2. Rūpakaṇḍaṃ · 2. 色篇义注
Tikamātikāpadavaṇṇanā三法论母句义解释
Idāni
现在
Iti me bhāsamānassa, abhidhammakathaṃ imaṃ;
这样，我当时正在讲说此论义；
Avikkhittā nisāmetha, dullabhā hi ayaṃ kathāti.
请耐心细听，因这是极难得的论述。
Evaṃ paṭiññātāya abhidhammakathāya kathanokāso sampatto. Tattha yasmā abhidhammo nāma dhammasaṅgaṇīādīni sattappakaraṇāni; dhammasaṅgaṇīpi cittuppādakaṇḍādīnaṃ vasena cattāri kaṇḍāni; cittuppādakaṇḍampi mātikāpadabhājanīyavasena duvidhaṃ; tattha mātikā ādi; sāpi tikamātikā dukamātikāti duvidhā; tattha tikamātikā ādi; tikamātikāyapi kusalattikaṃ kusalattikepi kusalā dhammāti idaṃ padaṃ; tasmā –
论义讲说已然开始。此处，所谓论义即指法门集等七部论藏；而法门集作为心产生部等诸部的总称，包含四大部分；心产生部又分为母题和章节二种，其中母题又称三母题和二母题；三母题开始之处，母题本身因有善法色故，称为善法。由此，
Ito paṭṭhāya gambhīraṃ, abhidhammakathaṃ imaṃ;
今日我便根据以上，对此论义说法，深入阐明；
Vuccamānaṃ nisāmetha, ekaggā sādhu sādhavoti.
请闻者注意定心，名之曰『专注护持』。
§1
1. ‘‘Kusalā dhammā, akusalā dhammā, abyākatā dhammā’’ti ayaṃ tāva ādipadena laddhanāmo kusalattiko nāma. ‘‘Sukhāya vedanāya sampayuttā dhammā, dukkhāya vedanāya sampayuttā dhammā, adukkhamasukhāya vedanāya sampayuttā dhammā’’ti ayaṃ sabbapadehi laddhanāmo vedanāttiko nāma. Evaṃ ādipadavasena vā sabbapadavasena vā sabbesampi tikadukānaṃ nāmaṃ veditabbaṃ . Sabbeva cete pañcadasahi paricchedehi vavatthitā. Tikānañhi eko paricchedo, dukānaṃ catuddasa. ‘‘Hetū dhammā, nahetū dhammā’’tiādayo hi cha dukā ganthato ca atthato ca aññamaññasambandhena kaṇṇikā viya ghaṭā viya hutvā ṭhitattā ‘hetugocchako’ti vuccati. Tato apare ‘‘sappaccayā dhammā appaccayā dhammā’’tiādayo satta dukā, aññamaññaṃ asambandhā, kevalaṃ dukasāmaññato uccinitvā uccinitvā visuṃ visuṃ gocchakantare ṭhapitattā aññehi ca mahantaradukehi cūḷakattā ‘cūḷantaradukā’ti veditabbā. Tato paraṃ āsavadukādīnaṃ channaṃ vasena ‘āsavagocchako’ ; tathā saṃyojanadukādīnaṃ vasena ‘saṃyojanagocchako’; tathā ganthaoghayoganīvaraṇadukādīnaṃ vasena ‘ganthaoghayoganīvaraṇagocchakā’; parāmāsadukādīnaṃ pañcannaṃ vasena ‘parāmāsagocchako’ti. Sabbepi satta gocchakā veditabbā. Tato paraṃ ‘‘sārammaṇā dhammā’’tiādayo catuddasa dukā ‘mahantaradukā’ nāma. Tato upādānadukādayo cha dukā ‘upādānagocchako’ nāma. Tato kilesadukādayo aṭṭha dukā ‘kilesagocchako’ nāma. Tato paraṃ dassanenapahātabbadukādayo aṭṭhārasa dukā abhidhammamātikāya pariyosāne ṭhapitattā ‘piṭṭhidukā’ nāma. ‘‘Vijjābhāgino dhammā avijjābhāgino dhammā’’tiādayo pana dvācattālīsa dukā ‘suttantikadukā’ nāma. Evaṃ sabbepete pañcadasahi paricchedehi vavatthitāti veditabbā.
一、“善法、不善法、未分别法”者，此谓以首字汇集而得之名为善之类。又曰：“与乐受相应的法，与苦受相应的法，与非苦非乐受相应的法”，此谓以全集字汇合而得之名为受之类。如此，无论以首字为准，或以全集为准，皆应知总共三种苦乐受之名称。且这些皆据十五种分类详细阐述。三种苦受有一组分类，共十四种。所谓“缘起法、非缘起法”等六苦，即因果事由义相相互关联，如簧环扣珠，紧相套连，因此称为“因缘取着层”。此外，有“缘起法、非缘起法”等七苦，彼此无相联带，仅因受苦般相相同，相继嵌合如甕与瓮之间，于大苦中作小苦，故名为“小苦层”。继之有烦恼苦等遮蔽层分为“烦恼取着层”；又有结缚烦恼层名“结缚烦恼取着层”；“憍慢烦恼层”为“傲慢取着层”。其余五种烦恼亦属“傲慢取着层”。全部七层悉应知焉。再后，“随观四念处”等十四种苦，名为“大苦层”。随后，著取苦共六种，名为“著取取着层”；之后，染污苦共八种，名为“染污取着层”；复有见断或破灭苦十八种，于《阿毗达摩法义》中末尾列出，名为“余苦层”。“慧有边法、无明边法”等四十二种，名为“经文尾苦层”。如此，十五种分类皆有详细述说，应当知晓。
Evaṃ vavatthitā panete sappadesanippadesavasena dve koṭṭhāsā honti. Tesu hi nava tikā ekasattati ca dukā sappadesānaṃ rūpārūpadhammānaṃ pariggahitattā sappadesā nāma. Avasesā terasa tikā ekasattati ca dukā nippadesā nāma. Tattha tikesu tāva vedanāttiko vitakkattiko pītittiko uppannattiko atītattiko cattāro ārammaṇattikāti ime nava tikā sappadesā nāma. Dukesu hetugocchakādīnaṃ upādānagocchakapariyosānānaṃ navannaṃ gocchakānaṃ pariyosāne tayo tayo dukā, kilesagocchakapariyosāne cattāro dukā, ‘‘cittasampayuttā dhammā, cittavippayuttā dhammā’’‘‘cittasaṃsaṭṭhā dhammā, cittavisaṃsaṭṭhā dhammā’’ti dve mahantaradukā, suttantikadukesu adhivacanadukaṃ niruttidukaṃ paññattidukaṃ nāmarūpadukanti ime cattāro duke ṭhapetvā avasesā aṭṭhatiṃsa dukā cāti ete sappadesā nāma. Vuttāvasesā tikadukā sabbepi nippadesāti veditabbā.
以上详述总共十五种苦之分类，皆依五种组词分类，分为二十组。其中文句组、“形色法及非形色法”共计九十三种苦，名为句组。其余三组共计九十三种，名为组集。此中，句组包括受苦、思虑苦、喜苦、现行苦、已过苦及四种缘起苦，合共九种，谓为九十三句组。受苦组中，如缘起取着层等七取着层续尽九层，染污取着层三层，心相依赖及不依赖两层，及心聚合、心离散两层，共计十四层，称为大苦层。经文尾苦层中又分辞语苦、诠释苦及名称苦四层，余有三十八种苦，合计三十八种，称为余苦层。如此，共称为句组。其余两组也仅为组集。
Idāni kusalā dhammātiādīnaṃ mātikāpadānaṃ ayamanupubbapadavaṇṇanā – ‘kusala’-saddo tāva ārogyaanavajjachekasukhavipākesu dissati. Ayañhi ‘‘kacci nu bhoto kusalaṃ, kacci bhoto anāmaya’’ntiādīsu (jā. 1.15.146; 2.20.129) ārogye dissati. ‘‘Katamo pana, bhante, kāyasamācāro kusalo? Yo kho, mahārāja, kāyasamācāro anavajjo’’ti (ma. ni. 2.361) ca, ‘‘aparaṃ pana, bhante, etadānuttariyaṃ yathā bhagavā dhammaṃ deseti kusalesu dhammesū’’ti (dī. ni. 3.145) ca evamādīsu anavajje. ‘‘Kusalo tvaṃ rathassa aṅgapaccaṅgānaṃ’’ (ma. ni. 2.87), ‘‘kusalā naccagītassa sikkhitā cāturitthiyo’’tiādīsu (jā. 2.22.94) cheke. ‘‘Kusalānaṃ, bhikkhave, dhammānaṃ samādānahetu’’ (dī. ni. 3.80), ‘‘kusalassa kammassa katattā upacitattā’’tiādīsu (dha. sa. 431) sukhavipāke. Svāyamidha ārogyepi anavajjepi sukhavipākepi vattati.
今从善法等种名母题起，逐步解说。“善”一词显现于健康、无垢、清净及喜乐果报中。如经典云：“汝等谁善？谁不病？”（再三，笑语本34146；220129）表现健康无垢义。又如典籍：“尊者，何种身行为善？乃是无瑕身行。”（中部尼2651）及“尊者，甚今佛所宣说最上善法。”（长部尼3145）等文，皆示无瑕清净意。“汝善如车之各部。”（中部尼287）及“善学于歌舞之妙艺者。”（笑语本2294）表善之具足。“诸比库，善法之缘起者。”（长部尼380）及“善业之因成必然之报。”（法句集431）显示乐果。健康、无邪、乐果皆显此善义。
Dhammasaddo panāyaṃ pariyattihetuguṇanissattanijjīvatādīsu dissati. Ayañhi ‘‘dhammaṃ pariyāpuṇāti suttaṃ geyya’’ntiādīsu (a. ni. 4.102) pariyattiyaṃ dissati. ‘‘Hetumhi ñāṇaṃ dhammapaṭisambhidā’’tiādīsu (vibha. 720) hetumhi.
“法”一词于此处表记诵义、缘起、因果及自性活用等义。如典籍言：“诵读法者，义理具足。”（增一藏4102）是指诵义。“于因中具有智慧、法之通达。”（毗婆沙720）谓因义。
‘‘Na hi dhammo adhammo ca, ubho samavipākino;
“法非不法，二者皆共同果。”
Adhammo nirayaṃ neti, dhammo pāpeti suggati’’nti. (theragā. 304; jā. 1.15.386) –
“不法则取恶趣，法则致善趣。”（长老颂304；笑语本11386）
Ādīsu guṇe. ‘‘Tasmiṃ kho pana samaye dhammā honti’’ (dha. sa. 121), ‘‘dhammesu dhammānupassī viharatī’’tiādīsu (dī. ni. 2.373) nissattanijjīvatāyaṃ. Svāyamidhāpi nissattanijjīvatāyameva vaṭṭati.
起初的品性。如法句经说：「在彼时，法尚存于世」；增支部中「于法中观察诸法而住」等语，是指斥弃真我之生命观。即使在自身，此种斥弃真我之生命亦为自我运行。
Vacanattho panettha – kucchite pāpake dhamme salayanti calayanti kampenti viddhaṃsentīti kusalā. Kucchitena vā ākārena sayantīti kusā. Te akusalasaṅkhāte kuse lunanti chindantīti kusalā. Kucchitānaṃ vā sānato tanukaraṇato osānakaraṇato ñāṇaṃ kusaṃ nāma. Tena kusena lātabbāti kusalā; gahetabbā pavattetabbāti attho. Yathā vā kusā ubhayabhāgagataṃ hatthappadesaṃ lunanti, evamimepi uppannānuppannabhāvena ubhayabhāgagataṃ kilesapakkhaṃ lunanti. Tasmā kusā viya lunantītipi kusalā. Attano pana sabhāvaṃ dhārentīti dhammā. Dhāriyanti vā paccayehi, dhārīyanti vā yathāsabhāvatoti dhammā. Na kusalā akusalā. Mittapaṭipakkhā amittā viya, lobhādipaṭipakkhā alobhādayo viya ca, kusalapaṭipakkhāti attho. Na byākatāti abyākatā, kusalākusalabhāvena akathitāti attho. Tesu pana anavajjasukhavipākalakkhaṇā kusalā, sāvajjadukkhavipākalakkhaṇā akusalā, avipākalakkhaṇā abyākatā.
此处言义则是：于污秽恶法中，诋毁、搅动、摇动、摧毁，这谓善；若以污秽行为成形，则谓恶。对恶的判断中，毁坏、断裂者谓善。污秽之法经调服、细软、减灭及认识之善名为「善」。因其能被攀缘，故称为善；能被握持、开展等，是其义理。如蔓草能同时攀于上下两物而被握持，亦如是，因现生与未生之相，缠绕污垢之恶法亦被攀缘。因此比作蔓草而称能缠绕者为善。能承担自身本性之法谓为「法」。法或依条件而持，或依其本性而维持，皆为法。法非善非恶。若同伴为友，则为敌人，若同行于贪等，则为无贪等，此即「善行伴」之义。非表示之谓不表示，含善恶两相未称之义。法中有无损害而乐之果报者为善，有恒受痛苦果报者为恶，无果报者即不表示。
Kiṃ panetāni ‘kusalā’ti vā ‘dhammā’ti vātiādīni ekatthāni udāhu nānatthānīti? Kiñcettha? Yadi tāva ekatthāni ‘kusalā dhammā’ti idaṃ ‘kusalākusalā’tivuttasadisaṃ hoti. Atha nānatthāni tikadukānaṃ chakkacatukkabhāvo āpajjati padānañca asambandho.
何以于此，「善」与「法」等多义统一之？于某处，同指「善法」即含善与不善之类。不同处，三苦乐及中和之四性分生，词间无关联。如「善」与「色」、「眼」分别，词意不连属，称此为「无词义连属」。此谓无前后相连词，亦称词之不连贯。若问何为善法，当有对问，答与诘遇，故也即生反对。非真谓法为善，乃指何为善法。另一说：若归于一义，三法为一，谓善等三法皆为法理之统一。于词义层面，产生不相连属。因而法理上虽有一体，词义上有分别。谓：「若一者为善，则另一为恶，第三为不表示。又言三法不统一，乃言善一方法，恶一方法，不表示一方。如此存在间亦无彼此。」此若互无彼此，未生法间亦无善等之存在。
Yathā hi ‘kusalā’ ‘rūpaṃ’‘cakkhumā’ti vutte atthavasena aññamaññaṃ anolokentānaṃ padānaṃ na koci sambandho, evamidhāpi padānaṃ asambandho āpajjati. Pubbāparasambandharahitāni ca padāni nippayojanāni nāma honti. Yāpi cesā parato ‘katame dhammā kusalā’ti pucchā, tāyapi saddhiṃ virodho āpajjati. Neva hi dhammā kusalā; atha ca panidaṃ vuccati – katame dhammā ‘kusalā’ti. Aparo nayo – yadi etāni ekatthāni, tiṇṇaṃ ‘dhammānaṃ’ ekattā kusalādīnampi ekattaṃ āpajjati. Kusalādiparānañhi tiṇṇampi ‘dhammānaṃ’ dhammabhāvena ekattaṃ. Tasmā dhammattayena saddhiṃ atthato ninnānatthānaṃ kusalādīnampi ekattaṃ āpajjati. ‘Yadeva kusalaṃ, taṃ akusalaṃ, taṃ abyākata’nti. ‘Athāpi tiṇṇaṃ dhammānaṃ ekattaṃ na sampaṭicchatha, aññova kusalaparo dhammo, añño akusalaparo dhammo, añño abyākataparo dhammoti vadatha, evaṃ sante dhammo nāma bhāvo, bhāvato ca añño abhāvoti kusalaparā bhāvasaṅkhātā dhammā añño akusalaparo dhammo abhāvo siyā, tathā abyākataparo. Tehi ca añño kusalaparopi. Evaṃ abhāvattaṃ āpannehi dhammehi anaññe kusalādayopi abhāvāyeva siyu’nti.
此全由无缘而成。何以？谓如实而准以言说成立。言说之于事，由说者依据事相而成立。此「善法」等语，非初以善法发言亦非上已说善法之谓，乃由贤者依自体义分别察知；非如言「善」与「色」、「眼」等声相不同而无相观之义。此处「善」谓无害乐报之义，明证；「不善」谓带苦恶果报义，明证；「不表示」谓无果报义，明证；「法」谓具承载本性等义，明证。此语义透射，引自内在义性，照示自体义般若。皆以本性、承担之义，故谓诸法。善等字于法言之前指明各自特异的义，故指明所分别之义。法谓为善或不善或不表示。诸说皆以本性等为标识，是诸法。含「善」等字者，于法义声明其殊异之义于世贤者中可靠。故若对一义多词义相互转化，致生烦恼，乃因故灭。此乃善义之渐次说明。由此法理可见六尘诸义的转化，今后将进一步详说。
Sabbametaṃ akāraṇaṃ. Kasmā? Yathānumativohārasiddhitoti. Vohāro hi yathā yathā atthesu anumato sampaṭicchito tathā tatheva siddho. Na cāyaṃ ‘‘kusalā dhammā’’tiādīsu kusalapubbo dhammābhilāpo dhammaparo ca kusalābhilāpo, yathā ‘kusalā kusalā’ti evaṃ, attano atthavisesābhāvena paṇḍitehi sampaṭicchito; na ca ‘kusalā’ ‘rūpaṃ’cakkhumāsaddā viya aññamaññaṃ anolokitatthabhāvena. ‘Kusala’-saddo panettha anavajjasukhavipākasaṅkhātassa atthassa jotakabhāvena sampaṭicchito, ‘akusala’-saddo sāvajjadukkhavipākatthajotakattena, ‘abyākata’-saddo avipākatthajotakattena, ‘dhamma’-saddo sabhāvadhāraṇādiatthajotakattena. So etesaṃ aññatarānantare vuccamāno attano atthasāmaññaṃ dīpeti. Sabbeva hi ete sabhāvadhāraṇādinā lakkhaṇena dhammā. Kusalādisaddā cāpi dhammasaddassa purato vuccamānā attano attano atthavisesaṃ tassa dīpenti. Dhammo hi kusalo vā hoti akusalo vā abyākato vā. Evamete visuṃ visuṃ vuccamānā attano attano atthamattadīpakattena sampaṭicchitā. Dhammasaddena saha vuccamānā attano attano atthasāmaññaṃ atthavisesaṃ vā dīpakattena loke paṇḍitehi sampaṭicchitā. Tasmā yadetamettha ekatthanānātthataṃ vikappetvā dosāropanakāraṇaṃ vuttaṃ sabbametaṃ akāraṇaṃ. Ayaṃ tāva kusalattikassa anupubbapadavaṇṇanā. Imināva nayena sesatikadukānampi nayo veditabbo. Ito paraṃ pana visesamattameva vakkhāma.
第二，「幸福感」一词见诸经中如《长部》、《大本续》等多处。例如「幸福之放弃」中指幸福感；又如心于现起的色受等称幸福印度的缘起；或为善根因；如「幸福为佛起」等；或为乐的相伴；或为涅槃为无忧的终极幸福等。由此观之，当以此幸福感为义。「感觉」字则解作「知觉感觉现起」。诸释论中言说如此。
§2
2.Sukhāya vedanāyātiādīsu ‘sukha’-saddo tāva sukhavedanāsukhamūlasukhārammaṇasukhahetusukhapaccayaṭṭhānaabyābajjhanibbānādīsu dissati. Ayañhi ‘‘sukhassa ca pahānā’’tiādīsu (dī. ni. 1.232) sukhavedanāyaṃ dissati. ‘‘Sukho buddhānaṃ uppādo’’ (dha. pa. 194), ‘‘sukhā virāgatā loke’’tiādīsu (udā. 11; mahāva. 5) sukhamūle ‘‘yasmā ca kho, mahāli, rūpaṃ sukhaṃ sukhānupatitaṃ sukhāvakkanta’’ntiādīsu (saṃ. ni. 3.60) sukhārammaṇe. ‘‘Sukhassetaṃ, bhikkhave, adhivacanaṃ yadidaṃ puññānī’’tiādīsu (a. ni. 7.62) sukhahetumhi. ‘‘Yāvañcidaṃ, bhikkhave, na sukaraṃ akkhānena pāpuṇituṃ yāva sukhā saggā’’ (ma. ni. 3.255), ‘‘na te sukhaṃ pajānanti ye na passanti nandana’’ntiādīsu (saṃ. ni. 1.11) sukhapaccayaṭṭhāne. ‘‘Diṭṭhadhammasukhavihārā ete dhammā’’tiādīsu (ma. ni. 1.82) abyābajjhe. ‘‘Nibbānaṃ paramaṃ sukha’’ntiādisu (dha. pa. 203-204) nibbāne. Idha panāyaṃ sukhavedanāyameva daṭṭhabbo. ‘Vedanā’-saddo ‘‘viditā vedanā uppajjantī’’tiādīsu (ma. ni. 3.208) vedayitasmiṃyeva vattati.
关于快乐感受等诸法中「快乐」一词，主要显现于快乐感受、快乐之本根、快乐所缘、快乐的因缘、快乐的依止处、不退转、涅槃等诸处。正如‘舍弃快乐’等语句中，所显示的是快乐感受；‘诸佛最初生起的快乐’、『诸佛于世间断尽快乐』等语句，显现的是快乐之本根；又如‘大尊者啊，因色为快乐，因快乐而生，因快乐而现，因快乐而紧守’等语句中，指的是快乐所缘；‘诸比库啊，这般善法名为快乐的因’等语句，指的是快乐的因；‘诸比库啊，在难以用言语表达之前，不到达快乐界乃至天界’、『不见欢愉者不知快乐』等句，指的是快乐的依止处；『这等法是见法的快乐住处』等语，指的是不退转；『涅槃甚为究竟的快乐』等语，则指涅槃。以上皆应只见于此快乐感受。关于“感受”一词，语出‘已知的感受升起’等处，于感者本身使用。
‘Dukkha’-saddo dukkhavedanādukkhavatthudukkhārammaṇadukkhapaccayadukkhapaccayaṭṭhānādīsu dissati. Ayañhi ‘‘dukkhassa ca pahānā’’tiādīsu dukkhavedanāyaṃ dissati. ‘‘Jātipi dukkhā’’tiādīsu (dī. ni. 2.387; vibha. 190) dukkhavatthusmiṃ. ‘‘Yasmā ca kho, mahāli, rūpaṃ dukkhaṃ dukkhānupatitaṃ dukkhāvakkanta’’ntiādīsu dukkhārammaṇe. ‘‘Dukkho pāpassa uccayo’’tiādīsu (dha. pa. 117) dukkhapaccaye. ‘‘Yāvañcidaṃ, bhikkhave, na sukaraṃ akkhānena pāpuṇituṃ yāva dukkhā nirayā’’tiādīsu (ma. ni. 3.250) dukkhapaccayaṭṭhāne. Idha panāyaṃ dukkhavedanāyameva daṭṭhabbo.
“苦”的名词表现在苦感受、苦所缘、苦因缘、苦因缘之处等多方面。譬如“诸苦中之断除”等语，表现的是苦感受；“生亦苦”等语，表明的是苦的本质；“何以故，大憍陈如，色为苦、苦所缘、苦缘契”等语，指明的是苦所缘；“苦为恶之根”等语，述说的是苦因缘；“诸比库，此种种苦，不用语言难以表达，苦如地狱”等语，显示的是苦因缘处。此中，唯有苦感受应当被理解认知。
Vacanattho panettha – sukhayatīti sukhā. Dukkhayatīti dukkhā. Na dukkhā na sukhāti adukkhamasukhā. ‘Ma-kāro padasandhivasena vutto. Sabbāpi ārammaṇarasaṃ vedayanti anubhavantīti vedanā. Tāsu iṭṭhānubhavanalakkhaṇā sukhā, aniṭṭhānubhavanalakkhaṇā dukkhā, ubhayaviparītānubhavanalakkhaṇā adukkhamasukhā. Yopanāyaṃ tīsupi padesu ‘sampayutta’-saddo, tassattho – samaṃ pakārehi yuttāti sampayuttā. Katarehi pakārehīti? Ekuppādatādīhi. ‘‘Natthi keci dhammā kehici dhammehi sampayuttāti? Āmantā’’ti hi imassa pañhassa paṭikkhepe ‘‘nanu atthi keci dhammā kehici dhammehi sahagatā sahajātā saṃsaṭṭhā ekuppādā ekanirodhā ekavatthukā ekārammaṇā’’ti (kathā. 473) evaṃ ekuppādatādīnaṃ vasena sampayogattho vutto. Iti imehi ekuppādatādīhi samaṃ pakārehi yuttāti sampayuttā.
这里语言意涵是：所谓“乐者”，即快乐；所谓“苦者”，即痛苦；非苦非乐者，为不苦不乐。由词根“ma-kāro”及词尾“padasandhivasena”联合解释。诸感受皆归于缘起之客体，应体验之感受名为“感受”。其中，适合之体验表征即为乐，不适合体验表征即为苦，二者相反体验表征即为非苦非乐。所用名词“联结”即指三者，含义是按照相同法则而结合。“何等法则”？是由一切烦恼如恼怒、贪欲等所生起。对此提问已在经中破除：“难道没有某些法，与某些法同时共生、共生起、共存并生、互为对象吗？”答案是“有”，确有某些法相互结合共同生起、共存、统一起因之意。于是，以此诸烦恼为基，所言“联结”即是相互结合也。
§3
3.Vipākattike aññamaññavisiṭṭhānaṃ kusalākusalānaṃ pākāti vipākā. Vipakkabhāvamāpannānaṃ arūpadhammānametaṃ adhivacanaṃ. Vipākadhammadhammāti vipākasabhāvadhammā. Yathā jātijarāsabhāvā jātijarāpakatikā sattā jātidhammā jarādhammāti vuccanti evaṃ vipākajanakaṭṭhena vipākasabhāvā vipākapakatikā dhammāti attho. Tatiyapadaṃ ubhayasabhāvapaṭikkhepavasena vuttaṃ.
三、随果现行互为分别的善恶异质现象，即为后果。具果性的无色法，即归于此类。称谓“具后果之因性法”。所谓“后果法”，指具后果性质的诸法。如生及死等属性，依此缘故谓之生死法、老死法。以此为例，以后果生成为条件，谓之具后果本质或具后条件之法。第三词以否定两方面本质之方式说出。
§4
4.Upādinnupādāniyattike ārammaṇakaraṇavasena taṇhādiṭṭhīhi upetena kammunā ādinnā, phalabhāvena gahitāti upādinnā. Ārammaṇabhāvaṃ upagantvā upādānasambandhena upādānānaṃ hitāti upādāniyā. Upādānassa ārammaṇapaccayabhūtānametaṃ adhivacanaṃ. Upādiṇṇā ca te upādāniyā cāti upādiṇṇupādāniyā; sāsavakammanibbattānaṃ rūpārūpadhammānametaṃ adhivacanaṃ. Iti iminā nayena sesapadadvayepi paṭisedhasahito attho veditabbo.
四、对于染著与非染著分明的，作为缘起之境界量缘触缘的渴爱的观察，对应的行为者，由于受染著、以果报为性质而被称为染著。以缘起状态为依据，谓为“染著”的名称。已染著的即为“染著者”；这些染著既是由烦恼所生，具有色与无色之法。以此法理，连带对上述两个词语的否定作了修正，应当理解其含义。
§5
5. Saṃkiliṭṭhasaṃkilesikattike saṃkilesetīti saṃkileso, vibādhati, upatāpeti cāti attho. Saṃkilesena samannāgatāti saṃkiliṭṭhā. Attānaṃ ārammaṇaṃ katvā pavattanena saṃkilesaṃ arahanti , saṃkilese vā niyuttā, tassa ārammaṇabhāvānatikkamanatoti saṃkilesikā. Saṃkilesassa ārammaṇapaccayabhūtānametaṃ adhivacanaṃ. Saṃkiliṭṭhā ca te saṃkilesikā cāti saṃkiliṭṭhasaṃkilesikā. Sesapadadvayampi purimattike vuttanayeneva veditabbaṃ.
五、于杂染及引起污染的方面，所谓污染，即意指产生障碍且引发烦恼的意思。拥有这污染性质者为已被杂染的。对自身妄念作用生起烦恼，任由起伏不定，称之为染污者。在染污障碍所依之对应缘起基础上，称为染污。已被杂染的以及此种污染者，即杂染杂染者。连带前述两词也应如旧法理解。
§6
6.Vitakkattike sampayogavasena vattamānena saha vitakkena savitakkā. Saha vicārena savicārā. Savitakkā ca te savicārā cāti savitakkasavicārā. Ubhayarahitā avitakkaavicārā. Vitakkavicāresu vicārova mattā, pamāṇaṃ, etesanti vicāramattā. Vicārato uttari vitakkena saddhiṃ sampayogaṃ na gacchantīti attho. Avitakkā ca te vicāramattā cāti avitakkavicāramattā.
六、关于“念头”的分类，谓其因联结而现行的观念取向，谓之“正念头”；随念头而起的思考，谓之“正思维”。正念头与正思维合称“正念头正思维”。无两者者，即无念头无思维。念头与思维是观察对象，其度量即为思维程度。此思维超过念头的联系，谓之其义。无念头者，称为思维程度。
§7
7.Pītittike pītiyā saha ekuppādādibhāvaṃ gatāti pītisahagatā, pītisampayuttāti attho. Sesapadadvayepi eseva nayo. Upekkhāti cettha adukkhamasukhā vedanā vuttā. Sā hi sukhadukkhākārappavattiṃ upekkhati, majjhattākārasaṇṭhitattā tenākārena pavattatīti upekkhā. Iti vedanāttikato padadvayameva gahetvā nippītikassa sukhassa sappītikasukhato visesadassanavasena ayaṃ tiko vutto.
七、忧喜根中与喜俱起的情态称为喜俱生，即伴随喜而生的状态。余下两词亦同此义。“不动”在此指无苦乐的感受，此处说的“不动”乃对应苦乐二法的生灭轮转。因以上顺序先取感受之二法，更擅长观察生灭故显现特别差别，此“三义”由此而出。
§8
8.Dassanattike dassanenāti sotāpattimaggena. So hi paṭhamaṃ nibbānaṃ dassanato dassananti vutto. Gotrabhu pana kiñcāpi paṭhamataraṃ passati, yathā pana rañño santikaṃ kenacideva karaṇīyena āgato puriso dūratova rathikāya carantaṃ hatthikkhandhagataṃ rājānaṃ disvāpi ‘diṭṭho te rājā’ti puṭṭho disvāpi kattabbakiccassa akatattā ‘na passāmī’ti āha. Evameva nibbānaṃ disvāpi kattabbassa kilesappahānassābhāvā na dassananti vuccati. Tañhi ñāṇaṃ maggassa āvajjanaṭṭhāne tiṭṭhati. Bhāvanāyāti sesamaggattayena. Sesamaggattayañhi paṭhamamaggena diṭṭhasmiṃyeva dhamme bhāvanāvasena uppajjati, adiṭṭhapubbaṃ kiñci na passati, tasmā bhāvanāti vuccati. Tatiyapadaṃ ubhayapaṭikkhepavasena vuttaṃ.
八、“现前”之义即指入流圣者的证现阶段。“现现”即初次证入涅槃之感知。有比喻说：如某人由远处骑马近国王而来，见王于象背上，因未完成所当行事，便说‘已经见到王了’，这时虽见已成，但未断内染故不称为“见”。此知识处于修道的起始环节。这里“修”是指根据初入法境生起的修习，因首次无前见故称修。第三词为双重否定说法。
§9
9.Tadanantarattike dassanena pahātabbo hetu etesanti dassanena pahātabbahetukā. Dutiyapadepi eseva nayo. Tatiyapade neva dassanena na bhāvanāya pahātabbo hetu etesanti evamatthaṃ aggahetvā neva dassanena na bhāvanāya pahātabbo hetu etesaṃ atthīti evamattho gahetabbo . Itarathā hi ahetukānaṃ aggahaṇaṃ bhaveyya; hetuyeva hi tesaṃ natthi yo dassanabhāvanāhi pahātabbo siyā. Sahetukesupi hetuvajjānaṃ pahānaṃ āpajjati, na hetūnaṃ; hetuyeva hi etesaṃ ‘neva dassanena na bhāvanāya pahātabbo’ti vutto, na te dhammā. Ubhayampi cetaṃ anadhippetaṃ. Tasmā neva dassanena na bhāvanāya pahātabbo hetu etesaṃ atthīti nevadassanena nabhāvanāya pahātabbahetukāti ayamattho gahetabbo.
九、“随现后面”所依止的“见”是应舍掉之因，此为“现后应舍起因”。第二词同理。第三词讲：既无因由则无见亦无修舍，意即不该以见失舍障碍修习。若因无起他有因，自可舍；若因无起，则无因可舍。故此说法二者皆不可偏废。综上所示这“不见舍修因”应被视作“不见之因，无修舍障碍之因”。
§10
10.Ācayagāmittike kammakilesehi āciyatīti ācayo. Paṭisandhicutigatippavattānaṃ etaṃ nāmaṃ. Tassa kāraṇaṃ hutvā nipphādanakabhāvena taṃ ācayaṃ gacchanti, yassa vā pavattanti taṃ puggalaṃ yathāvuttameva ācayaṃ gamentītipi ācayagāmino; sāsavakusalākusalānaṃ etaṃ adhivacanaṃ. Tato eva ācayasaṅkhātā cayā apetattā, nibbānaṃ apetaṃ cayāti apacayo. Taṃ ārammaṇaṃ katvā pavattanato apacayaṃ gacchantīti apacayagāmino; ariyamaggānametaṃ adhivacanaṃ. Apica pākāraṃ iṭṭhakavaḍḍhakī viya pavattaṃ ācinantā gacchantīti ācayagāmino. Tena citaṃ citaṃ iṭṭhakaṃ viddhaṃsayamāno puriso viya tadeva pavattaṃ apacinantā gacchantīti apacayagāmino. Tatiyapadaṃ ubhayapaṭikkhepena vuttaṃ.
十、“贮藏”者意指业烦恼的蓄存，为生死流转之根本。因业果相续，此称“贮藏”。有动因时能生，生处亦谓为“贮藏”；或因其相续暂无增长称为“未贮”。因缘生起时即失其贮藏，所谓退贮。圣道者亦称此为“退贮”。犹如人手持燃木不断烧着，若不断增添则为贮藏，若燃尽不增常移便为退贮。此三义双重对照而成。
§11
11.Sekkhattike tīsu sikkhāsu jātāti sekkhā. Sattannaṃ sekkhānaṃ etetipi sekkhā. Apariyositasikkhattā sayameva sikkhantītipi sekkhā. Upari sikkhitabbābhāvato na sekkhāti asekkhā. Vuḍḍhippattā vā sekkhātipi asekkhā. Arahattaphaladhammānaṃ etaṃ adhivacanaṃ. Tatiyapadaṃ ubhayapaṭikkhepena vuttaṃ.
十一、“修习”者即修行三阶段之修习。七种修行俱为修习。依自身能般无过犯所修持者是修，若无修持则为非修。增长及成熟皆为非修。此语专指阿拉汉果德之诸法。此三义双重对照而显。
§12
12.Parittattike samantato khaṇḍitattā appamattakaṃ parittanti vuccati; ‘parittaṃ gomayapiṇḍa’ntiādīsu (saṃ. ni. 3.96) viya. Imepi appānubhāvatāya parittā viyāti parittā; kāmāvacaradhammānametaṃ adhivacanaṃ. Kilesavikkhambhanasamatthatāya vipulaphalatāya dīghasantānatāya ca mahantabhāvaṃ gatā, mahantehi vā uḷāracchandavīriyacittapaññehi gatā paṭipannātipi mahaggatā. Pamāṇakarā dhammā rāgādayo pamāṇaṃ nāma. Ārammaṇato vā sampayogato vā natthi etesaṃ pamāṇaṃ, pamāṇassa ca paṭipakkhāti appamāṇā.
十二、“分散”意指四周支离破碎的，称为“分散”，如“分散的牛粪”等。又因未得持久体会称为“分散”。此乃欲行法的称谓。染污障碍无法制约，任欲的三个特质俱足，持续时间长久且强烈，具大威力，大智兼具，善法不生。能考量标度的法为“标度”。因缺乏标度与对立，称为非标度。
§13
13.Parittārammaṇattike parittaṃ ārammaṇaṃ etesanti parittārammaṇā. Sesapadadvayepi eseva nayo.
第十三章 受持缘起中，所谓受持缘起者，谓为受持缘起。余余双法亦同此理。
§14
14.Hīnattike hīnāti lāmakā akusalā dhammā. Hīnappaṇītānaṃ majjhe bhavāti majjhimā. Avasesā tebhūmakā dhammā uttamaṭṭhena atappakaṭṭhena ca paṇītā; lokuttarā dhammā.
第十四章 下劣缘起中，下劣即不善法者。于不善法中居其中位为中位。余余皆为地法，于上位及中位间为善法；此等为出世间法。
§15
15.Micchattattike ‘hitasukhāvahā me bhavissantī’ti evaṃ āsīsitāpi tathā abhāvato, ‘asubhādīsuyeva subha’ntiādi viparītappavattito ca micchāsabhāvāti micchattā; vipākadāne sati khandhabhedānantarameva vipākadānato niyatā; micchattā ca te niyatā cāti micchattaniyatā. Vuttaviparītena atthena sammāsabhāvāti sammattā; sammattā ca te niyatā ca anantarameva phaladānenāti sammattaniyatā. Ubhayathāpi na niyatāti aniyatā.
第十五章 邪见缘起中：谓“会生不利及苦乐”者，即邪见。虽有此说，却无其果。谓在非善法中反说『善』，称为邪伪本性；或曰邪伪性。由此退转，到坏法生果间，无常定故受生果；由此邪见因缘故，果报定。故称邪见因缘定。谓从邪说反义即为正见，实是正当；正见果报亦定且即时生。此两种皆为不定，谓无常。
§16
16.Maggārammaṇattike nibbānaṃ maggati, gavesati, kilese vā mārento gacchatīti maggo. Maggo ārammaṇaṃ etesanti maggārammaṇā. Aṭṭhaṅgikopi maggo paccayaṭṭhena etesaṃ hetūti maggahetukā. Maggasampayuttā vā hetū magge vā hetūti maggahetū. Te etesaṃ hetūtipi maggahetukā. Sammādiṭṭhi sayaṃ maggo ceva hetu ca. Iti maggo hetu etesantipi maggahetukā. Abhibhavitvā pavattanaṭṭhena maggo adhipati etesanti maggādhipatino.
第十六章 道缘起中，谓涅槃为道之所趋，探求，烦恼魔害乃趋向。道者，谓为缘起。此谓八正道，缘缘为因故，遂为道因。或谓与道相应之因称为道因。此等即为彼因；正见自为道，亦为因。故道者谓因也。道之主者，谓能制摄、推动道者，曰道主。
§17
17.Uppannattike uppādato paṭṭhāya yāva bhaṅgā uddhaṃ pannā gatā pavattāti uppannā. Na uppannāti anuppannā. Pariniṭṭhitakāraṇekadesattā avassaṃ uppajjissantīti uppādino.
第十七章 现行缘起中，谓因缘集起，随起随灭，至断尽，是现行。非现行谓未现行。终止者，谓有终尽之因，必然有生，即谓现行因。
§18
18.Atītattike attano sabhāvaṃ uppādādikkhaṇaṃ vā patvā atikkantāti atītā. Tadubhayampi na āgatāti anāgatā. Taṃ taṃ kāraṇaṃ paṭicca uppannāti paccuppannā.
第十八章 过去缘起中，谓自性于现起因缘已越过者，即过去。此两者皆非将来，谓未来未至。依此因之缘起，即谓现起缘起。
§19
19.Anantarattike atītaṃ ārammaṇaṃ etesanti atītārammaṇā. Sesapadadvayepi eseva nayo.
19.“无间续处”的“过去所缘”称为“过去的所缘”。“余词复合二”也同样归于此类。
§20
20.Ajjhattattike ‘evaṃ pavattamānā mayaṃ attā’ti gahaṇaṃ, ‘gamissāmā’ti iminā viya adhippāyena attānaṃ adhikāraṃ katvā pavattāti ajjhattā. ‘Ajjhatta’-saddo panāyaṃ gocarajjhatte niyakajjhatte ajjhattajjhatte visayajjhatteti catūsu atthesu dissati. ‘‘Tenānanda, bhikkhunā tasmiṃyeva purimasmiṃ samādhinimitte ajjhattameva cittaṃ saṇṭhapetabbaṃ’’ (ma. ni. 3.188), ‘‘ajjhattarato samāhito’’tiādīsu (dha. pa. 362) hi ayaṃ gocarajjhatte dissati. ‘‘Ajjhattaṃ sampasādanaṃ’’ (dī. ni. 1.228; dha. sa. 161), ‘‘ajjhattaṃ vā dhammesu dhammānupassī viharatī’’tiādīsu (dī. ni. 2.373) niyakajjhatte. ‘‘Cha ajjhattikāni āyatanānī’’tiādīsu (ma. ni. 3.304) ajjhattajjhatte. ‘‘Ayaṃ kho panānanda, vihāro tathāgatena abhisambuddho yadidaṃ sabbanimittānaṃ amanasikārā ajjhattaṃ suññataṃ upasampajja viharatī’’tiādīsu (ma. ni. 3.187) visayajjhatte; issariyaṭṭhāneti attho. Phalasamāpatti hi buddhānaṃ issariyaṭṭhānaṃ nāma. Idha pana niyakajjhatte adhippeto. Tasmā attano santāne pavattā pāṭipuggalikā dhammā ajjhattāti veditabbā. Tato bāhirabhūtā pana indriyabaddhā vā anindriyabaddhā vā bahiddhā nāma. Tatiyapadaṃ tadubhayavasena vuttaṃ.
20.“内在处”称为『正如当前所现我身』的深义，亦称『我们将前往此处』，意谓借此主宰将自我加以掌控而展转运行，谓之内在。关于“内在”一词，于此有四种涵义：涉于所见境界为“所见内在”，在调伏意念上为“调伏内在”，在心意活动中为“心内在”，在内场所中为“所域内在”。例如经典中有言：「舍利子，在该正定所缘中，心应当安住内在。」（中部尼居3.188）又有言「于内心中专注定住」（法句362偈）表明这是就所见内在而言。又如「内在之澄明」（长部尼居1.228；法集161）和「于法中内观修行」（长部尼居2.373）标示其为调伏内在。又如「六个内在界」（中部尼居3.304）示为心意内在。又如「如来所觉悟之住处，彻断一切缘起，内心清净虚无而住」（中部尼居3.187）示为内场所。这里所谓「住处」亦即主宰之所。佛的果德即主宰之所。此处作为调伏内在而言。由此可知，主宰即是自身一切连续以及个别存在之法应称为内在。而外在则依感官受拘束者与不受拘束者，谓之外在。第三义已将此二义类并一起论述。
§21
21. Anantarattiko teyeva tippakārepi dhamme ārammaṇaṃ katvā pavattanavasena vutto.
21.“无间续处”在这三种类别中皆成所缘，且以此运转而称之。
§22
22.Sanidassanattike daṭṭhabbabhāvasaṅkhātena saha nidassanenāti sanidassanā. Paṭihananabhāvasaṅkhātena saha paṭighenāti sappaṭighā. Sanidassanā ca te sappaṭighā cāti sanidassanasappaṭighā. Natthi etesaṃ daṭṭhabbabhāvasaṅkhātaṃ nidassananti anidassanā. Anidassanā ca te vuttanayeneva sappaṭighā cāti anidassanasappaṭighā. Tatiyapadaṃ ubhayapaṭikkhepena vuttaṃ. Ayaṃ tāva tikamātikāya anupubbapadavaṇṇanā.
22.“显现处”即有显现之性质与外显之现量，合称显现。配合反感之性质则称为反感。三者视为有显现及反感者称为显现反感。若无显现之性质则称为无显现。无显现处亦视为反感，即无显现反感。第三义为双方对立并存。此外，此三者乃三母类的初步渐次说解。
Tikamātikāpadavaṇṇanā niṭṭhitā. · 三法论母句义解释完毕。