3. Nikkhepakaṇḍaṃ
3. Nikkhepakaṇḍaṃ三、摄置品
Tikanikkhepakathāvaṇṇanā
三分别释义
§985
985.Sabbesanti cittuppādavasena rūpāsaṅkhatavasena ca bhinnānaṃ sabbesaṃ phassādicakkhādipadabhājananayena vitthārito. Tattha pana asaṅkhatassa bhedābhāvato asaṅkhatā dhātūtveva padabhājanaṃ daṭṭhabbaṃ. Yevāpanakānaṃ pana sukhumupādāyarūpassa ca indriyavikāraparicchedalakkhaṇarūpupatthambhakabhāvarahitassa hadayavatthussa paduddhārena idha niddesānarahattā niddeso na katoti daṭṭhabbo. Na hi tathāgatassa dhammesu ācariyamuṭṭhi atthīti. Nikkhipitvāti vitthāradesanaṃ ṭhapetvā, apanetvāti attho, vitthāradesanaṃ antogadhaṃ katvāti vā. Gāthāttho nidāne vutto eva.
985. 以一切皆灭为起端，以心的生起为基础，将诸色法视为因缘和合之物，于是用接触及眼、耳等分解分别等方法，详细分类说明一切法彼此有别。唯独对非因缘和合而不分别的法，则因其非和合性质，应当仅以『界』之种类加以划分即可。至于譬如细微实体色等，具感官变异及划分特征、无阻碍心识之心所对象色的心所体，因涉及用词准确难以表述，此处不宜作详细说明。缘于此，称之为“所教法”，非为世尊法中本质规律。所谓搁置，指暂不详述而置留；所谓未付，意指内容未完全展开；所谓详述，是指出于详细说明。诗句义意已于引言中昭示。
Mūlavasena paccayabhāvo hetupaccayattho. Pabhavati etasmāti pabhavo, so eva ‘‘janako’’ti visesito. Samuṭṭhāti etenāti samuṭṭhānaṃ, tassa visesanaṃ nibbattakanti. Sabbāni vā etāni pariyāyavacanāni. Atthavasenāti kasmā vuttaṃ, nanu kusalamūlānaṃ hetubhāvato dhammavasenāti yuttanti? Saccametaṃ, alobhādīnaṃ pana tiṇṇaṃ samānassa mūlaṭṭhassa vasena dassitataṃ sandhāya ‘‘atthavasenā’’ti vuttaṃ. Iminā dhammoti bhāvo, atthoti dhammakiccaṃ adhippetanti viññāyati. ‘‘Alobho nidānaṃ kammānaṃ samudayāyā’’tiādivacanato (a. ni. 3.34) tāni kusalamūlāni samuṭṭhānaṃ etassātipi taṃsamuṭṭhānaṃ. Taṃ pana tehi samuṭṭhitaṃ hotīti ‘‘alobhādīhi samuṭṭhita’’nti āha. Te kusalamūlataṃsampayuttā samuṭṭhānaṃ etassātipi attho sambhavati. Ettha pana cetanaṃ ṭhapetvā aññe ‘‘taṃsampayuttā’’ti samuṭṭhānabhāve vattabbā. Tattha mūlehi attano paccayato kusale pariyādiyati, khandhehi sabhāvato , kammehi aññassa nibbattanakiccato. Mūlehi ca kusalānaṃ anavajjatāya hetuṃ dasseti, khandhehi taṃsampayogakataṃ anavajjasabhāvaṃ, kammehi sukhavipākataṃ. Mūlehi vā nidānasampattiyā ādikalyāṇataṃ, khandhehi sabhāvasampattiyā majjhekalyāṇataṃ, kammehi nibbattisampattiyā pariyosānakalyāṇataṃ.
根本上讲，所谓条件存在，乃因缘所成之因缘果关系之理。‘发生’之意由此而名，谓此‘作因者’尤称‘生者’。‘出起’之意因其说明发生、产生，此为特指词又称‘生成’。上述诸词均为同义替代词。从意义角度看，缘何如此言？其由在于善根之根本因缘关系法义。此理确实真实，且就无贪等三种相同本源之根基而观故，故称为‘意义上’。以此观察此法之意谓，‘法’是状态或现象，“意义”则是法的应用或归纳。经句“无贪为因诸业生起”等文句（引用阿毗尼婆经3.34）表示诸善根及相应因缘之发生。同理，因无贪所产生之诸行亦称其所生起。由此因缘所集之善根成立，此亦有其因缘意义。重于此处，心意为主而余诸因素为从，故亦当言‘与之相连’而非孤立之发生状态。由此以根本原因谓自己善之依止，指五蕴之本质，及业因果中他者所依。根本因素说明善根无缺点之因；五蕴表示其连结无缺之本性；业业具足快乐之适当果报。根本因缘具足诸善开端之美好性质，五蕴之本性显现中间美；业之生起显示终结美。
§986
986.Taṃ…pe… uddhaṃ akusalaṃ nāma natthīti kasmā vuttaṃ, nanu vicikicchuddhaccasahagatamoho atthīti? Saccametaṃ, tena pana vinā taṃsampayuttatā natthīti taṃsampayuttesu gahitesu moho gahito evāti katvā ‘‘tato uddhaṃ natthī’’ti vuttaṃ aññattha abhāvā. Ekasmiṃ ṭhitaṃ ekaṭṭhaṃ, sahajabhāvena ekaṭṭhaṃ sahajekaṭṭhaṃ. Pahātabbanti pahānaṃ, pahānabhāvena ekaṭṭhaṃ pahānekaṭṭhaṃ. Yena hi yaṃ saha pahātabbaṃ, tena taṃ ekasmiṃ puggale ṭhitaṃ hoti, ekasmiṃ samucchinne asamucchinne ca itarassa samucchinnatāya asamucchinnatāya ca vasena aññamaññāvirahitato.
986. 对于前述‘上升之不善’说无正理而言，为何如此说？乃疑惑、无明及相关愚痴者之意。此理真实，若无其相连，便不成其相连谓之有者，于相连者中则为无明即愚痴。起于愚痴，则无明覆盖其相连善法的本体，故曰‘向上之升无有’。言语中存在不同意义。一者单立，不复复归；一者本性合一相联一体。‘当舍者’指当舍弃之意，‘舍弃中成立一体’，即互相不相别离。凡所舍之一如全舍，故在单个人或有形处，彼此因舍却而相乎不相别，故异相别为非别。此论断说五蕴中善上升处，及善废却处相互具足相联不可破裂。
§987
987.Tīṇi lakkhaṇānīti aniccadukkhaanattatā. Nāmakasiṇasattapaññattiyo tisso paññattiyo. Paramatthe amuñcitvā vohariyamānā vihāramañcādikā upādāpaññatti sattapaññattiggahaṇena gahitāti veditabbā, etāni ca lakkhaṇādīni heṭṭhā dvīsu kaṇḍesu viññattiādīni viya na vuttāni, na ca sabhāvadhammāti katvā na labbhantīti vuttāni. Na hi koci sabhāvo kusalattikāsaṅgahitoti vattuṃ yuttanti.
987. 此说三相为无常苦无我之标志。所谓名、界及色共为三种所造名相。彼境界若不分别，便如在座卧等安住之相，及七聚分别等七染着相。有些末尾之类属未述，亦非本质法故不能过多言。无一法是具善性或恶性工具不可乱论。
§988
988.Sukhabhūmīti kāmāvacarādayopi yujjanti. Sukhasahagatā hi kāmāvacarādibhūmi sukhabhūmi. Kāmāvacarādibhūmīti ca kāmāvacarāditāya dhammā eva vuccantīti kāmāvacarādicittuppādesūti atthato viññāyati. Evañca katvā ‘‘sukhabhūmiya’’nti vatvā tassā eva vibhāgadassanatthaṃ ‘‘kāmāvacare’’tiādi vuttaṃ. Bhūmi-saddo ca abhidhamme kāmāvacarādīsu niruḷhoti ‘‘catūsu bhūmīsu kusala’’ntiādīsu (dha. sa. 1384) aññabhūmiggahaṇaṃ na hotīti. Pāḷito cāti ‘‘visiṭṭhānaṃ pākāti vipākā’’tiādivacanatthavibhāvanena pāḷito. ‘‘Vipakkabhāvamāpannānaṃ arūpadhammānametaṃ adhivacana’’ntiādinā bhāsitatthavibhāvanena atthato ca. Nāmaparicchedādīhi tikadukānaṃ vavatthānadassanena vā pāḷito, tadatthaviññāpanena atthato.
988. 舒适之境，乃诸欲乐境乃至他境亦如是。具乐之境乃指诸欲境起之诸法，称为欲乐境等。如是说‘舒适境’，则为显明其构成部分‘诸欲境等’而称之。界之名词在阿毗达摩中为四界之说（诸善四境等）等，不存别种界之说。称‘显著成熟之结果’等语句表明其后果显现成熟状态。由此言之，鬼神非具形等非色法之名称，意指相应之意义。以名称划分等三苦概念表明其意义，由此知其意。
§991
991.Sāliphalanti sālipākamāha.
991. 谷穗成熟故称为谷食。
§994
994.Amhākaṃ mātulattheroti puggalārammaṇassapi upādānassa upādānakkhandhā eva paccayo, na lokuttarā, ko pana vādo khandhārammaṇassa. Tenāha ‘‘aggahitānī’’ti.
994. 我们谓舅父长老，此谓依止于身形等人所喜的对象的执着之执着之集，故为执着之块，而非出世间者；又岂有论断执着身形等物的说法？因此称之为“聚合之物”。
§998
998. Yathā upādānehi aggahetabbā anupādāniyā, evaṃ saṃkilesehi aggahetabbā asaṃkilesikāti katvā ‘‘asaṃ…pe… eseva nayo’’ti āha.
998. 如同应若断除执著而断除非执著者，正如亦应断除烦恼而断除非烦恼者，故言“非烦恼即此道”二者合一。
§1006
1006. Diṭṭhiyā gahito attā na vijjati. Yesu pana vipallatthagāho, te upādānakkhandhāva vijjanti. Tasmā yasmiṃ avijjamānaniccādivipariyāsākāragahaṇaṃ atthi, sova upādānakkhandhapañcakasaṅkhāto kāyo. Tattha niccādiākārassa avijjamānatādassanatthaṃ ruppanādisabhāvasseva ca vijjamānatādassanatthaṃ vijjamāno kāyoti visesetvā vutto, lokuttarā pana na kadāci avijjamānākārena gayhantīti na idaṃ visesanaṃ arahanti. Sakkāye diṭṭhi, satī vā kāye diṭṭhi sakkāyadiṭṭhi. Attanā gahitākārassa avijjamānatāya sayameva satī, na tāya gahito attā attaniyaṃ vāti attho. Ayaṃ panattho sambhavatīti katvā vutto, purimo eva pana padhāno. Dutiye hi diṭṭhiyā vatthu avisesitaṃ hoti. Kāyoti hi khandhapañcake vuccamāne lokuttarāpanayanaṃ natthi. Na hi lokuttaresu kāya-saddo na vattati. Kāyapassaddhiādīsu hi lokuttaresu kāya-saddopi lokuttarakkhandhavācakoti. Sīlenāti suddhiyā ahetubhūtena sīlena. Gahitasamādānanti uppāditaparāmāsova. So hi samādiyanti etena kukkurasīlavatādīnīti ‘‘samādāna’’nti vutto. Tattha avītikkamanīyatāya sīlaṃ, bhattivasena satataṃ caritabbatāya vataṃ daṭṭhabbaṃ.
1006. 从见解牢牢抓持自体则无自我。唯有错误见之所执，即是此执着汇合块有分别知。故于所无明无常等变化特性所执，则有此执着五块之说。此处特别以无常等特性之无明不存在作见证，并以色等诸法之实有存在表现同理，谓“执持色身者，乃见身”。然世间无此无明性质实有，故阿拉汉不以无明性质来定义色身。聚合体之见，即是有身见，正念之见即是能断身见；自身所执形相之无明意识，正念在其上调伏，无有正见者执持他我之义。此方说理，故谓为前述主要。第二即谓见解所在不同。谓色身即五蕴合称，众所周知世间无出世间以色身为名。于出世间，色身之名却无所指。色身还用于诸如戒律等功德状态中，彼时色身一词指示出世法之聚合故也。纯净戒律代表无烦恼，所起执持意谓破除烦恼之心。所谓执持之合，即因烦恼所起。如犬类等表明习性故称为“执持”。此谓“执持”为名。处无过失戒律常行见、饭食专注生活等，皆应修持示现。
§1007
1007.Idheva tiṭṭhamānassāti imissāyeva indasālaguhāyaṃ tiṭṭhamānassa. Vācuggatakaraṇaṃ uggaho. Atthaparipucchanaṃ paripucchā. Kusalehi saha codanāpariharaṇavasena vinicchayakaraṇaṃ vinicchayo. Bahūnaṃ nānappakārānaṃ sakkāyadiṭṭhīnaṃ avihatattā tā janenti, tāhi janitāti vā puthujjanā. Avighātameva vā jana-saddo vadati. Puthu satthārānaṃ mukhullokikāti ettha puthū janā etesanti puthujjanāti vacanattho. Puthu…pe… avuṭṭhitāti ettha janetabbā, jāyanti vā etthāti janā, gatiyo. Puthū janā etesanti puthujjanā. Ito pare jāyanti etehīti janā, abhisaṅkhārādayo. Te etesaṃ puthū vijjantīti puthujjanā. Abhisaṅkharaṇādiattho eva vā jana-saddo daṭṭhabbo. Rāgaggiādayo santāpā. Te eva sabbepi vā kilesā pariḷāhā. Puthu pañcasukāmaguṇesūti ettha jāyatīti jano, ‘‘rāgo gedho’’ti evamādiko. Puthu jano etesanti puthujjanā. Puthūsu vā janā jātā rattāti evaṃ rāgādiattho eva jana-saddo daṭṭhabbo. Palibuddhāti sambaddhā upaddutā vā. Assutavāti etena andhatā vuttāti ‘‘andhaputhujjano vutto’’ti āha.
1007. 实则指此处正立，即此因纳洹洞而立。语辞生起，意意相应问答。由善人以警策鞭策而后决断。多种不同方式中，有人不受有身见所破，故对此生起碍门者世人说。世间师长观念谓此谓凡夫（比库除外）。此处“凡夫”“比库”二词用意，法中宜分开别解。凡夫之说含义包括生、灭等多种变迁意。故“凡夫”意谓诸般行起之类，如新生出等义。此言众人皆称“凡夫”，谓生灭造业等诸过程；从生起诸众生，故称之。众人说如是，实则众生多生并非同质化。欲爱之类忧苦为诸烦恼本源，故此皆称诸恶堕之生。言“五欲乐境而生”，众人常谓“欲为贪”等。众生受此五欲乐境所生与诸恶烦恼关联。所谓“世人”指凡夫俗人。夜间时分复称人众众生，众生依诸欲乐境等因缘生起现象。忘失意识，即为误入歧路。此谓“不觉为凡夫”等诠释。
Anayeti avaḍḍhiyaṃ. Sabbattha niruttilakkhaṇena padasiddhi veditabbā. Anekesu ca kappasatasahassesu kataṃ jānanti, pākaṭañca karonti upakāraṃ satijananaāmisapaṭiggahaṇādinā paccekasambuddhā, tatheva dukkhitassa sakkaccaṃ kātabbaṃ karonti. Sammāsambuddho pana asaṅkhyeyyaappameyyesupi kataṃ upakāraṃ maggaphalānaṃ upanissayañca jānāti, pākaṭañca karoti, sīho viya ca javaṃ sabbattha sakkaccameva dhammadesanaṃ karoti. Ariyabhāvoti yehi yogato ariyā vuccanti, te maggaphaladhammā daṭṭhabbā. Ariyakaradhammā aniccadassanādayo, vipassiyamānā vā aniccādayo.
「障碍」意谓增广。凡处应以断尽之标识证实词义。历经无数劫数，知晓有之，且为独觉菩萨施行众生利益。如来则于不可计量之法理及行持成就之果稳知稳行，如猛狮般随处全力宣讲正法。所谓圣贤状态，指以行持所作成就名为圣贤者，其行持果报皆应观察见证。圣者所具之法相由无常等所具，正在观照诸无常亦即谛义。
Sotānīti taṇhādiṭṭhikilesaduccaritaavijjāsotāni. ‘‘Sotānaṃ saṃvaraṃ brūmī’’ti vatvā ‘‘paññāyete pidhīyare’’ti vacanena sotānaṃ saṃvaro pidahanaṃ samucchedañāṇanti viññāyati. Khantīti adhivāsanā, sā ca tathāpavattā khandhā. Paññāti eke, adoso eva vā. Kāyaduccaritādīnanti dussīlyasaṅkhātānaṃ kāyavacīduccaritānaṃ muṭṭhassaccasaṅkhātassa pamādassa abhijjhādomanassānaṃ pāpakānaṃ akkhantiaññāṇakosajjānañca. Anupekkhā saṅkhārehi avivaṭṭanaṃ, sālayatāti attho. Dhammaṭṭhitiyaṃ paṭiccasamuppāde paṭilomabhāvo sassatucchedagāho, tappaṭicchādakamoho vā. Nibbāne paṭilomabhāvo saṅkhāresu rati, nibbānapaṭicchādako moho vā. Saṅkhāranimittaggāhoti yādisassa kilesassa appahīnattā vipassanā saṅkhāranimittaṃ na muñcati, so kileso daṭṭhabbo. Saṅkhāranimittaggahaṇassa atikkamanaṃ vā pahānaṃ.
「Sotāna」者，即指由渴爱等烦恼和无明所流出的恶意之流。所谓“约束烦恼之流”，当说出“应约束烦恼之流”这句话时，意思是理解烦恼之流的约束即是断除它的智慧。所谓「忍耐」乃是忍受、容忍之意，其本质亦如是，犹如蕴般的流转。所谓「智」者，有的指无贪无嗔者。所谓「身恶行等」者，是指由不良品性而成的身体、语言恶行，以及因粗心大意而生的贪欲和嗔恚等恶恶之分别及邪见智慧。所谓「安忍」是指对蕴法不动心的平等观，如同『依据法而坚固不动』的意涵。缘起法中出现与正理相反的现象，常伴随有灭尽见或痛苦遮蔽之愚痴。涅槃中亦存在对蕴的厌恶，或对涅槃的遮蔽愚痴。所谓取蕴现象作为缘由，是指由于烦恼未被消除，观慧未舍去对现象的执着，此即烦恼应被观察。取蕴缘由的智慧应超越并舍弃烦恼。
Catunnaṃ ariyamaggānaṃ bhāvitattā accantaṃ appavattibhāvena yaṃ pahānanti yojanā veditabbā. Kena pana pahānanti? Ariyamaggehevāti viññāyamāno ayamattho tesaṃ bhāvitattā appavattivacanena. Samudayapakkhikassāti ettha cattāropi maggā catusaccābhisamayāti katvā tehi pahātabbena tena tena samudayena saha pahātabbattā samudayasabhāgattā ca saccavibhaṅge ca sabbakilesānaṃ samudayabhāvassa vuttattā ‘‘samudayapakkhikā’’ti diṭṭhiādayo vuccanti. Kāyavācācittānaṃ virūpappavattiyā nayanaṃ apayāpanaṃ, kāyaduccaritādīnaṃ vināsanayanaṃ vā vinayo, tesaṃ vā jimhappavattiṃ vicchinditvā ujukanayanaṃ vinayanaṃ. Eseseti eso so eva, atthato anaññoti attho. Tajjāteti atthato taṃsabhāvova. Sappuriso ariyasabhāvo, ariyo ca sappurisabhāvoti attho.
四圣谛之道经过修行达到极致止灭者，所当弃除的结缔应当被知晓。为何应弃除？这是由于所修四圣谛之道中所谓断除，意指此处以『道』为名，对其修行止灭之辞。所谓集谛五事，即此有四圣谛包含于其中，由此可断诸烦恼集谛性质，故称作「集谛五事」。身、口、意之恶道伴随恶退转之状态，犹如眼目之昏暗、邪行身口恶行之灭亡。除却恶退转行为，业障无明可得清净。在此，『耶萨』即此词，其义当无他。所谓「同类」，其义即指此类存在。正人圣众的存在即此义，圣者亦称为正人。
Advayanti dvayatārahitaṃ, vaṇṇameva ‘‘accī’’ti gahetvā acciṃ vā ‘‘vaṇṇo evā’’ti tesaṃ ekattaṃ passanto viya yathātakkitaṃ attānaṃ ‘‘rūpa’’nti, yathādiṭṭhaṃ vā rūpaṃ ‘‘attā’’ti gahetvā tesaṃ ekattaṃ passanto daṭṭhabbo. Ettha ca ‘‘rūpaṃ attā’’ti imissā pavattiyā abhāvepi rūpe attaggahaṇaṃ pavattamānaṃ acciyaṃ vaṇṇaggahaṇaṃ viya. Upamāyo ca anaññattādiggahaṇanidassanavaseneva vuttā, na vaṇṇādīnaṃ viya attano vijjamānattassa, attano viya vā vaṇṇādīnaṃ avijjamānattassa dassanatthaṃ.
“无二”，即无二元对立的意思，这里以“火”之光明取喻色身之统一，像凝视火焰，形色一体，当见身为此“色”。此处虽无“身为色”之生起，仍如火之光色一体之感知。譬喻说明并非视自己为声色之类，而是为以色等感知为己及对己感知之显现。
§1008
1008.Sarīranipphattiyāti sarīrapāripūriyā. Nicchetuṃ asakkonto vicinanto kicchatīti vicikicchā. Idappaccayānaṃ bhāvoti jātiādisabhāvameva āha, jātiādīnaṃ vā jarāmaraṇādiuppādanasamatthataṃ. Sā pana jātiādivinimuttā natthīti tesaṃyevādhivacanaṃ hoti ‘‘idappaccayatā’’ti.
「身之生成」即指身体之圆满具足。无法产生身体时，犹如疑惑不解。所谓现缘，即指出生等本质，亦即指出诸生老死等相续意涵。若非由出生等所淘除，则称为“现缘”。
§1009
1009. Idha anāgatakilesā ‘‘tadekaṭṭhā kilesā’’ti vuccantīti te dassetuṃ ‘‘imissā ca pāḷiyā’’tiādi āraddhaṃ. Sahajekaṭṭhavasenāti tattha uppannadiṭṭhiyā sahajekaṭṭhavasenāti atthato viññāyati. Taṃsampayuttoti tehi saṃyojanakilesehi sampayuttotipi attho yujjati. Tathā te saṃyojanakilesā samuṭṭhānaṃ etassāti taṃsamuṭṭhānanti vā. Saṃyojanarahitehi ca pana kilesehi sampayuttānaṃ samuṭṭhitānañca sabbhāvato kileseheva yojanā katā.
此处所谓未来烦恼即称为“一类缠扣烦恼”。故此使用“今世巴利文”等句，表示彼时之现显烦恼即为同类缠烦恼之义。与之相关者即为随业烦恼。由此，缠烦恼显现即称其为缠烦恼之生起。无缠烦恼者被称为无缠烦恼者。故烦恼及其结合，统称为缠烦恼。无缠烦恼者即断烦恼者，其状态生起即为烦恼的生起。
§1011
1011.Saṃyojanādīnaṃ viyāti saṃyojanatadekaṭṭhakilesādīnaṃ yathāvuttānaṃ viya. Tehīti dassanabhāvanāmaggehi. Abhisaṅkhāraviññāṇaṃ kusalākusalaṃ, nāmarūpañca vipākanti katvā ‘‘kusalādīnampi pahānaṃ anuññāta’’nti āha.
从缠烦恼等之意义来看，谓其为缠烦恼之一类烦恼。此即说明与正知修习有关之道法。说修炼思惟意识，即区分善恶，及名色受果之性质，进而说“亦无法免除善业等”。
§1013
1013.Hetūcevāti ‘‘pahātabbahetukā’’ti etasmiṃ samāsapade ekadesena samāsapadatthaṃ vadati. Ettha ca purimanayena ‘‘ime dhammā dassanenapahātabbahetukā’’ti imeyeva dassanenapahātabbahetukā, na ito aññeti ayaṃ niyamo paññāyati, na ime dassanenapahātabbahetukāyevāti. Tasmā imesaṃ dassanenapahātabbahetukabhāvo aniyato vicikicchāsahagatamohassa ahetukattāti purimanayo vivaraṇīyatthavā hoti. Tasmā purimanayena dhammato dassanenapahātabbahetuke nikkhipitvā atthato nikkhipituṃ dutiyanayo vutto.
关于“Hetūceva”一语，即“应当舍弃的缘起因素”，此词为合成词，在此处以单数形式表示合成词的意义。其含义如同先前所述，即“这些法因的显现是应舍弃缘起因素”，指的正是这些因缘本身是应舍弃的缘起因素，而非其他。此乃一种规律，故认为这些因缘是应舍弃的缘起因素。由此看来，这些因缘的应舍弃缘起因素之性质是不确定的，因而属于由疑惑引生的不明因缘。因此，前文论者以阐述的方式，将应当舍弃的缘起因素实质上归纳为缘起因缘，借以从意义上加以表达，乃第二种解说。
§1029
1029.Mahaggatā vā iddhividhādayo. Appamāṇārammaṇā mahaggatā cetopariyapubbenivāsānāgataṃsañāṇasampayuttā.
“大增长者”或称如神通之类的殊胜法门，无量且崇高，是涵盖于心境之上，已灭除先前习气所生的认知之境，实为恒常的妙境。
§1035
1035. Anantare niyuttāni, anantaraphalappayojanāni, anantaraphalakaraṇasīlāni vā ānantarikāni. Tāni pana paṭipakkhena anivāraṇīyaphalattā antarāyarahitānīti ‘‘anantarāyena phaladāyakānī’’ti vuttaṃ. Anantarāyāni vā ānantarikānīti niruttivasena padasiddhi veditabbā. Ekasmimpīti pi-saddena anekasmimpi āyūhite vattabbamevanatthīti dasseti. Na ca tesaṃ aññamaññapaṭibāhakattaṃ atthi appaṭipakkhattā, appaṭipakkhatā ca samānaphalattā anubalappadānato ca. ‘‘Natthi hetu natthi paccayo sattānaṃ saṃkilesāyā’’ti (dī. ni. 1.168) evamādiko ahetukavādo. ‘‘Karoto kho kārayato chindato chedāpayato…pe… karoto na karīyati pāpa’’nti (dī. ni. 1.166) evamādiko akiriyavādo. ‘‘Natthi dinna’’nti (dī. ni. 1.171; ma. ni. 2.94; 3.91) evamādiko natthikavādo. Etesu purimavādo bandhamokkhānaṃ hetuṃ paṭisedheti, dutiyo kammaṃ, tatiyo vipākanti ayametesaṃ viseso. Tañhīti ahetukādiniyatamicchādiṭṭhiṃ, na pana niyatabhāvaṃ appattaṃ.
“相连者”指连结在一起的；“即刻果报之缘”指能立即生果的条件；“即刻生果之德”指导致即刻结果的品德。然与其相对的，则为无碍果报、不受阻碍者，即“无碍果因”之义。由此谓“无碍者具有即刻结果的因缘”，此即说法之由。语义上，“即刻”字既可解作单数，亦可解作复数，均可通用。且这些因缘之间无相互违背的性质，也无违背，同果报一致，具有支持力。举例经典中有谓“无因无缘，众生之垢不生”（《长部尼柯耶》1.168）是无因论，“行者即正行者……行者不行不造恶”（同书1.166）是无为论，“无给施”（同书1.171；《中部增支》2.94；3.91）是虚无论。前者的说法反驳了结脱轮回之因，第二、第三说则对应业与果的不成立。此三种说法各有区别，所谓“无因者”，乃错误见解非定见。
§1039
1039.Paccayaṭṭhenāti maggapaccayasaṅkhātena sampayogavisiṭṭhena paccayabhāvenāti veditabbaṃ. Ettha ca maggaṅgānaṃ ṭhapanaṃ maggapaccayabhāvarahite maggahetuke dassetuṃ, tena maggahetuke asaṅkarato vavatthapeti. Sace pana koci vadeyya ‘‘ekekaṃ aṅgaṃ ṭhapetvā taṃtaṃsampayuttānaṃ maggahetukabhāvepi ‘maggaṅgāni ṭhapetvā’ti idaṃ vacanaṃ yujjatī’’ti. Evañhi sati tatiyanaye viya idhāpi ‘‘ṭhapetvā’’ti na vattabbaṃ siyā, vuttañcetaṃ, tasmā vuttanayenevattho veditabbo. Maggaṅgāmaggaṅgānañhi sampayuttānaṃ visesadassanattho ayaṃ nayoti. Sesamaggaṅgānaṃ pubbe ṭhapitānanti adhippāyo. Phassādīnañhi purimanayepi maggahetukatā siddhāti.
“依缘”为诸缘条件确立并连接合成缘之意。就此而言，应理解为道的依缘设置或成立，意在从无因的缘起上表明道为因缘而生起。若有说“各支道具分别设立，亦为道支因而成”，此言亦可成立。然而依此说，第三法则中不可再说“设立”二字，通行说法已有，故应依据通说理解。道支之间之相互连接正是此说明之目的。所谓“余道支先已设立”为监督之一义。由先前论者言受等五感之根本能令道生起，即为道起之证。
Sammādiṭṭhiyā dutiyanayepi ṭhapitāya tatiyanaye sahetukabhāvo dassito. Kathaṃ dassito, nanu ariyamaggasamaṅgissa ‘‘alobho adoso ime dhammā maggahetū’’ti (dha. sa. 1039) avatvā ‘‘alobho adoso amoho ime dhammā maggahetū’’ti visuṃ sammādiṭṭhiādike maggahetū dassetvā ‘‘taṃsampayutto…pe… viññāṇakkhandho’’ti (dha. sa. 1039) visuṃ maggahetukānaṃ dassitattā ‘‘maggahetūsu amoho’’ti (dha. sa. 1039) vuttāya sammādiṭṭhiyā maggahetukatā na dassitā siyā? No na dassitā. Yathā hi tīṇi saṃyojanāni dassetvā ‘‘tadekaṭṭho lobho doso moho, ime dhammā dassanena pahātabbahetū’’ti (dha. sa. 1017) visuṃ pahātabbahetū niyametvā ‘‘tadekaṭṭhā ca kilesā’’tiādivacanena (dha. sa. 1017) lobhadosamohā ca aññamaññasahajekaṭṭhā aññamaññasampayuttā saṅkhārakkhandhabhūtā ca dassanenapahātabbahetukāti dassitā honti, evamidhāpi ‘‘alobhādayo ime dhammā maggahetū’’ti nigamitāpi aññamaññasampayuttasaṅkhārakkhandhabhāvato taṃsampayuttasaṅkhārakkhandhavacanena ‘‘maggahetukā’’ti dassitā evāti siddhaṃ hoti, sammādiṭṭhiyāpi amohoti vuttāya maggahetukabhāvadassanaṃ. Sace pana yo dutiyanaye maggo ceva hetu cāti vutto, tato aññasseva aññena asādhāraṇena pariyāyena maggahetubhāvaṃ dassetvā taṃsampayogato sammādiṭṭhiyā maggahetukabhāvadassanattho tatiyanayo siyā. ‘‘Ariyamaggasamaṅgissa alobho adoso ime dhammā maggahetū’’tiādi vattabbaṃ siyā. Yasmā pana ‘‘maggahetū’’ti iminā aññena sādhāraṇena pariyāyena yesaṃ maggahetubhāvo sambhavati, te sabbe ‘‘maggahetū’’ti dassetvā taṃsampayuttānaṃ tesaṃ aññesañca maggahetukabhāvadassanattho tatiyanayo, tasmā tattha ‘‘amoho’’tipi vuttaṃ. Na hi so maggahetu na hotīti. Ime pana tayopi nayā atthavisesavasena nikkhittattā atthato nikkhepā daṭṭhabbā. Atha vā sarūpena vacanaṃ dhammato nikkhepo, atthena atthatoti evampi yojanā sambhavati. Tattha dutiyatatiyanayā sarūpato hetuhetumantudassanavasena dhammato nikkhepo. Paṭhamanayo tathāadassanato atthena ca maggaṅgataṃsampayuttānaṃ hetuhetumantubhāvāvagamanato atthato nikkhepoti.
在正见的第三个法则中，亦说明了无因缘之存在。其如何说明？当初佛于四圣谛正等正觉中说：“无贪无嗔乃是诸法之道因”，乃将无贪无嗔无痴等正见因缘道理，称为诸法的道因，并且说“这些相连……识蕴……”等为诸道因，说明道因有无痴之属性。若只言第二法则中道是因，则第三法则未必显明道因之存在。实则佛说三结使，即贪嗔痴为“谛见中应舍弃的缘起因素”，且以“这些结使相互贯穿混合，乃由相互贯穿之行蕴所成，实为见分所应废弃之因缘”，即是说明这些道因。由此类似，亦言“无贪等诸法是道因”，虽以通说互文暗示因缘交织成蕴，第三法则意在显明无痴之道因。若言道既是第二法则所示的因，则用另一殊胜方法说明道因，成为第三法则。故佛言“于圣道中无贪无嗔是道因”等，应理解为此。既然“道因”一词可泛指各种产生道之因缘，无论是何因缘，皆称“道因”，以致第三法则也称“无痴”为道因。确实无痴即道因。此三法则分别从不同角度表达意义，第二、第三法则可视为意义不同性质上的归纳。第一法则为直观，第二、第三为层次推演。是则第一法则以中义理解，第二第三法则表明实质，亦即释出功用。第一与第三法则，清楚以理解与意义表达定见，使意义归纳成简要之解释。
§1040
1040. Yasmiṃ sabhāvadhamme ninnapoṇapabbhārabhāvena cittaṃ pavattati, so tassa ārammaṇādhipati veditabbo. Cetopariyañāṇena jānitvā paccavekkhamāno tena paccavekkhamānoti vutto. Etthāpīti etasmimpi aṭṭhakathāvacane, ettha vā paṭṭhāne maggādīni ṭhapetvā aññesaṃ adhipatipaccayabhāvassa avacaneneva paṭikkhepapāḷiyaṃ. Ayamevatthoti attano maggaphalaṃ ṭhapetvāti attho. Vīmaṃsādhipateyyanti padhānena adhipatinā sahajātādhipati nidassito, tayidaṃ nayadassanamattameva hotīti aññopi evaṃpakāro sahajāto maggādhipati nidassito hoti, tasmā vīriyādhipateyyanti ca yojetabbaṃ. Idampi hi atthato vuttamevāti.
当心识于三界一切法的显现中，因凝聚于趣缘而起，如附主般而起，谓为心之主宰。已见知了心境而反观，此即反观所示意。此为注疏此处之说，于施设道支等义项时，反于对立缘依用语而证伪，谓“此即此义”，即自我所设立道果。所谓“主宰判断”者，所指乃附主与其缘起缘依同出一理，此义只是义解，亦是已由出力者的示现，故又应称为“由精进所主宰”，此亦自相应义理。有此意义，乃实由义所述。
§1041
1041. Attano sabhāvo attabhāvo. Laddhokāsassa kammassa vipāko kappasahassātikkame uppajjati anekakappasahassāyukānaṃ sattānaṃ, kappasahassātikkamepi vā laddhokāsaṃ yaṃ bhavissati, tadapi laddhokāsamevāti attano vipākaṃ sandhāya vuccati. Natthi nāma na hotīti anuppanno nāma na hotīti adhippāyo. Uppādīsu antogadhattā ‘‘uppādino dhammā’’ti etena vacanena vuccatīti katvā āha ‘‘uppādino dhammā nāma jāto’’ti. Arūpasaṅkhāto attāti arūpabhavaṅgaṃ āha. Tattha ākāsānañcāyatanasaññādimayo attāti hi atthato vohāro pavattoti.
1041. 本性即自性。所谓长远生命业的果报，是超过千劫乃至多千劫的众生所获。即使生命超过千劫，将来的生命也仍是长远生命，由此以长远生命为自己业果而称。所谓没有即是不生，没有产生即不存在，这是说无生无灭。起现境中，因缘内涵，谓之“起现法”，以此言说“起现法即是生”。无法性者，是指无色界生命。此处说具有空间无色界及其相应境识等，实则是说明其功能与表现。
Yadi pana āyū…pe… sabbaṃ vipākaṃ dadeyya, aladdhokāsañca vipākaṃ detīti katvā vipakkavipākañca dadeyya, tato ekasseva kammassa sabbavipākena bhavitabbanti aññassa kammassa okāso na bhaveyya niratthakattā , uppattiyāyeva okāso na bhaveyya, uppannassa vā phaladāne. Atha vā aladdhokāsassa vipākadāne paccayantararahitassapi vipākadānaṃ āpannanti avijjātaṇhādipaccayantarakhepakassa aññassa apacayagāmikammassa kammakkhayakarassa okāso na bhaveyya. Bhāvitepi magge avijjādipaccayantararahitassa ca kammassa vipaccanato samatthatā na siyāti attho. Sabbadā vā vipākappavattiyā eva bhavitabbattā vipākato aññassa pavattiokāso na bhaveyya. Taṃ panāti āyūhitaṃ kammaṃ. Idaṃ pana dhuvavipākassa vipākena adhuvavipākassapi laddhokāsassa vipākaṃ uppādīti dassetuṃ āraddhanti daṭṭhabbaṃ. Aṭṭha samāpattiyo ca balavavirahe aggamaggabhāvanāvirahe ca appahīnasabhāvato dhuvaṃ vipaccantīti dhuvavipākāti vuttā. Āyūhitakamme vuccamāne anuppannaṃ kasmā vuttanti? Yaṃ āyūhitaṃ bhavissati, tatthāpi āyūhita-saddappavattisabbhāvā.
若若生命……等……若一切果报均归于业，则也必以长远生命为果报之主，既然如此，一业当成一切果报，他业无果，不生无益，故亦无产生时机或结果时。又若非以长远生命为果报受者，则使果报无中生有，盖因无明渴爱等因缘中断，若业力消灭亦无果报受者。即使行为方入正道，无明等中断之业，亦无果报相续。故果报必由果报生成，非他果报所致。此即所谓寿命所依业。此为辨世间恒果与非常果，及长期果报与短期果报的因果；应于观察中明确显示。八种禅定境界，分别因禅定力与无分别力相应，故果报恒续，称为恒果。以寿命业呼之，言当生起者，亦即寿命之性质之显现。
§1050
1050.Upādinnāti ettha na upetena ādinnāti ayamattho, upasaddo pana upasaggamattameva, tasmā upādānārammaṇā upādānehi, aññe ca anabhinivesena ‘‘ahaṃ maggaṃ bhāvayiṃ, mama maggo uppanno’’tiādikena gahaṇena ādinnā icceva upādinnā. Upādinna-saddena vā amaggaphaladhammāyeva vuttā, itarehi maggaphaladhammā cāti veditabbaṃ.
1050. “取”字此指非以手执取物义，而是因感受之近缘依附。所谓“执著”，指于所执着法生起密切关系；外则不入执著。执著者，就是于“我行道”中起执持：我行道得生，即以“我道生起”为执著所摄受。以“取”为名，是指以执持生起为含义；若执持着与道果之分别果，则意中包含诸道果义。
Tikanikkhepakathāvaṇṇanā niṭṭhitā. · 三法摄置论的注释终了。
Dukanikkhepakathāvaṇṇanā
苦集述义略说部分
§1062
1062.Mettāyanavasenāti mettāpharaṇavasena. ‘‘Mettayanavasenā’’ti vattabbe dīghaṃ katvā vuttanti daṭṭhabbaṃ. Mettā, medanaṃ vā mettāyanaṃ, tañca sinehavasena. Anudayatīti anudāti vattabbe ‘‘anuddā’’ti da-kārāgamanaṃ katvā vuttaṃ. Anuddāyanākāroti anurakkhaṇākāro. Rakkhaṇañhi dāyanā. Anuddāyitassāti anuddāya ayitassa. ‘‘Jātipi dukkhā’’tiādiṃ suṇantassa savane, aniccādito sammasantassa sammasane, maggenettha sammohaṃ viddhaṃsentassa paṭivedhe, paṭivijjhitvā paccavekkhantassa paccavekkhaṇeti catūsu kālesu dukkhe ñāṇaṃ vattati.
1062. “慈养无间”意谓慈爱之持久不间断。释“慈养无间”时长详述，以求明白。慈，即慈爱，引致慈摄心境。又兼有温情之意。解析“严密出入”为“接引来到”，“护持者”之义。闻“生即苦”等语时，对于无常等圣谛深解，能够透过迷惑、识假、察觉，实行四时不同苦相的智慧体认，名为观苦之慧。
§1065
1065. Cittassa saṃrañjanaṃ cittassa sārāgo. Gijjhantīti abhikaṅkhanti. Sañjaṃntīti bandhanti. Lagganaṭṭhenāti saṃvaraṇaṭṭhena, olambanaṭṭhena vā. Tassa tasseva bhavassāti kāmabhavādisaṅkhātassa vipākakaṭattārūpassa abhinibbattiatthaṃ paṭisandhiyā paccayabhāvavasena parikaḍḍhati. Cittamassa bhavantare vidhāvati nibbattati. Taṇhāvipphanditaniveso aṭṭhasatataṇhāvicaritādibhāvena taṇhāpavattiyeva.
1065. 意识之染污，即心之牵缠。贪欲为内在驱使。渴望即志愿。缚绊则拘束。戒摄净持名为约束之具。如是分别依次，第因第缘以各种欲趣之果报相续，将分别转续延续。意识与他法相生、有增减、延续。因贪欲种种变化，致使渴爱不断相续。
Saritānīti rāgavasena allāni. Taṃsampayuttapītivasena siniddhāni sinehitāni. Visatāti vitthatā. Rūpādīsu tebhūmakadhammesu byāpanavasena visaṭā. Purimavacanameva ta-kārassa ṭa-kāraṃ katvā vuttaṃ. Visālāti vipulā. Visakkatīti parisappati, sahati vā. Ratto hi rāgavatthunā pādena tāliyamānopi sahatīti. Osakkanaṃ, vipphandanaṃ vā visakkananti vadanti . Aniccādiṃ niccādito gaṇhantī visaṃvādikā hoti. Visaṃharatīti tathā tathā kāmesu ānisaṃsaṃ passantī vividhehākārehi nekkhammābhimukhappavattito cittaṃ saṃharati saṅkhipati. Visaṃ vā dukkhaṃ, taṃ harati vahatīti attho. Dukkhanibbattakassa kammassa hetubhāvato visamūlā, visaṃ vā dukkhavedanāmūlaṃ etissāti visamūlā. Dukkhasamudayattā visaṃ phalaṃ etissāti visaphalā. Taṇhāya rūpādikassa dukkhasseva paribhogo hoti, na amatassāti sā ‘‘visaparibhogā’’ti vuttā. Sabbattha niruttivasena padasiddhi veditabbā. Yo panettha padhāno attho, taṃ dassetuṃ puna ‘‘visatā vā panā’’tiādi vuttaṃ. Itthabhāvaññathābhāvanti manussabhāvadevādibhāvabhūtaṃ.
「Saritāni」者，谓恒河水。以「rāgavasena」即因欲贪染如赤色而称之为红水。由此水相连，如牛奶相连，故谓之乳液相连。 「Visatā」意为广博展开。在色等三界之物里，则谓其遍布无余。前文即「ta」音节之发音，即诵者音之清晰。如「ta」音节即以「ṭa」音节为辅佐者故称之。 「Visālā」为广大。 「Visakkatī」则指容纳、忍受之意。 「Ratto」即赤色，属欲染质料。以脚踏觞杯亦能承载者，示忍受之义。 「Osakkanaṃ」或谓敲击、拍打行为，或谓凌乱纷扰之事，俱谛指忍受容纳。 「Anicca」及之对立「nicca」者，示彼词含有辨别正邪真伪之义。 「Visaṃharatī」者，谓缘多种烦恼依赖，心摄持住而收敛。此处「visaṃharatīti」云执着诸欲所生烦恼，心转偏向断弃之观念，将心收摄。即「Visaṃ vā dukkhaṃ taṃ harati vahatī」者，谓烦恼引导苦业因缘及苦感之本源，故称烦恼之根。 由苦因缘起，故「visaṃ phalaṃ etissāti」即烦恼生苦果，谓烦恼果报虚妄不真。欲火由此因于色等苦中，是为苦之麤劣依止，非究竟涅槃故称为烦恼浴执。 「visaparibhogā」意即以烦恼为境而受用束缚。言辞用法应当贯通无漏全证。若文中谓「Yo panettha padhāno attho」指观察此处主旨，故此后又云「visatā vā panā」，即丰富广博之详析也。 男女分别其因果止息之异，彼此分别荒覆成就。
Paṇidhānakavasenāti cittassa rūpādīsu ṭhapanakavasena. Aññopi bandhu taṇhāya eva hoti, so pana abandhupi hoti. Taṇhā pana niccasannissitāti ‘‘pāṭiyekko bandhū’’ti vuttā. Asanatoti byāpanato bhuñjanato ca. Tadubhayaṃ dasseti ‘‘ajjhottharaṇato’’tiādinā. Āsīsanavasenāti icchanavasena. Aññenākārenāti jappanājappitattānaṃ jappāya anaññattadassanākārena. Cittaṃ pariyuṭṭhātīti cittaṃ mūsati. Mārapāsoti mārena gahitatāya rāgo mārapāso.
『以意愿为缘』者，即以将心安置于色等诸法之力。其他的亲属亦唯是渴爱，然而渴爱有时亦非亲属。然而渴爱恒常依附，故称『别为亲属』。『食』者，即侵扰与受用之义。以『覆压』等语示此二义。『以希求为缘』者，即以欲求之力。『以另一方式』者，即以见诸祈求与所祈求之物无有他异之相，而使心生祈求。『心被缠缚』者，即心被蒙蔽。『魔之羁绊』者，贪欲因被魔所执取，故称魔之羁绊。
§1066
1066.Saṅkhāresu uppanno kammapathabhedaṃ na karotīti etena sattesu uppanno aṭṭhānakopo karotīti viññāyati. ‘‘Atthaṃ me nācari , na carati, na carissati, piyassa me manāpassa atthaṃ nācari, na carati, na carissati, appiyassa me amanāpassa anatthaṃ nācari, na carati, na carissatī’’ti uppajjamānopi hi kopo avatthusmiṃ uppannattā aṭṭhānakopo eva bhavituṃ yutto. Āghātentoti hananto. Punaruttidoso paṭisedhitoti dosa-padassa paṭivirodha-padassa ca dvikkhattuṃ āgatattā vuttaṃ. Paṭighassa vā visesanatthaṃ pubbe ‘‘paṭivirodho’’ti, padosādivisesanatthaṃ ‘‘doso’’ti ca vuttaṃ, dussanādivisesanatthaṃ pacchā ‘‘doso’’ti, virodhavisesanatthañca ‘‘paṭivirodho’’ti vuttanti natthi punaruttidoso.
『生起于诸行之中，不造成业道之分别』——由此可知，生起于有情之中、在不应生起之处而起之嗔恚，乃造成过失者。盖即使生起如此之嗔：『彼于我之利益，曾不行、今不行、将不行；彼于我所爱乐者之利益，曾不行、今不行、将不行；彼对我所不爱乐者之损害，曾不行、今不行、将不行』——然此嗔因生起于无实事之处，应当仅属于无正当根据之嗔恚。『伤害者』，即打击者。『无重复过失』——此乃因『嗔恚』一词与『违逆』一词各出现两次而说。或者，先以『违逆』一词以显示嗔恨之特性，以『嗔恚』一词以显示作恶等之特性；后以『嗔恚』一词以显示起嗔等之特性，以『违逆』一词以显示对抗之特性，故无重复过失。
§1091
1091. Aniddhāritaparicchede dhammānaṃ atthitāmattadīpake mātikuddese aparicchedena bahuvacanena uddeso katoti bahuvacaneneva pucchati – ‘‘katame dhammā appaccayā’’ti. Sabhāvasaṅkhāparicchedādivasena hi dhamme ajānantassa vasena uddeso pucchā ca karīyatīti. Tasmā paricchedaṃ akatvā uddiṭṭhā pucchitā ca. Imeti asaṅkhatadhātuto uddhaṃ natthīti dīpanatthaṃ ekampi taṃ niddisitvā bahuvacaneneva nigamanaṃ kataṃ niddesato pubbe bodhaneyyassa ajānanakālaṃ upādāya.
「Aniddhāritaparicchede」指无专门区分之条理，谓诸法义理在此表述时未予细分，仅以复数申述事理。故问「katame dhammā appaccayā」，即哪些法为因。 表面因缘分类之法适用于无知之人，故须设疑问方朗然明了。 因而虽未作明确区分，然于大纲钩述时，以复数表示，反映前人再教导时于无知之初不得释疑所置也。 此为显示不确定之未形态之法无穷无尽之演说，启示明白知见之前提。
§1101
1101. Kiṃ pana natthi, kiṃ tena na vuttāti yojanā kātabbā. Idameva manoviññeyyanti niyamābhāvo vavatthānābhāvo. Cakkhuviññāṇādiviññeyyameva cakkhādiviññeyyanti pāḷiyaṃ vuttanti manoviññāṇaviññeyyenapi manoviññeyyena bhavitabbanti katvā aṭṭhakathāya ‘‘kiṃ pana manoviññāṇenā’’tiādi vuttaṃ. Kehici viññeyyā kehici aviññeyyāti idaṃ kāmāvacaraṃ manoviññāṇaṃ ārammaṇādivasena bhinditvā yojetabbaṃ. Rūpāvacarādiārammaṇena hi kāmāvacaramanoviññāṇena rūparāgādisampayuttena ca kāmāvacaradhammā na viññeyyā, itarena ca viññeyyā. Evaṃ kāmāvacarānameva ārammaṇānaṃ kesañci saddādīnaṃ rūpārammaṇādīhi aviññeyyatā viññeyyatā ca yojetabbā, tathā dvārabhedavasena. Atha vā somanassasahagatasantīraṇaṃ iṭṭhārammaṇamevāti itaraṃ tena na viññeyyaṃ. Evaṃ upekkhāsahagate kusalavipāke akusalavipāke cāti sabbattha yathāyogaṃ yojetabbaṃ. Rūpāvacarādayo kāmāvacaravipākādīhi aviññeyyā, kecideva viññeyyā arūpāvacarehīti yojetabbaṃ anuvattamānattā. Nibbānena aviññeyyattāti ‘‘kehici aviññeyyā’’ti imassa padassa atthasambhavamattaṃ sandhāya vuttaṃ, na nibbānassa anuvattamānamanoviññāṇabhāvato.
「Kiṃ pana natthi，kiṃ tena na vutta」谓此处当作怎样的说明。 此因所识与不识不可相容而无定，称为规则之无。唯当以此指示眼识等识为所识。 于巴利文中以「manoviññāṇa」意谓心识，于此文中说经义当当依心识进行说明。 故曰「kiṃ pana manoviññāṇenā」之語，表现不同识别与不识别相互差别。 「Kāmāvacara」者，谓欲界之事。 「Rūpāvacara」者，谓色界之事。 若于欲界有色界之识，即谓识别或不识别亦当相应处理。 此亦按门户之分辨加以说明。 若乐或不乐之识共生於心，亦属此理。 此并有于善与不善果中以无分别对待。 色界诸法与欲界果报相对不识，与非色界果相对则识。 对涅槃不识，指非涅槃行为及法之无识解，非谓涅槃无识自性。 此说明了识及所识间之相互关系及差别。
§1102
1102.Pañcakāmaguṇikarāgoti ukkaṭṭhavasena vuttaṃ. Bhavāsavaṃ ṭhapetvā sabbo lobho kāmāsavoti yuttaṃ siyā. Sassatadiṭṭhisahagato rāgo bhavadiṭṭhisampayuttattā ‘‘bhavāsavo’’ti aṭṭhakathāyaṃ vutto. Bhavāsavo pana ‘‘diṭṭhigatavippayuttesu eva uppajjatī’’ti pāḷiyaṃ vutto. Sopi rāgo kāmāsavo bhavituṃ yutto. Diṭṭhadhammikasamparāyikadukkhānaṃ kāraṇabhūtā kāmāsavādayopi dvidhā vuttā.
「Pañcakāmaguṇikarāgo」即五欲染之贪欲，极烈猛烈。 以生、住、灭之烦恼污染为根基，故全称为欲贪烦恼。 以常见见包含此贪，谓其连带生住见为烦恼之根基。 「Bhavāsavo」意谓连生死之染污翻覆者。 在经论述中，欲贪分二类：一为生住见之涉，一为生死苦之涉。此二类烦恼皆因欲贪故生。
§1103
1103. Kāmāsavaniddese ca kāmesūti kāmarāgadiṭṭhirāgādiārammaṇabhūtesu tebhūmakesu vatthukāmesūti attho sambhavati. Tattha hi uppajjamānā sā taṇhā sabbāpi na kāmacchandādināmaṃ na labhatīti. Kattukamyatāchando akusalepi uppajjati, na pana dhammacchando.
关于欲染的说明中，欲染（kāmaāsava）指的是与欲爱、贪欲、嗔恨等根本烦恼相应的潜伏在心中的污染。这些污染着于三界之物，被称为外境欲（vatthukāmasu）。这里欲染之意是指出此类污染根植于欲境，而不是说欲望的渴求。在欲望刚生起时，该渴爱并非由诸如欲耽着等诸根本烦恼所生，而是从能引起作业的意志力量中生起。恶意念头虽会产生，但不属于善心所起的意愿渴望。
§1105
1105. Aññaṃ jīvanti gahaṇaṃ yadipi upādānakkhandhesveva pavattati, rūpe…pe… viññāṇe vā pana na patiṭṭhāti. Tato aññaṃ katvā jīvaṃ gaṇhātīti sassatadiṭṭhi hotīti. Brahmādiṃ ekaccaṃ attānaṃ ‘‘hotī’’ti niccato aññañca ‘‘na hotī’’ti aniccato gaṇhantassa ‘‘hoti ca na ca hotī’’ti ekaccasassatadiṭṭhi. ‘‘Hotī’’ti ca puṭṭhe ‘‘nevā’’ti, ‘‘na hotī’’ti ca puṭṭhe ‘‘na’’iti sabbattha paṭikkhipantassa amarāvikkhepadiṭṭhi, amarā anupacchedā, amaramacchasadisī vā vikkhepadiṭṭhīti attho.
另外，众生存有于内略缄秘之处，如同潜藏着执着之集块一般。在色法等诸蕴或识界并无恒常自我所立，执意有所我者，遂有常见。婆罗门等某些见地，断定自己恒有存在，断定他者无有自我，或有的人则持两者兼有之恒常见，谓‘既有亦无’。与此相反，放弃恒常见者，实际为断除死恒与其障碍，乃至不灭不生似灭却无余之见。实为不灭不生、无间断、不灭如鱼鳞状思见。
Pañcakāmaguṇiko rāgo kāmāsavoti vuttoti katvā brahmānaṃ vimānādīsu rāgassa diṭṭhirāgassa ca kāmāsavabhāvaṃ paṭikkhipati. Yadi pana lobho kāmāsavabhavāsavavinimutto atthi, so yadā diṭṭhigatavippayuttesu uppajjati, tadā tena sampayutto avijjāsavo āsavavippayuttoti domanassavicikicchuddhaccasampayuttassa viya tassapi āsavavippayuttatā vattabbā siyā ‘‘catūsu diṭṭhigatavippayuttesu lobhasahagatesu cittuppādesu uppanno moho siyā āsavasampayutto siyā āsavavippayutto’’ti. ‘‘Kāmāsavo aṭṭhasu lobhasahagatesu cittuppādesu uppajjatī’’ti, ‘‘kāmāsavaṃ paṭicca diṭṭhāsavo avijjāsavo’’ti (paṭṭhā. 3.3.1) ca vacanato diṭṭhisahagato rāgo kāmāsavo na hotīti na sakkā vattuṃ. Kilesapaṭipāṭiyāpi āharituṃ vaṭṭatīti āsavānaṃ vacanaṃ pahātabbadassanatthanti katvā te pahāne āhariyamānā pahātabbānampi tesaṃ kilesānaṃ uddesakkamena āharituṃ vaṭṭanti pajahanakānaṃ maggānampīti attho.
言五种与欲界相应的烦恼中，以贪欲为欲染者。诸天及诸世界中，贪欲的状态与见执贪欲之业性相互排斥。倘若贪欲系由对烦恼的断除生起，则此断见烦恼带来的自由感，与无明染污联结共起，彼此对治。彼时，当心生于四分解见及贵贪结合之境时，迷惑便随之发生，烦恼复生。言中指出‘欲染与四增上心相互生起’，‘欲染依赖见染无明’等教义。未能以解脱彼贪污染为由破除烦恼，诸污染随之被取起。这能摄取一切烦恼消除、断除涅槃正法之理路，故谓欲染释义为对断烦恼生起障碍。
§1121
1121.Paṭhamakamānabhājanīyeti ‘‘seyyohamasmī’’ti mānassa niddese. Tattha hi ‘‘ekacco jātiyā vā gottena vā kolaputtiyena vā vaṇṇapokkharatāya vā dhanena vā ajjhenena vā kammāyatanena vā sippāyatanena vā vijjāṭṭhānena vā sutena vā paṭibhānena vā aññataraññatarena vā vatthunā mānaṃ jappeti, yo evarūpo māno maññanā…pe… ketukamyatā cittassā’’ti (vibha. 866) seyyassa sadisassa hīnassa ca pavattamāno puggalavisesaṃ anāmasitvā seyyamāno vibhattoti imamatthaṃ sandhāya ‘‘eko māno tiṇṇaṃ janānaṃ uppajjatīti kathito’’ti āha. Na kevalañcāyaṃ paṭhamakamānabhājanīye eva evaṃ kathito, dutiyakatatiyakamānabhājanīyepi kathito evāti nidassanamatthaṃ etaṃ daṭṭhabbaṃ. Atha vā puggale anissāya vuttānaṃ tiṇṇampi mānānaṃ bhājanīyaṃ ‘‘paṭhamakamānabhājanīye’’ti āha. Seyyassa ‘‘seyyohamasmīti māno’’tiādīnañhi puggalaṃ āmasitvā vuttānaṃ navannaṃ mānānaṃ bhājanīyaṃ dutiyakamānabhājanīyaṃ hoti, tassa mānarāsissa puggalaṃ anāmasitvā vuttamānarāsito dutiyatatiyakattāti, athāpi ca yathāvutte dutiyakamānabhājanīye ‘‘ekekassa tayo tayo mānā uppajjantīti kathita’’nti idha vuttāya atthavaṇṇanāya samānadassanatthaṃ ‘‘paṭhamakamānabhājanīye’’ti vuttaṃ. So eva māno idhāgatoti tattha kathito eva attho yujjatīti adhippāyo. Mānakaraṇavasenāti ‘‘seyyo’’tiādikiccakaraṇavasena. Aparāpare upādāyāti idaṃ purimapurimā mānā aparāpare upanissayabhāvena te uppādentā accuggacchantīti imamatthaṃ sandhāya vuttaṃ. Ketukamyatācittaṃ accuggatabhāvaṃ gacchatīti katvā citteneva visesitaṃ.
关于第一种心量（paṭhama-kamāna-bhājanīya）意指‘自执为最胜者’之意。此意谓有人以生种、姓族、家世、财富、修行道场、才学、闻思能力等条件，执持此种自尊观念，认为自己优越，心生无明瞋恨等恶心。此心由此生起的分别心时，有时明其为低劣无足轻重者，有时未明此分别；由此而生不同见解。所谓‘自我心生于三众中’。非但第一种心量，第二及第三种心量亦有此法。依众生之相应观，使人互相生妒及自尊。此举因致心生嗔恨，心性不净。此心因人别而异，具差异性。作此心者不能常恒安住，起落不定，故使所生嗔恨与无明相互混合加剧偏覆。
§1126
1126. Akkhamanabhāvappakāsanaṃ khiyyanaṃ. Manena piyakaraṇanti evaṃpakāraṃ pūjanaṃ mānananti vuccatīti attho. Issākaraṇavasenāti lābhādiakkhamanakiccavasena.
‘阿拘摩’即为‘侮辱’之示现，代表失懈怠意。意指心生亲近或敬重他人之情态，为‘敬重’。‘嫉妒’则为因利得而生之嬰辱心境气，谓之嫉妒心。
§1127
1127.Ariyasāvakāti vacanaṃ ‘‘ariyasāvakānaṃyeva paṭivedho atthi, te ca taṃ na maccharāyantī’’ti paṭivedhadhamme macchariyābhāvadassanatthaṃ. Ganthoti pāḷi. Kathāmaggoti aṭṭhakathāpabandho. Dhammantaranti kusalādidhammaṃ bhinditvā akusalādiṃ attano lolatāya tathāgatabhāsitaṃ titthiyabhāsitaṃ vā karonto ālolessati. Attānaṃ āvikatvāti attānaṃ aññathā santaṃ aññathā pavedayitvā. Yo panāti titthiyo gahaṭṭho vā attano samayassa sadosabhāvaṃ daṭṭhuṃ anicchanto aññāṇena abhinivesena vā.
圣弟子一词说明‘唯有圣弟子具足观察能力，其所观察绝不为谤毁者所动摇’。论书（Ganthā）即为‘论义之集成’，作为训诂之依据。‘法他人’指破坏善法、从事不善、或对佛法另作邪见之人。‘自我障’是指以他法为我或我法，分别相续。‘他人障’是指不愿自我他法相续，因无明及贪染着故执着于我相所生之烦恼。‘执自为他者者’即邪见者，因厌恶看到自己的缺点，或因不见正法而执着于我法或非我法所生怨愤。
Byāpitumanicchoti viviccho, tassa bhāvo vevicchaṃ. Anādaroti macchariyena dāne ādararahito. Kaṭacchunā gāho bhattassa kaṭacchuggāho, kaṭacchuggāho viya kaṭacchuggāho. Yathā hi kaṭacchuggāho yathāvutte bhatte na saṃpasārayati, evaṃ macchariyampi āvāsādīsūti. Gayhati etenāti vā gāho, kaṭacchu eva gāho kaṭacchuggāho. So yathā saṅkuṭitaggo na saṃpasārayati, evaṃ macchariyampīti. Āvaritvā gahitaṃ aggahitaṃ, tassa bhāvo aggahitattaṃ, macchariyaṃ. ‘‘Āvāsādi parehi sādhāraṇamasādhāraṇaṃ vā mayheva hotū’’ti pavattivasena attasampattiggahaṇalakkhaṇatā, ‘‘mā aññassā’’ti pavattivasena attasampattinigūhaṇalakkhaṇatā ca yojetabbā. Yaṃ pana ‘‘parasantakaṃ gaṇhitukāmo’’ti vuttaṃ, taṃ macchariyassa parasantakalobhassa upanissayabhāvaṃ dassetuṃ vuttanti daṭṭhabbaṃ. Yadi hi taṃ macchariyappavattidassanaṃ, parasampattiggahaṇalakkhaṇatā ca vattabbā siyāti.
弥漫者谓之不随，彼性即是分别。所谓不敬者，犹如施予鱼时无敬意。或有断绝食欲者，犹断舍食欲者。彼如断舍食饭，断舍者亦如断舍餐食。正如断舍餐食依所说不受散布，鱼亦如居住处不散布。所谓居为住，住即食也。彼如蔽缚紧握，不散布，鱼亦如是。蔽缚紧握者，即紧握不放置者，此性即紧握之性，称为鱼欲。『此等居舍如他人普通或非普通，当由我独有』，此言以发生流转自得为标识，称为『勿为他有』，此二义应当连合。若言『因欲终止而愿断』者，乃鱼欲终止之忿怒依止，须见之。若欲见鱼欲发生之现象，则应有自得之连合标识。
§1140
1140. Abhijjhākāmarāgānaṃ viseso āsavadvayaekāsavabhāvo siyā, naabhijjhāya noāsavabhāvo cāti noāsavalobhassa sabbhāvo vicāretabbo. Na hi atthi ‘‘āsavo ca noāsavo ca dhammā āsavassa dhammassa āsavassa ca noāsavassa ca dhammassa hetupaccayena paccayo’’ti sattamo ca navamo ca pañho. Gaṇanāya ca ‘‘hetuyā sattā’’ti vuttaṃ, na ‘‘navā’’ti. Diṭṭhisampayutte pana lobhe noāsave vijjamāne sattamanavamāpi pañhavissajjanaṃ labheyyuṃ, gaṇanā ca ‘‘hetuyā navā’’ti vattabbā siyā. Diṭṭhivippayutte ca lobhe noāsave vijjamāne pubbe dassito dosoti.
1140. 贪欲与愤恨二漏中，可能有一漏起一漏灭之异，非因贪欲则无此漏者，应考察无贪无漏之全面性质。盖无漏与有漏对法，称无漏法与漏法，不是七与九之疑问。因缘计数用『缘因有七』语，不用『九』。虽有见执相应之贪欲无漏相混现，七与九辩难反生生疑惑，故缘因应称七。见执对立之贪欲无漏显现往昔所示，即为过失。
§1159
1159. Kāmacchandanīvaraṇaniddese kāmesūti tebhūmakesu sāsavesu sabbesu vatthukāmesu. Sabbo hi lobho kāmacchandanīvaraṇaṃ. Teneva tassa āruppe uppatti vuttā ‘‘nīvaraṇaṃ dhammaṃ paṭicca nīvaraṇo dhammo uppajjati na purejātapaccayā. Āruppe kāmacchandanīvaraṇaṃ paṭicca uddhaccanīvaraṇaṃ avijjānīvaraṇaṃ. Āruppe kāmacchandanīvaraṇaṃ paṭicca thinamiddhanīvaraṇaṃ uddhaccanīvaraṇaṃ avijjānīvaraṇa’’nti (paṭṭhā. 3.8.1).
1159. 关于欲贪障碍之说，谓三欲邪漏中诸欲执皆为障碍。贪即为欲贪障碍。对此障碍之生起有说：『依障碍法，障碍法生，此非前生缘起。障碍境界起时即生欲贪障碍；此生时亦生掉举障碍、无明障碍；生时亦生欲贪障碍、掉举障碍、无明障碍』（注疏3.8.1）。
§1162
1162.Iriyāpathikacittanti iriyāpathūpatthambhakaṃ aṭṭhapaññāsavidhaṃ cittaṃ. Tattha pana balavathinamiddhasahagataṃ cittaṃ ‘‘iriyāpathaṃ sandhāretuṃ asakkonta’’nti vuttaṃ. Olīyatīti olambati.
1162. 行路者心，谓能持护行路者，为八十五种心。其中心志不强而混于怠惰者，称为『不能住于行路』。『Olīyati』意为拖曳。
§1163
1163.Onayhatīti chādeti, avattharati vā. Nānārammaṇesu pavattinivāraṇena, vipphārikatānivāraṇeneva vā antosamorodho. Ekaccānanti sirīsādirukkhānaṃ. Rūpakāyeneva siyuṃ, tena sukhappaṭisaṃvedananibbānasacchikiriyānaṃ rūpatāpatti siyāti adhippāyo. Tasmāti ‘‘kāyassā’’ti vacanassa rūpattāsādhakattā. Na hi nāmakāyo supatīti idaṃ thinamiddhasamuṭṭhitarūpehi rūpakāyassa garubhāvappattaṃ aṅgapaccaṅgādīnaṃ saṃsīdanaṃ soppanti sandhāya vuttaṃ, na jāgaraṇacittarahitaṃ bhavaṅgasantatinti. Tassa phalattāti phalūpacārena indriyaṃ viya middhaṃ dassetuṃ middhassa phalattā indriyaniddese viya liṅgādīni middhaniddesepi soppādīni vuttānīti attho.
1163. 覆盖者，谓遮蔽、遮挡。因多种缘相障碍，或为散乱障碍，形成内在阻隔。有说针对芦苇等树木，具形体之身。由此得以感知安乐、证知涅槃身之生起，称为颜色生。是以『身体』二字，具形体生起之义。名色非沉睡状态，此为由沉睡生起的粗重形体，如四肢等部之塌陷，非觉醒识无断续。所谓效用实为指觉支果效，如同感官现象中之沉睡标示。
Rūpakāyassa antosamorodho natthīti so nāmakāye vuttoti viññāyati. Tena saha vuttā onāhapariyonāhā ca. Rūpakāyassa vā vipphārikāvipphārikabhāvo nāma attano sabhāvena natthi, nāmakāyassa nāmakāye vipphārike lahuko, avipphārike garukoti avipphārikabhāvena onāhanādi nāmakāyasseva hotīti onāhanādayopi nāmakāye viññāyanti. Tenāha ‘‘na hi rūpaṃ nāmakāyassa onāho…pe… hotī’’ti. Āvaraṇabhāvo viya hi onāhanādibhāvopi nāmakāyasseva hotīti. Itaro adhippāyaṃ ajānanto meghādīhi rūpehi rūpānaṃ onāhanādiṃ passanto ‘‘nanu cā’’tiādimāha. Yadi evanti yadi rūpassa onāhanāditā siddhā, arūpassa na siyā , setubandhādīsu rūpassa āvaraṇaṃ diṭṭhanti āvaraṇampi arūpassa na bhaveyyāti attho.
色身内在障碍不存在，谓此仅适于色身，非适于名身。故附会说有遮蔽与障碍。色身无散乱与非散乱之别，自体无别，名身则有散乱轻微与非散乱粗重之别。藉由散乱重轻，名身如发出散乱声（憎厌声），故称为名身。故言『色非名身上之散乱……』为色身所具障碍表现。障碍之性亦适用于名身中散乱声等。若不知者，见色如云等色即为色身散乱之障碍，则『非如此』。若若色身存在遮障，如设桥梁等物，障碍亦不生于非色，如此义也。
Surāmerayapānaṃ akusalanti katvā yutto tassa upakkilesabhāvo, surā…pe… pamādaṭṭhānānuyogassa ca akusalattā paññāya dubbalīkaraṇabhāvo yutto, tathāpi parassa adhippāyaṃ anujānitvā surāmerayassa upakkilesatā paññāya dubbalīkaraṇatā ca upakkilesānaṃ paññāya dubbalīkaraṇānañca paccayattā phalavohārena vuttāti dassento āha ‘‘na, paccayaniddesato’’ti. Evameva khoti yathā jātarūpassa ayo lohaṃ tipu sīsaṃ sajjanti pañcupakkilesehi upakkiliṭṭhaṃ jātarūpaṃ na ceva mudu hoti, na ca kammaniyaṃ, na ca pabhassaraṃ pabhaṅgu ca, na ca sammā upeti kammāya, evameva. Paccayaniddesatoti upakkilesapaññādubbalīkaraṇānaṃ paccayabhāvaniddesato, paccaye phalaniddesatoti attho. Sayameva kileso upakkilesaniddesesu niddiṭṭhoti adhippāyo.
饮酒喝醉属于不善行为，是由于该行为带有束缚之性质；饮酒时的心态被烦恼所污染，因愚昧而使智慧弱化，正因为这样，即使知晓他者拥有支配权，仍由饮酒带来的烦恼及因智慧弱化而生的烦恼的影响及其依缘，导致恶果的果报。对此释义说：“不，这是依因缘所显。”如同胎儿之身，虽由铁、铜、锡五金浸泡，却因五种烦恼污秽而使胎身变秽，不纯净、不柔软、不悦目、不明亮且脆弱，且不适于生产佛法上之善业，凡此亦然。所谓依因缘即指烦恼智慧弱化的依缘生起，依果报即指该依缘所示的果报。烦恼自身即是烦恼之依缘的支配者。
Nīvaraṇaṃ hutvāva nīvaraṇasampayutte dassiyamāne na nīvaraṇatādassanattho ārambho, atha kho siddhanīvaraṇabhāvassa nīvaraṇasampayuttatādassanatthoti yathālābhavasena ca asampayuttassa vacanaṃ na yujjati. Yathā hi tiṭṭhantampi carantampīti sippisambukādīsu yathālābhasambhavaṃ taṃ dvayaṃ vuttaṃ, na evaṃ ‘‘thinamiddhanīvaraṇaṃ sampayuttampi asampayuttampī’’ti vacanaṃ atthi, yaṃ yathālābhaṃ sambhaveyyāti. Cittajassāsambhavavacanatoti ‘‘cattattā’’tiādivacanassa jhānakkhaṇe cittajassa thinamiddhassa asambhavavacanabhāvatoti attho, ‘‘cattattā’’tiādivacanena vā asambhavassa vacanato pakāsanatoti attho.
当烦恼已断，且伴有烦恼存在时应当显示烦恼已断的迹象，此时不是由烦恼本身的现象所能说明的；因烦恼已断而伴烦恼存在的显示，类似于当事物发生时，说其未发生是不合适的。如某些蝎子之类存在时，不能讲“痛沉睡烦恼即使伴随已断烦恼亦是非伴随”，因为无法凭现可得的情况说“必定发生”。所谓心所不能同时起，即指心随痛沉睡毗耶那（禅那）时心不可能同时具备痛沉睡的性质；以“‘四种’等词语”的使用否定不可同时起之说的含义。
Kāmesu kho pana…pe… sudiṭṭhoti iminā kāmādīnave aññāṇassa pahānamāha. Taṃ tatthapahānanti taṃ tattha rūpe pahānanti pahānaṃ apekkhitvā ‘‘ta’’nti vuttaṃ, taṃ vinayananti vā attho. Tena rūpassa appahātabbattameva dasseti, na pana ‘‘cha dhamme pahāyā’’tiādīsu middhassa appahātabbatādassanato añño pakāro vutto. Na yathā…pe… vuttanti cha dhammā pañca nīvaraṇāni ca yathā pahātabbāneva hontāni ‘‘pahātabbānī’’ti vuttāni, na evaṃ rūpaṃ pahātabbameva hontaṃ ‘‘pahātabba’’nti vuttanti attho.
对于欲界及其它烦恼，明白它们乃是对无明行为的放弃，这是其离弃之义。所谓离弃，是指对世俗事物的放弃，放弃即借此言“彼”所指；也就是说，离弃仅说明现行应离弃的事物，而非“六法尽皆离弃”等提法。痛沉睡等烦恼如同五盖，即所应离弃的烦恼一样，若是已离弃，应说明为“应离弃”之物，而非说所有的色法都必须离弃，这是不正确的含义。
Aññehi ca suttehīti vuttasuttānaṃ dassanatthaṃ ‘‘tathā hī’’tiādimāha. Kusalappavattiṃ āvarantīti āvaraṇā. Nīvārentīti nīvaraṇā. Cittaṃ abhibhavantā ārohantīti cetaso ajjhāruhā. Āvaraṇādikiccañca arūpasseva yujjati, tathā andhakaraṇādikiccaṃ. Tattha catūsu padesu purimapurimassa pacchimapacchimo attho. Saṃsāradukkhaṃ vighāto, taṃjanakatāya vighātapakkhikaṃ. Cetaso pariyuṭṭhānaṃ ayonisomanasikārato uppatti akusalarāsibhāvo ca arūpasseva hotīti arūpameva middhaṃ.
诸经文中为显示教法的正理，习用“如是哉”等语。所谓善法之流转受阻谓为障碍，障碍就是烦恼。心能胜他心而上升即心之升起。障碍及类似之难言法皆归纳为无色法。如四处对应先后之义。此中痛苦轮回为阻断者，其对生者性质为阻碍。由于心游离及不正思维导致不善心之产生，故无色烦恼似乎能造成痛沉睡之类。
§1166
1166. Gaṇabhojanādiakappiyabhojanaṃ kappiyasaññī bhuñjitvā puna jānitvā koci vippaṭisārī hoti, anavajjañca bhikkhudassanacetiyavandanādiṃ vajjasaññī akatvā katvā ca koci assaddho vippaṭisārī hoti. Vatthunti mūlaṃ. Evarūpanti mūlavasena evaṃpakāranti attho. Kukkuccapadaṃ yevāpanakesu ‘‘kucchitaṃ kataṃ kukataṃ, tassa bhāvo’’ti vuttatthameva. Kukkuccāyanākāroti kukkuccabhāvanākāro kukkuccakaraṇākāro kukkuccagamanākāro vā. Etena kukkuccaṃ kiriyabhāvena dasseti. ‘‘Kappati na kappatī’’ti pavattacittuppādova vinayakukkuccaṃ.
1166. 群食及净食的食用被认为是合宜的；食用合宜食物者称为合宜食子。有人若食用后才知有食不净，则成为不净者；亦有比库若不遵守比库规戒与礼敬仪式，被认为不净者。布为根本。此类规定如根本之义亦如是。恶思语语出于恶言处，意谓“做损害、造恶，非善之相”。恶思语的形态包括恶意产生、恶事之行、恶意离去等。此处以恶行为表现恶思。此云“作而不作”比喻烦恼中烦恼心生起，犹如因烦恼而起的心意活动。
§1176
1176. Cittavikkhipanakiccasāmaññena uddhaccaṃ kukkuccañca saha vuttanti veditabbaṃ. Kāmacchandassa anāgāmimaggena pahānaṃ ukkaṭṭhanīvaraṇavasena vuttanti veditabbaṃ. Yadi hi lobho nonīvaraṇo siyā, ‘‘nonīvaraṇo dhammo nīvaraṇassa dhammassa hetupaccayena paccayo’’tiādi vattabbaṃ siyā, na cetaṃ vuttaṃ. Gaṇanāya ca ‘‘hetuyā cattārī’’ti vuttaṃ, na ‘‘navā’’ti. Tasmā sabbo lobho kāmacchandanīvaraṇanti arahattamaggenassa pahānavacanaṃ yuttaṃ.
1176. 随意心动驿动工作包含躁动与悔恨二者，应当理解。这是欲界欲念的断除，是对躁动烦恼的灭除。若贪欲非盖烦恼，则无法说“无盖烦恼是盖烦恼之因缘”。文中说“因缘四”，并无说“九”。因此，贪欲作为欲盖是断除阿拉汉道的妨碍之语，是合理的。
§1219
1219.Kāmo cāti kilesakāmo ca. Purimadiṭṭhiṃ uttaradiṭṭhi upādiyatīti purimadiṭṭhiṃ ‘‘sassato’’ti gaṇhantī upādiyati, purimadiṭṭhiākāreneva vā uppajjamānā uttaradiṭṭhi teneva purimadiṭṭhiṃ daḷhaṃ karontī taṃ upādiyatīti vuttaṃ. Gosīlagovatādīnīti tathābhūtaṃ diṭṭhimāha. Abhinivesatoti abhinivesabhāvato, abhinivisanato vā. Attavādamattamevāti attassa abhāvā ‘‘attā’’ti idaṃ vacanamattameva. Upādiyanti daḷhaṃ gaṇhanti. Kathaṃ? Attāti. Attāti hi abhinivisantā vacanameva daḷhaṃ katvā gaṇhantīti attho. Evaṃ attavādamattameva upādiyantīti vuttaṃ. ‘‘Attavādamatta’’nti vā vācāvatthumattamāha. Vācāvatthumattameva hi ‘‘attā’’ti upādiyanti atthassa abhāvāti.
欲者与烦恼欲者同。所谓先见与后见生起执著者，以先见为恒常执著，谓先见为“自性常存”，便执着于此；由先见因缘产生后见者，后见便坚定先见，且生执著，谓之执著。所谓世行棍杖等，谓真实现相的见解。所谓执著即是执著之相或执著者。所谓我论极端，即说我之不存在，“我”此语仅是说法。执著即坚定把握的意思。如何？谓我。谓我便是执著者语，坚定计算之意。由此说即只依我论极端而执著。谓“我论极端”是言词表意方面。言词表意方面正是执著“我”的不存在。
§1221
1221.Dinnanti dānamāha, taṃ aphalattā rūpaṃ viya dānaṃ nāma na hotīti paṭikkhipati. Mahāvijitayaññasadiso yañño mahāyāgo. Āmantetvā havanaṃ dānaṃ āhunaṃ, pāhunānaṃ atithīnaṃ atithikiriyā pāhunaṃ, āvāhādīsu maṅgalatthaṃ dānaṃ maṅgalakiriyā. Paraloke ṭhito imaṃ lokaṃ ‘‘natthī’’ti gaṇhātīti imaṃ lokaṃ avekkhitvā paraloko, parañca avekkhitvā ayaṃ loko hoti gantabbato āgantabbato cāti paralokato idhāgamanassa abhāvā tattheva ucchijjanato cittena paraloke ṭhito imaṃ lokaṃ ‘‘natthī’’ti gaṇhātīti attho veditabbo. Na hi ayaṃ diṭṭhi paraloke nibbattasseva hotīti. Idhaloke ṭhitoti etthāpi ayameva nayo. Ayaṃ vā ettha attho ‘‘saṃsaraṇappadeso idhaloko ca paraloko ca nāma koci natthi saṃsaraṇassa abhāvā tattha tattheva ucchijjanato’’ti. Purimabhavato pacchimabhave upapatanaṃ upapāto, so yesaṃ sīlaṃ, te opapātikā. Te pana cavanakā upapajjanakā hontīti katvā āha ‘‘cavanakaupapajjanakasattā natthīti gaṇhātī’’ti. Anulomappaṭipadanti nibbānānukūlaṃ sīlādippaṭipadaṃ.
称施者谓施与果报无益，犹视施如无形相之物，故加否定。大胜如祭如大舍。请请献祭请祷请客宾客礼仪请客事宜请请安装等皆为吉祥施，乃吉祥之仪式。彼世界上立者谓此世界“无有”，意谓观察此世界，彼以彼世观之，及彼以彼世观之，此世界乃彼世往来之所去来处也。由彼世无此处往来故，彼住彼世者谓此世界无有之意，须当明知。此非谓此见是彼世新生。此处即此世界所在，故此亦谓此义：“轮回处所，即此世与彼世，皆无所有，轮回无有，故彼处弃弃也”。谓先世后世之堕落，堕落者即业所生者为地狱鬼畜生天等。彼者谓堕落生者为不死者。尔时谓“无不死者”为涵盖辟除邪行之名。谓依正行向涅槃者。
§1236
1236.Nippadesatova gahitoti iminā yaṃ āsavagocchake brahmānaṃ kapparukkhādīsu rāgassa ca diṭṭhirāgassa ca asaṅgahaṇena nīvaraṇagocchake ca kāmacchandassa anāgāmimaggena pahātabbatādassanena sappadesattaṃ vuttaṃ, taṃ nivāritaṃ hoti. Arahattamaggenāti vacanena catūhi maggehi pahātabbatā vuttāti daṭṭhabbaṃ. Na hi purimehi atanukatā mohādayo arahattamaggena pahīyantīti.
如闭关修行所摄，谓欲漏之执，天人婆罗门等之执，及爱欲执与不执者，不动道中乃灭欲爱见，现成弃绝之已知为不动境界言。谓已断四道已成阿拉汉者。阿拉汉道者，谓四种道已具足断除爱着所摄，非昔诸痴狂末得度者也。
§1287
1287.Niratiatthenāti pītivirahena, balavanikantivirahena vā. Na hi dukkhāya vedanāya rajjantīti. Ava-saddena avagāhattho adhoattho cāti dvidhā ava-saddassa attho vutto.
无来的意者，谓因离愁欢而强离，非因苦受而起意。谓以不信解为无碍，为下减者之意。谓无信解有二义，下义与上义而说。
§1301
1301. Vicikicchāsahagato moharaṇo pahānekaṭṭhena diṭṭhisampayuttena rāgaraṇena saraṇo, uddhaccasahagato rūparāgaarūparāgasaṅkhātena. Araṇavibhaṅgasutte (ma. ni. 3.333) pana ‘‘yo kāmapaṭisandhisukhino somanassānuyogo hīno gammo pothujjaniko anariyo anatthasaṃhito, sadukkho eso dhammo saupaghāto saupāyāso sapariḷāho micchāpaṭipadā. Tasmā eso dhammo saraṇo’’tiādivacanato phalabhūtadukkhaupaghātaupāyāsapariḷāhasabhāvabhūto micchāpaṭipadābhāvova ‘‘saraṇo’’ti viññāyatīti tehi sabbākusalānaṃ saraṇatā siddhā hotīti.
因疑惑相应之愚痴，不舍苦业，藉戒除爱见执，亦因掉举忧悔、及出离之心，及形色爱及无形色爱相续，解脱论第三十三章中曾说：“若生欲爱之缘乐者，则乐者内难受者；非圣者、无益者、无效之者、苦之本源，故此乃难受本。由是此业难受而不实故谓避难受”，义即此处相应舍诸不善业而作善业者，谓之避难受，诸有益者皆悉成避难受也。
Suttantikadukanikkhepakathāvaṇṇanā
经题苦集深释。
§1303
1303.Vivecitattāti visuṃ katattā pakāsitattā. Asesetvā khepetīti vajiraṃ attanā patitaṭṭhānaṃ asesetvā khepeti puna apākatikatāāpādanena.
1303.『区分』者，指分别之法，乃遍行之事，显现于众。放尽之后令其消灭。此如以自身之铁杵，将堕落之处彻底清除灭尽。
§1311
1311.Tappatīti vippaṭisārī hoti, anusocati vā.
1311.『悔过』者，有忏悔不善之意，或哀伤惋惜之心。
§1313
1313.Ahanti iti-saddaparena ahaṃ-saddena hetubhūtena yo attho viññāyati, so saṃkathīyati, udīrīyatīti attho. Aññathā hi vuccamānassa vacanena pakāsiyamānassa padatthassa saṅkhādibhāve sabbesaṃ kusalādidhammānaṃ adhivacanāditā siyāti. Bhāvoti sattavevacananti bhaṇanti, dhātuyā vā etaṃ adhivacanaṃ. Dattoti ettāvatā sattapaññattiṃ dassetvā aññampi upādāpaññattiṃ dassetuṃ ‘‘mañco’’tiādimāha. Ahanti ca pavattaṃ adhivacanaṃ vadantena suṇantena ca pubbe gahitasaññena atthappakāsanabhāvena viññāyati. Na hi tasmiṃ aviññāte tadatthavijānanaṃ atthīti visesena adhivacanaṃ ‘‘ñāyatīti samaññā’’ti vuttaṃ. Etassatthassa ahanti idaṃ adhivacananti evaṃ vā saññāgahaṇavasena ñāyati samaññāyati pākaṭā hotīti samaññā. Paññāpīyatīti ahanti idaṃ etassa adhivacananti evaṃ ṭhapīyatīti attho. Voharīyatīti vuccati. Uddheyyanti uddharitabbaṃ. Api nāmasahassatoti anekehipi nāmasahassehīti attho. Sayameva upapatanasīlaṃ nāmaṃ ‘‘opapātikanāma’’nti vuccati.
1313.以『话语』为例，由称为『我』的词语及其因缘所生之义，若有人得其义便为能表述，宣说，乃其意也。若用其他词语表达，在词之义中，诸善法皆以明言为称谓。所谓『存在』，是指生命存有而言，亦指元素等称谓。若言『给予』，表示举出七十数，且展现其他推论，此人因说『我』语意及前已确立过的意义，理解其中内涵。对此无认识即无意义，此理以特别名称『理解』为共称。所谓『我』为此说辞，以此认知称为『明了』。谓之『明证』，即确立理义。谓之『实行』。谓之『提举』，即应当进一步举证。谓之『众多名称』，意指许多名称法。谓之『本名』，即名字本体。故曰『落生品行』即本品名。
Karīyatīti kammaṃ, nāmameva kammaṃ nāmakammaṃ. Tathā nāmadheyyaṃ. Karaṇaṭhapanasaddāpi hi kammatthā hontīti. Atha karaṇatthā, karīyati ca ṭhapīyati ca etena attho evaṃnāmoti paññāpīyatīti karaṇaṃ ṭhapanañca nāma hoti. Atha bhāvatthā, ñāpanamattameva karaṇaṃ ṭhapananti ca vuttaṃ. Nāmanirutti nāmabyañjananti nāmamicceva vuttaṃ hoti. Na hi pathavīsaṅkhātaṃ atthappakāramattaṃ nivadati byañjayati vā pathavīti nāmaṃ nivadati byañjayati vā, tasmā anāmassa niruttibyañjanabhāvanivāraṇatthaṃ ‘‘nāmanirutti nāmabyañjana’’nti vuttaṃ. Evaṃ nāmābhilāpoti etthāpi nayo. Ettha pana saṅkhā samaññā paññatti vohāroti catūhi padehi paññāpitabbato paññatti vuttā, itarehi paññāpanato.
『行』者，即行为，乃行为本身称为行。又称为『行为主旨』。虽以造作为声，实指行为意义。又有『作为主旨』，谓『行』即造作及设立之义。又有『生成主旨』，仅指认识而作的行为设立。所谓名称言辞，是指词语符号，非说颠倒乱义。土地尚未依意义呈现时，不会发声，故称为不可言符之名称言辞。由此亦引出名称言辞为名称符号之意。如此解说名称表述之理。在此文中，『名称』一词亦如是说。除此之外，名称、见解、言辞亦分类有所，例如概念，谓四言词之识别与称谓，其他则为说明，故称表达。
Tattha ca ‘‘purimā upādāpaññatti uppādavayakiccarahitā lokasaṅketasiddhā, pacchimā nāmapaññatti, yāya purimā paññatti rūpādayo ca sotadvāraviññāṇasantānānantaramuppannena gahitapubbasaṅketena manodvāraviññāṇasantānena gahitāya paññāpīyantī’’ti ācariyā vadanti. Etasmiṃ pana imissā pāḷiyā aṭṭhakathāya ca atthe sati yaṃ vuttaṃ mātikāyaṃ ‘‘vacanamattameva adhikāraṃ katvā pavattā adhivacanā nāma, sahetukaṃ katvā vuccamānā abhilāpā nirutti nāma, pakārena ñāpanato paññatti nāmā’’ti (dha. sa. aṭṭha. 101-108), tena virodho siyā. Na hi uppādavayakiccarahitassa vacanamattaṃ adhikāraṃ katvā pavatti atthi uppādādisahitasseva pavattisabbhāvato, na ca vacanavacanatthavimuttassa nāmassa niddhāretvā sahetukaṃ katvā vuccamānatā atthi, nāpi aniddhāritasabhāvassa padatthassa tena tena pakārena ñāpanaṃ atthīti.
关于以前之概念，师者云：『旧时的执着观念无缘起法则，通常依世俗通用之理成立，是故后来的名称定义，乃由旧时对色等，及从眼门识至心门识之间连贯起的前识所把持而形成的概念。』然而依巴利文及注疏所说，于此意上，词语仅以词义为主体而成立，谓之『法义显现』，而未直接涉及缘起生灭，此二者存在某种对立。不能说单以无生灭之词义作为法义成立依据，也不能剥离未加说明本质而以因缘缘起论断，抑或以特定方式揭示其理义。
Duvidhā cāyaṃ paññatti yathāvuttappakārāti aṭṭhakathāvacanañca na dissati, aṭṭhakathāyaṃ pana vijjamānapaññattiādayo cha paññattiyova vuttā. Tattha ‘‘rūpaṃ vedanā’’tiādikā vijjamānapaññatti. ‘‘Itthī puriso’’tiādikā avijjamānapaññatti. ‘‘Tevijjo chaḷabhiñño’’tiādikā vijjamānena avijjamānapaññatti. ‘‘Itthisaddo purisasaddo’’tiādikā avijjamānena vijjamānapaññatti. ‘‘Cakkhuviññāṇaṃ sotaviññāṇa’’ntiādikā vijjamānena vijjamānapaññatti. ‘‘Khattiyakumāro brāhmaṇakumāro’’tiādikā avijjamānena avijjamānapaññatti. Na cettha yathāvuttappakārā duvidhā paññatti vuttāti sakkā viññātuṃ. Vijjamānassa hi saṅkhā…pe… abhilāpo vijjamānapaññatti. Avijjamānassa ca saṅkhādikā avijjamānapaññatti. Tesaṃyeva visesanavisesitabbabhāvena pavattā saṅkhādayo itarāti.
此处『概念』有二种类型，注疏中未详述其正确区别。然注疏列出诸种有关概念：如『色、受等』为现起概念；『男女』为非现起概念；『有通达知识者与六通者』既是现起亦是非现起概念；『男性词汇与女性词汇』既非现起却是现起概念；『眼识、耳识』等是现起亦现起概念；『贵族子与婆罗门子』既非现起亦非现起概念。若非以此法区分，难以识别二种概念。现起概念属于产生的言说；非现起概念诸概念属于非产生的。由此可分别说明此诸分类之差别。
Avijjamānapaññattivacanena paññāpitabbā upādāpaññatti, tassā paññāpanabhūtā nāmapaññatti ca vuttā, itarehi nāmapaññattiyeva yathāvuttāti ce? Na, asiddhattā. Sati hi ujuke purime pāḷianugate atthe ayamattho imāya aṭṭhakathāya vuttoti asiddhametaṃ. Yadi ca sattarathaghaṭādidisākālakasiṇaajaṭākāsakasiṇugghāṭimākāsaākiñcaññāyatanavisayanirodhasamāpattiādippakārā upādāpaññatti avijjamānapaññatti, eteneva vacanena tassā avijjamānatā vuttāti na sā atthīti vattabbā. Yathā ca paññāpitabbato avijjamānānaṃ sattādīnaṃ avijjamānapaññattibhāvo, evaṃ rūpādīnaṃ vijjamānānaṃ paññapetabbato vijjamānapaññattibhāvo āpajjati. Tato ‘‘sabbe dhammā paññattī’’ti paññattipathehi avisiṭṭho paññattidhammaniddeso vattabbo siyā. Athāpi paññāpitabbapaññāpanavisesadassanattho saṅkhādiniddeso, tathāpi ‘‘ekadhammo sabbadhammesu nipatati, sabbadhammā ekadhammasmiṃ nipatantī’’tiādinā paññāpitabbānaṃ paññattipathabhāvassa dassitattā paññāpitabbānaṃ paññattibhāve paññattipathā paññattisaddeneva vuttāti paññattipathapadaṃ na vattabbaṃ siyā, nāpi sakkā paññāpitabbapaññāpanavisesadassanattho saṅkhādiniddesoti vattuṃ saṅkhādisaddānaṃ samānatthattā. Vuttañhi ‘‘maraṇenapi taṃ pahīyati, yaṃ puriso mamidanti maññatī’’ti (mahāni. 41) ettha ‘‘purisoti saṅkhā samaññā…pe… abhilāpo’’ti (mahāni. 41). Tathā ‘‘māgaṇḍiyoti tassa brāhmaṇassa nāmaṃ saṅkhā samaññā’’tiādi (mahāni. 73). Na ca ‘‘ayaṃ itthannāmo’’ti saṅketaggahaṇaṃ ‘‘rūpaṃ tisso’’tiādivacanaggahaṇañca muñcitvā aññassa asiddhasabhāvassa atthapaññāpane samatthatā sambhavati, tesañca asamatthatā. Yadi hi tesaṃ vinā paññattiyā atthapaññāpane asamatthatā siyā, paññattipaññāpane ca asamatthatāti tassā aññā paññatti vattabbā siyā, tassā tassāti anavatthānaṃ, tato atthavijānanameva na siyā, nāpi saṅketaggahaṇaṃ saṅketassa paññattibhāve ‘‘ayaṃ imassa bhāsitassa attho’’ti vā, ‘‘imassatthassa idaṃ vacanaṃ jotaka’’nti vā. Saññuppādamatte pana saṅketaggahaṇe vacanassa vacanatthavinimuttassa kappane payojanaṃ natthi. ‘‘Buddhassa bhagavato vohāro lokiye sote paṭihaññati’’ (kathā. 347), ‘‘abhijānāsi no tvaṃ ānanda ito pubbe evarūpaṃ nāmadheyyaṃ sutaṃ yadidaṃ janavasabho’’ti (dī. ni. 2.280), ‘‘nāmañca sāveti koṇḍañño ahaṃ bhagavā’’tiādīhi (saṃ. ni. 1.217) ca paññattiyā vacanabhāvo siddho. Tasmā pāḷiyā aṭṭhakathāya ca aviruddho attho vicāretvā gahetabbo.
以无明所现之假名为名义，谓之依着假名。因该假名所显，亦谓之名称假名；对其他名称假名，亦如前文所说，是成立的吗？不是，因其未得成立。于是认为此意为无效，此乃由于照明了正统巴利文义，故此论释才云。假若如七车、罐等时节中结晶、空间等与六识界灭等初起相应业处假名，谓之依着之假名，此说称其为无明假名，实非合理。如要论应显现无明众如七等之依着无明假名，依此理则色等有分应显现之现行假名同理生起。因此言诸法皆为假名，则应以假名之类归属总说假名之义。然为显现应当显之智慧明异之理故，虽有聚集界说，且言「一法堕于诸法中，诸法皆堕于一法」等，显示应被显之假名义中假名路径，乃是假名名义，非路径词义。本无所谓显现应当显之智慧明异之理之聚集界说，亦无法以聚集意义而断定其义一。如经云：「即使死亡亦舍彼，人谓此为我」(《大尼》41)，此中「人」谓聚集相等言语；又言「名为魔痴婆罗门者为聚集相等」(《大尼》73)等。亦非「此是女性名」等以符号取义时撇舍「色三」等词语，而对别人无效假名意向产生平等性，乃是失当。若无此假名于义义分别上不平等者，作说显现义亦应有他假名，然彼此相互反覆则不成理，更不可称作「此为此语义」或「此为此字光照」之类。集合相符号言意义脱离之建造无实际用途。又说：「世尊布施令人乐闻」、「阿难！汝曾知于前此般众名称，也有人称世尊」等，显示此假名之言义成立。故应细察正统巴利文论释而取其理义，不应相违。
Yadi sattādayo avijjamānapaññatti na honti, kā pana avijjamānapaññatti nāmāti? Pakāsito ayamattho ‘‘avijjamānānaṃ sattādīnaṃ saṅkhā…pe… abhilāpo avijjamānapaññattī’’ti. Sattādīnañca avijjamānattā atthitā neva vattabbā, ye ca vadeyyuṃ ‘‘rūpādīni viya avijjamānattā avijjamānatā vuttā, na natthibhāvato’’ti, ayañca vādo hevatthikathāya paṭisiddho, na ca rūpaṃ vedanā na hotīti avijjamānaṃ nāma hoti. Evaṃ sattādayopi yadi atthi, rūpādayo na hontīti avijjamānāti na vattabbā. Yasmā pana yesu rūpādīsu cakkhādīsu ca tathā tathā pavattamānesu ‘‘satto itthī ratho ghaṭo’’tiādikā vicittasaññā uppajjati, saññānulomāni ca adhivacanāni, tehi rūpacakkhādīhi añño sattarathādisaññāvalambito vacanattho vijjamāno na hoti, tasmā sattarathādiabhilāpā ‘‘avijjamānapaññattī’’ti vuccanti, na ca te ‘‘musā’’ti vuccanti lokasamaññāvasena pavattattā. Tato eva te abhilāpā ‘‘sammutisacca’’nti vuccanti. So ca vacanattho sayaṃ avijjamānopi vijjamānassa vacanasseva vasena paññattivohāraṃ labhati, ‘‘sammutisacca’’nti ca vuccati yathāgahitasaññāvasena pavattavacanatthabhāvato. ‘‘Sammutiñāṇaṃ saccārammaṇameva, nāññārammaṇa’’nti (kathā. 434) kathāya ca ‘‘pathavīkasiṇādi cīvarādi ca sammutisaccamhī’’ti imināva adhippāyena vuttanti viññāyati. Yasmā rūpādīsu santānena pavattamānesu ekattaggahaṇavasena te amuñcitvā pavattaṃ sattādiggahaṇaṃ cakkhuviññāṇādīni viya rūpādīsu tesu khandhesu cakkhādīsu ca asantaṃ avijjamānaṃ sattarathādiṃ gaṇhāti, tasmā taṃ parittārammaṇādibhāvena na vattabbanti vuttaṃ. Tathā yaṃ khandhasamūhasantānaṃ ekattena gahitaṃ upādāya ‘‘kalyāṇamitto pāpamitto puggalo’’ti gahaṇaṃ paññatti ca pavattati, taṃ tadupādānabhūtaṃ puggalasaññāya sevamānassa kusalākusalānaṃ uppatti hotīti ‘‘puggalopi upanissayapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 1.1.9) vuttaṃ. Yasmā pana puggalo nāma koci bhāvo natthi, tasmā yathā āpodhātuādīni cittena vivecetvā pathavīdhātu upalabbhati, na evaṃ rūpādayo khandhe vivecetvā puggalo upalabbhati. Paṭisedhitā ca puggalakathāya puggaladiṭṭhi. Vajirāya ca bhikkhuniyā vuttaṃ –
若众等不存在依着无明假名，何来无明假名？此意已显：「无明之众七等等聚集相称谓无明假名」。众七等无明所依不可说。有言：「如色等乃无明，或无实质」言，此说亦经解释，被认可，非谓色及受无实质故谓无明。若众等真实存在，谓色等无，则无明假名不可成立。乃色等及诸根意识依次发生时，生起「众、女性、车」等分别识及随顺名辞，非以众等识为依存义，故谓众七等分别语为无明假名，并非妄语，乃因世俗承认也。故此语义本身乃是自知无明亦知无明之言辞性，乃是约定事实所生。说是「约定智乃实事，而非他智」，由此立率。又言「如地领域及衣等，皆约定事实，无他实事」。由是可知，色等自流动之众多集合中不放逸而发生于识等中，是种屏障类相，对色等识之等识集合不说其为无明众。犹如蕴集合众合之一致把持，诸取善恶等人之聚合假名生起，谓之取人名，作为依赖而生起。且人非实有法，犹如心识分别水、地等元素而得，非如色等分别而成。个人观断举于此。比库瓦吉尼法师亦言——
‘‘Kaṃ nu sattoti paccesi, māra diṭṭhigataṃ nu te;
『魔，汝执取何者为有情』——此乃汝之邪见耶？
Suddhasaṅkhārapuñjoyaṃ, nayidha sattupalabbhatī’’ti. (saṃ. ni. 1.171; mahāni. 186; kathā. 233);
众之言辞语义发生者，如是言及者——
Sattoti pana vacanassa paññattiyā pavattiṃ dassetuṃ sā evamāha –
「如同肢体组合，产生“车”的声音；
‘‘Yathāpi aṅgasambhārā, hoti saddo ratho iti;
故众名亦复如是」
Evaṃ khandhesu santesu, hoti sattoti sammutī’’ti. (saṃ. ni. 1.171; mahāni. 186; kathā. 233);
如是在诸蕴中存在时，即称为有或存在，这是共识（详见『增支部论』1.171；『摩诃尼沙经』186；『杂藏论』233）。
Yadi puggalo na vijjati, kathaṃ puggalaggahaṇassa sārammaṇatā siyāti? Avijjamānassapi ārammaṇassa gahaṇato. Avijjamānampi hi parikappitaṃ lokasaññātaṃ vā vijjamānaṃ vā sabhāvabhūtaṃ ārammaṇaṃ gahetvāva uppajjanato sārammaṇatā vuttā. Sārammaṇāti hi vacanaṃ cittacetasikānaṃ ārammaṇena vinā appavattiññeva dīpeti, na tehi gahitassa ārammaṇassa vijjamānataṃ avijjamānataṃ vāti. Ayaṃ saṅkhatāsaṅkhatavinimuttassa atthitāpaṭisedhaṃ sabbathā anuvattantānaṃ vinicchayo.
若无人存在，何以说对个体把握有始有终呢？即便在无知者的把握上，依然有起点。因即使当下不存在的把握，借由对世界常识的观照，亦或存在的本质相时，凭借无明与现行的对立，持此把握而生起称为把握的起点。所谓把握，就是心及心所的起点，非凭对已被抓取的把握的有无判断而生。此乃无为与有为解脱中，顺理而行而得的意义解说，是普遍顺行的结论。
§1316
1316.Nāmakaraṇaṭṭhenāti aññaṃ anapekkhitvā sayameva attano nāmakaraṇasabhāvatoti attho. Yañhi parassa nāmaṃ karoti, tassa ca tadapekkhattā aññāpekkhaṃ nāmakaraṇanti nāmakaraṇasabhāvatā na hoti. Tasmā mahājanassa ñātīnaṃ guṇānañca sāmaññanāmādikārakānaṃ nāmabhāvo nāpajjati. Yassa ca aññehi nāmaṃ karīyati, tassa ca nāmakaraṇasabhāvatā natthīti natthiyeva nāmabhāvo, vedanādīnaṃ pana sabhāvasiddhattā vedanādināmassa nāmakaraṇasabhāvato nāmatā vuttā. Pathavīādinidassanena nāmassa sabhāvasiddhataṃyeva nidasseti, na nāmabhāvasāmaññaṃ, niruḷhattā pana nāmasaddo arūpadhammesu eva vutto, na pathavīādīsūti na tesaṃ nāmabhāvo. Mātikāya ca pathavīādīnaṃ nāmatānāpatti vuttāva. Na hi pathavīādināmaṃ vijahitvā kesādināmehi rūpadhammānaṃ viya vedanādināmaṃ vijahitvā aññena nāmena arūpadhammānaṃ voharitabbena piṇḍākārena pavatti atthīti.
名相立处，意指不顾他境而自主称名的性质。不顾他人所名，即不存在其他对立的名相，故不成名相的性质。因此大众的亲属或资质相类的普通名称，并不生起名义之存在。反之，若他人作名，则该名不存在名相性质，故无名之存在；而颜色等感受因其固有本质被称为名相根本。以地等示现，彰显名相的本质，而非名义存在。细微音声名仅在无形之物中出现，非指地等名称，也非其名之存在。论聚已说明地等名称并非名称产生冲突。地等名称未舍弃，则如发等色法亦不舍名感受，诸无形法亦须以名义覆盖而显现，故名称有其存在意义。
Atha vā rūpadhammā cakkhādayo rūpādayo ca tesaṃ pakāsakapakāsitabbabhāvato vinā nāmena pākaṭā honti, na evaṃ arūpadhammāti adhivacanasamphasso viya nāmāyattagahaṇīyabhāvena ‘‘nāma’’nti vuttā, paṭighasamphassopi na cakkhādīni viya nāmena vinā pākaṭoti ‘‘nāma’’nti vutto. Arūpatāya vā aññanāmasabhāgattā saṅgahitoyaṃ, aññaphassasabhāgattā vā. Vacanatthopi hi ‘‘rūpayatīti rūpaṃ, nāmayatīti nāma’’nti idha pacchimapurimānaṃ sambhavati. Rūpayatīti vināpi nāmena attānaṃ pakāsayatīti attho, nāmayatīti nāmena vinā apākaṭabhāvato attano pakāsakaṃ nāmaṃ karotīti attho. Ārammaṇādhipatipaccayatāyāti satipi rūpassa ārammaṇādhipatipaccayabhāve na paramassāsabhūtaṃ nibbānaṃ viya sātisayaṃ taṃnāmanasabhāvena paccayoti nibbānameva ‘‘nāma’’nti vuttaṃ.
其次，色法如眼及色法等，因其显现与被显现性质而明显，缺乏名称时即非显现法。非色法则依名称所属及掌握关系而称之为「名」，即使反感及对触亦称为「名」，非眼等般显显现。因无色质所属，则以不同名称聚合，或以不同感触为依据。就词义而言，说『色即色，名即名』时，前后相续产生关系。色法即使无名，也能显现自己；名者即无名的显现行为以名命名。由于把握与支配的因缘，心对色之把握再无比库众多，即被称为涅槃，即称名为涅槃。
§1318
1318.Vaṭṭamūlasamudācāradassanatthanti sattānaṃ vaṭṭamūlasamudācāro nāma avijjā ca bhavataṇhā ca, taṃdassanatthanti attho. Tattha samudācaratīti samudācāro, vaṭṭamūlameva samudācāro vaṭṭamūlasamudācāro, vaṭṭamūladassanena vaṭṭamūlānaṃ pavatti dassitā hotīti vaṭṭamūlānaṃ samudācārassa dassanatthantipi attho.
根本轮回的示现意义，即谓众生的根本轮回实践即无明与存在渴爱，此为其意义。这里所言的‟实践‟，即依根本的行为所实行，即根本轮回实践。以根本轮回的示现，表现根本轮回的生起，遂有此义。
§1320
1320. Ekekasmiñca attāti ca lokoti ca gahaṇavisesaṃ upādāya ‘‘attā ca loko cā’’ti vuttaṃ. Ekaṃ vā khandhaṃ attato gahetvā aññaṃ attano upabhogabhūto lokoti gaṇhantassa attano attānaṃ ‘‘attā’’ti gahetvā parassa attānaṃ ‘‘loko’’ti gaṇhantassa vā vasena ‘‘attā ca loko cā’’ti vuttaṃ. Taṃ bhavissatīti taṃ dvidhāpi gahitaṃ khandhapañcakaṃ bhavissatīti niviṭṭhā parāmasantīti attho.
个体与世界谓指依据把握的特殊条件，『我与界』显现已明言。即把一蕴作为自我，另蕴作为世界，以把握者持自己为我，持他为界，谓『我与界也』。意指这般，一分为二而把握五蕴实如本有，故明示为终结及传播之意。
§1332
1332. Saha sikkhitabbo dhammo sahadhammo, tattha bhavaṃ sahadhammikaṃ. Kammatthe vattamānato dovacassasaddato āya-saddaṃ anaññatthaṃ katvā ‘‘dovacassāya’’nti vuttanti adhippāyena ‘‘dubbacassa kamma’’nti āha. Dovacassassa vā ayanaṃ pavatti dovacassāyaṃ. Vacanassa paṭiviruddhavacanaṃ paṭāṇikagahaṇaṃ. Guṇehi garūsu gāravena vasanaṃ garuvāso. Jātiādīhi jeṭṭhakesu paṭissuṇitabbesu vasanaṃ sajeṭṭhakavāso. Ottappitabbā vā garuno. Hiriyitabbā jeṭṭhakā. Yāya cetanāya dubbaco hoti, sā dovacassatā bhavituṃ arahatīti ‘‘saṅkhārakkhandhoyevā’’ti āha.
1332. 「联合修学法」者指同时应当修习的法门，所谓「同法」则是指此中具足相应的法境。关于行为业所起作用时，因言语二重（二音）之声，缘此声唯有一义者，谓之「二音」。由上所示以主张，即言言语为「恶言业」。《注》：「二音」者，言语之流转；因合于二音故名。从言语反面争执，谓之恶言相对之行为。以德高厚庄严为衣饰，谓之尊重衣服。论生等最为尊长及应当听闻者，谓之穿戴此尊长之服。复有应当起怖畏心者谓庄重，应当生忌惮心者谓尊敬。云何因意志所生恶言？谓其因念从烦恼生，则具二音之性，即恶言之性质，如是为恶言音法。故说乃「蕴聚行显现体」也。
§1333
1333. Du-saddena yuttaṃ nāmaṃ dunnāmaṃ. Anupasaṅkamantassapi anusikkhanaṃ sevanāti adhippāyena ‘‘bhajanāti upasaṅkamanā’’ti āha. Sabbatobhāgenāti kāyavācācittehi āvi ceva raho ca.
1333. 「恶声」即混合不善之音，即不善之名。对于不善之名，虽未接近实相，亦名为间接附着。以此为主张，谓修持正行即是接近不善之名。所谓「诸处」即身、语、意三者总称，亦含秘密不显之意。
§1336
1336.Vinayoti vibhaṅgakhandhakā vuttā. Vatthuvītikkamato pubbe parato ca āpattiṃ āpajjanto nāma na hotīti saha vatthunā āpattiṃ paricchindati. Tenāha ‘‘saha vatthunā…pe… āpattikusalatā nāmā’’ti. Saha kammavācāyāti abbhānatiṇavatthārakakammavācāya ‘‘ahaṃ, bhante, itthannāmaṃ āpattiṃ āpajji’’ntiādikāya ca. Saheva hi kammavācāya āpattivuṭṭhānañca paricchindatīti. Āpattiyā vā kāraṇaṃ vatthu, vuṭṭhānassa kāraṇaṃ kammavācāti kāraṇena saha phalassa jānanavasena ‘‘saha vatthunā saha kammavācāyā’’ti vuttaṃ.
1336. 「律」者，谓律藏及律律之一切章条。所说「物事免犯」者，在先今两端，行事中若未生过错，则谓无犯过。由此故言「与物事俱行……过错善巧」之名。所谓「与行为语俱行」即是指同行之行为语，如说：『世尊，我现起名为女性过罪』等语。因同善与恶行为语同时生起故，亦包括过罪之生起。过罪之因是行为事由；生起之因是行为语故。依因缘与果报之理言「与物事与行为语」。
§1338
1338. Ayamevattho saha parikammenāti ettha vutto. Vuṭṭhānakapaññāyāti vuṭṭhānassa kāraṇabhūtāya parikammapaññāya.
1338.「此物事即与从业」是这里所说。谓因过错生起之智慧，称为业事产生之智慧。
§1340
1340. Dhātuvisayā sabbāpi paññā dhātukusalatā, tadekadesā manasikārakusalatāti adhippāyena purimapadepi uggahamanasikārajānanapaññā vuttā. Purimapade vā vācuggatāya dhātupāḷiyā manasikaraṇaṃ ‘‘manasikāro’’ti vuttaṃ. Tattha uggaṇhantī manasikarontī dhātupāḷiyā atthaṃ suṇantī ganthato ca atthato ca dhārentī ‘‘ayaṃ cakkhudhātu nāmā’’tiādinā sabhāvato aṭṭhārasevāti gaṇanato ca paricchedaṃ jānantī ca paññā uggahapaññādikā vuttā. Pacchimapade pañcavidhāpi sā paññā uggahoti tato ca pavatto aniccādimanasikāro ‘‘uggahamanasikāro’’ti vutto, tassa jānanaṃ pavattanameva, yathā pavattaṃ vā uggahaṃ, evameva pavatto uggahoti jānanaṃ uggahajānanaṃ. Manasikāropi ‘‘evaṃ pavattetabbo evañca pavatto’’ti jānanaṃ manasikārajānanaṃ. Tadubhayampi manasikārakosallanti vuttaṃ. Uggahopi hi manasikārasampayogato manasikāraniruttiṃ laddhuṃ yuttoti yo ca manasi kātabbo, yo ca manasikaraṇupāyo, sabbo so manasikāroti vattuṃ vaṭṭatīti. Tattha ca kosallaṃ manasikārakusalatāti.
1340. 以诸元素范畴为总称一切智慧善巧之理，指出一方面乃是善于生起意念之智慧。以此为主旨，先提到词句意义中元素的意念生起称为「意念起用」。其内含提起者即为意念意知，译作「此称为眼根元素」等，此称自然分为十八种，名号繁多，翻译时须分门别类并且了解各段落内容。后语指五种智慧亦名为「智慧起用」，此后续产生无常等意念，即称「起用意念」。其生起即为知见，如同起用及提起。这两个都称为意念技能。起用者，因伴随意念之结合，得以顺利推动意念表达（释义）。而若于心中有所成立者，或其修行方法，无不为意念故，皆言为意念行为，并且涉及诸种巧妙。
§1342
1342.Tīsupi vā…pe… vaṭṭatīti tassā ca uggahādibhāvo vutto. Sammasanaṃ paññā , sā maggasampayuttā aniccādisammasanakiccaṃ sādheti niccasaññādipajahanato. Manasikāro sammasanasampayutto tatheva aniccādimanasikārakiccaṃ maggasampayutto sādheti. Tenāha ‘‘sammasanamanasikārā lokiyalokuttaramissakā’’ti. Iminā pana paccayena idaṃ hotīti evaṃ avijjādīnaṃ saṅkhārādipaccayuppannassa paccayabhāvajānanaṃ paṭiccasamuppādakusalatāti dasseti.
1342. "三者或"……此即续说起用等之作用。智慧为称，因缘具足相关，无常三相真谛之智慧，通过断除恒久观念等完成。意念与智慧相应，则能成就无常观念等意念行为，亦称为道上辅助作用。因而说「真实意念，世界和出世间两重的真实见解」。依此因缘故，说明此智慧即对于无明等蕴行之因缘相随现起的智慧，谓之缘生智慧法门正行。
§1344
1344.Ambabījādīni anupādinnakadassanatthaṃ vuttāni. Sotaviññāṇādīnaṃ visabhāgā ananurūpā anuppādakāyeva cakkhādayo ‘‘visabhāgapaccayā’’ti vuttā, tehi anuppajjamānāneva ca sotaviññāṇādīni ‘‘visabhāgapaccayasamuppannadhammā’’ti. Sotaviññāṇena vā visabhāgassa cakkhuviññāṇassa paccayoti visabhāgapaccayo, cakkhāyatanassa visabhāgena sotāyatanena paccayena samuppanno visabhāgapaccayasamuppanno.
1344. 云关于非执著见的意义者，起自水种等。此中，关于声识等的非本质部分，被称为异质性之不相应，乃至不生成界。如说“因异质而生”，即眼等因异质而生。此等虽未生起，但声识等中则称为“因异质而生起的法”。因声识而有异质之眼识，则称为异质缘；眼根中异质之眼处，因声根而生起异质缘生法。
§1346
1346. Ajjavaniddese ajjavo ajjavatāti ujutā ujukatā icceva vuttaṃ hotīti ajjavamaddavaniddesesu ujukatāmudutāniddesehi visesaṃ maddavaniddese vuttaṃ ‘‘nīcacittatā’’tipadamāha. Tattha ‘‘nīcacittatā mudutā’’ti puna mudutāvacanaṃ nīcacittatāya visesanatthaṃ. Omānopi hi nīcacittatā hoti, na pana mudutāti.
1346. 现时之“现时”义为正直、正当，言正直正当即为“现时”。在因过程之现时中，有称顺易的特别，顺易中云“心下”“心之顺利”为顺易之谓。虽然某些人心下顺利，但并非顺易也。
§1348
1348. Paresaṃ dukkaṭaṃ duruttañca paṭivirodhākaraṇena attano upari āropetvā vāsenti. Cittassa sakamanatāti cittassa abyāpanno sako manobhāvoti attho. Cittanti vā cittappabandhaṃ ekattena gahetvā tassa antarā uppannena pītisahagatamanena sakamanattaṃ āha. Attamano vā puggalo, tassa bhāvo attamanatā. Sā na sattassāti puggaladiṭṭhinivāraṇattaṃ ‘‘cittassā’’ti vuttaṃ.
1348. 以他人的恶行与恶语为对立之因而强加于己，称此为心的和谐。所谓心的和谐，是指心无乱忧，心理和睦。心者，即心联结，一体持之，因其内生起与喜悦相伴之和谐，称为心和。所谓己我者，为个人所在之行持，即所谓己我的心境。此非指有情，故于断见中称为“心的存在”。
§1349
1349. Kāyavācāhi kattabbassa akaraṇena asādiyitabbassa sādiyanena ca manasāpi ācarati eva, indriyasaṃvarādibhedanavasena vā etaṃ vuttanti veditabbaṃ.
1349. 身语意中该做而未做者，不该做而做者，及心中亦如是体验，此皆因根制之破坏而生，应当了知此义。
§1350
1350. Sadosavaṇe rukkhe niyyāsapiṇḍiyo, ahicchattakāni vā uṭṭhitāni ‘‘aṇḍakānī’’ti vadanti. Pheggurukkhassa pana kuthitassa aṇḍāni viya uṭṭhitā cuṇṇapiṇḍiyo gaṇṭhiyo vā ‘‘aṇḍakānī’’ti veditabbā. Padumanāḷaṃ viya sotaṃ ghaṃsayamānā viya pavisantī kakkasā daṭṭhabbā. Kodhena nibbattā tassa parivārabhūtā kodhasāmantā. Pure saṃvaḍḍhanārī porī, sā viya sukumārā mudukā vācā porī viyāti porī. Tatthāti ‘‘bhāsitā hotī’’ti vuttāya kiriyāyātipi yojanā sambhavati, tattha vācāyāti vā. Saṇhavācatātiādinā taṃ vācaṃ pavattayamānaṃ cetanaṃ dasseti.
1350. 声于树上似落花散落之状，有如卵状物竖立，人称为“蛋壳”等。树上果实如破裂之蛋或结节，亦取名“蛋壳”。如同莲须浮入水流般细微之声，形若啄木之啄击。怒气生起则伴随四面环绕之怒气势。古时言表姐妹，表达细腻柔和语言者，亦呼为“表姐妹”。此因言语表达，甚至动作均可联结，涵盖语言之意。以和顺言语及其他表现，显现发言时的意愿。
§1351
1351. Āmisālābhena yaṃ chiddaṃ hoti, taṃ āmisālābhena ‘‘chidda’’nti vuttaṃ. Dveyeva hīti yathāvuttāni āmisadhammālābhehi pavattamānāni chiddāni āha. Gamanasabhāgenāti gamanamaggassa anucchavikadisābhāgena. Saṅgahapakkhe ṭhatvāti saṅgahaṃ karomicceva kathetabbaṃ, na lābhasakkārakāmatādīhīti attho. Avassaṃ kātabbaṃ kiccaṃ, itaraṃ karaṇīyaṃ. Abbhānato aññaṃ āpattivuṭṭhānaṃ ‘‘vuṭṭhāna’’nti vuttaṃ.
1351. 以所得财物作分割者，作分割即名为“切断”。谓两部分之财物分割，如今所述财物所得分别断切。行进中的部分，谓行进之路段的分割。总集之处亦应如同组合那样讨论，不含利益敬意欲望等意。所应做之事完成，另有所为。棍棒等激发的另一过失，称为过失产生。
§1352
1352.Sasambhārakathāti dassanassa kāraṇasahitāti attho, sasambhārassa vā dassanassa kathā sasambhārakathā. Yassa cakkhundriyāsaṃvarassa hetūti vatvā puna ‘‘tassa cakkhundriyassa satikavāṭena pidahanatthāyā’’ti vuttaṃ, na asaṃvarassāti. Tadidaṃ yaṃ cakkhundriyāsaṃvarassa hetu abhijjhādianvāssavanaṃ dassitaṃ, taṃ asaṃvutacakkhundriyasseva hetupavattaṃ dassitanti katvā vuttanti veditabbaṃ, yatvādhikaraṇanti hi yassa cakkhundriyassa kāraṇāti attho. Kassa ca kāraṇāti? Asaṃvutassa. Kiñca asaṃvutaṃ? Yassa cakkhundriyāsaṃvarassa hetu anvāssavanti tadupalakkhitaṃ, tassa saṃvarāyāti ayamatthayojanā.
1352. “合说资具”者，谓有显现之因缘而共说之义，此即显现因缘之说语。称为观根制护之因，后又说“为彼观根具足以正念拘摄之故”，非谓无制护也。此即所说观根制护因者，指彼妄结贪嗔等烦恼如影随形之故，故云制护因乃无制护观根之因而起；此义应当辨明，所谓因，谓彼无制护之观根；何为无制护者，谓观根制护因之所缘及之彼因缘，此谓制护因之组摄。
Javanakkhaṇe pana dussīlyaṃ vātiādi puna avacanatthaṃ idheva sabbaṃ vuttanti chasu dvāresu yathāsambhavaṃ yojetabbaṃ. Na hi pañcadvāre kāyavacīduccaritasaṅkhātaṃ dussīlyaṃ atthīti. Yathā kintiādinā nagaradvāre asaṃvare sati taṃsambandhānaṃ gharādīnaṃ asaṃvutatā viya javane asaṃvare sati taṃsambandhānaṃ dvārādīnaṃ asaṃvutatāti evaṃ aññesaṃ saṃvare, aññesaṃ saṃvutatāsāmaññameva nidasseti, na pubbāparasāmaññaṃ anto bahi sāmaññaṃ vā. Sati vā dvārabhavaṅgādike puna uppajjamānaṃ javanaṃ bāhiraṃ viya katvā nagaradvārasamānaṃ vuttaṃ, itarañca antonagaradvārasamānaṃ. Javane vā asaṃvare uppanne tato paraṃ dvārabhavaṅgādīnaṃ asaṃvarahetubhāvāpattito nagaradvārasadisena javanena pavisitvā dussīlyādicorānaṃ dvārabhavaṅgādimūsanaṃ kusalabhaṇḍavināsanaṃ kathitanti daṭṭhabbaṃ.
关于奔走节，复次邪恶之言行等义，皆于此而尽述，当依六门妥为结合。盖五门中体有身语恶行之俗称邪恶，非此义也。如城门四方，随门之无制护则屋宇等相续无制护，奔走无制护则门扇等相续无制护，若他处制护则又他有制护，此示制护之共相，非昔共相之彼共享外共相。若门扇等处生奔走则视为外境，论城门门类，当作其类。奔走若无制护由此生，继后门扇等无制护因缘生，入城门视奔走犹盗贼虑实，谓门扇等盗贼及类杂扰盗窃财物之说，实当观见。
§1353
1353. Iminā āhārena nittharaṇatthena atthikabhāvo idamatthikatā. Āhāraparibhoge asantussanāti āhāraparibhogakkhaṇe pavattā asantussanā, davatthādiabhilāsoti attho. Ettha ca asantuṭṭhitā lobho, amattaññutā appaṭisaṅkhā ca mohoti ime dve dhammā ‘‘bhojane amattaññutā’’ti veditabbā.
1353. 此以食食之缘故，言事理之终结为不满之意。所谓饮食消受时生不满，即饮食消受时所起的烦恼贪欲。此中不满者即贪欲、不节制、无觉察，此二法称为“食时不节制”。
§1355
1355. ‘‘Seyyohamasmī’’tiādinā pavattamānova mānamado. Asaddhammasevanāsamatthataṃ nissāya pavatto māno, rāgo eva vā purisamado. Sakkarasappikhīrādīni yojetvā bahalapakkaṃ bhojanaṃ piṇḍarasabhojanaṃ, bahalapakkaṃ vā maṃsarasādibhojanaṃ. Mandanti appaṃ. Ṭhitiyāti ṭhitatthaṃ. Tadatthañca bhuñjanto yasmā ‘‘kāyaṃ ṭhapessāmī’’ti bhuñjati, tasmā ‘‘ṭhapanatthāyā’’ti vuttaṃ. Abhuttapaccayā uppajjanakāti idaṃ khudāya visesanaṃ yassā appavatti bhojanena kātabbā, tassā dassanatthaṃ. Sakalaṃ sāsananti pāḷidhammampi sabbakusalepi saṅgaṇhāti. Abhuttapaccayā uppajjanakavedanā, bhuttapaccayā na uppajjanakavedanāti etāsaṃ ko viseso? Purimā yathāpavattā jighacchānimittā vedanā. Sā hi abhuñjantassa bhiyyo pavattanavasena uppajjatīti. Pacchimāpi khudānimittāva aṅgadāhasūlādivedanā appavattā. Sā hi bhuttapaccayā pubbe anuppannāva na uppajjissati. Vihiṃsānimittatā cetāsaṃ vihiṃsāya viseso.
1355. "是当以我为尊"等言，谓自尊自慢之起。如以邪法相应无益之人际往来所致傲慢，亦或是贪恋男子称心的愉悦。以蜂蜜、乳类诸味调配，不论精细粗劣，一切所食即不宜多食。所谓“既立”，谓确定之义。以此故食者谓“我当立身”，故曰“为立身故”。谓由于因缘不如所愿而起之苦痛，此为饥饿之特殊标记，故示之。尽称教法者即言巴利法及诸善法。谓此不如意因缘之感受，非因已食而有之，此感受区别为何？即先前未得时所起之饥饿痛苦，此为食时之非节制；而后者虽有类似空腹痛疼，实则食后未发之故，不似先前之感，是为心中作害之因。
Yātrāti yāpanā vuttā, pubbepi ‘‘yāpanāyā’’ti vuttaṃ, ko ettha viseso? Pubbe ‘‘yāpanāyāti jīvitindriyayāpanatthāyā’’ti vuttaṃ, idha pana catunnaṃ iriyāpathānaṃ avicchedasaṅkhātā yāpanā yātrāti ayamettha viseso . Dāyakadeyyadhammānaṃ attano ca pamāṇaṃ ajānitvā paṭiggahaṇaṃ, saddhādeyyavinipātanatthaṃ vā paṭiggahaṇaṃ adhammikapaṭiggahaṇaṃ, yena vā āpattiṃ āpajjeyya. Apaccavekkhitaparibhogo adhammena paribhogo. Anavajje aninditabbe paccaye sāvajjaṃ sanindaṃ paribhogena attānaṃ karoti. Anavajjatā ca bhavissatīti attano pakatiaggibalādiṃ jānitvā ‘‘evaṃ me agarahitabbatā ca bhavissatī’’ti pamāṇayuttaṃ āhāretīti attho.
云“旅行”者，亦称“保持”，以前亦云“保持者”为生命根保之意。此处所谓无断的四行路保持即谓旅行乃此义差别。暗示于授与给予法及自量，令信受法断为非法奉行之握住，为行犯法之摄持。恶用非正法生活，必为人指责自招责备。所谓斯无过失意，是知己所为必致自己不悦者，自他间之力成此，自有其度量操持，谓“如此当有不可得之事”。
Sukho iriyāpathavihāro phāsuvihāro. Ettakañhi bhuñjitvā…pe… pavattantīti iriyāpathānaṃ sukhappavattiyā kāraṇabhūtaṃ bhuñjanaṃ pivanañca iriyāpathehi kāraṇabhāvena gahitattā tehi sādhitaṃ viya vuttaṃ. ‘‘Abhutvā udakaṃ pive’’ti likhanti, ‘‘bhutvānā’’ti pana pāṭho. Punapi hi appasseva anujānanavasena –
安乐者谓行路安乐住。所谓此类饮食饮用，乃为诸行路生安乐之因，饮食以行路之因，故说如已确立。亦有作“已成饮水”，又有“已为饮水”，复次因不显见不能观察轻微之差别。
‘‘Kappiyaṃ taṃ ce chādeti, cīvaraṃ idamatthikaṃ;
「若有遮盖合宜者，此袈裟即非本意衣物；
Alaṃ phāsuvihārāya.
不适合安静栖居之用。」
‘‘Pallaṅkena nisinnassa, jaṇṇuke nābhivassati;
「坐于床榻上者，年老者尚不宜；
Alaṃ phāsuvihārāyā’’ti. (theragā. 984-985) –
『足以令住于安乐』。（长老偈九八四至九八五）——
Āha.
「说」也。
Bhojanānisaṃsoti yathāvuttehi aṭṭhahaṅgehi samannāgatassa bhojanassa agarahitabbatā sukhavihāro ca ānisaṃsoti attho. Yuttassa niddosassa bhojanassa parimāṇassa ca vasena jānanaṃ yuttapamāṇajānanaṃ nāma.
饮食的理由，依照所述八支具备的规范饮食者，不舍离饮食且生活安乐则名为此义。于适当无过失饮食的数量，因知其与适当分量相当，谓之适量知晓。
§1356
1356. Vināsaṃ pattiyā naṭṭhā, paṭipakkhehi abhibhūtattā muṭṭhā ca sati yassa, so naṭṭhamuṭṭhassati, tassa bhāvo naṭṭhamuṭṭhassatitā.
若无灭尽境界的成就者，则无被对境所胜服及解脱者。若具正念者能证此境界，则彼即因无灭尽境界而证得。
§1368
1368.Visuddhippattanti maggaphalasīlaṃ vuccati. Lokuttaradhammāvāti lokuttarasatiādidhammāva. Sīlasampadā pana rūpārūpāvacarā natthīti sambhavato yojetabbā.
清净果的生起谓之道、果、果得及戒德。所谓出世间诸法者，即诸出世第一诸法也。但戒德圆满者，形色非形色之境界，实不可生。是故应与之相应修习。
§1373
1373. Bhogūpakaraṇehi sabhogo. Catunnaṃ saccānaṃ anulomanti catusaccappaṭivedhassa anulomanti attho. ‘‘Saccāna’’nti hi paṭivijjhitabbehi paṭivedho vutto, catusaccappaṭivedhassa vā upanissayabhūtaṃ paṭivijjhitabbānaṃ catunnaṃ saccānaṃ anulomanti vuttaṃ.
万有具足谓之具足。四谛之顺序乃谓四圣谛之内证。所谓圣谛即是被证得的内证，四圣谛的顺序为诸圣谛依缘成就之义。
§1378
1378. ‘‘Mama gharaṃ dhuraṃ katvā bhikkhaṃ pavisathā’’ti diyyamānaṃ dhurabhattanti vadanti. Niccabhattādi vā aññepi āṇāpetvā sayaṃ dhuraṃ hutvā dinnaṃ dhurabhattaṃ.
对于“我宅有重门，持饭而入”的说法，称门重者。亦或持常饭等他物，自置门上，所赐为重门。
§1379
1379.Paṭivāsetināmāti nivatteti nāma osakketi nāma.
障碍者之名谓回转，亦名非安稳。
§1380
1380.Pubbe nivutthakkhandhāti purimajātīsu santatipariyāpanne khandhe āha. Khandhapaṭibaddhanti vatthābharaṇayānagāmajanapadādi. Khayasamayeti maggakkhaṇaṃ āha.
先前所述聚合谓昔世诸聚，复称名为身聚。身聚结缔为袈裟衣物及人群等。终于时谓道之终结也。
§1381
1381.Adhimuccanaṭṭhenāti aniggahitapakkhandanasaṅkhātena yathāsukhaṃ pavattanaṭṭhena.
『以决意之义』者，即以所谓不受阻碍而趋入、随意运行之义。
§1382
1382. Khīṇānaṃ anto avasānaṃ niṭṭhitabhāvo khīṇanto, khīṇānaṃ vā ādikālo, tasmiṃ khīṇante. Esa nayo niruddhantetiādīsu.
1382.此处所谓“khīṇa”者，谓终尽、止息的状态；包括终了的结局与终结的时刻。在此，终结乃开始之处。此理称为“nayo niruddhanti”等。
Dukanikkhepakathāvaṇṇanā niṭṭhitā. · 二法摄置论的注释终了。
Nikkhepakaṇḍavaṇṇanā niṭṭhitā. · 摄置品的注释终了。