9. Iddhipādavibhaṅgo
9. Iddhipādavibhaṅgo九、神足分别
1. Suttantabhājanīyavaṇṇanā
一、经文释义
§431
431.Paṭhamokattuattho ‘‘ijjhatīti iddhī’’ti. Dutiyo karaṇattho ‘‘ijjhanti etāyā’’ti. Pajjitabbā iddhi vuttā ‘‘iddhiṃ pajjanti pāpuṇantī’’ti kattusādhanassa iddhisaddassa karaṇasādhanena pādasaddena samānādhikaraṇatāya asambhavato, ijjhanakassa ca atthassa karaṇabhūtena pādena pajjitabbattā ‘‘iddhi eva pādo’’ti saddayojanā na sambhavatīti imamatthamāha ‘‘na ca…pe… vattu’’nti. Iddhikiriyākaraṇenāti ijjhanakiriyāya karaṇabhūtena atthena sādhetabbā ca iddhi pajjitabbāti yojanā. Dvinnaṃ karaṇānanti ijjhanapajjanakiriyākaraṇānaṃ iddhipādatthānaṃ. Na asamānādhikaraṇatā sambhavati paṭisedhadvayaṃ pakatiyaṃ ṭhapetīti. Tasmāti yasmā paṭhamenatthena samānādhikaraṇasamāso, dutiyena sāmivacanasamāso iddhipādasaddānaṃ na yujjati, tasmā. Yathāvuttā vā paṭhamenatthena samānādhikaraṇasamāsavaseneva yojanā yujjati pādassa pajjamānakoṭṭhāsabhāvato. Dutiyenatthena itarasamāseneva yojanā yujjati pādassa ijjhanakaraṇūpāyabhāvato.
431. 关于第一义项『依止』即称为『相应』。第二义项为『依止于此』。既然以依止来称呼相应之力，即『力因依止并得力』，因施具及力言所共用之脚音同具，合用同属不可能，且因作用之事理为脚，故应以『力即脚』音义联系成文，然此与经文所说『不也是……所说』不符。所谓力行之因，即依靠力行行为之作用缘和意义而成此力，应以此联系为准。『二因』指依止与照察行为之力足两因。因不同属地之差异，因反对而设两说。因此，因第一义项属共属，无二义，第二义项属称谓之别，力足言辞不可合用。正如所说，第一义项因属共用缘故，因因属生起之脚音聚合，仅与脚依止相关。第二义项因属异义聚合，因属力行方法的缘故。
Kecīti dhammasirittheraṃ sandhāya vadati. Duvidhatthāyāti nibbattiatthāya, vuddhiatthāya ca. Visunti ‘‘iddhi eva pādo iddhipādo’’ti imasmā visuṃ. Samāsayojanāvasenāti ‘‘iddhiyā pādo iddhipādo’’ti evaṃ samāsayojanāvasena. Yathāyuttoti kattukaraṇatthesu yo yo yutto. Paṭilābhapubbabhāgānanti visesādhigamataṃpubbabhāgānaṃ yathākkamaṃ kattiddhikaraṇiddhibhāvaṃ sandhāya vuttoti yojanā. Uttaracūḷabhājanīye ‘‘chandoyeva chandiddhipādo, cittameva, vīriyameva, vīmaṃsāva vīmaṃsiddhipādo’’ti vuttattā āha ‘‘uttaracūḷabhājanīye vā vuttehi chandādīhi iddhipādehī’’tiādi.
即此义指为称赞长老法意。所谓两重义项，即生起义和增长义。经书记载：“力即脚力足”，此为解释。所谓合成联系意，即『因力而成』，如所合所契。所谓依照成就之前部分，即特殊境地成就因力状态之法义，如从上文所说。于后经文中云『因欲等诸力足』等，意即后分列有欲足、心足、精进足、检处足等力足。谓在此后分述经文中说有诸欲等乃力足的存在。
Chandacittavīmaṃsiddhipādesu tāva yuttaṃ padhānasaṅkhāraggahaṇaṃ apubbattā, vīriyiddhipāde pana kathanti codanaṃ sandhāyāha ‘‘vīriyiddhipādaniddese’’tiādi. Yadi dveyeva samannāgamaṅgāni, chandādayo kimatthiyāti āha ‘‘samādhivisesanānī’’ti. Na idha…pe… vuttā hoti atabbisesanattā. Yadipi samādhivisesanasamannāgamaṅgadassanatthaṃ dvikkhattuṃ vīriyaṃ āgatanti vuttaṃ, taṃ pana ‘‘vīriyasamādhisamannāgata’’nti ettāvatāpi siddhaṃ hoti. Evaṃ siddhe sati puna vacanaṃ vīriyantarasabbhāvaṃ nu kho dīpetīti kadāci āsaṅkeyyāti tadāsaṅkānivattanatthaṃ ‘‘vīriyañcā’’tiādimāha. Chandādīhi visiṭṭhoti chandādīnaṃ adhipatipaccayatāvisesena visiṭṭho. Teneva hi chandādimukheneva iddhipādā desitā. Tathā ca vuttaṃ ‘‘chandaṃ ce bhikkhu adhipatiṃ karitvā labhati samādhi’’ntiādi. Taṃtaṃavassayanavasenāti tassa tassa chandassa samādhino avassayatāvasena, paccayavisesatāyāti attho. Upāyatthena…pe… vuttā hoti adhigamūpāyatāpi nissayabhāvoyevāti. ‘‘Tenevā’’tiādinā yathāvuttaṃ chandādīnaṃ iddhipādataṃ pāḷiyāyeva vibhāveti. Tattha tenevāti chandādīnaṃyeva upāyatthabhāveneva iddhipādabhāvassa adhippetattā. Upāyiddhipādadassanatthamevāti chandādike dhure jeṭṭhake pubbaṅgame katvā nibbattitasamādhi chandādīnaṃ iddhiyā adhigamūpāyatādassanaṃ upāyiddhipādadassanaṃ, tadatthameva ‘‘tathābhūtassa vedanākkhandho…pe… viññāṇakkhandho’’ti tattha tattha pāḷiyaṃ nissayiddhipādadassanaṃ kataṃ chandādivisiṭṭhānaṃyeva vedanākkhandhādīnaṃ adhippetattā. Evañcetaṃ sampaṭicchitabbaṃ. Aññathā kevalaṃ iddhisampayuttānaṃyeva khandhānaṃ vasena iddhipādabhāve gayhamāne catubbidhatā na hoti visesakāraṇābhāvatoti adhippāyo.
在欲、心、检处等力足内，早期说以主要一切行蕴持为尤当契合。唯于精进力足则同时说有激励之义，谓“于精进力足教说说明”如是说。若仅有这两项满足，欲等诸条件的意义如何呢？此时说“定特胜因”，非专属定的特性。虽说定特胜因来观察时能生起并带来精进，此仅以“精进与定相并存”得成事实。如此既成后，世尊曾问：“精进是否是作用现象中的最内在者？”有时如此，以求证返因而发问，回答为“精进亦复如是”等词。所谓欲等独特指的是欲等诸底根依住之极为特胜。正因此，欲等为主要依止故力足如此被说。亦如教说：“比库若使欲起正主，则得定”等。所谓如是依注，即各各欲等之定依注，指特胜因。所谓依住所缘等，是指精进的供资助由依止缘生起。以此经文也说得以欲等为最上依注。乃至于方法方面，则说依止作为修行获得方法之助。由此文句“并彼等”等解释得知，力足之修习临灭义亦能由此理解。因此，由欲等专属依止之力足为力之由来，即于彼说称为欲等唯有力足义。依止力义也问，释文依前文说法，力足只限于所论对欲等而设之依止和依住之力足，与原文契合。
§433
433.Tosanaṃ satthu ārādhanaṃ, sikkhāya vā. Thāmabhāvatoti thirabhāvato. Kulāpadese jātimā purissaro hotīti ‘‘pubbaṅgamattā cittassa visiṭṭhajātisadisatā’’ti vuttaṃ. Vicāraṇāpaññāhetukattā mantassa vīmaṃsāsadisatā suviññeyyāvāti na uddhaṭā.
433. 愤恨是世尊所戒，或作为修习之用。始终持恒，谓坚持不动摇。于家族族类中称为壮士，意指“先行之心最为特胜之质”，这是所说的固于心志最为特胜之本性。审辩智慧因理胜明，谓心得以洞达胜解，故称不粗浅。
Chandādiketi chandasamādhipadhānasaṅkhārā, vīriyacittavīmaṃsāsamādhipadhānasaṅkhārāti ime tayo tayo dhamme. Abhedato bhedaṃ akatvā abhinditvā iddhibhāvasāmaññena, iddhipādabhāvasāmaññena ca saṅgaṇhitvā. Tenāha ‘‘sampiṇḍetvā’’ti. Bhedanaṃ vā sambhedanaṃ missīkaraṇanti āha ‘‘amissetvā’’ti. Tathā hi ‘‘sesā pana sampayuttakā cattāro khandhā iddhipādāyevā’’ti (vibha. aṭṭha. 433) iddhiiddhipāde amissetvāpi kathitaṃ. Visesenāti bhedena catūsu iddhipādesu asammissabhāvena āveṇikattā. Āveṇikā hi chandādayo tassa tassa iddhipādassa. Avisesenāti abhedena, caturiddhipādasādhāraṇabhāvenāti attho.
所谓欲等即欲之定及其相续行的集证，精进、心及审察等定相续行集证为三种诸行。彼三法不破不立，相绕相缠，成为力之摄持和依止。故云“合团”，谓不能分离。所谓分开或辅助分离，即称“不分别”，即不生分别。其文云：“其余与力足相系四蕴亦如是。”此意谓欲等皆为各力足之属性。无分则是，无分别，则四力足具备共性而称为相依。
Chandiddhipādasamādhiddhipādādayoti ādi-saddena padhānasaṅkhāraṃ, vīriyacittavīmaṃsā ca saṅgaṇhāti. Pādoti tehi sampayuttaṃ catukkhandhamāha. ‘‘Chandiddhipāde pavisantī’’tiādinā visiṭṭhesveva pavesaṃ avatvā. Catūsūti chando, samādhi, padhānasaṅkhārā, taṃsampayuttā khandhāti evaṃ catūsu. Chandahetuko, chandādhiko vā samādhi adhippetoti āha ‘‘chandavato ko samādhi na ijjhissatī’’ti. Itīti evaṃ anena pakārena, yaṃ samādhibhāvanāmukhaṃ. Samādhibhāvanānuyogena bhāvitā khandhā samādhibhāvitā.
以“念伏根本、定伏根本”等开头的词，谓之“根本”的总类别，同时也包含意志心的审察与归纳。所谓“根本”，是指与这四大类相应而合的，约定称呼。四者为欲念、定、根本所归集的意志整理，这四者合称为“根本”。由于欲意为因，意欲增长，故有“以意欲来主宰定”的说法，即“有意欲者必修定”之理。此法旨在说明引领定心修习之法门。因修习定的缘故，这些整合而成的类别皆因修定而成。
‘‘Ye hī’’tiādinā ‘‘abhinavaṃ natthī’’ti saṅkhepato vuttaṃ vivarati. Tiṇṇanti chandasamādhipadhānasaṅkhārānaṃ. Idanti ‘‘ime hi tayo’’tiādivacanaṃ. Purimassāti ‘‘chando samādhī’’tiādivacanassa. Kāraṇabhāvenāti sādhanabhāvena. Tenāti ‘‘ime hi tayo dhammā’’tiādivacanena. Yasmā chandādayo tayo dhammā aññamaññaṃ, sampayuttakānañca nissayabhāvena pavattanti, tasmā tesampi iddhipādabhāvo vutto. So pana nissayabhāvo sampayogāvinābhāvīti āha ‘‘tadantogadhattā’’ti, sampayuttakantogadhattāti attho. Chandādīnaṃ viya sampayuttakkhandhānaṃ sabhāvato iddhibhāvo natthīti āha ‘‘iddhibhāvapariyāyo atthī’’ti. Tena vuttaṃ ‘‘sesā sampayuttakā…pe… na attano sabhāvenā’’ti. Ekadesassāti chandādīnaṃ. Catunnampi khandhānaṃ, chandādīnaṃ vā catunnaṃ. Punapīti ‘‘sampayuttakā panā’’tiādiṃ sandhāyāha. Iminā catukkhandhatadekadesānaṃ iddhibhāvadīpanena.
以“汝等”等词简略说明“新颖的无”，意指已超越三者——欲念、定、根本所归集的意志整理。此“三”字，出自前文“欲念与定”等词，谓此三者具有因果相依、相互联系之本性，故称之为“欲根本亦即意志根本”的性质。然此三者的相互依赖本性，亦表现为他们共同具有根本的能力。对此根本性质相互依存的关系，云“乃因境界合和”，合和即相互连接。欲根本如是相依合和之四大类，天然无具足根本之性，故云“无根本性质之说”。于此有“根本性质解释不足”的论断。依此明说曰：“剩余相依的……等非本身之性。”其中“某一部分”，是指欲根本的某些部分，也即四大类中欲根本的四类。此复以“又曰‘合和者’”而论述，欲根本的四大类别中个别部分的根本性质的彰显。
Pubbe vuttato vacanakkamena aññanti āha ‘‘apubbanti katvā’’ti. Kenaṭṭhena iddhi paṭilābho, kenaṭṭhena pādo pubbabhāgoti yathākkamaṃ yojanā. Yadi patiṭṭhānaṭṭhena pādo, nissayiddhipādoyeva vutto siyā, na upāyiddhipādoti āha ‘‘upāyo cā’’tiādi. Sabbatthāti suttantabhājanīye, abhidhammabhājanīye ca. Tenāha ‘‘suttantabhājanīye hī’’tiādi. Samādhivisesanabhāvenāti ‘‘chandādhipati, chandahetuko, chandādhiko vā samādhi chandasamādhī’’tiādinā samādhissa visesanabhāvena . ‘‘Samādhisevanavasenā’’ti ca pāṭho. Tattha samādhisevanavasenāti chandādhike adhipatiṃ karitvā samādhissa āsevanavasena. Upāyabhūtānanti ‘‘chandavato ce samādhi ijjhati, mayheva ijjhatī’’ti samādhiāsevanāya upāyabhūtānaṃ.
以先前所说之语词解释“先前之根本”，谓此为最小根基之处或初始部位，其获得根本能力的标准，如同限定其为先行部分。若是立于基础，则谓为根本；非立于基础，即非方便根本。所谓“方便”者，是指技巧、方法。此观念遍及经文、论述。所谓“经文所说之特别根本”，如“欲为首、欲为因、以欲为主之定”等，皆彰显定的特殊性质。所谓“以定相顺候”，是说以意欲为主，主导之定的随顺。所谓“方便性质”即“若以意欲为根本的定受喜爱，则亦为方便”，即指修习定所依赖之方便法门。
Suttantabhājanīyavaṇṇanā niṭṭhitā. · 经教分门注释完毕。
2. Abhidhammabhājanīyavaṇṇanā
二、阿毗达摩解说篇
§444
444. Sādhipativārāni aṭṭhasatāni, tesu paccekaṃ cattāro iddhipādā na sambhavantīti āha ‘‘sādhipativārānaṃ paripuṇṇānaṃ abhāvā’’ti. Tattha kāraṇamāha ‘‘na hi adhipatīnaṃ adhipatayo vijjantī’’ti. Yadi hi adhipatī siyuṃ sādhipatīti iddhipādabhedena dvattiṃsa nayasatāni, suddhikāni aṭṭhāti cattāri nayasahassāni bhaveyyuṃ, taṃ pana natthīti adhippāyo. Yattakā pana nayā idha labbhanti, taṃ dassetuṃ ‘‘ekekasmiṃ panā’’tiādi vuttaṃ. Suddhikāni aṭṭha nayasatāni sādhipatikānipi aṭṭhevāti catunnaṃ maggānaṃ vasena soḷasa nayasatāni.
第444讲：十轮序数达八百，然其中个别四种根本无法得成周满，故明说“十轮周满缺失”。其原因在于“实无主宰存在”，若真有主宰，则依根本分类，三十二百秩序理应完全圆满，否则不可得。本且所成之秩序者，是其所获而正确呈现的分布，故有“每一秩序”之说。圆满者为八百秩序，亦即主宰者所在，合计十六个方法。
Abhidhammabhājanīyavaṇṇanā niṭṭhitā. · 阿毗达摩分门注释完毕。
3. Pañhapucchakavaṇṇanā
三、问答释义篇
Sayaṃ jeṭṭhakabhāvena pavattanato cattāro adhipatayo aññamaññaṃ garuṃ na karonti. Tasmā ‘‘cattāro iddhipādā na maggādhipatino’’ti vuttā. Tenāha ‘‘aññamaññassa pana adhipatayo na bhavantī’’ti. Etamatthanti ‘‘adhipatayo aññamaññassa adhipatī na bhavantī’’ti etamatthaṃ. Adhipatinoti adhipati bhavituṃ samatthassa. Adhipatiṃ na karontīti adhipatiṃ katvā garuṃ katvā nappavattanti. Adhipatīnaṃ sahabhāveti adhipatikiccakaraṇena sahapavattiyaṃ. ‘‘Avīmaṃsādhipatikassa maggassa abhāvā’’ti idaṃ ‘‘adhipatitāsamatthā dhammā adhipatibhāveneva pavatteyyu’’nti dosāropanavasenāha, na yathādhigatavasena. Adhipatidhammānañhi pubbābhisaṅkhāre sati adhipatibhāvena pavatti, na aññathāti sahabhāvepi tadabhāvaṃ sandhāya visesanaṃ na kattabbaṃ siyāti sakkā vattuṃ. Aññamaññādhipatikaraṇabhāveti aññamaññaṃ adhipatiṃ katvā pavattiyaṃ. Vīmaṃsādhipatikattavacananti vīmaṃsādhipatikabhāvassa vacanaṃ. Na vattabbaṃ siyā sabbesampi adhipatīnaṃ sādhipatikattāti adhippāyo. Sahabhāvo paṭikkhitto eva sādhipatibhāvassa anekaṃsikatāvacanato.
以自己为长者的身份起作用时，四位领袖之间彼此不相轻慢。故经中说『四种意力之因并非彼此为领袖』。对此《注》说『彼此之间并无领袖身份』。此意即『领袖之间彼此无领袖地位』之义。领袖意指能成为领袖者。若不成为领袖而又彼此尊重，则不表显领袖身份。领袖性伴随领袖职务的执行与共同行动。说『此处无审察领袖道理』，此言乃以反面批判诸领袖乃由领袖身份而起，非依真实德行。因领袖性质确是以先前聚合的条件为基，必然通过领袖身份而运行，非别法也，如此是可言的。彼此领袖之性质，自前世条件相续，乃以领袖身份而运行，不作他解。即使共同体亦不能因其不存在而加以特别说明，此乃可言之理。所谓彼此领袖行为，意即彼此为领导者而共同运作。所谓铁面无私领袖称谓者，即当作铁面无私领袖之称呼。不可谓所有领袖必有铁面无私之义。领袖性质乃被识别为彼此共同体之存在。
Pañhapucchakavaṇṇanā niṭṭhitā. · 问答注释完毕。
Iddhipādavibhaṅgavaṇṇanā niṭṭhitā. · 神足分别注释完毕。