3. Nikkhepakaṇḍaṃ · 3. 安立篇复注
Dukamātikāpadavaṇṇanā二法母纲词句解释。
§1-6
1-6.Mūlaṭṭhenāti suppatiṭṭhitabhāvasādhanena mūlabhāvena, na paccayamattaṭṭhena hetudhammā hetū dhammāti samāsāsamāsaniddesabhāvo dvinnaṃ pāṭhānaṃ viseso. Tathevāti sampayogatova. Sahetukānaṃ hetusampayuttabhāvato ‘‘sampayogato’’ti vuttanti veditabbaṃ, na sahasaddassa sampayogatthattā. Saha-saddo pana ekapuñje uppādato yāva bhaṅgā sahetukānaṃ hetūhi samānadesagahaṇānaṃ hetuādisabbhāvaṃ dīpeti, sampayutta-saddo ekuppādādivasena saha hetūhi ekībhāvupagamanaṃ, tato eva ca dvinnaṃ dukānaṃ nānattaṃ veditabbaṃ. Dhammanānattābhāvepi hi padatthanānattena dukantaraṃ vuccati. Na hi hetudukasaṅgahitehi dhammehi aññe sahetukadukādīhi vuccanti, te eva pana sahetukāhetukādibhāvato sahetukadukādīhi vuttā. Evaṃ sahetukadukasaṅgahitā eva hetusampayuttavippayuttabhāvato hetusampayuttadukena vuttā. Na hi dhammānaṃ avuttatāpekkhaṃ dukantaravacananti natthi punaruttidoso. Desetabbappakārajānanañhi desanāvilāso tathā desanāñāṇañcāti. Tena dhammānaṃ tappakāratā vuttā hoti. Sakalekadesavasena paṭhamadukaṃ dutiyatatiyehi saddhiṃ yojetvā catutthādayo tayo dukā vuttā. Sakalañhi paṭhamadukaṃ dutiyadukekadesena sahetukapadena tatiyadukekadesena hetusampayuttapadena ca yojetvā yathākkamaṃ catutthapañcamadukā vuttā, tathā paṭhamadukekadesaṃ nahetupadaṃ sakalena dutiyadukena yojetvā chaṭṭhaduko vutto. Idampi sambhavatīti etena avuttampi sambhavavasena dīpitanti dasseti. Sambhavo hi gahaṇassa kāraṇanti. Yathā hetusahetukāti idaṃ sambhavatīti katvā gahitaṃ, evaṃ hetuahetukāti idampi sambhavatīti katvā gahetabbamevāti evaṃ aññatthāpi yojetabbaṃ.
根本重心的涵义来自于安稳坚固状态之成就，作为根本的本质，而非仅依赖于因缘的存在。所谓因缘法，是指由因而生起的法，这是一种含有正逆双重示现的现象，故有两种特殊的用法。于此，当因缘相连的状态存在时，谓之“相连”；此处应理解为因缘相结合的情形，而非单纯因缘的连缀。声相并起且相结合时，直到断灭，才显现因缘等同一致的本性，这就是因及其所生诸法的共同本质。声相相接连续时，因与所生法达到统一，因此对两种不同用法要分别辨识。由于法无差别性，彼此字义之不同显得尤为重要。因而并非因缘与所生法混合为一时称为因缘法及其所生的第二种，而仅以因缘与所生法间结合差异而称因缘所生之第二种差别用法。如此以因缘所生之正逆相续，因缘所生的不一体性之差，乃称为因缘相生的两种差别用法。法的不可反复性不必依赖于所谓“差异”，因此无反复之误说。讲说的目的在于生起正确认识，增长讲理知识的兴趣。由整地声相意义，前两种因缘所生状态连结第三者，第四及以后再列为三差用法。把前两种因缘所生状态与各类相结合，合理应用于后续诸种差别用法，以形成后续第六种差别用法。如此还有可能发生之际，用此方式体现，即所谓发生乃系于接受相的因缘之因。正如因缘与所缘的对待，一同接受因缘与所缘，亦当类推应用于其他相似情况。
Evaṃ paṭhamadukaṃ dutiyatatiyadukesu dutiyapadehi yojetvā ‘‘hetū ceva dhammā ahetukā ca, ahetukā ceva dhammā na ca hetū, hetū ceva dhammā hetuvippayuttā ca, hetuvippayuttā ceva dhammā na ca hetū’’ti ye dve dukā kātabbā, tesaṃ sambhavavaseneva saṅgahaṃ dassetvā kho pana-padena aparesampi dukānaṃ saṅgahaṃ dassetuṃ ‘‘tatra yadeta’’ntiādimāha. Tatrāti pāḷiyaṃ. Ayaṃ atirekatthoti idāni yaṃ vakkhati, tamatthamāha. Tattha pana aññepi aññathāpīti etesaṃ visuṃ pavattiyā dve dukā dassitā, saha pavattiyā pana ayampi duko veditabbo ‘‘hetū ceva dhammā hetusampayuttāpi hetuvippayuttāpī’’ti, etesu pana pañcasu dukesu dutiyadukena tatiyaduko viya, catutthadukena pañcamaduko viya ca chaṭṭhadukena ninnānatthattā ‘‘na hetu kho pana dhammā hetusampayuttāpi hetuvippayuttāpī’’ti ayaṃ duko na vutto. Dassitaninnānatthanayo hi so purimadukehīti. Itaresu catūsu hetū ceva ahetukadukena samānatthattā hetū ceva hetuvippayuttaduko, hetusahetukadukena samānatthattā hetuhetusampayuttaduko ca nahetuhetusampayuttaduko viya na vattabbo. Tesu pana dvīsu pacchimaduke ‘‘hetū kho pana dhammā sahetukā’’ti padaṃ catutthaduke paṭhamapadena ninnānākaraṇattā na vattabbaṃ, ‘‘hetū kho pana dhammā ahetukā’’ti padaṃ ‘‘hetū ceva dhammā ahetukā’’ti etena ninnānattā na vattabbaṃ. Avasiṭṭhe pana ekasmiṃ duke ‘‘ahetukā ceva dhammā na ca hetū’’ti padaṃ chaṭṭhaduke dutiyapadena ekatthattā na vattabbaṃ. Idāni ‘‘hetū ceva dhammā ahetukā cā’’ti idamevekaṃ padaṃ avasiṭṭhaṃ, na ca ekena padena duko hotīti tañca na vuttanti. Catutthaduke dutiyapadena pana samānatthassa chaṭṭhaduke paṭhamapadassa vacanaṃ dukapūraṇatthaṃ, etena vā gatidassanena sabbassa sambhavantassa saṅgaho katoti daṭṭhabbo. Tathā hi sabbo sambhavaduko paṭhamaduke dutiyatatiyadukapakkhepena dassito, tesu ca paṭhamadukapakkhepenāti.
如此将第一、第二、第三两种差别用法，于第二词中联接，称因缘法和非因缘法、非因缘法与非因缘法、因缘法与因缘相非相法、因缘相非相法与非因缘法这两种差别用法。以此发生为基础显示连结结构，而用不同语词亦能表现差别用法，故谓“较于此处”。这里是巴利语的用法，意指多重含义。目前所言即是该用法之本义。于不同处、不同义分别表现这两种差别用法，并含附加差别用法：有五种差别用法中，第二差用法类比第三差用法，第四差用法类比第五差用法；第六差用法因与果之不同而产生，所谓“不为因缘法与因缘相非相法”。此处未称为第六差用法，因其含义不尽相同。所示前述差别用法中，四种中有因缘法与非因缘差别用法和因缘法与因缘相差别用法。还有两处差用法之中第四差用法对应第一词中否定因缘法用法，不应成立；称“因缘法是非因缘法”的用法及“因缘法或非因缘法”的用法，亦因其否定之义故不能成立。最后一处差用法中，第二词用作第四差用法中以补充两者之缺陷，展示众因缘所生中的全覆并结结构。这样所有依发生二义而归纳的差别用法都已经显示。前述发生差用法的成立示范，令各差别用法的归纳完整。
§7-13
7-13. Samānakālena asamānakālena kālavimuttena ca paccayena nipphannānaṃ paccayāyattānaṃ paccayabhāvamattena tesaṃ paccayānaṃ atthitaṃ dīpetuṃ sappaccayavacanaṃ, na sahetukavacanaṃ viya samānakālānameva, nāpi sanidassanaṃ viya taṃsabhāvassa anatthantarabhūtassa. Saṅkhata-saddo pana sametehi nipphāditabhāvaṃ dīpetīti ayametesaṃ viseso dukantaravacane kāraṇaṃ. Ettha ca appaccayā asaṅkhatāti bahuvacananiddeso avinicchitatthaparicchedadassanavasena mātikāṭhapanato katoti veditabbo. Uddesena hi kusalādisabhāvānaṃ dhammānaṃ atthitāmattaṃ vuccati, na paricchedoti aparicchedena bahuvacanena uddeso vuttoti. Rūpanti rūpāyatanaṃ pathaviyādi vā. Purimasmiṃ atthavikappe rūpāyatanassa asaṅgahitatā āpajjatīti ruppanalakkhaṇaṃ vā rūpanti ayaṃ atthanayo vutto. Tattha rūpanti ruppanasabhāvo. Na lujjati na palujjatīti yo gahito tathā na hoti, so lokoti taṃgahaṇarahitānaṃ lokuttarānaṃ natthi lokatā. Dukkhasaccaṃ vā loko, tattha teneva lokasabhāvena viditāti lokiyā.
同时同异时间、时相自由状态下，由因而生之法，仅由因之状态表现其因缘性，应用“依赖条件”的说法，而非“因法”之说，因为同时间内并非直接对此状态单一地表示其存在，也非单纯表现无益之法。此处“构造”一词专指依因集合而成的生起状态，这是“差别”的原因，故此构造语词是苦谛语的特殊用法。复数形式意在区分无界限义项之展示。所谓「母表」是指由法理分析引起的总称性前提。此处“目的”指善法等法之存在，而非分配，而以无分配复数指称归入所述目的的数量。譬如“色”指色根、地及诸色界。在过去语义使用中，色界不能互相协调，故此色表色相之基。此谓前因谬误，称为“名相（色）”，色即乃色体的实相。此处不应颠倒解释，所谓不动及不可破坏，是指所建立的“世界”，包括超越世间法界，现实世界之冠名为“世界”。苦谛中的“界”即此世界，用世俗层面名之。
Evaṃ sante cakkhuviññāṇena vijānitabbassa rūpāyatanassa teneva navijānitabbassa saddāyatanādikassa ca nānattā dvinnampi padānaṃ atthanānattato duko hoti. Evaṃ pana duke vuccamāne dukabahutā āpajjati, yattakāni viññāṇāni, tattakā dukā vuttā samattā ṭhapetvā sabbadhammārammaṇāni viññāṇāni. Tesu ca dukassa pacchedo āpajjati, tathā ca sati ‘‘kenacī’’ti padaṃ sabbaviññāṇasaṅgāhakaṃ na siyā, niddesena ca viruddhaṃ idaṃ vacanaṃ. Yo ca tattha ‘‘ye te dhammā cakkhuviññeyyā, na te dhammā sotaviññeyyāti ayaṃ duko na hotī’’ti paṭisedho kato, so ca kathaṃ yujjeyya. Na hi samatthā aṭṭhakathā pāḷiṃ paṭisedhetunti, na ca kenaci-saddassa tenevāti ayaṃ padattho sambhavati, ‘‘kenacī’’ti etassa ādipadassa aniyamitaṃ yaṃ kiñci ekaṃ padattho, taṃ vatvā vuccamānassa ‘‘kenacī’’ti dutiyapadassa yaṃ kiñci aparaṃ aniyamitaṃ padatthoti lokasiddhametaṃ, tatheva ca niddeso pavatto, na cettha viññātabbadhammabhedena dukabhedo samatto āpajjati yattakā viññātabbā, tattakā dukāti, tasmā natthi dukabahutā. Na hi ekaṃyeva viññātabbaṃ kenaci viññeyyaṃ kenaci na viññeyyañca, kintu aparampi aparampīti sabbaviññātabbasaṅgahe duko samatto hoti, evañca sati ‘‘kenacī’’ti padaṃ aniyamena sabbaviññāṇasaṅgāhakanti siddhaṃ hoti, viññāṇanānattena ca viññātabbaṃ bhinditvā ayaṃ duko vutto, na viññātabbānaṃ atthantaratāyāti. Etassa pana dukassa nikkheparāsiniddeso dukasaṅgahitadhammekadesesu dukapadadvayappavattidassanavasena pavatto. Atthuddhāraniddeso niravasesadukasaṅgahitadhammadassanavasenāti veditabbo.
如此对应眼识等识知所认诸色界及新识知之声界等，因二义词之差别而成苦谛，因多苦述故形成多苦，所谓“唯识诸法”，诸识皆苦。遂生苦的区别，如此依「何者」词即非涵盖全部识，而是对不同识之区分。若有人反对“眼识可识诸色，非识其他法”，亦难自圆其说。因为注释书不能反驳巴利原典且非主旨，也无词义相符差异。此“何者”词首义的不规则运用，导致众苦多义之成立，因此分别区分不同苦，而非余苦。苦之分明解释为集合诸苦之统一，依归纳涵义完满。由此显示众苦之连结划分，照明苦概念。故知所有因缘生之苦皆涵盖于初、第二、第三差用法之类中，且以初差为主导。
§14-19
14-19.Cakkhutopi…pe… manatopīti cakkhuviññāṇādivīthīsu tadanugatamanoviññāṇavīthīsu ca kiñcāpi kusalādīnampi pavatti atthi, kāmāsavādayo eva pana vaṇato yūsaṃ viya paggharaṇakaasucibhāvena sandanti, tasmā te eva ‘‘āsavā’’ti vuccanti. Tattha hi paggharaṇakaasucimhi niruḷho āsavasaddoti. Dhammato yāva gotrabhunti tato paraṃ maggaphalesu appavattito vuttaṃ. Ete hi ārammaṇakaraṇavasena dhamme gacchantā tato paraṃ na gacchantīti. Nanu tato paraṃ bhavaṅgādīnipi gacchantīti ce? Na, tesampi pubbe ālambitesu lokiyadhammesu sāsavabhāvena antogadhattā tato paratābhāvato. Ettha ca gotrabhuvacanena gotrabhuvodānaphalasamāpattipurecārikaparikammāni vuttānīti veditabbāni, paṭhamamaggapurecārikameva vā gotrabhu avadhinidassanabhāvena gahitaṃ, tato paraṃ maggaphalasamānatāya pana aññesu maggesu maggavīthiyaṃ phalasamāpattivīthiyaṃ nirodhānantarañca pavattamānesu phalesu nibbāne ca pavatti nivāritā āsavānanti veditabbā. Savantīti gacchanti. Duvidho hi avadhi abhividhivisayo anabhividhivisayo ca. Abhividhivisayaṃ kiriyā byāpetvā pavattati ‘‘ābhavaggā bhagavato yaso gato’’ti, itaraṃ bahi katvā ‘‘āpāṭaliputtā vuṭṭho devo’’ti. Ayañca ā-kāro abhividhiattho idha gahitoti ‘‘antokaraṇattho’’ti vuttaṃ.
眼识等通道及随其而来的新识通道，皆具有种种善法的活动，然欲望烦恼似乎总确信以痰涕污秽之类的恶染相焕发。故而称这些为“烦恼”。其中在痰涕之污秽中，“烦恼”一词彰显其令人厌弃之义。从正理角度讲，自属类别直到根本原因，即道果阶段后已不生起烦恼。以上意谓由于依赖因缘物体的法，之后不再生起烦恼。难道还会依附于生死根本流转现象而继续故障吗？不是的，它们也依附于之前的世界法则，以烦恼形态内在存在，然后才断除形成之后的无烦恼状态。这里所说的根本原因及其果的路径和结果行持，称为根本道或正道的实践过程，最终止灭烦恼。这就说明存在鲜明的止灭暇期。止灭时期有二类，即表达的止灭与不表达的止灭。表达止灭以行为展开而显示，例如“世尊的声望已去”，而不表达止灭则外显形象如“巴嗒厘子神已涅槃”。以上“表达”阻止烦恼的形成，说明这是“内在因”的涵义。
Cirapārivāsiyaṭṭho ciraparivutthatā purāṇabhāvo. Ādi-saddena ‘‘purimā, bhikkhave, koṭi na paññāyati bhavataṇhāyā’’ti (a. ni. 10.62) idaṃ suttaṃ saṅgahitaṃ. Avijjāsavabhavāsavānañca ciraparivutthatāya dassitāya tabbhāvabhāvīnaṃ kāmāsavadiṭṭhāsavānañca ciraparivutthatā dassitā hoti. Aññesupi yathāvutte dhamme okāsañca ārammaṇaṃ katvā pavattamānesu mānādīsu vijjamānesu attattaniyādiggāhavasena abhibyāpanaṃ madakaraṇavasena āsavasadisatā ca etesaṃyeva, nāññesanti etesveva āsavasaddo niruḷho daṭṭhabbo. Āyataṃ vā savanti phalantīti āsavā. Na hi kiñci saṃsāradukkhaṃ āsavehi vinā uppajjamānaṃ atthīti. Ārammaṇabhāvena ye dhammā vaṇo viya āsave paggharanti, te asampayoge atabbhāvepi saha āsavehīti sāsavā, āsavavantoti attho.
长久终身之数，指存在已久及古老本性。以原始词涵义而言，佛陀曾说：“过去诸比库啊，汝等应知何谓烦恼未被觉知。”此语出自经文汇集。《阿毗尼毗经》中，烦恼及其未被觉知的状态被明确指出，主要指诸欲之烦恼未灭。其他方面如前所述诸法，依照时节分别清楚地存在与碍障所成的乐在妄执中，产生集聚烦恼的现象。那些烦恼本质间，因彼此依赖与次第，反复加强自身，分别浸透及延伸，形成烦恼相似的特征，这正是“烦恼”的实义。若无烦恼，则无生死之苦可说。以烦恼为因则生死流转；由烦恼消除则生死消除。因烦恼依附于而生，故称为烦恼。
Osānaduke ‘‘no āsavā kho panā’’ti avatvā ‘‘āsavavippayuttā kho panā’’ti vacanaṃ sāsavānaṃ sahetukānaṃ viya sampayuttehi taṃsahitatā na hotīti dassanatthaṃ. Evaṃ sesagocchakesupi yathāsambhavaṃ vippayuttaggahaṇe payojanaṃ daṭṭhabbaṃ. Apica ‘‘no āsavā kho pana dhammā sāsavā’’ti idaṃ padaṃ catutthaduke dutiyapadena ninnānaṃ, na ca ekena duko hoti, tasmā āsavavippayuttapadameva gahetvā osānadukayojanā ñāyāgatāti katā. Hetugocchake pana hetuvippayuttānaṃ sahetukatā natthīti te gahetvā dukayojanāya asakkuṇeyyattā nahetupadaṃ gahetvā osānadukayojanā katā. Ye vā pana paṭhame duke dutiyassa pakkhepe eko, tatiyassa dve, paṭhamassa dutiye eko, tatiye dve, dutiyassa tatiye eko, dutiye ca tatiyassa ekoti aṭṭha dukā labbhanti, tesu tīhi itare ca nayato dassitāti veditabbā. Esa nayo sesagocchakesupi.
在第二组中“非有结”的说法被否定，继而说明“确实是已经断除结”的语句，与结的因缘相联，如此结合的事实并不存在，此旨在表明此义。对章节姓名范围同样应依可能性恰当采用断结的合取之用。又因“非有结者即结”这一词在第四章第二句中被弃置，并非单有一组，而是因仅取断结词合用，故称为第二组的合取。因缘章节中连带因缘不相属于否定，故不取因缘词，而以非因缘词为否定用，故作为断结合取。此处于第一章第二组中第二句有一处，第三句有二处，第一章第三句有一处，第三句有二处，第二组第三句有一处，第二句有一处，共得八组，须知此处有三处及其他部份的结合用。这是章节范围之合取用法。
§20-25
20-25. Kilesakammavipākavaṭṭānaṃ paccayabhāvena tattha saṃyojenti, satipi aññesaṃ tappaccayabhāve na vinā saṃyojanāni tesaṃ tappaccayabhāvo atthi, orambhāgiyuddhambhāgiyasaṅgahitehi ca taṃtaṃbhavanibbattakakammaniyamo bhavaniyamo ca hoti, na ca upacchinnasaṃyojanassa katānipi kammāni bhavaṃ nibbattentīti. Saṃyojetabbāti vā saṃyojaniyā, saṃyojane niyuttāti vā. Dūragatassapi ākaḍḍhanato nissarituṃ appadānavasena bandhanaṃ saṃyojanaṃ, ganthakaraṇaṃ saṅkhalikacakkalakānaṃ viya paṭibaddhatākaraṇaṃ vā ganthanaṃ gantho, saṃsilisakaraṇaṃ yojanaṃ yogoti ayametesaṃ visesoti veditabbo. Dhammānaṃ sabhāvakiccavisesaññunā pana bhagavatā sampayuttesu ārammaṇesu tappaccayesu ca tehi tehi nipphādiyamānaṃ taṃ taṃ kiccavisesaṃ passantena te te dhammā tathā tathā āsavasaṃyojanaganthādivasena vuttāti ‘‘kimatthaṃ eteyeva dhammā evaṃ vuttā, kasmā ca vuttā eva puna vuttā’’ti na codetabbametaṃ.
二十至二十五条说，烦恼行为相续链条依因缘而结，且确实存在某些支配性因缘关系下的结合。根本前段类结合与后续结合相续，仍有生灭法则、存在法则，并非止断合取关系能生灭现象。合取即谓必合、受制、主使合取。远离者虽受缚而难脱，其枷锁如链轮般紧束，称为發结、合缚、组合、连接，此为合取的特称。诸法因相聚合于阿赖耶体中，在缘起脉络中以多样之法作为基础并显现相续，故说“为何此法如是说，复为何重说此语”，非应追问此义。
§26-37
26-37.Ganthaniyāti ettha ayamañño attho ‘‘ganthakaraṇaṃ ganthanaṃ, ganthane niyuttāti ganthaniyā, ganthayituṃ sakkuṇeyyā, ganthayituṃ arahantīti vā ganthaniyā’’ti. Evaṃ oghaniyādīsupi daṭṭhabbaṃ. Tenātikkamatīti etaṃ dhātvatthaṃ gahetvā oghaniyāti padasiddhi katā.
二十六至三十七条讲“结缔”一词，义为“结缔者、结合之物、受制者，能结合之物，阿拉汉能结合”等义。此亦可从“水流”等词类中见解。超越之前说义归纳为名相的成立。
§50-54
50-54. Dhammasabhāvaṃ aggahetvā parato āmasantīti parāmāsā. Paratoti niccādito. Āmasantīti sabhāvapaṭisedhena parimajjanti.
五十至五十四条说，若不执取法（法之自性）就是离念。所谓“远离”是本始和常在。所谓离念谓因执断本性而减灭。
§55-68
55-68. Sabhāvato vijjamānaṃ avijjamānaṃ vā vicittasaññāya saññitaṃ ārammaṇaṃ aggahetvā appavattito ālambamānā dhammā sārammaṇā. Cintanaṃ gahaṇaṃ ārammaṇūpaladdhi. Cetasi niyuttā, cetasā saṃsaṭṭhā vā cetasikā. Dubbiññeyyanānattatāya ekībhāvamivupagamanaṃ nirantarabhāvupagamanaṃ. Yesaṃ rūpānaṃ cittaṃ sahajātapaccayo hoti, tesaṃ cittassa ca suviññeyyanānattanti nirantarabhāvānupagamanaṃ veditabbaṃ. Ekato vattamānāpīti api-saddo ko pana vādo ekato avattamānāti etamatthaṃ dīpeti. Idamettha vicāretabbaṃ – avinibbhogarūpānaṃ kiṃ aññamaññaṃ saṃsaṭṭhatā, udāhu visaṃsaṭṭhatāti? Visuṃ ārammaṇabhāvena suviññeyyanānattattā na saṃsaṭṭhatā, nāpi visaṃsaṭṭhatā saṃsaṭṭhāti anāsaṅkanīyasabhāvattā. Catunnañhi khandhānaṃ aññamaññaṃ saṃsaṭṭhasabhāvattā rūpanibbānehipi so saṃsaṭṭhabhāvo atthi natthīti siyā āsaṅkā, tasmā tesaṃ itarehi, itaresañca tehi visaṃsaṭṭhasabhāvatā vuccati, na pana rūpānaṃ rūpehi katthaci saṃsaṭṭhatā atthīti tadāsaṅkābhāvato visaṃsaṭṭhatā ca rūpānaṃ rūpehi na vuccatīti. Esa hi tesaṃ sabhāvoti. Cittasaṃsaṭṭhasamuṭṭhānādipadesu saṃsaṭṭhasamuṭṭhānādisaddā cittasaddāpekkhāti paccekaṃ cittasaddasambandhattā cittasaṃsaṭṭhā ca te cittasamuṭṭhānā cāti paccekaṃ yojetvā attho vutto. Upādiyantevāti bhūtāni gaṇhanti eva, nissayanti evāti attho. Yathā bhūtāni upādiyanti gayhanti nissīyanti, na tathā etāni gayhanti nissīyanti, tasmā upādā. Atha vā bhūtāni amuñcitvā tesaṃ vaṇṇanibhādibhāvena gahetabbato upādā.
五十五至六十八条说，从本性上究见有与无的殊别，以异相分别为依赖对象而执取，谓此造作法为依凭的起点和依托。思惟者及注意者心意所依或心意所居住，因难知其本色故有统一现象与持续现象。某些色法与心相互依赖，故谓其心难以明知此因缘关系，即谓持续存在。所谓“一”字，非音义争论，而是指独一无二之理。应观察此处——无归灭性者彼此关联互持，所谓“杂缠”与“正缠”不可视为相互纠缠，不可反转论，因其非联结性质。谓四蕴彼此依存在灭色之中似有共同存在为假设，故对彼此皆立存有互赖说，不谓色对色有依赖，此乃因无假设而非依赖，此即自然属性。心与心所聚合、一切所依相互作用，即谓各自有“心音”依附自身，此意特指局部心音关联及心之凝聚，以本身链接归结。所谓执取，就是诸存在所把持并依赖，故谓“执取”。若抛离诸存在，仅依其表现特征说明，则为执取。
§75-82
75-82.Saṃkiliṭṭhattikevuttanayenāti saṃ-saddaṃ apanetvā kilisantīti kilesātiādinā nayena.
七十五至八十二条说，“混乱交织”的起用，谓为交织发声之举，意为贪嗔痴等烦恼所导引之惑乱状态。
§83-100
83-100.Kāmāvacarādīsu ayamaparo attho – kāmataṇhā kāmo, evaṃ rūpārūpataṇhā rūpaṃ arūpañca. Ārammaṇakaraṇavasena tāni yattha avacaranti, te kāmāvacarādayoti. Evañhi sati aññabhūmīsu uppajjamānānaṃ akāmāvacarāditā kāmāvacarāditā ca nāpajjatīti siddhaṃ hoti. Nikkhepakaṇḍepi ‘‘etthāvacarā’’ti vacanaṃ avīciparanimmitaparicchinnokāsāya kāmataṇhāya ārammaṇabhāvaṃ sandhāya vuttanti veditabbaṃ, tadokāsatā ca taṇhāya tanninnatāya veditabbā. Yadi pariyāpannasaddassa antogadhāti ayamattho, maggādidhammānañca lokuttarantogadhattā pariyāpannatā āpajjati. Na hi ‘‘pariyāpannā’’ti ettha tebhūmakagahaṇaṃ atthīti? Nāpajjati sabbadā pavattamānassa paccakkhassa lokassa vasena pariyāpannanicchayato. Atha vā paricchedakārikāya taṇhāya paricchinditvā āpannā paṭipannā gahitāti pariyāpannā.
关于色欲行为及类似者的意义——这里的“他”（aparo）是指欲望（kāmataṇhā）为根本的欲爱（kāmo），同样，色与非色的渴求（rūpārūpataṇhā）是针对色（rūpa）与非色（arūpa）的欲望。作为触缘之所，这些对象被称为欲之行为等（kāmāvacarādayo）。据此，能在他处生起的无欲等状态，既非欲之行为，也不生诸烦恼，此理已得成立。关于投掷部分中“此处行为”（etthāvacarā）语句，专指由缘起欲望而生的触缘状态，须了知此义。该“处”（okāsa）意指渴爱和其未被满足的状态。若将“已显清净”（pariyāpanna）理解为清净的终止，及超脱灭谛等境界的显现，则“已显”意指对于此诸位境已悉能获得者。非总有现前于过去世中按其业所成熟果报的已显灭迹，故“已显”非指此处的境界依止。或可理解为，断除渴爱的境界，由观智所达，而被称为“已显”。
Anīya-saddo bahulā kattuabhidhāyakoti vaṭṭacārakato niyyantīti niyyānīyā, nī-kārassa rassattaṃ ya-kārassa ca ka-kārattaṃ katvā ‘‘niyyānikā’’ti vuttaṃ, niyyānakaraṇasīlā vā niyyānikā. Uttaritabbassa aññassa niddiṭṭhassa abhāvā niddisiyamānā sauttarā dhammāva uttaritabbāti ‘‘attāna’’nti āha. Rāgādīnanti rāgādīnaṃ dasannaṃ kilesānaṃ sabbaniyatākusalānaṃ vā. Tehi nānappakāradukkhanibbattakehi abhibhūtā sattā kandanti akandantāpi kandanakāraṇabhāvato. Yasmā pana pahānekaṭṭhatāvasena ca ‘‘saraṇā’’ti āha, tasmā ‘‘rāgādīna’’nti vacanena rāgadosamohāva gahitāti ñāyati. Raṇa-saddo vā rāgādireṇūsu niruḷho daṭṭhabbo, raṇaṃ vā yuddhaṃ, ‘‘kāmā te paṭhamā senā’’ti (su. ni. 438; mahāni. 28, 68, 149; cūḷani. nandamāṇavapucchāniddesa 47) evamādikā ca akusalā senā ariyamaggayuddhena jetabbattā sayuddhattā ‘‘saraṇā’’ti vuccantīti. Araṇavibhaṅgasutte (ma. ni. 3.323 ādayo) pana sadukkhā saupaghātā saupāyāsā sapariḷāhā micchāpaṭipadābhūtā kāmasukhānuyogādayo ‘‘saraṇā’’ti vuttāti dukkhādīnaṃ raṇabhāvo tannibbattakasabhāvānaṃ akusalānaṃ saraṇatā ca veditabbā.
“Anīya”一词有多种常用含义，作为动词谓语时意为“引导、控制”，被称为“必引动者”（niyyānīyā），由字根ni-表示方向，ya-意为引导、动词化，及ka-表示动作，与构成语形为niyyānikā，即引导者。因后续将无此法者归为射引者，故称其为“自身”。“Rāgādīna”是指从贪欲等十大烦恼及一切固定不善行中所生起的有情。此等烦恼束缚诸众生，令其或悲泣或不悲，而因致悲泣者皆因生起烦恼因缘。因舍弃之彻底而称为“避护”，由此“Rāgādīna”之语含贪恨痴三者。战斗之声者见于贪等烦恼中披露，其意为战争或争斗，“欲欲辈为第一军队”者（su. ni. 438；mahāni. 28, 68, 149；cūḷani. nandamāṇavapucchāniddesa 47），此类不善军队须由圣道之战胜，故其战斗名为“避护”。阿拉汉经中（Araṇavibhaṅgasutta ma. ni. 3.323前）亦云，虽为苦、刺杀、不善行、恶道之缘，嗜欲等六尘之追求为“避护”，反映诸苦的斗争之状态及不善支配者之防护。
Piṭṭhidukā samattā. · 后分二法已完毕。
Suttantikadukamātikāpadavaṇṇanā
经文中对难解之处的集结与说明
§101-108
101-108. Vijjārāsantogadhadhammā vijjāsabhāgatāya tadekadese vijjākoṭṭhāse vattantīti vuttā. Vajirassa yattha taṃ patati, tattha abhejjaṃ nāma kiñci maṇipāsāṇādi natthi, na ca tena gamanamaggo viruhati, evameva arahattamaggena yattha so uppajjati, tasmiṃ santāne abhejjo kileso nāma natthi, na ca bhinno puna viruhatīti vajirupamatā veditabbā. Tadupacārena bālā yathā ‘‘mañcā ghosantī’’ti. Kaṇhābhijātīti apāyā vuccanti manussesu ca dobhaggiyaṃ. Tapanassa vā dukkhassa hitāti tapaniyā.
101-108节。修习智慧之胜果，谓智慧因其聚合而于一境界中层叠。以坚利如金刚之物所堕之处为例，彼处无瑕疵如玉石，且无裂隙，恶障亦无侵入。智慧胜果亦复如是，既无杂染烦恼，且未被破坏，无因烦恼复生者，如同坚固金刚所至之地。用此比喻，愚者虽称“狂妄出声”，实则如同堕落之畜生。此处“黑畜生”（kaṇhābhijāta）谓地狱众生，人中恶类。苦行痛苦为修炼之益处，故称为“修炼者”。
Dāsādīsupi sirivaḍḍhakādisaddā viya atathattā vacanamattameva adhikāraṃ katvā pavattā adhivacanā. Yasmā pana adhivacananiruttipaññattipadāni samānatthāni, sabbañca vacanaṃ adhivacanādibhāvaṃ bhajati, tasmā tesupi vacanavisesesu visesena pavattehi adhivacanādisaddehi sabbāni vacanāni atthappakāsanasāmaññena vuttānīti etenādhippāyena ayaṃ atthayojanā katāti veditabbā. Atha vā adhi-saddo uparibhāge, upari vacanaṃ adhivacanaṃ. Kassa upari? Pakāsetabbassa atthassāti viditovāyamattho. Adhīnaṃ vā vacanaṃ adhivacanaṃ. Kena adhīnaṃ? Atthena. Tathā taṃtaṃatthappakāsane nicchitaṃ, niyataṃ vā vacanaṃ nirutti. Pathavīdhātupurisāditaṃtaṃpakārena ñāpanato paññattīti evaṃ adhivacanādipadānaṃ sabbavacanesu pavatti veditabbā. Aññathā sirivaḍḍhakadhanavaḍḍhakappakārānameva abhilāpānaṃ adhivacanatā, abhisaṅkharontīti evaṃpakārānameva niddhāraṇavacanānaṃ niruttitā, takko vitakkoti evaṃpakārānameva ekamevatthaṃ tena tena pakārena ñāpentānaṃ paññattitā ca āpajjeyyāti.
即使是如仆役等称谓，仅属言辞用法，依遣使之谓语成交，从而引申语法。因同一词汇在不同语境下可被赋予同义，整体言辞通指用法，故此等词于特定语法环境中皆为言辞。又“adhi-”加词置于词首或词末，首时作词首，义谓上方，指应表述之意，且为一种固化用法，具正确定义。因此，言辞整体应通阅诸例，以便知其特定含义。否则如“sirivaḍḍhaka”等仅为增益称谓之混用，则被释为特定表达之语法形式，称为“单一意义增益语”，由此知晓整体词义及所在语境。
§109-118
109-118. Phasso vedanāti sabbadāpi arūpadhammānaṃ phassādināmakattā pathaviyādīnaṃ kesakumbhādināmantarāpatti viya nāmantarānāpajjanato ca sadā attanāva katanāmatāya catukkhandhanibbānāni nāmakaraṇaṭṭhena nāmaṃ. Namanaṃ avinābhāvato ārammaṇābhimukhatā, namanahetubhūtatā nāmanaṃ. Atha vā adhivacanasamphasso viya adhivacanaṃ nāmamantarena ye anupacitabodhisambhārānaṃ gahaṇaṃ na gacchanti, te nāmāyattaggahaṇā nāmaṃ. Rūpaṃ pana vināpi nāmasādhanaṃ attano ruppanasabhāvena gahaṇaṃ upayātīti rūpaṃ.
触觉与感受者，恒为非形色法中所谓触或相关之名称，譬如土等元素及毛发、灰尘等称谓之异名，如此般名不过是名称性生起之标记。名相因缘非虚妄，缘触对象依次生起。名为依赖于造作起，缘生名称说有其因缘。另一义所指称谓触觉所缘部分未能实证取起故，以名法所包含称谓为之，谓“名的从属集取”，这是指名只能附属于色法而成其所缘。真色不可离名依，名法亦须为色法所依附。
§119-123
119-123. Ito pubbe parikammaṃ pavattaṃ, ito paraṃ bhavaṅgaṃ, majjhe samāpattīti evaṃ samāpattīnaṃ appanāparicchedapaññā samāpattikusalatā. Vuṭṭhāne kusalabhāvo pubbe vuṭṭhāne paricchedakaraṇañāṇaṃ. Lakkhaṇādivasena aniccādivasena ca manasi karaṇaṃ manasikāro.
119-123. 从此（次第）先行的准备活动展开，由此而入深层潜存，于中止息。所谓止息者乃此止息状态的安住知见与止息的善巧。起行时的善巧状态，先于起行时的断别知见。意识对诸相及无常等诸相的观察，即为心意运作。
§124-134
124-134. Sucisīlatā soraccaṃ. Sā hi sobhanakammaratatāti. Sammodakassa, sammodako vā mudubhāvo sammodakamudubhāvo, saṇhavācatā. ‘‘Aguttadvāratā’’ti vutte kesu dvāresūti na paññāyatīti ‘‘indriyesū’’ti vuttaṃ. Sampajānātīti sampajāno, tassa bhāvo sampajaññaṃ. Tadapi ñāṇaṃ yasmā sampajānāti, tasmā ‘‘sampajānātīti sampajañña’’nti āha. Appaṭisaṅkhāne nimitte visaye vā. Vīriyasīsenāti vīriyapāmokkhena. Uppannaṃ balanti vīriyopatthambhena hi kusalabhāvanā balavatī thirā uppajjatīti tathā uppannā balavatī kusalabhāvanā balavanto satta bojjhaṅgātipi vuccanti. Kasiṇanimittaṃ viya saññāṇaṃ viya saviggahaṃ viya ca suṭṭhu upalakkhetabbākāraṃ ‘‘nimitta’’nti vuccati. Samatho ca evaṃ ākāroti ‘‘nimitta’’nti vutto. Tathā hi so paccavekkhantena paccavekkhaṇato gayhatīti. Uddhaccamiva cittaṃ na vikkhipatīti, vikkhepapaṭikkhepo vā avikkhepo.
124-134. 清净的持戒为业清净。所谓因善业熏习而自现光明者。勉励者或称勉励，常为柔软之体，谓之“勉励柔软”。“断门清净”谓于诸门中无所起显，通因指“根入门”。具正知者谓其具足正知，此身之正知。因正知故称具正知。不分别执著于因缘、缘境等。力量之盛，因精进之发力。正因精进所生之力量，善巧修习有力且稳定，如此所生之力量强大。七支觉支亦称为强力。如同器相、训练之相、良善所得等，称为“相”。定乃此形态也，称“相”。故此以观察力之反复念察而成。心无躁乱、不散乱或不散乱反散乱。
§135-142
135-142. Sīlameva punappunaṃ āseviyamānaṃ lokiyaṃ lokuttarampi sīlaṃ paripūretīti ‘‘sīlaparipūraṇato’’ti vuttaṃ. Sīlassa sampadāti kāraṇasīlampi phalasīlampi sampannasamudāyassa ekadesavasena vuttaṃ. Atha vā ‘‘katame ca thapati akusalā sīlā? Akusalaṃ kāyakammaṃ akusalaṃ vacīkammaṃ pāpako ājīvo’’ti (ma. ni. 2.264) vuttattā sabbampi kusalākusalaṃ ‘‘sīla’’nti gahetvā tattha kusalasīlaṃ niddhāretvā ‘‘sīlasampadā’’ti vuttaṃ. Evaṃ diṭṭhisampadāpi veditabbā.
135-142. 持戒重复被熏习，既俗世亦出世间，持戒皆趋充实，称为“戒之完善”。持戒圆满乃因及果俱成之整集，有一之义。或问：“非善戒何者？恶身业，恶口业，恶业生计。”依此教诫，将善恶悉称为“戒”，于中择出善戒，以称为“戒之圆满”。如此，见解圆满亦应观知。
Diṭṭhivisuddhi kho pana yathādiṭṭhissa ca padhānanti kammassakatañāṇādisaṅkhātā diṭṭhivisuddhi cevāti paṭipāṭiyā diṭṭhivisuddhi diṭṭhivisuddhi kho panāti ca padadvayassa samānattā paññā. Yathādiṭṭhissāti nibbattitappakāradiṭṭhissa nibbattetabbapadhānānurūpadiṭṭhissa vā yathādiṭṭhipavattakiriyassa vā. Saṃvegoti sahottappaṃ ñāṇaṃ, ottappameva vā. Samattaṃ tussanaṃ titti santuṭṭhi, natthi etassa santuṭṭhīti asantuṭṭhi, asantuṭṭhissa bhāvo asantuṭṭhitā. Vīriyappavāhe pavattamāne antarā eva paṭigamanaṃ nivattanaṃ paṭivānaṃ, taṃ assa atthīti paṭivānī , na paṭivānī appaṭivānī, tassa bhāvo appaṭivānitā. Vimuccanaṃ nāma ārammaṇe adhimuttatā kilesehi sabbasaṅkhārehi ca nissaṭatā ca. Paṭisandhivasenāti kilesānaṃ taṃtaṃmaggavajjhānaṃ uppannamagge khandhasantāne puna saṃdahanavasena. Anuppādabhūteti taṃtaṃphale. Anuppādapariyosāneti anuppādakaro maggo anuppādo, tassa pariyosāne.
见净亦当依见所根本，如业障知见等所成，见净依步骤修行，见净与见净即二词共义。依见者，即对应见生起与灭息之要件、所应断灭之见，或对应见之生起行为者。精进涵义为于敬戒中畏愧，或仅畏惧。平息、欢喜、满足，若缺此则不满足，缺满足产生不满足状态。不满足即不满足所成特质。于精进不断流转间，有退转回返之中现象，此为退转，非退转及非退转，称为无转者。解脱为依缘调伏烦恼及一切构成之完全消减。依续起，即烦恼于次第道诸行集聚生起，及于五蕴中再起之连接。非生起性者，谓此道果位非生起。烦恼道果位之完成，谓非生起道道果之圆满。
Suttantikadukamātikāpadavaṇṇanā niṭṭhitā. · 经教二法母纲词句解释完毕。
Dukamātikāpadavaṇṇanā niṭṭhitā. · 二法母纲词句解释完毕。