1. Khandhavibhaṅgo · 1. 蕴分别复注

101 段 · CSCD 巴利原典

Namo tassa bhagavato arahato sammāsambuddhassa · 礼敬彼世尊、阿拉汉、正自觉者

Abhidhammapiṭake · 阿毗达摩藏中

Vibhaṅga-mūlaṭīkā · 《分别论根本疏》

1. Khandhavibhaṅgo一、蕴分别

1. Suttantabhājanīyavaṇṇanā

一、经文节选部分的说明

Catusaccadasoti cattāri saccāni samāhaṭāni catusaccaṃ, catusaccaṃ passīti catusaccadaso. Satipi sāvakānaṃ paccekabuddhānañca catusaccadassanabhāve anaññapubbakattā bhagavato catusaccadassanassa tattha ca sabbaññutāya dasabalesu ca vasībhāvassa pattito parasantānesu ca pasāritabhāvena supākaṭattā bhagavāva visesena ‘‘catusaccadaso’’ti thomanaṃ arahatīti . Nāthatīti nātho, veneyyānaṃ hitasukhaṃ āsīsati pattheti, parasantānagataṃ vā kilesabyasanaṃ upatāpeti, ‘‘sādhu, bhikkhave, bhikkhu kālena kālaṃ attasampattiṃ paccavekkhitā’’tiādinā (a. ni. 8.7) vā taṃ taṃ hitapaṭipattiṃ yācatīti attho. Paramena cittissariyena samannāgato, sabbasatte vā guṇehi īsati abhibhavatīti paramissaro bhagavā ‘‘nātho’’ti vuccati. ‘‘Saddhamme gāravaṃ katvā karissāmī’’ti sotabbabhāve kāraṇaṃ vatvā puna savane niyojento āha ‘‘taṃ suṇātha samāhitā’’ti. ‘‘Porāṇaṭṭhakathānayaṃ vigāhitvā karissāmī’’ti vā etena sakkaccasavane ca kāraṇaṃ vatvā tattha niyojento āha ‘‘saddhamme gāravaṃ katvā taṃ suṇāthā’’ti.

四圣谛者，即四种真实不虚之理，统摄于四圣谛中。能见此四圣谛者称为四圣谛见。此中，甚至圣弟子与辟支佛，因无别的先前所行，乃至对世尊四圣谛之证悟的普遍圆满及在十力中得至自在权势，并由此引申弘广于后世，令教法清显纯熟，因此尊世尊为“护持四圣谛者”，亦称为阿拉汉。护持者意谓护卫、愿慈惠善护弟子，抑制流入后世的烦恼与习气。谓彼于任何时间审视自证成就，依此修习利益故，称“护持”之意。具至柔和至尊的心量，胜任一切善法，故世尊尊称为“护持者”。针对值得聆听之理，说“当听之”,再言“诸古注疏我将修作”，由此引导谨听此教。

Ettha ca ‘‘catusaccadaso’’ti vacanaṃ thomanameva catuppabhedāya desanāya samānagaṇanadassanaguṇena, ‘‘aṭṭhārasahi buddhadhammehi upeto’’ti ca aṭṭhārasappabhedāya desanāya samānagaṇanaguṇehīti daṭṭhabbaṃ. Yathāvuttena vā niratisayena catusaccadassanena bhagavā catudhā dhammasaṅgaṇiṃ desetuṃ samattho ahosi, aṭṭhārasabuddhadhammasamannāgamena aṭṭhārasadhā vibhaṅganti yathāvuttadesanāsamatthatāsampādakaguṇanidassanametaṃ ‘‘catusaccadaso upeto buddhadhammehi aṭṭhārasahī’’ti. Tena yathāvuttāya desanāya sabbaññubhāsitattā aviparītataṃ dassento tattha satte uggahādīsu niyojeti, niṭṭhānagamanañca attano vāyāmaṃ dassento aṭṭhakathāsavane ca ādaraṃ uppādayati, yathāvuttaguṇarahitena asabbaññunā desetuṃ asakkuṇeyyataṃ dhammasaṅgaṇīvibhaṅgappakaraṇānaṃ dassento tattha tadaṭṭhakathāya ca sātisayaṃ gāravaṃ janayati, buddhādīnañca ratanānaṃ sammāsambuddhatādiguṇe vibhāveti.

此处“护持四圣谛”之语，特指护持者对四圣谛四分之说之教诲的统摄，乃至以十八种佛法为依据之十八分别教法的统摄。鉴于世尊以圆通无碍的四圣谛见分教，能善说四法的集结，拥有十八种佛法的不同分别，具备说法一致精确的特性，才称“护持四圣谛者，具十八佛法”。按此正理所说，示现智慧圆满度化众生，并逐步说明，自证证果的证成、趣入涅槃之由，皆见于此注疏。彼亦即因具备此教法的明察详论而成，省却无益杂乱，获世尊教法之至尊敬仰，彰显佛及诸宝之圆满德能。

Tattha cattāri saccāni pākaṭāneva, aṭṭhārasa pana buddhadhammā evaṃ veditabbā – ‘‘atītaṃse buddhassa bhagavato appaṭihataṃ ñāṇaṃ, anāgataṃse…pe… paccuppannaṃse…pe… imehi tīhi dhammehi samannāgatassa buddhassa bhagavato sabbaṃ kāyakammaṃ ñāṇapubbaṅgamaṃ ñāṇānuparivattaṃ, sabbaṃ vacīkammaṃ…pe. … sabbaṃ manokammaṃ…pe… imehi chahi dhammehi samannāgatassa buddhassa bhagavato natthi chandassa hāni, natthi dhammadesanāya, natthi vīriyassa, natthi samādhissa, natthi paññāya, natthi vimuttiyā hāni. Imehi dvādasahi dhammehi samannāgatassa buddhassa bhagavato natthi davā, natthi ravā, natthi aphuṭaṃ, natthi vegāyitattaṃ, natthi abyāvaṭamano, natthi appaṭisaṅkhānupekkhā’’ti.

在此明确示现四真谛，而十八佛法则关于世尊的过去未曾退失的智慧、未来不变和当下现起的智慧，这三者聚合。彼智慧涵盖身体意业的所有初始与变化，包含言业、意业等皆在其中，且此三种法相具足无损、无碍不缺乏教理说漏。聚合这十二种佛法所具智慧，无有缺失、愤怒怨嫉、不适时、无生无灭、无疾速、无障碍以及完全放下分别执着。

Tattha natthi davāti khiḍḍādhippāyena kiriyā natthi. Natthi ravāti sahasā kiriyā natthi. Natthi aphuṭanti ñāṇena aphusitaṃ natthi. Natthi vegāyitattanti turitakiriyā natthi. Natthi abyāvaṭamanoti niratthako cittasamudācāro natthi. Natthi appaṭisaṅkhānupekkhāti aññāṇupekkhā natthi. Katthaci pana ‘‘natthi dhammadesanāya hānī’’ti alikhitvā ‘‘natthi chandassa hāni, natthi vīriyassa, natthi sattiyā’’ti likhanti.

所谓“无疾速”非指戏谑之意，亦非瞬间即可完成之意。所谓“无愤怒”则非凡夫怒气之类。所谓“无障碍”非指心地无用之意。所谓“无分别执着”即无烦恼分别心。有人于经文注释中省略“无损教理说漏”而独写“无欲无精进无存亡”，亦有此类记载。

§1

1. Dhammasaṅgahe dhamme kusalādike tikadukehi saṅgahetvā te eva dhamme suttante khandhādivasena vutte vibhajituṃ vibhaṅgappakaraṇaṃ vuttaṃ. Tattha saṅkhepena vuttānaṃ khandhādīnaṃ vibhajanaṃ vibhaṅgo. So so vibhaṅgo pakato adhikato yassā pāḷiyā, sā ‘‘vibhaṅgappakaraṇa’’nti vuccati. Adhikatoti ca vattabbabhāvena pariggahitoti attho. Tattha vibhaṅgappakaraṇassa ādibhūte khandhavibhaṅge ‘‘pañcakkhandhā rūpakkhandho…pe… viññāṇakkhandho’’ti idaṃ suttantabhājanīyaṃ nāma. Nanu na ettakameva suttantabhājanīyanti? Saccaṃ, iti-saddena pana ādi-saddatthajotakena pakāratthajotakena vā sabbaṃ suttantabhājanīyaṃ saṅgahetvā viññāṇakkhandhoti evamādi evaṃpakāraṃ vā idaṃ suttantabhājanīyanti veditabbaṃ. Atha vā ekadesena samudāyaṃ nidasseti pabbatasamuddādinidassako viya. Tattha nibbānavajjānaṃ sabbadhammānaṃ saṅgāhakattā sabbasaṅgāhakehi ca āyatanādīhi appakatarapadattā khandhānaṃ khandhavibhaṅgo ādimhi vutto.

一、有关法集"法集"者，即以善法等三十种分组，集纳统摄，作为经文中如五蕴等事法的分析解释。所谓“分析解释”即对别之解说，所谓“解释”即为更详细的说明。此处分析解释基础即为蕴的分解，称为经文节选部分的说明。依字面义，应当明了经文节选是手续，而名号即由此称为节选注解。或略以名号指示整体集合，如山海等宏观概念。法聚集、包括涅槃无余知涅槃诸法共聚之义，及其他。基础蕴解说初步已被说明于此。

Na tato heṭṭhāti rūpādīnaṃ vedayitādisabhāvattābhāvā yasmiṃ sabhāve atītādayo rāsī katvā vattabbā, tassa ruppanādito aññassābhāvā ca heṭṭhā gaṇanesu saṅkhatadhammānaṃ aniṭṭhānaṃ sāvasesabhāvaṃ, na heṭṭhā gaṇanamattābhāvaṃ sandhāya vuttaṃ. Chaṭṭhassa pana khandhassa abhāvā ‘‘na uddha’’nti āha. Na hi savibhāgadhammehi nissaṭassa atītādibhāvarahitassa ekassa nibbānassa rāsaṭṭho atthīti. ‘‘Rāsimhī’’ti saddatthasahitaṃ khandha-saddassa visayaṃ dasseti. ‘‘Guṇe paṇṇattiyaṃ ruḷhiya’’nti visayameva khandha-saddassa dasseti, na saddatthaṃ. Lokiyalokuttarabhedañhi sīlādiguṇaṃ nippadesena gahetvā pavattamāno khandha-saddo sīlādiguṇavisiṭṭhaṃ rāsaṭṭhaṃ dīpetīti. Keci pana ‘‘guṇaṭṭho ettha khandhaṭṭho’’ti vadanti. Dārukkhandhoti ettha pana na khandha-saddo paññatti-saddassa atthe vattati, tādise pana puthulāyate dārumhi dārukkhandhoti paññatti hotīti paññattiyaṃ nipatatīti vuttaṃ. Tathā ekasmimpi viññāṇe pavatto viññāṇakkhandhoti khandha-saddo na ruḷhī-saddassa atthaṃ vadati, samudāye pana niruḷho khandha-saddo tadekadese pavattamāno tāya eva ruḷhiyā pavattatīti khandha-saddo ruḷhiyaṃ nipatatīti vuttaṃ.

此处以下，在色及诸法感受等本性之不存在中，有关其过去诸相之总数，应加以计数。而色等之相续他法不存在者，在以下计数中属于聚合法之非实有统摄范畴，而非仅仅计数存在与否而论。六蕴中非存在之说，谓「非在上」而言。盖因各有自性之分别法，过去等境离断，熄灭，亦即涅槃之具足，不应增余。『聚』字连带义示现此蕴之所缘。谓「用功名说性质累叠」者，指蕴辞名义义，不是名称本义。世俗与出世间差别中，蕴辞有分别本质，譬如戒法等德修饰，归类称蕴所缘特色最高之聚合。然有论者说“德为蕴处聚”，「木蕴」虽言木为义，但蕴辞非名称意义，因其依木质广义称谓木蕴，故谓名称词也。又于某一识流转，称为识蕴，蕴辞非康熙本义，而谓依起不具本性者作蕴名，是谓随俗蕴辞说。

Rāsito guṇatoti sabbattha nissakkavacanaṃ visayasseva khandha-saddappavattiyā kāraṇabhāvaṃ sandhāya katanti veditabbaṃ. ‘‘Rāsito’’ti imamatthaṃ saddatthavasenapi niyametvā dassetuṃ ‘‘ayañhi khandhaṭṭho nāma piṇḍaṭṭho’’tiādimāha. Koṭṭhāsaṭṭhe khandhaṭṭhe chaṭṭhenapi khandhena bhavitabbaṃ. Nibbānampi hi chaṭṭho koṭṭhāsoti. Tasmā ‘‘khandhaṭṭho nāma rāsaṭṭho’’ti yuttaṃ. Yesaṃ vā atītādivasena bhedo atthi, tesaṃ ruppanādilakkhaṇavasena taṃtaṃkoṭṭhāsatā vuccatīti bhedarahitassa nibbānassa koṭṭhāsaṭṭhena ca khandhabhāvo na vuttoti veditabbo.

『聚』即质，此义在诸处皆依赖用语，蕴辞之所缘而说，因蕴聚生故。为令明白其义，称之曰「此蕴即为集聚」。既六蕴中当为聚，涅槃亦为聚故，故谓“蕴即聚”。若有某等过去差别，则依据色等诸标相，是以谓其聚异别性。如涅槃无分别聚相，于无异故，涅槃有六聚体蕴之身分不可言也。

Ettāvatāti uddesamattenāti attho. Cattāro ca mahābhūtā…pe… rūpanti evaṃ vibhatto. Katthāti ce? Ekādasasu okāsesu. Iti-saddena nidassanatthena sabbo vibhajananayo dassito. Idañca vibhajanaṃ oḷārikādīsu cakkhāyatanantiādivibhajanañca yathāsambhavaṃ ekādasasu okāsesu yojetabbaṃ, evaṃ vedanākkhandhādīsupi. Viññāṇakkhandho pana ekādasokāsesu purime okāsapañcake ‘‘cakkhuviññāṇaṃ…pe… manoviññāṇa’’nti chaviññāṇakāyavisesena vibhatto, na tattha manodhātu manoviññāṇadhātūti vibhajanaṃ atthi. Taṃ pana dvayaṃ manoviññāṇanti vuttanti imamatthaṃ dassetuṃ aṭṭhakathāyaṃ ‘‘manodhātu manoviññāṇadhātū’’ti vuttanti daṭṭhabbaṃ.

此意谓指此数量。四大即地、水、火、风四元素……如是分色。何处分？于十一起处中。以此言为示范，所有分割方法皆已示现。此分割连同视根等十一处，并应合于十一起处之中，故谓如理应分。感受等蕴亦如是。识蕴于十一处中之前五处内，分别如色识身所分别「眼识……心识」等，而非于彼处有意根等分别。此二谓心识，意在明白此义，故论中谓「意根与心识相应」者，宜知也。

Evaṃ pāḷinayena pañcasu khandhesu dhammaparicchedaṃ dassetvā puna aññena pakārena dassetuṃ ‘‘apicā’’tiādimāha. Etthāti etasmiṃ khandhaniddese.

如是经巴利文，明说五蕴法分，复以他义说明，称为「此外」者。此处谓此蕴示范中也。

1. Rūpakkhandhaniddesavaṇṇanā一、色蕴解说注释

§2

2.Yaṃ kiñcīti ettha yanti sāmaññena aniyamanidassanaṃ, kiñcīti pakārantarabhedaṃ āmasitvā aniyamanidassanaṃ. Ubhayenapi atītaṃ vā…pe… santike vā appaṃ vā bahuṃ vā yādisaṃ vā tādisaṃ vā yaṃ kiñcīti napuṃsakaniddesārahaṃ sabbaṃ byāpetvā saṅgaṇhātīti aññesupi napuṃsakaniddesārahesu pasaṅgaṃ disvā tassa adhippetatthaṃ aticca pavattito atippasaṅgassa niyamanatthaṃ ‘‘rūpa’’nti āha. Yaṃkiñcīti sanipātaṃ yaṃ-saddaṃ kiṃ-saddañca aniyamekatthadīpanavasena ekaṃ padanti gahetvā ‘‘padadvayenapī’’ti vuttaṃ.

二者为：一者一切因缘无常之义，如同不定现象。二者为因果差别，既有不定现象。二者皆以过去时间或……近时或远时或多或少种种，或表示各种等所有意义，『一切』皆周遍，集摄诸非男子相应之义，加以计数。于他处亦有所见，因而生为执着及其执著之制约，乃至超越执著，为制伏之义，故称「色」。所谓『一切』谓结合诸方词，彼一词与彼词于同一统摄义表明仅用一字复合而成，故云「以二字合成者」也。

Kiñca, bhikkhave, rūpaṃ vadethāti tumhepi rūpaṃ rūpanti vadetha, taṃ kena kāraṇena vadethāti attho, atha vā kena kāraṇena rūpaṃ, taṃ kāraṇaṃ vadethāti attho. Athetesu bhikkhūsu tuṇhībhūtesu bhagavā āha ‘‘ruppatīti kho’’tiādi.

又，诸比库，应当言“色”者，即应言色及诸色，何以为因言此，或何因色者，或谓言因者。对此等比库所闲言时，世尊称曰：“所谓色者……”。

Bhijjatīti sītādisannipāte visadisasantānuppattidassanato purimasantānassa bhedaṃ sandhāyāha. Bhedo ca visadisatāvikārāpattīti bhijjatīti vikāraṃ āpajjatīti attho. Vikārāpatti ca sītādisannipāte visadisarūpuppattiyeva. Arūpakkhandhānaṃ pana atilahuparivattito yathā rūpadhammānaṃ ṭhitikkhaṇe sītādīhi samāgamo hoti, yena tattha utuno ṭhitippattassa purimasadisasantānuppādanasamatthatā na hoti āhārādikassa vā, evaṃ aññehi samāgamo natthi. Saṅghaṭṭanena ca vikārāpattiyaṃ ruppana-saddo niruḷho, tasmā arūpadhammānaṃ saṅghaṭṭanavirahitattā rūpadhammānaṃ viya pākaṭassa vikārassa abhāvato ca ‘‘ruppantī’’ti ‘‘ruppanalakkhaṇā’’ti ca na vuccanti. Jighacchāpipāsāhi ruppanañca udaraggisannipātena hotīti daṭṭhabbaṃ. Ettha ca kuppatīti etena kattuatthe rūpapadasiddhiṃ dasseti, ghaṭṭīyati pīḷīyatīti etehi kammatthe. Kopādikiriyāyeva hi ruppanakiriyāti. So pana kattubhūto kammabhūto ca attho bhijjamāno hotīti imassatthassa dassanatthaṃ ‘‘bhijjatīti attho’’ti vuttaṃ. Atha vā ruppatīti rūpanti kammakattutthe rūpapadasiddhi vuttā. Vikāro hi ruppananti. Teneva ‘‘bhijjatīti attho’’ti kammakattutthena bhijjati-saddena atthaṃ dasseti. Yaṃ pana ruppati bhijjati, taṃ yasmā kuppati ghaṭṭīyati pīḷīyati, tasmā etehi ca padehi padattho pākaṭo katoti. ‘‘Kenaṭṭhenā’’ti pucchāsabhāgavasena ‘‘ruppanaṭṭhenā’’ti vuttaṃ. Na kevalaṃ saddatthoyeva ruppanaṃ, tassa panatthassa lakkhaṇañca hotīti atthalakkhaṇavasena ‘‘ruppanalakkhaṇena rūpantipi vattuṃ vaṭṭatī’’ti āha.

『Bhijjati』＝寒冷等诸种汇聚中，由清凉等相连续生起，观察过去相的分别时说。分别者，即清凉等变化产生的意义，『bhijjati』意为变化生起。变化生起正是指寒冷等诸种汇聚中清凉等相的清净产生。非色蕴因极具轻软转动，正如色法彼处静止中寒凉等相会合，故当时上升静止的过去相未生不现，不是由食等生起；他相亦无会合。以组合而言，变化生起的色相词不受否认，故非色法因无组合，亦无如色法明显变化，故不称为『色生』或带色相之名。由渴爱与饥饿，色法与内脏相续联结，此乃所见。此处所说『kuppa』为功能作用，指色法成立，意味着绞缠压迫，类似于愤怒等情形。此功能性亦即行为作用之义，因而用『bhijjati』一词显示此义。又或称『色生』即指色法成立的行为作用。变化称色相，即『bhijjati』意以显示这色生的行为功能。因色法有绞缠、压迫之义，故词义显然。被问：「由何处？」即以「色生处」回答。不单仅是声义的色生，此色生尚有义之标志，故说「由色相标志亦称色生」。

Chijjitvāti mucchāpattiyā muccitvā aṅgapaccaṅgānaṃ chedanavasena vā chijjitvā. Accantakhārena sītodakenāti atisītabhāvameva sandhāya accantakhāratā vuttā siyā. Na hi taṃ kappasaṇṭhānaṃ udakaṃ sampattikaraṃ pathavīsandhārakaṃ kappavināsaudakaṃ viya khāraṃ bhavituṃ arahati. Tathā hi sati pathavī vilīyeyyāti. Avīcimahānirayeti saussadaṃ avīcinirayaṃ vuttaṃ. Teneva ‘‘tattha hī’’tiādi vuttaṃ. Petti…pe… na hontīti evaṃvidhāpi sattā atthīti adhippāyo evaṃvidhāyeva hontīti niyamābhāvato. Evaṃ kālakañjikādīsupīti. Sarantā gacchantīti sarīsapa-saddassa atthaṃ vadati.

『Chijjita』即断裂断除，依断绝破坏四肢肢体义理解。就整体而言寒冷水中，指极度寒冷的状态称为极寒。确实，水非坚硬无形之物，理不可能变成地面持久之坚质盐矿，故寒冷乃极坚硬之义。由此观察，当时土石泥泞溶解。无间地狱被称为无间地狱。故而曰「那时彼处来自于……」。贫饿等诸生众，因无规则约束而作如是行。诸如时虫等，意谓其于流动的黎明状态持续存在。『Sarantā gacchantīti』意为『行走之声』。

Abhisaññūhitvāti ettha samūhaṃ katvātipi attho. Etena sabbaṃ rūpaṃ…pe… dassitaṃ hotīti etena rūpakkhandha-saddassa samānādhikaraṇasamāsabhāvaṃ dasseti. Tenevāha ‘‘na hi rūpato…pe… atthī’’ti.

『Abhisaññūhita』指在此意味汇聚成群。由此一切色法……皆现于此，意指色蕴词汇所包含的同一现象属性。由此论述云曰：『因色法则无……」。

§3

3.Pakkhipitvāti ettha ekādasokāsesu rūpaṃ pakkhipitvāti attho. Na hi tattha mātikaṃyeva pakkhipitvā mātikā ṭhapitā, atha kho pakaraṇappattaṃ rūpanti.

『Pakkhipita』指于十一种类型中承载色法。非仅于土块中增加色法，而是色法成为专题。此处意指色法已被确立。

Aparo nayo…pe… ettheva gaṇanaṃ gatanti etena atītaṃsenāti bhummatthe karaṇavacananti dasseti. Yena pakārena gaṇanaṃ gataṃ, taṃ dassetuṃ ‘‘cattāro ca mahābhūtā’’tiādi vuttanti imasmiṃ atthe sati mahābhūtupādāyarūpabhāvo atītakoṭṭhāse gaṇanassa kāraṇanti āpajjati. Na hi atītaṃsānaṃ vedanādīnaṃ nivattanatthaṃ idaṃ vacanaṃ ‘‘yaṃ rūpa’’nti eteneva tesaṃ nivattitattā, nāpi rūpassa aññappakāranivattanatthaṃ sabbappakārassa tattha gaṇitattā, na ca anāgatapaccuppannākāranivattanatthaṃ atītaṃsavacanena taṃnivattanatoti. Atha pana yaṃ atītaṃsena gaṇitaṃ, taṃ cattāro ca…pe… rūpanti evaṃ gaṇitanti ayamattho adhippeto, evaṃ sati gaṇanantaradassanaṃ idaṃ siyā, na atītaṃsena gaṇitappakāradassanaṃ, taṃdassane pana sati bhūtupādāyarūpappakārena atītaṃse gaṇitaṃ taṃsabhāvattāti āpannameva hoti, na ca evaṃsabhāvatā atītaṃse gaṇitatāya kāraṇaṃ bhavituṃ arahati evaṃsabhāvasseva paccuppannānāgatesu gaṇitattā sukhādisabhāvassa ca atītaṃse gaṇitattā, tasmā purimanayo eva yutto. Ajjhattabahiddhāniddesesupi tādiso evattho labbhatīti.

「Aparo nayo」等句意指在此亦被计数。由此表明为过去世数的意思，以地者为主动表述之辞。借此了解数已成立，即如所说『四大诸元素』等，此意当在此事中存在重视名色成分的前行时积累。过去世数不可逆转存在，所谓「取决于色法」诸缘亦非指回归过往感触，非指色法他因回返所有，亦非因未来未至诸因回返，而是过去世数以此句为表示。若是被计数的过去，则称为「四大等色法」，意味着此即为计数。若未为过去，则不会因计数存在而生起，亦即现前、未来因缘不存在计数，因而须藉已成过去数表示，故优先归属为过去数。对内外境象的指示亦同此理，因而得到此义。

Suttantapariyāyatoti pariyāyadesanattā suttassa vuttaṃ. Abhidhammaniddesatoti nippariyāyadesanattā abhidhammassa nicchayena deso niddesoti katvā vuttaṃ. Kiñcāpītiādīsu ayamadhippāyo – suttantabhājanīyattā yathā ‘‘atītaṃ nanvāgameyyā’’tiādīsu addhānavasena atītādibhāvova vutto, tathā idhāpi niddisitabbo (ma. ni. 3.272, 275; apa. thera 2.55.244) siyā. Evaṃ santepi suttantabhājanīyampi abhidhammadesanāyeva suttante vuttadhamme vicinitvā vibhajanavasena pavattāti abhidhammaniddeseneva atītādibhāvo niddiṭṭhoti.

『Suttanta-pariyāta』指以说法转述之义，谓为经中所陈法。『Abhidhammaniddesa』意味着以无余分说法彻底诠释，谓为阿毗达摩对经文的定论说明。诸如「Kiñcā」等，乃上文意思，因经文分门别类之需，譬如「不可倒退之忆」等，以类似方法于此确立过去等意味，故当时亦应解说。即便如是，仍旧经文中科分与阿毗达摩说明，均视为对经文教义细致区分释引，故称为阿毗达摩阐释是对过去等意思的定论。

Addhāsantatisamayakhaṇavasenāti ettha cutipaṭisandhiparicchinne kāle addhā-saddo vattatīti ‘‘ahosiṃ nu kho ahamatītamaddhāna’’ntiādisuttavasena (ma. ni. 1.18; saṃ. ni. 2.20) viññāyati. ‘‘Tayome, bhikkhave, addhā. Katame tayo? Atīto addhā, anāgato addhā, paccuppanno addhā’’ti (itivu. 63; dī. ni. 3.305) ettha pana paramatthato paricchijjamāno addhā niruttipathasuttavasena (saṃ. ni. 3.62) khaṇaparicchinno yutto. Tattha hi ‘‘yaṃ, bhikkhave, rūpaṃ jātaṃ pātubhūtaṃ, ‘atthī’ti tassa saṅkhā’’ti (saṃ. ni. 3.62) vijjamānassa paccuppannatā tato pubbe pacchā ca atītānāgatatā vuttāti. Yebhuyyena pana cutipaṭisandhiparicchinno (dī. ni. 3.305; itivu. 63) suttesu atītādiko addhā vuttoti so eva idhāpi ‘‘addhāvasenā’’ti vutto. Sītaṃ sītassa sabhāgo, tathā uṇhaṃ uṇhassa. Yaṃ pana sītaṃ uṇhaṃ vā sarīre sannipatitaṃ santānavasena pavattamānaṃ anūnaṃ anadhikaṃ ekākāraṃ, taṃ eko utūti vuccati. Sabhāgautuno anekantasabhāvato ekagahaṇaṃ kataṃ, evaṃ āhārepi. Ekavīthiekajavanasamuṭṭhānanti pañcachaṭṭhadvāravasena vuttaṃ. Santatisamayakathā vipassakānaṃ upakāratthāya aṭṭhakathāsu kathitā.

“当说‘此时此刻’之义，在此指的是时间上已断绝连续之末端，基于此根本断绝时，谓之‘此时之声’。如经中言‘我昔日之时不在此时’等语（见中部尼柯耶1.18；增支尼柯耶2.20），此说即表明。世尊于经中说：‘比库们，有三种此时，此三为何？即过去此时、未来此时、现时此时’（中部传记63；长部尼柯耶3.305），此处实为由究竟义而释说，见增支尼柯耶注疏3.62，以断时为限，分割时刻。彼云‘如有比库住世间，色界初起者，谓其为有’（增支尼柯耶3.62），此正表明现时之有，继而又云置一切过去未来之有。习见于若干末端会合经中（长部尼柯耶3.305；中部传记63）所称过去此时等，即此处亦称为‘此时势’。如冷对冷为整体，热对热亦然；若将冷热二者合于身内，以持续流动为标准产生至少唯一形态，则称为单一季节。又如一段路上多食舍集结为一营地，依次第以五门关隘相接连而构成。连续时的说明，乃为内观者之利益，故于注疏中述之。

Niṭṭhitahetupaccayakiccaṃ, niṭṭhitahetukiccamaniṭṭhitapaccayakiccaṃ, ubhayakiccamasampattaṃ, sakiccakkhaṇe paccuppannaṃ. Janako hetu, upatthambhako paccayo, tesaṃ uppādanaṃ upatthambhanañca kiccaṃ. Yathā bījassa aṅkuruppādanaṃ pathavīādīnañca tadupatthambhanaṃ kammassa kaṭattārūpavipākuppādanaṃ āhārādīnaṃ tadupatthambhanaṃ, evaṃ ekekassa kalāpassa cittuppādassa ca janakānaṃ kammānantarādipaccayabhūtānaṃ upatthambhakānañca sahajātapurejātapacchājātānaṃ kiccaṃ yathāsambhavaṃ yojetabbaṃ. Tattha uppādakkhaṇe hetukiccaṃ daṭṭhabbaṃ, tīsupi khaṇesu paccayakiccaṃ. Pathavīādīnaṃ sandhāraṇādikaṃ phassādīnaṃ phusanādikañca attano attano kiccaṃ sakiccaṃ, tassa karaṇakkhaṇo sakiccakkhaṇo. Saha vā kiccena sakiccaṃ, yasmiṃ khaṇe sakiccaṃ rūpaṃ vā arūpaṃ vā hoti, so sakiccakkhaṇo, tasmiṃ khaṇe paccuppannaṃ.

已成因缘之事和未成因缘之事，以及二者皆具足之事，处于此时的方法论和所现生者。生者为因所生，持摄者为因之家口，二者共为功能。譬如种子生芽，地等为持摄，作业为作用，形成有效果及结果；饮食等为持摄，作业为作用。如是个别期间心识之生起，生者为因之条件；持摄者乃随其出世、继世、后世之因。于起生瞬间明知因的作用，有三种条件之功能。土地等旨在聚合，触等为触感，接触为触缘，各自履行其功能之时即为功能时。倘若借助功能而实践，若该时段有色或无色存在，则为功能时，该时即为现时。

§6

6.Ettakamevāti ‘‘tesaṃ tesa’’nti iminā āmeḍitavacanena abhibyāpanatthena vuttatthameva. ‘‘Aparassa aparassā’’ti dīpanaṃ aparadīpanaṃ. Pariyesatūti etena pariyesanāya aniṭṭhanāmanivattanassa akāraṇabhāvaṃ dasseti. Kammadosena hi cittavipallāsadosena ca gūthabhakkhapāṇādayo ummattakādayo ca pariyeseyyuṃ diṭṭhivipallāsena ca yonakādayo na ārammaṇassa pariyesitabbasabhāvattā, apariyesitabbasabhāvattā pana etassa aniṭṭhamicceva nāmanti attho.

“仅以此为此”等语，乃指示包含之意。同样，“彼此相对”表示点明对比。『寻求』一语，表明了探求之行为，显示无果回转之真理不应其因缘被寻求。因业之谬，心识之谬，以及诸如口舌之恶作的暴行者，及其疯狂者等，因见错乱而寻求其所爱及其之源均无益。故所谓“不应寻求”之义，即为不应随意寻求也。

Sampattivirahatoti rūpādīnaṃ devamanussasampattibhave kusalakammaphalatā samiddhasobhanatā ca sampatti, tabbirahatoti attho. Tato eva taṃ na pariyesitabbanti. Sobhanāni ca kānici hatthirūpādīni akusalakammanibbattāni na tesaṃyeva hatthiādīnaṃ sukhassa hetubhāvaṃ gacchantīti tesaṃ saṅgaṇhanatthaṃ ‘‘akanta’’nti vuttaṃ. Tassa tasseva hi sattassa attanā katena kusalena nibbattaṃ sukhassa paccayo hoti, akusalena nibbattaṃ dukkhassa. Tasmā kammajānaṃ iṭṭhāniṭṭhatā kammakārakasattassa vasena yojanārahā siyā. Aṭṭhakathāyaṃ pana ‘‘kusalakammajaṃ aniṭṭhaṃ nāma natthī’’ti idameva vuttaṃ, na vuttaṃ ‘‘akusalakammajaṃ iṭṭhaṃ nāma natthī’’ti. Tena akusalakammajampi sobhanaṃ parasattānaṃ iṭṭhanti anuññātaṃ bhavissati. Kusalakammajaṃ pana sabbesaṃ iṭṭhamevāti vadanti. Tiracchānagatānaṃ pana kesañci manussarūpaṃ amanāpaṃ, yato te disvāva palāyanti. Manussā ca devatārūpaṃ disvā bhāyanti, tesampi vipākaviññāṇaṃ taṃ rūpaṃ ārabbha kusalavipākaṃ uppajjati, tādisassa pana puññassa abhāvā na tesaṃ tattha abhirati hotīti adhippāyo. Kusalakammajassa pana aniṭṭhassābhāvo viya akusalakammajassa sobhanassa iṭṭhassa abhāvo vattabbo. Hatthiādīnampi hi akusalakammajaṃ manussānaṃ akusalavipākasseva ārammaṇaṃ, kusalakammajaṃ pana pavatte samuṭṭhitaṃ kusalavipākassa. Iṭṭhārammaṇena pana vomissakattā appakaṃ akusalakammajaṃ bahulaṃ akusalavipākuppattiyā kāraṇaṃ na bhavissatīti sakkā vattunti. Vipākaṃ pana katthaci na sakkā vañcetunti vipākavasena iṭṭhāniṭṭhārammaṇavavatthānaṃ suṭṭhu vuttaṃ. Tasmā taṃ anugantvā sabbattha iṭṭhāniṭṭhatā yojetabbā.

“此处成就”旨在色等众生的天人共成就之善果，及其所显现的灿烂光华；“盛大成就”指此义。故此类不应被寻求。又云“灿烂者”如象等六处形态乃是不善业表现，因缘未及不生乐之原因，故聚集后称为“不成”。其皆若各自以善业所成即为乐之因，恶业所成即为苦之因，故业生喜欲之喜，恶业生苦恼之苦。故业果成败之关系，应依业作者配合程度分明。注疏中特明确言：“无所谓由善业所生之不善果”。但无所谓由恶业生善果，则不明言。故恶业生者尚有善因存在，此亦未可知。全然善业可谓普遍皆为所愿。欲逆行之人，若现现形如人形非其所悦，见彼即逃；人见天人形亦生畏惧，因而产生业果识相随，即良善业果。如是，未必无此善固好，其其在此无所契合。善者不善之无即恶业果，恶者不善之乐即善业果。象等生恶业识，乃人恶果之因；善业识则为善果。倘或能以愿所缘断恶业，则多恶业不能致恶果，可言有此可能。而虽有业果，亦有时或难免消费，业果有现成因缘乃得正说。故应在一切处境中随缘配合所愿与非所愿。

Aniṭṭhā pañca kāmaguṇāti kasmā vuttaṃ, nanu ‘‘cakkhuviññeyyāni rūpāni iṭṭhānī’’ti (ma. ni. 1.166; 2.155; 3.190; saṃ. ni. 5.30) evamādinā iṭṭhāneva rūpādīni ‘‘kāmaguṇā’’ti vuttānīti? Kāmaguṇasadisesu kāmaguṇavohārato, sadisatā ca rūpādibhāvoyeva , na iṭṭhatā. ‘‘Aniṭṭhā’’ti vā vacanena akāmaguṇatā dassitāti kāmaguṇavisabhāgā rūpādayo ‘‘kāmaguṇā’’ti vuttā asive ‘‘sivā’’ti vohāro viya. Sabbāni vā iṭṭhāniṭṭhāni rūpādīni taṇhāvatthubhāvato kāmaguṇāyeva. Vuttañhi ‘‘rūpā loke piyarūpaṃ sātarūpa’’ntiādi (dī. ni. 2.400; ma. ni. 1.133; vibha. 203). Atisayena pana kāmanīyattā suttesu ‘‘kāmaguṇā’’ti iṭṭhāni rūpādīni vuttānīti.

“非所愿”为五欲之贪意，何以云：“眼可见色为所愿？”（中部尼柯耶注1.166；2.155；3.190；增支尼柯耶注5.30）并非以此而谓诸色即名为五欲之乐乎？五欲之乐与其内容所缘确实如是，而非因为是所愿。‘非所愿’一语，示其非欲乐也。五欲之色等皆因渴爱而成欲乐。经中云“世界之色美是令人爱好者”（长部尼柯耶注2.400；中部尼柯耶注1.133；杂集203）。然尤其以欲爱明显之处称为欲乐色。

Dvīsupi hīnapaṇītapadesu ‘‘akusalakammajavasena kusalakammajavasenā’’ti vacanaṃ ‘‘tesaṃ tesaṃ sattāna’’nti sattavasena niyametvā vibhajitattā, ayañcattho ‘‘tesaṃ tesa’’nti avayavayoge sāmivacanaṃ katvā vuttoti veditabbo. Sattasantānapariyāpannesu kammajaṃ visiṭṭhanti ‘‘kammajavasenā’’ti vuttaṃ. Yadi pana tehi tehīti etasmiṃ atthe tesaṃ tesanti sāmivacanaṃ, visayavisayīsambandhe vā, na kammajavaseneva rūpādīni vibhattāni, sabbesaṃ pana indriyabaddhānaṃ vasena vibhattānīti viññāyanti. Ettha ca pākaṭehi rūpādīhi nayo dassitoti cakkhādīsupi hīnapaṇītatā yojetabbā.

于‘恶业力’与‘善业力’之语中谓“彼此各众生”，以众生为范畴加以区分，其意乃指“彼此各”乃构成总名称。业力之广泛包括恶业力，无明之疑惑者、狂乱者等随业散布，及见惑者穷尽而非应因缘之品尚属“不应寻求”之类言辞。语句之分示，正表现于眼等中的低劣劣根状况。此等可与眼等出低劣境界联系理解。

Manāpapariyantanti manāpaṃ pariyantaṃ mariyādābhūtaṃ pañcasu kāmaguṇesu vadāmīti attho. Kiṃ kāraṇanti? Yasmā te ekaccassa manāpā honti, ekaccassa amanāpā, yassa yeva manāpā, tassa teva paramā, tasmā tassa tassa ajjhāsayavasena kāmaguṇānaṃ paramatā hoti, na tesaṃyeva sabhāvato.

所谓“欲望所缚”者，是指欲望被外境所缠绕、欲望受到限制而失却庄重的状态，专指五种欲界之欲。缘何如此说？因为这些欲望中，有些是适意之欲，有些是不适意之欲，当中最主要者，就是适意之欲。因此，依照各自内心所向，欲界诸欲的最高者便是适意之欲，而非所有欲望从本性上都一样。

Evanti imasmiṃ sutte vuttanayena. Ekasmiṃyeva assādanakujjhanato ārammaṇasabhāvasseva iṭṭhāniṭṭhābhāvato aniṭṭhaṃ ‘‘iṭṭha’’nti gahaṇato ca, iṭṭhaṃ ‘‘aniṭṭha’’nti gahaṇato ca iṭṭhāniṭṭhaṃ nāma pāṭiyekkaṃ paṭivibhattaṃ natthīti attho. Saññāvipallāsena cātiādinā nibbāne viya aññesu ārammaṇesu saññāvipallāsena iṭṭhāniṭṭhaggahaṇaṃ hoti. Pittummattādīnaṃ khīrasakkarādīsu dosussadasamuṭṭhitasaññāvipallāsavasena tittaggahaṇaṃ viyāti imamatthaṃ sandhāya manāpapariyantatā vuttāti dasseti.

本经中这样开示：因某一欲境起乏味反感，心所缘境虽有欲待却违本心，有的是心所缘境本身非喜非恶，人从心中取其为恶谓之“恶境”，从心中取其为喜谓之“喜境”，这是对喜恶二境的分别摧毁，相当于分别执着的翻转类似涅槃中的识障。比如见到苦如炎热牛奶般积聚，便生恼怒烦恼等识障，其中心境分别摧毁的动态门作为对“欲望所缚”之教义的说明。

Vibhattaṃatthīti ca vavatthitaṃ atthīti attho, aṭṭhakathācariyehi vibhattaṃ pakāsitanti vā. Tañca majjhimakasattassa vasena vavatthitaṃ pakāsitañca, aññesañca vipallāsavasena idaṃ iṭṭhaṃ aniṭṭhañca hotīti adhippāyo. Evaṃ vavatthitassa paniṭṭhāniṭṭhassa aniṭṭhaṃ iṭṭhanti ca gahaṇe na kevalaṃ saññāvipallāsova kāraṇaṃ, dhātukkhobhavasena indriyavikārāpattiādinā kusalākusalavipākuppattihetubhāvopīti sakkā vattuṃ. Tathā hi sītudakaṃ ghammābhitattānaṃ kusalavipākassa kāyaviññāṇassa hetu hoti, sītābhibhūtānaṃ akusalavipākassa. Tūlapicusamphasso vaṇe dukkho nivaṇe sukho, mudutaruṇahatthasambāhanañca sukhaṃ uppādeti, teneva hatthena paharaṇaṃ dukkhaṃ, tasmā vipākavasena ārammaṇavavatthānaṃ yuttaṃ.

所谓“分别义”，即依释者说的分解义。其释解中兼顾中间众生的各自立场，也涵盖他者心障识障，意味着喜恶二境皆存。故对心境分别的分别作用，喜境和恶境之分别，不仅由识障造成，也缘于五蕴生灭、根尘相遇、善恶果报等因缘起。正如寒凉水因炎热而生善果身识，因寒凉而生恶果身识；粗细触感造成苦或乐；幼嫩树枝受触生喜悦，因此因果现象与缘起互系，心所缘境亦是如此不可单独看待。

Kiñcāpītiādinā satipi saññāvipallāse buddharūpadassanādīsu kusalavipākasseva gūthadassanādīsu ca akusalavipākassa uppattiṃ dassento tena vipākena ārammaṇassa iṭṭhāniṭṭhataṃ dasseti. Vijjamānepi saññāvipallāse ārammaṇena vipākaniyamadassanaṃ ārammaṇaniyamadassanatthameva katanti.

又如“何以故”等缘起问题，烦恼识障虽现佛身等妙相为善果示现，分别障则现护法破相为恶果示现，故借此恶果示现可显现所缘境的喜恶二分。即使识障显现，所缘境的因果顺序亦得以显现，因此识障与所缘境果报律摄合一无间。

Apica dvāravasenapītiādinā dvārantare dukkhassa sukhassa ca paccayabhūtassa dvārantare sukhadukkhavipākuppādanato vipākena ārammaṇaniyamadassanena ekasmiṃyeva ca dvāre samānasseva maṇiratanādiphoṭṭhabbassa saṇikaṃ phusane pothane ca sukhadukkhuppādanato vipākavasena iṭṭhāniṭṭhatā dassitāti viññāyati.

又如“门关之因”，就是外境中痛苦与快乐相互条件，缘起于门关间的快乐痛苦果报之起，缘果相连，譬如同一门阈间，宝石或宝物若被触碰或砸击，因缘而生舒服或不适，果报机制宣示所缘境的喜恶性。

Heṭṭhimanayoti majjhimakasattassa vipākassa ca vasena vavatthitaṃ ārammaṇaṃ gahetvā ‘‘tesaṃ tesaṃ sattānaṃ uññāta’’nti (vibha. 6) ca ādinā vuttanayo. Sammutimanāpanti majjhimakasattassa vipākassa ca vasena sammataṃ vavatthitaṃ manāpaṃ, taṃ pana sabhāveneva vavatthitanti abhinditabbatova na bhindatīti adhippāyo. Saññāvipallāsena nerayikādīhipi puggalehi manāpanti gahitaṃ puggalamanāpaṃ ‘‘taṃ taṃ vā panā’’tiādinā bhindati. Vemānikapetarūpampi akusalakammajattā kammakāraṇādidukkhavatthubhāvato ca ‘‘manussarūpato hīna’’nti vuttaṃ.

“下等众生”指的是依据中间众生因果业报而言。教法中说：“此众生等皆已解脱”，这里指众生于烦恼果报因缘依教法之亲近被破除而得解。所谓“世俗适意”是依中间众生因果法则下皆得世俗之适意，其自然本质不会因之破裂。识障等因形成地狱等苦果之众生亦得适意，但识障差别作意毗离诤辩而成破裂。鬼神形态及恶业生因之苦果众生，因苦果属低劣，故被说为“低劣于人形”。

§7

7. Oḷārikarūpānaṃ vatthārammaṇapaṭighātavasena supariggahitatā, sukhumānaṃ tathā abhāvato duppariggahitatā ca yojetabbā. Duppariggahaṭṭheneva lakkhaṇaduppaṭivijjhanatā daṭṭhabbā. Dasavidhanti ‘‘dūre’’ti avuttassa dassanatthaṃ vuttaṃ. Vuttampi pana okāsato dūre hotiyeva.

七、对如布片般薄薄的色相而言，作为布料受到损坏的性质，应依赖坚固性而加以连接。同时，因其纤细而缺乏坚固性，也应予以连接。所谓连接不坚固者，应当观察其难于连接的特征。所谓‘远处’者，是为表现不靠近的状态而说。其实从角度看，远处的状态确实存在。

Heṭṭhimanayoti ‘‘itthindriyaṃ…pe… idaṃ vuccati rūpaṃ santike’’ti (vibha. 7) evaṃ lakkhaṇato dvādasahatthavasena vavatthitaokāsato ca dassetvā niyyātitanayo. So lakkhaṇokāsavasena dūrasantikena saha gahetvā niyyātitattā bhindamāno missakaṃ karonto gato. Atha vā bhindamānoti sarūpadassanena lakkhaṇato yevāpanakena okāsatoti evaṃ lakkhaṇato okāsato ca visuṃ karonto gatoti attho. Atha vā lakkhaṇato santikadūrānaṃ okāsato dūrasantikabhāvakaraṇena santikabhāvaṃ bhinditvā dūrabhāvaṃ, dūrabhāvañca bhinditvā santikabhāvaṃ karonto pavattoti ‘‘bhindamāno gato’’ti vuttaṃ. Idha panāti ‘‘taṃ taṃ vā pana rūpaṃ upādāya upādāyā’’ti idha purimanayena lakkhaṇato dūraṃ okāsato santikabhāvakaraṇena na bhindati bhagavā, na ca okāsadūrato visuṃ karaṇena, nāpi okāsadūrena vomissakakaraṇenāti attho. Kiṃ pana karotīti? Okāsato dūrameva bhindati. Ettha pana na pubbe vuttanayena tidhā attho daṭṭhabbo. Na hi okāsato dūraṃ lakkhaṇato santikaṃ karoti, lakkhaṇato vā visuṃ tena vā vomissakanti. Okāsato dūrassa pana okāsatova santikabhāvakaraṇaṃ idha ‘‘bhedana’’nti veditabbaṃ. Idha pana na lakkhaṇato dūraṃ bhindatīti etthāpi vā na pubbe vuttanayena tidhā bhedassa akaraṇaṃ vuttaṃ, lakkhaṇato santikadūrānaṃ pana lakkhaṇato upādāyupādāya dūrasantikabhāvo natthīti lakkhaṇato dūrassa lakkhaṇatova santikabhāvākaraṇaṃ lakkhaṇato dūrassa abhedananti daṭṭhabbaṃ. Purimanayo viya ayaṃ nayo na hotīti ettakameva hi ettha dassetīti bhindamānoti ettha ca aññathā bhedanaṃ vuttaṃ, bhedanaṃ idha ca aññathā vuttanti.

所谓下所指，即‘女性根…如次…此处谓色离近’（分类7）等，是以十二指幅为特征，用角度来指示远近关系，表明了对象的带领性质。该法以色相及远近之伴随因缘等被把握，进而到达目标时分裂并产生错觉。又或说“已分裂”是指凭形之显现特征及角度而成，以视点及角度明晰其本质，亦作透彻破坏。或以色相之近远角度，在近远二者因缘下分割近处、远处而互相转化，即人行“已破裂走去”。此处说“各自取色”者，前文以形体之特征，以角度般的远近之因缘，不分裂色相，世尊既不以角度远近作视觉，也不以角度远近作离错解，即不借助角度远近而产生错觉。那如何呢？仅以角度远离才分裂。至此不必受前文三重意涵限制，因毕竟角度本无通过视觉显示之近远，视觉与离错亦非所以。角度远处作为近处成因，此为所谓“分裂”之认识。又非以视觉将远处割裂，此中亦无前文对异体割裂不应发生之说。至于视觉所对应之近远之间，因缘之远离无近缘，故视觉所对应远者无法与近共同生成，视觉中近远乃不分裂之色相相反。如同以往理解，此理不成立，故此处谓“已破裂”且说明分裂含义，此分裂者亦被说为别异之分裂。

Rūpakkhandhaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 色蕴解说注释完毕。

2. Vedanākkhandhaniddesavaṇṇanā二、受蕴解说之阐释

§8

8. Cakkhādayo pasādā oḷārikamanomayattabhāvapariyāpannā kāyavohāraṃ arahantīti tabbatthukā adukkhamasukhā ‘‘kāyikā’’ti pariyāyena vuttā, na kāyapasādavatthukattā. Na hi cakkhādayo kāyapasādā hontīti. Santativasena khaṇādivasena cāti ettha addhāsamayavasena atītādibhāvassa avacanaṃ sukhādivasena bhinnāya atītādibhāvavacanato. Na hi sukhāyeva addhāvasena samayavasena ca atītādikā hoti, tathā dukkhā adukkhamasukhā ca kāyikacetasikādibhāvena bhinnā. Tena vedanāsamudayo addhāsamayavasena atītādibhāvena vattabbataṃ arahati samudāyassa tehi paricchinditabbattā, vedanekadesā pana ettha gahitāti te santatikhaṇehi paricchedaṃ arahanti tattha tathāparicchinditabbānaṃ gahitattāti. Ekasantatiyaṃ pana sukhādianekabhedasabbhāvena tesu yo bhedo paricchinditabbabhāvena gahito, tassa ekappakārassa pākaṭassa paricchedikā taṃsahitadvārālambanappavattā, avicchedena taduppādakekavidhavisayasamāyogappavattā ca santati bhavituṃ arahatīti tassa bhedantaraṃ anāmasitvā paricchedakabhāvena gahaṇaṃ kataṃ. Lahuparivattino vā dhammā parivattaneneva paricchedaṃ arahantīti santatikhaṇavasena paricchedo vutto. Pubbantāparantamajjhagatāti etena hetupaccayakiccavasena vuttanayaṃ dasseti.

八、眼及诸根之清净性，因布片般的精细而得到完全渗透，故名为阿拉汉的身体行为准则。这并非因视根之净洁而成。眼根等不属于身体清净境界。此处以时间段如瞬间、日月为例，分别说明过去诸现象之分别，以现象非一而破除固有观念。过去及现在之分别非以时长区分，苦乐及不苦不乐，用身心感受等分别。因以上以时间段表述苦集应予破除故，诸感受有时与过去相关而破除。诸感受所依赖之近处瞬间即应破除，此处所谓把握近处瞬间及破除之把握。如以百分之一百种不同苦乐分别观照，有所分别时，必须运用特定举例的识别，且不可断裂，意指非断裂的多重因缘环境聚合而成为连续体的阿拉汉。谓转瞬不断，借缘及因缘连结而称为破除。以“近处瞬间”称破除。谓前后中间之时段者，因因缘互依而发生，说明其产生与依止关系。

§11

11. Kilesaggisampayogato sadarathā. Etena sabhāvato oḷārikataṃ dasseti, dukkhavipākaṭṭhenāti etena oḷārikavipākanipphādanena kiccato. Kammavegakkhittā kammapaṭibaddhabhūtā ca kāyakammādibyāpāravirahato nirussāhā vipākā, saussāhā ca kiriyā avipākā. Savipākā ca sagabbhā viya oḷārikāti tabbipakkhato avipākā sukhumāti vuttā.

十一、因烦恼与贪欲的结合稳定而生，显示了本性宛如布片般。成苦果报的性质，即依布片般反应而产生性状。由业的驱动及约束形成，舍离身业之行为，称为无动力，亦称有动力，但无果报。果报有义如同受孕的布片，因而称其为成色薄弱。

Asātaṭṭhenāti amadhuraṭṭhena. Tena sātapaṭipakkhaṃ aniṭṭhasabhāvaṃ dasseti. Dukkhaṭṭhenāti dukkhamaṭṭhena. Tena dukkhānaṃ santāpanakiccaṃ dasseti. ‘‘Yāyaṃ, bhante, adukkhamasukhā vedanā, santasmiṃ esā paṇīte sukhe vuttā bhagavatā’’ti (ma. ni. 2.88; saṃ. ni. 4.267) vacanato adukkhamasukhā pharaṇasabhāvavirahato asantānaṃ kāmarāgapaṭighānusayānaṃ anusayanassa aṭṭhānattā santā, sukhe nikantiṃ pariyādāya adhigantabbattā padhānabhāvaṃ nītāti paṇītāti. Tathā anadhigantabbā ca kāmāvacarajātiādisaṅkaraṃ akatvā samānajātiyaṃ ñāṇasampayuttavippayuttādike samānabhede sukhato paṇītāti yojetabbā. Upabrūhitānaṃ dhātūnaṃ paccayabhāvena sukhā khobheti vibādhitānaṃ paccayabhāvena dukkhā ca. Ubhayampi kāyaṃ byāpentaṃ viya uppajjatīti pharati. Madayamānanti madaṃ karontaṃ. Chādayamānanti icchaṃ uppādentaṃ, avattharamānaṃ vā. Ghammābhitattassa sītodakaghaṭena āsittassa yathā kāyo upabrūhito hoti, evaṃ sukhasamaṅginopīti katvā ‘‘āsiñcamānaṃ viyā’’ti vuttaṃ. Ekattanimitteyevāti pathavīkasiṇādike ekasabhāve eva nimitte. Caratīti nānāvajjane javane vedanā viya vipphandanarahitattā sukhumā.

所谓未成型者，指未熟果实。以此与成型相对比，显示未成型为不善之本性。所谓苦者，是指苦之底蕴。由此表示痛苦的攀缘。『世尊，苦乐受称为彼固乐』的说法（大尼2.88，集尼4.267），即苦乐受离有害状态且与无常性习气有关系，是痛苦的缘起，欲乐受则需入彼极乐以取乐受，此为美妙的意味。未达到此美妙，则未脱欲行生死之混合，必以智慧分别同异、慧断裂等加以论证。所依条件有二：一为乐悦所基导致干扰，二为痛苦所基导致堵塞。身体如同被讨厌的事物折磨般产生，这被称为痛苦。沉醉及遮蔽分别指欲生起及消失，正如生病之人因冷热人体胀起，由此出现痛苦相，故称其为“为苦之聚”，在单一时间集中出现的种子。运动即是各异烦恼感受不能破裂的连结而成柔软。

Adhippāye akusalatāya akovido. Kusalattike…pe… āgatattāti ‘‘kusalākusalā vedanā oḷārikā, abyākatā vedanā sukhumā’’ti evaṃ āgatattā. Bhūmantarabhede dassetuṃ ‘‘yampī’’tiādi āraddhaṃ. Iminā nīhārenāti etena ‘‘kāmāvacarasukhato kāmāvacarupekkhā sukhumā’’tiādinā sabhāvādibhedena ca oḷārikasukhumabhāvaṃ tatra tatreva kathento na bhindatīti nayaṃ dasseti.

苦根因无明、恶行而不智。善根… 此处说明“善恶之受由布片般感受而成，乃微妙而不显”。以地质差别为例，需要揭示“其中”之起始。通过此方法舍弃已有恶见，说明“欲行乐悦属欲行与无欲行均细微”，于各处讲述微妙的布片般性质，且无分裂，是此法的论旨。

Lokiyalokuttaramissakā kathitā, tasmā ekantapaṇīte hīnapaṇītānaṃ uddhaṭattā evameva ekantahīne ca yathāsambhavaṃ hīnapaṇītatā uddharitabbāti anuññātaṃ hotīti ubhayattha taduddharaṇe na kukkuccāyitabbanti attho.

对于世俗与超世俗的言说，存在不真实之说，因此，专于一种义理且水平较低的人，于傲慢方面，正如情况所示，必须如实地揭示其不足与劣性。所谓没有留余，就是指二者在此揭示时，不应有怨恨之心。

Akusalānaṃ kusalādīhi sukhumattābhāvato pāḷiyā āgatassa aparivattanīyabhāvena ‘‘heṭṭhimanayo na oloketabbo’’ti vuttanti vadanti, taṃtaṃvāpanavasena kathanepi parivattanaṃ natthīti na parivattanaṃ sandhāya ‘‘heṭṭhimanayo na oloketabbo’’ti vuttaṃ, heṭṭhimanayassa pana vuttattā avuttanayaṃ gahetvā ‘‘taṃ taṃ vā panā’’ti vattuṃ yuttanti ‘‘heṭṭhimanayo na oloketabbo’’ti vuttanti veditabbo. Bahuvipākā akusalā dosussannatāya oḷārikā, tathā appavipākā kusalā. Mandadosattā appavipākā akusalā sukhumā, tathā bahuvipākā kusalā ca. Oḷārikasukhumanikantivatthubhāvato kāmāvacarādīnaṃ oḷārikasukhumatā. Sāpīti bhāvanāmayāya bhedanena dānamayasīlamayānañca paccekaṃ bhedanaṃ nayato dassitanti veditabbaṃ. Sāpīti vā tividhāpīti yojetabbaṃ.

因不善法与善法之细微无有，巴利典籍中说‘下等意不能观察’，即不能评断下等义理，是因其不变之理。即便反复论述，也无转变之理。以此而言‘下等意不能观察’的话有效；但对于下等意所说的不同说法，当接受未说部分，谓‘这个那个各自说法’为合宜，应知此理。多果报者是不善的烦恼已成熟的粗大心态，少果报者是善的。心态粗大者，相应于欲乐等粗大，故心态亦粗大细腻。所谓‘萨’，谓带有修习之意。用区别立法，施与戒行各自为一区别，显示此意应知。所谓‘萨’即三种，需合用。

§13

13. Jātiādivasena asamānakoṭṭhāsatā visabhāgaṭṭho. Dukkhavipākatādivasena asadisakiccatā, asadisasabhāvatā vā visaṃsaṭṭho, na asampayogo. Yadi siyā, dūravipariyāyena santikaṃ hotīti saṃsaṭṭhaṭṭhena santikatā āpajjati, na ca vedanāya vedanāsampayogo atthi. Santikapadavaṇṇanāya ca ‘‘sabhāgaṭṭhena sarikkhaṭṭhena cā’’ti vakkhatīti vuttanayeneva attho veditabbo.

以生死之类划分，无等百余分异，因苦果报之日与非相应行为及非相应状态不连续，不相续。若有间断相反，谓其临近由此而成，而非感受与感受的连续。有关于临近之说明‘部分互连’，如论所说，理应如此解。

Nadūrato santikaṃ uddharitabbanti kasmā vuttaṃ, kiṃ yathā santikato akusalato akusalā dūreti uddharīyati, tathā tato dūrato kusalato kusalā santiketi uddharituṃ na sakkāti? Na sakkā. Tathā hi sati kusalā kusalāya santiketi katvā santikato santikatā eva uddharitā siyā, tathā ca sati santikasantikataratāvacanameva āpajjati, upādāyupādāya dūrasantikatāva idha vuccati, tasmā dūrato dūruddharaṇaṃ viya santikato santikuddharaṇañca na sakkā kātuṃ dūradūrataratāya viya santikasantikataratāya ca anadhippetattā. Atha pana vadeyya ‘‘na kusalā kusalāya eva santiketi uddharitabbā, atha kho yato sā dūre, tassā akusalāyā’’ti, tañca natthi. Na hi akusalāya kusalā kadāci santike atthīti. Athāpi vadeyya ‘‘yā akusalā kusalāya santike, sā tato dūrato kusalato uddharitabbā’’ti, tadapi natthi. Na hi kusale akusalā atthi, yā tato santiketi uddhariyeyya, tasmā idha vuttassa dūrassa dūrato accantavisabhāgattā dūre santikaṃ natthīti na sakkā dūrato santikaṃ uddharituṃ, santike panidha vutte bhinne tattheva dūraṃ labbhatīti āha ‘‘santikato pana dūraṃ uddharitabba’’nti.

所谓由远而近来证明临近为何成立，释言：如由临近的不善来推不善，由不善来论由远的善相近来推善，不得。正因如此，虽说临近之善当由善来推及由临近而生，其心意寓于临近愈深。由此谓取着产生，若视为由远而近，谓有亲近由远远至，故由远远近难实行由此推前近，亦难施作近近。若说非善由善相推其近，此理没有，善中不存在不善之近，故如理不应由远善布施不善近。同理，不善由远善临近彼方能得故说，亦无此理。正如所言，远因离别极别，故远处无临近。故说“由临近而远应取”。

Upādāyupādāya dūrato ca santikaṃ na sakkā uddharituṃ. Lobhasahagatāya dosasahagatā dūre lobhasahagatā santiketi hi vuccamāne santikatova santikaṃ uddharitaṃ hoti. Tathā dosasahagatāya lobhasahagatā dūre dosasahagatā santiketi etthāpi sabhāgato sabhāgantarassa uddhaṭattā, na ca sakkā ‘‘lobhasahagatāya dosasahagatā dūre sā eva ca santike’’ti vattuṃ dosasahagatāya santikabhāvassa akāraṇattā, tasmā visabhāgatā bhedaṃ aggahetvā na pavattatīti sabhāgābyāpakattā dūratāya dūrato santikuddharaṇaṃ na sakkā kātuṃ. Na hi dosasahagatā akusalasabhāgaṃ sabbaṃ byāpetvā pavattatīti. Sabhāgatā pana bhedaṃ antogadhaṃ katvā pavattatīti visabhāgabyāpakattā santikatāya santikato dūruddharaṇaṃ sakkā kātuṃ. Akusalatā hi lobhasahagatādisabbavisabhāgabyāpikāti. Tenāha ‘‘na dūrato santikaṃ uddharitabba’’ntiādi.

由着着分别，远处对近处不能生死证明。以贪着及嗔着，虽然在远方，却谓贪着对嗔着是相近，如此对。因而说虽然粗大不善分界明确，不得有“贪着对嗔着远在不般近”的说法；因存在不善成分，无法说在远处而现近分界。因彼分界深入，不能因远处推断临近，故说“不可由远而取近”。

Vedanākkhandhaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 受蕴解说之阐释已毕。

3. Saññākkhandhaniddesavaṇṇanā三、想蕴解说之阐释

§17

17.Cakkhusamphassajāsaññāti ettha yadipi vatthuto phassassa nāmaṃ phassato ca saññāya, vatthuvisiṭṭhaphassena pana visiṭṭhasaññā vatthunā ca visiṭṭhā hoti phassassa viya tassāpi tabbatthukattāti ‘‘vatthuto nāma’’nti vuttaṃ. Paṭighasamphassajā saññāti etthāpi yathā phasso vatthārammaṇapaṭighaṭṭanena uppanno, tathā tato jātasaññāpīti ‘‘vatthārammaṇato nāma’’nti vuttaṃ. Ettha ca paṭighajo samphasso, paṭighaviññeyyo vā samphasso paṭighasamphassoti uttarapadalopaṃ katvā vuttanti veditabbaṃ.

所谓因眼所触生感知，谓此感知因触故。此处定性为触，即因物质称为物之触，因该触而有定感知，于彼亦定性。所谓痛触之感知，亦如物触形象障碍生起者，故称之为痛触感知。此处痛触指能感知痛苦之感，故去末尾词汇而称为痛触感知。

Viññeyyabhāve vacanaṃ adhikicca pavattā, vacanādhīnā vā arūpakkhandhā, adhivacanaṃ vā etesaṃ pakāsanaṃ atthīti ‘‘adhivacanā’’ti vuccanti, tatojo samphasso adhivacanasamphasso, samphassoyeva vā yathāvuttehi atthehi adhivacano ca samphasso cāti adhivacanasamphasso, adhivacanaviññeyyo vā samphasso adhivacanasamphasso, tato tasmiṃ vā jātā adhivacanasamphassajā. Pañcadvārikasamphassepi yathāvutto attho sambhavatīti tena pariyāyena tatojāpi saññā ‘‘adhivacanasamphassajā’’ti vuttā. Yathā pana aññappakārāsambhavato manosamphassajā nippariyāyena ‘‘adhivacanasamphassajā’’ti vuccati, na evaṃ ayaṃ paṭighasamphassajā āveṇikappakārantarasambhavatoti adhippāyo.

在能够认识的事物的存在状态中，语言的使用比起其他方面更多发生，且依赖语言的非色蕴也存在，这样的语言使用表达称为「依语言」；由此产生的触，是由依语言所生的触，依语言之触，就是按照说明的含义和所说之意，语言与触二者合一即为依语言触；依语言的触所能认识者即为依语言触，由此依语言触而生者则为依语言触生。即使是五门触之类也依说明而生之义而成，所以由此换句话说，即此亦称为由依语言触生的识。又例如，由于其他不同之因缘而产生心触，并以此结束之时，也称为依语言触生，这并非是由恰当的对立触碍而生，由此为断除此误解故。

Yadi evaṃ cattāro khandhāpi yathāvuttasamphassato jātattā ‘‘adhivacanasamphassajā’’ti vattuṃ yuttā, saññāva kasmā evaṃ vuttāti? Tiṇṇaṃ khandhānaṃ atthavasena attano pattampi nāmaṃ yattha pavattamāno adhivacanasamphassaja-saddo niruḷhatāya dhammābhilāpo hoti, tassā saññāya eva āropetvā sayaṃ nivattanaṃ hoti. Tenāha ‘‘tayo hi arūpino khandhā’’tiādi. Atha vā saññāya paṭighasamphassajāti aññampi visiṭṭhaṃ nāmaṃ atthīti adhivacanasamphassajānāmaṃ tiṇṇaṃyeva khandhānaṃ bhavituṃ arahati. Te pana attano nāmaṃ saññāya datvā nivattāti imamatthaṃ sandhāyāha ‘‘tayo hi arūpino khandhā’’tiādi. Pañcadvārikasaññā oloketvāpi jānituṃ sakkāti idaṃ tena tenādhippāyena hatthavikārādikaraṇe tadadhippāyavijānananimittabhūtā viññatti viya rajjitvā olokanādīsu rattatādivijānananimittaṃ olokanaṃ cakkhuviññāṇavisayasamāgame pākaṭaṃ hotīti taṃsampayuttāya saññāyapi tathāpākaṭabhāvaṃ sandhāya vuttaṃ.

若论四蕴依所说触生的义理皆被称为依语言触生，则为什么又称作识呢？这是因为三蕴中有一蕴依其意义且自身作个体，行使着依语言触生的名字，由于执着言语和事理，故由识这一蕴强加名字而使其自归本源。于是说「三者皆是非色蕴」等语。此外以识为依语言触生的独特名义，意指能为三蕴中依语言触生之体。三者乃给予自身名字为识而归其本性，基于此作如上说明「三者皆非色蕴」等言。即便观察五门识，亦能认识此由手、变化等因而起的现象从而证明此识为依语言触生之识，故因此对识亦作如是明确说明。

Rajjitvā olokanādivasena pākaṭā javanappavattā bhavituṃ arahatīti etissā āsaṅkāya nivattanatthaṃ ‘‘pasādavatthukā evā’’ti āha. Aññaṃ cintentanti yaṃ pubbe tena cintitaṃ ñātaṃ, tato aññaṃ cintentanti attho.

意识由变化及看见等感官活动之因而显现，能够生生不息而不灭，故因应此的断念，为了消除疑虑，谓之「此如净居」而宣说。另有想者，想即是先前所思所知者，因而由此存在别的想者，意即不同的对象。

Saññākkhandhaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 想蕴解说之阐释已毕。

4. Saṅkhārakkhandhaniddesavaṇṇanā四、行蕴解说之阐释

§20

20.Heṭṭhimakoṭiyāti ettha bhummaniddesova. Tattha hi padhānaṃ dassitanti. Yadi evaṃ uparimakoṭiyā taṃ na dassitanti āpajjatīti? Nāpajjati, uparimakoṭigatabhāvena vinā heṭṭhimakoṭigatabhāvābhāvato. Heṭṭhimakoṭi hi sabbabyāpikāti. Dutiye karaṇaniddeso, heṭṭhimakoṭiyā āgatāti sambandho. Purimepi vā ‘‘heṭṭhimakoṭiyā’’ti yaṃ vuttaṃ, tañca padhānasaṅkhāradassanavasenāti sambandhakaraṇena karaṇaniddesova. Taṃsampayuttā saṅkhārāti ekūnapaññāsappabhede saṅkhāre āha. Gahitāva honti tappaṭibaddhattā.

二十、底层范围述说于此。此处称底层，意指根本之所显现。若以上层范围不能显现此意，则不成立。因无上层范围时，则无法具备底层范围之存在。所谓底层范围，意指无所不包。次为作用之指示，即底层范围的到来即指关系。过去所说「底层范围」也是显示根本聚焦的指示关系用法。相应此聚焦即为五十四关联组成的行。故说此必被掌握而关联固定。

Saṅkhārakkhandhaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 行蕴解说之阐释已毕。

Pakiṇṇakakathāvaṇṇanā杂项论述的解释

Samuggama-saddo sañjātiyaṃ ādiuppattiyaṃ niruḷho. Taṃtaṃpaccayasamāyoge hi purimabhavasaṅkhātā purimantato uddhaṅgamanaṃ samuggamo, sandhiyaṃ vā paṭisandhiyaṃ uggamo samuggamo. So pana yattha pañcakkhandhā paripuṇṇā samuggacchanti, tattheva dassito. Etena nayena aparipuṇṇakhandhasamuggamo ekavokāracatuvokāresu sakkā viññātunti. Atha vā yathādhigatānaṃ pañcannampi khandhānaṃ saha uggamo uppatti samuggamo. Etasmiṃ atthe vikaluppatti asaṅgahitā hoti. Himavantappadese jātimantaeḷakalomaṃ jātiuṇṇā. Sappimaṇḍabindūti evaṃ etthāpi bindu-saddo yojetabbo. Evaṃvaṇṇappaṭibhāganti evaṃvaṇṇaṃ evaṃsaṇṭhānañca. Paṭibhajanaṃ vā paṭibhāgo, sadisatābhajanaṃ sadisatāpattīti attho. Evaṃvidho vaṇṇappaṭibhāgo etassāti evaṃvaṇṇappaṭibhāgaṃ.

合起此音即为起生生成难以名状的结合。由于因缘聚合，前世身之形成自底生上，当作起始之合，是念合之合、解脱合、会合或结合。凡五蕴完全聚合呈现在此，则显现其义。由此理智可知不完全聚合之行于一声至四声中亦是识别。因此关于完全了悟五蕴合起所产生的合起起觉，是不能错乱的。如同喜马拉雅山产有伴生毛发、毛鸡，亦当以「珠粒」名之。乃如彼颜色分段，即这样分节和组织，同理理解其除法为左右部、好坏聚合的意思。如此称为色彩段落划分，是对事物分段的确指。

Santatisīsānīti santatimūlāni, santatikoṭṭhāsā vā. Anekindriyasamāhārabhāvato hi padhānaṅgaṃ ‘‘sīsa’’nti vuccati, evaṃ vatthudasakādikoṭṭhāsā anekarūpasamudāyabhūtā ‘‘sīsānī’’ti vuttānīti.

连续之头即为连续根本，连续堆积之处。由于集合诸多根的缘故，称为「头」，如同被各类杂芥所聚集的头发所堆积成的堆积块，故被称为「头堆」，表示多样聚合之物形成的聚集。

Pañcakkhandhā paripuṇṇā hontīti gaṇanāpāripūriṃ sandhāya vuttaṃ, na tassa tassa khandhassa paripuṇṇataṃ. Kammasamuṭṭhānapaveṇiyā vuttattā ‘‘utucittāhārajapaveṇī ca ettakaṃ kālaṃ atikkamitvā hotī’’tiādinā vattabbā siyā, taṃ pana ‘‘pubbāparato’’ti ettha vakkhatīti akathetvā kammajapaveṇī ca na sabbā vuttāti avuttaṃ dassetuṃ opapātikasamuggamo nāma dassito. Evaṃ…pe… pañcakkhandhā paripuṇṇā hontīti paripuṇṇāyatanānaṃ vasena nayo dassito, aparipuṇṇāyatanānaṃ pana kāmāvacarānaṃ rūpāvacarānaṃ parihīnāyatanassa vasena santatisīsahāni veditabbā.

五蕴具足之说是以数目圆满为据而说，非谓每一蕴皆圆满。由业所生因缘喻，如同稻谷成熟期已过，“既逾若干时日成熟”，此等说法可行，且此处未称为“前后相继”，不可谓业果之成熟期俱全俱现。由此显示五蕴具足，实为诸具足境界的总合而现，非谓诸未具足境界如欲界与色界，色界亦非圆满境界，依其世系延续可见断续之相。

Pubbāparatoti ayaṃ vicāraṇā na pañcannaṃ khandhānaṃ uppattiyaṃ, atha kho tesaṃ rūpasamuṭṭhāpaneti daṭṭhabbā. Taṃ dassento āha ‘‘evaṃ panā’’tiādi. Apacchāapure uppannesūti etena saṃsayakāraṇaṃ dasseti. Sahuppannesu hi idameva paṭhamaṃ rūpaṃ samuṭṭhāpeti, idaṃ pacchāti adassitaṃ na sakkā viññātuṃ. Ettha ca ‘‘pubbāparato’’ti etissā vicāraṇāya vatthubhāvena paṭisandhiyaṃ uppannā pavattā pañcakkhandhā gahitā. Tattha ca niddhāraṇe bhummaniddesoti ‘‘rūpaṃ paṭhamaṃ rūpaṃ samuṭṭhāpetī’’ti āha. Aññathā bhāvenabhāvalakkhaṇatthe bhummaniddese sati rūpassa rūpasamuṭṭhāpanakkhaṇe kammassapi rūpasamuṭṭhānaṃ vadantīti ubhayanti vattabbaṃ siyāti. Rūpārūpasantatiñca gahetvā ayaṃ vicāraṇā pavattāti ‘‘rūpaṃ paṭhamaṃ rūpaṃ samuṭṭhāpetī’’ti vuttaṃ. Aññathā paṭisandhikkhaṇe eva vijjamāne gahetvā vicāraṇāya kariyamānāya arūpassa rūpasamuṭṭhāpanameva natthīti pubbāparasamuṭṭhāpanavicāraṇāva idha na upapajjatīti vattabbaṃ siyāti. Vatthu uppādakkhaṇe dubbalaṃ hotīti sabbarūpānaṃ uppādakkhaṇe dubbalataṃ sandhāya vuttaṃ. Tadā hi taṃ pacchājātapaccayarahitaṃ āhārādīhi ca anupatthaddhanti ‘‘dubbala’’nti vuttaṃ. Kammavegakkhittattāti idaṃ satipi bhavaṅgassa kammajabhāve sāyaṃ vipākasantati paṭisandhikkhaṇe purimabhavaṅgasamuṭṭhāpakato aññena kammunā khittā viya appatiṭṭhitā, tato parañca samānasantatiyaṃ anantarapaccayaṃ purejātapaccayañca labhitvā patiṭṭhitāti imamatthaṃ sandhāya vuttaṃ.

所谓“前后相继”，此思维非指五蕴之生起，而当视为色蕴之集生。此理说明谓“如此而已”等语。所谓先后相继，示疑即出于此。于共生起者，此生色蕴如首蕴，此为后一未现难以知尽。于此“前后相继”之所思，有现有续者由五蕴系结起。当中以地为例，谓“色即首生色起”，其意不同，地之涵义为色之生起瞬间之标示，争议中一方认为应称作色起业。色蕴相续而生，故成立“色为首生色”。于“前后相继”之思，断灭时无续色显现，故无前后色起之思亦不生。基于此，色蕴起处微弱，故诸色起时俱弱，且因该色不继由前生无缘，故称之为弱。业力受伤时，此即心之业生状态，因晚时果报相续处，前生业续断时，由他业接续而续立，此义即是依据此理而说。

Paveṇī ghaṭiyatīti cakkhādivatthusantati ekasmiṃ vijjamāne eva aññassa nirodhuppattivasena ghaṭiyati, na cutipaṭisandhinissayavatthūnaṃ viya vicchedappavattīti attho. Aṅgatoti jhānaṅgato. Jhānaṅgāni hi cittena saha rūpasamuṭṭhāpakāni, tesaṃ anubaladāyakāni maggaṅgādīni tesu vijjamānesu visesarūpappavattidassanato. Atha vā yāni cittaṅgāni cetanādīni cittassa rūpasamuṭṭhāpane aṅgabhāvaṃ sahāyabhāvaṃ gacchanti, tesaṃ baladāyakehi jhānaṅgādīhi aparihīnanti attho. Tato parihīnattā hi cakkhuviññāṇādīni rūpaṃ na samuṭṭhāpentīti. Yo pana vadeyya ‘‘paṭisandhicittena sahajātavatthu tassa ṭhitikkhaṇe ca bhaṅgakkhaṇe ca purejātanti katvā paccayavekallābhāvato tasmiṃ khaṇadvaye rūpaṃ samuṭṭhāpetū’’ti, taṃ nivārento āha ‘‘yadi hi citta’’ntiādi. Tattha ṭhitibhaṅgakkhaṇesupi tesaṃ dhammānaṃ vatthu purejātaṃ na hotīti na vattabbamevetanti anujāni, tatthāpi dosaṃ dasseti. Yadi tadā rūpaṃ samuṭṭhāpeyya, tava matena paṭisandhicittampi samuṭṭhāpeyya, tadā pana rūpuppādanameva natthi. Yadā ca rūpuppādanaṃ, tadā uppādakkhaṇe tava matenapi paccayavekallameva paṭisandhikkhaṇe purejātanissayābhāvato, tasmā paṭisandhicittaṃ rūpaṃ na samuṭṭhāpetīti ayamettha adhippāyo. Uppādakkhaṇe aṭṭha rūpāni gahetvā uṭṭhahati. Kasmā? Arūpadhammānaṃ anantarādipaccayavasena savegānaṃ paripuṇṇabalānameva uppattito.

所谓成熟比喻，如同眼根诸界在某一瞬间成熟，而非依接续或断续之因缘而生，为不连续断绝义。所谓“根”即禅那根。禅那根乃由心与色共集生，是体力推动道根等于其成熟释现。复次，心根等由意及其他心之所集助，其力依附禅那根，故不坏。若坏，则眼识等则无色生起。有人言“于接续心生出自性，当立灭时及生时前现，因无缘单此二时即生色”，对此反驳云“若本为心”，于灭生中此法之体非前现，不应说如此，且此有谬误。若彼时有色生起，依理也该有接续心色生起，则无色之生起，故断此说。色相依起时，八色隆起，何以？因无色之因，色得生起，如此产生盛力。

Avisayatāyāti agatapubbassa gāmassa āgantukassa avisayabhāvato. Appahutatāyāti tattha tassa anissarabhāvato. Cittasamuṭṭhāna…pe… ṭhitānīti idaṃ yehākārehi cittasamuṭṭhānarūpānaṃ cittacetasikā paccayā honti, tehi sabbehi paṭisandhiyaṃ cittacetasikā samatiṃsakammajarūpānaṃ yathāsambhavaṃ paccayā hontīti katvā vuttaṃ.

所谓非所有境，谓非前现乡村来客之地非所有。所谓不久暂，指其因无依止性。所谓心集起等，谓心及心行所依，心行所凭诸因皆俱足，诸因缘和合，心行亦随之集起。

Vaṭṭamūlanti taṇhā avijjā vuccati. Cuticittena uppajjamānaṃ rūpaṃ tato purimatarehi uppajjamānaṃ viya na bhavantare uppajjatīti vaṭṭamūlassa vūpasantattā anuppatti vicāretabbā.

欲之根本即称为渴爱与无明。所谓后心起色，如先以前色之故而起，非他处生起，应当考察根本渴爱之缘起无漏。

Rūpassanatthitāyāti rūpānaṃ nissaraṇattā arūpassa, virāgavasena pahīnattā uppādetabbassa abhāvaṃ sandhāya vuttaṃ. Rūpokāse vā rūpaṃ atthīti katvā rūpapaccayānaṃ rūpuppādanaṃ hoti, arūpaṃ pana rūpassa okāso na hotīti yasmiṃ rūpe sati cittaṃ aññaṃ rūpaṃ uppādeyya, tadeva tattha natthīti attho. Purimarūpassapi hi paccayabhāvo atthi puttassa pitisadisatādassanatoti.

色依止义，即色离散时，离欲淡时所应断灭法由无，谓无所生起。所谓色空即色之所在时，指色所依止因所生色，非色之空处。若心依色起他色，则该处无起。即使旧色亦有依，犹如子乐于父，依止而现。

Utu pana paṭhamaṃ rūpaṃ samuṭṭhāpeti paṭisandhicittassa ṭhitikkhaṇe samuṭṭhāpanatoti adhippāyo. Utu nāma cesa dandhanirodhotiādi utussa ṭhānakkhaṇe uppādane kāraṇadassanatthaṃ arūpānaṃ uppādakāladassanatthañca vuttaṃ. Dandhanirodhattā hi so ṭhitikkhaṇe balavāti tadā rūpaṃ samuṭṭhāpeti, tasmiṃ dharante eva khippanirodhattā soḷasasu cittesu uppannesu paṭisandhianantaraṃ cittaṃ utunā samuṭṭhite rūpe puna samuṭṭhāpetīti adhippāyo. Tasmiṃ dharante eva soḷasa cittāni uppajjitvā nirujjhantīti etena pana vacanena yadi uppādanirodhakkhaṇā dharamānakkhaṇe eva gahitā, ‘‘soḷasacittakkhaṇāyukaṃ rūpa’’nti vuttaṃ hoti, athuppādakkhaṇaṃ aggahetvā nirodhakkhaṇova gahito, ‘‘sattarasacittakkhaṇāyuka’’nti, sace nirodhakkhaṇaṃ aggahetvā uppādakkhaṇo gahito, ‘‘adhikasoḷasacittakkhaṇāyuka’’nti, yadi pana uppādanirodhakkhaṇā dharamānakkhaṇe na gahitā, ‘‘adhikasattarasacittakkhaṇāyuka’’nti. Yasmā pana ‘‘tesu paṭisandhianantara’’nti paṭisandhipi tassa dharamānakkhaṇe uppannesu gahitā, tasmā uppādakkhaṇo dharamānakkhaṇe gahitoti nirodhakkhaṇe aggahite adhikasoḷasacittakkhaṇāyukatā vakkhamānā, gahite vā soḷasacittakkhaṇāyukatā adhippetāti veditabbā.

「火」是指使第一种色产生的意念，也就是在续发心立起的瞬间，使色现起的意向。火这一名称，源于鸟类摇动翅膀、停止振动时形成的状态，此处用以说明色的产生时点与原因也适用于无色法。因其有如翅膀振动瞬息间的力量，色得以生起，且维持的同时，在十六个心识显现出的续发中，续发心刚生起于色上即继续使色现起，此即“火”的意涵。维持时引生这十六心识生灭，可得知若此处续发生起与灭尽的瞬间同时取现，称之为「十六心识时俱有色」，若仅取生起瞬间同时或灭尽瞬间同时，则分别称为「十七」「最多十六余一心识时俱有色」。又因「续发连续瞬间」乃在维持同时心识生灭之间起，因此续发生起与灭尽相邻，故称续发色为最多十六心识时俱有，也可说是十六心识时俱有的延展。 68: “劲力”一词用于形容普遍具足的力量。由本性柔软细腻的「劲力」，指其作为事物存在的根基，具细微柔顺之义。 69: 关于心，此处意指心的前行现象，且心常与使色产生的因素相联系。如经言「缘起之因，与众因缘相应之法均引生色」，此中「心」代表心之生起，非如作意行为是无明之力单独起故。心与因缘相应故色产生，然而基于未成立的生起，且不存在彼此相缘因果关系。 70: 所谓时间区分，即从期间时间划分。此处“续发心十七瞬属于色”，“色与十七瞬等分，色部分即无色部分”，此即时间区分之义。续发与色、无色一同相应产生，不表示续发心续得之处不应察视色与无色分离状态。于续发心稳定破碎瞬中亦会有色生成。这亦显现了色与无色不同时间共存的示现，不应推广至非共生生起。对共生生起感应称为殊胜而非静止。 71: 若无色无量时得以恒续，色因舍离而生起，则其碍碍为“此处某物”等句所标注。所谓常数为无间断流动的色与无色法，终止时非无色寄止于色，亦无色碍离色。此说在五处持戒中，阐明业生色相与涅槃断灭不相依存。各别句部分各自置于其位，如轻重缓急渐次达成之义。放离即至终止，终点时同时断灭。因无间断流动而贡献于续发心相继生起。前面所述乃此理义的展开。 72: 所谓二合紧摄生灭，指色与无色两者同时掌握，称之为“一合紧摄生灭”，此为一种显现方式。后者转入他方业比库述，“断除前方业境界及心灭故，无多种断灭”。而一合断光景之下，并无住处，故暂不显现于十六先心识瞬间的业生色。若断处与二合紧摄无合意，则应予以制止。应当一概制止当下所有心的破碎瞬生起。至于后方业生之后发生于心者，其业生色若未起则不可视作有，应甄别而控制，即谓“断除后方业境界故”。以前即有四十八种业生色流通，乃指心生起发生之色，在他续起时断灭；取“一合紧摄生灭”作为识别白法。色以无色色作为依缘，无色亦以此一合紧摄生灭为依。这其中织成络，故称有四十八业生色之语，亦可改用四十九减一表达。

Ojā kharāti savatthukaṃ ojaṃ sandhāyāha. Sabhāvato sukhumāya hi ojāya vatthuvasena atthi oḷārikasukhumatāti.

『具有所依之精色』者，是指有所依处的精色而言。就其自性而言，精色本是微细的，然而依据所依处的不同，便有粗细之分。

Cittañcevāti cittassa pubbaṅgamatāya vuttaṃ, taṃsampayuttakāpi pana rūpasamuṭṭhāpakā hontīti. Yathāha ‘‘hetū hetusampayuttakānaṃ dhammānaṃ taṃsamuṭṭhānānañca rūpānaṃ hetupaccayena paccayo’’tiādi (paṭṭhā. 1.1.1). Cittanti vā cittuppādaṃ gaṇhāti, na kammacetanaṃ viya ekadhammameva avijjamānaṃ. Kammasamuṭṭhānañca taṃsampayuttehipi samuṭṭhitaṃ hotūti ce? Na, tehi samuṭṭhitabhāvassa avuttattā, avacanañca tesaṃ kenaci paccayena paccayabhāvābhāvato.

『唯心』者，是因心为前导而如此说，然而与心相应的诸法也能生起色法。如《发趣论》所说：『因缘作为因缘相应诸法及彼等所生起诸色法之缘』等等。又，此处所取的『心』是指心生起（心生），而非如业思那样只是单一的、不实存的某一法。若问：业所生色是否也由与业相应的诸法所生起？不然，因为由彼等所生之义未被明说，且彼等未被任何缘说明为缘的缘故。

Addhānaparicchedatoti kālaparicchedato. Tattha ‘‘sattarasa cittakkhaṇā rūpassa addhā, rūpassa sattarasamo bhāgo arūpassā’’ti eso addhānaparicchedo adhippeto. Paṭisandhikkhaṇeti idaṃ nayadassanamattaṃ daṭṭhabbaṃ tato parampi rūpārūpānaṃ sahuppattisabbhāvato, na panetaṃ paṭisandhikkhaṇe asahuppattiabhāvaṃ sandhāya vuttanti daṭṭhabbaṃ, paṭisandhicittassa ṭhitibhaṅgakkhaṇesupi rūpuppattiṃ sayameva vakkhatīti. Phalappattanidassanena ca rūpārūpānaṃ asamānakālataṃ nidasseti, na sahuppādaṃ tadatthaṃ anāraddhattā. Sahuppādena pana asamānakālatā sukhadīpanā hotīti taṃdīpanatthameva sahuppādaggahaṇaṃ.

『时间限量』者，即时间的界定。其中所意指的时间限量是：『色法的时限为十七个心刹那，色法的第十七分即是无色法的时限』。『结生刹那』一语，应知此仅为示例之说，因为在结生刹那之后，色法与无色法亦有同时生起之事实；不应将此理解为在结生刹那没有同时生起，因为论者自己将在后文说明结生心的住位与坏位刹那中亦有色法的生起。藉由到达果位之示例，论者揭示色法与无色法不处于同一时段，而非意在揭示同时生起，因为彼目的并未被着手讨论。至于用同时生起来说明不同时段，这是为了便于阐明，故而举出同时生起之说，其目的正在于此。

Yadi evaṃ rūpārūpānaṃ asamānaddhattā arūpaṃ ohāya rūpassa pavatti āpajjatīti etassā nivāraṇatthamāha ‘‘tattha kiñcāpī’’tiādi. Ekappamāṇāvāti nirantaraṃ pavattamānesu rūpārūpadhammesu nicchiddesu arūparahitaṃ rūpaṃ, rūparahitaṃ vā arūpaṃ natthīti katvā vuttaṃ. Ayañca kathā pañcavokāre kammajarūpappavattiṃ nibbānapaṭibhāganirodhasamāpattirahitaṃ sandhāya katāti daṭṭhabbā. Pade padanti attano pade eva padaṃ nikkhipanto viya lahuṃ lahuṃ akkamitvāti attho. Anohāyāti yāva cuti, tāva avijahitvā, cutikkhaṇe pana saheva nirujjhantīti. Yasmiñcaddhāne aññamaññaṃ anohāya pavatti, so ca paṭisandhicutiparicchinno ukkaṃsato etesaṃ addhāti. Evanti etena pubbe vuttaṃ avakaṃsato addhāpakāraṃ imañca saṅgaṇhātīti daṭṭhabbaṃ.

若如此，则色法与无色法处于不同时段，便会导致无色法被舍离而只有色法运行，为了遮止此种说法，故说『然而在此……』等。『等量』者，是说在不间断运行的色法与无色法诸法之中，不存在离开无色法的色法，也不存在离开色法的无色法，因此而说。此段论述，应知是就五蕴界中业所生色法的运行——除涅槃之对立面灭尽定之外——而作的。『步步』者，犹如将脚踏于自己的脚步之处，即轻快地、一步接一步地迈进之义。『不舍离』者，即直至死亡刹那皆不舍离，而在死亡刹那则同时灭尽。在相互不舍离而运行的时段之中，此时段以结生与死亡为界限，最胜而言，此即彼等诸法之时限。『如是』者，藉此应知是将前面所说的最低限度之时限样态与此处所说的一并纳入。

Ekuppādanānānirodhatoti etaṃ dvayamapi saha gahetvā rūpārūpānaṃ ‘‘ekuppādanānānirodhato’’ti eko daṭṭhabbākāro vuttoti daṭṭhabbo. Evaṃ ito paresupi. Pacchimakammajaṃ ṭhapetvāti tassa cuticittena saha nirujjhanato nānānirodho natthīti katvā vuttanti vadanti. Tassa pana ekuppādopi natthi heṭṭhā soḷasake pacchimassa bhaṅgakkhaṇe uppattivacanato. Yadi pana yassa ekuppādanānānirodhā dvepi na santi, taṃ ṭhapetabbaṃ. Sabbampi cittassa bhaṅgakkhaṇe uppannaṃ ṭhapetabbaṃ siyā, pacchimakammajassa pana uppattito parato cittesu pavattamānesu kammajarūpassa anuppattito vajjetabbaṃ gahetabbañca tadā natthīti ‘‘pacchimakammajaṃ ṭhapetvā’’ti vuttanti veditabbaṃ. Tato pubbe pana aṭṭhacattālīsakammajarūpapaveṇī atthīti tattha yaṃ cittassa uppādakkhaṇe uppannaṃ, taṃ aññassa uppādakkhaṇe nirujjhatīti ‘‘ekuppādanānānirodha’’nti gahetvā ṭhitibhaṅgakkhaṇesu uppannarūpāni vajjetvā evaṃ ekuppādanānānirodhato veditabbāti yojanā katāti daṭṭhabbā. Tañhi rūpaṃ arūpena, arūpañca tena ekuppādanānānirodhanti. Tattha saṅkhalikassa viya sambandho paveṇīti katvā aṭṭhacattālīsakammajiyavacanaṃ kataṃ, aññathā ekūnapaññāsakammajiyavacanaṃ kattabbaṃ siyā.

『同生异灭』者，此两者须合而观之：色法与无色法『以同生异灭』而言，这是一种应当了知的观察方式，应如此理解。以下亦同。『除最后业生色』者，是说因最后业生色与死心同时灭尽，故无异灭，因此将其除外，如是而说。然而，最后业生色亦无同生，因为在前文十六刹那之中，最后业生色是在坏位刹那才被说为生起的。若某法同生与异灭二者皆无，则应将其排除。或许应将一切在心的坏位刹那生起的色法皆予排除；而最后业生色，在其生起之后，随后诸心运行期间，因业生色不再生起，故彼不被纳入也不应被取，因此说『除最后业生色』，应如是了知。在此之前，存在着四十八列业生色；其中，在某一心的生位刹那生起的，在另一心的生位刹那灭去，故取『同生异灭』之义，略去在住位与坏位刹那生起的色法，以此『同生异灭』方式来了知，此即其组织方式，应如是理解。彼色法与无色法，以及无色法与彼色法，互为同生异灭。其中，如锁链相连之喻，以相续之列而言，故说四十八列业生，否则或应说四十九列业生。

Nānuppāda…pe… pacchimakammajena dīpetabbāti tena sudīpanattā vuttaṃ. Etena hi nayena sakkā tato pubbepi ekassa cittassa bhaṅgakkhaṇe uppannarūpaṃ aññassapi bhaṅgakkhaṇe eva nirujjhatīti taṃ arūpena, arūpañca tena nānuppādaṃ ekanirodhanti viññātunti. Ubhayatthāpi pana aññassa cittassa ṭhitikkhaṇe uppannaṃ rūpaṃ aññassa ṭhitikkhaṇe, tassa ṭhitikkhaṇe uppajjitvā ṭhitikkhaṇe eva nirujjhanakaṃ arūpañca na saṅgahitaṃ, taṃ ‘‘nānuppādato nānānirodhato’’ti ettheva saṅgahaṃ gacchatīti veditabbaṃ. Catusantatikarūpena hi nānuppādanānānirodhatādīpanā ettha ṭhitikkhaṇe uppannassa dassitattā adassitassa vasena nayadassanaṃ hotīti. Samatiṃsakammajarūpesu eva ṭhitassapi gabbhe gatassa maraṇaṃ atthīti tesaṃ eva vasena pacchimakampi yojitaṃ. Amarā nāma bhaveyyuṃ, kasmā? Yathā channaṃ vatthūnaṃ pavatti , evaṃ taduppādakakammeneva bhavaṅgādīnañca tabbatthukānaṃ pavattiyā bhavitabbanti. Na hi taṃ kāraṇaṃ atthi, yena taṃ kammajesu ekaccaṃ pavatteyya, ekaccaṃ na pavatteyyāti. Tasmā āyuusmāviññāṇādīnaṃ jīvitasaṅkhārānaṃ anūnattā vuttaṃ ‘‘amarā nāma bhaveyyu’’nti.

多种起因……复次，因先有业故应当被摄持，此故称为‘已被摄持’。依此理路，确实可以说，当一心识于分解离刹那生起时，另外一识于它自身分解离刹那便断灭，正因它无形无相，乃知这多种起因使得一切现象皆得断灭。尽管如此，于他心识持续刹那时生起的色法，也于他心识持续刹那生灭，其生居于持续刹那而于持续刹那断灭，故该无形无相并非聚合体。此处所谓‘多种生起故多种灭故’当知从此而聚合。现处以四百刹那的量，鉴别色法多因多灭的显现，故虽有未见亦有见，皆随此理得见。以此类比，业身孕育时死灭之义适用于同理故也。所谓不生不死，缘何成就？譬如隐藏的根茎之滋长，依此起因的作用则生命流转于生法等中不能止息。非有某一业必定生起，某一业必定不生起的因故。由是谓寿命等诸生起法未曾减少，故称‘不死’。

‘‘Uppādakkhaṇe uppannaṃ aññassa uppādakkhaṇe nirujjhati, ṭhitikkhaṇe uppannaṃ aññassa ṭhitikkhaṇe, bhaṅgakkhaṇe uppannaṃ aññassa bhaṅgakkhaṇe nirujjhatī’’ti idaṃ aṭṭhakathāyaṃ āgatattā vuttanti adhippāyo. Attano panādhippāyaṃ uppādakkhaṇe uppannaṃ nirodhakkhaṇe, ṭhitikkhaṇe uppannañca uppādakkhaṇe, bhaṅgakkhaṇe uppannaṃ ṭhitikkhaṇe nirujjhatīti dīpetiyeva. Evañca katvā addhānaparicchede ‘‘taṃ pana sattarasamena cittena saddhiṃ nirujjhatī’’ti (vibha. aṭṭha. 26 pakiṇṇakakathā) vuttaṃ. Imāya pāḷiyā virujjhati, kasmā? Catusamuṭṭhānikarūpassapi samānāyukatāya bhavitabbattāti adhippāyo. Yathā pana etehi yojitaṃ, tathā rūpassa ekuppādanānānirodhatā nānuppādekanirodhatā ca natthiyeva.

‘生起刹那生起者，灭时便灭，住刹那生住者，灭时亦灭，分解离刹那生起者，灭时便灭’此义在注疏有以所依之说而明说。对于自身所依义，生起刹那成住灭刹那亦如是，分解离刹那生起于住刹那而灭于住刹那，正如摄持所示。且注疏分明说道‘于七十刹那心识并合时灭’。缘此巴利文‘灭’字，意谓与因缘同时生灭。譬如母体内受精时胎芽生命之生起与死灭亦同理。

Yā pana etehi rūpassa sattarasacittakkhaṇāyukatā vuttā, yā ca aṭṭhakathāyaṃ tatiyabhāgādhikasoḷasacittakkhaṇāyukatā, sā paṭiccasamuppādavibhaṅgaṭṭhakathāyaṃ (vibha. aṭṭha. 227) atītārammaṇāya cutiyā anantarā paccuppannārammaṇaṃ paṭisandhiṃ dassetuṃ ‘‘ettāvatā ekādasa cittakkhaṇā atītā honti, tathā pañcadasa cittakkhaṇā atītā honti, athāvasesapañcacittaekacittakkhaṇāyuke tasmiṃ yevārammaṇe paṭisandhicittaṃ uppajjatī’’ti dassitena soḷasacittakkhaṇāyukabhāvena virujjhati. Na hi sakkā ‘‘ṭhitikkhaṇe eva rūpaṃ āpāthamāgacchatī’’ti vattuṃ. Tathā hi sati na rūpassa ekādasa vā pañcadaseva vā cittakkhaṇā atītā, atha kho atirekaekādasapañcadasacittakkhaṇā. Tasmā yadipi pañcadvāre ṭhitippattameva rūpaṃ pasādaṃ ghaṭṭetīti yujjeyya, manodvāre pana uppādakkhaṇepi āpāthamāgacchatīti icchitabbametaṃ. Na hi manodvāre atītādīsu kiñci āpāthaṃ nāgacchatīti. Manodvāre ca evaṃ vuttaṃ ‘‘ekādasa cittakkhaṇā atītā, athāvasesapañcacittakkhaṇāyuke’’ti (vibha. aṭṭha. 227).

注疏云此色法随七十刹那心相相应，而第三品章文云随十六刹那心相相应。譬如相续起灭之生起缘，前现于过去十五刹那，及后同一刹那续起之心相，该心生起于十五刹那之后。因不能说‘住刹那必有色根入蔽相’，故念处无色亦如是，一十一或一十五刹那心相之前尚有其余刹那未至。由此，虽五门心生起但亦当意欲色法入蔽相尚在心门。心门无色之处则不得入侵。于此巴利说‘十一刹那心相先过，续十五刹那心相’也同。

Yo cettha cittassa ṭhitikkhaṇo vutto, so ca atthi natthīti vicāretabbo. Cittayamake (yama. 2.cittayamaka.102) hi ‘‘uppannaṃ uppajjamānanti? Bhaṅgakkhaṇe uppannaṃ, no ca uppajjamāna’’nti ettakameva vuttaṃ, na vuttaṃ ‘‘ṭhitikkhaṇe bhaṅgakkhaṇe cā’’ti. Tathā ‘‘nuppajjamānaṃ nuppannanti? Bhaṅgakkhaṇe nuppajjamānaṃ, no ca nuppanna’’nti ettakameva vuttaṃ, na vuttaṃ ‘‘ṭhitikkhaṇe bhaṅgakkhaṇe cā’’ti. Evaṃ ‘‘na niruddhaṃ na nirujjhamānaṃ, na nirujjhamānaṃ na niruddha’’nti etesaṃ paripuṇṇavissajjane ‘‘uppādakkhaṇe anāgatañcā’’ti vatvā ‘‘ṭhitikkhaṇe’’ti avacanaṃ, atikkantakālavāre ca ‘‘bhaṅgakkhaṇe cittaṃ uppādakkhaṇaṃ vītikkanta’’nti vatvā ‘‘ṭhitikkhaṇe’’ti avacanaṃ ṭhitikkhaṇābhāvaṃ cittassa dīpeti. Suttesupi hi ‘‘ṭhitassa aññathattaṃ paññāyatī’’ti tasseva (saṃ. ni. 3.38; a. ni. 3.47) ekassa aññathattābhāvato ‘‘yassā aññathattaṃ paññāyati, sā santatiṭhitī’’ti na na sakkā vattunti, vijjamānaṃ vā khaṇadvayasamaṅgiṃ ṭhitanti.

论‘住刹那’心识是否存在当加考察。心识集论说‘生起’含义为分解离刹那起生而非生住刹那。亦说‘不生起’即无生住刹那。无论生起与否，皆无生住刹那。故于生起刹那及灭时均无生住刹那心识。诸经亦曰‘能悟他相’则非是他相。学者无法说明识之生住刹那。若就五阴生起说，亦无能令识生住刹那之缘。若以行集为身行之理，也没助于心识生住刹那。由此断言于生起刹那无识生住。据记之文，生起刹那相续发生，彼时心识生起而不生住，不起于他识摄持，也无前识条件相续为生住刹那。是故断言‘住刹那’无实际识种生。若言‘身行起，口行灭’，当诠释为生起刹那有色现相生起。生起刹那中，正是色生显现之际。住刹那中，彼色无常断灭，不生显现，不为生住刹那。

Yo cettha cittanirodhakkhaṇe rūpuppādo vutto, so ca vicāretabbo ‘‘yassa vā pana samudayasaccaṃ nirujjhati, tassa dukkhasaccaṃ uppajjatīti? Noti vutta’’nti (yama. 1.saccayamaka.136). Yo ca cittassa uppādakkhaṇe rūpanirodho vutto, so ca vicāretabbo ‘‘yassa kusalā dhammā uppajjanti, tassa abyākatā dhammā nirujjhantīti? Notiādi (yama. 3.dhammayamaka.163) vutta’’nti. Na ca cittasamuṭṭhānarūpameva sandhāya paṭikkhepo katoti sakkā vattuṃ cittasamuṭṭhānarūpādhikārassa abhāvā, abyākatasaddassa ca cittasamuṭṭhānarūpesveva appavattito. Yadi saṅkhārayamake kāyasaṅkhārassa cittasaṅkhārena sahuppādekanirodhavacanato abyākata-saddena cittasamuṭṭhānamevettha gahitanti kāraṇaṃ vadeyya, tampi akāraṇaṃ. Na hi tena vacanena aññarūpānaṃ cittena sahuppādasahanirodhapaṭikkhepo kato, nāpi nānuppādanānānirodhānujānanaṃ, neva cittasamuṭṭhānato aññassa abyākatabhāvanivāraṇañca kataṃ, tasmā tathā appaṭikkhittānānuññātānivāritābyākatabhāvānaṃ sahuppādasahanirodhādikānaṃ kammajādīnaṃ etena cittassa uppādakkhaṇe nirodho paṭikkhittoti na sakkā kammajādīnaṃ cittassa uppādakkhaṇe nirodhaṃ vattuṃ. Yamakapāḷianussaraṇe ca sati uppādānantaraṃ cittassa bhijjamānatāti tasmiṃ khaṇe cittaṃ na ca rūpaṃ samuṭṭhāpeti vinassamānattā, nāpi ca aññassa rūpasamuṭṭhāpakassa sahāyabhāvaṃ gacchatīti paṭisandhicittena sahuppanno utu tadanantarassa cittassa uppādakkhaṇe rūpaṃ samuṭṭhāpeyya. Evañca sati rūpārūpānaṃ ādimhi saha rūpasamuṭṭhāpanato pubbāparatoti idampi natthi, atilahuparivattañca cittanti yena sahuppajjati, taṃ cittakkhaṇe rūpaṃ uppajjamānamevāti sakkā vattuṃ. Teneva hi taṃ paṭisandhito uddhaṃ acittasamuṭṭhānānaṃ attanā saha uppajjamānānaṃ na kenaci paccayena paccayo hoti, tadanantarañca taṃ ṭhitippattanti tadanantaraṃ cittaṃ tassa pacchājātapaccayo hoti, na sahajātapaccayoti. Yadi evaṃ ‘‘yassa kāyasaṅkhāro uppajjati, tassa vacīsaṅkhāro nirujjhatīti? No’’ti (yama. 2.saṅkhārayamaka.128), vattabbanti ce? Na, cittanirodhakkhaṇe rūpuppādārambhābhāvatoti. Nippariyāyena hi cittassa uppādakkhaṇe eva rūpaṃ uppajjamānaṃ hoti, cittakkhaṇe pana avītivatte taṃ attano rūpasamuṭṭhāpanapurejātapaccayakiccaṃ na karoti, arūpañca tassa pacchājātapaccayo na hotīti ṭhitippattivisesālābhaṃ sandhāya pariyāyena idaṃ vuttanti.

论‘生灭刹那中色法生起’，应思‘缘起谛灭时，苦谛当生起乎？答非也’。又‘善法生起时，未显法断灭乎？答非’。心识集视形色等为不生灭法，且不依断灭不生起法。若以行集论，口行灭谓口行断灭，不论心识集低于彼状态，亦无非法他识之伴。是故断言生灭刹那时，口行灭谓生灭刹那色现相无常。心识在生起刹那起，然于住刹那无色法生成作用，不生于住刹那。实为微细视角之差异，断言以消极法诠释生灭刹那心识达本义。

Tato paraṃ panāti etassa ‘‘ettha pana yadeta’’ntiādikāyapi saṅgahakathāya niṭṭhitāya purimakathāya sanniṭṭhānato ‘‘tato paṭṭhāya kammajarūpapaveṇī na pavattatī’’ti etena saha sambandhoti cutito paranti attho.

末后，此‘此处及彼处’之类结论乃因前论已完毕，而与‘地狱业流生灭相续不间断’等下文有关联，共为后文意旨之起始展开。

Rūpaṃ pana rūpena sahātiādinā yathā aṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ, tathā ekuppādekanirodhatā rūpānaṃ arūpehi, arūpānaṃ rūpehi ca natthīti katvā rūpānaṃ rūpeheva, arūpānañca arūpehi yojitā.

色法因色法所摄，如注释中所说，色的生起与灭去皆相应而起。色与无色，色不离无色，无色亦不离色，色与色相联系，无色与无色相联系，无色与色相应。

Sarīrassarūpaṃ avayavabhūtanti attho, ghanabhūto puñjabhāvo ghanapuñjabhāvo, na tilamuggādipuñjā viya sithilasambandhanānaṃ puñjoti attho. Ekuppādāditāti yathāvutte tayo pakāre āha.

身即由色所成，此义谓身是诸色捆聚而成之体，乃因色集聚成块，不如谷粒稻穗那样松散分离。生起相如前所说，有三种方式。

Heṭṭhāti rūpakaṇḍavaṇṇanāyaṃ. Parinipphannāva hontīti vikārarūpādīnañca rūpakaṇḍavaṇṇanāyaṃ parinipphannatāpariyāyo vuttoti katvā vuttaṃ. Parinipphannanipphannānaṃ ko visesoti? Pubbantāparantaparicchinno paccayehi nipphādito tilakkhaṇāhato sabhāvadhammo parinipphanno, nipphanno pana asabhāvadhammopi hoti nāmaggahaṇasamāpajjanādivasena nipphādiyamānoti. Nirodhasamāpatti panāti etena sabbampi upādāpaññattiṃ tadekadesena dassetīti veditabbaṃ.

以下为色蕴部分解说。谓所谓成已，指变化的色等名色蕴的成已状态，称为成已的定义。究竟成已者为何？覆随前后因缘而成，断三相之法，属于会灭现象。成已者虽断尽这三相而仍为有为法，因其有名称等故不与无为法混同。此中所说灭尽禅定，是指以一境界显现一切现行视为灭尽，当知此义。

Pakiṇṇakakathāvaṇṇanā niṭṭhitā. · 杂说阐释已毕。

Kamādivinicchayakathāvaṇṇanā业等抉择说阐释

Dassanenapahātabbātiādinā paṭhamaṃ pahātabbā paṭhamaṃ vuttā, dutiyaṃ pahātabbā dutiyanti ayaṃ pahānakkamo. Anupubbapaṇītā bhūmiyo anupubbena vavatthitāti tāsaṃ vasena desanāya bhūmikkamo. ‘‘Cattāro satipaṭṭhānā’’tiādiko (saṃ. ni. 5.372, 382, 383; vibha. 355) ekakkhaṇepi satipaṭṭhānādisambhavato desanākkamova. Dānakathādayo anupubbukkaṃsato kathitā, uppattiādivavatthānābhāvato pana dānādīnaṃ idha desanākkamavacanaṃ. Desanākkamoti ca yathāvuttavavatthānābhāvato anekesaṃ vacanānaṃ saha pavattiyā asambhavato yena kenaci pubbāpariyena desetabbattā tena tenādhippāyena desanāmattasseva kamo vuccati. Abhedena hīti rūpādīnaṃ bhedaṃ akatvā piṇḍaggahaṇenāti attho. Cakkhuādīnampi visayabhūtanti ekadesena rūpakkhandhaṃ samudāyabhūtaṃ vadati. Evanti ettha vuttanayenāti adhippāyo. ‘‘Chadvārādhipati rājā’’ti (dha. pa. aṭṭha. 2.erakapattanāgarājavatthu) ‘‘manopubbaṅgamā dhammā’’ti (dha. pa. 1-2) ca vacanato viññāṇaṃ adhipati.

从放弃所见的理解及相关，首先所放弃者，次所放弃者，谓此为放弃过程。逐步进展之地基，谓渐次阐明之为教学阶段。四念处等法，即在一时际出现之四念处等，乃生起授教阶段。布施等事，因无等先导条件，此处为授教阶段。所谓授教阶段，乃因无先条件而无法同时发生，多数语句配合此过程而起，故称之。绝无分别，即色等分别不成立，乃以集成论之义。色等亦属对应境界，谓色蕴由一境所生。以上所说为总汇曰法。例如「六门之主为王」等说，则意识为主。

Rūpakkhandhe ‘‘sāsavaṃ upādāniya’’nti vacanaṃ anāsavānaṃ dhammānaṃ sabbhāvato rūpakkhandhassa taṃsabhāvatānivattanatthaṃ, na anāsavarūpanivattanatthanti. Anāsavāva khandhesu vuttāti ettha aṭṭhānappayutto eva-saddo daṭṭhabbo, anāsavā khandhesveva vuttāti attho.

于色蕴中说‘有漏可取者’，乃指无漏法整体上针对色蕴而反复。非谓无漏即色蕴消除，非色蕴反转为无漏法。此处有‘无漏蕴’词义，依照八重句中意，实指仅无漏蕴。曰无漏蕴者，指仅于色蕴有此说。

Sabbasaṅkhatānaṃ sabhāgena ekajjhaṃ saṅgaho sabbasaṅkhatasabhāgekasaṅgaho. Sabhāgasabhāgena hi saṅgayhamānā sabbasaṅkhatā phassādayo pañcakkhandhā honti. Tattha ruppanādisāmaññena samānakoṭṭhāsā ‘‘sabhāgā’’ti veditabbā. Tesu saṅkhatābhisaṅkharaṇakiccaṃ āyūhanarasāya cetanāya balavanti sā ‘‘saṅkhārakkhandho’’ti vuttā, aññe ca ruppanādivisesalakkhaṇarahitā phassādayo saṅkhatābhisaṅkharaṇasāmaññenāti daṭṭhabbā. Phusanādayo pana sabhāvā visuṃ khandha-saddavacanīyā na hontīti dhammasabhāvaviññunā tathāgatena phassakhandhādayo na vuttāti daṭṭhabbāti. ‘‘Ye keci, bhikkhave, samaṇā vā brāhmaṇā vā sassatavādā sassataṃ lokañca paññapenti attānañca, sabbe te imeyeva pañcupādānakkhandhe nissāya paṭicca, etesaṃ vā aññatara’’ntiādīnañca suttānaṃ vasena attattaniyagāhavatthussa etaparamatā daṭṭhabbā, etena ca vakkhamānasuttavasena ca khandhe eva nissāya parittārammaṇādivasena na vattabbā ca diṭṭhi uppajjati, khandhanibbānavajjassa sabhāvadhammassa abhāvatoti vuttaṃ hoti. Aññesañca khandha-saddavacanīyānaṃ sīlakkhandhādīnaṃ sabbhāvato na pañcevāti etaṃ codanaṃ nivattetumāha ‘‘aññesañca tadavarodhato’’ti.

诸集法中之部分与整体，乃聚集诸集法之部分。部分与部分连结而成整体，诸集法即五蕴中的色受想行识。色等为共有界，应谓是已生之色蕴。于此处之说为归纳。诠如“六门之主为王”、“心为先导法”等语，意识为主。

Dukkhadukkhavipariṇāmadukkhasaṅkhāradukkhatāvasena vedanāya ābādhakattaṃ daṭṭhabbaṃ. Rāgādisampayuttassa vipariṇāmādidukkhassa itthipurisādiākāraggāhikā taṃtaṃsaṅkappamūlabhūtā saññā samuṭṭhānaṃ. Rogassa pittādīni viya āsannakāraṇaṃ samuṭṭhānaṃ, utubhojanavesamādīni viya mūlakāraṇaṃ nidānaṃ. ‘‘Cittassaṅgabhūtā cetasikā’’ti cittaṃ gilānūpamaṃ vuttaṃ, sukhasaññādivasena vedanākāraṇāya hetubhāvato vedanābhojanassa chādāpanato ca saññā aparādhūpamā byañjanūpamā ca, ‘‘pañca vadhakā paccatthikāti kho, bhikkhave, pañcannetaṃ upādānakkhandhānaṃ adhivacana’’nti āsivisūpame (saṃ. ni. 4.238) vadhakāti vuttā, ‘‘bhāroti kho, bhikkhave, pañcannetaṃ upādānakkhandhānaṃ adhivacana’’nti bhārasutte (saṃ. ni. 3.22) bhārāti, ‘‘atītaṃpāhaṃ addhānaṃ rūpena khajjiṃ, seyyathāpāhaṃ etarahi paccuppannena rūpena khajjāmi, ahañceva kho pana anāgataṃ rūpaṃ abhinandeyyaṃ, anāgatenapāhaṃ rūpena khajjeyyaṃ. Seyyathāpetarahi khajjāmī’’tiādinā khajjanīyapariyāyena (saṃ. ni. 3.79) khādakāti , ‘‘so aniccaṃ rūpaṃ ‘aniccaṃ rūpa’nti yathābhūtaṃ nappajānātī’’tiādinā yamakasutte (saṃ. ni. 3.85) aniccādikāti. Yadipi imasmiṃ vibhaṅge avisesena khandhā vuttā, bāhullena pana upādānakkhandhānaṃ tadantogadhānaṃ daṭṭhabbatā vuttāti veditabbāti.

应当观察因苦、苦之变化、苦蕴所生等本质，威胁所现之受感。如同与贪等烦恼相应的变化初苦，乃至男女等诸相根本，作为缠绕之意根起源，以及认识现象的显现。正如疾病的缘起由胆火等因素造就，饮食等则为根本缘因。谓之“心之所有诸心行”，以心为病态之比喻，因受感所缘之本起而为受食而得滋养，认识则具所犯之过，暗示为污染之形态。世尊对五蕴贪著称为“毒刺”，即五取蕴之别称。又于《毒刺经》中言“贪为五蕴之其他名”，于《负重经》中称其为重负。以往日之形体已坏，如今之形将坏，未来之形不可爱，如今摧毁之形亦随之破坏，正如“若今我正在毁坏”，以毁坏为喻称为“食”。又《杂经》以之说明“食”之义，告诫“断然不知其真实苦无常等本性”。虽此处破坏之蕴有分别，但须知多为五取蕴由内而外之同种本基所成。

Desitādiccabandhunāti desitaṃ ādiccabandhunā, desitāni vā. Gāthāsukhatthaṃ anunāsikalopo, nikāralopo vā kato.

“所说之起因和束缚”是指所教之起因结合，或所教之事物。关于歌谣的正确义理，其是附加或非附加的。

Gahetuṃ na sakkāti niccādivasena gahetuṃ na yuttanti attho.

因为无法承受，故不适宜用常性的观念去承受。

Rūpena saṇṭhānena phalakasadiso dissamāno kharabhāvābhāvā phalakakiccaṃ na karotīti ‘‘na sakkā taṃ gahetvā phalakaṃ vā āsanaṃ vā kātu’’nti āha. Na tathā tiṭṭhatīti niccādikā na hotīti attho, taṇhādiṭṭhīhi vā niccādiggahaṇavasena uppādādianantaraṃ bhijjanato gahitākārā hutvā na tiṭṭhatīti attho. Koṭisatasahassasaṅkhyāti idaṃ na gaṇanaparicchedadassanaṃ, bahubhāvadassanameva panetaṃ daṭṭhabbaṃ. Udakajallakanti udakalasikaṃ. Yathā udakatale bindunipātajanito vāto udakajallakaṃ saṅkaḍḍhitvā puṭaṃ katvā pupphuḷaṃ nāma karoti, evaṃ vatthumhi ārammaṇāpāthagamanajanito phasso anupacchinnaṃ kilesajallaṃ sahakārīpaccayantarabhāvena saṅkaḍḍhitvā vedanaṃ nāma karoti. Idañca kilesehi mūlakāraṇabhūtehi ārammaṇassādanabhūtehi ca nibbattaṃ vaṭṭagatavedanaṃ sandhāya vuttanti veditabbaṃ. Ukkaṭṭhaparicchedena vā cattāro paccayā vuttā, ūnehipi pana uppajjateva.

如同以色彩为界限的器皿，看似坚硬不可破，却不会真正承担器内之物，因此有人说“不能拿着坐具或器皿干事”。言此非谓坚硬不能立着，而是指以常见等邪见承受后，因生起及随之灭时并非常稳之状态，故不能固定。所谓数千万之数，这不是数目量之展示，而是多样意义之显现。水珠者，指水之液状。如同水面上风撩起水珠聚成泡沫，名为泡沫。诸物中由缘起导致作用不滞碍，依沙利子般观察中称为“愿生滞感”，即受感。应明白此乃由烦恼根源及触缘所成之缘起滞感，谓之「流转中实受」，其受之生起多为条件相续为因。四个缘起分别详述，但即使稍微产生，受感亦随之发生。

Nānālakkhaṇoti vaṇṇagandharasaphassādīhi nānāsabhāvo. Māyāya dassitaṃ rūpaṃ ‘‘māyā’’ti āha. Pañcapi upādānakkhandhā asubhādisabhāvā eva kilesāsucivatthubhāvāditoti asubhādito daṭṭhabbā eva. Tathāpi katthaci koci viseso sukhaggahaṇīyo hotīti āha ‘‘visesato cā’’tiādi. Tattha cattāro satipaṭṭhānā catuvipallāsappahānakarāti tesaṃ gocarabhāvena rūpakkhandhādīsu asubhādivasena daṭṭhabbatā vuttā.

“多种特征”是指色、香、声、触等多种差别。以幻象所显之色称为“幻”。五取蕴本质均为不净等烦恼尘垢之相，应视为不净为本质。然而有时特异者能摄受幸福，故谓“有特异义”。特别是四念处及四逆转生避除故，以其对象如色蕴等视为不净的现象。

Khandhehi na vihaññati parividitasabhāvattā. Vipassakopi hi tesaṃ vipattiyaṃ na dukkhamāpajjati, khīṇāsavesu pana vattabbameva natthi. Te hi āyatimpi khandhehi na bādhīyantīti . Kabaḷīkārāhāraṃ parijānātīti ‘‘āhārasamudayā rūpasamudayo’’ti (saṃ. ni. 3.56-57) vuttattā ajjhattikarūpe chandarāgaṃ pajahanto tassa samudayabhūte kabaḷīkārāhārepi chandarāgaṃ pajahatīti attho, ayaṃ pahānapariññā. Ajjhattikarūpaṃ pana pariggaṇhanto tassa paccayabhūtaṃ kabaḷīkārāhārampi pariggaṇhātīti ñātapariññā. Tassa ca udayavayānupassī hotīti tīraṇapariññā ca yojetabbā. Kāmarāgabhūtaṃ abhijjhaṃ sandhāya ‘‘abhijjhākāyagantha’’nti āha. Asubhānupassanāya hi kāmarāgappahānaṃ hotīti. Kāmarāgamukhena vā sabbalobhappahānaṃ vadati. ‘‘Phassapaccayā vedanā’’ti vuttattā āhāraparijānane vuttanayena phassaparijānanañca yojetabbaṃ.

对五蕴而言，因其显现性，尚无应破坏之处。即使是内观者亦不会因其变异而生苦，唯有阿拉汉已断尽染污者才无此苦。因五蕴常存故，不受伤害。所谓“垢食”，因“食际生色生”，内在放弃贪爱故，断除垢食之贪恋，此为断弃得证之智慧。因取内在而知，取也包括由缘起之垢食。应作如实观照其生起灭，修持贯通。因色觸生受故，食际生受应知，故受及触亦应观照。

Sukhatthameva bhavapatthanā hotīti vedanāya taṇhaṃ pajahanto bhavoghaṃ uttarati. Sabbaṃ vedanaṃ dukkhato passanto attano parena apubbaṃ dukkhaṃ uppāditaṃ, sukhaṃ vā vināsitaṃ na passati, tato ‘‘anatthaṃ me acarī’’tiādiāghātavatthuppahānato byāpādakāyaganthaṃ bhindati. ‘‘Sukhabahule sugatibhave suddhī’’ti gahetvā gosīlagovatādīhi suddhiṃ parāmasanto sukhapatthanāvaseneva parāmasatīti vedanāya taṇhaṃ pajahanto sīlabbatupādānaṃ na upādiyati. Manosañcetanā saṅkhārakkhandhova, saññā pana taṃsampayuttāti saññāsaṅkhāre anattato passanto manosañcetanāya chandarāgaṃ pajahati eva, tañca pariggaṇhāti tīreti cāti ‘‘saññaṃ saṅkhāre…pe… parijānātī’’ti vuttaṃ.

“成为安乐的根本即是出离生死”，此谓「对受苦觉察之后，放下渴爱，超越生死之海」，谓止受苦的渴爱而胜生死海。观察一切受皆为苦，见自身与他者先后产生的苦，及受之灭去，于安乐不生执着，自观其无益而舍弃微细毒害，如此割断贪欲身缠。持「多安乐者，安乐住所」之慧，护持清净戒律等，专注清净，常依安乐为归。止断受苦的渴爱，不对戒律及皈依起执著。心念意志犹如行蕴，色想行蕴相互依附：谓相连想蕴，见相连想蕴无我，断除心念意志之爱欲，断除即舍弃，说「对想蕴及行蕴等已得见知」法。

Avijjāya viññāṇe ghanaggahaṇaṃ hotīti ghanavinibbhogaṃ katvā taṃ aniccato passanto avijjoghaṃ uttarati. Mohabaleneva sīlabbataparāmāsaṃ hotīti taṃ pajahanto sīlabbataparāmāsakāyaganthaṃ bhindati.

谓无明于识中凝聚重成，作成坚密之缚，但见无常，放下无明之海，得超越。正如愚痴力量般，迷于戒律执著，对此爱着割断身缠。

‘‘Yañca kho etaṃ, bhikkhave, vuccati cittaṃ itipi mano itipi viññāṇaṃ itipi, tatrāssutavā puthujjano nālaṃ nibbindituṃ, nālaṃ virajjituṃ, nālaṃ vimuccituṃ. Taṃ kissa hetu? Dīgharattaṃhetaṃ, bhikkhave, assutavato puthujjanassa ajjhositaṃ mamāyitaṃ parāmaṭṭhaṃ ‘etaṃ mama, esohamasmi, eso me attā’’ti (saṃ. ni. 2.61) –

世尊问：「比库！心、意、识三者名何？以何故，凡夫未能对心、意、识生厌恶、清净、解脱？其因何故？乃久远以来，凡夫对声闻教法未闻、未信、未解，其自我、我所有、我身想重执不舍；谓我为‘此是我，我即是我，我世间即是我’(律藏 2.61)。」

Vacanato viññāṇaṃ niccato passanto diṭṭhupādānaṃ upādiyatīti aniccato passanto taṃ na upādiyatīti.

谓识为常，不知常故执著视为可取，见无常故不对识起执著。

Kamādivinicchayakathāvaṇṇanā niṭṭhitā. · 业等抉择说阐释已毕。

Suttantabhājanīyavaṇṇanā niṭṭhitā. · 经藏分别阐释已毕。

2. Abhidhammabhājanīyavaṇṇanā

第二部分阿毗达摩专注之解说

§34

34. Evaṃ yā ekavidhādinā vuttavedanānaṃ bhūmivasena jānitabbatā, taṃ vatvā puna sampayuttato dassitatādijānitabbappakāraṃ vattumāha ‘‘apicā’’tiādi. Aṭṭhavidhena tatthāti tattha-saddassa sattavidhabhedeneva yojanā chabbidhabhedena yojanāya sati aṭṭhavidhattābhāvato.

34. 是言：既知苦根受如地基，应复重新由因缘相续连贯，说明当知道之所由。谓曰『如是』等，因八种不同说法。此处谓「处所」一词在巴利语中因有七种义别，且有六种不同接合法，故无法如众所说般仅止八种。

Pūraṇatthameva vuttoti dasavidhatāpūraṇatthameva vutto, na navavidhabhede viya nayadānatthaṃ. Kasmā? Tattha nayassa dinnattā. Bhinditabbassa hi bhedanaṃ nayadānaṃ, tañca tattha katanti. Yathā ca kusalattiko, evaṃ ‘‘kāyasamphassajā vedanā atthi sukhā, atthi dukkhā’’ti idampi pūraṇatthamevāti dīpitaṃ hoti aṭṭhavidhabhede nayassa dinnattā.

所谓仅以成就众多意义为说，指的是十种不同的完全圆满含义，而非九种不同的别异的教义。这是因授予教义者有教理传达的缘故。须知当必须区分之事所体现的分歧，即是教导义理之所在。例如称赞功德时，有‘因身体接触而生感受，或有乐或有苦感’等言，这就是成就众多义的说法，因其表达了八种不同的分法的教理义。

Pubbe gahitato aññassa gahaṇaṃ vaḍḍhanaṃ gahaṇavaḍḍhanavasena, na purimagahite ṭhite aññupacayavasena. Vaḍḍhana-saddo vā chedanattho kesavaḍḍhanādīsu viyāti pubbe gahitassa aggahaṇaṃ chindanaṃ vaḍḍhanaṃ, dukatikānaṃ ubhayesaṃ vaḍḍhanaṃ ubhayavaḍḍhanaṃ, ubhayato vā pavattaṃ vaḍḍhanaṃ ubhayavaḍḍhanaṃ, tadeva ubhatovaḍḍhanakaṃ, tena nayanīharaṇaṃ ubhatovaḍḍhanakanīhāro. Vaḍḍhanakanayo vā vaḍḍhanakanīhāro, ubhayato pavatto vaḍḍhanakanīhāro ubhatovaḍḍhanakanīhāro. Tattha dukamūlakatikamūlakaubhatovaḍḍhanakesu duvidhatividhabhedānaṃyeva hi viseso. Aññe bhedā avisiṭṭhā, tathāpi paññāppabhedajananatthaṃ dhammavitakkena ñātivitakkādiniratthakavitakkanivāraṇatthaṃ imañca pāḷiṃ vitakkentassa dhammupasaṃhitapāmojjajananatthaṃ ekekassa vārassa gahitassa niyyānamukhabhāvato ca duvidhatividhabhedanānattavasena itarepi bhedā vuttāti veditabbā aññamaññāpekkhesu ekassa visesena itaresampi visiṭṭhabhāvato. Na kevalaṃ ekavidhova, atha kho duvidho ca. Na ca ekaduvidhova, atha kho tividhopi. Nāpi eka…pe… navavidhova, atha kho dasavidhopīti hi evañca te bhedā aññamaññāpekkhā, tasmā eko bhedo visiṭṭho attanā apekkhiyamāne, attānañca apekkhamāne aññabhede visesetīti tassa vasena tepi vattabbataṃ arahantīti vuttāti daṭṭhabbā.

前述所言的‘承受’不同于‘增加’。这里的‘承受’是指前面所受之物的再承受，而非在其前所受之基础上加增。‘增加’和‘切断’这两个词用在名称如“增长头发”等时，意味着前面所受事物的先取与切断，以及双方增长、双方同起等。增长的意思有双重，即两者所在处皆增长。因此对于同生、相依增长的说法，是对双重增长意涵的指示。由此而引发的拒持（不承受）行为，同样具增长拒持的意义。增长意涵既指增长者，亦指增长者所拒持，即双方增长和拒持之相。此中以苦为根本，苦根增长界定的分类，有两种主要差别。其他差别虽不显著，却因产生表明不同智慧的说法，或为阐明教义结构，或为激发诵学者的欣喜，也有彼此相互参照的表现。有的差别仅有一种，有的则有两种，有的乃三种，甚至九种。如此差别因彼此参照而各具独特性，因此当认为这些差别非单一，也非双重。有的非一二，有的乃三，有的乃九。正因为这些差别间互相参照，有一差别独具显著之处时，其他差别也因参照显得突出。因此称作阿拉汉所陈说的三要义。

Sattavidhenātiādayo aññappabhedanirapekkhā kevalaṃ bahuppakāratādassanatthaṃ vuttāti sabbehi tehi pakārehi ‘‘bahuvidhena vedanākkhandhaṃ dassesī’’ti vuttaṃ. Mahāvisayo rājā viya savisaye bhagavāpi mahāvisayatāya appaṭihato yathā yathā icchati, tathā tathā desetuṃ sakkoti sabbaññutānāvaraṇañāṇayogatoti attho. Duke vatvā tikā vuttāti tikā dukesu pakkhittāti yuttaṃ, dukā pana kathaṃ tikesu pakkhittāti? Parato vuttepi tasmiṃ tasmiṃ tike apekkhakāpekkhitabbavasena dukānaṃ yojitattā.

所谓七种，可理解为不同差别未必涉及特殊性，仅为多重表现的显现。故以各种表现之方式，称‘以多种形态显示苦集灭道四圣蕴’为说。佛如同诸国之王，在其大领域内可自在选择其愿意宣说之法，因佛具有遍知无碍之智慧。这是其义。所谓苦多重，指在苦中分三法，苦为何三法？他处又说实行对象故分三，故欲以众缘为处起苦，谓之多重苦，乃以不同之差异而起。

Kiriyamanodhātu āvajjanavasena labbhatīti vuttaṃ, āvajjanā pana cakkhusamphassapaccayā na hoti. Na hi samānavīthiyaṃ pacchimo dhammo purimassa koci paccayo hoti. Ye ca vadanti ‘‘āvajjanavedanāva cakkhusaṅghaṭṭanāya uppannattā evaṃ vuttā’’ti, tañca na yuttaṃ. Na hi ‘‘cakkhurūpapaṭighāto cakkhusamphasso’’ti katthaci sutte vā aṭṭhakathāyaṃ vā vuttaṃ. Yadi so ca cakkhusamphasso siyā, cakkhuviññāṇasahajātāpi vedanā cakkhusamphassapaccayāti sā idha aṭṭhakathāyaṃ na vajjetabbā siyā. Pāḷiyañca ‘‘cakkhusamphassapaccayā vedanā atthi abyākatā’’ti ettha saṅgahitattā puna ‘‘cakkhusamphassajā vedanā’’ti na vattabbaṃ siyāti. Ayaṃ panetthādhippāyo – āvajjanavedanaṃ vinā cakkhusamphassassa uppatti natthīti taduppādikā sā tappayojanattā pariyāyena cakkhusamphassapaccayāti vattuṃ yuttāti, nippariyāyena pana cakkhusamphassassa paratova vedanā labbhanti.

所谓因果说中提到作为行动基础的心法，当以诱发为理说。然而“诱发”不等于眼根所触之接触。实不可言后法以同一形式为前法之因。谓之‘诱发之感受亦因眼根所生’，此说不当。说“眼根受形触而应生感受”，无论在经中或注释中并无此说法。若然眼根触触存，则识根本生本亦生受，此理在注释中不可立。巴利文中也曰“因眼触而感受存在时未明”，故又合并写为“因眼触生感受”不宜成立。此处主旨即欲明：无诱发感受则无眼触发生，此理属当说故，虽以另外方式称之为眼触之缘，但正确的结论是眼触之外，感受自立发生。

Catuttiṃsacittuppādavasenāti ettha rūpārūpāvacarānaṃ aggahaṇaṃ tesaṃ sayameva manodvārabhūtattā. Sabbabhavaṅgamano hi manodvāraṃ, cutipaṭisandhiyo ca tato anaññāti. Imasmiṃ pana catuvīsatividhabhede cakkhusamphassapaccayādikusalādīnaṃ samānavīthiyaṃ labbhamānatā aṭṭhakathāyaṃ vuttā, pāḷiyaṃ pana ekūnavīsaticatuvīsatikā saṅkhipitvā āgatāti ‘‘cakkhusamphassapaccayā vedanākkhandho atthi anupādinnaanupādāniyo asaṃkiliṭṭhaasaṃkilesiko avitakkaavicāro’’tiādinā nānāvīthigatānaṃ labbhamānatāya vuttattā kusalattikassapi nānāvīthiyaṃ labbhamānatā yojetabbā. Aṭṭhakathāyaṃ pana samānavīthiyaṃ cakkhusamphassapaccayādikatā ekantikāti katvā ettha labbhamānatā dassitā, na pana asamānavīthiyaṃ labbhamānatā paṭikkhittā. Teneva ‘‘tāni sattavidhādīsu yattha katthaci ṭhatvā kathetuṃ vaṭṭantī’’ti āha. Na hi samānavīthiyaṃyeva upanissayakoṭisamatikkamabhāvanāhi labbhamānatā hoti. Tidhāpi ca labbhamānataṃ sandhāya ‘‘yattha katthaci ṭhatvā kathetuṃ vaṭṭantī’’ti vuccati.

所谓因眼根所发之心行，是指身色等法直接聚合于心门。由此因缘众生始得转入心门，后非他法可代替。在此三十二种不同解说中，因眼触生善法等，皆以同一道理获得成立，在注释内有分述。巴利文简约为二十一至二十四项，归结为“因眼触生色法蕴、心法，分别为无执无执无染虑、无念、无分别之善法”等，为表现多样因缘基础之理。就注释所说，因眼触缘产生善法为单一法，与非单一法异。注释于此处体现同一路理所获之成立，而非否定异路的成立，因此称“于七等所说法中可于各处立成说”。由此知非仅因同一路理产生成立。

Etānīti yathādassitāni kusalādīni cittāni vadati, vedanāniddesepi ca etasmiṃ pubbaṅgamassa cittassa vasena kathetuṃ sukhanti cittasambandho kato. Teneva pana cittāni sattavidhabhede tikabhūmivasena, catuvīsatividhabhede dvāratikavasena, tiṃsavidhabhede dvārabhūmivasena, bahuvidhabhede dvāratikabhūmivasena dīpitānīti ‘‘tesu yatthakatthaci ṭhatvā kathetuṃ vaṭṭantī’’ti vuttaṃ. Kusalādīnaṃ dīpanā kāmāvacarādibhūmivasena kātabbā, tā ca bhūmiyo tiṃsavidhabhede sayamevāgatā, na ca sattavidhabhede viya dvāraṃ anāmaṭṭhaṃ, atibyattā ca ettha samānāsamānavīthīsu labbhamānatāti tiṃsavidhe…pe… sukhadīpanāni hontī’’ti vuttaṃ. Kasmā pana tiṃsavidhasmiṃyeva ṭhatvā dīpayiṃsu, nanu dvāratikabhūmīnaṃ āmaṭṭhattā bahuvidhabhede ṭhatvā dīpetabbānīti? Na, dīpetabbaṭṭhānātikkamato. Sattavidhabhedo hi dvārassa anāmaṭṭhattā dīpanāya aṭṭhānaṃ, catuvīsatividhabhede āmaṭṭhadvāratikā na bhūmiyo apekkhitvā ṭhapitā, tiṃsavidhabhede āmaṭṭhadvārabhūmiyo vuttā. Ye ca ṭhapitā, te cettha tikā apekkhitabbarahitā kevalaṃ bhūmīhi saha dīpetabbāva. Tenedaṃ dīpanāya ṭhānaṃ, tadatikkame pana ṭhānātikkamo hotīti.

所谓此处言七种善心，及感受指涉实是前因之心，故可说与心有关联而生。参照七种说法中三种地位如涅槃论中说法，二十四种中有门之分，三种有如门地，众多种中亦有门地的说法，表示‘于诸处立说便可宣说’。欲以七种差别显示门道名称，二十四种不拘诸地而具体立法，三种及多种又类似分门立法。以此说法表明为何在三十三种说中立法差别，不因名称有别于多种的门地。而依注释说，已设立者为无分别法，并不谓非无分别者不成立。诸设立之法依注释不拘其他，亦有其所在。故此门具门地，有过门地之差别。已立法中者无外所设，单依地法成立故称无分别。本处七法中所立唯以地法为因。故所说是门地，再超门地之外某处亦有成立处。将其处称门之差别而已。

Upanissayakoṭiyāti ettha ‘‘saddhaṃ upanissāya dānaṃ detī’’tiādinā (paṭṭhā. 1.1.423) nānāvīthiyaṃ pakatūpanissayo vuttoti ekavīthiyaṃ kusalādīnaṃ cakkhusamphassādayo tadabhāve abhāvato jāti viya jarāmaraṇassa upanissayalesena paccayoti vattuṃ yujjeyya, idha pana ‘‘kasiṇarūpadassanahetuuppannā parikammādivedanā cakkhusamphassapaccayā’’ti vakkhati, tasmā nānāvīthiyaṃ gatāni etāni cittāni cakkhusamphassapaccayā labbhamānānīti na upanissayaleso upanissayakoṭi, balavabalavānaṃ pana parikammādīnaṃ upanissayānaṃ sabbesaṃ ādibhūto upanissayo upanissayakoṭi. ‘‘Vālakoṭi na paññāyatī’’tiādīsu viya hi ādi, avayavo vā koṭi. Kasiṇarūpadassanato pabhuti ca kāmāvacarakusalādīnaṃ vedanānaṃ upanissayo pavattoti taṃ dassanaṃ upanissayakoṭi. Parikammādīni viya vā na balavaupanissayo dassananti tassa upanissayantabhāvena upanissayakoṭitā vuttā. Ghānādidvāresu tīsu upanissayakoṭiyā labbhamānattābhāvaṃ vadanto idha samānavīthi na gahitāti dīpeti. Dassanasavanāni viya hi kasiṇaparikammādīnaṃ ghāyanādīni upanissayā na hontīti tadalābho dīpitoti. Yadipi vāyokasiṇaṃ phusitvāpi gahetabbaṃ, purimena pana savanena vinā taṃ phusanaṃ sayameva mūlupanissayo yebhuyyena na hotīti tassa upanissayakoṭitā na vuttā.

关于“因缘聚合”的定义，此处引述『以信心为因缘而施与』等句，说明因缘有多种路径。不同的善因，如眼识及触缘等，俱足其因缘作用，缺一则如生死老病之因缘不能成就。经文中说“因为有观见形相的因缘，继起如触等感受”，故这些心分别通过眼识及其缘起，得以实现；并非单一路径因缘聚集，而是多路相通因缘。同时，因为各种因缘作用强弱不同，故称之为“因缘总汇”。如猪栏不以数量论，而以构成成分论之。见观由观形相等因缘产生，有情欲、戒行等善感受之因缘亦复如是。行法诸因虽非强力因，但视为显现因，故称是因缘总汇。诗句例举气味门户非因缘总汇，因为不合总聚因缘义。诸形相感受虽因气味触及而得，但无前次听觉聚合者，故气味触受非根本因缘。虽然气口触，也须与前次听觉相应，非一切因缘总汇也。

Ajjhāsayena sampattigato ajjhāsayasampanno, sampannajjhāsayoti vuttaṃ hoti. Vattappaṭivattanti khuddakañceva mahantañca vattaṃ, pubbe vā kataṃ vattaṃ, pacchā kataṃ paṭivattaṃ. Evaṃ cakkhuviññāṇanti ādimhi uppannaṃ āha, tato paraṃ uppannānipi pana kasiṇarūpadassanakalyāṇamittadassanasaṃvegavatthudassanādīni upanissayapaccayā hontiyevāti. Tena tadupanissayaṃ cakkhuviññāṇaṃ dassetīti veditabbaṃ.

“发心成就者”为心识成就者，谓成就于内心，故称“成就之心”。“成就”，“成”、“就”分别指小起与大起的施行事，先前所作之事为“成”，随后所作回向即为“就”。初生眼识即为此内心成就，继起的诸多观形相与良善法伴侣的见受皆由因缘促成，故可知此内心成就是眼识现起的缘起基础。

Yathābhūtasabhāvādassanaṃ asamapekkhanā. ‘‘Asmī’’ti rūpādīsu vinibandhassa. Sabhāvantarāmasanavasena parāmaṭṭhassa, parāmaṭṭhavatoti attho. Ārammaṇādhigahaṇavasena anu anu uppajjanadhammatāya thirabhāvakilesassa thāmagatassa, appahīnakāmarāgādikassa vā. Pariggahe ṭhitoti vīmaṃsāya ṭhito. Ettha ca asamapekkhanāyātiādinā mohādīnaṃ kiccena pākaṭena tesaṃ uppattivasena vicāraṇā daṭṭhabbā. Rūpadassanena uppannakilesasamatikkamavasena pavattā rūpadassanahetukā hotīti ‘‘cakkhusamphassapaccayā nāma jātā’’ti āha. Ettha ca cakkhusamphassassa catubhūmikavedanāya upanissayabhāvo eva pakārantarena kathito, tathā ‘‘bhāvanāvasenā’’ti ettha ca.

如实自性见的非分别观察。谓对“我”等色法分别的束缚，以及由自性不同、终极实相与净相之见得以消除。如执着断除者，见其深入原因，是断欲等染污滞碍的结果。故说“触缘因缘而生”。于此处，对于眼触所生四种受感之因缘成为见的方式加以异质阐释，如“以修习法为方式”。

Kalāpasammasanena tīṇi lakkhaṇāni āropetvā udayabbayānupassanādikāya vipassanāpaṭipāṭiyā ādimhi rūpārammaṇapariggahena rūpārammaṇaṃ sammasitvā, taṃmūlakaṃ vā sabbaṃ sammasanaṃ ādibhūte rūpārammaṇe pavattatīti katvā āha ‘‘rūpārammaṇaṃ sammasitvā’’ti. Ettha ca nāmarūpapariggahādi sabbaṃ sammasanaṃ bhāvanāti veditabbā. Rūpārammaṇaṃ sammasitvāti ca yathāvuttacakkhuviññāṇassa ārammaṇabhūtaṃ rūpārammaṇaṃ vuttaṃ, na yaṃ kiñci. Ārammaṇena hi cakkhusamphassaṃ dassetīti. Evaṃ ‘‘rūpārammaṇe uppannaṃ kilesa’’nti etthāpi veditabbaṃ.

在以聚合体的具足三种标识（成散坏）为基础，观察生灭变化的观法路径初期，通过对形缘的充分观照，观察其根本性质由此产生。称此为“正照形缘”。此处应知“正照”涵盖一切由色法与名法等聚合所成之观法。说“正照形缘”，即是指符合眼识所缘现象的形缘。因缘所生的染污亦当理解。

Idaṃ phoṭṭhabbaṃ kiṃnissitanti cakkhudvāre viya yojanāya yathāsambhavaṃ āpodhātuyā aññamaññassa ca vasena mahābhūtanissitatā yojetabbā.

如眼门观物一般，应以具足适当距离，恰当透明相能遮蔽，为配合相互依赖的大元素现起。

Jāti…pe… balavapaccayo hotīti yathāvuttānaṃ bhayato dissamānānaṃ jātiādīnaṃ balavapaccayabhāvena tesaṃ bhayato dassanena sahajātassa manosamphassassa, tassa vā dassanassa dvārabhūtassa bhavaṅgamanosamphassassa balavapaccayabhāvaṃ dasseti.

生……诸因缘力量总称为强因缘。譬如恐惧时所显现的生等现象，依止此种恐惧的见受，是由先天自身的心识根基结合而成。此见受作为门户出现，能促生从根本心识起始的各类心理现象的因缘相续。

Dhammārammaṇeti na pubbe vutte jātiādiārammaṇeva, atha kho sabbasmiṃ rāgādivatthubhūte dhammārammaṇe. Vatthunissitanti ettha vedanādisaṅkhātassa dhammārammaṇekadesassa pariggahamukhena dhammārammaṇapariggahaṃ dasseti.

所谓法的相貌，并非以往所说的生起等根本相貌，而是在一切由贪欲等缘起的境界中所显现的法的相貌。所谓缘起法相者，是指借由以苦、乐、舍等感受为标志之一的法的相貌，说明法相包含的特征。

Manosamphassoti viññāṇaṃ samphassassa kāraṇabhāvena gahitaṃ, tadeva attano phalasseva phalabhāvena vattuṃ na yuttaṃ kāraṇaphalasaṅkarabhāvena sotūnaṃ sammohajanakattāti āha ‘‘na hi sakkā viññāṇaṃ manosamphassajanti niddisitu’’nti, na pana viññāṇassa manosamphassena sahajātabhāvassa abhāvā. Yasmā vā yathā ‘‘tiṇṇaṃ saṅgati phasso’’ti (ma. ni. 1.204; 3.420, 425-426; saṃ. ni. 4.60) vacanato indriyavisayā viya viññāṇampi phassassa visesapaccayo, na tathā phasso viññāṇassa, tasmā indriyavisayā viya viññāṇampi cakkhusamphassajādivacanaṃ na arahatīti cakkhusamphassajādibhāvo na katoti veditabbo.

所谓心触，是指识作为触缘的因缘而受持，即以识自身为果报而论触缘，不能用因与果混合的说法来解释，因为这会误导众生产生迷惑。正如经典所说“三支合和为触”，此处指意识不是触的等同，而是与六根等同，识虽受触缘所依而具特殊性，触不应简单地等同于识，因此不应说识即因心触，也不可说因眼触等生的识即因心触。

Abhidhammabhājanīyavaṇṇanā niṭṭhitā. · 阿毗达摩分别阐释已毕。

3. Pañhapucchakavaṇṇanā

三、问答篇解说

§150

150. Cittuppādarūpavasena taṃ taṃ samudāyaṃ ekekaṃ dhammaṃ katvā ‘‘pañcapaṇṇāsa kāmāvacaradhamme’’ti āha. Rajjantassātiādīsu rāgādayo chasu dvāresu sīlādayo ca pañca saṃvarā yathāsambhavaṃ yojetabbā, sammasanaṃ pana manodvāre eva. Rūpārūpāvacaradhammesu abhijjhādomanassādiuppatti atthīti tato satisaṃvaro ñāṇavīriyasaṃvarā ca yathāyogaṃ yojetabbā. Pariggahavacanena sammasanapaccavekkhaṇāni saṅgaṇhāti. Teyevāti cattāro khandhā vuttā.

150. 就心所为基础的形式分别说明各个法，称为“关于五十五欲止于法门”。所谓烦恼等，也即贪瞋痴六门，道德五戒等也即五种约束，须视情况调和修习，主要是在心门内调伏。于色与非色的约束中，烦恼如贪瞋等的生起，须因念戒定慧三种资粮相应地调伏。所谓“约束”，即摄受并观察，四蕴被提及。

Samāne desitabbe desanāmattassa parivaṭṭanaṃ parivaṭṭo. Tīsupi parivaṭṭesu katthaci kiñci ūnaṃ adhikaṃ vā natthīti katvā āha ‘‘ekova paricchedo’’ti.

“相同”指所说法的名称范围的一致性，“范围”指所说法的界限。在三种范围中，有时略少，有时略多，故称为“仅此一卷”。

Pañhapucchakavaṇṇanā niṭṭhitā. · 问者之释已毕。

Khandhavibhaṅgavaṇṇanā niṭṭhitā. · 蕴分别之释已毕。