacchimayonidvaye pana yesaṃ sambhavati, tesaṃ sadā sambhavatīti. Itoti imasmā catukkato, nayato vā, yo viseso.
以前世缘起之二类中，某些六处法自混沌时即不存在，故谓其为“常不生”，但后世缘起时其中一些必生，故谓其为“恒生”。此从四方面或角度可视为彼有别，此为特异之处。
Paccayacatukkavaṇṇanā niṭṭhitā. · 四缘组的注释结束。
2. Hetucatukkavaṇṇanā二、因四法组的解释
§244
244.Jātikkhaṇamatte eva abhāvatoti tato uddhaṃ bhāvatoti attho. Avigatapaccayaniyamābhāvato bhave upādānahetukaggahaṇaṃ na kataṃ, abhāvato avigatapaccayassa jātiādīsu bhavahetukādiggahaṇaṃ na katanti yojetabbaṃ. Yathā pana yāva vatthu, tāva anupalabbhamānassa viññāṇassa vatthu avigatapaccayo hoti viññāṇato uddhaṃ pavattanakampi, evaṃ upādānaṃ bhavasaṅgahitānaṃ jātiādīnaṃ, bhavo ca jātiyā avigatapaccayo siyā. Atha na siyā, saṅkhārakkhandhe jātiādīnaṃ saṅgahitattā viññāṇaṃ nāmassa, nāmañca atakkhaṇikasambhavā chaṭṭhāyatanassa avigatapaccayo na siyāti idha viya tatthāpi hetukaggahaṇaṃ na kattabbaṃ siyā, tasmā yāva upādānaṃ, tāva jātiādīnaṃ anupalabbho, jātikkhaṇamatte eva bhavassa abhāvo ca kāraṇanti na sakkā kātuṃ. Saṅkhatalakkhaṇānaṃ pana jātiādīnaṃ asabhāvadhammānaṃ bhavena saṅgahitattā asabhāvadhammassa ca paramatthato bhavantarassa abhāvato hetuādipaccayā na santīti bhavassa upādānaṃ na niyamena avigatapaccayo, bhavo pana jātiyā, jāti jarāmaraṇassa neva avigatapaccayoti avigatapaccayaniyamābhāvato abhāvato ca avigatapaccayassa bhavādīsu hetukaggahaṇaṃ na katanti yuttaṃ.
生起瞬间纯然无有，故谓“此时无有”，意即没有未断的缘起法，因无续存缘起故未能构成取取之因果相续故。若缘起之因缘不续存，则无法形成业取之因缘与有情之生起等。譬如尸体不见时即为无缘起，而识等之起亦不复生，缘的中断故生无续存。又如，若取未起则无有取缘生，故无斩断前因果连贯。又，色法等之受触，识境缘生所需六处缺失时则无法生起，故不可谓有“六处为缘触”之理。此处亦无须做因果断续之连据，故生起无有断绝意旨，并非断生即非生起。因缘不连续故无法生取之因，不可造作此理。染污之法因缘成就时生取因缘应续存，反之不应生。除非您愿意认做别理。
Nanu evaṃ ‘‘nāmaṃ viññāṇahetukaṃ chaṭṭhāyatanaṃ nāmahetuka’’nti vacanaṃ na vattabbaṃ. Na hi nāmasaṅgahitānaṃ jātiādīnaṃ avigatapaccayo aññassa avigatapaccayabhāvo ca atthi asabhāvadhammattāti? Na, tesaṃ nāmena asaṅgahitattā. Namanakiccaparicchinnañhi nāmaṃ, tañca kiccaṃ sabhāvadhammānameva hotīti sabhāvadhammabhūtā eva tayo khandhā ‘‘nāma’’nti vuttā, tasmā tattha hetukaggahaṇaṃ yuttaṃ, idha pana bhavatīti bhavo, na ca jātiādīni na bhavanti ‘‘bhavapaccayā jāti sambhavati, jātipaccayā jarāmaraṇaṃ sambhavatī’’ti yojanato , tasmā saṅkharaṇato saṅkhāre viya bhavanato bhave jātiādīni saṅgahitānīti niyamābhāvābhāvehi yathāvuttehi hetukaggahaṇaṃ na katanti.
难道“名为识之因，六入为缘者”此说不可成立乎？所谓名法构成取取诸因缘且具备必要性，是其如是，为自然法则。所谓名法，乃指各取相继，三法蕴依赖真实自然法支配。故于此说理，因缘连结合理可成。至于“有”为存在状态，则不须用出生等缘起法作比拟，而以“有”为缘起诸法之泛指。由“有”为缘则生起及老死等依赖缘生，因果相应细密，故断续取因缘不可缺。故谓缘起法不凭单一生起计，而以诸染污法集体名为缘起，是理所宜成，亦即有为法由生死不息自续，需合缘而生，故生死行转必不可断也。
Keci panātiādinā revatattheramataṃ vadati. Arūpakkhandhā hi idha bhavoti āgatā. Vuttañhi ‘‘tattha katamo upādānapaccayā bhavo, ṭhapetvā upādānaṃ vedanākkhandho…pe… viññāṇakkhandho’’ti (vibha. 249).
有些从死亡等根本苦谛说起，谈及雷瓦达长老的教义。此处确实存在无色蕴。已说过『在那里，何种条件为取者之缘，取者立于苦受蕴……及识蕴』（论集249）。
‘‘Vattabbapadesābhāvato’’ti vuttaṃ, satipi pana padese upādānaṃ viya sabhāvāni jātiādīni na hontīti ṭhapetabbassa bhāvantarassa abhāvato eva ṭhapanaṃ na kātabbanti yuttaṃ. Jāyamānānaṃ pana jāti, jātānañca jarāmaraṇanti ‘‘bhavapaccayā jāti, jātipaccayā jarāmaraṇa’’nti (vibha. 225) vuttaṃ. Yathā pana ‘‘nāmapaccayā phassoti tattha katamaṃ nāmaṃ? Ṭhapetvā phassaṃ vedanākkhandho…pe… viññāṇakkhandho. Idaṃ vuccati nāma’’nti (vibha. 259), ‘‘nāmarūpapaccayā saḷāyatananti atthi nāmaṃ atthi rūpaṃ. Tattha katamaṃ nāmaṃ? Vedanākkhandho saññākkhandho saṅkhārakkhandho. Idaṃ vuccati nāmaṃ. Tattha katamaṃ rūpaṃ? Cattāro mahābhūtā yañca rūpaṃ nissāya manodhātu manoviññāṇadhātu vattati, idaṃ vuccati rūpa’’nti (vibha. 261) ca yaṃ nāmarūpañca phassassa saḷāyatanassa paccayo, tassa vattabbapadeso niddiṭṭho, evaṃ yo bhavo jātiyā paccayo, tassapi ṭhapetabbagahetabbavisese sati na sakkā vattabbapadeso natthīti vattunti.
因谓“无应行处”而言，但确实在某些处所，如同取者一般，存在本性——诸如生等——虽无应行处，因其所依之境无，从而不应作立之说。然生之生起与生已成者之老死，皆由“有”为缘，“有”为缘则生，生为缘则老死（论集225）。又如“以名为缘触，而触何名？立于触者受蕴……及识蕴，此即所谓名”（论集259），“以名色为缘六入处，存在名与色。所为何等名？为受蕴、想蕴、行蕴，此即所谓名。所为何色？四大及以此色所依之心界及心识界，此即所谓色”（论集261）。所有以名色为缘而依六入处而生者，其应有应作之定义已示明，如此，若谓生为生起之缘，依此应有应作之别，因而无应作之说不合，乃众说也。
Hetucatukkavaṇṇanā niṭṭhitā. · 因四法组的解释完毕。
4. Aññamaññacatukkavaṇṇanā四、相互四法组的解释
§246
246. Nippadesattā bhavena upādānaṃ saṅgahitanti paccayuppannassa upādānassa visuṃ ṭhitassa abhāvā ‘‘bhavapaccayāpi upādāna’’nti na sakkā vattunti dassetuṃ ‘‘yasmā pana bhavonippadeso’’tiādimāha. Evaṃ sati ‘‘nāmapaccayāpi viññāṇa’’nti na vattabbaṃ siyā, nāmaṃ pana paccayuppannabhūtaṃ paccayabhūtañca sappadesameva gahitanti adhippāyo. Yathā pana ‘‘nāmapaccayā chaṭṭhāyatanaṃ, nāmapaccayā phasso’’tiādīsu (vibha. 150-154) paccayuppannaṃ ṭhapetvā nāmaṃ gahitaṃ, evaṃ ‘‘bhavapaccayāpi upādāna’’nti idhāpi paccayuppannaṃ ṭhapetvā bhavassa gahaṇaṃ na na sakkā kātuṃ, tasmā upādānassa avigatapaccayaniyamābhāvo viya aññamaññapaccayaniyamābhāvo bhave pubbe vuttanayena atthīti ‘‘bhavapaccayāpi upādāna’’nti na vuttanti veditabbaṃ.
246. 此处由断灭立场解释取者对由生起条件所现取者现象的统一，故显为何谓“有缘之取者”不能成立，因所谓分别之存在缺失而不能表述。若就生起之生，则有已生与老死云：“以有为缘故生起，以生为缘故老死”（论集225）如是。就名为缘，则属生起而成，有同一之理。譬如“以名为缘六入处、以名为缘触”等句（论集150-154），以所依为缘而成，则名垢显现。故“以有为缘取者”时，不能仅以境界为缘而成取者，因以前所述因缘不相违，未说“以有为缘取者”。
Aññamaññapaccayoti cettha sampayuttavippayuttaatthipaccayo adhippeto siyā. ‘‘Nāmarūpapaccayāpi viññāṇa’’nti hi vuttaṃ, na ca vatthu akusalaviññāṇassa aññamaññapaccayo hoti, purejātavippayutto pana hotīti. Tathā ‘‘chaṭṭhāyatanapaccayāpi nāmarūpa’’nti vuttaṃ, na ca chaṭṭhāyatanaṃ cakkhāyatanupacayādīnaṃ cittasamuṭṭhānarūpassa ca aññamaññapaccayo hoti, pacchājātavippayutto pana hotīti.
所谓相他缘，即此处应理解为因缘互依，或有或无关系。譬如“名色为缘识”，然而无善识的名色彼此无缘，于前生灭不同。又如“六入处为缘名色”，六入处非依眼入处等汇合的心与色相互成缘，因其前生灭，后生不同。
Aññamaññacatukkavaṇṇanā niṭṭhitā. · 相互四法组的解释完毕。
Saṅkhārādimūlakanayamātikāvaṇṇanā以行等为根本的方法母题之解释
§247
247.‘‘Apubbassa aññassa avijjāpaccayassa vattabbassa abhāvato bhavamūlakanayo na vutto’’ti vuttaṃ, evaṃ sati ‘‘chaṭṭhāyatanapaccayā avijjā’’tiādikā chaṭṭhāyatanādimūlakā ca na vattabbā siyuṃ. ‘‘Nāmapaccayā avijjā’’ti ettha hi avijjāpaccayā sabbe cattāro khandhā nāmanti vuttāti. Tatthāyaṃ adhippāyo siyā – nāmavisesānaṃ chaṭṭhāyatanādīnaṃ avijjāya paccayabhāvo vattabboti chaṭṭhāyatanādimūlakā vuttā. Yadeva pana nāmaṃ avijjāya paccayo, tadeva bhavapaccayā avijjāti etthāpi vucceyya, na vattabbaviseso koci, tasmā apubbābhāvato na vuttoti. Bhavaggahaṇena ca idha avijjāya paccayabhūtā sabhāvadhammā gaṇheyyaṃu, na jātiādīnīti apubbābhāvato na vuttoti daṭṭhabbo. ‘‘Avijjāpaccayā avijjātipivuttaṃ siyā’’ti vuttaṃ, yathā pana ‘‘nāmapaccayā phasso’’ti vutte ‘‘phassapaccayā phasso’’ti vuttaṃ na hoti paccayuppannaṃ ṭhapetvā paccayassa gahaṇato, evamidhāpi na siyā, tasmā bhavanavasena sabhāvadhammāsabhāvadhammesu sāmaññena pavatto bhava-saddoti na so avijjāya paccayoti sakkā vattuṃ. Tena bhavamūlakanayo na vuttoti veditabbo.
247. 鉴于“非先前他无明为缘时，不应说有生根本法”，故未说“以六入处为缘无明”等，且“以名为缘无明”此处所指无明为四蕴的无明。因此有此见解：名色等诸类应当说成立于无明为缘，如此六入处等根本无明“不得说”。若仅以名为无明缘，则可说成“以有为缘无明”，未加特殊说明，因而不应称其为非先前法。就此处因无明的有缘性，应包含诸蕴之真法，不包括生与灭，故非非先前法。云“无明之缘为无明取缘”，如“以名为缘触”且“以触为缘触”所说，不能说缘起即缘取，因缘摄取不足，故通说为有之义故不可称为无明缘。故未说为生根法。
‘‘Upādānapaccayā bhavo’’ti ettha viya bhavekadese visuṃ pubbe aggahite bhava-saddo paccayasodhanatthaṃ ādito vuccamāno niravasesabodhako hoti, na nāma-saddo. Evaṃsabhāvā hi etā niruttiyoti imināvā adhippāyena ‘‘avijjāpaccayā avijjātipi vuttaṃ siyā’’ti āhāti daṭṭhabbaṃ, imināva adhippāyena ‘‘bhavassa nippadesattā bhavapaccayāpi upādānanti na vutta’’nti ayamattho aññamaññapaccayavāre vuttoti daṭṭhabbo. Tattha pacchinnattāti etena jātijarāmaraṇānaṃ avijjāya paccayabhāvo anuññāto viya hoti. Jāyamānānaṃ pana jāti, na jātiyā jāyamānā, jīyamānamīyamānañca jarāmaraṇaṃ, na jarāmaraṇassa jīyamānamīyamānāti jātiādīni ekacittakkhaṇe na avijjāya paccayo honti, tasmā asambhavato eva tammūlakā nayā na gahitā, pacchedopi pana atthīti ‘‘tattha pacchinnattā’’ti vuttanti daṭṭhabbaṃ. Teneva ‘‘apicā’’tiādimāha.
“以取为缘之生”此处，依所在有分，整体而言，前所摄诸生用“生”称谓时，还未净化，故为显明缘起而用此语，不是名义上的“名”。因诸实相本是如此，故用此通说，作为对先前所言“无明缘无明取”之的解释，反证说“生由断灭故及有为缘取”未被说出，此乃诸法相互因缘的说法。所谓断灭，指此生老死无明为缘之灭尽未说，故说断灭，以示“在此为分断之所”，故断亦成立。此谓“断灭”，有“附加”为义也。至于生者为生，不是由生起而生，生命的生灭、长养与退灭，老死等均在一念之间，无法由无明为缘。故此根本论说不实际，不被采纳。断灭亦示义不违。所说“且加”等亦表此义。
Mātikāvaṇṇanā niṭṭhitā. · 母题解释完毕。
Akusalaniddesavaṇṇanā不善释之解释
§248-249
248-249.Upādānassa upādānapaccayattaṃ āpajjeyyāti nanu nāyaṃ doso. Kāmupādānañhi diṭṭhupādānassa, tañca itarassa paccayo hotīti? Saccaṃ, kāmupādānassa pana taṇhāgahaṇena gahitattā nāme viya visesapaccayattābhāvā ca upādānaggahaṇena taṇhāpaccayā bhavassa ca paccayabhūtā diṭṭhi eva gahitāti ayaṃ doso vuttoti daṭṭhabbo. Yasmā ca upādānaṭṭhāne paccayuppannaṃ paccayo ca ekameva, tasmā ‘‘nāmapaccayā phasso, nāmarūpapaccayā saḷāyatana’’nti etesaṃ niddesesu viya ‘‘upādānapaccayā bhavo’’ti etassa niddese paccayo visuṃ na vibhatto. Satipi vā bhavassa paccayabhāvena kāmupādānassapi gahaṇe ‘‘ṭhapetvā upādāna’’nti avuccamāne kāmupādānaṃ kāmupādānassa, diṭṭhi ca diṭṭhiyā paccayoti āpajjeyyāti paccayapaccayuppannatānivāraṇatthaṃ ‘‘ṭhapetvā upādāna’’nti vuttanti dasseti.
248-249.「从取取缘中生起，难道这不是过失吗？」这个过失是指什么？取欲取是见取的缘起，且对于他者亦为缘起。确实，欲爱取因为执取渴爱而生，这种执取并非如同特殊缘起般的显著存在，但执取取是渴爱的缘起，也是有情存在的缘起，这即是见取的执持，此即所言过失。因于取处缘生之缘起只有一法，故在他们的释义中讲到「不以名称缘为触，不以名称色缘为六处」，但于此处「以取缘为有」的释义，缘起意乃明白无疑。从作为存在缘的取欲取的执持，称为「确立而取」，故言欲爱取是欲爱取所缘的缘起，见解因见解而生，即执持见取，乃断除缘起中的缘起分段障碍，故言「确立而取」表明此义。
§252
252. Cakkhāyatanādiupatthambhakassa cittasamuṭṭhānarūpassa janakaṃ viññāṇaṃ cakkhāyatanupacayādīnaṃ paccayoti vuttaṃ tadajanakampīti adhippāyena ‘‘yassa cittasamuṭṭhānarūpassā’’tiādimāha. Tāsampi hīti utuāhārajasantatīnampi hi upatthambhakasamuṭṭhāpanapacchājātapaccayavasena viññāṇaṃ paccayo hoti evāti attho.
252.对眼根所缘持的心所起作用及心所生起的色法而言，生成的意识是依赖于眼根所缘诸法而生的缘起，故称为缘起基生。以此理由「那基」可得知，此处意在说明「由心所生起的色法为依托」之处，而眼根等诸根所生起之意识即是由此依托而生。
§254
254.Yathānurūpanti mahābhūtasaṅkhātaṃ pañcannaṃ sahajātādipaccayo, vatthusaṅkhātaṃ chaṭṭhassa purejātādipaccayo, nāmaṃ pañcannaṃ pacchājātādipaccayo, chaṭṭhassa sahajātādipaccayoti esā yathānurūpatā.
254.如自然形成的五大元素构成相应存在，色法也是由六根中的本生起，名称则是由五种后生起，而六根则以本生起为依托，此即谓相适应性。
§264
264.Yassāti yassa paccayuppannassa nāmassa viññāṇassa sampayuttapaccayabhāvo hotīti yojetabbaṃ.
264.言「以依所缘生者为依」之理，即名色与与意识相连之依缘存在，应当如此结合。
§272
272. ‘‘Phassapaccayāpi nāma’’nti phassapaccayabhāvena vattabbasseva nāmassa attano paccayuppannena pavatti dassitāti ‘‘ṭhapetvā phassa’’nti puna vacane koci attho atthīti na vuttanti dassento ‘‘tathāpī’’tiādimāha.
272.「虽说以触为缘起名色」时，实指名色因其自身所缘缘起的生起状况，称为「确立而触」。若有人问此「确立」意指何义，我等未曾言明，仅说「即便如此」等语。
§280
280. Yasmā adhimokkhopi natthi, tasmā upādānaṭṭhānaṃ parihīnamevāti sambandho. Balavakilesena pana padapūraṇassa kāraṇaṃ taṇhāya abhāvo domanassasahagatesu vutto evāti tassa tena sambandho yojetabbo. Sabbatthāti tatiyacittādīsu ‘‘taṇhāpaccayā adhimokkho’’tiādimhi vissajjanameva visesaṃ dassetvā pāḷi saṃkhittā. Heṭṭhāti cittuppādakaṇḍādīsu.
280.因无胜义解脱，故有取处不能断除，此为依存关系。由於强烈烦恼及有形界业力不足，渴爱消失但烦恼仍在的情形，可说此依存关系。三界及第三心所等处常说「渴爱是胜义解脱所缘起」等，巴利语简略表明特殊之理。下文于心所生起篇中详细论述。
Akusalaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 不善释之解释已毕。
Kusalābyākataniddesavaṇṇanā善与无记释之解释
§292
292.Pasādoti saddhā.
「清净信解」者，为信心。
§306
306. ‘‘Alobho nidānaṃ kammānaṃ samudayāyā’’tiādivacanato (a. ni. 3.34) sabyāpārāni kusalamūlāni saṅkhārānaṃ nidānāni honti, na kammavegakkhittesu vipākesu alobhādisahagatakammapaṭibimbabhūtā viya pavattamānā alobhādayoti pañcaviññāṇesu viya nidānarahitatā sotapatitatāti daṭṭhabbā. Kiriyadhammā kiriyamattattā kammanidānarahitāicceva parihīnāvijjāṭṭhānā veditabbā.
关于『无贪为业行集因』等言（增支部相应卷第三十四节起），先说种种业行的根基——善的根本，皆是烦恼构造的缘起因缘，而非业的推动或果报所起的缘故。观察于五蕴之中诸根系如五识的生灭现象无所依托者，即称无贪为业因。此理当见。所谓行法，乃依行的量或形态而不依业因而起，渴爱等烦恼根本已被断除，即为见知盲暗（无明）已消灭，此义应当了知。
Tatiyacatutthavārā asambhavato evāti kasmā vuttaṃ, kiṃ cakkhuviññāṇādīni cakkhāyatanupacayādīnaṃ pacchājātapaccayā na hontīti? Honti, tadupatthambhakassa pana cittasamuṭṭhānassa asamuṭṭhāpanaṃ sandhāya ‘‘asambhavato’’ti vuttanti daṭṭhabbaṃ. Sahajātapacchājātaviññāṇassa pana vasena tadāpi viññāṇapaccayā nāmarūpaṃ, pacchājātasahajātanāmassa sahajātapurejātabhūtacakkhādirūpassa ca vasena nāmarūpapaccayā saḷāyatanañca labbhatīti tatiyacatutthavārā na na sambhavantīti.
第三第四话因缘不可生起之说，为何提出？既然眼识等识虽生于眼根境界，却无后续生之因？实有其理。当取识心不生为立场，称『因缘不可生起』。但就同生与后续生识之力而言，后续生识仍依物依名及同生识所具之色根等形态，依名色及六处因缘得成，因此第三第四话云不可生起并非绝对不成，就有其分别解说。
Kusalābyākataniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 善与无记释之解释已毕。
Avijjāmūlakakusalaniddesavaṇṇanā无明为根之善释之解释
§334
334.Sammohavasenāti kusalaphale aniccāditāya sabhaye sādurasavisarukkhabījasadise taṃnibbattakakusale ca anādīnavadassitāvasena. Samatikkamatthaṃ bhāvanā samatikkamabhāvanā, tadaṅgavikkhambhanavasena samatikkamabhūtā vā bhāvanā samatikkamabhāvanā.
所谓依迷惑力，即是善果所生无常观引起之痛苦苦乐种子相似，难以觉悟其无始尽、无余苦报；为超越此境故，谓修习与非修习之修行，譬如肢臂拘挛之力，能令修行胜受推动成就涅槃。
Tathā idha na labbhantīti avijjāya eva saṅkhārānaṃ avigatādipaccayattābhāvaṃ sandhāya vuttaṃ, viññāṇādīnaṃ pana saṅkhārādayo avigatādipaccayā hontīti avijjāpaccayā saṅkhāro, saṅkhārapaccayā viññāṇaṃ saṅkhārahetukantiādinā yojanā na na sakkā kātunti avigatacatukkādīnipi na idha labbhanti. Viññāṇapaccayā nāmarūpaṃ viññāṇasampayuttaṃ nāmantiādinā hi yathālābhayojanāya nayo dassitoti.
如是说此处未得成者，依据无明所缘因果缺失无所执，故业行之流因道成立不能。识及其余蕴之生起仍因业行而起，业行为无明所缘因，谓为业行所缘因故。业行为所缘因正是识法等诸蕴行为之因缘，非无因可求，故因果关系不废。识法因缘中名色法缘于识相依而生，依相续缘起观察显示其因果相续关系。
Avijjāmūlakakusalaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 无明为根之善释之解释已毕。
Kusalamūlakavipākaniddesavaṇṇanā善根果报解说的注释
§343
343.‘‘Nānākkhaṇikakammapaccayepana vattabbameva natthī’’ti vuttaṃ, kiṃ kusalamūlaṃ akusalamūlañca kammapaccayo hotīti? Na hoti, kammapaccayabhūtāya pana cetanāya saṃsaṭṭhaṃ kammaṃ viya paccayo hoti. Tena ekībhāvamiva gatattāti evaṃ vuttanti daṭṭhabbaṃ. Yathā kusalākusalamūlehi vinā kammaṃ vipākaṃ na janetīti tāni vipākassa pariyāyena upanissayoti vuttāni, evaṃ kammena ekībhūtāni saṃsaṭṭhāni hutvā kammajānaṃ paccayā hontīti pariyāyena tesaṃ kammapaccayatā vuttā. Esāti esa kusalamūlapaccayo akusalamūlapaccayo cāti yojetabbaṃ.
云何所说不同时间各业因果关系反复而立？善根不善根何业因？不成立。因业因是指意志主导的综合业行为成为缘起因缘。故此一体性如理，与之类推说离开善不善根无业果更生，皆属因缘依止说。业行为諸相关者合一同体，而成为业生果之因缘。善根业因，不善根业因，因此可合并称之。
Kusalākusalavipākānaṃ viya kiriyānaṃ uppādakāni avijjākusalākusalamūlāni ca na hontīti āha ‘‘upanissayataṃ na labhantī’’ti. Manasikāropi javanavīthipaṭipādakamattattā kusalākusalāni viya avijjaṃ upanissayaṃ na karoti, avijjūpanissayānaṃ pana pavattiatthaṃ bhavaṅgāvaṭṭanamattaṃ hoti, pahīnāvijjānañca kiriyānaṃ avijjā nevuppādikā, ārammaṇamattameva pana hoti. Evañca katvā ‘‘kusalo dhammo abyākatassa dhammassa upanissayapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 1.1.423), ‘‘vipākadhammadhammo nevavipākanavipākadhammadhammassa upanissayapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 1.3.103) ca evamādīsu kiriyānaṃ akusalā upanissayapaccayabhāvena na uddhaṭāti. Apica ‘‘avijjāpaccayā saṅkhārā’’ti etassa vasena avijjāmūlako kusalanayo vutto, ‘‘saṅkhārapaccayā viññāṇa’’nti etassa vasena kusalākusalamūlako vipākanayo, kiriyānaṃ pana neva saṅkhāraggahaṇena, na ca viññāṇaggahaṇena gahaṇaṃ gacchatīti taṃmūlako kiriyānayo na labbhatīti na vuttoti daṭṭhabbo.
如同善不善果报是行为的起因，无明亦非善恶根本，在此教法中说「缘不起」。意指心念的流转虽然如同善不善，但无明不成为依止，无明所依仅是生命流转的循环，仅存的无明，并不造作行为，无明只是作为心所起的缘起。如此说「善法是非显法的依止缘起」、「果报法非果报之法的依止缘起」等教理，即行为因缘中，恶行为并非凭依缘起而显现。又说「无明为行之因」，因此无明确为善根，行为果报由善恶根生，无明依止仍不形成行为基础，行为无收摄无明与识，故无明根行为因不成立，不应作存在论述。此理须理解。
Anekabhedatoti avijjādīnaṃ mūlapadānaṃ ekacittakkhaṇikānaṃ kiriyante paṭhamanaye sahajātādianekapaccayabhāvena gahitattā tesaṃ paccayānaṃ vasena navādimūlapadānaṃ nayānaṃ vasena, anekappakārato catunnaṃ catukkānaṃ vasenāti vā adhippāyo. Kusalākusalānaṃ pana vipāke cāti ettha kusalākusalesu kusalākusalānaṃ vipāke cāti vattabbaṃ. Purimapacchimesu hi nayesu yathā paccayākāro vutto, taṃdassanatthaṃ ‘‘anekabhedato ekadhāvā’’ti vuttaṃ, na ca pacchimanaye kusale anekabhedato paccayākāro vutto, atha kho ‘‘ekadhāvā’’ti. Ekadhāvāti ca mūlapadekapaccayatāvasena, ekasseva vā nayassa vasena ekappakārenāti attho, paṭhamacatukkasseva vasenāti vā adhippāyo. Dhammapaccayabhedeti avijjādīnaṃ dhammānaṃ paccayabhāvabhede jarāmaraṇādīnaṃ dhammānaṃ jātiādipaccayabhede, taṃtaṃcittuppādasamayaparicchinnānaṃ vā phassādīnaṃ dhammānaṃ ekakkhaṇikāvijjādipaccayabhede. Pariyattiādīnaṃ kamo pariyatti…pe… paṭipattikkamo. Paccayākāre hi pāḷipariyāpuṇanatadatthasavanapāḷiatthacintanāni ‘‘jarāmaraṇaṃ aniccaṃ saṅkhataṃ…pe… nirodhadhamma’’ntiādinā bhāvanāpaṭipatti ca kamena kātabbāti kama-ggahaṇaṃ karoti. Tatoti ñāṇappabhedajanakato kamato. Aññaṃ karaṇīyataraṃ natthi. Tadāyattā hi dukkhantakiriyāti.
所谓多种差别，乃指无明诸根本缘起的即时心法，依其最初现起渐次多缘而建立诸法之理，此理适用于新显十二类根本缘起之逻辑。善恶果报则适用于善恶根本果报之理。内外缘示中，缘之示现方式称多种差别，于前缘示现称为同一流续（ekadhāva），非后缘示现善法多样因缘。所谓同一流续，意即以单一根本缘起，依其单一根基与部分，对应前四类根本缘起方式。法的因缘差别指无明等法的因缘差异，以及生死老死等法的种种因缘差异，并指心法、触法等一念无明之因缘。注解文献、三藏、修行法等均依缘起之次序方法理解老死是无常、造作、灭尽法等，诸修习依此理解法。因业产生知识分类，别无他法。此理专属苦果之行为原因。
Kusalamūlakavipākaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 善根果报解说的注释结束。
Abhidhammabhājanīyavaṇṇanā niṭṭhitā. · 阿毗达摩分判的注释结束。
Paṭiccasamuppādavibhaṅgavaṇṇanā niṭṭhitā. · 缘起分别的注释结束。