3. Nikkhepakaṇḍaṃ · 3. 安立篇义注
Dukamātikāpadavaṇṇanā二法纲目诸词解释
§1-6
1-6. Dukamātikāyaṃ pana tikesu anāgatapadavaṇṇanaṃyeva karissāma. Hetugocchake tāva hetudhammāti mūlaṭṭhena hetusaṅkhātā dhammā. Hetū dhammātipi pāṭho. Nahetūti tesaṃyeva paṭikkhepavacanaṃ. Sampayogato pavattena saha hetunāti sahetukā. Tatheva pavatto natthi etesaṃ hetūti ahetukā. Ekuppādāditāya hetunā sampayuttāti hetusampayuttā. Hetunā vippayuttāti hetuvippayuttā. Imesaṃ dvinnampi dukānaṃ kiñcāpi atthato nānattaṃ natthi, desanāvilāsena pana tathā bujjhantānaṃ vā puggalānaṃ ajjhāsayavasena vuttā. Tato paraṃ paṭhamadukaṃ dutiyatatiyehi saddhiṃ yojetvā tesaṃ ‘hetū na hetū’tiādīnaṃ padānaṃ vasena yathāsambhavato aparepi tayo dukā vuttā. Tattha yatheva ‘hetū ceva dhammā sahetukā cā’ti etaṃ sambhavati, tathā ‘hetū ceva dhammā ahetukā cā’ti idampi. Yathā ca ‘sahetukā ceva dhammā na ca hetū’ti etaṃ sambhavati, tathā ‘ahetukā ceva dhammā na ca hetū’ti idampi. Hetusampayuttadukena saddhiṃ yojanāyapi eseva nayo.
1-6. 关于苦因论，我们将依次对三个方面作未来词句释义。所称原因果之理，即根本而言，是具有原因名称的法。原因法也是课题。没有原因，则为否定之词。因缘相应而起者称为善因，同理，随其不起则为无因。单一发生之原因称为与因相应；因与缘分离称为与因相离。此两者皆属苦之二类，从实质上无本质差异，但在说法的修饰华丽上，有趣解者以不同见解传授。继此，第一苦类与第二、第三苦类相应结合，称为原因非原因的词汇，亦有第三苦类由其各词汇差别而分别说明。因此如「因确为法且为相应因」者成立，同样有「因确为法且为无因」之说。又如「纯无因之法且非因」，亦有「无因之法且非因」的理。以因相应苦连结之理，可同样适用于此。
Tatra yadetaṃ ‘na hetū dhammā sahetukāpi ahetukāpī’ti siddhe, ‘na hetū kho pana dhammā’ti atirittaṃ ‘kho panā’ti padaṃ vuttaṃ, tassa vasena ayaṃ atirekattho saṅgahitoti veditabbo. Kathaṃ? Na kevalaṃ ‘na hetu dhammā atha kho aññepi na ca sahetukāpi ahetukāpi icceva, atha kho aññathāpīti. Idaṃ vuttaṃ hoti – yatheva hi ‘na hetū dhammā sahetukāpi ahetukāpi’, evaṃ ‘hetū dhammā sahetukāpi ahetukāpi’. Yathā ca ‘na hetū dhammā sahetukāpi ahetukāpi’, evaṃ ‘na hetū dhammā hetusampayuttāpi hetuvippayuttāpī’ti.
2. 当此“非因之法为既无因亦无相应因”被证成时，对“非因的法”（na hetū dhammā）而言，加入“甚至没有”的“甚至”（kho pana）词，语义即超出本义，须知为冗余。如何知之？不仅仅是“无因之法”，又非单纯“不具相应因或无因”，而是有区别的。这意味着言“非因的法既非相应因亦非无因”，则言“因之法既是相应因亦是无相应因”。如谓“非因的法非相应因也”，则言“非因的法，即使是原因相应者与非相应者”也成立。
§7-13
7-13.Cūḷantaradukesu attano nipphādakena saha paccayenāti sappaccayā. Natthi etesaṃ uppāde vā ṭhitiyaṃ vā paccayoti appaccayā. Paccayehi samāgantvā katāti saṅkhatā. Na saṅkhatāti asaṅkhatā. Avinibbhogavasena rūpaṃ etesaṃ atthīti rūpino. Tathāvidhaṃ natthi etesaṃ rūpanti arūpino. Ruppanalakkhaṇaṃ vā rūpaṃ; taṃ etesaṃ atthīti rūpino. Na rūpino arūpino. Lokiyā dhammāti loko vuccati lujjanapalujjanaṭṭhena vaṭṭaṃ; tasmiṃ pariyāpannabhāvena loke niyuttāti lokiyā. Tato uttiṇṇāti uttarā; loke apariyāpannabhāvena lokato uttarāti lokuttarā. Kenaci viññeyyāti cakkhuviññāṇādīsu kenaci ekena cakkhuviññāṇena vā sotaviññāṇena vā vijānitabbā. Kenaci na viññeyyāti teneva cakkhuviññāṇena vā sotaviññāṇena vā na vijānitabbā. Evaṃ sante dvinnampi padānaṃ atthanānattato duko hoti.
7-13. 于小中的苦中，与自我印证条件的关系称为真因（sappaccaya）。没有令其发生或持续的条件，谓之无因（appaccaya）。因缘皆聚合后，谓为结合（saṅkhata），相对无结合则为不结合（asaṅkhata）。因其不可消灭之性质，谓之色法。此中亦有无色相对之法。色法即外相，是对色法的实质表达；故称为有色者并非无色者。所谓世俗法，是以诸染污的循环因缘所构成的世界而名之；因其包含的故名“世俗”。脱离此轮回，谓超世法。所谓辨知，乃于眼识等识得知某物；有时凭单一眼识或耳识辨知，有时则不辨知。于是二词因其意义不一，故皆称苦。
§14-19
14-19.Āsavagocchake āsavantīti āsavā. Cakkhutopi…pe… manatopi sandanti pavattantīti vuttaṃ hoti. Dhammato yāva gotrabhuṃ, okāsato yāva bhavaggaṃ savantīti vā āsavā. Ete dhamme etañca okāsaṃ antokaritvā pavattantīti attho. Antokaraṇattho hi ayaṃ ‘ā’kāro. Cirapārivāsiyaṭṭhena madirādayo āsavā. Āsavā viyātipi āsavā. Lokasmiñhi cirapārivāsikā madirādayo āsavāti vuccanti. Yadi ca cirapārivāsiyaṭṭhena āsavā, eteyeva bhavitumarahanti. Vuttañhetaṃ – ‘‘purimā, bhikkhave, koṭi na paññāyati avijjāya, ito pubbe avijjā nāhosī’’tiādi (a. ni. 10.61). Āyataṃ vā saṃsāradukkhaṃ savanti pasavantītipi āsavā. Tato aññe no āsavā nāma. Attānaṃ ārammaṇaṃ katvā pavattehi saha āsavehīti sāsavā. Evaṃ pavattamānā natthi etesaṃ āsavāti anāsavā. Sesaṃ hetugocchake vuttanayena veditabbaṃ. Ayaṃ pana viseso – yathā tattha ‘na hetū kho pana dhammā sahetukāpi ahetukāpīti ayaṃ osānaduko paṭhamadukassa dutiyapadaṃ ādimhi ṭhapetvā vutto, evaṃ idha ‘no āsavā kho pana dhammā sāsavāpi anāsavāpī’ti na vutto. Kiñcāpi na vutto, atha kho ayañca añño ca bhedo tattha vuttanayeneva veditabbo.
14-19. 于染污类，所谓染污即染污法。眼也、意亦然——依此说，谓心会随蔓延亦复存在。法性自本族蔓延至根本存在，谓为染污。此等法以其所缘范围而展开，称为内涵。此内涵即音素或字母“阿”；因常伴长久存留之酒类故亦被称为染污。虽乱染污即苦，但亦有分别。经言“过去愚痴所不了解者，今亦不应有愚痴”等句，说明染污即因轮回之苦，生灭起伏。故谓有别之染污。自染污起若展开，则为染污转现。已生起而无染污，则谓无染污。此中缘故，一般说“非因则无染污”，但对此有异说，二者须依讲义区别辨析。
§20-25
20-25.Saṃyojanagocchake yassa saṃvijjanti, taṃ puggalaṃ vaṭṭasmiṃ saṃyojenti bandhantīti saṃyojanā. Tato aññe no saṃyojanā nāma. Ārammaṇabhāvaṃ upagantvā saṃyojanasambandhane saṃyojanānaṃ hitāti saṃyojaniyā. Saṃyojanassa ārammaṇapaccayabhūtānaṃ etaṃ adhivacanaṃ. Na saṃyojaniyā asaṃyojaniyā. Sesaṃ hetugocchake vuttanayeneva yojetabbaṃ.
20-25. 连结类，所连结者依其相遇而在轮回中连系此人，谓为连结。此中有别称为连结者。当缘聚集而达连结关系时称连结因，是对连结起缘之名称。不同于连结因即无连结因。须与因果论分类以接合讲义。
§26-31
26-31.Ganthagocchake yassa saṃvijjanti taṃ cutipaṭisandhivasena vaṭṭasmiṃ ganthenti ghaṭentīti ganthā. Tato aññe no ganthā. Ārammaṇakaraṇavasena ganthehi ganthitabbāti ganthaniyā. Sesaṃ hetugocchake vuttanayeneva yojetabbaṃ. Yathā ca idha, evaṃ ito paresupi vuttāvasesaṃ tattha tattha vuttanayeneva veditabbaṃ.
26-31. 结类，所结者乃以接续方式相联接，是在轮回中相互结缔，谓之结。亦有别称为结。由于担当缘起作用，须与结体结合说法。以上类似情形，对不同处讲解语句处，均须依讲义详细辨析。
§32-37
32-37.Oghagocchake yassa saṃvijjanti taṃ vaṭṭasmiṃyeva ohananti osīdāpentīti oghā. Ārammaṇaṃ katvā atikkamanīyato oghehi atikkamitabbāti oghaniyā. Oghānaṃ ārammaṇadhammā eva veditabbā.
在流水轨迹中所转者称为波浪。波浪者，是意指波涛在水面上形成的流动现象。因其能成为起点的现象称为流起；若能超越波浪则称为应当超越的波浪，即流水控制。波浪的起源特性必须如法认识。
§38-43
38-43.Yogagocchake vaṭṭasmiṃ yojentīti yogā. Yoganiyā oghaniyā viya veditabbā.
连接轨迹中连接的称为结合。结合者，必须如同流水控制般认识。
§44-49
44-49.Nīvaraṇagocchake cittaṃ nīvaranti pariyonandhantīti nīvaraṇā. Nīvaraṇiyā saṃyojaniyā viya veditabbā.
遮蔽轨迹中，心被遮蔽而迟钝混沌，称为遮蔽。遮蔽者，应当视为羁绊。
§50-54
50-54.Parāmāsagocchake dhammānaṃ yathābhūtaṃ aniccādiākāraṃ atikkamitvā ‘nicca’nti ādivasena pavattamānā parato āmasantīti parāmāsā. Parāmāsehi ārammaṇakaraṇavasena parāmaṭṭhattā parāmaṭṭhā.
非实法轨迹中，实之法如无常等形态被超越后，误以为恒常等相而由他者所染，称为非实法。藉由非实法作为起点，其最高度之异见即为最高误见。
§55-68
55-68.Mahantaradukesu ārammaṇaṃ aggahetvā appavattito saha ārammaṇenāti sārammaṇā. Natthi etesaṃ ārammaṇanti anārammaṇā. Cintanaṭṭhena cittā, vicittaṭṭhena vā cittā. Avippayogavasena cetasi niyuttāti cetasikā. Nirantarabhāvūpagamanatāya, uppādato yāva bhaṅgā, cittena saṃsaṭṭhāti cittasaṃsaṭṭhā. Ekato vattamānāpi nirantarabhāvaṃ anupagamanatāya cittena visaṃsaṭṭhāti cittavisaṃsaṭṭhā. Samuṭṭhahanti etenāti samuṭṭhānaṃ. Cittaṃ samuṭṭhānaṃ etesanti cittasamuṭṭhānā. Saha bhavantīti sahabhuno. Cittena sahabhuno cittasahabhuno. Anuparivattantīti anuparivattino. Kiṃ anuparivattanti? Cittaṃ. Cittassa anuparivattino cittānuparivattino. Cittasaṃsaṭṭhā ca te cittasamuṭṭhānā cāti cittasaṃsaṭṭhasamuṭṭhānā. Cittasaṃsaṭṭhā ca te cittasamuṭṭhānā ca cittasahabhuno eva cāti cittasaṃsaṭṭhasamuṭṭhānasahabhuno. Cittasaṃsaṭṭhā ca te cittasamuṭṭhānā ca cittānuparivattino eva cāti cittasaṃsaṭṭhasamuṭṭhānānuparivattino. Sesāni sabbapadāni vuttapadānaṃ paṭikkhepavasena veditabbāni. Ajjhattajjhattaṃ sandhāya ajjhattattike vuttavasena ajjhattāva ajjhattikā. Tato bahibhūtāti bāhirā. Upādiyanteva bhūtāni, na bhūtāni viya upādiyantīti upādā. Na upādiyantevāti noupādā.
在大中间难能及之处，先取起因而稍寡进转与起因相应，称为明显起因。不存在这些起因者称为无起因。思虑所依止的是心，非思依止的亦是心。因无贯通而为于心所涉及者称为心所有。不断存在且相续之者，从生起直到灭尽，心赖而共存称为心共存。一而转时，亦因不间断之存在不相离，心赖而不共存，称为心不共存。聚合指此聚集。聚合之心即称心聚合。和合者称为共生。与心共生称为心共生。随转者称为跟转。何者随转？心也。为心所随转者即心随转者。心所聚集及聚合者为心聚合聚集。心所聚集及聚合及与心共生，唯是心聚合聚合共生。心所聚集及聚合及与心随转者，唯是心聚合聚合随转。其余诸处，须以前文已说法的排除方式体认。内外分别，以上所说的内者名内在。外者称外在。受引起的诸法是存在，但不是诸法般存在式受引起，名为取。非受引起者则称非取。
§69-74
69-74.Upādānagocchake bhusaṃ ādiyantīti upādānā; daḷhaggāhaṃ gaṇhantīti attho. Tato aññe noupādānā.
取轨迹中，取即意为執取；牢固抓持是其义。其他则为非取。
§75-82
75-82.Kilesagocchake saṃkiliṭṭhattike vuttanayeneva attho veditabbo.
75-82节。应依照『烦恼所染』与『染污之境』的解释，了解其本意。
§83-100
83-100.Piṭṭhidukesu kāme avacarantīti kāmāvacarā rūpe avacarantīti rūpāvacarā. Arūpe avacarantīti arūpāvacarā. Ayamettha saṅkhepo. Vitthāro pana parato āvi bhavissati. Tebhūmakavaṭṭe pariyāpannā antogadhāti pariyāpannā. Tasmiṃ na pariyāpannāti apariyāpannā. Vaṭṭamūlaṃ chindantā nibbānaṃ ārammaṇaṃ katvā vaṭṭato niyyantīti niyyānikā. Iminā lakkhaṇena na niyyantīti aniyyānikā. Cutiyā vā attano vā pavattiyā anantaraṃ phaladāne niyatattā niyatā. Tathā aniyatattā aniyatā. Aññe dhamme uttaranti pajahantīti uttarā. Attānaṃ uttarituṃ samatthehi saha uttarehīti sauttarā. Natthi etesaṃ uttarāti anuttarā. Raṇanti etehīti raṇā; yehi abhibhūtā sattā nānappakārena kandanti paridevanti, tesaṃ rāgādīnaṃ etaṃ adhivacanaṃ. Sampayogavasena pahānekaṭṭhatāvasena ca saha raṇehīti saraṇā. Tenākārena natthi etesaṃ raṇāti araṇā.
83-100节。关于断恶见所生苦的知识，欲界众生从『有色界内行欲』称为『欲行者』，色界以形相为业行称『色行者』，无色界以非形相为业行称『无色行者』。这里略说如是，详细者他处会有展开。三界如轮回之缘，内缘者称为已缠绕者，非已缠绕者则不称。破坏轮回根本的，就是以涅槃为缘，故称为『断除者』，非断除者则称为『非断除者』。有定性者因其行为果报必然，而称为定者；无定性者则称为无定者。有些法超越彼岸可抛弃，称为彼岸；对欲念、瞋恨等被征服困扰之生灵之家称为『战斗者』，因它们以各种方式争斗哀伤。由结合与离别生起的战斗称为『斗争』。所以不具此战斗性质者称为『非战斗者』。
Suttantikadukamātikāpadavaṇṇanā经法二法纲目诸词解释
§101-108
101-108. Suttantikadukesu sampayogavasena vijjaṃ bhajantīti vijjābhāgino; vijjābhāge vijjākoṭṭhāse vattantītipi vijjābhāgino. Tattha vipassanāñāṇaṃ, manomayiddhi, cha abhiññāti aṭṭha vijjā. Purimena atthena tāhi sampayuttadhammāpi vijjābhāgino. Pacchimena atthena tāsu yā kāci ekā vijjā vijjā. Sesā vijjābhāginoti. Evaṃ vijjāpi vijjāya sampayuttadhammāpi vijjābhāginotveva veditabbā. Idha pana sampayuttadhammāva adhippetā. Sampayogavaseneva avijjaṃ bhajantīti avijjābhāgino. Avijjābhāge avijjākoṭṭhāse vattantītipi avijjābhāgino. Tattha dukkhapaṭicchādakaṃ tamo samudayādipaṭicchādakanti catasso avijjā. Purimanayeneva tāhi sampayuttadhammāpi avijjābhāgino. Tāsu yā kāci ekā avijjā avijjā. Sesā avijjābhāginoti. Evaṃ avijjāpi avijjāya sampayuttadhammāpi avijjābhāginotveva veditabbā. Idha pana sampayuttadhammāva adhippetā.
101-108节。依经文内容，依缘起相续说，分为知识的组成部分与无明的组成部分。知识组成者为『拥有知识者』，也称为知识的部分；在知识部分中存在知识的集散。其中特别的是观智、心造胜利以及八种神通等八种知识。早期此知和转系知识也是知识的一部分。晚期又有所增减，某一知识保持存在。残余的称为知识的成员。如此知识与其相关的法亦是知识的组成，应如此了解。这里特别指的是含有联系的法。对应的，无明的组成部分则称为无明的成员。无明成员中亦包含无明集散。无明由四无明所构，分别对应苦的起因等。早期如当初知识一样，晚期这四种无明中某一种无明持续存在。剩余称为无明的组成成员。如此，无明连同其相续的法也为无明的组成，应如此理解。这里亦是特别指含有联系的法。
Puna anajjhottharaṇabhāvena kilesandhakāraṃ viddhaṃsetuṃ asamatthatāya vijju upamā etesanti vijjūpamā. Nissesaṃ viddhaṃsanasamatthatāya vajiraṃ upamā etesanti vajirūpamā. Bālesu ṭhitattā yattha ṭhitā tadupacārena bālā. Paṇḍitesu ṭhitattā paṇḍitā. Bālakarattā vā bālā, paṇḍitakarattā paṇḍitā. Kaṇhāti kāḷakā, cittassa apabhassarabhāvakaraṇā. Sukkāti odātā , cittassa pabhassarabhāvakaraṇā. Kaṇhābhijātihetuto vā kaṇhā; sukkābhijātihetuto sukkā. Idha ceva samparāye ca tapentīti tapanīyā. Na tapanīyā atapanīyā.
再者，对于烦恼的破坏和摧毁不实的情况，智慧因无法圆满破坏烦恼，故称之为智慧的比喻。彻底破坏不实者，用铁牙喻之，名为铁的比喻。愚人固定于彼处而由其习气维持愚痴；智者固定于彼处而由其善巧行为维持智慧。黑暗即为暗色，是内心染污不清之因；明亮即为光明，是心生净亮之因。黑暗之因即是见闻之惑，明亮之因即是见闻之慧。这里指出，一切流转轮回中有的感受甘苦，称为受苦者；非苦称为不苦者。不存在苦者即是未苦。是为闷热者，非闷热者则称为不闷热者。
Adhivacanadukādayo tayo atthato ninnānākaraṇā; byañjanamevettha nānaṃ. Sirivaḍḍhako dhanavaḍḍhakoti ādayo hi vacanamattameva adhikāraṃ katvā pavattā adhivacanā nāma. Adhivacanānaṃ pathā adhivacanapathā. ‘‘Abhisaṅkharontīti kho, bhikkhave, tasmā saṅkhārā’’ti (saṃ. ni. 3.79) evaṃ niddhāretvā sahetukaṃ katvā vuccamānā abhilāpā nirutti nāma. Niruttīnaṃ pathā niruttipathā. Takko vitakko saṅkappoti (dha. sa. 7) evaṃ tena tena pakārena ñāpanato paññatti nāma. Paññattīnaṃ pathā paññattipathā. Ettha ca ekaṃ dukaṃ vatvāpi itaresaṃ vacane payojanaṃ hetugocchake vuttanayeneva veditabbaṃ.
词汇解释等有三种大旨，起用时分别为因缘所生、附着所生及借装饰生。这里指的是词义本体。词汇因其使财富增长，财富增长说即为词义初始。词义在语言中发挥作用称为词法。『造作』是由此组词。依因缘构成称为因缘；借由原因约束以成立称为约定。『言语』即欲望的表达，具有目的人称为言说。言说的规矩则为语法。依释义分段，分别为词汇的出处、意义、及用法。即使只说一句话，也有为别词服务的目的。应依此显现词义的范围。
§109-118
109-118.Nāmarūpaduke nāmakaraṇaṭṭhena namanaṭṭhena nāmanaṭṭhena ca nāmaṃ. Ruppanaṭṭhena rūpaṃ. Ayamettha saṅkhepo. Vitthāro pana nikkhepakaṇḍe āvi bhavissati. Avijjāti dukkhādīsu aññāṇaṃ. Bhavataṇhāti bhavapatthanā. Bhavadiṭṭhīti bhavo vuccati sassataṃ; sassatavasena uppajjanadiṭṭhi. Vibhavadiṭṭhīti vibhavo vuccati ucchedaṃ; ucchedavasena uppajjanadiṭṭhi. Sassato attā ca loko cāti pavattā diṭṭhi sassatadiṭṭhi. Ucchijjissatīti pavattā diṭṭhi ucchedadiṭṭhi. Antavāti pavattā diṭṭhi antavādiṭṭhi. Anantavāti pavattā diṭṭhi anantavādiṭṭhi. Pubbantaṃ anugatā diṭṭhi pubbantānudiṭṭhi. Aparantaṃ anugatā diṭṭhi aparantānudiṭṭhi. Ahirikanti yaṃ na hiriyati hiriyitabbenāti (dha. sa. 387) evaṃ vitthāritā nillajjatā. Anottappanti yaṃ na ottappati ottappitabbenāti evaṃ vitthārito abhāyanakaākāro. Hiriyanā hirī, ottappanā ottappaṃ. Dovacassatādīsu dukkhaṃ vaco etasmiṃ vippaṭikūlagāhimhi vipaccanīkasāte anādare puggaleti dubbaco. Tassa kammaṃ dovacassaṃ. Tassa bhāvo dovacassatā. Pāpā assaddhādayo puggalā etassa mittāti pāpamitto; tassa bhāvo pāpamittatā. Sovacassatā ca kalyāṇamittatā ca vuttapaṭipakkhanayena veditabbā.
109-118节。名色界中，名称指称为名，因名而起；形相指实体，因形而成。此处简略说明，详细者他处有注解展开。无明即是无知苦因；有欲为求存在，生死轮回之念。分别为常见，断灭见等见解。常见认为存在世界永恒不灭；断灭见认世界始终断灭。常见者认为自己与世界常存；断灭见则认为一切终将消灭。又有极端旷远断灭说及极端永恒说。过去及未来观念因缘相随，称为前后见。末世仁者称嘘寒问暖者，即不自觉羞耻所行，叫无耻者。无耻者不避恶道反覆作恶。惧怕恶道者则称有惧怕者。有羞耻者称为羞耻怕耻者。列举二恶语等为谤者之言，为伤害他人心意者。其业称为谤语业，其习气曰谤语性。善语与善友则称良言与善友。
§119-123
119-123. ‘Pañcapi āpattikkhandhā āpattiyo, sattapi āpattikkhandhā āpattiyo’ti (dha. sa. 1336) evaṃ vuttāsu āpattīsu kusalabhāvo āpattikusalatā. Tāhi āpattīhi vuṭṭhāne kusalabhāvo āpattivuṭṭhānakusalatā. Samāpattīsu kusalabhāvo samāpattikusalatā. Samāpattīnaṃ appanāparicchedapaññāyetaṃ adhivacanaṃ. Samāpattīhi vuṭṭhāne kusalabhāvo samāpattivuṭṭhānakusalatā. Aṭṭhārasasu dhātūsu kusalabhāvo dhātukusalatā. Tāsaṃyeva dhātūnaṃ manasikāre kusalabhāvo manasikārakusalatā. Cakkhāyatanādīsu kusalabhāvo āyatanakusalatā. Dvādasaṅge paṭiccasamuppāde kusalabhāvo paṭiccasamuppādakusalatā. Tasmiṃ tasmiṃ ṭhāne kusalabhāvo ṭhānakusalatā. Ṭhānanti kāraṇaṃ vuccati. Tasmiñhi tadāyattavuttitāya phalaṃ tiṭṭhati nāma, tasmā ṭhānanti vuttaṃ. Aṭṭhāne kusalabhāvo aṭṭhānakusalatā.
第五种及第七种分别称为烦恼蕴，五种烦恼即烦恼本身，这是《相应部》（1336节）中的说法。在这些烦恼中具足善法称为烦恼善法。由这些烦恼产生时的善法称为烦恼生善。至于止息时的善法，称为止息善。止息的善法当中，据说包含了安住与分别的智慧，这是专用词。由止息的烦恼产生时的善法，即止息生善。十八界中具足善法为界善法。以这十八界为对象的专注善法为专注界善法。在眼根等境界中具足善法称为境界善法。十二支缘起中具足善法称为缘起善法。于各处具足善法称为处所善法。“处所”意为缘起之因缘所在。由于相应之具足而保持果报，故称“处所”。因此十八处所的具足善法称为十八处所善法。
§124-134
124-134. Ujubhāvo ajjavo. Mudubhāvo maddavo. Adhivāsanasaṅkhāto khamanabhāvo khanti. Suratassa bhāvo soraccaṃ. Sammodakamudubhāvasaṅkhāto sakhilabhāvo sākhalyaṃ. Yathā parehi saddhiṃ attano chiddaṃ na hoti evaṃ dhammāmisehi paṭisantharaṇaṃ paṭisanthāro. Indriyasaṃvarabhedasaṅkhāto manacchaṭṭhesu indriyesu aguttadvārabhāvo indriyesu aguttadvāratā. Paṭiggahaṇaparibhogavasena bhojane mattaṃ ajānanabhāvo bhojane amattaññutā. Anantaraduko vuttapaṭipakkhanayena veditabbo. Sativippavāsasaṅkhāto muṭṭhassatibhāvo muṭṭhassaccaṃ. Asampajānabhāvo asampajaññaṃ. Saratīti sati. Sampajānātīti sampajaññaṃ. Appaṭisaṅkhāne akampanaṭṭhena paṭisaṅkhānasaṅkhātaṃ balaṃ paṭisaṅkhānabalaṃ. Vīriyasīsena satta bojjhaṅge bhāventassa uppannaṃ balaṃ bhāvanābalaṃ. Paccanīkadhamme sametīti samatho. Aniccādivasena vividhena ākārena passatīti vipassanā. Samathova taṃ ākāraṃ gahetvā puna pavattetabbassa samathassa nimittavasena samathanimittaṃ. Paggāhanimittepi eseva nayo. Sampayuttadhamme paggaṇhātīti paggāho. Na vikkhipatīti avikkhepo.
端正之相称为正直。柔软之相称为柔和。因持久住故的忍耐称容忍。心受之相称为清净。由身口意三业产生之柔和称为和合。譬如与他人相应而自我不破，如此依法而行的调伏称为调伏。根门之中因断破习气而具防护称为不失防护。取用饮食适量而不生嗔恨称为饮食知量不执著。由已闻教法而生正当相应称为正知觉。不明智称为无明。念为正念。正念生起则为正知。因缘转变中坚定而不动称为转变坚定力。七觉支中修行者所起的精进称为修行力。镇定于近缘之相称为止。由于无常等相的多种面相见闻称为观。止以所取相为依止回转称为止相。止相即止之因相。扶持缘集称为扶持。心不散乱称为不散乱。
§135-142
135-142. Sīlavināsikā asaṃvarasaṅkhātā sīlassa vipatti sīlavipatti. Sammādiṭṭhivināsikā micchādiṭṭhisaṅkhātā diṭṭhiyā vipatti diṭṭhivipatti. Soraccameva sīlassa sampādanato sīlaparipūraṇato sīlassa sampadāti sīlasampadā. Diṭṭhipāripūribhūtaṃ ñāṇaṃ diṭṭhiyā sampadāti diṭṭhisampadā. Visuddhibhāvaṃ sampattā sīlasaṅkhātā sīlassa visuddhi, sīlavisuddhi. Nibbānasaṅkhātaṃ visuddhiṃ pāpetuṃ samatthā, dassanasaṅkhātā, diṭṭhiyā visuddhi diṭṭhivisuddhi. Diṭṭhivisuddhi kho pana yathādiṭṭhissa ca padhānanti kammassakataññāṇādisaṅkhātā diṭṭhivisuddhi ceva yathādiṭṭhissa ca anurūpadiṭṭhissa kalyāṇadiṭṭhissa taṃsampayuttameva padhānaṃ. Saṃvegoti jātiādīni paṭicca uppannabhayasaṅkhātaṃ saṃvijjanaṃ. Saṃvejaniyaṭṭhānanti saṃvegajanakaṃ jātiādikāraṇaṃ. Saṃviggassa ca yonisopadhānanti evaṃ saṃvegajātassa upāyapadhānaṃ. Asantuṭṭhitā ca kusalesu dhammesūti kusaladhammapūraṇe asantuṭṭhibhāvo. Appaṭivānitā ca padhānasminti arahattaṃ apatvā padhānasmiṃ anivattanatā anosakkanatā. Vijānanato vijjā. Vimuccanato vimutti. Khaye ñāṇanti kilesakkhayakare ariyamagge ñāṇaṃ. Anuppāde ñāṇanti paṭisandhivasena anuppādabhūte taṃtaṃmaggavajjhakilesānaṃ anuppādapariyosāne uppanne ariyaphale ñāṇaṃ. Ayaṃ mātikāya anupubbapadavaṇṇanā.
破坏戒律导致之不护持称为戒律败坏。因执邪见所起的破坏正见称为见失。清净守持戒律称为戒律圆满。由正见充实的智慧称为见圆满。具清净德相成就所生的戒律清净称为戒净。能够获得称为涅槃的清净境界者，即由正见证悟之清净称为见净。见净中含有依正见而生的功德、善业果报等认知，同时也包含与善正见相应之善见净。精进紧迫称为精进，指因生死痛苦所起的紧迫感。所起紧迫感之缘由称为紧迫缘起。紧迫所应采取之正方称为善巧方法。对善法不满足者谓之不满足。因决心念及正念之具有称为定，是七觉支之一。智慧之明称为智。证得解脱之称为解脱。断尽烦恼之智慧称为断智。断智即圣道上破除烦恼之智慧。生起智慧乃因无明断除不续，趋于无生境界，此智慧对应于道理终结。此即为本纲内渐次顺序之说明。
Dukamātikāpadavaṇṇanā niṭṭhitā. · 二法纲目诸词解释终。