2. Rūpakaṇḍaṃ · 2. 色篇复注
Tikamātikāpadavaṇṇanā三法母句释
Idāni paṭiññātakathaṃ kātuṃ ‘‘idāni iti me…pe… kathanokāso sampatto’’tiādimāha. Ito paṭṭhāyāti kusaladhammapadato paṭṭhāya.
现在说已经了解了该如何做“现在如是我……”等至“说的段落的开端已成就”。此处说“开端”，是指以善法教句作为开端。
§1
1.Sabbapadehi laddhanāmoti tīsupi padesu vedanāsaddassa vijjamānattā tena laddhanāmo sabbapadehi laddhanāmo hoti. Nanu sukhāya vedanāya sampayuttā dhammāti cattāri padāni, evaṃ sesesupīti dvādasetāni padāni, na tīṇīti vedanāsaddassa padattayāvayavattaṃ sandhāya ‘‘sabbapadehī’’ti vucceyya, na yuttaṃ. ‘‘Vedanāyā’’ti hi visuṃ padaṃ na kassaci padassa avayavo hoti, nāpi sukhādipadabhāvaṃ bhajatīti tena laddhanāmo kathaṃ sabbapadehi laddhanāmo siyāti? Adhippetappakāratthagamakassa padasamudāyassa padattā. Pajjati avabujjhīyati etenāti hi padaṃ, ‘‘sukhāya vedanāya sampayuttā dhammā’’ti etena ca padasamudāyena yathādhippeto attho samatto viññāyati, tasmā so padasamudāyo ‘‘pada’’nti vuccati. Evaṃ itarepi veditabbā. Tasmā tesaṃ tiṇṇaṃ samudāyānaṃ avayavena laddhanāmo sabbapadehi laddhanāmoti yutto.
一、所谓“以诸句皆得名”为三句之中痛觉字之非现，是以得名“以诸句皆得名”。然以善苦之痛觉相应法为四句，以余等为十二句，非三句。因痛觉字不能分割为二分，是故不宜言“诸句全有”，谓皆得名。又痛觉为复合字，非任何字之组成部分，且不具幸福等义，故以此得名“诸句全有”作不当。此为按语义所设句合集。诸言痛觉相应法，此句合集所达义理，明了而知，因此此合集谓为“句”。他法亦当如是解。故此三合集之非组成部分得名“诸句全得名”，即谓与之相应。
Ganthato ca atthato cāti ettha hetupadasahetukapadādīhi sambandhattā ganthato ca hetuatthasahetukatthādīhi sambandhattā atthato ca aññamaññasambandho veditabbo. Sahetukahetusampayuttadukā hi hetuduke hetūhi sambandhattā hetudukasambandhā, hetusahetukaduko hetudukasahetukadukasambandho ubhayekapadavasena. Tathā hetuhetusampayuttaduko hetudukahetusampayuttadukasambandho , nahetusahetukaduko ekadvipadavasena hetudukasahetukadukasambandhoti. Kaṇṇikā viyāti pupphamayakaṇṇikā viya. Ghaṭā viyāti pupphahatthakādīsu pupphādīnaṃ samūho viya. Kaṇṇikāghaṭādīsu hi pupphādīni vaṇṭādīhi aññamaññasambandhāni hontīti tathāsambandhatā etesaṃ dukānaṃ vuttā. Dukasāmaññatoti aññehi hetudukādīhi dukavasena samānabhāvā. Aññehīti sārammaṇadukādīhi. Asaṅgahito padeso yesaṃ atthi, te sappadesā. Yesaṃ pana natthi, te nippadesā.
所谓“从文句与义理”即指因缘因果等词间之相依关系，而从文句连结处及因义方面相依来明了意义间之关联。两者为因果二重，因果二重相关时，则因果相关称为因果相关，因果双重相关则为双重组合。譬如花瓣似小花，花器如花手中等，是花之集合体。花器与花瓣间虽各异，然彼此互有关系，彼此结合如是。此为二重关系。一般称二重关系者，彼此相似之因果等二重关系；他谓相关者更广。又未结合为片段者称为单句，已结合无所分割谓为句合集。
‘‘Kacci nu bhoto kusala’’nti evaṃ pucchitamevatthaṃ pākaṭaṃ katvā pucchituṃ ‘‘kacci bhoto anāmaya’’nti vuttaṃ, tasmā kusalasaddo anāmayattho hoti. Bāhitikasutte (ma. ni. 2.361) bhagavato kāyasamācārādayo vaṇṇentena dhammabhaṇḍāgārikena ‘‘yo kho, mahārāja, kāyasamācāro anavajjo’’ti kusalo kāyasamācāro vutto. Na hi bhagavato sukhavipākaṃ kammaṃ atthīti sabbasāvajjarahitā kāyasamācārādayo kusalāti vuttā. Kusalesu dhammesūti ca bodhipakkhiyadhammā ‘‘kusalā’’ti vuttā. Te ca vipassanāmaggaphalasampayuttā na ekantena sukhavipākāyevāti anavajjattho kusalasaddo. Aṅgapaccaṅgānanti kusalasaddayogena bhummatthe sāmivacanaṃ, aṅgapaccaṅgānaṃ vā nāmakiriyāpayojanādīsūti attho. Naccagītassāti ca sāmivacanaṃ bhummatthe, naccagītassa visesesūti vā yojetabbaṃ. Kusalānaṃ dhammānaṃ samādānahetu evamidaṃ puññaṃ pavaḍḍhatīti puññavipākanibbattakakammaṃ ‘‘kusala’’nti vuttaṃ. Dhammā hontīti suññadhammattā sabhāvamattā hontīti attho. Evaṃ dhammesu dhammānupassīti etthāpi suññatattho dhammasaddo daṭṭhabbo.
曾问曰：“然而贤者，尔为善乎？”如此明确提出问难时，答曰：“尔是否安康？”故善字含有无病之义。于外道经中，诸如世尊身体行为等说法，以德行无垢故称善行为。非谓世尊有苦或恶业。善法中如觉支等被称“善”，且非单以幸福果报界定为善，而其性质纯净无垢方称善。肢节一一是善中义词之本义，乃肢节等之名用辞。舞乐一词亦是善的总称或特称。善法为聚善因故，故称善。法字意含空法性，即自性质故为法。故见法时理，亦应明此空义。
Salayanti…pe… viddhaṃsentīti ettha purimassa purimassa pacchimaṃ pacchimaṃ atthavacanaṃ. Atha vā salanassa atthadīpanāni calanādīni tīṇi tadaṅgappahānādīhi yojetabbāni. Appahīnabhāvena santāne sayamānā akusalā dhammā rāgādiasucisampayogato nānāvidhadukkhahetuto ca kucchitena ākārena sayanti. Ñāṇavippayuttānampi ñāṇaṃ upanissayapaccayo hotīti sabbepi kusalā dhammā kusena ñāṇena pavattetabbāti kusalā. Uppannaṃsānuppannaṃsabhāgesu saṅgahitattā ubhayabhāgagataṃ saṃkilesapakkhaṃ pahānānuppādanehi lunanti sammappadhānadvayaṃ viya.
有关“相触”等故，前文数处反复详说义理。对于“动”等，亦应明其义为三：身触、动等去除等。因断绝动等者，则在所处世间中，有恶法相应，因贪痴烦恼缠绕而导致众苦源故故坠落。如修习智者，智慧依存于智，故诸善法以善慧为依止者。谓现起与未现起部分合和，伴随杂染倾向，断恶起善，如精进修习之二业。
Sattādigāhakānaṃ cittānaṃ gocarā sattādayo viya paññāya upaparikkhiyamānā na nissabhāvā, kintu attano sabhāvaṃ dhārentīti dhammā. Na ca dhāriyamānasabhāvā añño dhammo nāma atthi. Na hi ruppanādīhi aññe rūpādayo, kakkhaḷādīhi ca aññe pathavīādayo dhammā vijjantīti. Aññathā pana avabodhetuṃ na sakkāti nāmavasena viññātāviññāte sabhāvadhamme aññe viya katvā ‘‘attano sabhāvaṃ dhārentī’’ti vuttaṃ. Sappaccayadhammesu visesaṃ dassento ‘‘dhārīyanti vā paccayehī’’ti āha. Dhārīyantīti upadhārīyanti, lakkhīyantīti attho.
诸根等所摄之心，不如诸众生一般，为智慧所察验，然能保持自身法之实体性。未保持自身法实体者，谓其为他法，不复存存。譬如色及诸他色法，壳及土等他法不存在。若不如此，则不可明了。以名称虚称，非实性。见说诸缘法某些特质者，谓之“具持者与条件者”。所谓具持者即维持者，意为具足保持，如此者也。
Akusalāti kusalapaṭisedhanamattaṃ kusalābhāvamattavacanaṃ tadaññamattavacanaṃ vā etaṃ na hoti, kintu tappaṭipakkhavacananti dassetuṃ ‘‘mittapaṭipakkhā amittā viyā’’tiādi vuttaṃ. Tappaṭipakkhavacanatā ca abyākatatatiyarāsivacanena viññāyati. Yadi hi kusalābhāvamattavacanaṃ akusalasaddo, tena na koci dhammo vuttoti abyākatavacaneneva ca tatiyo rāsi vutto na siyā, kusalā ceva dhammā abyākatā cāti dukovāyaṃ āpajjati, na tiko, evañca sati akusalavacanena na koci attho. Atha siyā, ‘‘anabyākatā’’ti ca vattabbaṃ siyā kusalānaṃ viya abyākatānañca abhāvamattasambhavā, tasmā abhāvamattavacane abyākatabhāvamattaṃ viya kusalābhāvamattaṃ akusalaṃ na koci rāsīti ‘‘abyākatā’’ti tatiyo rāsi na siyā. Tatiyarāsibhāvena ca abyākatā vuttāti akusalo ca eko rāsīti viññāyati. Tasmā nābhāvavacanatā, sabhāvadhāraṇādiatthena dhammasaddena samānādhikaraṇabhāvato ca akusalasaddassa kusalābhāvamattavacanatā na hoti, nāpi tadaññamattavacanatā tatiyarāsivacanato eva. Yadi hi kusalehi aññe akusalā cetasikehi aññe acetasikā viya, kusalākusalavacanehi sabbesaṃ dhammānaṃ saṅgahitattā asaṅgahitassa tatiyarāsissa abhāvā cetasikaduko viya ayañca duko vattabbo siyā ‘‘kusalā dhammā akusalā dhammā’’ti, na ‘‘abyākatā’’ti tatiyo rāsi vattabbo, vutto ca so, tasmā na tadaññamattavacanaṃ akusalasaddo, pārisesena tappaṭipakkhesu a-kārassa payogadassanato loke ‘‘amittā’’ti sāsane ‘‘alobho’’ti idhāpi tappaṭipakkhavacanatā akusalasaddassa siddhā, tattha niruḷhattā ca na itaravacanatā, tappaṭipakkhabhāvo ca viruddhasabhāvattā tappaheyyabhāvato ca veditabbo, na kusalavināsanato. Na hi kusalā akusalehi pahātabbā, mahābalavatāya pana kusalāyeva payoganipphāditā sadānusayite akusale tadaṅgavikkhambhanasamucchedavasena pajahantīti.
“不善”一词仅表示与善相对的否定状态，指的是善的缺失，或者说是不具有善的性质，但这并不成立。这里应当理解为“相对之词”，如教中所说“朋友相对，非朋友相对”等。所谓“相对之词”，可由“不明”、“模糊”、“暂隐”等三重辞类来理解。若说“不具有善的性质”的词是“不善之辞”，则无一法可称，亦不成立模糊辞第三类也。善法虽为实有，模糊之法亦多，此二法难合，亦非三类辞。如此则“不善之辞”无实义。若言“非模糊”当说此乃善词与非模糊词中出现的缺失语义，故缺失语义似善之缺失是非善。以第三类辞分析即谓非模糊是善词中之一，因此非缺失语义言亦不是善词。由三类辞来看，“非模糊”为说是“不善”，实为一类三辞中之一。因此非缺失语义并非善辞，亦非缺失语义。若不说缺失语，则因义相同且具有法之共处，同一处位中善辞非缺失语，亦非缺失语第三辞。若善苦分别分别为心异心异，善不善分别之语，由诸法总摄分与合位的第三辞缺失，正如心之不善而难言，此可谓“善法、不善法”，非第三辞也。此义已说，故不以缺失语为非善辞。以同义反复为因，正相之用应是相对词。如世间“非朋友”为教，“不贪”为此处相对语，故此不成立善的灭亡。善虽应舍却，因强力故常应用于念住恶法及断除恶之因缘，而非恶法本身舍弃。
Nabyākatāti akathitā. Kathaṃ panete akathitā honti, nanu ‘‘sukhāya vedanāya sampayuttā’’tiādīhi tikadukapadehi cakkhuviññāṇādivacanehi phassādivacanehi ca kathitāti? No na kathitā, tāni pana vacanāni idha anadhippetāni avuttattā ananuvattanato. Na hi ‘‘sukhāya vedanāya sampayuttā dhammā’’tiādiṃ vatvā ‘‘abyākatā’’ti vuttaṃ, tasmā na tāni idha anuvattantīti tabbacanīyabhāvena akathitatā na hoti, kusalākusalavacanāni pana idha vuttattā anuvattantīti tabbacanīyabhāvena akathitatā ñāyatīti ‘‘kusalākusalabhāvena akathitāti attho’’ti āha. Na byākatāti vā avipākā, abyākatavacaneneva ca avipākatthā ñāyanti. Na hi bhagavato vacanaṃ ñāpakasādhanīyaṃ, āsayānusayacariyādikusalena bhagavatā yesaṃ avabodhanatthaṃ dhammā vuttā tesaṃ vacanānantaraṃ tadatthapaṭivedhato, pacchimehi pana yathā tesaṃ avabodhanatthaṃ bhagavatā taṃ taṃ vacanaṃ vuttaṃ, yathā ca tehi tadattho paṭividdho, taṃ sabbaṃ ācariye payirupāsitvā sutvā veditabbaṃ hoti, tasmā kāraṇaṃ avatvā ‘‘kusalākusalabhāvena akathitāti attho’’ti āha. Yo ca vadeyya ‘‘akusalavipākabhāvena akathitattā, kusalā abyākatāti āpajjanti, kusalavipākabhāvena akathitattā akusalāpī’’ti, sopi ‘‘aññāpakasādhanīyavacano bhagavā’’ti nivāretabbo anuvattamānavacanavacanīyabhāvena akathitassa ca abyākatabhāvato. Na hi avipākavacanaṃ vuttaṃ kusalavacanañca avuttaṃ, yato avipākavacanassa adhikatabhāvo kusalassa ca tabbacanīyabhāvena akathitabhāvo siyā, tasmā na kusalānaṃ abyākatatā, evaṃ akusalānañca anabyākatabhāve yojanā kātabbā.
“非模糊”者谓“不表述、不说明”之义。如何为“不表述”？如诸“与乐受相续”等三重难言词，眼识等根触等说并未明指。非模糊者，彼多词语本是无指，未明确而无人重复言说。不是说“与乐受相续诸法”即称“非模糊”，故对此类词不可要断其意，亦即非“非表述”之意。但因善不善之辩已被界定，故以“善不善之性讲不可说故”作“非表述”之解。所谓非表述者，亦可理解为“非成就者、不完备者”。但非表述词义亦因此成“非完全说明”的意。佛语不作误导，善法诸义以觉悟为本，为正业者所说，随后又为利益而依义而说诸法，彼此之间解说各有相应，故读取时应知其中义理，此因而说“善不善之性不可说”。若有人说“因不善之果不肯定故言不可说，善者反为非模糊”，则应反诘说佛语乃“非误导之辞”，说不可说者亦是可说之法。
Atha vā vi-saddo virodhavacano, ā-saddo abhimukhabhāvappakāsano, tasmā attano paccayehi aññamaññavirodhābhimukhā katā, lakkhaṇavirodhato vināsakavināsitabbato cāti byākatā, kusalākusalā. Na byākatāti abyākatā. Te hi lakkhaṇato kusalākusalā viya viruddhā na honti. Na hi avipākatā dukkhavipākatā viya sukhavipākatāya sukhavipākatā viya ca dukkhavipākatāya sukhadukkhavipākatāhi virujjhatīti nāpi te kiñci pajahanti, na ca te kenaci pahātabbāti ayamettha attanomati.
又论“相对词”及“反说词”，即彼此相反、相对之词。故因缘相依，彼此互为依托而显现，如标志及义理相违则当断灭。这谓之“表述义”，为善恶之别。非表述者则为“非模糊”。彼此标志不会相违，善与不善正相称，非成就、非不成就亦不相违，不应舍弃，也无所谓放弃。
Anavajjasukhavipākalakkhaṇāti ettha natthi etesaṃ avajjanti anavajjā, garahitabbabhāvarahitā niddosāti attho. Tena nesaṃ agarahitabbabhāvaṃ dasseti, na gārayhavirahamattaṃ . Aññepi atthi niddosā abyākatāti anavajjavacanamattena tesampi kusalatāpattidosaṃ disvā taṃ pariharituṃ sukhavipākavacanaṃ āha. Avajjapaṭipakkhā vā idha anavajjāti vuttā, na bāhitikasutte (ma. ni. 2.361) viya paṭippassaddhāvajjā virahitāvajjamattā vā, tasmā anavajjavacanena avajjavināsanabhāvo dassito. Abyākatehi pana visiṭṭhaṃ kusalākusalānaṃ sādhāraṇaṃ savipākatālakkhaṇanti tasmiṃ lakkhaṇe visesadassanattaṃ sukhavipākavacanaṃ avoca. Siddho hi purimeneva akusalābyākatehi kusalānaṃ visesoti. Sukho vipāko etesanti sukhavipākā. Tena kusalākusalānaṃ sāmaññe vipākadhammabhāve sukhavipākavipaccanasabhāvaṃ dasseti, na tesaṃ sukhavipākasabbhāvameva. Anavajjā ca te sukhavipākā cāti anavajjasukhavipākā. Kusalā lakkhīyanti etenāti lakkhaṇaṃ, anavajjasukhavipākalakkhaṇaṃ etesanti anavajjasukhavipākalakkhaṇā. Nanu te eva kusalā anavajjasukhavipākā, kathaṃ te sayameva attano lakkhaṇaṃ hontīti? Viññātāviññātasaddatthabhāvena lakkhaṇalakkhitabbabhāvayuttito. Kusalasaddatthavasena hi aviññātā kusalā lakkhitabbā honti, anavajjasukhavipākasaddatthabhāvena viññātā lakkhaṇanti yuttametaṃ. Atha vā lakkhīyatīti lakkhaṇaṃ, sabhāvo. Anavajjasukhavipākā ca te lakkhaṇañcāti anavajjasukhavipākalakkhaṇā, anavajjasukhavipākā hutvā lakkhiyamānā sabhāvā kusalā nāmāti attho.
“无过失之乐果标志”者，此处谓无过失者，「无恶业、应护持、不生嗔恨」之义也。所以此处显明其为非应护持无过失之相，而非重垢污之异相。虽然有为否定，但“非表述”也表明善恶双方的共相。此理中“善不善”皆有常相，有特殊显示幸福之果之词。虽称“善不善”中“善”有特殊含义，不是单指幸福之果，但幸福果显示了善不善共性之果报现象，而非仅幸福果本身。此所谓“无过失乐果”即为名为标志，其理为善之标志。此善以理性已明证，为彼此显明尚未成就之义。若谓善乃无过失乐果，则当明觉；君自问善之标志如何，因其以显明之义，故为“标志”；亦即常性相。
Atha vā anavajjavacanena anavajjattaṃ āha, sukhavipākavacanena sukhavipākattaṃ, tasmā anavajjañca sukhavipāko ca anavajjasukhavipākaṃ, taṃ lakkhaṇaṃ etesaṃ karaṇatthe ca kammatthe ca lakkhaṇasadde sabhāvabhūtanti anavajjasukhavipākalakkhaṇā, anavajjasukhavipākasabhāvena lakkhiyamānā taṃsabhāvavanto ca kusalāti vuttaṃ hoti. Tattha anavajjavacanena pavattisukhataṃ kusalānaṃ dasseti, sukhavipākavacanena vipākasukhataṃ. Purimañhi attano pavattisabhāvavasena lakkhaṇatāvacanaṃ, pacchimaṃ kālantare vipākuppādanasamatthatāyāti. Tathā purimena kusalānaṃ attasuddhiṃ dasseti , pacchimena visuddhavipākataṃ. Purimena ca kusalaṃ akusalasabhāvato nivatteti, pacchimena abyākatasabhāvato savipākattadīpakattā pacchimassa. Purimena vā vajjapaṭipakkhabhāvadassanato kiccaṭṭhena rasena akusalaviddhaṃsanarasataṃ dīpeti, pacchimena sampattiatthena iṭṭhavipākarasataṃ. Purimena ca upaṭṭhānākāraṭṭhena paccupaṭṭhānena vodānapaccupaṭṭhānataṃ dasseti, pacchimena phalatthena sukhavipākapaccupaṭṭhānataṃ. Purimena ca yonisomanasikāraṃ kusalānaṃ padaṭṭhānaṃ vibhāveti. Tato hi te anavajjā jātāti. Pacchimena kusalānaṃ aññesaṃ padaṭṭhānabhāvaṃ dasseti. Te hi sukhavipākassa kāraṇaṃ hontīti. Ettha ca sukhavipākasadde sukhasaddo iṭṭhapariyāyavacananti daṭṭhabbo. Iṭṭhacatukkhandhavipākā hi kusalā, na sukhavedanāvipākāva. Saṅkhāradukkhopasamasukhavipākatāya ca sambhavo eva natthi. Na hi taṃvipākoti. Yadi pana vipākasaddo phalapariyāyavacanaṃ, nissandavipākena iṭṭharūpenāpi sukhavipākatā yojetabbā.
又因“无过失”之语与“乐果”义，故分别二语为标志。无过失者，称其善法无染污；乐果则称善法成就所现乐报。于此因果关系，作为行为及其果报之标志语称“无过失乐果标志”，已说明为本质性标志，是善法。无过失语透露善法之纯净成因，乐果语则表其成现状态。先以成因质为标志语，后以成果质为标志语。先者谓善由自性本质而生，而后者示证其清净已达乐果。先者善由无善不善性质而转向，后者则示“非分解性质、实有性质”以及乐果之显现。以未扰乱作主导为善法标志，而乐果则为善法成熟表现。先者以断恶为依，后者以善之成立及完整为依。先者为根本因，后者为果报，前后两重义理相次明证。善法之正确修持护持感知明解于此。
Sāvajjadukkhavipākalakkhaṇāti ettha ca vuttavidhianusārena attho ca yojanā ca yathāsambhavaṃ veditabbā. Vipākārahatā kusalākusalānaṃ lakkhaṇabhāvena vuttā, tabbhāvena akathitā abyākatā avipākārahasabhāvā hontīti āha ‘‘avipākalakkhaṇā abyākatā’’ti. Yatheva hi sukhadukkhavipākārahā sukhadukkhavipākāti evaṃlakkhaṇatā kusalākusalānaṃ vuttā, evamidhāpi avipākārahā avipākāti evaṃlakkhaṇatā abyākatānaṃ vuttā. Tasmā ‘‘ahosi kammaṃ nāhosi kammavipāko na bhavissati kammavipāko natthi kammavipāko, atthi kammaṃ natthi kammavipāko na bhavissati kammavipāko, bhavissati kammaṃ na bhavissati kammavipāko’’ti (paṭi. ma. 1.234) evaṃpakārānaṃ kusalākusalānaṃ kusalākusalabhāvānāpatti abyākatabhāvāpatti vā na hoti. Na hi te sukhadukkhavipākārahā na honti vipākadhammattā, avipākārahā vā na honti avipākadhammattābhāvāti.
“有漏苦果标志”也应依其教义段落及教义联系来推知含义。苦及乐之果报有其标志，是善不善之标志。又观其无果报者称非标志、非有标志者，谓其无果性及不成相故称非标志。故说“没有业，没有业果，则业果不存在”，这样的因果关系不可修正不可改变。由此可知，善不善之错谬及非成就与善不善法性不相和谐，故不成立非模糊之说。苦乐果报标志均有果性，非果者不生果，凡此皆应细察。
Kusalāti vā dhammāti vātiādīnīti kusaladhammapadāni dve, akusaladhammapadāni dve, abyākatadhammapadāni dveti. Ekatthanānatthānīti visuṃ visuṃ dvinnaṃ dvinnaṃ aññamaññāpekkhaṃ ekatthanānatthataṃ codeti, na channaṃ. Dosamettha vattukāmo codako pucchatīti ñatvā ācariyo āha ‘‘kiñcetthā’’ti. Ettha ekatthanānatthatāyaṃ kiñci vattabbaṃ asamattā te codanā, avasiṭṭhaṃ tāva brūhīti vuttaṃ hoti. Yadi ekatthāni indasakkasaddānaṃ viya saddamatte eva bhedo, evaṃ kusaladhammasaddānaṃ, na attheti. Yathā ‘‘indo sakko’’ti vutte ‘‘indo indo’’ti vuttasadisaṃ hoti, evaṃ ‘‘kusalā dhammā’’ti idaṃ vacanaṃ ‘‘kusalā kusalā’’ti vuttasadisaṃ hoti. Evaṃ itaresupi ‘‘akusalā akusalā’’ti vuttasadisatā ‘‘abyākatā abyākatā’’ti vuttasadisatā ca yojetabbā. Atha nānatthāni, indakuverasaddānaṃ viya saddato atthato ca kusaladhammasaddānaṃ bhedo, tathā akusaladhammasaddādīnanti chahi padehi catūhi padehi ca cha cattāro ca atthā bhinnā vuttāti kusalattikādīnaṃ kusalachakkādibhāvo, hetudukādīnañca hetucatukkādibhāvo āpajjatīti.
所谓善法、不善法以及不表法（不可断定法），现有三类法语词汇：善法语两种，不善法语两种，不表法语两种。此不同名、不同义者，谓其二类二类相互分别比照而彰显其各自统一而非掩藏。若以欲令行者问罪者，乃教师问曰“何者一切？”此言谓在一义统一者，所言皆可言而非强制，故谓余尚且可广宣。若用一义如“印度天子”之音响仅有轻微差异，则善法语之音亦不是义差异。如“印多 萨咖”喻，有“印多 印多”之似，善法之言即如“善善”般类比。如此还应连接“不善不善”及“不表不表”类比。又有多义，如“印度王子”音，音性与善法语义存在差别，故不应相混。此处依六义四义出“四义”，即善纯相轮等义，业缘因四义随因缘而生起。
Nanu tiṇṇaṃ dhammasaddānaṃ tiṇṇaṃ indasaddānaṃ viya rūpābhedā atthābhedoti chakkabhāvo na bhavissati, tasmā evamidaṃ vattabbaṃ siyā ‘‘tikadukānaṃ catukkatikabhāvo āpajjatī’’ti, na vattabbaṃ, tiṇṇaṃ dhammasaddānaṃ ekatthānaṃ tiṇṇaṃ indasaddānaṃ viya vacane payojanābhāvā vuttānaṃ tesaṃ māsasaddānaṃ viya abhinnarūpānañca atthabhedo upapajjatīti, evamapi yathā eko māsasaddo abhinnarūpo kālaṃ aparaṇṇavisesaṃ suvaṇṇamāsañca vadati, evaṃ dhammasaddopi eko bhinne atthe vattumarahatīti kālādīnaṃ māsapadatthatāya viya tabbacanīyabhinnatthānaṃ dhammapadatthatāya abhedoti catukkatikabhāvo eva āpajjatīti, nāpajjati ekassa saddassa jātiguṇakiriyābhinnānaṃ anabhidhānato. Na hi māsa-saddo eko jātibhinnānaṃ kālādīnaṃ antarena sarūpekasesaṃ vācako hoti. Idha ca yadi sarūpekaseso kato siyā, dutiyo tatiyo ca dhamma-saddo na vattabbo siyā, vutto ca so, tasmā kusalādi-saddā viya abhinnakusalādijātīsu rūpasāmaññepi māsa-saddā viya tayo vinivattaaññajātīsu vattamānā tayo dve ca dhamma-saddā āpannāti tikadukānaṃ chakkacatukkabhāvo eva āpajjatīti.
三种法语的形相与义相差别不会变异，故宜说“三不两成四合”并非妥当。因三法语如三月音不同时，无法说其义相不同犹如月音分散。如某一月音为无分别，特指黄金月，法语亦一分。故应说时序等如月分义相不同，月辞义相如法相融通，四合出现现象。不可说一词具生灭异性。若出现异性，第二第三法语不应起；既有法语，故善法语族中义相差别复合体现四合现象，不是单一语之生灭异异作用。月音不可具生灭异，因生灭之内表现不变合相。不若若生灭异，三法中某一法不等差等异则另有善恶不表法的生灭异。故出现四合之生灭相现象，不生于一语生灭异异作用。
Padānañca asambandhoti kusaladhammapadānaṃ aññamaññaṃ tathā akusaladhammapadānaṃ abyākatadhammapadānañca asambandho āpajjatīti attho. Dvinnaṃ dvinnañhi icchito sambandho, na sabbesaṃ channaṃ catunnaṃ vā aññamaññanti. Idaṃ pana kasmā codeti, nanu nānatthatte sati atthantaradassanatthaṃ vuccamānesu dhamma-saddesu kusalākusalābyākata-saddānaṃ viya asambandho vutto yutto evāti? Saccametaṃ, asambandhaṃ pana siddhaṃ katvā purimacodanā katā ‘‘tikadukānaṃ chakkacatukkabhāvo āpajjatī’’ti, idha pana taṃ asambandhaṃ sādhetuṃ idaṃ coditanti veditabbaṃ. Atha vā evamettha yojanā kātabbā – yadi pana chakkacatukkabhāvaṃ na icchasi, padānaṃ sambandhena bhavitabbaṃ yathāvuttanayena, so ca samānavibhattīnaṃ dvinnaṃ dvinnaṃ sambandho ekatthatte sati yujjeyya, tvaṃ pana nānatthataṃ vadasīti padānañca te asambandho āpajjati, neva nāpajjatīti. Niyamanattho ca-saddo. Pubbāpara…pe… nippayojanāni nāma hontīti chakkacatukkabhāvaṃ anicchantassa, nānatthataṃ pana icchantassāti adhippāyo. Avassañca sambandho icchitabbo pubbāparavirodhāpattitoti dassetuṃ ‘‘yāpi cesā’’tiādimāha. Pucchā hi padavipallāsakaraṇena dhammā eva kusalāti kusaladhamma-saddānaṃ idha uddiṭṭhānaṃ ekatthataṃ dīpeti, tava ca nānatthataṃ vadantassa neva hi dhammā kusalāti katvā tāyapi pucchāya virodho āpajjati, vuccati ca tathā sā pucchāti na nānatthatā yujjati.
所谓词语间没有关系，谓善法语间、亦无分别联系，不善法语及不表法语相互间亦无关联。所谓二二法语望有关联，但非四者全相隐敝互异。问题在于：何故在多义存在时，为现实展现意义间差异，故称善不善不表法语间无关联生起是合理？此事实正确，前述提醒已讲谓“三不两成四合”是异论，而今为实现此无关联，故提出论点。或者依此理应如此成立；若不欲现“四合”，则应借词义关联，依适当说法使相同范畴中二二有关联，一体时连结。汝言多义，词语间关系不存在，多义所致无关联生起。此为管理依据。何况前因后果否定之相关法则适用，不想生四合异论。因言辞倒置，善法语显示统一义，汝言多义不应有抵触，多义不成立。
Aparo nayoti ‘‘kusalā dhammā’’tiādīnaṃ dvinnaṃ dvinnaṃ ekatthattameva tiṇṇaṃ dhammasaddānaṃ ekatthanānatthattehi codeti. Tiṇṇaṃ dhammānaṃ ekattātiādimhi yathā tīhi inda-saddehi vuccamānānaṃ indatthānaṃ indabhāvena ekattā tato anaññesaṃ sakkapurindadasahassakkhasaddatthānaṃ ekattaṃ, evaṃ tiṇṇaṃ dhamma-saddatthānaṃ dhammabhāvena ekattā tato anaññesaṃ kusalākusalābyākata-saddatthānaṃ ekattaṃ āpajjatīti attho. Dhammo nāma bhāvoti sabhāvadhāraṇādinā atthena dhammoti vutto, so ca sabhāvasseva hoti, nāsabhāvassāti iminā adhippāyena vadati. Hotu bhāvo, tato kinti? Yadi tiṇṇaṃ dhammasaddānaṃ nānatthatā, tīsu dhammesu yo koci eko dhammo bhāvo, tato anaññaṃ kusalaṃ akusalaṃ abyākataṃ vā ekekameva bhāvo. Bhāvabhūtā pana dhammā aññe dve abhāvā hontīti tehi anaññe kusalādīsu dve ye keci abhāvā. Yopi ca so eko dhammo bhāvoti gahito, sopi samānarūpesu tīsu dhammasaddesu ayameva bhāvattho hotīti niyamassa abhāvā aññassa bhāvatthatte sati abhāvo hotīti tato anaññassapi abhāvattaṃ āpannanti kusalādīnaṃ sabbesampi abhāvattāpatti hoti. Na hi indassa amanussatte tato anaññesaṃ sakkādīnaṃ manussattaṃ atthīti.
别说三种法语和三种印度语的范畴有形相义相不同，故形相不生。原理应是说“三不能两成四合”并非法理准则。谓三法语范畴统一时，如三印度音称为“吠陀”合一，互不妨碍，三义同一。三法语范畴义共，显现于三种善不善不表法语的统一。若三法有义不同，则其中某一法应为善不善或不表之一，统一范畴不存。法义之存在本为根本，有法即有法义，无法可言。此是原理。若三法义各异，则某法义唯一，彼此异无（即其他两种无义），而此唯一法义亦属三法语中共有一法性。此法性存在时，其他异义不复显现，又他法无义，故三法语异义不存在。印度语中无人与鬼语之分别义也证实此义。
Nanu evamapi ekassa bhāvattaṃ vinā aññesaṃ abhāvattaṃ na sakkā vattuṃ, tattha ca ekeneva bhāvena bhavitabbanti niyamābhāvato tiṇṇampi bhāvatte siddhe tehi anaññesaṃ kusalādīnampi bhāvattaṃ siddhaṃ hotīti? Na hoti tiṇṇaṃ dhamma-saddānaṃ nānatthabhāvassa anuññātattā. Na hi tiṇṇaṃ bhāvatte nānatthatā atthi, anuññātā ca sā tayāti. Nanu tiṇṇaṃ dhammānaṃ abhāvattepi nānatthatā na siyāti? Mā hotu nānatthatā, tava pana nānatthataṃ paṭijānantassa ‘‘eso doso’’ti vadāmi, na pana mayā nānatthatā ekatthatā vā anuññātāti kuto me virodho siyāti. Atha vā abhāvattaṃ āpannehi dhammehi anaññe kusalādayopi abhāvā eva siyunti idaṃ vacanaṃ aniyamena ye keci dve dhammā abhāvattaṃ āpannā, tehi anaññesaṃ kusalādīsu yesaṃ kesañci dvinnaṃ kusalādīnaṃ abhāvattāpattiṃ sandhāya vuttaṃ ekassa bhāvattā. Yampi vuttaṃ ‘‘tehi ca añño kusalaparopi abhāvo siyā’’ti, taṃ aniyamadassanatthaṃ vuttaṃ, na sabbesaṃ abhāvasādhanatthaṃ. Ayañhi tattha attho akusalaparassa vā abyākataparassa vā dhammassa bhāvatte sati tehi añño kusalaparopi abhāvo siyāti.
然即便有一法义而无其他法义仍难成立，彼一法义所生法则应适用其他法义缺失。三法语范畴若成，彼一法义即存也，其他善法音成其义时法义成立。不存在三法义无异，即彼一义不可取。三法语生无异义应予避免。若无义中仍生异义，则不生多义。吾谓此为恶，非吾谓多义，无一一体异义之冲突。若义缺失法，则其他法仍缺而非无。此言不经约束，二法义缺失，其他法义亦缺，不可称之为无所有。此意谓不管善不善或不表法义存在或缺失，皆有他法义缺失相衬。文义成立实在。
Sabbametaṃ akāraṇanti ettha kāraṇaṃ nāma yutti. Kusalakusalasaddānaṃ viya ekantaekatthataṃ, kusalarūpacakkhuma-saddānaṃ viya ekantanānatthatañca vikappetvā yāyaṃ punarutti chakkacatukkāpatti asambandhavirodhābhāvāpatti dosāropanayutti vuttā, sabbā sā ayutti, tathā ekatthanānatthatābhāvatoti vuttaṃ hoti. Yā yā anumati yathānumati anumatiyā anumatiyā vohārasiddhito. Anumatiyā anurūpaṃ vā yathānumati, yathā anumati pavattā, tathā tadanurūpaṃ vohārasiddhitoti attho. Anumati hi visesanavisesitabbābhāvato accantamabhinnesu katthaci kiriyāguṇādipariggahavisesena avivaṭasaddatthavivaraṇatthaṃ pavattā yathā ‘‘sakko indo purindado’’ti. Katthaci accantaṃ bhinnesu yathā ‘‘dhavo khadiro palāso ca ānīyantū’’ti. Katthaci visesanavisesitabbabhāvato bhedābhedavantesu seyyathāpi ‘‘nīluppalaṃ paṇḍitapuriso’’ti, tāya tāya anumatiyā tadanurūpañca te te vohārā siddhā. Tasmā ihāpi kusaladhamma-saddānaṃ visesanavisesitabbabhāvato visesatthasāmaññatthapariggahena samāne atthe bhedābhedayutte pavatti anumatāti tāya tāya anumatiyā tadanurūpañca siddho eso vohāro. Tasmā vuttaṃ ‘‘sabbametaṃ akāraṇa’’nti.
谓此皆无因果，所谓因果即为理顺。善不善语义虽一意，却通达其差别，用以诠释此次四合出现之非关联与非抵触现象，故谓皆为理顺。理顺即合适许可，若依许可产生许可，依许可开展行为，行为与许可相应，理顺为此意。许可因无必然差别，于某事物中取其属性等结成，以无障碍语言证明，如言“萨咖印多婆罗门王子”。某些明显不同亦如“树木之中，桃、橡树皆带来。”某些由特殊许可而差别与不差别阶段皆有，如“蓝莲花 智者人格”，每许可相应亦获成就。故此处善不善法语亦须依差别许可相应，义相有所不同而理顺，称此理顺为“一切皆无因缘障碍”。
Attano attano atthavisesaṃ tassa dīpentīti attanā pariggahitaṃ attanā vuccamānaṃ anavajjasukhavipākādikusalādibhāvaṃ dhamma-saddassa dīpenti tadatthassa tabbhāvadīpanavasenāti adhippāyo. Na hi dhamma-saddo kusalādibhāvo hotīti. Imināvāti ‘‘dhamma-saddo pariyattiādīsu dissatī’’tiādinā ‘‘attano sabhāvaṃ dhārentī’’tiādinā ca nayena. So hi sabbattha samāno, na kusala-saddo ārogyādīsu dissatīti ‘‘kucchite salayantī’’tiādiko, so ca visesanayo ‘‘ito paraṃ visesamattameva vakkhāmā’’ti etena apanītoti daṭṭhabbo. Na hi kusalādivisesaṃ gahetvā pavattā sukhāya vedanāya sampayuttātiādayo visesāti.
本句旨在说明“通过自身实现的特殊利益”，谓由自身把握的法门，即由自身所说的法，因其中含有不违犯、不缺失、善法之果报等性质，故称为“照明”。此“照明”即“作证”或“阐明”其真实义理的手段。所谓法语并非仅指善之性质存在，因“法语”在文字传承等处显现，因此此处说“法语”乃是“自身本性”之保持。此义乃通行，无论是在医药或其他领域都能见到，故不可仅从部分不完整而误解。此说旨在说明以区别论断的方式，意指“此处与彼处相较而言，有其特殊之处”，因而不应把法语专属视为善法的特异现象，亦不应拘泥于与快乐感受等联结的特殊类别。
§2
2.Sukhassa ca pahānāti ettha sukhindriyaṃ ‘‘sukha’’nti vuttaṃ, tañca sukhavedanāva hotīti ‘‘sukhavedanāyaṃ dissatī’’ti vuttaṃ, na pana ‘‘tisso imā, bhikkhave, vedanā sukhā vedanā’’tievamādīsu (saṃ. ni. 4.249 ādayo) sukha-saddo viya sukhavedanāsaddena samānatthattā. Ayañhi sukhindriyattho sukha-saddo kāyasukhanaṃ kāyānuggahaṃ sātavisesaṃ gahetvā pavatto, na pana sukhā vedanā ‘‘yaṃ kiñci vedanaṃ vedeti sukhaṃ vā (ma. ni. 1.409), yo sukhaṃ dukkhato’’tievamādīsu (saṃ. ni. 4.253) sukha-saddo viya sātasāmaññaṃ gahetvā pavattoti. Yasmiṃ sati sukhahetūnaṃ pavatti, taṃ sukhamūlaṃ. Buddhuppāde ca kāmasamatikkamādike virāge ca sati sukhahetūnaṃ puññapassaddhiādīnaṃ pavatti hotīti taṃ ‘‘sukhamūlaṃ sukha’’nti vuttaṃ. Sukhassa ca ārammaṇattā ‘‘rūpaṃ sukha’’nti vuttaṃ. Puññānīti yadidaṃ vacanaṃ, taṃ sukhassa ca adhivacanaṃ iṭṭhavipākassa adhivacanaṃ tadatthassa iṭṭhavipākavipaccanatoti attho. Sukhapaccayānaṃ rūpādīnaṃ iṭṭhānaṃ ṭhānaṃ okāso saggā nandanañcāti ‘‘sukhā saggā sukhaṃ nandana’’nti vuttaṃ. Diṭṭhadhammeti imasmiṃ attabhāve. Sukhavihārāti paṭhamajjhānavihārādī. Nīvaraṇādibyābādharahitattā ‘‘abyābajjhā’’ti vuttā. Sabbasaṅkhāradukkhanibbāpanato taṃnirodhattā vā ‘‘nibbānaṃ sukha’’nti vuttaṃ. Ādi-saddena ‘‘adukkhamasukhaṃ santaṃ, sukhamicceva bhāsita’’nti adukkhamasukhe. ‘‘Dvepi mayā, ānanda, vedanā vuttā pariyāyena sukhā vedanā dukkhā vedanā’’ti (saṃ. ni. 4.267) sukhopekkhāsu ca iṭṭhāsūti evamādīsu pavatti saṅgahitā.
第二点说明“舍弃快乐”，此处“快乐身”即指“快乐”，且谓其为“快乐受”，明确表示“由快乐受显示”。但并非如部分说法所述，认为有三种快乐受，或误将快乐语同快乐受语等同。此快乐身者，是指依附于身体之快乐感受，持此特殊状态运行，并非一般认为快乐受之义。若因有快乐感受而生起，即所谓快乐之根。佛法中讲，离欲等无余涅槃境界，是由此等快乐之根，及由功德清净等所生起，所以称为“快乐根即快乐”。谈及快乐的缘起，即“色为快乐”。“功德”一词在此为“功德之果”，实际指应受快乐之因果。与快乐相关的色等乃良缘场所，称为“快乐净土、快乐之园”，犹如此处所说明之本性。所谓快乐出世修行者之中有禅定等初禅修行，且因无烦恼障碍，故称“无障碍”，亦因众行皆苦，灭除之则称为“涅槃之乐”。最初以“无苦无乐之安宁”为名。又说存在两种感受：以其转变而言，一为乐受，一为苦受，其差别由此而生，此即所说之集合。
Dukkhavatthūti dukkhassa okāso. Attano paccayehi uppajjamānampi hi taṃ dukkhaṃ jātiādīsu vijjamānesu tabbatthukaṃ hutvā uppajjati. Dukkhapaccayeti dukkhahetumhi, dukkhassa janaketi attho. Dukkhapaccayaṭṭhāneti dukkhajanakakammassa sahāyabhūtānaṃ aniṭṭharūpādipaccayānaṃ ṭhāne. Paccayasaddo hi janake janakasahāye ca pavattatīti. Ādi-saddena ‘‘yadaniccaṃ taṃ dukkha’’ntiādinā (saṃ. ni. 3.15, 45-46, 76) saṅkhāradukkhādīsu pavatti daṭṭhabbā. Sampayutte vatthuñca karajakāyaṃ sukhayati laddhassāde anuggahite karotīti sukhā. Sukhāti vedanāsaddamapekkhitvā sukhabhāvamattassa appakāsanena napuṃsakaliṅgatā na katā. Sabhāvato saṅkappato ca yaṃ iṭṭhaṃ, tadanubhavanaṃ iṭṭhākārānubhavanaṃ vā iṭṭhānubhavanaṃ.
所谓“苦缘”，即苦的缘起所在。虽因自身缘起而生，苦乃生死轮回等中显现，具有确定之义，即苦缘即苦因。所谓苦缘住处，是指支撑苦生起之行为及其助缘中带不善性质等之处。此处“缘”指因、因缘及其辅助存在。以开头词“诸行苦生”为据，应辨识诸行中的苦缘。如同经过调和之物会导致快感，故此行为称“乐”。“乐”一词若不特指受感受，仅表示快乐感，则不具阳刚性或特殊性。善心所及，体验及意念所及的所好，皆归于“所好体验”。
Samanti avisamaṃ. Samā ekībhāvūpagatā viya yuttā, samaṃ vā saha yuttāti yojetabbaṃ. Ekuppādāti eko samāno uppādo etesanti ekuppādā, samānapaccayehi sahuppattikāti attho. Sahuppattikānaṃ rūpārūpānañca aññamaññasampayuttatā āpajjeyyāti ‘‘ekanirodhā’’ti vuttaṃ, ye samānuppādā samānanirodhā ca, te sampayuttāti rūpārūpānaṃ aññamaññasampayogo nivārito hoti. Evamapi avinibbhogarūpānaṃ aññamaññasampayuttatā āpajjeyyāti ‘‘ekavatthukā’’ti vuttaṃ, ye ekuppādā ekanirodhā ekavatthukā ca, te sampayuttāti. Evamapi avinibbhogarūpesu ekaṃ mahābhūtaṃ sesamahābhūtopādārūpānaṃ nissayapaccayo hotīti tena tāni ekavatthukānīti, cakkhādinissayabhūtāni vā bhūtāni ekaṃ vatthu etesu sannissitanti ekavatthukānīti kappentassa tesaṃ sampayuttatāpatti siyāti tannivāraṇatthaṃ ‘‘ekārammaṇā’’ti vuttaṃ, ye ekuppādā…pe… ekārammaṇā ca honti, te sampayuttāti. Paṭilomato vā ekārammaṇāti vutte ekavīthiyañca pañcaviññāṇasampaṭicchanānaṃ nānāvīthiyaṃ parasantāne ca ekasmiṃ ārammaṇe uppajjamānānaṃ bhinnavatthukānaṃ sampayuttatā āpajjeyyāti ‘‘ekavatthukā’’ti vuttaṃ, ye ekavatthukā hutvā ekārammaṇā, te sampayuttāti. Evamapi sampaṭicchanasantīraṇādīnaṃ sampayuttatā āpajjeyyāti ‘‘ekanirodhā’’ti vuttaṃ, ye ekanirodhā hutvā ekavatthukā ekārammaṇā, te sampayuttāti. Kiṃ pana nānuppādāpi evaṃ tividhalakkhaṇā honti, atha ekuppādā evāti vicāraṇāya ekuppādā eva evaṃ tividhalakkhaṇā hontīti dassanatthaṃ ‘‘ekuppādā’’ti vuttaṃ.
“相应”指不相差别，谓内在统一，须互相调和连接。所谓“集起”，即一处相续而生起，谓诸集起均同时发生。所谓“相应”的意思，是指同类的集和灭也同时成就，无间断相合。因此二者相应，犹如色与非色互相结合，彼此制约。又如非滅者亦相互相应，故称“同一物”。所谓“缘起不反转”，指五识离别各种不同之路所生起的不同法，互相依存而成，属同一缘起缘生。又如观察、断除等觉支之间的相应，亦属同此理。若非同起同灭，同类集灭则不应成同理，因此说“相应”。若再细分，如此三种相应现象，仍同归于“一集起”，故以“一起”字命名。
§3
3.Vipakkabhāvamāpannānaṃ arūpadhammānanti yathā sālibījādīnaṃ phalāni taṃsadisāni nibbattāni vipakkāni nāma honti, vipākaniruttiñca labhanti, na mūlaṅkurapattakhandhanāḷāni, evaṃ kusalākusalānaṃ phalāni arūpadhammabhāvena sārammaṇabhāvena sukkakaṇhādibhāvena ca taṃsadisāni vipakkabhāvamāpannānīti vipākaniruttiṃ labhanti, na rūpadhammā kammanibbattāpi kammāsadisāti dassetuṃ vuttaṃ. Jātijarāsabhāvāti jāyanajīraṇasabhāvā. Vipākapakatikāti vipaccanapakatikā. Vipaccanasabhāvatā ca anupacchinnāvijjātaṇhāmānasantāne sabyāpāratā, tena abhiññādikusalānaṃ bhāvanāyapahātabbādiakusalānañca vipākānuppādanepi vipākadhammatā siddhā hoti. Vipakkabhāvanti cettha bhāva-saddena sabhāvo eva vutto. Taṃ yathāvuttaṃ vipakkasabhāvaṃ dutiyassa vuttaṃ vipaccanasabhāvañca gahetvā ‘‘ubhayasabhāvapaṭikkhepavasenā’’ti āha.
第三点论述“受有果报之色法”，例如稻谷等作物结出相应果实，此果实即果报果实，称为“果报果实”。此果报并非根本的根，亦非根、茎、叶等，而是善恶法之果报，如纯舍、苦本等性质。所谓生死衰败的性质，即轮回生老病死的本质。果报具有成熟状态，且因未断灭的无明、渴爱相续持续蔓延，因而能成熟，成就善法如通达等结果。所说“果报性质”，即指其潜在的本性。至于果报性质，言及轮回本质时，将其称为“二性相反”而互相对立。
§4
4.Upetena ādinnā upādinnā. Kiṃ pana taṃ upetaṃ, kena ca upetaṃ, kathañca upetaṃ, ke ca tena ādinnāti? Sati ca lokuttarānaṃ kesañci ārammaṇabhāve tannivattanatthaṃ upetasaddasambandhinā upaya-saddena vuccamānāhi catubbidhupādānabhūtāhi taṇhādiṭṭhīhi upetaṃ, tehi ca ārammaṇakaraṇavasena upetaṃ, na samannāgamavasena. Sati ca sabbatebhūmakadhammānaṃ upādānārammaṇatte yehi vipākakaṭattārūpāni amhehi nibbattattā amhākaṃ etāni phalānīti gaṇhantehi viya ādinnāni, tāni tebhūmakakammāni kammabhāvena ekattaṃ upanetvā upetanti idha gahitāni. Tehi ca nibbattāni vipākakaṭattārūpāni upādinnā dhammāti sabbametaṃ dassetuṃ ‘‘ārammaṇakaraṇavasenā’’tiādi vuttaṃ. Ayañca atthanayo yathāsambhavaṃ yojetabbo, na vacanānupubbenāti. Etthāha – yadi ārammaṇakaraṇavasena taṇhādiṭṭhīhi upetena ādinnā upādinnā, sabbatebhūmakadhammā ca taṇhādīnaṃ ārammaṇā honti, na ca upetasaddo kamme eva niruḷho, tena kammasseva gahaṇe kāraṇaṃ natthi, tasmā sabbatebhūmakadhammapaccayuppannānaṃ avijjādihetūhi nibbattānaṃ saṅkhārādiphalānaṃ upādinnattaṃ āpajjati tesampi tehiphalabhāvena gahitattā. Upa-saddena ca upetatāmattaṃ jotitaṃ, na ārammaṇakaraṇaṃ samannāgamanivattakaṃ, ādinna-saddena ca gahitatāmattaṃ vuttaṃ, na kammasamuṭṭhānatāviseso. Tasmā sabbapaccayuppannānaṃ upādinnattaṃ āpajjatīti? Nāpajjati bodhaneyyajjhāsayavasena desanāpavattito. Yesañhi bodhanatthaṃ ‘‘upādinnā’’ti etaṃ vuttaṃ, te teneva vacanena yathāvuttappakāre dhamme bujjhiṃsu, etarahi pana tāvatā bujjhituṃ asakkontena sutvā tadattho veditabboti esā atthavibhāvanā katā ‘‘kammunā’’ti.
第四点讲“被染污的束缚”，所谓“被染”者，凭依众生对法的执着，如色欲、我见等四种障碍，故称“被染”。所谓被染，并非以强制附着的形态而生，乃因众生心识常被此障碍所依，故称“被染”。所有缘起之因果循环中，如轮回种种造作，是共同執取的一体，故称“被染”。此处“被染”的意义，非指外力强迫而生，亦非指业力特殊产生，而是缘起法中因习气而成，故曰被染。若说为教化之资产，此被染即是，以此教化能知法不变。学者应据此，体解其义。
Ayaṃ pana aparo attho daṭṭhabbo – upa-saddo upetaṃ dīpeti. Ayañhi upa-saddo samāse payujjamāno ‘‘atimālā’’tiādīsu ati-saddo viya atikkamanaṃ sasādhanaṃ upagamanaṃ sasādhanaṃ vadati, upagamanañca upādānaupayo, tena upagataṃ upetaṃ. Kiṃ pana tanti? Yaṃ asati upādāne na hoti, taṃ ‘‘upādānapaccayā bhavo’’ti evaṃ vuttaṃ tebhūmakakammaṃ paccayabhāvena purimajātuppannena upādānena upagatattā ‘‘upeta’’nti vuccati. Na hi koci anupaggamma anicchanto kammaṃ karotīti. Tena upetena kammunā punabbhavassa ādānaṃ hoti. Kammunā hi sāsavena sattā ādiyanti punabbhavaṃ, tasmā ādātabbabhāvena pākaṭo punabbhavo. So ca upapattibhavo tebhūmakavipākakaṭattārūpasaṅgaho ‘‘bhavapaccayā jātī’’ti ettha jātivacane samavaruddhoti upādinnavacanena upapattibhavo vuccati, upapattibhavo ca tebhūmakavipākakaṭattārūpānīti dhātukathāyaṃ pakāsitametaṃ. Tasmā upetena ādinnāti te eva dhammā vuccantīti siddho ayamatthoti. Upādinna-saddassa atthaṃ vatvā taṃ vissajjetvā upādāniya-saddassa visuṃ upādinnasaddānapekkhaṃ atthaṃ vattuṃ ‘‘ārammaṇabhāvaṃ upagantvā’’tiādimāha. Tasmā eva avisesetvā ‘‘upādānassa ārammaṇapaccayabhūtānametaṃ adhivacana’’nti vuttaṃ. Taṃ pana upādāniyaṃ upādinnaṃ anupādinnanti duvidhaṃ. Tasmā taṃ visesanena dassento ‘‘upādinnā ca te upādāniyā cā’’tiādimāha.
此处应观察另一义：“附着（upa-saddo）”，谓依傍而生，照亮（dīpeti）义理。在合成语境中，此“附着”连结合成，类似“过多缠结”等词，表示超过限度、难以达成且难以亲近的意思，而“亲近（upagamana）”本是一种难以达成的状态，因附着而得以实现。那什么是“亲近”呢？即使在非亲近的取着（upādāna）状态下，也有说法称为“取着因缘的有”（upādānapaccayā bhavo）。此处以三界为基（tebhūmakakamma），依旧以先前所生之取着为缘所附着，因此称为“附着（upeta）”。因为无人愿意在未亲近时做造作业，故以此“亲近”之造作为因，产生后世。众生因业垢而被牵引，故可摄受轮回，故此因所摄受之有为明显呈现。此生为三界之果报，因果紧密相系，故称为“有因生”。“生（jāti）”一词在此略含成长之意，故以“取着”之生为生起因。此义在法界中明了，故确立此义。称为“由取所摄取”，意指诸法由此因缘而成。释此“取着”（upādinna）词义后弃去，转而论“所取依者”（upādāniya）一辞含义，谓乃指附着取着所依止的对象，因此说“兼具依止存在”。由此又得出“所取依者”与“所取着者”不同之双重辨析，故以此分类，分别称之为“兼具所取”和“所取着者兼具”。
§5
5.Saṃkilesoti dasa kilesavatthūni vuccanti. Saṃkiliṭṭhāti tehi vibādhitā upatāpitā ca. Te pana yasmā saṃkilesasampayuttā ekuppādādīhi ninnānattā ekībhāvamiva gatā visādīhi viya sappiādayo vidūsitā malīnā vibādhitā upatāpitā ca nāma honti, tasmā āha ‘‘saṃkilesena samannāgatā saṃkiliṭṭhā’’ti. Saṃkilesaṃ arahantīti saṃkilesassa ārammaṇabhāvena taṃ laddhuṃ arahantīti attho. Ārammaṇabhāvānatikkamanatoti etena saṃkilesānatikkamanameva dasseti, vatthayugikasuṅkasālikasaddānaṃ viya saṃkilesika-saddassa pavatti veditabbā.
「染污」（saṃkilesa）者，谓十种染污种类。谓受此等染污所搅扰者，即为被污染者（saṃkiliṭṭhā），受搅扰及污染者也。此等因染污缠绕而生的众生，因离愤怒等烦恼微弱无力，如同被悲愁所染污，生不净，受污染而搅扰，故以「被污染者」名之。故经云：“具染污者即名为被污染者”。「染污有染者」者，以染污为依止者，便得名阿拉汉。由此所依止因已超越染污，「过染污」义显示出，呈现超越染污的事实。就像聚积的污垢字面意义一样，须知染污词义发展也是如此。
§6
6. Saha vitakkena hontīti vacanaseso yojetabbo avuccamānassapi bhavati-atthassa viññāyamānattā. Mattāti pamāṇavācakaṃ ekaṃ padanti gahetvā ‘‘vicārova mattā etesa’’nti attho vutto. Aññattha avippayogīsu vitakkavicāresu vicārova etesaṃ mattā, tato uddhaṃ vitakkena sampayogaṃ na gacchantīti attho. Ayamaparo attho – matta-saddo visesanivattiattho. Savitakkasavicārā dhammā hi vitakkavisiṭṭhena vicārena savicārā, ete pana vicāramattena vitakkasaṅkhātavisesarahitena, tasmā ‘‘vicāramattā’’ti vuccanti, vicāramattavantoti attho. Vicāramattavacanena avitakkatte siddhe avitakkānaṃ aññesampi atthibhāvajotanatthaṃ avitakkavacanaṃ. Avitakkā hi vicāramattā ca santi avicārā cāti nivattetabbā gahetabbā ca honti, tesu avuccamānesu nivattetabbagahetabbassa adassitattā vicāramattāvaavitakkāti āpajjeyyāti. Visesanavisesitabbabhāvo pana yathākāmaṃ hotīti sāmaññena avitakkabhāvena saha vicāramattatāya dhammavisesanabhāvaṃ dassetuṃ ‘‘avitakkavicāramattā’’ti padānukkamo kato.
「与思维同在者」（saha vitakkena）指整体语句应连贯且保持意涵明确，虽未明言仍能领会义理。其意中“适度”（mattā）为量度指示词，以一句话归纳为“此等思虑即为适度”，即为含义之传达。另一义中“仅含思维”不包括分心杂念之义，故谓此语义不包含上升的思虑合一。此为第二义，即“适度义”之产生。思维与思考为诸法，思维指特定思虑，思考则为思维的发展，由此“适度思维”即称为“具思维”（vicāramattā），简称“适度思维者”，此义指未起思虑时亦有该语义。此义中“无思维”是“具思维”之反义，意为有无思维之分界。二者俱存，不可忽视，故若无明显分界时，易错认为有思维无思虑，称为“适度思维”。而是否标记特殊与否可自行决定。一般而言，“无思维”含义伴随“适度思维”以彰显分类意义，形成“无思虑兼具适度思维”之表达。此以词义之推衍为示范，定名为“无思虑兼具适度思维”。
Atha vā savicārā duvidhā savitakkā avitakkā ca, tesu avitakke nivattetuṃ ādipadaṃ vuttaṃ. Avicārā ca duvidhā savitakkā avitakkā ca, tesu savitakke nivattetuṃ tatiyapadaṃ vuttaṃ. Ye pana dvīhipi nivattitā avitakkā savitakkā ca savicārā avicārā ca, tesu aññataradassanaṃ vā kattabbaṃ siyā ubhayadassanaṃ vā. Ubhayadassane kariyamāne yadi ‘‘savitakkasavicārā’’ti vucceyya, ādipadatthatāva āpajjati. Atha ‘‘avitakkaavicārā’’ti vucceyya, antapadatthatā. Atha pana ‘‘avitakkasavicārā savitakkaavicārā’’ti vucceyya, ajjhattabahiddhānaṃ viya atthantarābhāvo vā saṅkaradoso vā ekasseva savitakkāvitakkatāsavicārāvicāratāvirodho vā āpajjeyya, tasmā aññataradassanena itarampi pakāsetuṃ avitakkavacanena dvippakāresu vattabbesu savitakkaavicāre nivattetvā avitakkasavicāre dassento āha ‘‘avitakkavicāramattā’’ti. Atha vā vitakkābhāvena ete vicāramattā, na vicārato aññassa kassaci dhammassa abhāvāti dassetuṃ avitakkavacanena vicāramattā visesitā.
其次，具思考有二种，谓有思与无思，中有初级之无思者为起始，意旨让其回归。无思亦有二种，谓有思与无思，其中有思者能令无思者回归。若无思及具思二者俱存，应视乎是否有某种显著分辨，以确定仅见一方或两方。两方显现时，若仅言“具思思维”，则为初级述说。若言“无思思维”，则为最终述说。若言“无思兼具思维”，则内含内外障碍或混乱，牵涉一方具思他方无思、或谓思与无思之对立，故宜以无思语区分。又以思维衬托形态违背他物缺失，故以无思语导正，俗说“无思兼具思维”。亦有因思维与思考区别而显义，虽无他物指涉，用以区别无思与具思义。
§7
7.Upekkhatīti vedayamānāpi majjhattavedanā sukhākāre dukkhākāre ca udāsinā hotīti attho. Atha vā upetā yuttā sukhadukkhānaṃ aviruddhā ikkhā anubhavanaṃ upekkhā. Visesadassanavasenāti nānattadassanavasena. Yadi hi pītisahagatā eva sukhasahagatā siyuṃ, ‘‘pītisahagatā’’ti eteneva siddhattā ‘‘sukhasahagatā’’ti idaṃ na vattabbaṃ siyā, ‘‘sukhasahagatā’’ti vā vuccamāne ‘‘pītisahagatā’’ti na vattabbaṃ, tato tikaṃ pūrentena dukkhasahagatapadaṃ vattabbaṃ siyā, evañca sati ‘‘vedanāttiko evāya’’nti vuttavacanaṃ āpajjati, tasmā ‘‘pītisahagatā’’ti vatvā ‘‘sukhasahagatā’’ti vadanto pītivippayuttampi sukhaṃ atthīti tatiyajjhānakāyaviññāṇasampayuttaṃ sukhaṃ sappītikasukhato bhinnaṃ katvā dassetīti adhippāyo. Atha vā pītisukhānaṃ dubbiññeyyanānattānaṃ nānattadassanatthaṃ ayaṃ tiko vutto. ‘‘Pītisahagatā’’ti ettha hi sukhekadeso saṅgahito, na pīti. ‘‘Sukhasahagatā’’ti ettha pīti saṅgahitā, na sukhaṃ. Pītivippayuttasukhasahagatā ca purimena asaṅgahitā pacchimena saṅgahitāti siddho pītisukhānaṃ visesoti.
「舍离」（upekkhati），意指感受虽在但中际感受，即既非乐感亦非苦感，处于平淡、不动摇之状态。亦有「依附」（upeta）者，谓与乐苦不相违，虽有渴望，然感受平等不动，即谓舍离。释义中“分别观看”意指以多样化视角观察。若以喜乐混合乐感而言，当称为「喜乐相伴」，则不能单称「乐相伴」。若称「乐相伴」，不得说「喜乐相伴」，故须补充苦相伴词语，才完全表达义理。类似法中亦有“感受超出者”之语义，故称“喜乐相伴”时，即指喜乐且属乐感，但截断了与第七意识连系的乐感，达成异质乐感之显现。又称喜乐不同于乐，为此欲以分辨不透明多样之喜乐，故分术语，谓「喜乐相伴」。“喜乐相伴”中「喜」指乐义聚集，不是指喜，反之「乐相伴」则是指喜聚集，但不属乐。喜乐相伴即包含西方未聚合前之异质与后方聚合之异质，故确认喜乐之区别。
§8
8.Nibbānaṃ dassanatoti nibbānārammaṇataṃ sandhāyāha. Atha vā dhammacakkhu punappunaṃ nibbattanena bhāvanābhāvaṃ appattaṃ dassanaṃ nāma, dhammacakkhu ca pariññādikiccakaraṇena catusaccadhammadassanaṃ tadatisayo, tasmā natthettha gotrabhussa dassanabhāvāpattīti. Ubhayapaṭikkhepavasenāti dvīhi padehi vuttadhammapaṭikkhepavasena, na pahāyakapaṭikkhepavasena. Tathā hi sati dassanabhāvanāhi añño samucchedavasena pahāyako atthi, tena pahātabbā neva dassanena na bhāvanāya pahātabbāti ayamattho āpajjati, na ca añño pahāyako atthi aññehi vikkhambhitānañca punappavattisabbhāvā, nāpi pahātabbā tatiyapadena saṅgayhanti, kintu appahātabbā evāti. Tasmā pahātabbapadaṃ paccekaṃ yojetvā neva dassanena pahātabbā na bhāvanāya pahātabbāti dassanena bhāvanāya pahātabbehi aññe gahitāti veditabbā.
「涅槃之显现」指凭依涅槃为对象的显现。或谓，因轮回往复，缺乏修持功夫，故未达成显现，故称为未淋涅槃。涅槃眼以明晰观察四圣谛真理，因此未离世俗，未得世间显现。未得显现即未现前故，故涅槃之显现尚不可得。所谓具阻断断灭功夫者，于涅槃显现修习亦然。因在此有“放弃-回避”语，用以表明非彻底放弃，故非以断除为先，非足以达涅槃。若放弃依止修习与觉知显示无时断除，可知非绝对断除。故分别放弃词须适用，未由显现断除、不由觉知断除，仅以非放弃为意。故此处断除语句须细分，明确非由显现断除，而为非放弃修习断除。
§9
9.Evamatthaṃ aggahetvāti atthāyuttito ca saddāyuttito ca aggahetabbataṃ dasseti. Dassanabhāvanāhi appahātabbahetumattesu hi gayhamānesu ahetukā asaṅgahitāti yathādhippetassa atthassa aparipuṇṇattā atthāyutti, pahātabbasaddassa niccasāpekkhatte ca sati na sambandhīsaddato pahāyakato aññaṃ paṭisedhaṃ apekkhamānassa hetusaddena samāso upapajjatīti saddāyutti ca veditabbā. Evamattho gahetabboti pahātabba-saddaṃ paṭisedhena ayojetvā yesaṃ aññapadatthe samāso, tabbisesanaṃ atthīti idaṃ paṭisedhena yojetvā dassanabhāvanāhi pahātabbo hetu etesaṃ nevatthīti attho gahetabboti vuttaṃ hoti. Evañca sati yathādhippetattho sabbo saṅgahitoti. Atthāyutti mā hotu, saddo pana idhāpi na yutto. Ekantayogīnaṃ atthi-saddameva hi apekkhamānānaṃ ubhinnaṃ pahātabbahetu-saddānaṃ samāso yutto, na paṭisedhaṃ apekkhamānānanti, tasmā gahetabbatthadassanamattaṃ etaṃ kataṃ, saddo pana yathā yujjati, tathā yojetabbo. Evaṃ pana yujjati – pahātabbo hetu etesaṃ atthīti pahātabbahetukā. Kena pahātabboti? Dassanena bhāvanāya ca. Tayidaṃ pahātabbahetukapadaṃ dassanabhāvanāpadehi visuṃ visuṃ yojetvā tehi yuttena ye dassanena pahātabbahetukā neva honti, bhāvanāya pahātabbahetukā ca na hontīti paṭisedhañca visuṃ visuṃ yojetvā te neva dassanena na bhāvanāya pahātabbahetukāti vuccanti. Nevavipākanavipākadhammadhammavacanaṃ viya hi purimapadadvayasaṅgahitadhammapaṭisedhanena tadaññadhammanidassanametaṃ hoti, na ahetukapadaṃ viya hetuvirahappakāsanenāti. Evañca katvā dve paṭisedhā yuttā honti.
第九节“如此义亦为首取义”者，此处既指义之所依，又指言辞之所依，表明应取最为根本的义。以展示及修习的观法，确立于诸原因中不应弃舍之因，所谓非因非缘，也即依照所指义的不圆满性而作为义之所依，以及对应弃舍言辞的恒常依赖，牢记不与弃舍言辞契合的其他对立反对之言组成缘起同合，此便是言辞之所依。义之所依须明，此即“应取”者。不以弃舍言辞之对立词成，加之展示及修习为因，则无义可取，又言义为所取者，即指“弃舍义言”以因果目的所归也。如此理解，则恒常合摄一切法，无有散乱。不可使义之所依成空，而言辞在此亦不可自相违离。专一修行者，唯有两造之因言和合，彼非对立缘，即不与对立者往来。故示其义作义之展示，言辞则依其契合而合，以此而成“应取”义。如此合成，即为弃舍之因言所依。何谓弃舍者？即观与修习。以除尘垢合成弃舍因词，观与修习二因若不具，弃舍因亦不成，故以对立词净以配合，彼且不成弃舍因之观与修习，若不净以对立词合，彼则既不为观之因，亦非修习之因。此非果报、因果相续之词句，乃前后字合非同义成语，非缘因字之离相显现。如此分别后，两对词皆可和合而存在。
Hetuyeva hi tesaṃ natthi, yo dassanabhāvanāhi pahātabbo siyāti purimasmiñhi atthe hetūnaṃ dassanabhāvanāhi pahātabbatā paṭikkhittā, paṭikkhepo ca pahātabbāsaṅkāsabbhāve hoti, pahātabbāsaṅkā ca hetumhi sati siyā, tesaṃ pana ahetukānaṃ hetuyeva natthi, yo dassanabhāvanāhi pahātabbo siyā, tadabhāvā pahātabbāsaṅkā natthīti taṃnivāraṇattho paṭikkhepo na sambhavati, tasmā ‘‘nevadassanena na bhāvanāya pahātabbo hetu etesa’’nti evaṃ ahetukānaṃ gahaṇaṃ na bhaveyyāti attho. Atha vā itarathā hi ahetukānaṃ aggahaṇaṃ bhaveyyāti atthassa pākaṭattā na kāraṇasādhanīyo esoti gahetabbatthasseva kāraṇaṃ vadanto ‘‘hetuyeva hi tesaṃ natthī’’tiādimāha. Tesañhi nevadassanena na bhāvanāyapahātabbahetukapadavacanīyānaṃ yo dassanabhāvanāhi pahātabbo siyā, so evaṃpakāro hetu natthi. Te hi anekappakārā sahetukā ahetukā cāti, tasmā nevadassanena na bhāvanāya pahātabbo hetu etesaṃ atthīti ayamattho gahetabboti attho.
盖因无他，彼中无弃舍因，若观与修习为弃舍，前文中因展示及修习之故弃舍性被拒绝，故弃舍之迹必在因中，若因中有之，则弃舍迹方存。若无因，即无弃舍迹，断此故弃舍之存在不能成，故言“不以展示亦非修习而弃舍因可取”意即无因则无弃舍义。若或复他因而存在无因弃舍之摄，则此理不鲜明，因此断言“因无他，故无此因”，意味着仅就应取义而言，唯有因方成立。未具展示修习之弃舍义者，非因也。彼因多样，有因有无因，如此不因不成弃舍义之故，故不宜谓无展示修习亦为弃舍因。此为义理示现。
§10
10.Taṃ ārammaṇaṃ katvāti idaṃ catukiccasādhanavasena ārammaṇakaraṇaṃ sandhāya vuttanti veditabbaṃ. Aññathā gotrabhuphalapaccavekkhaṇādīnampi apacayagāmitā āpajjeyyāti. Atha vā hetubhāvena apacayaṃ nibbānaṃ gacchantīti apacayagāmino. Nibbānassa hi anibbattaniyattepi samudayappahānasamudayanirodhānaṃ adhigamaadhigantabbabhāvato hetuhetuphalabhāvo magganibbānānaṃ yujjati. Yathāha ‘‘dukkhanirodhe ñāṇaṃ atthapaṭisambhidā, dukkhanirodhagāminiyā paṭipadāya ñāṇaṃ dhammapaṭisambhidā’’ti (vibha. 719). Atthoti hi hetuphalaṃ. Dhammoti hetūti. Purimapacchimānaṃ purime sasampayuttā vuttā, pacchime kevalā. Purime viya pana pacchime atthepi ariyamaggasīsena sabbalokuttarakusalacittuppādā gahetabbā. Dutiye atthavikappe ‘‘ācayaṃ gāmino’’ti vattabbe anunāsikalopo katoti daṭṭhabbo. Ācinantīti vā ācayā, ācayā hutvā gacchanti pavattantītipi attho daṭṭhabbo.
第十节“作此缘起”，此即以四种修习法为缘起，即以为缘起之理应知。若不同，亦会因家族根基参考不准而致生偏差，或由因缘性质导致入灭。彼因缘诸缘相续，亦属般涅槃。由于般涅槃具有对灭尽相续之缘起及断灭，故其成立离不开因果因缘之存在；如《释论》中所述，苦灭领域知为义解，并出于断苦之所入行路径之知解，此即缘起及果报之体现。义者即因果效之理，法者即因本之理。前文言其先后连贯，后续叙述独显义理。前句云，应依持十二部圣道，以善心出世常行。次曰“入灭者往”，意谓应观神迹，观因果路，顺理而行。所谓转动者，即观彼因之进展，亦名运转。
§11
11. Satta pana sekkhā sikkhanasīlāti sekkhā, tesaṃ imeti sekkhā, aññāsādhāraṇā maggaphalattayadhammā. Sayameva sikkhantīti sikkhanasīlānametaṃ nidassanaṃ. Ye hi dhammā sikkhanti, te sikkhanasīlā hontīti. Akkharattho pana sikkhā etesaṃ sīlanti sekkhāti. Na sekkhāti yattha sekkhabhāvāsaṅkā atthi, tatthāyaṃ paṭisedhoti lokiyanibbānesu asekkhabhāvānāpatti daṭṭhabbā. Sīlasamādhipaññāsaṅkhātā hi sikkhā attano paṭipakkhakilesehi vippamuttā parisuddhā upakkilesānaṃ ārammaṇabhāvampi anupagamanato etā sikkhāti vattuṃ yuttā aṭṭhasu maggaphalesu vijjanti, tasmā catumaggaheṭṭhimaphalattayadhammā viya arahattaphaladhammāpi tāsu sikkhāsu jātāti ca, taṃsikkhāsamaṅgino arahato itaresaṃ viya sekkhatte sati sekkhassa eteti ca, sikkhā sīlaṃ etesanti ca sekkhāti āsaṅkitabbā siyunti tadāsaṅkānivattanatthaṃ ‘‘asekkhā’’ti yathāvuttasekkhabhāvapaṭisedho kato. Arahattaphale hi pavattamānā sikkhā pariniṭṭhitasikkhākiccattā na sikkhākiccaṃ karonti, kevalaṃ sikkhāphalabhāveneva pavattanti, tasmā tā na sikkhāvacanaṃ arahanti, nāpi taṃsamaṅgino sekkhavacanaṃ, na ca taṃsampayuttā sikkhanasīlāti sikkhāsu jātātiādiatthehi aggaphaladhammā sekkhā na honti, heṭṭhimaphalesu pana sikkhā sakadāgāmimaggavipassanādīnaṃ upanissayabhāvato sikkhākiccaṃ karontīti sikkhāvacanaṃ arahanti, taṃsamaṅgino ca sekkhavacanaṃ, taṃsampayuttā ca sikkhanasīlavuttīti tattha dhammā yathāvuttehi atthehi sekkhā honti eva.
第十一节“七修习即学戒”。此七修习者，谓众多学法中，具备他别共通之道果性刻相者，是为学戒之意示例。修习法者，谓修持诸法，不论何种法，实为戒法修习者。戒者，即具戒相念而修习之意。非戒者，则指因心生戒相跳脱而成境界，其法中断，此乃属世涅槃中不可得失戒相之表达。戒、定、慧三法因修习，除去贪着，如此戒即言众修习法，得以破除烦恼之根本障碍，故称为戒。八圣道中因果相承，阿拉汉果亦同此义，因彼戒适合修习，故亦称为学戒。由此能知，依学戒之名，涉学戒相，意当摒弃对不学戒之生执，故称此为“无戒”。
Sekkhāti vā apariyositasikkhā dassitā. Anantarameva ‘‘asekkhā’’ti vacanaṃ pariyositasikkhānaṃ dassananti na lokiyanibbānānaṃ asekkhatāpatti. Vuddhippattā vā sekkhāti etasmiṃ atthe sekkhadhammesu eva kesañci vuddhippattānaṃ asekkhatā āpajjati, tena arahattamaggadhammā vuddhippattā ca yathāvuttehi ca atthehi sekkhāti katvā asekkhā āpannāti? Na, taṃsadisesu tabbohārā. Arahattamaggato hi ninnānākaraṇaṃ arahattaphalaṃ ṭhapetvā pariññādikiccakaraṇaṃ vipākabhāvañca, tasmā te eva sekkhā dhammā arahattaphalabhāvaṃ āpannāti sakkā vattuṃ, kusalasukhato ca vipākasukhaṃ santataratāya paṇītataranti vuddhippattā ca te dhammā hontīti asekkhāti vuccantīti.
所谓“学戒”，乃不尽之修习，紧接着“无戒”词，显示出学戒已成定境，非属属世涅槃中戒失之义。或谓此戒依果位生起放弃修行之称，非真断殊法。故此修行分界，以证果观为根，分析此学戒果德之成与不成。阿拉汉已置离有漏果位，果德切显，故此修持法能得果德分解，故常住于乐，佳善之所成，即谓生起增上。故谓此等为“无戒”。
§12
12. Kilesavikkhambhanāsamatthatādīhi parittā. ‘‘Kilesa…pe… tāyā’’ti atthattayampi kusalesu yujjati, vipākakiriyesu dīghasantānatāva. Pamāṇakarehi vā oḷārikehi kāmataṇhādīhi paricchinnā parittā. Tehi aparicchinnattā sukhumehi rūpataṇhādīhi paricchinnā pamāṇamahattaṃ gatāti mahaggatā. Aparicchinnā appamāṇā.
第十二节“结集于烦恼横扫证入之因缘”。“烦恼……自体”义理结合于善法中，在果报及现象世中相续持久。用量短小之邪欲及终止作结。彼因非断绝，乃以细微色欲等遮盖真理，其量甚大，故称大量。非断绝者，亦即无量。
§14
14.Atappakaṭṭhenāti divasampi paccavekkhiyamānā lokuttaradhammā tittiṃ na janenti samāpajjiyamānāpi phaladhammāti.
十四、所谓『以精进为纲』，是指即使每日反复省察，仍然不生天上正法界的信心，或者即使已生起信心，仍不生果报的天上正法界之信；此即所谓『果报法』。
§15
15. Mātughātādīsu pavattamānāpi hitasukhaṃ icchantāva pavattantīti te dhammā hitasukhāvahā me bhavissantīti āsīsitā honti, tathā asubhāsukhāniccānattesu subhādivipariyāsadaḷhatāya ānantariyakammaniyatamicchādiṭṭhīsu pavatti hotīti te dhammā asubhādīsu subhādiviparītappavattikā honti. Micchāsabhāvāti musāsabhāvā. Anekesu ānantariyesu katesu yaṃ tattha balavaṃ, taṃ vipaccati, na itarānīti ekantavipākajanakatāya niyatatā na sakkā vattunti ‘‘vipākadāne satī’’tiādimāha. Tattha khandhabhedānantaranti cutianantaraṃ. Cuti hi maraṇaniddese (vibha. 193) ‘‘khandhānaṃ bhedo’’ti vuttāti. Etena vacanena sati phaladāne cutianantaro eva, na añño etesaṃ phalakāloti phalakālaniyameneva niyatatā vuttā hoti, na phaladānaniyamenāti niyataphalakālānaṃ aññesampi upapajjavedanīyānaṃ diṭṭhadhammavedanīyānampi niyatatā āpajjati, tasmā vipākadhammadhammānaṃ paccayantaravikalatādīhi avipaccamānānampi attano sabhāvena vipākadhammatā viya balavatā ānantariyena vipāke dinne avipaccamānānampi ānantariyānaṃ phaladāne niyatasabhāvā ānantariyasabhāvā ca pavattīti attano sabhāvena phaladānaniyameneva niyatatā ānantariyatā ca veditabbā. Avassañca niyatasabhāvā ānantariyasabhāvā ca tesaṃ pavattīti sampaṭicchitabbametaṃ aññassa balavato ānantariyassa abhāve cutianantaraṃ ekantena phaladānato.
十五、即使在母亲杀害等恶行中正当进行，若怀意愿求利益与安乐，这些法必定为带来利益安乐的法，故被称为利益安乐的法。又因不净、安乐、无常等所带来的善种转变而发生的假见，与邪见不同，谓之不善心。众多假见中，内间起力之强者转变为相反之法，不能存在其他恒定生起之果报，因此所谓『果报生起因于正念』等，是指果报之生起必有先行因，切不可理解为果报生起同时存在于不同之果报时段。此中所云五蕴分解即是死之示现。故此说法中，果报生起与死期相继出现，非别有果报存在之恒常，说果报生起受五蕴分解之期决定，而非不同果报时间恒定生起。果报法自相依存，随内中果报力强而正生，故果报法依自身之果报时间有恒定与内间性质。果报法之恒定性与内间性，皆应从自身果报时间之规律性与内间性体察。且果报法之恒定与内间性之生起，应从对强力内间果报缺失者一贯果报视角确定，切不可单凭果报生起时间片段一端下断。
Nanu evaṃ aññesampi upapajjavedanīyānaṃ aññasmiṃ vipākadāyake asati cutianantarameva ekantena phaladānato ānantariyasabhāvā niyatasabhāvā ca pavatti āpajjatīti? Nāpajjati asamānajātikena cetopaṇidhivasena upaghātakena ca nivattetabbavipākattā anantarekantaphaladāyakattābhāvā, na pana ānantariyakānaṃ paṭhamajjhānādīnaṃ dutiyajjhānādīni viya asamānajātikaṃ phalanivattakaṃ atthi sabbānantariyakānaṃ avīciphalattā, na ca heṭṭhupapattiṃ icchato sīlavato cetopaṇidhi viya uparūpapattijanakakammaphalaṃ ānantariyakaphalaṃ nivattetuṃ samattho cetopaṇidhi atthi anicchantasseva avīcipātanato, na ca ānantariyakopaghātakaṃ kiñci kammaṃ atthi, tasmā tesaṃyeva anantarekantavipākajanakasabhāvā pavattīti.
难道其他有感受者的果报生起，不也是在果报之死期相继出现、恒定而具内间性吗？不可，因为由不同出生类别所生之心行，与果报直接障碍，与果报生起即死期定果断地不相应，不可定为有果报时断生果报果报力量。且诸内间者如初禅等，果报生起非同生命体之果报循环，并非有自我持久同一果报轮回之常性，不可能轻易生起出于无意而非精进所奏懈怠时之果报力量，亦无能生成内间障碍者之作业，故此等恒定内间生起，是就果报生起而论没有间隙乃至灭绝；以无果真实性故必定恒起故。
Anekāni ca ānantariyakāni katāni ekante vipāke sanniyatattā uparatāvipaccanasabhāvāsaṅkattā nicchitāni sabhāvato niyatāneva. Cutianantaraṃ pana phalaṃ anantaraṃ nāma tasmiṃ anantare niyuttāni tannibbattanena anantarakaraṇasīlāni anantarappayojanāni cāti sabhāvato ānantariyakāneva ca honti. Tesu pana samānasabhāvesu ekena vipāke dinne itarāni attanā kattabbassa kiccassa teneva katattā na dutiyaṃ tatiyampi ca paṭisandhiṃ karonti, na samatthatāvighātattāti natthi tesaṃ niyatānantariyatānivattīti. Na hi samānasabhāvaṃ samānasabhāvassa samatthataṃ vihanatīti. Ekassa pana aññānipi upatthambhakāni hontīti daṭṭhabbānīti. Sammā sabhāvāti saccasabhāvā.
众多内间果报行为无一例外在果报生起时具有固有恒定性质，生起必定与果报生起一致。所谓死期相继，是指果报后生起，依果报生起状态、死期相继，彼等死与生间果报果报关系紧密。如同般相中不存在二次三次等断续现象，无果报状态中不存在第二次或第三次相续，故无异常内间生起现象。不可能存在同相内同时内间生起却导致力量相冲突之矛盾事理。所谓同一相即为实相，皆须观察以证真实性。
§16
16. Paripuṇṇamaggakiccattā cattāro ariyamaggāva idha ‘‘maggā’’ti vuttā. Paccayaṭṭhenāti maggapaccayaṭṭhena. Nikkhepakaṇḍepi hi ye maggapaccayaṃ labhanti, na pana sayaṃ maggapaccayabhāvaṃ gacchanti, te maggahetukāti dassetuṃ ‘‘ariyamaggasamaṅgissa maggaṅgāni ṭhapetvā’’tiādi (dha. sa. 1039) vuttaṃ. Yo pana tattheva ‘‘ariyamaggasamaṅgissa alobho adoso amoho, ime dhammā maggahetū’’ti ādinayo vutto, taṃ dassetuṃ ‘‘maggasampayuttā vā’’tiādi vuttaṃ. ‘‘Ariyamaggasamaṅgissa sammādiṭṭhi maggo ceva hetu cā’’tiādinā pana vuttanayaṃ dassetuṃ ‘‘sammādiṭṭhi saya’’ntiādimāha. Tattha pana asaṅgahitasaṅgaṇhanavasena paṭipāṭiyā tayo nayā vuttā, hetubahutāvasena tatiyo nayo idha dutiyo vutto.
十六、依照圆满道业，四圣谛被称为『道谛』。所谓有条件，指因依托于道谛之条件而生起。于决定集之处，获取道谛之条件，但自身不具道谛条件，而是作为道谛之因。此当以“设立圣谛的各行”为例证。又有人言：正见无贪嗔痴，乃是此法之因，亦即明示“正见即是因”。此处论述三条修行道路，第三条是第二条基础，系多因缘汇聚之说。
Abhibhavitvā pavattanaṭṭhenāti sahajātādhipatipi pubbābhisaṅkhāravasena jeṭṭhakabhāve pavattamāno sahajāte attano vase anuvattayamāno te abhibhavitvā pavattati, ārammaṇādhipatipi tadārammaṇe dhamme tatheva attānaṃ anuvattayamāno te dhamme abhibhavitvā ārammaṇabhāvena pavattati, na paccuppannabhāvena, tasmā adhipatidvayampi saṅgahitanti veditabbaṃ. ‘‘Maggo adhipati etesa’’nti ayañca attho nikkhepakaṇḍe udāharaṇavasena āgataṃ atthanayaṃ gahetvā vutto. Yasmā pana paṭṭhāne (paṭṭhā. 2.16.11) ‘‘maggādhipatiṃ dhammaṃ paṭicca maggādhipati dhammo uppajjati nādhipatipaccayā, maggādhipatī khandhe paṭicca maggādhipati adhipatī’’ti vuttaṃ, tasmā maggo adhipati maggādhipatīti ayampi attho pāḷiyaṃ sarūpekasesavasena samānasaddatthavasena vā saṅgahitoti veditabbo.
所谓『覆盖而生起』，是指基础因素从早起修习时即存在而生起成熟，基础本性随之生起。临近缘起是指条件所覆盖之法，在彼缘起成熟时自内顺从地生起。此非因现前之相而生起，故曰此中所云覆盖，是以二因一体之涵义讲明。而关于道为领导之说，亦能于此以简单例证佐证。於乃依照经文述说，『道依于领导而生，领导依于道而生，领导主在于聚合，领导主依于领导而生』，故知道是领导与理念之相合构成。故道为领导含合两者，即依仗统摄之义。
§17
17.Anuppannāti etena sabbo uppannabhāvo paṭisiddho, na uppannadhammabhāvo evāti tena uppannā vigatā atītāpi na saṅgahitāti daṭṭhabbā. Yadi hi saṅgahitā siyuṃ, ‘‘anuppanno dhammo uppannassa dhammassa anantarapaccayena paccayo’’tievamādi vucceyya, na tu vuttanti. Anāgatāni vipākakaṭattārūpāni atīte anāgate vā kamme purimanipphanne eva uppajjissanti , nānipphanneti pariniṭṭhitakāraṇekadesāneva honti, tasmā tāni ‘‘avassaṃ uppajjissantīti uppādino dhammā’’ti vuccanti.
17.「无现起者」指藉此一切现起法皆为断灭者，非指现起法之性。藉此断灭者谓过去已灭者亦不再聚集，故不可见。倘若聚集者存在，便应谓『无现起法，必因现起法立即因缘而生』等，如此语当出，然经文无此。未来果报的种类，过去、未来业报或现存业果所生起者，皆有其生起，非谓非生之因，仅于断灭所因之一部分而论，故称“非有”者谓未来法。“生起者”即因生起法。
§18
18.Attano sabhāvanti kakkhaḷaphusanādisabhāvaṃ.
18.自性如坚硬石质、坚固不可坏。
§20
20.Evaṃ pavattamānāti evaṃ cakkhādibhāvena phusanādibhāvena ca ekasantatipariyāpannatāvasena pavattamānā. Attānaṃ adhi ajjhattāti adhi-saddo samāsavisaye adhikāratthaṃ pavattiatthañca gahetvā pavattatīti attānaṃ adhikicca uddissa pavattā ajjhattā. Tenāti yassa jhānā vuṭṭhahitvā ajjhattaṃ bahiddhā ajjhattabahiddhā ca suññataṃ āneñjañca manasikaroto ajjhattasuññatādīsu cittaṃ na pakkhandati na pasīdati na santiṭṭhati nādhimuccati, yo ca itiha tattha sampajāno, tena bhikkhunā. Tasmiṃyeva purimasmiṃ samādhinimitteti paṭhamajjhānādisamādhinimitte. Ajjhattamevāti jhānagocare kasiṇādimhi. Cittaṃ saṇṭhapetabbanti paṭhamajjhānādicittaṃ saṇṭhapetabbaṃ. Ajjhattaratoti gocarajjhatte nibbāne rato, samādhigocare kammaṭṭhāne vā rato. ‘‘Samāhito eko santusito tamāhu bhikkhu’’nti (dha. pa. 362) gāthāseso.
20.“如是流转”者，谓以眼等触境之连续遍满而流转自他。于自我上内外，分别一统义，为现行之义而起故曰“内在”。所谓“内在”带连缀之世间内外，一切分别，以示其更胜意义。此谓禅定离具定静空寂不放逸，不废心不安，不住不灭，而有定觉，明了自心境色之正知，乃守护心而非失迷者，是比库具足之正知。禅定境由初禅起，属内境之禅，诸如遍行相等因缘生起，心应安住之意是也。禅定理趣在于内心，禅定境界所在为内，而对外方所缘处称境。故当谓“修禅定者在内”，以表其专注不乱。经为：“禅定者独一满足者是比库”。
Ajjhattaṃ sampasādananti ettha jhānaṃ sakasantatipariyāpannattā ‘‘ajjhatta’’nti vuttanti niyakajjhattattho ajjhatta-saddo hoti. Ajjhattanti sakasantatiniyakaṃ. Ajjhatte bhavā ajjhattikāti niyakajjhattesupi abbhantarā cakkhādayo vuccanti. Ettha pana ajjhattika-saddo cakkhādīsu pavattamāno dassito , na ajjhattasaddo, atthi ca ajjhattaajjhattikasaddānaṃ bahiddhābāhira-saddānaṃ viya viseso. Ajjhattikasaddo hi saparasantānikesu sabbesu cakkhādīsu rūpādīsu bāhira-saddo viya pavattati, ajjhatta-saddo pana sakasantānikesveva cakkhurūpādīsu tato aññesveva bahiddhā-saddo viya pavattatīti tasmā saddato atthato ca asamānattā na idamettha udāharaṇaṃ yuttanti. Ayaṃ panettha adhippāyo daṭṭhabbo – ajjhatte bhavā ajjhattikāti ayañhi vacanattho. Yañca ajjhatte bhavaṃ, tena ajjhatteneva bhavitabbaṃ, tena taṃvācakassa ajjhatta-saddassa ajjhattika-saddassa ca samānatthatā. Ubhinnampi saddānaṃ samānatthabhāvato ajjhattajjhatte pavattamāne ajjhattika-sadde ajjhatta-saddo tattha pavattoti sakkā vattunti.
所谓“内在圆满”即禅定以自性圆满周遍故，名为“内在”，“内在”指内法缔约于内诸根等，眼等因缘于内。今此“内在”之词，虽具因缘遍满意，然与眼等上流动之外声不同，外声谓外在声。此“内在”声遍周一切眼等所缘相，内外区别明显，此语本非相同，故不可混用。此处所说，“内在有”、即眼等在内界有，乃依此义。内在有亦谓因内境而生之观内发声，「内在」与由内境发声之区别不可混淆。此理须理解为“内在者”即此语义。以「内有」之意，而非声义也。二者虽名同而义异，内在者为根在内缘境，言语用辞义不同。故二义不适同例而论。此为论理，因此“内有”及“内在语”同义，声韵义异，应区别对治。
Ayaṃkho panānanda, vihāroti vihārasuññatāsutte (ma. ni. 3.187) saṅgaṇikārāmatāya rūpādiratiyā ca ādīnavaṃ vatvā tappaṭipakkhavihāradassanatthaṃ vuttaṃ. Ajjhattaṃ suññatanti visayabhūtaṃ issariyaṭṭhānabhūtaṃ suññataṃ, suññatāphalasamāpattinti attho. Cittissarā hi buddhā bhagavanto dhammaṃ desentāpi yaṃ muhuttaṃ tuṇhī bhavitabbaṃ hoti, taṃ muhuttaṃ phalasamāpattiṃ samāpajjanti, pageva aññasmiṃ kāle, tasmā sabbatthāpi issariyānaṃ bahulaṃ phalasamāpattiyaṃ issariyassa pavattanato phalasamāpatti ‘‘issariyaṭṭhāna’’nti vuttā. Arahattaphalādhigamena vā tathāgatānaṃ issariyaṃ nibbattaṃ taṃjanakeneva maggenāti taṃ tesaṃ issariyaṭṭhānaṃ. Visayo ca anaññatthabhāvova yathā ‘‘ākāse sakuṇā udake macchā’’ti, buddhā ca aññattha dissamānāpi vivekapabbhāratāya phalasamāpattininnāva, tena tassā tassā kiriyāya anantaraṃ phalasamāpattiyaṃyeva bhavantīti sā tesaṃ visayo, tabbisayatā ca saccakasuttena (ma. ni. 1.364 ādayo) dīpetabbā.
此处，安难陀，应解“住处”意如律部“住处空虚”经中，论及比库舍利佛沙利子对人间之障碍及禅观障碍之除灭。所谓“内在空”指对象显现之空无实生，“内在即空”意即性质空无障碍而具足一切法生灭殊胜。此“内在空”指妙境界，是有胜威德保护之空寂也。佛说法虽是现前，时有顿寂成佛，彼成佛时即得果位，由此得此果位即为“威德住”，亦谓“成就住”，佛果境乃此宿愿之现证。此法实为众佛护持至诚者的果报表现，时受胜妙神力，即“威德住”。彼诸法有别于他，无他如空中鸟、水中鱼之象，虽似有相，却依慧以分别之故得观其非相真如。故彼相名曰“住处”，应依实理慧义好述。
§22
22. Yesaṃ daṭṭhabbabhāvo atthi, te sanidassanā. Cakkhuviññāṇagocarabhāvova daṭṭhabbabhāvo, tassa rūpāyatanā anaññattepi aññehi dhammehi rūpāyatanaṃ visesetuṃ aññaṃ viya katvā ‘‘saha nidassanenāti sanidassanā’’ti vuttaṃ. Dhammasabhāvasāmaññena hi ekībhūtesu dhammesu yo nānattakaro sabhāvo, so añño viya katvā upacarituṃ yutto . Evañhi atthavisesāvabodho hotīti. Sayañca nissayavasena ca sampattānaṃ asampattānañca paṭimukhabhāvo aññamaññapatanaṃ paṭihananabhāvo, yena byāpārādivikārapaccayantarasahitesu cakkhādīnaṃ visayesu vikāruppatti.
22.凡宜观察之法，即经验之现前。譬如眼识所缘之可见法，即目所缘法；即使其他诸法不同中亦不得相异，亦当视为与目所缘无二之特殊，谓为“共现显示”，此谓“同现显现”。法性总体相似者，唯与异法之差别处昭显其义，方能互相对立区别而明，故称“显现差异义”。又由于诸法互依相缘，成就合和时与不能合和时相异互侵，此谓缘生法特征。
Tikamātikāpadavaṇṇanā niṭṭhitā. · 三法母句释已毕。