6. Paṭiccasamuppādavibhaṅgo · 6. 缘起分别义注

470 段 · CSCD 巴利原典

6. Paṭiccasamuppādavibhaṅgo6. 缘起之分别

1. Suttantabhājanīyaṃ uddesavāravaṇṇanā

一、经文部分的内容——有意、起端及说明。

§225

225. Idāni tadanantare paṭiccasamuppādavibhaṅge yā ‘‘ayaṃ avijjāpaccayā saṅkhārā’’tiādinā nayena tanti nikkhittā, tassā atthasaṃvaṇṇanaṃ karontena vibhajjavādimaṇḍalaṃ otaritvā ācariye anabbhācikkhantena sakasamayaṃ avokkamantena parasamayaṃ anāyūhantena suttaṃ appaṭibāhantena vinayaṃ anulomentena mahāpadese olokentena dhammaṃ dīpentena atthaṃ saṅgahantena tamevatthaṃ puna āvattetvā aparehipi pariyāyehi niddisantena ca yasmā atthasaṃvaṇṇanā kātabbā hoti, pakatiyāpi ca dukkarāva paṭiccasamuppādassa atthasaṃvaṇṇanā, yathāhu porāṇā –

225．现今，于缘起的分别解析之后，凡以“此有无明所因之行”等教说来导引，皆已详细陈述完毕。继而，对该义旨进行说明者，得越过分别议论之圈层，达至导师与新学者的同时会集，继相续次的阐发，因无阻滞而不忍弃绝。依止经文而不回避律藏，遍视广大境界，照亮佛法，使义理得以归纳。因此复次重复同一义理，辅以他说加以明示，盖因义理当为说明，且即使是简略者，缘起义理说明亦甚为艰难。古语云：

‘‘Saccaṃ satto paṭisandhi, paccayākārameva ca;

诚语者，众生得以复生，缘起即其因缘；

Duddasā caturo dhammā, desetuñca sudukkarā’’ti.

甚为难得的是四圣谛等法，讲说极难。

Tasmā ‘‘aññatra āgamādhigamappattehi na sukarā paṭiccasamuppādassa atthavaṇṇanā’’ti paritulayitvā –

故此乃否定“除外经教所得，缘起义理不易说明”之论，

Vattukāmo ahaṃ ajja, paccayākāravaṇṇanaṃ;

现以欲述者：今且说明缘起之因缘形态。

Patiṭṭhaṃ nādhigacchāmi, ajjhogāḷhova sāgaraṃ.

我未曾达到坚固不动之境，犹如在波涛汹涌的大海中摇摆。

Sāsanaṃ panidaṃ nānā-desanānayamaṇḍitaṃ;

然而此教法布满诸多不同的开示与约束，丰富而多样；

Pubbācariyamaggo ca, abbocchinno pavattati.

且有前师传授的正道开端，明确鲜明地展开进行。

Yasmā tasmā tadubhayaṃ, sannissāyatthavaṇṇanaṃ;

由于以上两者，即止息和开导，彼此相依作为说明根本，

Ārabhissāmi etassa, taṃ suṇātha samāhitā.

我将由此开始解说，愿善思善听，专心恭敬地聆听。

Vuttañhetaṃ pubbācariyehi –

前师们曾如是宣说——

‘‘Yo kocimaṃ aṭṭhiṃ katvā suṇeyya,

『若有人造作此断骨而听闻，』

Labhetha pubbāpariyaṃ visesaṃ;

『则获得前后相续之特别分别；』

Laddhāna pubbāpariyaṃ visesaṃ,

『得已前后相续之特别分别，』

Adassanaṃ maccurājassa gacche’’ti.

『便入无见无智之死王境界。』

Avijjāpaccayāsaṅkhārātiādīsu hi āditoyeva tāva –

『所谓无明所缘之行等，如前所说正是其始；』

Desanābhedato attha-lakkhaṇekavidhādito;

『因说法不异而义相多样者也。』

Aṅgānañca vavatthānā, viññātabbo vinicchayo.

关于领域（场所、场地）应当加以说明，其确切的范围应当辨明。

Tattha ‘desanābhedato’ti bhagavato hi vallihārakānaṃ catunnaṃ purisānaṃ valliggahaṇaṃ viya ādito vā majjhato vā paṭṭhāya yāva pariyosānaṃ, tathā pariyosānato vā majjhato vā paṭṭhāya yāva ādīti catubbidhā paṭiccasamuppādadesanā. Yathā hi vallihārakesu catūsu purisesu eko valliyā mūlameva paṭhamaṃ passati, so taṃ mūle chetvā sabbaṃ ākaḍḍhitvā ādāya kamme upaneti, evaṃ bhagavā ‘‘iti kho, bhikkhave, avijjāpaccayā saṅkhārā…pe… jātipaccayā jarāmaraṇa’’nti ādito (ma. ni. 1.402) paṭṭhāya yāva pariyosānāpi paṭiccasamuppādaṃ deseti.

世尊以四人的缠绕篱笆为比喻宣讲「无断灭说」。这些篱笆如同从外到中或从中到外围绕起来，直到形成一个完整的围栏。基于此出现四种相应的缘起教说。例如，有人在四篱之中只看到最外缘的一株篱笆，他便砍断这株篱笆，将全部缠绕的篱笆拉下，带往作业，就如世尊所说：“比库们，因无明为缘，行生起……因生为缘，老死生起”〔原文引〕，由外缘往中心往复说明缘起的整个过程。

Yathā pana tesu purisesu eko valliyā majjhaṃ paṭhamaṃ passati, so majjhe chinditvā uparibhāgaṃyeva ākaḍḍhitvā ādāya kamme upaneti, evaṃ bhagavā ‘‘tassa taṃ vedanaṃ abhinandato abhivadato ajjhosāya tiṭṭhato uppajjati nandī; yā vedanāsu nandī, tadupādānaṃ, tassupādānapaccayā bhavo, bhavapaccayā jātī’’ti (ma. ni. 1.409; saṃ. ni. 3.5) majjhato paṭṭhāya yāva pariyosānāpi deseti.

如果四人之中有人视线落在中间的篱笆，便从中切断，拉扯上半部带到作业中；世尊亦如是，依中缘自始至终宣说：“由此之受，生喜悦、欣快及镇定，此即欢喜；由此受生欢喜，由欢喜生取，由取生有，由有生生”。（引自大念处1.409及散念处3.5）由中缘讲述至外围全境。

Yathā ca tesu purisesu eko valliyā aggaṃ paṭhamaṃ passati, so agge gahetvā aggānusārena yāva mūlā sabbaṃ ādāya kamme upaneti, evaṃ bhagavā ‘‘jātipaccayā jarāmaraṇanti iti kho panetaṃ vuttaṃ, jātipaccayā nu kho, bhikkhave, jarāmaraṇaṃ no vā kathaṃ vā ettha hotī’’ti? ‘‘Jātipaccayā, bhante, jarāmaraṇaṃ; evaṃ no ettha hoti – jātipaccayā jarāmaraṇa’’nti. ‘‘Bhavapaccayā jāti…pe… avijjāpaccayā saṅkhārāti iti kho panetaṃ vuttaṃ, avijjāpaccayā nu kho, bhikkhave, saṅkhārā no vā kathaṃ vā ettha hotī’’ti? ‘‘Avijjāpaccayā, bhante, saṅkhārā; evaṃ no ettha hoti – avijjāpaccayā saṅkhārā’’ti pariyosānato paṭṭhāya yāva āditopi paṭiccasamuppādaṃ deseti.

又若有一人在四篱中只看到最内缘的篱笆，他便抓住最里面的篱笆，依据顶端逐渐到树根全部拉下，带入作业。世尊亦云：“因生为缘，老死生起。这是所说。比库们，老死如何依生起？答曰：老死基於生起产生；除此之外不生此。因有为缘生起……因无明为缘，行生起。”世尊由外到内环绕说明缘起，直至根本。

Yathā pana tesu purisesu eko valliyā majjhameva paṭhamaṃ passati, so majjhe chinditvā heṭṭhā otaranto yāva mūlā ādāya kamme upaneti , evaṃ bhagavā ‘‘ime, bhikkhave, cattāro āhārā kiṃ nidānā, kiṃ samudayā, kiṃ jātikā, kiṃ pabhavā? Ime cattāro āhārā taṇhānidānā, taṇhāsamudayā, taṇhājātikā, taṇhāpabhavā. Taṇhā cāyaṃ, bhikkhave, kiṃ nidānā? Vedanā, phasso, saḷāyatanaṃ, nāmarūpaṃ, viññāṇaṃ. Saṅkhārā kiṃ nidānā…pe… saṅkhārā avijjānidānā, avijjāsamudayā, avijjājātikā, avijjāpabhavā’’ti (saṃ. ni. 2.11) majjhato paṭṭhāya yāva ādito deseti.

若有四人中有人见偏于中缘篱笆，即从中切断，将篱笆向下方逐渐拉到树根，进而带入作业。世尊由此从中心自始至终说明：“比库们，四种食糧为何？为何为因？为何为集？为何为生？为何为有？这四种食糧是渴爱之缘、渴爱之集、渴爱之生、渴爱之有。渴爱为何缘？乃受、触、六入、名色、识。行为何缘……行为无明之缘、无明之集、无明之生、无明之有。”（引自散念处2.11）由中间至外围全境说明至终结。

Kasmā panevaṃ desetīti? Paṭiccasamuppādassa samantabhaddakattā, sayañca desanāvilāsappattattā. Samantabhaddako hi paṭiccasamuppādo tato tato ñāyappaṭivedhāya saṃvattatiyeva. Desanāvilāsappatto ca bhagavā catuvesārajjappaṭisambhidāyogena catubbidhagambhīrabhāvappattiyā ca. So desanāvilāsappattattā nānānayeheva dhammaṃ deseti. Visesato panassa yā ādito paṭṭhāya anulomadesanā, sā pavattikāraṇavibhāgasammūḷhaṃ veneyyajanaṃ samanupassato yathāsakehi kāraṇehi pavattisandassanatthaṃ uppattikkamasandassanatthañca pavattitāti ñātabbā.

为何世尊如此宣说？因缘起具有圆满成熟、宣说广博无遗的特质。圆满成熟者，缘起在各处皆有明了透彻之性质，时时刻刻具足所见证之智。宣说广博者，世尊以四种贵重功德的觉知能力，深入根本详尽审察缘起四谛，故能依各种情境和不同对象宣说缘起。尤其是世尊自始至终、循序渐进地宣讲缘起者，乃为合乎因果、道理层次清晰、使受教者易于明白自然法则发生、生成与消逝的缘起真理。

Yā pariyosānato paṭṭhāya paṭilomadesanā, sā ‘‘kicchaṃ vatāyaṃ loko āpanno jāyati ca jīyati ca mīyati cā’’ti (dī. ni. 2.57) ādinā nayena kicchāpannaṃ lokamanuvilokayato pubbabhāgappaṭivedhānusārena tassa tassa jarāmaraṇādikassa dukkhassa attanādhigatakāraṇasandassanatthaṃ. Yā pana majjhato paṭṭhāya yāva ādi, sā āhāranidānavavatthāpanānusārena yāva atītaṃ addhānaṃ atiharitvā puna atītaddhato pabhuti hetuphalapaṭipāṭisandassanatthaṃ. Yā pana majjhato paṭṭhāya yāva pariyosānā pavattā, sā paccuppanne addhāne anāgataddhahetusamuṭṭhānato pabhuti anāgataddhasandassanatthaṃ. Tāsu yā sā pavattikāraṇasammūḷhassa veneyyajanassa yathāsakehi kāraṇehi pavattisandassanatthaṃ uppattikkamasandassanatthañca ādito paṭṭhāya anulomadesanā vuttā, sā idha nikkhittāti veditabbā.

当紧接终结而逆顺宣说时，此谓『现在世间陷入困苦，生、存、灭皆由此而生』（引自经藏·尼柯耶第2卷57节），藉由此开端之引导，以迄困苦之世间为观察对象，依先前所示各时段，对各各衰老与死亡等苦难之自觉原因作详尽说明。至于中间所依据者，则遵因缘之食因，使当时过去所覆之法门暂时中止，而复起显现过去因果相续之见解。再者，所依中间起点至终结时段，则据在目前起起之法中未来因缘之发出，以观未来因缘之显现。以上各者，皆为业力起因缠绕之现成事因，配合种种因缘及现前现行之因缘显现、发生移动等，主张此经文起始时逆顺说法正合其理，故此处应知其为起点之逆顺宣说。

Kasmā panettha avijjā ādito vuttā? Kiṃ pakativādīnaṃ pakati viya avijjāpi akāraṇaṃ mūlakāraṇaṃ lokassāti? Na akāraṇaṃ. ‘‘Āsavasamudayā avijjāsamudayo’’ti hi avijjāya kāraṇaṃ vuttaṃ. Atthi pana pariyāyo yena mūlakāraṇaṃ siyā. Ko pana soti? Vaṭṭakathāya sīsabhāvo. Bhagavā hi vaṭṭakathaṃ kathento dve dhamme sīsaṃ katvā kathesi – avijjaṃ vā bhavataṇhaṃ vā. Yathāha – ‘‘purimā, bhikkhave, koṭi na paññāyati avijjāya ‘ito pubbe avijjā nāhosi, atha pacchā samabhavī’ti. Evañcetaṃ, bhikkhave, vuccati, atha ca pana paññāyati ‘idappaccayā avijjā’’ti (a. ni. 10.61); bhavataṇhaṃ vā, yathāha – ‘‘purimā, bhikkhave, koṭi na paññāyati bhavataṇhāya ‘ito pubbe bhavataṇhā nāhosi, atha pacchā samabhavī’ti. Evañcetaṃ, bhikkhave, vuccati, atha ca pana paññāyati ‘idappaccayā bhavataṇhā’’ti (a. ni. 10.62).

为何此处称无明为开端？有论者疑惑无明岂为世界之无因最初因缘？非无因。《阿毗尼毗舍离经》（第10卷61节）明确指出无明为烦恼之根本因缘，是烦恼的起源所在。此处所言开端，无非是轮回之根本。谁为此根？即比喻为轮转故事之头。世尊说轮转有二根——无明与生存渴爱。譬如教言：『古时候，无明不存在，后来生起』，此谓『现时此处，无明成为最依缘』（引安那律经）。关于生存渴爱亦如是，古时未曾生起，后则存在，现成为主要依缘。

Kasmā pana bhagavā vaṭṭakathaṃ kathento ime dveva dhamme sīsaṃ katvā kathesīti? Sugatiduggatigāmino kammassa visesahetubhūtattā. Duggatigāmino hi kammassa visesahetu avijjā. Kasmā? Yasmā avijjābhibhūto puthujjano, aggisantāpalaguḷābhighātaparissamābhibhūtā vajjhagāvī tāya parissamāturatāya nirassādampi attano anatthāvahampi ca uṇhodakapānaṃ viya, kilesasantāpato nirassādampi duggativinipātato ca attano anatthāvahampi pāṇātipātādimanekappakāraṃ duggatigāmikammaṃ ārabhati. Sugatigāmino pana kammassa visesahetu bhavataṇhā. Kasmā? Yasmā bhavataṇhābhibhūto puthujjano, yathā vuttappakārā gāvī sītudakataṇhāya saassādaṃ attano parissamavinodanañca sītudakapānaṃ viya, kilesasantāpavirahato saassādaṃ sugatisampāpanena attano duggatidukkhaparissamavinodanañca pāṇātipātāveramaṇīādimanekappakāraṃ sugatigāmikammaṃ ārabhati.

为何世尊说轮转故事时要以上述二法为首？其由乃因生死善恶之业特征所决定。恶业之根本是无明。何以故？因无明蔽障无知之凡夫，犹如受牛鞭毒刺，遭痛苦折磨而怨念满身；彼具烦恼附缚，身心俱受苦难，正如饮下醍醐般，起诸恶业如杀生诸恶恶行，渐入下流恶道。逆之，善业之根本是生渴爱。何以故？因渴爱覆盖之凡夫，如同乳牛受冷食解渴，承欢慰息，远离烦恼，继而造善业诸多善行如戒杀生，因而趋向善道快乐。

Etesu pana vaṭṭakathāya sīsabhūtesu dhammesu katthaci bhagavā ekadhammamūlikaṃ desanaṃ deseti, seyyathidaṃ – ‘‘iti kho, bhikkhave, avijjūpanisā saṅkhārā, saṅkhārūpanisaṃ viññāṇa’’ntiādi (saṃ. ni. 2.23). Tathā ‘‘upādānīyesu, bhikkhave, dhammesu assādānupassino viharato taṇhā pavaḍḍhati, taṇhāpaccayā upādāna’’ntiādi (saṃ. ni. 2.52). Katthaci ubhayamūlikampi, seyyathidaṃ – ‘‘avijjānīvaraṇassa, bhikkhave, bālassa taṇhāya sampayuttassa evamayaṃ kāyo samudāgato. Iti ayañceva kāyo bahiddhā ca nāmarūpaṃ itthetaṃ dvayaṃ, dvayaṃ paṭicca phasso, saḷevāyatanāni yehi phuṭṭho bālo sukhadukkhaṃ paṭisaṃvedetī’’tiādi (saṃ. ni. 2.19). Tāsu tāsu desanāsu ‘‘avijjāpaccayā saṅkhārā’’ti ayamidha avijjāvasena ekadhammamūlikā desanāti veditabbā. Evaṃ tāvettha desanābhedato viññātabbo vinicchayo.

就此轮转故事之二根，世尊有时开示依一法为根，譬如《集论》中言：『无明为行因，行为识因』。又如言：『在触根之所生法中，贪爱增长，缘贪而起取』。又在某经中两者合论，言：『无明生行』。各于不同开示中，无明有时为根，有时欲渴为根，皆视示现之条件而分别。此中所言根本是无明之故，而无明即为诸法破不了的主要依止。应如是分别解读讲说。

‘Atthato’ti avijjādīnaṃ padānaṃ atthato, seyyathidaṃ – pūretuṃ ayuttaṭṭhena kāyaduccaritādi avindiyaṃ nāma; aladdhabbanti attho. Taṃ avindiyaṃ vindatīti avijjā. Tabbiparītato kāyasucaritādi vindiyaṃ nāma. Taṃ vindiyaṃ na vindatīti avijjā. Khandhānaṃ rāsaṭṭhaṃ, āyatanānaṃ āyatanaṭṭhaṃ, dhātūnaṃ suññaṭṭhaṃ, saccānaṃ tathaṭṭhaṃ, indriyānaṃ ādhipateyyaṭṭhaṃ aviditaṃ karotīti avijjā. Dukkhādīnaṃ pīḷanādivasena vuttaṃ catubbidhaṃ catubbidhaṃ atthaṃ aviditaṃ karotītipi avijjā. Antavirahite saṃsāre sabbayonigatibhavaviññāṇaṭṭhitisattāvāsesu satte javāpetīti avijjā. Paramatthato avijjamānesu itthipurisādīsu javati, vijjamānesupi khandhādīsu na javatīti avijjā. Apica cakkhuviññāṇādīnaṃ vatthārammaṇānaṃ paṭiccasamuppādapaṭiccasamuppannānañca dhammānaṃ chādanatopi avijjā.

『其实义』此谓无明等词之含义，譬如『不增益身体恶行』者，名为无明。反之，善行等为增益者，名为有明。五蕴之集聚、六入之诸所、十八界之境界、真理五种之所依、六根主宰等若不明了，皆属无明。以苦之痛苦为标记，谓无明为四种四重义之不解。凡处轮回，无明令诸行为萌芽不断涌现。究竟来论，存在于男女诸色中，无明流转；存在与世间事物的知识流转则无此无明。又无明遮盖眼识等境缘，此即无知之表现。

Yaṃ paṭicca phalameti so paccayo. Paṭiccāti na vinā tena; taṃ apaccakkhitvāti attho. Etīti uppajjati ceva pavattati cāti attho. Api ca upakārakaṭṭho paccayaṭṭho. Avijjā ca sā paccayo cāti avijjāpaccayo. Tasmā avijjāpaccayā.

『缘』是因，谓离不开此因；『缘生』即缘其因而生起；由缘持之，乃缘致成就。如此生成与流转之意。且缘亦含助引含义。无明即是此缘，无明缘故诸法生起。故谓之为无明缘。

Saṅkhatamabhisaṅkharontīti saṅkhārā. Apica avijjāpaccayā saṅkhārā, saṅkhārasaddena āgatasaṅkhārā cāti duvidhā saṅkhārā. Tattha puññāpuññāneñjābhisaṅkhārā tayo, kāyavacīcittasaṅkhārā tayoti ime cha avijjāpaccayā saṅkhārā . Te sabbepi lokiyakusalākusalacetanāmattameva honti.

所谓因缘聚合者即为行。其行又可分为因无明而生起的行，依行之名称之为来行，故行分为两种。其中文中有所分别的有三种称谓，分别为善恶业因行、身行意行，而这六种均属于因无明而生起之行。这些一切皆不过是世间的善恶意念所构成的总量。

Saṅkhatasaṅkhāro, abhisaṅkhatasaṅkhāro, abhisaṅkharaṇasaṅkhāro, payogābhisaṅkhāroti ime pana cattāro saṅkhārasaddena āgatasaṅkhārā. Tattha ‘‘aniccā vata saṅkhārā’’tiādīsu (dī. ni. 2.221, 272; saṃ. ni. 1.186; 2.143) vuttā sabbepi sappaccayā dhammā ‘saṅkhatasaṅkhārā’ nāma. Kammanibbattā tebhūmakā rūpārūpadhammā ‘abhisaṅkhatasaṅkhārā’ti aṭṭhakathāsu vuttā. Tepi ‘‘aniccā vata saṅkhārā’’ti ettheva saṅgahaṃ gacchanti. Visuṃ pana nesaṃ āgataṭṭhānaṃ na paññāyati. Tebhūmakakusalākusalacetanā pana ‘abhisaṅkharaṇakasaṅkhāro’ti vuccati. Tassa ‘‘avijjāgatoyaṃ, bhikkhave, purisapuggalo puññañce abhisaṅkharotī’’tiādīsu (saṃ. ni. 2.51) āgataṭṭhānaṃ paññāyati. Kāyikacetasikaṃ pana vīriyaṃ ‘payogābhisaṅkhāro’ti vuccati. So ‘‘yāvatikā abhisaṅkhārassa gati, tāvatikaṃ gantvā akkhāhataṃ maññe aṭṭhāsī’’tiādīsu (a. ni. 3.15) āgato.

所谓因缘聚合而成的行、因缘集聚的行、聚合作成的行、活动作业的行，这四种称谓皆指来行。在经论中诸如“行无常”等语，普遍指的是有条件之法，称为因缘聚合行。由业所产生的有形色法与无形之法，此称为因缘集聚行。三者皆汇集于“行无常”的总义中。然其来处却不易见解。具善恶业因意念者称为聚合集作业者。有文载：“比库们，依无明而来的人也，亦生善业。”此可知其来处。身与意劳作之勇力称为活动作业者。经中“因缘聚合行之流至此，至此即灭”之意句，是其出处。

Na kevalañca eteyeva, aññepi ‘‘saññāvedayitanirodhaṃ samāpajjantassa kho, āvuso visākha, bhikkhuno paṭhamaṃ nirujjhati vacīsaṅkhāro, tato kāyasaṅkhāro, tato cittasaṅkhāro’’tiādinā (ma. ni. 1.464) nayena saṅkhārasaddena āgatā anekasaṅkhārā. Tesu natthi so saṅkhāro, yo saṅkhatasaṅkhāre saṅgahaṃ na gaccheyya. Ito paraṃ saṅkhārapaccayā viññāṇantiādīsu yaṃ vuttaṃ taṃ vuttanayeneva veditabbaṃ.

行之称谓非止上述，此外亦有如“念觉止灭已现，比库初断语言行，继而身行，复后心行”等语，指涉多种行。于这些众多行中，不存在不含于因缘聚合行之内者。若有出离因缘聚合行之说，须据言论论理探察。因缘聚合行之因果如识等相关，皆当依教义解释理解。

Avutte pana vijānātīti viññāṇaṃ. Namatīti nāmaṃ. Ruppatīti rūpaṃ. Āye tanoti, āyatañca nayatīti āyatanaṃ. Phusatīti phasso. Vedayatīti vedanā. Paritassatīti taṇhā. Upādiyatīti upādānaṃ. Bhavati bhāvayati cāti bhavo. Jananaṃ jāti. Jīraṇaṃ jarā. Maranti etenāti maraṇaṃ. Socanaṃ soko. Paridevanaṃ paridevo. Dukkhayatīti dukkhaṃ; uppādaṭṭhitivasena vā dvedhā khaṇatīti dukkhaṃ. Dummanassa bhāvo domanassaṃ. Bhuso āyāso upāyāso.

论中列举之名词含义如下：觉知谓识；名字谓名；色相谓色；界之意味谓触处；触谓身触心触；受谓受缓；渴爱谓渴；取谓取执；有谓生有；生谓出世产生；老是变老衰；死谓死亡；忧谓悲忧；恸谓哀痛；苦谓苦恼；苦含生灭苦；忧苦谓悲伤苦；劳苦谓辛劳苦。

Sambhavantīti nibbattanti. Na kevalañca sokādīheva, atha kho sabbapadehi ‘sambhavantī’ti saddassa yojanā kātabbā. Itarathā hi ‘‘avijjāpaccayā saṅkhārā’’ti vutte kiṃ karontīti na paññāyeyyuṃ. ‘‘Sambhavantī’’ti pana yojanāya sati ‘‘avijjā ca sā paccayo cāti avijjāpaccayo; tasmā avijjāpaccayā saṅkhārā sambhavantī’’ti paccayapaccayuppannavavatthānaṃ kataṃ hoti. Esa nayo sabbattha.

成就谓生起。成就不但指忧愁等苦，也适用于一切词义。若以“因无明而行”论，不解其做用亦不可取。所谓成就，即因缘成立因而生起，故因无明为因而生。于是因缘递次产生义贯通广达，此理处处成立。

Evanti niddiṭṭhanayanidassanaṃ. Tena avijjādīheva kāraṇehi, na issaranimmānādīhīti dasseti. Etassāti yathāvuttassa. Kevalassāti asammissassa sakalassa vā. Dukkhakkhandhassāti dukkhasamūhassa, na sattassa, na sukhasubhādīnaṃ. Samudayoti nibbatti. Hotīti sambhavati. Evamettha atthato viññātabbo vinicchayo.

如上所述，即为说明。由无明等因缘所生，而非由自在或主宰而生。此文所言“如此”即如前所明。所谓“唯有”是指无垢、圆满、整体。苦蕴意指苦的总集，非指众生，亦非指快乐诸法。集者谓生起。现谓发生。故此处之理应如此详辨断知。

‘Lakkhaṇādito’ti avijjādīnaṃ lakkhaṇādito, seyyathidaṃ – aññāṇalakkhaṇā avijjā, sammohanarasā, chādanapaccupaṭṭhānā, āsavapadaṭṭhānā. Abhisaṅkharaṇalakkhaṇā saṅkhārā, āyūhanarasā, cetanāpaccupaṭṭhānā, avijjāpadaṭṭhānā. Vijānanalakkhaṇaṃ viññāṇaṃ, pubbaṅgamarasaṃ, paṭisandhipaccupaṭṭhānaṃ, saṅkhārapadaṭṭhānaṃ, vatthārammaṇapadaṭṭhānaṃ vā. Namanalakkhaṇaṃ nāmaṃ, sampayogarasaṃ, avinibbhogapaccupaṭṭhānaṃ, viññāṇapadaṭṭhānaṃ. Ruppanalakkhaṇaṃ rūpaṃ, vikiraṇarasaṃ, abyākatapaccupaṭṭhānaṃ, viññāṇapadaṭṭhānaṃ. Āyatanalakkhaṇaṃ saḷāyatanaṃ, dassanādirasaṃ, vatthudvārabhāvapaccupaṭṭhānaṃ , nāmarūpapadaṭṭhānaṃ. Phusanalakkhaṇo phasso, saṅghaṭṭanaraso, saṅgatipaccupaṭṭhāno, saḷāyatanapadaṭṭhāno. Anubhavanalakkhaṇā vedanā, visayarasasambhogarasā, sukhadukkhapaccupaṭṭhānā, phassapadaṭṭhānā. Hetulakkhaṇā taṇhā, abhinandanarasā, atittibhāvapaccupaṭṭhānā, vedanāpadaṭṭhānā. Gahaṇalakkhaṇaṃ upādānaṃ, amuñcanarasaṃ, taṇhādaḷhattadiṭṭhipaccupaṭṭhānaṃ, taṇhāpadaṭṭhānaṃ. Kammakammaphalalakkhaṇo bhavo, bhāvanabhavanaraso, kusalākusalābyākatapaccupaṭṭhāno, upādānapadaṭṭhāno. Jātiādīnaṃ lakkhaṇādīni saccavibhaṅge vuttanayeneva veditabbāni. Evamettha lakkhaṇāditopi viññātabbo vinicchayo.

『以诸特征为首』者，是指无明等之诸特征。比如：无知为无明的特征、迷乱错乱之味、遮蔽依止、烦恼根基的基底。造作为造作之特征，有行之性、意志之味、意念的依止、无明的基底。认识为识的特征，为先出现的心法，续缘的依止，造作为基底，感官为依止。名为名的特征，是合同附着，非消尽之依止，即识法的依止。形为色的特征，是扩散散布之味，未表达之依止，识法依止。六处为六处特征，是视觉等根，见法等味，诸境的依止，名色之依止。触为触的特征，是结合体味，结合之依止，六处依止。受为受的特征，是界味和贝果味，乐苦之依止，触法依止。因为为渴爱特征，是怡乐味，不曾生起之依止，受法依止。深妙为取的特征，是烦恼味，执着坚固见之依止，渴爱依止。业为业果特征，是存在之味，有漏无漏之依止，执着依止。生等诸特征，须如实解说圣谛以知之。如此诸以特征为首者，皆应被认识，须断别明。

‘Ekavidhādito’ti ettha avijjā aññāṇādassanamohādibhāvato ekavidhā, appaṭipattimicchāpaṭipattito duvidhā tathā saṅkhārāsaṅkhārato, vedanāttayasampayogato tividhā, catusaccaappaṭivedhato catubbidhā, gatipañcakādīnavacchādanato pañcavidhā, dvārārammaṇato pana sabbesupi arūpadhammesu chabbidhatā veditabbā.

『有一类为首』者，是说无明因无知与见迷等的状态为一类，不正行有二类，依诸造作分别有二类，感受共生为三类，成就四圣谛有四类，因果遮蔽的五重障碍有五类。入门因缘对一切无色法依凭，有六类别。

Saṅkhārā sāsavavipākadhammadhammādibhāvato ekavidhā, kusalākusalato duvidhā tathā parittamahaggatahīnamajjhimamicchattaniyatāniyatato, tividhā puññābhisaṅkhārādibhāvato, catubbidhā catuyonisaṃvattanato, pañcavidhā pañcagatigāmito.

造作为有漏果报、业果性质等等要件，有一类。善恶分别二类。次第和无序种种状态也二类。善行业等三类。四正勤法四类。五趣往生五类。

Viññāṇaṃ lokiyavipākādibhāvato ekavidhaṃ, sahetukāhetukādito duvidhaṃ, bhavattayapariyāpannato vedanāttayasampayogato ahetukaduhetukatihetukato ca tividhaṃ, yonigativasena catubbidhaṃ pañcavidhañca.

识从世间现象及果报表现，具一类。依缘与无缘二类。存在终结与感受共生三类。因缘性质四类。五类（皆列举）现前。

Nāmarūpaṃ viññāṇasannissayato kammapaccayato ca ekavidhaṃ, sārammaṇānārammaṇato duvidhaṃ, atītādito tividhaṃ, yonigativasena catubbidhaṃ pañcavidhañca.

名色依识，依业果而生，具一类。以实际与非实际二类。过去因缘三类。因缘性质四类，五类俱备。

Saḷāyatanaṃ sañjātisamosaraṇaṭṭhānato ekavidhaṃ, bhūtappasādaviññāṇādito duvidhaṃ, sampattāsampattanobhayagocarato tividhaṃ, yonigatipariyāpannato catubbidhaṃ pañcavidhañcāti iminā nayena phassādīnampi ekavidhādibhāvo veditabboti. Evamettha ekavidhāditopi viññātabbo vinicchayo.

六处依生灭更迭处，具一类。根本感知识等二类。有无二种对境层面三类。因缘性质四类，五类合流。如是对诸触等，亦应知有一类始等诸类别，应当辨明断别。以上说出以『以一类为首』者，亦应认识斟酌分明。

‘Aṅgānañcavavatthānā’ti sokādayo cettha bhavacakkassa avicchedadassanatthaṃ vuttā. Jarāmaraṇabbhāhatassa hi bālassa te sambhavanti. Yathāha – ‘‘assutavā, bhikkhave, puthujjano sārīrikāya dukkhāya vedanāya phuṭṭho samāno socati kilamati paridevati urattāḷiṃ kandati sammohamāpajjatī’’ti (saṃ. ni. 4.252). Yāva ca tesaṃ pavatti tāva avijjāyāti punapi avijjāpaccayā saṅkhārāti sambandhameva hoti bhavacakkaṃ. Tasmā tesampi jarāmaraṇeneva ekasaṅkhepaṃ katvā dvādaseva paṭiccasamuppādaṅgānīti veditabbāni. Evamettha aṅgānaṃ vavatthānatopi viññātabbo vinicchayo. Ayaṃ tāvettha uddesavāravasena saṅkhepakathā.

“临终之境等”者，谓此处苦等诸心所，意在解说生死轮回不断之显现。因年老死亡蒙蔽之故，初学浅愚者即生此种悲伤。譬如经中所说：『比库，外道闻此身体苦苦之感，生起忧愁、仇恨、懊恼、愁叹、哭泣、痛恨、迷乱。』又谓此类烦恼发生者，乃是无明因缘行蕴之果，故轮回相续不断。故此诸烦恼亦当以老死为一总摄，视作十二因缘之一，理宜洞察。由此观之，所谓“临终之境”等也须了知，乃是依教义之言简意赅而云。

Uddesavāravaṇṇanā niṭṭhitā. · 略说句之解释已毕。

Avijjāpadaniddeso无明句之解说

§226

226. Idāni niddesavāravasena vitthārakathā hoti. ‘‘Avijjā paccayā saṅkhārā’’ti hi vuttaṃ. Tattha avijjāpaccayesu saṅkhāresu dassetabbesu yasmā putte kathetabbe paṭhamaṃ pitā kathīyati. Evañhi sati ‘mittassa putto, dattassa putto’ti putto sukathito hoti. Tasmā desanākusalo satthā saṅkhārānaṃ janakatthena pitusadisaṃ avijjaṃ tāva dassetuṃ tattha katamā avijjā? Dukkhe aññāṇantiādimāha.

此节现在以显说之次第详尽解说，谓“无明为行之因”已宣说。于此无明所缘的行中，因描写诸要，即为子之论述中父亲为最先所述。正如此，因念“为人之子，养父之子”而子得称。由此明了，经文之师善于宣说，借由行之生设，欲示父亲般无明为何？谓其“不知苦”如是说。

Tattha yasmā ayaṃ avijjā dukkhasaccassa yāthāvasarasalakkhaṇaṃ jānituṃ passituṃ paṭivijjhituṃ na deti, chādetvā pariyonandhitvā ganthetvā tiṭṭhati, tasmā ‘‘dukkhe aññāṇa’’nti vuccati. Tathā yasmā dukkhasamudayassa dukkhanirodhassa dukkhanirodhagāminiyā paṭipadāya yāthāvasarasalakkhaṇaṃ jānituṃ passituṃ paṭivijjhituṃ na deti, chādetvā pariyonandhitvā ganthetvā tiṭṭhati, tasmā dukkhanirodhagāminiyā paṭipadāya aññāṇanti vuccati. Imesu catūsu ṭhānesu suttantikapariyāyena aññāṇaṃ avijjāti kathitaṃ.

此处因该无明不能使人真正彻知、见知、洞察苦谛真实相；相反乃掩盖苦，任其消长，恒常不变，故云“不知苦”。又如无明不能使人真正彻知、见知、洞察通向苦灭之道，即出苦断灭之道，反而覆蔽愉悦，任其进退，故于苦灭道亦名为不知。在这四处境中经常教说不知即是无明。

Nikkhepakaṇḍe (dha. sa. 1067) pana abhidhammapariyāyena ‘‘pubbante aññāṇa’’nti aparesupi catūsu ṭhānesu aññāṇaṃ gahitaṃ. Tattha pubbanteti atīto addhā, atītāni khandhadhātuāyatanāni. Aparanteti anāgato addhā, anāgatāni khandhadhātuāyatanāni. Pubbantāparanteti tadubhayaṃ. Idappaccayatāti saṅkhārādīnaṃ kāraṇāni avijjādīni aṅgāni. Paṭiccasamuppannadhammāti avijjādīhi nibbattā saṅkhārādayo dhammā. Tatrāyaṃ avijjā yasmā atītānaṃ khandhādīnaṃ yāthāvasarasalakkhaṇaṃ jānituṃ passituṃ paṭivijjhituṃ na deti, chādetvā pariyonandhitvā ganthetvā tiṭṭhati, tasmā ‘‘pubbante aññāṇa’’nti vuccati. Tathā yasmā anāgatānaṃ khandhādīnaṃ, atītānāgatānaṃ khandhādīnaṃ idappaccayatāya ceva paṭiccasamuppannadhammānañca yāthāvasarasalakkhaṇaṃ jānituṃ passituṃ paṭivijjhituṃ na deti, chādetvā pariyonandhitvā ganthetvā tiṭṭhati, tasmā idappaccayatāpaṭiccasamuppannesu dhammesu aññāṇanti vuccati. Imesu aṭṭhasu ṭhānesu abhidhammapariyāyena aññāṇaṃ avijjāti kathitaṃ.

于《取舍品》中虽有繁杂说法，依阿毗达摩解释，无明又细分为“从前的不知”，即过去五蕴、界、处等过往；“未来的不知”，即未来五蕴、界、处；以及前后者并称。此称现前造成无明及其他法之因。所说过去的不知者，因其无明不使对五蕴等过去法真实彻知、见知、洞察，反而隐覆遮蔽，以致无明停留故名“过去的不知”。对未来法亦如是，不使真实知见，故称未来的不知。对现前缘起法中此等无明亦称不知。此八处境中无明之义据阿毗达摩所说而得知。

Evaṃ kiṃ kathitaṃ hoti? Kiccato ceva jātito ca avijjā kathitā nāma hoti. Kathaṃ ? Ayañhi avijjā imāni aṭṭha ṭhānāni jānituṃ passituṃ paṭivijjhituṃ na detīti kiccato kathitā; uppajjamānāpi imesu aṭṭhasu ṭhānesu uppajjatīti jātitopi kathitā. Evaṃ kathetvā puna ‘‘yaṃ evarūpaṃ aññāṇaṃ adassana’’ntiādīni pañcavīsati padāni avijjāya lakkhaṇaṃ dassetuṃ gahitāni.

如此所说何以成立？谓无明所为及所生即八处境之无明。何故？谓此无明不使人对这八处境真实透见，且在此处不断生起，故名所为。因无明生起故轮回亦生故名所生。如此讲明之后，又举二十五句词，欲标示无明之相状。

Tattha yasmā ayaṃ avijjā imehi aṭṭhahi padehi kathitāpi puna pañcavīsatiyā padehi lakkhaṇe akathite sukathitā nāma na hoti, lakkhaṇe pana kathiteyeva sukathitā nāma hoti. Yathā puriso naṭṭhaṃ goṇaṃ pariyesamāno manusse puccheyya – ‘‘api, ayyā, setaṃ goṇaṃ passatha, rattaṃ goṇaṃ passathā’’ti? Te evaṃ vadeyyuṃ – ‘‘imasmiṃ raṭṭhe setarattānaṃ goṇānaṃ anto natthi, kiṃ te goṇassa lakkhaṇa’’nti? Atha tena ‘saṅghāṭi’ vā ‘naṅgalaṃ’ vāti vutte goṇo sukathito nāma bhaveyya; evameva yasmā ayaṃ avijjā aṭṭhahi padehi kathitāpi puna pañcavīsatiyā padehi lakkhaṇe akathite sukathitā nāma na hoti, lakkhaṇe pana kathiteyeva sukathitā nāma hoti. Tasmā yānassā lakkhaṇadassanatthaṃ pañcavīsati padāni kathitāni, tesampi vasena veditabbā.

此无明虽以八句话陈述，但二十五相状未明说不属善述之列，已明者即属善述。如人未见群聚，欲问—“请示白群，示红群乎？”答曰—“此地无白红群，此群有何特征？”若答曰“披集陆衣”或“履草鞋”，则此群特征为善述。依此理，此无明虽以八辞言表，二十五相状未明则非善述，明则为善述。故讲述二十五相状者，亦应明了体用。

Seyyathidaṃ – ñāṇaṃ nāma paññā. Sā atthatthaṃ kāraṇakāraṇaṃ catusaccadhammaṃ viditaṃ pākaṭaṃ karoti. Ayaṃ pana avijjā uppajjitvā taṃ viditaṃ pākaṭaṃ kātuṃ na detīti ñāṇapaccanīkato aññāṇaṃ. Dassanantipi paññā. Sāpi taṃ ākāraṃ passati. Avijjā pana uppajjitvā taṃ passituṃ na detīti adassanaṃ. Abhisamayotipi paññā. Sā taṃ ākāraṃ abhisameti. Avijjā pana uppajjitvā taṃ abhisametuṃ na detīti anabhisamayo. Anubodho sambodho paṭivedhotipi paññā. Sā taṃ ākāraṃ anubujjhati sambujjhati paṭivijjhati. Avijjā pana uppajjitvā taṃ anubujjhituṃ saṃbujjhituṃ paṭivijjhituṃ na detīti ananubodho asambodho appaṭivedho. Saṅgāhanātipi paññā. Sā taṃ ākāraṃ gahetvā ghaṃsitvā gaṇhāti. Avijjā pana uppajjitvā taṃ gahetvā ghaṃsitvā gaṇhituṃ na detīti asaṅgāhanā. Pariyogāhanātipi paññā. Sā taṃ ākāraṃ ogāhitvā anupavisitvā gaṇhāti. Avijjā pana uppajjitvā taṃ ogāhitvā anupavisitvā gaṇhituṃ na detīti apariyogāhanā. Samapekkhanātipi paññā . Sā taṃ ākāraṃ samaṃ sammā ca pekkhati. Avijjā pana uppajjitvā taṃ samaṃ sammā ca pekkhituṃ na detīti asamapekkhanā. Paccavekkhaṇātipi paññā. Sā taṃ ākāraṃ paccavekkhati. Avijjā pana uppajjitvā taṃ paccavekkhituṃ na detīti apaccavekkhaṇā. Nāssā kiñci kammaṃ paccakkhaṃ atthi, sayañca apaccavekkhitvā kataṃ kammanti apaccakkhakammaṃ. Dummedhabhāvatāya dummejjhaṃ. Bālabhāvatāya bālyaṃ.

所谓知，就是慧。该慧能使四圣谛的真义被明了且明了无疑。于此，愚痴生起后，无法成就清楚了知的智慧，此即无明。见解亦是慧。慧能了见其形相，而愚痴生起则无力了见，即无见。成就亦是慧。慧能成就此相，而愚痴生起则不能成就，称为不成就。觉知、觉悟、彻知亦是慧。慧能善了知、觉悟、彻知此相，而愚痴生起则不能，这称为无觉、未觉、未察。摄持亦是慧。慧能持摄、保护、把握此相，而愚痴生起则不能，此为无摄持。包容护持亦是慧。慧能包容涵盖此相，而愚痴生起则不能，此谓无包容。平等观察亦是慧。慧能平等正确地观察此相，而愚痴则不能，此为无平等观察。检讨亦是慧。慧能检视反省此相，而愚痴生起则不可能，此为无检讨。世间确无任何业业会同时被检视，若不检视而作业，则业为不被检视的业。此即愚昧愚钝之故，愚昧故说为无明。

Sampajaññantipi paññā. Sā atthatthaṃ kāraṇakāraṇaṃ catusaccadhammaṃ sammā pajānāti. Avijjā pana uppajjitvā taṃ ākāraṃ pajānituṃ na detīti asampajaññaṃ. Mohanavasena moho. Pamohanavasena pamoho. Sammohanavasena sammoho. Avindiyaṃ vindatītiādivasena avijjā. Vaṭṭasmiṃ ohanati osīdāpetīti avijjogho. Vaṭṭasmiṃ yojetīti avijjāyogo. Appahīnavasena punappunaṃ uppajjanato ca avijjānusayo. Magge pariyuṭṭhitacorā addhike viya kusalacittaṃ pariyuṭṭhāti gaṇhāti vilumpatīti avijjāpariyuṭṭhānaṃ. Yathā nagaradvāre palighasaṅkhātāya laṅgiyā patitāya antonagare manussānaṃ bahinagaragamanampi bahinagare manussānaṃ antonagarapavesanampi pacchijjati, evameva yassa sakkāyanagare ayaṃ patitā tassa nibbānasampāpakaṃ ñāṇagamanaṃ pacchijjatīti avijjālaṅgī nāma hoti. Akusalañca taṃ mūlañca, akusalānaṃ vā mūlanti akusalamūlaṃ. Taṃ pana na aññaṃ, idhādhippeto mohoti moho akusalamūlaṃ. Ayaṃ vuccati avijjāti ayaṃ evaṃlakkhaṇā avijjā nāmāti vuccati. Evaṃ pañcavīsatipadavasena avijjāya lakkhaṇaṃ veditabbaṃ.

正念亦是慧。慧能正知四圣谛之因缘因果，愚痴生起则不能如实正知，是为无正念。由于迷惑故称为痴，是因迷惑而迷糊，是由迷惑所覆盖的愚痴。愚痴如同水流中淹没、沉没，是被轮转业力紧密连接。愚痴以不断起灭的状态反复生起，是无明所习气。譬如有人跌倒在城门旁，由于塌陷的坑洞被遮蔽，城中外人无法见其失足，亦如是，存在我者与我所之处若被无明障蔽，则通向涅槃之智慧随之被遮蔽，此即无明的本质。无明为不善之根，为不善之本。这里不指别的，依此所说即为痴愚，为不善之根。此即所谓无明，具有如是的特征，故称无明。无明之特征应以二十五段式加以认识。

Evaṃlakkhaṇā panāyaṃ avijjā dukkhādīsu aññāṇanti vuttāpi dukkhasaccassa ekadeso hoti, sahajātā hoti, taṃ ārammaṇaṃ karoti, chādeti; samudayasaccassa na ekadeso hoti, sahajātā hoti, taṃ ārammaṇaṃ karoti, chādeti; nirodhasaccassa neva ekadeso hoti, na sahajātā, na taṃ ārammaṇaṃ karoti, kevalaṃ chādeti; maggasaccassāpi na ekadeso, na sahajātā, na taṃ ārammaṇaṃ karoti, kevalaṃ chādeti. Dukkhārammaṇatā avijjā uppajjati, tañca chādeti. Samudayārammaṇatā avijjā uppajjati, tañca chādeti. Nirodhārammaṇatā avijjā nuppajjati, tañca chādeti. Maggārammaṇatā avijjā nūppajjati, tañca chādeti.

依此特征，无明即为诸苦之无知。虽说无明为苦圣谛唯一处所，是自然而有的，但对集谛而言，虽为唯一处所但非自然而有；对灭谛而言，非唯一处所，非自然而有，且不以此为所缘，仅仅是受蔽；对道谛亦然，非唯一处所，非自然而有，且仅是受蔽。苦之所缘因缘生起无明，并且覆盖它；集之所缘亦是无明，亦被覆盖；灭之所缘无明不生起，但会被覆盖；道之所缘亦无无明生起，但受覆盖。

Dve saccā duddasattā gambhīrā. Dve saccā gambhīrattā duddasā. Apica kho pana dukkhanirodhaṃ ariyasaccaṃ gambhīrañceva duddasañca. Tattha dukkhaṃ nāma pākaṭaṃ, lakkhaṇassa pana duddasattā gambhīraṃ nāma jātaṃ. Samudayepi eseva nayo. Yathā pana mahāsamuddaṃ manthetvā ojāya nīharaṇaṃ nāma bhāro, sinerupādato vālikāya uddharaṇaṃ nāma bhāro, pabbataṃ pīḷetvā rasassa nīharaṇaṃ nāma bhāro; evameva dve saccāni gambhīratāya eva duddasāni, nirodhasaccaṃ pana atigambhīrañca atiduddasañcāti. Evaṃ duddasattā gambhīrānaṃ gambhīrattā ca duddasānaṃ catunnaṃ ariyasaccānaṃ paṭicchādakaṃ mohandhakāraṃ ayaṃ vuccati avijjāti.

二谛难于理解且深远。二谛既深远又难解。甚至苦灭二谛作为圣谛亦深远难懂。其中，苦谛显明，苦之特征难解且深远。集谛亦然。例如视大海波涛的起伏，海浪的涌入称为起重，水藻或泥沙被激起称为压重，砸碎岩石称为挤压，这三种起伏皆表现深重的苦难；而灭谛则极为深奥且难解。由此这四圣谛的覆蔽烦恼本质即称无明。

Avijjāpadaniddeso. · 无明句之解说。

Saṅkhārapadaniddeso行句之解说

Saṅkhārapade heṭṭhā vuttasaṅkhāresu saṅkhārasaddena āgatasaṅkhāre anāmasitvā avijjāpaccayā saṅkhāreyeva dassento tattha katame avijjāpaccayā saṅkhārā? Puññābhisaṅkhārotiādimāha. Tattha punāti attano kārakaṃ, pūreti cassa ajjhāsayaṃ, pujjañca bhavaṃ nibbattetīti puñño. Abhisaṅkharoti vipākaṃ kaṭattārūpañcāti abhisaṅkhāro. Puññova abhisaṅkhāro puññābhisaṅkhāro. Puññapaṭipakkhato apuñño. Apuññova abhisaṅkhāro apuññābhisaṅkhāro. Na iñjatīti āneñjaṃ. Āneñjameva abhisaṅkhāro, āneñjañca bhavaṃ abhisaṅkharotīti āneñjābhisaṅkhāro. Kāyena pavattito, kāyato vā pavatto, kāyassa vā saṅkhāroti kāyasaṅkhāro. Vacīsaṅkhāracittasaṅkhāresupi eseva nayo.

在蕴之下所说的蕴中，以名为蕴者，即指感所知蕴。此处所谓无明所依，是执持及完成自己的所轄、完成意愿，导向生死，所以为功德。所谓完成，则是成就现行和果报。故有功德完成，称功德所成。不善完成则为恶所成。非具完成则为不具完成。不具完成完成者则成不具完成完成所成；以身现行说，则为身所成；以语意想取说，则为语意想所成。

Tattha paṭhamattiko parivīmaṃsanasuttavasena gahito. Tattha hi ‘‘puññañce saṅkhāraṃ abhisaṅkharoti, puññūpagaṃ hoti viññāṇaṃ. Apuññañce saṅkhāraṃ abhisaṅkharoti, apuññupagaṃ hoti viññāṇaṃ. Āneñjañce saṅkhāraṃ abhisaṅkharoti, āneñjupagaṃ hoti viññāṇa’’nti (saṃ. ni. 2.51) vuttaṃ. Dutiyattiko tadanantarassa vibhaṅgasuttassa vasena gahito, sammādiṭṭhisuttapariyāyena (ma. ni. 1.102) gahitotipi vattuṃ vaṭṭatiyeva. Tattha hi ‘‘tayome, bhikkhave, saṅkhārā. Katame tayo? Kāyasaṅkhāro, vacīsaṅkhāro, cittasaṅkhāro’’ti (saṃ. ni. 2.2) vuttaṃ. Kasmā panetesaṃ suttānaṃ vasena te gahitāti? Ayaṃ abhidhammo nāma na adhunākato, nāpi bāhirakaisīhi vā sāvakehi vā devatāhi vā bhāsito. Sabbaññujinabhāsito pana ayaṃ. Abhidhammepi hi suttepi ekasadisāva tanti niddiṭṭhāti imassatthassa dīpanatthaṃ.

此说乃依《遍计经》中所说。其云:“有功德之蕴完成，能致使识得此果；无功德蕴完成，不能致识果；非具完成之蕴也致使识果”此语出自经中。第二段即行业之分解经中也说:“比库们，所谓三种蕴，即身蕴、语蕴、心蕴。”因何以此经文为准则？此为阿毗达摩，不是新创之说，亦非外道所阐释，或声闻、天人所言。唯此为普遍通达之理。阿毗达摩对于经文有他所未有的同义阐述，其目在于启发此义。

Idāni te saṅkhāre pabhedato dassetuṃ tattha katamo puññābhisaṅkhārotiādimāha. Tattha kusalā cetanāti aniyamato catubhūmikacetanāpi vuttā. Kāmāvacarā rūpāvacarāti niyamitattā pana aṭṭha kāmāvacarakusalacetanā, pañca rūpāvacarakusalacetanāti terasa cetanā puññābhisaṅkhāro nāma. Dānamayātiādīhi tāsaṃyeva cetanānaṃ puññakiriyavatthuvasena pavatti dassitā. Tattha aṭṭha kāmāvacarāva dānasīlamayā honti. Bhāvanāmayā pana terasapi. Yathā hi paguṇaṃ dhammaṃ sajjhāyamāno ekaṃ dve anusandhigatepi na jānāti, pacchā āvajjanto jānāti; evameva kasiṇaparikammaṃ karontassa paguṇajjhānaṃ paccavekkhantassa paguṇakammaṭṭhānañca manasikarontassa ñāṇavippayuttāpi bhāvanā hoti. Tena vuttaṃ ‘‘bhāvanāmayā pana terasapī’’ti.

现在针对那些行蕴要分辨观察，那么什么是善业所累积的意志呢？这里所说的善意志，是指非任意的四种基础意志。欲界行为与色界行为则是确定性的，所谓的八种欲界行为善意志以及五种色界行为善意志，这十三种意志统称为善业所累积的意志。关于布施等行为，则显示诸意志作为善行之所依。八种欲界行为中，有八种是以布施和戒为内容的善意志，十三种色界行为则是以禅修为内容的善意志。譬如说，若有人正在修学一种不善法，但尚未深入体认，只是在之后反思时方才明了，这样的修学即属于观禅修行之范畴。此理故说“禅修为内容者虽有十三种”。

Tattha dānamayādīsu ‘‘dānaṃ ārabbha dānamadhikicca yā uppajjati cetanā sañcetanā cetayitattaṃ – ayaṃ vuccati dānamayo puññābhisaṅkhāroti. Sīlaṃ ārabbha…pe… bhāvanaṃ ārabbha bhāvanamadhikicca yā uppajjati cetanā sañcetanā cetayitattaṃ – ayaṃ vuccati bhāvanāmayo puññābhisaṅkhāro’’ti (vibha. 769) ayaṃ saṅkhepadesanā.

就布施等善行而言，说“从施开始，在布施愈增之时所生起的意志，即是导致意志、引导意志与感召意志，名为布施所成就的善业所累积之意志。依戒开始……依禅修开始，在禅修增益时所生起的意志，作为导致意志、引导意志与感召意志，此即称作禅修所成就的善业所累积之意志。”这是简略的说明。

Cīvarādīsu pana catūsu paccayesu rūpādīsu vā chasu ārammaṇesu annādīsu vā dasasu dānavatthūsu taṃ taṃ dentassa tesaṃ uppādanato paṭṭhāya pubbabhāge pariccāgakāle pacchā somanassacittena anussaraṇe cāti tīsu kālesu pavattā cetanā dānamayā nāma. Sīlaṃ paripūraṇatthāya pana ‘pabbajissāmī’ti vihāraṃ gacchantassa pabbajantassa manorathaṃ matthakaṃ pāpetvā ‘pabbajito vatamhi, sādhu suṭṭhū’ti āvajjantassa pātimokkhaṃ saṃvarantassa cīvarādayo paccaye paccavekkhantassa āpāthagatesu rūpādīsu cakkhudvārādīni saṃvarantassa ājīvaṃ sodhentassa ca pavattā cetanā sīlamayā nāma. Paṭisambhidāyaṃ vuttena vipassanāmaggena cakkhuṃ aniccato dukkhato anattato bhāventassa rūpe…pe… dhamme, cakkhuviññāṇaṃ…pe… manoviññāṇaṃ, cakkhusamphassaṃ…pe… manosamphassaṃ, cakkhusamphassajaṃ vedanaṃ…pe… manosamphassajaṃ vedanaṃ, rūpasaññaṃ …pe… dhammasaññaṃ jarāmaraṇaṃ aniccato dukkhato anattato bhāventassa pavattā cetanā bhāvanāmayā nāmāti ayaṃ vitthārakathā.

又袈裟等四种因缘、色等六种所缘、食物等十种布施对象，分别给予之后，在此之前舍弃当时的所得，再随后满心欢喜回忆而发起的意志，这三时所发生的意志称为以布施为内容的意志。为成就戒行，当出家者持无瑕目的念，怀抱“我将出家”之愿而往出家；出家后持心入律、调伏身语之意念，这意念依袈裟等四种因缘、色等六种所缘、眼门等受制约者回顾所发生，为以戒为内容的意志。根据解脱门的自分判教导，观照色法无常、苦、无我……观照眼识、心识……观照眼触受、心触受……观照色摄念、法摄念……观照老死无常苦无我……这些意念的发生，即称为以禅修为内容的意志。这是详尽的疏解。

Apuññābhisaṅkhāraniddese akusalā cetanāti dvādasaakusalacittasampayuttā cetanā. Kāmāvacarāti kiñcāpi tattha ṭhapetvā dve domanassasahagatacetanā sesā rūpārūpabhavepi uppajjanti, tattha pana paṭisandhiṃ na ākaḍḍhanti, kāmāvacareyeva paṭisandhivasena vipākaṃ avacārentīti kāmāvacarātveva vuttā.

关于不善业所累积的意志，所说的是十二种不善意志。欲界行为者，如果偶有两种夹杂怨恨的意志残存，则此意志亦生于色非色界的际遇中，但其不会加强延续此因缘的联系，仅在欲界行为中以续起的方式成熟果报，此即称为属于欲界行为。

Āneñjābhisaṅkhāraniddese kusalā cetanā arūpāvacarāti catasso arūpāvacarakusalacetanā. Etā hi catasso aniñjanaṭṭhena aniñjanassa ca abhisaṅkharaṇaṭṭhena āneñjābhisaṅkhāroti vuccanti. Rūpāvacaracatutthajjhānato hi tisso kusalavipākakiriyācetanā dvādasa arūpāvacaracetanāti pañcadasa dhammā aniccalaṭṭhena aphandanaṭṭhena āneñjā nāma. Tattha rūpāvacarā kusalā cetanā aniñjā samānāpi attanā sarikkhakampi asarikkhakampi saiñjanampi aniñjanampi rūpārūpaṃ janetīti āneñjābhisaṅkhāro nāma na hoti. Vipākakiriyacetanā pana avipākattā vipākaṃ na abhisaṅkharonti, tathā arūpāvacarā vipākakiriyacetanāpīti ekādasāpi etā cetanā āneñjāva na abhisaṅkhārā. Catubbidhā pana arūpāvacarakusalacetanā yathā hatthiassādīnaṃ sadisāva chāyā honti, evaṃ attanā sadisaṃ niccalaṃ arūpameva janetīti āneñjābhisaṅkhāroti vuccatīti.

说到无余善业所累积的意志，是指无色界行为中四种无色界善意志。因是四种在无色界无限定境地中，以及无定境中生起的意志，故称为无余业所累积。色界行为的第四禅有三种善业成熟之意志，连同十二种无色界善意志共有十五种现象，这些是由无常不灭的状态所生，称为无余业。这里色界行为中的善意志，不染污或染污皆生于自身，生成或不生成色、非色法，这称为无余业所累积意志。成熟善意志则不生成熟果报，如此又说无色界行为中成熟善意志共有十一种，此等意志不生无余业。四种无色界善意志如大象及类似影子般存有，故自身亦生恒常不灭的无色法，这种即称无余业所累积意志。

Evaṃ puñjābhisaṅkhāravasena terasa, apuññābhisaṅkhāravasena dvādasa, āneñjābhisaṅkhāravasena catassoti sabbāpetā paripiṇḍitā ekūnatiṃsa cetanā honti. Iti bhagavā aparimāṇesu cakkavāḷesu aparimāṇānaṃ sattānaṃ uppajjanakakusalākusalacetanā mahātulāya dhārayamāno viya, nāḷiyaṃ pakkhipitvā minamāno viya ca sabbaññutañāṇena paricchinditvā ekūnatiṃsameva dassesi.

如此，累积业的意思中，有善业所累积者十三种，不善业所累积者十二种，无余业所累积者四种，合计为二十九种意志。正如世尊如同在无限轮回中，承载着无量众生各种善恶意志的巨大重量；又像将稻草撒播于水面上，在天然智慧的分类中如实展现这些二十九种意志。

Idāni aparimāṇesu cakkavāḷesu aparimāṇā sattā kusalākusalakammaṃ āyūhamānā yehi dvārehi āyūhanti, tāni tīṇi kammadvārāni dassento tattha katamo kāyasaṅkhāro? Kāyasañcetanātiādimāha. Tattha kāyasañcetanāti kāyaviññattiṃ samuṭṭhāpetvā kāyadvārato pavattā aṭṭha kāmāvacarakusalacetanā dvādasa akusalacetanāti samavīsati cetanā; kāyadvāre ādānaggahaṇacopanaṃ pāpayamānā uppannā vīsati kusalākusalacetanātipi vattuṃ vaṭṭati.

现在，在无量的轮回之中，无量众生根据善恶业，借助三种门路轮转生命，这三种业门路中哪一种是身行？所谓身行，即身意行。此处身意行是指由身识产生的身体显现，从身门而生起。身门包含八种感官对象的善意念和十二种不善意念；在身门中兴起的，有促使执取和拒绝的恶意念共五十种，同时也有善恶意念等，能够发动轮转。

Vacīsañcetanāti vacīviññattiṃ samuṭṭhāpetvā vacīdvārato pavattā tāyeva vīsati cetanā; vacīdvāre hanusañcopanaṃ vākyabhedaṃ pāpayamānā uppannā vīsati cetanātipi vattuṃ vaṭṭati. Abhiññācetanā panettha parato viññāṇassa paccayo na hotīti na gahitā. Yathā ca abhiññācetanā, evaṃ uddhaccacetanāpi na hoti. Tasmā sāpi viññāṇassa paccayabhāve apanetabbā. Avijjāpaccayā pana sabbāpetā honti.

所谓语意行，是由语识产生的声音显现，从语门而起。在语门中兴起的意念共五十种，其中包括因发声和语音差别而生起的恶意念。至于梵意行，即超越语意行之上的意识的条件，并未成立，也未被认定。同样，躁动意念也不成立。因此，这些都不可成为识生缘。但由无明作为缘，则能生起一切意行。

Manosañcetanāti ubhopi viññattiyo asamuṭṭhāpetvā manodvāre uppannā sabbāpi ekūnatiṃsa cetanā. Iti bhagavā aparimāṇesu cakkavāḷesu aparimāṇā sattā kusalākusalakammaṃ āyūhamānā imehi tīhi dvārehi āyūhantīti āyūhanakammadvāraṃ dassesi.

所谓心意行为，是指两种识未生起显现时，从心门所生起的全部一百二十九种意念。因此，世尊宣说，在无量轮回中，无量众生以善恶业借助这三种门路轮转生命，这便是轮转的业门路。

Imesaṃ pana dvinnampi tikānaṃ aññamaññaṃ sampayogo veditabbo. Kathaṃ? Puññābhisaṅkhāro hi kāyaduccaritā viramantassa siyā kāyasaṅkhāro, vacīduccaritā viramantassa siyā vacīsaṅkhāro. Evaṃ aṭṭha kusalacetanā kāmāvacarā puññābhisaṅkhāro ca hoti kāyasaṅkhāro ca vacīsaṅkhāro ca. Manodvāre uppannā pana terasa cetanā puññābhisaṅkhāro ca hoti cittasaṅkhāro ca. Apuññābhisaṅkhāropi kāyaduccaritavasena pavattiyaṃ siyā kāyasaṅkhāro, vacīduccaritavasena pavattiyaṃ siyā vacīsaṅkhāro, dve dvārāni muñcitvā manodvāre pavattiyaṃ siyā cittasaṅkhāroti. Evaṃ apuññābhisaṅkhāro kāyasaṅkhāropi hoti vacīsaṅkhāropi cittasaṅkhāropi.

这三门路之间亦应观察其相互联系。如何理解？善习聚聚，如身体上的恶业若断除则为身行，言语上的恶业若断除则为语行。因此，八种善意念即欲界善意念，是善习聚，亦是身体与言语的意念。因此，在心门所生起的三种意念，既是善习聚，也是心习聚。若是恶习聚，则若为身体恶业生起便为身行；若为言语恶业生起便为语行；两门断除后由心门兴起便是心习聚。如此，恶习聚也是身行、语行、心行。

Kāyasaṅkhāro pana siyā puññābhisaṅkhāro, siyā apuññābhisaṅkhāro, na āneñjābhisaṅkhāro. Tathā vacīsaṅkhāro. Cittasaṅkhāro pana siyā puññābhisaṅkhāro , siyā apuññābhisaṅkhāro, siyā āneñjābhisaṅkhāroti. Ime avijjāpaccayā saṅkhārā nāma.

身体习聚既有善习聚，也有恶习聚，但没有无记习聚。言语习聚亦然。心习聚则有善习聚、恶习聚及无记习聚。这些即是由无明为缘的习。

Kathaṃ panetaṃ jānitabbaṃ – ime saṅkhārā avijjāpaccayā hontīti? Avijjābhāve bhāvato. Yassa hi dukkhādīsu avijjāsaṅkhātaṃ aññāṇaṃ appahīnaṃ hoti, so dukkhe tāva pubbantādīsu ca aññāṇena saṃsāradukkhaṃ sukhasaññāya gahetvā tassa hetubhūte tividhepi saṅkhāre ārabhati , samudaye aññāṇena dukkhahetubhūtepi taṇhāparikkhāre saṅkhāre sukhahetuto maññamāno ārabhati, nirodhe pana magge ca aññāṇena dukkhassa anirodhabhūtepi gativisese dukkhanirodhasaññī hutvā nirodhassa ca amaggabhūtesupi yaññāmaratapādīsu nirodhamaggasaññī hutvā dukkhanirodhaṃ patthayamāno yaññāmaratapādimukhena tividhepi saṅkhāre ārabhati.

那么，应知这些习是由无明为缘为何？因无明缺失而成。因无明所覆，苦及其他诸苦中产生的无知未消除者，即在苦及其先因诸苦中，以无知误解为乐，在此三种习——苦集、苦尽、苦灭道中，依于无知为苦集缘起行为；于无知为苦集之因，断除贪欲为苦灭缘起行为；于无知为苦集灭道中，虽无知未断，但以认识为苦灭者，也能在诸烦恼断道意乐处，以三种习起行。

Apica so tāya catūsu saccesu appahīnāvijjatāya visesato jātijarārogamaraṇādianekādīnavavokiṇṇaṃ puññaphalasaṅkhātaṃ dukkhaṃ dukkhato ajānanto tassa adhigamāya kāyavacīcittasaṅkhārabhedaṃ puññābhisaṅkhāraṃ ārabhati devaccharakāmako viya marupapātaṃ; sukhasammatassāpi ca tassa puññaphalassa ante mahāpariḷāhajanakaṃ vipariṇāmadukkhataṃ appassādatañca apassantopi tappaccayaṃ vuttappakārameva puññābhisaṅkhāraṃ ārabhati salabho viya dīpasikhābhinipātaṃ, madhubindugiddho viya ca madhulittasatthadhārālehanaṃ.

此外，对于那由四种真实不可破坏之故特殊产生的，由生老病死等诸多苦恼所染污的，被称为功德果报的苦，不明了苦的本质，而妄求触及肉身、语意、心志造作的分别，便起始了功德的意乐造作，犹如天人诸乐欲望者奔赴雨后坠落的甘露；即便乐受已至其极，功德果报也终会生极大难忍的变异苦，虽未受见其苦，未断未除之条件所现的功德意乐造作，犹如灯芯堕入蜂巢，蜜珠流下沾染甘甜可口的蜜汤。

Kāmūpasevanādīsu ca savipākesu ādīnavaṃ apassanto sukhasaññāya ceva kilesābhibhūtatāya ca dvārattayappavattampi apuññābhisaṅkhāraṃ ārabhati bālo viya gūthakīḷanaṃ, maritukāmo viya ca visakhādanaṃ. Āruppavipākesu cāpi saṅkhāravipariṇāmadukkhataṃ anavabujjhamāno sassatādivipallāsena cittasaṅkhārabhūtaṃ āneñjābhisaṅkhāraṃ ārabhati disāmūḷho viya pisācanagarābhimukhamaggagamanaṃ.

于追逐欲乐等恶果报中未见苦恼之根源，又存在被烦恼压制，致使出离之门未启的愚者，便起始了非功德的意乐造作，犹如玩耍于泥泞之中；渴望死者，犹如欲击破萤火；于无身果报中不能了知苦变造作，因常有相转变之苦，心意造作为纯苦造作，于盲目无知者起始了贪欲造作，犹如被恶鬼引诱赴城中之路。

Evaṃ yasmā avijjābhāvatova saṅkhārabhāvo, na abhāvato; tasmā jānitabbametaṃ – ime saṅkhārā avijjāpaccayā hontīti. Vuttampi cetaṃ – ‘‘avidvā, bhikkhave, avijjāgato puññābhisaṅkhārampi abhisaṅkharoti, apuññābhisaṅkhārampi abhisaṅkharoti, āneñjābhisaṅkhārampi abhisaṅkharoti. Yato kho, bhikkhave, bhikkhuno avijjā pahīnā, vijjā uppannā, so avijjāvirāgā vijjuppādā neva puññābhisaṅkhāraṃ abhisaṅkharotī’’ti.

正因造作存在于无明之中，而非无明不存在，故当知：这些造作是无明为因而生起。又如所说：「比库们，无明根除时，则功德意乐造作、非功德意乐造作和贪欲意乐造作皆已除尽。由此，无明已灭，智慧生起，非贪无明亦断，故不再起功德造作。」

Etthāha – gaṇhāma tāva etaṃ ‘avijjā saṅkhārānaṃ paccayo’ti. Idaṃ pana vattabbaṃ – ‘katamesaṃ saṅkhārānaṃ kathaṃ paccayo hotī’ti? Tatridaṃ vuccati –

此处说：让我们接受这一点──无明是造作的因。而问题是：这些造作是哪些？以何种方式为因？对此回答道：

Paccayo hoti puññānaṃ, duvidhānekadhā pana;

成为功德之因者，有两种或多种种类；

Paresaṃ pacchimānaṃ sā, ekadhā paccayo matā.

其中之一，是他为异体（他有他生）者，某一种造作为因。

Tattha ‘puññānaṃ duvidhā’ti ārammaṇapaccayena ca upanissayapaccayena cāti dvedhā paccayo hoti. Sā hi avijjaṃ khayato vayato sammasanakāle kāmāvacarānaṃ puññābhisaṅkhārānaṃ ārammaṇapaccayena paccayo hoti, abhiññācittena samohacittajānanakāle rūpāvacarānaṃ, avijjāsamatikkamanatthāya pana dānādīni ceva kāmāvacarapuññakiriyavatthūni pūrentassa rūpāvacarajjhānāni ca uppādentassa dvinnampi tesaṃ upanissayapaccayena paccayo hoti; tathā avijjāsammūḷhattā kāmabhavarūpabhavasampattiyo patthetvā tāneva puññāni karontassa.

关于“功德有二”，此处有二种因缘，即缘起因缘和依他因缘。缘起因缘是指无明灭尽、消失之时，功德之业由欲乐行为所起的缘。依他因缘是指于三昧心生起之时，由心的迷乱而生之处，于色法中由见解迷惑修生起，且为无明超越的目的，布施等善业作为欲乐之功德之行为之资粮，并由正定中持守色法而生起的二者依他因缘。如此，无明覆蔽时，由欲乐界所生之色界存在而达成其色界功德，皆由前述二因缘为基，由此功德得以成就。

‘Anekadhā pana paresa’nti apuññābhisaṅkhārānaṃ anekadhā paccayo hoti. Kathaṃ? Esā hi avijjaṃ ārabbha rāgādīnaṃ uppajjanakāle ārammaṇapaccayena, garuṃ katvā assādanakāle ārammaṇādhipatiārammaṇūpanissayehi, avijjāsammūḷhassa anādīnavadassāvino pāṇātipātādīni karontassa upanissayapaccayena, dutiyajavanādīnaṃ anantarasamanantarānantarūpanissayāsevananatthivigatapaccayehi, yaṃ kiñci akusalaṃ karontassa hetusahajātaaññamaññanissayasampayuttaatthiavigatapaccayehīti anekadhā paccayo hoti.

“诸不善业有多种因缘”者，意谓不善业的因缘多样。如何是多？此乃无明初起、贪欲产生时为缘起因缘，因而发起并强烈时为缘主依止，因无明覆蔽而生灭无定的诸恶行为，如杀生等，由于次第速起等之间的互相依止缘故，及由无明为根本而生起的各种无善业因缘，各自相生相依，故说因缘多样。

‘Pacchimānaṃ sā ekadhā paccayo matā’ti āneñjābhisaṅkhārānaṃ upanissayapaccayeneva ekadhā paccayo matā. So panassā upanissayabhāvo puññābhisaṅkhāre vuttanayeneva veditabboti.

“后者仅为一因缘观”者，谓烦恼业的依他缘仅被视为单一因缘。但此依他缘之性质，如同功德业中所说，亦应当了解。

Etthāha – ‘kiṃ panāyamekāva avijjā saṅkhārānaṃ paccayo udāhu aññepi paccayā hontī’ti? Kiñcettha yadi tāva ekāva ekakāraṇavādo āpajjati. Atha ‘aññepi santi avijjāpaccayā saṅkhārā’ti ekakāraṇaniddeso nupapajjatīti? Na nupapajjati. Kasmā? Yasmā –

此中说：“为何无明为诸行之单一因缘？他因亦为因缘吗？”如果强求单一因缘的观点，则无法接受无明以外还有他因缘。然事实非如此。何以故？因为——

Ekaṃ na ekato idha, nānekamanekatopi no ekaṃ;

“一因不单独存在于此处，多因亦非单一；

Phalamatthi atthi pana eka-hetuphaladīpane attho.

但因果义则存在于明确阐述一因一果关系中。”

Ekato hi kāraṇato na idha kiñci ekaṃ phalamatthi, na anekaṃ. Nāpi anekehi kāraṇehi ekaṃ. Anekehi pana kāraṇehi anekameva hoti. Tathā hi anekehi utupathavībījasalilasaṅkhātehi kāraṇehi anekameva rūpagandharasādiaṅkurasaṅkhātaṃ phalamuppajjamānaṃ dissati. Yaṃ panetaṃ ‘‘avijjāpaccayā saṅkhārā, saṅkhārapaccayā viññāṇa’’nti ekekahetuphaladīpanaṃ kataṃ, tattha attho atthi, payojanaṃ vijjati.

因为由单一缘故这里没有只生一种果报，也没有由多种缘故只生一种果报。由多种缘故反而必然生出多种果报。正如由多种带有恶种子之因缘显现，必然生起由多种色、香、味等诸相所聚集的果报显现一样。至于“无明为行之因，行为识之因”这类逐一点明因果关系的说法，其义理存在且有其目的意义。

Bhagavā hi katthaci padhānattā, katthaci pākaṭattā, katthaci asādhāraṇattā, desanāvilāsassa ca veneyyānañca anurūpato ekamevahetuṃ vā phalaṃ vā dīpeti; ‘‘phassapaccayā vedanā’’ti (dī. ni. 2.97) hi ekameva hetuṃ phalañcāha. Phasso hi vedanāya padhānahetu yathāphassaṃ vedanāvavatthānato. Vedanā ca phassassa padhānaphalaṃ yathāvedanaṃ phassavavatthānato.

世尊有时根据主题重点，有时根据显观，有时根据非常见的因果关系，且因应说法的文雅和听者的根机，或偏重于某一因，或偏重于某一果。如“触缘受”这句（《增支部·第二之九十七》）就是说，触是受之主要因。触缘受，是指以触作为受的主要因，就像受依触而生一样。受又是触的主要果，如同受生于触一样。

‘‘Semhasamuṭṭhānā ābādhā’’ti (mahāni. 5) pākaṭattā ekaṃ hetumāha. Pākaṭo hettha semho, na kammādayo. ‘‘Ye keci, bhikkhave, akusalā dhammā, sabbete ayonisomanasikāramūlakā’’ti asādhāraṇattā ekaṃ hetumāha; asādhāraṇo hi ayonisomanasikāro akusalānaṃ, sādhāraṇāni vatthārammaṇādīnīti.

“似狮子发作的痛苦”（《大念处经》第五品）是明确指出的某一原因。其中明确的因是狮子，而非业等。他又说“诸比库，任何不善法，全是由恶不正行心所生”（此处为非常见因果），这里非常见的原因是恶不正行心，因为恶不正行心才为不善法之因，而善法像田地和灌溉之物则属常见因。

Tasmā ayamidha avijjā vijjamānesupi aññesu vatthārammaṇasahajātadhammādīsu saṅkhārakāraṇesu ‘‘assādānupassino taṇhā pavaḍḍhatī’’ti (saṃ. ni. 2.52) ca ‘‘avijjāsamudayā āsavasamudayo’’ti (ma. ni. 1.104) ca vacanato aññesampi taṇhādīnaṃ saṅkhārahetūnaṃ hetūti padhānattā, ‘‘avidvā, bhikkhave, avijjāgato puññābhisaṅkhārampi abhisaṅkharotī’’ti pākaṭattā asādhāraṇattā ca saṅkhārānaṃ hetubhāvena dīpitāti veditabbā. Eteneva ca ekekahetuphaladīpanaparihāravacanena sabbattha ekekahetuphaladīpane payojanaṃ veditabbanti.

因此，这里即使无明现行，也适用于其他田地、灌溉等缘起物之行造因。正如《集注·第二之五十二》和《大念处经·第一卷之一百零四》所说“欲望增长由不满足观察继发”、“污染由无明而起”也是说明了欲及其它行因的主要因。重点强调“比库们，无明起时，善业造作亦由无明起”这句话，明确指出无明也是造作行的原因，且为非常见原因。由此，也应理解每一句因果阐发皆有其用途，且无处不在。

Etthāha – evaṃ santepi ekantāniṭṭhaphalāya sāvajjāya avijjāya kathaṃ puññāneñjābhisaṅkhārapaccayattaṃ yujjati? Na hi nimbabījato ucchu uppajjatīti. Kathaṃ na yujjissati? Lokasmiñhi –

这里说——即使如此，既然定果完全生成，又如何和无明要与善业造作果互相连结呢？正如从柳树种子中不会长出胡椒一样。怎么可能不连结呢？在世间——

Viruddho cāviruddho ca, sadisāsadiso tathā;

既相违也相不违，相同亦不相同；

Dhammānaṃ paccayo siddho, vipākā eva te ca na.

诸法之所依，成就于条件，其果报亦然。

Dhammānañhi ṭhānasabhāvakiccādiviruddho ca aviruddho ca paccayo loke siddho. Purimacittañhi aparacittassa ṭhānaviruddho paccayo, purimasippādisikkhā ca pacchāpavattamānānaṃ sippādikiriyānaṃ. Kammaṃ rūpassa sabhāvaviruddho paccayo, khīrādīni ca dadhiādīnaṃ. Āloko cakkhuviññāṇassa kiccaviruddho, guḷādayo ca āsavādīnaṃ. Cakkhurūpādayo pana cakkhuviññāṇādīnaṃ ṭhānāviruddhā paccayā . Purimajavanādayo pacchimajavanādīnaṃ sabhāvāviruddhā kiccāviruddhā ca.

诸法因缘，于世间既有相反者，亦无相违者，皆成就条件。先心与后心相背逆者，乃为条件；前者之根本修行，及后者所继行之根本修行作用为条件。业与色之性质相违逆为条件，犹如牛乳等与酪乳之关系。光明与眼识之功能相违逆，譬如痂疽等烦恼毒素。眼与色生之条件，因缘于眼识等诸方位非相违逆。先生命之生与后生命之生，性质相和，功能亦不违逆。

Yathā ca viruddhāviruddhā paccayā siddhā, evaṃ sadisāsadisāpi. Sadisameva hi utuāhārasaṅkhātaṃ rūpaṃ rūpassa paccayo hoti, sālibījādīni ca sāliphalādīnaṃ. Asadisampi rūpaṃ arūpassa, arūpañca rūpassa paccayo hoti; golomāvilomavisāṇadadhitilapiṭṭhādīni ca dabbabhūtiṇakādīnaṃ. Yesañca dhammānaṃ ye viruddhāviruddhā sadisāsadisā paccayā, na te dhammā tesaṃ dhammānaṃ vipākāyeva. Iti ayaṃ avijjā vipākavasena ekantāniṭṭhaphalasabhāvavasena ca sāvajjāpi samānā sabbesampi etesaṃ puññābhisaṅkhārādīnaṃ yathānurūpaṃ ṭhānakiccasabhāvaviruddhāviruddhapaccayavasena sadisāsadisapaccayavasena ca paccayo hotīti veditabbā.

譬如相违逆与不违逆条件之成立，况亦有相同与不相同条件。相同条件者，如季节、饮食所生之色为色之条件，如稻种等为稻穗之条件。虽不相同，色亦为非色之条件，非色亦为色之条件，如蜂窠、逆向、吐唾等，是诸物之生成缘起。诸法若是相违逆与不违逆相间条件者，非此诸法之果报皆成就。是名无明以果报力量，必定持续果报之质，乃一切有余功德所因，缘于处、事、功能、相间条件，或相同或不相同条件之先后成就，悉应了知。

So cassā paccayabhāvo ‘‘yassa hi dukkhādīsu avijjāsaṅkhātaṃ aññāṇaṃ appahīnaṃ hoti, so dukkhe tāva pubbantādīsu ca aññāṇena saṃsāradukkhaṃ sukhasaññāya gahetvā tassa hetubhūte tividhepi saṅkhāre ārabhatī’’tiādinā nayena vutto eva.

此依缘之性，即谓“彼者，于苦诸中，无明所缔，不明未除者，其于苦痛生前诸苦，乃以无明为苦而修三重行”，以此理说也。

Apica ayaṃ aññopi pariyāyo –

此外尚有另一转义曰—

Cutūpapāte saṃsāre, saṅkhārānañca lakkhaṇe;

生死轮回因，诸行之特征；

Yo paṭiccasamuppanna-dhammesu ca vimuyhati.

凡是对缘起诸法产生厌离者，

Abhisaṅkharoti so ete, saṅkhāre tividhe yato;

谓其以三种行蕴为所造作，因三种而故；

Avijjā paccayo tesaṃ, tividhānampi yaṃ tatoti.

无明是三者之因，所谓三种者，亦是此因。

Kathaṃ pana yo etesu vimuyhati, so tividhepete saṅkhāre karotīti ce? Cutiyā tāva vimūḷho sabbattha ‘‘khandhānaṃ bhedo maraṇa’’nti cutiṃ agaṇhanto ‘satto marati, sattassa desantarasaṅkamana’ntiādīni vikappeti. Upapāte vimūḷho sabbattha ‘‘khandhānaṃ pātubhāvo jātī’’ti upapātaṃ agaṇhanto ‘satto upapajjati, sattassa navasarīrapātubhāvo’tiādīni vikappeti. Saṃsāre vimūḷho yo esa –

若有人对这些诸法感到厌离，即使他造作这三种行蕴，我今说：末开悟者常于一切处谓‘蕴的分别即是死’，不接受终灭，反而分别‘有自体死，众生迁移他生’等；未生者亦于一切处谓‘蕴的初现即是生’，不接受生起，反说‘有生故生，众生新身之初现’诸说。彼于轮回迷惑者，曰－

‘‘Khandhānañca paṭipāṭi, dhātuāyatanāna ca;

‘蕴之相续，界与入处，

Abbocchinnaṃ vattamānā, saṃsāroti pavuccatī’’ti.

连续不断而流转，此即为轮回’等是说法。

Evaṃ vaṇṇito saṃsāro. Taṃ evaṃ agaṇhanto ‘ayaṃ satto asmā lokā paraṃ lokaṃ gacchati, parasmā lokā imaṃ lokaṃ āgacchatī’tiādīni vikappeti. Saṅkhārānaṃ lakkhaṇe vimūḷho saṅkhārānaṃ sabhāvalakkhaṇaṃ sāmaññalakkhaṇañca agaṇhanto saṅkhāre attato attaniyato dhuvato subhato sukhato ca vikappeti. Paṭiccasamuppannadhammesu vimūḷho avijjādīhi saṅkhārādīnaṃ pavattiṃ agaṇhanto ‘‘attā jānāti vā na jānāti vā, so eva karoti ca kāreti ca so paṭisandhiyaṃ upapajjati, tassa aṇuissarādayo kalalādibhāvena sarīraṃ saṇṭhapetvā indriyāni sampādenti, so indriyasampanno phusati vediyati taṇhiyati upādiyati ghaṭiyati, so puna bhavantare bhavatī’’ti vā ‘‘sabbe sattā niyatisaṅgatibhāvapariṇatā’’ti (dī. ni. 1.168) vā vikappeti. So evaṃ avijjāya andhīkato evaṃ vikappento yathā nāma andho pathaviyaṃ vicaranto maggampi amaggampi thalampi ninnampi samampi visamampi paṭipajjati, evaṃ puññampi apuññampi āneñjampi saṅkhāraṃ abhisaṅkharotīti. Tenetaṃ vuccati –

如此所说者，即为轮回。生灵不理解此故，便妄说说：『此生灵从此界去往彼界，彼界生灵则自彼界来至此界』等语。于诸造作之相，愚痴者不晓其诸造作无常之相及其共有之特征，错解造作为我、为我所掌控、真实、善良、快乐。于缘起法中，愚痴不明，包括无明等，误解诸造作之发生；认作『我知或我不知，彼者既作复作，遂得再生。其从顺属、等流、依等诸法，聚集形身，成诸根等。彼具诸根，触、受、爱、取、结，乃至再生于彼彼世』，或说『众生悉因定命所转成』（见大经注1.168）等义。愚痴如此昏暗，譬如盲人于陆地行走，于路途或非路、平地或险处，皆无法辨识，亦如是，善恶业因各造作，故称之曰——

Yathāpi nāma jaccandho, naro aparināyako;

譬如盲目之人，失去正导；

Ekadā yāti maggena, kummaggenāpi ekadā.

一时行于路上，有时行不正路；

Saṃsāre saṃsaraṃ bālo, tathā aparināyako;

愚痴沉迷于轮回，更是迷失失去正导；

Karoti ekadā puññaṃ, apuññamapi ekadā.

一时作善，一时作不善；

Yadā ñatvā ca so dhammaṃ, saccāni abhisamessati;

及至认识法时，将证实真实法；

Tadā avijjūpasamā, upasanto carissatīti.

此时无明已止息，静虑安住而行。

Ayaṃ avijjāpaccayā saṅkhārāti padasmiṃ vitthārakathā.

此段为『由无明所因之行』的详尽解释。

Avijjāpaccayā saṅkhārapadaniddeso. · 以无明为缘之行句之解说。

Viññāṇapadaniddeso『识』这一词的解说

§227

227. Saṅkhārapaccayā viññāṇapadaniddese cakkhuviññāṇantiādīsu cakkhuviññāṇaṃ kusalavipākaṃ akusalavipākanti duvidhaṃ hoti. Tathā sotaghānajivhākāyaviññāṇāni. Manoviññāṇaṃ pana kusalākusalavipākā dve manodhātuyo, tisso ahetukamanoviññāṇadhātuyo, aṭṭha sahetukāni kāmāvacaravipākacittāni, pañca rūpāvacarāni, cattāri arūpāvacarānīti bāvīsatividhaṃ hoti. Iti imehi chahi viññāṇehi sabbānipi bāttiṃsa lokiyavipākaviññāṇāni saṅgahitāni honti. Lokuttarāni pana vaṭṭakathāyaṃ na yujjantīti na gahitāni.

第227条。依行所因，识之义中，眼识等眼识为善业果报与不善业果报分两种。如此，耳识、鼻识、舌识、身识等也是如此。意识则有善恶果报两种，且分为二种心质。三种无因意识心质，八种有因之感官欲界果报心，五种形界果报，四种无色界果报，共二十二种。由此六识中，凡世间果报识共有三十二种。至于出世间则此论中未及，不予涵摄。

Tattha siyā – kathaṃ panetaṃ jānitabbaṃ ‘idaṃ vuttappakāraṃ viññāṇaṃ saṅkhārapaccayā hotī’ti? Upacitakammābhāve vipākābhāvato. Vipākañhetaṃ, vipākañca na upacitakammābhāve uppajjati. Yadi uppajjeyya, sabbesaṃ sabbavipākāni uppajjeyyuṃ; na ca uppajjantīti jānitabbametaṃ – ‘saṅkhārapaccayā idaṃ viññāṇaṃ hotī’ti.

于是应知：『此识因行而生』如何知？因无适当业故，无果报亦无。果报缘起则因业存在，若因失则果报无起。故应知『此识因行而生』。

Katarasaṅkhārapaccayā kataraviññāṇanti ce? Kāmāvacarapuññābhisaṅkhārapaccayā tāva kusalavipākāni pañca cakkhuviññāṇādīni, manoviññāṇe ekā manodhātu, dve manoviññāṇadhātuyo, aṭṭha kāmāvacaramahāvipākānīti soḷasa. Yathāha –

何种行为果因何种识？依感官欲善净业之行，此有善果的眼识等五识，意识有一、二种，及八种感官欲界大果共十六种。如是。

‘‘Kāmāvacarassa kusalassa kammassa katattā upacitattā vipākaṃ cakkhuviññāṇaṃ uppannaṃ hoti. Tathā sotaghānajivhākāyaviññāṇaṃ uppannaṃ hoti, vipākā manodhātu uppannā hoti, manoviññāṇadhātu uppannā hoti somanassasahagatā, manoviññāṇadhātu uppannā hoti upekkhāsahagatā, manoviññāṇadhātu uppannā hoti somanassasahagatā ñāṇasampayuttā, somanassasahagatā ñāṇasampayuttā sasaṅkhārena, somanassasahagatā ñāṇavippayuttā, somanassasahagatā ñāṇavippayuttā sasaṅkhārena, upekkhāsahagatā ñāṇasampayuttā, upekkhāsahagatā ñāṇasampayuttā sasaṅkhārena, upekkhāsahagatā ñāṇavippayuttā, upekkhāsahagatā ñāṇavippayuttā sasaṅkhārenā’’ti (dha. sa. 431, 498).

『感官欲界善业，其行为、其受输果，令眼识等生起；亦生耳、鼻、舌、身识，意识生起，一种与二种；有八大感官欲果心。意识生起而有喜悦，意识生起而无喜悦，意识生起而喜悦并伴慧，喜悦伴慧及有聚集，喜悦伴慧无聚集，无喜悦伴慧，有聚集等诸种心现。』（出自dha. sa. 431, 498）

Rūpāvacarapuññābhisaṅkhārapaccayā pana pañca rūpāvacaravipākāni. Yathāha –

由形色行善业所感缘生的，有五种由形色感而生的果报。譬如如是说——

‘‘Tasseva rūpāvacarassa kusalassa kammassa katattā upacitattā vipākaṃ vivicceva kāmehi…pe… paṭhamaṃ jhānaṃ…pe… pañcamaṃ jhānaṃ upasampajja viharatī’’ti (dha. sa. 499).

『由该形色善业所造、所生之果报，得以与欲乐分别安住……第一禅……第五禅，彼如是入处修持而住』（出处：增支部·萨陀经499）。

Evaṃ puññābhisaṅkhārapaccayā ekavīsatividhaṃ viññāṇaṃ hoti.

如此，由善业所感缘，存在二十一种识。

Apuññābhisaṅkhārapaccayā pana akusalavipākāni pañca cakkhuviññāṇādīni, ekā manodhātu, ekā manoviññāṇadhātūti evaṃ sattavidhaṃ viññāṇaṃ hoti. Yathāha –

由不善业所感缘者，有五种由眼识等生的不善果报；一为心界，一为心识界，依此分别共七种识。譬如如是说——

‘‘Akusalassa kammassa katattā upacitattā vipākaṃ cakkhuviññāṇaṃ uppannaṃ hoti. Tathā sotaghānajivhākāyaviññāṇaṃ , vipākā manodhātu, vipākā manoviññāṇadhātu uppannā hotī’’ti (dha. sa. 556).

『不善业所造、所生之果报，生起眼识。由此生起耳、鼻、舌、身识，心界果报及心识界果报亦随之生起』（出处：增支部·萨陀经556）。

Āneñjābhisaṅkhārapaccayā pana cattāri arūpavipākānīti evaṃ catubbidhaṃ viññāṇaṃ hotīti. Yathāha –

由无记业所感缘者，有四种无色果报。如此共四种识。譬如如是说——

‘‘Tasseva arūpāvacarassa kusalassa kammassa katattā upacitattā vipākaṃ sabbaso rūpasaññānaṃ samatikkamā ākāsānañcāyatanasaññāsahagataṃ…pe… viññāṇañcāyatanasaññāsahagataṃ…pe… ākiñcaññāyatanasaññāsahagataṃ…pe… nevasaññānāsaññāyatanasaññāsahagataṃ sukhassa ca pahānā…pe… catutthaṃ jhānaṃ upasampajja viharatī’’ti (dha. sa. 501).

“由此无色境界中善行业所成之果报成熟，便能完全超越一切色界、识界、空无边处界、识空无边处界、无所有处界、无分别处界的分别之心，并断除一切烦恼，进入第四禅定而住。”（《大毘婆沙论》第501卷）

Evaṃ yaṃ saṅkhārapaccayā viññāṇaṃ hoti, taṃ ñatvā idānissa evaṃ pavatti veditabbā – sabbameva hi idaṃ pavattipaṭisandhivasena dvidhā pavattati. Tattha dve pañcaviññāṇāni, dve manodhātuyo, somanassasahagatāhetukamanoviññāṇadhātūti imāni terasa pañcavokārabhave pavattiyaṃyeva pavattanti. Sesāni ekūnavīsati tīsu bhavesu yathānurūpaṃ pavattiyampi paṭisandhiyampi pavattanti.

如是，所谓由行蕴所生的识，须认识今时此识必如是发生——万物实因果往复运行而二重发生。其间有两种五识，有两种心界，有善缘无因的无因识。于此三者五识皆在五根之境中发生，五心界亦随之发生。余下二十一识分别依各自生趣在诸趣中生起与续转。

Kathaṃ? Kusalavipākāni tāva cakkhuviññāṇādīni pañca kusalavipākena vā akusalavipākena vā nibbattassa yathākkamaṃ paripākamupagatindriyassa cakkhādīnaṃ āpāthagataṃ iṭṭhaṃ vā iṭṭhamajjhattaṃ vā rūpādiārammaṇaṃ ārabbha cakkhādipasādaṃ nissāya dassanasavanaghāyanasāyanaphusanakiccaṃ sādhayamānāni pavattanti. Tathā akusalavipākāni pañca. Kevalañhi tesaṃ aniṭṭhaṃ aniṭṭhamajjhattaṃ vā rūpādiārammaṇaṃ hoti, ayameva viseso. Dasāpi cetāni niyatadvārārammaṇavatthuṭṭhānāni niyatakiccāneva ca bhavanti.

如何生起？善果成熟时，眼识等五识随五种善果成熟，缘内具足成熟之根即眼根等，依诸根境开始观照诸色具。借此观照随闻及触触境之法，遂修持相应观照之功用。恶果亦复如是，五识其所对境皆为不善恶果所染，差别为此。十种意识依固定门处恒有其所从事之业事与业务。

Tato kusalavipākānaṃ cakkhuviññāṇādīnaṃ anantaraṃ kusalavipākamanodhātu tesaññeva ārammaṇamārabbha hadayavatthuṃ nissāya sampaṭicchanakiccaṃ sādhayamānā pavattati. Tathā akusalavipākānaṃ anantaraṃ akusalavipākā . Idañca pana dvayaṃ aniyatadvārārammaṇaṃ niyatavatthuṭṭhānaṃ niyatakiccañca hoti.

之后，眼识等善果识随之发生，随即生心识善果识，依此心识所缘的心所处随之开展集聚阶段的作用。恶果识亦复然。此二种识同时均有固定门处开启，且有一定业务遂行。

Somanassasahagatā pana ahetukamanoviññāṇadhātu kusalavipākamanodhātuyā anantaraṃ tassā eva ārammaṇaṃ ārabbha hadayavatthuṃ nissāya santīraṇakiccaṃ sādhayamānā ca chasu dvāresu balavārammaṇe kāmāvacarasattānaṃ yebhuyyena lobhasampayuttajavanāvasāne bhavaṅgavīthiṃ pacchinditvā javanena gahitārammaṇe tadārammaṇavasena ca sakiṃ vā dvikkhattuṃ vā pavattati. Cittappavattigaṇanāyaṃ pana sabbadvāresu tadārammaṇe dve eva cittavārā āgatā. Idaṃ pana cittaṃ tadārammaṇanti ca piṭṭhibhavaṅganti cāti dve nāmāni labhati, aniyatadvārārammaṇaṃ niyatavatthukaṃ aniyataṭṭhānakiccañca hotīti. Evaṃ tāva terasa pañcavokārabhave pavattiyaṃyeva pavattantīti veditabbāni. Sesesu ekūnavīsatiyā cittesu na kiñci attano anurūpāya paṭisandhiyā na pavattati.

而随喜心伴生的无因识，紧接着善果心识（所缘境）开始，于心所处开展守护障碍之功用。此时于六门中力量强盛之门，因贪欲引发心迁流，遂越越越断其存在流，流转乃由迁流转变而成。心之生住彼时于众多门中迁流之门皆有两门心到达。此心称为迁流心，亦作二名：一曰不固定门迁流，二曰固定处业。由此，彼三种五识与迁流共有之识同时生起。其余二十一识中，转化心无能契合自身之续转而断绝续转。

Pavattiyaṃ pana kusalākusalavipākā tāva dve ahetukamanoviññāṇadhātuyo pañcadvāre kusalākusalavipākamanodhātūnaṃ anantaraṃ santīraṇakiccaṃ , chasu dvāresu pubbe vuttanayeneva tadārammaṇakiccaṃ, attanā dinnapaṭisandhito uddhaṃ asati bhavaṅgupacchedake cittuppāde bhavaṅgakiccaṃ, ante cutikiccañcāti cattāri kiccāni sādhayamānā niyatavatthukā aniyatadvārārammaṇaṭṭhānakiccā hutvā pavattanti.

于发生时，善恶果识随二种无因识，于五门中具足善恶果心识紧接开展守护障碍之事。于六门之前述步骤作用下，依缘所赋，彼续转心生起，生起即为断续转生灭之心功能。随后遂行生灭断除二相之四业，共同进行，均为固定处业与不固定门迁流业事而共同发生。

Aṭṭha kāmāvacarasahetukacittāni pavattiyaṃ vuttanayeneva chasu dvāresu tadārammaṇakiccaṃ, attanā dinnapaṭisandhito uddhaṃ asati bhavaṅgupacchedake cittuppāde bhavaṅgakiccaṃ, ante cutikiccañcāti tīṇi kiccāni sādhayamānāni niyatavatthukāni aniyatadvārārammaṇaṭṭhānakiccāni hutvā pavattanti.

由八种欲界贪著、因缘而起的心识，在这六种感官门中，各有对应的作用；当时先由自己的过去业缘结合，继而产生向上的诸心作用，以斷断连贯的本生持续作用，最终起显现作用，此即生起心的职事。然后是断绝作用的职事、分别断灭心的职事，这三种职事既定而行，均属于一定相法；除此之外，还有不定的感官门显现的处所之职事，借由这些而起，遂得流转现行。

Pañca rūpāvacarāni cattāri ca arūpāvacarāni attanā dinnapaṭisandhito uddhaṃ asati bhavaṅgupacchedake cittuppāde bhavaṅgakiccaṃ, ante cutikiccañcāti kiccadvayaṃ sādhayamānāni pavattanti. Tesu rūpāvacarāni niyatavatthārammaṇāni aniyataṭṭhānakiccāni, itarāni avatthukāni niyatārammaṇāni aniyataṭṭhānakiccāni hutvā pavattantīti. Evaṃ tāva bāttiṃsavidhampi viññāṇaṃ pavattiyaṃ saṅkhārapaccayā pavattati. Tatrassa te te saṅkhārā kammapaccayena ca upanissayapaccayena ca paccayā honti.

欲界色界有形境界共有五种，无色界无形境界共有四种，因果相续皆由自身业缘结合，升高时由生起心担任断绝续断作用的职事，最终则由断灭心担任断绝之职。此为二种职事并行。当中的色界感官作用属于一切既定相的呈现，而无色界属不定处所的职事，其他则属非色无色境界，但皆依一定相而起，外境感官门显示之职事亦有一定显现，非一定处也，皆随起而现行。如此这般，八种类别不同的识流转，如因缘行起般继续存在。此中各行皆因业缘及依止缘分别发生。

Tattha yānetāni ekādasa tadārammaṇacittāni vuttāni, tesu ekampi rūpārūpabhave tadārammaṇaṃ hutvā na pavattati. Kasmā? Bījābhāvā. Tattha hi kāmāvacaravipākasaṅkhātaṃ paṭisandhibījaṃ natthi, yaṃ rūpādīsu ārammaṇesu pavattiyaṃ tassa janakaṃ bhaveyya. Cakkhuviññāṇādīnampi rūpabhave abhāvo āpajjatīti ce? Na; indriyappavattiānubhāvato dvāravīthibhede cittaniyamato ca.

其中列举的十一种向上升起的感官心，从未有一分别在色界或无色界境界中升起。如何故？因无种子故。应知，欲界现行识因果报生行的种子缘不起，故于诸色界及无色界境界处所中无所生起。如若眼识等识于色界身境中无色缘障碍不起，为何呢？因感官作用与心识流转依序道路及定处不同所致。

Yathā cetaṃ tadārammaṇaṃ ekantena rūpārūpabhave nappavattati tathā sabbepi akāmāvacare dhamme nānubandhati. Kasmā? Ajanakattā ceva janakassa ca asadisattā. Tañhi yathā nāma gehā nikkhamitvā bahi gantukāmo taruṇadārako attano janakaṃ pitaraṃ vā aññaṃ vā pitusadisaṃ hitakāmaṃ ñātiṃ aṅguliyaṃ gahetvā anubandhati, na aññaṃ rājapurisādiṃ, tathā etampi bhavaṅgārammaṇato bahi nikkhamitukāmaṃ sabhāgatāya attano janakaṃ pitaraṃ vā pitusadisaṃ vā kāmāvacarajavanameva anubandhati, na aññaṃ mahaggataṃ anuttaraṃ vā.

譬如某种感官作用心无条件单纯生起于色界或无色界境界，亦所有不欲缘界法无依止。其由何因？因缘未生或由不真实缘起。犹如家中少年(学子)于出门之外欲寻父母亲族帮助，手持指示亲属或良善亲友的记号联结，却不联结王宫贵族等其他人，亦然。欲界感官作用若从生起心所出外，此动作皆仅依其自身因缘联结其亲属善缘，不联结他处远离区，非高贵至尊之域。

Yathā cetaṃ mahaggatalokuttare dhamme nānubandhati, tathā yadā ete kāmāvacaradhammāpi mahaggatārammaṇā hutvā pavattanti tadā tepi nānubandhati. Kasmā? Aparicitadesattā accantaparittārammaṇattā ca. Tañhi yathā pitaraṃ vā pitusadisaṃ vā ñātiṃ anubandhantopi taruṇadārako gharadvāraantaravīthicatukkādimhi pariciteyeva dese anubandhati, na araññaṃ vā yuddhabhūmiṃ vā gacchantaṃ; evaṃ kāmāvacaradhamme anubandhantampi amahaggatādimhi pariciteyeva dese pavattamāne dhamme anubandhati, na mahaggatalokuttaradhamme ārabbha pavattamāneti.

若如是法不与最高天等上生界法联结，如今当诸欲界法虽起于最高天上，仍然不联结最高天上因缘。由何故？因缘未识且为异别障碍所束缚。如少年虽联结亲友，然亦止于熟悉的家门巷道中，不入森林或战场。欲界法连结熟悉区处显现，然不转入最高天的境界中现行动力，故不联结上生界诸法。

Yasmā cassa ‘‘sabbo kāmāvacaravipāko kiriyamanodhātu kiriyaahetukamanoviññāṇadhātu somanassasahagatā ime dhammā parittārammaṇā’’ti evaṃ accantaparittameva ārammaṇaṃ vuttaṃ, tasmāpetaṃ mahaggatalokuttarārammaṇe kāmāvacaradhammepi nānubandhatīti veditabbaṃ.

因为《法句经》中云：“一切欲界行果，具热诚觉知因缘之识，与心喜相伴，此等法即为异别障碍之缘。”因而认知，欲界诸法于上生界境界，不起任何因缘联结，是必当了知的道理。

Kiṃ vā imāya yuttikathāya? Aṭṭhakathāyañhi ekanteneva vuttaṃ – ekādasa tadārammaṇacittāni nāmagottaṃ ārabbha javane javite tadārammaṇaṃ na gaṇhanti. Paṇṇattiṃ ārabbha javane javite tadārammaṇaṃ na labbhati. Tilakkhaṇārammaṇikavipassanāya tadārammaṇaṃ na labbhati. Vuṭṭhānagāminiyā balavavipassanāya tadārammaṇaṃ na labbhati. Rūpārūpadhamme ārabbha javane javite tadārammaṇaṃ na labbhati. Micchattaniyatadhammesu tadārammaṇaṃ na labbhati. Sammattaniyatadhammesu tadārammaṇaṃ na labbhati. Lokuttaradhamme ārabbha javane javite tadārammaṇaṃ na labbhati. Abhiññāñāṇaṃ ārabbha javane javite tadārammaṇaṃ na labbhati. Paṭisambhidāñāṇaṃ ārabbha javane javite tadārammaṇaṃ na labbhati. Kāmāvacare dubbalārammaṇe tadārammaṇaṃ na labbhati, chasu dvāresu balavārammaṇe āpāthagateyeva labbhati, labbhamānañca kāmāvacareyeva labbhati. Rūpārūpabhave tadārammaṇaṃ nāma natthīti.

或者说，这种合宜的论述有什么意义呢？《注疏》中曾明确指出：仅十一种起始于心识的境界，称为心所种类，在运作和行住时，这些境界的起始不存在。依名称作相时，心识的起始不存在。对三相（无常、苦、无我）之观照时起始不存在。依由生起的根本力观察时起始不存在。于色与非色法中起始不存在。在错误任意的法中起始不存在。在正定任意的法中起始不存在。于世间出世间法之中运作和行住时，心识的起始不存在。于神通智慧中运作和行住时，心识的起始不存在。于分解智中运作和行住时，心识的起始不存在。在欲界行为薄弱的观境中，心识起始不存在；但在六入门户强盛的观境中，因为离境而生起，心识起始存在；并且在欲界行为中亦生起。总之，在色界和非色界变化起受生时，心识的起始确实不存在。

Yaṃ pana vuttaṃ ‘‘sesesu ekūnavīsatiyā cittesu na kiñci attano anurūpāya paṭisandhiyā na pavattatī’’ti, taṃ atisaṃkhittattā dubbijānaṃ. Tenassa vitthāranayadassanatthaṃ vuccati – ‘‘kati paṭisandhiyo? Kati paṭisandhicittāni? Kena kattha paṭisandhi hoti? Kiṃ paṭisandhiyā ārammaṇa’’nti?

至于曾经说过的“其余十九种心识中，没有任何心识按自身相应的起始而生起”，这样的说法非常简略难解。为了解说其详细的分类与表现，便提出以下问题：“何为起始？有多少起始？何以何处而起始？何谓起始的依止？”

Asaññapaṭisandhiyā saddhiṃ vīsati paṭisandhiyo. Vuttappakārāneva ekūnavīsati paṭisandhicittāni. Tattha akusalavipākāya ahetukamanoviññāṇadhātuyā apāyesu paṭisandhi hoti, kusalavipākāya manussaloke jaccandhajātibadhirajātiummattakaeḷamūganapuṃsakādīnaṃ. Aṭṭhahi sahetukamahāvipākehi kāmāvacaradevesu ceva manussesu ca puññavantānaṃ paṭisandhi hoti, pañcahi rūpāvacaravipākehi rūpībrahmaloke, catūhi arūpāvacaravipākehi arūpaloketi. Yena ca yattha paṭisandhi hoti, sā eva tassā anurūpapaṭisandhi nāma.

从未察觉的起始（无识之续）共计二十种起始。本文所说的九十九种起始心识便是这里指称的心识。从其中的非善业恶果境界而言，有无因缘的不善无意识根界之起始；从善业果报而言，有在世间中出生天、鬼、畜生等苦界众生的起始。由于世间之八种大果报及欲界恶趣及人道的善业果，有因缘而起始；色界的五种色界果报、非色界四种无色界果报亦然。起始发生于任何因缘和取向，故此被称为该心识的相应的起始。

Saṅkhepato paṭisandhiyā tīṇi ārammaṇāni honti – kammaṃ, kammanimittaṃ , gatinimittanti. Tattha kammaṃ nāma āyūhitā kusalākusalacetanā. Kammanimittaṃ nāma yaṃ vatthuṃ ārammaṇaṃ katvā kammaṃ āyūhati. Tattha atīte kappakoṭisatasahassamatthakasmimpi kamme kate tasmiṃ khaṇe kammaṃ vā kammanimittaṃ vā āgantvā upaṭṭhāti.

概言之，起始有三种依止，即业、业因、与趣因。此处所说业，是指动力的善恶意志行为。业因，就是对某一对象的执着所引发的业。趣因是指过去许多亿万劫所作的各种业，在当前时刻作为业或业因出现而加以支持。称此三者为起始。

Tatridaṃ kammanimittassa upaṭṭhāne vatthu – gopakasīvalī kira nāma tālapiṭṭhikavihāre cetiyaṃ kāresi. Tassa maraṇamañce nipannassa cetiyaṃ upaṭṭhāsi. So tadeva nimittaṃ gaṇhitvā kālaṃkatvā devaloke nibbatti. Aññā sammūḷhakālakiriyā nāma hoti. Parammukhaṃ gacchantassa hi pacchato tikhiṇena asinā sīsaṃ chindanti. Nipajjitvā niddāyantassāpi tikhiṇena asinā sīsaṃ chindanti. Udake osīdāpetvā mārenti. Evarūpepi kāle aññataraṃ kammaṃ vā kammanimittaṃ vā upaṭṭhāti. Aññaṃ lahukamaraṇaṃ nāma atthi. Nikhādanadaṇḍakamatthakasmiñhi nilīnamakkhikaṃ muggarena paharitvā pisanti. Evarūpepi kāle kammaṃ vā kammanimittaṃ vā upaṭṭhāti. Evaṃ pisiyamānāya pana makkhikāya paṭhamaṃ kāyadvārāvajjanaṃ bhavaṅgaṃ nāvaṭṭeti, manodvārāvajjanameva āvaṭṭeti. Atha javanaṃ javitvā bhavaṅgaṃ otarati. Dutiyavāre kāyadvārāvajjanaṃ bhavaṅgaṃ āvaṭṭeti. Tato kāyaviññāṇaṃ, sampaṭicchanaṃ, santīraṇaṃ, voṭṭhapananti vīthicittāni pavattanti. Javanaṃ javitvā bhavaṅgaṃ otarati. Tatiyavāre manodvārāvajjanaṃ bhavaṅgaṃ āvaṭṭeti. Atha javanaṃ javitvā bhavaṅgaṃ otarati. Etasmiṃ ṭhāne kālakiriyaṃ karoti. Idaṃ kimatthaṃ ābhataṃ? Arūpadhammānaṃ visayo nāma evaṃ lahukoti dīpanatthaṃ.

关于这三种业因的例证是：据说有一名护林执杖者，在一座名为阇罗叶林中的灵塔中侍奉一位死者。该灵塔是他守护着的。他以此为业因，计算时间后投生天界。此即所谓杀害灵者的业因。极恶者经常背后用锋利的铁器砍断死者头颅，即便者睡眠时亦以铁器砍断头颅，或浸水中淹死对方。在这种时候，会有其他业或业因出现支持恶业。另有轻微的死因，譬如被刺蜂伤害及毒液所杀之类。在此情形之下，业与业因均产生。被蜜蜂叮咬时，初次为身体门户处的细胞层作业，后转为心识门户处的作用。之后心识的运作发起，知觉等心所随之发生，心识依次生成。接着于此处进行时间的运算。这是为了说明无色界法境界内的细微起始现象。

Gatinimittaṃ nāma nibbattanakaokāse eko vaṇṇo upaṭṭhāti. Tattha niraye upaṭṭhahante lohakumbhisadiso hutvā upaṭṭhāti. Manussaloke upaṭṭhahante mātukucchikambalayānasadisā hutvā upaṭṭhāti. Devaloke upaṭṭhahante kapparukkhavimānasayanādīni upaṭṭhahanti. Evaṃ kammaṃ, kammanimittaṃ, gatinimittanti saṅkhepato paṭisandhiyā tīṇi ārammaṇāni honti.

趣因即在消亡时刻出现一色相。地狱中趣因表现为铁缸似的物体而呈现。人间趣因表现为母乳钵的形状。天间趣因表现为树木或天宫的床榻等。总之，业、业因、趣因三者从简略角度来看即是起始三种依止。

Aparo nayo – paṭisandhiyā tīṇi ārammaṇāni honti? Atītaṃ, paccuppannaṃ , navattabbañca. Asaññīpaṭisandhi anārammaṇāti. Tattha viññāṇañcāyatananevasaññānāsaññāyatanapaṭisandhīnaṃ atītameva ārammaṇaṃ. Dasannaṃ kāmāvacarānaṃ atītaṃ vā paccuppannaṃ vā. Sesānaṃ navattabbaṃ. Evaṃ tīsu ārammaṇesu pavattamānā pana paṭisandhi yasmā atītārammaṇassa vā navattabbārammaṇassa vā cuticittassa anantarameva hoti. Paccuppannārammaṇaṃ pana cutticittaṃ nāma natthi. Tasmā dvīsu ārammaṇesu aññatarārammaṇāya cutiyā anantaraṃ tīsu ārammaṇesu aññatarārammaṇāya paṭisandhiyā sugatiduggativasena pavattanākāro veditabbo.

他种连接——通过接续有三种基础，即过去、现在及待更新。所谓无色接续是指识界与识相对境界之无色相续。于此，识界基础及相对识对应的接续基础即为过去。对于十种欲行者，过去或现在的基础皆成立，而待更新者则是余存部分。如此三种基础中，正在进行的接续，因存在于过去基础或待更新基础有所变化之后，故当前心无所谓现在基础。由此在这三种基础之中，于某一基础产生心心相续的接续，应视为好趣或恶趣的转化过程。

Seyyathidaṃ – kāmāvacarasugatiyaṃ tāva ṭhitassa pāpakammino puggalassa ‘‘tānissa tamhi samaye olambantī’’tiādivacanato (ma. ni. 3.248) maraṇamañce nipannassa yathūpacitaṃ pāpakammaṃ vā kammanimittaṃ vā manodvāre āpāthamāgacchati. Taṃ ārabbha uppannāya tadārammaṇapariyosānāya suddhāya vā javanavīthiyā anantaraṃ bhavaṅgavisayaṃ ārammaṇaṃ katvā cuticittaṃ uppajjati. Tasmiṃ niruddhe tadeva āpāthagataṃ kammaṃ vā kammanimittaṃ vā ārabbha anupacchinnakilesabalavināmitaṃ duggatipariyāpannaṃ paṭisandhicittaṃ uppajjati. Ayaṃ atītārammaṇāya cutiyā anantarā atītārammaṇā paṭisandhi.

比如说——于欲界中善趣的存在者，因《大念处经》中言及“彼时死者身随其业”之语，于死时由心门带现相应的恶业或业缘，业果感受产生。由此恶业开始后，业缘终止，心由清净或转生道流之间迅速转入识界基础，继而现出心。于此状态中，若能压制已现的恶业或业缘，依赖非污染根本能量，则产生恶趣接续心。此即为过去基础所生之后心，与过去基础的接续。

Aparassa maraṇasamaye vuttappakārakammavasena narakādīsu aggijālavaṇṇādikaṃ duggatinimittaṃ manodvāre āpāthamāgacchati. Tassa dvikkhattuṃ bhavaṅge uppajjitvā niruddhe taṃ ārammaṇaṃ ārabbha ekaṃ āvajjanaṃ, maraṇassa āsannabhāvena mandībhūtavegattā pañca javanāni, dve tadārammaṇānīti tīṇi vīthicittāni uppajjanti. Tato bhavaṅgavisayaṃ ārammaṇaṃ katvā ekaṃ cuticittaṃ. Ettāvatā ekādasa cittakkhaṇā atītā honti. Athāvasesapañcacittakkhaṇāyuke tasmiṃyeva ārammaṇe paṭisandhicittaṃ uppajjati. Ayaṃ atītārammaṇāya cutiyā anantarā paccuppannārammaṇā paṭisandhi.

又如他人临死时，因因缘恶业，心门受业障，产生恶趣地狱之火焰等恶趣相续。此时于二十次识界产生阻止心，并开始此识界基础，继而产生一声召唤，依死近临而产生五种缓动，随后两种接续基础，共三种途径心生。继而做识界基础，产生一心转向。此期间，有十一心瞬为过去。在最后五心瞬中，产生接续心于此基础，此即为过去基础后心与现在基础的接续。

Aparassa maraṇasamaye pañcannaṃ dvārānaṃ aññatarasmiṃ dvāre rāgādihetubhūtaṃ hīnārammaṇaṃ āpāthamāgacchati. Tassa yathākkamena uppannavoṭṭhabbanāvasāne maraṇassa āsannabhāvena mandībhūtavegattā pañca javanāni dve tadārammaṇāni ca uppajjanti. Tato bhavaṅgavisayamārammaṇaṃ katvā ekaṃ cuticittaṃ. Ettāvatā dve bhavaṅgāni, āvajjanaṃ, dassanaṃ, sampaṭicchanaṃ, santīraṇaṃ, voṭṭhabbanaṃ, pañca javanāni, dve tadārammaṇāni, ekaṃ cuticittanti pañcadasa cittakkhaṇā atītā honti. Athāvasesaekacittakkhaṇāyuke tasmiṃ yeva ārammaṇe paṭisandhicittaṃ uppajjati. Ayampi atītārammaṇāya cutiyā anantarā paccuppannārammaṇā paṭisandhi. Esa tāva atītārammaṇāya sugaticutiyā anantarā atītapaccuppannārammaṇāya duggatipaṭisandhiyā pavattanākāro.

他人临死时，从五个门之一，某门缘由贪欲等起的低等现相续来障碍心。此时适当时节，于受执阶段末，因死近临，缓动五次，二种接续再起。继而做识界基础，产生一心转向。由此二次识界，呼唤，观察，透视，过渡，受执，五缓动，二接续及一心，共十五心瞬为过去。最后一心瞬中，生起接续心于该基础，此亦为过去基础后心与现在基础的接续。由此，过去基础善趣心之后产生过去与现在基础的恶趣接续，是恶趣延续的起始。

Duggatiyaṃ ṭhitassa pana upacitānavajjakammassa vuttanayeneva taṃ anavajjakammaṃ vā kammanimittaṃ vā manodvāre āpāthamāgacchatīti kaṇhapakkhe sukkapakkhaṃ ṭhapetvā sabbaṃ purimanayeneva veditabbaṃ. Ayaṃ atītārammaṇāya duggaticutiyā anantarā atītapaccuppannārammaṇāya sugatipaṭisandhiyā pavattanākāro.

对于恶趣中存在的不善及净善业，因其业缘会通过心门来促发障碍。以黑白月交替为比喻，应当全面理解此现象。此即为过去基础恶趣心之后，接续过去与现在基础善趣心，表示转向善趣的起始。

Sugatiyaṃ ṭhitassa pana upacitānavajjakammassa ‘‘tānissa tamhi samaye olambantī’’tiādivacanato maraṇamañce nipannassa yathūpacitaṃ anavajjakammaṃ vā kammanimittaṃ vā manodvāre āpāthamāgacchati. Tañca kho upacitakāmāvacarānavajjakammasseva. Upacitamahaggatakammassa pana kammanimittameva āpāthamāgacchati. Taṃ ārabbha uppannāya tadārammaṇapariyosānāya suddhāya vā javanavīthiyā anantaraṃ bhavaṅgavisayaṃ ārammaṇaṃ katvā cuticittamuppajjati. Tasmiṃ niruddhe tadeva āpāthagataṃ kammaṃ vā kammanimittaṃ vā ārabbha anupacchinnakilesabalavināmitaṃ sugatipariyāpannaṃ paṭisandhicittamuppajjati. Ayaṃ atītārammaṇāya cutiyā anantarā atītārammaṇā navattabbārammaṇā vā paṭisandhi.

对于善趣中存在的不善及净善业，如《大念处经》中“彼时死者身随其业”言，死时现适当不善业或业缘。从中属善趣不净业。对于纯净大善业，仅业缘趋现。由此不善业发生后结束，心于清净或转生道流中迅速转入识界基础，继而现出心。于是若能压制已现恶业或业缘，依赖非污染根本能力量，则生起接续心。此乃过去基础后心与过去基础或待更新基础之间的连接。

Aparassa maraṇasamaye kāmāvacarānavajjakammavasena manussaloke mātukucchivaṇṇasaṅkhātaṃ vā devaloke uyyānakapparukkhādivaṇṇasaṅkhātaṃ vā sugatinimittaṃ manodvāre āpāthamāgacchati. Tassa duggatinimitte dassitānukkameneva cuticittānantaraṃ paṭisandhicittaṃ uppajjati. Ayaṃ atītārammaṇāya cutiyā anantarā paccuppannārammaṇā paṭisandhi.

在临近死时，由于欲界行为不善业及行为果缘的作用，心识于人间如同母胚胎色相，或于天界如同果园果树色相，作为善趣之相，通过心门而现起。因见恶趣之因缘故，其死地之心紧随之前生的心而生。此即先境心死亡后，随即生起后境心的相续。

Aparassa maraṇasamaye ñātakā ‘ayaṃ, tāta, tavatthāya buddhapūjā karīyati, cittaṃ pasādehī’ti vatvā pupphadāmadhajapaṭākādivasena rūpārammaṇaṃ vā dhammassavanatūriyapūjādivasena saddārammaṇaṃ vā dhūmavāsagandhādivasena gandhārammaṇaṃ vā ‘idaṃ, tāta, sāyassu, tavatthāya dātabbaṃ deyyadhamma’nti vatvā madhuphāṇitādivasena rasārammaṇaṃ vā ‘idaṃ, tāta, phusassu, tavatthāya dātabbaṃ deyyadhamma’nti vatvā cīnapaṭasomārapaṭādivasena phoṭṭhabbārammaṇaṃ vā pañcadvāre upasaṃharanti. Tassa tasmiṃ āpāthagate rūpādiārammaṇe yathākkamena uppannavoṭṭhapanāvasāne maraṇassa āsannabhāvena mandībhūtavegattā pañca javanāni dve tadārammaṇāni ca uppajjanti. Tato bhavaṅgavisayaṃ ārammaṇaṃ katvā ekaṃ cuticittaṃ, tadavasāne tasmiññeva ekacittakkhaṇaṭṭhitike ārammaṇe paṭisandhicittaṃ uppajjati. Ayampi atītārammaṇāya cutiyā anantarā paccuppannārammaṇā paṭisandhi.

临近死时，亲属对比库说：“父亲啊，现在用佛供养了，请安心。”以花幡旗帜等作为色相，以听法闻法等作为声相，以烟、衣、香等作为香相，说：“这是应当布施的天上善法。”又以蜜糖等作为味相，说：“这是应当给予的天上三宝。”再以瓷帛酒器等作为触相，朝五门聚集。此时临近死者对色等境界的现起，如同先前净起的心，死聚临近，五种身行及色等心境起于心门。继之以执取生命对应境界的心，死时先起此心，灭时则在同一心瞬执取后境心，形成心续。此亦先境心死后即生终境心的相续。

Aparassa pana pathavīkasiṇajjhānādivasena paṭiladdhamahaggatassa sugatiyaṃ ṭhitassa maraṇasamaye kāmāvacarakusalakamma-kammanimitta-gatinimittānaṃ aññataraṃ pathavīkasiṇādikaṃ vā nimittaṃ mahaggatacittaṃ vā manodvāre āpāthamāgacchati. Cakkhusotānaṃ vā aññatarasmiṃ kusaluppattihetubhūtaṃ paṇītamārammaṇaṃ āpāthamāgacchati. Tassa yathākkamena uppannavoṭṭhabbanāvasāne maraṇassa āsannabhāvena mandībhūtavegattā pañca javanāni uppajjanti. Mahaggatagatikānaṃ pana tadārammaṇaṃ natthi. Tasmā javanānantaraṃyeva bhavaṅgavisayaṃ ārammaṇaṃ katvā ekaṃ cuticittaṃ uppajjati . Tassāvasāne kāmāvacaramahaggatasugatīnaṃ aññatarasugatipariyāpannaṃ yathūpaṭṭhitesu ārammaṇesu aññatarārammaṇaṃ paṭisandhicittaṃ uppajjati. Ayaṃ navattabbārammaṇāya sugaticutiyā anantarā atītapaccuppannanavattabbānaṃ aññatarārammaṇā paṭisandhi.

临近死时，由于地、火等无色禅定功德所成的善业因缘，于善趣得生后，除了与欲界行为善业相关的业因缘外，还生起地禅等无色禅定为相的善趣心相。某一眼、耳根的善法成就所生的美好境界也通过心门现起。此境随死期近，动作迟缓时，产生五种身行。无色禅定善趣者无此随死近境。之后生起对应生命境界的心识，死时生起死心，死后即生续心。对此善趣者，生起另一不同境界之续心，随先境心死后，即生末后境续心的相续。

Etenānusārena āruppacutiyāpi anantarā paṭisandhi veditabbā. Ayaṃ atītanavattabbārammaṇāya sugaticutiyā anantarā atītanavattabbapaccuppannārammaṇāya paṭisandhiyā pavattanākāro.

依此者，无色定境死亡时，亦应知其死后续心相续关系。此与善趣终境死亡时后的续起相同，皆为过往续心灭后，现出后续心相续的现象。

Duggatiyaṃ ṭhitassa pana pāpakammino vuttanayeneva taṃ kammaṃ kammanimittaṃ gatinimittaṃ vā manodvāre, pañcadvāre pana akusaluppattihetubhūtaṃ ārammaṇaṃ āpāthamāgacchati. Athassa yathākkamena cuticittāvasāne duggatipariyāpannaṃ tesu ārammaṇesu aññatarārammaṇaṃ paṭisandhicittaṃ uppajjati. Ayaṃ atītārammaṇāya duggaticutiyā anantarā atītapaccuppannārammaṇāya paṭisandhiyā pavattanākāroti. Ettāvatā ekūnavīsatividhassāpi viññāṇassa paṭisandhivasena pavatti dīpitā hoti.

在恶趣常驻者，依其恶业及彼业果缘临死时，心识于五门处起不善境界。随后死心灭时，在恶趣境界中，生起另一不同恶境界续心。此亦是先境心死后，接续生起后续心的现象。至此，依心识相续运行，至少二十九种生死相续的规律显现。

Tayidaṃ sabbampi evaṃ –

以上诸法，皆为如此。

Pavattamānaṃ sandhimhi, dvidhā kammena vattati;

在发生的连接中，行为有两种形态存在；

Missādīhi ca bhedehi, bhedassa duvidhādiko.

以及与不共相的分别，分别又有两种根本原因。

Idañhi ekūnavīsatividhampi vipākaviññāṇaṃ paṭisandhimhi pavattamānaṃ dvidhā kammena vattati. Yathāsakañhi etassa janakaṃ kammaṃ nānākkhaṇikakammappaccayena ceva upanissayapaccayena ca paccayo hoti. Vuttañhetaṃ ‘‘kusalākusalaṃ kammaṃ vipākassa upanissayapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 1.1.423). Evaṃ vattamānassa panassa missādīhi bhedehi duvidhādikopi bhedo veditabbo, seyyathidaṃ – idañhi paṭisandhivasena ekadhā vattamānampi rūpena saha missāmissabhedato duvidhaṃ, kāmarūpārūpabhavabhedato tividhaṃ, aṇḍajajalābujasaṃsedajaopapātikayonivasena catubbidhaṃ, gativasena pañcavidhaṃ, viññāṇaṭṭhitivasena sattavidhaṃ, sattāvāsavasena aṭṭhavidhaṃ hoti. Tattha –

这里所说的存在二十九种类的果报识，在过程中产生的行为分为两种。譬如说，这些行为的因由是各种片刻业的因缘，以及附带因缘。经中说：“善恶业是果报的附带因缘”。因此，对于正在进行的行为，也应区分与业果相违的和合因果，有两种分别，即：此处作为续续相续，在形态上可分为与共相相合与不共相相合两种，按照欲界形相和非形相的不同分为三种，根据依卵、依水、依胎、生自母腹的不同分为四种，依行进的方式分为五种，依依赖识的不同则有七种，依依赖六尘的众生有八种。其意为——

Missaṃ dvidhā bhāvabhedā, sabhāvaṃ tattha ca dvidhā;

与不共相的两种性相差别，性相在其中也有两种；

Dve vā tayo vā dasakā, omato ādinā saha.

二者、三者、十者，皆从「自性」起始。

‘Missaṃdvidhā bhāvabhedā’ti yañhetamettha aññatra arūpabhavā rūpamissaṃ paṭisandhiviññāṇaṃ uppajjati, taṃ rūpabhave itthindriyapurisindriyasaṅkhātena bhāvena vinā uppattito kāmabhave aññatra jātipaṇḍakapaṭisandhiyā bhāvena saha uppattito sabhāvaṃ abhāvanti duvidhaṃ hoti.

所谓与不共相两种性相差别者，即指除非形相的存在外，还有与形相续相识相合之情况。此续相识因无具体形胜的执著而生于欲界；而除形相外的欲界，唯依生为类群的续相识生起，并由此分为两种性：存在与不存在。

‘Sabhāvaṃ tattha ca dvidhā’ti tatthāpi ca yaṃ sabhāvaṃ taṃ itthipurisabhāvānaṃ aññatarena saha uppattito duvidhameva hoti.

『本性』者，在此亦分二种。即便如此，所谓本性者，于男性与女性的本性中，依其各自的不同，亦仅生起两种本性。

‘Dvevā tayo vā dasakā, omato ādinā sahā’ti yañhetamettha missaṃ amissanti dvaye ādibhūtaṃ rūpamissaṃ paṭisandhiviññāṇaṃ, tena saha vatthukāyadasakavasena dve vā vatthukāyabhāvadasakavasena tayo vā dasakā omato uppajjanti, natthi ito paraṃ rūpaparihānīti. Taṃ panetaṃ evaṃ omakaparimāṇaṃ uppajjamānaṃ aṇḍajajalābujanāmikāsu dvīsu yonīsu jātiuṇṇāya ekena aṃsunā uddhatatelasappimaṇḍappamāṇaṃ kalalanti laddhasaṅkhaṃ hutvā uppajjati. Tattha yonīnaṃ gativasena sambhavabhedo veditabbo. Etāsu hi –

『二者、三者抑或十者，由母系起始并伴随』者，指此处所言的共同不变法——色法和受法复合识；依此，随颜色与受法之类物体体量之不同，有时生起两种物体本质，有时生起三种物体本质，无超出此者也。此依据蛋液、卵、胎子、幼子四种有胚胎缘起的生具，在两种根源上以一束阳光之力，仅如喷起油脂、溅起泡沫般大小，轻微动摇成一团，随后便诞生生殖。由此应知两根源的流转与存在差异。在此诸处——

Niraye bhummavajjesu, devesu ca na yoniyo;

在地狱与畜生道无生殖器，在天界亦无生殖器；

Tisso purimikā honti, catassopi gatittaye.

男共有三种，行途共有四种。

Tattha devesu cāti casaddena yathā niraye ca bhummavajjesu ca devesu, evaṃ nijjhāmataṇhikapetesu ca purimikā tisso yoniyo na santīti veditabbā. Opapātikā eva hi te honti. Sese pana tiracchānapettivisayamanussasaṅkhāte gatittaye pubbe vajjitabhummadevesu ca catasso yoniyo honti. Tattha –

于天界，譬如断瓦之声；于地狱、畜生道、地狱畜生之中亦然。如是，无法得三种生殖器的存在。此三种仅是突现之形态。其余诸如畜生道、饿鬼等非天非地之中、人道外之中则有四种生殖器者行途。于此——

Tiṃsa nava ceva rūpīsu, sattati ukkaṃsatova rūpāni;

三十及九种色体，色如海水涌浪，七十几十种色体；

Saṃsedajopapātīsu, atha vā avakaṃsato tiṃsa.

眷属和护卫中，或者说是从附属者中，总共有三十。

Rūpībrahmesu tāva opapātikayonikesu cakkhusotavatthudasakānaṃ jīvitanavakassa cāti catunnaṃ kalāpānaṃ vasena tiṃsa ca nava ca paṭisandhiviññāṇena saha rūpāni uppajjanti. Rūpībrahme pana ṭhapetvā aññesu saṃsedajaopapātikesu ukkaṃsato cakkhusotaghānajivhākāyabhāvavatthudasakānaṃ vasena sattati. Tāni ca niccaṃ devesu. Tattha vaṇṇo gandho raso ojā catasso cāpi dhātuyo cakkhupasādo jīvitindriyanti ayaṃ dasarūpaparimāṇo rūpapuñjo cakkhudasako nāma. Evaṃ sesā veditabbā. Avakaṃsato pana jaccandhabadhiraaghānakanapuṃsakassa jivhākāyavatthudasakānaṃ vasena tiṃsa rūpāni uppajjanti. Ukkaṃsāvakaṃsānaṃ pana antare anurūpato vikappo veditabbo.

在色界梵天中，虽然仍是来自于护卫的生起者，但以含眼、耳、体等十种生活器官的新生命聚合为条件，四种群集的色相和三十九种继续往来的识一同生起。于色界梵天中，置于原有色界之上，而在其他护卫生起者中，以眼、耳、鼻、舌、身、意等十种生活器官为条件，共有七十。它们常住于天中。其色、香、味、触、法四种性质，以及眼根的信乐和生命感官，即为十种色的总量，称为眼识。如此便应知其余同理。至于下界，出生于夜叉、阇提罗、阿修罗等无眼耳鼻舌身生活器官的生命群体，以舌、身、意等十种生活器官为条件，生成三十种色。眼界与下界之间的变异，应当加以分别了解。

Evaṃ viditvā puna –

了知如是后，再次说——

Khandhārammaṇagatihetu-vedanāpītivitakkavicārehi;

因心蕴、色蕴等五蕴的质料、性质、缘由、受、想、思维辨别等起行而转变；

Bhedābhedaviseso, cutisandhīnaṃ pariññeyyo.

差别与不差别的特殊性，死与生的分别应当明了清晰；

Yāhesā missāmissato duvidhā paṭisandhi, yā cassā atītānantarā cuti, tāsaṃ imehi khandhādīhi bhedābhedaviseso ñātabboti attho.

两种类型的继续转续，或是来自合并或非合并的不同，其一者是过去与未来，死之后的续转者，应借此与五蕴诸法的差别与不差别的特殊性相知晓，此即其义。

Kathaṃ? Kadāci catukkhandhāya āruppacutiyā anantarā catukkhandhāva ārammaṇatopi abhinnā paṭisandhi hoti, kadāci amahaggatabahiddhārammaṇāya mahaggataajjhattārammaṇā. Ayaṃ tāva arūpabhūmīsuyeva nayo. Kadāci pana catukkhandhāya āruppacutiyā anantarā pañcakkhandhā kāmāvacarā paṭisandhi. Kadāci pañcakkhandhāya kāmāvacaracutiyā rūpāvacaracutiyā vā anantarā catukkhandhā āruppapaṭisandhi. Evaṃ atītārammaṇacutiyā atītanavattabbapaccuppannārammaṇā paṭisandhi, ekaccasugaticutiyā ekaccaduggatipaṭisandhi, ahetukacutiyā sahetukapaṭisandhi, duhetukacutiyā tihetukapaṭisandhi, upekkhāsahagatacutiyā somanassasahagatapaṭisandhi, appītikacutiyā sappītikapaṭisandhi, avitakkacutiyā savitakkapaṭisandhi, avicāracutiyā savicārapaṭisandhi, avitakkaavicāracutiyā savitakkasavicārapaṭisandhīti tassa tassa viparītato ca yathāyogaṃ yojetabbaṃ.

如何？有时，四蕴因无色界的灭尽而消失，无色界又紧接着与四蕴的所缘相续，即四蕴的所缘与四蕴紧密相续；有时，是由无色界消灭转向色界内在所缘，即无色界的消灭，引起色界内在所缘的生起。这种转变，只有在无色地中才成立。又有时，四蕴因无色界的消灭之后，紧接着与五蕴中的欲界所境相续。又有时，五蕴中的欲界所境的消灭，紧接着与色界所境的消灭，或与无色界的所缘相续。这样，过去的所灭所缘与现在该当生起的所缘相续，有善趣转灭后紧接善趣，有恶趣相续，有无因相续，有因缘相续，有二因相续，有三因相续，有带于平等心的消灭相续带于欢喜的生起，有嗔恚消灭带于善意生起，有无念的消灭与有念的生起相续，有无思的消灭与有思的生起相续，有无念无思的消灭紧接有念有思的生起相续，各种情形反着、依次妥善地结合着。

Laddhappaccayamitidhamma-mattametaṃ bhavantaramupeti;

此即所谓“依果得因”，将缘，缘他而至；

Nāssa tato saṅkanti, na tato hetuṃ vinā hoti.

无此果便无因，于无因处不生果，

Iti hetaṃ laddhapaccayaṃ rūpārūpadhammamattaṃ uppajjamānaṃ bhavantaraṃ upetīti vuccati, na satto, na jīvo. Tassa nāpi atītabhavato idha saṅkanti atthi, nāpi tato hetuṃ vinā idha pātubhāvo. Tayidaṃ pākaṭena manussacutipaṭisandhikkamena pakāsayissāma –

故此因缘得自现象及其性质生起时，谓之因缘，非谓有灵魂或生命。过去与现在亦无果缘条件及缘起之果分别，无果则无因。我们将在人之生死相续分明处明白此理——

Atītabhavasmiñhi sarasena upakkamena vā samāsannamaraṇassa asayhānaṃ sabbaṅgapaccaṅgasandhibandhanacchedakānaṃ māraṇantikavedanāsattānaṃ sannipātaṃ asahantassa ātape pakkhittaharitatālapaṇṇamiva kamena upasussamāne sarīre niruddhesu cakkhādīsu indriyesu hadayavatthumatte patiṭṭhitesu kāyindriyamanindriyajīvitindriyesu taṅkhaṇāvasesaṃ hadayavatthusannissitaṃ viññāṇaṃ garusamāsevitāsannapubbakatānaṃ aññataraṃ laddhāvasesapaccayasaṅkhārasaṅkhātaṃ kammaṃ vā tadupaṭṭhāpitaṃ vā kammanimittagatinimittasaṅkhātaṃ visayamārabbha pavattati. Tadevaṃ pavattamānaṃ taṇhāavijjānaṃ appahīnattā avijjāpaṭicchāditādīnave tasmiṃ visaye taṇhā nāmeti , sahajātasaṅkhārā khipanti. Taṃ santativasena taṇhāya nāmiyamānaṃ saṅkhārehi khippamānaṃ orimatīrarukkhavinibaddharajjumālambitvā mātikātikkamako viya purimañca nissayaṃ jahati, aparañca kammasamuṭṭhāpitaṃ nissayaṃ assādayamānaṃ vā anassādayamānaṃ vā ārammaṇādīhiyeva paccayehi pavattati.

於过去生中，因到死期临近，受苦之众皆消尽四肢百骸、节舍之缠绕、死亡终点之痛苦，像在炎热季节里，靠枯黄刹那凋落之树叶稍稍得以缓解。于身体、眼等根中，及心所立处之六根生命中，余痕不灭，心识依附此余痕而重生者，于诸受持先会之因缘所摄受，即有感业或因缘所成，或因业因缘之引导，便开始运转。此时，渴爱与无明虽减弱但不灭，被无明掩盖的烦恼之新生，称为此处的渴爱，亲属之造作诸行一同而迅速运转。其如度母树挂缀枯木细枝之藤蔓，急速攀升，断绝前之依托，转身弃置先前依托，起于新业构造之依托或由业未及触及之依托起头。

Ettha ca purimaṃ cavanato cuti, pacchimaṃ bhavantarādipaṭisandhānato paṭisandhīti vuccati. Tadetaṃ nāpi purimabhavā idha āgataṃ, nāpi tato kammasaṅkhāranativisayādihetuṃ vinā pātubhūtanti veditabbaṃ.

此处所谓“前生消灭”是指头的灭，后生与此生或以前世之后续的相续。又此非谓过去之生已来到此处，亦非谓因业众缘等无故而产生果报，皆应明白。

Siyuṃ nidassanānettha, paṭighosādikā atha;

此处可能有示现，亦有恶意抵触之意。

Santānabandhato natthi, ekatā nāpi nānatā.

不存在连续相续，也没有绝对单一或绝对多样的情况。

Ettha cetassa viññāṇassa purimabhavato idha anāgamane atītabhavapariyāpannahetūhi ca uppāde paṭighosapadīpamuddāpaṭibimbappakārā dhammā nidassanāni siyuṃ. Yathā hi paṭighosapadīpamuddacchāyā saddādihetukā aññatra agantvā honti, evameva idaṃ cittaṃ. Ettha ca ‘santānabandhato natthi ekatā nāpi nānatā’. Yadi hi santānabandhe sati ekantamekatā bhaveyya, na khīrato dadhi sambhūtaṃ siyā. Athāpi ekantanānatā bhaveyya, na khīrassādhīno dadhi siyā. Esa nayo sabbahetuhetusamuppannesu. Evañca sati sabbalokavohāralopo siyā. So ca aniṭṭho. Tasmā ettha na ekantamekatā vā nānatā vā upagantabbāti.

关于此有说：心识于前生和今生之间的转变，因过去世的缘起和终止，种种因缘所生的难悦肇因，如抵触藏灯、显映反照等法，都是示现。正如抵触灯明遮蔽的因缘缘起声响等，除了外在因素无它，心亦如是。此有“无连续相续，无绝对统一亦无绝对多样”之义。若真有连续相续，则犁田不会出现发酵成酪乳；若真有绝对多样，则果汁不会依赖牛奶成酪乳。此乃缘起法的普遍原因法则。由此全世界显现皆无恒常不变。是故此处既无绝对统一，也无绝对多样可取。

Etthāha – nanu evaṃ asaṅkantipātubhāve sati ye imasmiṃ manussattabhāve khandhā, tesaṃ niruddhattā phalapaccayassa ca kammassa tattha agamanato aññassa aññato ca taṃ phalaṃ siyā? Upabhuñjake ca asati kassa taṃ phalaṃ siyā? Tasmā na sundaramidaṃ vidhānanti. Tatridaṃ vuccati –

又说：如此非一而不死中，若于此人身生命中五蕴，业果已断，不再来生时，果报谁得？若无受用者，果报又属于谁？因此他们不赞此说。彼处有言---

Santāne yaṃ phalaṃ etaṃ, nāññassa na ca aññato;

连续相续的果报是此有，非他有亦非他有，

Bījānaṃ abhisaṅkhāro, etassatthassa sādhako.

种子染污造作，是此果报之因。

Ekasantānasmiñhi phalamuppajjamānaṃ tattha ekantaṃ ekattanānattānaṃ paṭisiddhattā aññassāti vā aññatoti vā na hoti. Etassa ca panatthassa bījānaṃ abhisaṅkhāro sādhako. Ambabījādīnañhi abhisaṅkhāresu katesu tassa bījassa santāne laddhapaccayo kālantare phalaviseso uppajjamāno na aññabījānaṃ nāpi aññābhisaṅkhārapaccayā uppajjati, na ca tāni bījāni te abhisaṅkhārā vā phalaṭṭhānaṃ pāpuṇanti. Evaṃ sampadamidaṃ veditabbaṃ. Vijjāsipposadhādīhi cāpi bālasarīre upayuttehi kālantare vuḍḍhasarīrādīsu phaladehi ayamattho veditabbo.

在同一系列果报发生时，此处就该遵从唯一、不同不可兼得的原则，对彼此相异者无有成立，无论是‘别者’或‘不同’，皆不能成立。此中，欲趣因的积集乃种子，种子即是果报之根源。于积集果实之类如果实之种子，因时相续中若果实特异出现，不由他种积集之因缘而生，亦无他种积集能及果处。由此应知果报得如此圆满。于智慧、戒律等附属于幼体者，至于年老之体等各果报，亦应以此理观之，不可混淆。

Yampi vuttaṃ ‘upabhuñjake ca asati kassa taṃ phalaṃ siyā’ti? Tattha –

有人问：“若于是不可得之果，谁将得用其果报？”对此当说——

Phalassuppattiyā eva, siddhā bhuñjakasammuti;

果已成立者，便名为享用者（同意承受果者）；

Phaluppādena rukkhassa, yathā phalati sammuti.

树木因果之产生，亦如果实因此而生起。

Yathā hi rukkhasaṅkhātānaṃ dhammānaṃ ekadesabhūtassa rukkhaphalassa uppattiyā eva rukkho phalatīti vā phalitoti vā vuccati, tathā devamanussasaṅkhātānaṃ khandhānaṃ ekadesabhūtassa upabhogasaṅkhātassa sukhadukkhaphalassa uppādeneva devo vā manusso vā upabhuñjatīti vā sukhitoti vā dukkhitoti vā vuccati. Tasmā na ettha aññena upabhuñjakena nāma koci attho atthīti.

正如基于单一树木之存在而产生其果实，名为果实产生或结果，树因之得名；同理，众生体系中，基于单一身体之存在及其受用缘起其苦乐果，各自有名。因是故，不能以他人享用者名自称有所利益。

Yopi vadeyya – ‘evaṃ santepi ete saṅkhārā vijjamānā vā phalassa paccayā siyuṃ, avijjamānā vā. Yadi ca vijjamānā pavattikkhaṇeyeva nesaṃ vipākena bhavitabbaṃ. Atha avijjamānā, pavattito pubbe ca pacchā ca niccaṃ phalāvahā siyu’nti. So evaṃ vattabbo –

若又有人言：“即便如此，诸种积集或系于有知状态之果，或于无知状态；若系有知，必自果报生；若系无知，则虽起于过去未来，然常常带来果报。”对此当答曰——

Katattā paccayā ete, na ca niccaṃ phalāvahā;

此处所说诸因缘，非恒常生果的因。

Pāṭibhogādikaṃ tattha, veditabbaṃ nidassanaṃ.

此因缘中包含感受等，须了达其表证。

Katattā eva hi saṅkhārā attano phalassa paccayā honti, na vijjamānattā vā avijjamānattā vā. Yathāha ‘‘kāmāvacarassa kusalassa kammassa katattā upacitattā vipākaṃ cakkhuviññāṇaṃ uppannaṃ hotī’’tiādi (dha. sa. 431). Yathārahassa attano phalassa ca paccayā hutvā na puna phalāvahā honti vipakkavipākattā. Etassa catthassa vibhāvane idaṃ pāṭibhogādikaṃ nidassanaṃ veditabbaṃ.

诸行作为本身，是自身之果的因，不是有知或无知之因。如经中说‘欲界善业之作为因，随顺而成熟感色识’。因自果之故，不恒作生果。为明此义，当了知包含感受等的表证。

Yathā hi loke yo kassaci atthassa niyyātanatthaṃ pāṭibhogo hoti, bhaṇḍaṃ vā kiṇāti, iṇaṃ vā gaṇhāti. Tassa taṃ kiriyākaraṇamattameva tadatthaniyyātanādimhi paccayo hoti, na kiriyāya vijjamānatā vā avijjamānatā vā. Na ca tadatthaniyyātanādito parampi dhārakova hoti. Kasmā? Niyyātanādīnaṃ katattā. Evaṃ katattāva saṅkhārāpi attano phalassa paccayā honti, na ca yathārahaṃ phaladānato parampi phalāvahā hontīti. Ettāvatā missāmissavasena dvidhāpi pavattamānassa paṭisandhiviññāṇassa saṅkhārapaccayā pavatti dīpitā hoti.

譬如世间有人有目的而买卖物品，行为仅为该目的之因，不为行为本身有知或无知。该目的非作为他物的承载。因目的而起，诸行亦然，是其果的因，但非果的施与者。如此因缘之故，此续识因缘亦成。

Idāni sabbesvetesu battiṃsaviññāṇesu sammohavighātatthaṃ –

现今于所有存在的三十二识中，为破迷惑生起——

Paṭisandhippavattīnaṃ , vasenete bhavādisu;

续识生起时，随其本性起于有等。

Vijānitabbā saṅkhārā, yathā yesañca paccayā.

应当认识行，及其诸因之相互关系。

Tattha tayo bhavā, catasso yoniyo, pañca gatiyo, satta viññāṇaṭṭhitiyo, nava sattāvāsāti ete bhavādayo nāma. Etesu bhavādīsu paṭisandhiyaṃ pavatte ca ete yesaṃ vipākaviññāṇānaṃ paccayā yathā ca paccayā honti tathā vijānitabbāti attho.

其中谓十二有：四种根源，五种趣向，七种识住，九处所居，合称为有等诸根源。于此诸有之中，发生转续者，即是由彼等果识所依缘，依缘关系如实应知。

Tattha – puññābhisaṅkhāre tāva kāmāvacaraaṭṭhacetanābhedo puññābhisaṅkhāro avisesena kāmabhave sugatiyaṃ navannaṃ vipākaviññāṇānaṃ paṭisandhiyaṃ nānākkhaṇikakammapaccayena ceva upanissayapaccayena cāti dvidhā paccayo. Rūpāvacarapañcakusalacetanābhedo puññābhisaṅkhāro rūpabhave paṭisandhiyaṃ eva pañcannaṃ. Vuttappabhedakāmāvacaro pana kāmabhave sugatiyaṃ upekkhāsahagatāhetukamanoviññāṇadhātuvajjānaṃ sattannaṃ parittavipākaviññāṇānaṃ vuttanayeneva dvidhā paccayo pavatte, no paṭisandhiyaṃ. Sveva rūpabhave pañcannaṃ vipākaviññāṇānaṃ tatheva paccayo pavatte, no paṭisandhiyaṃ. Kāmabhave pana duggatiyaṃ aṭṭhannampi parittavipākaviññāṇānaṃ tatheva paccayo pavatte, no paṭisandhiyaṃ.

其中，以功德堆集行为净欲界八种意行之异，功德堆集行于欲界时，作为善趣之果识续尽，由各种瞬间业因及依缘因作两种因缘。色界五善意行之功德堆集行，仅续于五色界识。此处所说异欲界，因缘随顺天人识而无我执痛苦的七种果识通称两种因缘发生，却非续转。自性色界续转五种果识，非续转。欲界恶趣则八种非续转之果识续转。

Tattha niraye mahāmoggallānattherassa narakacārikādīsu iṭṭhārammaṇasamāyoge so paccayo hoti. Tiracchānesu pana nāgasupaṇṇapetamahiddhikesu ca iṭṭhārammaṇaṃ labbhatiyeva. Sveva kāmabhave sugatiyaṃ soḷasannampi kusalavipākaviññāṇānaṃ tatheva paccayo pavatte ca paṭisandhiyañca. Avisesena puññābhisaṅkhāro rūpabhave dasannaṃ vipākaviññāṇānaṃ tatheva paccayo pavatte ca paṭisandhiyañca.

其中，地狱地大摩嘎剌那长老等诸恶趣者，于其所爱境遇相会处，此因缘为续。于三恶道诸恶畜、龙、夜叉、犀鸟及摩诃提遮诸非人，有所爱境得到。于欲界善趣则十六善果识续转与续转；特异之功德堆集行于色界十识续转与续转。

Dvādasākusalacetanābhedo apuññābhisaṅkhāro kāmabhave duggatiyaṃ ekassa viññāṇassa tatheva paccayo paṭisandhiyaṃ, no pavatte; channaṃ pavatte, no paṭisandhiyaṃ; sattannampi akusalavipākaviññāṇānaṃ pavatte ca paṭisandhiyañca . Kāmabhave pana sugatiyaṃ tesaṃyeva sattannaṃ tatheva paccayo pavatte, no paṭisandhiyaṃ; rūpabhave catunnaṃ vipākaviññāṇānaṃ tatheva paccayo pavatte, no paṭisandhiyaṃ. So ca kho kāmāvacare aniṭṭharūpadassanasaddasavanavasena . Brahmaloke pana aniṭṭhā rūpādayo nāma natthi, tathā kāmāvacaradevalokepi.

十二种不善意行的非功德堆集行于欲界恶趣，一识续中，以此因缘继续，非发生；即使发生，亦不为续转。七种恶果识亦发生与续转。于欲界善趣则七识果识，以此因缘续转，不发生续转。色界四识果识亦以彼因缘续转，不为续转。欲界诸欲趣甚至恶色界众生，依其相关声音相色相续转。梵天界则无诸恶色诸有，欲界诸天亦然。

Āneñjābhisaṅkhāro arūpabhave catunnaṃ vipākaviññāṇānaṃ tatheva paccayo pavatte ca paṭisandhiyañca.

无色界堆积行于色界四种果识，依此因缘续转与续转。

Kāmāvacarakusalākusalato pana sabbasaṅgāhikanayena vīsaticetanābhedopi kāyasaṅkhāro kāmabhave dasannaṃ vipākaviññāṇānaṃ paṭisandhiyaṃ nānākkhaṇikakammapaccayena ceva upanissayapaccayena cāti dvidhā paccayo. Sveva kāmabhave terasannaṃ, rūpabhave navannaṃ vipākaviññāṇānaṃ tatheva paccayo pavatte, no paṭisandhiyaṃ. Sveva kāmabhave tevīsatiyā vipākaviññāṇānaṃ tatheva paccayo pavatte ca paṭisandhiyañca. Vacīsaṅkhārepi eseva nayo.

由欲行中的善或不善行为构成的所有集聚，其意念分别虽有二十六种差别，然由身行所摄之心所造者，因缘果报意识中与欲界相续的十果报意识的现起，有不同瞬间业因缘与依止因缘两种因缘。纯欲界果报有十三种，与色界果报有九种，是以它们之因缘生起而非相续。纯欲界果报中有三十三种，也有相应因缘而生起与相续。言行业亦同有此归纳。

Aṭṭhavīsatiekūnatiṃsacetanābhedopi pana cittasaṅkhāro tīsu bhavesu ekūnavīsatiyā vipākaviññāṇānaṃ tatheva paccayo paṭisandhiyaṃ, no pavatte. Sveva dvīsu bhavesu heṭṭhāvuttānaṃ terasannañca navannañcāti dvāvīsatiyā vipākaviññāṇānaṃ tatheva paccayo pavatte, no paṭisandhiyaṃ. Tīsu pana bhavesu dvattiṃsāyapi vipākaviññāṇānaṃ tatheva paccayo pavatte ceva paṭisandhiyañca. Evaṃ tāva bhavesu paṭisandhipavattīnaṃ vasena te saṅkhārā yesaṃ paccayā, yathā ca paccayā honti tathā vijānitabbā. Eteneva nayena yoniādīsupi veditabbā.

由二十八减三十七种差别意念构成的心行，三界中共有二十九种果报意识，因缘果报均为相续而非生起。纯欲界及色界两界分别占有十三及九种果报意识的因缘生起，无相续。三界中存在三十二种果报意识因缘生起与相续。如此，在今生诸境中相续生起的心行，其因缘状态及对应果报理应如实认识。依此理路，亦当了知生于胎等四种生处中之心行及因缘。

Tatridaṃ ādito paṭṭhāya mukhamattappakāsanaṃ – imesu hi saṅkhāresu yasmā puññābhisaṅkhāro tāva dvīsu bhavesu paṭisandhiṃ datvā sabbaṃ attano vipākaṃ janeti, tathā aṇḍajādīsu catūsu yonīsu, devamanussasaṅkhātāsu dvīsu gatīsu, nānattakāyanānattasaññīnānattakāyaekattasaññīekattakāyanānattasaññīekattakāyaekattasaññīsaṅkhātāsu manussānañceva paṭhamadutiyatatiyajjhānabhūmīnañca vasena catūsu viññāṇaṭṭhitīsu. Asaññasattāvāse panesa rūpamattamevābhisaṅkharotīti catūsuyeva sattāvāsesu ca paṭisandhiṃ datvā sabbaṃ attano vipākaṃ janeti. Tasmā esa etesu dvīsu bhavesu, catūsu yonīsu, dvīsu gatīsu, catūsu viññāṇaṭṭhitīsu, catūsu sattāvāsesu ca ekavīsatiyā vipākaviññāṇānaṃ vuttanayeneva paccayo hoti yathāsambhavaṃ paṭisandhiyaṃ pavatte ca.

此依理由始，略显其始端——因于此诸心行中，有善业心行曾于两界生起相续，故生其果报，自身果报由此全然生起。胎生等四种生处、天人及人所生之二种归趣、异形身、异体识、不同一忆及同一忆、同一体异识及异一体同识之人，亦复如是；且人众中初、第二、第三禅之境界皆住于此四识所据之处。非识之众生则唯于色界之色识相续，因之于四识处中生起相续，生其全果报。是故两界、四种生处、两归趣、四识处及四非识众生中，果报意识二十一种之因缘果报相续生起，于理可证、亦依其理相续生起。

Apuññābhisaṅkhāro pana yasmā ekasmiññeva kāmabhave, catūsu yonīsu, avasesāsu tīsu gatīsu, nānattakāyaekattasaññīsaṅkhātāya ekissā viññāṇaṭṭhitiyā, tādiseyeva ca ekasmiṃ sattāvāse paṭisandhivasena vipaccati, tasmā esa ekasmiṃ bhave catūsu yonīsu, tīsu gatīsu, ekissā viññāṇaṭṭhitiyā, ekamhi ca sattāvāse sattannaṃ vipākaviññāṇānaṃ vuttanayeneva paccayo hoti paṭisandhiyaṃ pavatte ca.

不善业心行则只存于一界中：欲界、四种生处、后三归趣、不异一体识所构之心行及一界非识之心行相续消退。是故于一界中之四生处、后三归趣、一识处及一界众生中有三十七种果报意识因缘依止，依如其理相续生起且生其果，故亦生相续。

Āneñjābhisaṅkhāro pana yasmā ekasmiṃ arūpabhave, ekissā opapātikayoniyā, ekissā devagatiyā, ākāsānañcāyatanādīsu tīsu viññāṇaṭṭhitīsu, ākāsānañcāyatanādīsu ca catūsu sattāvāsesu paṭisandhivasena vipaccati, tasmā esa ekasmiṃyeva bhave, ekissā yoniyā, ekissā devagatiyā, tīsu viññāṇaṭṭhitīsu catūsu sattāvāsesu, catunnaṃ viññāṇānaṃ vuttanayeneva paccayo hoti paṭisandhiyaṃ pavatte ca.

无色界善心行仅存于一无色界中：一非生胎，天趣，空界等三识处，及空界处之四非识处相续消退。由此于一界、一生处、一天趣、三识处、四非识处相续依止，其果报意识四种生处七众生中及四识处中四识生起之因缘因循是以相续生起且生其果。

Kāyasaṅkhāropi yasmā ekasmiṃ kāmabhave, catūsu yonīsu, pañcasu gatīsu, dvīsu viññāṇaṭṭhitīsu, dvīsu ca sattāvāsesu paṭisandhiṃ datvā sabbaṃ attano vipākaṃ janeti, tasmā esa ekasmiṃ bhave, catūsu yonīsu, pañcasu gatīsu, dvīsu viññāṇaṭṭhitīsu, dvīsu ca sattāvāsesu tevīsatiyā vipākaviññāṇānaṃ tatheva paccayo paṭisandhiyaṃ pavatte ca. Vacīsaṅkhārepi eseva nayo.

身行亦如是：存于一欲界、四生处、五归趣、二识处、二非识处，因缘生起相续，产生全果报。是故于一界中之四生处、五归趣、二识处、二非识处，其生成因缘及相续种类共三十三种果报意识因缘生起及相续。言行业亦同有此归纳。

Cittasaṅkhāro pana yasmā ekaṃ sattāvāsaṃ ṭhapetvā na katthaci na vipaccati, tasmā esa tīsu bhavesu, catūsu yonīsu, pañcasu gatīsu, sattasu viññāṇaṭṭhitīsu, aṭṭhasu sattāvāsesu yathāyogaṃ dvattiṃsāya vipākaviññāṇānaṃ tatheva paccayo paṭisandhiyaṃ pavatte ca. Aviññāṇake pana sattāvāse saṅkhārapaccayā viññāṇaṃ natthi.

意念所造作者，因为仅凭一处有情之所安住，无论何时都不变异，故此在三界、四生、五道、七识所依、八种有情所安住中，适当时机有三十二种感受果报识亦同样成为因缘生起，并转成继续现象。无识所依处，则无造作因缘而无识生起。

Apica puññābhisaṅkhāro asaññasattesu kaṭattārūpānaṃ nānākkhaṇikakammapaccayena paccayoti. Evaṃ –

再者，称为善业所造作者，对于无色无觉有情者依诸不同瞬间业因而生起之义。如此者，

Paṭisandhipavattīnaṃ , vasenete bhavādisu;

即续起再生者，专依诸界等诸处；

Vijānitabbā saṅkhārā, yathā yesañca paccayāti.

造作因缘当知，依于何者等诸因而成立。

Saṅkhārapaccayā viññāṇapadaniddeso. · 『行缘识』中『识』这一词的解说。

Nāmarūpapadaniddeso『名色』这一词的解说

§228

228. Viññāṇapaccayā nāmarūpaniddese –

228. 关于识为因缘而生时，名色的显现——

Desanābhedato sabba-bhavādīsu pavattito;

于一切诸界等境界中，因教学教义一致而生起者；

Saṅgahā paccayanayā, viññātabbo vinicchayo.

聚合依止之理，须予详知其结论。

‘Desanābhedato’ti ‘‘tattha katamaṃ rūpaṃ? Cattāro ca mahābhūtā catunnañca mahābhūtānaṃ upādāya rūpa’’nti (saṃ. ni. 2.2; ma. ni. 1.100) evaṃ tāva suttante ca idha rūpapadassa abhedato ekasadisā desanā katā; nāmapadassa pana bhedato.

所谓「不分差别的教说」者，此处问：何谓色？色即四大及四大依止物所成之色。此义在律藏中曾宣说，且在经藏中对色之词义于不分差别处，以一义表达；但对名之词义则有差别。

Suttantasmiñhi ‘‘tattha katamaṃ nāmaṃ? Vedanā saññā cetanā phasso manasikāro’’ti vuttaṃ. Idha ‘‘vedanākkhandho saññākkhandho saṅkhārakkhandho’’ti. Tattha hi yampi cakkhuviññāṇapaccayā nāmaṃ uppajjati, uppannañca cittassa ṭhiti arūpīnaṃ dhammānaṃ āyūti evaṃ aññadhammasannissayena aggahetabbato pākaṭaṃ, taṃ dassento cetanāphassamanasikāravasena saṅkhārakkhandhaṃ tidhā bhinditvā dvīhi khandhehi saddhiṃ desesi. Idha pana tattha vuttañca avuttañca sabbaṃ nāmaṃ saṅgaṇhanto ‘‘tayo khandhā – vedanākkhandho saññākkhandho saṅkhārakkhandho’’ti āha.

经中称：「何谓名？是指受、想、觉、触、念」。此处言：「受聚、想聚、行聚」。又言眼识为缘，名由此生，及识所依而存，其它无色法之生命。由此，以觉、触、念之义，分别显现行聚，故分为三聚合，合而说之。此处亦言，所说与未所说名悉集，以三聚受、想、行而成。如此，乃为教说不分差别之见解。

Kiṃ pana ime tayo khandhāva nāmaṃ, viññāṇaṃ nāmaṃ nāma na hotīti? No na hoti. Tasmiṃ pana viññāṇe gayhamāne nāmaviññāṇassa ca paccayaviññāṇassa cāti dvinnaṃ viññāṇānaṃ sahabhāvo āpajjati. Tasmā viññāṇaṃ paccayaṭṭhāne ṭhapetvā paccayanibbattaṃ nāmaṃ dassetuṃ tayova khandhā vuttāti. Evaṃ tāva ‘desanābhedato’ viññātabbo vinicchayo.

那么，此三聚合之名是否称为识名？并非如此。识中，与名识缘识同时生起，两个识相依共存。因此，将识立为依止所缘者，并以所缘指示为依止所缘，故称三聚合。此即为此教义中所谓『教说不分差别』之识解。

‘Sabbabhavādīsu pavattito’ti ettha pana nāmaṃ ekaṃ sattāvāsaṃ ṭhapetvā sabbabhavayonigativiññāṇaṭṭhitisesasattāvāsesu pavattati. Rūpaṃ dvīsu bhavesu, catūsu yonīsu, pañcasu gatīsu, purimāsu catūsu viññāṇaṭṭhitīsu, pañcasu ca sattāvāsesu pavattati. Evaṃ pavattamāne cetasmiṃ nāmarūpe yasmā abhāvakagabbhaseyyakānaṃ aṇḍajānañca paṭisandhikkhaṇe vatthukāyavasena rūpato dve santatisīsāni tayo ca arūpino khandhā pātubhavanti, tasmā tesaṃ vitthārena rūparūpato vīsati dhammā tayo ca arūpino khandhāti ete tevīsati dhammā viññāṇapaccayā nāmarūpanti veditabbā. Aggahitaggahaṇena pana ekasantatisīsato nava rūpadhamme apanetvā cuddasa, sabhāvakānaṃ bhāvadasakaṃ pakkhipitvā tettiṃsa. Tesampi agahitaggahaṇena santatisīsadvayato aṭṭhārasa rūpadhamme apanetvā pannarasa.

所谓「遍于一切有法中转流者」，此处设立一名，谓之生命遍流识。此识于一切生命世间相续流转。色现于二有之界，四生之界，五趣之界，昔时代之四识界及五生命界中皆转流。如此转流中，因识植根于名色，即使无色界中胚胎及子宫中的胎宝，依着色身相继合结，三色聚并现于无色聚。故三色聚在色界及无色界具现者共计三十法，应知为识所缘之名色。同样，因识植根，三十法所依带现十八色法，共计四十八法为识所缘之名色。合之以数，得四十八色法。生色法数届尽时，俱置以三十法，复置十八法。

Yasmā ca opapātikasattesu brahmakāyikādīnaṃ paṭisandhikkhaṇe cakkhusotavatthudasakānaṃ jīvitindriyanavakassa ca vasena rūparūpato cattāri santatisīsāni tayo ca arūpino khandhā pātubhavanti, tasmā tesaṃ vitthārena rūparūpato ekūnacattālīsa dhammā tayo ca arūpino khandhāti ete dvācattālīsa dhammā viññāṇapaccayā nāmarūpanti veditabbā. Agahitaggahaṇena pana santatisīsattayato sattavīsati dhamme apanetvā pannarasa.

又于非胎生界，梵身等生界中，依眼、耳等器官及新生生命根赖存，除色外亦现四十八法。故于这等界中，合计三十法及十八色法共四十八色法，三色聚及无色聚应知为识所缘名色。合数为四十八法。次以七十七法及十八色法合立为色聚，共计九十五法。

Kāmabhave pana yasmā sesaopapātikānaṃ vā saṃsedajānaṃ vā sabhāvakaparipuṇṇāyatanānaṃ paṭisandhikkhaṇe rūparūpato satta santatisīsāni tayo ca arūpino khandhā pātubhavanti, tasmā tesaṃ vitthārena rūparūpato sattati dhammā tayo ca arūpino khandhāti ete tesattati dhammā viññāṇapaccayā nāmarūpanti veditabbā. Aggahitaggahaṇena pana santatisīsachakkato catupaññāsa dhamme apanetvā ekūnavīsati. Esa ukkaṃsato. Avakaṃsena pana taṃtaṃrūpasantatisīsavikalānaṃ tassa tassa vasena hāpetvā hāpetvā saṅkhepato ca vitthārato ca paṭisandhiviññāṇapaccayā nāmarūpasaṅkhātā veditabbā. Arūpīnaṃ pana tayova arūpino khandhā. Asaññīnaṃ rūpato jīvitindriyanavakamevāti. Esa tāva paṭisandhiyaṃ nayo.

在欲界生者中，诸余生类或由聚合而生的众生，集中于感官完备的根基处于再生之中。从色根色身而生的有七世代，亦有三世代来自非色蕴，自此，彼等的根基色身称为‘色蕴’，而非色之蕴称为‘非色蕴’。这七世代法因识的缘起而为名为‘名色’。经由聚合与分离的旋转，如轮般轮替共计五十九法现起，其中五十九法乃色根色身的法，三法乃非色蕴。这便是所谓识为因缘而生名色法的缘起。至于非色者，即三种非色蕴。如色界之非色法，则仅为生命根的弱化而已。如此，则此为再生的依据。

Pavatte pana sabbattha rūpappavattidese paṭisandhicittassa ṭhitikkhaṇe paṭisandhicittena saha pavattaututo utusamuṭṭhānaṃ suddhaṭṭhakaṃ pātubhavati. Paṭisandhicittaṃ pana rūpaṃ na samuṭṭhāpeti. Tañhi yathā papāte patitapuriso parassa paccayo hotuṃ na sakkoti, evaṃ vatthudubbalatāya dubbalattā rūpaṃ samuṭṭhāpetuṃ na sakkoti. Paṭisandhicittato pana uddhaṃ paṭhamabhavaṅgato pabhuti cittasamuṭṭhānakaṃ suddhaṭṭhakaṃ. Saddapātubhāvakāle paṭisandhikkhaṇato uddhaṃ pavattaututo ceva cittato ca saddanavakaṃ. Ye pana kabaḷikārāhārūpajīvino gabbhaseyyakasattā tesaṃ –

此外，在一切有色法生起的场所，于再生时刻，与再生意识共存的，必有与再生心同起的清净法。然再生之识不自生色法。譬如落入坑谷之人，不能作为他者缘起，色法亦然，由于物体性微弱，不能生起色法。再生之识则高起于第一心所，为清净法。于声音感应时，始于再生瞬时，心与声音并起。至于那些以粗重饮食为生者，其母在腹中，有此句曰：‘所食者是母，衣食之物乃所食，因此生于母腹之人。’

‘‘Yañcassa bhuñjatī mātā, annaṃ pānañca bhojanaṃ;

‘其所食者为母，食饮即为食物；’

Tena so tattha yāpeti, mātukucchigato naro’’ti. (saṃ. ni. 1.235);

‘因此，此人则生于母腹。’（集句·尼陀經一·235）

Vacanato mātarā ajjhoharitāhārena anugate sarīre, opapātikānaṃ sabbapaṭhamaṃ attano mukhagataṃ kheḷaṃ ajjhoharaṇakāle āhārasamuṭṭhānaṃ suddhaṭṭhakanti idaṃ āhārasamuṭṭhānassa suddhaṭṭhakassa utucittasamuṭṭhānānañca ukkaṃsato dvinnaṃ navakānaṃ vasena chabbīsatividhaṃ, pubbe ekekacittakkhaṇe tikkhattuṃ uppajjamānaṃ vuttaṃ kammasamuṭṭhānaṃ sattatividhanti channavutividhaṃ rūpaṃ tayo ca arūpino khandhāti samāsato navanavuti dhammā. Yasmā vāsaddo aniyato kadācideva pātubhāvato, tasmā duvidhampi taṃ apanetvā ime sattanavuti dhammā yathāsambhavaṃ sabbasattānaṃ viññāṇapaccayā nāmarūpanti veditabbā. Tesañhi suttānampi pamattānampi carantānampi khādantānampi pivantānampi divā ca rattiñca ete viññāṇapaccayā pavattanti. Tañca tesaṃ viññāṇapaccayabhāvaṃ parato vaṇṇayissāma.

此言母亲由饮食伴随其身，初期诸由聚合生的子类，以自身进入母体。言聚合生法的初始集起为饮食集起之清净法。由正念清净法及随之起心向上数心，完整分解共计二十九法，此乃识法本体。从集句经提起，共三十九种法，涵括七十种业生聚合。色法七十，非色蕴为三，合总九十三法。因其居于欲界，时有生灭不定，故将此二种法加以分类。此等九十三法，依识作缘起而闻知名色法。又经文明示，包括疏忽者与粗食者，昼夜相续，依识所缘而流转。后续将述诸法依识缘起的特性。

Yaṃ panetamettha kammajarūpaṃ taṃ bhavayonigativiññāṇaṭṭhitisattāvāsesu sabbapaṭhamaṃ patiṭṭhahantampi tisamuṭṭhānikarūpena anupatthaddhaṃ na sakkoti saṇṭhātuṃ, nāpi tisamuṭṭhānikaṃ tena anupatthaddhaṃ. Atha kho vātabbhāhatāpi catuddisavavatthāpitā naḷakalāpiyo viya, ūmivegabbhāhatāpi mahāsamudde katthaci laddhapatiṭṭhā bhinnavāhanikā viya ca aññamaññūpatthaddhānevetāni apatamānāni saṇṭhahitvā ekampi vassaṃ dvepi vassāni…pe… vassasatampi yāva tesaṃ sattānaṃ āyukkhayo vā puññakkhayo vā tāva pavattantīti. Evaṃ ‘sabbabhavādīsu pavattito’pettha viññātabbo vinicchayo.

至于此类业所生之根本法，彼于诸生根源以识立足，然不能同时具足三种集聚。无法同具三种集聚者亦不能共存。譬如强风吹起尘土，如暴雨击打荷叶，或如大海波涛打拆分载具，诸不整备且无坚固之物，又如彼等之集聚，经历一至二年甚至百年，众生之命终或功德灭，并在此诸生处所纷纷起灭。由此，所谓‘一切生起诸法’之理应被认识与辨析。

‘Saṅgahā’ti ettha ca yaṃ āruppe pavattipaṭisandhīsu pañcavokārabhave ca pavattiyā viññāṇapaccayā nāmameva, yañca asaññīsu sabbattha pañcavokārabhave ca pavattiyā viññāṇapaccayā rūpameva, yañca pañcavokārabhave sabbattha viññāṇapaccayā nāmarūpaṃ, taṃ sabbaṃ nāmañca rūpañca nāmarūpañca nāmarūpanti evaṃ ekadesasarūpekasesanayena saṅgahetvā viññāṇapaccayā nāmarūpanti veditabbaṃ. Asaññīsu viññāṇābhāvā ayuttanti ce nāyuttaṃ. Idañhi –

「总摄」者，谓在此，凡依缘起之原理，于五种根本作用（五种根相）上所生起之意识，若在外界可觉知之境界，则依意识而名之为「名」；若于非感知境界，然常于五根本作用中起缘依意识则为「色」；又于五根本作用中常依意识而起者，为「名色」。此等皆以「名」与「色」及「名色」合为一体，凭一理义统一而总摄，依意识而知之。于非识处则无意识起合，此时无合体。至于此处——

Nāmarūpassa yaṃ hetu, viññāṇaṃ taṃ dvidhā mataṃ;

名色之因，意识也，依此义分为二类；

Vipākamavipākañca, yuttameva yato idaṃ.

一为果报，二为非果报，唯合此故有此名。

Yañhi nāmarūpassa hetu viññāṇaṃ taṃ vipākāvipākabhedato dvidhā mataṃ. Idañca asaññasattesu kammasamuṭṭhānattā pañcavokārabhave pavattaabhisaṅkhāraviññāṇapaccayā rūpaṃ, tathā pañcavokāre pavattiyaṃ kusalādicittakkhaṇe kammasamuṭṭhānanti yuttameva idaṃ. Evaṃ ‘saṅgahato’pettha viññātabbo vinicchayo.

若以意识为名色之因，则依果与非果之别，意识亦有二种。此中于无识之处，由业起相续中五根本作用产生之意识缘生色；于五根本作用生起时，善心等一念缘起业亦属合理。如此「总摄」义应于此处证知，结论即如是。

‘Paccayanayā’ti ettha hi –

「缘者」者，在此云——

Nāmassa pākaviññāṇaṃ, navadhā hoti paccayo;

名之成熟意识，有九种缘起；

Vatthurūpassa navadhā, sesarūpassa aṭṭhadhā.

色法的基础有九种，余色法则有八种。

Abhisaṅkhāraviññāṇaṃ, hoti rūpassa ekadhā;

造作识只在色法中存在一种；

Tadaññaṃ pana viññāṇaṃ, tassa tassa yathārahaṃ.

但其他识则各自依其所归，如实而有。

Yañhetaṃ paṭisandhiyaṃ pavattiyaṃ vā vipākasaṅkhātaṃ nāmaṃ, tassa rūpamissassa vā rūpaamissassa vā paṭisandhikaṃ vā aññaṃ vā vipākaviññāṇaṃ sahajātaaññamaññanissayasampayuttavipākaāhāraindriyaatthiavigatapaccayehi navadhā paccayo hoti. Vatthurūpassa paṭisandhiyaṃ sahajātaaññamaññanissayavipākaāhāraindriyavippayuttaatthiavigatapaccayehi navadhā paccayo hoti. Ṭhapetvā pana vatthurūpaṃ sesarūpassa imesu navasu aññamaññapaccayaṃ apanetvā sesehi aṭṭhahi paccayehi paccayo hoti. Abhisaṅkhāraviññāṇaṃ pana asaññasattarūpassa vā pañcavokāre vā kammajassa suttantikapariyāyena upanissayavasena ekadhāva paccayo hoti. Avasesaṃ paṭhamabhavaṅgato pabhuti sabbampi viññāṇaṃ tassa tassa nāmarūpassa yathārahaṃ paccayo hotīti veditabbaṃ. Vitthārato pana tassa paccayanaye dassiyamāne sabbāpi paṭṭhānakathā vitthāretabbā hotīti na taṃ ārabhāma.

所谓此处所说的续接或发起的成熟因果，是指色与非色两类续接识或其它成熟识，它们先天相生、相依，连结成熟、感官对象、存在及无存在的因缘，共有九种条件。色法的续接识因缘，是由先天相生、相依、成熟、感官对象的分别解离与无对象条件所成九种缘起。今将色法的基础续接识之因缘，与余色法的其余八因缘，分别对应合计共九种条件。至于造作识则在非色之无净层或五受阴中，依行为规则，为一种单独因缘条件。其他诸识作为初生根本行之果，皆应依相如实为各自的名色因缘所缘起，这应当知道。若详细说明这一因缘的缘起，则诸基础条件的论义皆应详述，此处不再展开。

Tattha siyā – kathaṃ panetaṃ jānitabbaṃ ‘‘paṭisandhināmarūpaṃ viññāṇapaccayā hotī’’ti? Suttato yuttito ca. Sutte hi ‘‘cittānuparivattino dhammā’’tiādinā (dha. sa. dukamātikā 62) nayena bahudhā vedanādīnaṃ viññāṇapaccayatā siddhā. Yuttito pana –

这里应解说：何以知“续接名色依识而起”？这是经律及义理共证的。经中说“心之流转，法亦随转”（《法集论》卷62）等教理，多方说明受等诸法依识起的成立。义理解则为——

Cittajena hi rūpena, idha diṭṭhena sijjhati;

“由心所现的色，此处所见而消散；”

Adiṭṭhassāpi rūpassa, viññāṇaṃ paccayo iti.

色是能被所取的根本，识为色的依因。

Citte hi pasanne appasanne vā tadanurūpāni rūpāni uppajjamānāni diṭṭhāni. Diṭṭhena ca adiṭṭhassa anumānaṃ hotīti iminā idha diṭṭhena cittajarūpena adiṭṭhassāpi paṭisandhirūpassa viññāṇaṃ paccayo hotīti jānitabbametaṃ. Kammasamuṭṭhānassāpi hi tassa cittasamuṭṭhānasseva viññāṇapaccayatā paṭṭhāne (paṭṭhā. 1.1.53, 419) āgatāti. Evaṃ paccayanayato pettha viññātabbo vinicchayo.

心业清净或不清净时，依心所应而现起的色分别被分别认知。由这个分别所见而对色的根本产生推测，因此在此，以色由心所生的根本而与色发生关系，识作为依缘而生起，须知此理。业起时，亦当知为心所起，识亦随心所起（依缘）而现起（律藏1.1.53、419）。由此知因果，应当透彻了解。

Ettha ca ‘‘viññāṇapaccayā nāmarūpa’’nti bhāsamānena bhagavatā yasmā upaparikkhamānānaṃ paṇḍitānaṃ paramatthato nāmarūpamattameva pavattamānaṃ dissati, na satto, na poso; tasmā appaṭivattiyaṃ samaṇena vā brāhmaṇena vā devena vā mārena vā brahmunā vā kenaci vā lokasmiṃ anuttaraṃ dhammacakkaṃ pavattitaṃ hotīti.

这里说“识为名色的依因”，是世尊所说，因为从根本义上观看，受过训练的贤哲只见到名色作为最根本的存在，非众生，非主体，因此由此无一在世间由沙门、婆罗门、天、人、魔及梵天中有成就无上法轮者。

Viññāṇapaccayā nāmarūpapadaniddeso. · 『识缘名色』中『名色』这一词的解说。

Saḷāyatanapadaniddeso『六处』这一词的解说

§229

229. Nāmarūpapaccayā saḷāyatananiddese –

229.【名色为依因】在六处的论述中——

Nāmaṃ khandhattayaṃ rūpaṃ, bhūtavatthādikaṃ mataṃ;

“名为五蕴杂集，色为财物等之法；

Katekasesaṃ taṃ tassa, tādisasseva paccayo.

其余诸法是名色之一部分，名色即是一切法的依止。”

Yañhetaṃ saḷāyatanassa paccayabhūtaṃ nāmarūpaṃ, tattha nāmanti vedanādikkhandhattayaṃ, rūpaṃ pana sakasantatipariyāpannaṃ niyamato cattāri bhūtāni cha vatthūni jīvitindriyanti evaṃ bhūtavatthādikaṃ matanti veditabbaṃ. Taṃ pana ‘‘nāmañca rūpañca nāmarūpañca nāmarūpa’’nti evaṃ katekasesaṃ ‘‘chaṭṭhāyatanañca saḷāyatanañca saḷāyatana’’nti evaṃ katekasesasseva saḷāyatanassa paccayoti veditabbaṃ. Kasmā? Yasmā āruppe nāmameva paccayo. Tañca chaṭṭhāyatanasseva, na aññassa. ‘‘Nāmapaccayā chaṭṭhāyatana’’nti hi abyākatavāre vakkhati. Idha saṅgahitameva hi tattha vibhattanti veditabbaṃ.

名色是以六入处为因所生，在此名是指受等蕴，色则是由诸色连属包绕，依常规定存在的四大六物生命根。此等色和其他诸根境及生命根应当如实认识。然而人们却说“非名非色，亦非名色”，像这样片言只语常见于某些结论中，说“六处与六入处及六入处之因”等语句，也应如是认知。这是因为什么呢？因为在非色处，唯以名为因，这原因仅属于六入处，非他处。言“名为六处之因”时，这是在说明未明确分别之时。当中须知此处实为一整体，自然应分辨。

Tattha siyā – kathaṃ panetaṃ jānitabbaṃ ‘‘nāmarūpaṃ saḷāyatanassa paccayo’’ti? Nāmarūpabhāve bhāvato. Tassa tassa hi nāmassa rūpassa ca bhāve taṃ taṃ āyatanaṃ hoti, na aññathā. Sā panassa tabbhāvabhāvībhāvatā paccayanayasmiññeva āvibhavissati. Tasmā –

这里应当知晓——如何了知“名色为六入处之因”呢？名色是性质而言。每个名和色的性质中各有相应的入处，不能不同。此种性质的有无，必于因缘中显现。因此，

Paṭisandhiyaṃ pavatte vā, hoti yaṃ yassa paccayo;

“缘起时生起，所依所因。”

Yathā ca paccayo hoti, tathā neyyaṃ vibhāvinā.

“缘所生者，亦应如是断除。”

Tatrāyaṃ atthadīpanā –

于此有义理说明：

Nāmameva hi āruppe, paṭisandhipavattisu;

“惟名为非色处，缘起与接续中。”

Paccayo sattadhā chaṭṭhā, hoti taṃ avakaṃsato.

因缘共有七种，是从此延续而起的。

Kathaṃ? ‘Paṭisandhiyaṃ’ tāva avakaṃsato sahajātaaññamaññanissayasampayuttavipākaatthiavigatapaccayehi sattadhā nāmaṃ chaṭṭhāyatanassa paccayo hoti. Kiñci panettha hetupaccayena, kiñci āhārapaccayenāti evaṃ aññathāpi paccayo hoti. Tassa vasena ukkaṃsāvakaṃso veditabbo.

如何说？所谓的「续返」正是指由同生异有的因缘及与果报无关的条件相应所成的七种，第六识界的因缘。这里既有缘起作为条件，也有业果作为条件，因缘存在不止一种。应当从其缘由具体辨别其因缘的不同层次和延续。

‘Pavatte’pi vipākaṃ vuttanayeneva paccayo hoti. Itaraṃ pana avakaṃsato vuttappakāresu paccayesu vipākapaccayavajjehi chahi paccayo hoti. Kiñci panettha hetupaccayena, kiñci āhārapaccayenāti evaṃ aññathāpi paccayo hoti. Tassa vasena ukkaṃsāvakaṃso veditabbo.

「生起」也是果报，所以它也是条件之一。但其他的续返因缘中的条件则有六个，它们也是果报因缘。这里既包含缘起因缘，也包含业果因缘，因缘以不同方式发生变化。应当具体辨别其内在的差别和层次。

Aññasmimpi bhave nāmaṃ, tatheva paṭisandhiyaṃ;

续返即便在其他存在中，也同样如此；

Chaṭṭhassa itaresaṃ taṃ, chahākārehi paccayo.

于是，六识中其他五识，其因缘便以六类方式而成。

Āruppato hi aññasmimpi pañcavokārabhave taṃ vipākanāmaṃ hadayavatthuno sahāyaṃ hutvā chaṭṭhassa manāyatanassa yathā āruppe vuttaṃ tatheva avakaṃsato sattadhā paccayo hoti. Itaresaṃ panetaṃ pañcannaṃ cakkhāyatanādīnaṃ catumahābhūtasahāyaṃ hutvā sahajāta nissayavipākavippayuttaatthiavigatavasena chahākārehi paccayo hoti. Kiñci panettha hetupaccayena, kiñci āhārapaccayenāti evaṃ aññathāpi paccayo hoti. Tassa vasena ukkaṃsāvakaṃso veditabbo.

对于无色界来说，其他五界存在五种相应的因缘作为心所之伴侣，就像无色界是第六识界伴侣一般，于此六识心识界的续返亦为七重因缘。对于其他五识，这个因缘是以火、风、地、水诸大为伴侣，依同生异有、无因缘果报变化的性质，通过六种形式而生起。如前所述，既有缘起因缘，也有业果因缘，仍有多种因缘存在。应当由此具体辨别其具备的细节、层次和延续关系。

Pavattepi tathā hoti, pākaṃ pākassa paccayo;

即使在发生时，也依赖成熟的成熟条件；

Apākaṃ avipākassa, chadhā chaṭṭhassa paccayo.

未成熟的则依赖未成熟的未成熟条件，以及其余六者的依赖。

Pavattepi hi pañcavokārabhave yathā paṭisandhiyaṃ, tatheva vipākanāmaṃ vipākassa chaṭṭhāyatanassa avakaṃsato sattadhā paccayo hoti. Avipākaṃ pana avipākassa chaṭṭhassa avakaṃsatova tato vipākapaccayaṃ apanetvā chadhāva paccayo hoti. Vuttanayeneva panettha ukkaṃsāvakaṃso veditabbo.

发生时，犹如五种前因的存在导致结合，成熟的现象从成熟的六处的基底衍生，故有七种依赖。未成熟则依赖未成熟的第六处基底，从而导至成熟的依赖及其他。此处应当理解为对细部衍生的观察。

Tattheva sesapañcannaṃ, vipākaṃ paccayo bhave;

同理，对于其余五种，成熟是依赖条件；

Catudhā avipākampi, evameva pakāsitaṃ.

未成熟也是四种，如此所表。

Tattheva hi pavatte sesānaṃ cakkhāyatanādīnaṃ pañcannaṃ cakkhuppasādādivatthukampi itarampi vipākanāmaṃ pacchājātavippayuttaatthiavigatapaccayehi catudhā paccayo hoti. Yathā ca vipākaṃ, avipākampi evameva pakāsitaṃ. Tasmā kusalādibhedampi tesaṃ catudhā paccayo hotīti veditabbaṃ. Evaṃ tāva nāmameva paṭisandhiyaṃ pavatte vā yassa yassa āyatanassa paccayo hoti, yathā ca hoti, tathā veditabbaṃ.

确实如此，发生的其余五根、六处如同眼根等基础，也是依赖成熟现象的后生、远离贪染的条件，故有四种依赖。成熟与未成熟亦如此显现。因此，善等类别的四种依赖应当被知晓。如此，各种名相如结合时的依赖，依照其实质，依依被知。

Rūpaṃ panettha āruppa-bhave bhavati paccayo;

色法在此作无色的缘起。

Na ekāyatanassāpi, pañcakkhandhabhave pana.

不仅单独有一处界色，而是在五蕴的显现中存在。

Rūpato sandhiyaṃ vatthu, chadhā chaṭṭhassa paccayo;

色是接续的缘起，是第六识界的缘起。

Bhūtāni catudhā honti, pañcannaṃ avisesato.

色法有四种类别，分别属于五蕴之一且各不相同。

Rūpato hi paṭisandhiyaṃ vatthurūpaṃ chaṭṭhassa manāyatanassa sahajātaaññamaññanissayavippayuttaatthiavigatapaccayehi chadhā paccayo hoti. Cattāri pana bhūtāni avisesato paṭisandhiyaṃ pavatte ca yaṃ yaṃ āyatanaṃ uppajjati, tassa tassa vasena pañcannampi cakkhāyatanādīnaṃ sahajātanissayaatthiavigatapaccayehi catudhā paccayā honti.

色是连续的缘起，作为第六根识界共生的先天条件的差别而存在相互依赖的缘起。这差别的条件构成色法的接续缘起。五根处等五种界色共依共生而有四类差别性的缘起，分别在各处界产生。

Tidhā jīvitametesaṃ, āhāro ca pavattiyaṃ;

此中生命有三种，食也为作用基础。

Tāneva chadhā chaṭṭhassa, vatthu tasseva pañcadhā.

正如第六根门（眼根）有其所依赖的六种种类，第五根门也同样有五种所依。

Etesaṃ pana cakkhādīnaṃ pañcannaṃ paṭisandhiyaṃ pavatte ca atthiavigataindriyavasena rūpajīvitaṃ tidhā paccayo hoti.

其中诸根如眼及诸根的五种复发，因无缺失的根界之缘，视色的生命由三种缘起而成。

‘Āhāro cā’ti āhāro ca atthiavigataāhāravasena tidhā paccayo hoti. So ca kho ye sattā āhārūpajīvino, tesaṃ āhārānugate kāye pavattiyaṃyeva, no paṭisandhiyaṃ. Tāni pana pañca cakkhāyatanādīni chaṭṭhassa cakkhusotaghānajivhākāyaviññāṇasaṅkhātassa manāyatanassa nissayapurejātaindriyavippayuttaatthiavigatavasena chahākārehi paccayā honti pavatte, no paṭisandhiyaṃ. Ṭhapetvā pana pañca viññāṇāni tasseva avasesamanāyatanassa vatthurūpaṃ nissayapurejātavippayuttaatthiavigatavasena pañcadhā paccayo hoti pavatte, no paṭisandhiyaṃ. Evaṃ rūpameva paṭisandhiyaṃ pavatte vā yassa yassa āyatanassa paccayo hoti yathā ca hoti tathā veditabbaṃ.

所谓食，即以无缺失饮食为缘，也由三种因缘而起。那些众生以食物为生命，正是因食物随身起作用，而非复发。然眼根等六根，即眼、耳、鼻、舌、身、意识，这些根依附于意根，生自意所依，通过六种（六根）无缺失的缘起而发生，此处乃生起，非复发。但将五识放置于同一剩余意根所依之处，亦以五种无缺失的缘起为依，是五种缘因，乃生，非复发。如此，色根正因各种根门的缘而生起，如何起，如实知之。

Nāmarūpaṃ panubhayaṃ, hoti yaṃ yassa paccayo;

名色二者，因何缘起，即各有所依。

Yathā ca tampi sabbattha, viññātabbaṃ vibhāvinā.

且是因缘皆处处应观察、应分别。

Seyyathidaṃ – paṭisandhiyaṃ tāva pañcavokārabhave khandhattayavatthurūpasaṅkhātaṃ nāmarūpaṃ chaṭṭhāyatanassa sahajātaaññamaññanissayavipākasampayuttavippayuttaatthiavigatapaccayādīhi paccayo hotīti idamettha mukhamattaṃ. Vuttanayānusārena pana sakkā sabbaṃ yojetunti na ettha vitthāro dassitoti.

譬如此——复发时五种源自色五蕴之缘，五根门自然生成，彼此依相异之缘而现起，此处仅稍为说明。若从经说依序则能尽显一切，今不详述。

Nāmarūpapaccayā saḷāyatanapadaniddeso. · 『名色缘六处』中『六处』这一词的解说。

Phassapadaniddeso触项说明。

§230

230. Saḷāyatanapaccayā phassaniddese –

230. 依六处条件论触的缘起——

Chaḷeva phassā saṅkhepā, cakkhusamphassaādayo;

触，即眼根及与之相应之眼触等共六者之简约称呼；

Viññāṇamiva battiṃsa, vitthārena bhavanti te.

它们如同三十二分音叉一般，具有展开之形态。

‘Saṅkhepato’ hi pāḷiyaṃ cakkhusamphassoti ādayo chaḷeva phassā āgatā. Vitthārena pana cakkhusamphassādayo pañca kusalavipākā pañca akusalavipākāti dasa, sesā bāvīsati lokiyavipākaviññāṇasampayuttā ca bāvīsatīti evaṃ sabbepi saṅkhārapaccayā vuttaviññāṇamiva bāttiṃsa honti. Yaṃ panetassa bāttiṃsavidhassāpi phassassa paccayo saḷāyatanaṃ. Tattha –

『简约』者，巴利言中以眼触等六处触为始；但详细而言，眼触等诸处有五种善果报和五种不善果报，共十种，余种为二十二种世俗果报识及助成识，合计三十二。如是诸法一切皆依行所缘起，识亦有三十二分。其为此三十二分识之一，触之缘则为六处。其说云——

Chaṭṭhena saha ajjhattaṃ, cakkhādiṃ bāhirehipi;

与第六根同在内外，即眼及诸根；

Saḷāyatanamicchanti, chahi saddhiṃ vicakkhaṇā.

乃具六处之谓，六处善会同明辨识者也。

Tattha ye tāva ‘‘upādinnakapavattikathā aya’’nti ekasantatipariyāpannameva paccayaṃ paccayuppannañca dīpenti, te chaṭṭhāyatanapaccayā phassoti pāḷianusārato āruppe chaṭṭhāyatanañca aññattha sabbasaṅgahato saḷāyatanañca phassassa paccayoti ekadesasarūpekasesaṃ katvā chaṭṭhena saha ajjhattaṃ cakkhādiṃ saḷāyatananti icchanti. Tañhi chaṭṭhāyatanañca saḷāyatanañca saḷāyatanantveva saṅghaṃ gacchati. Ye pana paccayuppannameva ekasantatipariyāpannaṃ dīpenti, paccayaṃ pana bhinnasantānampi, te yaṃ yaṃ āyatanaṃ phassassa paccayo hoti taṃ sabbaṃ dīpentā bāhirampi pariggahetvā tadeva chaṭṭhena saha ajjhattaṃ bāhirehipi rūpāyatanādīhi saddhiṃ saḷāyatananti icchanti. Tampi hi chaṭṭhāyatanañca saḷāyatanañca saḷāyatananti etesaṃ ekasese kate saḷāyatanantveva saṅkhaṃ gacchati.

此中，那些称为‘此为执着轮转之说’者，仅以一连串的相续观照当作缘起缘生之因，他们宣说此理时，把六处为条件的触分别称为六处，为符合巴利文义，曰无色相的六处，且亦含藏整体上的六处，谓六处为触的条件。以此他们将六处连同眼等内在根，统称为六入。由此六处及六入，俱归于六入之总类。至于那些仅说缘起缘生的连续现行，仅指出缘此缘的现成缘生者，亦即分别的缘生，彼等则把任何为某处为触之条件的境界一一指明，兼顾内外，并与第六处和内外色界等相同，亦统称六入。此六处与六入如实分别，独立成一类，名为六入总类。

Etthāha – na sabbāyatanehi eko phasso sambhoti, nāpi ekamhā āyatanā sabbe phassā, ayañca saḷāyatanapaccayā phassoti ekova vutto, so kasmāti? Tatridaṃ vissajjanaṃ – saccametaṃ. Sabbehi eko ekamhā vā sabbe na sambhonti, sambhoti pana anekehi eko; yathā cakkhusamphasso cakkhāyatanā rūpāyatanā cakkhuviññāṇasaṅkhātā manāyatanā avasesā sampayuttadhammāyatanā cāti evaṃ sabbattha yathānurūpaṃ yojetabbaṃ. Tasmā eva hi –

此中说：并非所有处中仅产生一个触，又非单一处中所有触悉皆发生。此即所谓依六入所缘发生触，等同一而已。何以故？此问在于释疑。实则如此真如：所有处中或单一处中，触不总是唯一，其生起触常于多处中为唯一。例如眼所缘，即眼处、色处及眼识所构名为识的心处、余余所连结存在的处等，皆依相应处起；故应因所缘处各异而分别观察之。正因此——

Eko panekāyatana-ppabhavo iti dīpito;

乃言：‘为一多处中之缘起’者。

Phassoyaṃ ekavacana-niddesenidha tādinā.

触者，此处为单数指示语，及依此说释。

‘Ekavacananiddesenā’ti saḷāyatanapaccayā phassoti iminā hi ekavacananiddesena anekehi āyatanehi eko phasso hotīti tādinā dīpitoti attho. Āyatanesu pana –

所谓‘以单数指示者’，谓由六处所缘之触，因其单数指示的说辞，于诸处中生起单一触，故以此释之。于诸处中——

Chadhā pañca tato ekaṃ, navadhā bāhirāni cha;

“五者一外，九种为外”等。

Yathāsambhavametassa, paccayatte vibhāvaye.

依其本生条件而分辨。

Tatrāyaṃ vibhāvanā – cakkhāyatanādīni tāva pañca cakkhusamphassādibhedato pañcavidhassa phassassa nissayapurejātaindriyavippayuttaatthiavigatavasena chadhā paccayā honti. Tato paraṃ ekaṃ vipākamanāyatanaṃ anekabhedassa vipākamanosamphassassa sahajātaaññamaññanissayavipākaāhāraindriyasampayuttaatthiavigatavasena navadhā paccayo hoti. Bāhiresu pana rūpāyatanaṃ cakkhusamphassassa ārammaṇapurejātaatthiavigatavasena catudhā paccayo hoti. Tathā saddāyatanādīni sotasamphassādīnaṃ. Manosamphassassa pana tāni dhammāyatanañca tathā ca ārammaṇapaccayamatteneva cāti evaṃ bāhirāni cha yathāsambhavametassa paccayatte vibhāvayeti.

在这里的分辨是——从眼根等六处所缘境起，分为五类感触，因为五种感触各有差别，无色且无根没生，故作为前行条件。其次，是一个感果根，即感果所生的多种差别的感果感受，天生相依，感果食养，与根俱存且无此感而无无的条件，合为九种条件。外在色界眼根感触因缘不生无此感而无无的条件，分为四类。声音等根所缘境亦复如是。心根缘触则分别为法界境及所缘境，且仅依所缘因，这样外在六处逐本分辨条件。

Saḷāyatanapaccayā phassapadaniddeso. · 以六处为缘的触项说明。

Vedanāpadaniddeso受项说明。

§231

231. Phassapaccayā vedanāniddese –

231. 以触缘为受的说明——

Dvārato vedanā vuttā, cakkhusamphassajādikā;

门门所生受，即眼根感触生等受；

Chaḷeva tā pabhedena, ekūnanavutī matā.

将其六者断然划分，定为一百九十九。

Cakkhusamphassajāvedanātiādinā hi nayena pāḷiyaṃ imā cakkhusamphassajādikā dvārato chaḷeva vedanā vuttā. Tā pana pabhedena ekūnanavutiyā cittehi sampayuttattā ekūnanavutīti matā.

所谓眼根感触所生受等，乃巴利依次序意译为门门所生等受；其六受分极断然，因心与受紧密相连，故定为一百九十九。

Vedanāsu panetāsu, idha bāttiṃsa vedanā;

在受处上的感受，共有三十二种受。

Vipākacittayuttāva, adhippetāti bhāsitā.

这些受与心相续的果报相应，称为「受制」

Aṭṭhadhā tattha pañcannaṃ, pañcadvāramhi paccayo;

其因缘有八种，即五种门中之因缘；余余缘为一，心门亦如是。

Sesānaṃ ekadhā phasso, manodvārepi so tathā.

其中五种门中，眼门所缘外境与五种受因缘共为条件；余缘之一则是一切门中通达及穿越各种境界的欲乐果报受，与眼缘触受相倚赖而为条件，且仅一次条件。

Tattha hi pañcadvāre cakkhupasādādivatthukānaṃ pañcannaṃ vedanānaṃ cakkhusamphassādiko phasso sahajātaaññamaññanissayavipākaāhārasampayuttaatthiavigatavasena aṭṭhadhā paccayo hoti. Sesānaṃ pana ekekasmiṃ dvāre sampaṭicchanasantīraṇatadārammaṇavasena pavattānaṃ kāmāvacaravipākavedanānaṃ cakkhusamphassādiko phasso upanissayavasena ekadhāva paccayo hoti.

所谓五门，于眼门所缘外境等五种受中，眼缘触受为天生互依、因缘、果报及所摄缘诸因缘缘于清净无染之缘，如此共有八种因缘；余缘则于各门中，由通达穿越辟散欲乐果报受时的眼缘触受，相倚赖而成单一因缘。

‘Manodvārepi so tathā’ti manodvārepi hi tadārammaṇavasena pavattānaṃ kāmāvacaravipākavedanānaṃ so sahajātamanosamphassasaṅkhāto phasso tatheva aṭṭhadhā paccayo hoti, paṭisandhibhavaṅgacutivasena ca pavattānaṃ tebhūmakavipākavedanānampi. Yā panetā manodvāre tadārammaṇavasena pavattā kāmāvacaravedanā, tāsaṃ manodvāre āvajjanasampayutto manosamphasso upanissayavasena ekadhā paccayo hotīti.

所谓心门亦如是，心门感知由外境因缘所生的欲乐果报受，为天生相续的心缘触，其因缘亦有八种，与识互续形成相续歌断现象；此外，于心门中所缘的欲乐果报受，心缘触相倚赖覆盖其中形成单一次条件因缘。

Phassapaccayā vedanāpadaniddeso. · 以触为缘的受项说明。

Taṇhāpadaniddeso渴爱项说明。

§232

232. Vedanāpaccayā taṇhāniddese –

232. 关于以受为先行缘的渴爱阐述——

Rūpataṇhādibhedena, cha taṇhā idha dīpitā;

依据色渴等的差别，现此处有六种渴爱被激起；

Ekekā tividhā tattha, pavattākārato matā.

其各有三种类别，且被认为是缘生起的。

Imasmiñhi vedanāpaccayā taṇhāniddese ‘seṭṭhiputto brāhmaṇaputto’ti pitito nāmavasena putto viya imā rūpataṇhā…pe… dhammataṇhāti ārammaṇato nāmavasena cha taṇhā dīpitā pakāsitā kathitāti attho. Tattha rūpe taṇhā rūpataṇhāti iminā nayena padattho veditabbo.

在本以受为先行缘的渴爱阐述中，以『世尊子、婆罗门子』为名，如同以子名义，诸色渴、诸法渴分别被点燃、显现和论述。此意即以色渴为例，应以此说理作本。

Tāsu ca pana taṇhāsu ekekā taṇhā pavattiākārato kāmataṇhā, bhavataṇhā, vibhavataṇhāti evaṃ tividhā matā. Rūpataṇhā eva hi yadā cakkhussa āpāthagataṃ rūpārammaṇaṃ kāmassādavasena assādayamānā pavattati, tadā kāmataṇhā nāma hoti. Yadā tadevārammaṇaṃ dhuvaṃ sassatanti pavattāya sassatadiṭṭhiyā saddhiṃ pavattati, tadā bhavataṇhā nāma hoti. Sassatadiṭṭhisahagato hi rāgo bhavataṇhāti vuccati. Yadā pana tadevārammaṇaṃ ‘‘ucchijjati vinassatī’’ti pavattāya ucchedadiṭṭhiyā saddhiṃ pavattati, tadā vibhavataṇhā nāma hoti. Ucchedadiṭṭhisahagato hi rāgo vibhavataṇhāti vuccati. Eseva nayo saddataṇhādīsupīti etā aṭṭhārasa taṇhā honti.

在这些渴爱之中，每一种渴爱又依缘起方式，被分别认为有欲渴、存渴、灭渴三种。色渴中，眼根接触色境时，由欲爱起，称为欲渴；若对该色境恒常执持，随定见而行，名为存渴；若随断见意随灭则起谓灭渴。存渴因随定见中的贪爱故名，灭渴因随断见中的贪爱故名。依此理，还有十八种由音渴等起的渴爱。

Tā ajjhattarūpādīsu aṭṭhārasa, bahiddhā aṭṭhārasāti chattiṃsa. Iti atītā chattiṃsa, anāgatā chattiṃsa, paccuppannā chattiṃsāti aṭṭhasataṃ taṇhā honti. Tā pana saṃṅkhippamānā rūpādiārammaṇavasena cha, kāmataṇhādivasena vā tissova taṇhā hontīti veditabbā. Yasmā panime sattā puttaṃ assādetvā putte mamattena dhātiyā viya rūpādiārammaṇavasena uppajjamānaṃ vedanaṃ assādetvā vedanāya mamattena rūpādiārammaṇadāyakānaṃ cittakāragandhabbagandhikasūdatantavāyarasāyanavidhāyakavejjādīnaṃ mahāsakkāraṃ karonti, tasmā sabbāpesā vedanāpaccayā taṇhā hotīti veditabbā.

这十八种渴爱皆起于内色等，外色等则为三十三种渴爱。故过往、未来及现在共一百八十种渴爱。若以简约说则视为三种渴爱，即欲渴等三种。因众生如父母爱子，以我执护养，与色境受等同体所生的受同事，因护养由色等所生受的心识所产生的诸因缘如香、味、触感等产生笑敬，故由一切受为先行缘的渴爱而起，故知渴爱乃缘于受。

Yasmā cettha adhippetā, vipākasukhavedanā;

因为此处所说的是支配之因，即果报的苦乐感受。

Ekāva ekadhā cesā, tasmā taṇhāya paccayo.

这些感受各不同且各自独立，因此以渴爱为其因。

‘Ekadhā’ti upanissayapaccayena paccayo hoti. Yasmā vā –

所谓“一时”，是指依赖接续的条件而相继发生。因为——

Dukkhī sukhaṃ patthayati, sukhī bhiyyopi icchati;

苦者见乐，乐者更生渴望；

Upekkhā pana santattā, sukhamicceva bhāsitā.

至于无分别心者，则如同只欲乐受般静止无动。

Taṇhāya paccayā tasmā, honti tissopi vedanā;

因着渴爱的条件，故这三种感觉（苦、乐、无分别）皆存在。

Vedanāpaccayā taṇhā, iti vuttā mahesinā.

因受所缘，渴爱，诸尊者如是说。

Vedanā paccayā cāpi, yasmā nānusayaṃ vinā;

又因受所缘，因为无潜流；

Hoti tasmā na sā hoti, brāhmaṇassa vusīmatoti.

故而不生，谓婆罗门之寿终也。

Vedanāpaccayā taṇhāpadaniddeso. · 以受为缘的渴爱项说明。

Upādānapadaniddeso取句释

§233

233. Taṇhāpaccayā upādānaniddese –

233．关于因渴爱所作取的说法——

Upādānāni cattāri, tāni atthavibhāgato;

取有四种，此乃作用之别；

Dhammasaṅkhepavitthārā, kamato ca vibhāvaye.

由法略述详说，断尽贪著意趣。

Pāḷiyañhi upādānanti kāmupādānaṃ…pe… attavādupādānanti imāni cattāri upādānāni āgatāni. Tesaṃ ayaṃ atthavibhāgo – vatthusaṅkhātaṃ kāmaṃ upādiyatīti kāmupādānaṃ. Kāmo ca so upādānañcātipi kāmupādānaṃ. Upādānanti daḷhaggahaṇaṃ. Daḷhattho hettha upasaddo upāyāsa-upakaṭṭhādīsu viya. Tathā diṭṭhi ca sā upādānañcāti diṭṭhupādānaṃ. Diṭṭhiṃ upādiyatīti vā diṭṭhupādānaṃ. Sassato attā ca loko cātiādīsu hi purimadiṭṭhiṃ uttaradiṭṭhi upādiyati. Tathā sīlabbataṃ upādiyatīti sīlabbatupādānaṃ. Sīlabbatañca taṃ upādānañcātipi sīlabbatupādānaṃ. Gosīlagovatādīni hi evaṃ suddhīti abhinivesato sayameva upādānānīti. Tathā vadanti etenāti vādo, upādiyanti etenāti upādānaṃ. Kiṃ vadanti upādiyanti vā? Attānaṃ. Attano vādupādānaṃ attavādupādānaṃ. Attavādamattameva vā attāti upādiyanti etenāti attavādupādānaṃ. Ayaṃ tāva tesaṃ atthavibhāgo.

巴利语中所称“执取”有欲取执等诸种，谓身见执等四种执着已生。其义分明为：以称为对象的欲乐称为欲取执。欲乐本身及其过度亦属此欲取执。执取者意味着紧紧抓住、坚持，与所以熄灭痛苦等所依止相似。如此，见亦为此执取，名见取执。谓执持见解即为见取执。譬如谓“我常存世”等，乃是前世之见后世之执。戒律习惯也称为戒取执，戒律习惯同样属于此执取之类。譬如猪、牛等是如此纯净，谓此为我执妄恋的表现。所谓“说、执取”，即谓执取。执取者为何？即执取自我。自我执取亦称我执，纯粹论自我而执取谓我执。此乃诸取之义的分类。

‘Dhammasaṅkhepavitthāre’ pana kāmupādānaṃ tāva ‘‘tattha katamaṃ kāmupādānaṃ? Yo kāmesu kāmacchando kāmarāgo kāmanandī kāmataṇhā kāmasneho kāmapariḷāho kāmamucchā kāmajjhosānaṃ – idaṃ vuccati kāmupādāna’’nti āgatattā saṅkhepato taṇhādaḷhattaṃ vuttaṃ. Taṇhādaḷhattaṃ nāma purimataṇhāupanissayapaccayena daḷhasambhūtā uttarataṇhā eva. Keci panāhu – appattavisayapatthanā taṇhā, andhakāre corassa hatthappasāraṇaṃ viya. Sampattavisayaggahaṇaṃ upādānaṃ, tasseva bhaṇḍaggahaṇaṃ viya. Appicchatāsantuṭṭhitāpaṭipakkhā ca te dhammā. Tathā pariyesanārakkhadukkhamūlāti. Sesupādānattayaṃ pana saṅkhepato diṭṭhimattameva.

至于“法略释”中，欲取执又详细云：“何谓此欲取执？谓对欲界各欲之爱欲、渴望、欢喜、贪恋、痴迷、热爱、狂放、嗜好等情，皆名欲取执。”此言欲爱极烈，谓由先前之渴爱因缘产生，后续之渴望坚固成形。有学者言：当所未得之缘相之渴爱，犹暗处贼人布开象鼻一般。若已得之境界的紧抓，则如握紧宝物般。且其中还掺杂生心不舍满足及其相反之意。诸如此类，是渴爱之本根。此后三种取，简言之以信见为首。

Vitthārato pana pubbe rūpādīsu vuttāya aṭṭhasatappabhedāyapi taṇhāya daḷhabhāvo kāmupādānaṃ. Dasavatthukā micchādiṭṭhi diṭṭhupādānaṃ. Yathāha – ‘‘tattha katamaṃ diṭṭhupādānaṃ? Natthi dinnaṃ, natthi yiṭṭhaṃ…pe… sacchikatvā pavedentīti yā evarūpā diṭṭhi…pe… vipariyesaggāho – idaṃ vuccati diṭṭhupādāna’’nti (dha. sa. 1221; vibha. 938) sīlavatehi suddhiparāmasanaṃ pana sīlabbatupādānaṃ. Yathāha – ‘‘tattha katamaṃ sīlabbatupādānaṃ? Ito bahiddhā samaṇabrāhmaṇānaṃ sīlena suddhi, vatena suddhi, sīlabbatena suddhīti yā evarūpā diṭṭhi…pe… vipariyesaggāho – idaṃ vuccati sīlabbatupādāna’’nti (dha. sa. 1222; vibha. 938). Vīsativatthukā sakkāyadiṭṭhi attavādupādānaṃ. Yathāha – ‘‘tattha katamaṃ attavādupādānaṃ? Idha assutavā puthujjano…pe… sappurisadhamme avinīto rūpaṃ attato samanupassati…pe… vipariyesaggāho – idaṃ vuccati attavādupādāna’’nti (dha. sa. 1223; vibha. 938). Ayamettha dhammasaṅkhepavitthāro.

由前述诸色等近乎八百七十种分别说渴爱之坚固，谓此为欲取执。十种法相错误见称为见取执。例如问：何为见取执？谓所谓“无有给与，无有所有……确证正见……”此类见解及其倒反说法，称为见取执。正行者于此纯洁法祈进者乃戒取执。如问何为戒取执？谓外道沙门婆罗门辩持净戒、净言、净律等可信见与反说，即戒取执也。二十五种法舍身见为我执取执。如问何为我执取执？曰：愚昧不闻佛法之凡夫，背离善法，以我见眼观察色身；诸此错误见为我执取执。以上为法略释之内容。

‘Kamato’ti ettha pana tividho kamo – uppattikkamo, pahānakkamo, desanākkamo ca. Tattha anamatagge saṃsāre imassa paṭhamaṃ uppattīti abhāvato kilesānaṃ nippariyāyena uppattikkamo na vuccati. Pariyāyena pana yebhuyyena ekasmiṃ bhave attaggāhapubbaṅgamo sassatucchedābhiniveso. Tato ‘‘sassato ayaṃ attā’’ti gaṇhato attavisuddhatthaṃ sīlabbatupādānaṃ, ucchijjatīti gaṇhato paralokanirapekkhassa kāmupādānanti evaṃ paṭhamaṃ attavādupādānaṃ, tato diṭṭhisīlabbatakāmupādānānīti ayametesaṃ ekasmiṃ bhave uppattikkamo.

此处所说“欲”，共有三种：生起欲、放弃欲、宣说欲。于无始轮回中，此生起欲者不谓烦恼断尽之生起。泛言各种存在中，本我渴望事先显现，谓“我常存”的执见。由此获悉净戒法之我取执。断灭后非依他界之我取执，而名为欲取执，是初我取执，从而生出见、戒等诸取执，此谓于一有生起。

Diṭṭhupādānādīni cettha paṭhamaṃ pahīyanti sotāpattimaggavajjhattā. Kāmupādānaṃ pacchā arahattamaggavajjhattāti. Ayametesaṃ pahānakkamo.

自见取执等诸执中，初者在得入初果时必先断除。欲取执则在得阿拉汉道后断除。此谓各取执之放弃。

Mahāvisayattā pana pākaṭattā ca etesu kāmupādānaṃ paṭhamaṃ desitaṃ. Mahāvisayañhi taṃ aṭṭhacittasampayogā. Appavisayāni itarāni catucittasampayogā. Yebhuyyena ca ālayarāmatāya pajāya pākaṭaṃ kāmupādānaṃ, na itarāni. Kāmupādānavā vatthukāmānaṃ samadhigamatthaṃ kotūhalamaṅgalādibahulo hoti, na sassatadiṭṭhīti tadanantaraṃ diṭṭhupādānaṃ. Taṃ pabhijjamānaṃ sīlabbataattavādupādānavasena duvidhaṃ hoti. Tasmiṃ dvaye gokiriyaṃ vā kukkurakiriyaṃ vā disvāpi veditabbato oḷārikanti sīlabbatupādānaṃ paṭhamaṃ desitaṃ, sukhumattā ante attavādupādānanti ayametesaṃ desanākkamo.

上述诸中，因其大显著性，首讲欲取执。其显著是指八识交互作用。余者则为四识联合。大多指此欲取执为依止欲乐对象而生之好奇、喜乐等，非恒常见。紧随其后者即见取执。诸取执现行中，戒、见、自我取执二者犹如番荔枝与犬之行为类比，虽易辨别，惟戒取执首被指出，最后为自我取执，此谓宣讲者之体系。

Taṇhā ca purimassettha, ekadhā hoti paccayo;

渴爱在先，如此，有一次为缘起；

Sattadhā aṭṭhadhā vāpi, hoti sesattayassa sā.

有七种或八种，有时乃至余七种的缘起。

Ettha ca evaṃ desite upādānacatukke purimassa kāmupādānassa kāmataṇhā upanissayavasena ekadhāva paccayo hoti taṇhābhinanditesu visayesu uppattito. Sesattayassa pana sahajātaaññamaññanissayasampayuttaatthiavigatahetuvasena sattadhā vā upanissayena saha aṭṭhadhā vāpi paccayo hoti. Yadā ca sā upanissayavasena paccayo hoti tadā asahajātāva hotīti.

此处乃讲述先前四种取者中，渴爱之取爱，其因缘有一次起于欢喜所依之境界。后来余七种缘起，因从所缘之共生关系无因缘故，乃有七种或八种缘起。若由此所依缘起，则属非共生之缘起。

Taṇhāpaccayā upādānapadaniddeso. · 渴爱缘取句释。

Bhavapadaniddeso有句释

§234

234. Upādānapaccayā bhavaniddese –

234. 关于取依缘生法之说明——

Atthato dhammato ceva, sātthato bhedasaṅgahā;

从义理上与法性上，及义理差别之归纳，

Yaṃ yassa paccayo ceva, viññātabbo vinicchayo.

对于各种缘起，需明辨再三查究其定性。

Tattha bhavatīti bhavo. Duvidhenāti dvīhi ākārehi pavattitoti attho. Athavā duvidhenāti paccate karaṇavacanaṃ, duvidhoti vuttaṃ hoti. Atthīti saṃvijjati. Kammameva bhavo kammabhavo. Upapattiyeva bhavo upapattibhavo. Ettha ca upapatti bhavatīti bhavo. Kammaṃ pana yathā sukhakāraṇattā ‘‘sukho buddhānamuppādo’’ti (dha. pa. 194) vutto, evaṃ bhavakāraṇattā phalavohārena bhavoti veditabbaṃ. Tattha katamo kammabhavoti tesu dvīsu bhavesu yo kammabhavoti vutto, so katamoti attho. Puññābhisaṅkhārādayo vuttatthā eva. Sabbanti anavasesaṃ. Bhavaṃ gacchati gameti cāti bhavagāmi. Iminā lokuttaraṃ paṭikkhipati. Ayañhi vaṭṭakathā, tañca vivaṭṭanissitanti. Karīyatīti kammaṃ.

这里所说的 bhavoti，即存在、生成、起起落落之义。『Duvidhenāti』是指以两种形态运行的意思。或者『duvidhenāti』是连用词，即『二重』，亦即具两义。另一说是指依双重的原因来表达『显示为二重』。此处的『artha』为意义。『kamma』即行为，称为『行为的存在』；『upapatti』为缘起产生，称为『缘起的存在』。这里所说的缘起的存在即为存在。至于行为，依其所生果报，谓之行为的存在。正如《法句经》谓：「苦乐生于行为」（sukho buddhānamuppādo），行为如其因缘产生果报，故称为存在。此中所说的行为存在是指礼赞行为，即在这两种存在中提及的行为之存在，其义是：「诸如功德业力诸如此类」，全不可遗漏。‘存在’谓去往，是指趋于存在。此一说法超越世间境界，即为此经文的阐释，乃是辩释的基础。此谓“应当行使者”，即行为。

Kāmabhavādīsu kāmasaṅkhāto bhavo kāmabhavo. Esa nayo rūpārūpabhavesu. Saññāvataṃ bhavo, saññā vā ettha bhave atthīti saññābhavo. Vipariyāyena asaññābhavo. Oḷārikasaññāya abhāvā sukhumāya ca bhāvā neva saññā nāsaññā asmiṃ bhaveti nevasaññānāsaññābhavo. Ekena rūpakkhandhena vokiṇṇo bhavo ekavokārabhavo. Eko vā vokāro assa bhavassāti ekavokārabhavo. Eseva nayo catuvokārapañcavokārabhavesu. Ayaṃ vuccati upapattibhavoti esa navavidhopi upapattibhavo nāma vuccatīti. Evaṃ tāvettha ‘atthato’ viññātabbo vinicchayo.

由欲界存在等称为欲界行的存在。此又名有形无形之存在。由想组成的存在，称为想行存在。若反向，即非想的存在。由粗俗的想转为细腻的存在，既非想亦非无想，称为非想非无想的存在。仅以色蕴为基础所分布的存在，名为单一声相存在。单一声相指存在仅有一种声音的表现。此说法亦适于四种、五种声相之存在。这即称为缘起之存在。故此还有九种缘起存在的说法，皆称为缘起的存在。综上理义，应予辨析阐明。

‘Dhammato’ pana ettha hi puññābhisaṅkhāro dhammato terasa cetanā, apuññābhisaṅkhāro dvādasa, āneñjābhisaṅkhāro catasso. ‘‘Sabbampi bhavagāmikamma’’nti etena sabbepete dhammā cetanā sampayuttā vā kammasaṅkhātā ācayagāmino dhammā saṅgahitā. Kāmabhavo pañca upādinnakkhandhā, tathā rūpabhavo, arūpabhavo cattāro, saññābhavo catupañca, asaññābhavo eko upādinnakkhandho, nevasaññānāsaññābhavo cattāro. Ekavokārabhavādayo ekacatupañcakkhandhā upādinnakkhandhehīti evamettha ‘dhammato’pi viññātabbo vinicchayo.

『由法实义』而言，此处善业造作（功德积累）的种类有三：三种善意（优意）、十二种非善意（不善意）、十四种不定业（中性业）。谓“诸法皆是趋向存在之行为”，是说所有缘及业行皆与意志相关，构成聚集而行成之种种法。欲界存在对应五种受缚之蕴，色界存在与非色界存在分别对应四种，分别是想蕴五种、非想五种共十种中一者。由单声相等说法，示现为单一或四五蕴所构成之存在，即缘起之存在。因缘蕴合而生，如此方称由法义理解。

‘Sātthato’ti yathā ca bhavaniddese tatheva kāmañca saṅkhāraniddesepi puññābhisaṅkhārādayova vuttā, evaṃ santepi purimā atītakammavasena idha paṭisandhiyā paccayattā vuttā. Ime paccuppannakammavasena āyatiṃ paṭisandhiyā paccayattāti punavacanaṃ sātthakameva. Pubbe vā ‘‘tattha katamo puññābhisaṅkhāro? Kusalacetanā kāmāvacarā’’ti evamādinā nayena cetanāva saṅkhārāti vuttā. Idha pana ‘‘sabbampi bhavagāmikamma’’nti vacanato cetanāsampayuttāpi. Pubbe ca viññāṇapaccayameva kammaṃ saṅkhārāti vuttaṃ, idāni asaññābhavanibbattakampi. Kiṃ vā bahunā? ‘‘Avijjāpaccayā saṅkhārā’’ti ettha puññābhisaṅkhārādayova kusalākusaladhammā vuttā. ‘‘Upādānapaccayā bhavo’’ti idha pana upapattibhavassāpi saṅgahitattā kusalākusalābyākatā dhammā vuttā. Tasmā sabbathāpi sātthakamevidaṃ punavacananti. Evamettha ‘sātthato’pi viññātabbo vinicchayo.

『由意义诠释』就存在的说明，乃如存在之缘起说明般，也分别说到欲界等三种功德积累的行为存在。虽然功德存在指过去生所造业之续转条件，称为续转之缘起，此处又为出现之缘起，故称作存在的续转缘起。此前曾问“何为功德积累？即是善意之行”，故用意愿和造作之行为定义之。‘‘诸法皆属于趋向存在的行为’’，即使配合意志，行为仍称业。先前提及识受缘起，现亦适用非想界存在之生起，甚至更加明确。何者更多？此处云“无明为缘，行起”，其中也包括功德及非功德法。又说“取为缘，生起存在”，这里即指缘起之存在，合包括善恶之表达。故此所有皆为意旨上的复述。此理亦当从意义上作辨析。

‘Bhedasaṅgahā’ti upādānapaccayā bhavassa bhedato ceva saṅgahato ca. Yañhi kāmupādānapaccayā kāmabhavanibbattakaṃ kammaṃ kariyati, so kammabhavo. Tadabhinibbattā khandhā upapattibhavo. Esa nayo rūpārūpabhavesu. Evaṃ kāmupādānapaccayā dve kāmabhavā, tadantogadhāva saññābhavapañcavokārabhavā; dve rūpabhavā, tadantogadhāva saññābhavaasaññābhavaekavokārabhavapañcavokārabhavā; dve arūpabhavā, tadantogadhāva saññābhavanevasaññānāsaññābhavacatuvokārabhavāti saddhiṃ antogadhehi cha bhavā. Yathā ca kāmupādānapaccayā saddhiṃ antogadhehi cha bhavā tathā sesupādānapaccayāpīti evaṃ upādānapaccayā bhedato saddhiṃ antogadhehi catuvīsati bhavā.

所谓“bhedasaṅgahā”，指依缘起条件诸生起之间之别及总合。譬如缘欲取着者缘起欲界生，谓之“kammabhavo”；由此生起之五蕴名“upapattibhavo”。此生起类型为色界及无色界而立。又欲界续缘条件出现五种识相染污生起；色界有识相及非识相各五种生起；无色界有识相以及非识相的四种生起，合计六种生起。欲界续缘条件犹如以上条件，合计共二十四种生起。

Saṅgahato pana kammabhavaṃ upapattibhavañca ekato katvā kāmupādānapaccayā saddhiṃ antogadhehi eko kāmabhavo, tathā rūpārūpabhavāti tayo bhavā. Tathā sesupādānapaccayāpīti evaṃ upādānapaccayā saṅgahato saddhiṃ antogadhehi dvādasa bhavā. Apica avisesena upādānapaccayā kāmabhavūpagaṃ kammaṃ kammabhavo. Tadabhinibbattā khandhā upapattibhavo. Esa nayo rūpārūpabhavesu. Evaṃ upādānapaccayā saddhiṃ antogadhehi dve kāmabhavā, dve rūpabhavā, dve arūpabhavāti aparenapi pariyāyena saṅgahato cha bhavā. Kammabhavaupapattibhavabhedaṃ vā anupagamma saddhiṃ antogadhehi kāmabhavādivasena tayo bhavā honti. Kāmabhavādibhedañcāpi anupagamma kammabhavaupapattibhavavasena dve bhavā honti. Kammupapattibhedañca anupagamma upādānapaccayā bhavoti bhavavasena eko bhavo hotīti. Evamettha upādānapaccayassa bhavassa bhedasaṅgahāpi viññātabbo vinicchayo.

论及“saṅgahato”，谓业生起与续生起合为一者亦是“bhavo”。欲界续缘条件下合计与上述同类而得一个欲界生起，色界亦为三种生起。续缘条件下共十二种生起。更进一步，独特续缘条件下的欲界缘起业亦是业生起，而其续生起即五蕴生起，依然指色界及无色界。总之，论业生与续生生起之分别及总合，欲界生及色界生起等共三种；欲界生起类别也分为两种。综观缘起缘生之别及合，应明知如此。

‘Yaṃ yassa paccayo cevā’ti yañcettha upādānaṃ yassa paccayo hoti, tatopi viññātabbo vinicchayoti attho. Kiṃ panettha kassa paccayo hoti? Yaṃ kiñci yassa kassaci paccayo hotiyeva. Ummattako viya hi puthujjano. So ‘idaṃ yuttaṃ, idaṃ ayutta’nti avicāretvā yassa kassaci upādānassa vasena yaṃ kiñci bhavaṃ patthetvā yaṃ kiñci kammaṃ karotiyeva. Tasmā yadekacce ‘‘sīlabbatupādānena rūpārūpabhavā na hontī’’ti vadanti, taṃ na gahetabbaṃ. Sabbena pana sabbo hotīti gahetabbaṃ, seyyathidaṃ – idhekacco anussavavasena vā diṭṭhānusārena vā ‘‘kāmā nāmete manussaloke ceva khattiyamahāsālakulādīsu chakāmāvacaradevaloke ca samiddhā’’ti cintetvā tesaṃ adhigamatthaṃ asaddhammasavanādīhi vañcito ‘iminā kammena kāmā sampajjantī’ti maññamāno kāmupādānavasena kāyaduccaritādīnipi karoti. So duccaritapāripūriyā apāye uppajjati; sandiṭṭhike vā pana kāme patthayamāno paṭiladdhe vā gopayamāno kāmupādānavasena kāyaduccaritādīnipi karoti. So duccaritapāripūriyā apāye uppajjati. Tatrāssa upapattihetubhūtaṃ kammaṃ kammabhavo, kammābhinibbattā khandhā upapattibhavo saññābhavapañcavokārabhavā pana tadantogadhā eva.

“因缘者，即为某物之因缘；取者则指由此因缘得成之取。对此亦应了知考察。何者为此处之因缘？即一切诸事、诸物，皆为一切诸事之因缘。愚痴人如异狂者，恒不辨正邪，执著于‘此为有’与‘此为无’，不明察事理，随自己所执之取住处，生起各类存在，造作各样业行。故若有别说‘戒行取故，不生色声香味触法’等，则不可取。因无一非取，皆应受持，如有某人依记忆传闻或依眼见所具之见，认为‘欲乐名色界中人天诸天，乃具贵族大种族，且于诸天处享乐’，怀此念故，便以欲取为缘，作身恶行等。此恶行报应，将生地狱；且现前世间中便已生诸欲，当得或隐秘诸欲，以欲取为缘，作身恶行。由恶行圆满而生地狱。此处之生起缘故者，乃业及业所生，复由业所造，五蕴由业所生，识也起色受想行识(简称识蕴)亦因之而生。

Aparo pana saddhammasavanādīhi upabrūhitañāṇo ‘‘iminā kammena kāmā sampajjantī’’ti maññamāno kāmupādānavasena kāyasucaritādīni karoti. So sucaritapāripūriyā devesu vā manussesu vā uppajjati. Tatrāssa upapattihetubhūtaṃ kammaṃ kammabhavo, kammābhinibbattā khandhā upapattibhavo. Saññābhavapañcavokārabhavā pana tadantogadhā eva. Iti kāmupādānaṃ sappabhedassa sāntogadhassa kāmabhavassa paccayo hoti.

又有他人，虽由正法聆闻等，心存‘由此业故，诸欲生起’等见，以欲取为缘，作身善行等。此善行圆满者生诸天人。此处生起缘故者，亦即业、业所生；业行复发，五蕴由业所生。识与非识、无识等五种识类，皆因之生。由此欲取种种解脱束缚的圆满流通，生诸欲欲界之缘起。

Aparo ‘‘rūpārūpabhavesu tato samiddhatarā kāmā’’ti sutvā vā parikappetvā vā kāmupādānavaseneva rūpārūpasamāpattiyo nibbattetvā samāpattibalena rūpārūpabrahmaloke uppajjati. Tatrāssa upapattihetubhūtaṃ kammaṃ kammabhavo, kammābhinibbattā khandhā upapattibhavo. Saññāasaññā nevasaññā nāsaññāekavokāracatuvokārapañcavokārabhavā pana tadantogadhā eva. Iti kāmupādānaṃ sappabhedānaṃ sāntogadhānaṃ rūpārūpabhavānampi paccayo hoti .

又有他人，闻说‘色非色界生诸欲者尤甚’等言，便预想、构思，于欲取如法之色非色之得生已生止，凭此生止力，生于色非色梵天界。此处生起缘故即为业与其所生；业行复发，五蕴由业所生。识类共五种，包括有识、无识等四种及五种，总归此识境界。由此欲取及各类解脱之流通的圆满故，色非色界之缘起亦成立。

Aparo ‘‘ayaṃ attā nāma kāmāvacarasampattibhave vā rūpārūpabhavānaṃ vā aññatarasmiṃ ucchinno suucchinno hotī’’ti ucchedadiṭṭhiṃ upādāya tadupagaṃ kammaṃ karoti. Tassa taṃ kammaṃ kammabhavo, kammābhinibbattā khandhā upapattibhavo. Saññābhavādayo pana tadantogadhā eva. Iti diṭṭhupādānaṃ sappabhedānaṃ sāntogadhānaṃ tiṇṇampi kāmarūpārūpabhavānaṃ paccayo hoti.

又有他人，执断灭见为执，以‘此我于欲行或色非色行中断灭’为缘，作该断灭见之业。此业行即其所生，复由业所造，五蕴由业所生。及识等五类皆随之生起。由此见取之圆满流通，即三界欲色非色诸界断灭之缘起成立。

Aparo ‘‘ayaṃ attā nāma kāmāvacarasampattibhave vā rūpārūpabhavānaṃ vā aññatarasmiṃ sukhī hoti, vigatapariḷāho hotī’’ti attavādupādānena tadupagaṃ kammaṃ karoti. Tassa taṃ kammaṃ kammabhavo, tadabhinibbattā khandhā upapattibhavo. Saññābhavādayo pana tadantogadhā eva . Iti attavādupādānaṃ sappabhedānaṃ sāntogadhānaṃ tiṇṇaṃ bhavānaṃ paccayo hoti.

又有他人，以我见著为缘，作‘我于欲行或色非色行中得安乐解脱’之业。此业行即其所生，复由业所造，五蕴由业所生。识等五类也随之起。由此我执见取之圆满流通，即三界欲色非色诸界安乐之缘起成立。

Aparo ‘‘idaṃ sīlabbataṃ nāma kāmāvacarasampattibhave vā rūpārūpabhavānaṃ vā aññatarasmiṃ paripūrentassa sukhaṃ pāripūriṃ gacchatī’’ti sīlabbatupādānavasena tadupagaṃ kammaṃ karoti. Tassa taṃ kammaṃ kammabhavo, tadabhinibbattā khandhā upapattibhavo. Saññābhavādayo pana tadantogadhā eva. Iti sīlabbatupādānampi sappabhedānaṃ sāntogadhānaṃ tiṇṇaṃ bhavānaṃ paccayo hotīti evamettha yaṃ yassa paccayo hoti tatopi viññātabbo vinicchayo.

又有他人，以戒行为缘，作“我于欲行或色非色行善根成熟，得至常乐”之业。此业行即所生，复由业所造，五蕴由业所生。识等五类亦随之生。由此戒行取之圆满流通，三界欲色非色诸界之缘起亦得成就。于此能了了知‘因缘则为某物之因缘’，并作此细致的考察。

Kiṃ panettha kassa bhavassa kathaṃ paccayo hotīti ce?

那么，这里‘有’是什么？它怎样成为‘因’呢？

Rūpārūpabhavānaṃ, upanissayapaccayo upādānaṃ;

色与非色的存在，其依赖的条件是取（执著）；

Sahajātādīhipi taṃ, kāmabhavassāti viññeyyaṃ.

甚至于与生俱来的自体，也须这样理解为属于欲界的有。

Rūpārūpabhavānañhi kāmabhavapariyāpannassa ca kāmabhave kusalakammasseva upapattibhavassa cetaṃ catubbidhampi upādānaṃ upanissayapaccayena ekadhā paccayo hoti. Kāmabhave attanā sampayuttaakusalakammabhavassa sahajātaaññamaññanissayasampayuttaatthiavigatahetupaccayappabhedehi sahajātādīhi paccayo hoti. Vippayuttassa pana upanissayapaccayenevāti.

色与非色的存在，是局限于欲界有，其有依赖于取这个条件，如善行之生、现象之生等，依取为条件且依凭该取而生的，有四种取，通过依赖条件成为其因。在欲界有中，依自身相续的善行之生，有与生俱来的相续和无因果条件变化的分别，这些皆为与生俱来的条件。断相续者，则唯依凭取作为条件。

Upādānapaccayā bhavapadaniddeso. · 取缘有句释。

Jātijarāmaraṇādipadaniddeso生老死等句释

§235

235. Bhavapaccayā jātiniddesādīsu jātiādīnaṃ vinicchayo saccavibhaṅge vuttanayeneva veditabbo. Bhavoti panettha kammabhavova adhippeto. So hi jātiyā paccayo, na upapattibhavo. So pana kammapaccayaupanissayapaccayavasena dvidhāva paccayo hotīti.

关于有的条件，比如生等，应当依照真理分解，依诸说法等辨别。有这里的“有”者，是指业有（行有）为主导。它是生的因，不是现象的有。此因既是业的条件，又是依赖条件，因而二重性的缘起关系成立。

Tattha siyā – kathaṃ panetaṃ jānitabbaṃ ‘‘bhavo jātiyā paccayo’’ti ce? Bāhirapaccayasamattepi hīnapaṇītatādivisesadassanato. Bāhirānañhi janakajanettisukkasoṇitāhārādīnaṃ paccayānaṃ samattepi sattānaṃ yamakānampi sataṃ hīnapaṇītatādiviseso dissati. So ca na ahetuko , sabbadā ca sabbesañca abhāvato; na kammabhavato aññahetuko, tadabhinibbattakasattānaṃ ajjhattasantāne aññassa kāraṇassa abhāvatoti kammabhavahetukova. Kammañhi sattānaṃ hīnapaṇītādivisesahetu. Tenāha bhagavā – ‘‘kammaṃ satte vibhajati yadidaṃ hīnappaṇītatāyā’’ti (ma. ni. 3.289). Tasmā jānitabbametaṃ – ‘‘bhavo jātiyā paccayo’’ti.

如是，如何明了‘有是生的因’呢？就外缘条件而言，虽有贫贱等殊胜表现，但其为外缘因时，于有情的二边上显现贫贱等种种特点。此因非无因，且恒无差别之无存在；非他因于业有者，由于依赖其相续的有情内身，缺少他因，所以作业有因。业确为有情贫贱特征的因。世尊因而说：“业分别有情，因为此贫贱之故”。因此，须知“有为生之因”乃是此义。

Yasmā ca asati jātiyā jarāmaraṇaṃ nāma na hoti, sokādayo ca dhammā na honti, jātiyā pana sati jarāmaraṇañceva jarāmaraṇasaṅkhātadukkhadhammaphuṭṭhassa ca bālassa jarāmaraṇābhisambandhā vā tena tena dukkhadhammena phuṭṭhassa anabhisambandhā vā sokādayo ca dhammā honti, tasmā ayaṃ jātijarāmaraṇassa ceva sokādīnañca paccayo hotīti veditabbā. Sā pana upanissayakoṭiyā ekadhāva paccayo hotīti.

由於无明未生时，所谓生苦、老苦、死苦不存在，忧伤等诸苦法亦无缘起；但生已现时，老死及其所依附的老死苦乐，虽可能是因种种苦法相应，亦可能非相应，忧伤等诸苦法遂随之产生。因此，当知生、老、死与忧伤等苦相互为因缘。此处的因缘，可归类为依缘部分，一同时为因缘。

Bhavapaccayā jātiādipadaniddeso. · 有缘生等句释。

§242

242.Evametassātiādīnaṃ attho uddesavāre vuttanayeneva veditabbo. Saṅgatiādīni samudayavevacanāneva.

『242』如前所言，应当依教义前后上下文释放了解其义，诸如相关事物如集合等，乃是诸苦生起之说法。

Yasmā panettha sokādayo avasāne vuttā, tasmā yā sā avijjā ‘‘avijjāpaccayā saṅkhārā’’ti evametassa bhavacakkassa ādimhi vuttā, sā –

此中忧伤等苦法为终末所说，所以无明又说为『无明为行所缘』，如此论述生命轮回之起端。

Sokādīhi avijjā, siddhā bhavacakkamaviditādimidaṃ;

忧伤等诸法因无明而生，生命轮回之起端未明白如此，

Kārakavedakarahitaṃ, dvādasavidhasuññatāsuññaṃ.

无因果作故，无所有十二空性之空，

Satataṃ samitaṃ pavattatīti veditabbaṃ. Kathaṃ panettha sokādīhi avijjā siddhā? Kathamidaṃ bhavacakkaṃ aviditādi? Kathaṃ kārakavedakarahitaṃ? Kathaṃ dvādasavidhasuññatāsuññanti ce? Ettha hi sokadukkhadomanassupāyāsā avijjāya aviyogino, paridevo ca nāma mūḷhassāti tesu tāva siddhesu siddhāva hoti avijjā. Apica ‘‘āsavasamudayā avijjāsamudayo’’ti hi vuttaṃ. Āsavasamudayā cete sokādayo honti. Kathaṃ? Vatthukāmaviyoge tāva soko kāmāsavasamudayo hoti? Yathāha –

唯有恒常均衡流转，方可解此义。然忧伤等苦相依于无明，如何构成无明？生命轮回起点为何未明？为何无因果作？十二空性为何为空？此中忧伤、苦、忧郁、痛苦，皆由无明不离而生，忧伤必然随无明而生，这即是众生愚痴中之真谛。又云「烦恼生起者无明生起」，由于烦恼之缘故，忧伤等苦产生。如何？由于断除欲界之执著，忧伤反成欲之烦恼之因。《如是》论述。

‘‘Tassa ce kāmayānassa, chandajātassa jantuno;

『若此生灵由爱欲和欲乐生起，』

Te kāmā parihāyanti, sallaviddhova ruppatī’’ti. (su. ni. 773);

『这些欲乐便如损毁箭矢般将其摧毁。』（长部·尼拘陀经 773）

Yathā cāha – ‘‘kāmato jāyatī soko’’ti (dha. pa. 215). Sabbepi cete diṭṭhāsavasamudayā honti, yathāha – ‘‘tassa ahaṃ rūpaṃ, mama rūpanti pariyuṭṭhaṭṭhāyino taṃ rūpaṃ vipariṇamati aññathā hoti. Tassa rūpavipariṇāmaññathābhāvā uppajjanti sokaparidevadukkhadomanassupāyāsā’’ti (saṃ. ni. 3.1). Yathā ca diṭṭhāsavasamudayā evaṃ bhavāsavasamudayāpi, yathāha – ‘‘yepi te devā dīghāyukā vaṇṇavanto sukhabahulā uccesu vimānesu ciraṭṭhitikā tepi tathāgatassa dhammadesanaṃ sutvā yebhuyyena bhayaṃ saṃvegaṃ santāsaṃ āpajja’’nti (saṃ. ni. 3.78; a. ni. 4.33) pañca pubbanimittāni disvā maraṇabhayena santajjitānaṃ devānaṃ viyāti. Yathā ca bhavāsavasamudayā evaṃ avijjāsavasamudayāpi , yathāha – ‘‘sa kho so, bhikkhave, bālo diṭṭheva dhamme tividhaṃ dukkhadomanassaṃ paṭisaṃvedetī’’ti (ma. ni. 3.246).

正如所说：「由欲生起忧愁。」（法集·法句经 215）所有心识亦因见惑而生，如言：「此处我所见色，我自己所有色，这等所依之色生变异时必有不同。此色变异异样起，故忧悲苦恼忧愁悲伤烦恼随之生。」（杂藏·尼拘陀三分 3.1）又见惑生亦如世因烦恼生，譬如：「即便众天寿长、色好、乐多，常居高楼之上，闻如来之法，如此闻法而生极畏极惧极忧极欢喜。」（杂藏·尼拘陀三分 3.78；增支部 4.33）五种先行因显现，令已惧死之天闻之亦生生死怖畏。又烦恼生亦如无明烦恼生，譬如：「比库，此愚痴者仅见法中三种苦恼忧愁。」（中部·尼拘陀三分 3.246）

Iti yasmā āsavasamudayā ete honti, tasmā ete sijjhamānā avijjāya hetubhūte āsave sādhenti. Āsavesu ca siddhesu paccayabhāve bhāvato avijjāpi siddhāva hotīti. Evaṃ tāvettha ‘sokādīhi avijjā siddhā’ hotīti veditabbā.

因是因烦恼起，这等诸法之生故，于彼烦恼生尽时，无明等苦根因亦断灭。烦恼证得时，缘起无明为因，无明亦于此成就。故此『忧愁等由无明而起』之义应当了知。

Yasmā pana evaṃ paccayabhāve bhāvato avijjāya siddhāya puna ‘‘avijjāpaccayā saṅkhārā, saṅkhārapaccayā viññāṇa’’nti evaṃ hetuphalaparamparāya pariyosānaṃ natthi, tasmā taṃ hetuphalasambandhavasena pavattaṃ dvādasaṅgaṃ ‘bhavacakkaṃ aviditādī’ti siddhaṃ hoti.

但依此缘起法说，『无明为因行生，行为因识生』，此因果相承无终尽。故此因果相系者即十二因缘、名为‘轮转生死，始于无明’已成确定。

Evaṃ sati ‘‘avijjāpaccayā saṅkhārā’’ti idaṃ ādimattakathanaṃ virujjhatīti ce? Nayidaṃ ādimattakathanaṃ, padhānadhammakathanaṃ panetaṃ. Tiṇṇañhi vaṭṭānaṃ avijjā padhānā. Avijjāggahaṇena hi avasesaṃ kilesavaṭṭañca kammādīni ca bālaṃ paliveṭhenti, sappasiraggahaṇena sesaṃ sappasarīraṃ viya bāhaṃ. Avijjāsamucchede pana kate tehi vimokkho hoti, sappasiracchede kate paliveṭhitabāhāvimokkho viya. Yathāha – ‘‘avijjāyatveva asesavirāganirodhā saṅkhāranirodho’’tiādi (saṃ. ni. 2.1; mahāva. 1). Iti yaṃ gaṇhato bandho muñcato ca mokkho hoti, tassa padhānadhammassa kathanamidaṃ, na ādimattakathananti evamidaṃ bhavacakkaṃ aviditādīti veditabbaṃ. Tayidaṃ yasmā avijjādīhi kāraṇehi saṅkhārādīnaṃ pavatti, tasmā tato aññena ‘‘brahmā mahābrahmā seṭṭho sajitā’’ti evaṃ parikappitena brahmādinā vā saṃsārassa kārakena ‘‘so kho pana me ayaṃ attā vado vedeyyo’’ti evaṃ parikappitena attanā vā sukhadukkhānaṃ vedakena rahitaṃ. Iti ‘kārakavedakarahita’nti veditabbaṃ.

若谓正念所说『无明为因，行为结』乃初始论断，则不然，此为重点论述。三结之中以无明为本源。因无明执取，余余杂结（烦恼之结）如业等束缚束缚愚痴，赖正念持守，如正当之根持守盖业。断无明则得解脱，如断瞋恚获得胜解脱。如序言所云：『正是因无明灭除，行亦随灭，行灭即涅槃。』（杂藏·尼拘陀三分 2.1；大毗婆沙论 1）如是所执束缚得解放，作为重点论本，故此轮转生死非首起法，名为无明生起已成见识。因无明等诸因缘起行等法，后有天神如梵天因此而生，彼天称最胜“清净梵天”，以此故称此生死轮回之因。又或其自谓亦能解苦乐无不受者。故“因作缘者不受报苦乐”之义应了知。

Yasmā panettha avijjā udayabbayadhammakattā dhuvabhāvena, saṃkiliṭṭhattā saṃkilesikattā ca subhabhāvena, udayabbayapaṭipīḷitattā sukhabhāvena, paccayāyattavuttittā vasavattanabhūtena attabhāvena ca suññā, tathā saṅkhārādīnipi aṅgāni; yasmā vā avijjā na attā, na attano , na attani, na attavatī, tathā saṅkhārādīnipi aṅgāni; tasmā ‘dvādasavidhasuññatāsuññamidaṃ’ bhavacakkanti veditabbaṃ.

因为在这里，无明作为起灭法本质，具有短暂性；以染污本性和染污所成的特点表现；以受痛苦的起灭过程和快乐的性质现起；因缘依赖而说；其存在本体为空无，如同自体的不存在，故而从造作等成分看，亦是空无的。因为无明不是自体，不属于自己，不存于自己，也不具备真实自体，故造作等成分也是空无的。由此应了十二种空无，业报轮回应如此理解。

Evañca viditvā puna –

理解如是后，复次说－

Tassa avijjātaṇhā, mūlamatītādayo tayo kālā;

无明及渴爱，如过去、现在、未来三时；

Dve aṭṭha dve eva ca, sarūpato tesu aṅgāni.

各二又二，也即其中存在相应的成分。

Tassa kho panetassa bhavacakkassa avijjā taṇhā cāti dve dhammā mūlanti veditabbā. Tadetaṃ pubbantāharaṇato avijjāmūlaṃ vedanāvasānaṃ, aparantasantānato taṇhāmūlaṃ jarāmaraṇāvasānanti duvidhaṃ hoti. Tattha purimaṃ diṭṭhicaritavasena vuttaṃ, pacchimaṃ taṇhācaritavasena. Diṭṭhicaritānañhi avijjā, taṇhācaritānaṃ taṇhā saṃsāranāyikā. Ucchedadiṭṭhisamugghātāya vā paṭhamaṃ, phaluppattiyā hetūnaṃ anupacchedapakāsanato; sassatadiṭṭhisamugghātāya dutiyaṃ, uppannānaṃ jarāmaraṇapakāsanato; gabbhaseyyakavasena vā purimaṃ, anupubbapavattidīpanato; opapātikavasena pacchimaṃ sahuppattidīpanato.

这三个无明与渴爱是业报轮回之根本，应了两法。此无明之根，因果方向不同可分为两：前向延续，根源于无明，以感受终结作结；后向延续，根源于渴爱，以老死终结作结。前者谓之先前生中行为所导致的无明，后者谓之现生行为所导致的渴爱。行为不同导致无明与渴爱不一。消除断灭见破除的为前者，作为果报未断之因的为后者。贫乏涅槃见破除的为前者，旧有老死现象显起的为后者。前者如胎生现象，说明行为的渐次流转；后者如生于生现象，说明行为的同时产生。

Atītapaccuppannānāgatā cassa tayo kālā. Tesu pāḷiyaṃ sarūpato āgatavasena avijjā saṅkhārā cāti dve aṅgāni atītakālāni , viññāṇādīni bhavāvasānāni aṭṭha paccuppannakālāni, jāti ceva jarāmaraṇañca dve anāgatakālānīti veditabbāni. Puna –

过去、现在、未来三时亦如此。于三时中，过去及其相应诸造作为过去时，相似现象存于当下的造作为现时，意识等八法为未来时所现，生与老死为未来时二法。诸法应如此分别理解。又复－

Hetuphalahetupubbaka-tisandhicatubhedasaṅgahañcetaṃ;

这是关于因果、因果先行及三会四合的总摄。

Vīsatiākārāraṃ, tivaṭṭamanavaṭṭhitaṃ bhamati.

共有二十种形式，其中有三种为圆转，一种为不圆转，互相荡漾。

Itipi veditabbaṃ. Tattha saṅkhārānañca paṭisandhiviññāṇassa ca antarā eko hetuphalasandhi nāma. Vedanāya ca taṇhāya ca antarā eko phalahetusandhi nāma. Bhavassa ca jātiyā ca antarā eko hetuphalasandhīti. Evamidaṃ hetuphalahetupubbakatisandhīti veditabbaṃ. Sandhīnaṃ ādipariyosānavavatthitā panassa cattāro saṅgahā honti, seyyathidaṃ – avijjāsaṅkhārā eko saṅgaho, viññāṇanāmarūpasaḷāyatanaphassavedanā dutiyo, taṇhupādānabhavā tatiyo, jātijarāmaraṇaṃ catutthoti. Evamidaṃ catubhedasaṅgahanti veditabbaṃ.

此应如是了解。其中有行与识的相续之间的一种称为因果相会；感受与渴爱之间的一种称为果因相会；有与生之间的一种称为因果相会。由此，因果、因果先行三相续应当如是了解。相续的始终成坏，约有四种总摄，即无明与行的结合为一，识、名色、六处、触、受为二，渴爱、取、有为三，生、老死为四。此即称为四种不同结合的总摄，应当了解。

Atīte hetavo pañca, idāni phalapañcakaṃ;

过去的因有五种，现在的是五种果。

Idāni hetavo pañca, āyatiṃ phalapañcakanti.

现在的因有五种，是未来的五种果。

Etehi pana vīsatiyā ākārehi arehi vīsatiākārāranti veditabbaṃ. Tattha ‘atīte hetavo pañcā’ti avijjā saṅkhārā cāti ime tāva dve vuttā eva. Yasmā pana avidvā paritassati, paritasito upādiyati, tassa upādānapaccayā bhavo, tasmā taṇhupādānabhavāpi gahitā honti. Tenāha ‘‘purimakammabhavasmiṃ moho avijjā, āyūhanā saṅkhārā, nikanti taṇhā, upagamanaṃ upādānaṃ, cetanā bhavo, ime pañca dhammā purimakammabhavasmiṃ idha paṭisandhiyā paccayā’’ti (paṭi. ma. 1.47).

由此二十种形式称为二十种形式。所谓“过去的五因”，即是无明与行的结合，这两种重述。因为无智者忧苦，忧苦生起便生取著，依此生取生起，有取着及有生起。故说“前行业中，迷为无明，行是行，集为渴爱，取为取，识为生，此五法，皆是前行业中相续的因缘”。（参考《巴利小法藏》1.47）

Tattha purimakammabhavasminti purime kammabhave, atītajātiyaṃ kammabhave kariyamāneti attho. Moho avijjāti yo tadā dukkhādīsu moho, yena mūḷho kammaṃ karoti, sā avijjā. Āyūhanā saṅkhārāti taṃ kammaṃ karoto purimacetanāyo, yathā ‘dānaṃ dassāmī’ti cittaṃ uppādetvā māsampi saṃvaccharampi dānūpakaraṇāni sajjentassa uppannā purimacetanāyo. Paṭiggāhakānaṃ pana hatthe dakkhiṇaṃ patiṭṭhāpayato cetanā bhavoti vuccati. Ekāvajjanesu vā chasu javanesu cetanā āyūhanasaṅkhārā nāma. Sattamā cetanā bhavo. Yā kāci vā pana cetanā bhavo, taṃsampayuttā āyūhanasaṅkhārā nāma. Nikanti taṇhāti yā kammaṃ karontassa tassa phale uppattibhave nikāmanā patthanā sā taṇhā nāma. Upagamanaṃ upādānanti yaṃ kammaṃ bhavassa paccayabhūtaṃ; ‘idaṃ katvā asukasmiṃ nāma ṭhāne kāme sevissāmi ucchijjissāmī’tiādinā nayena pavattaṃ upagamanaṃ gahaṇaṃ parāmasanaṃ – idaṃ upādānaṃ nāma. Cetanā bhavoti āyūhanāvasāne vuttacetanā bhavoti evamattho veditabbo.

此中所说「过去业所成」者，谓过去业世，即过去已作的业。业者谓能引发后世轮回者。所谓无明，即当时在苦等诸苦中所生的愚昧，这种无明使人造恶业，名为无知。业行聚如寿命，指以意念作业者，此过去意念如「我要布施」等而生心，然后月数亦聚集从事布施等供养所得的功德。施受双方意念之交互称为意向。单一道次或六道次之意念称为寿命业行。第七意念为生命。任一意念生成并与寿命业行相联接者即称为业行。欲望者为行者所作业所结之果生时出生之渴欲是也。取者谓以意念执着为我有，如「作此业后，我必于不善处中作乐」等，引发执取、葬藏、纵欲等是也，此谓取。意念谓寿命终时所生之意念。

‘Idāni phalapañcaka’nti viññāṇādi vedanāvasānaṃ pāḷiyaṃ āgatameva. Yathāha ‘‘idha paṭisandhi viññāṇaṃ, okkanti nāmarūpaṃ, pasādo āyatanaṃ, phuṭṭho phasso, vedayitaṃ vedanā ime pañca dhammā idhūpapattibhavasmiṃ purekatassa kammassa paccayā’’ti (paṭi. ma. 1.47). Tattha paṭisandhi viññāṇanti yaṃ bhavantarapaṭisandhānavasena uppannattā paṭisandhīti vuccati, taṃ viññāṇaṃ. Okkanti nāmarūpanti yā gabbhe rūpārūpadhammānaṃ okkanti, āgantvā pavisanaṃ viya – idaṃ nāmarūpaṃ. Pasādo āyatananti idaṃ cakkhādipañcāyatanavasena vuttaṃ. Phuṭṭho phassoti yo ārammaṇaṃ phuṭṭho phusanto uppanno – ayaṃ phasso. Vedayitaṃ vedanāti yaṃ paṭisandhiviññāṇena vā saḷāyatanapaccayena vā phassena sahuppannaṃ vipākavedayitaṃ, sā vedanāti evamattho veditabbo.

“现为果五者”谓识等五者皆为身心感受结束之果，系巴利语原文而来。如经文云：「识续生起，名色连之，依止处，触发触，触所知之受，此五法即由前世作业所致今生起者。」这里所说续识者，即由生命间续之连接而生起之识，名续识。到胎中时，五色形象入胎生起者名色也。依止处即眼耳鼻舌身意六根。受者因触而生起之感受，识因受根及触而共同生起之果感称受感，是也应当了知此义。

‘Idāni hetavo pañcā’ti taṇhādayo pāḷiyaṃ āgatāva taṇhupādānabhavā. Bhave pana gahite tassa pubbabhāgā taṃsampayuttā vā saṅkhārā gahitāva honti, taṇhupādānaggahaṇena ca taṃsampayuttā, yāya vā mūḷho kammaṃ karoti sā avijjā gahitāva hotīti evaṃ pañca. Tenāha ‘‘idha paripakkattā āyatanānaṃ moho avijjā, āyūhanā saṅkhārā, nikanti taṇhā, upagamanaṃ upādānaṃ, cetanā bhavo. Ime pañca dhammā idha kammabhavasmiṃ āyatiṃ paṭisandhiyā paccayā’’ti (paṭi. ma. 1.47). Tattha idha paripakkattā āyatanānanti paripakkāyatanassa kammakaraṇakāle sammoho dassito. Sesaṃ uttānameva.

“此乃缘起五因”即巴利语中以渴爱开始之五种执着根本因。生中紧连之过往及现在之业行与渴爱执取密合连结，愚人由此造业即为无明所系。故曰：「此处老成应有眼根之痴，无明及寿命业行，渴爱、取及意念，是五法，业世间此具续识生起之因缘也。」此处眼根之痴谓业因成熟时之眼根上之迷惑无明。余者文义同前。

‘Āyatiṃ phalapañcaka’nti viññāṇādīni pañca. Tāni jātiggahaṇena vuttāni. Jarāmaraṇaṃ pana tesaṃyeva jarāmaraṇaṃ. Tenāha ‘‘āyatiṃ paṭisandhi viññāṇaṃ, okkanti nāmarūpaṃ, pasādo āyatanaṃ, phuṭṭho phasso, vedayitaṃ vedanā. Ime pañca dhammā āyatiṃ upapattibhavasmiṃ idha katassa kammassa paccayā’’ti (paṭi. ma. 1.47). Evamidaṃ vīsatiākārāraṃ hoti.

“现世果五者”谓识等五者，此由出生之具体表现说起。老死即指其中老死业果，故云：「续识，名色，依止处，触，感受，此五法即某业所生今世果报也。」此论述形成长度为二十者之系统。

Tattha purimabhavasmiṃ pañca kammasambhārā, etarahi pañca vipākasambhārā, etarahi pañca kammasambhārā, anāgate pañca vipākadhammāti dasa dhammā kammaṃ, dasa vipākoti. Dvīsu ṭhānesu kammaṃ kammaṃ nāma, dvīsu ṭhānesu vipāko vipāko nāmāti sabbampetaṃ bhavacakkaṃ paccayākāravaṭṭaṃ kammañceva kammavipāko ca. Tathā dvīsu ṭhānesu kammaṃ kammasaṅkhepo, dvīsu ṭhānesu vipāko vipākasaṅkhepoti sabbampetaṃ kammasaṅkhepo ceva vipākasaṅkhepo ca. Dvīsu ṭhānesu kammaṃ kammavaṭṭaṃ, dvīsu ṭhānesu vipāko vipākavaṭṭanti sabbampetaṃ kammavaṭṭañceva vipākavaṭṭañca. Tathā dvīsu ṭhānesu kammaṃ kammabhavo, dvīsu ṭhānesu vipāko vipākabhavoti sabbampetaṃ kammabhavo ceva vipākabhavo ca. Dvīsu ṭhānesu kammaṃ kammapavattaṃ , dvīsu ṭhānesu vipāko vipākapavattanti sabbampetaṃ kammapavattañceva vipākapavattañca. Tathā dvīsu ṭhānesu kammaṃ kammasantati, dvīsu vipāko vipākasantatīti sabbampetaṃ kammasantati ceva vipākasantati ca. Dvīsu ṭhānesu kammaṃ kiriyā nāma, dvīsu vipāko kiriyāphalaṃ nāmāti sabbampetaṃ kiriyā ceva kiriyāphalañcāti.

此中于过去业中有五事业积聚，今于未来有五果报聚；又于今亦有五业及五果；共为十法即名业与名果。于两个处所分别称业和果，故称为业与果；此乃轮回生死全因果之所起本，称为业果业果。依两个处所分别集合谓为业集与果集。合称为业轮与果轮。又于二处所分别称为业生与果生，合称为业报生及果报生。于二处分别称业起与果起，合称为业果起。于二处称为业续与果续，合称为业果续。于二处称业行与果业果，合称业果行及果果行也。

Evaṃ samuppannamidaṃ sahetukaṃ,

如此所生起者乃因缘所生。

Dukkhaṃ aniccaṃ calamittaraddhuvaṃ;

苦乃无常，如同火焰般易灭易散；

Dhammehi dhammā pabhavanti hetuso,

诸法因缘而生，因果共变；

Na hettha attāva parova vijjati.

此处无自我他我之别，不复存有实我。

Dhammā dhamme sañjanenti, hetusambhārapaccayā;

法因法而生相，应缘起之理显见；

Hetūnañca nirodhāya, dhammo buddhena desito;

世尊教导断因之法，以求灭尽烦恼；

Hetūsu uparuddhesu, chinnaṃ vaṭṭaṃ na vaṭṭati.

因被断绝时，轮回不复转动如旧。

Evaṃ dukkhantakiriyāya, brahmacariyīdha vijjati;

如是，唯有修行苦行，才有正道可行；

Satte ca nūpalabbhante, nevucchedo na sassataṃ.

若众生未得安立，则既无断灭，亦无恒常。

Tivaṭṭamanavaṭṭhitaṃ bhamatīti ettha pana saṅkhārabhavā kammavaṭṭaṃ, avijjātaṇhūpādānāni kilesavaṭṭaṃ, viññāṇanāmarūpasaḷāyatanaphassavedanā vipākavaṭṭanti imehi tīhi vaṭṭehi tivaṭṭamidaṃ bhavacakkaṃ yāva kilesavaṭṭaṃ na upacchijjati tāva anupacchinnapaccayattā anavaṭṭhitaṃ punappunaṃ parivaṭṭanato bhamatiyevāti veditabbaṃ.

此处所说三轮转，即由行蕴所生的业轮转，是无明、渴爱、取着等烦恼轮回所转；依缘着色受想行识六入处，触、受等因缘果报轮转。此三轮交织无间，轮转此生死流转之苦轮，未除烦恼轮转，故此生死轮不断；当烦恼轮不复存在，轮转方止，此理应当明白。

Tayidamevaṃ bhamamānaṃ –

正因如此，现今轮转生死痛苦，

Saccappabhavato kiccā, vāraṇā upamāhi ca;

其真理使命，必须辨明其因缘、界限；

Gambhīranayabhedā ca, viññātabbaṃ yathārahaṃ.

并须深入探讨其深奥本质，方能确知真相。

Tattha yasmā kusalākusalakammaṃ avisesena samudayasaccanti saccavibhaṅge vuttaṃ, tasmā avijjāpaccayā saṅkhārāti avijjāya saṅkhārā dutiyasaccappabhavaṃ dutiyasaccaṃ, saṅkhārehi viññāṇaṃ dutiyasaccappabhavaṃ paṭhamasaccaṃ, viññāṇādīhi nāmarūpādīni vipākavedanāpariyosānāni paṭhamasaccappabhavaṃ paṭhamasaccaṃ, vedanāya taṇhā paṭhamasaccappabhavaṃ dutiyasaccaṃ, taṇhāya upādānaṃ dutiyasaccappabhavaṃ dutiyasaccaṃ, upādānato bhavo dutiyasaccappabhavaṃ paṭhamadutiyasaccadvayaṃ, bhavato jāti dutiyasaccappabhavaṃ paṭhamasaccaṃ, jātiyā jarāmaraṇaṃ paṭhamasaccappabhavaṃ paṭhamasaccanti. Evaṃ tāvidaṃ ‘saccappabhavato’ viññātabbaṃ yathārahaṃ.

此中，何以谓诸善恶业为无分别之集谛？此乃由真实之谛所分，故言无分别。因无明为缔缘，行乃因无明而生，是称行乃第二圣谛之现起。由行生识，是第二圣谛之初现起。又由识及名色等生感受及感受之缘灭，亦为第一圣谛之现起。由感受生渴，渴为第一圣谛之缘，是第二圣谛。由渴生取，取为第二圣谛；由取生有，因取生有，为第一、第二圣谛。由有生生，因有为生，为第一圣谛。由生生老死，为第一圣谛，等等。由此可知，现起之义，须如实了知。

Yasmā panettha avijjā vatthūsu ca satte sammoheti paccayo ca hoti saṅkhārānaṃ pātubhāvāya, tathā saṅkhārā saṅkhatañca abhisaṅkharonti paccayā ca honti viññāṇassa, viññāṇampi vatthuñca paṭijānāti paccayo ca hoti nāmarūpassa, nāmarūpampi aññamaññañca upatthambheti paccayo ca hoti saḷāyatanassa, saḷāyatanampi savisaye ca vattati paccayo ca hoti phassassa, phassopi ārammaṇañca phusati paccayo ca hoti vedanāya, vedanāpi ārammaṇarasañca anubhavati paccayo ca hoti taṇhāya, taṇhāpi rajjanīye ca dhamme rajjati paccayo ca hoti upādānassa, upādānampi upādānīye ca dhamme upādiyati paccayo ca hoti bhavassa, bhavopi nānāgatīsu ca vikkhipati paccayo ca hoti jātiyā, jātipi khandhe ca janeti tesaṃ abhinibbattibhāvena pavattatā paccayo ca hoti jarāmaraṇassa, jarāmaraṇampi khandhānaṃ pākabhedabhāvañca adhitiṭṭhati paccayo ca hoti bhavantarapātubhāvāya sokādīnaṃ adhiṭṭhānattā, tasmā sabbapadesu dvidhā pavatta‘kiccato’pi idaṃ viññātabbaṃ yathārahaṃ.

此中，由无明为本所著诸有情，彼诸行业因无明之迷惑生起。行既成就纽带，而与识相互生，识亦知缘境而立。名色相互依持，因缘生六入处。六入处流转境界，因缘生触。触又触及缘境，因缘生受。受又生受之味，因缘生渴。渴于可染处生起，因缘生取。取于可取处执着，因缘生有。此有散布于未来诸趣，因缘生生。生于五蕴，行其转变，因缘生老死。老死于五蕴成熟分裂而住，因缘为生之中断，生夫或怒等忧惧之因所住。故者，诸处之中二重作业，理应如实知。

Yasmā cettha ‘‘avijjāpaccayā saṅkhārā’’ti idaṃ kārakadassananivāraṇaṃ, ‘‘saṅkhārapaccayā viññāṇa’’nti attasaṅkantidassananivāraṇaṃ, ‘‘viññāṇapaccayā nāmarūpa’’nti attātiparikappitavatthubhedadassanato ghanasaññānivāraṇaṃ, ‘‘nāmarūpapaccayā saḷāyatana’’ntiādīsu ‘‘attā passati…pe… vijānāti phusati vedayati taṇhiyati upādiyati bhavati jāyati jīyati mīyatī’’ti evamādidassananivāraṇaṃ, tasmā micchādassananivāraṇatopetaṃ bhavacakkaṃ ‘nivāraṇato’ viññātabbaṃ yathārahaṃ.

又此处所说「因无明行」为作因现见障碍；「因行识」为自身界限现现障碍；「因识名色」乃能分别本质之障碍；「因名色六入」等诸因，乃自体现见障碍。由此可见，若存错误见则生烦恼而轮回不息，此有为轮回之因，宜明了知。

Yasmā panettha salakkhaṇasāmaññalakkhaṇavasena dhammānaṃ adassanato andho viya avijjā , andhassa upakkhalanaṃ viya avijjāpaccayā saṅkhārā, upakkhalitassa patanaṃ viya saṅkhārapaccayā viññāṇaṃ, patitassa gaṇḍapātubhāvo viya viññāṇapaccayā nāmarūpaṃ, gaṇḍabhedapīḷakā viya nāmarūpapaccayā saḷāyatanaṃ, gaṇḍapīḷakāghaṭṭanaṃ viya saḷāyatanapaccayā phasso, ghaṭṭanadukkhaṃ viya phassapaccayā vedanā, dukkhassa paṭikārābhilāso viya vedanāpaccayā taṇhā, paṭikārābhilāsena asappāyaggahaṇaṃ viya taṇhāpaccayā upādānaṃ, upādinnaasappāyālepanaṃ viya upādānapaccayā bhavo, asappāyālepanena gaṇḍavikārapātubhāvo viya bhavapaccayā jāti, gaṇḍavikārato gaṇḍabhedo viya jātipaccayā jarāmaraṇaṃ.

又由此，如盲人不能见法为其特性故，无明如盲人为其障碍而生行。行如盲人堕落故生识。识如盲人眼病故生名色。名色如眼病痛故生六入处。六入处如眼疾发作故生触。触如眼疾痛苦故生受。受如盲人欲求治疗故生渴。渴如盲人求治疗故生取。取如治疗无果故生有。此有生诸眼疾故生生。生如眼病恶化故生老死。

Yasmā vā panettha avijjā appaṭipattimicchāpaṭipattibhāvena satte abhibhavati paṭalaṃ viya akkhīni, tadabhibhūto ca bālo ponobbhavikehi saṅkhārehi attānaṃ veṭheti kosakārakimi viya kosappadesehi, saṅkhārapariggahitaṃ viññāṇaṃ gatīsu patiṭṭhaṃ labhati pariṇāyakapariggahito viya rājakumāro rajje, upapattinimittaṃ parikappanato viññāṇaṃ paṭisandhiyaṃ anekappakāraṃ nāmarūpaṃ abhinibbatteti māyākāro viya māyaṃ, nāmarūpe patiṭṭhitaṃ saḷāyatanaṃ vuddhiṃ virūḷhiṃ vepullaṃ pāpuṇāti subhūmiyaṃ patiṭṭhito vanappagumbo viya, āyatanaghaṭṭanato phasso jāyati araṇīsahitābhimaddanato aggi viya, phassena phuṭṭhassa vedanā pātubhavati agginā phuṭṭhassa ḍāho viya, vedayamānassa taṇhā vaḍḍhati loṇūdakaṃ pivato pipāsā viya, tasito bhavesu abhilāsaṃ karoti pipāsito viya pānīye, tadassupādānaṃ upādānena bhavaṃ upādiyati āmisalobhena maccho baḷisaṃ viya, bhave sati jāti hoti bīje sati aṅkuro viya, jātassa avassaṃ jarāmaraṇaṃ uppannassa rukkhassa patanaṃ viya, tasmā evaṃ ‘upamāhi’ petaṃ bhavacakkaṃ viññātabbaṃ yathārahaṃ.

又如无明为非正确业苦患如瘤肿侵袭眼目，愚痴之人依凭五恶业以自缚。心识如王子在国中，依凭业力而立。依业转生识，识续被幻象缥缈，名色相依而生。名色所立六入处渐渐增长，犹如树藤丛生。六入处发作如火引燃火焰。触如火灼，所触生受。受生渴，如饮咸水之渴。渴欲不止如渴饮水。此欲执着生有，如鱼乐贪食。生有如种子，生如树苗。树苗老死如树倒。由此譬喻生死轮回，宜当如实理解。

Yasmā ca bhagavatā atthatopi dhammatopi desanātopi paṭivedhatopi gambhīrabhāvaṃ sandhāya ‘‘gambhīro cāyaṃ, ānanda, paṭiccasamuppādo gambhīrāvabhāso cā’’ti (dī. ni. 2.95; saṃ. ni. 2.60) vuttaṃ, tasmā ‘gambhīrabhedato’petaṃ bhavacakkaṃ viññātabbaṃ yathārahaṃ.

且世尊虽深藏奥义及法，然为阐明缘起，曾严正宣说：「此因缘生，阿难，此乃缘起之深奥显现。」由此，由于深奥之变，生死轮回执者应如实知此深奥之果。

Tattha yasmā na jātito jarāmaraṇaṃ na hoti, na ca jātiṃ vinā aññato hoti, itthañca jātito samudāgacchatīti evaṃ jātipaccayasamudāgataṭṭhassa duravabodhanīyato jarāmaraṇassa jātipaccayasambhūtasamudāgataṭṭho gambhīro, tathā jātiyā bhavapaccaya…pe… saṅkhārānaṃ avijjāpaccayasambhūtasamudāgataṭṭho gambhīro, tasmā idaṃ bhavacakkaṃ atthagambhīranti. Ayaṃ tāvettha ‘atthagambhīratā’ hetuphalañhi atthoti vuccati, yathāha ‘‘hetuphale ñāṇaṃ atthapaṭisambhidā’’ti (vibha. 720).

彼处因不生故无老死，且无别于生，生亦复如是而生起。谓生为生缘而生起，因而生起则老死难以觉知。此因缘而起的老死生起甚深又难知；生为有漏之有漏缘起之所生，亦深而无量。如是因生而生的业行，由无明为缘所生，亦深难测。由此故，称此生死轮回为理趣深重。此理趣深重，谓此因果中“理”之内涵，如典籍所云：“于因果中，智慧分解理智。”

Yasmā pana yenākārena yadavatthā ca avijjā tesaṃ tesaṃ saṅkhārānaṃ paccayo hoti, tassa duravabodhanīyato avijjāya saṅkhārānaṃ paccayaṭṭho gambhīro, tathā saṅkhārānaṃ…pe… jātiyā jarāmaraṇassa paccayaṭṭho gambhīro, tasmā idaṃ bhavacakkaṃ dhammagambhīranti ayamettha ‘dhammagambhīratā’ hetuno hi dhammoti nāmaṃ, yathāha ‘‘hetumhi ñāṇaṃ dhammapaṭisambhidā’’ti.

又因种种缘起，无明为引发各行之因，彼无明为难以觉知之无明缘行，极其深远；如行因生老死因亦深远，无明缘此生死轮回者，故称其为法理深重。“法”者缘事理也，正如经说：“于因中有智慧则名为法。”

Yasmā cassa tena tena kāraṇena tathā tathā pavattetabbattā desanāpi gambhīrā, na tattha sabbaññutañāṇato aññaṃ ñāṇaṃ patiṭṭhaṃ labhati, tathā hetaṃ katthaci sutte anulomato, katthaci paṭilomato; katthaci anulomapaṭilomato, katthaci vemajjhato paṭṭhāya anulomato vā paṭilomato vā, katthaci tisandhicatusaṅkhepaṃ, katthaci dvisandhitisaṅkhepaṃ, katthaci ekasandhidvisaṅkhepaṃ desitaṃ, tasmā idaṃ bhavacakkaṃ desanāgambhīranti ayaṃ desanāgambhīratā.

因缘和因缘所生诸法，其起灭之理教导亦深奥。于此不以全面知见得他种智慧，有时依顺，有时逆顺，有时二者相合，有时居中调停，有时分别概略述说二处、三处或四处，有时二处合说，有时一处二合说。故此生死轮回称为教法深奥，即教理深奥也。

Yasmā panettha yo avijjādīnaṃ sabhāvo, yena paṭividdhena avijjādayo dhammā salakkhaṇato paṭividdhā honti, so duppariyogāhattā gambhīro, tasmā idaṃ bhavacakkaṃ paṭivedhagambhīraṃ. Tathā hettha avijjāya aññāṇādassanasaccāsampaṭivedhaṭṭho gambhīro, saṅkhārānaṃ abhisaṅkharaṇāyūhanasarāgavirāgaṭṭho, viññāṇassa suññataabyāpāraasaṅkantipaṭisandhipātubhāvaṭṭho , nāmarūpassa ekuppādavinibbhogāvinibbhoganamanaruppanaṭṭho, saḷāyatanassa adhipatilokadvārakhettavisayavisayībhāvaṭṭho, phassassa phusanasaṅghaṭṭanasaṅgatisannipātaṭṭho, vedanāya ārammaṇarasānubhavanasukhadukkhamajjhattabhāvanijjīvavedayitaṭṭho, taṇhāya abhinanditajjhosānasaritālatānadītaṇhāsamuddaduppūraṇaṭṭho, upādānassa ādānaggahaṇābhinivesaparāmāsaduratikkamanaṭṭho, bhavassa āyūhanābhisaṅkharaṇayonigatiṭhitinivāsesu khipanaṭṭho, jātiyā jātisañjātiokkantinibbattipātubhāvaṭṭho, jarāmaraṇassa khayavayabhedavipariṇāmaṭṭho gambhīroti ayamettha paṭivedhagambhīratā.

于此处，有无明等诸法之性质，依其对应之缘法而显现，彼法有明显标记以识别，故复杂炉火纯青。由此故称生死轮回为洞察深重。云无明缘起体之实相之认知深重，又谓诸行的烦恼增上、愁恼消减，识的空无、分别及聚合灭散，名色的生灭、集散、灭尽，六处之主导、世界门户及对象极多，触受之接触缠结交集，受之中心体会苦乐之相互转化，渴爱以其喜好如流水般盛开退却，取者的取舍执着与迷惑难以超越，存在连续中此轮回之快速流转，生起处、再生起、相继发生及涅槃断灭之变，本质极深。

Yasmā panettha ekattanayo, nānattanayo, abyāpāranayo, evaṃdhammatānayoti cattāro atthanayā honti , tasmā ‘nayabhedato’petaṃ bhavacakkaṃ viññātabbaṃ yathārahaṃ. Tattha ‘‘avijjāpaccayā saṅkhārā, saṅkhārapaccayā viññāṇa’’nti evaṃ bījassa aṅkurādibhāvena rukkhabhāvappatti viya santānānupacchedo ‘ekattanayo’ nāma; yaṃ sammā passanto hetuphalasambandhena pavattamānassa santānassa anupacchedāvabodhato ucchedadiṭṭhiṃ pajahati, micchā passanto hetuphalasambandhena pavattamānassa santānānupacchedassa ekattaggahaṇato sassatadiṭṭhiṃ upādiyati.

又此内有四种连结法：统一连结、多元连结、无缝连结及不间断连结，如是四理趣连结。于是所谓连结差别而生死轮回显现不一，依正理应识。如云“无明为行之因，行为识之缘”，此乃由种子发芽为树之生起，众生法则连绵不断，此谓统一连结。善观察因果相续者，能破灭断灭见；若误理解作断灭见者，反执连绵一贯之常见。

Avijjādīnaṃ pana yathāsakalakkhaṇavavatthānaṃ ‘nānattanayo’ nāma; yaṃ sammā passanto navanavānaṃ uppādadassanato sassatadiṭṭhiṃ pajahati, micchā passanto ekasantānapatitassa bhinnasantānasseva nānattaggahaṇato ucchedadiṭṭhiṃ upādiyati.

无明等法依其种类与特性，分为多元连结；善巧观者于新生之法见灭断见，误解者则执为断灭，因连结多样，如此而生无常断灭见。

Avijjāya ‘saṅkhārā mayā uppādetabbā’, saṅkhārānaṃ vā ‘viññāṇaṃ amhehī’ti evamādibyāpārābhāvo ‘abyāpāranayo’ nāma; yaṃ sammā passanto kārakassa abhāvāvabodhato attadiṭṭhiṃ pajahati, micchā passanto yo asatipi byāpāre avijjādīnaṃ sabhāvaniyamasiddho hetubhāvo tassa aggahaṇato akiriyadiṭṭhiṃ upādiyati.

无明为根，谓「行应由我所生」；行者又有「识属于我」等诸见等。本质上无有分别，此谓『无分别因缘』。正智观察者因觉知因缘缺失而断除我执见；邪智观察者则于无有实相之事，依无明等烦恼，固执业因果之存在，生执错误见。

Avijjādīhi pana kāraṇehi saṅkhārādīnaṃyeva sambhavo khīrādīhi dadhiādīnaṃ viya, na aññesanti ayaṃ ‘evaṃdhammatānayo’ nāma; yaṃ sammā passanto paccayānurūpato phalāvabodhato ahetukadiṭṭhiñca akiriyadiṭṭhiñca pajahati, micchā passanto paccayānurūpaṃ phalappavattiṃ aggahetvā yato kutoci yassa kassaci asambhavaggahaṇato ahetukadiṭṭhiñceva niyatavādañca upādiyatīti evamidaṃ bhavacakkaṃ –

无明等为因产生行诸法，如乳由酪生，此谓『法这样因缘』。正智观察者因顺缘相、生果实之了知，断除无因见与邪智见；邪智观察者则违缘生果，执妄无因见与宿命常断见，故由此生死轮转。

Saccappabhavato kiccā, vāraṇā upamāhi ca;

真理的起因，应当如同围栏的界限般明了；

Gambhīranayabhedā ca, viññātabbaṃ yathārahaṃ.

还需深刻区分其深奥差别，理解其真实义理。

Idañhi gambhīrato agādhaṃ nānānayaggahaṇato durabhiyānaṃ ñāṇāsinā samādhipavarasilāyaṃ sunisitena –

于深邃难懂、种种执着互相随缘，凭借智慧之灯等净定之光，

Bhavacakkamapadāletvā ,

已除弃生死轮回的各个阶段，

Asanivicakkamiva niccanimmathanaṃ;

如同安坐却不能分辨一般，此为永恒的不动之境。

Saṃsārabhayamatīto,

已超越轮回之怖畏。

Na koci supinantarepyatthi.

无论睡眠之中，亦无人存在其间。

Vuttampi cetaṃ bhagavatā – ‘‘gambhīro cāyaṃ, ānanda, paṭiccasamuppādo gambhīrāvabhāso ca. Etassa, ānanda, dhammassa ananubodhā appaṭivedhā evamayaṃ pajā tantākulakajātā kulagaṇṭhikajātā muñjapabbajabhūtā apāyaṃ duggatiṃ vinipātaṃ saṃsāraṃ nātivattatī’’ti (dī. ni. 2.95; saṃ. ni. 2.60). Tasmā attano vā paresaṃ vā hitāya sukhāya paṭipanno avasesakiccāni pahāya –

世尊亦云：『此缘起，阿难，深远；此缘起之显现亦深远。因无明不觉、不透，所以我们众生生于族缚、结于家网、执念起戒，游走于流放、堕入恶道、受苦轮回，不能超越此界。』（弟子尼柯耶二·九十五，杂尼柯耶二·六十）因此，为自己及他人利益与安乐，舍弃可舍之事，断绝残余之务——

Gambhīre paccayākāra-ppabhede idha paṇḍito;

贤者于此深奥因缘之相差如是言：

Yathā gādhaṃ labhetheva-manuyuñje sadā satoti.

如获坚固之宝，心恒精进不懈。

Suttantabhājanīyavaṇṇanā. · 经分别注释。

2. Abhidhammabhājanīyavaṇṇanā

二、阿毗达摩讲解注释

§243

243. Evaṃ mahāpathaviṃ pattharanto viya ākāsaṃ vitthārayanto viya ca sabbadhammesu appaṭihatañāṇo satthā suttantabhājanīye niggaṇṭhiṃ nijjaṭaṃ paccayākāraṃ nānācittavasena dassetvā idāni yasmā na kevalaṃ ayaṃ paccayākāro nānācittesuyeva hoti, ekacittepi hotiyeva, tasmā abhidhammabhājanīyavasena ekacittakkhaṇikaṃ paccayākāraṃ nānappakārato dassetuṃ avijjāpaccayā saṅkhārotiādinā nayena mātikaṃ tāva ṭhapesi. Evaṃ ṭhapitāya pana mātikāya –

243. 如同在人间广大地面上散布落叶，又如在空中广开遍布一样，导师在讲述讲经时，对如实法中破除障碍的知识分子，展示了缠绕复杂的缘起模式，表现出多种心法相续状态。如今之所以不是仅仅这一种缘起模式存在于多种心相中，而是单一心相中亦有之，因此为了以阿毗达摩讲述方式，单凭一个心念刹那显示缘起模式无法表尽多样，乃以无明为缘起之因等多种条件，编排了相应表格。于是经过编排的表格如下—

Avijjādīhi mūlehi, nava mūlapadā nava;

以无明等根本为基础，九种根本条目九般分类；

Nayā tattha catukkāni, vārabhedañca dīpaye.

那条分类中有四组缘起，且不同时间段显示。

Tatrāyaṃ dīpanā – ettha hi avijjāsaṅkhāraviññāṇanāmachaṭṭhāyatanaphassavedanātaṇhāupādānappabhedehi avijjādīhi navahi mūlapadehi avijjādiko, saṅkhārādiko, viññāṇādiko, nāmādiko, chaṭṭhāyatanādiko, phassādiko, vedanādiko, taṇhādiko, upādānādikoti ime nava mūlapadā nava nayā honti.

这里的说明是—在此以无明、行、识、名色、六入处、触、受、渴爱、取这九根本条目的区别作为无明等根本，形成九种根本，这些无明根本、行根本、识根本、名根本、六处根本、触根本、受根本、渴根本、取根本即是这九种根本分类。

Tesu yo tāva ayaṃ avijjādiko nayo, tattha paccayacatukkaṃ, hetucatukkaṃ, sampayuttacatukkaṃ, aññamaññacatukkanti cattāri catukkāni honti. Yathā cettha evaṃ sesesupīti ekekasmiṃ naye catunnaṃ catunnaṃ catukkānaṃ vasena chattiṃsa catukkāni. Tattha ekekena catukkena catunnaṃ catunnaṃ vārānaṃ saṅgahitattā catunnampi catukkānaṃ vasena ekekasmiṃ naye soḷasa soḷasa vārāti catucattālīsādhikaṃ vārasataṃ hotīti veditabbaṃ.

其中这无明根本分类下，存在有四种缘起四类、缘起成因四类、相互连接四类、相互关系四类，总共四个四组，合计三十六组。这里每一组四类与其他四组四类相互结合，形成了三十八组类别。再由每组中四类与其他三十八组中四类结合，组成一组有十六组四类的缘起关系，换言之即是四十八以上见于此法。应当理解这层复杂结构。

1. Paccayacatukkaṃ1. 缘四法

Tattha yadetaṃ sabbapaṭhame avijjāmūlake naye paccayacatukkaṃ, tasmiṃ paṭhamo nāmarūpaṭṭhāne nāmassa, saḷāyatanaṭṭhāne chaṭṭhāyatanassa ca vuttattā aparipuṇṇaaṅgadvayayutto dvādasaṅgikavāro nāma. Dutiyo nāmarūpaṭṭhāne nāmasseva, saḷāyatanaṭṭhāne ca na kassaci vuttattā aparipuṇṇaekaṅgayutto ekādasaṅgikavāro nāma. Tatiyo saḷāyatanaṭṭhāne chaṭṭhāyatanassa vuttattā paripuṇṇaekaṅgayutto dvādasaṅgikavāro nāma. Catuttho pana paripuṇṇadvādasaṅgikoyeva.

此中所说的，以无明为根本的缘起四支，最初于名色这一支中，名即于六处与六入处之间说，因其中有二十二种分别失具的支节而成。第二于名色支中，名仅如是，六处中无人说故，因其具有十一种分别失具的单一支节而成。第三则于六处中的六入处说，具足单一支节而成，有二十二种分别。第四则是具足的二十二支分别构成。

Tattha siyā – ayampi chaṭṭhāyatanapaccayā phassoti vuttattā aparipuṇṇekaṅgayuttoyevāti? Na, tassa anaṅgattā. Phassoyeva hettha aṅgaṃ, na chaṭṭhāyatanaṃ. Tasmā tassa anaṅgattā nāyaṃ aparipuṇṇekaṅgayuttoti. Aṭṭhakathāyaṃ pana vuttaṃ – ‘‘paṭhamo sabbasaṅgāhikaṭṭhena , dutiyo paccayavisesaṭṭhena, tatiyo gabbhaseyyakasattānaṃ vasena, catuttho opapātikasattānaṃ vasena gahito. Tathā paṭhamo sabbasaṅgāhikaṭṭhena, dutiyo paccayavisesaṭṭhena, tatiyo aparipuṇṇāyatanavasena, catuttho paripuṇṇāyatanavasena gahito. Tathā paṭhamo sabbasaṅgāhikaṭṭhena, dutiyo mahānidānasuttantavasena (dī. ni. 2.95 ādayo), tatiyo rūpabhavavasena, catuttho kāmabhavavasena gahito’’ti.

此处是否意谓：对六入处缘起的触来说，其支节也是分别失具的单一支节？非也，此处其支节未具足。此处缘起之支节为触而非六入处，故说其为分别失具的支节，而非分别失具的单支。注疏中曾说：「第一支为所有支节总摄，第二为特定缘，第三为胎眠众生之生存，第四为出生众生之生存。因此，第一为所有支节总摄，第二为特定缘，第三为分别失具之处，第四为具足之处。又第一为所有支节总摄，第二为大因缘经文之处，第三为色法生处，第四为欲界生处。」

Tattha paṭhamo imesu dutiyādīsu tīsu vāresu na katthaci na pavisatīti sabbasaṅgāhikoti vutto. Sesānaṃ viseso parato āvibhavissati. Tassāvibhāvatthaṃ –

此处讲于第一、第二等三者之中无有从未入生之处，称之为所有支节总摄。其余特异者则由他处彰显。对此彰显说——

Yaṃ yattha aññathā vuttaṃ, avuttañcāpi yaṃ yahiṃ;

「所说者各有差别，未说者亦有存在之处；

Yaṃ yathā paccayo yassa, taṃ sabbamupalakkhaye.

缘起之处皆如是，由此可尽见一切。」

Tatrāyaṃ nayo – avisesena tāva catūsupi etesu suttantabhājaniye viya saṅkhārāti avatvā saṅkhāroti vuttaṃ, taṃ kasmāti? Ekacittakkhaṇikattā. Tatra hi nānācittakkhaṇiko paccayākāro vibhatto. Idha ekacittakkhaṇiko āraddho. Ekacittakkhaṇe ca bahū cetanā na santīti saṅkhārāti avatvā saṅkhāroti vuttaṃ.

于此缘起法说，四种之中为无差别，是如同经文所举之诸行，即谓「行」者为何？是指一念之际。于此有诸多不同念际的因缘现起。此处一念之际业已发动，而一念之际则无诸多意志，因此称行。

Paṭhamavāre panettha ekacittakkhaṇapariyāpannadhammasaṅgahaṇato sabbaṭṭhānasādhāraṇato ca rūpaṃ chaḍḍetvā ‘‘viññāṇapaccayā nāma’’ntveva vuttaṃ. Tañhi ekacittakkhaṇapariyāpannaṃ sabbaṭṭhānasādhāraṇañca, na katthaci viññāṇappavattiṭṭhāne na pavattati. Yasmā ca ekacittakkhaṇapariyāpanno ekovettha phasso, tasmā tassānurūpaṃ paccayabhūtaṃ āyatanaṃ gaṇhanto saḷāyatanaṭṭhāne ‘‘nāmapaccayā chaṭṭhāyatana’’nti ekaṃ manāyatanaṃyeva āha. Tañhi ekassa akusalaphassassa anurūpaṃ paccayabhūtaṃ. Kāmañcetaṃ saṅkhārapaccayā viññāṇanti etthāpi vuttaṃ, hetuphalavisesadassanatthaṃ pana aṅgapuṇṇatthañca puna idha gahitaṃ. Tatra hi etassa visesena saṅkhāro hetu, avisesena nāmaṃ phalaṃ. Idha panassa avisesena nāmaṃ hetu, visesena phasso phalanti. Sokādayo pana yasmā sabbe ekacittakkhaṇe na sambhavanti, sabbasmiñca cittappavattiṭṭhāne ceva citte ca na pavattanti, tasmā na gahitā. Jātijarāmaraṇāni pana acittakkhaṇamattānipi samānāni cittakkhaṇe antogadhattā aṅgaparipūraṇatthaṃ gahitāni. Evaṃ tāvettha ‘yaṃ aññathā vuttaṃ. Yañca avuttaṃ’ taṃ veditabbaṃ.

初头章中，抛弃了所有境界的共相色相，单以「依识名」的教义证量说明此法。因为此处「现观一心刹那涵摄」与「所有境界共相」二者，识不依任何所缘而生起也不生起。由于「现观一心刹那涵摄」仅为一境，且触及单一相应的境界，故称此处六入处为「依名而有的六入处」，实为一心入处。这里对应于单一不善触，因业所缘而生识也如此论。虽然此处言以行蕴为因识为果，然以因果区别显现、诸蕴具备二义并在此涵摄。此中以「行」为特定因，以「名」为非定果。此处因的非定果即果，特定的触则是果。忧悲等苦，因从未于单一刹那现起，故亦无于所有心念生起处及心本身生起，故不涵摄。然生老死虽于识刹那同时相应，亦于微细刹那中覆盖诸蕴而涵摄。如此，须分辨此处所说「他法」与「未说法」。

Yaṃ panettha ito paresu vāresu vuttaṃ, tassattho vuttanayeneva veditabbo. Yasmiṃ yasmiṃ pana vāre yo yo viseso āgato, taṃ taṃ tattha tattheva pakāsayissāma.

此处所说者，应当依照师说体解。各章中所说的各种差别，我们当分别依次揭示说明。

‘Yaṃ yathā paccayo yassā’ti ettha pana saṅkhārassa avijjā sampayuttadhammasādhāraṇehi sahajātaaññamaññanissayasampayuttaatthiavigatapaccayehi chahi hetupaccayena cāti sattadhā paccayo. Tattha yasmā parato hetucatukkādīni tīṇi catukkāni avigatasampayuttaaññamaññapaccayavasena vuttāni, tasmā idha tāni apanetvā avasesānaṃ vasena avijjā saṅkhārassa catudhā paccayoti veditabbo.

「如其所依」者，此处谓以无明和行相应、共生法则为依托，乃同生相他相相续、缘相更无之因缘所摄，共有六因缘。因后有因四加等三、四种无漏相续、他异因缘定说，故此处捨弃它说，以余存断因缘解释无明与行四重因缘。

Saṅkhāro viññāṇassa sādhāraṇehi chahi, kammāhārapaccayehi cāti aṭṭhadhā paccayo. Idha pana teyeva tayo apanetvā pañcadhā. Viññāṇaṃ nāmassa sādhāraṇehi chahi, indriyāhārādhipatīhi cāti navadhā. Idha pana tayo apanetvā chadhā. Nāmaṃ chaṭṭhāyatanassa sādhāraṇehi chahi. Kiñci panettha adhipatipaccayena, kiñci āhārapaccayādīhīti anekadhā. Idha pana teyeva tayo apanetvā tidhā catudhā pañcadhā vā. Chaṭṭhāyatanaṃ phassassa yathā viññāṇaṃ nāmassa. Evaṃ phasso vedanāya sādhāraṇehi chahi āhārapaccayena cāti sattadhā. Idha pana teyeva tayo apanetvā catudhā. Vedanā taṇhāya sādhāraṇehi chahi jhānindriyapaccayehi cāti aṭṭhadhā. Idha pana teyeva tayo apanetvā pañcadhā. Taṇhā upādānassa, yathā avijjā saṅkhārassa. Evaṃ upādānaṃ bhavassa sādhāraṇehi chahi maggapaccayena cāti sattadhā. Idha pana teyeva tayo apanetvā catudhā. Bhavo jātiyā, yasmā jātīti idha saṅkhatalakkhaṇaṃ adhippetaṃ, tasmā pariyāyena upanissayapaccayeneva paccayo. Tathā jāti jarāmaraṇassāti.

行与识共有六缘，业食为因共八缘。此处舍弃这三缘，剩五缘。识与名称共有六缘、以根食为主宰共九缘。舍弃此三缘剩六缘。名称为六入处共有六缘。此中以主宰缘、食等为分别因，种类繁多。舍弃此三缘余三、四、五等缘。六入处依触，识依名称。触依七缘为食缘。此舍弃此三缘剩四缘。受依渴爱共有六缘，禅根为因共八缘。舍弃这三缘剩五缘。渴爱依取，为无明与行类同。取依有为共有六缘，依道藏重七缘。舍弃这三缘剩四缘。有依生，共起缘为生。生标志已成定论，故依相换缘而成立。生又依老死而成立。

Ye pana evaṃ vadanti – ‘‘imasmiṃ catukke sabbesampi saṅkhārādīnaṃ avijjādayo sahajātapaccayena paccayā honti. Sahajātapaccayavaseneva hi paṭhamavāro āraddho’’ti, te bhavādīnaṃ tathā abhāvaṃ sesapaccayānañca sambhavaṃ dassetvā paṭikkhipitabbā. Na hi bhavo jātiyā sahajātapaccayo hoti, na jāti jarāmaraṇassa. Ye cetesaṃ saṅkharādīnaṃ avasesā paccayā vuttā, tepi sambhavantiyeva. Tasmā na sakkā chaḍḍetunti. Evaṃ tāva paṭhamavāre yaṃ yattha aññathā vuttaṃ, avuttañcāpi yaṃ yahiṃ, yañca yathā yassa paccayo hoti, taṃ veditabbaṃ. Dutiyavārādīsupi eseva nayo.

若谓：「在此四重中，诸行等皆依无明等共生，于共生属无始因缘起。共生为初因。」此等人，当驳斥从生死起及余因缘生起之说。生起非属共生因，老死亦非。心中若余余因缘属共生，亦真实成立，故不可舍弃。初头章各说异同，应当了知未说及已说处；其因缘如何，皆当明了。次章亦复同法。

Ayaṃ pana viseso – dutiyavāre ‘‘nāmapaccayā phasso’’ti vatvā saḷāyatanaṭṭhāne na kiñci vuttaṃ, taṃ kimatthanti? Paccayavisesadassanatthañceva mahānidānadesanāsaṅgahatthañca. Phassassa hi na kevalañca chaṭṭhāyatanameva paccayo, vedanākkhandhādayo pana tayo khandhāpi paccayāyeva. Mahānidānasuttante cassa ‘‘atthi idappaccayā phassoti iti puṭṭhena satā, ānanda, atthītissa vacanīyaṃ. Kiṃ paccayā phassoti? Iti ce vadeyya, nāmapaccayā phassoti iccassa vacanīya’’nti (dī. ni. 2.96). Evaṃ saḷāyatanaṃ chaḍḍetvā ekādasaṅgiko paṭiccasamuppādo vutto. Tasmā imassa paccayavisesassa dassanatthaṃ imissā ca mahānidānasuttantadesanāya pariggahatthaṃ dutiyavāre ‘‘nāmapaccayā phasso’’ti vatvā saḷāyatanaṭṭhāne na kiñci vuttanti. Esa tāva dutiyavāre viseso.

此处的特殊点在于——次章辞曰「名称为因触」时，仅在六入处未作明说，其意为何？此旨在彰显因果细别，且与大因缘经法义相应。触不仅仅依六入处，为因所起，受等三蕴亦作因缘。大因缘经中问曰：「现有因果之触乎？」答曰：「名称为因触。」故舍六入处，复以十一因缘述缘起。为明此因缘特异，故次章节辞「名称为因触」，而不论六入处。此即次章特异所在。

Tatiyavāre pana ‘‘viññāṇapaccayā nāmarūpa’’nti suttantabhājanīye āgatameva catutthamaṅgaṃ vuttaṃ, taṃ ekacittakkhaṇikattā paccayākārassa idha ayuttanti ce? Taṃ nāyuttaṃ. Kasmā? Sakakkhaṇe paccayabhāvato. Sacepi hi tattha rūpaṃ cittakkhaṇato uddhaṃ tiṭṭhati, tathāpissa taṃ viññāṇaṃ sakakkhaṇe paccayo hoti. Kathaṃ? Purejātassa tāva cittasamuṭṭhānassa aññassa vā pacchājātapaccayena. Vuttañcetaṃ ‘‘pacchājātā cittacetasikā dhammā purejātassa imassa kāyassa pacchājātapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 1.1.11). Sahajātassa pana cittasamuṭṭhānassa nissayapaccayena paccayo. Yathāha ‘‘cittacetasikā dhammā cittasamuṭṭhānānaṃ rūpānaṃ nissayapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 1.1.8).

第三种说法中说『识为名色之所依』，这是在经文中所承接的内容，这时第四种成份也被提出。问：若论此处单一心念的缘起形式，是否为无因？答：不是。何以故？因为缘起于一个瞬间。若那时形色从心念瞬时升起，则该识亦为瞬时缘起。如何？之前所生的心识，其现起依赖后生所缘。据经文所说『后生的心意及意法，乃依之前生该身之后生缘起』。而与之相应的是先天的心识现起，则缘起于其依止。譬如『心意及意法为心识现起色所依缘』。

Yadi evaṃ, purimavāresu kasmā evaṃ na vuttanti ? Rūpappavattidesaṃ sandhāya desitattā. Ayañhi paccayākāro rūpappavattidese kāmabhave gabbhaseyyakānañceva aparipuṇṇāyatanaopapātikānañca rūpāvacaradevānañca vasena desito. Tenevettha ‘‘nāmarūpapaccayā saḷāyatana’’nti avatvā chaṭṭhāyatananti vuttaṃ. Tattha nāmaṃ heṭṭhā vuttanayameva. Rūpaṃ pana hadayarūpaṃ veditabbaṃ. Taṃ panetassa chaṭṭhāyatanassa nissayapaccayena ceva purejātapaccayena cāti dvidhā paccayo hotīti esa tatiyavāre viseso.

若如是，则何故前文诸说不如此？由于论及形色流转处所时说。此缘起形式是关于形色流转处境，指的是欲界中的胚胎中未成熟诸处及未完全形色业及世间诸天之所依。故有『以名色为缘者即六处』之说，六处是次第提出。此中『名』为前文所说。『色』须知指心的色相。此六处的依止，又分为先天缘和后天缘二种缘起，这乃第三种说法之区别。

Catutthavāro pana yonivasena opapātikānaṃ, āyatanavasena paripuṇṇāyatanānaṃ, bhavavasena kāmāvacarasattānaṃ vasena vutto. Tenevettha ‘‘nāmarūpapaccayā saḷāyatana’’nti vuttaṃ. Tattha nāmaṃ chaṭṭhāyatanassa sahajātādīhi, cakkhāyatanādīnaṃ pacchājātapaccayena. Rūpe hadayarūpaṃ chaṭṭhāyatanassa nissayapaccayapurejātapaccayehi, cattāri mahābhūtāni cakkhāyatanādīnaṃ sahajātanissayaatthiavigatehi. Yasmā panesa ekacittakkhaṇiko paccayākāro, tasmā ettha saḷāyatanapaccayāti avatvā ‘‘chaṭṭhāyatanapaccayā phasso’’ti vuttoti ayaṃ catutthavāre viseso.

第四种说法则以上生机体为出世者、以处境为缘、以欲界为所依中说。于是说『以名色为缘即六处』。此中『名』为六处的先天根本，与眼根等后天为依缘。『色』即心色，是依赖六处的依止缘与先后天缘起。眼根等四大为六处之六法根源。因缘产生于一个心念瞬时之缘起故，称为六处缘，进而引出『六处缘触』之说，此即第四说之特异处。

Evametesaṃ nānākaraṇaṃ ñatvā puna sabbesveva tesu visesena paṭhamakā dve vārā arūpabhave paccayākāradassanatthaṃ vuttāti veditabbā. Arūpabhavasmiñhi rūpena asammissāni paṭiccasamuppādaṅgāni pavattanti. Tatiyo rūpabhave paccayākāradassanatthaṃ vutto. Rūpabhavasmiñhi satipi rūpasammissatte saḷāyatanaṃ na pavattati. Catuttho kāmabhave paccayākāradassanatthaṃ vutto. Kāmabhavasmiñhi sakalaṃ saḷāyatanaṃ pavattati. Tatiyo vā rūpabhave ceva kāmabhave ca aparipuṇṇāyatanānaṃ akusalappavattikkhaṇaṃ sandhāya vutto. Catuttho vā kāmabhave paripuṇṇāyatanānaṃ. Paṭhamo vā sabbatthagāmitaṃ sandhāya vutto. So hi na katthaci cittappavattidese na pavattati. Dutiyo paccayavisesaṃ sandhāya vutto. Ekādasaṅgikattañhettha phassassa ca nāmapaccayattaṃ paccayaviseso. Tatiyo purimayonidvayaṃ sandhāya vutto. Purimāsu hi dvīsu yonīsu so sambhavati, tattha sadā saḷāyatanassa asambhavato. Catuttho pacchimayonidvayaṃ sandhāya vutto. Pacchimāsu hi so dvīsu yonīsu sambhavati, tattha sadā saḷāyatanassa sambhavatoti.

由此见诸因缘后，再悟第一、二种说法是显现于非色界中缘起无色界境象。非色界中不显色合和缘起。第三种论述是显色界缘起。色界中即使有色合和，六处并不现行。第四说则针对欲界起显缘起。欲界中一切六处皆现行。第三种说法亦指不完全处中不善缘起瞬间。第四则特指欲界中圆满六处。第一种说法针对一切诸界皆通行所说，故不现于任一心流转。他为第二种缘起特异论。第十一处缘起中，则识触为名称之缘特异。第三说针对前三种缘起二种基础。前二种基础中缘起发生，且不显六处之所性。第四说针对后三种基础。后两种基础中缘起发生，且显六处之所性。

Ettāvatā ca yaṃ vuttaṃ catūsupi vāresu –

以上即是四种说法在四种缘起中的陈述，

Yaṃ yattha aññathā vuttaṃ, avuttañcāpi yaṃ yahiṃ;

无论何处所说略有不同，未说者亦以所依所缘表述。

Yaṃ yathā paccayo yassa, taṃ sabbamupalakkhayeti.

任何缘起者，即其所依赖之因，皆为整个现象之所显现。

Gāthāya atthadīpanā katā hoti.

此是以偈颂作义理之照示。

Etenevānusārena, sabbametaṃ nayaṃ ito;

依此相续法理，诸法总归于此原则；

Viseso yo ca taṃ jaññā, catukkesu paresupi.

其中特殊之理义，亦为四圣谛等他处所彰显。

2. Hetucatukkaṃ2. 因四法

§244

244. Tattha yo tāva idha vutto nayo, so sabbattha pākaṭoyeva. Viseso pana evaṃ veditabbo – hetucatukke tāva avijjā hetu assāti avijjāhetuko. Avijjā assa sahavattanato yāvabhaṅgā pavattikā gamikāti vuttaṃ hoti. ‘‘Avijjāpaccayā’’ti ca ettāvatā sahajātādipaccayavasena sādhāraṇato saṅkhārassa avijjā paccayoti dassetvā, puna ‘‘avijjāhetuko’’ti eteneva visesato avigatapaccayatā dassitā. Saṅkhārapaccayā viññāṇaṃ saṅkhārahetukantiādīsupi eseva nayo.

244. 此中所说之原则或法则，当处处明确显然。然应知其特别之处在于：无明乃缘四法中无明缘，故称为无明因。无明因缘伴随，以致诸界现行生起，故言无明缘起。如‘因无明缘’者，凡属同生诸缘，通常为行蕴之无明缘；复以‘无明因’特别彰显于非缘起之相。以行蕴缘识蕴等，依此理义亦为缘起原则。

Kasmā pana bhavādīsu hetukaggahaṇaṃ na katanti? Avigatapaccayaniyamābhāvato abhāvato ca avigatapaccayassa. ‘‘Tattha katamo upādānapaccayā bhavo? Ṭhapetvā upādānaṃ vedanākkhandho saññākkhandho saṅkhārakkhandho viññāṇakkhandho – ayaṃ vuccati upādānapaccayā bhavo’’ti vacanato upādānapaccayā catunnaṃ khandhānaṃ idha bhavoti nāmaṃ. Saṅkhārakkhandhe ca ‘‘jāti dvīhi khandhehi saṅgahitā’’tiādivacanato (dhātu. 71) jātijarāmaraṇāni antogadhāni.

云何于诸有生中不成因？因无因缘不生之规则无本无已。此中问执取蕴缘之生为何？置执取者，即色受想行识四蕴中之蕴为执取，谓之执取缘生。于行蕴，《界论》云『生由二蕴集成』等言，示生、老死诸现象内涵自此蕴中。

Tattha yāva upādānaṃ tāva jātijarāmaraṇānaṃ anupalabbhanato upādānaṃ bhavassa na niyamato avigatapaccayo hoti. ‘‘Yā tesaṃ tesaṃ dhammānaṃ jātī’’ti ādivacanato saṅkhatalakkhaṇesu jātiyā jarāmaraṇasaṅkhātassa bhavassa jātikkhaṇamatteyeva abhāvato avigatapaccayabhāvo na sambhavati. Tathā jātiyā jarāmaraṇakkhaṇe abhāvato . Upanissayapaccayeneva pana bhavo jātiyā. Jāti jarāmaraṇassa paccayoti sabbathāpi avigatapaccayaniyamābhāvato abhāvato ca avigatapaccayassa bhavādīsu hetukaggahaṇaṃ na katanti veditabbaṃ.

此中因执着故，彼执着一无所执，可见执着消失，因果相续断绝，即不可得。『诸法之生』由此开头论说，在诸聚合相中，生灭因缘络绎不绝，故生灭难以断绝亦不可得。如此，生灭之瞬间断绝亦不成立。惟以缘生关系，方能成立生灭。所谓生为老死之因，因缘不断常绵延不可缺失，故无法可以断绝依止而成生等因缘，因缘未成时，诸生法之因缘机制不成就，因缘果报之理不可不察。

Keci panāhu – ‘‘bhavo duvidhenā’’ti vacanato upapattimissako bhavo, na ca upapattibhavassa upādānaṃ avigatapaccayo hotīti ‘‘upādānapaccayā bhavo upādānahetuko’’ti avatvā ‘‘upādānapaccayā bhavo’’ti vutto. Idha pacchinnattā paratopi na vuttanti. Taṃ idha upapattimissakassa bhavassa anadhippetattā ayuttaṃ. Arūpakkhandhā hi idha bhavoti āgatā.

又云：生有二种说，生为所生，是假生灭因。非生之生无执着相续，故不称执着因。此所谓执着执着缘生之言未尽，且他亦未发言。此处所说生为假生，非真生故无执着因缘。无形聚合物亦是生法之体现。

Bhavapaccayājātīti ettha ca ṭhapetvā jātijarāmaraṇāni avaseso bhavo jātiyā paccayoti veditabbo. Kasmā? Jātiādīnaṃ jātiyā appaccayattā. Yadi evaṃ, ṭhapetvā jātijarāmaraṇāni bhavo jātiyā paccayoti vattabboti? Āma vattabbo, vattabbapadesābhāvato pana na vutto. Dasamaṅganiddese hi upādānapaccayasambhūto bhavo vattabbo. Ekādasamaṅganiddese jāti vattabbā. Yo pana bhavo jātiyā paccayo, tassa vattabbapadeso natthīti vattabbapadesābhāvato na vutto. Avuttopi pana yuttito gahetabboti. Viññāṇapaccayā nāmarūpantiādīsu ca viññāṇādīnaṃ avigatapaccayabhāvasambhavato viññāṇahetukādivacanaṃ katanti esa hetucatukke viseso.

当将生灭缘起并列，余下生为生之因缘，则生即为生之因缘，可立此理。何以故？以生等诸谛皆为生之缘起而非直接之生法。若如是言，存立生灭缘起与生为生之缘起，将不成立。所以应当依法，正见觉知立论。《十因缘品》云，执着生起生法。当论及生为生之因缘时，未曾言及定义生之所生地位，故言此不可断言。且，因识为名色及诸法之养成因缘，缘此识能言识为因，是名因果机缘说明之殊胜理也。

3. Sampayuttacatukkaṃ3. 相应四法

§245

245. Sampayuttacatukkepi avijjāpaccayāti ettāvatā sahajātādipaccayavasena saṅkhārassa avijjāpaccayataṃ dassetvā puna ‘‘avijjāsampayutto’’ti sampayuttapaccayatā dassitā. Sesapadesupi eseva nayo. Yasmā pana arūpīnaṃ dhammānaṃ rūpadhammehi sampayogo natthi, tasmā viññāṇapaccayā nāmarūpantiādīsu tatiyacatutthavārapadesu ‘‘viññāṇasampayuttaṃ nāma’’ntiādinā nayena yaṃ labbhati, tadeva gahitanti esa sampayuttacatukke viseso.

245. 联合四因中，以无明为生法根本因，示现行所缘无明之因缘，故称为无明缘起。余类说亦同理。因无形法无形染法无接触，故识缘名色诸法依之四缘第三第四轮转法则，称为识所缘而起。此为联合四因之特征。

4. Aññamaññacatukkaṃ4. 相互四法

§246

246. Aññamaññacatukkepi avijjāpaccayāti sahajātādipaccayavasena saṅkhārassa avijjāpaccayataṃ dassetvā ‘‘saṅkhārapaccayāpi avijjā’’ti aññamaññapaccayatā dassitā. Sesapadesupi eseva nayo. Yasmā pana bhavo nippadeso, upādānaṃ sappadesaṃ, sappadesadhammo ca nippadesadhammassa paccayo hoti, na nippadesadhammo sappadesadhammassa, tasmā ettha ‘‘bhavapaccayāpi upādāna’’nti na vuttaṃ; heṭṭhā vā desanāya pacchinnattā evaṃ na vuttaṃ . Yasmā ca nāmarūpapaccayā saḷāyatanaṃ atthi, saḷāyatanapaccayā ekacittakkhaṇe nāmarūpaṃ natthi, yassa saḷāyatanaṃ aññamaññapaccayo bhaveyya, tasmā catutthavāre ‘‘chaṭṭhāyatanapaccayāpi nāmarūpa’’nti yaṃ labbhati tadeva gahitanti esa aññamaññacatukke viseso.

246. 互为四因中，无明为行之因，以显示行以无明为因之关系，故称之为互因。余类说亦然。生因不究竟，与执着相应，与执着相应法即究竟生法，则生为其因，生非究竟法故生不为执着因，此处无言生为执着因，亦无反言。因名色缘处，即根识，有诸因缘变化，无单一缘起。如若处缘为相互因缘，则第四处所说「第六处缘名色」所见即此。此即互因四因之特质。

Avijjāmūlakanayamātikā. · 无明为根之法门母论。

Saṅkhārādimūlakanayamātikā行等根本法门之论母

§247

247. Idāni saṅkhārapaccayā avijjāti saṅkhāramūlakanayo āraddho. Tatthāpi yathā avijjāmūlake evaṃ cattāri catukkāni soḷasa ca vārā veditabbā. Paṭhamacatukke pana paṭhamavārameva dassetvā desanā saṃkhittā. Yathā cettha evaṃ viññāṇamūlakādīsupi. Tattha sabbesveva tesu saṅkhāramūlakādīsu aṭṭhasu nayesu ‘‘saṅkhārapaccayā avijjā’’tiādinā nayena sahajātādipaccayavasena avijjāya saṅkhārādipaccayataṃ dassetvā puna ‘‘avijjāpaccayā saṅkhārā’’tiādinā nayena ekacittakkhaṇepi paccayākāracakkassa pavatti dassitā.

247. 今谈行缘无明之理，此为行之根本因缘论。然如无明为根本因，四因及十六因亦应知悉了解。初因缘于第一道次第已示现，略示教义，如识缘诸因根基亦同理。此处于所有行根基因缘，八因中以无明缘行为根本因，示现单一种心境缘之行法生成。

Kasmā pana bhavamūlakā jātijarāmaraṇamūlakā vā nayā na vuttā? Kiṃ bhavapaccayā avijjā na hotīti? No na hoti. ‘‘Saṅkhārapaccayā avijjā’’ti evamādīsu pana vuccamānesu na koci bhavapariyāpanno dhammo avijjāya paccayo na vutto. Tasmā apubbassa aññassa avijjāpaccayassa vattabbassa abhāvato bhavamūlako nayo na vutto. Bhavaggahaṇena ca avijjāpi saṅgahaṃ gacchati. Tasmā ‘‘bhavapaccayā avijjā’’ti vuccamāne ‘‘avijjāpaccayā avijjā’’tipi vuttaṃ siyā. Na ca ekacittakkhaṇe avijjā avijjāya paccayo nāma hoti. Tattha pacchinnattāva jātijarāmaraṇamūlakāpi nayā na gahitā. Apica bhave jātijarāmaraṇānipi antogadhāni. Na cetāni ekacittakkhaṇe avijjāya paccayā hontīti bhavamūlakā jātijarāmaraṇamūlakā vā nayā na vuttāti.

问何故未称生死老死根本由生，或未称由生所缘无明？答无明非生所缘也。然在缘起法中，虽有『行所缘无明』等说法，但无一法因无明而生。故彼等说法中未谓无明有生赖故，故未谓缘于生之无明。又由生取着亦摄无明故，称缘生亦可称缘无明。然一心念间无明不因无明而生也。此断灭时，生死老死根本由生法亦未入此义。若一念无明缘生，必称根本由生及生死老死，皆未出此说。

Mātikāvaṇṇanā. · 论母之解释。

Akusalaniddesavaṇṇanā不善之阐述的解释

§248-249

248-249. Idāni yathā heṭṭhā cittuppādakaṇḍe kusalattikaṃ ādiṃ katvā nikkhittamātikāya paṭipāṭiyā paṭhamaṃ kusalaṃ bhājitaṃ, tathā idha mātikāya anikkhittattā paṭhamaṃ kusalaṃ anāmasitvā ‘‘avijjāpaccayā saṅkhāro’’ti akusaladhammavasena mātikāya nikkhittattā nikkhepapaṭipāṭiyāva avijjādīni paṭiccasamuppādaṅgāni bhājetvā dassetuṃ katame dhammāakusalātiādimāha. Tassattho heṭṭhā cittuppādakaṇḍe (dha. sa. aṭṭha. 365) vuttanayeneva veditabbo. Yasmā pana ekacittakkhaṇe taṇhāya ca kāmupādānassa ca sambhavo natthi, tasmā yaṃ ettha taṇhāpaccayā upādānaṃ labbhati, tadeva dassetuṃ diṭṭhi diṭṭhigatantiādi vuttaṃ.

248-249。今如下述心生支节中，善法初成依次生成，初善法被说明。而此处于依次未出时，称第初善法不名，反言“无明所缘行为”之不善法。以此经续中（dha.sa.aṭṭha.365）所说，依此理当知此义。盖一心念间无渴爱及欲取缘生无，故所谓依渴爱缘得欲取，乃见解所见等所显。

Bhavaniddese ca yasmā upādānaṃ saṅkhārakkhandhe saṅgahaṃ gacchati, tasmā ‘‘ṭhapetvā upādānaṃ vedanākkhandho saññākkhandho saṅkhārakkhandho viññāṇakkhandho’’ti vuttaṃ. Evañhi vuccamāne upādānassa upādānapaccayattaṃ āpajjeyya. Na ca tadeva tassa paccayo hoti. Jātiādiniddesesu yasmā ete arūpadhammānaṃ jātiādayo, tasmā ‘‘khaṇḍiccaṃ, pāliccaṃ, valittacatā, cuti, cavanatā’’ti na vuttaṃ.

因依取着于行蕴合取而生，故说“置取着者，即为受蕴、想蕴、行蕴、识蕴”。由此说法，取着得取着缘。然此非取着之唯一所缘。于生等说中，因其为无色法之生，因此诸生无形像、裂及缺漏等未被言及。

§250

250. Evaṃ paṭhamavāraṃ niṭṭhapetvā puna dutiyavāre yasmiṃ samaye paṭhamavārena paccayākāro dassito, tasmiṃyeva samaye aparenapi nayena paccayākāraṃ dassetuṃ visuṃ samayavavatthānavāraṃ avatvā tasmiṃ samaye avijjāpaccayā saṅkhārotiādināva nayena desanā katā. Tattha ṭhapetvā phassanti idaṃ yasmā phassopi nāmapariyāpanno, tasmā phassassa nāmato nīharaṇatthaṃ vuttaṃ.

250。如此初次说明已毕，再于第二次时，于初次所示因缘之境，显现他缘；因放弃具足时机，乃于彼时以无明所缘行为等而由缘说法宣说。于中言“置着”者，指触蕴及其名分别，故作触之名分别为除去之意。

§252

252. Tatiyavāre yassa cittasamuṭṭhānarūpassa viññāṇaṃ paccayo, tasmiṃ pavattamāne yasmā tenupatthaddhānaṃ cakkhāyatanādīnaṃ upacitattaṃ paññāyati, tasmā cakkhāyatanassa upacayotiādi vuttaṃ. Yasmā ca kammajarūpassapi tasmiṃ samaye vattamānassa viññāṇaṃ pacchājātapaccayena paccayo hoti, tasmāpi evaṃ vuttaṃ. Tattha kiñcāpi kammajaṃ cittasamuṭṭhānanti dveva santatiyo gahitā, itarāpi pana dve santatiyo gahetabbā. Tāsampi hi viññāṇaṃ paccayo hotiyeva.

252。第三次时，由一心生成体所缘识显现，示若观察眼处极物等具足；由此得曰眼处具足。又于此时，所谓由业生之一心识，因缘彼现法识，故说识亦有所缘。于中“一心识”意含二境界，亦当兼顾他二境界。二者皆言识为所缘。

§254

254. Catutthavāre pana yasmā ekacittakkhaṇepi mahābhūtarūpapaccayā cakkhāyatanādīni, hadayarūpapaccayā chaṭṭhāyatanaṃ, nāmapaccayā ca pacchājātasahajātādivasena yathānurūpaṃ sabbānipi pavattanti, tasmā tattha katamaṃ nāmarūpapaccayā saḷāyatanaṃ? Cakkhāyatanantiādi vuttaṃ.

254。第四次时，若片刻识乃由大地色缘，眼、耳等由六根缘，心名缘由后生，皆随其所缘而生。问何谓名称色所缘六根？答即为眼、耳等所缘诸根也。

§256

256. Dutiyacatukke sabbaṃ uttānameva.

第二组中的四个因素，全部都是须升起的。

§264

264. Tatiyacatukke yassa sampayuttapaccayabhāvo na hoti, yassa ca hoti, taṃ visuṃ visuṃ dassetuṃ idaṃ vuccati viññāṇapaccayā nāmarūpaṃ viññāṇasampayuttaṃ nāmantiādi vuttaṃ.

第三组中的四个因素中，若某因缘未曾共起，若曾共起，则显现其全部；此被称为「识对名色缘」，指名称色与识相互共起，乃《相应部》中所说。

§272

272. Catutthacatukke phassapaccayā nāmaniddese kiñcāpi ‘‘ṭhapetvā phassaṃ vedanākkhandho…pe… viññāṇakkhandho – idaṃ vuccati phassapaccayā nāma’’nti na vuttaṃ, tathāpi anantarātītapadaniddese ‘‘ṭhapetvā phassaṃ vedanākkhandho…pe… viññāṇakkhandho’’ti vuttattā avuttampi taṃ vuttameva hoti. Yadeva hi nāmaṃ phassassa paccayo, phassopi tasseva paccayoti.

第四组中的四个因素，因触而起时，在名的指称中，虽未说『设立触，乃生受蕴……乃至识蕴——此称触因』，但依前后文已说『设立触，乃生受蕴……乃至识蕴』，因而未说的部分仍成立。因为名为触的因缘，触蕴即是其因缘。

Yathā cāyaṃ catucatukko soḷasavārappabhedo avijjāmūlako paṭhamanayo etasmiṃ paṭhamākusalacitte pakāsito, evaṃ saṅkhāramūlakādayo aṭṭha nayāpi veditabbā. Pāḷi pana saṃkhittā. Evameva tasmiṃ paṭhamākusalacitteyeva nava nayā, chattiṃsa catukkāni, catucattālīsādhikañca vārasataṃ hotīti veditabbaṃ.

正如此第四组（四种因素）有十六分法，是以无明为根本的第一因，在此第一不善心中显现，同理以行为根本的八种因缘也应当辨知。巴利语此处简略。如此在第一不善心中有九种因缘，三十六个四分之一组合，多于四十四岁（年数）亦须了解。

§280

280. Idāni imināva nayena sesākusalacittesupi paccayākāraṃ dassetuṃ katame dhammā akusalātiādi āraddhaṃ. Tattha yasmā diṭṭhivippayuttesu taṇhāpaccayā upādānaṃ natthi, tasmā upādānaṭṭhāne upādānaṃ viya daḷhanipātinā adhimokkhena padaṃ pūritaṃ. Domanassasahagatesu ca yasmā vedanāpaccayā taṇhāpi natthi, tasmā taṇhāṭṭhāne taṇhā viya balavakilesena paṭighena padaṃ pūritaṃ. Upādānaṭṭhāne adhimokkheneva. Vicikicchāsampayutte pana yasmā sanniṭṭhānābhāvato adhimokkhopi natthi, tasmā taṇhāṭṭhāne balavakilesabhūtāya vicikicchāya padaṃ pūritaṃ. Upādānaṭṭhānaṃ parihīnameva. Uddhaccasampayutte pana yasmā adhimokkho atthi, tasmā taṇhāṭṭhāne balavakilesena uddhaccena padaṃ pūritaṃ. Upādānaṭṭhāne adhimokkheneva. Sabbattheva ca visesamattaṃ dassetvā pāḷi saṃkhittā. Yo cāyaṃ viseso dassito, tattha kevalaṃ adhimokkhaniddesova apubbo. Sesaṃ heṭṭhā āgatameva.

现在以此论断，亦显示余余不善心的因缘形态，何者为起始不善等诸法。因在见相违缘无渴爱依，故于渴爱处以坚固念合喻填满其位。愁忧伴随时因受缘无渴爱，故于渴爱处以强力烦恼合愤怒填满其位。于贪取处显起坚固念合喻，占满此位。疑惑共现且因无现处时，亦无念合，故于渴爱处以强力烦恼合疑惑填满其位。贪取处则已破坏。躁动共现时因起，无念合故于渴爱处以强力烦恼合躁动填满，其处以念起相合。总之，以不同状况示出，巴利语简略记述。若有特殊情形所显，仅为起始念合之例，余下诸现随之而至。

Adhimokkhaniddese pana adhimuccanavasena adhimokkho. Adhimuccati vā tena ārammaṇe cittaṃ nibbicikicchatāya sanniṭṭhānaṃ gacchatīti adhimokkho. Adhimuccanākāro adhimuccanā. Tassa cittassa, tasmiṃ vā ārammaṇe adhimuttattāti tadadhimuttatā. Sabbacittesu ca paṭhamacitte vuttanayeneva nayacatukkavārappabhedo veditabbo. Kevalañhi vicikicchāsampayutte upādānamūlakassa nayassa abhāvā aṭṭha nayā, dvattiṃsa catukkāni, aṭṭhavīsādhikañca vārasataṃ hotīti.

念起指示中所谓念相，即从念起起始。念起意指在念处心因放逸或执著而生念起。念起相即放逸相。此于众心中，依前所述第一心起分辨皆应识别十六种念分类。唯有疑惑共现的贪取根本因无故，有八种因，三十二个四分之一组合，多于二十八岁（年数）应当了解。

Akusalaniddesavaṇṇanā. · 不善之阐述的解释。

Kusalaniddesavaṇṇanā善之阐述的解释

§292

292. Idāni imināva nayena kusalacittādīsupi paccayākāraṃ dassetuṃ katame dhammā kusalātiādi āraddhaṃ. Yathā pana akusale paṭhamaṃ mātikaṃ nikkhipitvā pacchā niddeso kato, na tathā idha. Kasmā? Appanāvāre nānattasambhavato. Lokiyakusalādīsu hi tesaṃ dhammānaṃ dukkhasaccapariyāpannattā ‘‘evametassa kevalassa dukkhakkhandhassā’’ti appanā hoti, lokuttarakusalādīsu ‘‘evametesaṃ dhammāna’’nti. Tasmā ettha sādhāraṇato mātikaṃ ṭhapetuṃ na sakkāti pāṭiyekkaṃ tesaṃ tesaṃ kusalādīnaṃ mātikaṃ uddisitvāva niddeso katoti.

292. 现在依此方法要展现善心等为条件的形态，应先说明哪些法属于善法等已先发起。如同对不善法先列出第一张表再作阐述，此处却不同。为何？因定散难行生差别。在世俗善法等中，这些法因显示苦谛的涵盖，即称『仅此即为苦聚集体』而为定散的表现；在出世间善法中，则称『如是诸法』。故此处不能一概设立表单，而是分别指定各自善法的表后再作阐明。

Tattha yasmā ekacittakkhaṇe kusalasaṅkhārena saddhiṃ avijjā natthi, tasmā taṃ avatvā, avijjā viya akusalānaṃ, kusalānaṃ mūlato kusalamūlaṃ, taṇhupādānānañca abhāvato taṇhāṭṭhāne taṇhā viya ārammaṇe ajjhogāḷho pasādo, upādānaṭṭhāne upādānaṃ viya daḷhanipātī nāma adhimokkho vutto. Sesaṃ heṭṭhā vuttanayeneva veditabbanti.

由于一念之间并无善相对立的无明产生，故本处抛弃无明，如无明般不善法，是善法本源的善源。因渴爱取着俱无，渴爱根所在地则如渴爱本身般稳固安住，取着根所在地则如取着本身般坚固无移，此为加重的紧紧执着。余下部分依下文所说应当理解。

Kusalaniddesavaṇṇanā. · 善之阐述的解释。

Abyākataniddesavaṇṇanā无记分别解释

§306

306. Abyākataṃ heṭṭhā cittuppādakaṇḍe āgatapaṭipāṭiyāva vibhattaṃ. Sabbavāresu ca avijjāmūlakā nayā parihīnā. Kasmā? Avijjāṭṭhāne ṭhapetabbassa abhāvato. Kusalacittesu hi avijjāṭṭhāne ṭhapetabbaṃ kusalamūlaṃ atthi, cakkhuviññāṇādīsu natthi. Sahetukesu pana kiñcāpi atthi, evaṃ santepi idha pacchinnattā tattha na gahitaṃ. Pañcaviññāṇasote sotapatitāva hutvā desanā katāti veditabbā.

306. 关于未决法下文在心生支部分因相应行为而散乱。于所有缘起均因无明根本破坏其起发挥。为何？因无明根本所在缺失。在善心中确有无明根本，称为善源，但眼识等处不存在。虽有因缘，但若因缘具足此处则断绝，故不可取。五识之流若如听法则有相应生起，应当如此理解和说法。

Visesato panettha cakkhuviññāṇādīsu taṇhāṭṭhānaṃ upādānaṭṭhānañca parihīnaṃ. Kasmā? Taṇhāṭṭhānārahassa balavadhammassa abhāvā adhimokkharahitattā ca. Sesāhetukesu taṇhāṭṭhānameva parihīnaṃ. Sahetukesu pasādasabbhāvato taṇhāṭṭhāne pasādena padaṃ pūritaṃ. Evamettha kusalākusalavipākesu cakkhuviññāṇādīsu saṅkhāraviññāṇanāmachaṭṭhāyatanaphassavedanāmūlakā cha cha, sesāhetukesu adhimokkhamūlakena saddhiṃ satta satta, sahetukesu pasādamūlakena saddhiṃ aṭṭha aṭṭha nayā veditabbā.

特别说，眼识等处的渴爱根与取着根俱已灭失。为何？因无渴爱根者无加重法之力，且无执着根加重所致。余因缘中渴爱根亦随之灭失。因缘中稳固如安住者于渴爱根地以安心充满。于是于善恶果报中，眼识等处惠然存在的五识法、意识及六界、触、受均以基本之渴爱根加执着根为缘，余因缘则以加重根为缘，二者分别以七种和八种法门取知。

Tattha cakkhuviññāṇādīsupi catunnampi catukkānaṃ ādivārova vutto. Dutiyavāro paccayavisesaṭṭhena labbhamānopi na vutto. Tatiyacatutthavārā asambhavatoyeva. Rūpamissakā hi te, na ca cakkhuviññāṇādīni rūpaṃ samuṭṭhāpenti. Yathā ca paṭhamacatukke dve vārā labbhanti, evaṃ sesacatukkesupi. Tasmā paṭhamacatukke dutiyavāro, sesacatukkesu ca dve dve vārā avuttāpi vuttāva hontīti veditabbā. Sesāhetukābyākate sabbacatukkesu sabbepi vārā labbhanti. Idha pacchinnattā pana parato na gahitā. Sotapatitāva hutvā desanā katāti. Sesasahetukavipākesupi eseva nayo aññatra arūpāvacaravipākā. Arūpāvacaravipākasmiñhi vāradvayameva labbhatīti.

其中于眼识等处，四为四支开端已述。第二次缘支虽具特异，却未被言说。第三与第四缘支自然不可能具足。色界众法虽依存于前四支，但因眼识等不生色法。如第一四支中有二支，余四支亦然。故须知第一四支有第二缘支，余四支虽未述亦被视作具足。因余因缘未明示，然以听法方式取知。于余缘果报亦同，唯除无色界果报。无色界果报仅具两支缘起。

Abyākataniddesavaṇṇanā. · 无记分别解释。

Avijjāmūlakakusalaniddesavaṇṇanā无明根善分别解释

§334

334. Idāni aparena pariyāyena ekacittakkhaṇe paccayākāraṃ dassetuṃ puna katame dhammākusalātiādi āraddhaṃ. Tattha avijjāpaccayāti upanissayapaccayataṃ sandhāya vuttaṃ. Teneva niddesavāre ‘‘tattha katamā avijjā’’ti avibhajitvā ‘‘tattha katamo avijjāpaccayā saṅkhāro’’ti vibhattaṃ. Kusalacetanāsaṅkhāto hi saṅkhāroyeva tasmiṃ samaye cittena sahajāto hoti, na avijjā.

334. 现在另以一念时展示条件形态，应说明哪些法属于不善等。本处因无明为条件即指为依缘条件或依附条件。于此阐释中未分割‘何为无明’，而是明确区分‘无明何种依缘构成行为’。因具有善意念所成之行于当时心中自然生出，而非无明。

Tattha lokiyakusalassa heṭṭhā suttantabhājanīye vuttanayeneva avijjā paccayo hoti. Yasmā pana appahīnāvijjo avijjāya pahānatthaṃ lokuttaraṃ bhāveti, tasmā tassāpi samatikkamavasena paccayo hoti. Avijjāvatoyeva hi kusalāyūhanaṃ hoti, na itarassa. Tattha tebhūmakakusale sammohavasenapi samatikkamabhāvanāvasenapi āyūhanaṃ labbhati; lokuttare samucchedabhāvanāvasenāti. Sesaṃ vuttanayameva.

在此，世俗善法的根本条件，正如前文所说，愚痴即为其所依赖。因为若是绝除愚痴者，则能修习超世间法以弃除愚痴，故此，超世间法亦以其能够超越愚痴之力为条件。带有愚痴者，正是善法的障碍，而非他法。在此，三界善法乃使迷惑之力和超越之力得以增长；所谓超世间法，是指断除（烦恼）的功德增长。余下的正如上文所述。

Ayaṃ pana viseso – yathā heṭṭhā ekekakusale catunnaṃ catukkānaṃ vasena nava soḷasakā laddhā, tathā idha na labbhanti. Kasmā? Avijjāya avigatasampayuttaaññamaññapaccayābhāvato. Upanissayavasena panettha paṭhamacatukkameva labbhati. Tampi paṭhamavārameva dassetvā saṃkhittaṃ. Nīharitvā pana dassetabbanti.

此处的区别在于：如前文所述，每一善法都是由四种四种因素产生九至十六种功德；而于此则不然，为何？因无愚痴且无蔽障并无相互依赖之故。以相依而言，此处仅得初四因素。对此，前文已初次示现，略作说明。余下内容应推敲而示明。

Avijjāmūlakakusalaniddesavaṇṇanā. · 无明根善分别解释。

Kusalamūlakavipākaniddesavaṇṇanā善根果报分别解释

§343

343. Idāni abyākatesupi apareneva nayena paccayākāraṃ dassetuṃ katame dhammā abyākatātiādi āraddhaṃ. Tattha kusalamūlapaccayāti idampi upanissayapaccayataṃ sandhāya vuttaṃ. Kusalavipākassa hi kusalamūlaṃ , akusalavipākassa ca akusalamūlaṃ upanissayapaccayo hoti; nānākkhaṇikakammapaccaye pana vattabbameva natthi. Tasmā esa upanissayapaccayena ceva nānākkhaṇikakammapaccayena ca paccayo hoti. Teneva niddesavāre ‘‘tattha katamaṃ kusalamūla’’nti avibhajitvā ‘‘tattha katamo kusalamūlapaccayā saṅkhāro’’ti vibhattaṃ. Akusalavipākepi eseva nayo.

第343节。现在，即使在未被阐明之项中，也应以另种方法显示条件之形态：哪些法是未阐明者等，已开始了。在此，善法之根本条件即指相依条件的关系，已被说明。善果为善法之根本，恶果为恶法之根本，相依条件也是如此；无多种刻时业之条件为例外。故此，该条件兼具相依条件及多种刻时业条件之依赖。他用此例，未分开说“何为善法之根本”，而以整体示为“何为善法根本条件之行为造作”，恶果亦同样。

Avijjāmūlakakusalaniddese viya ca imasmimpi vipākaniddese paṭhamaṃ paccayacatukkameva labbhati. Tampi paṭhamavāraṃ dassetvā saṃkhittaṃ. Tasmā ekekasmiṃ vipākacitte ekamekasseva catukkassa vasena kusalamūlamūlake akusalamūlamūlake ca naye vārappabhedo veditabbo. Kiriyādhammānaṃ pana yasmā neva avijjā na kusalākusalamūlāni upanissayapaccayataṃ labhanti, tasmā kiriyavasena paccayākāro na vuttoti.

就如关于愚痴为根本善法之示现，以及本经中关于果报示现的教义，第一四因素条件在此获得。因此，对其前文一次示现，已略述说明。故于某一果报之心，必须仅凭该四因素之一分别识别为善根或恶根、根本或次根等不同引导。至于行为法，因为既非愚痴，也非善恶根本，故不具相依条件，行为法作为条件之形态未被说明。

Evamesa –

以上如此——

Akusalakusalābyākata-dhammesu anekabhedato vatvā;

言多种恶善未阐明法之差别；

Kusalākusalānaṃ pana, vipāke ca upanissayavasena.

「善恶」者，谓因其果报及所依止之因缘而有分别。

Puna ekadhāva vutto, vādippavarena paccayākāro;

又于一处言之，谓因辩论之首，于因之形态；

Dhammappaccayabhede, ñāṇassa pabhedajananatthaṃ.

以法之因别，欲令智慧分别生于此趣。

Pariyattisavanacintana-paṭipattikkamavivajjitānañca;

又于教义、听闻、思惟、修行等行相不相违背者，

Yasmā ñāṇapabhedo, na kadācipi hoti etasmiṃ.

盖因智慧之分别，恒不存于其中。

Pariyattisavanacintana-paṭipattikkamato sadā dhīro;

故由教义、听闻、思惟、修行而常具智慧者为愚者者也。

Tattha kayirā na haññaṃ, karaṇīyataraṃ tato atthīti.

在此，『kayi』者非指杀戮，而应作『制造、行动』之意，其意谓既出自此处，遂显为有用。

Ayaṃ pana paccayākāro suttantaabhidhammabhājanīyavasena dveparivaṭṭameva nīharitvā bhājetvā dassito hoti.

此乃缘起之形态，作为经藏中所述法义的说明，乃通过两重环环相扣的回转，将其御去并加以解分，而显现示现。

Abhidhammabhājanīyavaṇṇanā. · 阿毗达摩分类解释。

Sammohavinodaniyā vibhaṅgaṭṭhakathāya · 《除痴论》——《分别论》注疏中。

Paṭiccasamuppādavibhaṅgavaṇṇanā niṭṭhitā. · 缘起分别的注释完毕。