3. 指示词解释
1对「释义品」的注释
3. Niddesavāravaṇṇanā
4在释义分中:「通义」就是从共通方面来说;「特别地」就是从不共方面来说;「词义」指词语的意义;「相」指本质特性;「次第」指顺序;「至此」指达到这样的程度;「以因等」包括因、果、地、依止、同分、异分、相、理趣等义。而特别就「相」而言,这里是指关联。
4. Niddesavāre sāmaññatoti sādhāraṇato. Visesenāti asādhāraṇato. Padatthoti saddattho. Lakkhaṇanti sabhāvo. Kamoti anupubbī. Ettāvatāti ettakappamāṇabhāvo. Hetvādīti hetuphalabhūmiupanisāsabhāgavisabhāgalakkhaṇanayā. Visesato pana lakkhaṇanti sambandho.
3对「摄要略释」的注释
Hārasaṅkhepavaṇṇanā
1在“Yaṃ, bhikkhave”一句中,「yaṃ」是一个主格词,它与「sukhaṃ, somanassaṃ」是同位语,因此宣说“assādīyatīti assādo, sukhaṃ, somanassañca”(因为被享受,所以称为「味」,也就是乐和喜悦)。就像乐受等感受,对于未离贪的人来说,可爱的色等也是可以享受的,所以说「同样,可意的所缘也是如此」。“assādeti etāyāti vā assādo, taṇhā”(或者解释为:通过它而享受,所以称为「味」,即渴爱),这样,就表示了「yaṃ」是一个表示原因的不变词。这里的意思是:以什么为原因,基于五取蕴,会产生可享受性质的乐和喜悦?这个原因就是称为渴爱的「味」,是享受行为的原因。这样一来,这个含义也因为见颠倒、喜颠倒等颠倒而有,所以说「同样,颠倒也是如此」。「aniṭṭhampi」(不可意的)中的‘pi’(也)也应当连接「iṭṭhampi」(可意的也),也就是将一切有漏法都包括在内,作为这里所缘的执取,所以说「一切三地的行」。
1.Yaṃ, bhikkhaveti ettha yanti paccattavacanaṃ, tañca sukhaṃ, somanassanti dvayena samānādhikaraṇanti katvā ‘‘assādīyatīti assādo, sukhaṃ, somanassañcā’’ti vuttaṃ. Sukhādivedanā viya manāpiyarūpādipi avītarāgassa assādetabbanti āha ‘‘evaṃ iṭṭhārammaṇampī’’ti. ‘‘Assādeti etāyāti vā assādo, taṇhā’’ti etena ‘‘ya’’nti hetuatthe nipātoti dasseti. Tatrāyamattho – yena hetunā pañcupādānakkhandhe paṭicca assādanīyabhāvena uppajjati sukhaṃ somanassaṃ, ayaṃ taṇhāsaṅkhāto assādo assādanakiriyāya kāraṇanti. Iti katvā ayamattho diṭṭhābhinandanādibhāvato vipallāsesupi sambhavatīti āha ‘‘evaṃ vipallāsāpī’’ti. Aniṭṭhampīti pi-saddena iṭṭhampīti yojetabbaṃ, anavasesā sāsavā dhammā idha ārammaṇaggahaṇena gahitāti āha ‘‘sabbesaṃ tebhūmakasaṅkhārāna’’nti.
3在“dukkhādukkhamasukhavedanānanti”(苦、不苦不乐受)中,这里的不苦不乐受是苦性的,因为是针对不可意的所缘而说的,并不是乐性的。关于这一点,经中说:“大德,这种不苦不乐受,在世尊所说中,属于寂静、殊胜的乐。”(中部2.88;相应部4.267)。“由于乐的同义存在”,以此说明,即使仅仅从可意性上,以某种微细的方式,众生也会对所缘产生可享受性。
Dukkhādukkhamasukhavedanānanti ettha dukkhasabhāvā eva adukkhamasukhā vedanā gahitā aniṭṭhārammaṇassa adhippetattā, na sukhasabhāvā. Yaṃ sandhāya vuttaṃ ‘‘yāyaṃ, bhante, adukkhamasukhā vedanā, santasmiṃ esā paṇīte sukhe vuttā bhagavatā’’ti (ma. ni. 2.88; saṃ. ni. 4.267). ‘‘Sukhapariyāyasabbhāvato’’ti iminā iṭṭhatāmattatopi lesena sattānaṃ ārammaṇassa assādanīyatā sambhavatīti dasseti.
4「过患」:因为它是过失的流出,所以称为过失,应理解为逼迫性的存在形态,因此说「过患就是苦受,或者三种苦性」。这样说明了过患作为过失的含义之后,现在为了说明它作为可悲的含义,而说「或者」等。「yato」的意思是:由于它具有过失和可悲的自性。
Ādīnavo dosanissandanatāya doso, svāyaṃ pīḷanavuttiyā veditabboti āha ‘‘ādīnavo dukkhā vedanā, tissopi vā dukkhatā’’ti. Evaṃ dosatthataṃ ādīnavassa dassetvā idāni kapaṇatthataṃ dassetuṃ ‘‘atha vā’’tiādi vuttaṃ. Yatoti yasmā dosakapaṇasabhāvattāti vuttaṃ hoti.
5「出离」(nissaratīti)就是脱离,意思是离一切行。通过共通解释,也就是根据‘出离’这个词的共称说法。‘前面的’指味、过患等。在‘upāyo cā’(方便以及)等中,‘ca’(以及)只是语助词,所以说「对后面的也……」,这里是指果等。‘含摄于彼的差别’,指属于圣道范畴内的种种差别。
Nissaratīti vivitti, sabbasaṅkhāravivekoti attho. Sāmaññaniddesenāti nissaraṇasaddavacanīyatāsāmaññena. Purimānanti assādādīnavatānaṃ. Upāyo cātiādīsu ca-saddo padapūraṇamattanti katvā āha ‘‘pacchimānañcā’’ti, phalādīnanti attho. Tadantogadhabhedānanti ariyamaggapariyāpannavisesānaṃ.
6在“kāmabhavādīnanti”(欲有等)中,以‘等’字不仅包括了色有、无色有,还包括了有想有等以及单分有等。因此说「三种的三种有」。
Kāmabhavādīnanti ādi-saddena na rūpārūpabhavā eva gahitā, atha kho te ca saññībhavādayo ca ekavokārabhavādayo ca gahitā. Tenāha ‘‘tiṇṇaṃ tiṇṇaṃ bhavāna’’nti.
7世尊的开示只是为了无取般涅槃,所以问:“难道不是……成就(nipphādīyati)吗?”这里是通过「vuttameva」(已说的)来指责对方犯了重复的过失。对方承认“确实如此”后,又用“然而……”来化解。说到「paramparāya」(辗转),这是为了显示:就像内在的如理作意才是亲近之因,外在的音声并不是证得法的近因,因为法是必须亲身自觉的。这正如经文所说:“诸如来是开示者,行道者得解脱,禅修者脱离魔缚。”(《法句》276)那种证得之因,也就是证得圣道的因。那么,那到底是什么呢?文中说“成就有的因(sampattibhavahetu)”,这是指成为最后有身的因,也就是福德成就。
Yāvadeva anupādāparinibbānatthā bhagavato desanāti āha ‘‘nanu ca…pe… nipphādīyatī’’ti. ‘‘Vuttamevā’’ti iminā punaruttidosaṃ codeti. Itaro ‘‘saccameta’’nti anujānitvā ‘‘tañca kho’’tiādinā pariharati. ‘‘Paramparāyā’’ti etena ajjhattaṃ yonisomanasikāro viya na paratoghoso āsannakāraṇaṃ dhammādhigamassa dhammassa paccattaṃ vedanīyattāti dasseti. Tathā hi ‘‘akkhātāro tathāgatā, paṭipannā pamokkhanti, jhāyino mārabandhanā’’ti (dha. pa. 276) vuttaṃ. Tadadhigamakāraṇaṃ ariyamaggādhigamakāraṇaṃ siyā. Kiṃ pana tanti āha ‘‘sampattibhavahetū’’ti, tena carimattabhāvahetubhūtaṃ puññasampattiṃ vadati.
8“‘拔除自我见,如此能度脱死’(Attānudiṭṭhiṃ ūhacca, evaṃ maccutaro siyā),这一句是在成立:圣道的前行道能带来那样的果位。因为,通过什么方法能断除我见,又能度脱死亡,这种方法就用‘如此’(evaṃ)来指示。至于断我见与度脱死的果性,那就不需要再多说了。
‘‘Attānudiṭṭhiṃ ūhacca, evaṃ maccutaro siyā’’ti idaṃ ariyamaggassa pubbabhāgapaṭipadāya phalabhāvasādhanaṃ. Yena hi vidhinā attānudiṭṭhisamugghāto, maccutaraṇañca siyā, so ‘‘eva’’nti iminā pakāsitoti. Attānudiṭṭhisamugghātamaccutaraṇānaṃ phalabhāve vattabbameva natthi.
9在“法确实有……”这一偈中,因为宣说的是世间福报的果,所以才说「idaṃ phalaṃ」(此是果)。应该被产生的那个,就是果;能产生果的那个,就是方法。这里就是这样来区分的。因此,他说“以此理趣”等等。所谓“所依的成就”,就是指有身的庄严。
‘‘Dhammo have’’ti pana gāthāyaṃ lokiyassa puññaphalassa vuttattā āha ‘‘idaṃ phala’’nti. Yaṃ nibbattetabbaṃ, taṃ phalaṃ. Yaṃ nibbattakaṃ, so upāyo. Ayamettha vinicchayo. Tenāha ‘‘etena nayenā’’tiādi. Upadhisampattīti attabhāvasobhā.
10「visuddhī」(清净)在这里是指如实知见的清净,这才是意趣所在,所以说“在此亦……应知”。而“然而由于……”等说法,也是换一种表达,让同一个意思变得更加明显。
Visuddhīti ñāṇadassanavisuddhi adhippetāti āha – ‘‘etthāpi…pe… viññātu’’nti. ‘‘Yasmā panā’’tiādināpi tamevatthaṃ vacanantare pākaṭataraṃ karoti.
11有些经文是以完整形态出现的,例如:“诸比丘,如果一位比丘对五取蕴的集、灭、味、过患、出离,能如实了知……”(《相应部》3.26-28)。有些经文是以部分形态出现的,例如:“诸比丘,如果对于可结的法,住于随观味……”、“那带来很多苦、很多烦恼,这里的过患更大”、“诸行的出离,那就是涅槃”等等。像《沙门果经》等经文,则没有以完整形态出现。所谓“依于义理”,就是依于应味等各个角度的义理。“未广说”就是没有详细地展开。
Sarūpato āgatāni ‘‘yato kho, bhikkhave, bhikkhu pañcannaṃ upādānakkhandhānaṃ samudayañca atthaṅgamañca assādañca ādīnavañca nissaraṇañca yathābhūtaṃ pajānātī’’tiādīsu (saṃ. ni. 3.26-28). Ekadesenaāgatāni ‘‘saṃyojaniyesu, bhikkhave, dhammesu assādānupassino viharato (saṃ. ni. 2.53), bahudukkhā bahupāyāsā, ādīnavo ettha bhiyyo (ma. ni. 1.117), saṅkhārānametaṃ nissaraṇaṃ, yadidaṃ nibbāna’’ntiādīsu (paṭi. ma. 1.24; 3.41). Na sarūpena āgatāni yathā sāmaññaphalasuttādīsu. Atthavasenāti assādetabbādiatthavasena. Na papañcitoti na vitthārito.
2「2. 即此理趣」:以「即此理趣」这一指称,指示了通过类推而简择时,尚未说出的词句。在巴利文中,他以状态义说:「已解释者即解释」。意思是:在经中出现的内容,以释义的方式也出现在注释书中。这里的「问答适悦」是指前后——从四阵的前后关系中,特别把这一点显示出来。「问答关联」是指以解答来连接提问。而在注释书里,则是指下文的说法与由提问的因缘而引生的上文的说法之间的连接,称为「问答关联」。「前观」是指观待前面被问与被答的那些词。或者「依据『经』」——这一句则是把除开问答与随说之后,其余简择之理那部分词的含义都收摄进来了,应当知道这也收摄了语句。如果依这个意思理解,那么偈中的「而」字就只是用来填足音节的。
2.Esevanayoti atidesena viciyamānavacanaseso atidiṭṭho. Bhāvatthe tohi āha ‘‘vissajjitanti vissajjanā’’ti. Sutte āgataṃ na atthasaṃvaṇṇanāvasena aṭṭhakathāyaṃ āgatanti adhippāyo. Pucchānurūpatā idha pubbāparanti catubyūhapubbāparato imaṃ visesetvā dasseti. Pucchānusandhīti pucchāya vissajjanena anusandhānaṃ. Aṭṭhakathāyaṃ pana heṭṭhimadesanāya pucchānimittapavattauparidesanāya sambandho ‘‘pucchānusandhī’’ti vuttaṃ. Pubbāpekkhanti pucchitavissajjitapadāpekkhaṃ. ‘‘Suttassā’’ti vā iminā pucchāvissajjanāanugītiyo ṭhapetvā seso vicayahārapadattho saṅgahitoti padassāpi saṅgaho veditabbo. Imasmiṃ pakkhe gāthāyaṃ ca-saddo padapūraṇamatte daṭṭhabbo.
13如果问「眼是无常的吗?」回答「是的,眼就是无常的」,这样决然不二的回答,就是「一向记」。如果问「应该修习另外的根,还是应该作证另外的根?」回答说「属于道品的部分应该修习,属于果位的部分应该作证」,这样分别之后再回答,就是「分别记」。如果问「另外的根是善吗?」反问道:「您是指以无过失为义的善,还是指以乐异熟为义的善?」这样先反问再回答,就是「反诘记」。如果被问到「自我是常还是无常?」回答说「这是无记」,像这样不作正面解答,就是「置记」。像问「那么,这些词是同一个意思,还是不同的意思?」这就是带有遗余的提问。至于在解答中也带有遗余,则应当知道,那是顺应应调伏者的意乐,而在说法中出现的。「无神变、有上」与「有神变、无上」,其余的内容在《简择之理广解》里已经非常容易理解了。
‘‘Cakkhu anicca’’nti puṭṭhe ‘‘āma, cakkhu aniccamevā’’ti ekantato vissajjanaṃ ekaṃsabyākaraṇaṃ. ‘‘Aññindriyaṃ bhāvetabbaṃ, sacchikātabbañcā’’ti puṭṭhe ‘‘maggapariyāpannaṃ bhāvetabbaṃ, phalapariyāpannaṃ sacchikātabba’’nti vibhajitvā vissajjanaṃ vibhajjabyākaraṇaṃ. ‘‘Aññindriyaṃ kusala’’nti puṭṭhe ‘‘kiṃ anavajjaṭṭho kusalaṭṭho, udāhu sukhavipākaṭṭho’’ti paṭipucchitvā vissajjanaṃ paṭipucchābyākaraṇaṃ. ‘‘Sassato attā, asassato vā’’ti vutte ‘‘abyākatameta’’ntiādinā avissajjanaṃ ṭhapanaṃ. ‘‘Kiṃ panete kusalāti vā dhammāti vā ekatthā, udāhu nānatthā’’ti idaṃ pucchanaṃ sāvasesaṃ. Vissajjanassa pana sāvasesatā veneyyajjhāsayavasena desanāyaṃ veditabbā. Appāṭihīrakaṃ sauttaraṃ. Sappāṭihīrakaṃ niruttaraṃ. Sesaṃ vicayahāraniddese suviññeyyameva.
14在这里,味、味因,乃至教令、教令因,应当这样来了解:那些因本身也就是味等等。概括来说,「味」的特相是以乐和乐的缘为特征,特别应该用天界的成就来显示。因为天界成就就是味的极致,其余的世间有身成就,则应知是随顺着它而来的。味的因,是布施所成和持戒所成的福业事。「过患」的特相是以苦和苦的缘为特征。变易苦和行苦,因为被包含在其中,所以轮转的苦也被包含在这里面。特别地,应当看到欲爱的污秽,这要依据染污的基础、短暂现前等特性来阐明。过患的因,是十种不善业道。「出离」就是出离,它的因是随其所应、与出离相应的前分修行之道。所说的「果」就是指说法的果,这果的因就是说法;所说的「方便」就是前面已经讲过的那些方便,方便的因是四种轮;所说的「教令」就是教导,教令的因是世间被贪欲之火等所燃烧,以及导师的大悲加行。
Ettha ca assādo assādahetu yāva āṇattihetūti evaṃ hetūnampi assādādayo veditabbā. Tattha saṅkhepato sukhasukhapaccayalakkhaṇo assādo, so visesato saggasampattiyā dīpetabbo. Sā hi tassa ukkaṃso, sesā panettha bhavasampatti tadanvāyikā veditabbā. Tassa hetu dānamayaṃ, sīlamayañca puññakiriyavatthu. Dukkhadukkhapaccayalakkhaṇo ādīnavo. Vipariṇāmasaṅkhāradukkhatānaṃ tadavarodhato vaṭṭadukkhassāpi ettha saṅgaho. Visesato pana kāmānaṃ okāroti daṭṭhabbo, svāyaṃ saṃkilesavatthunā, ittarapaccupaṭṭhānatādīhi ca vibhāvetabbo, tassa hetu dasa akusalakammapathā. Nekkhammaṃ nissaraṇaṃ, tassa hetu yathārahaṃ tadanucchavikā pubbabhāgappaṭipadā. Phalaṃ desanāphalameva, tassa hetu desanā. Upāyo yathāvuttaupāyova, tassa hetu cattāri cakkāni. Āṇatti upadeso, tassa rāgaggiādīhi lokassa ādittatā, satthu mahākaruṇāyogo ca hetu.
15同样,在四圣谛中:以「集」为味,以「苦」为过患,以「道」与「灭」为出离,或者以「道」为方便,对它的教导就是教令,「无余涅槃界」则是果。应当这样理解:所谓「简择」,就是把诸佛循序渐进的教说与自矜之说这两种说法结合起来进行决择。「词」与「词义」的关联就是因。所谓因,是它生起的相,也就是想要发问的欲望和想要说法的欲望。对于未显、欲显等四种情况,是想要发问的欲望;对于另一者,则是另一种欲望。解答的因就是问。同样,其余的诸句也应根据情况这样理解。
Tathā catūsu ariyasaccesu samudayena assādo, dukkhena ādīnavo, magganirodhehi nissaraṇaṃ, maggo vā upāyo, tadupadeso āṇatti, anupādisesā nibbānadhātu phalaṃ. Iti anupubbakathāya saddhiṃ buddhānaṃ sāmukkaṃsikāya dhammadesanāya niddhāraṇabhāvena vicayo veditabbo. Padassa padatthasambandho hetu. So hi tassa pavattinimittaṃ, pañhassa ñātukāmatā, kathekukāmatā ca. Adiṭṭhajotanādīnañhi catunnaṃ ñātukāmatā, itarassa itarā. Vissajjanassa pañho hetu. Evaṃ sesānampi yathārahaṃ vattabbaṃ.
3「3. 对音节的合理与不合理进行审察」——通过把握音节,就把握了语句;通过把握义理,就把握了味等,连同问答等。因为简择之理中的各个词义,其实就是带有合理、不合理等区别的合理之理等的词义。也就是说:被处所与处在处的状态所简别的那些词义,就是处所之理的词义;被相与所应标相等所简别并决择出来的,是相之理的词义;被训释等所简别的,是四阵之理的词义;依同法、异法而回转所简别的,是回转之理的词义;被地界分判等所简别的,是判别之理的词义;从对立面反转所简别的,是反转之理的词义;被异门同义词所简别的,是异名之理的词义;被起源等施设所简别的,是施设之理的词义;被诸如蕴门等通达所简别的,是通达之理的词义;被词、词义等的问答发端净化所简别的,是净化之理的词义;被异简与同简所简别的,是决择之理的词义;被随缘法而检视所简别的,是检视之理的词义;被应断、应修习的决择所简别的,是并行之理的词义。如果音节的词源是符合其自性的,而且它的意义与经典等不相违背,那就是「合理」;通过这一点,也就彰显了不符合自性的词源以及与经典等相违背的情况就是「不合理」,由此指出了合理与不合理的原因。
3.Byañjanatthānaṃ yuttāyuttaparikkhāti byañjanaggahaṇena padaṃ gahitaṃ, atthaggahaṇena pañhādīhi saddhiṃ assādādayo gahitā. Vicayahārapadatthā eva hi yuttāyuttādivisesasahitā yuttihārādīnaṃ padatthā. Tathā hi padaṭṭhānapadaṭṭhānikabhāvavisiṭṭhā teyeva padaṭṭhānahārassa padatthā. Lakkhaṇalakkhitabbatāvisiṭṭhā, niddhāritā ca lakkhaṇahārassa, nibbacanādivibhāvanāvisiṭṭhā catubyūhahārassa, sabhāgadhammavasena, visabhāgadhammavasena ca āvaṭṭanavisiṭṭhā āvaṭṭahārassa, bhūmivibhāgādivisiṭṭhā vibhattihārassa, paṭipakkhato parivattanavisiṭṭhā parivattanahārassa, pariyāyavevacanavisiṭṭhā vevacanahārassa, pabhavādipaññāpanavisiṭṭhā paññattihārassa, khandhādimukhehi otaraṇavisiṭṭhā otaraṇahārassa, padapadatthapañhārambhasodhanavisiṭṭhā sodhanahārassa, sāmaññavisesaniddhāraṇavisiṭṭhā adhiṭṭhānahārassa, paccayadhammehi parikkharaṇavisiṭṭhā parikkhārahārassa, pahātabbabhāvetabbatāniddhāraṇavisiṭṭhā samāropanahārassa padatthā. ‘‘Byañjanassa sabhāvaniruttitā, atthassa suttādīhi avilomanaṃ yuttabhāvo’’ti iminā asabhāvaniruttitā, suttādīhi vilomanañca ayuttabhāvoti dīpeti, tena yuttāyuttīnaṃ hetuṃ dasseti.
44.「如理作意等」——通过「等」字,涵盖了听闻正法、亲近善士等共通的情况,以及不共通的施与受者等情况。「能有的」是指随顺那个法而恰当相应。「乃至一切法」——在这里,「一切」是指部分的一切,而非包揽无余的一切。因为此处的「一切」一词,在第一种分列中,是以经中所出现之法的范围为部分范围;同样,在第二种分列中,通过决择近因与有近因者,把握了各个论典所限定之法,故也只是部分范围,而非无余一切法的范围。对于经中所出现的法,哪些是它们的近因,对这些近因又有哪些(近因)等,像这样以决择因之相续为特征的,就是「近因理」;而「资具理」,则是对于经中所出现的法,依各自缘而生起的那些法,特别阐明其逆因与缘性差别为特征。因此,虽然二者都有寻察原因的性质,但这便是近因理与资具理的差别所在。
4.Yonisomanasikārādīti ādisaddena saddhammassavanasappurisūpanissayādisādhāraṇaṃ, asādhāraṇañca deyyapaṭiggāhakādiṃ saṅgaṇhāti. Sambhavatoti yathārahaṃ tassa dhammassa anurūpaṃ. Yāva sabbadhammāti ettha sabbaṃ nāma padesasabbaṃ, na sabbasabbanti. Ayañhi sabbasaddo yathā paṭhamavikappe sutte āgatadhammavasena padesavisayo, evaṃ dutiyavikappe padaṭṭhānapadaṭṭhānikaniddhāraṇena taṃtaṃpakaraṇaparicchinnadhammaggahaṇato padesavisayo eva, na anavasesadhammavisayoti. Suttāgatadhammānaṃ yāni padaṭṭhānāni, tesañca yānīti evaṃ kāraṇaparamparāniddhāraṇalakkhaṇo padaṭṭhānahāro, parikkhārahāro pana suttāgatadhammānaṃ taṃtaṃpaccayuppannānaṃ paṭihetupaccayatāvisesavibhāvanalakkhaṇoti satipi kāraṇavicāraṇabhāve ayaṃ padaṭṭhānahāraparikkhārahārānaṃ viseso.
55. 如同在「同位同词」等处,同一个词的意思就是同义词;同样,以一味之义,修习在「同一生起」等处就如同一相——在这里,「一」这个词是同义的意思,所以说「同一相」。「依解释」在这里的ana-是表示业格的语尾,意思是「依应被解释的」。「相」指标志。在「种种身、种种想者」、「不对种种想作意」等处,应当理解为伴随而行。因为与想俱存的法,在那里通过「想」之词的选取而被把握。在「布施能结交朋友」等处,是指有相同的作用。说悦耳之语与利益之行,也就是同甘共苦:在那里,由于结交朋友的作用相同,作为摄受之事,它们被以同作用所涵盖。在「触缘受」等处,应当理解为有相同的因。正如触是受的缘,同样,对于想等法,触也以俱生等方式为缘,因此它们也是由于同因而被宣说。正如所说:「由彼俱生意界触所生之思」,以及「触已而想,触已而思」等。像「爱缘取」等也应这样举例说明。在「无明缘行」等处,应当理解为有相同的果。正如诸行是无明的果,同样,爱与取等也是如此,因此它们在那里也已被涵盖。所以他这样说:「在前业有中,痴即无明,造作即行,渴爱即爱,趣入即取。」当说「它味著、欢喜于色,依此而贪生起」时,与彼俱存的受等诸法,由于有所缘相同,实际上也已被宣说。因为没有那些(受等),贪的生起是不存在的。在「以如是等方式」中,通过「等」字,应当知还包括了依义理、论典、相状、词内含及词邻近等能力的涵盖。因为即使依义理等方式,对于经中未宣说的法,也能如已宣说的法一样进行决择。所谓「如所说的方式」,是指巴利语中「以杀意为一相」等,以及注释书中「伴随而行」等所说的方式。
5. Yathā ‘‘samānādhikaraṇasamānapade’’tiādīsu ekasaddassa attho samānasaddo, evaṃ ekarasaṭṭhena bhāvanā ‘‘ekuppādā’’tiādīsu (kathā. 473) viya ekalakkhaṇāti ettha ekasaddo samānatthoti āha ‘‘samānalakkhaṇā’’ti. Saṃvaṇṇanāvasenāti ettha kammatthe ana-saddo, saṃvaṇṇetabbatāvasenāti attho. Lakkhaṇāti upalakkhaṇā. ‘‘Nānattakāyanānattasaññino (dī. ni. 3.341, 357, 359; a. ni. 9.24), nānattasaññānaṃ amanasikārā’’tiādīsu sahacāritā daṭṭhabbā. Saññāsahagatā hi dhammā tattha saññāggahaṇena gahitā. ‘‘Dadaṃ mittāni ganthatī’’tiādīsu (saṃ. ni. 1.246; su. ni. 189) samānakiccatā. Piyavacanatthacariyā samānattatāpi hi tattha mittaganthanakiccena samānakiccā gayhanti saṅgahavatthubhāvato. ‘‘Phassapaccayā vedanā’’tiādīsu (ma. ni. 3.126; saṃ. ni. 2.1, 39; mahāva. 1; vibha. 225; udā. 1; netti. 24) samānahetutā. Yathā hi phasso vedanāya, evaṃ saññādīnampi sahajātādinā paccayo hoti evāti tepi samānahetutāya vuttā eva honti. Tathā hi vuttaṃ ‘‘tajjāmanoviññāṇadhātusamphassajā cetanā’’ti (dha. sa. 5), ‘‘phuṭṭho sañjānāti, phuṭṭho cetetī’’tiādi (saṃ. ni. 4.93). Evaṃ ‘‘taṇhāpaccayā upādāna’’nti (ma. ni. 3.126; saṃ. ni. 2.1, 39; mahāva. 1; vibha. 225; udā. 1; netti. 24) evamādipi udāharitabbaṃ. ‘‘Avijjāpaccayā saṅkhārā’’tiādīsu (ma. ni. 3.126; saṃ. ni. 2.1, 39; mahāva. 1; vibha. 225; udā. 1; netti. 24) samānaphalatā daṭṭhabbā. Yathā hi saṅkhārā avijjāya phalaṃ, evaṃ taṇhupādādīnampīti tepi tattha gahitāva honti. Tenāha ‘‘purimakammabhavasmiṃ moho avijjā āyūhanā saṅkhārā nikanti taṇhā upagamanaṃ upādāna’’nti. ‘‘Rūpaṃ assādeti abhinandati , taṃ ārabbha rāgo uppajjatī’’ti (paṭṭhā. 1.1.424) vutte taṃsampayuttā vedanādayo vuttā eva honti samānārammaṇabhāvato. Na hi tehi vinā tassa uppatti atthi. Evamādīhīti ettha ādisaddena atthappakaraṇaliṅgasaddantarasannidhānasāmatthiyādīnampi saṅgaho daṭṭhabbo. Atthādivasenapi hi sutte avuttānampi vuttānaṃ viya niddhāraṇaṃ sambhavatīti. Vuttappakārenāti ‘‘vadhakaṭṭhena ekalakkhaṇānī’’tiādinā pāḷiyaṃ, ‘‘sahacāritā’’tiādinā aṭṭhakathāyañca vuttena pakārena.
66. 以「触之义为触」等引出后进行词源解释,但这只是针对「词」的,而不是针对「句」的,所以说「词源解释」。在这里,意乐等因缘也应仅通过文字门来引出。因为在词源解释的前后连接中实在没有什么可说的,所以说「特别地仅通过文字门来寻求义」。所谓转起之相,是指意乐等。
6. ‘‘Phusanaṭṭhena phasso’’tiādinā niddhāretvā vacanaṃ nibbacanaṃ, taṃ pana padasseva, na vākyassāti āha ‘‘padanibbacana’’nti. Adhippāyanidānānipettha byañjanamukheneva niddhāretabbāni. Nibbacanapubbāparasandhīsu vattabbameva natthīti āha ‘‘visesato byañjanadvāreneva atthapariyesanā’’ti. Pavattinimittaṃ ajjhāsayādi.
77. 「在近因上」:这句话是为了说明,对于经中所出现的法,即使决择出作为其因的法之后,也应作同类与异类的回转,而不是仅依论典的文句。因此,即使没有决择近因,回转也是合适的,这便得以成立。或者,一个词的音声转起之处就是近因,即词义。在这一层面上,在「『应发勤、应出离』是精进的近因」这里,所说的努力、发勤界等意义,就是「精进」一词的转起之处,即「精进」一词所表达的意义——应当这样来理解。其余情况也是这个道理。所谓「剩下的」,是指从名称所把握的之外的那部分,它可能是其对立面,也可能是其他,所以说「或者由于对异类的不把握」。所谓「在注释书中加以连结」,是指以如上所述决择异类法的释义,将巴利语连结起来。因此他说「开示」。「在对立面」这应当看作只是举例,因为依同类法来进行回转也是被允许的。
7.‘‘Padaṭṭhāne’’ti idaṃ sutte āgatadhammānaṃ kāraṇabhūtepi dhamme niddhāretvā sabhāgato, visabhāgato ca āvaṭṭanaṃ kātabbanti dassanatthaṃ vuttaṃ, na tantivasena. Tasmā padaṭṭhānaniddhāraṇāya vināpi āvaṭṭanaṃ yuttamevāti siddhaṃ hoti. Padassa vā saddapavattiṭṭhānaṃ padaṭṭhānaṃ padattho. Etasmiṃ pakkhe ‘‘ārambhatha nikkamathāti (saṃ. ni. 1.185; netti. 29; peṭako. 38; mi. pa. 5.1.4) vīriyassa padaṭṭhāna’’nti (netti. 29) ettha yvāyamārambhadhātuādiko attho vutto, taṃ vīriyasaddassa pavattiṭṭhānaṃ vīriyasaddābhidheyyo atthoti evamattho veditabbo. Sesesupi eseva nayo. Sesakaṃ nāmagahitato itaraṃ, taṃ pana tassa paṭipakkhabhūtaṃ vā siyā, aññaṃ vāti āha ‘‘visabhāgatāya aggahaṇena vā’’ti. Saṃvaṇṇanāya yojentoti yathāvuttavisabhāgadhammaniddhāraṇabhūtena atthakathanena pāḷiyaṃ yojento. Tenāha ‘‘desana’’nti. ‘‘Paṭipakkhe’’ti idaṃ nidassanamattaṃ daṭṭhabbaṃ sabhāgadhammavasenapi āvaṭṭanassa icchitattā.
8「依名称」即依共通名称。但在巴利经中,因为有这样的原文:「对于决定邪性的众生,以及不决定邪性的众生,见所断的烦恼是共通的」,所以他说「依见所断等名称」。「依事物」即依众生的相续。因为它是诸法生起的处所,所以在这里它被理解为「事物」。因此他说:「凡夫和入流者的欲贪与瞋恚是共通的」等。与所说相反的状态,就是从名称上和事物上都各自有别。因为各个道与果所处的位次就是各个道与果的状态;堪能者的堪能性,不堪能者的不堪能性,这些则是不共通的。
8.Nāmavasenāti sādhāraṇanāmavasena. Pāḷiyaṃ pana ‘‘micchattaniyatānaṃ sattānaṃ, aniyatānañca sattānaṃ dassanapahātabbā kilesā sādhāraṇā’’tiāgatattā (netti. 34) ‘‘dassanapahātabbādināmavasenā’’ti vuttaṃ. Vatthuvasenāti sattasantānavasena. So hi dhammānaṃ pavattiṭṭhānatāya idha ‘‘vatthū’’ti adhippeto. Tenāha – ‘‘puthujjanassa, sotāpannassa ca kāmarāgabyāpādā sādhāraṇā’’tiādi (netti. 34). Vuttavipariyāyenāti nāmato, vatthuto ca āveṇikatāya. Taṃtaṃmaggaphalaṭṭhānañhi taṃtaṃmaggaphalaṭṭhatā, bhabbānaṃ bhabbatā, abhabbānaṃ abhabbatā asādhāraṇā.
9「在已修习的上面」——这是以修习的动作来做标示,在这里并没有表达时间的意思,所以它的意思是指「所应修习的」。「修习」在这里是指反复地实行,而「善」这个词也应理解为无过失的意思。「从对立面」意思是从对治的那一面。因为通过举出不相类似的例子,从遮遣这个角度,它能够显现出所想要确立的那些法的安立。
9.‘‘Bhāvite’’ti idaṃ bhāvanākiriyāya upalakkhaṇaṃ, na ettha kālavacanicchāti āha ‘‘bhāvetabbeti attho’’ti. Bhāvanā cettha āsevanāti, kusalasaddopi anavajjaṭṭhoti veditabbo . Paṭipakkhatoti vipakkhato. Visadisūdāharaṇena byatirekato yathādhippetadhammappatiṭṭhānā hesā.
10「词义」是指词所表示的意义,或者指自性法的意义。
10.Padatthassāti padābhidheyyassa atthassa, sabhāvadhammassa vā.
11十一。
11.
25「安立(nikkhepa)」就是开示(desanā)。「起因(pabhavo)」就是集(samudayo)。
Nikkhepo desanā. Pabhavo samudayo.
12「也是未说之法的总摄」——以此显示「且」字具有将未说之法聚集起来的意思。
12.‘‘Avuttānampi saṅgaho’’ti iminā avuttasamuccayattho ca-saddoti dasseti.
13「在偈颂中所说的」这句话表明:只有源自巴利经文的问题才应被理解,其他来源的则不是。因此他说:「由佛陀等所解答的」。关于「其义」,是指所从事的义理,由此他说了从事净化的范围。在这里,通过义理之门同时也对词和问句进行净化,所以再次提到「其义」。或者,对于「在解答中」:通过对解答的净化来实现对问题的净化。「于问」是指对于提问。「于偈颂」是标示词,意思是对偈颂、对经、对应颂等而言。「有所从事而」:意思是对于那些以戒等为所缘、在偈颂等中所开示的内容,在那所从事的当中。「已被问」是指具有提问的性质。应该这样连接文句:‘在此什么是词清净、什么是问清净、什么是从事清净’——以这种具提问性的方式,在提出疑问之后生起,就是对清净与不清净的审察。
13.‘‘Gāthāruḷhe’’ti iminā pāḷiāgatova pañho veditabbo, na itaroti dasseti. Tenāha ‘‘buddhādīhi byākate’’ti. Tassa atthassāti āraddhassa atthassa, tena ārambhasodhanassa visayamāha. Ettha ca atthadvāreneva padapucchāsodhanampi karīyatīti puna ‘‘tassa atthassā’’ti vuttaṃ. Atha vā vissajjitamhīti vissajjane. Vissajjanasodhanena hi pañhāsodhanaṃ. Pañheti pucchāyaṃ. Gāthāyanti upalakkhaṇaṃ, tena gāthāyaṃ, suttageyyādīsu cāti vuttaṃ hoti. Yamārabbhāti yaṃ sīlādimārabbha gāthādīsu desitaṃ, tasmiṃ ārambheti attho. Pucchitāti pucchākārinī, ‘‘kā ettha padasuddhi, kā pañhāsuddhi, kā ārambhasuddhī’’ti evaṃ pucchākārinī pucchaṃ katvā pavattitā suddhāsuddhaparikkhāti yojanā.
14「不应虚妄分别」的意思是:就像世间中,用「生类为共相、差别为共相、连结为共相」等方法,把共相臆想为生类等,又把与之不同的别相分别构想,但这里不应如此分别。当某个时间差别被冠以「明天」的名称后,过了那天就称为「今天」,再过那天后便称为「昨天」——因此,这些时间差别是没有固定自性的。对于方位也应知道:相对于一个参照点,称为东方;而相对于另一个参照点,就成了西方,所以也是没有固定自性的。「依生类等而观察」是指依生类等苦的差别来观察。「依谛而观察」是指依谛的共相来观察。当说到「爱」时,依欲爱等来观察,那时虽然是共相,但若依谛来观察就成为别相——针对这种情况,他说「此法对于集等也是同样道理」。
14.Na vikappayitabbāti yathā loke ‘‘jāti sāmaññaṃ, bhedo sāmaññaṃ, sambandho sāmañña’’ntiādinā sāmaññaṃ jātiādiṃ, tabbidhurañca visesaṃ vikappenti parikappenti, evaṃ na vikappayitabbāti attho. Yadā yo kālaviseso ‘‘sve’’ti laddhavohāro, tadā so taṃdivasātikkame ‘‘ajjā’’ti, puna taṃdivasātikkame ‘‘hiyyo’’ti voharīyatīti anavaṭṭhitasabhāvā ete kālavisesā. Disāyapi ‘‘ekaṃ avadhiṃ apekkhitvā puratthimā disā, tato aññaṃ apekkhitvā pacchimā nāma hotī’’tiādinā anavaṭṭhitasabhāvatā veditabbā. Jātiādiapekkhāyāti jātiādidukkhavisesāpekkhāya. Saccāpekkhāyāti saccasāmaññāpekkhāya. ‘‘Taṇhā’’ti vuccamānaṃ kāmataṇhādiapekkhāya sāmaññampi samānaṃ saccāpekkhāya viseso hotīti evamādiṃ sandhāyāha ‘‘esa nayo samudayādīsupī’’ti.
16「在此中」是指在这佛语当中。因此他说「所谓三学」等。「随文」是指按照所说的那样,仅仅从字面音声获得、被确定下来的含义,而不是借助义理、作品、相、其他词、邻近关系等其他量来获得的。而「从义上已显示」是针对那些只宣说了修习而未宣说断除的经典而讲的。
16.Etthāti etasmiṃ buddhavacane. Tenāha ‘‘sikkhattayasaṅkhātassā’’tiādi. Yathārutaṃ yathākathitaṃ saddato adhigataṃ niddhāritaṃ, na atthappakaraṇaliṅgasaddantarasannidhānādippamāṇantarādhigataṃ . ‘‘Atthato dassitā’’ti idaṃ yasmiṃ sutte bhāvanāva kathitā, na pahānaṃ, taṃ sandhāya vuttaṃ.
32《理趣纲要》注
Nayasaṅkhepavaṇṇanā
17「以渴爱与无明为因」:「染污部」指以渴爱、无明作为原因的染污,这部分属于经典意义中染污的一边,所以称为染污部;解释染污部经典意义的理路特征,就是这样连接起来的。这里与「清净部」的经典意义相关联。对于「趋向出离的强力观」,在苦等圣谛中,把握遍知等功能的习性,这种顺着道的习性而把握的方式,就叫做「随顺把握的理趣」。如果这样,什么才是理趣呢?对此他接着说:「然而那个……」等等。这里用「理趣的称呼」这一句,表示理趣所依据的就被称为「理趣」。
17.Taṇhāvijjāhi karaṇabhūtāhi. Saṃkileso pakkho etassāti saṃkilesapakkho, saṃkilesapakkhiko suttattho, tassa nayanalakkhaṇoti yojanā. Vodānapakkhassa suttatthassāti sambandho. Vuṭṭhānagāminiyā, balavavipassanāya ca dukkhādīsu pariññeyyatādīni maggānuguṇo gahaṇākāro anugāhaṇanayo. Yadi evaṃ kathaṃ nayoti āha ‘‘tassa panā’’tiādi. Tattha ‘‘nayavohāro’’ti iminā nayādhiṭṭhānaṃ nayoti vuttanti dasseti.
18「由于具有逼迫等状态」:是指因为具有逼迫、产生、寂静、出离这些状态。「由于没有异离的状态」:是因为没有非逼迫、非产生、非寂静、非出离这些状态。「因为具有真实本性」:是指有不虚妄的本性。「由于不欺诳」:意思是对圣者的本性等状态不欺诳,也就是「是绝对、必然的」。
18.Bādhakādibhāvatoti bādhakapabhavasantiniyyānabhāvato. Aññathābhāvābhāvenāti abādhakaappabhavaasanti aniyyānabhāvābhāvena. Saccasabhāvattāti amusāsabhāvattā. Avisaṃvādanatoti ariyasabhāvādibhāvassa na visaṃvādanato ekantikattāti attho.
19「染污法」:指具足染污的法。「正法理趣善巧者」:就是对四圣谛、缘起等法的理趣很善巧的人,或者对一性等理趣很善巧的人。
19.Saṃkiliṭṭhadhammāti saṃkilesasamannāgatā dhammā saddhammanayakovidāti saccapaṭiccasamuppādādidhammanayakusalā, ekattādinayakusalā vā.
20「在释义解答中」:是指在经典里,像「这些法为善」这样的问题解答中,以及在注释书中所做的义理解释中。「清净的」:用这个词表示,这里所说的「善」,指的是无过失的法,而不是指带来乐异熟的。他用心去观察每一个义理趣之间的连接,这就是所谓的「连接」。
20.Atthavissajjanesūti ‘‘ime dhammā kusalā’’tiādinā (dha. sa. 1) sutte katapañhavissajjanesu ceva aṭṭhakathāya kataatthasaṃvaṇṇanāsu ca. ‘‘Vodāniyā’’ti iminā anavajjadhammā idha kusalāti adhippetā, na sukhavipākāti dasseti. Tassa tassa atthanayassa yojanatthaṃ manasā volokayateti yojanā.
21如果理趣是作为原因的,那为什么它没有其他别异的意义呢?对此他说:「因为……」等等。理趣对于那些具有指向、观察、汇集功能的各种法,是作为称呼性、作用性的,并不像「喜悦」、「流转」那样是实体性的,所以就称为「称呼理趣」和「业理趣」。
21. Yadi karaṇabhūtaṃ, kathaṃ tassa atthantarābhāvoti āha ‘‘yena hī’’tiādi. Disābhūtadhammānaṃ volokayanasamānayanabhāvato vohārabhūto, kammabhūto ca nayo, na nandiyāvaṭṭādayo viya atthabhūtoti ‘‘vohāranayo, kammanayo’’ti ca vuccati.
38十二句的注释。
Dvādasapadavaṇṇanā
23「在未完成的句上」:是指在发音的过程中,语句还没有结束,意思是「还没完成」。因为完成后,才可以用「句」来通称它,而不能用「音素」来称它为句,这是该处所要表达的意图。句有同义词,根据意义的不同而有变化,像是在流动一样;但音素不是这样,因为它没有同义语,所以说「通过变化的方式发音」。所谓「音素没有同义语」,这是针对像'a'这类具体的音素来说的,并不是指音素这个总称。因为音素这个总称,本来就有「音素」、「字母」等这些同义词。
23.Apariyosite padeti uccāraṇavelāyaṃ pade asamatte, vippakateti attho. Pariyosite hi ‘‘pada’’ntve samaññā siyā, na ‘‘akkhara’’nti adhippāyo. Padassa vevacanatāya atthavasena pariyāyaṃ kharantaṃ sañcarantaṃ viya hoti, na evaṃ vaṇṇo avevacanattāti āha pariyāyavasena akkharaṇato’’ti. Na hi vaṇṇassa pariyāyo vijjatī’’ti idaṃ akārādivaṇṇavisesaṃ sandhāya vadati, na vaṇṇasāmaññaṃ. Tassa hi vaṇṇo akkharanti pariyāyo vutto evāti.
36解释了「音素」这个词的意思之后,顺便也解释一下「音」这个词,于是就说:「以什么意义而称为'音'呢?」等等。在这里,有一个反问:「意义难道不是由句或者文章来解释的吗?并不是由音素来解释吧?」考虑到这个反问,他才说:「正是'音'」等等。意思是通过「句」、「文章」这些形式,依循相应的关联来说明。所谓「依循相应的关联」:就是按照约定俗成的意思,这个声音是那个意义的表达者,这个意义是这个声音所要表达的内容;或者声音和意义之间有能表达和被表达的关系,这种依循所持约定的特点。又或者说,声音和意义之间那种互不分离的关系,就叫「关联」。依循这种关系,由一个音素构成的名词句,就像「不要这样想」等句子中的「不要」这个字。有些人,比如无畏山派的修行者,他们把阿毗达摩的开示说成是「意的开示」。因此,罗睺罗轨范师说:「清净悲悯者的意开示,通过语言的发音,而被称为'音素'。」
Akkharasaddassa atthaṃ vatvā tappasaṅgena vaṇṇasaddassapi vattuṃ ‘‘kenaṭṭhena vaṇṇo’’tiādimāha. Tattha nanu padena, vākyena vā attho saṃvaṇṇīyati, na akkharenāti codanaṃ manasi katvā āha ‘‘vaṇṇo eva hī’’tiādi. Padādibhāvenāti padavākyabhāvena. Yathāsambandhanti yathāsaṅketaṃ. Ayaṃ-saddo imassatthassa vācako, ayaṃ attho imassa saddassa vacanīyoti yathāgahitasaṅketānurūpaṃ saddatthānaṃ vācakavacanīyabhāvo. Atha vā yvāyaṃ saddatthānaṃ aññamaññaṃ avinābhāvo, so sambandho. Tadanurūpaṃ ekakkharaṃ nāmapadaṃ ‘‘mā evaṃ maññasī’’tiādīsu mā-kārādi. Kecīti abhayagirivāsino. Te hi abhidhammadesanaṃ ‘‘manasādesanā’’ti vadanti, yato rāhulācariyo ‘‘visuddhakaruṇānaṃ manasādesanā vācāya akkharaṇato akkharasaññitā’’ti āha.
37「以存在为主」指的是以实体为主。在名词句里,实体是显现出来的形态,动作则是未显现的形态,例如「触」(phasso)这个词。而在动词句里,动作是显现出来的形态,实体反而是未显现的形态,例如「触着」(phusatī)这个词。由此就说明了它们有的以实体为主、有的以动作为主。「作为执取动作差别之相」意思是,它作为了知动作差别的根据——通过显示动作的差别来达成,就像「cirappavāsi」(久居他乡者)这个词,其中的「cira」音就显示了居住这一动作所带有的远离差别。在「应如此作意,不应如此作意」这类句子中,「evaṃ」这个音是动作差别的阐明者。而在「evaṃsīlā」(具如是戒者)、「evaṃdhammā」(具如是法者)这类表达中,这个音则是实体差别的阐明者。剩下的其他不变词也是如此道理。因此他说:「动作……乃至……不变词句」。
Satvappadhānanti drabyappadhānaṃ. Nāmapade hi drabyamāvibhūtarūpaṃ, kiriyā anāvibhūtarūpā yathā ‘‘phasso’’ti (ma. ni. 3.126; saṃ. ni. 2.1, 39; mahāva. 1; vibha. 225; udā. 1; netti. 24). Ākhyātapade pana kiriyā āvibhūtarūpā, drabyamanāvibhūtarūpaṃ yathā ‘‘phusatī’’ti. Tena nesaṃ satvakiriyāppadhānatā vuttā. Kiriyāvisesaggahaṇanimittanti kiriyāvisesāvabodhahetu kiriyāvisesadīpanato, yathā ‘‘cirappavāsi’’nti (dha. pa. 219) ettha pa-saddo vasanakiriyāya viyogavisiṭṭhataṃ dīpeti. ‘‘Evaṃ manasi karotha, mā evaṃ manasākatthā’’tiādīsu kiriyāvisesassa jotako evaṃ-saddo. ‘‘Evaṃsīlā (dī. ni. 3.142) evaṃdhammā’’tiādīsu (dī. ni. 2.13; ma. ni. 3. 198; saṃ. ni. 5.378) satvavisesassa. Evaṃ sesanipātapadānampīti adhippāyo. Tenāha ‘‘kiriyāya…pe… nipātapada’’nti.
38上面已经简略说完了,那么论藏中又为何说「以句所说」(padābhihita)呢?又或者,所谓「略说」,指的就是用字母来宣说。而「以句所说」,就是用句子来讲述、以句子来阐明的内容。至于那两者——如果句子的集合就是语句(vākya),那它的界线在哪里?有一种说法是:一直到想要表达的意义完全穷尽为止,那就可以算作一句话;对此,他们用了很多方式来解释。但这有什么用呢?真正应当视为「语句」的,必须具备这几个条件:善说的、带有动词的、具备格关系的、拥有修饰语的。难道只靠句子本身不就能把意义彰显出来吗?针对这个质疑,论师特别留意后,说:「即使是仅仅听闻单一句子」等等。所谓「以形相所说」(ākārābhihita)的词源解释,就是在种种形相、种种语句分中,所宣说、所讲述的词源解释。也有人说:「所说(abhihita)就是从圣典中引来的。」
Saṅkhepato vuttaṃ, kiṃ pana tanti āha ‘‘padābhihita’’nti. Atha vā saṅkhepato vuttaṃ, yo akkharehi saṅkāsitoti vuccati. Padābhihitaṃ padehi kathitaṃ, yo padehi pakāsitoti vuccati. Tadubhayaṃ, yadi padasamudāyo vākyaṃ, tassa ko paricchedo. Yāvatā adhippetatthapariyosānaṃ, tāvatā ekavākyantipi vadanti, bahūpettha pakāre vaṇṇenti. Kiṃ tehi, sākhyātaṃ sābyayaṃ sakārakaṃ savisesanaṃ ‘‘vākya’’nti daṭṭhabbaṃ. Nanu ca padenapi attho byañjīyatīti codanaṃ manasi katvā āha ‘‘padamattasavanepi hī’’tiādi. Ākāresu vākyavibhāgesu abhihitaṃ kathitaṃ nibbacanaṃ ākārābhihitaṃ nibbacanaṃ. ‘‘Abhihitanti ca pāḷiāgata’’nti vadanti.
39「趣向涅槃,或者被求涅槃者所追求,或者在杀死烦恼的过程中行进,所以称为道」等等(参见《法集论注》16),这是各种词源解释的详细展开。因为它是能够详细阐述这些词源的教说,所以称为「详释」(niddesa),它的意思是:「词源的详细说明,由于是毫无保留的教导,所以叫详释。」所谓「以句」(padehi),指的是凭借那些构成语句的部分,也就是从语句中分析出来的动词等句子成分。因此说这是「对语句的分别」,同样也说「如果还没究竟」等等。不过还有其他一些论师说:「根据根本、缘、消失、词缀等方式来分析字母,这叫做形相(ākāra);根据词源规律来分析句子,这叫做词源解释(nibbacana);而对语句的分别,就是详释。因为音素、句子、语句,它们都既有未加分别的状态,也有已被分别的状态,这就构成了六种文(byañjana)与句。」「第六语言」(chaṭṭhaṃ vacana)就是指第六个句子成分。「应作」(kātabba)的意思是在「字母、句子、文、形相,以及同样的词源、详释、第六语言」这首偈颂里,就应当这样来处理,或者根据注释的体例,应当把形相句放在第四位——这就是它的意思。一切音声的世俗用法,无非就是靠已分别和未分别的音素、句子、语句来实现的,除此之外没有其他方式,所以他说「凡此种种」等等。
‘‘Nibbānaṃ maggati, nibbānatthikehi vā maggīyati, kilese vā mārento gacchatīti maggo’’tiādinā (dha. sa. aṭṭha. 16) nibbacanānaṃ vitthāro. Taṃniddesakathanattā niddesoti imamatthamāha ‘‘nibbacanavitthāro niravasesadesanattā niddeso’’ti. Padehīti vākyāvayavabhūtehi, vākyato vibhajjamānehi vā ākhyātādipadehi. Tenāha ‘‘vākyassa vibhāgo’’ti, tathā cāha ‘‘apariyosite’’tiādi. Apare pana ‘‘pakatipaccayalopādesādivasena akkharavibhāgo ākāro, niruttinayena padavibhāgo nibbacanaṃ, vākyavibhāgo niddeso. Vaṇṇapadavākyāni hi avibhattāni, vibhattāni ca cha byañjanapadānī’’ti vadanti. Chaṭṭhaṃ vacananti chaṭṭhaṃ padaṃ. Kātabbanti ‘‘akkharaṃ padaṃ byañjanaṃ ākāro tatheva nirutti niddeso chaṭṭhavacana’’nti gāthāyaṃ evaṃ kattabbaṃ, saṃvaṇṇanāvasena vā ākārapadaṃ catutthaṃ kātabbanti attho. Sabbo saddavohāro vibhattehi, avibhattehi ca akkharapadavākyeheva, tadaññappakāro natthīti āha ‘‘yānimānī’’tiādi.
24为了显示「开显」(kāsanā)这个词属于「业」的含义(kammattha),所以说「被开显」(kāsīyatī)等。暂且说,以句子来开显、阐明意义是可以的,并且也希望注释以句子为界限,那么为什么还要提字母呢?为了解决这个疑问,他说:「凭借可以被听见的字母」等等。所谓「通达句义」(padatthasampaṭipattī),就是彻底理解句子所表达的内涵。说「以字母来开显」等等,是把字母当作能造者,把开显这件事当作阐扬的活动,为了表明这样阐述的道理已经成立,他才说「确实就是如此」等等。
24.Kāsanāsaddo kammatthoti dassetuṃ ‘‘kāsīyatī’’tiādi vuttaṃ. Padehi tāva atthassa saṅkāsanā, pakāsanā ca hotu, padāvadhikāpi saṃvaṇṇanā icchitāti akkharehi pana kathanti āha ‘‘akkharehi suyyamānehī’’tiādi. Padatthasampaṭipattīti padābhidheyyaatthāvabodho. ‘‘Akkharehi saṅkāsetī’’tiādinā akkharakaraṇaṃ saṅkāsanabhūtaṃ ugghaṭanakiriyaṃ vadantena yathāvutto attho sādhitoti dassetuṃ ‘‘tathā hī’’tiādi vuttaṃ.
41「分别者、阐明者、施设者」这三者用一个单数形式来叙述,表示一个集合体(ekattaniddeso samāhāro),这就是一个并列复合词(dvandasamāso)。「以两者」(ubhayena)指的是用「开示」与「分别」这两样。「于此等」(etehi):这里实际上要说的是「唯于此等」(etehi eva),只不过是省略掉了强调语气,所以他才说「就是凭借这些」。「开显……乃至……根本不存在」这句话,是为了显示那如愿以偿、毫无欠缺的决定性效果。所谓「阐扬等」(ugghaṭanādī),通过「等」字,把详细分别的那些方法也都包含进来了。
Vibhajanuttānīkammapaññattīti ekattaniddeso samāhāroti ayaṃ dvandasamāso. Ubhayenāti ‘‘vivaraṇā, vibhajanā’’ti iminā dvayena. Etehīti ettha eva-kāro luttaniddiṭṭhoti āha ‘‘etehi evā’’ti. ‘‘Saṅkāsanā…pe… abhāvato’’ti iminā yathādhippetaanūnāvadhāraṇaphalaṃ dasseti. Ugghaṭanādīti ādisaddena vipañcananayāni saṅgaṇhāti.
25「善结合」(sammāyutta)意思是正确不颠倒,并且毫无遗漏地结合、相应在一起。正如所说的:「没有欠缺」。因为一切圣典的义理,都被义理句和义理论述的方法毫无保留地统摄在内了。因此他说:「因为所有」等等。
25.Sammāyuttoti sammā aviparītaṃ, anavasesato ca yutto sahito. Tathā hi vuttaṃ ‘‘anūnā’’ti. Sabbo hi pāḷiattho atthapadaatthanayehi anavasesato saṅgahito. Tenāha ‘‘sabbassa hī’’tiādi.
26不过,为什么这里不把「根本句」(mūlapada)和「句所立处」(padaṭṭhānāni)包含进来呢?因为没有脱离这些之外的其他句义。根本句只不过是种种理趣生起的所依而已,因此它被显示为句所立处,这本身就是一种理趣。所以他才说:「离开这个,再没有任何其他的《导论》义理了。」
26. Kasmā panettha mūlapadapadaṭṭhānāni asaṅgahitānīti? Padatthantarābhāvato. Mūlapadāni hi nayānaṃ samuṭṭhānamattattā padaṭṭhānānīti dassitoyaṃ nayo. Tena vuttaṃ ‘‘ito vinimutto koci nettipadattho natthī’’ti.
44指的是以作为原因的《导论》。「诸理趣应被注释」(hārā saṃvaṇṇetabbā):意思是在对经典进行义理解释时,应当把这些理趣详细展开。所谓「此即是」(svāyaṃ),指的就是这个注释的次第。也就是说,应当按照它们在《导论》中被教导的顺序,以义理解释的方式,配合在经典上。所谓「如是成就」(evaṃ siddhe),就是依教导的顺序而得以成立。所谓「这个开头」(ayaṃ ārambho),指的是从「十六理趣是第一」这一句开始运转起来的开头部分。「这个义理」(imamattha),就是指现在正在谈论的、以确定性为核心内涵的道理。
Nettiyā kāraṇabhūtāya. Hārā saṃvaṇṇetabbāti suttassa atthasaṃvaṇṇanāvasena hārā vitthāretabbā. Svāyanti so ayaṃ saṃvaṇṇanākkamo. Yena anukkamena nettiyaṃ desitā, teneva sutte atthasaṃvaṇṇanāvasena yojetabbāti. Evaṃ siddheti desanākkameneva siddhe. Ayaṃ ārambhoti ‘‘soḷasa hārā paṭhama’’nti evaṃ pavatto ārambho. Imamatthanti imaṃ vuccamānaniyamasaṅkhātaṃ atthaṃ.
45如果那些理趣只是按照开示的次第就能结合到经文中,那么这种次第是无需因缘的,还是需要因缘的呢?这里来探讨:如果理趣的次第无需因缘,虽然有很多种义理被宣说出来,但它们必然要按照某一种顺序来宣说。如果是这样,那只要随意一种顺序就能把理趣与经文结合,果真如此的话,所谓的“确定顺序”(niyama)就没有意义了。如果说是需要因缘的,那么那个因缘又是什么呢?另一种看法是,不必先去寻找因缘,只应在这里寻求义理——以此为意趣,所以说:‘这种追问,在任何地方都不确立理趣的排列次第。’接着又说:‘但我们并不是要破坏天爱之人的愿望才作此说’,进而详细审查次第的因由,说‘再者’等等,由此首先确立教示理法(desanāhāra)在最初开示时的因缘。其中:法开示的所依是乐味、过患、出离(assādādīnavanissaraṇāni),身则是律仪。‘由本性’:就是用自性。因为没有简择就没有安立,所以成为所依。
Yadi desitakkameneva hāranayā sutte yojetabbā siyuṃ, kiṃ so kamo kāraṇanirapekkho, udāhu kāraṇasāpekkhoti? Kiñcettha – yadi tāva kāraṇanirapekkho hāranayānaṃ anukkamo, aneke atthā vuccamānā avassaṃ ekena kamena vuccantīti. Evaṃ sante yena kenaci kamena sutte yojetabbā siyuṃ, tathā sati niyamo niratthako siyā. Atha kāraṇasāpekkho, kiṃ taṃ kāraṇanti? Itaro kāraṇagavesanaṃ akatvā attho evettha gavesitabboti adhippāyena ‘‘nāyamanuyogo na katthaci anukkame nivisatī’’ti vatvā ‘‘na pana mayaṃ devānaṃpiyassa manorathavighātāya cetemā’’ti kamakāraṇaṃ vicārento ‘‘apicā’’tiādinā desanāhārassa tāva ādito desanāya kāraṇaṃ patiṭṭhapeti. Tattha dhammadesanāya nissayo assādādīnavanissaraṇāni, sarīraṃ āṇatti. Pakatiyā sabhāvena. Niddhāraṇena vināpi patiṭṭhābhāvato nissayabhāvato.
46‘如是,他将说’等语句,让上面所说的意义变得更加清楚。这个道理在其他(理趣)上也一样。
‘‘Tathā hi vakkhatī’’tiādinā yathāvuttaṃ atthaṃ pākaṭataraṃ karoti. Esa nayo itaresupi.
47「于观察之后」(vicayānantaraṃ):就是指在观察理趣之后。对于其余的情况也是同样的道理。「如是」(tathā hi):在辨别特相理趣时,对于合理与不合理者的缘起相续中已经被把握的自性,即使是尚未说到的那些,也以单一的特相来统摄,这就是所说的。
Vicayānantaranti vicayahārānantaraṃ. Sesesupi eseva nayo. Tathā hīti lakkhaṇahāravibhaṅge yuttāyuttānaṃ kāraṇaparamparāya pariggahitasabhāvānaṃ avuttānampi ekalakkhaṇatāya gahaṇaṃ vuttaṃ.
48所谓「义理上已确定者」,是指从义理、前后连结等义理方面,从经句中抽出的、在对经文作注释时被引用的巴利法句。因为还要考察它的音声以及量的界限,所以称为“无余”(niravasesato)。「义」(atthassa)就是所诠表的意义。「法」(dhammassa)就是自性法。「它在那各处赋予名称」:即在这个意义、这个法上安立那个名称,并且称呼为“这是如此名称者”。以“义”和“法”这两个词,总括性地、毫无遗漏地摄取了义与法,因此说「无余遍取」(anavasesapariyādāna),由此而说“在那各处”(tattha tattha)。就像在《四分别根本偈》中,为了显示对无余义理的觉知而做了无余遍取那样,同样地,这里所说的“再次入胎”(gabbhamupeti)中,依据转起而得到的没有词语的意义,被正确地抽出来成为正行道,所以,“如是”(tathā)这个词有归结的意思。
Atthato niddhāritānanti atthuddhārapubbāparānusandhiādiatthato suttantarato uddhaṭānaṃ saṃvaṇṇiyamānasutte ānītānaṃ pāḷidhammānaṃ. Saddato, pamāṇantarato ca laddhānaṃ idha vicāretabbattā āha ‘‘niravasesato’’ti. Atthassāti abhidheyyatthassa. Dhammassāti sabhāvadhammassa. Tattha tattha taṃ abhiniropetīti tasmiṃ tasmiṃ atthe, dhamme ca taṃ nāmaṃ abhiniropeti, ‘‘ayamevaṃnāmo’’ti voharati. ‘‘Atthassa, dhammassā’’ti padadvayena sāmaññato attho, dhammo ca anavasesetvā gahitoti āha ‘‘anavasesapariyādāna’’nti, yato vuttaṃ ‘‘tattha tatthā’’ti. Tathāti yathā anavasesatthāvabodhadīpakaṃ anavasesapariyādānaṃ kataṃ catubyūhapāḷiyaṃ, evaṃ punappunaṃ gabbhamupetīti ettha asaddavatī atthā pavattivasena labbhamānā sammāpaṭipatti uddhaṭāti upasaṃhārattho tathā-saddo.
49「正因为如此」(tena eva):因为经的比对是令同类与异类之法回转的方法。‘由于’(yato):因为在对同类与异类法进行回转时,它是分辨共通等法的方法。「对分自性」:就是通过对照而得以分别的自性。
Tenevāti suttantarasaṃsandanassa sabhāgavisabhāgadhammantarāvaṭṭanūpāyabhāvato eva. Yatoti sabhāgavisabhāgadhammāvaṭṭanassa sādhāraṇādidhammavibhajanūpāyattā. Paṭivibhattasabhāveti paṭibhāgabhāvena vibhattasabhāve.
50「那些法」(te dhammā):是指从对立面翻转过来的法。它不是通过同义词来显明的,而是以施设的差别来统摄的,所以说“同义语……(中略)……容易了知”(pariyā…pe…subodhanañca)。
Te dhammāti paṭipakkhato parivattitadhammā. Na pariyāyavibhāvanā paññattivibhāgapariggāhikāti āha ‘‘pariyā…pe… subodhanañcā’’ti.
51问的净化就是解答;起始的净化就是对开示的义理阐释。对这两者的考察,只有对界等不迷乱的人才能生起,因此说“界、处……乃至……成就”。应当知道,通过引用“仅是起始”等巴利文句,也正好引出了这一意义。
Pucchāvisodhanaṃ vissajjanaṃ. Ārambhavisodhanaṃ desanāya atthakathanaṃ. Tadubhayavicāro dhātādīsu asammuyhantasseva sambhavatīti āha ‘‘dhātāyatanā…pe… sampādetu’’nti. Suddho ārambhotiādipāḷinidassanenapi ayamevattho udāhaṭoti veditabbaṃ.
52说“理由之方式”(kāraṇākāro),是针对近因(padaṭṭhāna)而言的。“由差别而说的开示方式”(pabhedato desanākāro)是其异名。“被确定而说者”(niddhāretvā vuccamānāni)意思是抽取出来然后被安立上去,这是其意趣所在。所谓对经义如实觉悟,就是指通过通达经中词义之门而现观四圣谛。
‘‘Kāraṇākāro’’ti padaṭṭhānaṃ sandhāya vadati. Pabhedato desanākāroti vevacanaṃ. Niddhāretvā vuccamānānīti uddharitvā samāropiyamānānīti adhippāyo. Suttassa atthaṃ tathattāvabodhāyāti suttassa padatthāvagamamukhena catusaccābhisamayāya.
53契合三种所化机的义理教示,被称为“为三种所化机所应用”(veneyyattayappayojito)。因为三种所化机在缘和合时,将此教示之果应用于所证得的义利,故名为“应用”(payojeti)。“依彼等之顺序”(tadanukkamenevā),即指依那些已脱者等的说法次第。“那三个”(te)指三种理趣。“那些”(tesaṃ)指已脱者等。犹如略说、中说、广说饶益三种人,这些理趣也同样饶益他们。“于此”(tassā)指理趣之义。“在彼处”(tattha)指在各个阶段。
Veneyyattayayutto atthanayattayūpadeso ‘‘veneyyattayappayojito’’ti vutto. Veneyyattayañhi paccayasamavāye tadupadesaphalaṃ adhigacchantaṃ atthaṃ payojeti nāmāti. Tadanukkamenevāti tesaṃ ugghaṭitaññuādīnaṃ desanānukkameneva. Teti tayo atthanayā. Tesanti ugghaṭitaññuādīnaṃ. Yathā uddesādīnaṃ saṅkhepamajjhimavitthāravuttiyā tiṇṇaṃ puggalānaṃ upakāratā, evaṃ tesaṃ atthanayānaṃ. Tassāti atthanayatthassa. Tatthāti tassaṃ tassaṃ bhūmiyaṃ.
54“生起”(samuṭṭhāna)即是因。“多方面”(anekadhā)指从声论及词源论等多种角度而言。词义即是声义。“规则与随说”(vidhi anuvāda):在此,“这是规则句,这是随说句”,应当了知这种分别。“应被受持”(samādhātabbo)意思就是应被护持。“随顺连结而应导出”(anusandhiyā anurūpaṃ nigametabbaṃ),指的是依怎样的连结,在经中往后开展说法,注释便应随顺那样的连结来导出。“利益”(payojana)即是果。“总摄义”(piṇḍattho)即略义。“连结”(anusandhi)即问连结等。“提示”(upogghāṭo)即是例示。“策励”(cālanā)即是质问。“现起”(paccupaṭṭhāna)即是护持。
Samuṭṭhānaṃ nidānaṃ. Anekadhā saddanayato, niruttinayato cāti anekappakāraṃ. Padattho saddattho. Vidhi anuvādoti idamettha vidhivacanaṃ, ayamanuvādoti ayaṃ vibhāgo veditabbo. Samādhātabboti pariharitabbo. Anusandhīyā anurūpaṃ nigametabbanti yāya anusandhiyā sutte upari desanā pavattā, tadanurūpaṃ saṃvaṇṇanā nigametabbā. Payojananti phalaṃ. Piṇḍatthoti saṅkhepattho. Anusandhīti pucchānusandhiādianusandhi. Upogghāṭoti nidassanaṃ. Cālanāti codanā. Paccupaṭṭhānaṃ parihāro.
55把“本性”等词的组成部分拆解开来解说,即是“分解说”(bhedakathā),如“发光故为天”(dibbantīti devā)。对词语意义的阐释即是“真实说”(tatvakathā),如“佛陀是那位世尊、自生、无师者”。“同义语”(pariyāyavacana)即是摄取异名(vevacana),如“慧即了知”(paññā pajānanā)。这些内容被收录在分别、理趣、四分别、转起、摄取等部分,以及异名摄取当中,因此说“这些在此被摄在若干摄取中”(te idha katipayahārasaṅgahitā)。
Pakatiādipadāvayavaṃ bhinditvā kathanaṃ bhedakathā yathā ‘‘dibbantīti devā’’ti (ma. ni. aṭṭha. 1.153). Padassa atthakathanaṃ tatvakathā yathā ‘‘buddhoti yo so bhagavā sayambhū anācariyako’’ti (mahāni. 192; cūḷani. pārāyanatthutigāthāniddesa 97; paṭi. ma. 1.161). Pariyāyavacanaṃ vevacanaggahaṇaṃ yathā ‘‘paññā pajānanā’’ti (dha. sa. 16). Vicayayutticatubyūhaparivattanahārekadesasaṅgahitā, vevacanahārasaṅgahitā cāti āha ‘‘te idha katipayahārasaṅgahitā’’ti.
56“法”(dhammo)因其保持自果,故应知此即因的法性。即使作为能知之因,也由于其能令智生起之义而归入作者之中,故说“作者与成就者”有二种。为了进一步显示唯以眼、种子等为生起因,又说“再者……有三种”等。如“三善因”等所说的无贪等,以及贪等,名为“根因”(hetuhetu)。如“诸比丘,四大种是因,四大种是缘,为了显示色蕴”等经中所说的,名为“缘因”(paccayahetu)。善与不善业对于各自之果,名为“最上因”(uttamahetu)。眼等、种子等对于眼识、芽等而言,名为“不共因”(asādhāraṇahetu)。善与不善法虽也有缘法的性质,但为了显示它们作为导致可爱与不可爱果差别之因的属性,故特别举出;而声论道则是为了显示其作为能知与成就之因的属性,应如此看待。对于芽等,不共因如种子等,由同类性而为因,故为“同类因”(sabhāgahetu);共因如大地与水等,由不同类性而为“异类因”(asabhāgahetu)。系属于根之相续者为“内因”(ajjhattikahetu),另一为“外因”(bāhirahetu)。然而有些人说:“系属于自相续者为内因,另一为外因。”摄持(pariggāhako)即助成(upatthambhako)。展转因(paramparahetu)即是亲依止缘(upanissayapaccayo)。
Attano phalaṃ dhāretīti dhammoti hetuno dhammabhāvo veditabbo. Ñāpakahetūpi ñāṇakaraṇaṭṭhena kārake pakkhipitvā āha ‘‘kārako sampāpakoti duvidho’’ti. Puna cakkhubījādinibbattakameva kāraṇaṃ katvā dassento ‘‘puna…pe… tividho’’tiādimāha. ‘‘Tayo kusalahetū’’tiādinā (dha. sa. 1059-1060) āgatā alobhādayo, lobhādayo ca hetuhetu nāma. ‘‘Cattāro kho, bhikkhave, mahābhūtā hetu, cattāro mahābhūtā paccayo rūpakkhandhassa paññāpanāyā’’tiādinā (ma. ni. 3.86) āgato paccayahetu nāma. Kusalākusalaṃ kammaṃ attano vipākaṃ pati uttamahetu nāma. Cakkhādibījādi cakkhuviññāṇaaṅkurādīnaṃ asādhāraṇahetu nāma. Kusalākusalānaṃ satipi paccayadhammabhāve iṭṭhāniṭṭhaphalavisesahetubhāvadassanatthaṃ visuṃ gahaṇaṃ, saddamaggānaṃ pana ñāpakasampāpakahetubhāvadassanatthanti daṭṭhabbaṃ. Aṅkurādikassa asādhāraṇahetu bījādisamānajātiyahetutāya sabhāgahetu. Sādhāraṇahetu bhusasalilādiasamānajātiyatāya asabhāgahetu. Indriyabaddhasantāniko ajjhattikahetu, itaro bāhirahetu. Keci pana ‘‘sasantāniko ajjhattikahetu, itaro bāhirahetū’’ti vadanti. Pariggāhako upatthambhako. Paramparahetu upanissayapaccayo.
57虽然涅槃不是所生法,但由于通过断除集而证得集之灭,且此集灭是应证得的,因此道对于涅槃的因性,犹如涅槃对于道的果性一样,是依近行而成立的,故说“果的异门可得”(phalapariyāyo labbhatī)。
Nibbānassa anibbattaniyepi samudayappahānasamudayanirodhānaṃ adhigamādhigantabbabhāvato nibbānaṃ pati maggassa hetubhāvo viya maggaṃ pati nibbānassa phalabhāvo upacārasiddhoti āha ‘‘phalapariyāyo labbhatī’’ti.
58“正在行道的阶段”(paṭipajjamānabhūmi)是道法;“已行道的阶段”(paṭipannabhūmi)是果法。
Paṭipajjamānabhūmi maggadhammā. Paṭipannabhūmi phaladhammā.
59“依作用”(kiccato)即是依自性;“依相”(lakkhaṇato)即是依特相;“依共性”(sāmaññato)即是依共同性。由此,同因性、同果性及同所缘性便已被摄入了。其中应当说的,在下文《相摄取论注》的解说中已经说过了。
Kiccatoti sarasato. Lakkhaṇatoti upalakkhaṇato. Sāmaññatoti samānabhāvato. Tena samānahetutā, samānaphalatā, samānārammaṇatā ca gahitā hotīti. Tattha yaṃ vattabbaṃ, taṃ heṭṭhā lakkhaṇahāraniddesavaṇṇanāyaṃ vuttameva.
60此外,在这里,还可以根据结合、分离、相违、论典、相、词间邻近以及能力等门,来了知理趣的分别。其中,首先由「结合」而得的理趣分别:“诸比丘,我不见有其他任何一法如此迅速变化,如同这心一样”(《增支部》1.48)。此处,心的迅速变化性已被把握;由于那些心所与心结合,它们的迅速变化性也就必然被一齐把握了,因为在其他地方显示了它们与心结合。或者,当说到「有想者」时,这种与想俱起的表述,由于结合,也就显示了它们具有受、思等性质。
Apicettha sampayogavippayogavirodhapakaraṇaliṅgasaddantarasannidhānasāmatthiyādīnampi vasena nayavibhāgo veditabbo. Tattha sampayogato tāvanayavibhāgo – ‘‘nāhaṃ, bhikkhave, aññaṃ ekadhammampi samanupassāmi, yaṃ evaṃ lahuparivattaṃ, yathayidaṃ citta’’nti (a. ni. 1.48) cittassa lahuparivattitā gahitā, taṃsampayogato cetasikānampi gahitāva hoti aññattha nesaṃ cittena sampayogadīpanato. Atha vā ‘‘saññino’’ti. Saññāsahitatāvacanena hi nesaṃ vedanācetanādivantatāpi sampayogato dīpitā hoti.
61从「分离」来区分含义:当说到「无因的」时,那些与因相应的法称为「有因的」,而与此相反,因为与因分离,所以称为「无因的」,应当这样理解。或者,当说到「无想者」时,这里指的是与想分离的法的活动,而不仅仅是“没有想”的状态,应当这样理解。
Vippayogato – ‘‘ahetukā’’ti. Hetusampayuttā hi dhammā ‘‘sahetukā’’ti vuttāti tabbidhurā dhammā vippayogato ‘‘ahetukā’’ti vuttāti viññāyati. Atha vā ‘‘asaññino’’ti. Saññāvippayuttā hi dhammapavatti idhādhippetā, na saññāya abhāvamattanti viññāyati.
62从「相违」来区分含义:当说到「第八」和「随信行」时,应当知道在那相续中已断除了三结。同样地,当说到“若有余依,便是不来者”时,应当知道已断除了五下分结。当说到“于现法中证知”时,应当知道已断除了一切剩余的结。
Virodhato – ‘‘aṭṭhamako (yama. 3.indriyayamakapāḷi.439), saddhānusārī’’ti (pu. pa. mātikā 7.36) ca vutte taṃ santatiyaṃ saṃyojanattayappahānaṃ viññāyati, tathā ‘‘sati vā upādisese anāgāmitā’’ti (dī. ni. 2.404; ma. ni. 1.137) vutte pañcorambhāgiyasaṃyojanappahānaṃ , ‘‘diṭṭheva dhamme aññā’’ti (dī. ni. 2.404; ma. ni. 1.137) vutte anavasesasaṃyojanappahānaṃ viññāyati.
63从「论典」来区分含义:当说到「无记法」时,可以明白这是因为依所论的主题,没有以善与不善的性质来说。又说:“因为‘取’是人之忧悲”(相应部1.12, 144),可以了知此处所意指的“取”是外部的法。
Pakaraṇato – ‘‘abyākatā dhammā’’ti (dha. sa. mātikā). Adhikārato hi kusalākusalabhāvena na kathitāti ñāyati. ‘‘Upadhī hi narassa socanā’’ti (saṃ. ni. 1.12, 144) ca. Bāhirā hi dhammā idha ‘‘upadhī’’ti adhippetāti viññāyati.
64从「相」来区分含义:如“因冷而破坏,因热而破坏”等(相应部3.79)。通过把握“冷”等这样的相,只有以所造色及大种为类别的法才具有色的性质,而不是其他法。
Liṅgato – ‘‘sītenapi ruppati, uṇhenapi ruppatī’’tiādi (saṃ. ni. 3.79). Sītādiggahaṇena hi liṅgena bhūtupādāyappakārasseva dhammassa rūpabhāvo, na itarassa.
65从「词间邻近」来区分含义:如「身轻安」、「身处」。由于“那属于受蕴的”等说法,前面的“身”一词是表示集合体的,而另一个词因为邻近“处”一词,是表示净色的。
Saddantarasannidhānato – ‘‘kāyapassaddhi, kāyāyatana’’nti. ‘‘Yā vedanākkhandhassā’’tiādivacanato hi purimo kāyasaddo samūhavācī, itaro āyatanasaddasannidhānato pasādavācī.
66从「能力」来区分含义:如“诸比丘,一切在燃烧”(相应部4.28;律藏大品54),“一切都畏惧刑罚”(法句129),以及“以慈俱行的心……遍满一切世间而住”等(长部1.556; 3.308;中部多处;分别论642)。在这里,虽然“一切”一词通常能表示无余的有情,但由于“燃烧”一词的能力,它只表述有所关联的意义,所以这里的“一切”一词是表示部分的;“世间”一词也是表示有情的。因为四无量心是以有情为所缘的。同样地,如“于杀害母父后”(法句294-295)的说法。由于这是全面的遮止,并且为了宣示杀母、杀父业的大过失性,此处基于随应,把握了某些如同母亲与父亲地位的那类恶法,这是为了应受引导者而作的,应当这样理解。哪些是那些呢?是渴爱与我慢。因为渴爱是众生的生母,有说:“渴爱产生男子”(相应部1.55-57)。如同父亲地位的是我慢,因为他依止它而高举我,如说“我是某位国王或王臣的儿子”。(Sāmatthiyādīnanti)通过“等”一词,地方、本性等被收摄其中。
Sāmatthiyato – ‘‘sabbaṃ, bhikkhave, ādittaṃ (saṃ. ni. 4.28; mahāva. 54), sabbe tasanti daṇḍassā’’ti (dha. pa. 129) ca, tathā ‘‘sabbāvantaṃ lokaṃ mettāsahagatena cetasā…pe… pharitvā viharatī’’tiādi (dī. ni. 1.556; 3.308; ma. ni. 1.77, 232, 459, 509; 2.309; 3.230; vibha. 642). Ettha hi satipi sabbasaddassa anavasesasattavācakatte ādittatā sāpekkhasseva atthassa vācakattā padesavācī sabbasaddo, lokasaddopi sattavācī. Sattārammaṇā hi appamaññāti. Tathā ‘‘mātaraṃ pitaraṃ hantvā’’ti (dha. pa. 294-295) sabbena sabbaṃ hi sapaṭikkhepato, mātupitughātakammassa ca mahāsāvajjatāpavedanato, idha ca tadanuññāya katāya mātupituṭṭhāniyā tādisā keci pāpadhammā veneyyavasena gahitā viññāyati. Ke pana teti? Taṇhāmānā. Taṇhā hi jananī sattānaṃ. ‘‘Taṇhā janeti purisa’’nti (saṃ. ni. 1.55-57) hi vuttaṃ. Pituṭṭhāniyo māno taṃ nissāya attasampaggaṇhato ‘‘ahaṃ asukassa ruñño, rājamahāmattassa vā putto’’ti yathā. Sāmatthiyādīnanti ādisaddena desapakatiādayo saṅgayhanti.
67(Labbhamānapadatthaniddhāraṇamukhenāti)指的是:通过确定在各该经中可得的“味”等引导词句的意义之门径。(Yathālakkhaṇanti)随应于相,或依照其相,即随应于相。(Hetuphalādīni upadhāretvā yojetabbāni tesaṃ vasenāti)意思是:应审察因、果等,然后依它们而结合。现在,为了显示那些在各个引导中应特别被了知的因、果等,而说“然而特别地……”等语。其义很容易了知。
Labbhamānapadatthaniddhāraṇamukhenāti tasmiṃ tasmiṃ sutte labbhamānaassādādihārapadatthaniddhāraṇadvārena. Yathālakkhaṇanti yaṃ yaṃ lakkhaṇaṃ, lakkhaṇānurūpaṃ vā yathālakkhaṇaṃ. Hetuphalādīni upadhāretvā yojetabbāni tesaṃ vasenāti adhippāyo. Idāni hetuphalādayo ye yasmiṃ hāre savisesaṃ icchitabbā, te dassetuṃ ‘‘visesato panā’’tiādimāha. Taṃ suviññeyyameva.
72解说分释完毕。
Niddesavāravaṇṇanā niṭṭhitā.