1. Khandhavibhaṅgo

104 段 · CSCD 巴利原典

Namo tassa bhagavato arahato sammāsambuddhassa · 礼敬彼世尊、阿拉汉、正自觉者

Abhidhammapiṭake · 阿毗达摩藏

Vibhaṅga-anuṭīkā · 《分别论》复注

1. Khandhavibhaṅgo1. 蕴分别

1. Suttantabhājanīyavaṇṇanā

1. 经藏部分释义

Catusaccantogadhattā catunnaṃ ariyasaccānaṃ gāthāyaṃ ‘‘catusaccadaso’’ti nippadesato saccāni gahitānīti nippadesato eva tadatthaṃ vibhāvento ‘‘cattāri saccānī’’tiādimāha. Tattha samāhaṭānīti samānītāni, cittena ekato gahitānīti adhippāyo. ‘‘Samāhaṭānī’’ti ca etena samāhāre ayaṃ samāsoti dasseti. Tenevassa katekattassa catusaccanti napuṃsakaniddeso ‘‘tivaṭṭa’’ntiādīsu viya. Pattādipakkhepena hissa na itthiliṅgatā yathā pañcapattaṃ, catuyugaṃ, tibhuvananti, taṃ catusaccaṃ passi adakkhi, pariññāpahānasacchikiriyābhāvanābhisamayavasena paṭivijjhīti attho. Kasmā panettha anantāparimāṇesu anaññasādhāraṇesu mahākaruṇāsabbaññutaññāṇādīsu buddhaguṇesu saṃvijjamānesu sāvakehi, paccekabuddhehi ca sādhāraṇena catusaccadassanena bhagavantaṃ thometīti codanaṃ manasi katvā āha ‘‘satipi sāvakāna’’ntiādi. Tattha ‘‘anaññapubbakattā’’ti iminā sāvakehi, ‘‘tattha cā’’tiādinā paccekabuddhehi ca bhagavato catusaccadassanassa asādhāraṇataṃ, niratisayatañca dasseti. Parasantānesu pasāritabhāvena supākaṭattāti desanānubhāvena veneyyasantānesu catusaccadassanassa vitthāritabhāvena yāva devamanussesu suppakāsitattā. Nāthasaddaṃ loke yācanupatāpissariyāsīsāsu paṭhantīti tamatthaṃ dassetuṃ ‘‘nāthatīti nātho’’tiādi vuttaṃ. Tattha yasmā bhagavā catusaccadassanabhāveneva attano hitasukhāsīsāya kilesabyasanupatāpanassa, hitapaṭipattiyācanassa ca matthakaṃ patto, tasmā taṃ teneva pakāsitanti atthuddhāraṃ anāmasitvā paduddhāravasena nāthasaddassa atthaṃ dassento ‘‘veneyyānaṃ hitasukhaṃ āsīsatī’’tiādimāha. ‘‘Catusaccadaso’’ti vā iminā anaññasādhāraṇo bhagavato ñāṇānubhāvo pakāsitoti ‘‘nātho’’ti iminā anaññasādhāraṇaṃ karuṇānubhāvaṃ vibhāvetuṃ ‘‘veneyyāna’’ntiādi vuttaṃ. Paramena cittissariyena samannāgato bhagavā nāthoti vuccatīti yojanā. Tathā paramena cittissariyena samannāgato sabbasatte guṇehi īsatīti yojetabbaṃ. Cittissariyenāti ariyiddhiādinā citte vasībhāvena. Guṇehi īsatīti paramukkaṃsagatehi attano sīlādiguṇehi dhammena issariyaṃ vattetīti attho. Evaṃbhūto yasmā sabbābhibhū nāma hoti, tena vuttaṃ ‘‘abhibhavatī’’ti. Tathā cāha ‘‘sadevake, bhikkhave, loke…pe… abhibhū anabhibhūto, tasmā ‘tathāgato’ti vuccatī’’ti (a. ni. 4.23; dī. ni. 1.188). Duvidhenāpi issariyatthaṃ nāthasaddaṃ dasseti.

修习四圣谛时，因着四圣谛的歌谣开头言曰「四圣谛法」这句话，故谓此乃圣谛已被确立。又谓之「四圣谛」者，意即彼诸谛相互同聚持一心的涵摄。文中所谓「同聚」者，即诸谛被心意相续合摄于一处。以「同聚」一词，显现此处以聚摄概念来表括。由此如同人们以「四谛」称呼四谛而非男根类故，不以阴性称，而视为如五宝帛、四行、三界等；依此观察，是为四圣谛称呼，由见知、完全见解及修习唯证，深尽成就之理价所体现。为何在此处，因在无量广大且无他能比慕之极慈无上聪慧、佛陀具足之圣德中，众弟子与辟支佛通常以此四圣谛之证见为尊崇世尊，心中怀此敬信而叹赞佛为「圣者」，由此思维引发而言「弟子们当信于此」云云。文中「非他所先」指这对弟子而言，佛陀揭示四圣谛其真实性无他、无先此理；「似是则」对辟支佛而言，表明世尊四圣谛显现的卓异殊胜与无二无别之实。圣法向诸娑婆天人中广布展转，能遍被护持，不染于世间乞求、忧伤、怨恨、恳求等烦恼。为显明此理，故佛说「护主」意，即是其不可动摇的利益、安乐护持此法也。故释义曰：诸圣谛法能护诸善法离苦安稳具足。以此故，盖释谓世尊是「护主（救世主）」；「四圣谛法」彰显佛之无二圣慧与慈悲所感果。佛具无上诚敬心与俱足正法定力，展现为众生无上的护主，受众生恭敬。故有修辞旨趣，宣示佛因具无上之身心正觉，称为护主。于此「护主」，以至高精神与诸妙德俱足为意。以此义解释「护主」之名。于是以至高智慧自在之心摄持世间一切，证显为护主。此即谓佛具正觉、正法、正慧、正行之至上真实性也。又有说法十五门说法威仪为「敬」，以同类数字集会、同等品德作依据。以「切实真实」四圣谛显现，表明见知究竟全知、十种威力具足以示真实。佛以成就三十二相、八十种好，六十亿恒河沙等智，及如来教法光明，一切证智具足，示现于法界，为正觉佛，善巧分割四法，故展示为圣法之汇集，彰显正觉。亦此，佛作为过去诸佛智慧之总和，为能示现若法、理义，破疑释疑而能教说。复言四圣谛法即佛宝之殊胜、法宝之正信、僧宝之精熟，共性之见解也。

Aṭṭhārasappabhedāya desanāya thomanamevāti yojanā. Samānagaṇanaguṇehīti samānagaṇanehi guṇehi karaṇabhūtehi. Yathāvuttena niratisayena catusaccadassanenāti sabbaññutaññāṇassa, dasabalesu vasībhāvassa ca padaṭṭhānabhūtena. Saccābhisambodhena hi abhinīhārānurūpaṃ rūpārūpadhammesu chattiṃsakoṭisatasahassamukhappavattena sātisayaṃ santatisamūhakiccārammaṇaghanappabhedena mahāvajirañāṇasaṅkhātena buddhāveṇikena sammasanena sambhūtena bhagavā sammāsambodhiyaṃ patiṭṭhitova kusalādibhedena, phassādibhedena ca dhamme vibhajanto cittuppādakaṇḍādivasena dhammasaṅgahaṃ catudhā desetuṃ samattho ahosi. Tathā atītaṃse appaṭihatañāṇatādibuddhadhammasamannāgato bhagavā atītādibhedato khandhādike vibhajitvā desetuṃ samattho ahosi. Tena vuttaṃ ‘‘yathāvuttena…pe… vibhaṅga’’nti. ‘‘Sabbaññubhāsitattā’’ti vatvā puna ‘‘asabbaññunā desetuṃ asakkuṇeyyataṃ dassento’’ti etena dhammasaṅgaṇīvibhaṅgānaṃ anvayato byatirekato ca sammāsambuddhappaveditataññeva vibhāveti. Sammāsambuddhatādiguṇeti buddharatanassa sammāsambuddhatā, dhammasaṅgharatanānaṃ svākkhātatā, suppaṭipannatāti evamādiguṇe pakāseti.

此处说法以十八种不同方式说明法门的威仪，言其俱有同一类别、同一品德基础。以四圣谛究竟真实资粮、十力圆满具足为依止。佛以三十二相、八十种好成就，六十亿恒河沙数的智慧流转及道场众生繁多迹象，运用称慧如宝杵（金刚杵）并以正法相称为如来，为大觉之成就者，善巧以善法四分的方式，带领众生入道，并由慧及缘起的分别解析，四法集结成依法。佛对过去未证之法无障碍，亦能剖析诸法，精细讲解。故此言「切实全知」，若非完全知见者，不能如是演说法义。佛示现之义包括智者智慧、佛宝正觉、法宝畅通无碍、僧宝通达深入，正是此般无上德化。

Nanu ca ‘‘catusaccadaso’’tiādinā bhagavatova guṇā vibhāvitāti? Saccaṃ, teneva dhammasaṅghānampi guṇā vibhāvitā honti tappabhavassa anaññathābhāvato, tadapadesena vā dhammo, tadādhāro ca saṅgho vuttova hotīti vuttaṃ ‘‘buddhādīnaṃ…pe… vibhāvetī’’ti.

难道说「四圣谛法」指的只是世尊的品德吗？圣谛法，连同僧宝、法宝品德亦包涵其中，因其不可分离。依此观点，佛法、其依止之僧团即为佛所彰显。因此所说「诸佛等彰显」含义，正是此义。

Atītaṃseti atītakoṭṭhāse, pubbanteti attho. Appaṭihatanti nappaṭihataṃ, ñāṇassa paṭighāto nāma aññāṇaṃ, sabbampi vā kilesajātaṃ. Taṃ yasmā bhagavato saha vāsanāya pahīnaṃ, tasmāssa atītaṃse sabbatthakameva ñeyyāvaraṇappahānena ñāṇaṃ appaṭihatanti vuccati. Esa nayo sesesupi. Kiṃ panetāni pāṭiyekkaṃ visuṃ ñāṇāni, udāhu atītādīsu pavattanakañāṇāni eva? Tīsu kālesu appaṭihatañāṇāni nāma pāṭiyekkaṃ bhagavato tīṇi ñāṇānevāti vadanti. Ekaṃyeva hutvā tīsu kālesu appaṭihatañāṇaṃ nāma sabbaññutaññāṇameva. Sabbaṃ kāyakammanti yaṃ kiñci bhagavatā kattabbaṃ kāyakammaṃ. Ñāṇapubbaṅgamanti ñāṇapurecārikaṃ. Ñāṇānuparivattanti ñāṇassa anuparivattanakaṃ, sabbaṃ kāyapayogaṃ pavattento bhagavā ñāṇena paricchinditvā ñāṇasahitameva pavattetīti attho. Sesapadadvayepi eseva nayo. Chandassāti kattukamyatāya, mahākaruṇāsamāyogato sattānaṃ ekantahitesitāya hitakiriyāchandassāti attho. Dhammadesanāyāti dhammakathāya. Aparikkhayāparimeyyapaṭibhānatāya hi bhagavato karaṇasampattiyā ca dhammadesanā nirantaraṃ pavattiyamānāpi na kadācipi parikkhayaṃ gacchati, aññadatthu uparūpari vaḍḍhateva. Vīriyassāti parahitapaṭipattiyaṃ ussāhassa. Vimuttiyāti phalavimuttiyā. Ettha ca samādhiādīnaṃ ahāni taṃtaṃpaṭipakkhassa savāsanapahīnattā anaññasādhāraṇatāya veditabbā. Chandādīnaṃ pana mahākaruṇāsamāyogatopi. Sesaṃ suviññeyyameva.

「过去未证」即为过往世间，先前之意。未遇障碍即是无染污，即知见纯净无疑，烦恼烦恼皆断。由于佛与其业缘已消灭，故称「过去未证」，即智慧障碍全除，知见鲜明。此理亦适用于余后未尽时段。何况那三种特殊知识，曰对过去诸因缘流转的智慧等。佛具足此三时智所特有的智慧。故佛对身体行为等现象之全面了知与调御、知识引导与推进，悉能全掌。此类示现如同语义双重法则，亦适用于佛陀智慧现行方式。佛拥有广大功德，是由慈悲驱使，专心于众生安乐，广行利益事；宣说法义，无厌无罢，不断增长其法教影响力。精进不懈，修持解脱境界。此等禅定内证及对外教义和利他正行，均体现佛陀的无上殊胜，可悉心领解。

§1

1.Teeva dhammeti te eva kusalādike tikadukehi saṅgahite dhamme. Suttante khandhādivasena vutte khandhādivasena vibhajitunti yojanā. Nanu suttante paṭisambhidāvasena te na vuttāti? Yadipi sarūpato na vuttā, ‘‘jarāmaraṇe ñāṇaṃ, jarāmaraṇasamudaye ñāṇa’’ntiādinā (saṃ. ni. 2.33) pana hetuhetuphalādīsu ñāṇavibhāgassa vuttattā atthato vuttā eva honti, paṭisambhidāmagge (paṭi. ma. 2.30) vā paṭisambhidānaṃ āgatattā suttante paṭisambhidāvasenapi te dhammā vuttā eva. Tatthāti tasmiṃ suttante. Saṅkhepenāti samāsena. Uddesaniddesamatteneva hi suttante khandhādayo desitā, na paṭiniddesādināti saṅkhepena te tattha vuttāti vuttā. Tatthāti vā dhammasaṅgahe. Tatthāpi hi ‘‘tasmiṃ kho pana samaye cattāro khandhā hontī’’tiādinā (dha. sa. 58) khandhādayo saṅkhepena vuttāti. Vibhajīyanti ettha, etena vā khandhādayoti vibhaṅgo, te eva pakirīyanti paṭṭhapīyanti ettha, etena vāti pakaraṇaṃ, vibhaṅgo ca so pakaraṇañcāti vibhaṅgappakaraṇaṃ. Ādisaddatthajotakenāti ‘‘iti vā, iti evarūpā naccagītavāditavisūkadassanā paṭivirato’’tiādīsu (dī. ni. 1.13) viya ādisaddassa atthadīpakena. Pakāratthajotakenāti ‘‘iti kho, bhikkhave, sappaṭibhayo bālo, appaṭibhayo paṇḍito’’tiādīsu (a. ni. 3.1) viya pakāratthavibhāvakena. ‘‘Ekadesena samudāyaṃ nidassetī’’ti etena ‘‘rūpakkhandho…pe… viññāṇakkhandho’’ti ettha itisaddassa nidassanatthataṃ dasseti. Nidassanatthopi hi iti-saddo diṭṭho yathā ‘‘atthīti kho, kaccāna, ayameko anto’’tiādīsu (saṃ. ni. 2.15; 3.90). Parisamāpanattho vā ‘‘tasmātiha me, bhikkhave, dhammadāyādā bhavatha, no āmisadāyādā. Atthi me tumhesu anukampā ‘kinti me sāvakā dhammadāyādā bhaveyyuṃ, no āmisadāyādā’ti’’ (ma. ni. 1.29) evamādīsu viya. Parisamāpanañhetaṃ suttantabhājanīyassa ekadesadassanena yadidaṃ ‘‘pañcakkhandhā rūpakkhandho…pe… viññāṇakkhandho’’ti tāva tadatthassa saṅgahitattā. Tatthāti vibhaṅgappakaraṇe. ‘‘Nibbānavajjāna’’nti ettha yadi nibbānavajjānaṃ…pe… appakatarapadattā khandhānaṃ khandhavibhaṅgo ādimhi vutto, nanu saha nibbānena sabbadhammasaṅgāhakattā, sabbadhammasaṅgāhakehi ca āyatanādīhi khandhehi ca appakatarapadattā saccavibhaṅgo ādimhi vattabboti ? Na, tatthāpi dukkhasaccavibhaṅge ekadesena khandhānaṃ eva vibhajitabbato. Yathāha ‘‘tattha katamaṃ dukkhaṃ ariyasaccaṃ? Jātipi dukkhā…pe… saṃkhittena pañcupādānakkhandhā dukkhā’’ti (vibha. 190; dī. ni. 2.387; ma. ni. 1.120; 3.373). Idha pana anavasesatova khandhā vibhajīyantīti nibbānavajjānaṃ…pe… appakatarapadattā khandhānaṃ khandhavibhaṅgo ādimhi vutto.

第一，三种法义即对善法等小稍次层次所汇总的道理。经藏中以五蕴等所述，分解而说。难道经藏中没有讲解细致分类吗？虽不完全类似文辞，但与智慧具足、因缘和果报等知识的表述十分相称，有系统阐明法义。故于经藏所论之处，也用系统分门别类之法以分明。简言之，是聚合体。以此类概括而述，含有关五蕴等诸实例。又以「分解」称之，用以区别此文与他文。称「开示者语」谓如“此即彼、此即如此”等表达。示例释义与《相应部杂释》等经典相仿。终结语故说「故我当以法为宝，而非外物为宝」。比如所示「五蕴乃苦等」，为集中分说。这乃《分论》篇所述。又说若有涅槃之知，亦包含其中，然以苦圣谛分说之故犹存。此处即指出五蕴是证法之根基，故云「苦谛分说」为首。

Apica rūpasammūḷhā arūpasammūḷhā ubhayasammūḷhāti tividhā bodhaneyyapuggalā, tathā saṃkhittarucino vitthārarucino nātisaṅkhepavitthārarucino, tikkhindriyā mudindriyā majjhimindriyāti ca. Tesu arūpasammūḷhānaṃ upakārāya khandhadesanā, rūpasammūḷhānaṃ āyatanadesanā, ubhayasammūḷhānaṃ dhātudesanā. Tathā saṃkhittarucīnaṃ khandhadesanā, nātisaṅkhepavitthārarucīnaṃ āyatanadesanā, vitthārarucīnaṃ dhātudesanā. Tikkhindriyānaṃ khandhadesanā, majjhimindriyānaṃ āyatanadesanā, mudindriyānaṃ dhātudesanāti iminā payojanena anukkamena ca khandhāyatanadhātuvibhaṅgānaṃ desanākkamova veditabbo. Taṃ panetaṃ khandhādittayaṃ pavattinivattitadubhayahetumukheneva ñāyamānaṃ yathābhūtāvabodhāya hoti, nāññathāti dassanatthaṃ saccavibhaṅgadesanā pavattā. So ca yathābhūtāvabodho visesato indriyasannissayenāti indriyavibhaṅgadesanā. Indriyānañca indaṭṭho taṃtaṃpaccayadhammabhūtānaṃ yathāsakaṃ paccayuppannesu paccayabhāvavisesenevāti paccayapaccayuppannavibhāgasandassanī paccayākāravibhaṅgadesanā. Paccayākārassa khandhādīnañca aviparītasabhāvāvabodho satipaṭṭhānādīsu sammāmanasikārenāti satipaṭṭhānasammappadhānaiddhipādabojjhaṅgamaggaṅgavibhaṅgadesanā. Svāyaṃ satipaṭṭhānādīsu sammāmanasikāro imāya paṭipattiyā hotīti jhānaappamaññāvibhaṅgadesanā, sā sammāpaṭipatti ettake sīle patiṭṭhitassa sambhavatīti sikkhāpadavibhaṅgadesanā, yathāvuttāya ca sammāpaṭipattiyā ime ānisaṃsāti paṭisambhidāñāṇavibhaṅgadesanā, te cime ñāṇavisesā imesu kilesesu pahīyantesu ca sambhavanti, nāññathāti kilesavibhaṅgadesanā, evaṃ vitthārato desite khandhādike saṅkhepatopi jānantassa atthasiddhi hoti evāti dassanatthaṃ pariyosāne dhammahadayavibhaṅgadesanā pavattāti evametesaṃ aṭṭhārasannaṃ mahāvibhaṅgānaṃ desanākkamakāraṇaṃ veditabbaṃ.

此外，以色相为根本、以非色相为根本、以两者兼有为根本者，共分为三类当被教导之人；又因根本的分别，即分为简约根本、详尽根本及非太简略详尽根本三种；并依三根分别为粗根、中根、细根。对于非色相根本者，用蕴义解释；对于色相根本者，用处义说明；对于两者兼有根本者，则作界义阐释。又对于简约根本者，以蕴义说明；非太简略详尽根本者，以处义说明；详尽根本者，以界义说明。对于三种根的粗根类别，分别以蕴义作说明；中根者，以处义说明；细根者，以界义说明。凭此佳用及因缘，应了知蕴、处、界等分别分析之说。此处所述蕴三重法，因缘俱足，有来有去，故知其真实本质，无他法可悟，而称此为真谛分别说。此实相教授，特别凭根之依赖为根本，谓之根分别教说。根乃依生依止之法，其因相、缘生之分别展示，称为因缘因生之别析教说。因缘所现，蕴等诸法无反常之理解，依正念等为正念修学根基，是为念处及相关四圣谛修学者分别之道理教说。自修于念处等，能正念摄入，称为禅之不可及之分别说；此正行亦生于戒具足所成之基础，是为戒法分别说。以此正行，生智慧解脱之种种因缘，称为智慧解脱分别说。此诸智慧种种，因烦恼除尽而生，称为烦恼分别说。如此详尽完整起讲蕴等法，尽心教授，彼能圆满理趣成就。因此，终了时以法心分别法为目的，称为十八大分别说教授的缘起，应当明辨。

Rūpādīnanti rūpavedanāsaññāsaṅkhāraviññāṇānaṃ. Vedayitādisabhāvattābhāvāti yathākkamaṃ anubhavanasañjānanābhisaṅkharaṇādisabhāvattābhāvā. Na hi rūpaṃ vedayitādisabhāvaṃ, vedanādi vā ruppanādisabhāvaṃ. Yato rūpādīnaṃ vedanāsamavarodhanena ‘‘cattāro khandhā’’tiādinā saṅkhipitvā khandhā 06 desetabbā siyuṃ. Ruppanādito aññassābhāvāti ruppanānubhavanādisabhāvato aññassa atītādike gahetvā rāsivasena vattabbassa saṃkhittassa sabhāvassa abhāvā. Na hi cetasikādibhāvo vedanādīnaṃ sabhāvo. Heṭṭhā gaṇanesūti pañcato heṭṭhā gaṇanesu. Aniṭṭhānanti apariyosānaṃ. Rūpādīsu hi katipaye, ekampi vā aggahetvā vuccamānā khandhavasena desanā anavasesasaṅkhatadhammasaṅgāhinī na sambhavati. Khandhassāti rāsaṭṭhassa khandhassa. Tenevāha ‘‘na hī’’tiādi. Savibhāgadhammehīti sappabhedadhammehi.

所谓色等，即色、受、想、行、识五蕴。因受等具有生灭变化的特性，被分别为此。色并非属于受等五法之类，受等亦不属色法。因五蕴中受敛摄障碍色法等，故简称五蕴而应说。色以外之法不属于色或受等生灭诸法，视为常住之法而不纳入色受等范畴。非心心法者，并非受等法之实体。从数量上讲，五中以下不计其数。所谓非本性者，指无穷无尽者。色中少数功能单一而被称为蕴的，不能完全形成蕴。蕴者，取集的总称。故曰『无也』。区别于心法受等五法本性。

‘‘Saddatthasahitaṃ khandhasaddassa visayaṃ dassetī’’ti etena rāsisaddassa viya rāsaṭṭhe khandhasaddassa vācakabhāvena pavattiṃ dasseti pariyāyantarabhāvato. Guṇādīsu pana kevalaṃ tabbisayapayogabhāveneva pavatti, na vācakabhāvenāti āha ‘‘guṇe…pe… na saddattha’’nti. Khandhasaddoti sīlādisadde sannidhāpito khandhasaddo. Tenevāha ‘‘sīlādiguṇavisiṭṭhaṃ rāsaṭṭhaṃ dīpetī’’ti. Kecīti dhammasirittheraṃ sandhāya vadati. Etthāti ‘‘sīlakkhandho samādhikkhandho’’ti (dī. ni. 3.355) ettha. Na kevalañca so eva, aṭṭhakathācariyehipi ettha guṇatthatā icchitā eva. Tathā hi aṭṭhasāliniyaṃ ‘‘sīlakkhandho samādhikkhandhotiādīsu guṇaṭṭhenā’’ti (dha. sa. aṭṭha. 5) vuttaṃ. Nanu ca kevalopi khandhasaddo ‘‘tiṇṇaṃ kho, māṇava, khandhānaṃ vaṇṇavādī, na kho, āvuso visākha, tīhi khandhehi ariyo aṭṭhaṅgiko maggo saṅgahito’’ti (ma. ni. 1.462) ca ādīsu sīlādivācako diṭṭhoti? Na, tatthāpi adhikārādivacchedakavasenevassa sīlādīsu pavattidassanato. Na khandhasaddo paññattisaddassa atthe vattatīti niruttivohārādisaddā viya paññattipariyāyo na hotīti attho. Dārukkhandhoti paññatti hotīti tassa khandhasaddassa paññattivisesappavattitaṃ dasseti. Viññāṇakkhandhoti khandhasaddoti ‘‘viññāṇaṃ viññāṇakkhandho’’ti (yama. 1.khandhayamaka.32) ettha vutto khandhasaddo. Samudāye niruḷhoti atītādibhedabhinnassa paññāya abhisaṃyūhanena rāsikate viññāṇasamūhe niruḷho. Tāya eva ruḷhiyā pavattatīti tāya samudāye niruḷhatāya tadavayave ekasmimpi viññāṇe pavattatīti. Ettha ca ñāṇasampayutte niruḷho kosallasambhūtaṭṭhena kusalabhāvo viya ñāṇavippayutte viññāṇasamudāye niruḷho tadekadesepi ruḷhiyā pavattatīti veditabbaṃ. Atha vā kiñci nimittaṃ gahetvā satipi aññasmiṃ tannimittayutte kismiñcideva visaye sammutiyā cirakālatāvasena nimittavirahepi pavatti ruḷhi nāma, yathā mahiyaṃ setīti mahiṃso, gacchantīti gāvoti, evaṃ khandhasaddassāpi ruḷhibhāvo veditabbo.

『以蕴总题词，显示蕴之内容』，此言谓以聚合之词表示蕴集合之词性，称为词汇意义。然对于性质等，仅在具备转依关系时才成立，非单有词性即足，故曰『性质不单以词义为立』。所谓蕴总题词，指此聚合体。故曰『以具德等性质为最高蕴总题词』。此又诸长老，如法称为『以戒蕴定蕴』。又云『戒蕴、定蕴诸蕴为性质之基』。岂可仅此而使色等蕴集合体意味范畴全显？非也。故知蕴聚合名词乃约定用语。称为蘖木蕴，用以标明蕴之约定特质。名为识蕴，取名蕴者，谓『识即识蕴』。所言识，乃由于彼法各种识分类而聚合为识群。故以此聚合法为识之存在。识与智慧相关，具智慧者，善法助长故称识为智慧蕴。或以缘起说，识乃生滅法一类。此处更谛察，譬如因缘错综形成，特别善法互增，必须分辨识群中各识因缘异同。或者有正念依附而生慧，或依果义修慧所现相。此种分别被称为根本正见依止的念处正观法之分别说。

Rāsito guṇatoti sabbattha bhummatthe vā nissakkavacanaṃ daṭṭhabbaṃ. Niyametvāti vavatthapetvā. Piṇḍaṭṭhoti saṅghātattho. Tasmāti yasmā pañceva khandhā vuttā, koṭṭhāsaṭṭhe ca khandhaṭṭhe nibbānassa vasena chaṭṭhenāpi khandhena bhavitabbaṃ, tasmā khandhaṭṭho nāma rāsaṭṭhoti yuttaṃ. ‘‘Yesaṃ vā atītādivasena bhedo atthī’’tiādinā atītādivibhāgabhinnesu ruppanādisabhāvadhammesu visuṃ visuṃ koṭṭhāsabhāvena gayhamānesu tabbibhāgarahitassa ekassa nibbānassa rāsaṭṭhatā viya koṭṭhāsaṭṭhatāpi na sambhavatīti dasseti. Etena paññattiyāpi khandhesu aggahaṇe kāraṇaṃ vuttanti veditabbaṃ.

『蕴聚合』即以其聚集体特性说。谓蕴有整体相依的词义须观察。由因缘而制约而生，亦复依持，因以适当聚合，称为蕴聚集。五蕴既为总称，在六十处合相中，由六合法组成。为涅槃之所依，故名蕴聚集。谓诸过去等不同时相依其性质分类，会合于六十种合相，故涅槃之整体蕴合亦不复相离。此为约定名词蕴所有对应之理念。

Kasmā panettha phassādike viya saṅkhārakkhandhe anavarodhetvā vedanāsaññā visuṃ khandhabhāvena gahitāti? Vivādamūlatādivisesadassanatthaṃ. Gahaṭṭhānañhi vivādakāraṇaṃ kāmajjhosānaṃ. Vuttañcetaṃ ‘‘puna caparaṃ, bhikkhave, kāmahetu kāmanidānaṃ kāmādhikaraṇaṃ kāmānameva hetu mātāpi puttena vivadati, puttopi mātarā vivadatī’’tiādi (ma. ni. 1.168, 178). Pabbajitānaṃ diṭṭhābhiniveso. Vuttampi cetaṃ ‘‘ye diṭṭhimuggayha vivādayanti, ‘idameva sacca’nti (su. ni. 838; mahāni. 67) ca vādayantī’’tiādi. Tesu kāmajjhosānaṃ vedanassādena hoti, diṭṭhābhiniveso saññāvipallāsena. Saññāvipallāsena hi cittavipallāso, cittavipallāsena diṭṭhimānataṇhāpapañcānaṃ vipallāsoti. Tathā vedanānugiddho vipallatthasañño ca saṃsarati. Vedanānugiddhassa hi vedanāpaccayā taṇhā siddhā hoti, tato ca taṇhāpaccayā upādānanti āvaṭṭati bhavacakkaṃ. Vipallatthasaññissa ca ‘‘saññānidānā hi papañcasaṅkhā’’ti (su. ni. 880) vacanato diṭṭhimānataṇhāpapañcānaṃ anupacchedato saṃsārassa anupacchedova. Iti vivādakāraṇānaṃ kāmajjhosānadiṭṭhābhinivesānaṃ kāraṇabhāvo saṃsārahetubhāvoti imassa vivādamūlatādivisesassa dassanatthaṃ saṅkhārakkhandhe anavarodhetvā vedanāsaññā visuṃ khandhabhāvena gahitāti veditabbaṃ.

为何于此察因缘法中触等与色蕴不同，持续不停而呈全蕴状态？此因争论根由等特殊原因。实知，争议由情爱欲火所生，佛言『复次，如来知欲因缘，欲亦争子，子亦争母』。出家人亦有所执著见。又言『彼辩论见执，谓是真理』。其爱与欲火由受之助起，见执着缘由分别妄想。分别惑即心之分别，心惑引生见惑。见惑促进五毒烦恼。此因烦恼较易随受而生，受爱故而成粘缠。故爱成执著生取，转成有生死轮回。此见惑藏名为分别妄想，称为执著聚会而成无尽轮回。如是争论根由情爱惑念者，即因缘中触处等不起障碍以色蕴为整蕴而论。

Okāsesūti vibhajanakiriyāya pavattiṭṭhānabhāvato atītādayo okāsāti vuttā. Itisaddenāti ‘‘upādāyarūpa’’nti evaṃ aṭṭhakathāyaṃ vuttaitisaddena. Nidassanatthenāti udāharaṇatthena. Sabboti sakalo ekādasasu okāsesu vibhatto vibhajananayo. Idañca vibhajananti ‘‘cattāro ca mahābhūtā…pe… upādāyarūpa’’nti evaṃ vibhattaṃ idañca vibhajanaṃ. Oḷārikādīsūti oḷārikasukhumahīnapaṇītadūrasantikesu. Cakkhāyatanantiādivibhajanañcāti ‘‘cakkhāyatanaṃ…pe… phoṭṭhabbāyatanaṃ itthindriyaṃ…pe… kabaḷīkāro āhāro rūpā saddā gandhā rasā phoṭṭhabbāti evaṃ pavattaṃ vibhajanañca. Yathāsambhavanti yathārahaṃ. Ekādasasu okāsesu yaṃ yattha vibhajanaṃ yuttaṃ, taṃ tattha yojetabbaṃ. Evaṃ vedanākkhandhādīsupīti yathā rūpakkhandhe yathāsambhavaṃ ekādasasu okāsesu vibhajanaṃ yojetabbanti vuttaṃ, evaṃ vedanākkhandhādīsupi yathāsambhavaṃ ekādasasu okāsesu vibhajanaṃ yojetabbanti attho.

所谓界处，在处分作业中为概念中断，谓过去等界处已遍。因故于此以「执着界」称之。此语意即指「取界色」。以示例解说。『一切』谓十一种界处全广，彼处悉已分断。不管眼界等十一处之分别如何适当，皆须配合。若未配合，则色蕴中切断其分合不成整体。故依约定名词中蕴聚合构成之因分成也应知。

Tattha vedanākkhandho tāva purime okāsapañcake sukhādivedanāttikavasena vibhatto, itarasmiṃ kusalattikavedanāttikasamāpannadukasāsavadukavasena. Saññākkhandho pana purime okāsapañcake chaphassadvāravasena, itarasmiṃ oḷārikaduke paṭighasamphassadukavasena ceva yathāvuttakusalattikādivasena ca vibhatto. Sesesu kusalattikādivaseneva. Tathā saṅkhārakkhandho. Paṭighasamphassaduko panettha nattheva. Cetanāya eva cettha niddeso saṅkhārakkhandhadhammānaṃ cetanāppadhānabhāvadassanatthaṃ. Tathā hi sā ‘‘saṅkhārakkhandho’’ti vuttā. Tatthāti tasmiṃ viññāṇakkhandhassa vibhajane paṭiniddese. Taṃ pana dvayanti manodhātumanoviññāṇadhātudvayaṃ. Yañhi sattaviññāṇadhātudesanāyaṃ ‘‘manodhātu, manoviññāṇadhātū’’ti dvayaṃ desitaṃ, taṃ chaviññāṇakāyadesanāyaṃ ‘‘manoviññāṇa’’ntveva vuccatīti.

那里，受蕴在早期五根五力之中表现为快乐等感受的过患现象；而在别处则表现为与善法相应的感受和烦恼交杂之苦感。识蕴则在早期五根五力中显现为触根之门，而在别处则表现为热恼之苦、触障碍之苦以及与善法相应的种种现象。余者亦同样表现为与善法相应的种种现象。受蕴和识蕴如是。形蕴则此处无触障碍之苦。意蕴乃以此为表法，显现形蕴诸法中心志行为意的性质。正故此处称为“形蕴”。此谓在识蕴分述中列明。此处论及两者，即心界、非识之心界两者。为表述众生识之心界时说“心界、非识心界”，而指识法身时仅称“非识心识界”。

Pāḷinayenāti khandhavibhaṅgapāḷinayena. Aññena pakārenāti dhammasaṅgahe, tadaṭṭhakathāyañca āgatena pakārantarena.

“巴利那耶”即巴利文中对于蕴分类的说明之意。所谓“以他方方式”者，是指在《法集》以及其注疏中所用的他种表达方式。

1. Rūpakkhandhaniddesavaṇṇanā1. 色蕴指示之解释

§2

2. ‘‘Kiñcī’’ti padaṃ ‘‘ekacca’’nti iminā samānatthanti āha ‘‘kiñcīti pakārantarabhedaṃ āmasitvā aniyamanidassana’’nti. Ubhayenāti pakārabhedaṃ anāmasitvā āmasitvā ca aniyamadassanavasena pavattena ‘‘yaṃ kiñcī’’ti padadvayena. Adhippetatthanti rūpaṃ. Aticcāti atikkamitvā. Pavattitoti pavattanato. Niyamanatthanti nivattanatthaṃ.

第（二）项，“Kiñcī”词，与“ekacca”（某些、一些）二词同义。意指“不分别其变化类别”，是以“Kiñcī”表达类属于无分别、不摄束的显现。双方指的是未加分别和分别的一般显现，合用“yaṃ kiñcī”（凡是一切）双词表示。所谓“主旨”是指形相；“超越”是指超出限制；“存在”是指表现、现行；“调和”是指约制、回转的含义。

‘‘Kiñcā’’ti ettha kiṃ-saddo pucchāyaṃ hetuatthadīpako, karaṇe cetaṃ paccattavacanaṃ, ca-saddo vacanālaṅkāroti āha ‘‘kena kāraṇena vadethā’’ti. Dutiyavikappe pana vuttanayeneva kāraṇatthe pavattaṃ kiṃ-saddaṃ ‘‘vadethā’’ti kiriyāpadasambandhanena upayogavasena pariṇāmetvā vadati ‘‘taṃ kāraṇaṃ vadethā’’ti.

“Kiñcā”用作疑问词，此处是提问之用，表示“什么”，用于说明原因的表达方式。以“ca”为动词修饰语。释曰：以“为什么缘故而说此”的因果之义。第二句换说时，用“vadethā”作为动词表命令句，变为“请说出因由”。

Purimasantānassa bhedanti purimasantānassa vināsaṃ, vināsāpadesena cettha santāne visadisuppādameva dasseti. Tenevāha ‘‘visadisasantānuppattidassanato’’ti. Nanu ca arūpadhammānampi virodhipaccayasamavāye visadisuppatti atthīti? Saccaṃ atthi, sā pana na pākaṭatarā, pākaṭatarā ca idhādhippetā. Tenevāha ‘‘sītādisannipāte’’ti. Tathā cāha bhagavā ‘‘sītenapi ruppati, uṇhenapi ruppatī’’tiādi (saṃ. ni. 3.79). Idāni bheda-saddo ujukameva vikārāpattiṃ vadatīti dassento ‘‘bhedo cā’’tiādimāha . Visadisarūpuppattiyeva, na uppannassa aññathābhāvoti adhippāyo. Tena kāpiliyaṃ pariṇāmavādaṃ paṭikkhipati. Yadi purimasantānato bhedo visadisuppatti ruppanaṃ, evaṃ sante lakkhaṇassa atippasaṅgo siyāti codanaṃ manasi katvā āha ‘‘arūpakkhandhāna’’ntiādi. Ettha sītādīhīti ādi-saddena yathā uṇhajighacchādayo saṅgayhanti, evaṃ āhārādīnampi saṅgaho daṭṭhabbo. Yenāti yena sītādīhi samāgamena. Tatthāti tesu rūpadhammesu. Āhārādikassa vā ṭhitippattassāti sambandho. Yathā rūpadhammānaṃ ṭhitikkhaṇe sītādīhi samāgamo hoti, evaṃ arūpakkhandhānaṃ aññehi samāgamo natthi atilahuparivattito, tasmā arūpadhammā rūpadhammānaṃ viya pākaṭassa vikārassa abhāvato ‘‘ruppantī’’ti, ‘‘ruppanalakkhaṇā’’ti ca na vuccantīti sambandho. ‘‘Ruppatī’’ti padassa kattukammasādhanānaṃ vasena atthaṃ dassetuṃ aṭṭhakathāyaṃ ‘‘kuppati ghaṭṭīyati pīḷīyati bhijjatī’’ti vuttanti tadatthaṃ vivaranto ‘‘kuppatīti etenā’’tiādimāha. Kopādikiriyāti kopasaṅghaṭṭanapīḷanakiriyā. Kopa-saddo cettha khobhapariyāyo veditabbo. Kattubhūto kammabhūto ca atthoti kattukammasādhanānaṃ vasena vuccamāno bhūtupādāyarūpasaṅkhāto attho. Kammakattutthena bhijjati-saddenāti yadā kammakattuttho ruppati-saddo, tadā bhijjati-saddopi tadattho eva veditabboti attho. Tattha yadā kammatthe ‘‘ruppatī’’ti padaṃ, tadā ‘‘sītenā’’tiādīsu kattuatthe karaṇavacanaṃ. Yadā pana ‘‘ruppatī’’ti padaṃ kattuatthe kammakattuatthe vā, tadā hetumhi karaṇavacanaṃ veditabbaṃ. ‘‘Yaṃ pana ruppatī’’tiādinā ‘‘kuppatī’’tiādīnaṃ kattukammatthānampi atthavacanānaṃ vacane kāraṇaṃ dasseti. Yadipi attha-saddo ‘‘pīḷanaṭṭho’’tiādīsu (paṭi. ma. 1.17; 2.8) sabhāvapariyāyopi hoti, ‘‘kenaṭṭhenā’’ti panettha abhidheyyapariyāyo adhippetoti āha ‘‘kenaṭṭhenāti pucchāsabhāgavasena ruppanaṭṭhenā’’ti, ruppanasaddābhidheyyabhāvenāti attho. Tenevāha ‘‘na kevalaṃ saddatthoyeva ruppana’’nti. Tassa atthassāti tassa bhūtupādāyappabhedassa sabhāvadhammassa. Ruppanalakkhaṇañca nāmetaṃ aniccatādi viya kakkhaḷattādito aññanti na gahetabbaṃ. Paññattiviseso hi tanti, kakkhaḷattādīnaṃyeva pana arūpadhammavidhuro sabhāvavisesoti veditabbaṃ.

前蕴分别指前世蕴的消灭。在此，消灭一词用以表示蕴在前世的明了般生。故文云“显明前世蕴的发生显现”。但难道无色法类亦能借反对因缘而显明般生状态吗？确实存在，但其表现不如有色法明显。如经文所云“如寒冷等诸现象集合”。经文亦云“寒冷亦变坏，闷热亦变坏”等。今以“分别”一词直接说明质变相续为变坏之含义，故曰“分别”。且明确是因显现，非为已生法之别异存在。此为反驳迦毗梨耶派的变化论。倘以往世蕴分别是明了起现象，那么愈加显示蕴聚之过强，以至于曰“无色蕴等语”等。此中以“寒冷等”一词示意冷热荫织结合，亦是食缘等聚合相应之理。丝毫不言色法等诸法具足相应之义。所谓相应谓在色法中。饮食等缘的存在谓有关联。比如色法稳定时，寒冷等之相续成就；而无色蕴无此相应聚合，宁无过于色法之明了变坏故“不谓为色变坏”，也不称其为“色变相”。“变坏”二字故意用以形象化其中状态，注疏云“爆裂、破碎、压榨、侵蚀”，为释明“变坏”意。所谓“愤怒行为”指愤怒集聚凝固而成。此处“愤怒”意为怒气流动。又谓“完成的行为，因行为所成者”，此乃本性的成生。由行为所致，故称为行为完成。比如“变坏”词义本为行为完成之细节，连带理解“变坏”之对应音义，故言于此理。此时当“变坏”作为工作行为时，系动词及施动宾都须观察。对于“变坏”动词而言，命令句施动宾在词义上说明因果。换言之，当“变坏”作谓语时，“寒冷”等词皆作施动宾。且对“变坏”及类似词施动宾的语法作意涵剖析。又言：“变坏不单是声音的本义”，而意指词义所含内在实施成效。故曰“非仅是声音之义”。所谓“其义”是指成生本质之差异。色变相非恒常无我等三相似，有差别，故不可引入。由于这是约定性的特殊涵义，耐人寻味。故此处应理解色变相细节含义不同于无常、无我等三相，此词不可一概视为等同。何况以此为区分色法与无色法之本质依据。

Mucchāpattiyāti mucchāya mohassa āpajjanena. Kappasaṇṭhānaṃ udakanti kappasaṇṭhāpakamahāmeghavuṭṭhaṃ udakaṃ. Tathāti tappakāratāya khārabhāve sati udakena kappavuṭṭhānakāle viya pathavī vilīyeyya. Lokantariyasattānaṃ pana pāpakammabalena akhārepi khāre viya sarīrassa vilīyanā veditabbā. Tenevāti saussadanissayanirayassa vuttattā eva. Na hi avīcimhi pañcavidhabandhanādikammakāraṇaṃ karonti.

“醉痴”者，即由痴迷无明所生。所谓“水滴注”是指如巨云聚积成雨水般浓重的水滴。故喻为苦热状态下如水流注入大地般的消融过程。然因众生恶业力量之故，体表犹如被火炭炙烧一般，感受威烈灼热。是故此说法来自止息烦恼经释义。毕竟身于恶道受五种苦缠之因缘，非凡所能为，故称“不可灭”之苦。

§3

3. Pakaraṇappattaṃ rūpaṃ pakkhipitvā mātikā ṭhapitāti ānetvā sambandho. Mahābhūtu…pe… āpajjati tappakārabhāvena atītaṃse gaṇanaṃ gatanti vuttattāti adhippāyo. ‘‘Na hī’’tiādinā dhammantaranivattanatthatā pakārantaranivattanatthatā ca bhūtupādāyagahaṇassa natthīti dasseti. Taṃdassaneti gaṇanantaradassane. Taṃsabhāvattāti bhūtupādāyasabhāvattā. ‘‘Na cā’’tiādinā bhūtupādāyasabhāvo atītaṃsagaṇitatāya taṃsabhāvassapi aññathā gaṇitattā, ataṃsabhāvassa ca tathā gaṇitattā akāraṇanti dasseti. ‘‘Ajjhatta…pe… labbhatī’’ti etena dutiyanaye na kevalaṃ yathāvuttova doso, atha kho abyāpitopi dosoti dasseti. Tadetaṃ pana akāraṇaṃ kāraṇabhāvasseva anadhippetattā. Na hettha bhūtupādāyarūpabhāvo atītaṃse gaṇanassa kāraṇanti adhippetaṃ, yato yathāvuttadosāpatti siyā.

将已获得的色法，从业处中放出，立于分类表上，谓之关系。在此教法中，大元素等色法，由于业导致而产生，故此色法已过去，汇总为数量，这即是总计之义。所谓义令住止，不应有法之间的相互转移，也不应有色法之间的转移，且说明色法为赖于业处而发生之事，非无此义。名为中断，则指数量与显现之间的分别。所谓色法的性质，是指其构成业处的本质。以“不然”等言表示色法本质，过于数量聚合的性质不同，亦示数量性质对该本质产生的不具因缘性。“内在…等能得”，此为第二个结论，非仅是如前所述之缺陷，且说明即使未遍满，亦为缺陷。此中缺陷本身乃无因缘性之缺，非色法业处之色形对过量数量的因果所决定，因为若以因果决定，则不应出现前述缺陷。

‘‘Kintī’’ti ettha ‘‘ki’’nti pubbe yaṃ ‘‘rūpa’’nti sāmaññato gahitaṃ, tassa sarūpapucchā. Iti-saddo nidassanattho, na kāraṇattho. Tenassa yaṃ rūpaṃ atītaṃ niruddhaṃ…pe… atītaṃsena saṅgahitaṃ atītakoṭṭhāse gaṇanaṃ gataṃ, taṃ kinti ce? ‘‘Cattāro ca…pe… rūpa’’nti bhūtupādāyavibhāgadassanamukhena visesaṃ nidasseti. Yattakā hi idha visesā niddiṭṭhā cakkhāyatanādayo, tesamidaṃ nidassananti. Na cettha purimanayato aviseso. Tattha hi rūpassa bhūtupādāyatāmattasabhāvadassanatā vuttā. Tenāha aṭṭhakathāyaṃ ‘‘atītarūpampi bhūtāni cevā’’tiādi. Idha pana bhūtupādāyena nidassanabhūtena rūpassa sabbavisesavibhāvanatā dassitā. Evañca katvā abyāpitadosopi cettha anokāsova, yaṃ rūpaṃ ajjhattaṃ…pe… upādinnaṃ, kinti? Cattāro ca…pe… rūpanti tadaññavisesanidassanassa adhippetattā. Tathā cāha ‘‘evaṃ sabbattha attho veditabbo’’ti.

所谓「为何」者，即是前文所称的「色」作为概念的共相要求。由此声音为显示之对象，非指因缘。该颜色经过「已过去的阻止…」即在已过去的着集结中，被归入过去之数，此即该为何？以四种……色，作为构成色法业处的部分展示形象，特示诸多差别。其中已特别示出的眼根等根性，即此意象之所针对者。若非如此，便不能表明前文列举的诸项差异。就色法而言，已以构成色业处的诸要素之整体性表现而显现。故注疏言：「已过去之色亦即诸色法」，意指色法全部差别的综合展现。虽以色法业处为显示主题，诸色种类经过如此分析，缺陷亦在此展开，犹如旋风转动。于是，若以当前内在…等所取，则为何？以四种……色，因其表现的差别特殊，充为说明之意。由此得知，此理应在一切情况下彻底明了。

Pariyāyadesanattāti sabhāvato pariyāyanaṃ parivattanaṃ pariyāyo, ujukaṃ appavattīti attho. Pariyāyena, pariyāyabhūtā vā desanā etthāti pariyāyadesanaṃ, suttantaṃ. Suttantañhi veneyyajjhāsayavasena desetabbadhamme lesato labbhamānabhāvakathanaṃ, na ujunippadesabhāvakathananti pariyāyadesanaṃ nāma. Teneva taṃ ‘‘yathānulomasāsana’’nti vuccati. Abhidhammo pana desetabbadhamme ujunippadesakathananti nippariyāyadesanaṃ nāma, yato ‘‘yathādhammasāsana’’nti vuccati. Nicchayena desoti vavatthānato kathanaṃ. Tathā bhaddekarattasuttādīsu (ma. ni. 3.272 ādayo) viya atītādibhāvo atītānāgatapaccuppannabhāvo addhāvasena idhāpi khandhavibhaṅge suttantabhājanīyattā niddisitabbo siyāti yojanā.

所谓循环讲述，乃指本质上的循环（重复）展转与引用，意涵直率而不迂回。以循环（重复）的方式陈述时，乃指某种关于周转之教法或论述，此乃经文所说之例。以通用涵义狭义理解，则为教义内容的反复说述，非甚深的讲解，因故命之曰「依次循序之说」。而于阿毗达摩中，则强调内容的深广详尽论述，称为「非循环之说」，即是「真实教化」。循序者即表示从因缘立场广而深的讲法。因此如同善人顿悟经等说，在述及过去、未来、现期形态时亦应视为有节制地分别表述。从此视角看，关于蕴的区分应当甚明，作为经文断裂处之依据。

Sannipatitanti samāgataṃ. Santānavasenāti pubbāparavasena. Pubbenāparassa samappamāṇatāya anūnaṃ anadhikaṃ, tato eva ekākāraṃ. Pavattikālavasena vā anūnaṃ anadhikaṃ, samānasabhāvatāya ekākāraṃ. Tena visabhāgautunā anantaritataṃ dasseti. Evaṃ āhārepīti ettha visabhāgāhārena anantarito anekavāraṃ anekadivasampi bhutto sabhāgekāhāraṃ nāma. ‘‘Tato pubbe visabhāgautuāhārasamuṭṭhānaṃ atītaṃ, pacchā anāgata’’nti hi vuttanti. ‘‘Ekāhārasamuṭṭhāna’’nti pana vuttattā ekasseva āhārassa yojanā yuttarūpāti apare. Pañcadvāravasenāti ettha pañcadvārāvajjanato paṭṭhāya yāva tadārammaṇaṃ, yāva javanaṃ, yāva vā voṭṭhabbanaṃ, tāva pavattā cittasantati ekavīthi. Ekajavanasamuṭṭhānanti ekajavanavārasamuṭṭhānaṃ. Ettha ca samayaṃ anāmasitvāva santativasena, santatiñca anāmasitvāva samayavasena atītādivibhāgo gahetabbo.

所谓组合，是指集合在一起。所谓连续流，即指前后连续状态。以之前与之后之比例，至少不少于某量，乃至维持一如不变。以发生时段而言，至少有不多不少之规格，且以相同性质统一。由此不见分裂间隔，明显示长久连贯。故曰为维持继承之流。此中不计时数，而以顺序结合维持其连续状态。所谓一次结合即指单次结合序列。所谓五门连续流，即是指五种低级嗅觉根之关注，一直由开端至终结持续，没有间断，便形成一个思想连贯之流。终于，亦应不计至今之时间点，用连续状态和时限计算过去等分段。

Tesanti hetupaccayānaṃ. Kalāpassāti rūpakalāpassa. Kammānantarādīti kammādi, anantarādīti paccekaṃ ādi-saddo yojetabbo. Tattha paṭhamena ādisaddena upanissayapaccayassa āhārādino ca dutiyena samanantarānantarūpanissayādino saṅgaho veditabbo. Cittuppādassa cettha kammānantarādipaccayavasena, itarassa kammādivaseneva janakabhāve yojanā daṭṭhabbā. Tathā cittuppādassa purejātavasena, itarassa pacchājātavasena, ubhayesampi sahajātavasena upatthambhanaṃ veditabbaṃ . Tenevāha ‘‘yathāsambhavaṃ yojetabba’’nti. Uppādakkhaṇeti hetukiccakkhaṇe. Hetukiccaṃ nāma tassa tassa uppādetabbassa uppattikaraṇaṃ, tañca tasmiṃ khaṇe uppannaphalattā tato paraṃ kattabbābhāvato niṭṭhitañcāti daṭṭhabbaṃ. Itaraṃ pana tīsupi khaṇesu paccayakiccaṃ daṭṭhabbanti yojanā.

所谓「因缘」即系指诸缘起条件。所谓「期间」为色法期间。所谓业之后，即指行为因之后的时间阶段，而词之。此中首者为缘起对象之初始标识，承载依赖因果的养成，次者则指紧邻生起之相关条件贡献。此处以心识之生起为例，因缘聚合为业后继之起缘，另有分别的业因类起。并须观察心识生起之先后的区别，即先生、后生、同生等起因之不同，并用以维持其生起条件。故说「应依合理方式加以联结」。所谓「生起瞬间」即指因之作用瞬间。谓因果之因，即该事项应如时期中所被制造，随生即得结果，故该动作得终结。又他处于三瞬之间亦存因果关系之活动，此即所说联结义。

§6

6.Aniṭṭhanāmanivattanassāti aniṭṭhanāmanivattiyā akāraṇabhāvadassanena iṭṭhanāmalābhāpanassa akāraṇabhāvaṃ dasseti.

所谓不遂名之返转，义是指业果未成就之前缘返转状态所显现之无因缘性，意味着缘起之成本未得，故名未遂果，「欲得良名」之因缺失之义。

Devamanussasampattibhaveti sampattiyutte sampanne devamanussabhave. Samiddhasobhanatāti abhivuddhasobhanatā. Tato evāti sampattivirahato eva, asampannattā evāti attho. Tesaṃyeva hatthiādīnaṃ sukhassa hetubhāvaṃ na gacchanti sāraṇādivasena dukkhapaccayattā. Tesanti hatthirūpādīnaṃ. ‘‘Tassa tassevā’’tiādinā yathāvuttamatthaṃ vivarati. Akusalena attanā katena nibbattaṃ dukkhassa paccayo hotīti yojanā. Tasmāti yasmā kammaṃ yasmiṃ santāne nibbattaṃ, tattheva sukhadukkhānaṃ paccayo hoti, na aññattha, tasmā. Aṭṭhakathāyaṃ panāti ekaccamatadassanaṃ. Tattha ‘‘aniṭṭhaṃ nāma natthī’’ti yasmā paṭisedhadvayena kusalakammajassa iṭṭhabhāvo niyato, tasmā ‘‘kusalakammajameva iṭṭha’’nti evaṃ aniyametvā ‘‘kusalakammajaṃ iṭṭhamevā’’ti evamettha niyamo gahetabboti dassento ‘‘akusalakammajampī’’tiādimāha. Kinti akusalakammajaṃ sobhanaṃ, yaṃ paresaṃ iṭṭhaṃ nāma siyā? Yadi duggatiyaṃ kesañci tiracchānānaṃ saṇṭhānādisampatti sugatiyaṃ sattānaṃ akusalanissandena virūparūpatā viya kusalanissandena, kathaṃ tassā akusalakammajatā. Atha pana yaṃ kesañci amanāpampi samānaṃ rūpaṃ manāpaṃ hutvā upaṭṭhāti, taṃ sandhāya vuttaṃ, evampi yathā kesañci tiracchānādīnaṃ kusalakammajaṃ manussādirūpaṃ amanāpato upaṭṭhahantampi kusalavipākasseva ārammaṇabhāvato atthato iṭṭhameva nāma hoti, evaṃ akusalakammajaṃ kesañci manāpaṃ hutvā upaṭṭhahantampi akusalavipākasseva ārammaṇabhāvato atthato aniṭṭhameva nāma hoti, evañcetaṃ sampaṭicchitabbaṃ. Aññathā ‘‘aṭṭhānametaṃ anavakāso, yaṃ kāyaduccaritassa iṭṭho kanto manāpo vipāko uppajjeyyā’’tiādiaṭṭhānapāḷiyā (ma. ni. 3.131) virodho siyā. Tenevāha ‘‘kusalakammajassa panā’’tiādi. Sabbesanti attano, paresañca . Iṭṭhassa abhāvo vattabboti yathā ‘‘kusalakammajaṃ aniṭṭhaṃ nāma natthī’’ti vuttaṃ, evaṃ kiñcāpi ‘‘akusalakammajaṃ iṭṭhaṃ nāma natthī’’ti aṭṭhakathāyaṃ na vuttaṃ, tena pana nayadassanena akusalakammajassa abhāvo vutto eva hotīti so saṃvaṇṇanāvasena niddhāretvā vattabboti adhippāyo. Etena kusalakammajameva iṭṭhanti purimapadāvadhāraṇassa gahetabbataṃ dasseti.

天人和人类的境况称为境况，当有境况附着时，称为具足的天人和人类的境况。“清净华美”意指被分别的华美。这里说“因此”，即指远离具足的境况，就是不具足的境况。像象等这些众生没有通达快乐的缘起，因其以苦为缘，所以没有作为通往快乐的本质。针对象形等众生，曰“各自”，用“他者即彼（意思）”等语句阐明其义。由自身所造的恶业所感的苦，作为因缘而相续，称为结连。因此，由于有业的相续，喜乐和苦果都随之而生，别无它途，这就是缘起之理。在注疏中又展现了另一种见解，说“恶结果所谓不存在”者，是因为否定二义，恶业所生的所当者是固定的；故说“只有善业所生为所当”，如此否定“恶业所生”的固定性，因此论者说“恶业的结果也有”。但恶业果报何来华美？若某些畜生等六道众生因恶业而陷恶趣，有如美好众生因善业所有福报般的相反形态，如何说其恶业果报为华美呢？反之，若某些畜生等相貌相同，受用相似，且被照顾，乃至被照顾时表现出善业果报的对象性与其本质相称，恶业所生的众生即使受用相似的对象而亏损恶业果报的对象性，便被称为所不悦的（非美的）。此理应当如此说明。否则若说“八事所缚无间隙，是身恶行所生的所当，产生相悦和果报”，则与巴利语经文起自违背。注疏称“善业之所当”曰“诸自他所”，意指诸自为己所有，诸他为他人所有。关于“善业所生不存在不悦”，即说善业果报不生不悦，此理未曾论及“恶业所生可悦不存在”之语，故此种论据只是用以指恶业果报之不存在为明显否定，是没有之意。由此必须承认，前人的见解即自我主张的原则，称为“善业所生即为悦”，用于解释之理解。

Idāni ‘‘hatthiādīnampī’’tiādinā tamevatthaṃ vivarati. Kusalavipākassāti etthāpi kusalavipākasseva ārammaṇanti attho. Manussānanti ca nidassanamattaṃ daṭṭhabbaṃ. Itaresampi ca akusalakammajaṃ akusalavipākasseva, kusalakammajañca kusalavipākasseva ārammaṇanti dassitovāyaṃ nayoti. Kasmā pana iṭṭhāniṭṭhamissite vatthumhi manāpatāva saṇṭhātīti āha ‘‘iṭṭhārammaṇena…pe… sakkā vattu’’nti. Suṭṭhu vuttanti ‘‘iṭṭhāniṭṭhaṃ ekantato vipākeneva paricchijjatī’’ti vadantehi iṭṭhāniṭṭhārammaṇavavatthānaṃ sammadeva vuttaṃ. Taṃ anugantvāti vipākavasena iṭṭhāniṭṭhārammaṇavavatthānaṃ anugantvā. Sabbatthāti sugatiduggatīsu, sabbesu vā ārammaṇesu.

现在以“象等形”之词阐明同样义理。所谓善业果报，亦即此处的善业果报之对象。关于“人类”等，仅仅作为示现的语义而显现。其他亦然，恶业所生即恶业果报之对象，善业所生即善业果报之对象，此理即此论之要点。何以在人类等范围内所当的快乐和不悦聚集于此？正因“所当对象”，谓“善恶所当所生缘”，故曰“因所当之缘……是可说的”。这是依正说：正当的业报对象会随果报现行而聚集。言“善恶所当所生之缘”，可见此理生动通达。《论集》中将此说作“在所当和所不当下，唯有因缘方能成立，以善恶事务为对象”，以至此处“是应正说”。也即鉴于此，才能说明所当对象为业果报果报的依托。

‘‘Aniṭṭhā’’ti vacaneneva tesaṃ iṭṭhatā nivattitāti āha ‘‘sadisatā ca rūpādibhāvoyevā’’ti. Iṭṭhāneva rūpādīni kāmaguṇāti sutte vuttānīti mittapaṭipakkho amitto viya iṭṭhapaṭipakkhā aniṭṭhāti adhippetāti vuttaṃ ‘‘aniṭṭhāti…pe… vohāro viyā’’ti. Sabbāni vāti ettha ‘‘piyarūpaṃ sātarūpa’’nti (dī. ni. 2.400; ma. ni. 1.133; vibha. 203) vacanato kathaṃ aniṭṭhānaṃ rūpādīnaṃ kāmaguṇabhāvāpattīti ce? Tesampi vipallāsavasena taṇhāvatthubhāvato piyarūpabhāvassa adhippetattā. Yadi evaṃ kathaṃ ‘‘cakkhuviññeyyāni rūpāni iṭṭhānī’’tiādisuttapadaṃ (ma. ni. 1.166; 2.155; 3.57; saṃ. ni. 5.30) nīyatīti āha ‘‘atisayenā’’tiādi.

“所不悦者”，就是说它们的所当的性质归回已止。谓“痛苦和色等性质仅限于感官主体”。“所当就色等即为欲乐之所”，《经》中已言，此由善友反义而引出无欲者之反义，称为所不悦，依此断说“所不悦……行为乃至行为果报的执着”如是说。曰“一切诸色，即美丽且怡悦”，根据异文典籍（《长部注》《中部注》《增支部》《杂藏》《法集》）的言辞，如何解说“所不悦”对色等欲质的归失呢？这是因为过错烦恼中由渴欲故形成的美好形态之主宰。若如此，如何理解“眼识所识诸色为所当？”，此处《中部注》说为“非常之所”，意谓有过分志向的意思。

Indriyabaddharūpavasena pāḷiyaṃ hīnadukaniddeso pavattoti dassetuṃ ‘‘dvīsupi hīnapaṇītapadesū’’tiādimāha. Avayavayoge sāmivacanaṃ, na kattarīti adhippāyo. ‘‘Tesaṃ tesaṃ sattāna’’nti indriyabaddharūpe niddiṭṭhe kasmā kammajavasena attho vutto, na catusantativasenāti āha ‘‘sattasantāna…pe… vutta’’nti. Padhānattā hi kammajavasena atthaṃ vatvā sesesu ‘‘evaṃ utusamuṭṭhānādīsupī’’ti aṭṭhakathāyaṃ atideso kato . ‘‘Tehi tehīti etasmiṃ atthe’’ti iminā ‘‘tesaṃ tesa’’nti kattari sāmivacanaṃ āsaṅkati. Tathā sati visaye vā sāmivacane laddhaguṇaṃ dasseti ‘‘na kammajavasenevā’’tiādinā, kammajaggahaṇañcettha upalakkhaṇaṃ daṭṭhabbaṃ.

此下用“根所缚色”的意义说明巴利文中的鄙称义，谓“在二处分之一为粗陋恶质的辞句”，即为此薄伪词语的反义。众生的聚合被归含于该词中，非单一者，这是断说。又说“他们的种种众生”，论色根缚之用义，不谓四百而是谓“众生众合”。且因业力迅疾为主，故“众生聚合”等语用于表述。语中“彼此”等是指示代词。又依正法地，“不以业力迅疾为义”。又约“彼此”用语为其显现之示现。如此，念于对象上获得此指示代词的适用性，即“非以业力迅疾为名”，此为推论业惑收集。

Mariyādābhūtanti uttamamariyādābhūtaṃ. Tenevāha ‘‘yassa yeva manāpā, tassa teva paramā’’ti. Tesanti kāmaguṇānaṃ. Sabhāvatoti lakkhaṇato.

“有庄严者”即最高庄严者，谓“凡所心悦者即其极致”。这是欲乐之意。因缘完整性为特征。

‘‘Ekasmiṃyeva assādanakujjhanato’’tiādinā ‘‘yasmā teyeva rūpādayo eko assādetī’’tiādikaṃ suttantavivaraṇaṃ iṭṭhāniṭṭhabhāve hetubhāvena vuttanti dasseti. Iṭṭhāniṭṭhaggahaṇaṃ hotīti nibbāne viya aniṭṭhaggahaṇaṃ saññāvipallāsena aññesupi ārammaṇesu iṭṭhāniṭṭhābhiniveso hotīti adhippāyo.

“于同一处因染、损害折磨”，依此解说“诸色等唯有一处被染污”，此为经文解释，作为所当与所不当性质之因缘量。所谓所当与所不当聚合相续，若为涅槃般的所不当之聚集，为假相成色之执着，谓为他境中所当所不当之执着，如此断说。

Vibhāgo nāma asaṅkaro, vitthāro cāti ‘‘vibhatta’’nti padassa ‘‘vavatthitaṃ, pakāsita’’nti ca atthamāha. Aññesanti atiaḍḍhadaliddānaṃ. Idaṃ iṭṭhaṃ, aniṭṭhañca hotīti ettha ca-saddena aniṭṭhaṃ, iṭṭhañca hotīti ayampi attho vuttoti veditabbaṃ. Aniṭṭhaṃ iṭṭhanti iṭṭhassa ‘‘aniṭṭha’’nti, aniṭṭhassa ‘‘iṭṭha’’nti gahaṇe yathāsaṅkhyaṃ yojanā. Indriyavikārāpattiādināti ettha ādi-saddena pubbābhisaṅkhārādiṃ saṅgaṇhāti. Puretaraṃ pavattacittābhisaṅkhāravasenāpi hi vināva saññāvipallāsaṃ iṭṭhaṃ ‘‘aniṭṭha’’nti, aniṭṭhañca ‘‘iṭṭha’’nti gayhatīti.

『分别』者，不是混淆，所谓『详细展开』。对此，『分裂』一词，其含义为『揭示、显现』。有些人认为是过分放大灾难。这儿说『喜欢的与不喜欢的』，此处以『不喜欢』之词表喜欢，以『喜欢』之词表不喜欢，当作蕴纬般的用法。所谓『内根的作用失调』等，此处用词首字，来涵盖此前心所行中一切。此前之心所行习气未曾起时，尚无知觉误解，反以『喜欢』称为『不喜欢』，以『不喜欢』谓之『喜欢』，乃至在闭合无数的联系中相互联结。如是推理也。

Tena vipākenāti tena kusalākusalavipākena. Ārammaṇassa iṭṭhāniṭṭhatanti yattha taṃ uppajjati, tassa buddharūpādikassa gūthādikassa ca ārammaṇassa yathākkamaṃ iṭṭhataṃ aniṭṭhatañca nidasseti. Vijjamānepi saññāvipallāse ārammaṇena vipākaniyamadassananti iṭṭhārammaṇe kusalavipākova uppajjati, aniṭṭhārammaṇe akusalavipākovāti evaṃ ārammaṇena vipākaniyamadassanaṃ. Ārammaṇaniyamadassanatthanti yaṃ kusalavipākassa ārammaṇaṃ, taṃ iṭṭhaṃ nāma. Yaṃ akusalavipākassa ārammaṇaṃ, taṃ aniṭṭhaṃ nāmāti dassanatthaṃ. Ārammaṇena niyāmito hi vipāko attano upakārakassa ārammaṇassa niyāmako hotīti.

所谓『其果报』，即由此善不善果报而起之果。缘起之境界的喜欢或不喜欢，乃至缘起如『佛形』、『蔽障』等，皆表明其喜欢与不喜欢。虽然法不断生灭，但有感知误差时，喜欢之境出现善果报，不喜欢之境出现恶果报，由此通达因缘果报不同。所谓『喜欢』，即是与善果报相应之缘起境界；所谓『不喜欢』，即是与恶果报相应之缘起境界。因缘所以成就果报，是因缘的主宰。

Dvārantare dukkhassa paccayabhūtassa ārammaṇassa dvārantare sukhavipākuppādanato, dvārantare sukhassa paccayabhūtassa ārammaṇassa dvārantare dukkhavipākuppādanato vipākena ārammaṇaniyamadassanena vipākavasena iṭṭhāniṭṭhatā dassitāti yojanā.

由此缘起恶苦果报之缘起，虽在次第之间，但合成果报果位；由此缘起乐果之缘起，虽在次第间，却引生苦果果报。因果相互作用，其果报之喜欢不喜欢，显现如是，谓之推理。

§7

7. Duppariggahaṭṭhena kāraṇabhūtena lakkhaṇassa indriyādisabhāvassa duppaṭivijjhatā, evaṃ supariggahaṭṭhena lakkhaṇasuppaṭivijjhatā veditabbā. ‘‘Dūre’’ti avuttassāti lakkhaṇato ‘‘dūre’’ti akathitassa. Vuttampīti lakkhaṇato ‘‘dūre’’ti vuttampi sukhumarūpaṃ.

第七，谓『重聚染污之缘起本质』，及诸根之性质之难辨知，反之，谓易辨之性质。谓『远』者，即谓不言之性质。所谓既言，谓性质之远，即微细难见。

‘‘Bhindamāno’’ti sambhindamānoti vuttaṃ hotīti āha ‘‘missakaṃ karonto’’ti. Yasmā pana bhedanaṃ vibhāgakaraṇampi hoti, tasmā dutiyavikappe ‘‘bhindamāno’’ti padassa ‘‘visuṃ karonto’’ti atthamāha. Tatiyavikappe pana bhindamānoti vināsentoti attho. Tenāha ‘‘santikabhāvaṃ bhinditvā dūrabhāvaṃ, dūrabhāvañca bhinditvā santikabhāvaṃ karonto’’ti. Na hi sakkā santikassa tabbhāvaṃ avināsetvā dūrabhāvaṃ kātuṃ, tathā itarassāpi. Santikabhāvakaraṇena na bhindati na vināseti, na ca okāsadūrato lakkhaṇato dūraṃ visuṃ karaṇena bhindati vibhāgaṃ karoti, nāpi okāsadūrena lakkhaṇato dūraṃ vomissakakaraṇena bhindati sambhindatīti yojanā. ‘‘Tidhā attho daṭṭhabbo’’ti saṅkhepena vuttamatthaṃ ‘‘na hī’’tiādinā vivarati. Visuṃ karoti, vomissakaṃ karotīti karoti-saddaṃ ānetvā sambandho. ‘‘Etthāpī’’tiādinā yathā ‘‘okāsato dūrameva bhindatī’’ti ettha okāsato dūrassa okāsato santikabhāvakaraṇaṃ adhippetanti vināsanaṃ bhedanaṃ, evaṃ ‘‘na lakkhaṇato dūraṃ bhindatī’’ti etthāpi lakkhaṇato dūrassa lakkhaṇato santikabhāvākaraṇaṃ abhedanaṃ avināsananti imamatthaṃ dasseti. Vomissakakaraṇavibhāgakaraṇatthataṃ sandhāyāha ‘‘bhindamānoti ettha ca aññathā bhedanaṃ vutta’’nti. Pacchimanaye vināsanatthameva sandhāya ‘‘bhedanaṃ idha ca aññathā vutta’’nti avoca.

『断裂者』者，谓断裂之状也，有言谓『分解者』。然因断裂亦为分别之条件，故第二义显为『分散者』。第三义则指断裂即灭尽者。故说：『使亲近状态破坏，使远离状态破坏；使远离状态破坏，再使亲近状态发生』。实不能于亲近状态不灭而于远离状态作破坏，如此于他亦然。以亲近状态之因，不断裂且不灭，不由根本性质之远，亦不由根本性质之断，能断裂、分别断裂。如是推理。其义略称曰，『非也』，以说明非断裂不生之义。『分解』即『分开』之意，谓语而生词。以此说明「以根本之远，能断裂」应为破坏和分别破坏，即如是说断裂异义也。后又说，『断裂另有别义』。后又言，为灭除起诸破坏义而作别义。此说尤明判别断裂之义。

Rūpakkhandhaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 色蕴指示之解释已毕。

2. Vedanākkhandhaniddesavaṇṇanā二、受蕴解说注释

§8

8.Cakkhādayopasādāti oḷārikattabhāvapariyāpannā cakkhusotaghānajivhāpasādā, manomayattabhāvapariyāpannā cakkhusotappasādā ca. Kāyavohāraṃ arahantīti kāyantogadhattā kāyekadesattā ca kāyoti vattabbataṃ arahanti. Kāyoti hi attabhāvopi vuccati ‘‘sakkāyadiṭṭhī’’tiādīsu (saṃ. ni. 1.21; 3.155), karajakāyopi ‘‘so imamhā kāyā aññaṃ kāyaṃ abhinimminātī’’tiādīsu (paṭi. ma. 3.14). Tabbatthukāti cakkhādinissitā kāyikāti pariyāyena vuttā, nippariyāyena pana cetasikāva. Yathāha ‘‘yaṃ tasmiṃ samaye tajjācakkhuviññāṇadhātusamphassajaṃ cetasikaṃ neva sātaṃ nāsātaṃ cetosamphassajaṃ adukkhamasukhaṃ vedayita’’ntiādi (dha. sa. 152). ‘‘Na hi cakkhādayo kāyappasādā hontī’’ti iminā kāyapasādanissitā vedanā nippariyāyena kāyikāti dasseti. Kāyikacetasikādibhāvenāti ādi-saddena kusalākusalābyākatādibhāvā saṅgayhanti. Tenāti sukhādivedanekadesassa addhāsamayavasena atītādibhāvābhāvena. Keci panettha ‘‘heṭṭhā dassitanayattā pākaṭattā addhāvasena, ekamuhuttādipubbaṇhādīsu utuādinā rūpassa viya vedanāya vibhāgo na gayhatīti samayavasena ca atītādibhedo na dassito’’ti vadanti. Santānavasena pavattānampi vedanānaṃ cittena samūhato gahetabbataṃ sandhāyāha ‘‘vedanāsamudāyo’’ti. Tehīti addhāsamayavasena atītādibhāvehi. Etthāti etasmiṃ vibhaṅge. Teti ‘‘vedanekadesā’’ti vuttā kāyikacetasikādibhāvena bhinnā sukhādivedanāvisesā. Yadi vedanekadesā ettha gahitā, khaṇaparicchinnāva te gahetabbā, na santatiparicchinnāti āha ‘‘ekasantatiyaṃ panā’’tiādi. Tesūti sukhādibhedesu. Bhedoti viseso. Tassāti sukhādivisesassa. Yathā cettha, evaṃ ‘‘taṃsahitataduppādakā’’ti etthāpi taṃ-saddena sukhādiviseso paccāmaṭṭhoti veditabbo. Santati paricchedikā bhavituṃ arahatīti sambandho. Santatikhaṇavaseneva paricchedo vutto, na addhāsamayavasenāti adhippāyo.

第八，谓『眼根等联结』者，是指目、耳、鼻、舌、身之根及心根的接合联结。此联结包括实体之眼根及心根所依赖的根；亦如说『阿拉汉』，谓身心一统体，既视为身躯之一部分，亦含心之意义。『身』字，亦指我执者，见于邪见所。有关身根的定义，乃是以眼触缘及心识之所依赖而为身。然而因缘这一切，虽有知觉，非苦非乐，非苦非苦，亦即无苦无乐之受。所谓非眼根等之联结即指不同离苦乐等生死之感受，是以谓为身根涵义。所谓身根心根之生理现象，是由诸善恶作用所现。内含过去之乐等感受的缘起状态。有人言，此处无异于以季节变化、时令变化等模拟色受之差别，于时时差异之中无法明辨。依时间流动亦不可断定乐之差异，故谓『乐之现象也』。所谓感受缘起多样，故在此被称为『感受的起源』。此处所谓『感受的类别』，是由心身缘起的不同乐苦感受的分别种类。假如感受的类别在此处被包括，则必按瞬间发生而为所摄，非恒续的分别，故谓『一年之连续也』。据此，即是诸乐苦分别特殊之谓。所谓『能防止苦乐起者』，此亦是阿拉汉的义。所谓『连续之分别』，即瞬息之分别，与时间流逝相连；非谓断绝时间流或超越时间。

‘‘Pubbantāparantamajjhagatā’’ti niṭṭhitahetukiccā aniṭṭhitapaccayakiccāti vuttā, taṃ pana atikkantahetupaccayakiccanti evaṃ vuttassa nayassa upalakkhaṇanti āha ‘‘pubbantāparantamajjhagatāti etena hetupaccayakiccavasena vuttanayaṃ dassetī’’ti. Ettha kusalākusalakiriyavedanānaṃ rūpassa viya, vipākānaṃ viya ca ayaṃ nāma janakahetūti nippariyāyena na sakkā vattuṃ, pariyāyena pana anantarapaccayabhūto hetūti vattabbo.

“前后中间者”，谓是既成因事，未成缘事，已成缘事者，称之。又云「超越因缘事」，此乃此语义之特征，谓“前后中间”者，是以因缘之事为名的说法。此处如“善恶业报苦乐”，如其形状；似其果报等，此曰生父因，无终止性，唯以缘续故应说为彼异时因。

§11

11.Santāpanakiccanti pariḍahanakiccaṃ. Jātiādisaṅkaranti jātisabhāvapuggalalokiyalokuttarato saṅkaraṃ sambhedaṃ akatvā. Samānajātiyanti ekajātiyaṃ. Sukhato tajjātiyā adukkhamasukhā paṇītāti yojetabbāti sambandho. Samānabhedeti bhūmantarādisamānavibhāge. Upabrūhitānaṃ dhātūnanti uḷārarūpasamuṭṭhāpanena paṇītānaṃ rūpadhammānaṃ. Vibādhitānanti nippīḷitānaṃ milāpitānaṃ. Ubhayanti sukhādidvayaṃ. Ettha ca khobhanā, āluḷanā ca kāyikasukhassa vasena veditabbā. Abhisandanā jhānasukhassa. Madayanā kāmasukhassa. Tathā chādanā. Āsiñcanā sabbassa. Chādanā āsiñcanā vā sabbassa vasena veditabbā.

十一．苦恼业事者，即炽盛苦事也。生死杂糅，谓生死本质、人相、世间、出世间杂而不分明。同族生者谓为同一族。与其同类，则其乐苦无间可调合，谓与之有联系。所谓同异者，土地境等同分布。所谓已成之界，谓由细微感质聚合成之色法。所谓受阻者，谓被压迫互相融合。二者皆有乐苦等法。此中愤怖、狂乱等当作身乐察之。追求入定之乐称为依止。酒醉之乐属欲乐。盖则覆盖。清净也。应以覆盖、清净为全体之存在察之。

Sabhāvādibhedena cāti sabhāvapuggalalokiyādibhedena ca. Ekantapaṇīte lokuttare hīnapaṇītānaṃ paṭipadānaṃ vasena hīnapaṇītatā. Ekantahīne akusale chandādivasena hīnapaṇītatā, oḷārikasukhumatā ca. Tathā hi vuttaṃ aṭṭhakathāyaṃ ‘‘yā oḷārikā, sā hīnā. Yā sukhumā, sā paṇītā’’ti (vibha. aṭṭha. 11). Akusalādīsu dosasahagatādiantarabhedavasena upādāyupādāya oḷārikasukhumatā taṃtaṃvāpanavasena vuccati, na kusalākusalādivasenāti āha ‘‘taṃtaṃvāpanavasena kathanepi parivattanaṃ natthī’’ti. Dosussannatāyāti kilesādhikatāya. Tathāti dosussannatāya. Kathaṃ pana kusalesu dosussannatā? Upanissayavasena, kilesādhikehi santāne pavattamānā kusalā dhammā kilesehi sambādhappattiyā tiṇādīhi sambādhappattāni viya sassāni vipulaphalauḷāraphalā na hontīti. Tathāti mandadosatāya. Kusalānaṃ mandadosatāpi vuttanayānusārena veditabbā. Oḷārikasukhumanikantīti ettha antogadhavisesaṃ nikantiyā oḷārikasukhumatāsāmaññaṃ vuttaṃ. Yathā hettha oḷārikasāmaññena oḷārikoḷārikataroḷārikatamā nikantiyo gayhanti, tathā sukhumasukhumatarasukhumatamā sukhumatāsāmaññena gayhantīti. Sukhumatamanikantivatthunti cettha yāva bhavaggaṃ vipassanāñāṇañca veditabbaṃ.

谓由本质等差别说，或由本质、个体、世间等差别说。纯净善行世间中属劣行、纯净者，谓行之纯净。纯劣行间属劣纯净者，为粗细差别。经论说，『那般细微者即劣，悦者即纯』（论释十一）。不善等中因含烦恼等差别，执着显微细微，称为缠缚。非指善恶等差别，故言无转变。烦恼强盛者，谓烦恼积集之意。故曰强盛烦恼。何以善中亦有强盛烦恼？以为依止，烦恼重之中存善法，因烦恼相续，谓三叶等相续之理，不俱生丰盛、宽广、细微之果。故曰弱烦恼。净信少亦须依经说审察。所谓细微极致，指内部究竟之细微拘束，一般性云尔。盖如此共有细微差别，如细微至极至微更细微，皆有所属。微细至极者谓至菩提果知。

§13

13.Yadi siyāti yadi asampayogo visaṃsaṭṭho siyā.

十三．若如是即若非合，则六十又余。

Santikatoakusalatoti akusalabhāvena santikato lobhasahagatādiakusalavedayitato. Akusalāti dosasahagatādiakusalavedanā dūreti yathā uddharīyati. Tato dūrato kusalatoti tato akusalato dūrato kāmāvacarādikusalavedayitato kusalā kāmāvacarādikusalavedanā. ‘‘Na sakkā’’ti vuttaṃ uddharituṃ asakkuṇeyyataṃ ‘‘tathā hi satī’’tiādinā vivarati. Tasmāti yasmā dūrato santikuddharaṇaṃ vuttanayena santikato santikuddharaṇameva hoti, tathā sati atthaviseso na hoti, upādāyupādāya dūrasantikatā idha vuccati. Tasmā santikato santikuddharaṇañca na sakkā kātuṃ atthavisesābhāvato, anadhippetattā cāti adhippāyo.

谓为近善者，指由不善性故近者，如由贪等不善感受所共近。谓不善者为含烦恼等不善感受者也。由此远者谓远离不善者，犹如远离欲界不善感受者，谓善为远离欲界不善感受。谓不可夺，言不能够提起，故以正念等说明。由于以远离及亲近差别称谓以缘依缘。故近与近无须另加差别，谓无指向。谓境未现意。何以善中又有境未现？以依缘，即烦恼重者之意，于相续善法以烦恼重者相成，正如三叶各类相续，非为大量丰盛细缠之果。故曰少烦恼。即谓此少烦恼，依其说法当识别之。所谓细微至极，谓内部拘束细微性，非凡常通称。归于此处，犹如细微羞涩者等，正如以普通细微者称得各级细微细致者。内在细微拘束应知，此及 vipassanā 之智应察知。

Nanu ca atisayavacanicchāvasena attheva atthavisesoti codanaṃ manasi katvā āha ‘‘dūradūrataratāya viya santikasantikataratāya ca anadhippetattā’’ti. Yāti akusalavedanā. Tatoti kusalavedayitato. Idha vuttassa dūrassāti imasmiṃ vedanākkhandhavibhaṅge ‘‘akusalā vedanā kusalābyākatāhi vedanāhi dūre’’tiādinā (vibha. 13) vuttassa dūrassa. Dūrato accantavisabhāgattāti yato yaṃ ‘‘dūre’’ti vuttaṃ, tato accantavisadisattā tassa vasena dūre santikaṃ natthīti na sakkā dūrato santikaṃ uddharituṃ. Ayañhettha adhippāyo – heṭṭhā yā vedanā yāya vedanāya dūreti vuttā, sā eva tassā kenacipi pariyāyena santiketi na uddharitabbāti. Santiketi vuttavedanaṃyeva sandhāya vadati. Bhinneti lobhasahagatādivasena vibhatte. Tatthevāti ‘‘santike’’ti vuttaatthe eva. Idaṃ vuttaṃ hoti – ‘‘akusalā vedanā akusalāya vedanāya santike’’ti evaṃ vuttaakusalāya vedanāyameva lobhasahagatādivasena vibhattāya dūrabhāvopi labbhati. Evaṃ sesesupīti.

13．诚如以超量分别，相较远近，则近远也无正念分别。思虑云：『似远远相较与近近相较，皆无区分』。去者为无善感受，来者为善感受。此所说“远”者，依本受阴分别，如“无善受近善受远”之类（注释十三）中“远”。所谓远者，谓因极大差别，远者不与近者相通，因而不可从远取近。此所谓无正念辨别──下文所言受苦，谓受所远，谓未由任何缘故称为近处。近者即有所说之受，因明离裂分别由贪等所造成。如是正谓“近处”之义。此已满足所说──受即是近处之所缘，不应另举。近者不为离贪烦恼所分别。故此说──“不善苦即不善苦近”，如此说者，即使由贪烦恼分别，也能见到远近互别。如此即知毫无遗漏。

Yadi santikato dūraṃ labbhati, yadaggena dūraṃ labbhati, tadaggena dūrato santikaṃ uddhariyeyyāti codanaṃ manasi katvā āha ‘‘upādāyupādāya dūrato ca santikaṃ na sakkā uddharitu’’ntiādi. Tassattho – yaṃ santikato dūraṃ labbhati, yadipi taṃ visabhāgaṭṭhena labbhati, tathāpi yaṃ tattha santikaṃ labbhati, taṃ sabhāgaṭṭheneva labbhatīti santikatova santikaṃ uddhaṭaṃ siyāti. Tasmāti yasmā visabhāgaṭṭhena dūratā, sabhāgaṭṭhena ca santikatā icchitā, tasmā. Lobhasahagatāya dosasahagatā visabhāgatāya dūre samānā kathaṃ santike bhaveyyāti adhippāyo. Nanu tāsaṃ akusalasabhāgatā labbhatevāti tattha uttaramāha ‘‘visabhāgatā’’tiādi. Tattha bhedaṃ aggahetvā na pavattatīti bhedaṃ visesaṃ asadisataṃ gahetvā eva pavattati visabhāgatā. Dūratāyāti idhādhippetāya dūratāya sabhāgassa abyāpakattā dūrato santikuddharaṇaṃ na sakkā kātuṃ. Sati hi sabhāgabyāpakatte siyā santikatāti dūrato santikuddharaṇaṃ sakkā kātunti adhippāyo. ‘‘Na hī’’tiādinā tamevatthaṃ pākaṭaṃ karoti. Sabhāgatāti sāmaññaṃ. Bhedanti visesaṃ. Antogadhaṃ katvāvāti abhibyāpetvāva. Visabhāgabyāpakattā santikatāyāti idhādhippetavisabhāgaṃ byāpetvā pavattanato heṭṭhā vuttasantikatāya santikato dūruddharaṇaṃ sakkā kātuṃ. Tamevatthaṃ ‘‘akusalatā hī’’tiādinā pākaṭaṃ karoti.

若近处获得远方，或由火得远方，心意生起这样的激励便说：“因执着散乱而取，虽远处不可由远处取近”，等等。此处之理是——无论近处得远方，或在分相不良之处得远方，然仍于彼处得近处者，乃在分相良好处得之。故近处即为已得近处。由此缘故，因分相不良而远，因分相良好而近，此为欲取。由贪嗔相夹杂的分相不良于远处相等，如如何能生起近处相呢？此有教令曰：“若果实属此类不善分相，则称为分相不良。”此处未讲其差别乃至未说彻底之差别，然此差别乃仅有虚幻非实质之差别，故仍可生起分相不良。所谓远者，依前述而言，是指分相良好部分不广泛，故不可由远取近。实则分相广泛则近处可得，故教令说“不然”。所谓分相广泛者即普遍性；所谓差别即特殊性。所谓深入者，谓包摄之意。所谓分相不良之广泛与近处相之关系，是指该不良分相实际广泛，而基于已说之较低处近处相，故由近处可得远处之近处。对此同样教令说“不善”。

Vedanākkhandhaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 受蕴解说注释已结束。

3. Saññākkhandhaniddesavaṇṇanā三、想蕴解说注释

§17

17.Tassāpīti saññāyapi. Tabbatthukattāti cakkhuvatthukattā. Paṭighaviññeyyoti yathāvuttapaṭighato vijānitabbo paṭighavasena gahetabbo. Uttarapadalopaṃ katvāti purimapade uttarapadalopaṃ katvā.

17.“此谓”等，即此处称作念。所言定着物乃色根；所谓受触应知触与触之障碍者，当以障碍物来认识。所谓后足消除，即指前足之后足消除。

Viññeyyabhāve, na uppattiyanti adhippāyo. Vacananti saddo, nāmanti attho. Vacanādhīnāti gahetabbataṃ pati saddādhīnā, nāmāyattagahaṇāti attho. Yadettha vattabbaṃ, taṃ nāmarūpaduke (dha. sa. mūlaṭī. 101-108) vuttameva. Adhivacanaṃ paññattipakāsakaṃ ñāpakaṃ etesaṃ atthīti adhivacanā yathā arisasoti. Tatojoti adhivacanasaṅkhātato arūpakkhandhato jāto. Arūpakkhandhapariyāpannattā phassepi yathāvutto attho sambhavatīti dassetuṃ ‘‘samphassoyeva vā’’tiādimāha. Na kevalaṃ manodvārikaphasse eva, atha kho pañcadvārikaphassepi ‘‘viññeyyabhāve vacanaṃ adhikicca pavattā adhivacanā’’tiādivuttappakāro attho sambhavati. Itīti tasmā. Tena pariyāyenāti manosamphassajapariyāyena. Tatojāpīti pañcadvārikaphassajātāpi. Aññappakārāsambhavatoti paṭighasamphassajapariyāyassa asambhavato. Āveṇikaṃ paṭighasamphassajatā. Pakārantaraṃ adhivacanasamphassajatā.

若于可知之法，此谓教说非空谬者。言教说者即声，名者即义。声之所依即声根，义之所依者即名根。若有所执，即依名色二法而论。所谓属言，指表征作用，诸法可归于言者，如“毒”字。由言之标识而有指称。由此更引出“尚有无色法所生成者”，即“由无色法引发者”。此旨意谓不唯仅心门的触方，五根之触亦有说辞，故谓“可知法中语谓较多发生属言之事”，以此推知。所以如此。所谓是名词语之循环，不断为心及语之触所涵盖。含义之转换谓心触之循环。此亦谓五根触所生。意谓另有不同转换者不发生于障碍触之循环者。所谓无毒障之障碍触，谓除烦恼障碍之障碍触转换。所谓转换不同者为属言转换。

Yadievanti yadi pañcadvārikaphassehi uppannasaññā pariyāyato nippariyāyato ca ‘‘adhivacanasamphassajā’’ti vuccanti, evaṃ cattāropi arūpino khandhā evaṃ vattuṃ yuttā. Evaṃ sante saññāva kasmā ‘‘adhivacanasamphassajā’’ti vuttāti āha ‘‘tiṇṇaṃ khandhāna’’ntiādi. Tattha tiṇṇaṃ khandhānanti vedanāsaṅkhāraviññāṇakkhandhānaṃ. Atthavasenāti ‘‘vacanaṃ adhikicca pavattā adhivacanā’’tiādinā vuttaatthavasena anvatthatāvasena. Attano pattampi nāmanti ‘‘adhivacanasamphassajā’’ti evaṃ attano anuppattampi nāmaṃ. Dhammābhilāpoti sabhāvanirutti. Pubbe catunnaṃ arūpakkhandhānaṃ sādhāraṇopi adhivacanasamphassajavohāro ruḷhivasena saññāya eva pavattoti vatvā idāni so tadaññārūpakkhandhasādhāraṇo saññāya nivesitoti dassetuṃ ‘‘atha vā’’tiādimāha. Rajjitvā olokanādīsūti ettha ādi-saddena kujjhitvā olokanādi viya rajjitvā savanādipi saṅgayhatīti veditabbaṃ, tathāsotāvadhānādinopi rattatādivijānananimittatāsambhavato. Cakkhusamphassajāsaññāya pana pākaṭabhāvaṃ nidassanavasena dassetuṃ ‘‘olokanaṃ cakkhuviññāṇavisayasamāgame’’tiādimāha.

若如是，以五根触所起知分别之观想及其理趣，称为“属言障碍触生”，如此，四种无色蕴亦当被如此表述。故言：“三蕴”者，即受、行、识蕴。所谓义，谓声之较多发生则属言。即自本身之名义称号为“属言障碍触生”，即便于自心无此生起亦仍名之为“属言障碍触生”。所谓法之言名，谓一般性言说。昔日，于四无色蕴中，通说属言障碍触之行相，虽粗糙而有如同识之识。而今，由彼时未知之无色蕴及共同之知觉，故说“或者”为条件之说。言“此亦由触处所生”等。尚非唯由念头触处，亦由五根触处说明“知法中较多发生属言障碍触”，以说明意旨。此故。

Olokanassa apākaṭabhāve rattatādivijānanaṃ na hoti, pākaṭabhāve ca hotīti āha ‘‘pasādavatthukā evā’’ti. ‘‘Aññaṃ cintenta’’nti yaṃ pubbe tena kathitaṃ, kāyena vā pakāsitaṃ, tato aññaṃ kiñci atthaṃ cintentaṃ. Tenevāha ‘‘ñāta’’nti.

因视知上之未彰显，心中无生利根触之认知，然于彰显时则有。故言“如所释之如实条件”。“他之思量”者，多指先前所论或已由身资显之法，后则思虑他法。对此称“知缘”。

Saññākkhandhaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 想蕴解说注释已结束。

4. Saṅkhārakkhandhaniddesavaṇṇanā四、行蕴解说注释

§20

20.‘‘Heṭṭhimakoṭiyātietthā’’ti idaṃ paṭhamaṃ ‘‘heṭṭhimakoṭiyā’’ti vacanaṃ sandhāya vuttaṃ. Tassa hi bhummavasena attho gahetabbo. Tenāha ‘‘tattha hi padhānaṃ dassita’’nti. Heṭṭhimakoṭiyāva padhānaṃ dassitanti imamatthaṃ gahetvā ‘‘yadi eva’’ntiādinā codeti. Itaro ‘‘heṭṭhimakoṭiyā padhānameva dassita’’nti evamettha niyamo gahetabboti dassento ‘‘uparimakoṭigatabhāvenā’’tiādinā taṃ pariharati. Padhānasseva dassanaṃ. Padhāne hi dassite appadhānampi atthato dassitameva hotīti. Tenāha aṭṭhakathāyaṃ ‘‘taṃsampayuttasaṅkhārā pana tāya gahitāya gahitāva hontī’’ti. Yaṃ heṭṭhimakoṭiyaṃ labbhati, taṃ uparimakoṭiyampi labbhati evāti āha ‘‘heṭṭhimakoṭi hi sabbabyāpikā’’ti. Dutiye karaṇaniddesataṃ dassetuṃ ‘‘āgatāti sambandho’’ti āha. Āgamanakiriyā hi heṭṭhimakoṭiyā karaṇabhāvena tattha vuttāti. Yathā ca āgamanakiriyāya, evaṃ vacanakiriyāyapi heṭṭhimakoṭiyā karaṇabhāvo sambhavatīti dassetuṃ ‘‘purimepi vā’’tiādimāha. ‘‘Ekūnapaññāsappabhede’’ti idaṃ lokiyacittuppāde pāḷiāgatānaṃ saṅkhārakkhandhadhammānaṃ uparimakoṭiṃ sandhāya vuttaṃ. Yevāpanakadhammehi saddhiṃ uparimakoṭiyā gayhamānāya ‘‘tepaññāsā’’ti vattabbaṃ siyā, lokuttaracittuppādavasena pana ‘‘sattapaññāsā’’ti.

20.“从下数之五千万及此处”此为首句“从下数之五千万”一语之意释。理当依其本土情况解说。故说“在此尤为显现”。以“下数之五千万”为试解此意，后以“若然”等词作为发起词而引导。另一说“仅以下数之五千万显现”。此为规制，旨示“依上数之聚整状态”而释“上位分相”，此句未论，避开而加以说明。仅论明分相程度。因以分相已显，虽即显而不及时显，故说“与彼下数之五千万同得”，以彰显“下数之五千万极为普遍”。在第二句中阐明“缘起关系”，言来至之行为，作为行为缘起之因。以如来来的行为为因，说明来法亦如此。以“前者如是”等明示。谓此“以五十九为界”，此乃世俗心智所起，凡俗欲识之五十九诸蕴相，对超越世俗心智生起者则七十九。

Saṅkhārakkhandhaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 行蕴解说注释已结束。

Pakiṇṇakakathāvaṇṇanā杂说之解释

Samuggama-padassa tatvato pariyāyato ca atthaṃ dasseti ‘‘sañjātiyaṃ ādiuppattiya’’nti. Bhedato pana samāyoge uggamananti. Tattha kena samāyoge, kuto, kathañca uggamananti vicāraṇāyaṃ āha ‘‘taṃtaṃpaccayasamāyoge’’tiādi. Tatthevāti pañcavokārabhave eva. Tattha hi pañcakkhandhā paripuṇṇā samuggacchanti. Yathādhigatānaṃ adhigatappakārānaṃ, paṭisandhikānanti attho. Opapātikasamuggameneva cettha saṃsedajasamuggamopi gahitoti daṭṭhabbo pañcakkhandhapariyāpannānaṃ tadā uppajjanārahānaṃ uppajjanato. Tattha saṃsedajā uppajjitvā vaḍḍhanti, itare na vaḍḍhantīti idametesaṃ nānākaraṇaṃ. Sukhumajātiyalomā eva kira keci eḷakā himavante vijjanti, tesaṃ lomaṃ sandhāya ‘‘jātimantaeḷakaloma’’nti vuttaṃ atisukhumattā tesaṃ lomānaṃ. Keci pana ‘‘ajapākatikeḷakādīhi saṅkararahitānaṃ tesaṃ eḷakavisesānaṃ nibbatteḷakassa lomaṃ jātiuṇṇā, tampi taṅkhaṇanibbattassā’’ti vadanti. Gabbhaṃ phāletvā gahitassāti apare. Evaṃsaṇṭhānanti jātiuṇṇaṃsuno paggharitvā agge ṭhitatelabindusaṇṭhānaṃ. Vaṇṇappaṭibhāgoti rūpapaṭicchanno saṇṭhānapaṭicchanno ca.

合成长相的根本与变化体相从理义上说明了“随顺生起”的意义。区别于同时并合，谓此处是聚合而生。问聚合为何处、从何而起、如何生起，则答曰“缘各条件的聚合”等。这里说的是五蕴的生成。因为五蕴完备地聚合在一起，如同成就了所成就者，通称为连续回归。这里所说的生起，就如同猝然成就的聚合，也应视为聚集的五蕴，其时便是生起的理由。其生起后则增长，但有些不增长，原因多样。正如喜马拉雅山的细微毛发，因其极细微，人们谓之“出生的毛发”。有的则说那些初生毛发无混杂，如毛发净纯，这是毛发的出生，即柔软且初生。又如有将囊肿中取出称为胎块者。由此可知，所谓“胎块”是指初生的凝聚体，顶端固定着油珠。色的部分就是被涵盖而成的凝聚体。

Santatimūlānīti tasmiṃ bhave rūpasantatiyā mūlabhūtāni. Anekindriyasamāhārabhāvatoti yathārahaṃ cakkhādianekindriyasaṅghātabhāvato. Padhānaṅganti uttamaṅgaṃ siro.

所谓连续的根本，指此聚合体，即色连所根基的部分。因其乃多根合所聚合的，如眼等多根集成。“头部”即其最上端部分。

Na tassa tassa khandhassa paripuṇṇataṃ, taṃtaṃkhandhekadesasseva vuttattāti adhippāyo. Kāmāvacarānanti kāmāvacarasattānaṃ. Parihīnāyatanassāti parihīnassa cakkhādiāyatanassa vasena. Tattha duggatiyaṃ andhassa cakkhudasakavasena, badhirassa sotadasakavasena, andhabadhirassa ubhayavasena santatisīsahāni veditabbā. Napuṃsakassa pana bhāvahāni vuttā eva. Tathā andhabadhirāghānakassa cakkhusotaghānavasena. Taṃ pana dhammahadayavibhaṅgapāḷiyā virujjhati. Taṃ parato āvi bhavissati. Rūpāvacarānaṃ pana cakkhusotavatthujīvitavasena cattāri santatisīsānīti itaresaṃ vasena santatisīsahāni veditabbā.

并非所有蕴皆完备，如各蕴只有一部分的状态举例。所谓感官行为者，是指有感官行为存在者。所谓失去根本所在者，是指失去眼等根处的状态。此中应了堕落人，如盲人用眼识，聋人用耳识，盲聋人用二者识，皆长达三十三年。还有无性人也有其状态。类似盲聋群体因眼耳俱失而感知缺失。此处显现法的分别断别。于此以后将再复生。就色根者而言，有眼耳等有色根之生命长达四十三年，其他根也有相应年限。

Tesanti pañcannaṃ khandhānaṃ. Vatthubhāvenāti vicāraṇāya adhiṭṭhānabhāvena. Paṭisandhiyaṃ uppannā pavattā pañcakkhandhāti paṭisandhikkhaṇe pavattikkhaṇe ca pañcakkhandhe dasseti. Bhummaniddesoti ‘‘pañcasu khandhesū’’ti ayaṃ bhummaniddeso. Aññathāti niddhāraṇe anadhippete. ‘‘Bhāvenabhāvalakkhaṇatthe’’ti idaṃ visayādiatthānaṃ idhāsambhavato vuttaṃ. Ubhayanti rūpārūpaṃ. Rūpārūpasantatinti rūpasamuṭṭhāpakaṃ rūpasantatiṃ arūpasantatiñca. ‘‘Vatthu uppādakkhaṇe dubbalaṃ hotī’’ti idaṃ na paṭisandhikkhaṇaṃ eva, nāpi vatthurūpaṃ eva sandhāya vuttanti dassento āha ‘‘sabbarūpānaṃ uppādakkhaṇe dubbalataṃ sandhāya vutta’’nti. ‘‘Tadā hī’’tiādi yathāvuttassa atthassa kāraṇavacanaṃ. Tattha tanti rūpaṃ. ‘‘Kammakkhittattā’’ti idaṃ na kammajatāmattaṃ sandhāya vuttaṃ, atha kho kammajassa paṭhamuppattiyaṃ apatiṭṭhitataṃ sandhāyāti dassento ‘‘satipī’’tiādimāha. Tato paranti tato paṭisandhito paraṃ. Sadisasantāne yathā patiṭṭhitaṃ, na tathā visadisasantāneti āha ‘‘samānasantatiya’’nti.

以上所说，指五蕴中诸蕴的色彩，远近等性质。因聚合生起遂产生联系，谓之“五蕴接续”。“根本指示”即“五蕴之根本”。“别解说”表示非相同意。谓从“颜色性质”的说明，即此处的意旨。二者俱有色与无色。所谓色无色连续，指建立色连的色连续与无色连续。谓“此处生起时薄弱”，指非在生起接续时，仅是物质色的状态来指称；亦非仅指物质色而言，而是全部色的生起阶段皆称为薄弱。谓“当时之薄弱”，用以说明义理因缘。其间连接色。谓“因业所引”，此中非谓仅业生，而是说明业缘之第一生起状态，“正念”等先发条件也表此理。随后有生起，随后接续。谓“与同类连续”，是如实显现相同连续体之实。

Aṅgabhāvanti kāraṇabhāvaṃ. Tenevāha ‘‘sahāyabhāva’’nti. Tesaṃ dhammānanti yehi saddhiṃ uppannaṃ, tesaṃ paṭisandhiyaṃ cittacetasikadhammānaṃ. Tadāti ṭhitikkhaṇe bhaṅgakkhaṇe ca rūpuppādanameva natthi. Anantarādipaccayalābhena uppādakkhaṇe eva cittassa balavabhāvo, na itaratra. Tenāha ‘‘yadā ca rūpuppādanaṃ, tadā uppādakkhaṇe’’ti.

所谓部分存在，是指因缘作用。谓此谓“依助作用”。所谓彼诸法，谓诸与彼法相应的心与心所法。即在生起与灭尽之间，唯有色的生起，没有别的。因多种条件果逐起，生起时心力极强，非于他时。所以说“色生起时，即为生起阶段”。

Yehākārehīti āhārindriyapaccayādiākārehi. Yathāsambhavaṃ paccayā hontīti phassādayo āhārādivasena yathārahaṃ paccayā honti. Vuttañhetaṃ paṭṭhāne ‘‘paṭisandhikkhaṇe vipākābyākatā āhārā sampayuttakānaṃ khandhānaṃ, kaṭattā ca rūpānaṃ āhārapaccayena paccayo’’tiādi (paṭṭhā. 1.1.429).

所谓依施用者，即诸以摄养根等缘起的因。依此缘起，则感触等受根着缘。如所说，生起接续时，业报已显而已联结的五蕴、有形法等，由摄养缘所成。此文出自大本经文1.1.429。

Cuticittena saddhiṃ uppajjamānaṃ, cuticittena vā kāraṇabhūtena uppajjamānaṃ. Tato purimatarehi uppajjamānaṃ viyāti yathā cuticittato āsannehi purimatarehi uppajjamānaṃ rūpaṃ bhavantare na uppajjati, evaṃ cuticittena uppajjamānampi anupacchinnepi vaṭṭamūleti akāraṇaṃ vaṭṭamūlāvūpasamo cuticittassa rūpuppādaneti dasseti.

以断念相续产生者，或因断念缘故而生者。由此可知，先前的诸法相续产生，就如同因断念相续临近时产生的先前法相一样。譬如，先前的色法出现了，后续的色法虽未生于变化中，但变化的根本被毁坏了，这表明断念相续所生的色法，虽未相续竟断，但因无因缘之故，变化之根本被平息而令该色法得以生起。

Arūpassāti āruppassa.

无色者，谓无色法。

Utunāti paṭisandhicittassa ṭhitikkhaṇe uppannena utunā. Samuṭṭhite rūpeti paṭisandhicittassa bhaṅgakkhaṇe rūpe samuṭṭhite paṭisandhianantaraṃ paṭhamabhavaṅgacittaṃ rūpaṃ samuṭṭhāpeti. Uppādanirodhakkhaṇāti yathāvuttesu soḷasasu cittesu ādicittassa uppādakkhaṇo, soḷasamacittassa nirodhakkhaṇo cāti vadanti, rūpasseva pana uppādanirodhakkhaṇā veditabbā.

“新”者，指续起念在前法灭尽时所生。“产生”则指续起念在色法破坏时生起，在续起念续接之间生出初生的蕴色法。在断灭相中，所谓生起灭尽之时，即在十六种心识中，初识的生起时为起生时，十六种心识变化时为灭时。断念相起生灭灭称为生灭相，特别应注意色法本身的生灭相。

Dharamānakkhaṇe evāti tassa utuno vijjamānakkhaṇe eva yadi gahitā, ‘‘soḷasacittakkhaṇāyukaṃ rūpa’’nti vuttaṃ hoti soḷasaheva cittehi tassa dharamānatāya paricchinnattā. Uppādakkhaṇaṃ aggahetvāti utuno dharamānakkhaṇe uppādakkhaṇaṃ aggahetvā nirodhakkhaṇo atha gahito, ‘‘sattarasacittakkhaṇāyukaṃrūpa’’nti vuttaṃ hoti uppādakkhaṇasahitena ca ekassa cittakkhaṇassa gahitattā. ‘‘Adhikasoḷasacittakkhaṇāyuka’’nti vuttaṃ hoti nirodhakkhaṇassa bahikatattā.

“法相”即续起念状态，如若把“十六识所执之色”视为定于续起念的时法，则十六识俱备所谓法相。起生时即生起相，灭时即灭相。灭相若见为十八识所持起灭，称为灭相的广泛性。“多过十六识临位”者，示灭相附加于多于十六识的心识时相。

Evaṃ uppādanirodhakkhaṇesu gahitesu aggahitesu ca soḷasasattarasacittakkhaṇāyukatā, tato adhikacittakkhaṇāyukatā ca siyāti dassetvā idāni tattha ṭhitapakkhaṃ dassento ‘‘yasmā panā’’tiādimāha. Tattha tassa dharamānakkhaṇe uppannesūti tassa utuno dharamānakkhaṇe uppannesu soḷasasu cittesu paṭisandhipi yasmā gahitā, tasmā utuno uppādakkhaṇo dharamānakkhaṇe gahitotinirodhakkhaṇe aggahite ‘‘rūpe dharanteyeva soḷasa cittāni uppajjitvā nirujjhanti, taṃ pana sattarasamena cittena saddhiṃ nirujjhatī’’ti (vibha. aṭṭha. 26 pakiṇṇakakathā) evaṃ aṭṭhakathāyaṃ vakkhamānā adhikasoḷasacittakkhaṇāyukatā adhippetā. Gahite vā nirodhakkhaṇe soḷasacittakkhaṇāyukatā adhippetāti sambandho. Ettha ca ‘‘adhikasoḷasacittakkhaṇāyukatā’’ti idaṃ paṭisandhicittassa uppādakkhaṇo gahitoti katvā vuttaṃ. Yasmā pana paṭiccasamuppādavibhaṅgavaṇṇanāyaṃ ‘‘dve bhavaṅgāni, āvajjanaṃ, dassanaṃ, sampaṭicchanaṃ, santīraṇaṃ, voṭṭhabbanaṃ, pañca javanāni, dve tadārammaṇāni, ekaṃ cuticittanti pañcadasa cittakkhaṇā atītā honti, athāvasesaekacittakkhaṇāyuke’’ti (vibha. aṭṭha. 227), tathā tadārammaṇapariyosānāni, ‘‘ekaṃ cuticittaṃ, tadavasāne tasmiññeva ekacittakkhaṇaṭṭhitike ārammaṇe paṭisandhicittaṃ uppajjatī’’ti (vibha. aṭṭha. 227) ca vakkhati. Tasmā rūpassa soḷasacittakkhaṇāyukatāyapi atthasiddhi hotiyeva. Tenāha ‘‘soḷasacittakkhaṇāyukatā adhippetā’’ti. Tathāpi uppajjitvā bhavaṅgacalanassa paccayo hoti, na uppajjamānamevāti sattarasacittakkhaṇāyukatā veditabbā.

因如是起灭相附属于十八十七心识，即有附属于更多识的可能。故此，论者现在立断说起生相续起之心以解释“起生依此”等句。因续起念在生时断时皆支配此起灭，因此以“色法执持认识产生而四散”“却由十七识会集而断尽”等语（经疏文27）说明此义，故立“附着于多于十六识的心识”说。又此处所谓“附着于多于十六识的心识”即是续起念的起生相。举《缘起经》释“二蕴相续、十二流转、一断念相共十五识过去，余识同在”等句为证，色法与十六识相符亦得成立。故言“附着于十六识”。然续起念导致心识波动为条件，非单仅起生而已时，仍应理解为附着于十七识。

Ojāya sabhāvasukhumatā upādārūpabhāvato. Ettha ca mātarā ajjhohaṭā ojā bāhirabbhañjanaṃ viya gabbhamallinā tasmiṃ santāne ojaṭṭhamakarūpuppattiyā paccayo hoti. Āhārasamuṭṭhānarūpapaveṇiyā ojāya viya sesatisantatiojāya rūpuppādananti udariye ojā rūpaṃ na samuṭṭhāpeti utusamuṭṭhānabhāvato, upādinnakaṭṭhāne eva pana samuṭṭhāpeti, rasaharaṇīhi gantvā kāyānusaṭanti veditabbaṃ.

精力者，谓本性细微，生于所取色之根。据说，母体开裂之精力如外部芭蕉叶击打，因胎中有荣耀之精力而发作。因此由饮食摄取而生色法归于精力的连系。腹中精力色不自行生起色法，唯有于所取食处生起，应从流露入体察觉甚至舌头感受等处察觉其运行。

Cittañcevāti ettha ca-saddena paṭiyogīnaṃ kammameva samuccinoti, na cittena sampayuttadhammeti katvā āha ‘‘cittassa pubbaṅgamatāya vutta’’nti. ‘‘Cittuppādaṃ gaṇhāti ‘cittaṃ uppannaṃ hotī’tiādīsu (dha. sa. 1) viya, na kammacetanaṃ viya ekadhammamevā’’ti vutte ‘‘yathā cittasamuṭṭhānarūpassa hetuādayo cittasampayuttadhammāpi samuṭṭhāpakāva, evaṃ kammasamuṭṭhānarūpassa kammasampayuttāpī’’ti codanaṃ samuṭṭhāpetvā tassa parihāraṃ vattuṃ ‘‘kammasamuṭṭhānañcā’’tiādimāha.

心识即心，此处以言语而言是谓应对者的业。业是集聚的，而非心所联结的法，因而说“此心从前所流露者”。如同论中所说的“心业生起”，“心业产生”等，业并非单一意志，故称“`心起`之类者”为缘由，心所缘法亦如生起之因，业亦然生成。此为引导，随之反驳“业起者何”而说“业亦为生成”，指出业的生成性。

Rūpassāti rūpakkhaṇassa, rūpassa vā addhuno. Nayadassanamattaṃ daṭṭhabbaṃ paṭisandhikkhaṇe eva rūpārūpadhammānaṃ ekakkhaṇe pātubhāvoti imassa atthassa anadhippetattā. Tenevāha ‘‘tato parampi rūpārūpānaṃ sahuppattisabbhāvato’’ti. Yathā ca ‘‘paṭisandhikkhaṇe evā’’ti niyamo na gahetabbo, evaṃ ‘‘ekakkhaṇe eva pātubhāvo’’tipi niyamo na gahetabboti dassento ‘‘na paneta’’ntiādimāha. Taṃdīpanatthamevāti asamānakālatādīpanatthameva, na sahuppādadīpanatthaṃ. Addhānaparicchedakathā hi ayanti.

“色”者指色块，或称色法的当下。于相续时段，应觉色非连续而是一瞬现前，体现此理无所增减。故云“继时乃后色色夹杂生成”，揭示色与非色的并现特质。又举“继时现起为法则不当取之”，及“唯一瞬现相”之理，表明不可执著生起为常，意在提示区别于连续同一现象。此为别说应取别与共隆之理。

Yadi evanti yathā phalapattāni, evaṃ rūpārūpadhammā yadi dandhalahuparivattino. Asamānaddhattāti atulyakālattā. Nicchiddesūti nibbivaresu. Tena nirantarappavattiṃ eva vibhāveti. Ayanti addhānaparicchedakathā. Cittajarūpādīnaṃ na tathā nirantarabhāvena pavatti, yathā kammajarūpānanti āha ‘‘kammajarūpappavattiṃ sandhāyā’’ti. Kammajarūpānaṃ vā itaresaṃ mūlabhāvato padhānanti ‘‘kammajarūpappavattiṃ sandhāyā’’ti vuttaṃ. Acittuppādakattā abyābajjhatāya nirodhasamāpattiyā nibbānapaṭibhāgatā veditabbā. Pade padaṃ akkamitvāti lakuṇḍakapādatāya attano akkantapadasamīpe padaṃ nikkhipitvā. Yo hi sīghapadavikkamo lakuṇḍakapādo, so idhādhippetoti āha ‘‘lahuṃ lahuṃ akkamitvāti attho’’ti. Saheva nirujjhantīti rūpaṃ kammajamidhādhippetanti katvā vuttaṃ. Utujaṃ pana cutito uddhampi pavattati eva. Pubbe vuttanti ‘‘rūpassa sattarasacittakkhaṇā, arūpassa tato ekabhāgo’’ti (vibha. mūlaṭī. 20 pakiṇṇakakathāvaṇṇanā) evaṃ vuttaṃ addhānappakāraṃ.

若如果报之所致，亦如色法随流转而异时异法。所谓不同时时生，即指此。灭息是指断灭，不同于共起。由此显现连续不断之义，体现接续破折说。心识与色等诸法非恒续不断现，业生诸色亦复如是。云“业生色相续论”，意即业生色时时转灭，非恒常。业生起处非恒常流转，见“业生色连续性依据”，指其与其他根连续生法为根基。断灭是涅槃理念，彰显守持业灭时间相续之辨，依此破除不灭见。以脚步轻微示意瞬息断续，言轻微步及其引起之断即成立。与业生色短暂变异相关，引用“色有七十识等法，非色有其一定比率”，说明复合性变化。此即所言“生灭断续之别”。

Ekuppādatoti samānuppādato. Samānattho hi ayaṃ eka-saddo. Eko daṭṭhabbākāroti eko ñātapariññāya passitabbākāro. Evañhi soḷasākārā siyuṃ, itarathā vīsati, tato adhikā vā ete ākārā bhaveyyuṃ. Tassāti pacchimakammajassa. Heṭṭhā soḷasaketi pariyosānasoḷasakassa anantarātītasoḷasake. Pacchimassāti tattha pacchimacittassa. Nānānirodhabhāvaṃ viya ekuppādabhāvampi pacchimakammajassa ṭhapane kāraṇaṃ anicchanto ‘‘yadi panā’’ti sāsaṅkaṃ vadati. ‘‘Sabbampī’’tiādinā tattha atippasaṅgaṃ dasseti. Vajjetabbaṃ nānuppādaṃ ekanirodhaṃ. Gahetabbaṃ ekuppādanānānirodhaṃ. Ubhayampi tadā natthi anuppajjanato. Tenevāha ‘‘kammajarūpassa anuppattito’’ti. Tato pubbeti pacchimakammajarūpuppajjanato oraṃ. Aññassāti yassa cittassa uppādakkhaṇe uppannaṃ, tato aññassa cittassa. Ṭhitikkhaṇe uppannassa ekuppādatā, bhaṅgakkhaṇe uppannassa nānānirodhatā ca natthīti āha ‘‘ṭhitibhaṅgakkhaṇesuuppannarūpāni vajjetvā’’ti. Tenāti rūpena. ‘‘Saṅkhalikassa viya sambandho’’ti etena avicchinnasambandho idha ‘‘paveṇī’’ti adhippetoti dasseti. Aññathāti vicchijjamānampi gahetvā ‘‘paveṇī’’ti vuccamāne. Na hi rūpadhammānaṃ arūpadhammānaṃ viya anantarapaccayabhāvo atthīti rūpadhammānaṃ bhaṅgakkhaṇe uppannarūpadhamme aggahetvā ‘‘aṭṭhacattālīsā’’ti vuttaṃ. Tesaṃ pana gahaṇe ekūnapaññāsāva siyāti āha ‘‘ekūnapaññāsakammajiyavacanaṃ kattabbaṃ siyā’’ti.

“一生起”即同生起，意指一体同义。谓一为可观境界，需凭亲证而见。十六因缘后，有时成二十种，或更多。此谓“彼方业缘”。下说十六即知十六是不限断断续续之连续。从语言上推测，“后业生”称“后识”。多种灭绝状态如同“同生之异灭”，意指断此多种方见其异。曰“后业无生”，是指作业消失，尚无再生。又说“一起灭一异灭“，生和灭分别、不共时见。再以“生灭破折时色成法”，“连续依缘如绳索”，指体现无间断之生灭。以“贯穿”做比，指法顺序相续。解说即是由无间断律。

Sudīpanattāti sukhadīpanattā, nayadassanabhāvena vā suṭṭhu dīpanattā. Tenevāha ‘‘etena hi nayenā’’tiādi. Tattha tanti rūpaṃ. Tenāti rūpena. Ubhayatthāti pacchimakammajarūpappavattiyaṃ, tato pubbe ca. Aññassāti ekassa cittassa ṭhitikkhaṇe uppajjitvā tato aññassa cittassa. Tassāti rūpassa. Ettha ca pacchimakammajarūpappavattiyaṃ nirujjhanakanti vuttaṃ tato puretarappavattaṃ rūpaṃ veditabbaṃ. Catusantatikarūpenātiādi yathāvuttasaṅgahagamanadassanaṃ. Etthāti etasmiṃ nānuppādekanirodhatādīpane. Ṭhitikkhaṇeti arūpassa rūpassa ca ṭhitikkhaṇe uppannassa rūpassa ca arūpassa ca dassitattā. Adassitassāti yathā eva ettha, evaṃ tattha vibhajitvā adassitassa. Kasmā panettha pacchimakammajena dīpanāyaṃ samatiṃsakammajarūpaggahaṇaṃ katanti āha ‘‘samatiṃsa…pe… yojita’’nti. Tato kammato jātā taṃkammajā, tesu. Saṅkharotīti saṅkhāro, jīvitañca taṃ saṅkhāro cāti jīvitasaṅkhāro, āyu. Jīvitena saṅkharīyantīti jīvitasaṅkhārā, usmādayo.

“善现”又称悦现，如实现证理境。如前说“以之力显现”等，指理据显现。双边即后业色生，及前业色生。异者谓前识生起后续识，彼此对待。此指色法。论及后业色生之断灭，及前业色之生起。四百余色之现证收纳中说，此谓诸色之断灭。此即“此中异生消灭显现”，说明色法缘起灭变。生起一瞬作识基，识即为造作，其中有生命造作称为存续。寿命顺造作而持续存在。

Aññassauppādakkhaṇeti yassa cittassa uppādakkhaṇe uppannaṃ rūpaṃ aññassa tato sattarasamassa uppādakkhaṇe, ṭhitikkhaṇe uppannaṃ aññassa ṭhitikkhaṇeti sambandho. ‘‘Vuttanti adhippāyo’’ti idaṃ pāḷiyā virujjhantampi aṭṭhakathāyaṃ āgatabhāvadassanatthaṃ vuttanti ayamettha adhippāyoti attho. Kasmāti cittasamuṭṭhānarūpaṃ sandhāya pāḷi pavattā, aṭṭhakathāyaṃ pana kammajarūpanti sā tāya kena kāraṇena virujjhatīti āha ‘‘catu…pe… bhavitabbattā’’ti, nipphannassāti adhippāyo. Tenāha aṭṭhakathāyaṃ ‘‘yo cāyaṃ cittasamuṭṭhānassa…pe… kammādisamuṭṭhānassāpi ayameva khaṇaniyamo’’ti (vibha. aṭṭha. 26 pakiṇṇakakathā). Etehīti yathānīto yamakapāṭho, ‘‘kāyasaṅkhāro cittasamuṭṭhāno’’tiādiko aṭṭhakathāpadesoti etehi . Natthiyeva ekuppādaekanirodhadīpanatoti adhippāyo. Tena hi vuttaṃ ‘‘yena cittena saddhiṃ uppajjati, tato paṭṭhāya sattarasamena saddhiṃ nirujjhatī’’tiādi.

“异生起时”者，谓一心上生起色，另一心于七十时更异色生，关联在于，一心色生起即界定前识，另一生起时连系。谓“成说缘”这巴利词意表法则与对断。这无后识届断，故得此意。言色法断灭不可转瞬依彼续生。再以“彩色破灭时不可与其他色法共处，故见有四十八例”，说明复杂关联。持色者多者近五十，谓论中应制取五十法言辞。曰“此谓紧密法生起之说”。云炽盛生起，善现法界之理，转接业法秩序。云“由业从缘生起，故当考察对应及其断生”，示意业系法断续类型，宜取其所应。云“凡与心共缘暂现七十法，随从灭冥不复生”，乃业随心同起同灭之理证。

Puna ‘‘etehī’’ti iminā ekuppādanānānirodhanānuppādaekanirodhadīpanavasena pavattā aṭṭhakathāpadesā gahitāti veditabbaṃ, ubhayatthāpi vā etehi ācariyehīti attho. Tatiyo bhāgo, tena adhikā soḷasacittakkhaṇāyukatā tatiya…pe… yukatā vuttāti sambandho. Tatiya bhāgoti ca uppādaṭṭhitikkhaṇe upādāya bhaṅgakkhaṇo adhippeto. Yasmiṃ ekādasa cittakkhaṇā atītā, avasesapañcacittakkhaṇāyuke, yasmiṃ pañcadasa cittakkhaṇā atītā, avasesaekacittakkhaṇāyuke tasmiṃyeva ārammaṇeti yojetabbaṃ. Ubhayañcetaṃ yathākkamaṃ manodvāre pañcadvāre ca āpāthagataṃ veditabbaṃ. Na kho panevaṃ sakkā viññātuṃ ekacittakkhaṇātītaṃ ārammaṇaṃ sandhāya paṭiccasamuppādavibhaṅgaṭṭhakathāyaṃ (vibha. aṭṭha. 227) tathā vuttanti dassento ‘‘na hi sakkā’’tiādimāha. Pañcadasāti atirekapañcadasa cittakkhaṇā atītāti sambandho. ‘‘Tasmā’’tiādinā yattha khaṇekadesaṃ aggahitanti na sakkā vattuṃ, tameva dasseti. Evaṃ tāva na rūpaṃ sattarasacittakkhaṇāyukaṃ, nāpi tatiyabhāgādhikasoḷasacittakkhaṇāyukaṃ, atha kho soḷasacittakkhaṇāyukamevāti dassitaṃ hoti.

再者，『这些』者，宜当了知，此以壹热起及止灭显现，于此教法中说注释的教诲。义亦可理解为二端皆依此而生，乃至此亦是师所依。第三部分，谓其支配十六心念那者，即第三部分…等是支配者，称之为相应。所谓第三部分，指生灭十念那时，执取破坏念那为主宰者。心念中有十一念那已过后，余下依五念那相应；又有十五念那已过，余下一念那相应，所对应者为所缘。此二事宜如法察知于心门与五门之违越。然则单由一念那已过，不能了知所缘，此法缘起分解经注中云“不可能”的释意由此可见。所谓十五念那，是指超过十五念那的关系。谓因某时候断言不可言说，正显此理。因此非色界有七十念那相应，亦非第三部分以上超过十六念那相应，亦即仅指十六念那相应而已。

Kasmā panettha rūpameva samānepi aniccasaṅkhatādibhāve cirāyukaṃ jātanti? Dandhaparivattibhāvato. Arūpadhammā hi sārammaṇā cittapubbaṅgamā, te yathābalaṃ attano ārammaṇavibhāvanavasena pavattantīti tadatthanipphattisamanantarameva nirujjhanato lahuparivattino. Tenāha bhagavā, ‘‘nāhaṃ, bhikkhave, aññaṃ ekadhammampi samanupassāmi evaṃ lahuparivattaṃ, yadidaṃ, bhikkhave, citta’’nti (a. ni. 1.48). Rūpadhammā pana anārammaṇā, te ārammaṇavasena arūpadhammehi vibhāvetabbā. Sā ca nesaṃ vohārānuguṇā vibhāvetabbatā attano dandhaparivattitāya, tesañca lahuparivattitāya soḷasahi sattarasahi vā cittakkhaṇehi nippajjatīti rūpamevettha cirāyukaṃ jātaṃ. Kiñca – lahuviññāṇavisayasantatimattādhīnavuttitāya tiṇṇaṃ khandhānaṃ, ārammaṇūpaladdhimattabhāvato viññāṇassa ca lahuparivattitā, dandhamahābhūtappaccayatāya pana rūpassa dandhaparivattitā. Nānādhātūsu tathāgatasseva yathābhūtañāṇaṃ, tena ca rūpameva purejātapaccayo vutto, pacchājātapaccayo ca tassevāti na ettha aniccasaṅkhatādibhāvasāmaññena rūpārūpaṃ samānāyukaṃ parikappetabbaṃ. Vuttanayena rūpameva cirāyukanti niṭṭhamettha gantabbaṃ.

何以此处，即便色法相等，在无常比缘里却生起长久？乃因烦恼转动所致。无色法乃依心起先行者，如其无力遂以自身对所缘之转动作分别，故便随之轻转而断灭。为此世尊说：“比库们，我未见他有任何一法如是轻转，此即心也。”（阿毗达摩·1.48）色法则无对应缘，由此须依无色法分别。且此色法因心所转动及微转现，故于十六或十七念那间生起持久。况且因轻转心所缘续涉及三蕴，因缘不至，识亦轻转，且因色法有烦恼为大根，此转动亦随之。诸行无常之中，唯佛知见实相，以此色法唯依前生为缘，后生亦唯依彼，此故色法不可由无常无我一如解释而视为相等。以此结论，色法生起为长久者，至此终止。

Yathā ca rūpassa sattarasacittakkhaṇāyukatā, tatiyabhāgādhikasoḷasacittakkhaṇāyukatā vā na hoti, taṃ dassetvā yvāyaṃ aṭṭhakathāyaṃ cittassa ṭhitikkhaṇe rūpuppādo vutto, tattha ṭhitikkhaṇameva tāva cittassa ananujānanto ‘‘yo cettha…pe… vicāretabbo’’ti vatvā yamake uppannauppajjamānavārādipāḷiṃ āharanto ‘‘cittayamake’’tiādimāha. Tattha paripuṇṇavissajjaneti ubhayampi yamakapadaṃ ahāpetvā katavissajjane. Uppādakkhaṇe anāgatañcāti uppādakkhaṇe ca cittaṃ, anāgatañca cittaṃ na niruddhaṃ, nirujjhamānanti attho. Ṭhitikkhaṇābhāvaṃ cittassa dīpetīti uppannauppajjamānavārādīsu ‘‘ṭhitikkhaṇe’’ti avacanaṃ cittassa ṭhitikkhaṇaṃ nāma natthīti imamatthaṃ dīpeti bodheti. Na hi yathādhammasāsane abhidhamme labbhamānassa avacane kāraṇaṃ dissatīti adhippāyo. Na kevalamabhidhamme avacanameva cittassa ṭhitikkhaṇābhāvajotakaṃ, apica kho suttantapāḷipīti dassento ‘‘suttesupī’’tiādimāha. Tattha aññathattaṃ nāma pubbāparaviseso. Khaṇadvayasamaṅgiṃ ṭhitanti paccuppannassa ṭhitabhāvamāha. Aññathattaṃ pana santāneyeva veditabbaṃ.

又如色法非有七十念那相应，亦非第三部分以上超过十六念那相应，示现此理。故此论著于心念支配时，谓色之生起为定，谓此定时心还未同意，言“此处……”与“应当思量”等语，于例举相反现象时以“心分相语”说明。此处“彻底消除”言，否定双方对句，谓生起时尚有未来心，未来心非被止灭而是在消失。所谓无定者，言心不动之定性不存在，此义于“生起—未生起”等文中以“定时”语凸显。此理非因常律藏用词成因，亦非唯依阿毗达摩言词注明心之无定，因经藏巴利文亦有“经藏亦是”之说。所谓差异，盖指彼此时段不同。谓瞬间并行，今在则在，未来则未来。差异则应当于法中所现现象感知。

Ettha ca keci ‘‘yathābhūto dhammo uppajjati, kiṃ tathābhūtova bhijjati, udāhu aññathābhūto? Yadi tathābhūtova bhijjati, na jaratāya sambhavo. Atha aññathābhūto, añño eva soti sabbathāpi ṭhitikkhaṇassa abhāvoyevā’’ti vadanti. Tattha ekadhammādhārabhāvepi uppādanirodhānaṃ aññova uppādakkhaṇo, añño nirodhakkhaṇo. Uppādāvatthañhi upādāya uppādakkhaṇo, nirodhāvatthaṃ upādāya nirodhakkhaṇo. Uppādāvatthāya ca bhinnā nirodhāvatthāti ekasmiṃyeva sabhāvadhamme yathā icchitabbā, aññathā aññova dhammo uppajjati, añño dhammo nirujjhatīti āpajjeyya, evaṃ nirodhāvatthāya viya nirodhābhimukhāvatthāyapi bhavitabbaṃ. Sā ṭhiti, jaratā cāti sampaṭicchitabbametaṃ. Yadi evaṃ kasmā pāḷiyaṃ ṭhitikkhaṇo na vuttoti? Vineyyajjhāsayānurodhena nayadassanavasena pāḷi gatāti veditabbā. Abhidhammadesanāpi hi kadāci vineyyajjhāsayānurodhena pavattati. Tathā hi rūpassa uppādo ‘‘upacayo, santatī’’ti bhinditvā desito. Hetusampayuttadukādidesanā cettha nidassitabbā.

此处或有人谓：“如实法生，则似如实而生？为异相乎？若似如实生，则无老朽缘起；若异相生，某法恒存，则无定之说必失。”此以一法为根基，生灭起止乃相对有别，生之处为生起念那，灭之处为灭念那。生与灭由终止所分别，故某法生起时他法亦应止灭，反之亦然。此状况应承定，及老化。若如此，何故巴利语无有“定时”一词？此处可知缘于教示时为令戒受者明白而授，阿毗达摩讲说亦偶尔依教戒修行时发得。色相生起被说为“积累、延续”而加以断开。苦谛因缘配合在此须举例说明。

‘‘Yassavā panā’’tiādi pucchāvacanaṃ. Tassa ‘‘no’’ti vissajjanaṃ. Samudayasaccaṃ nirujjhatīti cittuppādassa nirodhakkhaṇo vutto. Ayamettha adhippāyo – yadi cittassa bhaṅgakkhaṇe rūpaṃ uppajjeyya, taṃ dukkhasaccanti katvā ‘‘no’’ti vattuṃ na sakkā, vuttañcetaṃ. Tasmā viññāyati ‘‘cittassa nirodhakkhaṇe rūpuppādo natthī’’ti. Tayidamakāraṇaṃ. Arūpalokañhi sandhāya, cittasamuṭṭhānarūpaṃ vā ‘‘no’’ti sakkā vattunti. Ayañhi yamakadesanāya pakati, yadidaṃ yathāsambhavayojanā. Etena ‘‘na ca cittasamuṭṭhānarūpamevā’’tiādivacanaṃ paṭikkhittaṃ daṭṭhabbaṃ. Atha vā paccāsattiñāyena yaṃ samudayasaccaṃ nirujjhati, tena yaṃ dukkhasaccaṃ uppādetabbaṃ cittacetasikatappaṭibaddharūpasaṅkhātaṃ, tassa tadā uppatti natthīti ‘‘no’’ti vissajjanaṃ, na sabbassa.

谓“耶萨伐及”等问句，答以“不”之消灭。生灭谛即心生灭止之念说已出。此处理，若心断灭时色起，即为苦谛，非可作断言，曰“不”，此谓心灭时无色起。缘此缘故。无色界非因心所构成，故谓“非心所现形”为真。乃以此二义相对为理，言此类言不可当真持受。继而以缘起因果，苦谛缘此心识所执受感之理，故其生时无论何者皆“不”言，非一切皆无也。

Sahuppādekanirodhavacanatoti ‘‘yassa kāyasaṅkhāro nirujjhati, tassa cittasaṅkhāro nirujjhatīti? Āmantā’’ti (yama. 2.saṅkhārayamaka.79) evaṃ sahuppādasahanirodhavacanato. Tena vacanenāti ‘‘yassa kāyasaṅkhāro’’tiādivacanena. Aññarūpānanti kammautuāhārajarūpānaṃ. Sahuppādasahanirodhādikānanti etthāyaṃ yojanā – appaṭikkhittasahuppādasahanirodhaananuññātanānuppādanānānirodhaanivāritaabyākatabhāvānaṃ kammajādīnanti. Etenāti ‘‘yassa kusalā dhammā uppajjantī’’tiādikena (yama. 3.dhammayamaka.163) pāṭhena, ‘‘na cittasamuṭṭhānarūpamevā’’ti yuttivacanena ca. Yamakapāḷianussaraṇeti yathādassitacittayamakapāḷiyā yathārutavaseneva anussaraṇe vijjamāne. Bhijjamānatāti cittassa bhijjamānatā nāma nirujjhamānatā ṭhitiyā abhāvato. Sahāyabhāvaṃ nāpi gacchati nissayatthibhāvādinā paccayabhāvābhāvato. Uppādakkhaṇe eva hi anantarādipaccayalābhena cittassa balavatā. Evañca satīti evañca utunāpi bhavaṅgacittassa uppādakkhaṇeyeva rūpasamuṭṭhāpane sati. Taṃcittakkhaṇeti tassa cittassa khaṇe, khaṇadvayepīti attho. Tenevāti atilahuparivattibhāveneva. Atha vā tenevāti dandhaparivattikatāya rūpassa sakalaṃ ekacittakkhaṇaṃ uppajjamānabhāveneva. Tanti cittaṃ. Paṭisandhicittaṃ sampayuttadhammānaṃ viya sahajātarūpadhammānampi sahajātādipaccayena paccayo hotīti āha ‘‘paṭisandhito uddha’’nti. Cittasamuṭṭhānānaṃ cittaṃ sahajātādipaccayo hotiyevāti vuttaṃ ‘‘acittasamuṭṭhānāna’’nti. Tadanantaranti yena cittena sahuppannaṃ, tassa cittassa anantaraṃ. Tanti rūpaṃ. Tadanantaraṃ cittanti sahuppannacittānantaraṃ cittaṃ. Yadi evanti yadi sakalaṃ cittakkhaṇaṃ rūpaṃ uppajjamānameva hoti, cittassa uppādakkhaṇe eva rūpassa uppādārambhoti āha ‘‘na, cittanirodhakkhaṇe rūpuppādārambhābhāvato’’ti. Cittakkhaṇeti attanā sahuppannacittassa khaṇe. Tanti rūpaṃ. Rūpasamuṭṭhāpanapurejātapaccayakiccanti rūpasamuṭṭhāpanakiccañca purejātapaccayakiccañca. Ṭhitippattivisesālābhanti ṭhitippattiyā laddhabbo yo viseso, tassa alābhaṃ. Idaṃ vuttanti ‘‘yena sahuppajjati, taṃcittakkhaṇe rūpaṃ uppajjamānamevā’’ti idaṃ pariyāyena vuttaṃ.

所谓“共同起滅言”者，即言“身形构成之法灭时，心识之法亦随灭”，此乃所问（yama. 2.saṅkhārayamaka.79）关于共同起滅之说也。此语意涵盖“身形构成”等开端语。所谓异色，是指称业及食等因缘异法。共同起滅等，指虽不间断地共同缘起共同灭尽，亦即说诸无生无灭之缺乏生起者之障碍，通称业等由此而生。以此言，谓“善法生起”作开端语（yama. 3.dhammayamaka.163）与“非心所现形”等理句相应。所谓根本此二语，是依照前述心之相应教断随施，谓心之有生有灭即无稳固；无依止及依缘等有无因缘之故，非同理生之义。生起时依众缘果，论述此处心之强大。因缘如是，生起之时转念即现色法聚现。所谓心念，即此心之瞬时，此即双瞬即二念也。由是言“心之连续”，谓心聚生连系，以先得色法缘故，有先后顺序，因此成“接续”之义。故“心所生起”及“色法生起”皆依前生缘起，立定解释。所谓无心所生聚，是以“心之非集生起”而论。继而说明未定定时色法之生起，故言“心灭时无色生起”之初，即于此时无生起。此处心念即自然生起瞬时。色之生聚乃色聚生起及前生缘之作用。所谓定时现象之善巧果，乃所得善巧之特异功用，不为常见境界。此为说“缘生之时即现生色”，亦谓之色法生起。

Yaṃ yassa sambandhibhāvena vuttaṃ, taṃ dūre ṭhitampi tena sambandhanīyanti āha ‘‘tato paraṃ…pe… etena saha sambandho’’ti. Tasmā ‘‘tato’’ti ettha taṃsaddena cutiṃ paccāmasatīti vuttaṃ ‘‘cutito paranti attho’’ti.

『言及何者依缘关系而说者』，即使立于远处，亦以此缘相联结，故说『其后……以此相伴即是联结』。故此处『其后』此词乃谓其语句内容已告一段落后，复有余义，谓『语已尽，后有意指』。

Natthītikatvāti yadipi yathā aṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ, tathā ekuppādekanirodhatā rūpānaṃ arūpehi, arūpānañca rūpehi natthi. Yathā ca amhehi vuttaṃ, tathā atthevāti adhippāyo.

所谓无所缺失者，即如注疏所言，正如色法由无色而无色法由色法不可分离，色与无色相互无差别，如同我们所言，称之为法理上的终断。

Catutthassa pakārassa vuccamānattā ‘‘tayo pakāre āhā’’ti vuttaṃ.

所谓第四种方式，谓有人说『三种方式存在』。

‘‘Tesaṃyeva rūpānaṃ kāyavikāro’’tiādinā parinipphannānaṃ vikārādibhāvaṃ dassetvā ‘‘sabbaṃ parinipphannaṃ saṅkhatamevā’’ti vadantena parinipphannatāpariyāyo dassito. Pubbantāparantaparicchinnoti pātubhāvaviddhaṃsabhāvaparicchinno, udayabbayaparicchinno vā. ‘‘Ayaṃ datto nāma hotū’’tiādinā nāmakaraṇaṃ nāmaggahaṇaṃ. Samāpajjanaṃ nirodhasamāpattiyā samathavipassanānukkamena nāmakāyassa nirodhameva. Ādi-saddena sattakasiṇādipaññattiyā paññāpanaṃ saṅgaṇhāti. Nipphādiyamānoti sādhiyamāno.

“称谓‘这些色法为身所依转化’等语”，彰显已成转化之色由转变等现象，为言说“诸皆转化，仅为假合”，由言说先后对立、状别现象而成，即先行次第、后行次第、并后逆行次第。称“此名为’本’等”，此为名称建立及名称取用。其终极义，乃通过止观功夫，名色身相断即止，借由初音声与七遍相等具象相示义而集纳归属，谓其初义与七遍等所示智识，像数目具现。称“终破坏者”，即为适切形成中。

Pakiṇṇakakathāvaṇṇanā niṭṭhitā. · 杂论注释结束。

Kamādivinicchayakathāvaṇṇanā次第等抉择论注释

Uppattikkamādīsu desanākkamopi labbhatevāti ‘‘cattāro satipaṭṭhānātiādiko desanākkamovā’’ti vuttaṃ. Anupubbukkaṃsatoti dānasīlakāmādīnavādidassananekkhammakathānaṃ anukkamena ukkaṭṭhabhāvato kathānaṃ anupubbukkaṃsatā vuttā. Tena ukkaṃsakkamo nāmāyaṃ visuṃ kamoti dasseti. Tathāpi dānādīnaṃ desanākkamāvarodhane kāraṇamāha ‘‘uppattiādivavatthānābhāvato’’ti. Tattha ādi-saddena pahānapaṭipattibhūmikkame saṅgaṇhāti. ‘‘Cakkhuādīnampi visayabhūta’’nti iminā pañcarūpindriyagocaratā adhippetāti āha ‘‘ekadesenā’’tiādi. Ekadesenāti bāhiroḷārikāyatanehi. Etthāti ‘‘yaṃ vedayati, taṃ sañjānātī’’ti etasmiṃ pade vuttanayena.

于起源等因缘处，亦获受教令，“四念处及其随行”等均为受教。所谓渐次无误者，于布施、持戒等所得受教无错误，乃由诸多不可思议法随行所致。由此悟称为此地，谓此通达无污垢。又说布施等受教障碍因无缘起始因故。于此处，又借初音声，谓弃除修行基础而聚拢，谓“眼识等亦为境界所现”，此次借五色根识境之体入，其中意为“一中见”，外来说为外层客舍等处。于此地，有言“感受故即识别”，此语句揭示含义。

Taṃsabhāvatānivattanatthanti anāsavadhammasabhāvatānivattanatthaṃ. Anāsavā khandhesveva vuttāti attho sāsavānampi khandhesu vuttattā. Nanu ca anāsavadhammo khandhesu avuttopi atthīti? Saccaṃ atthi, khandhādhikāre khandhapariyāpannā eva anāsavā gayhantīti nāyaṃ doso.

所谓归于本质者，谓归于无染法之本质。所谓无染者，即谓于蕴中如实说明，尽管对有染蕴亦有言说。岂言无染法非于蕴中而出乎理乎？实有之事，谓对于蕴之归属而言，无染法必归属为蕴根本，非为愚昧所覆蔽之过失。

Yathā phassādayo visesato tadanuguṇavuttitāya saṅkhatābhisaṅkharaṇasabhāvāti saṅkhārakkhandhe samavaruddhā, na evaṃ vedanāsaññāviññāṇānīti rūpadhammā viya tāni visuṃ khandhabhāvena vuttāni. Etena phassādīnaṃ visuṃ khandhasaddavacanīyatābhāvo vuttoti veditabbo. Tena vuttaṃ ‘‘phusanādayo panā’’tiādi. Itiādīnañca suttānanti ettha ādi-saddena ‘‘rūpe kho, bhikkhave, sati rūpaṃ upādāya rūpaṃ abhinivissa uppajjanti saṃyojanābhinivesavinibandhā. Vedanāya…pe… saññāya… saṅkhāresu… viññāṇe sati viññāṇaṃ upādāya viññāṇaṃ abhinivissa uppajjanti saṃyojanābhinivesavinibandhā’’ti (saṃ. ni. 3.158), tathā ‘‘ahaṃ rūpaṃ, mama rūpanti pariyuṭṭhaṭṭhāyī hotī’’ti (saṃ. ni. 3.1) ca evamādīnaṃ suttapadānaṃ saṅgaho daṭṭhabbo. Etenāti attanā dassitasuttena. Vakkhamānasuttavasena cāti ‘‘rūpe kho, bhikkhave, satī’’tiādikassa aṭṭhakathāyaṃ (vibha. aṭṭha. 26 pakiṇṇakakathā) vakkhamānassa suttassa vasena. ‘‘Parittārammaṇādivasena na vattabbā’’ti etena navattabbārammaṇāpi diṭṭhi khandhe eva nissāya uppajjati, pageva khandhārammaṇāti dasseti.

如触等从特殊到因顺而说，因其是聚合之造作之性，故于造作蕴处被摄起，而非如受、想、识，而被摄束集。色法如是，因而触等于五蕴之中不具集约性言说之缺失，当知是意。故称“触等在于彼”诸句等。此类经典句式，例如“比库，若在色处，则于色产生对色的取著，由此产生缠缚、着、缚累。受等、想等、行等、识等亦复如是，识即在识处取识而生缠缚、着、缚累”（《增支部》3.158），又如“‘我是色，我的色’这等分别存在”（《增支部》3.1）及诸此类经典言辞之集合，应由自身所显的经中加以察看。此谓“一经自现”，即传授此经文的缘故。此义于“比库，若在色处”启示之注疏（《细释》26杂释）为所说明，即以讲述该经的诠释者为依据。又说“不应是信著于防护”等，此意即指所说的“新起防护感”也不应生起，新起观察仅依于蕴触起，所谓心蕴触也显示于此。

Vedanākāraṇāyāti vedanāyātanāya. Chādāpanatoti rocāpanato. Bāhullenāti bahulabhāvena. Upādānakkhandhā hi bāhullappavattikā, na itare.

谓为受入处，即受住处。所谓覆盖、入侵，即受悦入侵之意。所谓广泛者，谓大量频繁。执著蕴因其繁多而常现行，非他蕴也。

Puṭaṃ katvāti ca chattasadisaṃ puṭaṃ bandhaṃ katvā. Vatthumhīti cakkhādivatthumhi. Vaṭṭagatavedanaṃ sandhāya vuttaṃ. Sā hi idha daṭṭhabbabhāve ṭhitā. Ūnehīti vatthunā, kilesehi ca ūnehi.

谓成伞状之结，谓如伞盖状之束结。谓对象为眼等之对象。谓关连于受苦之受的性质而说。此事当察也。谓为对象者，以对象范畴。谓以污垢等为赘累。

Māyāyāti indajālādimāyāya payogo māyāti adhippāyenāha ‘‘māyāya dassitaṃ rūpaṃ ‘māyā’ti āhā’’ti. Vatthubhāvāditoti ādi-saddena ārammaṇasampayuttādike saṅgaṇhāti. Katthacīti rūpakkhandhādike. Koci visesoti asubhādikova.

所谓幻术之类幻相之示现，谓使用魔力所显之幻，称之“幻”是加以界定。谓由起点词及着手点组合而成义句。谓何处说？谓于色蕴等处。谓略示以非善等性质之异。

Tassāti ajjhattikarūpassa. Yassa kāmarāgappahānamukhena sabbarāgappahānaṃ sambhavati, taṃ sandhāyāha ‘‘kāmarāgamukhena vā sabbalobhappahānaṃ vadatī’’ti. Yojetabbanti vedanāya chandarāgaṃ pajahanto tassā samudayabhūte phassepi chandarāgaṃ pajahatīti yojetabbanti. Pariññattayassa yojanā pākaṭā eva.

谓内在之色。谓其由欲爱离断之力导引，形成诸爱欲离断总现。故以“以欲爱离断为主，谓尽除一切贪欲”而说。谓当结合受处，舍弃与受生之爱欲，谓此舍爱欲之结合为显明。

Tatoti dukkhuppādanasukhavināsanānaṃ adassanato. Bhindatīti vināseti. Tanti manosañcetanāhāraṃ ñātatīraṇapariññāhi pariggaṇhāti tīreti.

谓由苦生起与乐之灭尽而不显露。谓断灭名毁。谓名为心之意志摄受，依止于知识渡越之智慧而计数为断灭。

Taṃ pajahantoti avijjaṃ pajahanto. Parāmaṭṭhanti parāmāsasaṅkhātāya diṭṭhiyā niccādivasena gahitaṃ. Viññāṇaṃ niccato passanto diṭṭhupādānaṃ upādiyatīti ayamattho ‘‘tadevidaṃ viññāṇaṃ sandhāvati saṃsarati, anañña’’ntiādisuttapadehi (ma. ni. 1.396) dīpetabbo.

『放弃』者，断除无明之意也。以对立根深的见见，视为恒常等，覆蔽其本质。识察见受，见业取缘，谓此意即是「如彼所见的识流转于世间，无他」等经文语句，宜当如实阐明。

Kamādivinicchayakathāvaṇṇanā niṭṭhitā. · 次第等抉择论注释结束。

Suttantabhājanīyavaṇṇanā niṭṭhitā. · 经分别注释结束。

2. Abhidhammabhājanīyavaṇṇanā

二、阿毗达摩应讲义解说

§34

34.Taṃvatvāti taṃ bhūmivasena jānitabbataṃ ‘‘sabbāpi catubhūmikavedanā’’tiādinā vatvā. Sampayuttato dassitatādīti ettha ādi-saddena hetujātibhūmiindriyavatthusamphassajabhedato dassitataṃ anavasesato saṅgaṇhāti.

『如此』者，知其如土地一般不可动摇，诸感受皆属于四大根为基之法，乃由诸因缘所生，感根和触法等盐源，依因果具足见义说法，不遗余力地摄集诸义。

Yadipi taṃ-saddo pubbe vuttassa sāmaññato paṭiniddeso, tathāpi anantarameva paccāmasituṃ yutto itarattha asambhavatoti āha ‘‘aṭṭha…pe… yojanā’’ti. ‘‘Aṭṭhavidhattābhāvato’’ti iminā taṃ asambhavaṃ dasseti.

虽然『此』字是前所说法的通称，然而因其意涵自相矛盾，故有次第反复质疑之说，如『八……由……游程』等。谓『八种因有缺乏』者，指出此不可能成就。

Pūraṇatthameva vutto, apubbatābhāvatoti attho.

此语意为明说终极义，不同于先前。

Gahaṇavaḍḍhanavasenāti gahaṇassa vaḍḍhanavasena. Gahaṇanti cettha kathanaṃ daṭṭhabbaṃ, tassa vaḍḍhanaṃ tasmiṃ tasmiṃ ṭhāne avuttassa kathanaṃ. Tenāha ‘‘pubbe gahitato aññassa gahaṇaṃ vaḍḍhana’’nti, tato eva ca ‘‘purimagahite aññupacayavasenā’’ti vuttaṃ. ‘‘Vaḍḍhanasaddo chedanattho’’ti idaṃ yathā asivā ‘‘sivā’’ti, diṭṭhañca ‘‘adiṭṭha’’nti vuccati, evaṃ daṭṭhabbaṃ. Nayanīharaṇanti nīyatīti nayo, desanā, tassa nīharaṇaṃ pavattanaṃ. Vaḍḍhanakanayoti yathāvuttavaḍḍhanakavasena pavatto desanānayo. Aññe bhedāti ekavidhacatubbidhādayo bhedā. Yadi avisiṭṭhā, kasmā vuttāti āha ‘‘tathāpī’’tiādi. Tattha paññāppabhedajananatthanti dhammavisayāya pabhedagatāya paññāya vineyyānaṃ nibbattanatthaṃ, vijjāṭṭhānādivasena vineyyānaṃ dhammapaṭisambhidāya uppādanatthanti attho. Abhiññeyyadhammavibhāgatāya sammasanavārassa visayabhāvato vuttaṃ ‘‘ekekassa vārassa gahitassa niyyānamukhabhāvato’’ti. Itarepi bhedā vuttāti duvidhatividhabhedānaṃ yaṃ nānattaṃ, tassa vasena itare bhedā anānattāpi yathāvuttakāraṇato vuttā. ‘‘Na kevala’’ntiādinā bhedānaṃ aññamaññapekkhataṃ dassetvā ‘‘tasmā’’tiādinā tesaṃ visiṭṭhataṃ dasseti.

所谓增长、增长者，谓增长之言。增长者，此处应观察所说增长盖于何处。故言『先所收摄者令增』，继而又言『于前所收者进一步增长』。增长语如刀刃与锋刃名目互转，所见亦有显著与不显著之别，依此理处。引导之意谓引导讲说，乃开示。诸引导如前所言之增长引导，乃起诸讲说引导。所谓他种差别，乃单一或四重之差别。若非独特，为何宣说，如言『然亦』等。此处谓为于法性生成差别之智慧，应消除，作于法的观察出现。由此得以区分及正断之成立。阿赖耶境界因知差别故谓之。诸差别亦适用明说，谓两种后续所说不同者，乃以条件否定与正理缘故宣说。云「非唯一」等字，则显现差别之间相互关系，并由此明出其绝殊性。

Yathā dukamūlakādīsu bhedā gaṇanānupubbiyā pavattā pabhedantarāpekkhā, na evamete. Ete pana sattavidhādibhedā pabhedantaranirapekkhā kevalaṃ bahuvidhabhāvasāmaññeneva vuttāti dasseti ‘‘aññappabhedanirapekkhā’’tiādinā. Dukatikapadatthānaṃ yathārahaṃ apekkhitabbāpekkhakabhāvena vuttattā yathā duke ṭhapetvā vuttā tikā tattha pakkhittā nāma jātā, evaṃ tikadukapadatthānaṃ apekkhitabbāpekkhakabhāvena vuttattā duke vatvā vuttesupi tikesu te pakkhittā nāma hontīti āha ‘‘parato…pe… yojitattā’’ti.

如同从苦根本类等处的差别依序枚举而行，观察差别之间的相互依赖，然而此处并非如此。这些仅是诸有之类区分，不依赖于彼此差别，单以多样存在共性说明，称为『不依异处差别』。苦的要义应当依理观察，称为依赖关系，以苦为基准确立，注释中谓之分别已经形成，称为诸分别。由此即说明『他方……因缘连系』。

Samānavīthiyanti ekavīthiyaṃ. Cakkhusaṅghaṭṭanāyāti cakkhurūpapaṭighātena. Soti cakkhurūpapaṭighāto. Taduppādikāti tassa cakkhusamphassassa uppādikā. Sāti āvajjanavedanā. Nanu ca vedanāpaccayo phasso vutto, na phassapaccayā vedanāti? Na, vedanāsīsena cittuppādassa gahitattāti. Tappayojanattāti cakkhusamphassapayojanattā. Payojayatīti payojanaṃ, phalaṃ.

『同路』者，指同一途径。『眼缘』是指眼与色境相遇之触。『闻是眼色之触』。『生起者』为眼触之生起。『是者』谓厌恶之感受。难道不是说『受因缘是触』，而非『触因缘是受』吗？不然，这是说因受生起心有所把握。所谓连系，是指与眼触的连带关系。『连带』者指目的，意即所带来之结果。

Rūpāvacarārūpāvacarānaṃ vipākānanti adhippāyo. Te hi idha aggahitā. Tenevāha ‘‘tesaṃ sayameva manodvārabhūtattā’’tiādi. Tatoti bhavaṅgato. Cakkhusamphassapaccayādikusalādīnanti ettha purimena ādi-saddena ‘‘sotasamphassapaccayā’’ti evamādayo saṅgahitā, dutiyena akusalādayo. ‘‘Kāmāvacaraaṭṭhakusalacittavasenā’’tiādinā kusalābyākatānampi kāmāvacarānaṃyeva yojitattā vuttaṃ ‘‘samānavīthiyaṃ labbhamānatāaṭṭhakathāyaṃ vuttā’’ti. Vedanāpītisanidassanattikavajjānaṃ ekūnavīsatiyā tikānaṃ vasena ekūnavīsaticatuvīsatikā. Yadi asamānavīthiyampi kusalādīnaṃ labbhamānatā yojetabbā, atha kasmā samānavīthiyaṃyeva yojitāti āha ‘‘aṭṭhakathāyaṃ panā’’tiādi. Tenevāti asamānavīthiyaṃ appaṭikkhittattāyeva.

色及非色的成熟，是主导因素。在此被聚合。言『它们自身即为心门的生成』等言。此谓照美意。所谓因眼触等善法等者，于此处以前之名目集合『以声触缘』等依次，聚合。次善类等，由『欲行八善心』等论述，善的也被表示，乃因连带，便言『同路获得』于此注释中论述。由于止受幻现，中止二十九种注释，以二十九十一中一为底版。若不包含同路，也应加连带於善者，何以只尔论同路，言『唯注释中如此』。因此此句言无同路则暂不理会。

Cittasambandhoti cittena sambandho cittasambandhaṃ katvā cittasīsena vedanāya kathanaṃ. Tikabhūmivasenāti kusalattikāditikavasena, kāmāvacarādibhūmivasena ca. Dvāratikavasenāti cakkhādiuppattidvāravasena, kusalattikāditikavasena ca. Yattha katthacīti dīpetabbassa atthassa visesābhāvato sattavidhabhedādīsu yattha katthaci. Na ca dvāraṃ anāmaṭṭhanti yojanā. Tena sattavidhabhedato tiṃsavidhabhede visesaṃ dasseti. Yadipi ubhayattha bhūmiyo āgatā, rūpāvacarādibhūmiāmasanena pana asamānavīthiyaṃ labbhamānatā dassitāti āha ‘‘atibyattā ca ettha samānāsamānavīthīsu labbhamānatā’’ti. Sukhadīpanāni honti dvārabhūmiāmasanamukhena vedanākkhandhassa vibhattattā. Na bhūmiyo apekkhitvā ṭhapitāti kathetabbabhāvena bhūmiyo apekkhitvā na ṭhapitā, bhūmivibhāgena na kathitāti attho. Apekkhitabbarahitāti dvārabhūmīnaṃ aggahitattā ākaṅkhitabbadvārādivisesarahitā.

所谓心相系，即由心产生联系，结为心所，借心所而称受感。『三地之说』者，依照善欲地等而论。『二门之说』是指眼等生起之门，依照善欲地等。所谓何处所作，是因无特色而辨别于七种差别中何处所作。又不以无名门称连带。借此七种差别，显三十种差别中的异同。虽然两种地皆有，色及非色地等，因有不等同道路的连带力，言『极度所获即同不同行』。这些为由门地论所生之快乐，是由受蕴分裂。非以地为待，言地待而不立，是以地分不说。所谓无依待，是指眼地主宰，失去所求门所执之特色也。

‘‘Upanissayakoṭiyā’’ti ettha nippariyāyato pariyāyato ca upanissayakoṭidassanamukhena idhādhippetaupanissayakoṭiṃ dassetuṃ ‘‘saddhaṃ upanissāyā’’tiādi vuttaṃ. Tattha upanissayānanti vedanāya upanissayabhūtānaṃ. Dassananti cakkhuviññāṇaṃ, disvā vā gahaṇaṃ. Upanissayantabhāvenāti lāmakūpanissayabhāvena. Yadi ghāyanādīni upanissayo bhaveyyuṃ, pakatūpanissayāneva siyuṃ. Pakatūpanissayo ca nānāvīthiyaṃyevāti tadalābhavacanaṃ idha nānāvīthijotakanti dasseti ‘‘ghānādidvāresū’’tiādinā. Kasiṇaparikammādīnanti kasiṇaparikammasamāpattinibbattanavipassanāvaḍḍhanādīnaṃ. Tadalābhoti upanissayālābho, so ca ghāyanādīhi paresaṃ paṭipattiyā jānituṃ asakkuṇeyyattā. Antimabhavikabodhisattādīnaṃ savanena vinā taṃphusanaṃ siyā mūlūpanissayoti ‘‘yebhuyyenā’’ti vuttaṃ.

『依止类别』此处是对归纳和各类的论述，为显示所依止类别，称之为『信赖依止』。彼处所依止者，是谓受所缘之依止。『显现』者，即眼识，或见取。所谓依止本质，即因执着产生的依止。如若鼻等成为依止，则为明显依止。明显依止者只在多种道路处，谓此处不涉及多道点亮之获。所谓明亮获得，此处说道路众多亮灯，是因鼻等门缘。『五蕴修习』等者，是对诸修习的说明，言『鼻等门户』。

Sampannajjhāsayoti vivaṭṭūpanissayasampattiyā sampannajjhāsayo. Tenāti ‘‘evaṃ cakkhuviññāṇa’’nti vacanena. Tadupanissayanti tato paraṃ uppannakasiṇarūpadassanādīnaṃ upanissayabhūtaṃ.

『成熟现见』是因证得依止的完善成熟而生成之成熟境界。以此故称为『如此眼识』。其依止者即后续现起的禅定等视觉现象相关的依止现象。

Thāmagamanaṃ nāma kāmarāgādīnaṃyeva āveṇiko sabhāvoti āha ‘‘appahīnakāmarāgādikassa vā’’ti. ‘‘Rāgo uppanno’’tiādinā iṭṭhāniṭṭhārammaṇe rāgapaṭighānaṃ uppattivicāraṇāva vuttā, na nesaṃ kiccavisesoti kiccavisesena vutte dassento ‘‘asamapekkhanāyā’’tiādimāha. Pavattā vedanāti attho. Pakārantarenāti cakkhusamphassapaccayā uppannakilesānaṃ samatikkamanasaṅkhātena pakārantarena. Tathā bhāvanāvasenāti ettha tathā-saddena cakkhusamphassassa catubhūmikavedanāya upanissayabhāvo eva pakārantarena kathitoti imamevatthaṃ ākaḍḍhati. Bhāvanāyevettha pakārantaraṃ.

所谓止滞，乃指由欲、嗔等烦恼所生的错觉之本性。此处称之为“非断灭的欲等”，言其非因断灭理，可断绝者也。谓“欲生已起”等，是指对所好与所恶境的欲望及憎恶之反应起于心，故称感忧痛及其起因之分别，不是针对特殊事的特别事件，因说明时谓“无等待”等。所谓“现行之苦痛”，其义是；“转换之苦”指由眼根触境所生染污已了之内心转变的表现。修习至此，观此依眼根触所生四种境界苦痛之存在即为转变，故意指为“变化”也。此处“修习有为”专指由此观法的变化。

Sabbaṃ sammasanaṃ bhāvanāti veditabbā, na nīvaraṇappahānapariññāva.

一切受当如是修习，不是指止恶盖之明了。

Aññamaññassa cāti phoṭṭhabbamahābhūtesu itarītarassa, āpodhātuyā ca vasena.

彼此相异，谓四大诸物的种种不同，各自依其所在的水质而定。

Tesanti jātiādīnaṃ, kammatthe cetaṃ sāmivacanaṃ. Sahajātassa manosamphassassa balavapaccayabhāvaṃ dassetīti sambandho. Tassa vā dassanassāti tassa vā jātiādike bhayato dassanavasena pavattassa kāmāvacarañāṇassa.

所谓三者，乃指生、老死等诸事，业理是此之类名用。同行者心触之力量条件亦显现。谓观察者，或是因畏生死诸苦，因观察而起欲行之识。

Tadeva attano phalasseva phalabhāvenāti ‘‘manosamphasso’’ti phassassa kāraṇabhāvena yaṃ vuttaṃ, tadeva viññāṇaṃ attano phalassa phalabhāvena vuttassa phassassa ‘‘cakkhusamphassaja’’ntiādinā phalabhāvena vattuṃ na yuttaṃ. ‘‘Manosamphasso’’tiādinā labbhamānopi viññāṇaṃ paṭicca phassassa paccayabhāvo hetuphalasaṅkarapariharaṇatthaṃ na vuttoti vatvā yadipi phasso viññāṇassa paccayo hoti, na pana phassassa viya viññāṇaṃ so tassa visesapaccayo hotīti viññāṇassa cakkhusamphassajāditā na vuttāti dassetuṃ ‘‘yasmā vā’’tiādi vuttaṃ.

此云自身即自身果，也就是“心触”作为触因，是所论触之因身。彼说：“识”作为自身果，则彼识并非触的果，因触称为“眼触生”，故不能将触与识等同。虽以“心触”等称呼识，但识依赖触而起，此为因缘相续，目的在破除同一因果之误。谓“识不因眼触而生”未被阐明，借“因此”等语示说。

Abhidhammabhājanīyavaṇṇanā niṭṭhitā. · 阿毗达摩分别注释结束。

3. Pañhapucchakavaṇṇanā

三、问答讲解说明

§150

150.Taṃtaṃ samudāyanti taṃ taṃ cittuppādasaṅkhātadhammasamudāyaṃ, anavasesarūpadhammasamudāyañca. Yathāsambhavanti copanaṃ patto saṃvaro chaṭṭhadvāre, itaro chasupīti evaṃ yathāsambhavaṃ. Tatoti abhijjhādomanassādito. Yathāyoganti yo saṃvaritabbo, tadanurūpaṃ.

彼此相生者，谓诸心所生起之诸法相续而生，及无破坏形态之诸法相续生。譬如生长之器物，盖闭六门之门闩稳固，他门稍有差别，亦如实相。此者，由贪欲与嗔恨等所感，谓之。如欲调伏者，应随其所调伏之境界相应。

Katthacīti te eva parivaṭṭe sāmaññena vadati. Katthacīti vā tesu parivaṭṭesu kismiñcipi padese. Kiñcipi appakampi. Ekova paricchedo, na āyatanavibhaṅgādīsu viya nānāti adhippāyo.

何处如何者，即如是围绕之义，依一般义说。何处如何者，乃于此等围绕中，某处稍有不同。虽稍有不同，然为一境界，不似六入区分等多种分别。

Pañhapucchakavaṇṇanā niṭṭhitā. · 问者之释已毕。

Khandhavibhaṅgavaṇṇanā niṭṭhitā. · 蕴分别之释已毕。