5. Indriyavibhaṅgo
5. Indriyavibhaṅgo5. 根分别
1. Abhidhammabhājanīyavaṇṇanā
一、论阿毗达摩的讲说和注释
§219
219.Cakkhudvārabhāveti cakkhudvārabhāvahetu. Taṃdvārikehīti tasmiṃ dvāre pavattanakehi cittacetasikehi. Te hi ‘‘taṃ dvāraṃ pavattiokāsabhūtaṃ etesaṃ atthī’’ti taṃdvārikā. Nanu ca tabbatthukehipi taṃ indaṭṭhaṃ kāreti. Tenāha aṭṭhakathāyaṃ ‘‘tikkhe tikkhattā, mande ca mandattā’’ti? Saccaṃ kāreti, tabbatthukāpi pana idha ‘‘taṃdvārikā’’icceva vuttā. Apariccattadvārabhāvaṃyeva hi cakkhu nissayaṭṭhena ‘‘vatthū’’ti vuccati. Atha vā taṃdvārikesu tassa indaṭṭho pākaṭoti ‘‘taṃdvārikehī’’ti vuttaṃ. Indaṭṭho parehi anuvattanīyatā paramissarabhāvoti dassento ‘‘tañhi…pe… anuvattantī’’ti āha. Tattha tanti cakkhuṃ. Teti taṃdvārike. Kiriyāniṭṭhānavācī āvī-saddo ‘‘vijitāvī’’tiādīsu (dī. ni. 1.258; 2.33; 3.199) viyāti āha ‘‘pariniṭṭhitakiccajānana’’nti.
219.所谓“眼门发生”，是指眼门的产生原因。所谓“眼门者”，是指在此门处开启心意与意识。因为他们说“此门开启如同门框，有其缘由”，所以称之为“门框”。然而这些事物的开启也有区别，由此注疏说“锐利者为锐利，迟缓者为迟缓”。确实如此，门框也被称为“门框”。依赖已知的门口所在，称为“物”。然后在那些门框中，因其显现而称为“门框”。显现对他者能够追随，表示其伴随性质，因此说“对此门……伴随者”。这里所指的是眼。如此谓之眼门。在行为之所在，声呼为“树枝声”，如“断枝树枝”等（见法集1.258；2.33；3.199），意思是“完结事业之知”。
‘‘Cha imāni, bhikkhave, indriyāni. Katamāni cha? Cakkhundriyaṃ…pe… manindriya’’nti (saṃ. ni. 5.495-499) evaṃ katthaci chapindriyāni āgatāni, kasmā pana suttante khandhādayo viya indriyāni ekajjhaṃ na vuttāni, abhidhamme ca vuttānīti āha ‘‘tattha suttante’’tiādi. Nissaraṇūpāyādibhāvatoti ettha lokuttaresu maggapariyāpannāni nissaraṇaṃ, itarāni nissaraṇaphalaṃ, vivaṭṭasannissitena nibbattitāni saddhindriyādīni nissaraṇūpāyo, itaresu kānici pavattibhūtāni, kānici pavattiupāyoti veditabbāni.
“这六根，比库啊，是何等？是什么呢？眼根……意根（如萨姆尤塔尼卡耶5.495-499）等，某些地方称此为六根，何以经典中诸蕴等如同根未一语提及？然阿毗达摩中确有论述。”对此说“在那里经典中有记”。因含离欲的解脱等含义，这里在世间譬喻为已圆满的解脱道；另有的是解脱果报；以展开为依止而产生的根等为解脱之法；在其他则有某些行为起因与修习方式等，应当辨别这些说法。
Khīṇāsavassa bhāvabhūtoti chaḷaṅgupekkhā viya khīṇāsavasseva dhammabhūto.
“已断染根状态者”，如轻微无分别观，是已断染根的法性存在。
Dveatthāti indaliṅgaindasiṭṭhaṭṭhā. Attano paccayavasenāti yathāsakaṃ kammādipaccayavasena. Taṃsahitasantāneti itthindriyasahite, purisindriyasahite ca santāne. Aññākārenāti itthiādito aññena ākārena. Anuvattanīyabhāvo itthipurisindriyānaṃ ādhipaccanti yojanā. Imasmiñcattheti ādhipaccatthe.
“二义”者，意指依分别义号所指。依己之因缘，如同依业等之因缘。谓所摄所集，如同女根所集，男根所集。所谓“他义作”，指女性根先等义，由他义系联结。这里即指属于他系联结的义。
Tesanti anaññātaññassāmītindriyādīnaṃ tiṇṇaṃ. Yā sukhadukkhindriyānaṃ iṭṭhāniṭṭhākārasambhogarasatā vuttā, sā ārammaṇasabhāveneva veditabbā, na ekaccasomanassindriyādīnaṃ viya parikappavasenāti dassento ‘‘ettha cā’’tiādimāha.
“三者”者，谓根中“非他知”的三类意根等。被称为“苦乐根”，即快乐与痛苦等根，是因缘集和受用的快乐与痛苦众缘，属于其所缘境的集会，应从整体现起之理知之，并非如某些统一乐根等按各自所设而分别成形，此说体现“在那里也有……”等语。
Yadipi purisindriyānantaraṃ jīvitindriyaṃ rūpakaṇḍepi (dha. sa. 584) desitaṃ, taṃ pana rūpajīvitindriyaṃ, na ca tattha manindriyaṃ vatvā itthipurisindriyāni vuttāni. Idha pana aṭṭhakathāyaṃ indriyānukkamo vutto sabbākārena yamakadesanāya saṃsandatīti dassento āha ‘‘so indriyayamakadesanāya sametī’’ti. Purimapacchimānaṃ ajjhattikabāhirānanti cakkhādīnaṃ purimānaṃ ajjhattikānaṃ, itthindriyādīnaṃ pacchimānaṃ bāhirānaṃ. Tesaṃ majjhe vuttaṃ ubhayesaṃ upakārakatādīpanatthanti adhippāyo. Tena evampi desanantarānurodhena jīvitindriyassa anukkamaṃ vattuṃ vaṭṭatīti dasseti. Kāmañcettha evaṃ vuttaṃ, parato pana kiccavinicchaye idha pāḷiyaṃ āgataniyāmeneva manindriyānantaraṃ jīvitindriyassa, tadanantarañca itthipurisindriyānaṃ kiccavinicchayaṃ dassessati. Sabbaṃ taṃ dukkhaṃ saṅkhāradukkhabhāvena, yathārahaṃ vā dukkhadukkhatādibhāvena. Duvidhattabhāvānupālakassāti rūpārūpavasena duvidhassa attabhāvassa anupālakassa. Rūpārūpavasena duvidhampi hi jīvitindriyaṃ idha gahitaṃ. ‘‘Pavattī’’ti etena sahajātadhammānaṃ pavattanarasena jīvitindriyena vedayitānaṃ pavattetabbataṃ dīpeti. ‘‘Bhāvanāmaggasampayutta’’nti iminā phalabhūtaṃ aññindriyaṃ nivatteti. Bhāvanāgahaṇañcettha sakkā avattuṃ. ‘‘Bhāvetabbattā’’ti vuttattā bhāvanābhāvo pākaṭova. Dassanānantarāti samānajātibhūmikena abyavahitataṃ sandhāyāha, na anantarapaccayaṃ.
虽然说比库的生存根虽然继于五根之后，但这生存根和平常五根不同，文中没有将意根视为此处的女性与男性根。此处注疏中说：「根的相继」是一种整体对称、相互依附的说法，说明「根是依照对称的顺序集合而成」。前半部分所谓内、外者，是指诸如眼根等五根的前半部分为内根，男女根等后半部分为外根。中间说的是两者互相辅助、引导的原则。因此，也同样表明了依据说法依次相继而生存根生续一事。某处欲根亦是如此，之后在有关功用的处分中，将显示意根继于生存根，而男女根继于意根。总之，众苦皆因形构苦性或如实苦苦等种种苦苦而生。所谓持二性者，是指此处为有色与无色两性之身，同时生存根实属有色与无色二性的相续。此处说「转动」，显明生存根乃属诸法之自然本行，谓生存根令所感受之法应当如转动般起作用。所谓「与修习之道相应」，指生存根生续之次第不倒回别根。此处「应修」暗示若缺乏修持便不能成立。所谓「见后续」是指业地大乘境界中，根家之间依然存在对应性，而非彼此间即刻因果关系。
Tassāti indriyapaccayabhāvassa. Anaññasādhāraṇattāti aññehi anindriyehi asādhāraṇattā. Evaṃ sāmatthiyato kiccavisesaṃ vavatthapetvā pakaraṇatopi taṃ dasseti ‘‘indriyakathāya ca pavattattā’’ti. Aññesanti aññesaṃ indriyasabhāvānampi sahajātadhammānaṃ. Yehi te indaṭṭhaṃ kārenti, tesaṃ vasavattāpanaṃ natthi, yathā manindriyassa pubbaṅgamasabhāvābhāvato sayañca te aññadatthu manindriyasseva vase vattanti. Tenāha ‘‘taṃsampayuttānipi hī’’tiādi. Yadi evaṃ kathaṃ tesaṃ indaṭṭhoti? ‘‘Sukhanādilakkhaṇe sampayuttānaṃ attākārānuvidhāpanamatta’’nti vuttovāyamattho . ‘‘Cetasikattā’’ti iminā sampayuttadhammānaṃ cittassa padhānataṃ dasseti. Tato hi ‘‘cetasikā’’ti vuccanti. Sabbatthāti vasavattāpanaṃ sahajātadhammānupālananti evaṃ yāva amatābhimukhabhāvapaccayatā ca sampayuttānanti taṃkiccaniddese. ‘‘Anuppādane, anupatthambhe ca satī’’ti padaṃ āharitvā sambandhitabbaṃ. Na hi padattho sabbhāvaṃ byabhicaratīti janakupatthambhakattābhāvepīti vuttaṃ hoti. Tappaccayānanti itthipurisanimittādipaccayānaṃ kammādīnaṃ. Tappavattane nimittabhāvoti itthinimittādiākārarūpanibbattane kāraṇabhāvo. Svāyaṃ itthindriyādīnaṃ tattha atthibhāvoyevāti daṭṭhabbaṃ. Yasmiñhi sati yaṃ hoti, asati ca na hoti, taṃ tassa kāraṇanti. ‘‘Nimittabhāvo anuvidhāna’’nti iminā anuvidhānasaddassa kammatthataṃ dasseti. Sukhadukkhabhāvappattā viyāti sayaṃ sukhadukkhasabhāvappattā viya, sukhantā dukkhantā ca viyāti attho. Asantassa…pe… majjhattākārānupāpanaṃ aññāṇupekkhanādivasena veditabbaṃ. Samānajātiyanti akusalehi sukhadukkhehi akusalūpekkhāya, abyākatehi abyākatūpekkhāya, kusalasukhato kusalūpekkhāya. Tatthāpi bhūmivibhāgenāyamattho bhinditvā yojetabbo. Taṃ sabbaṃ khandhavibhaṅge vuttaoḷārikasukhumavibhāgena dīpetabbaṃ. Ādisaddenāti ‘‘kāmarāgabyāpādādī’’ti ettha vuttaādisaddena. Saṃyojanasamucchindanatadupanissayatā eva sandhāya aññātāvindriyassa kiccantarāpasutatā vuttā, tassāpi uddhambhāgiyasaṃyojanapaṭippassaddhippahānakiccatā labbhateva. Abyāpībhāvato vā aññātāvindriyassa paṭippassaddhippahānakiccaṃ na vattabbaṃ, tato aññindriyassāpi taṃ aṭṭhakathāyaṃ anuddhaṭaṃ. Maggānantarañhi phalaṃ ‘‘tāya saddhāya avūpasantāyā’’tiādivacanato (dha. sa. aṭṭha. 505) kilesānaṃ paṭippassambhanavasena pavattati, na itaraṃ. Aññathā ariyā sabbakālaṃ appaṭippassaddhakilesadarathā siyuṃ. Itarassa pana nicchandarāgesu sattavohāro viya ruḷhivasena paṭippassaddhikiccatā veditabbā.
此处又说为「根假缘性」，即根相互为条件。所谓「非他异性」者，是指根虽不同，但同类根不依他异根而存在。由此为便于论述说明了作业的区别，特别是介绍时说：「根论者发言因根的运动而成立」。所谓「彼如是者」是指一切根法乃是同类根系共生共法。作业根是进行施役的根，对于意根因前有常住性质，自己也作用如同意根本身，故说：「亦随其名」。那为何如此作用根？答曰：「依于安乐等相联贯之根现形」。所谓「心所」即是借此相联贯事显现于心。故称「心处」。所谓「无起无住者」是指念念不断相缘依存的缘起关系，并非一瞬间原始不存在。此中说「非辞之法」，强调此义并非辞别离消失的实义，是基于作业根种种因缘的依止。所谓「条件彼此缘」是指男女根等所在取事等业因等条件，乃其生起缘故。所谓「现前缘行」是指前缘如意根等生起行为种种，作为后缘生发之本因。安乐苦不同乃因彼根作相异，方便心所等法亦应细分认知。故此分类详述并以蕴分大小各类细划。所谓「始名缘束」，初步归结为诸如欲贪嗔等根系束缚。亦指断除诸缚根之方便，缘除彼堕落。因他根变动而出现的障碍平息功用，亦被赋于同理他根的注解中。果位继承是依赖信心等菩提道因，仅此一法。而非他法。否则圣者永远难离良法之染。凡夫则多臆想，欲根堕入恶业之中如苦涅槃。
Etthāha – kasmā pana ettakāneva indriyāni vuttāni, etāni eva ca vuttānīti? Ādhipaccatthasambhavatoti ce. Ādhipaccaṃ nāma issariyanti vuttametaṃ. Tayidaṃ ādhipaccaṃ attano kicce balavanti aññesampi sabhāvadhammānaṃ labbhateva. Paccayādhīnavuttikā hi paccayuppannā . Tasmā te tehi anuvattīyanti, te ca te anuvattantīti? Saccametaṃ, tathāpi atthi tesaṃ viseso. Svāyaṃ viseso ‘‘cakkhuviññāṇādippavattiyañhi cakkhādīnaṃ siddhamādhipacca’’ntiādinā (vibha. aṭṭha. 219) aṭṭhakathāyaṃ dassitoyeva.
此处说，既然仅有这些根被说明，为何如此限定？因缘即是主管条件之意。所谓主管，指具有统治权的条件。此主管条件自自己的作用力强大，而别的根亦继受其本诸性质。所谓条件与依赖存在，是指有条件生起依赖。故诸根相续紧密，互相依存。自身特别之性，则如眼识等由眼等生起即为主管，注疏亦有明说此义。
Apica khandhapañcake yāyaṃ sattapaññatti, tassā visesanissayo cha ajjhattikāni āyatanānīti tāni tāva ādhipaccatthaṃ upādāya ‘‘cakkhundriyaṃ…pe… manindriya’’ntiādito vuttāni. Tāni pana yena dhammena pavattanti, ayaṃ so dhammo tesaṃ ṭhitihetūti dassanatthaṃ jīvitaṃ. Tayime indriyapaṭibaddhā dhammā imesaṃ vasena ‘‘itthī, puriso’’ti voharīyantīti dassanatthaṃ bhāvadvayaṃ. Svāyaṃ sattasaññito dhammapuñjo pabandhavasena pavattamāno imāhi vedanāhi saṃkilissatīti dassanatthaṃ vedanāpañcakaṃ. Tato visuddhatthikānaṃ vodānasambhāradassanatthaṃ saddhādipañcakaṃ. Tato vodānasambhārā imehi visujjhanti, visuddhippattā, niṭṭhitakiccā ca hontīti dassanatthaṃ ante anaññātaññassāmītindriyādīni tīṇi vuttāni. Sabbattha ‘‘ādhipaccatthaṃ upādāyā’’ti padaṃ yojetabbaṃ. Ettāvatā adhippetatthasiddhīti aññesaṃ aggahaṇaṃ.
又五蕴中，七十三种内所缘，即六内境（六入）而形成的六根，皆被明确作为主管条件，包括「眼根……意根」等。它们依自然法则起作用，此即所谓生存根。此诸根之牵引作用，是依其所摄身心差别，用以区分男女。这二项是分别显现自己本质的表现。接着结合感受五法，将之归纳为信心五法。信心五法的共同集结，则顺应生起，完成解脱任务。至此说明了三根。须知各种用语均强调基于主管条件。此为明证观察的需要。
Atha vā pavattinivattīnaṃ nissayādidassanatthampi etāni eva vuttāni. Pavattiyā hi visesato mūlanissayabhūtāni cha ajjhattikāni āyatanāni. Yathāha ‘‘chasu loko samuppanno’’tiādi (su. ni. 171). Tassā uppatti itthipurisindriyehi. Visabhāgavatthusarāganimittā hi yebhuyyena sattakāyassa abhinibbatti. Vuttañhetaṃ ‘‘tiṇṇaṃ kho pana, mahārāja, sannipātā gabbhassāvakkanti hoti, idha mātāpitaro ca sannipatitā honti, mātā ca utunī hoti, gabbho ca paccupaṭṭhito hotī’’ti (ma. ni. 1.408; 2.411; mi. pa. 4.1.6). Avaṭṭhānaṃ jīvitindriyena tena anupāletabbato. Tenāha ‘‘āyu ṭhiti yapanā yāpanā’’tiādi. Upabhogo vedanāhi . Vedanāvasena hi iṭṭhādisabbavisayupabhogo. Yathāha – ‘‘vedayati vedayatīti kho, bhikkhave, tasmā vedanāti vuccatī’’ti (saṃ. ni. 3.79). Evaṃ pavattiyā nissayasamuppādaṭṭhitisambhogadassanatthaṃ cakkhundriyaṃ yāva upekkhindriyanti cuddasindriyāni desitāni. Yathā cetāni pavattiyā, evaṃ itarāni nivattiyā. Vivaṭṭasannissitena hi nibbattitāni saddhādīni pañca indriyāni nivattiyā nissayo. Uppādo anaññātaññassāmītindriyena tassa paṭhamaṃ uppajjanato. Avaṭṭhānaṃ aññindriyena. Upabhogo aññātāvindriyena aggaphalasamupabhogato. Evampi etāni eva indriyāni desitāni. Ettāvatā yathādhippetatthasiddhito aññesaṃ aggahaṇaṃ. Etenāpi nesaṃ desanānukkamopi saṃvaṇṇito veditabbo.
又对根法的起灭与返相依赖，作出论述。起动者是六内根，有前述起生的法力。由此男女根等亦有缘含系统，致身心变化。此即生存根之不失平稳状态。举如王妃怀孕、父母亲近等现象，明显显示诸根作用。故此续文像讲述「寿命、住世、实行」是依生存根。感受亦属依止之上。感受的存在使众生生入多种境界，正如经中所说：“感受即是感受。”因生起而生，是故生起根如眼根等即为主管。精神运动随着根之成立而有起伏，意亦随之变化。离相对恶善，依诸相生五种感受，体悟无分别心。其意义依各地而异，应细分对应。所有先前所述，皆见于蕴分章节的极细微分辨。开头所列名为「欲贪嗔」等，即为根之合集。断除缚根是成就解脱之法。彼此障碍消除，故强调其关系。以上根法论述均视为主管条件，已获说明。
§220
220.Kusalākusalavīriyādīnīti ettha ādi-saddena kusalasamādhiādīnaṃ, abyākatavīriyādīnañca saṅgaho daṭṭhabbo. Paccayādīti ādi-saddena desārammaṇādayo gahitā, yathāvuttavīriyādīni, cakkhādīni ca saṅgaṇhāti. Iccevaṃ sabbasaṅgāhikāni vīriyindriyādipadāni, cakkhundriyādipadāni ca. Tenāti ‘‘evaṃ santepī’’tiādinā bhūmivibhāgakathanena. Tannivattanenāti sabbesaṃ sabbabhūmikattanivattanena. Avijjamānasaṅgāhakattanti tassaṃ tassaṃ bhūmiyaṃ anupalabbhamānassa indriyassa saṅgāhakatā.
「善恶之精进等」意指诸如此类，乃诸根以及精进力的汇聚。所谓条件，即开头所述因缘的说法，涵盖诸种如所述精进根及诸眼根等。此汇总即是精进根及眼根等的总称。由此说明根所能成就的各法生起的基础。故云：「如此种种皆成立。」所谓「种种生起」意指所有根在各自领域依生起法则而起。所谓「无明相续」即指辨识各自所在根境却无法觉察之明暗状态。
Abhidhammabhājanīyavaṇṇanā niṭṭhitā. · 阿毗达摩分类解释已毕。
2. Pañhapucchakavaṇṇanā
二、问答阐释
Idha imasmiṃ ‘‘sattindriyā anārammaṇā’’ti evaṃ ekantānārammaṇatte vuccamāne na ābhaṭṭhaṃ jīvitindriyaṃ na bhāsitaṃ. Ṭīkāyaṃ pana anābhaṭṭhanti katasamāsaṃ katvā vuttaṃ. Rūpadhammesu saṅgahitatanti ‘‘rūpa’’nti gaṇitataṃ. Arūpakoṭṭhāsena arūpabhāvena siyāpakkhe saṅgahitaṃ. Kasmā? Tassa parittārammaṇāditā atthīti. Yasmā pana rūpārūpamissakasseva vasena siyāpakkhasaṅgaho yutto, na ekadesassa, tasmā ekadesassa taṃ anicchanto āha ‘‘adhippāyo’’ti. Idāni tamatthaṃ pakāsetuṃ ‘‘arūpakoṭṭhāsena panā’’tiādi vuttaṃ. Navattabbatāti parittārammaṇādibhāvena navattabbatā. Kathaṃ pana rūpakoṭṭhāsenassānārammaṇassa navattabbatāti codanaṃ sandhāyāha ‘‘na hi anārammaṇa’’ntiādi. ‘‘Avijjamānārammaṇānārammaṇesū’’ti iminā ‘‘anārammaṇā’’ti bāhiratthasamāso ayanti dasseti . Navattabbesūti sārammaṇabhāvena navattabbesu. Anārammaṇattāti ārammaṇarahitattā. ‘‘Navindriyā siyā parittārammaṇā, siyā mahaggatārammaṇā, siyā appamāṇārammaṇā, siyā na vattabbā ‘parittārammaṇā’tipi ‘mahaggatārammaṇā’tipi ‘appamāṇārammaṇā’tipī’’tiādīsu (vibha. 223) viya na sārammaṇasseva navattabbataṃ dasseti. Yathā ca na sārammaṇasseva navattabbatāpariyāyo, atha kho anārammaṇassāpīti sārammaṇe niyamābhāvo. Evaṃ navattabbaṃ sārammaṇamevāti ayampi niyamo natthīti dassento ‘‘navattabbassa vā sārammaṇata’’nti āha. Tassa na dassetīti sambandho. ‘‘Na hī’’tiādinā tamevatthaṃ vivarati.
在此，对“七根不应取”的表述，当专指断除全然不应取之法时，未直接提及生命根。注疏中则言说不应取者，乃因将所属诸义合成一体而作说明。所言“形色法之总摄”，谓“色”已成为名目；由无形界与无色性质的组成，则属彼类别的总摄。何故如此？答以其义涵盖包括局限应断等诸义。因形界与无色界乃并存异种，不止一类，故对单一类别则不欲接受，故称此为“执取”。现在为明了此理，本注加言“以无色界为例”等句。所谓新旧间之差别，指的是从局限应断等诸性质的区别。但是如何以有形法类别解释无小应断反差呢？对此发问，注疏援引“非无应取”等语作答。所谓“正在存在之不应取者”，此处“不应取”意为外在意义。所谓“应取者”，意指应受摄受的境界。再以“新旧”等语表明，究竟应摄者为总摄境界。又言：“若七根或作局限应取、或作广大应取、或作无量应取，或作不可应取即局限应取、广大应取、无量应取等”，表明此处并非指应摄境界的总概念。正如非总摄境界的差别，故断定不应取即指非总摄之法。既然如此，则“应取”、不应取”之规定，即令总摄境界之外无此规定。因此谓“应取即为总摄”，此理不显明，即以“非是”等语详加说明。
Tattha rūpanibbānānaṃ sukhādisampayuttabhāvena navattabbatā, na parittārammaṇādibhāvenāti codanaṃ manasi katvā āha ‘‘athāpī’’tiādi. Tattha athāpi vattatīti sambandho. Siyā anārammaṇantipi vattabbaṃ siyāti anārammaṇaṃ dhammāyatanaṃ sārammaṇehi visuṃ katvā evaṃ vattabbaṃ siyā. Navattabba-saddo yadi sārammaṇesveva vatteyya, na cevaṃ vuttaṃ, avacane ca aññaṃ kāraṇaṃ natthīti dassento āha ‘‘na hi pañhapucchake sāvasesā desanā atthī’’ti. Tasmā navattabba-saddo anārammaṇesupi vattatevāti adhippāyo. Yāpi ‘‘aṭṭhindriyā siyā ajjhattārammaṇā’’ti ajjhattārammaṇādibhāvena navattabbatā vuttā, sā jīvitindriyassa ākiñcaññāyatanakāle paṭhamāruppaviññāṇābhāvamattārammaṇataṃ sandhāya vuttā, na sārammaṇasseva navattabbatādassanatthaṃ, nāpi anārammaṇassa parittārammaṇādibhāvena navattabbatābhāvadassanatthanti dassento ‘‘aṭṭhindriyā siyā ajjhattārammaṇāti ettha cā’’tiādimāha. Tattha siyā ajjhattārammaṇātīti iti-saddo ādiattho. Tena avasiṭṭhapāḷisaṅgaṇhanena ‘‘siyā na vattabbā ‘ajjhattārammaṇā’tipi ‘bahiddhārammaṇā’tipi ‘ajjhattabahiddhārammaṇā’tipī’’ti imāya pāḷiyā vuttamatthaṃ jīvitindriyassa dassento ‘‘jīvitindriyassa…pe… navattabbatā veditabbā’’ti āha, taṃ vuttatthameva.
于是论及色界涅槃因缘俱足之安乐等，言其具有新旧差别，非仅由局限应断等定义。对此加以思惟后，宣说“尽管如此”等语。这里“尽管如此”表明与前文论述句之关系。且谓应说为不应取，是谓不应取法，乃以境界俱足之总摄诸法为正义，故应如是说。因若“应取”一词仅用于总摄境界，则对此并无文字记载，且亦无其他根据，遂言“问答阐释中未尽述之义仍存”，为证据。故言应以“不应取”一词，兼用於非总摄境界。如言“八根为内应取”等，乃说自内受取等差别之新旧，乃就生命根续前识无存而初发了知时之差异而言，非只为总摄境界差别而说，也非以局限应断等定义差别立说，乃以“八根内应取”表明此义。故谓“应说不应单谓‘内应取’、‘外应取’及‘内外应取’”，则十法三节所论生命根应知之差别即何所分别，注疏即从此处解释。说到此处，“有当如此”之意。以未分割经文之文字意涵，“生命根之不应取必应分别知”。
Pañhapucchakavaṇṇanā niṭṭhitā. · 问问者解释已毕。
Indriyavibhaṅgavaṇṇanā niṭṭhitā. · 根分别解释已毕。