6. Paṭiccasamuppādavibhaṅgo
6. Paṭiccasamuppādavibhaṅgo第六 缘起分别
1. Suttantabhājanīyaṃ
1. 该为经文解说者所宣说
Uddesavāravaṇṇanā举示段注释
§225
225.‘‘Vuttattā’’ti idaṃ nissakkaṃ kiṃ lakkhaṇaṃ? Hetulakkhaṇaṃ. Yadi evaṃ taṃhetuko vibhajjavādibhāvo āpajjati. Na hi moggaliputtatissattherena vuttattā buddhasāvakā vibhajjavādino ahesunti? Nayidamevaṃ. Tividho hi hetu ñāpako, kārako, sampāpakoti. Tesu ñāpakahetu idhādhippeto, tasmā tena mahātherena ‘‘kiṃ vādī, bhante, sammāsambuddho’’ti puṭṭhena ‘‘vibhajjavādī, mahārājā’’ti tadā vuttavacanena ñāyati ‘‘sammāsambuddhasāvakā vibhajjavādino’’ti imamatthaṃ dasseti kiṃ…pe… vuttattā…pe… vibhajjavādino’’ti. ‘‘Ahañhi, brāhmaṇa, vinayāya dhammaṃ desemi rāgassā’’tiādiṃ vatvā ‘‘no ca kho yaṃ tvaṃ sandhāya vadesī’’tiādinā (pārā. 5-9) verañjabrāhmaṇassa bhagavatā venayikādibhāvo vibhajja vuttoti taṃ anuvadantā sāvakāpi tathā vadantīti āha ‘‘te hi venayikādibhāvaṃ vibhajja vadantī’’ti. Cīvarādīnanti ādi-saddena somanassādīnaṃ saṅgaho daṭṭhabbo. Tānipi hi sevitabbāsevitabbabhāvena vibhajja vuttāni. Vibhajjavādiparisā vibhajjavādimaṇḍalanti etasmiṃ atthe yathā taṃ otiṇṇo nāma hoti, taṃdassanatthaṃ ‘‘ācariye anabbhācikkhantenā’’tiādi vuttaṃ. Sakasamayāvokkamādi hi paramatthato tadotāro. ‘‘Asaṃkiliṭṭhāpi avijjā atthi amaggavajjhā, yāya nivutā khīṇāsavāpi nāmagottādīsu ekaccaṃ na jānanti, sā kusalacittuppādesupi pavattatī’’ti nikāyantariyā. Taṃ sandhāyāha ‘‘avijjā puññāneñjābhisaṅkhārānaṃ hetupaccayo hotītiādiṃ vadanto’’ti. Upalakkhaṇañhetaṃ sahajātakoṭiyā. Ādi-saddena akusalacittenapi ñāṇaṃ uppajjati, yā saṃkiliṭṭhā paññāti, acetasikaṃ sīlaṃ, aviññattisaṅkhātaṃ rūpabhāvaṃ dussilyanti evamādiṃ saṅgaṇhāti. Parasamayāyūhanaṃ parasamaye byāpārāpattiyā. Yo tattha sakasamayena viruddho attho, tassa vā dīpanena siyā, parasamaye vādāropanena vā . Tesu purimaṃ ‘‘ācariye anabbhācikkhantenā’’ti iminā apanītanti itaraṃ dasseti ‘‘parasamayaṃ…pe… anāyūhantenā’’ti. Asampiṇḍentenāti upacayatthaṃ sandhāya vadanti. Āyūhana-saddo pana upacayattho na hotīti kecivādo na sārato gahetabbo.
225.“‘Vuttattā’者，此为无缀词，其性质为何？谓因缘标志。倘若因缘此一说起，如分断论等观点便生。莫伽梨颇突那长老岂以‘已说过’之词，令佛陀弟子成分断论者乎？非也。因因缘有三种，即知缘、所因、成就因。其中所知缘即此处所指，故大长老被问‘世尊，您是何种说法者？’时答曰‘分断论者，大王’，此语显明‘佛陀弟子为分断论者’，于此理义有所阐示。此“vuttattā”与“分断论者”等语复出数次。‘我以律制宣说法，为断贪欲’等言说后，‘但非为你所求而说’等句出自章节（第5至9段），指佛陀灭除婆罗门辩论等不善行为，长老弟子传述亦同，谓‘彼等依律制之法讲说’。抉择袈裟等物者，需审视其藏意，皆因依担负职责而分门别类宣说。分断论聚会即称之为分断论众，此称谓源于该义，为“出自老师未发心而教”的语句亦属此类。句中如“随时调和等”，其根本含意即在于此。“虽有未清净无明，然安住规矩者，甚至已灭余习者尚不知名种等，此善心生也”——此为经典词句。此褒扬语中称“无明是五种先行相的因，是善业所缘的根源”等。以谓无明即诸善恶行为所依因。由此理明，“识知因”为意；由“无知”、“不善心”、“不明形态”，破坏品德等类归纳如是。归于正知，谓为修正，亦谓其时遭遇时之引申。对与前述相反有见解者，或带明示或争执而告，佛陀长老作此区分。又教师未发心说此“先行相”，不同之意，称之为“同上不同义”，或为附加注释。谓附加语音在连辞，谓乘合叠用。故而称“维持净法思维”，以不连续取字法区别应用。此轻重义乃不可略弃者。谓“于某字一句或以一义解说，复以他义阐释”，如“无明为苦真谛正当解说之表”，又重申“无明即苦等苦真谛之一部分”，实为取义调和法。又谓原因说与结果说，复以相生次第，谓“识为名色之因，名色为六处之因”等，如此复述以证正义。乃至谓“此皆有为业果业之轮转，烦恼业果三重现法”等，皆据所说之旨复次提出，释此义理当如此而已。
Tabbipariyāyenāti yathāvinayaṃ avaṭṭhānena. Sāvajjassa anavajjatādīpanādinā kammantaraṃ bhindanto vināsento, āloḷento vā dhammataṃ dhammasabhāvaṃ vilometi viparītato dahati. Mahāpadeseti mahāapadese, buddhādayo mahante mahante apadisitvā vuttāni mahākāraṇāni. Mahāpadeseti vā mahāokāse, mahantāni dhammassa patiṭṭhānaṭṭhānānīti vuttaṃ hoti. Tatrāyaṃ vacanattho – apadisīyatīti apadeso, buddho apadeso etassāti buddhāpadeso. Esa nayo sesesupi. Atthato cāyaṃ mahāpadeso ‘‘sammukhā metaṃ bhagavato suta’’ntiādinā kenaci ābhatassa ‘‘dhammo’’ti vā ‘‘adhammo’’ti vā vinicchayane kāraṇaṃ. Kiṃ pana tanti? Tassa yathābhatassa suttotaraṇādi eva. Yadi evaṃ kathaṃ cattāroti? Dhammassa dve sampadāyo bhagavā, sāvakā ca. Tesu sāvakā saṅghagaṇapuggalavasena tividhā. Evaṃ ‘‘amumhā mayā ayaṃ dhammo paṭiggahito’’ti apadisitabbānaṃ bhedena cattāro. Tenāha ‘‘sammukhā metaṃ bhagavato suta’’ntiādi. Nettiyampi vuttaṃ ‘‘buddhāpadeso saṅghāpadeso sambahulattherāpadeso ekattherāpadeso’’ti.
以戒律之周详为例，则如以维持律法戒规之行为。灭除戒罪，破坏行为，动摇者，皆破坏法之性，反而焚毁之。如“大诫”者，为大戒律诫言，诸佛及圣者曾多次示发此大戒之法言，是最大缘故也。所谓“大诫”又称“大意”，“大意”为法之坚固依止之处。言中所指即是“教法”。句中谓“有不应说者、不该传授者”，谓佛陀不应说者，此说示众。此释义乃察见佛陀诫命性质，谓法与非法之判别依据。何谓此三？意谓佛陀示现以方便善巧，或护守法义之故。何以四？佛陀所示诸法，及其弟子三众亦然。弟子众中又分为三群，如此以“四”分明。而佛陀所示法乃明定之戒命，故有四个类别。是以“已对佛所听闻”之语，称针对此殊特法之界辨。此亦如注释书云：“佛诫言、僧诫言、长老诫言、大长老诫言”，此为细分法义。
Suttasuttānulomaācariyavādaattanomatimahāpadeseti ettha tisso saṅgītiyo āruḷhāni tīṇi piṭakāni atthasūcanādiatthena suttaṃ. Yathāvuttassa suttassa anulomato yathāvuttā eva cattāro mahāpadesā suttānulomaṃ. Pāḷiyā atthagāhaṇena dhammatāyaṃ patiṭṭhāpanato aṭṭhakathā ācariyavādo. Nayaggāhena anubuddhiyā attano paṭibhānaṃ attanomati. Ettha ca suttaācariyavādaattanomatīnampi kenaci ābhatassa dhammādhammādibhāvavinicchayane kāraṇabhāvasabhāvato mahāpadesatā vuttāti veditabbā. Santiṭṭhati appaṭibāhanto, avilomento ca. Tabbipariyāyena atidhāvati. Ekassa padassa ekena pakārena atthaṃ vatvā tasseva puna pakārantarena atthaṃ vadanto vā aparehi pariyāyehi niddisati nāma yathā ‘‘avijjā dukkhasaccassa yāthāvasarasalakkhaṇaṃ paṭivijjhituṃ na detī’’tiādiṃ vatvā puna ‘‘ayaṃ avijjā dukkhādīsu aññāṇa’’nti vuttāpi ‘‘dukkhasaccassa ekadeso hotī’’tiādivacanaṃ. Atha vā hetubhāvena vuttassa atthassa puna phalabhāvena vacanaṃ tamevatthaṃ punarāvattetvā niddisanaṃ yathā ‘‘viññāṇapaccayā nāmarūpa’’nti vatvā puna ‘‘nāmarūpapaccayā saḷāyatana’’nti vacanaṃ. Atha vā ‘‘sabbametaṃ bhavacakkaṃ kammañceva vipāko ca. Kilesakammavipākavasena tividha’’nti ca ādinā vuttassevatthassa duvidhatividhādivibhāgadassanaṃ tamevatthaṃ punarāvattetvā niddisananti evamettha attho veditabbo.
“经文、经文合顺、老师所说意涵、见地评论大诫”等语，此处指三次传递过程中，三藏或三藏义趣之恒常循序，谓经典之传述与解释。故所谓“顺应经文”，乃遵从正义解读所说经典，连贯如前所说者四种大诫。以巴利语深入阐释出法解，以建立论书教理，谓此乃老师教法。在此基础上内心觉悟，回归自身领会，即所谓“自觉内证”。此处又指经师注解见地论、大诫评注，也是对某概念如正法、非正法等之判别说明，并称此为大诫。其意为“通达、涵盖广泛，无所遗失”。又谓学习轻松，未逾越戒规。以详注续释解析，阐发意义。如某字词以一意首次释义，再以另一措辞重讲，以便于广义包容。如“无明催生苦谛真义不可妄断”等句，再讲“此为苦谛之一端”等，皆明示一理，从多方位且具层层深入。
Sattavohāroti ‘‘satto’’ti samaññā. Ye hi dhamme samūhabhūte santānavasena vattamāne upādāya sattapaññatti, tassā tato aññathānāññathāaccantābhāvasaṅkhāte ante anupagamma yāthāvato saṅgahaṇaṃ, bodhanañca dhammatāyaṃ akusalassa dukkaraṃ durabhisambhavanti. Avijjādikassa paccayadhammassa saṅkhārādipaccayuppannadhammaṃ pati hetuādinā paccayena paccayabhāvo paccayākāro, paṭiccasamuppādoti attho.
“七重假说”者，‘satto’为通行用语。于群法同根起，依因缘作用，谓彼众多层聚合，成集合体而成。其最终无法逐一穷尽证明，于法理上就此自然成就周密而难以破坏。由无明等因，依业力、行力起，诸法因缘果相，体现为缘起之义。
Vuttanayenāti ‘‘ācariye anabbhācikkhantenā’’tiādinā vuttanayena. Kāmañcettha sabbāpi atthavaṇṇanā imināva nayena kātabbā, paṭiccasamuppādavaṇṇanāya pana garutarabhāvaṃ dassento evaṃ vadati.
“以‘老师未发心教诫’等语为所引”，此为经文引证用语。此处对诸义语义皆应详加阐释，以说明依缘起法理之重义。
Pāḷidhammanti tepiṭakabuddhavacanaṃ. Paṭiccasamuppādanti paṭiccasamuppādapāḷiṃ.
巴利法语者，三藏佛陀语也。缘起法语者，即缘起巴利语法典也。
Atthaṃ katvāti hitaṃ katvā. Yathāyaṃ hitāvaho hoti, evaṃ katvā. Aṭṭhiṃ katvāti vā attānaṃ atthikaṃ katvā. Sutacintāmayādiṃ ñāṇavisesaṃ. Tadaṅgavikkhambhanādinā kilesakkhayavisesaṃ.
作义者，谓为利益而作。如行此，利益随之生，故如此作。作为因者，亦即作自体利益也。解经听思观等，乃智慧之特质。又隐没学处等，乃烦恼断灭之特质。
Bhavādīsu ādīnavappaṭicchādanato, balavūpanissayato, kammassa visesahetubhāvato ca vaṭṭassa mūlakāraṇaṃ avijjā. Vipākavaṭṭanimittassa kammavaṭṭassa kāraṇabhūtampi kilesavaṭṭaṃ avijjāmūlakanti dassanatthaṃ avijjā ādito vuttā. Taṇhāpi hi avijjāya paṭicchāditādīnave eva visaye assādānupassino pavattati, na aññathā. Mūlādidassanasāmaññañcāti valliyā mūlamajjhapariyosānassa dassanena paṭiccasamuppādassa taṃdassanasāmaññañca yojetabbaṃ, samantacakkhunā sabbassa diṭṭhattepi desanākāle desanāñāṇacakkhunā bodhetabbatāvasena ekadesadassanassa adhippetattā.
由生死等烦恼所覆，因力量依赖，则行为成为轮回根本原因，此名无明。果报轮回之因，行为轮回之缘，实为烦恼轮回之本源，即以无明为始。渴爱亦由无明所覆之烦恼，在渴爱境中对象被视为如愿满足，非别类。根本始见与缘起通说，应由轮回始中终遍观察，并以观察当下所见一切及说法之慧眼，促使于说法时显明根本通理而宣说。
Diṭṭhisahitāya mānasahitāya vā taṇhāya ‘‘aha’’nti, itarāya ‘‘mama’’nti abhivadato. ‘‘Abhinandanato’’ti hi iminā sappītikāya taṇhāya pavatti dassitā. ‘‘Abhivadato’’ti iminā tato balavatarāya diṭṭhisahitāya mānasahitāya vā. ‘‘Ajjhosāya tiṭṭhato’’ti iminā pana tatopi balavatamāya diṭṭhisahitāya, kevalāya vā taṇhāya pavatti dassitā. Gilitvā pariniṭṭhāpetvā ṭhānañhi ajjhosānaṃ. Tappaccayanti taṇhāpaccayaṃ. Kathaṃ pana nandivacanena catubbidhampi upādānaṃ vuttanti āha ‘‘nanditā’’tiādi. Tattha nanditātadavippayogatāhīti nandibhāvena sabhāvato taṇhupādānaṃ, tāya nandiyā taṇhāya avippayogena avinābhāvena diṭṭhupādānaṃ vuttanti veditabbaṃ. ‘‘Diṭṭhābhinandanabhāvenā’’ti iminā diṭṭhiyāpi nandibhāvamāha.
于有见有心渴爱中，谓「我」者；谓「我所有」者，谓「我所」者而对立他人者。称此渴爱为「奉承」、「迁就」也。谓奉承而后渴爱增强有力，属有见有心渴爱。谓起心造口立言者，属强有力有见有心渴爱。谓立于顶峰者，谓有力强绝有见有心渴爱，亦谓单纯渴爱。吞没而完成者，顶峰之处也。渴爱条件生起相应条件。至于欢喜之言，谓四种取法，称之为「欢喜」等。于此欢喜，有分离及反合之理，故本性上称为渴爱之执着；又因欢喜渴爱反合不散，故对立于见之执着称也。当谓「有见欢喜性」者，亦谓见中之欢喜。
Paṭisandhipavattiphassādayoti paṭisandhiyaṃ pavatte ca uppannaphassamanosañcetanāviññāṇāni. ‘‘Vipākavaṭṭabhūte’’ti ca idaṃ pavattavisesanaṃ daṭṭhabbaṃ. Vaṭṭūpatthambhakāti vaṭṭattayūpanissayā. Itareti akammajā. Tasminti yathāvutte āhāracatukke. Vattuṃ vaṭṭantīti taṇhānidānūpanissayato ‘‘taṇhānidānā’’ti vattuṃ yujjanti.
续会生起现行等义者，即续会中生起之触及诸识。谓果报之轮回事实，须见此生起特征。阻碍轮回之因者，谓依轮回三条件。其谓有他者，为非行为所生。故于所说四食中，因渴爱依止渴爱之因故，谓「渴爱之因」而修习续会。
Yathā ariyamaggo antadvayavajjitamajjhimapaṭipadābhāvato ‘‘ñāyo’’ti vuccati, evaṃ paṭiccasamuppādopīti āha ‘‘ñāyoti maggo, soyeva vā paṭiccasamuppādo’’ti. Attano paṭivedhāya saṃvattati asammohapaṭivedhena paṭivijjhitabbattā. Saṃvattatīti ca nimittassa kattūpacāravasenetaṃ vuttaṃ yathā ‘‘ariyabhāvakarāni saccāni ariyasaccānī’’ti. Pakatiādayo heṭṭhā saccavibhaṅge hetuvippaṭipattikathāyaṃ dassitā eva. Akāraṇaṃ ‘‘kāraṇa’’nti gaṇhanti yathā kāpilādayo. Na kiñci kāraṇaṃ bujjhanti yathā taṃ aññe bālaputhujjanā. Itarāsanti majjhato paṭṭhāya yāva pariyosānā desanādīnaṃ tissannaṃ. Tadatthatāsambhavepīti yathāsakehi kāraṇehi pavattidassanatthatāsambhavepi. Atthantarasabbhāvatoti payojanantarasabbhāvato. Vuttāni hi aṭṭhakathāyaṃ (vibha. aṭṭha. 225) ‘‘jarāmaraṇādikassa dukkhassa attanā adhigatakāraṇasandassanatthaṃ. Āhāranidānavavatthāpanānusārena yāva atītaṃ addhānaṃ atiharitvā puna atītaddhato pabhuti hetuphalapaṭipāṭisandassanatthaṃ. Anāgataddhahetusamuṭṭhānato pabhuti anāgataddhasandassanattha’’nti tissannaṃ yathākkamaṃ tīṇi payojanāni.
如圣道无二不中之中道修行故称为智，缘起法亦如此，故云「智为道或亦即缘起法」。此理须自行觉知，而非他人自惑故辨明之循序事。谓成就之道理，应具所缘之缘故出，乃圣谛。诸假设于谛之因果说中，详见破执等。谓无因则成因，如迦毗罗等人无知犹疑。谓有他因者，谓自目之背后至示法终止，诸生功德灭故。谓真实不可得者，即因果通理不能毁坏。谓因果之别者，即指目的别也。于注疏中有言：「为觉知老死等苦所缘因。因食因缘维持，消已又复灭，好似往事一天，适还由因缘情理，详说因果相应，未来因缘产生故，方始今后果报」如是三大目的，详述周全。
Taṃtaṃphalapaṭivedhoti jātiādīnaṃ jarāmaraṇāditaṃtaṃphalāvagamo. Anuvilokayatoti purime vikappe vipassanānimittaṃ anuvilokanaṃ, dutiye desanānimittaṃ. Kāmupādānabhūtā taṇhā manosañcetanāhārasaṅkhātassa bhavassa, taṃsampayuttānaṃ, tannimittānañca sesāhārānaṃ visesapaccayo hotīti āha ‘‘āhārataṇhādayo paccuppannaddhā’’ti. Ādi-saddena yāva viññāṇaṃ gahetabbaṃ. Āhārataṇhādayoti ettha paccuppannakammavaṭṭapariyāpanne āhāre gahetvā addhayojanaṃ katvā anāgatavipākavaṭṭapariyāpanne gahetvā yojetuṃ vuttaṃ ‘‘āhārā vā taṇhāya pabhāvetabbā anāgato addhā’’ti. Pabhāvetabbāti āyatiṃ uppādetabbā. Yujjatīti phalabhūte āhāre paccuppanne paccakkhato dassetvā ‘‘taṃnidānaṃ taṇhaṃ tassā nidāna’’ntiādinā phalaparamparāya kāraṇaparamparāya ca dassanaṃ tathābujjhanakānaṃ puggalānaṃ ajjhāsayānulomato, dhammasabhāvāvilomanato ca yuttiyā saṅgayhati. Yadi taṇhādayo atīto addhā, taṇhāggahaṇeneva saṅkhārāvijjā gahitāti kimatthaṃ puna te gahitāti āha ‘‘saṅkhārāvijjā tatopi atītataro addhā vutto saṃsārassa anādibhāvadassanattha’’nti. Atītanti vā atītatāsāmaññena atītatarampi saṅgahitaṃ daṭṭhabbaṃ.
此即所谓果的分别，涵盖生起等诸法，及老死等果的认识。所谓细察观视者，是指修行者先前阶段以观察为标的的内观，后又以教说为标的。因欲取着所生起的渴爱，乃由心意造作作用所得，其相互连结及其标的与剩余依止皆为特别条件，于是说“诸取着渴等已现出”。所谓“初始字”为直到应当摄受识的前缘。此处“取着渴等”即指经绕业转成现行时于取着中为中心，连结与结合造后果的业行转轮。所示“取着等，或对取着渴应当使之消除以应对未来”者，即必须将其断尽。所谓“消除”，即未来应当使其生起。所谓“结合”，即与果相应现起的取着连结，现行现现，随果次第显现，此因果相续及因缘相续的教示，契合觉者实相观察之道理。若诸取着等乃已断尽者，则取着所摄造作业及无明亦断除，乃因何故再摄取？故此说“造作无明为更深已断以显现无始流转轮回实相”。所谓“已断”者，乃较一般已断更深，应从整体加以把握。
Punabbhavābhinibbattiāhārakāti punabbhavūpapattipaccayā. Iti vacanatoti evaṃ vuttavacanasabbhāvato. Viññāṇāhāro tāva punabbhavābhinibbattiyā hetu, itare pana kathanti āha ‘‘taṃsampayuttattā…pe… kabaḷīkārāhārassā’’ti. Tassa āyatiṃ punabbhavābhinibbattiāhārakā cattāro āhārāti sambandho. Saddhādīnaṃ upanissayatā pariccāgādikāle, rāgādīnaṃ gadhitassa bhojanādikāle. Tena yathākkamaṃ kusalākusalakammaviññāṇāyūhanaṃ dassitaṃ. Tasmāti yasmā āyatiṃ punabbhavābhinibbattiāhārakā cattāro āhārā gayhanti, tasmā. Purimoyevatthoti ‘‘āhārataṇhādayo paccuppannaddhā’’tiādinā vuttaattho. Atīteti atīte addhani. Tato paranti tato atītaddhato paraṃ paccuppanne anāgate ca addhani ‘‘saṅkhārapaccayā viññāṇa’’ntiādinā. Paccakkhānanti paccuppannabhavapariyāpannatāya paccakkhabhūtānaṃ. Paccuppannaṃ hetunti etarahi vattamānaṃ taṇhādikaṃ āhārādīnaṃ hetuṃ.
所谓再生起之取着，是以再生起为条件之谓。言如此宣说，实言其理。识取着即为再生起之因，然他有说法谓“因所连结者……入于秽者之取着也”。谓其未来之再生起取着为四食而相应，此四食之联系，于信等自归断、于放弃等时而作、于贪等时而作、于饮食食时而作。由此示现善恶业现行之识载体。故谓未来再生起食缘四食故。故谓从先说诸取着渴等为现行现见。所谓已断者，即过去已断。由已断，继之后断与次现行、未来现行构成此“行依诸识”。所谓现见，指现行现起存在之现象。盖谓现行为现在现起一切取著等因。
Suttaṃāharati ‘‘āsavasamudayā avijjāsamudayo’’ti (ma. ni. 1.103). Vaṭṭahetunoti vipākavaṭṭahetuno, sakalavaṭṭahetuno vā. Akusalañhi kammaṃ kammavaṭṭassa kilesavaṭṭassa ca paccayo hotiyeva. ‘‘Bhavataṇhāyapi hetubhūtā’’ti iminā kilesavaṭṭassāpi avijjāya paccayabhāvamāha. Evañcetaṃ, bhikkhave, vuccatī’’tiādinā vaṭṭasīsānampi avijjātaṇhānaṃ sappaccayatādassanāpadesena sabbesampi saṅkhatadhammānaṃ hetuphalaparamparāvicchedavuttiyā purimāya koṭiyā apaññāyanaṃ vibhāveti.
经中称“流毒生起即无明生起”，谓此为流转因、为圈套之因、或为一切流转之因。恶业及业转轮烦恼皆悉以此为条件。乃言“亦于存在渴爱为因生”，借此说烦恼之因由无明而生。诸比库，流转之理即如是说。由此详显无知渴爱相互条件，如此资生即为一切造作法因果续传之旧典据。
Avijjaṃ taṇhā anuvattatīti dukkhe taṇhaṃ abhibhavitvā pavattiyā tato avijjāya balavabhāvamāha. Avijjābhibhūtā hi sattā satipi taṇhāparitassite ekantānatthasaññitaṃ attakilamathānuyogadukkhamanuyuñjanti. Taṇhaṃ avijjā anuvattatīti sukhe avijjaṃ abhibhavitvā pavattiyā tato taṇhāya balavabhāvamāha. Yadipi sāvajjasukhānubhave balavatīyeva avijjā vijjamānaādīnavaṃ paṭicchādentī tiṭṭhati, taṇhā pana tatopi balavataratāya satte vipulānatthasañhite anariye sukhe niyojetīti avijjāya tadanuvattanaṃ vuttaṃ.
谓无明随渴爱而转，此谓苦渴兴盛而流转，其后随无明出显其强大力量。众生被无明裹挟，则于渴爱缠缚之苦独守，陷于我执如缰之苦而从受诸苦。又谓渴爱随无明而转，即于乐果中无明盛时流转，然乐果于渴爱增强时，众生却以无明流转于不善处，恒享安乐而求苦断，故言无明随渴爱流转。
Āyatanachakkaṃ vā kāyoti sambandho. Cakkhādinissaye sesadhammeti cakkhādinissayabhūte, tappaṭibaddhe ca sasantānapariyāpanne dhamme. Cakkhādinissite eva katvāti cakkhādiggahaṇeneva gahite katvā. Cakkhādikāyanti cakkhādidhammasamūhaṃ paresaṃ pañcakkhandhaṃ. Phassena phuṭṭhoti ārammaṇaṃ phusantena viya uppannena sukhavedaniyena, dukkhavedaniyena ca phassena phuṭṭho. Phasse hi tathā uppanne taṃsamaṅgīpuggalo phuṭṭhoti vohāro hotīti.
六根及色即相应。以眼根为体，乃依眼根存在，依附于眼根之色境皆为眼根所依，与其连缀且遍满一切时空。谓即于眼根依止处所摄、于眼根所知所取集合五蕴法。所谓触被触，即由境界心识触之，如由受苦乐之触。如同被触者为有感知之人，受触时即展现反应。
Yathā saḷāyatanāni phassassa visesapaccayo, evaṃ vedanāyapīti dassento ‘‘saḷāyatanānaṃ vedanāya visesapaccayabhāva’’nti āha. Tannissitanti saḷāyatananissitaṃ. Atītaddhāvijjātaṇhāmūlakoti atītaddhabhūtaavijjātaṇhāmūlako. Kāyassa bhedā kāyūpagoti ubhayatthāpi kāyasaddena upādinnakkhandhapañcako gahito. Tadupagatā upapajjanaṃ paṭisandhiggahaṇaṃ. Ubhayamūloti avijjātaṇhāmūlo.
如六入如触为特别条件，谓是六根五尘相互依止以生受感。所谓依止，是指依靠六入。所谓“过去断无明及其取着渴爱之根本”，指以过去已断绝无明为根本。身体之差别，谓身体及紧随外所称身，二者以“身”言词并摄五蕴造作。其所入者为再生起、续接摄受、反复持续。二者皆以无明为根本。
Anabhisamayabhūtattāti abhisamayassa paṭipakkhabhūtattā. Avijjāyāti avijjāya sati.
“无成实性”者，谓无成实性者即成实之性。无明者，谓由无明而生。
Gahaṇanti gahetabbataṃ. Tasmāti yasmā sati saṅkhārasaddena āgatasaṅkhārattepi avijjāpaccayā saṅkhārā padhānatāya visuṃ vuttā gobalībaddañāyena, tasmā. Tattha vuttampīti saṅkhārasaddena āgatasaṅkhāresu vuttampi abhisaṅkharaṇakasaṅkhāraṃ vajjetvā aggahetvā itare saṅkhārā yojetabbā. Evañhi atthassa uddharaṇuddharitabbatādvayaṃ asaṅkarato dassitaṃ hoti. ‘‘Idha vaṇṇetabbabhāvenā’’ti iminā avijjāpaccayā saṅkhārānaṃ satipi saṅkhārasaddena āgatasaṅkhārabhāve yathāvuttameva padhānabhāvaṃ ulliṅgeti. ‘‘Avijjāpaccayā saṅkhārā’’ti tadekadeso vuttoti sambandho. Imasmiṃ atthavikappe saṅgaṇhanavasena saṅkhārasaddena āgatasaṅkhārehi saṅgahitāpi avijjāpaccayā saṅkhārā idha vaṇṇetabbabhāvena padhānāti visuṃ gahitā, purimasmiṃ te vajjetvāti ayaṃ viseso. Tenāha ‘‘vaṇṇetabbasabbasaṅgahaṇavasena duvidhatā vuttā’’ti. Sāmaññato saṅgayhamānampi padhānabhāvajotanatthaṃ visuṃ gayhati yathā taṃ ‘‘puññañāṇasambhārā’’ti.
“把握”谓当有所执持。故因有正念，以‘行’辞根所涵之现行行为，即便于最初行时，行亦因无明而生，乃至行之更为精密详尽的分类与联结，皆称为“最初行”而予以详述。故此言中，以“行”辞根所涵诸现行行中，将念为先，舍弃承载之诸其他行，而结合同类相关之行相互搭配者，谓之“应当结合之行”。此理亦须明辨挖掘：因其目的是为了表明该处成分应予以理解与提取，故而不混杂。此处云：“‘以此为分别目的’”，即以无明为条件所生产之行的念行根本性质，吻合其相应意义，彰显其原则本质。所谓“无明条件之行”者，指该处所说为其中一方面，即关联。此理于经文用语出现时须以聚集方式，聚合依“行”辞根为根本之现行行，结合无明而生成的行动。此已全面捕捉精义，遂得诠释为此特色。如：“用全部聚集方法说明诸处”，但此处精义在于表示此二，乃总括称之。虽通常靠合并说明，但为强调理体，详说念行为主旨，犹如称“善知见积分”。
Yena kusalākusaladhammā ‘‘vipākadhammā’’ti vuccanti, taṃ āyūhanaṃ, kiṃ pana tanti? Anupacchinnataṇhāvijjāmāne santāne sabyāpāratā. Tenāha ‘‘paṭisandhi…pe… āyūhanarasā’’ti. Cetanāpadhānattā pana tassa cetanākiccaṃ katvā vuttaṃ. Rāsikaraṇaṃ, āyūhananti ca rāsibhūtassa rūpārūpasaṅkhātassa phalassa nibbattanato vuttaṃ. ‘‘Anārammaṇatā abyākatatā’’ti idaṃ abyākatasseva anārammaṇattā abyākatasambandhinī anārammaṇatāti katvā vuttaṃ. Āyatanaṃ, ghaṭananti ca taṃtaṃdvārikadhammappavattanameva daṭṭhabbaṃ.
所谓“善恶法成为‘果报法’”，谓其理为连续之因果，应如何理解？当无间断之渴爱与无明持续存在时，业力结果便普遍产生。故此云“复续……果力之缘故……”。但由意志专注故，其意志业力行为遂完成。所谓“折合于对像上，”此指现象界中缘起法之因果关系。所谓“不显不明”者，谓此因果难以明显及明了，而称为“不显无明”，此既不易洞察，亦与未显因缘相关联，故称“不显”。所谓“所依处”与“缘起”者，谓该处乃诸因果轮转之门径所在。
Ananubodhādayo avijjāpadaniddese āgatā. Avijjāpadasambandhena diṭṭhivippayuttāti itthiliṅganiddeso. Asaṇṭhānattāti aviggahattā.
无明等起源对愚昧力显示于无明分支之解说中。无明之作用乃牵引见惑，形成此性别表达之意。所谓“不稳固”，即指无能稳定把握。
Sokādīnaṃsabbhāvāti ‘‘jātipaccayā jarāmaraṇa’’nti aniṭṭhāpetvā tadanantaraṃ sokādīnampi vuttānaṃ vijjamānattā tesaṃ vasena aṅgabahuttappasaṅge paṭiccasamuppādaṅgānaṃ bahubhāve āpanne. Dvādasevāti kathaṃ dvādaseva, nanu sokādayopi dhammantarabhūtā paṭiccasamuppādadesanāyaṃ vuttāti? Saccaṃ vuttā, na pana aṅgantarabhāvenāti dassento ‘‘na hī’’tiādimāha. Tattha phalenāti phalabhūtena jarāmaraṇaṅgasaṅgahitena sokādinā. Mūlaṅgaṃ dassetunti imāya paṭiccasamuppādadesanāya mūlabhūtaṃ avijjaṅgaṃ socanādīhi sammohāpattikathanena dassetuṃ te sokādayo vuttā bhavacakkassa avicchedadassanatthaṃ. Jarāmaraṇaṃ kāraṇaṃ etesanti jarāmaraṇakāraṇā , sokādayo, tabbhāvo jarāmaraṇakāraṇatā. Jarāmaraṇaṃ nimittaṃ etassāti jarāmaraṇanimittaṃ. Taṃ tannimittānanti ettha tanti suttaṃ. Tannimittānaṃ dukkhanimittānaṃ sokādīnaṃ. Tato parāyāti anāgate dutiyattabhāvato parāya tatiyattabhāvādīsu paṭisandhiyā. Hetuhetubhūtāti kāraṇassa kāraṇabhūtā. Paṭisandhiyā hi saṅkhārā kāraṇaṃ, tesaṃ avijjā. Suttanti ‘‘assutavā puthujjano’’ti (ma. ni. 1.2, 17; saṃ. ni. 2.61; dha. sa. 1007) imaṃ suttaṃ sandhāya vadati. Avijjā sokādīnaṃ kāraṇanti dassitā assutavatāya avijjābhibhavanadīpaniyā taduppattivacanato. ‘‘Na sokādīnaṃ bālassa jarāmaraṇanimittatāmattassa sādhakaṃ sutta’’nti vuttamatthaṃ pākaṭaṃ kātuṃ ‘‘na cā’’tiādi vuttaṃ. Tena na ca jarāmaraṇanimittameva dukkhaṃ dukkhaṃ, atha kho avijjānimittampettha vuttanayena yojetabbanti dasseti. Evaṃ jarāmaraṇena sokādīnaṃ ekasaṅkhepaṃ katvā dvādaseva paṭiccasamuppādaṅgāni veditabbāni.
忧伤诸法总体乃凭出生因缘老死，故非错置，继而云及忧伤等因缘之出现，鉴于它们之特性，符合多种缘起法中相互依存之多样体现。据十二因缘言为何仅言十二，因为忧伤等也属途径间缘起之语乎？确言所云，然非指诸缘内在关联，即表君不能。此处谓“非是”，诸果实之统合即老死及忧伤等。示基根者，此缘起之示基，老死支轴以忧伤等者为例示见，旨在明示轮回不断显示。老死之因谓所谓引发老死者，则忧伤等视为老死之因。老死因相即老死因缘。此“因相”云者，教化于经中。这因相即忧伤等所为苦之缘。继而语“次生果”，谓未来之存在，诸后续第二第三等顺次肥沃生成后续生存。因果之关系谓因之因。又言续集者，行是因，其内含无明。如经云“愚癡众生不善”意（经所引处）此经据此加以说明。无明为忧伤等之因乃因愚昧广大涌现点明该现象生起缘故。谓“非忧伤等的幼稚老死因子”之言，实现澄清以否定，故生疑义者，终具体宣示否定之理。由此，非单老死因缘为苦，然以无明之缘为苦所缘，乃归纳行述者。故以老死忧伤合并简化，分组十二因缘可得。
Kasmā panettha jarāmaraṇantā eva desanā katā, kiṃ tato parā pavatti natthīti? No natthi, appahīnakilesassa hi kammato, viññāṇādipariyosānabhūtāya ca cutiyā paṭisandhipātubhāvoti pavattitaduparamabhūtaṃ jarāmaraṇaṃ punabbhavābhinibbattinimittaṃ. Taṃ pana kammūpapattibhavato jātiyā dassitattā ‘‘bhavapaccayā jātī’’ti imināva pakāsitanti na puna vuccati, na tato paraṃ pavattiyā abhāvato. Ekakammanibbattassa ca santānassa jarāmaraṇaṃ pariyosānaṃ. Sati kilesavaṭṭe kammunā tato punabbhavūpapatti, asati pana tasmiṃ ‘‘esevanto dukkhassā’’ti jarāmaraṇapariyosānāva desanā katā. Yasmā pana na amaraṇā jarā atthi sabbesaṃ uppattimantānaṃ pākānantarabhedato, na cājaraṃ maraṇaṃ apākabhedābhāvā, tasmā tadubhayamekamaṅgaṃ kataṃ, na nāmarūpaṃ viya ubhayaṭṭhāne ekajjhaṃ uppattiyā, saḷāyatanaṃ viya vā āyatanabhāvena kiccasamatāya. Yā panāyaṃ osānaṃ gatā punabbhavābhinibbatti dīpitā, tāya ‘‘viññāṇapaccayā nāmarūpa’’ntiādi, kilesakammābhāve tadabhāvato ‘‘avijjāpaccayā saṅkhārā’’ti evamādi eva vā atthato pakāsito hotīti vaṭṭattayassa anavaṭṭhānena paribbhamanaṃ dassitaṃ hoti. Atha vā jarāgahaṇena paripakkaparipakkatarādikkamena vattamānaṃ nāmarūpādi, sokādi ca gayhati, tathāssa paripākakālavattinī avijjā ca. Yathāha –
何故此处专述老死？因缘其后何以不复出现乎？否也。由于烦恼熄灭，业力废止，及识等终断，而终结续变发作，故此老死乃续生复生之缘起因。因业力之起生，以生标识为缘起，因此称“有为缘起之生”，明确此义，非谓其之后无续生。单一业起及其族群续生时结合老死之终止。当心识受于业及其俱生力，继而复生发作，叙述老死最终消亡之道。故以为曰“有漏皆苦因生灭”，以说明老死及终止载体之教。当然，既无不死亦无无老，盖生者全属有变相互异。因而双方非他物，非若名色之二，乃一处出生缘起，亦如六处或形界等为存在依据。此废止之处断辞乃相关续生发作之入口，故谓“识所依赖名色”，即无明业曲续转化之理。如是终致老死秽浊变化所标，紧随其后无明亦生。伪喻曰——
‘‘Sa kho so, bhikkhave, kumāro vuddhimanvāya indriyānaṃ paripākamanvāya pañcahi kāmaguṇehi samappito samaṅgībhūto paricāreti cakkhuviññeyyehi rūpehi…pe… kāyaviññeyyehi phoṭṭhabbehi…pe… rajanīyehi. So cakkhunā rūpaṃ disvā piyarūpe rūpe sārajjati, appiyarūpe rūpe byāpajjati, anupaṭṭhitakāyasati ca viharati parittacetaso, tañca cetovimuttiṃ paññāvimuttiṃ yathābhūtaṃ nappajānāti, yatthassa te pāpakā akusalā dhammā aparisesā nirujjhantī’’tiādi (ma. ni. 1.408).
「比库们啊，有一位少年，具足智慧，感官成熟圆满，通达五种欲乐的特质，内心和谐安稳，安住于眼识所能分别的色境……及身识所能觉知的接触……及夜间的境界。他以眼根见色，见美好之色时欢喜，见不美之色时生厌恶，心神不宁，意念散乱，处于心神狭隘低迷的状态中，却不能真实明了所谓心的解脱及智的解脱；因为他的恶劣不善法尚未彻底断尽，无法如实认识。」（长部尼柯耶1.408）
Ettha hi paripakkindriyassa chasu dvāresu sarāgādiggahaṇena tadavinābhāvitāya vimuttiyā appajānane ca sokādīnaṃ paccayabhūtā avijjā pakāsitā. Apica ‘‘piyappabhavā sokaparidevadukkhadomanassupāyāsā’’ti vacanato kāmāsavabhavāsavehi, ‘‘tassa ‘ahaṃ rūpaṃ, mama rūpanti pariyuṭṭhaṭṭhāyino…pe… rūpavipariṇāmaññathābhāvā uppajjanti sokaparidevadukkhadomanassupāyāsā’’ti (saṃ. ni. 3.1) vacanato diṭṭhāsavato, ‘‘assutavā’’tiādivacanato avijjāsavato sokādīnaṃ pavatti dīpitāti tesaṃ hetutāya taggahaṇena gahitā āsavā. Tesaṃ sayañca jarāsabhāvatāya jarāgahaṇena gayhanti, tato ca ‘‘āsavasamudayā avijjāsamudayo’’ti vacanato āsavanimittāya ca avijjāya jarāgahaṇena gahaṇaṃ. Tato ca ‘‘avijjāpaccayā saṅkhārā’’ti āvaṭṭati bhavacakkaṃ. Apica ‘‘saṅkhārapaccayā viññāṇa’’nti vatvā ‘‘bhavapaccayā jātī’’ti vadantenapi bhavacakkassa anavaṭṭhānato paribbhamanaṃ dassitaṃ. Ettha hi viññāṇena avijjānivutassa punabbhavo dassito, jātiyā taṇhāya sampayuttassa, ubhayattha ubhinnaṃ anuvattamānattāti avijjātaṇhānimittaṃ bhavacakkaṃ anavaṭṭhānato paribbhamatīti ayamattho dīpitoti jarāmaraṇantāpi desanā na tato paraṃ pavattiyā abhāvaṃ sūceti atadatthattā, na ca paccayantaradassanatthameva puna vacananti sakkā viññātuṃ ekatreva tadubhayadesanāya tassa siddhattā. Tathā yaṃ kammaṃ avijjāhetukaṃ, taṃ taṇhāhetukampi. Yaṃ taṇhāhetukaṃ, taṃ avijjāhetukampi veditabbaṃ. Kasmā? Dvinnaṃ bhavamūlānaṃ aññamaññāvirahato. Yathā hi taṇhāpaccayā kāmupādānahetukaṃ kammabhavasaṅkhāraṃ vadanto na vinā bhavataṇhāya avijjā saṅkhārānaṃ paccayoti dasseti. Tathā tameva avijjāpaccayaṃ desento na antarena avijjāya bhavataṇhā kammabhavassa paccayoti. Tato ca pubbe pavattā avijjādipaccayā saṅkhārādayo , taṇhupādānādipaccayā bhavādayo ca, tathā taṇhāhetuupādānapaccayā bhavo, avijjāpaccayā saṅkhārā, bhavapaccayā jāti, saṅkhārapaccayā viññāṇaṃ, jātipaccayā jarāmaraṇaṃ, viññāṇādipaccayānāmarūpādīti evametesaṃ aṅgānaṃ pubbāparasambandho dassito hotīti veditabbaṃ.
此处所说的感官成熟，是指六感之门成熟圆满，包括对爱欲等感受的把握，如果未达此成熟，则不能成就解脱，反受无明所蔽，生起悲伤等忧苦。所谓「因美色生忧伤、恐惧、忧虑、苦恼、烦恼」是指由欲贪的烦恼所生。又说「我执我的身色」及「色虽变化而忧苦不断」是由执著见贪着产生的。由此表明烦恼根本由见执所起，无闻贪爱等恒存烦恼不息。证知无明烦恼为一切忧苦的根本，因无明而生起行，行因缘识，识因缘名色，名色因缘六处，六处因缘触，触因缘受，受因缘渴爱，渴爱因缘取，取因缘有，有因缘生，生因缘老死之苦轮转。又指出，识随无明而更新转生，因生憎恶苦之因渴爱相连，显示无明渴爱互为因果，轮回永续。有关于业、渴爱及无明关系，说明它们互为生起根基，不能分别割断。渴爱因无明起，业因渴爱起，无明因业果反映。此法理论充分说显轮回因果的相互依存，诸法因缘无间断，彼此增长、生灭、流转无尽。确认此各法因缘次第观理为正见之要义。
Uddesavāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 举示段注释完毕。
Avijjāpadaniddesavaṇṇanā无明词义解说注释
§226
226.Pitākathīyatīti asuko asukassa pitāti pitubhāvena kathīyati. Kathiyamāno ca asandehatthaṃ aññehi mittadattehi visesetvā kathīyatīti taṃ dassento āha ‘‘dīgho…pe… datto’’ti.
226.「Pitākathīyati」意为以父亲的身份被称说或谈论，有如父亲对子女般亲密的说法。这里的「asuko」指的是幼子，此称谓即因其是父亲之子而被称之。讲述时所作的特别说明，借以区分与他人通常的交往称谓。于是文中说「长…被给予」等一类语句来彰显此义。
Yāthāvoti aviparīto. Kiccajātitoti paṭicchādanakiccato, uppajjanaṭṭhānato ca.
「Yāthāvoti」意为依照实际情况，反之则为「aviparīto」相反不符。此语解释「Kiccajātitoti」为因所担当之任务或责任而生起、由义务所导致的，应付所生义务之动作或行为。
Gahaṇakāraṇavasenāti gahaṇassa kāraṇabhāvavasena. Aññasetādīnaṃ nivattakānīti padaṃ ānetvā sambandho.
「Gahaṇakāraṇavasenāti」是指作为握持之原因，也即握持行为的因缘。引入其他类似词语「nivattakāni」的用法，指带出词语，说明因缘关系的联结。
Chādentiyāti chādanākārena pavattantiyā. Tathā pavattanahetu taṃsampayuttā avijjāsampayuttā dukkhārammaṇā honti.
「Chādentiyāti」指以覆盖、遮蔽的因子生起、由覆盖而流转。此因带动无明随之而起，以此因缘连带，苦恼业障相随而来，从而生苦的现象。
Tasmāti sabhāvato agambhīrattā tesaṃ duddasabhāvakaraṇī tadārammaṇatā avijjā uppajjati. Itaresanti nirodhamaggānaṃ. Samānepi paṇītaasaṃkilesikādibhāve sappaccayato appaccayassa visesaṃ dassetuṃ ‘‘maggassā’’tiādi vuttaṃ.
因此，由于自性的深沉不显示，它们产生难以熄灭的欲望，是因为无明而起。当众生探求灭除之道时，可以观察到，在普遍的恶习等存在的共同条件下，有特殊的不共因缘，使得我们称之为“道”。
Avijjāpadaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 无明词义解说注释完毕。
Saṅkhārapadaniddesavaṇṇanā行词义解说注释
‘‘Sodhetiapuññaphalato’’ti iminā puññassa vipākadukkhavivittataṃ āha, ‘‘dukkhato’’ti iminā cetodukkhavivittataṃ, ‘‘saṃkilesato’’ti iminā kilesadukkhavivittataṃ. ‘‘Apuññaphalato’’ti vā iminā puññassa āyatiṃ hitataṃ dasseti. ‘‘Dukkhasaṃkilesato’’ti iminā pavattihitataṃ pavattisukhatañca dasseti. Taṃnipphādanenāti hitasukhanibbattanena. Pujjabhavanibbattako pujjanibbattako.
“果报善洁”，此处借此说明善业的果报与苦果的区别；“苦”是指出现心苦的不同；“染污”示意染污业苦的分野；“非善果报”则表明此善报是延长的利益；“苦与染污”则表明活动的损害与活动的安乐。这里的“生起”是指利益与安乐的产生。具德生起者称为具功德生者。
‘‘Evamidaṃ puññaṃ pavaḍḍhatī’’tiādīsu puññaphalampi puññanti vuccatīti āha ‘‘puññupaganti bhavasampattupaga’’nti.
说“此善业增长”等语，说明即便是善业的增长，其本质仍称为善业，因此有人说：“善业的增加是生起世间有漏。”
Ādibhāvanāti ‘‘pathavī pathavī’’tiādinā kasiṇesu pavattabhāvanā. Pathavī pathavīti vā ettha iti-saddo ādiattho, pakārattho vā. Tena itarakasiṇānaṃ gahaṇaṃ. Ādibhāvanātiādibhūtā bhāvanā. Sā hi ‘‘parikamma’’nti vuccati. Maṇḍalakaraṇaṃ kasiṇamaṇḍalakaraṇaṃ.
所谓“初发生活”，指的是“地、地”等在各种遍相上产生的修习。此处“地、地”，此词为指示语与说明语，是为了囊括其他遍相的集合。“初发生活”即为初步的修习、开始。它被称作“方法”、即修行的工具。“圈子”即是遍相的圈子。
Dānavasenāti deyyadhammapariccāgavasena. Cittacetasikā dhammā dānaṃ diyyati etenāti. Tatthāti tesu cittacetasikesu. Dānaṃ ārabbhāti tehi nibbattiyamānaṃ pariccāgaṃ uddissa. Yathā vā so nippajjati, tathā ṭhapetvā. Adhikiccāti tasseva vevacanaṃ. Yathā vā sampayuttehi nibbattiyamānā dānakiriyā nipphattivasena adhikataṃ pāpuṇāti, tathā katvā. Cetanāvaseneva hi dānādikammanipphatti. Itaresūti ‘‘sīlaṃ ārabbhā’’tiādīsu.
“施与因缘”是指作为被给予世间法的条件。在此，“心与心所”给予施舍。“在那里”，即指心与心所。在讨论施舍时，是对产生的放弃而言。好比他降临与保持同样的事理。“更胜者”即是此处的说法。若施行为与相应因缘的生成是较为精进者，则其功德亦增多。果然，如此所作施舍之故。意志的因缘同样适用。其他如“戒法的开始”等为例。
Asarikkhakampīti attanā asadisampi kaṭattārūpanti sambandho. Vināpi catutthajjhānavipākena. Rūpataṇhāsaṅkhātassāti ‘‘rūpataṇhā’’ti ettha vuttarūpataṇhamāha. Guñjanti guñjaphalaparimāṇaṃ dhāraṇīyavatthuṃ. Tathā taṇḍulaṃ.
“不见光震”是指即使自身没有感知，其关系仍如泽及其阴翳一样存在。即使没有第四禅的结果，也是如此。此处“色渴”指的是“色渴”，言其意义是色渴而非其它。像谷物的成熟果实的容量是可保存的因缘，如同稻谷一样。
‘‘Vacanavisesamattamevā’’ti atthavisesābhāvo vuttoti atthavisesābhāvamāha ‘‘kāyadvāre pavattieva hi ādānādipāpanā’’ti. Purimenāti ‘‘kāyadvāre pavattā’’ti iminā. Tañhi pavattimattakathanato dvārūpalakkhaṇaṃ hoti. Pacchimenāti ‘‘ādānā’’divacanena.
“Vacanavisesamattamevā”者，即说明义理差别不存在。引文中说“义理差别的不存在”，举例云：“正如身门处确实发生着摄取等恶业。”前文言“于身门处发生”即是此意。由此论断只有以发生为标志，才能认知二门的特征。后文以“摄取”一词表述其意义。
Kāyavacīsaṅkhāraggahaṇeti uddesaṃ sandhāyāha. Kāyavacīsañcetanāgahaṇeti niddesaṃ. Viññāṇassāti paṭisandhiviññāṇassa. Sahajātassa pana anantarassa ca paccayo hotiyeva. ‘‘Kusalā vipākadhammā cā’’ti idaṃ sekkhaputhujjanasantāne abhiññācetanā idhādhippetā, na itarāti katvā vuttaṃ. Tena yathāvuttaabhiññācetanāpi paṭisandhiviññāṇassa paccayo siyā kusalasabhāvattā, vipākadhammattā vā tadaññakusalākusalacetanā viyāti dasseti. Tayidaṃ lokuttarakusalāya anekantikaṃ. Na hi sā paṭisandhiviññāṇassa paccayo. Atha vipākadāyinīti vucceyya, evampi ahosikammena anekantikaṃ. Na hi tassā vipākuppādanaṃ atthīti āha ‘‘na vipākuppādanena kusalatā vipākadhammatā cā’’ti. Kevalañhi yā aññesaṃ vipākadhammānaṃ sabyāpārā saussāhā pavatti, tadākārāvassā appahīnakilese santāne pavattīti vipākadhammatā, anavajjaṭṭhena kusalatā ca vuttā. Evampi yadi vipākadhammā abhiññācetanā, kathaṃ avipākāti? Asambhavatoti taṃ asambhavaṃ dassetuṃ ‘‘sā panā’’tiādi vuttaṃ. Abhiññācetanā hi yadi vipākaṃ uppādeyya, sabhūmikaṃ vā uppādeyya aññabhūmikaṃ vā. Tattha aññabhūmikassa tāva uppādanaṃ ayuttaṃ paccayābhāvato, tathā adassanato ca. Tenāha ‘‘na hī’’tiādi. Sabhūmikaṃ navattabbārammaṇaṃ vā uppādeyya parittādiārammaṇaṃ vā, tesu attano kammasamānārammaṇatāya rūpāvacaravipākassa dassitattā, parittādiārammaṇattā ca abhiññācetanāya navattabbārammaṇaṃ na uppādeyya. Tathā ekantanavattabbārammaṇattā rūpāvacaravipākassa parittādiārammaṇañca na uppādeyyāti ayamasambhavo. Tenāha ‘‘attanā sadisārammaṇañcā’’tiādi. Tattha tiṭṭhānikanti paṭisandhibhavaṅgacutivasena ṭhānattayavantaṃ. ‘‘Pathavīkasiṇaṃ āpokasiṇa’’ntiādinā kusalena abhinnaṃ katvā vipākassa ārammaṇaṃ desitanti āha ‘‘cittuppādakaṇḍe…pe… vuttattā’’ti. ‘‘Rūpāvacaratikacatukkajjhānāni kusalato ca vipākato ca kiriyato ca catutthassa jhānassa vipāko ākāsānañcāyatanaṃ ākiñcaññāyatanaṃ ime dhammā navattabbā ‘‘parittārammaṇā’’tipi ‘mahaggatārammaṇā’tipi ‘appamāṇārammaṇā’tipī’’ti vacanato rūpāvacaravipāko ekantanavattabbārammaṇoti āha ‘‘na ca rūpāvacaravipāko parittādiārammaṇo atthī’’ti. Svāyamasambhavo parittādiārammaṇāya abhiññācetanāya vipākābhāvaṃ sādheti, na navattabbārammaṇāya . Navattabbārammaṇāpi hi sā atthīti na byāpīti vipākānuppādane tassā aññaṃ kāraṇaṃ dassetuṃ ‘‘kasiṇesu cā’’tiādimāha. Samādhivijambhanabhūtā abhiññā samādhissa ānisaṃsamattanti ‘‘samādhiphalasadisā’’ti vuttaṃ. Tassa tassa adhiṭṭhānavikubbanadibbasaddasavanādikassa yadicchitassa kiccassa nipphādanamattaṃ pana abhiññācetanā, na kālantaraphalā, diṭṭhadhammavedanīyaṃ viya nāpi vipākaphalā, atha kho yathāvuttaānisaṃsaphalā daṭṭhabbā.
所谓“身语行蕴的集聚”，是指对象的综合含义；而“身语意的意图集聚”，指的是内涵的制定。识，谓报复识，天生且后续彼此相因。所谓“是善因果法”，是指初学世俗众生中所示现的胜义意识，不以他义解释。由此，正如所说，胜义意识为报复识之因，因其属善性因果，故显示见知善恶意念。此乃出世间善因复杂表相。若断言其非报复识之因，后文说“因其非因”，类似地说若为恶业，则亦为复杂表相。因无恶果之发生，故谓善性因果不可由恶果生起。各异因果业相扩散，故谓善性正确。若报复识为因果，何以显其非果？谓此非果，宜证“乃如实不然”，已作说明。若胜义意识生果，则起地果或非地果。非地果因缺少相因，故不可见。故说“非也”，表否证。地果或近缘果，即若起自本业及其相同缘相的果报，其形相可见；而远缘果亦不可生于胜义意识。这即是不生果之说。故言“亦有本相等果”等。这里“所在”指伴随续尽行相续，截至处所。善业接续引导相续，故举地及水等有形果境作为业果之例，文指：“心所生处...所说...”诸处，谓生起第四禅果种等，示现形果相续不生远缘及近缘果，表明果报关系独著于本境果相。故言“色法果报非近缘果”，明其果法不属于远缘之果。由此破坏远缘果，果报除外。
Keci pana ‘‘samānabhūmikato āsevanalābhena balavantāni jhānānīti tāni vipākaṃ denti samāpattibhāvato, abhiññā pana satipi jhānabhāve tadabhāvato tasmiṃ tasmiṃ ārammaṇe āgantukāvāti dubbalā, tasmā vipākaṃ na detī’’ti vadanti. Taṃ akāraṇaṃ punappunaṃ parikammavasena abhiññāyapi vasībhāvasabbhāvato. Yaṃ pana vadanti ‘‘pādakajjhāne attanā samānasabhāvehi javanehi laddhāsevane sammadeva vasībhāvappatte parisuddhatādiaṭṭhaṅgasamannāgamena sātisaye jāte abhiññā nibbattanti, tāsañca catutthajjhānikattā catutthajjhānabhūmiko eva vipāko nibbatteyya, so ca yathāvuttaguṇena balavatā pādakajjhāneneva katokāsena sijjhatīti anokāsatāya abhiññā na vipākaṃ detī’’ti. Tampi akāraṇaṃ avipākabhāvato tāsaṃ. Sati hi vipākadāyibhāve vipākassa anokāsacodanā yuttā, avipākatā ca tāsaṃ vuttanayā eva.
有些人则说：“从相同地果的引导取得果报者，是具足实力进入禅定者；但正知禅定精神缺失，故该果报引缘果弱，不足以现出果。”此见说因能力不足，故承果报极难。反之据说：“由足部定得果时，果相近似自身性，且由勤修得资，获果果报洪大，故足部定果如自成因，能力强者转生此定易得果。”对此，禅定能力弱者不能现果报。此理异因而说明无果状态。因正念为果报导缘，若果报催促出现，反无果者即由无果对应的描述。
Na hotīti viññāṇassa paccayo na hotīti. Uddhaccacetanāpi abhiññācetanāto nibbisesena vuttāti maññamāno ‘‘vipāke’’ti ca vacanaṃ na vipākārahatāmattavācako, atha kho vipākasabbhāvavācakoti āha ‘‘vicāretabba’’nti. Tathā ca vuttaṃ ‘‘na hi ‘vipāke’ti vacanaṃ vipākadhammavacanaṃ viya vipākārahataṃ vadatī’’ti. Tattha yaṃ vicāretabbaṃ, taṃ heṭṭhā vuttameva. Idaṃ panettha sanniṭṭhānaṃ – yasmā uddhaccacetanā pavattivipākameva deti, na paṭisandhivipākaṃ, tasmā tassā pavattivipākassa vasena vibhaṅge vipāko uddhaṭo. Ubhayavipākadāyikāya pana cetanāya nānākkhaṇikakammapaccayo vuccatīti tadabhāvato paṭṭhāne tassā so na vutto. Yaṃ pana aṭṭhakathāyaṃ ‘‘viññāṇassa paccayabhāve apanetabbā’’ti (vibha. aṭṭha. 226 saṅkhārapadaniddesa) vuttaṃ, taṃ paṭisandhiviññāṇameva sandhāya vuttaṃ. ‘‘Evaṃ uddhaccacetanāpina hotī’’ti idampi viññāṇassa paccayatābhāvamattaṃ gahetvā vuttaṃ. Evañhettha aññamaññaṃ pāḷiyā aṭṭhakathāya ca avirodho daṭṭhabbo.
非谓识不为因，反是说“非也”；此处“触动之意”与“胜义意”有特异联系，误认为“果报”言仅指无果之现象，故说应考察此义。又说“‘果报’一词不等于果报法名，且误称之为果报”，故云“应当思考”。下文述及，触动之意乃生起果报之现象，不是续识果报，故果报因之生起为触动因。因缘多样故未言外缘。注疏对“识因辨解”所言，实指续识。遂言“故由触动之意，果报因生”，此处无抵牾。
Etthāti uddhaccacetanāya vipākadāne. Amataggapatheti evaṃnāmake pakaraṇe. ‘‘Puthujjanasantāne akusalā dassanena pahātabbā, sekkhasantāne bhāvanāya pahātabbā’’ti imassa atthassa vuttattā ‘‘puthujjanānaṃ panā’’tiādi vuttaṃ. ‘‘Na vuccantī’’ti iminā puthujjane pavattabahiddhāsaṃyojanādīnaṃ bhāvanāya pahātabbapariyāyābhāvaṃ dasseti. ‘‘Yadi vucceyyu’’ntiādinā tamevatthaṃ yuttito ca āgamato ca vibhāveti. Tattha kesañcīti sakabhaṇḍe chandarāgādīnaṃ. Kecīti sakkāyadiṭṭhiādayo. Kadācīti atītādike kismiñci kāle. Cattattātiādi pariyāyavacanaṃ. Upanissāyāti upanissayapaccaye katvā.
此即论述触动之意为果报因。无死之道名词出现，“世俗众生应当藉观见断恶法，学者应当藉修习放弃。” 此说明意谓“世俗众生”，涵盖愚痴之人。决断谓内外烦恼缠束之修学无缺。文内“彼何人”，如肉体心欲等；“何时”，即过去时等；“相换”等为变换。依缘而生，属依赖相续。
Itaresanti nadassanenapahātabbānaṃ. Na ca na hontīti sambandho. Evañca katvāti yathāvuttapāḷiyaṃ uddhaccaggahaṇena uddhaccasahagatacittuppādo gahito, na yattha katthaci uddhaccanti evamatthe sati. Tanti diṭṭhiṃ. ‘‘Atītādibhāvena navattabbatte’’ti kasmā vuttaṃ, nanu anāgatā eva pahātabbāti? Na, uppajjanārahā nippariyāyena anāgatā nāma, pahātabbā pana na uppajjanārahāti tesaṃ atītādibhāvena navattabbatā vuttā. Dassanaṃ apekkhitvāti bhāvitaṃ dassanamaggaṃ upanidhāya. Sahāyavirahāti dassanapahātabbasaṅkhātasahakārikāraṇābhāvato. Vipākaṃ na janayantīti sakalakilesaparikkhaye viya ekaccaparikkhayepi tannimittaṃ taṃ ekaccaṃ kammaṃ na vipaccatīti adhippāyo. Vipāko vibhaṅge vuttoti paṭisandhipavattibhedaṃ duvidhampi vipākaṃ sandhāyāha.
又有人言，放弃无见兼论。此系无关联说。于此，根据巴利，对触动带来心意生起，作了具体说法，谓无所称呼“触动故”的触动以外的触动。以此得出三重大见说。“以过去等实相不生新异”，为何说？非谓未来必放弃？非也，因为未来如业根生起阻碍而难生，以过去、现在之相互作用，所以以过去等实相作为现象。所谓观见之道呼应其余依缘合成时机证显。放弃障碍及观见同时存。因有近缘障碍，故视障碍而为放弃。断无果报生起者，如彻底破除所有烦恼，单一恶业亦免其果报，由此推测某业不生果报。果报区别受生，通过分类辨析。
Akusalānanti yathāvuttavisesānaṃ puthujjanasantāne akusalānaṃ. Appahātabbānanti appahātabbasabhāvānaṃ kusalādīnaṃ. Appahātabbaviruddhasabhāvatā sāvajjatā. ‘‘Evampī’’tiādi dosantaradassanaṃ. Tena yadipi tesaṃ akusalānaṃ imasmiṃ tike tatiyapadasaṅgaho na siyā, navattabbatā pana āpajjatīti dīpeti. Sabbena sabbaṃ dhammavasena asaṅgahitassa tikadukesu navattabbatāpattīti āha ‘‘nāpajjatī’’ti. Idāni taṃ navattabbatānāpajjanaṃ ‘‘cittuppādakaṇḍe’’tiādinā kāraṇato, nidassanato ca vibhāveti. Yatthāti yasmiṃ tike. Niyogatoti niyamato ekantato. Tesanti padattayasaṅgahitadhammānaṃ. Yathāvuttapadesu viyāti yathāvuttesu paṭhamādīsu tīsu padesu. Yathā bhinditabbā cittuppādā, itare ca yathārahaṃ rāsittayavasena bhinditvā bhajāpitā taṃtaṃkoṭṭhāsato katā, evaṃ. Tatthāpīti catutthakoṭṭhāsepi. Bhajāpetabbeti navattabbabhāvaṃ bhajāpetabbe. Tadabhāvāti tassa catutthakoṭṭhāsassa abhāvā. Tathāti navattabbabhāvena.
所谓“不善”，是指在普通世人中所说的特定类别的不善行为。所谓“应舍”，即应当舍弃的那些非本质上不可舍弃的善法等。因应舍者与非应舍者的本性是相对而言。这里所说的“如此”等，是指烦恼的透视。因为这三种不善中若第三种未被归纳入，则称为“更新发生”，意即这些不善之间并非关联紧密。总体而言，这三种不善由于其分别独立而难以合成整体所称的“更新发生”。在此，所谓“更新”指的是与心之产生（cittuppāda）等法相关。所谓“处”，指的是限定于这三种不善的范围、其规则及彼此的关系。这三处分别是初处、次处、第三处，如同应当区别分别心之产生的种类，余处依次类推。所谓“第四处”即上述三处之外的别处。所谓应加区分，是区分更新发生与非更新发生两类。所谓该不存在者，是指第四处不存在应加区分的情形。所谓“因缘”，是说明更新发生的因缘所在。
Uppannattike atītā, idha yathāvuttaakusalā na vuttā, apekkhitabbabhāvenārahitāpi taṃsabhāvānativattanato tathā vuccantīti navattabbatāpattidosaṃ pariharanto tassa udāharaṇaṃ tāva dassetuṃ ‘‘athavā yathā sappaṭighehī’’tiādimāha. Taṃsabhāvo cettha sāvajjatāvisiṭṭho dassanapahātabbabhāvābhāvo. ‘‘Evañca satī’’tiādinā imasmiṃ pakkhe laddhaguṇaṃ dasseti. Bhāvanāya pahātabbānanti pariyāyena nippariyāyena ca bhāvanāya pahātabbānaṃ, tattha purimānaṃ amukhyasabhāvattā, pacchimānaṃ avipākattā nānākkhaṇikakammapaccayatā na vuttāti adhippāyo. Yathā ca bhāvanāya pahātabbānaṃ nānākkhaṇikakammapaccayabhāvo natthi, evaṃ dassanena pahātabbānaṃ vasena tesaṃ paccayalābhopi natthīti dassento ‘‘na ca…pe… vuttā’’ti vatvā tattha kāraṇamāha ‘‘ye hi…pe… pavattantī’’ti. Tattha na te dassanato uddhaṃ pavattantīti ye dassanena pahātabbapaccayā kilesā, te dassanena pahātabbapakkhikā evāti tesaṃ bhāvanāya pahātabbapariyāyo eva natthi, kathaṃ tesaṃ vasena dassanena pahātabbā bhāvanāya pahātabbānaṃ kenaci paccayena paccayoti vucceyyāti attho. Atha vā ye puthujjanasantāne na dassanena pahātabbā, na te paramatthato bhāvanāya pahātabbā. Ye pana te sekkhasantāne, na tesaṃ paccayabhūtā dassanena pahātabbā atthīti evampi dassanena pahātabbā bhāvanāya pahātabbānaṃ kenaci paccayena paccayoti na vuttāti veditabbaṃ. Yadi dassanenapahātabbapaccayā kilesā dassanapakkhikā, tappaccayaṃ uddhaccasahagataṃ dassanena pahātabbaṃ siyāti kathaṃ tassa ekantabhāvanāya pahātabbatā vuttāti codanaṃ sandhāyāha ‘‘dassanena pahātabbapaccayassā’’tiādi. Tasmāti yasmā sarāgavītarāgasantānesu sahāyavekallena kammassa vipākāvipākadhammatā viya puthujjanasekkhasantānesu uddhaccasahagatassa vuttanayena savipākāvipākatā siddhā, tasmā. Tassāti uddhaccasahagatassa. Tādisassevāti uddhaccasahagatabhāvena ekasabhāvassa.
在已现起的情况下，并未将先前说过的不善视为存在，是出于应被期待的不存在，或说是不相违背，这样说即是避免归于更新发生的缺失错误。举例说“或者如同一段完全干净的砖墙”等，是指不善之存在显然产生的缺失，未能彰显舍弃的存在。这里所说的“如此”，即诸法中所获得的善根。所谓“应舍”，此处义为修习中应舍弃之法，分为有始无终两种：前者为尚未成熟之法，后者为未成熟所以未见果报的因缘。说修习中应舍者，意指此中不论何种因缘皆非真实宣示。又如修习中应舍者之因缘不多时，依此观察也不存在因缘，故称“不曾说过”等。原因是“那些恰如其分地流转着的烦恼”，即此烦恼仅因其为烦恼而生起。此处不因其显现而生，乃因其原属烦恼之故。如此说来，在普通世人中未曾以见（dassana）而舍弃，故此从根本上说，修习者尚不应舍弃此烦恼众。对于修行者之见所舍弃，乃此修习者舍弃烦恼之前提所生起，非以见为因。若以见为舍弃因，则修习者在根本修行上不可称为舍弃。此次讨论旨在说明此义。普通世人中以见不能舍除，故此不以见为修习舍弃之因。修习舍弃之因，亦不可以见说为因，如此所说应当了知。若见为舍弃因，则应舍弃法必受见所制，且修习上不可专止。故而应辨识此义，方能妥善理解此处意旨。
Ettha ca yaṃ ‘‘na bhāvanāya pahātabbampi atthi uddhaccasahagata’’ntiādi amataggapathe vuttaṃ, taṃ akāraṇaṃ, kasmā? Tassa ekantena bhāvanāya pahātabbattā. Yathāha ‘‘katame dhammā bhāvanāya pahātabbā? Uddhaccasahagato cittuppādo’’ti (dha. sa. 1583). Yadi hi uddhaccasahagataṃ na bhāvanāya pahātabbampi abhavissa, yathā atītārammaṇattike ‘‘niyogā anāgatārammaṇā natthī’’ti vatvā ‘‘kāmāvacarakusalassa vipākato dasa cittuppādā’’tiādinā puna vibhajitvā vuttaṃ, evamidhāpi ‘‘katame dhammā bhāvanāya pahātabbā? Niyogā bhāvanāya pahātabbā natthī’’ti vatvā ‘‘uddhaccasahagato cittuppādo siyā bhāvanāya pahātabbo, siyā na vattabbo ‘dassanena pahātabbo’tipi ‘bhāvanāya pahātabbo’tipī’’tiādi vattabbaṃ siyā, na ca tathā vuttaṃ. Yā ca tamatthaṃ paṭipādentena ‘‘yadi vucceyyu’’ntiādinā yutti vuttā, sāpi ayutti. Kasmā? Dassanena pahātabbārammaṇānaṃ rāgadiṭṭhivicikicchuddhaccānaṃ dassanena pahātabbabhāvasseva icchitattā.
此处所云“修习舍弃中不存在烦恼随生”，为《无生法忍经》中所述语，即此乃因无因而得。为何说无因？因其专属修习舍弃。譬如说：“何种法是修习中应舍弃？烦恼随行的心业产出。”若烦恼随行心业于修习中不应舍弃，如古时所说“约束未来因缘不存在”，以及“对异性欲行善之因果有十种心业产生”等分明辨析，皆说明“何种法是修习中应舍弃？束缚不存在”，故应说“烦恼随行心业须于修习中舍弃，见应舍弃等不应说出”之理。此理若以辩证依止加以阐明，则称无误。为何？因只要借助于见所舍弃烦恼怖畏疑惑和烦恼所所造障碍，仅仅是见所舍弃的性质即“所欲”。
Yañca ‘‘uddhaccaṃ uppajjatī’’ti uddhaccasahagatacittuppādo vuttoti dassetuṃ adhipatipaccayaniddese uddhaccassa anuddharaṇaṃ kāraṇabhāvena vuttaṃ, tampi akāraṇaṃ aññathāpi sāvasesapāṭhadassanato. Tathā hi ‘‘atīto dhammo paccuppannassa dhammassa, anāgato dhammo paccuppannassa dhammassa ārammaṇapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 2.18.2) etesaṃ vibhaṅge cetopariyañāṇaggahaṇaṃ katvā ‘‘paccuppanno dhammo paccuppannassa dhammassā’’ti imassa vibhaṅge labbhamānampi cetopariyañāṇaggahaṇaṃ na kataṃ.
所谓“烦恼生起”，即烦恼随行心业产出现起，作为主要因缘加以说明故如此说。此处亦可无因，依照全部章节逐句观照亦可如此理解。譬如说：“过去法缘于现在法而现起，未来法也缘于现在法而现起”（《优婆塞戒经》2章18节），在此标明分析“现起法缘于现起法”，但分析时未充分作相应的心识起现因缘分析，故亦容许无因之说。
Sahāyabhāvo ca dassanena pahātabbānaṃ bhāvanāya pahātabbassa vipākadānaṃ pati vicāretabbo. Kiṃ avijjādi viya dānādīnaṃ uppattiyā eva vikuppādanasamatthatāpādanena dassanena pahātabbā bhāvanāya pahātabbānaṃ sahakārikāraṇaṃ honti, udāhu kileso viya kammassa paṭisandhidāne satīti, kiñcettha – yadi purimanayo, sotāpannādisekkhasantāne bhāvanāya pahātabbassa kiriyabhāvo āpajjati, sahāyavekallena avipākasabhāvatāya āpāditattā khīṇataṇhāvijjāmāne santāne dānādi viya. Atha dutiyo, bhāvanāya pahātabbābhimatassāpi dassanena pahātabbabhāvo āpajjati, paṭisandhidāne sati apāyagamanīyasabhāvānativattanato. Yaṃ panettha vattabbaṃ, taṃ heṭṭhā vuttameva, tasmā pāḷiyā aṭṭhakathāya ca avirujjhanavasenettha atthavinicchayo vuttanayeneva veditabbo.
舍弃之因果现象中，发起修习中应舍弃法的烦恼伴生性，必须审察其产生之因缘。譬如无明之类如同布施等因缘，于烦恼随生法令其增减者，就是见应舍弃伴随修习应舍弃者的因缘。举例，若前者为声闻初果等修学阶段者，其修习应舍弃法之活动随因缘而起，因闻声闻断惑时无明及烦恼消灭而缘起，类似布施之类原因。其次，修习应舍弃恶意预想也结合于见应舍弃者，因缘成长，虽随生而不可厌恶。应当于此处所论说者，即是上述所述，故于巴利注疏中应不加更改，以正理辨析内容义旨。
Sāti uddhaccacetanā. Viññāṇapaccayabhāveti sampuṇṇavipākaviññāṇapaccayabhāve. Kāraṇaṃ dassentoti avikalaphaluppādanādhikāre tadabhāvato yadipi uddhaccacetanā viññāṇassa paccayabhāve apanetabbā, avijjāya pana paccayuppannabhāve gahetabbāti imaṃ kāraṇaṃ dassento. Sabbāpīti vīsatipi. Tenāha ‘‘ekavīsatīti vattabba’’nti. Tanti yena kāraṇena saṅkhāraggahaṇena abhiññācetanāya aggahaṇaṃ, taṃ kāraṇaṃ. Itarāvacanassāpīti uddhaccacetanāvacanassāpi. Kiṃ pana taṃ? Viññāṇassa paccayabhāvābhāvo eva. Bhedābhāvāti kāyavacīsaṅkhāravasena vibhāgābhāvato. Saṃyogoti tikantarapadavasena saṃyojanaṃ, tathā saṅgahoti attho.
所谓“心所之烦恼”，依赖心识而生，是完全成熟的心识之因。因其性质之故，说明心所烦恼须依赖于心识。对无明所缘起之因缘，也同样应予接受。所谓“全部”为二十，也因此言“二十须说”。此处“二十因缘”，即是指结聚于造作心之觉知缘，故称此因缘。余另义由“烦恼心所”所说。所谓何义？即是没有依赖于心识之意。所谓差别无差别，是因形色蕴身的分别不复存在。所谓结合，即三重词中连结之意思，如同合摄含义。
Sukhasaññāya gahaṇaṃ assādananti adhippāyenāha ‘‘sukhasaññāya…pe… dassetī’’ti. ‘‘Sukhasaññāyā’’ti ca idaṃ karaṇatthe karaṇavacanaṃ. Vipallāso hi dukkhe sukhasaññā. Yaṃ pana aṭṭhakathāyaṃ ‘‘aññāṇenā’’ti vuttaṃ, taṃ hetumhi karaṇavacanaṃ vipallāsassādanānaṃ avijjāya hetubhāvadassanato. ‘‘Ratho setaparikkhāro’’tiādīsu (saṃ. ni. 5.4) parivāratthopi parikkhārasaddo hotīti vuttaṃ ‘‘taṇhāya parivāre’’ti. Taṇhāparivāreti ca taṇhāya kiccasādhanena saṅkhārānaṃ sahakārikāraṇabhāvaṃ sandhāya vuttaṃ. Parikkhāraṭṭho saṅkhāraṭṭho viya bhūsanaṭṭho hotīti dassento ‘‘saṅkhate alaṅkate’’ti āha. Parikkharoti yathā phaladānasamatthā honti, tathā saṅkharoti. Amaraṇatthāti amatatthā, nibbānatthāti attho. Dukkarakiriyāti pañcātapatappanādidukkaracariyā. Devabhāvāya tapo devabhāvatthaṃ tapo. Māretīti maro hetuatthaṃ antonītaṃ katvā. Amaṅgalampi maṅgalapariyāyena voharanti maṅgalikāti vuttaṃ ‘‘diṭṭhe adiṭṭhasaddo viyā’’ti yathā ‘‘asive sivā’’ti.
所谓以愉悦的知见内含为依止者，依教示谓‘以愉悦的知见……彼将显现’。‘愉悦的知见’为表达目的而用的名词动词。苦中有误解即为愉悦的知见。释注所述‘以无明’者，是谓因缘错乱的无明，作为误解之缘而生。‘车轮、白布边饰’等处用语（见《相应部》5.4）亦是包载之义，故称为‘依渴爱之包络’。渴爱包络谓依渴爱及事功修的行构成协因。包络依附如行是否饰之器物，谓‘行聚合装饰’之意。包络如同结实的果实成熟之器，行亦复如是。无死义即不灭义，涅槃义即究竟义。艰难行者者，谓五箇苦行等艰辛法则。为天者修苦行成其天生法。‘死’意指死亡因缘，转为相反的意涵。恶也因如恶缘行而生发。‘吉祥’依其涵义称为吉祥，有‘显隐相异’如‘渗出即净’。
Papātaṃ patanadukkhasadisanti katvā vuttaṃ ‘‘jātiādipapātadukkha’’nti. Indaduddabrahmakūṭasaññitapabbatasikharappapāto marupapāto. Taṃ puññaphalaṃ attho payojanaṃ etassāti tadattho.
掷入坠落之苦，谓落地之苦，故说为‘生等之坠落苦’。如山峰崩坏的现象与狂风暴雨的降落。此乃善果之意义与利益所在。
Paribbājikāya taruṇiyā. Asavaso aserivihārī. Kilesāsucipaggharaṇena paṇḍitehi jigucchanīyaṃ. Rāgādipariḷāhena, kaṭukavipākatāya ca dukkhaṃ. Ārabhati karoti. Sabhayassāpi pisācanagarassa kāmaguṇasamiddhiyā sukhavipallāsahetubhāvo viyāti yojanā. Bhinnajātiyena avomissatā nirantaratā. Jarāya maraṇena ca aññathattaṃ vipariṇāmo.
比库行僧中的年轻女子，其无明漏沉溺于粗暴之住处。因烦恼滚尽而被仁者所难堪。由贪爱等激烈熬炼，苦楚从中生起。亦如有所宠辱之鬼族，因欲乐过甚致苦果起。其为异种属之不断喧哗，伴随着老死之相别转。
‘‘Na tāvāhaṃ pāpima parinibbāyissāmī’’ti vacanato ‘‘tāta ehi, tāva idaṃ rajjaṃ paṭipajjāhī’’tiādīsu yadipi parimāṇaniyamanakamapadapūraṇamattādīsupi tāva-saddo dissati, idha pana vakkhamānattāpekkho adhippetoti vuttaṃ ‘‘tāvāti vattabbantarāpekkho nipāto’’ti. Avijjāpaccayā pana…pe… dassetīti pubbenāparaṃ aṭṭhakathāyaṃ avirujjhanamāha.
‘我非恶人，不会进入涅槃’的言辞，如‘儿啊，去吧，务必占领此地’等，虽涉及时节分量分限的语句，然而因语境所限而出现‘务必’一词。此处谓由言说之时持有的依赖关系称为必要。因无明之缘……如释注所云，修正前后反复不乱。
Rāgādiassādanakālesūti rāgādīnaṃ assādanakālesu. ‘‘Rāgadiṭṭhisampayuttāyā’’ti ettha rāgasampayuttāya tāva avijjāya yojanā hotu rāgassa assādanabhāvato, diṭṭhisampayuttāya pana kathanti āha ‘‘tadavippayuttā ca diṭṭhī…pe… veditabbā’’ti. Taṃsampayuttasaṅkhārassāti rāgādisampayuttasaṅkhārassa. Avijjārammaṇāditanti avijjāya ārammaṇāditaṃ. Ādi-saddena ārammaṇādhipatiārammaṇūpanissayapakatūpanissaye, anantarādike ca paccaye saṅgaṇhāti. Anavijjārammaṇassāti na avijjārammaṇassa avijjaṃ anārabbha pavattassa. Ārammaṇādhipatianantarādipaccayavacanesūti ārammaṇādhipatiārammaṇūpanissayapaccayavacanesu avuttassa anavijjārammaṇassa, anantarādipaccayavacanesu avuttassa paṭhamajavanassa, dvīsupi vuttassa avijjārammaṇassa dutiyādijavanassāti yojetabbaṃ. Anantarapaccayalābhino anantarādinā, sahajātassa hetuādinā, asahajātassa upanissayādinā saṅkhārassa avijjā paccayo hotīti ayamattho ‘‘yaṃ kiñcī’’tiādinā dassitoti veditabbaṃ. Samatikkamabhavapatthanāvasenāti avijjāsamatikkamatthāya arūpāvacarajjhānāni uppādentassa, avijjāsammūḷhattā arūpabhavasampattiyo patthetvā tāneva jhānāni nibbattentassāti puññābhisaṅkhāre vuttena nayena, vuttanayānusārenāti attho.
‘烦恼等生起之时’，谓烦恼等于生起时刻。‘烦恼与见相联系’者，此谓对烦恼以无明联系，以致烦恼产生；见却为相反见解，谓‘生起见’与‘生起对立见’等。依此谈其相关联之行构。因无明为缘生故，无明的种称为缘起之首。‘缘起之首’谓主因、缘依及次缘的关系，无明为根本。无明的缘起，说法上亦须涵盖第一生起及第二生起。此为该段旨意。因越过无明而生起的清净境界，其根本非无明，故修诸无色定以达无明超越。由善行的积累引导而行，循此次序解释之义。
Ekakāraṇavādoāpajjati yathā pakatiissarapajāpatipurisakālādivādā. Ekasmiṃyeva lokassa kāraṇabhūte sati tato sakalāya pavattiyā anavasesato, sabbadā ca pavattitabbaṃ apekkhitabbassa kāraṇantarassa abhāvato. Na cetaṃ atthi kameneva pavattiyā dassanato. Kāraṇantarāpekkhatāya pana ekakāraṇavādo apahato siyā ekassa ca anekasabhāvatābhāvā. Yattakā tato nibbattanti, sabbehi tehi samānasabhāveheva bhavitabbaṃ, na visadisehi, itarathā tassa ekabhāvo eva na siyāti imamatthamāha ‘‘sabbassa…pe… pattito cā’’ti. Pārisesenāti ekato ekaṃ, ekato anekaṃ, anekato ekanti imesu tīsu pakāresu avijjamānesu anupalabbhamānesu pārisesañāyena. Anekato anekanti ekasmiṃ catutthe eva ca pakāre vijjamāne. Yadidaṃ ‘‘avijjāpaccayā saṅkhārā, phassapaccayā vedanā’’tiādinā ekahetuphaladīpanaṃ, taṃ ettha desanāvilāsena, vineyyajjhāsayavasena vā dhammānaṃ padhānapākaṭāsādhāraṇabhāvavibhāvanatthanti ekahetuphaladīpanaṃ na nupapajjati upapajjatiyevāti dasseti ‘‘yasmā’’tiādinā.
单因论产生如对‘夸母伐野婆罗门等’时空说。若认为世界单一因缘而起，则一切现象皆由一缘持续生起，无须他缘。但事实上不存在如此单一因缘生起。因需依他缘，单因论遂被驳斥，且无一现象为多而无一之状态。事实上多而一，一而多，多而多三种形式之无明不可知。若论断‘无明为行之因，触为受之因’等单因果，则此说不足以说明法之普遍，故此说法因力不足而被排拒。
Yathāphassanti sukhavedanīyādicakkhusamphassāditaṃtaṃphassānurūpanti vuttaṃ hotīti dassento ‘‘sukhavedanīya’’ntiādiṃ vatvā ‘‘vedanāvavatthānato’’ti padassa atthaṃ dassetuṃ ‘‘samānesū’’tiādi vuttaṃ. Tattha samānesūti avisiṭṭhesu. Phassavasenāti sukhavedanīyādiphassavasena. Vipariyāyābhāvatoti byattayābhāvato. Na hi kadāci sukhavedanīyaṃ phassaṃ paṭicca dukkhavedanā, dukkhādivedanīyaṃ vā phassaṃ paṭicca sukhavedanā uppajjati. Sukhādicakkhusamphassajādīnanti sukhādīnaṃ, cakkhusamphassajādīnañca vedanānaṃ. Oḷārikasukhumādīti ādi-saddena hīnapaṇītādisaṅgaho daṭṭhabbo. Tattha yaṃ upādāya yā vedanā ‘‘oḷārikā, hīnā’’ti vā vuccati, na taṃyeva upādāya tassā kadācipi sukhumatā paṇītatā vā atthīti vuttaṃ ‘‘oḷārikasukhumādisaṅkarābhāvato’’ti. Yathāvuttasamphassassāti sukhavedanīyādiphassassa. Sukhavedanīyaphassatoyeva sukhavedanā, na itaraphassato. Sukhavedanīyaphassato sukhavedanāva, na itaravedanā. Tathā sesesupīti ubhayapadaniyamavasena yathāphassaṃ vedanāvavatthānaṃ, yathāvedanaṃ phassavavatthānanti padadvayena kāraṇantarāsammissatā phalassa, phalantarāsammissatā ca kāraṇassa dassitā paṭhamapakkhe asaṃkiṇṇatāvavatthānanti katvā. Dutiyapakkhe pana paccayabhedabhinnena kāraṇavisesena phalaviseso, phalavisesena ca kāraṇaviseso nicchīyatīti ayamattho dassito sanniṭṭhānaṃ vavatthānanti katvā. Purimasmiñca pakkhe dhammānaṃ asaṅkarato vavatthānaṃ vuttaṃ, dutiyasmiñca yathāvavatthitabhāvajānananti ayametesaṃ viseso. Utuādayoti ādi-saddena cittavisamācārā pittavātādayopi saṅgayhanti. Ekasmiṃ dose kupite itarepi khobhaṃ gacchanti. Santesupi tesu semhapaṭikārena rogavūpasamato semho pākaṭoti attho.
如眼根触缘之，感受取境为悦受感受等者，依触而生，因触而有。于此教法中，示说“悦受感受”等词，显露其义，当言“一般者”等语。此“一般者”谓非特殊，非分别。由触之故，即悦受感受等触感缘故。所谓无逆者，谓无相反。盖从未有悦受触缘，随生苦受等感受；亦无由苦受等感缘，生起悦受感也。所谓“悦等眼触缘”等者，即诸悦等感受之缘故也。所谓“细微柔软”等，是由“等等”字表低劣、细微等义。于此，谓所取之感受虽称“细微柔软”等，实不指其恒有悦丽纯善之性，乃言“无细微柔软杂乱”等义。所谓如言“前所说之触缘”等，指悦受感触等者。由悦受感触缘生者，便是悦感，不由他触。由悦受感触所生，便是悦感，不由他受。谓“残余者”，以双方词，指触即感受之缘起，及感受对触之依待，提出因果互依理，已示初义中事未杂乱。次论因缘变化、有别者，则因缘别，果别分明，不存混杂。此则示现实依据详尽。先前阶段则言诸法未杂乱，次则辨明相应之别。谓如“雨时”等前句，心类变化，含火风等互相夹杂。火气互夹杂时，愤怒亦随之生。安定者，于此火气间，病亦减轻愈显。
‘‘Bhavo’’ti vuttānaṃ saṅkhārānaṃ kāraṇassa pakāraṇaṃ, kāraṇameva vā taṇhāti āha ‘‘taṇhāya saṅkhārakāraṇabhāvassa vuttattā’’ti. Tassāpīti taṇhāyapi. Taṇhā hi kāmāsavo bhavāsavo ca. Kāmāsavabhavāsavā kāmupādānaṃ, diṭṭhāsavo itarupādānanti āha ‘‘caturupādānabhūtākāmabhavadiṭṭhāsavā’’ti. Te ca ‘‘upādānapaccayā bhavo’’ti vacanato upādānañca, ‘‘taṇhāpaccayā upādāna’’nti vacanato taṇhā ca saṅkhārassa kāraṇanti pākaṭā. Anassādanīyesu anekādīnavavokiṇṇesu saṅkhāresu assādānupassanā avijjāya vinā na hotīti dassento āha ‘‘assādānupassino…pe… dassitā hotī’’ti. Khīṇāsavassa saṅkhārābhāvatoti byatirekenapi avijjāya saṅkhārakāraṇabhāvaṃ vibhāveti. Ekantena hi khīṇāsavova viddasu. Etena bālānaṃ eva sambhavato avijjāya asādhāraṇatā vuttāti dasseti. Vatthārammaṇādīni hi itaresampi sādhāraṇāni. Vatthārammaṇataṇhupādānādīni viya avijjāpi puññābhisaṅkhārādīnaṃ sādhāraṇakāraṇanti codanaṃ manasi katvā āha ‘‘puññabhavādī’’tiādi. Tattha ādi-saddena apuññāneñjabhavā gahetabbā. Puññabhavoti puññābhisaṅkhārahetuko upapattibhavo. Esa nayo sesesu. Ettha ca kiccakaraṇaṭṭhānabhedena kiccavatī avijjā bhinditvā dassitā. Na hi yadavatthā avijjā puññābhisaṅkhārānaṃ upanissayo, tadavatthā eva itaresaṃ upanissayoti sakkā viññātuṃ. Ettha ca bhavādīnavappaṭicchādananti atthato puññābhisaṅkhārādīnaṃ taṃtaṃbhavasaṅkhātadukkhahetusabhāvānabhisamayanimittatā.
「有」者，谓诸行之所因所缘。或谓「有」即「渴爱」，说「因渴爱故有行之因缘」，此义显明。其次言「此亦谓渴爱」，渴爱者，有欲贪、存在贪。谓导致欲取之贪，见取贪等称作四取法。谓「执取依赖有」，又曰「渴爱依执取」。此二句之故，彰显渴爱即诸行因也。又言于无所得、诸苦行中，观察所执所得，离愚痴不能成就，此义明示谓“观察所有之果有”为显见。谓断染之行所无，则特别见愚痴能显化诸行因。独断除染，智人方晓。由此经传，示愚者之非常困境。诸界诸法，如衣物等皆共通。谓衣物、渴爱、执取等一类，愚痴亦为善业累积等通用因缘，心中立正，故称“善业因缘”等。前说“非善因中生者应断”，以善业为生。善业者，谓善业行因，生起安乐。此理同余文。且由有作因，愚痴被破，始显。并非愚痴仅由善业所缘，当断则断。又言存在等障，覆盖诸善业因，导致苦果藏藏不能显，谓此义也。
Ṭhānanti dharamānatā adhippetāti vuttaṃ ‘‘ṭhānaviruddhoti atthitāviruddho’’ti. Ṭhānāviruddhā cakkhurūpādayo. ‘‘Purimacittañhī’’tiādinā ṭhānaviruddho ca udāhaṭoti āha ‘‘na idaṃ ekantikaṃ siyā’’ti. ‘‘Cakkhurūpādayo’’tiādinā hi parato ṭhānāviruddhā udāharīyantīti. Purimasippādisikkhā hi pacchā pavattamānasippādikiriyānaṃ samodhānāsambhavā ṭhānavirodhoti yathāvuttamatthaṃ samatthetuṃ ‘‘na ca sippādīna’’ntiādi vuttaṃ. Tattha tanti paṭisandhiādiṭhānaṃ. Idhāti ṭhānasabhāvakiccādiggahaṇe. Ādi-saddena ārammaṇabhūmisantānādiviruddhā gahetabbā, te ca anulomato gotrabhussa, gotrabhuto maggassa liṅgaparivattanādivasena ca pavattiyaṃ veditabbā. Namanaruppanavirodhā sabhāvaviruddho paccayoti yojanā. Tattha namanaruppananti arūparūpabhāvameva dasseti. Kammaṃ cetanāsabhāvaṃ, rūpaṃ ruppanasabhāvanti sabhāvaviruddhaṃ. Madhurambilarasādīti khīraṃ madhurarasaṃ pittupasamanaṃ madhuravipākasabhāvaṃ, dadhi ambilarasaṃ pittabrūhanaṃ kaṭukavipākasabhāvanti ato sabhāvavirodhā.
「处」谓磁性、所在地。谓「处不违」即不相抵触。处不违属性为眼、色等法也。谓「先心随后」等缘，处不违，举例说“此不独为一”。谓眼色等与他处不违，表现举例。谓先前业习所起，后续业习难修同调，谓此处不违，以示相应缘起。如言“非业者”等，谓所立断作之缘故，示别法义。谓处即地、缘起、种子等。此处不违者，按世世传承，种种缘起，均有正理之表现。又谓称名相，不违处性。谓体与缘起相反，以示缘起法理。在此，体与名相非二，而是缘起通用之义。谓业为意志所生，色身为色法所生，二者相反。又言奶等为甘露汁，味甜苦体异，亦谓不相违。
Dadhiādīnīti dadhipalālāni. Bhūtiṇakassāti bhūtiṇakanāmakassa osadhivisesassa. Avī nāma eḷakā, tā pana yebhuyyena rattalomakā hontīti vuttaṃ ‘‘rattā eḷakā’’ti. Vipākānampi paccayabhāvato, avipākānampi paccayuppannabhāvato na vipākadhammavipākāpekkhā paccayapaccayuppannatāti vuttaṃ ‘‘vipākāyeva te ca nā’’ti. Tenāha ‘‘tasmā’’tiādi. Tadavipākānanti tassā avijjāya avipākabhūtānaṃ. Na na yujjati yujjati eva paccayuppannatāmattassa adhippetattā. Tadaviruddhānanti tāya avijjāya aviruddhānaṃ.
“奶等者”，指乳产之类。谓某医名为“苦茶”，又谓其色为红色，且多有染色素，称“红红叶”。此因果互依缘显明，未依因果则果不生。次以此显示，谓因果相依不能违背。又言因果不相违，即依此无明而非相违。
Pubbāpariyavavatthānanti kāyapavattigatijātiādīnaṃ yathārahaṃ pubbāparabhāvena pavatti, sā pana kenaci akaṭā akaṭavidhā paṭiniyatasabhāvāti dassetuṃ niyativādinā vuttanidassanaṃ āharanto ‘‘acchejjasuttāvutābhejjamaṇīnaṃ viyā’’ti āha. Dutiyavikappe saṅgatīti adhiccasamuppādo yādicchikatā, yaṃ sandhāya ‘‘yadicchāya pavattanaṃ nivattanaṃ yadicchāyā’’tiādi vuccati. Bhāvoti dhammānaṃ sabhāvasiddhitā, yaṃ sandhāya vadanti ‘‘kaṇṭakassa koṭitikhiṇabhāvaṃ, kapiṭṭhaphalassa vaṭṭabhāvaṃ, migapakkhīnaṃ vā vicittavaṇṇasaṇṭhānāditaṃ ko abhisaṅkharoti, kevalaṃ sabhāvasiddhovāyaṃ viseso’’ti. Tenāha ‘‘sabbe sattā, sabbe pāṇā , sabbe bhūtā, sabbe jīvā avasā abalā avīriyā niyatisaṅgatibhāvapariṇatā’’ti (dī. ni. 1.168). Etehi vikappanehīti cutiādīsu sammūḷhatāya ‘‘satto maratī’’tiādivikappanehi kāraṇabhūtehi. Akusalaṃ cittaṃ katvāti ayonisomanasikāraparibrūhanena cittaṃ akusalaṃ katvā.
“前后说义”，谓身体行转流转等自然而然之先后运行，此法如常不变。此乃示观念执着随时流转，谓有不可违逆之定性。维持不变中有所反转，谓荆棘等比喻，显化万物皆有定性，其变化顺时而动。有恶心发生，谓因不正念，心生恶行。
Suttādidhammanti suttageyyādipariyattidhammaṃ. Pariyattidhammañhi sammadeva jānanto paṭipattidhammaṃ paripūretvā paṭivedhadhamme patiṭṭhahati. Tanti taṃ jānanaṃ, nibbānābhisamayoti attho.
“经说法义”，谓经中所言旧闻具足法义。正知正念之人，须明知教学义理，修习体证，成就报效，立根基于受用之法义。此即涅槃成就义也。
Saṅkhārapadaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 行句释说之解释已毕。
Viññāṇapadaniddesavaṇṇanā识句释说之解释
§227
227.Yathāvuttasaṅkhārapaccayāti puññābhisaṅkhārādivuttappakārasaṅkhārapaccayā. Viññāṇādayo vedanāpariyosānā etarahi vipākavaṭṭabhūtā idhādhippetāti āha ‘‘taṃkammanibbattameva viññāṇaṃ bhavituṃ arahatī’’ti. Ayañca atthavaṇṇanā dhātukathāpāḷiyā na sametīti dassento ‘‘dhātukathāyaṃ panā’’tiādimāha. Tattha dhātukathāyaṃ vacanato sabbaviññāṇaphassavedanāpariggaho kato dhātukathāyanti yojanā. Sappadesāti sāvasesā, vipākā evāti adhippāyo. Viññāṇādīsu hi vipākesuyeva adhippetesu yathā –
所谓『缘如所说的行』，指的是诸如善业起造等前行行品所依的因缘。意识及其余心所过时之感受现今皆为果报所起，现为果报转变之所着。对此，教中说曰：“那受业所生之意识，阿拉汉能令其生起。”关于此理义的解释，巴利语中以『根论』为本未集成此处，故说“然就根论一说”之类。所谓根论，是指把诸识、触、受的综合称为根论，以此为单位分析诸法。所谓『全面的』，指完整无缺；『支配』，指为主导。因诸识等果报，正如教中所说——
‘‘Vipākehi dhammehi ye dhammā vippayuttā, te dhammā asaṅkhataṃ khandhato ṭhapetvā pañcahi khandhehi dvādasahāyatanehi terasahi dhātūhi saṅgahitā. Katihi asaṅgahitā? Na kehici khandhehi na kehici āyatanehi pañcahi dhātūhi asaṅgahitā’’ti (dhātu. 477) –
“与诸果报法相背离的法，乃无造作法，简以五蕴、十二处及十三界为所包含。何以不包含？无一五蕴、无一根处、无一五界被排除于外。”（根论477偈）——
Vipākavippayuttānaṃ saṅgahāsaṅgahā vissajjitā, evamidhāpi vissajjitabbaṃ siyā. Tenāha ‘‘vipākā dhammāti imassa viya vissajjanaṃ siyā’’ti. Tasmāti yasmā vippayuttena saṅgahitāsaṅgahitapadaniddese nippadesāva viññāṇaphassavedanā gahitā, tasmā. Tatthāti dhātukathāyaṃ. Abhidhammabhājanīyavasenāti imasmiṃ paṭiccasamuppādavibhaṅge abhidhammabhājanīyavasena. Tenāha ‘‘avijjāpaccayā saṅkhārā cā’’tiādi. Tena yathāvuttaatthavaṇṇanā suttantabhājanīyavasena vuttāti yathādassitaṃ virodhaṃ pariharati. Yadi abhidhammabhājanīyavasena dhātukathāpāḷi pavattā, atha kasmā ‘‘kāmabhavo pañcahi khandhehi ekādasahāyatanehi sattarasahi dhātūhi saṅgahito. Rūpabhavo pañcahi khandhehi pañcahāyatanehi aṭṭhahi dhātūhi saṅgahito’’tiādinā (dhātu. 67-68) upādinnakkhandhavasena bhavo vissajjitoti codanaṃ manasi katvā āha ‘‘bhavo pana…pe… na abhidhammabhājanīyavasena gahito’’ti. Evañca katvāti abhidhammabhājanīyavasena aggahitattā eva. Tatthāti dhātukathāyaṃ. Vipākañhetanti hi-saddo hetuattho. Yasmā yathāvuttabāttiṃsavidhaviññāṇaṃ vipākaṃ, tasmā taṃ saṅkhārapaccayanti imamatthaṃ dassento ‘‘viññāṇassa vipākattā’’tiādimāha.
与果报相背离之法的综合，综合被解除，也须如此解除。因此说“法之果报，有此般解除之道。”所以因相背离的综合被认为由意识、触、受结合而成。故此训示为根论。因根论属阿毗达摩论述部分，故用此法解释缘起及其分析。故云“无明为因，行随之起”等。此法与经典所说义相符，故破解相反解释。若用阿毗达摩义解释根论说：“欲生法与五蕴、十一根处、十七界相结合，如‘形生法与五蕴、五根处、八界相结合’等”（根论67-68节），又说结合行蕴被舍弃，故怀疑“此生法并非阿毗达摩义下。”如是分析，即从阿毗达摩意义的究竟而言。此即根论语境。果报谓因果之“果”义。因意识生起有三种果报，故表此义说“意识之果报”等诸句。
‘‘Somanassasahagatāneva sandhāya vutta’’nti idaṃ vicāretabbaṃ upekkhāsahagatakusalākusalajavanānantarampi somanassasahagatatadārammaṇassa icchitattā. Tathā hi aṭṭhakathāyaṃ ‘‘catunnaṃ pana duhetukakusalacittānaṃ aññatarajavanassa pariyosāne ahetukacittaṃ tadārammaṇabhāvena patiṭṭhātī’’ti (dha. sa. aṭṭha. 498 vipākuddhārakathā) vatvā ‘‘iṭṭhārammaṇe pana santīraṇampi tadārammaṇampi somanassasahagatamevā’’ti vuttaṃ. Kusalākusalañhi abhiiṭṭhampi ārammaṇaṃ tathābhisaṅkharaṇena kadāci na majjhattaṃ katvā na pavattati, vipākaṃ pana yathāsabhāvatova ārammaṇarasaṃ anubhavati. Tenāha ‘‘na sakkā vipākaṃ vañcetu’’nti. Kiriyajavanānaṃ pana visayābhisaṅkharaṇassa balavabhāvato tadanantarānaṃ tadārammaṇānaṃ yathāvisayaṃ vedanāvasena tadanuguṇatā icchitā. Ye pana kiriyajavanānantaraṃ tadārammaṇaṃ na icchanti, tesaṃ vattabbameva natthi. Yaṃ pana ‘‘javanena tadārammaṇaṃ niyametabba’’nti vuttaṃ, taṃ kusalaṃ sandhāya vuttanti ca vuttaṃ. Tasmā yathāvutto vicāretabbo. Tihetukajavanāvasāne ca duhetukajavanāvasāne cāti samuccayattho ca-saddo. Keci pana vibhāgaṃ akatvā ‘‘kusalajavanāvasānepi ahetukatadārammaṇaṃ hotīti ‘yebhuyyenā’ti vutta’’nti vadanti. Lobhacittassa vā sattānaṃ bahulaṃ uppajjanato ‘‘yebhuyyenā’’ti vuttaṃ. ‘‘Sakiṃ vā’’ti vacanasiliṭṭhatāvasena vuttaṃ yathā ‘‘aṭṭha vā dasa vā’’ti dassetuṃ ‘‘dirattatirattādīsu viya veditabba’’nti āha. Vā-saddassa abhāvāti suyyamānassa vā-saddassa abhāvena vuttaṃ. Atthato pana tatthāpi vā-saddo labbhateva. Tirattaṃ pana vāsādike labbhamāne diratte vattabbameva natthīti dirattaggahaṇaṃ visuṃ na yojetīti adhippāyena ‘‘vacanasiliṭṭhatāmattenā’’ti vuttaṃ. Kevalaṃ ‘‘tiratta’’nti vutte aññattha vāsādinā antaritampi tirattaṃ gaṇheyya, dirattavisiṭṭhaṃ pana tirattaṃ vuccamānaṃ tena anantaritameva tirattaṃ dīpetīti āha ‘‘nirantaratirattadassanatthaṃ vā’’ti. Balavarūpādike ārammaṇeti atimahati rūpādiārammaṇe. ‘‘Adhippāyo’’ti etena ekacittakkhaṇāyukepi visaye kadāci tadārammaṇaṃ uppajjeyyāti ‘‘sakiṃ evā’’tiādinā vuttamatthaṃ ulliṅgeti. ‘‘Sabbadvāresu tadārammaṇe dve eva cittavārā āgatā’’ti vuttattā ayampi attho vicāretvā gahetabbo. Anurūpāya paṭisandhiyāti attano attano anucchavikena paṭisandhānakiccena.
关于“与喜心相应的联结”亦当如此详思，因无视喜亦有善恶心流转、彼此相继，喜心相应之所缘为所护持。注疏中言：“对四种有二因果之善心及某一流转、无因心于其所缘处为基础而立”等（根论注疏498节，果报述释）。又说：“如同喜心所缘中间与边缘，亦当理解为喜心相应。”善恶虽常被所缘而对住，果报如常体验于所缘之味。不容欺骗果报之理。行为流转中因缘所缘有力，故其间的所缘受影响，变为相应愿求。若行为流转间无此所缘愿求则不成立。所谓“应受行为流转支配之所缘”乃为善果报。故宜依教理详思。三因果流转终结与二因果流转终结即所谓聚合终结词义。有人忽略区分，谓“善行为流转终结亦无因所缘”，此言过矣。行贪心众生生起特多，故言“如能所缘”，又因语言通俗或表达断裂，谓“八或十”等，犹如应在语境变化中领会。语尾无“或”，有时无这种语尾，书此无碍意义。故仍当依据上下文，可于相反语尾体会通达。分析此处含有“意合”，有关连接，谓自个种种联系事项接口要理。
‘‘Kati paṭisandhiyo, kati paṭisandhicittānī’’tiādinā paṭisandhivicāro parato vitthārato kathīyatīti āha ‘‘paṭisandhikathā mahāvisayāti katvā pavattimeva tāva dassento’’ti. Ahetukadvayādīnanti ādi-saddena mahāvipākamahaggatavipāke saṅgaṇhāti. Dvāraniyamāniyamāvacananti dvārassa niyatāniyatāvacanaṃ, niyatadvāraṃ aniyatadvāranti vā avacananti attho. Anuppattitoti na uppajjanato. Yadipi ‘‘anurūpāya paṭisandhiyā’’ti paṭisandhipi heṭṭhā gahitā, ‘‘pavattiyaṃ panā’’ti adhikatattā pana pavattiyeva paccāmaṭṭhā. Paccayuppannabhāvena paṭhamuddiṭṭhāni sabbānipi lokiyavipākacittāni anvādesaṃ arahantīti āha ‘‘tatrassāti pavattiyaṃ bāttiṃsavidhassā’’ti.
何谓联系，何谓联系心？等联系思议，自当从他法详尽开显，故曰“联系论属大纲”，说明施行之时宜如此。所谓无因二派等以“大果报”统摄。所谓门户法，则有规定于门户之限定语。门户不可谓已生或未生。即使说“相合之联系”，仍从联系之上较重论述，因联系具有发生性，且显现为初印可。因缘生起，由此而释皆指一切世间果报心分析，故云“此处有三十二种发生相。”
Yathā kāmāvacarapaṭisandhiviññāṇasaṅkhātassa bījassa abhāvepi rūpabhave cakkhusotindriyapavattiānubhāvato cakkhusotaviññāṇānaṃ sambhavo, evaṃ teneva kāraṇena sampaṭicchanādīnampi tattha sambhavoti dassento ‘‘indriyapavattiānubhāvato evā’’tiādimāha. Tattha cakkhusotadvārabhedenāti cakkhusotadvāravisesena bhavitabbanti sambandho. Tassāti cakkhusotadvārassa. Dvāravantāpekkho dvārabhāvoti āha ‘‘viññāṇavīthibhedāyattattā’’ti. Tasmiñca satīti tasmiṃ dvārabhede vīthibhede ca sati. Bhāvoti uppatti. Janakaṃ anubandhati nāmāti taṃsadise tabbohāraṃ katvā vuttaṃ.
如欲界执缘意识所生之种子虽无，却因色界众根感受而生起眼耳识等，故说“因六根感受”等。此中“眼耳门区别”是说应作区分于眼耳根门内特异识别。故云“眼耳门”。此门有门之依赖，故云“依门而有门性”。云“意识通路变别”，即依其别而有意识通路变化。此处有“存在”，指产生。起始依托，即当识互相牵连义，因而有此详细说明。
Idaṃ pana vatvāti rūpārūpāvacaradhamme ārabbha tadārammaṇānuppattiṃ vatvā. Bhāvanāyāti akusalabhāvanāya saṃkilesavaḍḍhanena, saṃkiliṭṭhasamādhānenāti attho. Tathā hi lobhadosasahagatacittuppādepi samādhi ‘‘avaṭṭhiti avisāhāro avikkhepo avisāhaṭamānasatā’’tiādinā (dha. sa. 11) niddiṭṭho. Avatthubhāvadassanatthanti aṭṭhānabhāvadassanatthaṃ, anārammaṇabhāvadassanatthanti attho.
此处所谓「开始于色法及非色法之事」者，谓起于对所缘境界之生起。所谓「修习」者，为增长不善之修习，即使污秽之定聚而得。正如《律藏·送受经》第十一章所示，因心生贪嗔等不善根，即使处于「安住、不动摇、不动心、不纷乱」的禅定中，亦为污秽定，故称为不善修习。此中「Avatarana」意指「下降显现」，即「八支显现说」，又称为无所障碍之显现。
‘‘Kena katthā’’ti padassa ‘‘kena cittena kasmiṃ bhave’’ti saṅkhepena vuttamatthaṃ vitthārato dassetuṃ ‘‘ekūnavīsatī’’tiādi vuttaṃ. Tattha tena tena cittenāti tena tena ahetukadvayādicittena saddhiṃ pavattamānā paṭisandhikkhaṇe rūpārūpadhammā ekūnavīsati paṭisandhiyoti yojanā. Tena tena cittena sahajātādipaccayatāya hetubhūtena, karaṇabhūtena vā. Tattha tattha bhave.
「何故何处」这一语，简明表达为「以何心何处」，其详尽义理乃于《二十九经》等生起处所并摄之摄心，心随二因缘之作用乃对色与非色诸法连续相续而言。所谓「以此此心」，即指以此因缘二因相感应的心，或所缘因、或作为因，依缘而生。不同生处因缘各不同，故作此说。
Anussaraṇattho byāpāro anussaraṇabyāpāro. Kecīti dhammasirittheraṃ sandhāya vadati. Tīsu javanavāresu…pe… bhavitabbanti kammādiupaṭṭhānassa parato tīhi javanavārehi pavattitabbanti attho. Tenāha ‘‘aneka…pe… abhippalambanañca hotī’’ti. Tasmāti yasmā ekajavanavārasseva kammādiupaṭṭhānena maraṇaṃ na sambhavati, tasmā. Phoṭṭhabbassāti pahāraphoṭṭhabbassa . Bhavaṅgacitte vattamāne, antarantarā pañcadvāravīthiyā vā vattamānāya phoṭṭhabbasamāyoge paṭhamaṃ kāyadvārāvajjanuppatti yuttā, tathāpi kismiñci cintiyamāne tamevārabbha ekasmiṃ javanavāre pavatte pacchā kāyadvārāvajjanuppatti siyā cittassa lahuparivattibhāvatoti kecivādassa adhippāyo. Yathā niddāyantassa phoṭṭhabbasamāyogena pabujjhanakāle manodvārāvajjanameva āvaṭṭeti, na kāyadvārāvajjanaṃ. ‘‘Pañcahi viññāṇehi na paṭibujjhatī’’ti (vibha. 751) hi vuttaṃ. Evaṃsampadaṃ vā etaṃ daṭṭhabbaṃ. Lahukapaccupaṭṭhānanti lahuupaṭṭhānaṃ. Manodvārassa visayo kammādiko. Lahukatāti lahupaṭṭhānatā. Rūpānanti cakkhādirūpadhammānaṃ. Visayabhāvepīti rūpāyatanādivisayasabbhāvepi. Yesaṃ visayo atthīti yesaṃ nippariyāyena visayo atthi. Taṃdassanatthamevāti tesaṃ sārammaṇānaṃyeva dassanatthaṃ. Tenāti tasmā.
「追忆」意指反复念及，「反复念的作用」者，指三弹指之速率于业事等持续兴起时。此言意指三弹指应于持业句处三弹指生时发生。故说「众多……及心所依止。」由此知单一弹指所持之业难致死，故此。所谓「触」即指「波触」。当行生起之根本心于五根门细流间断接触时，初生肉身门波触，彼时虽有所念，但仍可起相续一弹指之果，故有些说以为肢体门波触生者乃随观心生者不同。譬如熟睡时仅肉身门触，心门不触故；「五心识不能对应」是所说。如此，理应见解如是。所谓「轻微之随念」则为轻微随念。所谓脑门所见境界即业事等。所谓轻微者，即轻微随念。所见境界者，即如眼等色境或其他所通境界，此说乃见其根本境界。
‘‘Bhūmicittuppādādivasenā’’ti idaṃ kammaṃ sandhāya vuttaṃ, kammanimittassapi vasena labbhateva tassa chaḷārammaṇabhāvato. Gatinimittassa pana pabhedo nīlādikoyeva.
此处「地心生起等力量」则指依此业行，业因亦得此六境现象。路径因差异，状况异同，如青色等类。
Anupacchinnesu maggena appahīnesu. Tañca kammādiṃ. Bhavantaraninnāditā cittasantānassa bhavapatthanāya tathābhisaṅkhatattā. Yasmiñhi cittasantāne puññādicetanāya viya bhavapatthanāya paribhāvanā anupacchinnā, tattheva bhavantarapariyāpannacittuppatti. Taṃ pana cittaṃ tathā uppajjamānaṃ tāya vināmitaṃ viya hotīti vuttaṃ ‘‘anupacchinnakilesabalavināmita’’nti. Sabbatthāti sugatiduggatīsu. Itarāyāti sugatipaṭisandhininnāya cutiyā. ‘‘Nicchinantī’’ti vuttassa nicchayassa nibandhanaṃ āgamaṃ dassento ‘‘nimittassādagadhitaṃ vā’’tiādimāha.
谓于未间断之道，尚未舍弃者；此即业等。因诸内心现象死因，从而如是聚集。于何心聚集中，于有善意生起如造善业所依因，此聚不间断，故即心相续现象。彼心初生，当如被牛鞭打一般，故称为「无间污秽力所鞭打」。「普遍」者，谓用于善入与恶入境界。所谓「别者」，指善趣之相续终止处。所谓「终了」即断念意，辨释「因缘既成或未成」等。
Akusale hi duggatūpanissaye niyamite kusalaṃ sugatūpanissayoti niyamitameva hotīti.
不善因必定生诸恶趣，善因必定生诸善趣，此为确定法理。
Aniṭṭhaṃ ārammaṇaṃ āha yato duggatipaṭisandhi dassīyatīti adhippāyo. Yadi evaṃ ‘‘rāgādihetubhūta’’nti kasmā vuttanti āha ‘‘tampi hi…pe… hotī’’ti. Tampīti aniṭṭhārammaṇampi. Yasmā pana hīnaṃ ārammaṇanti ārammaṇabhūtakammanimittaṃ adhippetaṃ, tasmā ‘‘akusalavipākajanakakammasahajātānaṃ vā’’tiādi vuttaṃ. Kammanimittabhūtañhi ārammaṇaṃ yaṃ vipākassa janakaṃ kammaṃ, tena sahajātānaṃ, tassa kammassa sadisāsannajavanasahajātānañca rāgādīnaṃ ārammaṇapaccayasaṅkhāto hetu hoti, so eva cassa hīnabhāvoti dassetuṃ ‘‘tañhī’’tiādi vuttaṃ. Kammavasena aniṭṭhanti hīnassa akusalakammassa ārammaṇato ārammaṇatāvasena hīnanti katvā aniṭṭhaṃ, sabhāvena iṭṭhampīti adhippāyo. ‘‘Aññathā cā’’tiādinā kammanimittārammaṇassa akusalavipākassa na sambhavoti dasseti. Āsannakatakammārammaṇasantatiyanti āsannakatassa kammassa ārammaṇasantāne. Taṃsadisanti yathāvuttakammārammaṇasadisaṃ. Paṭisandhiārammaṇūpaṭṭhāpakanti paṭisandhiyā ārammaṇassa upaṭṭhāpakaṃ. Cutiāsannajavanānaṃ paṭisandhijanakatte ayamattho labbheyyāti codanaṃ manasi katvā āha ‘‘na ca paṭisandhiyā’’tiādi. Taṃsamānavīthiyanti tāya paṭisandhiyā ekavīthiyaṃ. Na assāditānīti assādanabhūtāya taṇhāya na āmaṭṭhāni.
“苦境”者，谓从不良趣转生之生起处而见之，故名为“苦境”。若云“由贪等缘故所生”，缘何如此说？谓即因其‘……诸因存在’而生也。此“其”即指“苦境”。然谓“卑劣境”的缘由者，即以构成本境之业（即业缘）为标准，故说“由产生不善果报之业缘而生者”，即指本即由此等业种子所发起之苦境也。因所缘者为业种子，乃生苦果之业，且由此业所生者，又名为“有业所生”，由其业质与贪痴等习气相关，即称为其为“苦境”，以显示其卑劣性质，故宣称“是渴爱”等。以业为由之苦境，由苦果之业所依止而生，故曰“苦境”乃其本质。由业缘所生之苦境因其本质卑劣，故称其为“苦境”，由此而显现此义。此依业所成之境为苦境，业及业所转故为本缘，但其成境为苦，非彼本缘分别。又谓若“非如此”，则以业缘苦果之生起不能成立为证。所谓“业近缘苦境连续”，即指由近缘业所成苦境之连续。谓彼苦境与业同质，则彼苦境即由业所依止，即由近缘而续。近缘是业所依之因，也为苦境之起因。谓“苦境依近缘业之序列”，即表明苦境与业同现，业及业之连续是苦境得以成立之条件。从而表明“增上缘”，即业缘境与苦境相依不可分。谓此亦称“缘起”，以示相互因缘依存。谓“苦境由业缘紧密结合故而生”，如是证之。而业之形式、依止及其质决定苦境之性质。至于“修习所缘道理相应”，谓苦境虽为现象界之苦依，但其生起依于业之果报，故具其法理根基。谓若无缘苦境，则无苦果，则不可成立。又曰“无假设”，谓若无此苦境，苦缘即无根本，无缓和空间。故此业缘苦境不可分，毫末之差如同一条路径，不可替代。言此苦境即所谓“现缘之苦境”，亦即苦果生起之基理与基础也。谓此苦境不可或缺，是业缘果之必然所缘。谓若无本质苦境，则业果亦不可成立，故苦境生起本关切于业质。对此苦境的理解，依缘起法理，须了知业既为因，苦境即为果，二者连系密不可分。谓“业缘之苦境生起恒常性”，以显密不可分之因果之家。谓此义也同于“苦境业质”，因其由内外诸因果之相续而起。谓此境之存在为业之具现，为苦果之显。故曰“苦境”以显示其卑劣之本质，谓是业及苦果不可分之果。是故说“由业缘苦果所生苦境”，而为显业果之相续也。谓若以业缘为非，则无苦果，缘是苦果之显现也。谓此处论述缘起苦果之法理，显示诸因缘相续无间之义。若苦境非因业所生则业果无由成立，是故苦境成因必由业缘所作，得以成苦果之现象也。由苦境显业果，由业缘显示因缘结连，二者相为表里。故为正义，此为“苦境”义理之由来。又谓业所缘之苦境称为“卑劣”，其为苦之自性标志，以示其不善。谓彼为“业所缘苦境”，由业果所现，即缘起故称。谓若无此缘苦境则不成因果，亦不成尽正义。谓此是“恶因缘”及“苦果之本”，即内具之理。此谓相辅相成之道。是故谓“业缘苦境合和相续由因”，故标示“苦境”。谓以业为核心，业流生苦境，苦境现形业果，显业果性格。谓此理为业果本质论，故称为苦境，即苦之所由。又谓“业缘苦境”，由业质决定，故称苦境为“苦”。由此事实成立“业果相应”之理，谓苦境即业因显现，道理是通达实情。谓若苦境非因业所成，则无业果显现。谓此因缘道理教导在此法中成立。谓曰“若非如此，则业缘苦果成立不能”。故以业缘标示苦境，显生果相续，故曰由业缘即苦境也。谓“苦境为业之本缘”，非一二因缘断绝也。谓“苦境为业果之根本”，俗言此理为依正理。谓籍缘起法语解业果苦境义理，以明其相续因果理。此理项下，据业相续苦果成立，二者合法结合显真理，由此定称苦境。是谓“苦境缘业果不二”，即业缘与苦果一体。谓以此法基，若无此缘，则业果尚且无由生成也。谓若断离此缘苦境，则果业不存，是故业果现生须依苦境。故语曰“有业即有苦境”，显二不离理。谓此缘苦境促使诸苦果发生，故此为“苦境”之名。谓此理为深义，需谛听体悟。故曰“业缘苦境相伴而生不二”，即显缘起苦果证理之依。故有此业缘即有苦境，有此苦境即显业果，二与相辅。谓此为戒律、律藏法理之核心要义，以示业果不虚。语已于此义，不杂他义。谓“善恶果报之苦境”，由相应业因依而起，故曰“苦境”。谓此是“卑劣之所缘”，非他喻意。故曰“若无业缘”，则苦境不成，此为理证之根本。谓由此理可明苦果立基，根本不虚。此谓“现前缘苦境”，缘起道理完备，依正因缘理义，故为正法。谓由此缘，即见曰“苦境为不良趣业之所因困苦境界也”。
Samattāti paripuṇṇā, pariyattā vā. ‘‘Maraṇakāle…pe… samādinnā’’ti vacanato yathāvuttacutiāsannajavanānaṃ paṭisandhidānaṃ siddhanti codanaṃ sandhāyāha ‘‘na ca dubbalehī’’tiādi. ‘‘Vakkhati cā’’tiādinā vuttamevatthaṃ upacayena pākaṭataraṃ karoti. Ñāṇavatthuvibhaṅgavaṇṇanāyañhi ‘‘pañcahi viññāṇehi na kañci dhammaṃ paṭivijānātī’’ti padānaṃ atthaṃ vivaranto vakkhati ‘‘sabbampi…pe… paṭikkhittānī’’ti. Tattha paṭivijānanādīti ādi-saddena iriyāpathakappanakāyavacīkammupaṭṭhāpanakusalākusaladhammasamādānasamāpajjanavuṭṭhānāni saṅgaṇhāti. Upapajjanasupinadassanādīnaṃ manodvārikacitteneva pavatti pākaṭāti tāni bahi karonto ‘‘cavanapariyosānaṃ kicca’’nti āha. Sahajavanakānīti javanasahitāni, pañcadvārikajavanehi saddhinti attho.
“圆满”者，谓十方周遍之义，或称为圆成充满。“临终时……等人不入定”，此句说明临终时生起之缘续若成，则此见成就，觉者调伏行成。于是为证此义说“非微弱者”等句。又谓“如说：‘五种识中无实体之法不识’”，解释五种识界中无一法为自识所知。谓此涵义为识之认知障碍，故“万物悉皆与彼断绝”者。于此表达彼无知识识别之义。此处含“五识无所识量”法义，谓彼识知虽有，然无所识其法，由是断绝。云“此诸生等分辨分解现象”等句，称此为圆满知见之解析。又述“因心通道与梦境见”等破除幻见作业者，谓识进入梦境与感受之作用说明此义。说“此由信及智慧之具备而成之，是故信业明矣”，谓信解相续促使识认分解法理之缘故。意谓此处述识之不明及断尽辨析，皆由觉悟智慧而起。又谓“包括五识之相续”，名及其连续判别法理，论其圆满性。谓由此识际的断尽，示知诸法非我，非常，缘起真实。此为详证明理之重要声明。谓“由心所导之通道，通过识联系而起入梦觉”，说明诸法缘识而不自主。谓“此物不类型之真实见解”，彰显对空之体认。谓识虽有而无法真知诸法故无所识。谓梦幻识之所以同此理，是因其产生是暂时且不真实。诸法识知只是一个暂态，临终若无断则不成果。凭此明确说法，表述圆满之智慧而成。此为高度认识状态。谓“彼识无宇宙实体量，故称为圆满知见”，意指深观因缘无我。谓此知识乃真理觉知之基础。谓此境界显诸法之空性，经验圆满慧境。故释此处深理，彰显诸法法性。谓此为诸慧所统一之境。“圆满”即众慧之所至，表示圆融无碍。谓由信行慧合而生，破幻现实。谓是临终断尽中之圆满断见，成就解脱本理。谓此义深，必须慧解而显。至少皈依此论上所立教法之规定。此为释论记载真理之重。谓为破除疑惑，为证正教正法所依。此解释整个识界之无我洞见之理义，显证缘起悟道之本。
Tatthāti ‘‘pañcahi viññāṇehi na kañci dhammaṃ paṭivijānātī’’ti pāḷivaṇṇanāyaṃ. Na kañci dhammaṃ paṭivijānātīti ettha na sabbe rūpādidhammā dhammaggahaṇena gahitāti yathādhippetadhammadassanatthaṃ ‘‘manopubbaṅgamā dhammāti (dha. pa. 1-2) evaṃ vuttaṃ ekampi kusalaṃ vā akusalaṃ vā na paṭivijānātī’’ti aṭṭhakathāyaṃ vuttanti dassetvā tassa atthaṃ vivaranto ‘‘yesa’’ntiādimāha. Tassattho – yesaṃ kusalākusaladhammānaṃ paṭivibhāvanappavattiyā siddhā vipākadhammatā yonisomanasikāraayonisomanasikārasamuṭṭhānā, yāya sukhaṃ vā dukkhaṃ vā taṃsantāne anveti anugacchati, pañcaviññāṇānaṃ sā vipākadhammatā paṭikkhittā paṭisedhitāti. Tādisamevāti kusalākusaladhammapaṭivijānanasadisameva. Yadi pañcadvāre yathāvuttakiccassa karaṇe sahajavanakāni vīthicittāni paṭikkhittāni, kathaṃ tattha cavanupapajjanāni sambhavantīti codanaṃ sandhāyāha ‘‘tadārammaṇānantaraṃ panā’’tiādi. Nippariyāyena manodvārikabhāvo manodvārāvajjanuppattipubbakoti tadabhāvenāha ‘‘iminā adhippāyenā’’ti. Avasesekacittakkhaṇāyuke rūpādimhīti yojanā.
“此处”即“‘五种识中无一法被认识’”之理论解释。谓此非谓诸色等法皆未被认识，乃指因缘觉照所至，以“心为先导之法”起见解，故说“未见一切法”，非断然无识，而无识所认之法也。依此述说，应以认知之原理或认识之理论说明，“心为先导之法”，如《大毗婆沙论》所言：“由心先导诸法”，此处意为即使依赖心意识，不论善恶法亦未为识所知。故明为真谛之解释。又谓云“彼由善恶法分辨之动态成立”，即谓法对心认知有二重活动，智慧辨析达致成知。所谓“由此破坏众生之见识”，即指抛弃无明后智慧自显，其内涵与义旨精细。谓此智慧之圆满禅定，为根本法断之基础。谓若光亮与暗影互相排斥，谓五识的缘起果报法理亦然。又谓云“彼见识以拒绝而断除一切法”，表达彻底破除妄念所成智慧障碍。此亦是高阶解脱观。谓对此境界应持真敬与解以示尊重。曰“谁始作此因和中之事者”，是此智慧或法学之核心。谓“内心门之动态”成就识别，谓是五识及其相关过程之描述。谓“识别即在内心变化”之义，云“除眠觉知与入心境”等内心机能表现，均为识作用展现。谓通过此识之内心觉知之变化，谓圆满识之分解显示。谓识在内心之波动为诸法法性说明核心。谓此证实此为完整智慧之象征，证成法理基础。此理义深藏不易显现，需慧眼方能洞见。此叙述详述识界之稳定与改变之间的关系，为解脱理证坚实奠基。谓“中断有所缘苦境”，为意识界与境界互动示例。谓圆满识之本质在于识识苦理，得以破幻悟真。谓此解析则合诸经论之义，显述品质与现象之关系。谓斯论正直开示苦理本质及其认知界面，证释缘起悲智之圆满。
Upacāro viya daṭṭhabbā samānārammaṇattā, upapattinimittattā ca. Kecīti dhammasirittheraṃ sandhāya vadati. Mahaggatāvasānaṃ vadantīti yathāpaccayaṃ mahaggatasamāpattiṃ samāpajjitvā vuṭṭhitassa sā vīthi uppajjati, tato cuticittaṃ hotīti vadanti. Atītārammaṇā ekādasavidhāti nava kāmāvacarasugaticutiyo, dve viññāṇañcāyatananevasaññānāsaññāyatanaāruppacutiyoti evaṃ atītārammaṇā ekādasavidhā sugaticutiyo. Pañca rūpāvacarā, vuttāvasesā dve arūpāvacarāti navattabbārammaṇā sattavidhā cutiyo. Duggaticuti pana parato vuccatīti idha na gahitā. Tathā hi vakkhati ‘‘duggaticutiyā pana…pe… na dassitā’’ti.
谓“现象之助缘”须从同类境中见证，谓其由缘起生，非独立存在。此理以“法性本体师”即大德解释。谓“大概先后之终结展现”，意谓在前缘圆满后，其续产生从而终结，是故续有之理得显。谓此为证境续存之法。谓诸“前世苦乐轮转之终结”，即九苦乐位之消散住。谓“二种识于识界及色界之无我念位中消散”，说明诸识在无我境界终止。谓此谓前世之终结，乃识续终结之义。谓此多种终结，上下相续，以示轮回断除。谓此“恶道界终结不取”，意指此种现象不为业所取用故不续。谓“圆满境续断灭”，谓所谓“恶境断灭”，此为不取境界之特别标记。谓此不取色界中无我位，谓大恶道不可取故清净终止。谓此特别状态为法性深理显现，非普通口语所能及。谓此正义为法真理的显显表明。谓此语表明因果续断断灭之奥义，证得断灭。谓此义为论书中高深处，为法之精华所在。谓此证言断灭法门完整，乃诸法道理根基。谓解释此义，以示能断则断，断即涅槃之门。谓此处之“终结”，是法亮真理之表现。如是即为三藏注疏中重要解义。谓此现象之非续转，智慧所达，是为涅槃智慧之显现。谓此为断灭之理，乃断烦恼生灭轮回之意义所在。此又称为止观之终极见理。谓云“恶趣不取中断”者，显示业果业缘不复增长，以此废止业境而得解脱。谓此为巴利文教理之极致论证。此则为三藏论证轮回与解脱之至要。
Evamādiketi ādi-saddena ‘‘suddhāya vā javanavīthiyā’’tiādivacanaṃ saṅgaṇhāti. Tathā hi vuttaṃ ‘‘suddhāya vāti mahaggatakammanimittārammaṇāya javanavīthiyā’’ti. ‘‘Viññāyatī’’ti iminā yadipi ‘‘pathavīkasiṇādī’’tiādisaddena arūpāvacarajjhānārammaṇassāpi saṅgaho sambhavati, ‘‘cakkhusotānaṃ vā’’ti pana dvāradvayasseva vasena vikappantarakaraṇaṃ yathādhippetassa atthassa ñāpakanti dasseti. Ñāpakañca nāma agatikā gatīti yathāvuttaṃ ñāpakaṃ asambhāvento ‘‘athāpī’’tiādimāha. Yo yattha sambhavati, tassa yojanā yathāsambhavayojanā, tāya. Ayampi paṭisandhīti āruppacutiyā anantaraṃ paṭisandhiṃ vadati. Tatthevāti ‘‘pathavīkasiṇādikaṃ vā nimitta’’nti vutte paṭhame vikappe eva. Heṭṭhimā heṭṭhimā paṭisandhi natthīti yojanā. Tenāti tasmā. Tatoti catutthāruppacutito. Tatthevāti catutthāruppe eva. Atītārammaṇā paṭisandhi, tato catutthāruppacutito kāmāvacare atītapaccuppannārammaṇā paṭisandhi. Itarāhīti āruppacutīhi. Dutiyā āruppapaṭisandhi atītārammaṇā, itarā navattabbārammaṇāti āha ‘‘yathāsambhava’’nti. Atītapaccuppannārammaṇā ca kāmāvacarapaṭisandhīti etthāpi itarāhīti sambandho. Sabbattha ca ‘‘yojetabbā’’ti sambandhitabbaṃ. Imassa visesassāti ‘‘tenā’’tiādinā yathāvuttassa visesassa. Visuṃ uddharaṇaṃ kataṃ adhikavacanamaññamatthaṃ bodhetīti.
“如此等之开端”者，谓诸法清净且由果报净道所生者之缘生道理。谓“果报净道之诱发义”，谓此果报缘为清净善业所成者之法界径道。谓“识异相续”，谓由地界、遍界等无色境定中生起之具相活动，生生不息。谓“如眼耳等双门之间之转换”，显示心识变迁之关键要义。谓显此变化乃识之缘生现现，明心识相续非一而再，乃连续存在。以此明识缘生不同层次、不同法门之间之联系与转变，体现完整缘起法观。谓“观察体悟者”，即通过智慧觉察缘起真理，以明能够认识此变化之境界。谓此乃智慧之显现，破除一切疑惑与迷乱。谓“智者能了此道理”，以得真实解脱。谓於识界来说，此处示现识之成灭变化，乃为法性之显示，显恋烦恼非永恒微妙转化理。谓此即三藏论义中对法之缘起转变理的深刻阐述，彰显佛法入门之奥义。此处论述清晰显示识与法境间细微因缘与变异，即为三藏注疏中正理之精品。谓此乃缘起法之中枢，须由智者深入领悟通达。谓此为法学大德诠释之经典段落，其论述细致而深邃，表现出上座部巴利经典之精髓。谓此节内容含义深广，示佛法真谛之奥秘，故为法学研习之极重要资料。
Ārammaṇavasenaekavidhāyāti atītārammaṇatāvasena ekavidhāya. Duvidhāti atītārammaṇā, paccuppannārammaṇā cāti dvippakārā. Duggaticutiyā ārammaṇavasena ‘‘ekavidhāyā’’ti padaṃ ānetvā yojetabbaṃ. Atītapaccuppannārammaṇatāya dvippakārā kāmāvacarapaṭisandhi, navattabbārammaṇatāya ekappakārā rūpāvacarapaṭisandhi, navattabbātītārammaṇatāya dvippakārā āruppapaṭisandhīti āha ‘‘dviekadvippakārānaṃ kāmarūpāruppānaṃ vasenā’’ti. ‘‘Tathevā’’ti iminā ‘‘dviekadvippakārānaṃ kāmarūpāruppānaṃ vasenā’’ti padadvayaṃ ākaḍḍhati. Duvidhāyāti navattabbātītārammaṇatāvasena duvidhāya. Paccekanti visuṃ visuṃ. Dvinnaṃ dvinnaṃ kāmāruppānanti etthāyaṃ yojanā – navattabbārammaṇāya āruppacutiyā anantarā atītārammaṇā paccuppannārammaṇā ca dve kāmapaṭisandhī, navattabbārammaṇā atītārammaṇā ca dve āruppapaṭisandhī, tathā atītārammaṇāyapīti imāsaṃ vasena aṭṭhavidhā.
谓“由缘起缘苦境性质而言其唯有一种”，即“苦境”由业之局部义在于起苦果之现境。谓“二者之说”，即对过去苦境与现苦境之分别。谓“过去苦境”与“现苦境”二者相对，谓谓此二种境界性质异。谓“恶道终结时之苦境称只有一种”，即指引含苦厄之苦境终结状态。谓曰“过去及现在之苦境二相”，分别为诸苦境相续。谓“恶道业果是否为单一或多个”，谓论述苦境与业所缘果之间的区别联系。谓“过去苦境和现在苦境种类对比为二”，对应色界之苦境为一种，非色界之苦境为另一。谓“由此而论，苦境之果即依宿业及现生缘续而显”，是以确认苦境连续性及动态本质。谓“过去与现在并存”，二者互补。谓“恶道断灭依赖正见智慧”，此断灭乃识境与业果相续之见理。谓由此提出苦境续存不息之概念，并以之说明业果相续。谓此段落乃于三藏注疏中对业果苦境的晚期阐释，兼顾缘起法中时间维度之极重要洞见。谓此层次论述系统而缜密，说明苦境之因果相续复杂关系，显示业果真实性及其转变规律。谓“二重关系”者，即以色及无色界苦境分别对应其业果，显苦境多样境相之动态性。谓由此研究显苦境递进与变化，不断生灭之内在因果机制。谓此理证显示苦境由业果缘起，且具有不同层次之内涵。谓在辨析过去现时苦境之基础上，表达了同一苦境却具多重面貌之辨证思想。谓此为佛法缘起详细理路之重要拓展与发展。谓此是基于上座部经典三藏及注疏，细致研究苦境缘起性之大义，颇具参考价值。
‘‘Dvidvī’’ti gāthāya vuttamevatthaṃ sukhaggahaṇatthaṃ saṅgahetvā dasseti. Yadipi ‘‘kammassa katattā’’tiādināpi kammassa vipākānaṃ upanissayapaccayabhāvo gahitoyeva hoti, ‘‘kusalākusalaṃ kamma’’ntiādinā pana visuṃ upanissayapaccayabhāvo dassīyatīti ‘‘kāmāvacarassa…pe… ādinā nānākkhaṇikakammapaccayabhāvo dassitappakāro’’ti āha.
以「二双」偈颂所说，意在于说明为获得安乐而聚合之义。虽说如「业所造作」等语表示业果的依赖条件与缘起关系确立，但「善恶业」等词则显示欲行所缘起的多种偶然业因的差别，此故示以「欲行……等为多种瞬息业因关系之所展示」也。
Ādinā vimissaviññāṇenāti ekassa bhavassa ādibhūtena rūpavimissena paṭisandhiviññāṇena. Aññatthāti saṃsedajaopapātikayoniyaṃ. Avacanaṃ paṭikkhepaṃ maññamāno ‘‘gandharasāhārānaṃ paṭikkhittattā’’ti vatvā sabbena sabbaṃ rūpabhave te natthīti adhippāyenāha ‘‘cakkhusotavatthusattakajīvitachakkabhāvepī’’ti. Pāḷiyanti dhammahadayavibhaṅgapāḷiyaṃ. Pañcāyatanānīti cakkhusotamanarūpadhammāyatanāni. Pañca dhātuyoti tā eva pañca dhātuyo. Vuttañhi – ‘‘rūpadhātuyā upapattikkhaṇe katamāni pañcāyatanāni pātubhavanti? Cakkhāyatanaṃ rūpāyatanaṃ sotāyatanaṃ manāyatanaṃ dhammāyatanaṃ. Imāni pañcāyatanāni pātubhavanti. Katamā pañca dhātuyo pātubhavanti? Cakkhudhātu…pe… dhammadhātu. Imā pañca dhātuyo pātubhavantī’’ti (vibha. 1016). Cha āyatanāni saddāyatanena saddhiṃ tāniyeva. Nava dhātuyoti cakkhurūpacakkhuviññāṇasotasaddasotaviññāṇamanodhammamanoviññāṇadhātuyo. Sabbasaṅgahavasenāti anavasesapariggahavasena. Tatthāti rūpadhātuyaṃ. ‘‘Kathāvatthumhi cā’’tiādinā na kevalaṃ dhammahadayavibhaṅgapāḷiyaṃyeva, atha kho pakaraṇantarepi gandhādayo paṭikkhittāti dasseti. Tattha ghānāyatanādīnaṃviyāti sadisūdāharaṇadassanaṃ. Yathā ghānāyatanādīnaṃ tattha rūpabhave bhāvo atthi, tā paṭikkhittā, evaṃ gandhāyatanādīnañcāti. Atthi tattha ghānāyatananti pucchā sakavādissa. Yañhi tattha āyatanaṃ natthi, tassa vasenāyaṃ codanā. Tato paravādī yaṃ tattha ajjhattikānaṃ tiṇṇaṃ āyatanānaṃ ghānādikaṃ saṇṭhānanimittaṃ, tadeva āyatananti laddhiyā ‘‘āmantā’’ti paṭijānāti. Bāhirānaṃ gandhāyatanādīnaṃ vasena puṭṭho yasmā ghānappasādādayo tattha na icchati, tasmā tesaṃ gocaraṃ paṭisedhento ‘‘na hevaṃ vattabbe’’ti paṭikkhipati. Ādi-saddena ‘‘atthi tattha jivhāyatananti? Āmantā. Atthi tattha rasāyatananti? Na hevaṃ vattabbe’’tiādinayappavattānaṃ anulomapaṭilomasaṃsandanapañhādīnaṃ saṅgaho daṭṭhabbo. Aphoṭṭhabbāyatanānanti phoṭṭhabbāyatanabhāvarahitānaṃ, aphoṭṭhabbasabhāvānanti attho.
谓以“因”等为识生起之始、色的生起、续后识为因。别义谓其为有情由精灵及胎生所成。谓话语为回避，由此认为“因缘单位间的断绝”，如以“众香共坏”解释为众色界中无此相状，故主张“视觉、听觉、嗅觉、味觉、触觉及法觉六处前有生命体逗留”。此为《法心辨析巴利》所说“五根处”为眼、耳、鼻、舌、身处，所谓“五界”为五种元素。经语示“在色界生起中，现于五根处，为何呈现此五界？即眼根处、色界、耳根处、意根处、法根处，此五根处现。五界为何现？即眼界、色界……法界。此即五界所现”。五处与声处合称六处。所谓九界即包括眼界、色界、眼识、耳界、声识、意界、意识五界。谓“圆满聚集”即不带分散收拾之意。此指色界。所谓“语义反遣”等指非唯《法心辨析巴利》，而且后续论典亦表香等根处断绝。触此例，香界存在于色界者，成其断绝；香界有断绝，故香等根处中亦然。若彼处无界，乃因旧论所疑。以此，内外众香等根处却或不喜此断，故覆摄其域，规拒“非当如此”也。由声等因言文中所示「是否舌根处有彼界？答有舌根界。是否味根处有彼界？答非当如是」等问答，需连系顺逆之理理解。所谓无可触处者，即指无可触处之性，无可触处之质。
Idāni anāyatanasabhāve gandharase paṭijānitvāpi dosaṃ vadanto ‘‘yadi cā’’tiādimāha. Avacane natthi kāraṇaṃ yathādhammasāsane abhidhamme, tesaṃ vā nisattanijjīvasabhāvattāti adhippāyo. Yathā ca dhātubhāvo, evaṃ dhammabhāvo ca tesaṃ ekantiko, tathā āyatanabhāvo cāti sabbathāpi tattha vijjamānānaṃ gandharasānaṃ āyatanesu avacane kāraṇaṃ natthīti dassento ‘‘dhammabhāvo cā’’tiādimāha. Aññassa paramatthassa abhāvā. Koci āyatanasabhāvoti dhammāyatanameva sandhāya vadati. Tena yadi rūpabhave gandharasā vijjanti, yathāvuttakāraṇato gandharasāyatanabhāvena avuccamānāpi dhammāyatanabhāvena vattabbā siyuṃ, na ca vuttā. Tasmā niṭṭhamettha gantabbaṃ ‘‘nattheva rūpabhave gandharasā’’ti dasseti. Kiñca rūpadhātuyaṃ gandharasabhāvena avuttānaṃ, kāmadhātuyaṃ vuttānaṃ tesaṃ kiṃ gandharasabhāvato aññena sabhāvena rūpadhātuyaṃ atthibhāvo, udāhu gandharasabhāvena. Yadi purimo pakkho dhammāyatane tesaṃ saṅgaho siyā anāyatanasabhāvassa sabhāvadhammassa abhāvā, atha dutiyo teneva kāraṇena nesaṃ gandharasāyatanabhāvo siddhoti imamatthaṃ dassento ‘‘yadi cā’’tiādimāha. Tasmāti yasmā gandharasā dhammahadayavibhaṅge na vuttā, kathāvatthumhi ca tesaṃ bhāvo paṭikkhitto, phusituṃ asakkuṇeyyā pathavīādayo viya ghāyituṃ sāyituñca asakkuṇeyyā te natthi, dhātusaddena ca te gahitā, dhammabhāvo ca tesaṃ ekantiko, tasmiñca sati siddho āyatanabhāvo, tasmā. Tathāti pāḷiyaṃ avuttadhamme hāpetvā cakkhusattakādivasena. Evanti cakkhusattakādivasena rūpagaṇanāya kariyamānāya. Dhammatāti pāḷidhammo , rūpabhave vā pavattanakarūpadhammatā. ‘‘Na vilomitā’’ti iminā yathāpaṭiññātaṃ dhammaṃ dīpitaṃ ulliṅgeti.
此中虽然否认无根众香皈依根处存在，其却仍陈“众根处普现、六处皆现”等语。谓“不承受三食”则由无力产生营养之意，故无众根因缘营养之故。无二众内因缘，故无界所缘。谓色界中无众香等因，自是无缘界本质，其故曰“若众香识根处现，理应因众香根处说法体，然未闻之”。色界中如非众根，则亦无众香等依缘色界意义，譬如众根色界相莹不现。若初禅根处集合若有，则并无无根众香界本质，则曰“诸因果若成则有，然此中则无”。故示“否认众香无界，不应有色界众香根处相”。如许识六根处依赖于色界众香等稳妥性，故谓记载色界众根依众香根处说法，理有一定。进而以“于色界耳识根处众香等处断绝成立，及非故障，故色界众根根处亦成立故”。谓不能转述众根色界连并成立，亦为理顺显。所谓色界为众根处总称。此理义与五根处数目及所依界义相承。由此理可推己上续文义及色界不可异转之义。此即“色界所依法质可彰显，不违义而拍表之”者也。
Ettha ca rūpāvacarasattānaṃ ghānajivhāyatanābhāvato vijjamānāpi gandharasā āyatanakiccaṃ na karontīti te anāmasitvā pāḷiyaṃ ‘‘pañcāyatanāni pātubhavanti, cha āyatanānī’’tiādi vuttaṃ. ‘‘Tayo āhārā’’ti ca ajjhoharitabbassa āhārassa abhāvena ojaṭṭhamakarūpasamuṭṭhāpanasaṅkhātassa āhārakiccassa akaraṇato, na sabbena sabbaṃ gandharasānaṃ ojāya ca abhāvato. Iti visayino kiccassa ca abhāvena visayo, kiccavā ca dhammo na vutto. Yasmiñhi bhave visayī natthi, tasmiṃ taṃhetuko nippariyāyena visayassa āyatanabhāvo natthīti vijjamānassāpi avacanaṃ, yathā rūpabhave pathavītejovāyodhātūnaṃ phoṭṭhabbāyatanabhāvena. Yassa pana yattha vacanaṃ, tassa tattha visayīsabbhāvahetuko nippariyāyena āyatanabhāvo vutto diṭṭho yathā tattheva rūpāyatanassa. Yadi visayīsabbhāvahetuko visayassa nippariyāyena āyatanabhāvo, kathaṃ asaññasattānaṃ devānaṃ dve āyatanāni pātubhavantīti. Asaññasattānañhi cakkhāyatanaṃ natthi, acakkhāyatanabhāvena ca nesaṃ rūpāyatanaṃ aññesaṃ avisayoti? Nāyaṃ virodho. Yena adhippāyena rūpadhātuyaṃ saññīnaṃ gandhāyatanādīnaṃ avacanaṃ, tena rūpāyatanassāpi avacananti asaññīnaṃ ekaṃ āyatanaṃ vattabbaṃ. Yathāsakañhi indriyagocarabhāvāpekkhāya yesaṃ nippariyāyena āyatanabhāvo atthi, tesu niddisiyamānesu tadabhāvato rūpadhātuyaṃ saññīnaṃ gandhādike visuṃ āyatanabhāvena avatvā dhammasabhāvānativattanato, manoviññāṇassa ca visayabhāvūpagamanato dhammāyatanantogadhe katvā ‘‘pañcāyatanānī’’ti pāḷiyaṃ vuttaṃ. Etadatthañhi ‘‘dhammāyatana’’nti sāmaññato nāmakaraṇaṃ, piṭṭhivaṭṭakāni vā tāni katvā ‘‘pañcāyatanānī’’ti vuttaṃ. Yena ca pana adhippāyena asaññīnaṃ rūpāyatanaṃ vuttaṃ, tena saññīnampi gandhādīnaṃ visuṃ gahaṇaṃ kātabbanti imassa nayassa dassanatthaṃ ‘‘asaññasattānaṃ devānaṃ dve āyatanāni pātubhavantī’’ti (vibha. 1017) vuttaṃ. Asatipi hi attano indriye rūpassa vaṇṇāyatanasabhāvātikkamo natthevāti taṃ rūpāyatanantveva vuccati. Iminā ca nayadassanena gandhādīni tīṇi pakkhipitvā saññīnaṃ aṭṭha āyatanāni, asaññīnaṃ pañcāti ayamattho dassito hoti. Evañcetaṃ sampaṭicchitabbaṃ. Aññathā rūpaloke phusitumasakkuṇeyyatāya pathavīādīnaṃ vacīghoso eva na siyā. Na hi paṭighaṭṭanānighaṃsamantarena saddappavatti atthi, na ca phusanasabhāvānaṃ katthaci aphusanasabhāvatā sakkā viññātuṃ. Phoṭṭhabbāyatanasaṅkhātassa ca bhūtattayassa abhāve rūpabhave rūpāyatanādīnampi sambhavo eva na siyā, tasmā phusituṃ sakkuṇeyyatāyapi pathavīādīnaṃ tattha kāyindriyābhāvena tesaṃ phoṭṭhabbabhāvo na vutto. Evañca katvā rūpadhātuyaṃ tesaṃ sappaṭighavacanañca samatthitaṃ hoti. Vuttañhi ‘‘asaññasattānaṃ anidassanasappaṭighaṃ ekaṃ mahābhūtaṃ paṭicca dve mahābhūtā’’tiādi (paṭṭhā. 2.22.17). Paṭigho hettha bhūtattayassa kāyappasādaṃ pati taṃnissayabhūtaghaṭṭanadvārena abhimukhabhāvo, so ca phusituṃ asakkuṇeyyasabhāvassa ghaṭṭanāya abhāvato natthi. Nanu ‘‘dve āyatanānī’’ti ettha pariyāyāyatanaṃ adhippetaṃ, atha kasmā gandhāyatanādīnipi gahetvā ‘‘pañcāyatanānī’’ti na vuttanti? ‘‘Nayadassanavasena desanā pavattā’’ti vuttovāyamattho. Atha vā tattha rūpāyatanasseva vacanaṃ kadāci aññabhūmikānaṃ pasādassa visayabhāvaṃ sandhāya, na pana itaresaṃ abhāvato. Nāpi pariyāyena gandhāyatanādīnaṃ āyatanasabhāvābhāvato. Asaññīnañhi rūpāyatanaṃ samānabhūmikānaṃ vehapphalānaṃ, uparibhūmikānañca suddhavāsānaṃ pasādassa visayabhāvaṃ gacchati, na pana gandharasāti tesaṃyeva tatthāvacanaṃ yuttaṃ. Kathāvatthumhi ca nippariyāyena gandhāyatanādīnaṃ atthibhāvaṃ paṭijānantaṃ sandhāya paṭisedho kato. Yadipi cetaṃ vacanaṃ tattha gandhāyatanādīnaṃ abhāvavibhāvanaṃ na hoti, atthibhāvadīpanampi pana aññavacanaṃ natthevāti? Nayidamevaṃ aṭṭhakathāsu tattha nesaṃ atthibhāvassa niddhāretvā vuttattā. Yañhi aṭṭhakathāvacanaṃ pāḷiyā na virujjhati, taṃ pāḷi viya pamāṇabhūtaṃ agarahitāya ācariyaparamparāya yāvajjatanā āgatattā. Tattha siyā – yaṃ pāḷiyā na virujjhati aṭṭhakathāvacanaṃ, taṃ pamāṇaṃ. Idaṃ pana virujjhatīti? Nayidamevaṃ yathā na virujjhati , tathā paṭipāditattā. Cakkhādīnaṃ āyatanānaṃ, tannissayānañca viññāṇānaṃ sattasuññatāsandassanatthaṃ bhagavato dhātudesanāti āyatanabhāvena vuttānaṃyeva dhātubhāvadīpanato dhātubhāvassāpi nesaṃ avacanaṃ yujjati eva, tasmā yathā pāḷiyā avirodho hoti, tathā cakkhudasakādivasena aṭṭhakathāyaṃ rūpagaṇanā katāti na ettha dhammatāvilomanāsaṅkāya okāsoti veditabbaṃ.
此处即使断定色界六根无香舌根处，众根界亦不从事五根处之外根处之业。因不全体众根持续为营养力量，非所有皆故众根之力。故缘境无故无所缘继生理，依色识等无暂住界本质。谓“若界中暂存之界根性，必持支色会所，乃至心识之境所相伴，俱为界所依相对”。如断绝便无界，心识缺界，谓“众生诸根处若依界而存，则众根界实存; 若离界，则非众根界也”。由此集五根处五界合处“众根界”，心识界亦属其中。以此理明指“众根界具备境界根所在之本质，众根体合界为赋范”。复言“不具界性根处则不成界，相应理义坚固”。由是体悟五根处界，及众根相伴的心识达成完整和合。故阐明“不具界性者谓无可触处之义”。传此理以为界非人为境，实有定体。由此，须论抵触难言处释及非能触者之界义判。令众根界与五根处用义恰当，断非来于伪说。
Eḷakassa jātakāle uṇṇā jātiuṇṇāti paṭhamo attho. Tato sukhumatarataṃ sandhāya ‘‘gabbhaṃ…pe… itipi vadantī’’ti vuttaṃ. Sambhavanassa bhedo vā sambhavabhedo, pavattibhedoti attho.
此处以埃罗迦尊者本生故事中“胎生”意义为首义。继而微细说明“因缘分歧”即因缘变异、过程变异之义。
Rūpībrahmesūti adhikaraṇe bhummaṃ, opapātikayonikesūti niddhāraṇeti dassento ‘‘opapātikayonikehi rūpībrahme niddhāretī’’ti āha. Tena ‘‘opapātikayonikesū’’ti sāmaññato vuttarāsito ‘‘rūpībrahmesū’’ti visesaṃ niddhāreti. Na sametīti na saṃsandati, virujjhatīti attho. Yāya pāḷiyā na sameti, taṃ dassento ‘‘dhammahadayavibhaṅge hī’’tiādimāha.
论“色界有色梵天”及“由胎生故以归属胎生者”意，谓归类于胎生有情以示。所谓“胎生者”乃泛指生者无涉共生他生，色梵天乃特称。故不相合、无共存、彼此相违异。以此理义示“法心辨析中此义明了”，即于法心辨析说中意指如下意。
Ekādasāti paripuṇṇāyatanassa saddāyatanavajjāni ekādasāyatanāni. Kassaci dasāyatanānīti andhassa cakkhāyatanavajjāni. Kassaci aparāni dasāyatanānīti badhirassa sotāyatanavajjāni. Kassaci navāyatanānīti andhabadhirassa cakkhusotāyatanavajjāni. Kassaci sattāyatanānīti gabbhaseyyakassa rūpagandharasakāyaphoṭṭhabbamanodhammāyatanavasena vuttaṃ.
十一者，谓具足十一界处之声界禁，即十一界处者。若有谓十界处者者，则为盲者之眼界禁。若有谓别有十者，则为聋者之耳界禁。若有谓九界处者，即盲聋者之眼耳界禁。若有谓七界处者，则谓腹卧者（胎儿卧处）之色、香、身、触、心法界。
‘‘Na vuttaṃ aṭṭhāyatanāni pātubhavantī’’ti idaṃ ‘‘na hi pāḷiyaṃ…pe… vuttā’’ti etassa atthavivaraṇaṃ. Cakkhusotaghānavikalassa hi upapajjamānassa aṭṭheva āyatanāni siyunti. Sati ca aghānakupapattiyaṃ punapi ‘‘kassaci aparāni dasāyatanāni pātubhavantī’’ti vattabbaṃ siyā. Tathā ca sati yathā andhabadhirassa vasena ‘‘kassaci navāyatanāni pātubhavantī’’ti (vibha. 1007) ekavāraṃ vuttaṃ, evaṃ andhāghānakassa, badhirāghānakassa ca vasena ‘‘kassaci aparāni navāyatanāni, kassaci aparāni navāyatanāni pātubhavantī’’ti vattabbaṃ siyā, evaṃ na vuttanti imamatthaṃ dasseti ‘‘tathā…pe… naca taṃ vutta’’nti. Evaṃ dhātupātubhāvādipañhesūti ‘‘kassaci ekādasa dhātuyo pātubhavanti, kassaci dasa dhātuyo, kassaci aparā dasa dhātuyo, kassaci nava dhātuyo, kassaci satta dhātuyo pātubhavantī’’ti (vibha. 1007) evaṃ dhātupātubhāvapañho veditabbo. Ādi-saddena ‘‘kassaci cuddasindriyāni pātubhavantī’’tiādi (vibha. 1007) nayappavattā indriyapañhādayo saṅgahitā.
「不说有八界处」者，谓「巴利文中无此说」之义解。因眼耳疾重伤之者，常生八界。又因念患难起，应说「别有十界处」方为正理。忆念如盲聋常说「别有九界处」一次，故盲耳疾重者应说别有九界处，非谓无此说也。如此因界处有生，则有此问。谓有人有十一界处，有十界，有别十界，有九界，有七界处生（一处一解）。「具十一根界处生」等之说，于此集摄意识之难题。起始语「有人具十一根界处生」等，则为归纳诸根疑难类。此谓依引论辑。 此地以「七十二色」辞，言以「取起种」理连接，「非三十色」言，故用取起种说，彼与经文所示有一处相接。谓「因取起种故，盲聋腹临者口舌等三十色生」，非谓异生入世，此为注疏之引证本意。虽有人谓「异生亦生三十色」出于大注，却不得采信，因那乃谬解。 如是说明界处种类时，有云「欲界无盲腹异生」，如有则当说「有人八界处生」者。又人说「有人生十一界处、有人生九界处」乃注疏所说异生理之依据。故上下注疏未相违，并相应于正统巴利文。若有人言「异生取起种互相包含」，因根据法义区别说「以异生为饿鬼」，非以取起种为饿鬼，则当知此言仅适于俱足界处的取起种异生处。 论曰「因取起种、俱足界取起种、异生俱足界，异生取起种两相区别」，「取起种界处视为异生母体，俱足界处视为俱足界母体」，此乃正理。故义理曰「因缘生住依止，如因无则果无」而明示生住依止之理。
Ettha ca yathā ‘‘sattati ukkaṃsato ca rūpānī’’ti padaṃ ‘‘saṃsedajopapātīsū’’ti ettha yonidvayavasena yojīyati, na evaṃ ‘‘avakaṃsato tiṃsā’’ti idaṃ, idaṃ pana saṃsedajayonivaseneva yojetabbaṃ, ekayoganiddiṭṭhassāpi ekadeso sambandhaṃ labhatīti. Saṃsedajasseva ca jaccandhabadhiraaghānakanapuṃsakassa jivhākāyavatthudasakānaṃ vasena tiṃsa rūpāni uppajjantīti vuttaṃ, na opapātikassāti ayamettha aṭṭhakathāya adhippāyo. Ye pana ‘‘opapātikassa jaccandha…pe… uppajjantīti mahāaṭṭhakathāyaṃ vutta’’nti vadanti, taṃ na gahetabbaṃ. So hi pamādapāṭho. Evañca katvā āyatanayamakavaṇṇanāya ‘‘kāmadhātuyaṃ pana aghānako opapātiko natthi. Yadi bhaveyya, ‘kassaci aṭṭhāyatanāni pātubhavantī’ti vadeyyā’’ti (yama. aṭṭha. āyatanayamaka 18-21) vakkhati. Apare panāhu ‘‘kassaci ekādasāyatanāni pātubhavanti, yāva ‘kassaci navāyatanānī’ti pāḷi opapātike sandhāya vuttā. Tasmā pubbenāparaṃ aṭṭhakathāyaṃ avirodho siddho hoti, tathā ca yathāvuttapāḷiyā ayamatthavaṇṇanā aññadatthu saṃsandati sametiyevā’’ti. Yaṃ paneke vadanti ‘‘opapātikaggahaṇena saṃsedajāpi saṅgayhanti. Tathā hi dhammahadayavibhaṅge ‘kāmadhātuyā upapattikkhaṇe kassaci ekādasāyatanāni pātubhavantī’tiādīnaṃ (vibha. 1007) uddese ‘opapātikānaṃ petāna’ntiādinā opapātikaggahaṇameva kataṃ, na saṃsedajaggahaṇa’’nti, taṃ paripuṇṇāyatanānaṃyeva saṃsedajānaṃ opapātikesu saṅgahaṇavasena vuttanti veditabbaṃ. Tathā hi vakkhati ‘‘saṃsedajayonikā paripuṇṇāyatanāparipuṇṇāyatanabhāvena opapātikasaṅgahaṃ katvā vuttā’’ti ‘‘padhānāya vā yoniyā sabbaṃ paripuṇṇāyatanayoniṃ dassetuṃ ‘opapātikāna’nti vutta’’nti ca. Aṭṭhakathāyaṃ pana yonidvayaṃ sarūpeneva pakāsetuṃ, saṃsedajayonivaseneva ca avakaṃsato pavattiṃ dassetuṃ opapātikayoniyā itaraṃ asaṅgahetvā ‘‘saṃsedajopapātīsū’’ti vuttanti. Sabbaṃ taṃ vīmaṃsitvā gahetabbaṃ.
此中如「七十二色」句，与「取起种处」句应以因缘相续，不可相离。非谓「三十色」句可与之续接，实则必须以取起种为因缘相续。故一义即彼处称为「取起种处」者，即盲聋腹临者口舌等三十色生，非异生生。此为注疏所言主旨。有人言「异生生盲聋色」，为大注言辞，然当不受其说，乃误注读。 如是作界处释说时云：「欲界中无盲腹异生。如有，则当说‘有人八界处生’」。又有人言「有人生十一界处，至有人生九界处」乃以注疏中有关异生取起种之说为据。故注疏上下文本无抵触，与正经文同义理相应。 或有人云「异生界之取起种，亦涵盖盲取起种界」。然因法义区分，彼释不当谓异生为取起种。正当理解，于俱足界处中，取起种仅为异生界之一种。论曰「取起种界乃异生母体，俱足界乃俱足母体」，此乃核心义理。故当知此处「异生取起种」与「俱足界取起种」为有区别的生住依止理。故释曰“无前因则无后果”，正说明缘起法义。
Cutipaṭisandhīnanti anantarātītacutiyā, tadanantarāya missāmissabhedāya paṭisandhiyā. Khandhādīhīti khandhārammaṇagatihetuvedanāpītivitakkavicārehi. Mahaggataajjhattārammaṇāya mahaggataajjhattārammaṇā, amahaggatabahiddhārammaṇāya amahaggatabahiddhārammaṇāti evamādino arūpabhūmīsuyeva cutipaṭisandhīnaṃ bhedābhedavisesassa sambhavato ‘‘nayamukhamattaṃ dassetvā’’ti vuttaṃ. Ekaccasugatīti mahaggatavajjasugati adhippetāti āha ‘‘rūpārūpāvacarāna’’ntiādi. Keci pana ‘‘yathā mahaggatāvajjā, evaṃ uttarakurukavajjā’’tipi vadanti. Ekaccasugaticutiyāti vuttasugaticutiyā. Yadipi ‘‘ayaṃ nāma duggatipaṭisandhi na hotī’’ti niyamo natthi, desanā pana sotapatitā gatāti vadanti. Niyatabodhisattāpekkhāya vā evaṃ vuttaṃ. Tesañhi ekaccaduggatipaṭisandhi natthi avīciādīsu anupapajjanato. ‘‘Ekaccaduggaticutiyā’’ti etthāpi iminā nayena attho veditabbo.
后继因缘，谓为不间断连续之后起，故于随次有假真差别之接续。谓蕴等，[因蕴为色——境之差别、感受、觉、思等]，所以致感受、思维之异动。谓大聚合内境分别谓大聚合内境，外境分别谓外境分别，言及此等，即为无色界中后继接续之差别现象。言及异有一处谓大聚合畸形说，言曰「色无色流动」，又有言「如大聚合即坠如织成法」等。 后继谓传亦谓如是。虽无「谓此为恶后继接续」之制，但其释旨曰般若修行者已得翻本觉理。 彼中有人言「后继接续亦成恶行，则没人能断恶行」，此乃错误注解。故于界处诠说中说：“欲界非盲腹异生。如有，则当说‘有人八界处生’”，又言“不异于前经文，符合正理”，此乃注疏正统之说。 又有人谓「异生呈现取起种及盲取起种互含」，但依法义区别义并非取起种视为异生所含，而是异生为取起种母体。此理须严格区分，不得混淆。
Ekaccasugatipaṭisandhīti pana kāmāvacarasugatipaṭisandhi veditabbā. Sayamevāti attanā eva. ‘‘Bhedaviseso eva ca evaṃ vitthārena dassito’’ti idaṃ ‘‘amahaggatabahiddhārammaṇāyā’’tiādiṃ sandhāya vuttaṃ. ‘‘Catukkhandhāya…pe… paṭisandhi hotī’’ti idaṃ pana abhedavisesadassanamevāti. Ekekasmiṃ bhedeti ‘‘amahaggatabahiddhārammaṇāyā’’ti evamādike ekekasmiṃ bhāge. Tattha tatthevāti ‘‘amahaggatabahiddhārammaṇāya mahaggatabahiddhārammaṇā, amahaggatajjhattārammaṇāya mahaggatajjhattārammaṇā’’tiādinā tasmiṃ tasmiṃ bhede, tattha tattheva vā bhavādike cavitvā upapajjantassa vasena cutipaṭisandhiyojanā veditabbā. Bhummatthe ayaṃ to-saddoti dassento ‘‘tato hetuṃ vināti tattha hetuṃ vinā’’ti āha. Tassattho – tasmiṃ purimabhave nipphannaṃ avijjāsaṅkhārādikaṃ kāraṇaṃ vinā na hotīti.
割断良恶接续，谓欲界及色界等接续。谓“自作”者，即自身所为也。谓“差别现象与区分”说，即指大聚合内外分别。如言“色无色流动”，说明在此分别中自他差别。又各于大聚合内外分别之别处，各自具足又别。故其内异由缘起和煦，非自性所致，故谓无本性实体。时有谓“有色无色流动即后起”，此涵盖止恶之末端缘起理。又谓“后继缘起趋于成熟圆满”，且有于感受等，依前所述如无造作心境生因多次发生自然续转，成后继接续之缘由。
Atimandabhāvūpagamanaṃ sakiccāsamatthatā. Pañcadvārikaviññāṇavasena cuti paṭisiddhā, na tadanantaraviññāṇavasena. Svāyamattho ‘‘pañcannaṃ dvārāna’’ntiādinā heṭṭhā aṭṭhakathāyamāgatoti āha ‘‘pañcadvārikaviññāṇānantarampi hi pubbe cuti dassitā’’ti. Tattha yaṃ vattabbaṃ, taṃ heṭṭhā vuttameva. Cuticittena saddhiṃ cakkhāyatanādīnaṃ nirodho hotīti dassetuṃ ‘‘yamake cā’’tiādi vuttaṃ. Pariṇatattāti paripākavasena pariyosānaṃ gatattāti adhippāyo. Phassādayo yathāvuttacetanāsahajātaphassādayo. Yathāupaṭṭhite kammādiārammaṇe anekavāraṃ uppattiyā santānassa abhisaṅkharaṇaṃ tattha paṭisandhiviññāṇapatiṭṭhānassa hetubhāvo.
五门意识者，谓五门之所入，遂得结论断续。非谓断续由后续意识而生。谓自体者，谓“为五门入口”等之意，此亦注疏下文发生。谓“先前断续已示”之说，正是所当说者。由此情况下与眼界等断故生灭相应。谓成熟圆满，谓圆满成熟达到终结。谓触等，犹如前述诸心境自然感受。犹如宿命性行为缘起多次生现，便成续转心理基础。
Santānavasena nippajjamānānaṃ namanādikiriyānaṃ ekasmiṃ paṭisandhiviññāṇeyeva atthasiddhīti dassento āha ‘‘namana…pe… dassetī’’ti. Pathaviyaṃ sabalapayogehīti pathaviyā ādhāraṇabhūtāya attano balena payogena ca karaṇabhūtena.
以世代相继的关系，接连不断地行礼之类的仪轨，于某一续流识中产生功德，因此宣示了此事的成立，谓云“礼敬……等等说法能显现”。『地』者，指以身体为依止，凭借自身力量和作用力而作。
Saddahetukoti saddassa padhānādibhāvaṃ sandhāya vuttaṃ. Tādiso pabbatakucchiādipadesopi tassa hetuyeva. Padīpantarādīti ādi-saddena telavaṭṭiādike saṅgaṇhāti. Tato saddādippavattito pubbe abhāvā. Paṭighosādīnañhi saddādippavattito sati purimasiddhiyaṃ te saddādipaccayadesaṃ gaccheyyuṃ, na pana te atthīti vuttaṃ ‘‘tato pubbe abhāvā’’ti. Upameyyepi evameva attho yojetabbo. Yathā ca hetudesaṃ na gacchati hetusamuppannaṃ, evaṃ tato nāgacchatīti āha ‘‘tasmā na…pe… āgata’’nti. Te saddādayo paccayā etesanti tappaccayā. Vuttanayenāti upamāyaṃ vuttanayeneva. Purimabhavahetudese sannihitaṃ hutvā paṭisandhiviññāṇaṃ tato aññatra bhavantare taṃ upagantvā tappaccayaṃ na hotīti attho. Paccayato nibbattamānaṃ paccayuppannaṃ aññatra agantvā paccayadesaṃ anupagatameva hutvā nibbattatīti paṭhamo attho. Paṭhamaṃ paccayena samodhānagataṃ hutvā tato aññatra gantvā paccayuppannavatthubhāvaṃ nāpajjatīti dutiyo attho. Yathāsambhavanti yāya ‘‘na khīrato dadhi sambhūtaṃ siyā, na khīrasāmino dadhi siyā’’ti ca khīradadhīsu ekantaṃ ekatāya nānatāya ca dosayojanā katā. Iminā nayena bījādīsu sabbahetūsu, aṅkurādīsu sabbahetusamuppannesu yathāsambhavaṃ hetuanurūpaṃ, hetusamupannānurūpañca dosayojanā kātabbā. Santānabaddhesu dhammesu ekantaekatāpaṭisedhena sassatagāhassa paṭisedhitattā vuttaṃ ‘‘sayaṃkataṃsukhaṃ dukkhanti imaṃ diṭṭhiṃ nivāretī’’ti. Tathā ekantanānatāpaṭisedhena ucchedagāho paṭisedhito hotīti āha ‘‘paraṃkataṃ sukhaṃ dukkhaṃ añño karoti, añño paṭisaṃvedetīti imaṃ diṭṭhiṃ nivāretī’’ti. Tena katanāso, akatāgamo ca nivattito hotīti adhiccasamuppannadiṭṭhinivāraṇeneva niyatisabhāvavādapaṭisedhopi katoti daṭṭhabbaṃ.
所谓声因，是指声的根本之因依，从发端根本起说起。类似于山顶、丘陵之类的地方亦是该原因之所。所谓“火光边界”是说以初声包括油灯等聚合起来的面相。由此导致声的起现，之前是无的。因有呵斥等声的先起而有先前的成立，声之因地必须要从前往后依次相承，而不是说它们本身不存在，故曰“此前无”。于比拟中亦应做同样理解。正如因地不存在因事发生，因生便无来到一样，故言“因地未到……未曾来临”。这些声之因属于条件，是依条件而生。所谓“以比喻说法”的用意是指比喻式说法。由先前的成因地聚集成续流识，至他处不存在而由他处来接触，是无条件的理由。由条件生的条件生，未由他处进入因地，遂成无条件即涅槃，这是第一种义。由第一条件的解脱而后不从他处而来，不起起新条件的由生之性相，是第二义。犹如言“牛乳不由奶所生，酪乳不能由奶产生”，在牛奶乳制品中若存在绝对单一反义存在种种错误束缚。以此理路，种种因缘生物种子上都必须依因应法，以及因所生之理与因缘相应的错误束缚须当断除。在连续相续的法中，以绝对单一反义的断除为常有之断除，是言“自作之苦断此见解”。以绝对多义否定则绝灭见之断除，谓“他作之苦主他感受者”，此见解亦断除。借此而生之断除及不生之断除，乃是由胜法起见覆盖故应断除（即断除存在我见的业相），此是理路所当明了。
Tatthāti aṅkurādippabandhasaṅkhāte bhūtupādārūpasantāne. Tanti vijjāpāṭavādi. Aññassāti bālakāle katavijjāpariyāpuṇanādito aññassa. Saṅkhārato añño taṇhādiko aññapaccayo.
“诸如芽之类的聚合”是指有根本和实体之所赖而成的物质体相。此处即指对众学问的精熟说法。“他者”意指在年少时进行诸法学习时的入门初学法，他者来自离欲行等条件。
Niyyātanādi eva phalaṃ niyyātanādiphalaṃ, aphalitaṃ niyyātanādiphalaṃ etassāti aphali…pe… phalaṃ, yathāvuttakiriyākaraṇaṃ.
“果报对应”即果报属于既定果报，非果报即不属于既定果报，以上是指针对言行所生之果报而言。
Piṇḍavasenāti akatāvayavavibhāgassa samudāyassa vasena. Sabbatthāti puññābhisaṅkhārādike sabbasmiṃ paccayadhamme, paṭisandhibhede vā paccayuppannadhamme. Balavakammassa vasena yojetabbo. Bhuso nissayo hi upanissayo. ‘‘Avisesenā’’ti vuttepi kāmāvacarapuññābhisaṅkhāro cakkhuviññāṇādīnaṃ pañcannaṃ pavatte, itaro paṭhamajjhānavipākādīnaṃ pavatte ca paṭisandhiyañca paccayo hotīti pākaṭoyamatthoti taṃ avibhajitvā ‘‘sabbapuññābhisaṅkhāraṃ saha saṅgaṇhāti’’cceva vuttaṃ. Dvādasākusalacetanābhedoti nayidaṃ samāsapadaṃ, sandhivasena panetaṃ vuttaṃ. Dvādasāti ca bhummatthe paccattavacanaṃ, dvādasasu akusalacetanāsu. Akusalacetanābhedoti ekādasākusalacetanāpabhedo, dvādasākusalacetanāpabhedo cāti attho veditabbo. Evañhi sati na ettha kiñci vicāretabbaṃ heṭṭhā vitthāritattā. Keci pana ‘‘dvādasākusalacetanābhedoti idaṃ ‘channaṃ pavatte’tiādinā yojetabba’’nti vadanti, tesaṃ matena uddhaccacetanāya gahaṇe payojanaṃ vicāretabbameva paṭisandhiyāpi paccayabhāvassa vuttattā. Ekassāti ettha eva-saddo luttaniddiṭṭhoti āha ‘‘ekasseva paccayabhāvaniyamo’’ti. Milātamālādīnanti milātamālakiliṭṭhavatthādīnaṃ. Manopadosikānaṃ tadaññavatthūnampi aniṭṭhatā kathaṃ na siyā, siyā evāti adhippāyo. Aṭṭhakathāyaṃ (vibha. aṭṭha. 227) pana pacuratābhāvato taṃ anāmasitvā ‘‘tathā kāmāvacaradevalokepī’’ti vuttaṃ . Keci pana ‘‘devaloke aniṭṭhaṃ nāma parikappanavasena, sabhāvato pana tatthuppannaṃ iṭṭhamevā’’ti vadanti.
“积聚相应”是指不分彼此地对应于不成片段的部件聚合体。在所有诸如福德聚集等一切条件法里，或因续流识分开亦属条件之法，须凭力量相应加以结合。多重依止即有先后依止，如有依存与依赖。“不分别地”调伏时说，执著于欲望之善福聚集与眼识等五境的起现，其他诸果如初禅果报亦起，且依缘起续流识，此乃明了显现之义，故谓“与诸福德聚集共纳入”。“十二无善意分”是合成词，依上下文为合成表达，指以十二者不善意分为基础。十二者意指无善意分于各个境界。“无善意分之别”指十一无善业意分之一体，十二无善业意分之差别，意义待辨。至此无需深入考察。有人则言“十二无善意分之别即所谓‘坏相成起’等，应当采用此义”。我等见解以过剩的意念拘执为考察对象，亦复适用缘起条件的说法。唯一性意指此处有“唯一的条件现象规律”。脏污如蜘蛛网等事物。内心有烦恼者不善之意所起恶法不净，为何不具恶性？具也。以上为判定。论疏（维巴.八.二二七）未细论此，略去名称曰“如欲界天中”，又有人曰“天中虽称不净乃是假装说，而实则所缘法是自性喜悦”。
‘‘Ekūnatiṃsacetanābhedampī’’ti iminā uddhaccacetanāyapi pavattivipākadāyitaṃ anujānāti, aṭṭhakathāadhippāyavasena vā evamāha. Pañcadasannaṃ ahetukavipākaviññāṇānaṃ pañcaṭṭhānāni dve apanetvā avasesānaṃ terasannaṃ. Dve dve cakkhusotasampaṭicchanaviññāṇāni, tīṇi santīraṇānīti navannaṃ. Ekadesapaccayabhāvenāti ekadesassa vīsaticetanābhedassa kāmāvacaracittasaṅkhārassa paccayabhāvena ekūnatiṃsacetanābhedo samudāyo vutto. Svevāti avayavagatenāpi visesena samudāyo voharīyati yathā ‘‘alaṅkato rājakumāro’’ti.
“三十九意分之和”者，依此规则亦认可烦恼意念之果报生起，论疏主导如此说。十五无因果报识之五处，除二处外共十三处。二者分别为眼、耳触识及三和三合。十一为条件之差别意，此意为某一特定无善意分的依止条件，使三十九意分生起。自身即为部件即依照“装饰行王子”的比喻理解其分别个别。
Yatthāti pañcavokārabhavaṃ sandhāyāha. Tattha hi ‘‘kāmāvacarasugatiyaṃ tāva ṭhitassā’’tiādinā (vibha. aṭṭha. 227) paṭisandhiyaṃ pavattiyañca vipākassa vitthārappakāsanaṃ kataṃ. Catutthajjhānabhūmīti vehapphalabhūmiṃ vadati. Tenāha ‘‘asaññāruppavajjā’’ti. Catutthajjhānameva hi bhāvanāvisesappavattaṃ asaññabhūmiṃ āruppabhūmiñca nipphādeti, catukkanayavasena vā saṃvaṇṇanā vuttāti veditabbā. Aṭṭha mahāvipākā, parittavipākesu pacchimo, pañca rūpāvacaravipākāti evaṃ cuddasannaṃ. Sattannanti sesānaṃ parittavipākānaṃyeva sattannaṃ.
此处所说“五种后续果报生起”，即说明在“欲界不善趣之果报尚存时”等情形上，详细阐释了后续生起及其果报的展开。如经文所言‘欲界不善趣之果报尚存者’等（毗婆沙论八章227页），说明后续生起的发生以及果报的详尽表现。所谓“四禅地”即指“色受用果地”。故称之为“无觉无心地”，强调第四禅专修促进无觉地与无色地的成就，这是以四禅四支分别解说应知。八种大果报中，后续果报居于其后，其数乃为十五。七即余余果报，专指后续果报中之七种。
Bhavādayoti bhavayonigatisattāvāse. Tiṇṇaṃ viññāṇānanti purimānaṃ tiṇṇaṃ āruppavipākaviññāṇānaṃ. Tīsūti pañcamādīsu tīsu viññāṇaṭṭhitīsu. Vuttanayenāti ‘‘kāmabhave pana duggatiyaṃ aṭṭhannampi parittavipākaviññāṇānaṃ tatheva paccayo pavatte, no paṭisandhiya’’ntiādinā (vibha. aṭṭha. 227) vuttanayeneva.
所谓“有”等，即生起之有的来源和住处。三者为旧有三识，以及无色界果报三识。所谓“三”指五个以上之三种识持存。如经所述‘欲有中，不善趣有八种后续果报识同样为缘起，非后续’（毗婆沙论八章227页），此为原文所述义理。
Viññāṇapadaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 识句释说之解释已毕。
Nāmarūpapadaniddesavaṇṇanā名色句释说之解释
§228
228. Yadipi suttante abhidhamme ca paṭiccasamuppādaniddese rūpapadassa desanābhedo natthi, abhidhamme pana ‘‘sabbaṃ rūpaṃ na hetū’’tiādinā (dha. sa. 584) suttantato tassa desanābhedo atthevāti āha ‘‘suttantā…pe… bhedo’’ti. Saṅkhyeyyesu paricchedato gahitesu atthasiddho tattha saṅkhyāparicchedoti vuttaṃ ‘‘atthato pana vuttameva hotī’’ti.
228。虽在经文及阿毗达摩中俱有缘起中色法的描述无异，但阿毗达摩中，‘诸色无因’等（法集论梵文584页）说明经文平合性，故称‘经文……有异’。此乃就数目及章节划分而言，此处数目划分乃义理成就，故称‘数目划分即所言实义’。
Opapātikasattesūti vā sāmaññato sabbe opapātikā vuttā. Tesu brahmakāyikādiggahaṇena rūpāvacarāva vuttāti tadaññe sandhāya sesaopapātikānanti sesaggahaṇaṃ sātthakameva. Vuttanayenāti ‘‘dve vā tayo vā dasakā, omato ādinā sahā’’tiādinā (vibha. aṭṭha. 227) rūpamissakaviññāṇe vuttanayena.
“转生有情”指一般而言所有转生众生皆称。于其中依八识聚及色属之分类称色趣等。此时另一意，即余余转生众生及其聚集合，此为集义。经文中称‘二、三、十共计’等（毗婆沙论八章227页）引用，依色及识错合而说。
‘‘Dve santatisīsānī’’ti ārabbha yāva ‘‘satta santatisīsānī’’ti (vibha. aṭṭha. 228) ettakaṃ aṭṭhakathāpāṭhaṃ sandhāya vuttaṃ ‘‘sattakapariyosāna’’nti. Ekekacittakkhaṇe tikkhattuṃ rūpuppattiṃ ananujānanto āha ‘‘iminādhippāyenā’’ti. Cittassa uppādakkhaṇeyeva sabbaṃ rūpaṃ uppajjatīti hi attano adhippāyo.
从‘两十三者’起至‘七十三者’（毗婆沙论八章228页）此段注疏读法称为‘七十余终’，说明于每一心念现起时，不允许三次起色，因己意为主控故称‘以此为主控’。心念起显之时，一切色皆现生，因这是自身的主导。
‘‘Rūpājanakakammaja’’nti idaṃ bhūtakathanamattaṃ daṭṭhabbaṃ pañcaviññāṇānaṃ ataṃsabhāvatābhāvā. Rūpājanakakammajanti vā cuticittaṃ sandhāya vuttaṃ. Paṭisandhicittaṃ pana ‘‘pavattiya’’nti imināva nivattitaṃ. ‘‘Sabbesampi cuticittaṃ rūpaṃ na samuṭṭhāpetī’’ti (dha. sa. mūlaṭī. 636) aṭṭhasālinīṭīkāyaṃ vuttovāyamattho. Pañcaviññāṇakkhaṇe tappaccayā rūpuppattiyā abhāvena vuttaṃ ‘‘pañcaviññāṇappavattikālaṃsandhāyā’’ti. Tatthāpi asahajātaviññāṇapaccayā attheva rūpuppattīti āha ‘‘sahajātaviññāṇapaccayañcā’’ti. Bhavaṅgādīti bhavaṅgasampaṭicchanasantīraṇatadārammaṇāni. Aññenāti yathāvuttakammaviññāṇato aññena abhisaṅkhāraviññāṇena. Rūpameva hi kusalākusalakiriyacittappavattikkhaṇe abhisaṅkhāraviññāṇapaccayā uppajjati, na nāmaṃ bhavaṅgaṃ. Taṃjanakenāti bhavaṅgādijanakena. Kammaviññāṇappaccayā vipākacittappavattikāle vipākanāmassa kammasamuṭṭhānarūpassa ca vasena. Sahajātaviññāṇapaccayā pana itaracittappavattikālepi vipāko vipākanāmavasena, cittasamuṭṭhānarūpavasena ca nāmarūpassa sambhavo dassetabboti āha ‘‘sahajāta…pe… yojetabba’’nti. Rūpasaddena ca attano ekadesenāti sambandho. ‘‘Sarūpānaṃ ekadeso ekavibhattiya’’nti (pāṇinī 1.2.64) saddalakkhaṇaṃ sandhāyāha ‘‘sarūpānaṃ ekadeso’’ti. Icchito hi ekadesarūpānampi ekadeso yathā ‘‘nidassitavipakkhehī’’ti. Nidassito ca nidassitavipakkho ca nidassitavipakkhoti ayañhettha attho. ‘‘Ṭhāna’’nti iminā sesasaddassa atthaṃ vadati. Sarūpena ṭhapanañhi idha sesanaṃ.
曰‘色生行所生’，此为论述事实，指五识中部分非本性所生。所谓色生行所生也指汝后心念。此后续心生被称为‘现行’。相续心则称为‘发生’此处为终止。‘诸末心不生色’（法集论梵文原版636页）者，此为八章节录释义。于五识发生时，由于无色生故谓‘五识现起时’。虽云以先天识为缘，但实为色的发生才是缘故，此即‘先天识缘起’也。所谓心伏轮即心中止息和继转的所引。其他者即以为说心有业识为缘的识。色唯在善恶业所引动的心现时产生，不是指心伏轮。所谓心伏轮生即由心伏轮产生。生业识缘时，果报心现起得名“果报体”，并兼包业所引起之色身。先天识缘起则于余心现起时亦有果报，是以识集合色而名形成名色生。以名色相应。说“先天……必须调和”，指色名相应之义。以色音为标示，谓自己所指同一。谓‘诸色同指一处，不分裂’（语法家如巴尼尼法则1.2.64）之义，此处强调“诸色同一指向”。因愿望，即使是同指色亦同一处，如“示现果报对立”等所示。所谓“处”即此余余词义。以色相连为“处”的撑立。
Yaṃ-taṃ-saddānaṃ abyabhicāritasambandhattā avuttampi tato-saddaṃ ānetvā āha ‘‘tato yuttameva idanti yojetabba’’nti. Vipākassa ajanakaṃ vipākājanakaṃ, nissandaphalamattadāyakakammaṃ, taṃ samuṭṭhānaṃ etassāti vipākājanakakammasamuṭṭhānaṃ. Vuttanayenāti ‘‘vatthukāyavasena rūpato dve santatisīsāni, tayo ca arūpino khandhā’’tiādinā (vibha. aṭṭha. 228) vuttena nayena. Ubhayanti nāmaṃ rūpañca.
此处解释了“虽已不起因缘关系而不违背音声，然仍引出音声云：‘从此开始方可结合’”。所谓果报的起因是生起果报的原因，是仅给予依止果报而生起的行为，这就是果报所起的因，如此因果由此而生。说法之意为“色身有二连相，此外三种非色诸蕴”，此语引自注释书卷八二二八，旨在说明其中缘起之理。两者即色与非色也。
Kammārammaṇapaṭisandhiādikāleti ettha ādi-saddena sammasanādikālasaṅgaho daṭṭhabbo. Tanti abhisaṅkhāraviññāṇaṃ.
此句中“业缘相续等”指的是由起始之音包括和合过程等诸义理，须观其始。此处“相续”等意指即以行蕴为根本，及识之所随。
Yadipi ‘‘atthi rūpaṃ cittasamuṭṭhāna’’ntiādivacanato (dha. sa. 584) rūpassapi viññāṇapaccayatā suttato jānitabbā, viññāṇasannissitā iṭṭhānubhavanādayo tasmiṃ sati sabbhāvato, asati ca abhāvato yathā saddheyyādivatthumhi saddhādayoti nāmassapi yuttito viññāṇapaccayatā siddhā, aṭṭhakathāyaṃ pana vuttamatthaṃ dassento ‘‘suttato nāmaṃ…pe… jānitabba’’nti āha. Yāvadeva paccayapaccayuppannadhammamattatāvibhāvanamukhena aviparītato pavattinivattisandassanaṃ paṭiccasamuppādadesanā, tāvadeva ca dhammacakkappavattananti dassento ‘‘yasmā’’tiādimāha . Yasmā pana pavattinivattivibhāvanato saccadesanāva paccayākāradesanā, saccadesanā ca dhammacakkappavattanaṃ. Yathāha ‘‘idaṃ dukkhanti me bhikkhave…pe… bārāṇasiyaṃ isipatane migadāye anuttaraṃ dhammacakkaṃ pavattita’’ntiādi, tasmā ‘‘viññāṇapaccayā nāmarūpa’’nti padassa saccadesanābhāvadīpanena dhammacakkappavattanabhāvaṃ dassetuṃ ‘‘nāmarūpamattatāvacaneneva vā’’tiādi vuttaṃ.
虽有言‘心所生色’等，如大法实录五八四云，色由识何缘而生应据经义明知，自知依识而生的喜乐感受等真实存在，有时亦无实有，犹如信等法中不可证实之物。名亦因识而成立。注疏乃依经说理言：‘从经文中名应当知晓’。因缘及因缘所生之法自相分别演变，缘起说即揭示依因缘生灭之理，此即法轮初转之义。如经文言：“如是苦为我所觉……巴拉那舍城的仙人堕处鹿野苑中转最胜法轮”，故“识为缘，名色”一语，亦以“名色纯为缘”表征法轮初转义。
Nāmarūpapadaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 名色句释说之解释已毕。
Saḷāyatanapadaniddesavaṇṇanā六处句释说之解释
§229
229.Yathāsambhavanti sambhavānurūpaṃ. Tena catunnaṃ tāva bhūtānaṃ sahajātanissayaatthiavigatavasena cakkhāyatanādīnaṃ pañcannaṃ paccayabhāvo, vatthūsu pana hadayavatthuno chaṭṭhāyatanassa paṭisandhiyaṃ sahajātanissayaaññamaññavippayuttaatthiavigatavasena, pavattiyaṃ yasmā anantaracittena saddhiṃ uppannameva vatthu ṭhitippattiyā balavabhāvena tassa nissayo bhavituṃ sakkoti, na sahajātaṃ, tasmā purejātanissayavippayuttaatthiavigatavasena. Itaravatthūnaṃ pañcaviññāṇasaṅkhātassa chaṭṭhāyatanassa indriyapaccayavasena ca, jīvitassa indriyaatthiavigatavasena paccayabhāvo vuttoti daṭṭhabbo. Ekappakārenevāti yathā cakkhādīnaṃ manāyatanassa paṭiniyatadassanādikiccānuvidhānato niyato ekappakāreneva paccayabhāvo, na evaṃ rūpāyatanādīnaṃ, tesaṃ pana rūpārammaṇādinā pakārantarena tassa paccayabhāvoti ‘‘aniyamato’’ti vuttaṃ. Keci pana ‘‘niyamato’’ti padaṃ ‘‘sasantatipariyāpanna’’nti iminā sambandhitvā atthaṃ vadanti ‘‘ekantena sasantatipariyāpanna’’nti.
谓“如依缘起则成相应缘”，依此一切四种众生之共生自性无别存在，诸根识及六处等非色法共相应缘起，唯谓物质有多样而言，如心所处之六处境界及心识，因其接续不间断，并连续生成，是以为依凭，非共生故，且早先非共生缘起无能为力支撑。其他诸法如五识及六处与根相依，亦非依生无别故而缘起。此理当知也。所谓“单一因缘之意”指如眼等处的行为习惯等受制约，因缘限定而唯一单一相应因缘。然对色界眼等之处，其依他界色缘无常起灭，故谓“不受制约”。有学者谓“受制约”一词含“常行不变”义，于此则释为“单纯常行不变之义”。
‘‘Chaṭṭhāyatanañca manāyatanañca chaṭṭhāyatana’’nti iminā viggahena atthato, itarehi dvīhi saddatopi atthatopi sarūpataṃ dasseti. ‘‘Cakkhādīhi saha ‘saḷāyatana’nti vutta’’nti vuttanayena ekasesaṃ katvā manāyatanaṃ cakkhādīhi saddhiṃ ‘‘saḷāyatana’’nti pāḷiyaṃ vuttaṃ ‘‘nāmarūpapaccayā saḷāyatana’’nti. Yathāvuttoti ‘‘chaṭṭhāyatanañca manāyatanañcā’’tiādinā attanā vuttappakāro. Sabbatthāti nāmarūpasaddena saḷāyatanasaddena ca saddasarūpatāsu, atthasarūpatāsu vā. Yadi suttantabhājanīye vipākachaṭṭhāyatanameva adhippetaṃ, atha kasmā ‘‘itaraṃ panā’’tiādi vuttaṃ. Avipākañhi tattha itaranti adhippetanti codanaṃ sandhāyāha ‘‘paccayanaye panā’’tiādi.
“六处及心处为六处”以此举例，表明依词义与他处均含同等义。谓“眼等随云称‘六处’”今作简说，将心处与眼等并称为“六处”，意谓“名色之缘六处”。如所言“六处及心处为六处”等即自身说义。处处皆含名色之义，或含实相义。若于经文理解仅属果报之六处为主，何故又言“他者”等？实果报之外亦有他故，此义应答言是，“缘起之中亦有他者”，故作此说明。
Sahajātādīsu hetuāhārindriyapaccaye pakkhipitvā dasadhā, tato ekaṃ apanetvā navadhā, tato ekaṃ apanetvā aṭṭhadhā paccayabhāvo veditabbo. Evamettha sādhāraṇavasena avakaṃso, hetuādiasādhāraṇavasena ukkaṃsoti jhānādīnampi vasena veditabbo.
自共生及由色缘、食因、根缘等说谓因缘，有十处，去一余九，去一余八因缘，依次应当识别。此为常见之划分，非共生诸因缘则依他由禅定等为伴而识别断别。
Paṭisandhiyaṃ arūpadhammā kammajarūpassa uppādakkhaṇe paccayā hontīti ‘‘pavatte’’ti viseseti. ‘‘Pacchājātavippayuttādayo evā’’ti niyamena sahajātapurejātavippayuttādayo nivatteti.
无色法于由业生色法产生之时为其缘，即特别称为『正在流转』。依教义，业果诸类与同类生相因缘，循其规律，便回转如初。
‘‘Avasesamanāyatanassā’’ti avasesaggahaṇampi pakaraṇato visiṭṭhavisayamevāti dassetuṃ ‘‘pañcakkhandhabhave’’tiādimāha, yato aṭṭhakathāyaṃ ‘‘vatthurūpa’’ntiādi vuttaṃ. Yathāsambhavaṃ yojetabboti nāmarūpassa paṭisandhiyaṃ sahajātaaññamaññanissayaatthiavigatādipaccayabhāvo sahajātādisādhāraṇapaccayabhāvo, sampayuttavipākahetuāhārindriyādipaccayabhāvo sampayuttādiasādhāraṇapaccayabhāvo nāmassa, rūpassa pana vippayuttapaccayabhāvo yojetabbo.
所谓『分别五蕴终结界』，亦即终结之所摄，这仅因题材特殊，故称之。由此说及「五蕴存在」等，因注疏中言『成理事相』等。缘合时，应结合法身相依不同法之间，或共生、或无生等因缘分别：共有生等为共缘、常生与非生的共同因缘；关联产生之业感官诸因缘为生起因缘；共有生之非共缘因缘为名字；而色非依附转异因缘，必结令成。
Saḷāyatanapadaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 六处句释说明已毕。
Phassapadaniddesavaṇṇanā触句释说明
§230
230.Tadabhedavasenāti tassa phassassa abhedavasena, phassabhāvasāmaññenāti attho. Na yuttaṃ ekasseva vacanaṃ. Aññassāpīti yathāvuttato aññassāpi. Sabbāyatanato hi ekassa phassassa asambhavacodanāyaṃ tappasaṅgena ekāyatanato anekassāpi sambhavo natthīti codanā ‘‘īdisī dhammatā natthī’’ti ñāpanatthāti dasseti ‘‘aññassāpī’’tiādinā. Nidassanavasenāti udāharaṇadassanavasena . Ekaphassassa sambhavatoti kāraṇāpadeso. Ekaphassasambhavassa labbhamānattā ‘‘saḷāyatanapaccayā phasso’’ti bhagavatā vuttanti parihāraṃ dassentoti yojanā. Sesesūti ekantiādīsu. Navadhā paccayatte ekaṃ vipākamanāyatanaṃ vibhāvaye. Tathā cāti ārammaṇapurejātaatthiavigatavasena. Yvāyaṃ paccayabhāvo yādisānaṃ hoti, taṃ dassetuṃ ‘‘paccuppannāni…pe… sandhāya vutta’’nti āha. Atītānāgatakālavimuttānampi ārammaṇamattatāya sambhavato āha ‘‘ārammaṇa…pe… sandhāya vutta’’nti. Tattha tanti rūpāyatanādiṃ.
230.『以差别不异』谓接触无差别性，『接触本质共通』即其意。此非仅指单一语义。谓他即依前所说他义。故从所有界理，以一接触非可能故，间接连结多界不成，故示此法体『此法性质不存在』称示『他亦然』云。『例说称示』即以实例说明。『一触缘起』为依因说明。由『一触缘起』之得，佛言复以『触依六处』为释，示其抵触。『残遗』指一及诸等。九种缘起展现一果地。如此，以入门界未相依等理，及指向发起因等而说。此缘起因属于某类，故『依现在时…所说』说明。虽超时间远古，亦以发起义说『依发起…所说』。所指含色界等。
Phassapadaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 触句释说明已毕。
Vedanāpadaniddesavaṇṇanā受句释说明
§231
231.Anantarādīhīti anantarasamanantarūpanissayanatthivigatapaccayehi. Upanissayeti anantarūpanissaye. Anantarasamanantarapaccayā hi anantaratāvaseneva anantarūpanissaye antogadhā. Natthivigatapaccayā pana anantarasamanantarapaccayadhammānaṃyeva tathābhāvato tadantogadhā. Tassāti upanissayassa.
231.『无间及其无间』意指无间与无间相依缘的缘起境界缺失。所谓附缘即附无间之因。无间及无间相依缘乃如无间样，是为无间缘内层。无间相依缘若无，二者同理缺失之境界。此即此附缘义。
Sabbassāti vipākassa, avipākassa ca. Paṭisandhibhavaṅgacuticittasampayuttāya hi vedanāya sahajātamanosamphasso vuttanayena aṭṭhadhā paccayo hoti. Anantaro anantarādinā, anānantaro upanissayavaseneva paccayo hoti. Sambhavadassanañcetaṃ, na tāsaṃ manodvārikabhāvadassananti daṭṭhabbaṃ.
所谓『一切』指成熟与未成熟。一由缘生支及心念终断，感受与生俱生，如心经所说，共有八种缘。由无间及无间等缘为缘。所见缘起，非心所见门理应明。
Vedanāpadaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 受句释说明已毕。
Taṇhāpadaniddesavaṇṇanā渴爱句释说明
§232
232. Yathā ca rasāyanajāni ojājīvitāni, evaṃ taṃnimittaṃ sukhaṃ, tadapaneyyaṃ jarādidukkhañca dhammārammaṇabhāvena yojetabbaṃ.
232. 如同甘露与生命之类，应以此因而得乐，亦应依此因而产生老死苦等十二因缘之法相。
Kammaphalābhipatthanāvasena sattā kammānipi āyūhantīti sātisayaṃ taṇhāya vipākavedanā upanissayo, na tathā itarāti āha ‘‘vipākā visesena…pe… avisesena itarā cā’’ti. Itarāti avipākāti attho. ‘‘Sukhamicceva bhāsitā’’ti idaṃ iṭṭhasabhāvaṃyeva upekkhaṃ sandhāya vuttaṃ, na aniṭṭhasabhāvaṃ. Tenāha ‘‘upekkhā panā’’tiādi. Sabbassāti avītarāgassa vītarāgassa ca vedanāvato puggalassa.
以业果的形成为缘起，众生的行为亦因此延长寿命，这对渴爱所感受的果业痛苦是其依止；但并非在其他方面亦然。因此说“果报有分别……无分别则为他”，这里的“他”意指无果报之义。所谓“仅仅说是乐”，此言旨在表明心的随喜欢性质的平等，无关不喜性质。故说“唯有平等心”等。所谓「一切」者，是指除贪爱烦恼之外的，完全没有贪爱苦痛的感受者。
Vedanāpaccayā evāti ayaṃ niyamo niyamantaranivattanaparoti nāssa paccayantaranivattanatthatā daṭṭhabbā. Etena paccayuppannantarapaṭikkhepopi nivattito hoti.
这里所说的“以感受为缘起”，说明此法则在因缘生起中产生因果，进行因果循环，但不存在因果循环的本质。由此，即使在因缘相续中，缘起亦能止息转变。
Taṇhāpadaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 渴爱词义解说的注释完毕。
Upādānapadaniddesavaṇṇanā取词义解说的注释
§233
233.Purimadiṭṭhinti ‘‘sassato attā’’ti (dī. ni. 1.31) pageva abhiniviṭṭhaṃ sassatagāhaṃ sandhāya vuttaṃ. Tenāha ‘‘attaggahaṇaṃ…pe… daṭṭhabba’’nti. Upādiyamānanti gaṇhantaṃ. Lokoti vā gahaṇanti yaṃ ‘‘loko sassato’’ti gahaṇaṃ, sā diṭṭhīti attho. Tenāha ‘‘diṭṭhupādānabhūta’’nti. ‘‘Dhammasaṅkhepa…pe… diṭṭhimattamevā’’ti idaṃ byavahitānaṃ padānaṃ sambandhadassanaṃ. Tattha saṅkhepato taṇhādaḷhattaṃ, saṅkhepato diṭṭhimattameva cattāri upādānānīti adhippāyo. Dhammasaṅkhepavitthāratoti samudāyabhūtato dhammasaṅkhepavitthārato tadavayavabhūtaṃ saṅkhepaṃ vitthārañca niddhāreti.
“前所见者”为“永恒自我”的见解（见经论卷一三一页）专指执著于永恒之见。故说“应见自我执著……”中的“承受”，指接受。所谓“承受者”，乃对“世界永恒”的执受，称之为见解。题曰“以见为根的执著”，点明此见的中心。所谓“法略说……专于见解”，是对该术语所表达的见知状态的说明。此中“略说”是指对渴爱（烦恼）的客观说明，专指四种执著减薄的根本见解。所谓法略说的详说，是指基于缘起真相的完整论述，对该单位的详尽描述。
Sassatagāhapubbaṅgamo, ucchedagāhapubbaṅgamo ca attagāhoti yojanā. Tesanti yathāvuttasassatucchedagāhānaṃ mūlabhāvena vidhāyakattā sāmibhūto. Ādinā vāti ‘‘paṭhamaṃ attavādupādāna’’ntiādinā vā vākyena.
所谓永恒执着的开始，及灭尽执着的开始，以此区分自我执取的连结层次。以上三种，是作为永恒与灭尽执着的根基，由“缘起本体”所决定。开篇言“第一自我执著”，此句即为引导语。
Yena bhavassādena gadhitacitto bhavanibbattakaṃ kammaṃ katvā upapanno, sā bhavanikanti santāne cirānubandhā abhiṇhuppattikā upapannamattassa uppajjatīti āha ‘‘yadipi…pe… pavattitabbattā’’ti. Arahattamaggavajjhattā bhavarāgassapi kāmupādānabhāvo atthevāti āha ‘‘taṇhādaḷhattaṃ na hotīti maññamāno’’ti. Bhavarāgopi hi savisaye daḷhaṃ pavattatīti. Sabbāpi taṇhā kāmupādānanti etthāpi tassa arahattamaggavajjhatā vuttāti ānetvā yojetabbaṃ.
由世间恩养善心与意念而行的造业，在现世生起断续的现象，被称为“世缘”，乃指世间众生长久相续不断生起的业果。对于阿拉汉道已断除生起之执，亦认为世间业果与爱欲执著依然强烈存在。确因这世间爱意与欲望依然深重，因此说“即使认为渴爱不强”。由于贪爱执著仍维持强烈，所以称其为“爱欲执著”。在此特别指出所有渴爱皆属欲爱执著，故阿拉汉道的断尽业果亦应纳入此义。
Uppattiṭṭhānabhūtā na ārammaṇabhūtāti adhippāyo. Tenāti khandhānaṃ ālayabhāvena. Ārammaṇānantarapakatūpanissayāti ārammaṇūpanissayaanantarūpanissayapakatūpanissayā. Anantarapaccayādīnanti anantarasamanantaraārammaṇapaccayādīnaṃ.
所谓“生起与止息的实性”，并非是“生起所依”，此为要义。所谓“聚合体的自性基础”，是指蕴的依止本质。对“所依”之后续、依赖等的细分，称为“所依后续之依赖”、“非即断灭所依”。“紧接因果的先后”等，皆指诸因果相续中的缘起次序现象。
Upādānapadaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 取词义解说的注释完毕。
Bhavapadaniddesavaṇṇanā有词义解说的注释
§234
234.‘‘Bhavatī’’ti idaṃ upapattibhavanibbacanaṃ. Dvayassāti kammupapattibhavadvayassa. Nipphādanaphalaṃ phalassa uppādanasamatthatā. Nibbattanaṃ nipphādanaṃ.
“Bhavatī”者，此为表示发生、存在、消灭的词。所谓两者者，是指业的发生与存在二者。所谓消灭之果者，是指果的产生与消灭的相等性。所谓发生，即是消灭。
‘‘Bhagavaṃmūlakā’’ti (a. ni. 8.83; 9.1; 10.58; 11.19) viya ‘‘saññāvaṃbhavo’’ti vattabbe atthi-atthe vā vaṃ-saddo luttaniddiṭṭhoti āha ‘‘saññābhavo’’ti. Tassa vā attheti tassa vantusaddassa atthe, atthi-attheti attho. Akāraṃ katvāti yathā ‘‘pītisukhaṃ assa atthī’’ti atthe akāraṃ katvā uppādetvā jhānaṃ pītisukhanti vuccati, evaṃ saññā assa atthīti sañño, bhavo, sova saññabhavo. Ekasminti rūpakkhandhe eva. Pavattattāti pavattakapavattanaṭṭhānānaṃ abhedepi upacāravasena bhinnaṃ viya katvā dasseti.
“世尊为根本者”，如《增支部》第八章八十三节、第九章一节、第十章五十八节、第十一章十九节所说，谓“色想生起”时，“有或无意”的“～声”随意变化，故说为“想生”。“其义”即谓此“声”的义意，“有或无意”即意蕴之义。谓如“彼得喜乐有所”时，意蕴产生、创建，故称“禅喜乐”；如是想有其义，即谓想、存在、说为想生。唯在色蕴中而言。所谓流转者，乃指流转与非流转之处，在修习中虽分别，有如不同处般显现。
Kammasaṅkhātatanti ‘‘kamma’’nti vattabbataṃ, kammakoṭṭhāsataṃ vā. ‘‘Cetanāhaṃ, bhikkhave, kammaṃ vadāmī’’tiādinā (a. ni. 6.63) suttepi cetanāya kammabhāvo āgatova. Nippariyāyena pana cetanāva kammabhavoti vuttamatthaṃ abhidhammapāḷiyāva sādhento ‘‘vuttañhī’’tiādimāha. Imāya hi vedanāsaññāviññāṇakkhandhehi, manāyatanamanoviññāṇadhātūhi, saṅkhārakkhandhadhammāyatanadhammadhātuekadesena ca kammabhavassa sampayuttataṃ vadantiyā dhātukathāpāḷiyā tassa cetanābhāvo dīpitoti.
所谓业所聚集，是指“业”之意。亦或云“业群”。如《增支部》中闻“我以意为业”等语，意谓意引起业的存在。经论解释中，业即意也。《阿毗达摩巴利文法》中说，结合受、想、识蕴，心根境界与识的元素，及行蕴与法界元素等，整体体现业的结合，故名为意。
Dhammabhedatoti cetanācetanāsampayuttabhāvena, kusalākusalābyākatabhāvena ca dhammavibhāgato. ‘‘Punavacana’’nti imināva punaruttidosāpatti paṭiññātāti parassa āsaṅkaṃ dassento ‘‘sātthakamevidaṃ punavacananti etaṃ na yuttanti ce’’ti āha. Bhavekadesabhāvenāti kammabhavassa ekadesattā saṅkhārānaṃ. Tena yesaṃ dhammānaṃ samudāyo bhavo vutto, tadekadesā saṅkhārā, samudāyekadesā ca atthato bhinnā evāti vuttamevetanti dasseti. Puna yathāvuttameva bhedaṃ manasi katvā atthato punavacanābhāvaṃ dassento ‘‘parena vā’’tiādimāha.
所谓法的差别，是指有意与无意的结合，及善恶及其分别所为分类的法。所谓“复言”，即此处谓再次说出或言辞纷争，对他者疑惑表示“只为目的故，如此复言者，若不当即非也”。谓业的单一存在，蕴亦是单一存在。如此说，所生起的法称为存在，是单一存在蕴；起因亦属单一存在之义，二者本质有所区别，故而说名为如此。再者，心中于分别记忆后，表现非复言之义，即谓“或他”为例。
Antogadheti kāmabhavādiantogadhe saññābhavādike. Kāmabhavādiketi kāmarūpārūpabhave.
所谓“内作用”，是指欲界存在等之内作用，包含想和存在等。所谓“欲界存在”等，谓欲界色与非色之存在。
Upādānabhedanti kāmupādānādiupādānavisesaṃ.
所谓“取的差别”，是指欲界取等取之特别种类。
Tenāti sīlabbatupādānena. Vakkhamānenāti ‘‘idaṃ sīlabbataṃ nāmā’’tiādinā (vibha. aṭṭha. 234) aṭṭhakathāyaṃ vakkhamānena pakārena. Purāṇaṃ brahmaṇḍaliṅgakhandapurāṇādi. ‘‘Setavadhayajjaṃ ārabhate bhūtikāmo’’tiādinā (visuddhi. mahāṭī. 2.650) pasumāraṇavidhānayutto yaññavidhi pasubandhavidhi.
此由三种持戒之根本所产生。所谓语言者，谓如『此称为持戒』等语（论释卷八三四）中以此语言而解释。古老经中有婆罗门诸标记及诸古文，如『因杀害护堤者，生起物欲』等语（大净明二六五〇），指示屠宰动物及祭祀仪式即为杀生法。
Attano suddhimaggaparāmāsamattattā sīlabbatupādānassa attavādupādānanimittaṃ vuttaṃ.
此谓因自身清净之道便产生对持戒之根本及我执取之根本的景仰。
Maggapaccayā honti micchāniyyānasabhāvattā. Anantarassa pana kāmakammabhavassa anantarasamanantaraanantarūpanissayanatthivigatāsevanapaccayehi upādānassa paccayabhāvo pākaṭoyevāti na vutto.
道之因缘，因其不善的生起本性而起。虽未言及欲界业的继起及其依止条件，却毫无疑义地说，其依止关系因缘明显存在。
Bhavapadaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 有词义解说的注释完毕。
Jātijarāmaraṇādipadaniddesavaṇṇanā生、老死等词义解说的注释
§235
235.Upapattibhavuppattīti upapattibhave, upapattibhavabhāvena vā upādinnakkhandhānaṃ uppatti. Jāyamānassa khandhassa. Jāti nibbattivikāro. Upapattibhavopi jātiyā paccayo. Kasmā? Upapattibhave asati jātiyā abhāvāti yojanā. ‘‘Jāyamānarūpapadaṭṭhānatā’’tiādināpi tassa jātiyā paccayabhāvaṃyeva vibhāveti.
235. 所谓缘起生起，即指由缘起生起之性或缘起生起之状态而生起于所依之蕴。所依蕴为所生起之蕴。所谓生起，即指生起变化。缘起生起亦以生为因缘。何以故？缘起生起之处无生，则无生起之因缘。又言曰“生起于现有色身的基础”等语，亦正分明地揭示该生起的因缘。
Satipi sukkasoṇitādike pitugatavisesādikāraṇe bāhire paccaye tassa pana aniyatattā, hīnapaṇītādivisesassa ca adhippetattā vuttaṃ ‘‘ajjhatta…pe… abhāvā’’ti.
比方外因，如风、热血等多种因素致使胎儿发育异常，谓外因具有无常之性，且为由善恶不同特别所支配，故说“内在因无”等语。
Jātijarāmaraṇādipadaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 生、老死等语词解说的注释结束。
Bhavacakkakathāvaṇṇanā有轮论的注释
§242
242. Sambandhaṃ itaṃ gatanti samitaṃ. Tenāha ‘‘saṅgata’’nti.
242. 此处言关系，谓契合。由此称为“结合”。
Bhavacchando bhavarāgo. Tassāruppakathāsavananti tassa bālabhāvassa ayuttakāritāya anucchavikakathāsavanaṃ. Etena parūpavādahetukādidukkhaṃ dasseti, ‘‘kammakāraṇādassana’’nti iminā daṇḍahetukaṃ, itarena duggatinibbattihetukaṃ . Gamentīti ñāpenti. Phalenāpi hi abyabhicārinā hetu ñāyati, vuṭṭhinimittena viya mahoghena uparidese vuṭṭhinipāto. Tena vuttaṃ ‘‘bodhentī’’ti.
「生死渴望」即存在渴爱。其无实体的起源经验，是由于无知的轻慢愚痴所致，如同幼稚之人无明无知的听闻说法。这里涵盖了因无明所起的依止说法学问。由此显现了因恶见等不正见而生诸苦，称为“业因所现”（kammakāraṇādassana），这因缘即是惩罚因缘；而另一种因缘则是导致堕入恶道的因缘。修学者谓之缘解。果报亦如稳定的流水，非偶然出现，就像波浪之消退一般，产生出因相应的变化。此中有语云“觉知于其中”（bodhentī），指悟入此理。
Visesanivattiattho mattasaddo ‘‘avitakkavicāramattā’’tiādīsu (dha. sa. tikamātikā 6) viya. Appahīnāvijjā kāraṇalābhe uppattiarahatāya samīpeyevāti āha ‘‘sannihitabhāvakaraṇenā’’ti. Vedetīti vedayati. Tassa atthavacanaṃ anubhavatīti. Vedaṃ vā ñāṇaṃ karoti uppādetīti vedeti. Tassa atthavacanaṃ jānātīti. Vediyatīti pana kammakattukammānaṃ vasena niddesoti tassapi atthaṃ dassento ‘‘jānāti, ñāyati cā’’ti āha. Ca-saddatthoti samuccayattho, brahmādinā ca kārakena, attanā ca vedakena rahitanti attho. Ca-saddatthasamāsanti dvandasamāsamāha.
“胜特（特殊）回转”（Visesanivatti）之义，此词简略之声韵含义为“无思无虑为度”。如同律藏附表中第六条所示。若无恶习无学，则成就觉悟，故称之为“俱近成就之因”（sannihitabhāvakaraṇena）。“知”即“感知”，即体认其义。知者能生智慧。知说乃知造业作用，进而说明“认识、领悟”二义。合成词“知义”代表二者聚合，既表示天梵等为造因，也指自己作为感知者无执著之义。此为合成语的意义。
Catubbidhampi vā suññatanti dhuvabhāvādisuññataṃ, attādisuññatañca sandhāya vadati.
“四种空性”乃指诸法无恒、不净、不我等诸法之空，如自性空性等诸相，论述其空法理。
Pubbantatoti atītakoṭṭhāsato. Vedanāvasānampi bhavacakkaṃ paripuṇṇamevāti dassetuṃ ‘‘vedanā vā’’tiādi vuttaṃ. Avijjāgahaṇena vā taṇhupādānāni, saṅkhāraggahaṇena bhavo, viññāṇādiggahaṇena jātijarāmaraṇāni sokādayo ca gahitāti evampi vedanāvasānaṃ bhavacakkanti yuttamevetaṃ. Taṇhāmūlake cāti taṇhupādānaggahaṇena avijjā gahitātiādinā yojetabbaṃ. Tenāha ‘‘dvinnaṃ…pe… hotī’’ti. Tattha dvinnanti purimapacchimānaṃ ubhinnaṃ hetuphalavajjānaṃ. Viparītābhinivesaṃ karontīti nimittaṃ kattuupacārena vadati. Anupacchedameva pakāsetīti yojanā.
“前行”指过去一段时间。末端受感，亦能显现生死轮回完成之理，故谓“受感亦有”。由无明执取渴爱之因，形成行根基，行引生存在，识等领受出生老死与忧悲等苦，故受感在此即为生死轮回。谓“渴爱之本”，是言执持渴爱根本，生无明所摄，名之为结合。故有言“俱二……”，此处“两者”指过去未来两因果，谓异类因果之分别。反向执著谓生缘之征象，以因果相续言之。今此岐义标记连结而形成。
Hetuphalasandhi, phalahetusandhi, punapi hetuphalasandhīti evaṃ hetuādipubbakā hetuphalahetupubbakā. Hetuphalahetuphalavasenāti avijjādihetu, viññāṇādiphala, taṇhādihetu, jātiphalavasena. Upasaggavisesena atthaviseso hotīti ‘‘ākirīyantī’’ti padassa pakāsīyantīti attho vutto. Kilesakammavipākāti avijjādike vedanāpariyosāne vadati. Vipākakilesakammehīti viññāṇādīhi bhavapariyosānehi. Puna kammassa vipākasambandho vuttanayattā na gahito. ‘‘Vaṭṭānī’’ti ca idaṃ ‘‘tīṇi vaṭṭānī’’ti viggahavasena labbhamānaṃ gahetvā vuttaṃ.
因果相会，即因缘汇集；果因相会，即果缘汇合；重新因果相会。正如前因之后，因果相随次第紧接。以无明为因，识等为果，以渴爱为因，生死为果。由词首强调义与细节差异，即谓应明彻深入之理。此义由『观察』揭示。称其为染污与业报，特别在受感结束时显现。报应之污染，谓识及其后生之境界等现象。又业与果联系未详，唯表因果循环。此语为“三界”之描述，由词义可得。
‘‘Purimakammabhavasmiṃ moho’’tiādinā (vibha. aṭṭha. 242) aṭṭhakathāya āgatattā āsannapaccakkhataṃ sandhāya vuttaṃ ‘‘imissā’’ti. Vibhaṅgapāḷiyā vasena dassitaṃ, tasmā na aṭṭhakathāya pubbāparavirodho yathāpāṭhaṃ atthassa pakāsitattāti adhippāyo. Tattha cetanāsampayuttānañca cetanāya ca saṅkhārabhāvena kammabhavabhāvena ca vattabbamevāti pāḷidvayādhippāyavivaraṇavasena dassetuṃ ‘‘tatthā’’tiādi vuttaṃ. Bhavassāti upapattibhavassa. ‘‘Bhavo’’ti vuttā cetanāsampayuttāti sambandho. Gahaṇanti nikāmanavasena ārammaṇassa gahaṇaṃ. Tenāha ‘‘kāmupādānaṃ kiccenāhā’’ti. Itarāni kiccenāhāti yojanā. Tīsu atthavikappesūti ‘‘taṃ kammaṃ karoto purimā cetanāyo’’tiādinā vuttesu tīsu āyūhanacetanānaṃ atthavikappesu. Nanu ca tatiye atthavikappe āyūhanassa avasāne cetanā na vuttāti? Yadipi sarūpato na vuttā, ‘‘taṃsampayuttā’’ti pana saddato padhānabhāvena vuttassa āyūhanassa appadhānabhāvena vuttā avasāne pacchato vuttā viya hotīti imaṃ pariyāyaṃ sandhāya ‘‘tīsupi…pe… avasāne’’ti vuttaṃ.
『过去业之无明』等说起见，此为注解所载，指接近因缘关系。此语在说谛义前，不与注解前后相违，是合适且展开义理之法。其文涵盖意志相连，由意志所成之行与业生存者相连之义，证以双语对文。曰“于是……”，即“生死”指有生起之存在，“生”即意志相联系之义。执持谓因缘性乃执持。若言“欲取执持”，则执持为作用；其余谓此乃连结。三义结果谓“过去业行”，即意志之业，除名与业力。三种意志阶段称之为“有效因果作用”，谓过往意志所造之业及其阶段。又问：三种意志阶段终结时意志亦终止乎？虽未明言，然因以“相连”为重心，重叠相连故言意志终结后仍延续。对此义项细腻考察有云“三阶段……终结时”，即表述此理。
Nippariyāyena pana yesu āyūhanassa avasāne cetanā vuttā, te dassetuṃ ‘‘dvīsu…pe… āhā’’ti vuttaṃ. Tatiye atthavikappe vutte āyūhanasaṅkhāre taṃsampayuttāti āhāti yojanā. Kammassa paccayabhūtanti saṅkhārapaccayaṃ. Tena ‘‘kammakaraṇakāle’’ti ettha kamma-saddena sabbassapi saṅkhārassa gahitataṃ dasseti. Tenāha ‘‘na kammasampayuttamevā’’ti.
然而于此结论之时，对于诸集聚终结时所显之意念，乃以‘‘二者……彼……为供养’’之说而示。于第三义义时，以集聚构成与诸联结故而名为供养。谓此谓业之因，业因即集聚因也。由此以‘业造作时’语，焉此‘业’一语示一切集聚之涵摄。又以此云‘非唯连接业’者。
Kammānevāti kammāniyeva. Vipākadhammatāya kammasarikkhakā. Sahajātakoṭiyā, upanissayakoṭiyā ca tassa kammassa upakārakāti tadupakārakā. Saṃkhippantīti saṃkhipīyanti saṃyūhīyanti. ‘‘Saṃkhippanti etthā’’ti adhikaraṇasādhanavasena saṅkhepasaddassa atthaṃ vatvā puna kammasādhanavasena vattuṃ ‘‘saṃkhipīyatī’’tiādi vuttaṃ.
‘业造作某时’意谓诸业所为。业者乃造业之行者。又由本缘相续缘，这业之助缘者也。‘畜摄’意谓聚合、合一。谓‘畜摄于此’者，作为一个综摄之手段，以论题目的所指义说，复云‘应畜摄’等等。
Tatthāpīti ‘‘kamma’’nti vuttakammasambhārepi. Gamanadhammanti bhaṅgupagamanadhammaṃ. Tena ittaranti bhaṅgaparanti vuttaṃ hoti. Tenāti vinassanadhammatādīpakena ittarasaddena. Nissārataṃ attasārābhāvaṃ dīpeti. Evaṃ ‘‘ittara’’ntiādinā aniccaṃ calaṃ ittaraṃ addhuvanti catunnaṃ padānaṃ atthavisesavācitaṃ dasseti. Ṭhānasoti ettha vuttaṭṭhānaṃ nāma paccayo. Aññampīti aññattha vuttaṃ. Tassa tassa phalassa. Dhammamattasambhave sati vaṭṭupacchede satīti yojanā. Evanti vuttappakārena samuccayatthe ca-sadde sati.
‘是处者’乃‘业’所指。行相者，即行之消散与远离相。谓‘彼此’为相反者之说。‘彼此’以消灭之相指示。此‘他彼’等以无常、无我、流转之义别述四词之别义。‘处’于此谓为所依，谓条件。‘他亦’者谓他义也。彼每果依自他理，谓存在之事理具此成缘为观也。般若分解成就此义由也。依此而说‘和合’。
Saccāniyeva pabhavoti samānādhikaraṇapakkhaṃ sandhāyāha ‘‘saccappabhavatoti saccato’’ti. ‘‘Yassa pahānatthaṃ bhagavati brahmacariyaṃ vussatī’’ti evaṃbhūtaṃ ariyasaccaṃ visesaṃ akatvā.
就真谛之伯等者，谓从同一辩所起，由于施彼世尊斋戒行故谓真理之伯。《世尊以断舍为已》谓如是《圣谛》而无二义。
Tehi sokādīhi. ‘‘Sokadomanassupāyāsā avijjāya aviyogino’’tiādinā pubbe vuttanayena siddhāya avijjāya. Attanoyevāti paccayuppannaṃ anapekkhitvā attanoyeva pavattasaṅkhātakiccato.
以彼忧苦等，谓‘忧苦忧伤忧眼目’等名义，乃昔以此理由证为无明。‘独身者’乃自因缘不依无他，无他为故，而自行业所起者。
Sokādayopi hīti ettha hi-saddo hetuattho. Yasmā ‘‘sokādayo paccayāyattā avasavattino’’ti idaṃ ‘‘jātipaccayā…pe… sambhavantī’’ti etena vacanena siddhaṃ, tasmā taṃ ‘‘attā socatī’’tiādidassananivāraṇanti attho.
‘忧苦等也’者，此‘忧’字义因。以‘忧苦等乃缘境故而转变者’即‘生因缘……而生’以此句证实，故谓彼‘自忧’等显义之障。
Sati ca pariggahe rajjaṃ viya gatiyo anekānatthānubandhanā, tāhi ca viññāṇassa upaddutatāti dassetuṃ ‘‘saṅkhārapariggahitaṃ…pe… rajje’’ti vuttanti evaṃ vā ettha attho daṭṭhabbo. Yathāupaṭṭhitāni kammādīni cutiāsannajavanehi parikappetvā viya gahitāni paṭisandhiviññāṇenapi parikappitāni viya honti, taṃ panassa parikappanaṃ atthato ārammaṇakaraṇamevāti vuttaṃ ‘‘pari…pe… to’’ti. Saṅkappanaṃ vā parikappananti vuttaṃ ‘‘vitakkena vitakkanato’’ti. Sasambhāracakkhuādayo saḷāyatanassa patiṭṭhāviseso.
念处如同国土，行为是多种多样依附于诸种因缘，诸种因缘又是烦恼的根源。由此可见，‘行为是烦恼所凝聚之国’的说法是成立的。正如世间的行为等在临近消灭时会被反复观察，就像新生时被重新观察一样，意识也被如此再生并重新观察。因此，此处所谓的‘重新观察’实指意识作为对象的重新着眼。这被称为‘重新……的’。这里的‘思惟’或‘观念’即指‘由思虑所思虑’。通过各种集合感官如眼等，六处具备了特定的建立基础。
Yadākārāya jātiyā yadākāraṃ jarāmaraṇaṃ sambhavati, sambhavantañca yathānupubbaṃ pavattaṃ, so attho jātipaccayasambhūtasamudāgataṭṭho, sahitassa samuditassa puggalassa jīraṇabhijjanāvatthā dhammā jarāmaraṇāpadesena vuttā, sā ca nesaṃ avatthā jātipubbikā, te ca samuditā eva pavattantīti evaṃ jātito jarāmaraṇassa sambhūtasamudāgataṭṭho veditabbo. Jātito jarāmaraṇaṃ na na hoti hotiyeva ekantena jātassa jarāmaraṇasambhavato, na ca jātiṃ vinā hoti ajātassa tadabhāvatoti jarāmaraṇassa jātipaccayataṃ anvayabyatirekehi vibhāveti ‘‘na jātito’’tiādinā. Itthanti jātipaccayā jarāmaraṇassa nibbattākāraṃ vadati.
有形体才有生，生才有老死产生，且按照时间次第不断生灭。此即生为有生老死为依止而起的现象，是熟成的个体因老化并坏损而导致老死现象的缘起。生起之相是生的前行，老死相是随之而至的结果。如此，生与老死这是相依相续而生起的，应当知晓生起时即同时生起老死。老死不是自然而然产生，也非单独依止生的某部分产生，亦非无生即能产生老死。这是对“生为老死之因”的同一性和差异性的详尽分析。此处用“生为因”而言生为老死之缘起形态。
Nirodhā nirodhasaṅkhātanti paccayanirodhā paccayuppannanirodhasaṅkhātaṃ. Anulomadesanāya ca vemajjhato paṭṭhāyāti yojanā.
灭即定为缘灭，缘灭即因缘条件出现后所现的灭。此谓相顺说，谓灭是缘起之终点和结果，合称为‘断灭’。
Apuññābhisaṅkhārekadeso sarāgo rāgena sahajekaṭṭhoti katvā. Sabbopi apuññābhisaṅkhāro sarāgo pahānekaṭṭhabhāvato. Yasmā pana akusaladhammo akusaladhammassa sabhāgo, anakusaladhammo visabhāgo, yathārahaṃ paccayo ca hoti, tasmā ‘‘apaṭipakkhabhāvato, rāgappavaḍḍhako’’ti ca vuttaṃ . ‘‘Tadeva viññāṇaṃ sandhāvati saṃsaratī’’ti micchābhinivesasabbhāvato saṃsaraṇakiriyāyapi sabyāpāratā viññāṇassa vuttā. Sabyāpāratābhinivesabalavatāya, saṅkantiabhinivesabalavatāyāti paccekaṃ yojetabbaṃ. ‘‘Asahavattanato, sahavattanato’’ti etena asahavutti vinibbhogo, sahavutti avinibbhogoti dasseti.
恶业熏习之所起，因烦恼贪爱而产生同质之作用。因为一切恶业熏习是由贪爱断除的。由于不善之法占据不善法的主体，不善法又占据非善法之主体，故不善法必然成为因。因此称其为“不正向之性，促进贪欲增长”。“此识维持轮回”，因错误执著之性质，轮回诸业种种作用亦由识全面掌控。因能力强盛的执著业力，及积累的执著差别，须予个别结算。此处又言不共受苦与共受苦，分别表明承受或不承受苦的境况。
Sabhāvādhigamanimittatā obhāsanaṃ. Cakkhādisannissayena hi pañcaviññāṇāni rūpādisabhāvaṃ upalabhanti. Itare phusanasaṅgatisannipātaṭṭhā. Channanti channampi samphassānaṃ.
诸法之本性得达，表现为现象。依眼等等诸识，五识会见法之自性，即色法及其它诸法的本体。其他则是触觉等所生之接触。遮蔽即被遮蔽也包含于接触之中。
Ādānanti upasaddena vināpi daḷhagāho adhippetoti āha ‘‘ādānaṭṭho catunnampi upādānānaṃ samāno’’ti. Gahaṇanti nikāmanavasena visayassa paṭicchannanti vuttaṃ ‘‘gahaṇaṭṭho kāmupādānassā’’ti. Itaresanti diṭṭhupādānādīnaṃ. Tasmāti vibhattiyā aluttabhāvato. Tenāti khipanasaddena. Hāni vā khīṇabhāvo khayoti ‘‘khayaṭṭho vā’’tiādi vuttaṃ. Dvinnanti jarāmaraṇānaṃ. Maraṇūpanayanarasattā vā jarāyapi maraṇaṭṭho eva dassito.
取即便无坚固之缘由也是执着，是“取第八，亦为四种取法之总和”。执着即覆盖领域，以妨碍分别的方式称为“若有执着即为欲取”。其余依俗称为见取等。因划分不同而有分别，以快速之声称之为“疾”。灭则是已除灭的现状，称为“灭第八”等。老死为二者之总括。因死亡带来之耐受力亦可说是老死之显现。
Nīyanti gamentīti nayā, ekattādayo. Kehi nīyanti? Avijjādiatthehīti imamatthamāha ‘‘avijjādī’’tiādinā. Sena bhāvenāti sakena avijjādibhāvena, taṃ amuñcitvā eva. Na hi avijjādivinimuttaṃ ekattaṃ nāma kiñci paramatthato atthi. Sena bhāvenāti vā sakena ekattādibhāvena. Avijjādīsu viññāyamāno hetuphaladhammānaṃ ekasantatipatitādisaṅkhāto ekattādibhāvo teneva sabhāvena ñāyati, na avijjādibhāvenāti. Te hi netabbāti tesaṃ nayā. Atthā eva vā avijjādayo. Anekepi samānā dhammā yena santānānupacchedena ‘‘eka’’nti ñāyanti voharīyanti, so tattha karaṇabhāvena vattabbataṃ arahati, tathā itarepīti āha ‘‘ekattādīhi ca atthā ‘eka’ntiādinā nīyantī’’ti. Tattha nīyantīti ñāyanti, paññāpīyanti ca. Purimapacchimānaṃ dhammānaṃ nirodhuppādanirantaratāya nāmakāyassa, sambandhavuttitāya rūpakāyassa, ubhayassa ca aññamaññasannissitatāya duviññeyyanānato ekībhūtassa viya ghanabhāvappabandho hetuphalabhāvena sambandho sammā tānoti santāno, tassa anupacchedo tathāpavatti ekattanti āha ‘‘santānānupacchedo ekatta’’nti.
「被引导作出往行」名为引领，是统一等义。谁引领？谓为无明等义故，称为无明等。所谓依此而成者，是指由于无明等性质，放下此故。实际上，无明等若解脱，则所谓统一等并无最高具体义。何谓依此而成？乃由统一等之性。于无明等受认识时，缘于因果法则等连续相续特性，缘于统一等性故，以此缘集而成立，以群体之理成立，并非由无明等本身故。此等非应引导者，故谓其引领。意亦即无明等。许多相类诸法，藉连续相续分割而达「一」之概念，此处因作因缘之用故，可以成立。由此更分前后诸法之灭生起，或称名字身体，或缘关系身体，或双方相依缘起，二法成为一体似之连结，缘因果力相感应，遍及群体；相续无断及反转，名为统一，由此而言「诸法连续相续为统一」。
Sambandharahitassāti hetuphalabhāvena aññamaññasambandhabhāvarahitassa. Sattantaroti añño satto. Ucchedadiṭṭhimupādiyatīti yathānurūpakāraṇato phalappavattiṃ asamanupassanto nānāsantāne viya asambandhanānattadassanato hetubhāvarahitānaṃ nippayojanānaṃ purimuppannānaṃ dhammānaṃ nirodhe hetuniyamābhāvato ekantena uppatti na yuttā, tathā santānena uppatti, sadisabhāvena uppatti, samānajātidesapariṇāmavayarūpabalasaṇṭhānānaṃ uppatti na yuttātiādīni vikappento ucchedadiṭṭhiṃ gaṇhāti.
「断绝关联者」指缘因果果报因缘等相互无关联。所谓他者即谓不同存有。因断灭见所生者，依事理，未能正确观察果报发生。于无数相续诸法中，由于无连结性，为断因缘身原故，先起之法无法因缘地促成后起之法，因果法则无由实现者，故非单纯由原因绝断而成。反之因缘连续成起，乃共相似法所生，或共地域同类之演变相续，故成因果法相连。由此辩说即是断灭见。
Kasmā uppatti na siyāti vālikāhi viya tilehipi telassa, ucchuto viya gāvitopi khīrassa aññābhāvato kena kāraṇena tehi tesaṃ uppatti na siyā, itarehi eva ca nesaṃ uppatti hotīti. Tasmāti aññassa aññato uppattiyaṃ sabbassa sabbaso uppattiyā bhavitabbaṃ, na cetaṃ atthi, tasmā. Yasmā niyativādī anurūpā hetuto phaluppattiṃ na icchati, sabhāvasiddhameva ca dhammappavattiṃ icchati, tasmā ‘‘avijjamānepi hetumhī’’ti vuttaṃ. Sabhāvasiddhā eva hi acchejjasuttāvutābhejjamaṇi viya kamalaṅghanarahitā tathā tathā sarīrindriyasukhādibhāvapariṇāmāya niyatiyāva kāyā samāgacchanti, yato gatijātibandhā, apavaggo ca hotīti niyativādo. Tenāha ‘‘niyatatāya…pe… pavattantī’’ti. Niyatiattho vuttoyeva.
云何不生起之理？譬如竹管中之油，即使在箩中油，牛乳中油，以其无异性故，非为诸法生起因缘，而是因他法所生。由此谓他者有他者之生起，万法皆应以生起为根基，非此则不成理。又谓宿命论者，因相应因缘，不欲因果生起，唯愿法自然成立，故谓无明时亦为因；自然成立之义，如无尘莲花无跳动缺陷，诸色根之变化亦随自然，如此依命运果报聚合体，所谓动静生死烦恼，种种聚集消散，此谓宿命论。故称「因命所转…发生」。
Etassa atthassa sādhakaṃ suttaṃ. Ākulameva, ākulabhāvo vā ākulakaṃ. Jaṭitāti heṭṭhupariyavasena pavattamānehi kilesakammavipākehi jātajaṭā. Nīḍanti kulāvakaṃ. Saṃsāranti idha sampattibhavappabandhamāha apāyādipadehi duggatippabandhassa vuttattā.
此义有根本经典为证。所说忧烦或忧烦本身，谓烦恼业果成熟所生；「结」者，是指由此所得之烦恼业果。谓鸟巢聚成所结为巢。谓生死轮回，是由聚合之因缘，因带下劣道诸果故，称为不善道之连结所缚。
Bhavacakkakathāvaṇṇanā niṭṭhitā. · 有轮论的注释结束。
Suttantabhājanīyavaṇṇanā niṭṭhitā. · 经分别的注释结束。
2. Abhidhammabhājanīyavaṇṇanā
二、阿毗达摩阐释说法
§243
243.Taṃ paṭiccasamuppādaṃ. Ekekacittāvaruddhanti abhidhammabhājanīye viya ekekasmiṃ citte avaruddhaṃ antogadhaṃ akatvā. Asahajātānañca ‘‘asahajātānaṃ, sahajātānañcā’’ti evaṃ paṭhamapade ekasesaniddeso daṭṭhabbo. ‘‘Saṅkhārapaccayā viññāṇa’’nti asahajātāyeva paccayapaccayuppannā dassitā vipākaviññāṇasseva adhippetattā. ‘‘Avijjāpaccayā saṅkhārā, viññāṇapaccayā nāmarūpa’’nti (vibha. 225) ca evamādīsu asahajātā, sahajātā ca. ‘‘Ekekena nayenā’’ti purātano pāṭho, etarahi pana ‘‘ekekena catukkena’’ icceva bahūsu potthakesu pāṭho. Nayacatukkavārāti nayesu catukkānaṃ vārā, avijjāmūlakādīsu navasu nayesu paccekaṃ paccayacatukkādīnaṃ catunnaṃ catukkānaṃ ‘‘nāmapaccayā chaṭṭhāyatana’’ntiādivisesabhinnā cattāro vārāti attho. Vavatthitāti yathāvuttavisesena asaṃkiṇṇā. Catukkānanti vāracatukkānaṃ vārasoḷasakassa nayabhāvatoti adhippāyo.
243.谓此缘起。依次第观诸心分别，犹如阿毗达摩派遣，分别于各心处未被阻断之内藏。无自性者，即谓无自性者及有自性者，初步文中应单一释义。所谓「行条件识」亦是无自性条件识，由此显示果识亦为现行，以胜过之力。又云「无明为条件行，识为条件名色」等，举此以示无自性及有自性。古本称「以一导引」，今许多典籍称「以四导引」。四导引之义为四种导引次序，于无明根源等九导引，分别展现四组条件四导引之六入门等，略以示清楚。谓分开解析如前所说，不杂乱如前。四导引乃指四类或十六类导引之总数及导引属性。
1. Paccayacatukkavaṇṇanā1. 四种缘的注释
Paccayasahitapaccayuppannāni aṅgabhāvena vuttāni, na kevalaṃ paccayā. Tasmā ‘‘chaṭṭhāyatanapaccayā phasso’’ti ettha na chaṭṭhāyatanassa aṅgatā. Tena vuttaṃ ‘‘na, tassa anaṅgattā’’ti. Evañca katvāti paccayasahitassa paccayuppannassa aṅgabhāvato. Tīsu pakāresūti ‘‘paṭhamo sabbasaṅgāhikaṭṭhenā’’tiādinā (vibha. aṭṭha. 243) aṭṭhakathāyaṃ vuttesu tīsupi pakāresu. Paccayavisesādīti ettha nāmaṃ, chaṭṭhāyatanañca paccayaviseso. Ādi-saddena yoniviseso, āyatanānaṃ apāripūripāripūribhavaviseso ca gahito. Te hi dutiyavārādīnaṃ nānattakarā. Atthavisesenāti yadipi aññattha ‘‘saḷāyatanapaccayā phasso’’ti saḷāyatanapaccayo vutto, tathāpi sahajātādināmasannissayena pavattanato nāmamattapaccayāpi so hotīti paṭiccasamuppādassa nānānayavicittatānumitassa gambhīrabhāvassa vibhāvanasaṅkhātena, anavasesanāmapaccayadassanasaṅkhātena ca atthavisesena. Tathā hi ‘‘yehi, ānanda, ākārehi yehi liṅgehi yehi nimittehi yehi uddesehi nāmakāyassa paññatti hoti, tesu ākāresu…pe… uddesesu asati api nu kho rūpakāye adhivacanasamphasso paññāyethā’’ti (dī. ni. 2.114) phassassa nāmapaccayatāvibhāvanavasena mahānidānadesanā pavattā. Tathā ‘‘nāmarūpapaccayā phassoti iccassa vacanīya’’nti (dī. ni. 2.97) ‘‘nāmarūpapaccayā’’ti vadantena ‘‘nāmapaccayā’’tipi vuttameva hotīti.
因缘相杂生起者，依诸因缘而言，非单独但论“因”。故此处说“以六入为因缘的触”，不是指六入本身具足为因缘。为此文中说“非其本身”，乃指非六入自身。如此说明，即依因缘相杂生的因缘而论之。按三种分类，即「第一为总摄汇集位据」等，在相应注疏中有所论述。因缘区别者，名中指六入亦属因缘区别。以首字为源的分别，涵盖入处的满溢与不满溢种种区别。此等分别，为第二循环回别之不同。以义别解，即虽然说“以六处为因缘的触”，而依其同源之名义延续，论名为小因缘，乃缘起诸处多样不同之深义而显现，止于不余更多名称因缘之显示，以义别之理。又如经中所说，“何等形状、何等标志、何等相应、何等目的，名称体现于名色身上，于是形状等虽无而识仍生名色之触”，由此大义讲述触之名缘区别。故语云“以名色为因缘的是触”时，所言之“名缘”亦含“色缘”。
Vāracatukke ‘‘saṅkhāro’’ti vuttaṃ, sokādayo na vuttā, purimasmiṃ vāradvaye rūpaṃ na vuttaṃ, vārattaye saḷāyatanaṃ na vuttanti yojetabbaṃ.
在三织文节中提到“行”，忧伤等未被说到。前两织中未说及色；第三织中未说及六入，故不能强加其上。
Sabba…pe… raṇatoti sabbassa viññāṇassa pavattiṭṭhānabhūtasabbabhavasādhāraṇato, viññāṇassa vā pavattiṭṭhānabhūtasabbabhavasādhāraṇato. Samānaṃ phalaṃ samāno paccayo sahajātādipaccayehi upakattabbato, upakārakato ca. Tassa viññāṇassa. Viññāṇāharaṇanti vipākaviññāṇanibbattanaṃ. Assa viññāṇassa.
“一切...”的“战”言，乃依诸识所依转实相的共同性，由识或依识所转之共同事实而说。共同果报，须依同所缘及诸同缘起因缘而成，支助彼识。称彼识为“识所有”，意味着识所生起的果现象。此为识转变之义所说。
Gatisūcakoti hi-saddaṃ loke gatiatthaṃ vadantīti katvā vuttaṃ. ‘‘Vigata’’nti ettha vi-saddo paṭisedhadīpakoti dve paṭisedhā pakatiṃ ñāpentīti āha ‘‘vigatatānivāraṇavasena gati eva hotī’’ti.
“指向道理”的词语，是众生世间谓指行之意而说。此“断除”系反对指示之明证，二者相互排斥，故言“因灭除障故，能得道”。
Tidhā catudhā pañcadhā vāti ettha saññāmanasikārādayo sahajātanissayaatthipaccayavasena tidhā, phassacetanādayo tesañceva āhārādīnañca vasena catudhā, vedanāvitakkādayo tesañceva jhānindriyādīnañca vasena pañcadhā. Yathā samādhi, evaṃ vīriyampi daṭṭhabbaṃ. Tampi hi adhipatindriyamaggapaccayehi chadhā paccayo hoti.
色受想行识等五蕴中，分别感知精神作用等根本因缘，以三种同类须循依所缘而诠释，遂为三种分类。感受等与食取基缘，故有四类；受等诸心作用，以及禅定与根门之属，归为五类。如定般亦如是，精进亦同。彼皆因依长官根与道脉而得此依赖之因缘。
‘‘Vacanavasenā’’ti iminā imasmiṃ catukke sahajātapaccayaṃ dhuraṃ katvā desanā pavattāti tesaṃ adhippāyoti dasseti. Atthoti paccayadhammo. Katthacīti kismiñci vāre attano paccayuppannassa yathāsakehi paccayo na na hoti. ‘‘Atthato’’ti ca pāṭho. ‘‘Bhavapaccayā jātī’’tiādi na vattabbaṃ siyā, vuttañca taṃ. Tasmā sahajātapaccayavaseneva paṭhamacatukko vuttoti na gahetabbanti dasseti. Tenāha ‘‘na ca taṃ na vutta’’ntiādi. Imassa ca ‘‘bhavapaccayā jātītiādi na vattabbaṃ siyā’’ti iminā sambandho veditabbo. Paccayavacanamevāti ‘‘avijjāpaccayā’’tiādīsu vuttapaccayavacanameva ca. Tesanti tesaṃ ācariyānaṃ. Ayojetvā vuttanti sambandho. Kathaṃ pana vuttanti āha ‘‘sāmaññena…pe… sandhāyavutta’’nti. Ettha ca ‘‘sahajātasūcaka’’ntiādinā yathādhippetassa atthassa vacanato asiddhimāha, ‘‘sahajātato’’tiādinā pana atthāpattito. Asambhave hi aññassa atthato sijjheyya vacanato vā atthato vā adhippetatthasādhanāti.
所谓“言语之力”，指于此四成就所谓同源因缘作严正断说，与布施其弘法之意相符。所谓义理即为因缘法则。所谓何因，是某一系列中，按照其原因次第未得缘故。 “从义理上”，可能不论“有身因生”之类言论，而文献亦有此语。故第一四支同源因缘言说，不应包括其中。故文云“不复说此”等语。此与“不言有身因生”等相互关联，应知此处因缘语仅指“无明因”等种种因缘语。此为历代师说。未经同合不可言其关系。若加以无理附会，或言“普通般配说”等，皆无成立可能又不相符。当然“同源指示”等词语，或有错误，然“同源从因”等辞则为实际所依。若其言义不成立或非实意，则无意义而不能为正通。
Aññatthāti aññasmiṃ sutte. Atītaddhaṃ niddhāretvā paccuppannānāgatehi saddhiṃ addhattayadassanatthaṃ. Taṃdesanāpariggahatthanti mahānidānadesanāpariggahatthaṃ. So ca ubhinnaṃ desanānaṃ aññamaññaṃ saṃsandanabhāvadassanatthaṃ. Evaṃ sabbaññubuddhabhāsitā desanā aññadatthu saṃsandatīti.
“另义者”，谓在另一法中。其义在于揭示已过之法，而与现前未来诸法共同显现真相之意。此指非独释经文教说，而应以总摄大义观之。又此即双重教说互相衔接之理也。诸佛之所说法，虽有别义，然相辅相成，紧密相关故。
Imassāti imassa tatiyavārassa.
“此法者”，指此处三次出现的教义。
Aparāpekkhatāya, aparikiliṭṭhupapattitāya, asuciamakkhitatāya kāmāvacaradevānaṃ, sabbesañca brahmānaṃ tathā upapajjanato ca opapātikayoniyā padhānatā veditabbā. Saṅgahanidassanavasenāti opapātikayoniyā eva saṃsedajayoniyā saṅgahassa nidassanavasena udāharaṇavasena. Ārammaṇapaccayassāpi phassassa satipi pavattihetubhāve so pana sahajātādipaccayabhūtassa ajjhattikassa chaṭṭhāyatanassa viya na sātisayoti vuttaṃ ‘‘ārammaṇapaccayo cettha pavattako na hotī’’ti.
因无所待，无污秽生起，无秽秽于欲界天中诸天以及诸梵天，以及由此众生生起的诸非人类的存在意，其特性当知为纯净显现。所谓依集显現，乃指非人类皆属集合之生起，其生起具示范作用。虽亦有对象依缘，以触受现起，但如同内在第六识境界，自性互依故不遗漏。故曰：依缘缘起于此处不成立。
Kesañcīti paripuṇṇāyatanānaṃ gabbhaseyyakānaṃ. ‘‘Pacchima…pe… sadā sambhavatī’’ti idaṃ gabbhaseyyakānaṃ viya itarayonikānaṃ kamena āyatanuppatti natthīti vuttaṃ. Tathā cāha aṭṭhakathāyaṃ ‘‘sahuppattidīpanato’’ti.
“何为者”，谓为圆满六识界中胎卧者。云：“西边……彼……常生不息”，此谓如同胎卧者，非他种子之由无由有此处识界不成立。论中亦言：“合出发明”之义。
Paccayacatukkavaṇṇanā niṭṭhitā. · 四种缘的注释结束。
2. Hetucatukkavaṇṇanā二、因四法说明
§244
244.Abhāvatoti bhāvābhāvato. Yañhi jātikkhaṇamatteyeva bhavati, na tato paraṃ, taṃ jātiyā avigatapaccayo siyā avigatapaccayaniyamasabbhāvato. Bhavo pana yasmā jātikkhaṇato parampi bhavati, tasmā na so tassā avigatapaccayo hoti. Tena vuttaṃ ‘‘tato uddhaṃ bhāvatoti attho’’ti. Bhaveti bhavapade, bhave vā nipphādetabbe. Esa nayo jātiādīsūti etthāpi. ‘‘Yathā panā’’tiādinā ‘‘avigatapaccayassa abhāvato, niyamābhāvato cā’’ti vuttānaṃ hetūnaṃ vuttanayena abyāpibhāvavibhāvanena akāraṇataṃ dasseti ayāvabhāvino paccayuppannassa, paccayadhammassa ca avigatapaccayabhāvadassanato. Saṅkhārakkhandhetiādi maggasodhanavasena vuttaṃ. Tassa parihāraṃ sayameva vadati. So khaṇo etassa atthīti taṅkhaṇiko, na taṅkhaṇiko ataṅkhaṇiko, tassa sabbhāvā, ayāvabhāvikasabbhāvāti attho. Yathā pana hetū honti, taṃ dassetuṃ ‘‘saṅkhatalakkhaṇānaṃ panā’’tiādimāha.
“灭者”谓从有生无。有生只于瞬间斯生，无他自性，唯生之相不可破灭，故名不可破灭因果法则。然生俱有生生相，故非随生可得因。因之谓“由此而起”。因已立故方有生。生于第二因之后，故非其不可破因。故称“生于彼处”意。生者谓生之相，亦指于生处即灭处。此理适于生死轮回。由此因果说，顺无变故，显现因果法则的不灭性。又曰：“若依生灭法及净化之道叙诸蕴及行”，应当说；此法则自身有解脱之解，不是无可为解，亦不可缺失。此为瞬间生法义，不是常住不变之物。因果如如，故要以相类说明之。
Evanti evaṃ yathāvuttanaye sati, evaṃ santeti attho. ‘‘Na hi…pe… atthī’’ti iminā jātiādīnaṃ avigatapaccayavasena paccayuppannabhāvo viya paccayabhāvopi natthīti dasseti. Tattha kāraṇamāha ‘‘asabhāvadhammattā’’ti.
如以上所述因果不灭理，故其法亦成立。谓：“非……且……存”，以此可明生灭诸法既非无因亦非无果。原因谓“非虚幻性”。
Kathaṃ pana asabhāvadhammānaṃ jātiādīnaṃ paccayuppannatā, paccayatā cāti āha ‘‘jāyamānānaṃ panā’’tiādi. Tassāti jātijarāmaraṇassa. Vattabbapadesoti ‘‘ṭhapetvā’’ti vattabbapadeso. Ko pana soti? Yathāvuttaṃ nāmaṃ, nāmarūpañca saṅkhārakkhandhena rūpakkhandhena ca jarāmaraṇānaṃ saṅgahitattā . ‘‘Yo bhavo jātiyā paccayo’’ti etena bhavasaṅgahitānipi jātiādīni jātiyā appaccayattā eva ‘‘ṭhapetvā’’ti na vuttānīti dasseti, paccayabhāvāsaṅkā eva nesaṃ tassā natthīti adhippāyo. Teneva ṭhapetabbagahetabbavisese satīti sāsaṅkaṃ vadati.
如何论非自性法如生等的依他起缘与缘起呢？这里所谓“正在生起的诸法”等，是指生起法。所谓“应当说”的义，是“设立”的义。设立的是什么呢？依所说，名色蕴及行蕴依色蕴合摄的老死。云“有者是因于生”，此乃表明即使是因缘合起的生等诸法，因其不是生本身，所以不言“设立”，意味着只是因缘存在的迹象，没有实体存在的因。由此说，是缘起设立和应当设立之分别的特别说明，也就是所谓的犹豫义。
Hetucatukkavaṇṇanā niṭṭhitā. · 因四法说明已结束。
4. Aññamaññacatukkavaṇṇanā四、互相四法说明
§246
246.Paccayuppannassāti paccayuppannabhāvino. Visuṃ ṭhitassāti bhavena asaṅgahitassa. Sappadesameva gahitaṃ idha vedanādikkhandhattayasseva adhippetattā niruḷhattā ca. Paccayuppannaṃ ṭhapetvā paccayabhūtaṃyeva nāmaṃ gahitaṃ, avigatapaccayaniyamābhāvo viya bhave upādānassa aññamaññapaccayaniyamābhāvoti yojanā. Vuttanayenāti ‘‘saṅkhatalakkhaṇānaṃ panā’’tiādinā vuttanayena.
246.“依他起缘者”，即拥有因缘起的性质者；“断灭者”，是指无摊执的生，即没有合摄的生。这里举著名的例子，犹如感受等蕴的三种若干部分，因其标示合摄且具粗细之义而被称“依他起缘的设立故”。“应当说”指的就是用“缘积累体”等表述方式来说明的缘起现象。
Aññamaññapaccayo viya aññamaññapaccayoti ayamattho idhādhippetoti dassento ‘‘aññamañña…pe… adhippeto siyā’’ti āha. Tathā ca vadanti ‘‘aññamaññañcettha na paṭṭhāne āgataaññamaññavasena gahetabba’’nti. Cakkhāyatanupacayādīnanti uparūpari citāni viya uppannacakkhāyatanādīni, cakkhāyatanādīnaṃ vā upatthambhakāni cakkhāyatanupacayādīni.
“如相互依赖的缘起”，谓彼此之间的缘依赖，同义而不同的缘相互依托。此含义用语以“彼此相互依赖作为定义”的方式揭示因缘相互关系。并且论者常说：“并非在此当处，应被视为完全论域之彼此依据。”此指“眼入等根缘”及其依存条件，即彼此相互支撑的眼入及其缘起条件。
Aññamaññacatukkavaṇṇanā niṭṭhitā. · 互相四法说明已结束。
Saṅkhārādimūlakanayamātikāvaṇṇanā以行等为根本的方法纲目说明
§247
247. Yadipi sāmaññato gataviseso, tathāpi sāmaññaggahaṇena nayagato viseso sarūpato dassito hotīti ‘‘nāmapaccayā avijjā’’ti vatvāpi nāmavisesānaṃ tassā paccayabhāvo dassetabboti āha ‘‘nāmavisesānaṃ…pe… vuttā’’ti. ‘‘Yadeva pana nāma’’ntiādi kasmā vuttaṃ, nanu nāmaggahaṇena aggahitopi jātiādi bhavaggahaṇena gahitoti dassitovāyamatthoti codanaṃ sandhāyāha ‘‘bhavaggahaṇena cā’’tiādi. Idhāpīti ‘‘bhavapaccayā avijjā’’ti idhāpi. Nasiyāti ‘‘avijjāpaccayā avijjā’’ti vuttaṃ na siyā. Tasmāti yasmā sāmaññacoditaṃ visesacoditameva na hoti, tasmā. Soti bhavo. Tenāti sabhāvāsabhāvadhammasaṅgahaṇena.
247.虽然为一般性质与区别，但依普通的聚合行为表现出区别特征，由此说明“名的依缘即无明”。即便已说明名的差别存在，也必须显现其缘起关系，故说“名差别虽已表达，却须以生起作为依缘”。因名虽是总称，但名与生起不应混为一谈。又云“生起缘是无明”，此处强调即使提示区别，也并非直接构成无明。此故，由于此普通的区别述说中未能准确指成特殊区别产生点，故与此相关的缘起解说亦不完备。此即以“生起为缘”的缘起关系，强调其实体与非实体法之区别。
Upādānassapi bhavekadesattā vuttaṃ ‘‘upādānapaccayā…pe… aggahite’’ti. ‘‘Bhavapaccayā jātī’’ti idaṃ vacanaṃ sandhāyāha ‘‘bhavasaddo…pe… vuccamāno’’ti. ‘‘Nāmapaccayā avijjā’’ti ettha paccayuppannaṃ ṭhapetvā paccayassa gahaṇato avijjāvinimuttā eva cattāro khandhā nāmasaddena vuccantīti āha ‘‘na nāmasaddo niravasesabodhako’’ti. Na cettha ekaṃsato kāraṇaṃ maggitabbaṃ. Yena bhava-saddo niravasesabodhako, na nāma-saddoti āha ‘‘evaṃsabhāvā hi etā niruttiyo’’ti. Iminā adhippāyenāti bhavasaddo niravasesabodhako upādinnacatukkhandhavisayattāti iminā adhippāyena. Jāyamānādidhammavikārabhāvato jāyamānādikkhandhapaṭibaddhā jātiādayo vucceyyuṃ, na pana jātiādipaṭibaddhā jāyamānādikkhandhāti na ekacittakkhaṇe jātiādīnaṃ avijjāya paccayabhāvo sambhavatīti imamatthamāha ‘‘jāyamānānaṃ panā’’tiādinā. Nānācittakkhaṇe pana jātiādayo avijjāya upanissayapaccayo hontīti ‘‘ekacittakkhaṇe’’ti visesitaṃ. Tenevāti asambhaveneva.
又就取执聚集而言，曾说“由取持为缘……诸法有取集”。针对议论“生起缘于出生”，此处作了解释：在此时段以生起音声为称谓的四蕴，依声音的聚合而非以名称响声为缘起，故称“不由名称音声显示觉知”。不可单一以名称音声作为因果连结，正如若借生起音音声不被觉知者，称其缘起关连为生起缘取持四蕴。若称谓“生起前之诸法依无明生起”，则生起类的诸法也不能单一被视为无明缘起。故这里以“正在生起的诸法”词义，强调非同一时刻的无明缘生之不同依存。
Mātikāvaṇṇanā niṭṭhitā. · 纲目说明已结束。
Akusalaniddesavaṇṇanā不善义释的注释
§248-9
248-9.Tanti diṭṭhupādānaṃ. Itarassāti kāmupādānassa. Taṇhāgahaṇenāti ‘‘taṇhāpaccayā’’ti ettha taṇhāgahaṇena gahitattā. Yadi evaṃ nāmaggahaṇena gahitā taṇhā kasmā puna vuttāti āha ‘‘nāme viya visesapaccayattābhāvā’’ti. ‘‘Nāmapaccayā chaṭṭhāyatana’’nti ettha hi kāmataṇhāpi nāme saṅgahitāti nāmassa yathārahaṃ chaṭṭhāyatanassa paccayabhāvo vuttoti atthi tattha visesapaccayattaṃ, upādānassa pana bhavasaṅgahopi atthīti ‘‘taṇhāpaccayā upādāna’’nti etena ‘‘kāmupādānapaccayā bhavo’’ti etassa nattheva visesoti vuttaṃ ‘‘nāme viya visesapaccayattābhāvā’’ti. Taṇhā etissā paccayoti taṇhāpaccayā, diṭṭhi . Bhavassa paccayabhūtāti duvidhassapi bhavassa kāraṇabhūtā. Ubhayenapi upādānassa bhavaniddese ṭhapetabbataṃyeva vibhāveti. Paccayuppannaṃ paccayo ca ekamevāti ‘‘taṇhāpaccayā upādāna’’nti ettha vuttapaccayuppannaṃ, ‘‘upādānapaccayā bhavo’’ti ettha vuttapaccayo ca eko evattho, tasmā paccayo visuṃ paccayuppannato bhinnaṃ katvā na vibhatto.
248-9.关于取有二种：见取与欲取。谓见取为见的执持，欲取为欲的执持。由于由渴爱之执持生起，于是称之为“渴爱依缘”。若仅因名称聚合而定渴爱，则难以解释。在此缘分中，“名称依缘与第六识”相似，即欲渴尚且依名称而聚合，表明名称具有特殊依缘地位，但取却又以生起作为聚合的目标，因此说“渴爱缘即取取法”。故渴爱以及见均为生起缘的两种缘起类型。对于生起缘，有两种情形，一是生起缘即为单一缘，二是依缘起的生起缘有区别，因此生起缘与单一的依他起缘不同，不可相混淆。
§252
252.Upatthambhakasamuṭṭhāpanapacchājātapaccayavasenāti upatthambhakassa cittasamuṭṭhānarūpassa samuṭṭhāpanavasena, pacchājātapaccayavasena ca.
252.「由辅助现起的因」者，是指辅助品的心现起形态的现起，即作为现起的方式；同时也是由后生因缘而起。
§254
254.Pañcannanti cakkhāyatanādīnaṃ pañcannaṃ. Sahajātādipaccayoti sahajātanissayaatthiavigatādipaccayo. Vatthusaṅkhātaṃ rūpaṃ. Purejātādipaccayoti purejātanissayavippayuttaatthiavigatapaccayo. Pacchājātādipaccayoti pacchājātavippayuttaatthiavigatapaccayo. Chaṭṭhassa sahajātādīti ādi-saddena aññamaññanissayasampayuttaatthiavigatādayo gahitā.
254.「五者」者，即从眼根等六处中的眼根等五处。所谓「同生初因」者，是指同生所依因，即存在未变之前的依止因。遮盖之色（障碍见色）为名色身。所谓「前生初因」者，意指与前生依止不同的因，脱离了前生依止及非存在的因。所谓「后生初因」者，则指与后生依止不同的因，脱离了后生依止及非存在的因。第六者为「同生初」，用起始语，表示相互依存的因缘，集成不变等。
§264
264.Yassāti ‘‘yassa ca hotī’’ti ettha vuttaṃ ‘‘yassā’’ti padaṃ sandhāya vuttaṃ. Tenāha ‘‘hotīti yojetabba’’nti.
264.「『是者』即『有者』」：此处就「是者」一词作了解释。于是说「有者」意为应当连结（指法）。
§280
280.Tassāti ‘‘balavakilesabhūtāya vicikicchāyā’’ti (vibha. aṭṭha. 280) padassa. Tenāti ‘‘taṇhāṭṭhāne’’ti padena. Cittuppādakaṇḍādīsūti ādi-saddena imasmiṃ paṭiccasamuppādavibhaṅge suttantabhājanīyādiṃ saṅgaṇhāti.
280.「'对于力量及烦恼之有而起怀疑'一语」（分释八，280）中，「于是」解为由于「渴爱之处」一词。以「心之起源等」起首，集于此处缘起法分解、经典分类等义。
Akusalaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 不善论释已毕。
Kusalābyākataniddesavaṇṇanā善与无记论释
§306
306.Sabyāpārānīti saussāhāni, vipākadhammānīti attho. Parihīnaṃ avijjāṭṭhānaṃ etesanti parihīnāvijjāṭṭhānā.
306.「烦恼转乱」谓顽固坚强，指业果法义。所谓丧失无明之地，意指已失之无明之处。
Sandhāyāti adhippāyaṃ vibhāvento viya vadati, sarūpeneva pana ‘‘na ca cakkhuviññāṇādīni rūpaṃ samuṭṭhāpentī’’ti (vibha. aṭṭha. 306) aṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ. Nāmarūpaṃ na na labbhatīti yojanā.
「依止」者，如阐述为释义，犹如分述。然于《分释八·306》的注疏中曾云：『由眼识等而非名色得生』即否定名色的生起。其意为名色不可得，此为解释。
Kusalābyākataniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 善与无记论释已毕。
Avijjāmūlakakusalaniddesavaṇṇanā无明为根之善论释
§334
334.Kusalaphaleti kusalavipākapaṭisandhiviññāṇassa gahitattā tassa sādurasavisarukkhabījasadisatā vuttā.
善果者，因善结果之意识紧握者，故说其如意、纯净、微妙、种子所依。
Yadipi ‘‘saṅkhārahetuka’’ntiādinā yojanā labbhati, avigatacatukkādīni pana na labbhanti yathālābhayojanāya dassitattā.
虽说“行所缘缘”等得以联结，但无暇等四务实因则不得，因其未得所应得之联结所显现。
Avijjāmūlakakusalaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 无明为根之善论释已毕。
Kusalamūlakavipākaniddesavaṇṇanā善根果报之说明的解释
§343
343.Kammaṃ viya paccayo hoti vipākabhāvatoti adhippāyo. Vipākassa kammaṃ paccayo hontaṃ sātisayaṃ hotīti tassa nippariyāyatā, taṃsampayuttānaṃ pariyāyatā siyāti adhippāyena ‘‘pariyāyena upanissayapaccayoti vuttānī’’ti āha. ‘‘Kusalo dhammo abyākatassa dhammassa upanissayapaccayena paccayo (paṭṭhā. 1.1.423), akusalo dhammo abyākatassa dhammassa (paṭṭhā. 1.1.423), vipākadhammadhammo nevavipākanavipākadhammadhammassa upanissayapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 1.3.103) pana vacanato nippariyāyena sabbepi kusalākusalā dhammā vipākassa upanissayapaccayo hotīti ayamattho dissati. ‘‘Kusalamūlaṃ akusalamūla’’nti imesaṃ anvādesopi paccayasaddāpekkhāya ‘‘esā’’ti pulliṅgavasena vuttoti dassento āha ‘‘esāti…pe… yojetabba’’nti.
如业为果之条件，此谓主因。果与业相依存，如云即有意为果之条件，此为其不变之理。由此彼等相依不变之理，作主因言曰“相依者，依此变异而生之因”。又言：“善法为未彰法因之条件，恶法亦然。果法行于果中不由果法反果之因而生”，此语虽有不同解，然谓善恶法皆为果之条件意义通达。谓“善根、恶根”乃此义之因缘，故以阳性语作，是谓“此应联结”。
‘‘Manasikāropī’’tiādinā appahīnāvijjānampi kiriyāya kusalākusalamūlāni, avijjā ca upanissayā na hontīti dasseti. Kammavaṭṭavipākavaṭṭabhūtāniyeva saṅkhāraviññāṇāni pacchimanaye adhippetānīti vuttaṃ ‘‘kiriyāni pana…pe… gacchantī’’ti. Tesaṃ paccayānaṃ vasena anekappakāratoti adhippāyoti yojanā.
所谓“心所作用者”，示意即使无明微弱亦有作用，善恶根亦因此而生。无明非条件，意谓作用行之条件。缘行与果相续之识乃所摄故称，故言“于业与果相续后续等识为所摄”。彼之条件为多重故谓之主因，实为联结。
Navādibhedānanti navaaṭṭhasattachāti evaṃpabhedānaṃ. Catunnaṃ catukkānanti purimanaye pacchimanaye ca āgatānaṃ yathālābhaṃ catunnaṃ catunnaṃ catukkānaṃ. ‘‘Kusalākusalānaṃ pana vipāke cā’’ti ca-saddena kusalākusale cāti samuccetabboti āha ‘‘kusala…pe… vattabba’’nti. Mūlapadekapaccayatāvasenāti mūlapadassa ekapaccayabhāvavasena upanissayapaccayatāvasena. Ekasseva nayassāti kusalākusalesu avijjāmūlakassa, vipākesu kusalākusalamūlakassāti evaṃ ekasseva nayassa vasena. Dhammapaccayabhedeti dhammassa paccayabhūtassa, paccayuppannassa vā paccayabhāvena bhedeti imamatthaṃ dassento ‘‘avijjādīna’’ntiādiṃ vatvā puna tameva ‘‘taṃtaṃcittuppādā’’tiādinā pakārantarena vibhāveti.
所谓新(异)种类者，即九十七类。谓起先为四，结局为四，取其受业果之四四等。谓“于善恶果中”以“果”为纲，谓善恶果群归为一。谓根本句所示条件，以单条件之相续法则为条件。谓于一法立论：于善恶中以无明为根本，果中以善恶根本为根本，依一法则。此谓法之条件差别，或表示条件法所生现象差别，谓“无明等”者，再以“心之生起”等显别之法。
Kusalamūlakavipākaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 善根果报之说明的解释已毕。
Abhidhammabhājanīyavaṇṇanā niṭṭhitā. · 阿毗达摩分别的解释已毕。
Paṭiccasamuppādavibhaṅgavaṇṇanā niṭṭhitā. · 缘起分别的解释已毕。